Paplašinātā meklēšana

abpušãm, von beiden Seiten. Naud., AP., Bers.

Avots: ME I, 6

‡ àizkašât,

1) = ‡ àizkasît 1: a. gružus pruojām Salis;

2) = ‡ àizkasît 2 Wolm.;

3) = ‡ àizkasît 3 Golg., Wolmarshof.

Avots: EH I, 29

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

àiztuõšât, stöhnend (langsam) hin-, weggehen: guovis tâ saē̦dušās, ka nevar aiztuošāt vien uz māju.

Avots: EH I, 60

‡ àiztušât "langsam (keuchend?) hin-, weggehen" Frauenb.: vecene aiztušāja gan līdz kaimiņiem.

Avots: EH I, 60

‡ apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90

apšājs: (mit -àjš ² ) auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 119

apšājs BW. 5825 Kreuzburg, für apsājs.

Avots: ME I, 129

‡ aptuõšât Salis, (mit ùo ) C., keuchend herumlaufen um: a. kam apkārt.

Avots: EH I, 123

‡ aptûšât Schwanb., = ‡ aptûkšt.

Avots: EH I, 123

‡ apvašât NB. "mit Sand bewerfen": vēja apvašāts siens.

Avots: EH I, 125

aršâki: auch aršāk: vajaga viņam izdarīt pa prātam, citādi viņš aiz dusmām vēl aršāk atriebsies Wessen.

Avots: EH I, 130

aršâki [Werssen], Bers., mehr; e̦ze̦rs vēl aršāki maisīja ūdeni LP. VI, 612, = ašāki. [Zu li. aršus "быстрый; heftig".]

Avots: ME I, 141

‡ atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146

‡ atkram̃šât Seyershof, etwas Schweres herbringen, -schleppen: man bij visi kartiņi pa kaklu jāatkramšā mājā.

Avots: EH I, 149

‡ atlašât Dunika, Kal., OB., Stenden, ‡ atlešât.

Avots: EH I, 153

‡ atlešât Rutzau,

1) löschen:
a. kaļķus;

2) verdünnen, lösen:
a, zâles, spirtu. Wohl auf d. löschen beruhend; atlašât in Dunika u. a. wohl hieraus durch Assimilation.

Avots: EH I, 153

atšâstît, tr., unterbringen: siena šķūnī pa durvīm iebāž, ka nevar tuo atšāstīt Bers., Druw., Lub.

Avots: ME I, 200

‡ augšākan, Adv., höher Pas. VIII, 292.

Avots: EH I, 185

aûgšām (unler aûgša 5): taisīsim kasti augšām (wollen wir die Kiste öffnen) Janš. Bandavā II, 186.

Avots: EH I, 185

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

aũšât, ‡

2) = aũšâtiês 2 (mit âu ² ) Kaltenbr. Refl. -tiês,

2): kâ nu liels cllvē̦ks tâ var aušaties! Salis.

Avots: EH I, 188

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230

aušât, aušêt ist ein terminus technicus für pakšiem vaigu tēst, d. h. die Enden des runden Baubalkens etwas behauen, um die Norken besser abzeichnen zu können U. Nach PS. heisst das Verb aũsuot. [Nach Bielenstein Holzb. 12 zu àuss.]

Avots: ME I, 230

aušâtiês,

1): zirgs nuobīdās, sāka a. Zvirgzdine;

2): sich angstlich, schüchtern gebärden
Linden: kuo nu aušājies!

Avots: EH I, 188

aušâties, -ãjuos, die Ohren spitzen (von Pferden); bestürht sein Lind. n. Mag. XIII, 2, 65; Lasd. n. A. X, 2, 67. Zu àuss; vgl. àusîties.

Avots: ME I, 230

bešā: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Serbigal n. FBR. IV, 58, AP., Dunika, Warkl.

Avots: EH I, 213

bešā, bešū Dickeln, bešu, bešus, auch beš Mag. III, 1, 112, ohne, wenn kein Nomen folgt: vai man būs bešā jāpaliek? soll ich ohne irgend etwas bleiben? bešā nebijis ne zara galiņš. tā laikam bešu MWM. VIII, 242. es paliku bêšu (?) Buschh. EPr. I, 62.

Avots: ME I, 281

blunšât L., = plunčât.

Avots: ME I, 318

brašāt, s. brasêt.

Avots: ME I, 324

bruõšât, Refl. -tiês, ‡

2) sich zurechtmachen, sich ankleiden
Serbigal: jau nuo paša rīta sāka b.

Avots: EH I, 247

[bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Amālija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]

Avots: ME I, 343

‡ čiepšât "piepen (wie Keuchel)" Bartau.

Avots: EH I, 293

‡ čušât Frauenb. "sehr Iange und langsam kochen (tr.)".

Avots: EH I, 297

[čušât, fisten Wid.]

Avots: ME I, 424

[čušâtiês N. - Bergfried "zaudern; langsam und still (etwas) tun".]

Avots: ME I, 424

dakšât, -āju, dakšuôt, mit der Gabel arbeiten: dakšājuot viņš ar kaislību nuodevās darbam A. XVII, 112, Tals.

Avots: ME I, 434

‡ diršât PV.: "= diršļât". Refl. -tiês PV. "?": tamē̦r diršļājas kamē̦r pamatīgi izdiršājas.

Avots: EH I, 322

[dùošât ² Bers., schwer atmen, tuošāt.]

Avots: ME I, 535

‡ drušâtiês Druw., sich reiben: sivē̦ni drušājas gar cūku.

Avots: EH I, 337

‡ dūšât "sich bedenken, sich erholen" Diet.: nebij laika ilgi d., bij jābē̦g.

Avots: EH I, 349

dvašât (unter dvašuôt): auch Kaltenbr.

Avots: EH I, 351

[dvešât L., = dvašât.]

Avots: ME I, 537

‡ egluošā (loc. s.) "?": meita sēd e., sase̦gusi sedzienīšus; esiet gudri, vedējiņi, ne· ņemiet e˙! VL. aus Taisen.

Avots: EH I, 367

el˜šât: schnell und tief atmen Ramkau: suns karstumā elšā.

Avots: EH I, 369

el˜šât [Drsth., Nigr.], tief aufatmen AP. n. U.: vājnieks sāka smagi un dziļi elšāt Mērn. laiki 352. zirgi apstājās elšādami Kad mēnesis dilst 103.

Avots: ME I, 569

gaušât(iês): neniekuojies un negaušājies! P. W. Šis ar mani tiesāties? 16, Druw.

Avots: EH I, 388

gaušât Lös., - ãju, gaušâtiês Vīt., Unsinn schwatzen, langweilig erzählen: nevajag tâ gaušāt Saul. A. XXI, 404.

Avots: ME I, 613

gaušât(iês): neniekuojies un negaušājies! P. W. Šis ar mani tiesāties? 16, Druw.

Avots: EH I, 388

[ģelšâtiês, lärmen, tollen, streiten Erlaa].

Avots: ME I, 695

gùlšņavât ² : auch Gr.- Buscnh. n. FBR. XII, 85.

Avots: EH I, 417

‡ guļšņavât PV. "= gul˜šņât".

Avots: EH I, 418

gvelšât, -ãju, faseln, schwatzen, klatschen: gvelšāt par uzsauktajiem vecītes neaprimst Stari. II, 207.

Avots: ME I, 694

‡ ìedũšâtiês Frauenb., = ìedũšuôtiês 1: visi iedūšājušies kruogā un lielās.

Avots: EH I, 510

ìekašât, einscharren: lieta iekašāta zemē. Refl. - tiês,

[1) = iekasīties 1 Kokn.: vista iekāšājās smiltīs Ruj.;

2) sich ein wenig kratzen:
bē̦rns iekašājās Ruj.;

3) = iekasīties 2: iekašāties pērienā Jürg.].

Avots: ME II, 25

‡ ìekram̃šât Seyershof, einkratzen: kaķis man iekramšāja rokā.

Avots: EH I, 522

ìekšām, Adverb, = iekšā, mit Verben der Bewegung verbunden: lika kaŗavīrus iekšām tiem I Mak. 9, 51. Dafür jetzt iekšā.

Avots: ME II, 31

‡ ìelam̃šat Stenden, = ‡ ìelam̃stît,

Avots: EH I, 526

ìẽtiešãm [Kurl. n. U.], ziemlich gerade, ziemlich geradeaus: ceļš iet ietiešām pa lauku. viņš tāds ietiešām cilvēciņš, er ist einfältig.

Avots: ME II, 82, 83

il˜guošãm: pa il˜guošam Schrunden n. FBR. XIII, 106; pa ilguošu Janš. Dzimtene V, 35. par ilguošu (mit der Zeit, nach geraumer Zeit) Līgava I, 439; II, 305.

Avots: EH I, 430

il˜guošãm, ilguošiem, in der Verbindung mit der Präp. pa und pēc; pa, pēc ilguošām, nach geraumer Zeit: pēc ilguošām dabūjuši arī ruokā Alm.; pa ilguošiem N. -Autz n. U.; uz ilguošām, auf längere Zeit Stenden.

Avots: ME I, 706

[izaũšâtiês, zur Genüge albern.]

Avots: ME I, 713

‡ izdiršâtiês, s. unter ‡ diršāt.

Avots: EH I, 442

izkašât (li. iškasiôti ): i. (=izraust) mē̦slus nuo ve̦zuma Salis. ‡ Refl. -tiês,

1) = izkasîtiês Salis;

2) gehörig zanken, streiten
(perfektiv) Orellen, Seyershof.

Avots: EH I, 454

izkašât, izkašņât, freqn. von izkast, ausscharren, auskratzen: melnis tuos bija izkašājis Baltp. vistas duobes izkašņā. sētiņa izkašņāta LP. IV, 75. izkasņājis klintī alu LP. VII, 1316.

Avots: ME I, 748, 749

‡ izkram̃šât Seyershof,

1) herauskratzen, -scharren:
suns izkramšā peles nuo peļu bedrēm;

2) "ar lielu sparu izvilkt".

Avots: EH I, 458

‡ izšar̃vêt Smilt., aussortieren: i. kā puostu galviņas.

Avots: EH I, 484

‡ izšâstît,

1) "izcilāt, izgruozīt" Tirsen n. RKr. XVII, 81, Druw., Kapiņi: kuoks tik garš, ka tik ze̦mā te̦lpā vlņa nevar ne˙maz i. Druw.;

2) "= iz rādît 1" N.-Schwanb., Selsau: viņa man izšāstīja visu savu pūru;

3) (leichtsinnig) verteilen
Grawendahl: i. mantu; unangebracht vertun, verbrauchen Heidenfeld (mit â ), Jāsmuiža, Ludsen: i. visu ūdeni; "izmē̦tāt" Heidenfeld, Lös., Sessw.: i. malku pā pagalmu; ‡

4) "?": uoguodams visu mežu izšāstījis N.-Peb. izšāstiju pa malu malām, bet sēņu nav ebenda. In der Bed. 4 vielleicht fehlerhaft für iztâstît (s. dies). Refl. -tiês PV. "?": izlielījās, izšāstījas ar savu bagātību un spējām, kamē̦r iztāstīja visu savu paduomu.

Avots: EH I, 485

iztrĩšât, zur Genüge abstreifen: pakulu dziju mē̦dz gar galda kāju iztrīšāt, lai izbirst spaļi Dond.

Avots: ME I, 820

[karašâtiês, sich anhängen; baumeln Wid.]

Avots: ME II, 160

[* kāršatiês (angesetzt auf Grund von kāršāties U.), mit Tocken beschäftigt sein. - Zu kā`rst.]

Avots: ME II, 199

kašât,

1): auch Orellen, Seyershof, Sonnaxt; ‡

4) harken
Orellen: k. sienu; ‡

5) gierig (fr)essen, schlingen
Salis. Refl. -tiês,

1): vistas kašājas pa dārzu Salis;

2): auch Orellen, Salis; ‡

3) sich mit etw. abgeben. Beschäftigen
Seyershof: ve̦cā kašājās ar linu raušanu. viņi kašājas ar ābuolu ēšanu - katru maltīti tuos ē̦d.

Avots: EH I, 592

kašât [li. kasióti "понемногу копать"], -ãju, tr., freqn. zu kast,

1) wiederholt scharren, kratzen
[Salis, Wolmar]: staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kašādami BW. 12956. kašā, kraukli, pur(v)a sūnas 15144;

2) stark regnen:
lietus kašāja vairāk stundas Druw.;

[3) schnell gehen, traben
Salis.] Refl. - tiês,

1) scharren, kratzen:
dzirdējis, ka ap stabu viens kašājas Aps. kuo jūs te vie˙nādi kašājaties? Vīt. 54;

[2) zanken, streiten; öfters Einspruch erheben
Dunika].

Avots: ME II, 170

I klèmšât, - ãju, freqn. zu klemst III, wiederholt plappern, ausplappern Naud., Dobl. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 222

[II klèmšât C., gierig essen. Iterativform zu klemst I.]

Avots: ME II, 222

‡ III klem̃šât (li. klemšióti "breitspurig ausschreiten") Pampeln "ungewandt gehen; sich umhertreiben".

Avots: EH I, 614

[klem̃šâtiês Siuxt, Autz, Neuenb., faseln: ja es viņam kuo teicu, tad viņš ar˙vienu atcē̦rt: blēņas! neklemšājies, laid mani mierā! R. Bērziņ Austr. V, 439. - Zu klemst III.]

Avots: ME II, 222

‡ klešât Frauenb., saumselig, ungewandt gehen.

Avots: EH I, 615

‡ klikšât Pilda, Warkl., Zvirgzdine, das Schnucken haben.

Avots: EH I, 617

‡ klišât, -āju, die Füsse schleppend gehen NB.

Avots: EH I, 619

‡ klušât NB., in Holzschuhen, die Füsse schleppend gehen.

Avots: EH I, 624

‡ kuõpšãviens Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 17, ein gleichzeitiger Schuss mehrerer Personen.

Avots: EH I, 687

kram̃šât: suns kramšā peles un kurmjus Seyershof. ar neasas izkapts zuobiem kramšā ādu glumu ebenda. mēza ar lape̦nu sluotu; tad tâ nekramšā grīdu ebenda. Refl. -tiês, (sich) kratzen Seyershof: kad kaķls paliek sirdīgs, tad kramšājas.

Avots: EH I, 642

kram̃šât, - ãju Ruj., U., kratzen (wie Katzen).

Avots: ME II, 258

krāšât [Bauske, Dewen], liederlich färben: dzīpariņu krāšātāja BW. 34331.

Avots: ME II, 269

krešât, -ãju, tr., beschmutzen: apgērbu Druw.

Avots: ME II, 274

‡ krešâtiês,

1) schnell, unüberlegt etw. tun
Golg.;

2) leicht in Zorn geraten
Golg.

Avots: EH I, 650

‡ kunkšât Warkl., trotten, langsam gehen: zirgs pamazām kunkšāja pa ceļu.

Avots: EH I, 675

[kurļukšât Wessen, halb hinked gehen.]

Avots: ME II, 323

kušâki, Adv., Komparativ von kuš, langsamer, leiser: esiet kušāki Kand.

Avots: ME II, 329

‡ kušām Heidenfeld n. FBR. IX, 158 "klusām": k. runāt, kuo darīt.

Avots: EH I, 680

‡ kušât AP., = kušinât I.

Avots: EH I, 680

‡ *kviešāja od. *kviešājs (erschlossen aus dem loc. s. kviešājā BW. 28337, 3 var.), = kvìesaine.

Avots: EH I, 691

‡ kviešāji Strods Par. vōrdn. 100, = kvìesãji (?).

Avots: EH I, 691

‡ *lašât, zu erschliessen aus ‡ atlašât.

Avots: EH I, 722

‡ ļukšât Auleja, langsam laufen.

Avots: EH I, 774

‡ lũšâda, = lũsâda: lūšādas kažuoks BW. 33600, 1 var.

Avots: EH I, 765

‡ mašât, zu erschliessen aus pārmašât.

Avots: EH I, 784

mèlšât: auch (mit el˜ ) Lemb. Refl. -tiês, plaudern, faseln, lügen (mit el˜ ) Frauenb.: kuo nu jūs, sieviņas, tâ melšājaties? kuo melšājies, kad nezini!

Avots: EH I, 780

mèlšât, faseln: gaŗāmgājēji melšāja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 600

mišât: brauc m. pie leišu mācītāja, kad kas nuobūris guovi Frauenb.

Avots: EH I, 819

mišât, -ãju, mišuôt, die Messe lesen lassen, um den Feind zu verfluchen. Refl. -tiês, die Messe halten: kas aizliegs dziedāt un mišuoties Dünsb.

Avots: ME II, 637

mušâtiês,

1): auch Siuxt; ‡

2) saumselig arbeiten
Frauenb.

Avots: EH I, 836

mušâtiês, sich vor Fliegen wehren: karstā laikā zirgi mušājas Sassm.

Avots: ME II, 673

‡ našât Bērzgale "сорить" (mit Kehricht beschmutzen).

Avots: EH II, 6

nešâds, in der Verbindung mit šâds: šāds nešāds [Warkl.], Schund, Krethi und Pletnhi: ak tu šāds nešāds! Rainis.

Avots: ME II, 734

netĩšãm [li. netyčiom Niemi 1351], netĩšãmis (li. netyčiomìs), netĩši, netĩšu [Glück IV Mos. 25, 22], netĩšus, unabsichtlich, von ungefähr: netīšām (Var. 24: netīšamis) es iesēdu tautu dē̦la kamanās BW. 17889, 4. ai mīļie bāleliņi, tas nuotika netīšām 13646. viņš bij atnācis gluži netīšu A. XIV, 90. bērēs tīšā prātā saplēš traukus, ja netīšus ne˙viens nesaplīst LP. II, 138.

Avots: ME II, 737

‡ nuokram̃šât Seyershof, = nùokasīt 1.

Avots: EH II, 55

‡ nuolekšât Frauenb. "beschmutzen": zeķes nuoleksātas vienuos dubļuos.

Avots: EH II, 61

‡ nùoļukšât "?": nuoļukšava (ve̦cais tē̦vs uz sileņu), atļukšava, ni˙kā laba nedabava Tdz. 52007.

Avots: EH II, 65

‡ nùomalšât "vertrödeln" Grawendahl.

Avots: EH II, 66

‡ nùomel˜šât Nötk. "Lügen erzählen; durch Lügen ausweichen".

Avots: EH II, 67

nùomišât: auch Frauenb.

Avots: EH II, 69

nùomišât, in einer Messe verfluchen: gan es likšu viņu leišu baznīcā nuomišāt.

Avots: ME II, 821

‡ nuomušâtiês Siuxt, Fliegen wegtreiben (verscheuchen): guovīm aste, ar kuo n.

Avots: EH II, 71

‡ nùoplaušâtiês Wolm. n. U. (unter plaušāties), durch und durch nass werden.

Avots: EH II, 75

o`ršâk ² Bewern, mehr: juo vairāk aŗ, juo o. usnes aug Kaltenbr. tagad dzeŗ vēl o. (nekâ senāk) ebenda. Wohl aus li. aršùs "heftig".

Avots: EH II, 117

‡ *uõšâtiês, zu erschliessen aus pauõšâtiês Salis "paniekuoties"; vgl. aušâtiês.

Avots: EH II, 744

paaũšâtiês, ein wenig albern, Unsinn treiben: lai jaunie paaušājas!

Avots: ME III, 5

pajàukšãm, pajàukšus, Adv., gemischt, abwechselnd: papeļu, ciprešu rindas, pajaukšām ar apelsīnu birzēm Egl, pajaukšus alu, vīnu dze̦rdami Egl.

Avots: ME III, 36

[pakašât, ein wenig kratzen od. scharren: p. galvu; lai vista pakašā graudus! Refl. -tiês,

1) ein wenig scharren
(intr.): lai vistas pakašājas! Lis.;

2) ein wenig zanken:
viņš mīl pakašāties Jürg.]

Avots: ME III, 42

pamîšãm, pamîšu [auch KL, Bielenstein Holzb. 358], pamîšus, pamîšis Zeib., pamîšumis Ronneb., bei L. noch pamīšams, [pamīšuons Zaravič]; wechselweise, abwechselnd: abas grāmatas bij iesietas vienūos vākuos, pamīšām lapa pēc lapas A. XXI, 228. saimnieks sūtījis pamīšus abas dienestmeitas uz māju Por. ievilka aires laivā un salika pamīšus JR. V, 5. "trīcina" vietā stāv pamīśus nere̦ti arī "tricina" BW. 422.

Avots: ME III, 72

‡ pamîšān Kaltenbr., = pamîšãm: likt kārtis p.

Avots: EH II, 157

[pãrkašât,

1) noch einmal oder oberflächlich aufscharren:
p. zemi;

2) = pãrkasît 1: bē̦rns ādu pārkāšājis.]

Avots: ME III, 159

pãrmašât, vorwerfen: brālis man pārmašāja: tevis dēļ rudzus mina RKr. XVI, 95; BW. 14319.

Avots: ME III, 165

pãrmîšãm, pãrmîšu, pãrmîšus, Adv., abwechselnd, eins ums andere, einer um den andern: ik naktis abi ar dē̦lu sargāja pārmīšus māju Aps.

Avots: ME III, 168

pãrtìešãm: viņš diedza p. lejup Delle Laimīgie Jāņi 132.

Avots: EH XIII, 214

pãrtìešãm [Frauenb.], pãrtìeši, pãrtìešu, pãrtìešus, pãrtìešâ, gerade, auf dem Richtwege, ohne Umweg, ohne Umschweif: viņš gāja pārtiešām pa lauku Grünh. [Indriķis ar Andruli devās pārtiešu pa kaimiņu laukiem mājup Janš. Dzimtene ² I, 103. ejuot pārtiešus pa ganu te̦kām un malkas ceļiem V, 483]. stirniņa luobj pārtiešu vien, pārtiešu vien LP. I, 140. steidzas, cik spē̦dams, tiešām vien (pārtiešus) uz tuo pusi skriet LP. VI, 26; VII, 273. pār tieši runāt, geradeaus, freimütig, ohne Umschweif reden Oscheneeken. tas ir tāds pārtiešām cilvēciņš, das ist ein gutmütiger Mensch, der keine Umwege kennt. pāŗtiešus ņe̦muot, im allgemeinen Lautb. [Nach U. in Livl. ungebtäuchlich.]

Avots: ME III, 183

pašãviêns, der Satz, Sprung: bij arī viens pašāviens tikai - jau turp LP. V, 284.

Avots: ME III, 112

[patiešām, patiešus, Adv., ziemlich gerade: ej patiešām! Bauske.]

Avots: ME III, 123

pa˙tìešãm, wirklich, in der Tat: vai pa˙tiešām viņš tuo sacījis? C.

Avots: ME III, 123

‡ patīšām Pas. IX, 464, = tĩšām: meita p. izlaidusi uguni Pas. V, 424.

Avots: EH XIII, 182

‡ patopšât Dond., eine Weile langsam und schwerfällig gehen.

Avots: EH XIII, 183

‡ patrašâtiês Heidenfeld, Lasd., = paber̂zêtiês.

Avots: EH XIII, 183

‡ patrušâtiês "?": saimnieks neē̦rti patrušājās Jaun. Ziņas 1938, № 17. viesis neē̦rti patrušājās sēdeklī Sārts Daugava 1939, S. 305.

Avots: EH XIII, 183

pìekašât,

1) wiederholt
piekast 1: p. sienu pie kaudzes;

2) vollscharren:
vistas piekašājušas pilnu bedri.

Avots: ME III, 256

piešāve Bers., die Stelle, wo zwei Brote aneinanderbacken: kad divi kukuļi sace̦p, kuopā, tad piešāve kukulam garuozas nav Bers. atvelc ar lāpstas galu nuokritušuo. kāršu nuost, lai neiznāk piešāve! Vīt. 55.

Avots: ME III, 300

‡ pirkšât(iês) PV., = pirkšêt II.

Avots: EH XIII, 237

plaušâtiês, durch und durch nass werden Wolm. n. U.; zu plauša.

Avots: ME III, 327

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341

prakšât MWM., ausfragen; vgl. prašņât.

Avots: ME III, 376

prìekšã, adverbial gebrauchter Lok. sing. von prìekša, vor, vorn, voran, in Gegenwart U.: Sprw. kas priekšā, tuo bāž iekšā! visiem cilvē̦kiem stāv nāve priekšā, bet jūŗas braucējiem vēl kaps klātu. durvju, nama, mājas priekšā. tiesas priekšā, vor Gericht. acu priekšā, vor den Augen, sichtbar: svešums vien acu priekšā LP. VI, 153. kunga priekšā, vor dem Herrn, in Gegenwart des Herrn U. dieva priekšā, vor Gottes Antlitz; dieva priekšā būt, aiziet, gestorben sein, sterben : tagad jau viņš gadus trīsdesmit kamēr dieva priekšā A. v. J. 1899, S. 281. ļaužu priekšā, vor den Leuten, öffentlich U. - aiziet pie tē̦va, kurgudrie brāļi jau priekšā (sind schon vor, sind schon da) LP. IV, 118. par nelaimi upe bijuse priekšā IV, 224. vēl trešā, beidzamā nakts priekšā (steht bevor) JK. III, 72. - priekšā iet, vorn gehen, vorausgehen U.; prtekšā nākt, vortreten, sich zeigen U., sich nähern: priekšā nāca ziedupīte, tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816. priekšā nāca tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193 var.; priekšā celt, vorheben, vortragen: ēdienu LP. IV,189; priekšā stādīt(ies), (sich) vorstellen; priekšā tikt, vor-, vorangelangen; priekšā aiztikt, vor-, vorangelangen, überholen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. Sprw.: tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi; priekšā likt,

a) vor-, voranlegen,

b) vorziehen, den Vorzug geben:
es šuo dziesmu liktu priekšā pat dziesmai "Mūsu tē̦vs debesīs" Aps. - priekšāpakaļā būt, überall dabei sein: saimniecei bija prieks, kad tā pate varēja būt savā kuopībā priekšā pakaļā, lai re̦dzētu, kuo ļaudis darīja Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 394

prìekšâda U., die Vorhaut.

Avots: ME III, 394

‡ pušā Salis, = pušu 1: zivs jāgriêž uz muguru p. bē̦rniem me̦tas galva p. (die Kopfhaut schlägt aus, wird wund) nuo aukstuma.

Avots: EH II, 335

pušām: puše̦m Rojen n. FBR. XIII, 80.

Avots: EH II, 335

pušām, pušam, entzwei, in zwei Teile, zwei Hälften: pušām cē̦rtu le̦dus kalnu ar tē̦rauda zuobentiņu, pušām laužu sav[u] sirsniņu, ar tautieti de̦rē̦dama BW. 15450. pušām rāvu brāļa ķēdes Biel. 761. pušam mežu dalīsim Ld. 10.910. kad tas pūķis tuo ēde, sprāga viņš pušam Glück. viņš dalīja tuos vidū pušam I Mos. 15, 10. Umgebildet aus pušu nach šķē̦rsām u. a.

Avots: ME III, 437

pušpušām, Adv., = puspusēm, mittelmässig: smalki malu, bīdelēju, tik˙pat mani niecināja; labāk malu puspušām, lai patiesi niecināja BW. piel. ² 8111.

Avots: ME III, 439

‡ pustĩšām, halbwegs absichtlich: p. guovis ganu, nuovadiņa lūkuodama Blieden n. FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 334

‡ ram̂šâtiês ² , klettern (?): zaglis ram-šājies pa luogu iekšā Allend. n. FBR. XIX, 90.

Avots: EH II, 353

‡ rikšā Lettg. n. BielU., = rikšus: r. bērīti palaižu Tdz. 51437 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 371

rušât, im Spätherbst fischen Salis n. U.

Avots: ME III, 564

‡ rušâtiês Frauenb., mit dem Rüssel wühlen: cūkas rušājas pa zemi.

Avots: EH II, 386

I šà (li. šiõ) oder šã, gen. s. von šis, dieser: saimniece ne aiz šā, ne aiz tā (weder aus diesem, noch aus jenem (Grunde), d. h. aus unbekannten Gründen) bij palikusi... nuopietna A. XX, 484.

Avots: ME IV, 11, 12

II šā Adolphi, Lok, s. von šis, dieser.

Avots: ME IV, 12

III šā (li. dial. šió), = šĩ, diese (nom. s.).

Avots: ME IV, 12

IV šâ,

2): nepruot š. (lettisch)
Janš. Mežv. ļ. II, 89.

Avots: EH II, 624

IV šâ, Adv.,

1) auf diese Weise, so;
gewöhnlich mit folgendem tâ "so, auf die (jene) Weise"verbunden: šâ un tâ od. šâ vai tâ, so und so, auf die eine und andere Art, auf verschiedene Weise; šâ un tâ tuo var darīt U. šâ, tâ spriežuot Etn. II, 175. šâ nuotika, tâ nuotika man jaunam dzīvuojuot BW. 12917, 5. gals nu būs šâ kâ tâ (auf jeden Fall) Dīcm. pas. v. I, 55. vai nu šâ nāve, vai tâ LP. VII, 511;

2) šâ ² runāt, lettisch sprechen
Nigr.;

3) als šā ist vermutlich auch ša L., šà St. "so vor die lange Weile"
aufzufassen. Zu šis.

Avots: ME IV, 12

saaũšât, tr., intr., zusammenklatschen, -schwatzen: ciema aušas saaušāj[u]šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2.

Avots: ME III, 590

šãblis Lieven - Behrsen, der Säbel. Wohl durch li. šiõblė aus poln. szabla.

Avots: ME IV, 12

sabruõšât, zerknittern.

Avots: ME III, 598

šādai: nū jau varēsim ēst vai š. (mit â, "?") Heidenfeld. pārbristu vai š. ("?") par tām pļavām ebenda.

Avots: EH II, 624

šādai, Adv., auf diese Weise Glück n. RKr. XIV, 26, L., U. ("veraltet"); šādai (vgl. šadui) labs, sehr gut Kokn. n. U.

Avots: ME IV, 12

šâdẽjâdi, Adv., auf diese oder auf folgende Weise: šādējādi izskaidruoja nuotikumu A. VII, 1, 98, ar jums šādējādi juokuojis A. 1897, S. 455. tas nuoticis šādējādi LP. VII, 473.

Avots: ME IV, 12

šādēļ Bers., Saikava, deshalb: šādēļ e̦smu es šeitan Glück Makkab. I2, 45. šādēļ, tādēļ AP. aus verschiedenen Gründen.

Avots: ME IV, 12

šâds,

2): šādas pupas "cūku pupas" Nerft n. FBR. XIX, 115. š. šķēriņš Hofzumberge, ein flächsemer Aufzug.

Avots: EH II, 624

šâds,

1) ein solcher (wie dieser hier, im Gegensatz
zu tâds, ein solcher wie der da): šāda grāmata man patīk; dieser: citu gadu šādu laiku (Var.: ap šuo laiku) še es vairs nedziedāšu BW. 156, 5 (ähnlich LP. VI, 195). esi līksma jele šādu (Var.: šuo) vasariņu! 156, 2. pamet vēl šādu gadu! 13711. duomādama vien staigāju šādu gaŗu vasariņu 17259 (ähnIich 21258); šâds - tâds (meist im Plural), von dieser und von jener Art, verschieden, allerlei (oft mit Geringschätzung): nesamanīja ne šāda, ne tāda atteikt Dok. A. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. III, 76. duodi man šādu, vai tādu dē̦lu, - kad tik būtu dē̦ls! IV, 1. jāja šādi, gan tādi V, 237. šādi, tādi U., allerlei Leute (geringschätzig): pils pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem, tādiem LP. II, 14. gribēj[a] mani šādi, tādi; es tuo tādu negribēju BW. 9936 - 7 (ähnlich 10609 - 12). šādi, tādi diedelnieki 6371. ja (dzīvuošana) būs šāda, ja būs tāda (wenn das Leben nicht gerade erfreulich sein wird) BW. 206, 6 var. dziesmiņ[a] mana šāda, tāda 810, 10. ļaudis manu līgaviņu šādu, tādu nicināja; lai ļaudīm šāda, tāda, man pašam gana laba 22023. Adv. šādi, tādi, auf allerlei Weise: ļaudis manu arājiņu šādi, tādi nicināja BW. 21430, 2. Jāņu diena jālīguo, vai iet šādi (Var.: labi), vai iet tādi (Var.: slikti) 33147 var. ne šādi, ne tādi L. "man mag es nehmen, auf welche Art man es wolle, so gehet es nicht an";

2) viņš ir šāds cilvē̦ks Nigr., er ist ein Lette.
šāda maize Mag. XIII, 3, 58, Nigr., grobes Roggenbrod. šâdās ragavas Mar. n. RKr. XV, 139, ein einfacher Holzschlitten; zur Bed, vgl. li. šiokià dienà "ein gewöhnlicher Tag (kein Feiertag)";

3) meita, kas bija šāda, schwanger
J. K. VI, 2.

Avots: ME IV, 12

šâdulaĩk, Adv., um diese Zeit: pē̦rn šādulaik Bārda Zem. d. 195.

Avots: ME IV, 12

‡ sadũšâtiês Pas. XIV, 9 (aus Bilskenshof), = sadũšuoties.

Avots: EH XVI, 405

šāgadējs Ar., diesjährig.

Avots: ME IV, 12

‡ šàgads ² (gen. s.) Oknist, von diesem Jahr, diesjährig: š. brūte BW. 6104.

Avots: EH II, 624

‡ šâjmeš FBR. IX, 157 "?".

Avots: EH II, 624

sakašât, s. sakašņât.

Avots: ME III, 646

šākle Erlaa n. U., ein gegabelter Baum; vgl. žākle.

Avots: ME IV, 12

šāklis,

1) der Winkel (die Gabelungj zwischen Ästen oder Beinen
(kājstarpis) Schibbenhof ("häufiger mit ž-"): dakšu šâklis ² ; putniņš ietaisījis lizdu kuoka šāklī;

2) gegabeltes Holz
(šâklis ² Bauske) an der Hinterachse, Wagenhals U.;

3) ein alberner Mensch
U. Aus žāklis mit dem š- von šakums?

Avots: ME IV, 12

šākstîtiês Alksn. - Zund. "ākstīties, ķē̦muoties": "an gefährlichen Stellen klettern" (mit â )Stomersee; vgl. žākstīties.

Avots: ME IV, 12

šāksts Alksn. - Zund., = žāksts.

Avots: ME IV, 12

šāleja U., eine lange Stange zum Obstabnehmen; eine lange Pfütze; eine lange Weibsperson.

Avots: ME IV, 12

šãm, dat., instr. pl. von šĩ, diese.

Avots: ME IV, 12

samelšât N. -Peb., frequentative Form zu samèlst.

Avots: ME II, 683

šāmē̦r, s. šamē̦r.

Avots: ME IV, 12

‡ šāmet PV., bis zu dieser Stelle: tavs augums ir pie manis š.

Avots: EH II, 624

‡ samišât Kal. "saburt".

Avots: EH XVI, 431

šāms L. ("tahmisch"), = šis; zur Bildung vgl. r. сямъ "hier".

Avots: ME IV, 12

*šāni (od. *šānes?) = sāni, die Seite: lieli dunči piekarināti pie šānem Pas. llI, 361 (aus Dond.).

Avots: ME IV, 12

‡ saplùošât ² Auleja "valkājuot nuoplêst, savalkāt".

Avots: EH XVI, 437

šāpstîtiês Ruj. n. U., plappern; in Banske (mit â ² ): beim Arbeiten sich recken (auch mit ž-!); "= čāpstīties" Kronw.; vgl. žāpstīties.

Avots: ME IV, 12, 13

šāpurs (?), = žāpurs.

Avots: ME IV, 13

šārguôtiês "?": skuķis šārguojies (mit ž- zu lesen?) tur augšā Jauns.

Avots: ME IV, 13

šàrîtẽjs, sich auf den heutigen Morgen beziebend, heute Morgen statt findend (resp. gefunden) Drosth.

Avots: ME IV, 13

‡ šārmuôt "?": dzirnu rūcieni šārmuoja ausīs J. Sārts.

Avots: EH II, 624

šārstaunieks Lubn., šārtavnieks Kreuzb., šā`rstaunieks Wohlfahrt, eine Holzstange, mit der man Balken zu Flössen verbindet.

Avots: ME IV, 13

šā`rva ² ,

1): sviedri plūst šārvam Oknist; ‡

2) "die erste Liebe"
Borchow: pirmā š. meitai pārgājusi.

Avots: EH II, 624

šā`rva <sup>2</sup> Laud., Warkh., Warkl., šàrve <sup>2</sup> Gr. - Buschhof, eine grössere, sich vorwärtsbewegende (strömende) Masse: nuo jumta nuokrita liela sniega šārva Laud. šuodien lietus šārvām vien lîst (stark, aber mit Unterbrechungen) Laud. lītus nāk šārvēm vien Gr. - Buschhof. tāda šārve sāka tecēt caur jumtu Gr. - Buschhof; šā`rva ² Saikava "lietus (auch in Wessen) vai sniega gāziens". šārvām strādāt Warkl., mit Unterbrechungen arbeiten.

Avots: ME IV, 13

šā`rve ² : š. ir netīrumu kārta, kas atdalās mitru miesu berzējuot Auleja.

Avots: EH II, 624

šā`rve ² Pilda, = šarve.

Avots: ME IV, 13

I šàs (li. šiõs), gen. s. von šĩ, dieser: lai šās sluotu atduoduot LP. VII, 634.

Avots: ME IV, 13

II šãs, nom. (li. šiõs) und acc. (li. šiás) pl. von šĩ, diese.

Avots: ME IV, 13

III šâs (li. šiosè), loc. pl. von šĩ, diese.

Avots: ME IV, 13

‡ sašāstît

1) unordentlich zusammenwerfen:
šâ tâ s. darba rīkus (gehört in Südostlivl.);

2) "?" Tirs. n. RKr. XVII, 81. Refl. -tiês (s. ME. III, 754), ‡

2) sich beherrschen:
nevar vairs s. Vīt. 72.

Avots: EH XVI, 453

sašāstîtiês "eine Zeitlang galēties": brīnējās, ka tik ilgi varējis te sašāstīties Austr. K. Glūns 88; "dẽties I" Selsau (mit â).

Avots: ME III, 754

šâstît, Refl. -tiês: "dēties" (mit ā ) Erlaa.

Avots: EH II, 624

šâstît Kl., Bers., Druw., Erlaa, Festen, Odensee, Selsau, Sessw., Tirs., unterbringen Gr. - Sessau: tik daudz piena, ka nevar ne˙kur šāstīt (likt) Erlaa. kâ tevi te vēl varēs šāstīt? A. XI, 101. Refl. -tiês, = dēties I 1, Ruhe finden: ne˙kur nevaru šâstīties Bers., Saikava, Lasd., Kreuzb. nevar vairs šâstīties aiz nepacietības Fest.; šâstities Nötk., Lub. "= dauzīties"; in Sessw. ="ālēties [auch in Bers.], lielīgi runāt, draiskulīgi izturēties, vieglprātīgi mē̦tāties ar naudu"; in Druw. (mit â) = "dēties, laiku pavadīt; slaistīties

Avots: ME IV, 13

satuošât,

1) eine gewisse Zeit hindurch husten:
s. visu vakaru Salis;

2) eine gewisse Zeit hindurch gähnen:
satuõšāt ilgu laiku Ermes.

Avots: ME III, 769

šâva: vindas stabam izkalta tāda š. (gruope) Iw.

Avots: EH II, 624

šâva Kr., Bers., Golg., Jürg., Kreuzb., Lis., Lubn., Saikava, Saussen, Selsau, Tirsen, Zvirgzdine, Erlaa, (mit â ² ) Bauske, Dond., Wandsen, eine scheidenartig geformte Spalte oder Höhlung an einem Baume Seew. n. U., Etn. IV, 33, Erlaa, am Brotlaib Bauske; eine Narbe Tirsen, Dond., Bērzpils: tev liela šâva ² uz vaiga Sassm. n. RKr. XVII, 55. šim kuokam ir šāva; te nevar karuoti iztaisīt Dond., Selb. uozuola šāvā Pē̦rkuoņa tē̦ls Lautb. Marg. 87. šuo dēli nevar ņemt, tam ir plata šāva Dond. dzelzs ar šâvām Aps. Vgl. sâva.

Kļūdu labojums:
Marg. = Marģ.

Avots: ME IV, 13

‡ šāvainis "?": (apinis bija kuokā) šāvainīšus izperējis Tdz. 56084.

Avots: EH II, 624

šâvains, eine šāva oder mehrere šāvas habend: š. kuoks Lis.; š. klaips Bauske; š. dzelzs Aps.

Avots: ME IV, 13

šāvakarējs, sich auf diesen (heutigen) Abend beziehend, heute Abend statt findend (resp. gefunden) Ar.

Avots: ME IV, 13

‡ šāvât "?": sāli pūšļuoja, šāvādams pajēme sē̦rgu kâ ar ruoku Manz. Post. III, 195.

Avots: EH II, 624

šâve Gr. - Buschhof, Warkl., Wessen, = šâva.

Avots: ME IV, 13

šāveklis,

1) Schiessgewehr; Geschoss
Dr.;

2) auch šāve̦kls, ein Türriegel: (durvis) ar lieliem dzelzs šãvekļiem ārpusē Janš. Dzimtene ² II, 293. durvis... nuo iekšpuses aizšautas ar šãve̦klu Bandavā II, 206. vārtuos tika atrauts... uozuola dēles gabaliņš kâ šãve̦kls sānis Mežv. ļ. I, 53.

Avots: ME IV, 13

šãviêns, ‡

3) ein Schlag:
šautu viņiem katram pāra šāvienu pa ... gurniem Janš. Apsk. 1903, S. 474; ‡

4) ein zeitlich begrenztes schnelles Schieben od. Stossen:
maizi krāsnī šaujuot kukulis apvētās pašā šāvienā PV. aužuot skaita atspuoles šāvienus (cauri šķiemelei 1) Sonnaxt.

Avots: EH II, 624

šãviêns, (ostle.) šāvienis, šāvenis,

1) ein Schuss:
es nuošāvu šāvienā (Var.: šāvenī, šāvenē) piecas.., žagatītes BW. 31382. še tev šāviens, pašam rāviens RKr. VI, sak. v. 715. baidīja ar šāvieni traucē̦tājus Pas. I, 165 (aus Preili). tas tev bij kâ plintes šāviens nuo ratiem ārā Alm. Meitene no sv. 102. nuometīsies pa šāvienam (schussgerecht) kuokuos LP. V, 139;

2) ein Guss:
kad tagad uznāktu labs šāviens lietus Janš. Dzimtene ² 1. 45.

Avots: ME IV, 13

saviešâtiês, ‡

2) sich versammeln
U. (unter viešāties).

Avots: EH XVI, 467

‡ šāviņš Jaun. Ziņas 1938, № 153, = šãviêns 1. Vgl. li. šovinỹs dass.

Avots: EH II, 624

šâvuots Gr. - Buschhof, Warkl., = šâvains: š. kuoks.

Avots: ME IV, 13

sešâds: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 143.

Avots: EH XVI, 479

sešâds, sechserlei Brasche.

Avots: ME III, 821

sišât, -ãju, umherstreifen, betteln: čigāni sišā Mar. n. RKr. XV, 135. Subst. sišâtãjs, der Marodeur Alswig. Zu sisis 1.

Avots: ME III, 850

šišât (?) "darīt".

Avots: ME IV, 19

šķēršām U., Bielenstein Holzb. 488, Nerft, šķēršu U., Adv., = šķē̦rsām, quer; šķēršu šķēršām U., kreuz und quer: pārstaigā tuo zemi šķēršām un gaŗām Glück I Mos. 13, 17.

Avots: ME IV, 38

‡ skrìešām ² Fest., Saikava, = skrìešiem: s. skriet. - ar s. vien pārskrējām par auzu gabalu Saikava.

Avots: EH II, 512

slûšât ² Dond., beim Gehen od. Tanzen die Füsse längs der Erde ziehen, schlurren: viņš slūšā valcē̦dams Dond. n. RKr. XVII, 53. Vgl. ein ide. sleuk̑- (neben sleug̑- in le. služât) bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 711.

Avots: ME III, 943

‡ smilšājs ² Salis, = smìltãjs.

Avots: EH II, 538

svešâdîgs* Dr., seltsam, fremd anmutend.

Avots: ME III, 1151

svešâdĩba,* die Seltsamkeit Brasche.

Avots: ME III, 1151

svešâdîgs: svešādīgais ēdiens Pas. IX, 75.

Avots: EH II, 615

svešâds: svešādi putni Pas. VI, 83. svešādi runāt Ramkau.

Avots: EH II, 615

svešâds Adl., Bauske, Gr. - Buschhof, C., Dond., Dunika, Ermes, Golg., Jürg., Lis., PS., Saikava, Selsau, Sessw., fremd; seltsam Brasche: svešāds apģē̦rbs Kaudz. M. 12. svešādais izskats 353.

Avots: ME III, 1151

svešātne (unter svešatne): auch Dunika.

Avots: EH II, 615

tamašâtiês, trödeln N.-Bartau.

Avots: ME IV, 128

tarašât (s. unter taraša), = taražât?

Avots: ME IV, 132

terešât, verwirren Mag. XX, 3, 207: es neduomu savu dziesmu ne˙vienam terešāt (Var.: sarežgīt) BW. 1, S. 860, N 899, 1.

Avots: ME IV, 166

tiešâ: "= tìešãm 1" (mit iê ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 688

tiešā, s. tiešām.

Avots: ME IV, 215

tìešām,

1): iet t. pa lauku Blieden, (mit iê ² ) Behnen, Lesten, Spiess. vai būs man t. brist, vai būs man apkārt iet? t. - bij liels ūdens, apkārt - liels līkumiņš BW. 3529, 3.

Avots: EH II, 688

tìešām (li. tiesióm "geradeaus"), Wolm. u. a., tiêšam ² Bauske, Segew., tiešam U., (mit iê ² ) Iw., tiešā Kumbern, Wormen, Adv.,

1) tiêšam ² Rutzau, tiešu (li. tiesiau "geradeaus"
Lit. Mitt. I, 307), tiešum LP. VII, 1046, tìešu tìešam ² Bers., gerade, gerade aus Kurl. n. U., direkt, unmittelbar: taks iet tiešam Rutzau n. FBR. VII, 126. te jau ceļš iet tiešam, hier geht ja der Weg gerade Mag. XIII, 3, 57. tiešu devuos pa ceļu D. 116, 73. ieraudzīja uguni gaiši spīdam. gāja tiešām uz spīdumu Pas. IV, 496 (aus Leegen). ieraudzīju vīru . . . tiešām pretim n˙ākam 124. viņš aizgāja tiešu tiešam Bers. duraks grìež savu ve̦zumu tiešu tiešam, lai arī sabrauktu vai cilvēkus kuopā LP. VI, 344;

2) wahrhaftig, gewiss
U.: tiešam saku, neme̦luoju BW. 6404, 1; 15231. sak[i] tiešam, tautu meita, būsi mana, vai nebūsi? ja tiešam būsi . . . 14800. tiešam tiesa Kundziņš Vecais Stenders 91. tik tiešam ka viņš latviešu draugs e̦suot (so wahr er ein Freund der Letten sei) Latvju tauta XI, 1, 71;

3) = tīšām Salis: es tiešam liels neaugu, nedar[u] grūti kumeļam Biel. 2283.

Avots: ME IV, 215

tīrašât "?": kuo tik ilgi tīrašāji gar māsiņas augumiņu? BW. 21081, 1.

Avots: ME IV, 202

tĩšām: pa t. Orellen, absichtlich.

Avots: EH II, 686

tīšam (unter tĩšām): auch Lennew., Üxküll.

Avots: EH II, 686

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì ² ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205

tuokšâtiês, -ãjuôs,

1) tuokšâtiês Fest., tuokšuôtiês Fest., = tuokstîtiês 1;

2) leeres Zeug schwatzen
Fest.

Avots: ME IV, 284

topšât, -ãju, langsam und schwerfällig gehn (von alten Menschen gesagt): tik topšā uz priekšu Dond.

Avots: ME IV, 216

tuõšât: auch Seyershof.

Avots: EH II, 710

tošât, -ãju, langsam, schwerfällig (und keuchend) gehen: kur tā raibuļa gan tâ tošā? Dond.

Avots: ME IV, 216

tuõšât C., Karls., Salisb., freqn. zu tùost I, stöhnen (von Kühen gesagt) Ruj. n. U.

Avots: ME IV, 287

‡ tošâtiês Salis, = tušâtiês 2.

Avots: EH II, 689

tuošâtiês, -ãjuos, zaudern: kamē̦r profesuors tuošājas, viņa mīļuo appre̦c cits MWM. IX, 472. Nebst li. tásioti KZ. LII, 296 zu li. tę̃sti "ziehend dehnen", tį̃sti "sich dehnen" apr. tiēnstwei "reizen", ahd. dinsan, dansōn "ziehen", ai. tąsayati "bewegt hin und her", vitasti-ḥ "Spanne" u. a., s. Walde Vrgi. Wrtb. I, 727, Trantmann Wrtb. 318 f.

Avots: ME IV, 287

trašâtiês: auch Saikava.

Avots: EH II, 691

trašâtiês Bers., sitzend oder liegend unruhig sich bewegen, ohne den Platz zu verlassen. Zu ai. trásati "bebt" und (?) li. tresiù "laufe".

Avots: ME IV, 223

tràušât ² Warkl., = trausties, klettern.

Avots: ME IV, 227

traušâtiês Etn. III, 148 "sich fürchten". Anscheinend zu r. трусъ "Feigling", osorb. truchły "ängstlich" u. a.; vgl. auch traušs 2.

Avots: ME IV, 227

trešādi: auf eine dritte Weise (Art) Orellen.

Avots: EH II, 693

trešādi "?"

Avots: ME IV, 232

trĩšât, -ãju Dond, n. RKr. XVII, 59, = braucīt, berzēt: netrīšā bļuodu pa galdu!

Avots: ME IV, 242

trùošâtiês ² Bers. "= trašâtiês".

Avots: ME IV, 254

trušâtiês: auch Nerft.

Avots: EH II, 699

trušâtiês, unruhig (mit Armen und Beinen um sich werfend) schlafen (von Kindem gesagt) Laud., Odensee, Stockm. Zu traust(iês)?

Avots: ME IV, 249

tukšā, s. tukšs.

Avots: ME IV, 255

tūkšā (loc. s. zu *tūkšs, = tukšs, tûšks), in der Verbind. kad tevi tūkšā! Stockm. n. Etn. I, 121, hol dich der Teufel!

Avots: ME IV, 279

tumašâtiês, unbeholfen, langsam sein Adsel.

Avots: ME IV, 261

‡ tušât Frauenb., saumselig, ungewandt gehen (von alten Menschen).

Avots: EH II, 706

tušâtiês, -ãjuôs,

1) unruhig schlafen
Laud., Odensee: bē̦rns tušājas;

2) langsam, ohne Erfolg etwas tun
Kav.; trddeoln Meiran, Pampeln; zögern Fehsen : kuo tu te tik ilgi tušājies! Pampeln;

3) keuchend, mühsam arbeiten
Nötk.

Avots: ME IV, 274

usmašām Arrasch, Nötk., Peb., Wolm., Wolmarshof, Adv., = uzmašām, absichtlich, zu dem Zweck: kuo nu usmašām (auch: usmašs) ies uz buodi? paņems, kad iznāks iet gaŗām Peb. Assimiliert aus uzmašām?

Avots: ME IV, 309

uzdũšâtiês PS., uzdūšuôtiês,

1) sich ermutigen, Mut fassen
(perfektiv);

2) sich antrinken, sich einen Rausch anlegen:
viņš ir uzdūšuojies.

Avots: ME IV, 327

uzkašât, uzkašņât,

1) = uzkasît 1;

2) = uzkasît 2, aufkratzen, -scharren; scharrend auflockern; kratzend, scharrend zum Vorschein bringen: suns uzkašņājis kurmi. uzkašņāt zemi Golg. gailis un vistas uzkašņā zemi JR. III, 5;

3) = uzkasît 3: uzkašāt sìena paliekas.

Avots: ME IV, 340

‡ uzšārmuôt "?": muoži uzšārmuoja Ērika sveiciena skaņas Sārts Str. 119. smiekliem vēl uzšārmuojuot 173.

Avots: EH II, 735

vaikšât, -ãju, lärmen Hasenpot: kuo tu tur vaikšā? Wohl aus *vaiks(t)jāt.

Avots: ME IV, 437

varašât, -ãju,

1) quarren
U.: vardes varašā Bergm. n. U.;

2) Frösche zum Krebsköder suchen
Kurl. n. U. In der Bed. 2 für *varžât (zu varde)?

Avots: ME IV, 475

‡ *vašât, zu erschliessen aus ‡ apvašât.

Avots: EH II, 760

vèkšāns ² Gr.-Buschnof, = vē̦kāns.

Avots: ME IV, 554

vèkšāt ² Pilda, leeres Zeug sprechen, schwatzen.

Avots: ME IV, 554

‡ verkšâtiês PV., = varkšļâties.

Avots: EH II, 772

‡ vēršâda Hen., Stierhaut: tuo visu uz vēršādas nevar uzrakstīt.

Avots: EH II, 778

‡ vḕršàks ² Oknist, = vḕršē̦ks ² .

Avots: EH II, 778

viekšā (?) "?": tavā priekšā uguns viekšā Zvirgzdes I, 121.

Avots: ME IV, 655

viešâtiês,

1) sich versammeln
L., U., (mit iê ² ) Bl.;

2) zu Gast sein, Besuche abstatten
Lubn., Stockm. In der Bed. 1 zu viest I?

Avots: ME IV, 671

vikšât, -ãju, grosse Bissen nehmend essen Mar. n. RKr. XV, 143. Vgl. viksêt 3.

Avots: ME IV, 584

viršāji MWM. VIII, 849, mit Heidekraut bewachsene Plätze (oder Heidekrautpflanzen?); in Golg., Lub., Sessw. (mit ìr ² ) Heidekrautstengel.

Avots: ME IV, 616

šķēršām: šķḕ̦šam ² Liepna.

Avots: EH II, 635

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnākā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11

agrums, die Frühe: pašā rīta agrumā, morgens ganz früh.

Avots: ME I, 12

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6

‡ àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. māte aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

‡ àizbãrstît,

1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;

2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbaudît,

1) schmecken
Palejas J. VII;

2) einen Imbiss nehmen:
tukšā dūšā vajag kuo aizbaudīt Lubn.

Avots: EH I, 8

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8

‡ àizber̂zt,

1) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. cepetim sāli aiz ādas;

2) reibend, scheuernd bis zu einem gewissen Ptinkt gelangen:
a. grīdu līdz pusei. Refl. -tiês, mit dem Reiben, Scheuern bis zu einem gewissen Punkt gelangen: e̦sam jau līdz pusei aizbe̦rzušās.

Avots: EH I, 9

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9

‡ àizbìezêt: migla aizbiezējusi priekšā, der Nebel hat sich - dichter werdend - davorgelagert.

Avots: EH I, 10

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

‡ àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

‡ àizbũkš(ķ)êtiês, dumpf erschallen: tumšā istabā kas aizbūkšejās (aizbākšķējās Kl.) C.

Avots: EH I, 13

àizbul˜têt: Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12

‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13

‡ àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīrumā, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13

àizčaluôt: ‡ Refl. -tiês, sich von der Unterhaltung hinreissen lassen: sievas aizčaluojušās.

Avots: EH I, 15

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14

‡ II àizdakstît, hinter oder vor etw. stecken: a. kuokus lapsas alai priekšā Dunika, Lems.

Avots: EH I, 17

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

‡ àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19

‡ àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20

‡ àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20

‡ àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

‡ àizdžiñkstêt, vom Sausen betäubt werden, zufallen Kal.: nuo šā viena truokšņa man aizdžinkstēja ausis. ‡

Avots: EH I, 22

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

àizgŗaût: Refl. -tiês, ‡

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26

àizgrìezt, tr.,

1) hinwegkehren, wegwenden; kehren:
aizgriezt ratus ceļam priekšā;

2) (kehrend) zumachen, zudrehen:
Lāčplēsis atrada kambar,a durvis aizgrieztas Pump. mucai tapu aizgriezt LP. I, 188. kalējs aizgriež skrūvbeņķi cieti. Refl. -tiês,

1) sich wegwenden, sich hindrehen:
tad viņš aizgriezās uz sienu Blaum. ellē lai aizgriežas visas nelaimes Tr. 123. valuodas var aizgriezties nuo lietas pruom MWM. VIII, 562;

2) sich zudrehen, sich drehend schliessen:
skrakšķē̦dama aizgriezās atslē̦ga A. XX, 653.

Avots: ME I, 27

‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25

àizgrûst, ‡

5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡

6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).

Avots: EH I, 25

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

àizgũtnĩba, Eifer, Wetteifer, Gier: par šādu rakstīšanas aizgūtnību katrs tuoreiz priecājās Müller 114. šeit nebeidzama aizgūtnība, Wettkampf, Wetteifer Pūrs III, 73. aizgūtnība pēc pasaules mantām A. XI, 583.

Avots: ME I, 28

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27