Paplašinātā meklēšana

pusass, -s: nuo plintēm asis krāva, zuobe̦niem - pusasītes BW. 31933, 8.

Avots: EH II, 330

pusass, -s, ein halber Faden: pusass malkas; pusasi dziļumā.

Avots: ME III, 422

sass,

1): auch Ekengraf, Lennew.;

2): auch Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Saikava, Zvirgzdine, sass, -s Ramkau: uogas vēl sasīs Ramkau;

3): "ein Kind, ein Jüngling (verächtlich)"
Saikava;

4): Schorf auf einer halbverheilten Wunde
Kaltenbr.: apme̦tas s.; pēc nuokrīt; die Krätze Bērzgale, Zvirgzdine;

5): sasi vien ... šuovakar sabraukuši Tdz. 58711 (aus Bērzgale); ‡

6) nardus stricta Oknist.

Avots: EH XVI, 450

sass,

1) Adj., unreif
U., Selb., Adleenen,Kreuzb., Warkl., Gr,-Buschhof, Sonnaxt, Friedrichswald: uogas vēl sasas Berent n. U. augli vēl sasā Friedrichswald;

2) sass Lis., Lubn., Mar., Sunzel, Schwanb., Kl., Adleenen, Golg., Warkl., Smilten, Heidenfe1d, Bers., Meiran, Kreuzb., Nerft, Gr.-Buschh., Wessen, Bauske, sasis Oppek., Sessw., Gr.-Jungfernhof, Kolmar n. U., sass, -s, eine unreife Frucht (od. Beere);
auch: eine verkrüppelte, nicht ausgewachsene Frucht Gr.-Buschh.: šuogad ābuoļi būs vē̦ļi: visi vēl sasuos Buschhof (Ksp. Krettzburg) n. FBR. IV, 77 (auch Lubn.; sašuos Berent n. U.). kuo jūs tur lasāt? tie tik tādi sasi (unreife Beeren) vien ir! Smilten. tagad jau vēl lāga uogu nav, ir tikai sasi Mar. sasu nevajag ēst, juo tas ir veselībai kaitīgs ebenda. ābuoļu daudz piekritis, bet visi sasi vien, nevar ēst Gr.-Buschh. es salasīju sasis; Halme ohne Ähren (od. unreife Körner?): jāšu... jaunu miežu apraudzīt: kâ tie auga,... kâ tiem sasi briedumā Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410;

3) fig., der Grünschnabel
Kreuzb., Lubn.;

4) sasi, kleine Geschwüre
Lubn.; sasi nelabie, eiternde Drüsen (hauptsächl. im Genick) Gr.-Sessau: Jānīša vaigs apauga ar sasiem Pas. III, 293 (aus Bewern);

5) mit der Krätze behaftet, schmutzbedeckt
Zaļmuiža. Wohi nebst saksis (?) zu li. šāšas "Schorf" (zur Bed. vgl. krams II). s. Prellwitz Wrtb.2 233 unter

Avots: ME III, 744, 745

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â ² ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis ² Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

‡ aĩča Sassm., das Schaf, Schäflein (Koseform): tā ir mana aiča.

Avots: EH I, 4

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î ² ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais ^2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10

‡ àizcibât, mit langsamen, kleinen Schritten fort-, hingehen Sassm.: mazais aizcibājis līdz galdam Bauske.

Avots: EH I, 13

‡ àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22

‡ II aîzkļûdîtiês ² Sassm., ins Stottern (Stocken, Hapern) geraten: viņam valuoda runājuot aizkļūdās.

Avots: EH I, 32

àizkrekle: māsiņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.

Avots: EH I, 33

I àizmilˆzt,

1) : auch Sassm.; ‡

4) aizmilzis jautājums Gulbja Latv. konv. vārdn. S. 149, eine Frage, die (seit langem) noch immer unentschieden bleibt.

Avots: EH I, 39

‡ àizretinât Sassm., = àizrepêt 2.

Avots: EH I, 45

‡ àizstridzinât, versehentlich einstechen (hinter etwas hineinfahren, -dringen machen) Sassm.: a. sev sknabaru pirkstā (aiz naga).

Avots: EH I, 53

‡ aîzvaga ² Sassm., = vādze 1: tâ jāaŗ, ka aizvagas nepaliek. In Wessen sei àizvaga ² eine hinter andern Furchen befindliche, in einer andern Richtung gezogene Furche (?).

Avots: EH I, 61

‡ aîzvilˆbinât ² Dond., Sassm., hin-, weglocken: a. uotru līdz uz kruogu.

Avots: EH I, 63

‡ akmeņzivs, der Steinpeizger, Steingründel (cobitis taenia L.) Sassm.: akmeņzivs nēršuot trinas gar akmeņiem un uolām.

Avots: EH I, 66

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

‡ am̂stariņš ² Sassm., Talsen, die Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus Pall.). Aus d. Hamster?

Avots: EH I, 69

‡ apakšklucis Sassm., = paklucis.

Avots: EH I, 71

apbēŗuôt Janš. Bandavā II, 394, (mit ê ² ) Sassm., = apbērêt. Subst. apbēŗuôšana Janš. Līgava I, 244.

Avots: EH I, 73

‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82

‡ I apgruôzs ² (li. apgrązas "поворот") Sassm., der Hof um die Sonne oder den Mond: ja saulei vai mēnesim a., tad būs slikts laiks.

Avots: EH I, 84

‡ apnîgruõtiês ² Sassm., = apriêbtiês: nuo netīra trauka man apnīgruojās ēst. man sirds apnīgruojas nuo tādiem netīrumiem.

Avots: EH I, 103

apstiñgt, ‡

2) = apsalˆt 1: šuorīt zeme drusku apstingusi Sassm.

Avots: EH I, 117

aptābinât [in Wandsen], betrügen Sassm.

Avots: ME I, 130

‡ I apvir̂zîtiês ² Sassm., Stenden, (mit ir̂ ) Schnehpein, = apžût: ceļš jau apvirzījies.

Avots: EH I, 126

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240

‡ ârdar̂bs, eine im Freien (ausserhalb des Wohnhauses) zu verrichtende Arbeit: vasarā saimniecei ir vairāk ārdarbu nekâ iekšdarbu Sassm.

Avots: EH I, 194

ârlaĩdars: auch Sassm.

Avots: EH I, 195

ârsiêna,

1) die äussere Wand, die Aussenwand
Sassm.

Kļūdu labojums:
1) die = die

Avots: ME I, 244

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

ataũkstêt, Refl. -tiês: istaba par siltu, jāiet ārā ataukstēties Sassm.

Avots: EH I, 133

‡ atcibât Sassm., = atčâpuôt, langsam herkommen: ve̦ctē̦vs viens pats atcibājis nuo ciema mājās.

Avots: EH I, 137

atdukurêt Sassm., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu.

Avots: ME I, 154

atdusinât, verschiessen lassen: zirgu, ķēvi LP. VI, 487; kājas Sassm.

Avots: ME I, 155

atê̦das Sassm., Nachbleibsel von Speisen und Viehfutter: es cita atē̦das neēdīšu. luopu atē̦das izlietuo pakaišiem.

Avots: ME I, 157

atgaruôt, intr., verschalen: alus atgaruojis Jan.; gew. refl. atgaruotiês, atgarêtiês U., verschalen, abkühlen: krāsns atgarējusies (oder atgarinājusies Sassm.); maize nevar izcept; n. Bergm. u. Spr. auch: ausdünsten, verrauchen.

Avots: ME I, 158

atgar̂ša, der Nachgeschmack Dr., Sassm.

Avots: ME I, 158

atgaũsinât Sassm., tr., abkühlen ("= atgarināt, atgarēt"): krāsns tā atgausināta, ka maizi nevar izcept.

Avots: ME I, 158

‡ atgleijât

1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;

2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.

Avots: EH I, 142

atgrabinât, tr.,

1) abschaben
Spr.;

2) schwatzend etwas Gehörtes anderen erzählen:
kalpuone atgrabina visus niekus saimniecei Sassm.

Avots: ME I, 159

atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,

1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;

2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.

Avots: ME I, 166

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atlecinât, ‡

2) (z. B. die Rinde) sich loslösen machen
Dond., Sassm.: a. mizu kuokam. kalpuone ce̦pdama atlecinājusi maizi (hat die Brotkruste von der Krume sich loslösen lassen).

Avots: EH I, 153

atsẽ̦ta, atsẽte, Wiedersaat, was atsẽja: rudzus sēt atsē̦tā, den Roggen das zweite Jahr in demselben Felde säen Kand.; atsētē mieži nepaduodas Sassm.

Avots: ME I, 190

atstĩrinâtiês Sassm., sich entgegenstemmen: puišelis stāv atstīrinājies.

Avots: ME I, 198

attrulinât, Sassm., stumpf machen: cirvi, kaltu.

Avots: ME I, 205

atvilbinât Sassm., tr., weglocken: kaimiņš atvilbināja man puisi.

Avots: ME I, 210

atžagniski (unter atžagarni): auch Sassm.: tu visus darbus iesāc a.

Avots: EH I, 183

atzibêt, intr.,

1) erglänzen:
uguns atzib;

2) auch atzibt Ahs., gleichbed. mit atzelt: pēc lietus zāle sāk atzibēt Sassm.; [atzibêt so auch in Wandsen, hier aber auch vom Wiederwachsen der Wolle u. des Haars].

Avots: ME I, 212

aûdzinât (unter aûdzêt), ‡

2) keimen lassen (um sich über die Keimkraft der Saat zu vergewissern)
Seyershof: neaudzināta sē̦kla ir druošāka, tā nesalst. Refl. -tiês: kad guovs aizlaista, tad vai[r] desmina nav; tad viņš pazūd, līdz sāk a. atkal Frauenb., Sassm.

Avots: EH I, 184

aũmaļa Sassm., gleichbed. mit aũša 2: liels zē̦ns, bet aumaļa.

Avots: ME I, 224

aũmaļâtiês Sassm., gleichbed. mit aũšāties 2: kad māte nav iekšā, bē̦rni sāk aumaļāties.

Avots: ME I, 224

avtene Sassm., gleichbed. mit avene.

Avots: ME I, 232

I bala Dond., Sassm., = balanda. [Wegen der unterseits weiss-schülferigen Blätter zu li. bãlas "weiss".]

Avots: ME I, 253

bañgains,

1) stürmisch, bewegt:
[bangains laiks Ruhental, windiges Wetter;] bangaina jūŗa Sassm., sirds A. XX, 763; [bañgaiņi mākuoņi Weinsch. = "mākuoņi, kas staigā gaŗās strāvās ar pārtraukumiem pa atsevišķuo strāvu starpām; tad lietus nee̦suot"];

2) wellenförmig, geäpfelt (vom Pferde)
BW. 14611; 32931, 4 (Bd. V, S. 111). Davon das Substantiv bangainis RKr. XVI. 112 (aus Rutzau), ein geäpfeltes (?) Pferd.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): 14611;

Avots: ME I, 262

‡ baņica Sassm. "= baņa IÏ: skat, kas tam par lielu baņicu galvā!

Avots: EH I, 205

bañtauris Sassm. ( "in der Kindersprache"), ein Bandwurm

Avots: ME I, 263

bašķis,

4): etwas Verachtungswürdiges, "nieks" Sonnaxt: ar tādiem bašķiem es ni˙maz nekrāmējuos; ‡

7) verächtliche Bezeichnung für ein kleines Mädchen Frauenb.; ‡

8) "mūsu senču guovju dievs" Dond., Sassm.

Avots: EH I, 206

‡ bê̦rnaîns ² , (uneheliche) Kinder habend Sassm.; (mit ḕ̦r ² ) Kinder habend Warkl.

Avots: EH I, 216

be̦strs: "brašs, krietns" Pūņi, Sassm. (be̦stri puiši, rudzi), "brašs, spirgts" Neu-Salis (b. puisis), "mundrs, spēcīgs, plecīgs, liels" Lemsal (b. tēviņš, be̦stra līdaka).

Avots: EH I, 213

bezdelnieks,

1): bezdelnieku actiņas Sassm., = ‡ bezdelīgactiņa(s); ‡

2) = bezde 2 Warkl.; ‡

3) be̦zde̦lnieks (sic!) Rojen n. FBR. XIII, 74 "?"

Avots: EH I, 214

bezdelnieks, für bezdelīga Selg. n. Etn. III, 161 und Sassm.

Avots: ME I, 282

bezģis Sassm., ein Stänkerer. [Zu bezdêt; mit ģ für d aus andern Kasus, z. B. aus dem gen. s. bezģa mit kurischem ģ aus dj).]

Avots: ME I, 284

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis ² Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

biezlũpainis, bìezlũpis Sassm., jem., der dicke Lippen hat Stari II, 91, Upīte, Medn. laiki 180.

Avots: ME I, 306

bizuot, auch bĩzât Sassm., bižuot Etn. I, 45, intr., biesen (namentlich vom Vieh), umherschwärmen, laufen: luopi sāk bizuot. bites ietracinātas sāks tikai sitējiem acīs bizuot, ka ne atkauties LP. V, 344. sulaiņi tik riņķī bizuo, ka ļipas vien le̦c MWM. VIII, 30. bižu, bižu, brāļa guovs, tautu guovs nebižuoja BW. 28972. Vgl. bizêt.

Avots: ME I, 303

‡ blakstene, das Augenlid Sassm.

Avots: EH I, 225

‡ I bleķis,

1) das Blech;

2) ein blechernes Gefäss:
meita ne̦s bleķī (in einem Blecheimer) ūdeni Sassm.

Avots: EH I, 228

blikstene: auch Lipsthusen, Puhren, Sassm.;

Avots: EH I, 229

‡ bļiñkstêt Sassm., -u, -ẽju, kilngeln, läuten: pulksteniņš bļinkst.

Avots: EH I, 233

‡ bļiñkstinât Sassm., wiederholt klingeln (machen): puišelis bļinkstina ar pulksteniņu.

Avots: EH I, 233

‡ bļiñkstiņš Sassm., eine kleine Glocke: mēmais bļinkstina ar bļinkstiņu.

Avots: EH I, 233

I blin̂st ² -stu, -du Sassm., die kurische form für blîst "aufdunsen".

Avots: ME I, 315

II bļur̃ga Sassm., ein Faselhans.

Avots: ME I, 321

bļur̃gât, - āju Sassm., schwatzen, plappern

Avots: ME I, 321

‡ buõķiņš Sassm., das aus den zusammengeschabten Teigresten gebackene Brot (in der Kindersprache): bē̦rns grib buoķiņu.

Avots: EH I, 258

bracmanis Sassm. "ein Stutzer".

Avots: ME I, 321

bracminis "ein Stutzer" Sassm.

Avots: EH I, 235

bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.

Avots: ME I, 321

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323

‡ bran̂giņš ² Sassm., Deminutivform zu brangs, vortrefflich: kas tev par brangiņu dēliņu!

Avots: EH I, 237

braũžņa, einer, der sich viel unter die Leute mengt: tas tik ir braužņa: gar visiem grib braužņāties Sassm. [Zu braukt.]

Avots: ME I, 327

braũžņâtiês, - ājuos, sich schuppen: cūka braužņājas gar sē̦tu Sassm.

Avots: ME I, 327

‡ II bresme, der Brathsen (abramis brama L.) Sassm.; bresmes maukas bērns, der Bleier (leuciscus rutilus) ebenda. Aus mnd. bressem.

Avots: EH I, 240

briêdene,

1): (ein Pilz)
auch AP., Lubn. (in Lubn. auch pùrslas ² genannt), Meiran, Saikava, (mit iê ² ) Sassm.;

2): auch Saikava. Zur Bed. 1 erinnert M. Niedermann (brieflich) an d. Hirschling.

Avots: EH I, 243

briskas, die Schelte: skuolnieks dabūja nuo tē̦va briskas Sassm.; [aus *brickas? vgl. brice].

Avots: ME I, 332

brukšņi,

1): niedriges Gehölz
Sassm.: kas te par mežu - tik b. vien!

Avots: EH I, 245

brukšņi [brūkšņi Lennew.],

1) dürre Wurzeln, Äste, Blätter, Abfall von Strauchwerk
Kand., Sassm., Selg. n. Etn. III, 130;

2) fig., das Gesindel:
Kandavas sukšņi brukšņi, Krethi und Plethi.

Avots: ME I, 339

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

I bũkšķis,

1) der Lärmende, das Gestöse;

2) der Lärmende, Polterer
(Adsel); der von Zorn Murmelnde, undeutlich Redende (Krem.); der Müssiggänger Setzen n. Etn. II, 49; ein Naseweiser, Schnüffler, unnützes Subjekt Seew. n. U.; ein kleines Kind Purap.;

3) (= ūkšķis), ein aus Schweineknöcheln angefertigtes Schnarrwern
Sassm.

Avots: ME I, 358

bul˜lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251

bundža, Demin. buñdžiņa, auch buñdziņa, verächtlich bundžele,

1) die Dose, Büchse:
adatu, smēres, spalvu bundža; sāls bundža, Salzbüchse;

2) der Bauch (in der Kindersprache):
bē̦rna pilna bundža. bē̦rnam sāp bundžiņa Sassm. [Aus dem Litauischen? vgl˙li. bundžė Jušk. "глиняная круглая бутыль для пива"

Avots: ME I, 351

buñgains, unuben: b. ģīmis, ruokas, krūtis Sassm.; [vgl. bunga 4].

Avots: ME I, 351

I buñgât, - āju,

1) trommeln, pauken:
bungas bungāt; b. pie luoga, uz galda;

2) kollern:
bē̦rnam vēders stipri bungā Sassm.

Avots: ME I, 351

[II bungât, - āju,

1) (Wäsche) klopfen
PS., Lis.;

2) bùngât ² Kreuzb., U., Rippenstösse geben.
Refl. - tiês, klopfen: kāds bugājas pie durvīm Sassm. Nach Zupitza Germ. Gutt. 160 zu aschwed. bunka, mnd. bunken "schlagen".]

Avots: ME I, 351

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281

čabaste, ein Faselhans Sassm.

Avots: ME I, 399

čabinât, fact., rascheln od. rauschen machen; auch intr.,

1) = čabêt, rascheln, rauschen:
lietus čabina pa birušām lapām. vējiņš lapās čabina klusi. gana tu čabināji ar tām kārklu vīzītēm;

2) schwatzen:
tâ čabina dē̦lu māte ar tuo meitu māmuliņu BW. 23647 var.; kuo tu tur čabini? Kand., Sassm. Refl.: - tiês,

1) rascheln, rasseln:
virs salmu jumta čabinās lietus Stari III, 224;

2) schwatzen:
kuo nu čabinies LP. I, 75.

Avots: ME I, 399

I čamarags, če̦marags JK. VI, 32, čamarijas, čamariņš, Nieswurz Etn. III, 160, LP. II, 69; cūku čamariņš, schwarze Nieswurz (helleborus niger) Sassm. [Nebst li. čemerỹs aus slav. čemerica (bei Berneker Wrtb. I, 142].

Avots: ME I, 402

čam̃mains,

1) mit Kleinkorn gemischt:
č. labība Sassm.;

[2) unsauber, ungefegt:
č. istaba Dond.].

Avots: ME I, 403

čam̃mas, Neichbleibsel von gereinigtem Korn [Waldeg., Neugut]: kas tā par labību, tik čammas vien Sassm.; minderwertiges, kurzes Stroh od. Heu; untaugliche Flachsabfälle Līniņ Wain.; [ Abfälle überhaupt Dond., Brinken; vgl. čambas 1].

Avots: ME I, 403

‡ caũrbiru zirgs, ein Pferd, das beim Fahren oft mistet Sassm.: c. z. ātri piegurst.

Avots: EH I, 260

caurduru atslē̦ga, = caurslē̦dzama atslē̦ga, Einlegeschloss Sassm.

Avots: ME I, 365

caũrmãlu zeme, lehmiger Sandboden Sassm.

Avots: ME I, 365

I če̦ka,

1) die Traube
[Wandsen], der Büschel: uogu če̦kas Dünsb.; sīpuolu č. Tals., Sassm.; [vgl. ce̦kulis].

Avots: ME I, 409

ceñkle Preek., [Pl., Tals.], ceñklis [aus dem Kurischen], der Schenkel, das Bein: paņēmis sivē̦na cenklīti LP. VI, 175. [cūkas cenkle BW. 32233, 1 (aus Sassm.)]. Zu li. kenklė˜ "Kniekehle; задняя часть голени"; [vgl. cenksle, cenceres, cinksla, cinkslis, cinca, li. kinka "Kniekehle" und dazu Thomsen Ber. 187].

Avots: ME I, 372

cibât, - āju, unbeholfen gehen: ve̦cmāte cibā nuo ciema uz mājām Sassm.; [vgl. etwa li. kibė´ti "sich bewegen"].

Avots: ME I, 379

čīčakstiņš, der Steinschmätzer Sassm.; [vgl. čakstiņš].

Avots: ME I, 415

čiêbējs ^2, ein Zugreifer, Raffer, Dieb: čiebējs nuočiebj, kuo tik var aizdabūt Sassm.

Avots: ME I, 416

I čiêbt ^2, -bju, -bu, greifen, stehlen Sassm.

Avots: ME I, 416

cìembē̦rni, od. ciema, ciemu bē̦rni, Kinder des Dorfes BW. 1395. ciembē̦rns Sassm., ein Kind als Gast.

Avots: ME I, 393

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

cilˆdinât: auch Warkl.,

2): ik˙katrs mē̦dz savus piederīguos c. Sassm.;

4) überreden
Erlaa: meitu cildināja, cildināja, kamē̦r sacildināja, lai iet.

Avots: EH I, 270

I čiñka, comm., jem., der feilscht Sassm., mit Bitten belästigt, in jem. dringt: kuo nu darīt ar tādām činkām? LP. VI, 342. ak tavu činku, kur tu ilgi laiku vilcini II, 13.

Avots: ME I, 413

čiñkuôtiês [Wandsen], -âtiês, -ājuos, Sassm., feilschen, mit Bitten, Fragen jem. quälen, bestürmen, sich aufdrängen: kuo tu te tik ilgi pa velti činkuojies.

Avots: ME I, 413

čipstiņš, die Wiesenlerche (anthus pratensis L.) Sassm. [Vgl. cipstiņš.]

Avots: ME I, 414

cĩrulis: Demin. cīruliņš BW. piel. ² 2624, 1 var., cīruleņš BW. 2692, 8; cīrulītis mazputniņš BW. 2644, cī rul[i]s mani aizdziedāja 28740; meža (Sassm.) od. sila od. vēja c., die Baum-, Heidelerche (alauda arborea).

Avots: EH I, 276

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392

civir̃ksne, die schwarze Hausspitzmaus (sorex araneus) Sassm.

Avots: ME I, 390

I čuba,

1) der Wulst, der Büschel:
matu čuba Jaun. Dr. II, 362. caurumu aizbāzt ar pīladžu čubiņu Tēv.;

2) Pl., Stroh- oder Heulager zum Schlafen
Dond., Sessw., [Wandsen]: līdz cilvē̦ks nuomiris, viņa čubas izkaisāmas pa dārzu LP. VII, 912;

3) das Viehfutter
Dond.; čubu maiss, ein Stroh- oder Heusack zum Schlafen Dond., Sassm.

Kļūdu labojums:
VII, 912 = VII, 412

Avots: ME I, 417

čubaks, ein Stäubchen: man iebira čubaks acī Sassm. apraugu kabatu: ne čubaka nav iekšā Dond.

Avots: ME I, 417

cũcene,

1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù ² ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;

2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù ² ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;

3): auch Orellen, Salis; ‡

5) nuphar luteum Pussen (mit ũ); ‡

6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.

Avots: EH I, 280

cũka,

1): sirma (Var.: me̦lna, dagla) c. BW. 22832. lauka c. Frauenb., Sassm., = ârtecis;

2): meža cūkas sivēniņi BW. 11827; jūŗas cūciņa, das Meerschweinchen;

3): Schimpfname für einen Säufer;
‡

8) in genitivischen Verbindungen: cūkas luops, ein Schwein:
redzēsi, kādi cūkas luopi Janš. Dzimtene III ² , 127; cūku ce̦pure (s. unter cũkce̦pure) Janš. Bandavā II, 388, Schimpfname; cūkas laime Frauenb., unverdientes, grosses Glück; cūku priede Lennew., eine abgesondert wachsende und daher von unten an ästige Kiefer; ‡

9) cũka N.-Peb., sìena c. Golthardsberg,
cũciņa Grenzhof, N.-Peb., Ramkau, Siuxt, = ķir̃pa I, ein kleiner Heuhaufe (votzugsweise zum Trocknen nassen Heus): cūciņās liek sienu, ja tas nav pietiekuoši sauss Ramkau. kad sìenu saliek cūciņās, tād tas nuote̦k Siuxt. Zur Etymologie s. auch M. Niedermann Tiž. II, 443 und P. Kretschmer Glotta XIII, 134.

Avots: EH I, 280

cũkaste, die Wurzel einer Pflanze: cūkaste derīga pret cūku ziluo jeb sarkanuo slimību Sassm.

Avots: ME I, 398

[čukurnis Sassm., Talsen, = čukurs 3.]

Avots: ME I, 419

čuñkurains, faltig: ve̦ctē̦vam čunkurains ģīmis Sassm.

Avots: ME I, 421

čur̃ra, die Fensterschwalbe (hirundo urbica L.) Sassm.

Avots: ME I, 423

čūšiņš Sassm., die Schlange.

Avots: ME I, 426

čũžêt, -ēju, zischen, zischend brennen, flüstern: čūžiņš čūžē. slapja malka nede̦g, bet čūžē. bē̦rni sabīdījuši galvas kuopā un čūžē Sassm.

Avots: ME I, 426

čũžinât, tr., braten: es čūžinu gaļu Sassm.

Avots: ME I, 426

čũžiņš Sassm., die Schlange.

Avots: ME I, 426

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

I dẽļ [Dond., Wandsen],

1) es ist eine Schande:
man dēļ palika uz viņa vārdiem klausuoties Dond. n. A. XII, 81. man dēl(e) kāpj [?], mir wird angst Bezzenberger Le. Di. - St. 169 (nach ihm zu dēlît);

2) = žē̦l: man tevis ļuoti dẽļ Sassm.

Avots: ME I, 463

dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].

Avots: ME I, 463

der̃kšķêt, der̃kstêt Sassm., -u, -ēju, intr., klappern, poltern, rollen: rati derkšķ. laiž, ka derkšķ vien LP. I, 85.

Avots: ME I, 458

dikât, dĩkât Sassm., -āju, laufen: bē̦rns dikā pa plānu Kand. dunduru laikā guovis dīkā Dond. Hen. Refl. -tiês, gehend nicht vorwärts kommen Katzd.

Avots: ME I, 466

I dindaļi "?": dindaļi, dundaļi tie jauni vīri, visu laiku dundaļuo pie viena graša BW. 25666 [aus Sassm.].

Avots: ME I, 468

diñkšķêt, diñkstêt Sassm., -u, -ēju:

1) dröhnen:
mašīna iet, ka dinkst vien Sassm.; [ausis dinkst Mar.];

2) ungeduldig warten
[dinkšêt Wid.]: pateica, ka mazuo vedīs līdzi uz ciemu, nu dinkš vien Blieden n. Etn. I, 122.

Avots: ME I, 469

dižadata, die Stopfnadel Sassm.

Avots: ME I, 474

dižaudzēji rāceņi, früh gereifte Rüben Sassm.

Avots: ME I, 474

dižbaznīcā (dižā baznīcā Dond.) iet, zum Abendmahl gehen Sassm.

Avots: ME I, 474

dižbļāvējs Sassm., dižbļāvulis, der Schreihals, der Marktschreier BW.

Avots: ME I, 474

dižceļš, die Landstrasse Sassm. Gew. lielceļš.

Avots: ME I, 474

dižê̦da, dižêdẽjs Sassm., ein Vielfrass: šķiŗat ceļu...! dižēdēju māsa nāca BW. 15979, 3.

Avots: ME I, 474, 475

dižgrâbeklis ^2, eine Pferdeharke Sassm.

Avots: ME I, 475

‡ dižiņš Sassm., Janš. Bandavā I, 357, = liẽliņš.

Avots: EH I, 324

dižkruõgus, das grosse Zimmer im Kruge Sassm.

Avots: ME I, 475

dižkuņ̃ģis, der Schmerbauch, Vielfrass Dünsb., Sassm.

Avots: ME I, 475

dižlaĩva, das Grossboot Sassm.

Avots: ME I, 475

dižluõps, das Rindvieh Sass.

Avots: ME I, 475

dižmeta, eine erwachsene Dienstmagd auf dem Lande: salīgu par dižmeitu Sassm.

Avots: ME I, 475

dižmuiža, das Hauptgut Sassm.

Avots: ME I, 475

dižmutîgs, grossmäulisch: kalpuone palikusi dižmutīga Sassm.

Avots: ME I, 475

dižmutis, ein Grossmaul Dond.: kas dižmuti var aizrunāt! Sassm.

Avots: ME I, 475

dižpuĩsis, ein erwachsener, unverheirateter Knecht: viņš pirmuo gadu par dižpuisi pie saimnieka Sassm.

Avots: ME I, 475

dižrausis, eine Art Kuchen Dond., Sassm.

Avots: ME I, 475

dižrĩkle, ein Schreihals: bē̦rns bļauj un kliedz kâ dižrīkle Sassm.

Avots: ME I, 475

dižruôka ^2, die Oberhand: sievai dižruoka Sassm.

Avots: ME I, 475

dižsir̃dĩba, die Grossherzigkeit Sassm.

Avots: ME I, 476

dižsir̂dîgs, grossherzig: mazs bē̦rns, bet dižsirdīgs Sassm.

Avots: ME I, 476

dižsir̂dis, ein Grossherziger Sassm.

Avots: ME I, 476

dižvĩrs, ein Matador, hervorragender Mann: tautiskie dižvīri Vēr. II, 1005. visus pagasta dižvīrus izbalsuoja Sassm.

Avots: ME I, 476

duôbêt ^2, -ēju, höhlen L.,

1) Furchen für Kartoffeln ziehen
Tals., Sassm., [Wandsen ;

2) hohl werden
Nigr.].

Avots: ME I, 531

draĩska,

1): ein unruhiger Mensch
(mit ài ² ) Erlaa;

2) draiskas: auch Sackenhausen n. BielU. (hier verächtlich auch von Kleidern);
kre̦kls nuovalkāts (saplē̦sts) draisku draiskās Sassm. draiskas ("driskas, šņapatas") jāatgriêž nuo gaļas gabala ebenda.

Avots: EH I, 329

I draņa, ein dicker Mensch: viņš tâ nuobaŗuojies kâ draņa Sassm.

Avots: ME I, 489

[drapšļains "trocken": drapšļaina gaļa Wandsen. drapšļa gaļa Sassm., mürbes Fleisch; drapšļa dzelzs Sassm., sprödes Eisen; vgl. drapsnas.]

Avots: ME I, 490

drebeklis, gew. Pl.,

2) der Schauder, Schüttelfrost, das Zittern:
man uznāca tādi drebekļi;

2) N. U.: was zum Zittern bringt, Schreckbild;

3) drebeklis Zittergras
Sassm., [Dond.;

4) Gallert
Dond.;

5) drebêklis Lis., ein unruhiger Mensch].

Avots: ME I, 495

dricinât, tr.,

1) reissen, zerren:
suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5;

2) schütteln:
nedricini tuo jaunuo ābeli. [rati pa akmeņainuo ceļu stipri dricina Dond.] viņš mani dricina pie krūtīm Sassm. [mani līdzi dricināja (Var.: tricināja) BW. 34482 var.] Refl. -tiês, sich schütteln: dabūjām dricināties pa saknēm un grambām Austriņ.

Avots: ME I, 498

dridzeklis, ein Riegel, welcher vorgedreht wird: ar dridzekli aizgriež durvis cieti Sassm.

Avots: ME I, 498

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502

drudzis (li. drugỹs), das Fieber; aukstais dr., kaltes Fieber; [pe̦rdamais dr. U., ein unbedeutendes Unwohlsein (als Grund zur Faulheit benutzt)]; karstuma dr. LP. VII, 1243, dažas mātes dabū trīs dienas pēc dzemdēšanas tâ sauktuo piena drudzi Etn. II, 165. vāšu dr., Wundfieber Konv. ² 107. [drudža kaŗš U., das Brechen in den Gliedern]. drudzis pieme̦tas, [viņu] jāj, krata, kreš, atstājas, [drudza zâle L., Tausendgüldenkraut (vgl. li. drùgžolė), vielleicht identisch mit drudža lapa Salis, Nigr., Kreuzb., eine Pflanze; drudža zirgs Sassm., ein schwarzer Käfer. - Zu slav. drźgati od. drźžati "zittern". drźžģ "Zittern. Schauer" und vielleicht auch apr. drogis "Rohr"; vgl. Berneker Wrtb. I, 231, Jokl AfslPh. XXIX, 45, Leskien Nom. 293. Zupitza Germ. Gutt. 169.]

Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj

Avots: ME I, 502, 503

‡ drûkns ² Sassm: "starkknöchig, beleibt": d. puisis: Vgl. drukns.

Avots: EH I, 337

I dûceklis ² Sassm., etwas, womit man ein Getöse macht [vgl. duceklis; in Mar. sei dùceklis ² ein starkes Getöse, sowie ein Mensch, kas dūc].

Avots: ME I, 523

dundaļi und dundaļuôt "?": dundaļi tie jauni vīri; visu laiku dundaļuo pie viena graša BW. 25666 [aus Sassm. - In Sessw. bedeute dundaļuôt: bittend und aufdringlich murmeln: dundaļuo kâ nabags; in Bers.: taumeln].

Avots: ME I, 516

I durba, durbe Sassm. (tahm. mit uor aus ur), der Bleier (abramis ballerus); [nebst turba dass. und baltisch-deutsch Durbe od. Turbe aus liv. tūrba nach Thomsen Beröringer 282.]

Avots: ME I, 519

II dusêt, schimmeln [Lis.], Oppek. n. U. dusējuma od. dusuma smaka, der Schimmelgeruch Sassm. [Wohl wurzelgleich mit dusêt I.]

Avots: ME I, 521

dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]

Avots: ME I, 536

dze̦lˆte̦nbrũns, gelbbraun: līdakai ir dze̦lte̦nbrūna mugura Sassm.

Avots: ME I, 542

dzēse: der Reiher - auch Zarnikau, (mit ê ² ) Sassm., (mit ẽ) Ruj.; ein Vogel (mit ê ² ) Nikrazen, Schnehpeln: mežuos uzturas ... teteri; medņi un dzēses Janš. Nīca 13: tev kakls kâ dzêsei ² , du hast einen langen Hals Frauenb.

Avots: EH I, 357

dzineklis, der Trieb Sassm.: mantkārība nuomāca visus citus atriebības dzinekļus Niedra.

Avots: ME I, 551

džiñkstêt [Līn.], Sassm., - u, - ēju, klingen, summen, sausen: kad ausis džinkst, tad miruši piemin LP. VII, 416. egles galuotne džinkstē̦dama ieruokas sniegā Jauns. Vēja ziedi 103. bites džinkst Sassm. luode aizskrēja džinkstē̦dama. [Vgl. dzinkstêt.]

Avots: ME I, 564

ê̦duonis ² (unter ē̦duons): (ein zänkischer Mensch) auch Sassm.

Avots: EH I, 372

eģis, ein leinener Gurt, der für Betten und Stühle gebraucht wird Sassm.

Avots: ME I, 566

elze, die Öse Jaun. mežk. 183; auch el˜ziņš Sassm.

Avots: ME I, 569

‡ ẽrķeles Frauenb., = ‡ II ēķele(s): sukāja ar ērķelēm viņa galvu Pas. V, 222 (aus Sassm.).

Avots: EH I, 373

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

gaņģêtiês, - ējuôs,

1) gehen: uz kuŗu pusi tu gaņģēsies
Frauenburg;

2) eifrig arbeiten, mit Händen und Füssen eifrig beschäftigt sein
Etn. III, 177, Grühn.: vai cilvē̦ks ar prātu tâ gaņģēsies Alm. In Sassm. gaņ̃ģêtiês, sich raufen, sich unruhig gebärden. [Aus li. gángytis "шевелиться"].

Avots: ME I, 601

gaņģîgs,

1) feurig, energisch, tüchtig
Grünh., Sassm.: viņš tuolaik bija gaņģīgs puika A. XII, 676;

2) wohlgenährt
Druw. n. Etn. II, 161; eing. einen guten Gang (gaņģis) habend: gaņģīgs zirgs. gaņģīga guovs Dond.

Avots: ME I, 601

gaŗkaũlis,

[1) " jem. mit langen Knochen"
(auch vom Klee u. a.) Nitau u. a.;]

2) ein Saumseliger, Träger, Faulenzer (vom Menschen und Tieren)
Naud., Sassm., Ahs.

Avots: ME I, 606

‡ gaŗpiẽna gùovs, eine Kuh, die längere Zeit (als üblich) keine Milch gibt Sassm.

Avots: EH I, 386

gaŗsal˜mi, Langstroh Sassm.: iede̦gas līdzīgi gaŗsalmu kūlim Kronw.

Avots: ME I, 607

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

gazara (unter gazare): auch Appricken; gazar̂ Ugalen n. FBR. VII, 14, Schlehk n. FBR. VII, 42, Rothof und Suhrs n. FBR. VIII, 121. Rojen n. FBR. XIII, 73, Sassm.

Avots: EH I, 388

gazare, gazara Sassm., gazuore [Wandsen], Nurmhusen, Selg. n. Etn. III, 177, BW. 22061, = garuoza.

Avots: ME I, 615

gâzelêt, - ēju, freqn., tr., wiederholt kippen, wiederholt zum Wackeln bringen: papēdi nuo vienas puses uz uotru MWM. VI, 565. Refl. - tiês, wackeln: jau sāka gāzelēties uz klupšanu A. XII, 37. viņš gāzelējas kâ piedzēris Stari III, 229. iet tâ gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 619

glaũst: auch Salisb., Sassm., Seyerahof, (mit àu) N.-Wohlfahrt, Wolm.; ‡

4) verhelen, verbergen
Für. I.

Avots: EH I, 391

‡ gliñkstêt Sassm., klingeln (intr.): pulkstenītis glinkst.

Avots: EH I, 393

gļiñkstêt, - u, - ēju, klingen, läuten: pulkstentiņš gļinkst Sassm.

Avots: ME I, 633

‡ gliñkstinât Sassm., klingeln (intr.) machen: g. pulkstenīti.

Avots: EH I, 393

gļiñkstinât, klingen, läuten machen: mē̦mais nabags gļinkstina pulksteniņu Sassm.

Avots: ME I, 633

glise, der Holzbock, die Hundszecke: Sprw. iezīdies kâ glise mīkstumā Sassm.

Avots: ME I, 626

glitaîns, schleimig, schlüpfrig, glatt: pēc lietus ceļš paliek glitains Sassm.

Avots: ME I, 627

glita, der Schleim: siltā vasaras laikā svaigā gaļa pārklājas ar glitu Sassm. [Vgl. li. glìtas "липкая слизь".]

Avots: ME I, 626

glitêt [li. glitė´ti "становится липким, клейким"], intr., inch., schleimen, schlüpfrig, glatt werden: nesālīta gaļa siltā laikā ātri glitē Sassm.

Avots: ME I, 627

gnĩdâtiês, - ājuos, sich jem. aufdrängen: bē̦rns gnīdājās tikmē̦r mātei apkārt, kamē̦r tuo paņēma līdz ciemā Sassm.

Avots: ME I, 634

guovspe̦ka, der Kuhpilz (boletus bovinus) Sassm.

Avots: ME I, 693

II grabeklis, eine Kinderklapper, etwas Klapperdes überhaupt Sassm. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635

grebeklis, ein krummes eisernes Werkzeug, Messer, mit welchem man Holhlöffel aushöhlt Selg., Gold., Saussen n. Etn. III, 177, Bers., Modohn, Sassm., [Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 645

greilis: mit eĩ Sassm.

Avots: EH I, 403

greilis, ein schiefer, krummer Mensch Sassm. : meitas mani greili sauca BW. 11308. tu būsi greiļa līgaviņa ibid. aunies kājas, māršas greile! 17997.

Avots: ME I, 647

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm ² ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm ² ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

grĩļa, etwas Wackelndes, jem., der wackelt : tas tāds grīļa nuo galda Sassm.

Avots: ME I, 656

griļ˜ļuôtiês, = grīļuoties, taumeln, wackeln : kalps tâ piedzēris, ka iedams griļļuojas Sassm., [Weinsch.]

Avots: ME I, 655

grins, grinņš U., hart, grausam, zornig, verdriesslich : grins tautietis se̦bu jūdza kumeliņu BW. 26505, 1 var. [(aus Sassm.). tev, tautieti, grina (Var. : grīna, ātra, barga, sīva) daba 21706 var. (aus Rothof)].

Avots: ME I, 656

I grìslis,

1): auch (mit î ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Heidenfeld, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Sermus, Sonnaxt, Warkl., Wessen, (mit î ² ) Grob., Iw., Salis, grîšlis Pilda n. FBR. XIII, 47, Skaista n. FBR. XV, 36, Zvirgzdine; jūŗas g, Sandriedgras (carex arenaria
L.) Sassm.; zilais g, carex rostrata Oknist.

Avots: EH I, 407

I gubât (li. guboti), -ãju, gubuôt, das Heu od. Getreide in Haufen legen, Heu od. Getreide aufhäufen: auzas gubuot Paw., Sassm.

Avots: ME I, 673, 674

guģêtiês, wackeln: pīle iet guģē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 676

guzle̦ni: guzlē̦ns Gold., guzle̦ns Rojen, Sassm., Schlehk, Stenden, guzlans Dond., Popen, Suhrs, Ugalen, = zuoslē̦ns: g. iet guzēdamies Stenden.

Avots: EH I, 421

[ìekaitêt, erhitzen: iek. dzelzi Sissegal, Bers., Sassau.]

Avots: ME II, 24

ìekšdar̂bs "innere Arbeit": saimniecei ziemā vairāk iekšdarbu nekâ ārdarbu Sassm.

Avots: ME II, 31

ìekšnieks ,* der Insasse: daži nuo laivas iekšniekiem pazuda ūdenī Laubt.

Avots: ME II, 31

‡ ìelustinât Sassm., = ielustêt: bija grūti viņu ie. uz braukšanu Dunika.

Avots: EH I, 528

ìemaņa, die Gewandtheit: pie katra darba vajadzīga sava iemaņa Sassm.

Avots: ME II, 43

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

ìemizlt ² , versanden: laipa, tilts iemilzies. stāv kâ iemilzis, nekustas nuo vietas Sassm.

Avots: ME II, 45

ìemusinât,

1) intr., (aufwiegelnd) einflüstern, aufhetzen
Sassm.: viens uotram sāka iumusināt ausīs A. XII, 259. vasaras dze̦strumiņš mums iemusināja, ka... Stender. n. Plūd. Llv. II, 180;

2) einflössen:
tas spēj mums diezgan jautrības iemusināt Kaudz. M., Spr.

Avots: ME II, 47

iešļaûps ² "ein wenig schräge": gar kalnmalu iet iešļaups ceļš Sassm.

Avots: ME II, 77

iešļaûpums ² , der Abhang: pa kalna iešļaupumu brauc pamazām augšu un zemē Sassm.

Avots: ME II, 77

ìešmaukt,

1) iešmaûkt ² Sassm., einen Schlag versetzen:
iešmauc pa purnu, pa lūpām;

2) herein -, hineineilen:
zē̦ns iešmauc gultā Vēr. II, 211. In letzterer Bedeutung gew. das Refl. - tiês, viņa viegli iešmaucās dārzā Saul.

Avots: ME II, 77

ìevadât, tr., freqn. zu ievest,

1) hinein -, hereinführen:
nelabais ievadā cilvē̦kus purvā;

2) ans Mitkommen gewöhnen:
meitas ievadā suņus visur līdz Sassm. Refl. - tiês, einen Umzug bewerkstelligen, einziehen: jaunajā istabā. mājā ievadās jauni iedzīvnieki Brig. viņš ievadājās pie šās uz dzīvi Degl.

Avots: ME II, 85

ìevil˜binât, hinein -, hareinlocken: puiši ievilbināja zē̦nu kruogā Sassm.

Avots: ME II, 88

il˜ggulis (fem. -le), il˜gguļa, comm., der Langschläfer: tas tik ir ilgguļa, guļ līdz astuoņiem rītā Sassm.

Avots: ME I, 705

iñciņi, Weidenkätzchen Sassm.

Avots: ME I, 707

izaũkstêt,

1) in Sassm. refl. -tiês, kalt werden:
istaba izaukst Grünh. dzīvuoklis izaukstējis E.;

2) tr., abkühlen, kalt werden lassen:
vējš istabu izaukstē Kand.

Avots: ME I, 713

izaũrêt, tr., längere Zeit hindurch wehend vernichten; ausblasen, abkühlen Sassm.: auris... izaurēs jau tâ vājuos sējumus Tirs. [Vgl. aurêt 2.] Refl. -tiês, nach Herzenslust, viel heulen, schreien: saimniece izaurējās uotru, trešu lāgu MWM. VI, 637.

Avots: ME I, 713

izbad(en)êtiês, izbadinâtiês Sassm., [Salis], = izbaduotiês.

Avots: ME I, 714

izbad(en)êtiês, izbadinâtiês Sassm., [Salis], = izbaduotiês.

Avots: ME I, 714

izblin̂st ² , inxr., inch., ausfliessen (vom Körper): krūts izblindusi Fall. kalpuone juo dienas juo vairāk izblinst Sassm. izblindušas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem (meitas) Fall. MWM. XIII, 651. [izblindis"izjucis" Ramdam.]

Avots: ME I, 717

izblusinât Sassm., izblusuôt, tr., abflöhen: bē̦rnu. Refl. -tiês, sich die Flöhe absuchen, sich abflöhen.

Avots: ME I, 717

‡ izčabinât,

1) = ‡ izčabât Sassm.;

2) deflorieren
Frauenb.;

3) raschelnd hinausgehen (herauskommen)
Warkl.: i. nuo me˛a;

4) = uzčubinât Kalz.: i. gultas maisu; "taustuot viegli izpurināt" AP.;

5) verwöhnen, verhätscheln
Lubn., Meiran: i. bē̦rnu. Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge herzlich (liebevoll) aussprechen
Kalz.;

2) nevar vien i., sich fertig machen
Kalz.

Avots: EH I, 438

izčiêbt ² Sassm., = izčiept.

Avots: ME I, 723

izčũžinât (gaļu), auf langsamem Feuer Fleisch in der Pfanne ausbraten Sassm.

Avots: ME I, 724

izdakšuôt, mit der Heugabel Heu od. Stroh herausheben: kas 30 ve̦zumu dienā labības izdakšuojis, tam vakarā ruokas piegurušas Sassm.

Avots: ME I, 724

izdarinât,

1) beilden, gestalten:
patapinājumus tauta izdarina pēc savas garšas A.;

2) die Äste eines Baumes abhauen, bekappen:
viņš nuocirta bērziņu, izdarināja zarus Akur.;

3) abholzen, einen Wald aushauen
Oppek., Smilt., Kokn. n. U.;

4) ausbrauen:
alu;

5) (li. išdarinė´ti), kastrieren
Sassm.: ērzeli. [kuilē̦nu izdarināt BW. 34863, 1.]

Avots: ME I, 725

izdižîtiês, sich gross tun, prahlen: ieskurbušā prātā dažs labs mē̦dz sevi izdižīties Sassm.

Avots: ME I, 728

izdũmuôt, tr., ausrauchen: tu viens pats tik daudz cigāru izdūmuo Sassm.

Avots: ME I, 730

izgāņa, comm.,

1) jem., der schimpft, tadelt:
neesi izgāņa! A. VIII, 1, 26, Bers., Lub.;

2) ein Verwöhnter:
kungs liels izgāņa ēšanā Sassm.

Avots: ME I, 737

izglizinât, dünn ausstreichen, ausschmieren: ē̦duot nevajaga sviestu pa šķīvi izglizināt Sassm. [jāizglizina tauki uz maizes Dond.]

Avots: ME I, 738

izgnuzinât, izgnuzdinât Dond., Sassm., tr., ein wenig verrenken: kad bē̦rnam kāja, ruoka izmežģīta (izgnuzināta Windau) JK. VI, 53. Zu li. gnìužinti "давить", gniáužti "сжимать".

Avots: ME I, 738

izgrìduôt, tr., ausdielen: meitu mātes istabiņa ar naudiņu izgrīduota BW. 14622. amatnieks izgrīduoja visas istabas Sassm.

Avots: ME I, 740

izkuôžļât ² , ausbeissen, zerbeissen: bē̦rni izkuožļā ābuoļus un tad nuo- sviež tuos zemē Sassm.

Avots: ME I, 758

izkresinâtiês, [izkrezinâtiês Dond.], allmählich, langsam [ohne ärztliche Hilfe] genesen: vai slimais bē̦rns jau nebūs izkresinājies? Sassm. [vai nebūsi izkrezinājies, ka vēl guli? Dond.]

Avots: ME I, 755

izkũcinâtiês Sassm., ="izplevināties", Hände und Füsse bis zur Ermüdung bewegen: visu dienu pa lauku auzas pļaujuot izkūcinājies vakarā grib ēst. [In Nigr. bedeute es: sich herauswickeln (z. B. aus Kleidern).]

Avots: ME I, 757

‡ izliedinât Dond., Sassm., = izliêdêt (?).

Avots: EH I, 463

izļuminât [Stenden], Sassm., izļumît Dond., = izlimināt.

Avots: ME I, 767

izmulinât (miegu), den Schlaf stören Sassm.

Avots: ME I, 774

izpê̦duôt, austreten, austrampeln: suns izpē̦duojis puķu duobes Sassm.

Avots: ME I, 779

I izplaûst ² , verschwenden, ver geuden: kuo tē̦vs sakrāj, tuo dē̦ls izplauš Sassm.

Avots: ME I, 781

izrîbinât ² , zur Genüge rollen, dröhnen: kad pē̦rkuons diezgan izrībinājis, tad lietus drīz pārstāsies Sassm.

Avots: ME I, 792

izšķũtêt, tr., hinausfegen, hinausschicken, hinausexpedieren: biedri izšķūtē tuo laimi ārā A. XIV, 16. kalpuone izšķūtē mē̦slus nuo nama. izšķūtē kalpus pie darba Sassm.

Avots: ME I, 812

izšņakât: auch Smilten; "izēst" Sassm. n. RKr. XVII, 56: iebērt baruoklim graudus, lai izšņakā.

Avots: EH I, 486

‡ izspir̃dzinâtiês Sassm., gesund werden, genesen: bē̦rns pamazām izspirdzinājās.

Avots: EH I, 482

izsprudzinâtiês, sich hindurchdrängen: ar muokām izsprudzinājuos caur ļaužu baru Sassm.

Avots: ME I, 804

izstèigt, rasch erledigen: vai tad visus darbus var vienā reizē izsteigt? saimniece nevar izsteigt laikā pusdienu izvārīt Sassm. Refl. - tiês, hinaus -, herauseilen, sich eilig auf den Weg machen: mātei nebij viegli izsteigties nuo mājas Aps.

Avots: ME I, 805

iztuzinâtiês, sich aufmachen, sich herausbequemen: gauss cilvē̦ks nevar lē̦ti pie darba iztuzināties Sassm.

Avots: ME I, 821

‡ izvaļinâtiês Sassm., = ‡ izvaļâtiês.

Avots: EH I, 493

izval˜kât, tr.,

1) abtragen
Sassm.: sacīs (vilnainītes) ve̦cas, izvalkātas BW. 16541. juostu pati izvalkāju 7490;

2) verausgaben, vergeuden
Infl. n. U.;

[3) "pārcilāt (maizi krāsnī)" Selb.].

Avots: ME I, 824

izvicêt, tr., ausessen: viņš izvicējis visu bļuodu Kand. Refl. - tiês, aufleben, geschäftigen sein: pilsē̦tā labi izvicinājās Sassm.

Avots: ME I, 828

jaûnbḕ̦rns, der Konfirmand: svētdien iesvētīs jaunbē̦rnus Sassm.

Avots: ME II, 99

jaûnpãris, das junge Paar Sassm.

Avots: ME II, 101

[jaûnsàimniẽks, ein Neusass.]

Avots: ME II, 102

jaûnsiẽva, die junge Frau: pēc mičuošanas brūte uzve̦lk jaunsievas kleiti Sassm.

Avots: ME II, 102

jaûnzemis, [jaunzemnieks L.], ein Neusass, einer, der ein Stück Land urbar macht und sich da häuslich niederlässt.

Avots: ME II, 103

je̦knas: hieraus wohl auch je̦ke̦ns Schlehk n. FBR: VII, 41 und Rothof n. FBR. VIII, 120, je̦kins Ugalen n. FBR. VII, 20; aus Sassm. wird auch der Sing. je̦kna angegeben.

Avots: EH I, 562

je̦knas (li. jẽknos), die Lieber Dond.: ste̦n kâ je̦klu pieēdies Sassm. [Vgl. akna.]

Avots: ME II, 109

‡ jê̦lmiêsa ² Sassm., comm., ein verweichlichter Mensch: tu tik esi j. nuo cilvē̦ka!

Avots: EH I, 564

Jẽ̦paks, Jakob Sassm.

Avots: ME II, 114

judras kuoks, ein im Kern ausgefaulter Baum Sassm.

Avots: ME II, 115

jukšiņ: auch (Ackerdistel) Rojen n. FBR. XIII, 72, jukšņa - auch Sassm., *jukšņas (> jukšiņs) Ugalen n. FBR. VII, 20.

Avots: EH I, 566

[jukšiņ (nom. pl., aus * jukšņi?) Dond.], jukšņa, jukšna [?] BW. 32523, Dond., Wandsen, die Distel: dažās druvās aug daudz jukšņu Sassm.

Avots: ME II, 116

jukšņaîns, voller Distel: j. miežu lauks Sassm.

Avots: ME II, 116

jumala,

1): riekstu (rudzu) j. Sassm.;

5): es atjāju jumalās ("?"); duosi meitu vai neduosi? jumalā, jumalā! BW. V, S. 213.

Avots: EH I, 566

kadiķis: auch Altenburg, Alt-Moken, Anzen, Dond., Erwalen, Fossenberg, Gaiken, Granzhof bei Tuckum, Gr.-Buschh. Gr.- Essern, Grob., Irmelau, Iw., Linden in KurL, Mark-grafen, Memelshof, Naud., NB., Nigr., Nikrazen, Nogallen, N.-Rahden, Pormsaten, Preiļi (Kur. Nehrung), Ringen, Rutzau, Sackenhausen, Sassm., Satrngen, Schlockenbeck. Schmarden, Schrunden, Schwitten, Schwarden, Tummen, Waddaxt, Wallhof, Wirginālen, Zehren, Zehrxten, Zerrauxt, BW. 10515, BW. piel.2 16530, 2, gen. plur. kadiku BW. 22919 var., Demin. acc. s. kadiķanu BW. 6442 (aus Lennew.).

Avots: EH I, 573

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135

kaķvil˜na, ein Sumpfgras, baltā purva zāle Tals., Sassm.

Avots: ME II, 140

kal˜piņš,

5): auch (kàlpeņš ² ) Auleja, Warkl., Zvirgzdine: nuokritis k. nuo adatas;

7): dze̦guzes k. die Dorngrasmücke (sylvia cinerea)
Sassm.; ‡

8) kal˜piņi Salis "die Strängen eines Pfluges";
‡

9) "cilpa, kuo vijējs uzmauc uz vadža, lai striķi varē̦tu sasist" (wo ?). In den Bed. 5, 6, 8 und 9 wohl zu kàlpenis ² .

Avots: EH I, 578

‡ kal˜teniski Sassm., Adv., "kâ ar kaltu krustīm pa kuoka šķiedrēm" : plakana nagla jādze̦n k. kuokā, bet ne ķīliski, lai kuoks neplīst.

Avots: EH I, 579

‡ kal˜tiski Sassm., Adv., = ‡ kal˜teniski.

Avots: EH I, 579

[kamaruôt, die Sahne von der Milch abschöpfen Gr. - Sassau.]

Avots: ME II, 148

kam̃pļât, - ãju, = kampstît, freqn., tr., wiederholt greifen Sassm.

Avots: ME II, 152

kam̃pšķis, eine Handvoll (cik ar ruoku var saņemt Gold.): meita ieme̦t guovei, zirgam kampšķi siena Kand., Sassm.

Avots: ME II, 152

karināmais, der Kleiderhaken, Kleiderrechen: drēbes karina uz karināmuo Sassm.

Avots: ME II, 161

II karinât,

1): karināmais, der Kleiderrechen
Sassm. u. a.: drēbes kaŗ uz karināma;

2): zemnieks, turē̦damies ar ruokām aiz kuoka, karināja taišņi duobī Pas. X, 54 (aus Rositten). Refl. -tiês, hangen
Dunika, Salis: kas tur karinis uz žuoga? Dunika.

Avots: EH I, 588

kā`rkls (li. kar̃klas), die Bachweide, Weidenstrauch (salix). baltie kārkliņi, Bertramsgarbe (achillea ptarmica) RKr. II, 64; be̦bru od. be̦bra kārkls, gew. kārkliņš, Bittersüss (solanum dulcamara) Mag. IV, 2, 31; dzīparu kārkls, salix acutifolia RKr. III, 72; judu (jeb budu) kārkliņi aug pļavās prāvuos pūlīšuos, kâ uogu mē̦tru krūmiņi JK. VI, 29; kaņepāju od. kuoču kārkls, Korbweide (salix viminalis) RKr. II, 77, Konv. <sup>2</sup> 2106; Māŗas kārkls, Palmweide (salix caprea) Sassm.; Vāczemes kārkli, der Sirenenbaum, der Flieder L., PS., ve̦lna od. zal(k)šu kārkls, Seidelbast (daphne mezereum) RKr. II, 70, Konv. <sup>1</sup> 389; viču kārkls, Mandel -, Krebsweide (salix trianda) RKr. II, 77; vilku kārkls, salix repens RKr. III, 72; [dieva kārkls, Neumannskraft U.; kārklu putniņš, der Rohrsperling U. - Da Weidenzweige häufig zum Flechten dienen, so gehört kā`rkls (in dem kl aus tl entstanden sein kann) wahrscheinlich zur Wurzel kert - "flechten" (s. unter kar̂kles), oder aber (s. Būga KSn. I, 139 ¹ ) Zu li. ker̃gi "anbinden", kar̃goti "flechten" (in diesem Fall ginge kl hier auf gtl zurück)].

Avots: ME II, 196

kârna ² ein eltes, hässliches, hageres Frauenzimmer: es tuo slinkuo kārnu negribu par meitu Sassm. Vgl. kar̂ns.

Avots: ME II, 197

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

II kãsis Sassm., = kãsene, viburnum opulus.

Avots: ME II, 203

kazãkzâle, ein Wiesengras Sassm.

Avots: ME II, 183

kazene, die Brombeere (rubus fruticosus) Buschh., Mag. IV, 2, 49, [Dond., Lautb., Weinsch., Nigr., Bauske], die Bocksbeere Hr.; die Beere von rhamnus frangula U., [Wolm., PS., C., N. - Peb., Kl., Trik., Jürg., Arrasch, Bers., Salis]; glatter Wegdorn, Pulverholz (rhamnus frangula) RKr. II, 77, auch kazeņu kuoks genannt Konv. 845. Nach Hen. ein essbarer Pilz Sassm.

Avots: ME II, 183

‡ ķēdru (gen. pl. od. acc. s.?), in der Verbindung ķ. (Var.: ķēžu, ķẽdes) juostu (acc. s.) BW. 5702, 3 var. (aus Sassm.) "?" - Für ķērdu (vgl. ķērde "ķẽde")?

Avots: EH I, 698

[ķe̦l˜pa Wandsen], ķe̦lpa [Stenden], ķe̦l˜pans Sassm., die Schlinge, Schleife (gew. cilpa): nuovij labu saiti ar ķe̦lpu, uzsviedi tam kaklā un savelci ķe̦lpu LP. iemeti saitei ķe̦lpanu Sassm., Dond. [Aus einem žem. * kelpa < kìlpa?]

Avots: ME II, 363

ķe̦m̃bũzis Sassm., das Kämmerchen, der Abtritt (jetzt ateja).

Avots: ME II, 363

ķẽmele, Kümmel (carum carvi) [Hasenp., Libau], Sassm., Mag. IV, 2, 33: pret kāsu nuode̦r arī grauzdē̦tas ķēmeles Etn. II, 149. Gew. ķimeles, ķimenes. me̦lnā ķēmele, nigella Mag. IV, 2, 52. [Entlehnt gleich estn. kō``mel dass.]

Avots: ME II, 373

ķe̦pzuôbis ^2, ein Mensch mit grossen, undichten Zähnen: ē̦d kâ ķe̦pzuobis gausi, neveikli Sassm.

Avots: ME II, 367, 368

ķeũkstêt, -u, -ẽju, (wie ein Rabe) schreien Sassm.

Avots: ME II, 372

‡ ķẽvtiti Sassm., Morcheln.

Avots: EH I, 701

‡ ķĩleniski Sassm., gleich einem Keil, keilartig: plakanu naglu nevajag dzīt ķ. kuokā (kâ ķīli pēc kuoka šķiedrēm), juo tad tas plīst, bet kalt(en)iski, tad neplīst.

Avots: EH I, 706

‡ ķĩliski Sassm., Stenden, = ‡ ķĩleniski: bulta siênā jādze̦n ķ.

Avots: EH I, 706

ķirmgrauzis,

1) der Holzwurm:
ķirmgrauži izgrauž sev ejas priežu mizā Rītiņ;

2) ķir̃mgrauži, der mehlartige Staub, der durch das Bohren des Holzwurmes entstanden ist
Sassm. [Aus li. kirmgraužà "червь, точащiй дерево; что червями источено (мука из дерева)".]

Avots: ME II, 384

ķir̃zlaks Sassm., [ķir̃zlaka Wandsen, ķìrzlats ² Warkl.], = ķirzaka.

Avots: ME II, 386

klapstêt, klapšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klappern:
viņš sit uz lakstiņu, ka klipst un klapst. zirgam pakavi vaļā klapst Sassm., Mar.;

2) ohne Grund bellen:
suns klapst visu cauru nakti Sassm.;

3) schwatzen, plappern:
turi muti, neklapsti tik daudz Sassm. Refl. klapšķêtiês, klappern: klapšķējās, kad izdzēru ābelskuoka biķerīti BW. 18690. [Vielleicht verwandt mit li. klàpterėti "хлопнуть" aksl. klopotъ " Geräusch", klepati " klopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 512 f. und 523. Hierher wohl auch kle̦pus " Husten".]

Avots: ME II, 214

klapstiņš, klapšķis, ein Schwätzen, eine Plappertasche: es ar tādu klapstiņu nerunāju Dond. klapšķis klapst vienā klapstēšanā Sassm.

Avots: ME II, 214

II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix

pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]

Avots: ME II, 218, 219

klaûdze ² der Vers, die Strophe, die Reihe Sassm.

Avots: ME II, 214

klederêt, - ẽju, intr., wackeln: ve̦cais galds tâ klederē, ka uz tā nevar rakstīt Sassm. [Zu li. klèderuoti "шататься"; vgl. auch kdadaņķis.]

Avots: ME II, 220

klederis, ein Klapperkasten, ein wackelnder Tisch: kuo tādu ve̦cu klederi turēt istabā? Sassm.

Avots: ME II, 220

II klešķi, Klumpen: ē̦duot maizes klešķi iegājuši cauruos zuobos Sassm.

Avots: ME II, 224

kleža, kležkãja, comm., kležkãjis [Dond.], f. - je, der (die) Schiefbeinige, Beinwindende: kležkāja nuomin zābaku un kurpju papēžus šķībi Sassm.

Avots: ME II, 224

kležuôt, kležât, intr., sich mühsam fortschleppen, sich herumtreiben: kur puisis kležuo pa naktīm apkārt Sassm., [Dond.].

Avots: ME II, 224

kliêns ²

1) dünn ausgebreitet:
izkliedi labi klieni siena lē̦ve̦nu Naud.;

2) dünn, winzig von Wuchs:
viņš jau vēl kliens Wain. [tas jau vēl kliêns ² ("sīks, neattīstīts, nespēcīgs"), nespēs tuo izdarīt Nigr.] šis zirgs tāds kliens, nav ve̦zma vilcējs Naud. puišelis kliens Sassm.;

3) hager, abgemagert:
kliena, ve̦ca seja A. VIII, 1, 113; [kliẽns " bleich" Edw.];

4) = kleins 1: viņam kliênas ² kājiņas [Nigr.], MWM. VI, 776. [In der Bed. 1 wohl zu kliest, klī(s)t (es kann hier auch ein d vor n geschwunden sein); in der Bed. 2 und 3 (nebst li. klíenas "тонкiй") wohl zu kleins 2 (s. dies), und in der Bed. 4 zu kleins 1.]

Avots: ME II, 232

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

kliñdzinât, intr., klingeln: mē̦mais ubags klindzina ar pulkstentiņu Sassm., [Dond., Arrasch, Drosth., Warkl.].

Avots: ME II, 228

kliukstiņš: (der Grauspecht? mit iũ ) Sassm.

Avots: EH I, 619

kliukstiņš, ein Vogel: kliukstiņš dzied pat janvāŗa mēneša siltākās dienās Sassm.

Avots: ME II, 230

kluĩtans Sassm., kluĩte [Wandsen], L., U., Natur XXXVII, 206, kluitiņš U., kluĩts Dond., = kluiķis, Kronschnepfe): kad kluitans, kluits, kluinis brē̦c, būs lietus Hen.

Avots: ME II, 234

knâsis ² , verächtliche Bezeichnung für einen krummen, gebückt gehenden Menschen: tas tik tāds knāsis Sassm.

Avots: ME II, 244

[kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249

knũbêt od. knũbât, den Kopf hängen lassen: [viņš aizsnaudies un knūbā vien Dond.] kuo nu tâ knūbē, vai tev kas kait? Sassm. Hierzu wohl auch das Refl. knūbêtiês "?": vilks duomīgs pie krūma tur knūbējās Lapsa - Kūm. 261. [Zu * knubt, kņubt, knublis (s. dies), li. kniúboti "находиться в состоянiи нагнувшагося", kníaubties "опускать голову".]

Avots: ME II, 250, 251

kobiņš, der gelbbraune Grasfrosch Sassm., [Wandsen, Waldegalen].

Avots: ME II, 254

‡ kuôcenes ² Sassm., ein Holzachsenwagen.

Avots: EH I, 685

kùokuts, -s, die Mauerassel (oniscus murarius): kuokutis piemīt mitruos pagrabuos apakš sapuvušas grīdas Sassm.

Avots: ME II, 343

kuõppèļņa, der Gesamtverdienst, -erwerb: visa mūsu kuoppeļņa ir 500 rubļu Sassm.

Avots: ME II, 346

II kuõsa,

1) kuose, der Schachtelhalm (equisetum arvense) Kand., Gr. - Sessau, [Dond., Wandsen, kùosa ² Kreuzb.], Nigr. ; Spargeln U. ; cūku kuosa, ļaužu kuosa Mag. IV, 2, 40, 69 ; purva kuosa, Waldschachtelhalm: purva kuosas aug miklās, purvainās pļavās Sassm. sievai bijis bē̦rnu kâ kuosu, bet bagātai ne˙viena LP. VI, 1014 ;

2) kuõsa Kemmern,
auch kuose, der junge Anwuchs der Fichten, frischer Tannentrieb: kad luobjas priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72 ;

3) junge Hopfenranke
Bergm.

Avots: ME II, 348

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

‡ kraģêt, -ēju "knaģēt ar knaģi" Sassm.

Avots: EH I, 640

kramaûzis ² , ein Schimpfwort: viņš tik ir tāds kramauzis nuo cilvē̦ka Sassm. [Prellwitz Die deu. Bestandteile 45 denkt an Entlehnung aus d. dial. kramaus (bei Frischbier).]

Avots: ME II, 257

kram̃paûsis ² ein Schimpfwort Sassm.

Avots: ME II, 257

kram̃piski, mit zusammengefassten Händen, mit ineinander geklemmten Fingern: mēs divi salikām ruokas krampiski un iecēlām labības maisu rutuos Sassm.

Avots: ME II, 258

krampuķe, weisse Ackerka mille (anthemis arvensis) Sassm.

Avots: ME II, 258

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas ² Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262

I krẽķis: der Eichelhäher (garrulus glandarius) Salis, Sassm.; "1)" ME. II, 275 zu streichen.

Avots: EH I, 651

krencele,

1) auch krencelis Oppek. n. U., die Dolde, Traube: nuoraun uogu krènceli ² Mar. n. RKr. XV, 120;

2) ein krummei Baum:
ve̦ca vīksne ir ne˙kam nederīga krencele Druw.;

3) ein altes, mageres Tier, namentl. eine solche Kuh:
es savu ve̦cuo, izslauktuo krenceli pārduošu Sassm.

Avots: ME II, 273

krezinât, tr., heilen Dond. Refl. -tiês, sich erholen, zu Kräften kommen: viņš tikmē̦r krezinājās, kamē̦r palika ve̦se̦ls Sassm.

Avots: ME II, 275

I kriķis [aus d. dial. kricke dass.], krĩklis U., auch krīklīte, kriķītis, kriķpĩle Sassm., die Krickente (anas crecca).

Avots: ME II, 278, 279

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

kuč! Zuruf einem Hunde: kuč ārā! Sassm. kuč, kuņa, pruojām BW. 19364. [Vgl. ähnlich gebrauchtes poln. kuć und atb. kutš und le. kuce.]

Avots: ME II, 298

kuce̦ns [Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Bauske, Drosth., Trik., N.-Peb., Bers., kucē̦ns Gr.-Essern, Nigr., Luttr., Kabillen, Dunika, kucans Lis., Schujen, kucenis Salis], Demin. auch kucentiņš [BW. 34716], kuce̦lẽ̦ns BW. 16730, kuclẽ̦ns Sassm., kuce̦nẽ̦hs Mat., ein junger Hund, Welpe: Sprw.: pirmie kuce̦ni jāslīcina, aller Anfang ist schwer. es nuokāvu kāzu dēļ savu raibu kucentiņu BW. 19469. kuceniņi, Ackerklee (trifolium arvense) Lös., RKr. III, 73. Zu kuce.

Avots: ME II, 298