Paplašinātā meklēšana

‡ àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28

‡ àizskàistiês Golg., ein wenig ergrimmen (zornig werden).

Avots: EH I, 48

‡ apkàist (li. apkaĩsti),

1) ringsum glühend (rot) werden:
dzelzs ātri apkaist AP.;

2) sich ringsum entzünden:
vâts apkaitusi Trik. acs apkaitusi (apkaisusi) Fest.

Avots: EH I, 88

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121

‡ atkàist ² (li. atkaĩsti) Oknist, sich erwärmen: nu tu esi diezgan atkaitusi pie plīts.

Avots: EH I, 145

atskàistiês, sich satt ärgern: A. skaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 191

daiļskaists, wunderschön, graziös und schön: daiļskaistā mantniece MWM. VIII, 86.

Avots: ME I, 431

ìekaist, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ereifern, erregen
Erlaa, Jürg., Ramkau, Schibbenhof: kāršu spēlē nedrīkst ie. Jürg.; "in Leidenschaft geraten" Viļāni; ie. uz kaut kuo, Verlangen nach etwas verspüren Schibbenhof;

2) "iedegties": tas gan bieži viņam iekaitās prātā, ka... Austriņš Nopūtas vējā 66;

3) in Zorn geraten, zornig werden
Dünab., Makašēni, Rugāji, (prt. -tuôs ) Sessw., (prt. -suôs) Ermes, Jürg., Līvāni.

Avots: EH I, 517

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

ìeskàistiês, auch ìeskàist Spr., zornig, böse werden: par tuo zirnēklis ieskaities vēl vairāk Etn. II, 176.

Avots: ME II, 64

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64

izskàistiês, zur Genüge, längere Zeit grollen: Antuons skaitās, izskaitās un atskaitās MWM. VII, 498.

Avots: ME I, 797

‡ izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479

‡ izskaistît, säubern, Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 479

kàist:. auch (mit àI ² ) Oknist (prt. -tu ), Wessen (prt. -su); bē̦rns kaĩst (Baar in seinem Exemplar von U.), das Kind glüht (vor Fieberhitze). ‡ Refl. -tiês, praes. -stuos (in Warkl. auch -šuos), prt. -tuos, sich ärgern, zürnen (mit àI ² ) Sonnaxt, Warkl. Wurzelverwandt damit nach Holthausen IF. XLVIII, 262 f. auch ae. hæ¯a "heisses Wetter" u. a.

Avots: EH I, 575

kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. ² 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]

Avots: ME II, 135

kaistin, zur Verstärkung von kàist: tas pret savu sirds ķēniņieni kaistin kaist Lautb.

Avots: ME II, 135

‡ neskaĩsts, unschön, hässlich: briesmīgi n. cilvē̦ks Pas. IV, 466 (aus Warkl.).

Avots: EH II, 19

nùokàist (so zu lesen statt nùokaîst ME. II, 793), ‡ Refl. -tiês Sonnaxt, = nùoskâistiês.

Avots: EH II, 50

nùokaîst, intr., glühend, heiss werden: viņš nuokaita kâ uogle Latv.

Avots: ME II, 793

nùoskàistiês, in Hitze geraten, heftig erzürnen, sehr böse werden: nuoskaisties kâ žīda biezputra Grünh. viņš nuoskaities tīri zili me̦lns.

Avots: ME II, 847

pãrskàistiês, über die Massen böse, zornig werden: kungs pa˙visam pārskaities LP. V, 287.

Avots: ME III, 175

[paskàistiês, sich ein wenig erbosen: lai nu paskaišas!]

Avots: ME III, 99

paskaĩstinât,* tr., verschönern; paskaistîšana*, das Verschönern MWM. X, 296.

Avots: ME III, 99

paskaĩsts, ziemlich schön, nett: paskaista sieva Stelp.

Avots: ME III, 99

pìekaist, Praet. piekaisu un piekaitu, heiss, erhitzt werden: piekaitušie akmeņi Zeif. III, 3, 152. vaigi piekaituši Līguotnis Stāsti II, 24. viņš slavēja Mariju, kuŗa piekaisusi klausījas... Vēr. II, 1036.

Avots: ME III, 255

pìeskàistiês,

1) etwas zornig werden:
viņš ir drusku pieskaities;

2) kuo nu tik daudz pieskaitīsies? was soll man so viel zürnen?

Avots: ME III, 290

sakàist, ‡ Refl. -tiês, sich erhitzen, zornig werden: viņa atbild sakaisusies, ka viņa nuo ze̦lta negribuot ne dzirdēt Pas. V, 126. sasakaita kaitulīt[i]s Tdz. 55854. vērsis ir sakaities Sonnaxt. Subst. sakàisums, ‡

2) Erregung, Aufregung, Zorn:
viņš atruodas vis˙lielākā sakaisumā Pas. V, 127.

Avots: EH XVI, 415

sakàist, intr., heiss, glühend werden; sich entzünden: viss gaiss bija sakaisis MWM. VI, 221. sakaisušas acis Etn. III, 198. Subst. sakàisums, die Entzündung (gew. iekàisums ): : plaušu sakaisums Preip. 22. ausu sakaisums 49. smadzeņu sakaisums 117. - sakaisuma vātis.

Avots: ME II, 643

‡ saskaist, hitzig, zornig werden Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 447

saskàistiês: lai ar tuo cilvē̦ku ... nebūtu jāsaskaistas Lttic. 196.

Avots: EH XVI, 447

saskàistiês, zornig, ärgerlich werden, sich ereifern U.: kungs vēl vairāk saskaišas LP. V, 288. ļaunie gari saskaitušies VI, 197. lielkungs par puiku saskaistas un grūda tuo pie zuosīm VI, 276. Pē̦rkuonis bij ļuoti saskaities uz ļaudĩm VII, 356. Sprw.: saskaitìes kâ spunde. - Subst. saskaitums, der Zorn V.

Avots: ME III, 730

skaist, s. skàistiês.

Avots: ME III, 865

skaista, s. skaiste II.

Avots: ME III, 865

skaistacis (f. -ce), wer schöne Augen hat: iai re̦dzē̦tu skaistaci meitu Odiseja V, 97.

Avots: ME III, 865

skaistaudzĩte Ld. 10937, eine schön Gewachsene.

Avots: ME III, 865

I skaîste ² Deg., ein schönes Mädchen, die Schöne: mūsu skaiste, mūsu daile, tā aizbrauca vedējuos BW. 18672. tādam . . . vajadzēja dabūt manu skaistīti! Janš. Dzimtene IV, 332.

Avots: ME III, 865

II skaiste: apenītis tâ sacīja, gar skaistīti te̦cē̦dams BW. 19549.

Avots: EH II, 498

II skaiste L., U., Mag. XIII, 27, skaista N.-Rosen n. Etn. I, 52, skaists Mag. XIII, 27, eine schlanke Stange, Hopfenstange: makšerēm skaistas grîêzt N.-Rosen n. Etn. I, 52. Nebst skaistra, šķeists zur Wurzel von skaîda?

Avots: ME III, 865

skaistêtiês Wid., = skàistiês: skaistgalītis skaistējas Bl. m. 91, der Zornige zürnt.

Avots: ME III, 865

skaistgalĩtis Bl. m. 91, der Zornige.

Avots: ME III, 865

‡ *skaistgalve, eine Schönköpfige: skaistgalvītes lācinītes Tdz. 51970.

Avots: EH II, 498

skàistiês: prs. -šuôs AP., Kegeln, Orellen, Ruj., -stuôs AP., Lieven-Bersen, Meselau, N: Laitzen, Ramkau, Serbig., Siuxt; unbek. in Dunika, Talsen (wo dafür dusmuoties), Kortenhof, Zvirgzdine (wo dafür sirdīties); es tur ne˙kā nevaru darīt, ja viņš skaistas Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 58.

Avots: EH II, 498

skàistiês Neuenb. (in der Zstz. mit sa-), Wolm., skàistiês ² Kl., Meselau, skaîstiês ² Līn. (in der Zstz. mit sa-), Iw., skàišuôs Wolm. od. skaistuôs Glück (in der Zstz. mit ap-), U., skaituôs, bei St. und Bergm. n. U. auch skaist, sich ärgern U.; zürnen St., Bergm. n. U.; schelten, schmälen, sich zanken Ruj. n. Bergm.: kuo nu skaisties (skaities)? was ärgerst du dich U.? Zu kàist; aus den reflexiven Komposita ap-s-kaisties, nuo-s-kaisties u. a. ist ein Simplex skaist(ies) abstrahiert, indem man das -s- als zur Wurzel gehörig auffasste.

Avots: ME III, 866

skaistin, zur Verstärkung von skaists: skaistin skaistus drēbju gabalus Konv. ² 1390. skaistin skaistām nuodaļām MWM. IX, 149.

Avots: ME III, 865

skaistinât: vainaciņš ... munu galvu skaistinā Tdz. 47678. kas juo (= viņu) skaistu skaistināja? 57694. ‡ Subst. skaistinātājs (f. s-ja ), der (die) Verschönernde: visas malas skaistinātāja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 268.

Avots: EH II, 498

skaistinât, s. skaistît.

Avots: ME III, 865

skaistiņš, Demin. zu skaists, schmuck, schön Dr., hreili n. FBR. VIII, 15.

Avots: ME III, 865

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866

skaistîtiês, zürnen Warkl.

Avots: ME III, 866

‡ skaistlīgs J. Miesnieks Bērzupju ģim. portr. 83 "?".

Avots: EH II, 498

skaistnātre, Euenide Konv. ¹ 443.

Avots: ME III, 866

skaistuôtiês: Vince skaistuojas Jauns. Augšz. 160. Subst. skaistuôšana, das Verschönern: ar sava vaiga skaistuošanu Jauns. Nesk. saulē 24.

Avots: EH II, 498

skaistuôtiês, sich schön machen Bers.

Avots: ME III, 866

‡ skaistputniņš Tdz. 99912, ein schönes Vöglein.

Avots: EH II, 498

skàistra ² Mar., = skaiste II, eine schlanke Stange, Hopfenstange Oppek. n. U.: saspraud skaistras, ap kuo apiņam tīties! Mar. n. RKr. XV, 135.

Avots: ME III, 866

skaistrs Ruj. n. U., = skaists I.

Avots: ME III, 866

II skaists: auch (mit aî ) Zemzare Lejasc. 114: apenīt[i]s ... skaistā kāpa raudzīties ebenda 135.

Avots: EH II, 498

I skaists,

1): auch (mit aĩ ) Kegeln, Ramkau, (mit ài ² ) Altenwoga, Laitzen, Warkl., Zvirgzdine, (mit aî ² ) Lieven-Bersen, Mesoten, Mitau, Schrunden, Siuxt, Strasden;

2): auch Kalnemois, N.-Laitzen, (mit ài ² ) Sonnaxt, Warkl.; šaurām acīm, skaistiem vaigiem Tdz. 56476; grellfarbig
Sonnaxt: lakatus aude pe̦lē̦kus, me̦lnus; skàistus ² jau neaude.

Avots: EH II, 498

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists ² Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts ² Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista ² , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866

II skaists, s. skaiste II.

Avots: ME III, 866

skaistspalvaîns Konv. ² 1384, mit schönem Gefieder versehen.

Avots: ME III, 866

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866

II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.

Avots: ME III, 866

‡ skaistvārdība,* die Schönrederei: patosa pilnu skaistvārdību M. Bendrupe Daugava 1940, 5. 52.

Avots: EH II, 498

uzkàist, heiss werden (perfektiv): piens jau uzkaisis.

Avots: ME IV, 338

uzkaistiês Stenden, zu schmerzen anfangen: tik˙līdz viņam kas uzkaitās, viņš meklēja ārsta. Reflexivform zu uzkàist?

Avots: ME IV, 338

uzskàistiês: "lai viņas iet!" ve̦ctē̦vs uzskaitās (sagte erbost) Sārts Druvas san 68.

Avots: EH II, 733

uzskàistiês, (nicht sehr) zornig, böse werden Spr.: uzskaities uz mani Ar. drusku uzskaitusies Saul. III, 115 (ähnlich A. XX, 36; Upīte Medn. laiki 108). tâ kâ uzskaities Kaudz. Izjurieši 276. par kuo apsargi uzskaitās Jaunie mērn. laiki III, 47.

Avots: ME IV, 377

‡ uzskaistinâtiês, sich aufputzen, sich schön machen: sievietes ļuoti mīl u. A. Upītis Ģertr. 73.

Avots: EH II, 733

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

abulis: auch Zaļmuiža, (Plur. abuļi ) Warkl.: ieliku ielāpu abuļuos Warkl.; Plur. abuļi "der jenige Teil der Hosen, auf dem man sitzt" Skaista.

Avots: EH I, 2

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

adiņi: auch Warkl. n. FBR. XI, 120, Pilda, Pussen, Salis, Skaista, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 3

‡ agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3

aica, aicu BW. 2278, Interj. der Freude: aica, aica, vica, vica, man bij skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 12

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie aĩ vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aire: auch Kl., Saikava, Sessw.; Plur. àires ² Lubn., Meiran, Skaista, FBR. XI, 120 (aus Warkl.), die Schaukel.

Avots: EH I, 5

aĩsa, aĩsasã, Interj. der Freude, des Jubels: aisa, aisa, vica, vica, aug man skaista līgaviņa BW. 11044. K.

Avots: ME I, 14

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

akis (unter aks) "pah; was nicht gar" Segew.; als Ausruf der Verwunderung: akis, cik skaists! Segew. vai akis, kas šis tāds! Serbigal n. FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 65, 66

I akuõts,

3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. ³ 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.

Avots: EH I, 67

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67

apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.

Avots: EH I, 70

a(p)bè̦da ² >hochle. abàda ² : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das ² auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ ² ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds ²

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du kāpuosti Saikava.

Avots: EH I, 73

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85

‡ apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.

Avots: EH I, 81

apģeibt, ohnmächtig werden: tai dienā apģeibs skaistās jumpravas Amos. 8, 13. [Part. apģeibis "in Ohnmacht gefallen" Manzel Post. III, 140].

Avots: ME I, 89

apîža(s) (unter apīši): apīžas auch Golg., Wessen, apìžas ² auch Linden. Skaista. Warkl., apīžas AP., Sing. apîža auch Kaltenbr., Oknist. Saikava. apīža Ramkau. apìža ² Warkl. n. FBR. XI, 707: katrā pusē uzlikdams garas apīžas Azand. 189.

Avots: EH I, 87

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

aplìk: auch (mit ì ² ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene ² III, 126.

Avots: EH I, 99

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

aprika: auch AP., Erlaa, Frauenb., Seyershof, Siuxt, Skaista, Warkl.

Avots: EH I, 109

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
māsas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

atkan: auch BW. 2617, 4, LP. V, 256, VI, 540, Baltinov n. FBR. XI. 127, Borchow n. FBR. Xlll, 30, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Warkl. n. FBR. XI, 102, Wessen n. FBR. XIII, 91, Fest., Golg., Heidenfeld, Saikava, Skaista, Sonnaxt.

Avots: EH I, 145

atkùrst ² (I s. prs. atkùrstu ² "?" Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147),

1): Jāni, vai tu neatkurtīsi! Lös.;

2) (praet. atkùrsu ² ) erkennen, bewusst werden, sich besinnen
Skaista: sē̦tā iebraucis atkursu, ka maisa nav.

Avots: EH I, 151

atļaũt, Refl. -tiês, ‡

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154

atprast [li. atpràsti], wieder zur Einsicht kommen, erkennen, begreifen: gan tagad Skaistīte atprata labi, ka nu tai laiks būtu atpakaļ griezties Lautb. Refl. -tiês, inne werden, sich erinnern: atpraties par savu lieluo spē̦ku Lautb.

Avots: ME I, 183

‡ atseja, gew. plur. atsejas (li. ãtsejos "Riemen am Pferdegeschirr") Pilda,

1) = atsèja 1 Barbern, Kaltenbr., Neugut, Skaista, Stelp., Stockm., Wessen: iet kâ rati bez atsejas, sagt man, wenn eine Arbeit nicht von statten geht Kaltenbr.;

2) = atsèja 3 AP., Ramkau.

Avots: EH I, 164

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atsùolît, tr., wegzugeben versprechen: ja tu skaisti nedziedāsi, apsuolīšu vanagam BW. 30614, 7.

Avots: ME I, 199

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

‡ atveids, das Abbild: daba ir tik skaista, ka pat viņas a. vēl ir skaists Burtnieks 1934, S. 265.

Avots: EH I, 179

atvẽrtiês,

1) zurückblicken, -schauen:
atveŗas atpakaļ Pas. I, 150 (ähnlich: V, 91 aus Bewern und VIII, 491); ‡

2) sich satt sehen:
tik skaists, ka ni a. Pas. IV, 150 (aus Domopol; ähnlich: VII, 492).

Avots: EH I, 180

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

avai, Interj.: avai, māmiņa, tavu skaistu aubi BW. 24649.

Avots: ME I, 232

azaîds: auch AP., Skaista, Warkl., azaĩds Siuxt, Demin. azaidītis BW. 27825, 2 (aus Rudbahren),

1): auch Seyershof;

2): auch Warkl.;

3): auch Siuxt;

4): auch Warkl.;

6): eine Milchsuppe ("šķidra piena puträ) AP.; eine Suppe, die man zu Mittag isst ("pusdiena sagatavuotais ēdiens ēša-nai, kas vienmē̦r bija šķidrā veidā") Seyershof.

Avots: EH I, 190

azbars,

1): auch Baltinow n. FBR. XI, 127, Pilda n. FBR. XIII, 47, Warkl, n. FBR. XI, 102, Borchow, Skaista, Zaļmuiža, ozbers Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, Cibla: vakareņās vārīsim azbara putru Warkl.; ‡

2) = àizbars 4 NB. n. Latv. Saule 1924, S. 170.

Avots: EH I, 191

‡ azute Warkl. n. Fil. mat. 103, Borchow, Golg.. Kaltenbr., Oknist, Skaista, azute Linden, loc. s. azutē BW. 12494 var. (aus Absenau), = azuôts.

Avots: EH I, 191

baîme: auch Auleja, PlKur., Skaista, Pas. III, 954, 450, Plur. baîmes Preili n. FBR. VIII, 14 (gen. plur. baîm), Kaltenbr.: jaunekli apjēme baimes Pas. V, 243 (aus Auleja). jam nuo baimēm aizmirsās, uz kuŗu pusi skriet Kaltenbr.

Avots: EH I, 199

baîst: auch Kaltenbr., Oknist, Prohden, Skaista: jai tika ... b. Pas. IX, 328 (ähnlich VIII, 386). dē̦lam ... bija ... b. nuo mātes VII, 133.

Avots: EH I, 199

bàlē̦ns ² [Lös.], Bers., AP., bàlene ² Erlaa,

1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;

2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.

Avots: ME I, 271

‡ bàļģe ² , = baļ˜ļa Auleja, Kaltenbr., Sussei; der Brottrog Skaista: pilnu... baļģi ar maizes mīkli Pas. V, 325 (aus Lixna). zem maizes baļģes 46 (aus Eglūna). Bei Agelut ⁴ (v. J. 1817), S. 140 und Pas.' III, 118 auch ein loc. s. baļģī.

Avots: EH I, 203

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255

bal˜tseja, bal˜tsejis, -e, ein weisses, schöhnes Gesicht habend, Weissgesicht: sīksejīti baltsejīti, tuo vedīšu bāliņam; sīksejai, baltsejai skaista caunu ce̦purīte BW. 12312.

Kļūdu labojums:
skaista = piede̦r

Avots: ME I, 258, 259

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr ² ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210

bē̦rala, Spreubrot: auch Skaista, Warkl. (mit è̦ ² ); mit Spreu gemengtes Getreide Memelshof; bè̦ralas ² (plur. t.?) Warkl., Mengkorn fürs Vieh.

Avots: EH I, 216

bērinieki (unter bērenieki): vai dzied skaisti b. BW. 27791, 1.

Avots: EH I, 216

‡ bizeņuôtiês "kaisties">skaisties, trakuot" AP.

Avots: EH I, 222

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363

briêdis, 4): ein elenhaariges Pferd: salnis zirgs ir ar˙vien skaistāks nekâ b. Janš. Dzimtene I ² , 339. Zur Etymologie s. jetzt auch Loewenthal WuS. XI, 60 ("vielleicht" zu ai. bhrīņāti "versehrf", slav. britva "Rasiermesser", weil der Elch die Baume abrindet).

Avots: EH I, 243

[brīnīgs, wunderbar Lng., Manz., infl.: brīnīgi ir tavi darbi Glück Psalm 139, 14 u. a.; brīnīgi skaists Latg. Wōrds 1921, No 39 u. a.]

Avots: ME I, 334

brĩnišķîgs, brĩnišķs, brĩnisks L., wunderbar: skaistums; brīnišķīgi jauks, wunderschön. [es ļuoti brīnišķi (auch Joel 2, 26) e̦smu darīts Glück Psalm 139, 14. brīniski skaista Judith 10, 14.]

Avots: ME I, 334

II bucis, ein Netz zum Krebsen: auch Skaista.

Avots: EH I, 248

bùds ² [Warkhof, Kolup], die Wange Lettg.: tvīks tavi būdu gali BW. 21780. tavus skaistus būdus! 20099. [sarkaniem bũdiņiem 11414. Auch in Borchow; = li. bũdas "Antlitz".]

Avots: ME I, 357

‡ bukuôt

1) "fallen (in der Kindersprache)"
Skaista;

2) bocken, eigensinnig sein
Salis.

Avots: EH I, 250

bùļba ² (unter bulbe): auch Auleja, Cibla, Skaista.

Avots: EH I, 252

‡ bùļbaite ² Pilda, Skaista, = buļvaine.

Avots: EH I, 252

I čabata, ‡

3) čabatas, (schlechte) Bastschuhe:
viņš nemāk pīt skaistu vīžu; iznāk tādas čabatas Warkl.

Avots: EH I, 281

‡ čakā`rne ² Skaista n. FBR. XV, 36, = čakãrns.

Avots: EH I, 283

‡ čakažiņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem sievas skaistas, baltas, man bij tāda č. BW. 27264, 5 var.

Avots: EH I, 283

‡ čaučalīte, geringschätzige Bezeichnung für eine Prau: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda č. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 285

‡ čaûčere Skaista, = ‡ čàuča ² .

Avots: EH I, 285

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu ² ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana ² labība Warkl.

Avots: EH I, 286

‡ cebris, ein Holzgefäss mit Henkeln Jāsmuiža, Kapiņi, Līksna, Skaista, Višķi.

Avots: EH I, 262

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

‡ čè̦rmuôgža ² Skaista, = ‡ čē̦rmauksis.

Avots: EH I, 289

I čete,

1): Skaista, Warkl.; ‡

2) die linke Hand
Skaista, Warkl.

Avots: EH I, 289

ciekuozis (unter ciekausis): auch Skaista n. FBR. XV, 50 (ciêkuôzis), Frauenb. (ciẽkuõzis).

Avots: EH I, 277

I čiêkstene: auch Bers., Prl., Saikava, Skaista, Warkl.; eine Spalte, eine enge Stelle Skaista.

Avots: EH I, 293

‡ ciêkuzis Skaista, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 277

cìemiņš, f. ciemene Ahs., (eigentlich: ein Bewohner desselben Dorfes),

1) ein Gast überhaupt:
kākis laizās; ciemiņi būs. pa priekšu ciemiņi, tad pašu ļaudis;

3) loc. ciemiņuos, beim, zum Besuch:
kur tu jāsi, bāleliņ? daiļas meitas ciemiņuos. Vgl. noch es redzēju ciemiņuos. Vgl. nch es redzēju ciemiņuos (1) bei den Nachbarn,

2) beim Besuch)
vakar skaistu dze̦ltainīti BW. 13833; bitītēm, meitiņām, tām dzīvuot ciemiņuos (Var.: kaimiņuos "in der Nachbarschaft") 6511, 2 var.

Avots: ME I, 393

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278

ciêšs, dial. für ciêts, hart, gew. in übertr. Bedeutung: streng; so besond. das Adv. cieši, ciekši N. - Peb., in Mar. ciešuc, streng, sehr: viņš tuo cieši nuoliedzis LP. VII, 354. reiz cieši saslima kāda vecene Etn. II, 170. Dial. für ļuoti, sehr: cieši bargs, sehr streng BW. 12154, cieši labi, daudz, skaists, sehr gut, viel, schön; cieši laiž, er fährt sehr schnell Buschh.

Avots: ME I, 395

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

cikām: auch Skaista n. FBR. XV, 48, Pilda, cikam Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90 ("cik ilgi"), Borchow n. FBR. XIII, 30, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 269

‡ citaiž Pas. IV, 152 (aus Rositten), citaiži VIII, 161, (mit aî) Borchow n. FBR. XIII, 30 u. anderswo im Infl., citaižâk Skaista n. FBR. XV, 48, Adv., = citâdi.

Avots: EH I, 275

citkā`rt: ci[t]kā`rt ² Warkl. n. Fil. mat. 104, Lixna, Skaista.

Avots: EH I, 275

‡ ci[t]kā`rtijs <sup>2</sup> Skaista, = citkā`rtējs: ci[t]kārtijuos laikuos Warkl. n. Fil. mat. 104.

Avots: EH I, 275

‡ *čūkstule oder *čūkstulis, = čûkstele ² (?): Mīli uzlūkuoja ar skābu gīmi un ar uzrauktu čūkstuli Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

‡ čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

‡ čunčelĩte, geringschatzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas sievas. man bij tāda č. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 295

čunčulêt,

2): eine Speise schlecht zubereiten
Wessen. Refl. -tiês: auch Skaista.

Avots: EH I, 295

cūška: auch Pas. IV, 289; V, 139; VII, 489 und 491; VIII, 342, (mit ù ² ) Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 70, Mar. n. RKr. XVII, 131, Sessw., Skaista, Sonnaxt.

Avots: EH I, 281

dabât, -ãju, (gew. in der Zstz. mit iz-), mit dem Dat., jem. zu Gefallen, gefällig sein: viņš turējās pie savas jaunās, skaistās sievas, tikai tai dabādams MWM. VI, 643. [Urspr. wohl: sich anpassen; vgl. got. gadaban "passen" und poln. podobač sie, "gefallen"( aus "sich anpassen"?) Zu le. daba als ein Erbwort; denn man kennt kein slavisches Wort, das der Form und Bed. nach als das Original eines entlehnten dabât gelten könnte. Dagegen li. dabóti "(worauf) achten" (woraus wohl: "любить" Jušk.), dabótis "любезничать; нравиться" wohl aus p. dbač "(worauf) achten", (woraus auch li. atbóti, bóti und dbóti Jušk. SvD., S. 165) und podobač sie̦, vgl. Leskien Nom. 457 und Brückner AfslPh. VI, 271.]

Avots: ME I, 428

I daiga,

1): ein Zaunstecken
(mit aî ) Auleja: seņāk daigas pina ap sādiem (Gärten), vairāk vis agles kuociņus; ein aus Tannenreisern geflochtener Zaun (daîga) Skaista; Plur. daigas, ein Sprickenzaun BielU., Lixna.

Avots: EH I, 302

daile,

1) die Schöne, das schöne Mädchen:
mūsu skaiste, mūsu daile, tā aizbrauca vedējuos BW. 18672. dailīte augu dailītim BW. 9435;

2) die Kunst, die schöne Kunst.
(In dieser Bed. von Kronwald gebildet); vgl. li. dailė "Kunst" [LtT. II. 11].

Avots: ME I, 431

dailene, die Schöne, das Schönchen: kur tu, dailenīt, tik vē̦lu JK. V, 136. Auch daiļenīca: daiļa daiļenīca (Var.: skaista zeltenīte) sēd ābeļu dārziņā BW. 5400, 1.

Avots: ME I, 431

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

darinât,

1): d. skalus (den Pergelscheit spleissen)
Iw. d. vainadziņu, einen Kranz flechten AP.;

3): d. rīksti Sonnaxt. d. skujas AP. d. sīpuolus, den Lauch von den Zwiebeln abschneiden
Ramkau. d. karpānus, Kartoffeln schälen AP. lûku darina (... bereitet zum Flechten der Bastschuhe vor) Skaista n. FBR. XV, 54. d. meli, unnützes Zeug schwatzen Wessen.

Avots: EH I, 308

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

‡ dastît Warkl. n. FBR. XI, 107, Skaista, freqn. zu duôt, wiederholt geben.

Avots: EH I, 309

‡ de̦be̦si Skaista n. FBR. XV, 39, Warkl.. Zvirgzdine, = debess 1, der Himmel: dievs... de̦be̦suos Pas. X, 104 (aus Dünaburg), dievs nuo de̦be̦siem 447 (aus Bewern). kliedze, ka visi de̦be̦si (der ganze lümmel) skanēja 220 (aus Asūne). Salomons gāja meklēt de̦be̦sus V, 275 (aus Domopol). izauga... da pašiem de̦be̦siem BW. 5057.

Avots: EH I, 313

‡ debesines "eine gewisse Pflanze mit blauen Blüten" Skaista.

Avots: EH I, 313

I dēt, prs. deju PlKur.;

5): auch Lubn. n. BielU., (mit è ² ) Auleja, Kaltenbr., Skaista, Warkl., (mit ê) Sonnaxt;

6): kas lika viņam tik daudz d. "wer hiess es so viel Brust zu geben"
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) "?": bitīt[e] me̦dus dējējiņa BW. 7578 var. Refl. -tiês,

1): auch (mit ẽ) Seyershof, Siuxt.

Avots: EH I, 319

devīņi: auch Pilda, (mit ĩ) Siuxt, (mit î) Auleja, Skaista, (mit î ² ) Dunika, Kal., OB., Schrunden.

Avots: EH I, 317

dìendā`rziš <sup>2</sup> (unter diendā`rzs): auch Skaista n. FBR. XV, 40, Warkl. n. FBR. XI, 105.

Avots: EH I, 327

diravas Skaista n. FBR. XV, 53, Auleja, = duravas. Demin. diraveņas Auleja, Fensterläden.

Avots: EH I, 321

divate, das Duett, das Zweisein: mēs viņu skaistuo divati traucēsim B. Vēstn. Lok. divatē, s. divatā.

Avots: ME I, 471

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 _2.]

Avots: ME I, 474

diže̦nums, das ansehnliche Aussehen, das Erhabene, Herrliche, die Ansehnlichkeit, Erhabenheit, Herrlichkeit: māmuļiņa... atdē̦vusi bērniņiem visu savu diže̦numu BW. 3184. mūsu sapņi un slāpes pēc neikdienišķa diže̦numa un skaistuma bij palikuši nuovārtā Vēr. v. J. 1904. dziesmas atskanēs visā diže̦numā.

Avots: ME I, 474

I dižuôtiês: jaunekļi dižuojas pret meitenēm Siuxt. irbeņu krūms dižuojas savā skaistumā ebenda.

Avots: EH I, 325

drauza,

3): auch (mit àu ² ) Auleja ("kŗaupe"), Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Zaļm. (matuos drauza); "slima, vātaina āda" Skaista.

Avots: EH I, 330

drāvît (unter dràvêt ² II): auch (schelten) Skaista (mit à ² ).

Avots: EH I, 331

dre̦blas U., drebļi, der Schauder, das Zittern: ja nebūtu es drebļuos [Neologismus?] drebinājies, vai zeme būtu skaista gan Rainis.

Avots: ME I, 496

I drevêt: auch Skaista m. FBR. XV, 48, Warkl. ‡ Refl. -tiês Skaista, Warkl., klettern: puika drevējas bē̦rzā.

Avots: EH I, 333

‡ dripata Warkl. n. FBR. XI, 107, dripatas Skaista n. FBR. XV, 37, ein Versteckenspielen.

Avots: EH I, 334

‡ dro`iska ² , ein unattiges, unrühiges Kind, das sich viel bewegt und lose Streiche begeht Warkl.; = palaidnis, padauza Skaista n. FBR. XV, 34, Līvāni. Vgl. draĩiska I.

Avots: EH I, 335

II drùkstît ² : auch Bērzgale, Skaista, Warkl., ("prügeln") Zvirgzdine.

Avots: EH I, 337

drùksts, -s: auch Bērzgale, N.-Rosen, Saikava, ("die Zucht") Skaista, Warkl.; Zvirgzdine.

Avots: EH I, 337

drūmis, ‡

2) = drũma: viņam uzgāja d. (Schrecken) Dünsb. Skaistā Mīle 18.

Avots: EH I, 337

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336

dudaidā! Interj. der Freude, des Entzückens: aisasā, dudaidā, brāļam skaista līgaviņa BW. 11044.

Avots: ME I, 510

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

duzt,

1): auch Līvāni, (praes. dùstu ² , prt. duzu) Kaltenbr., Skaista, Warkl.: māla trauks dūstams (zerbrechlich)
Skaista n. FBR. XV, 48. sme̦ltē̦ti māla puodi tik viegli nedūst Warkl. ‡ Subst. duzums, Stoss an was Zerbrechliches Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Stoss").

Avots: EH I, 345

‡ dzelezis Warkl., dzelezs (acc. dzelezi) Livāni, gen. s. dzeleža Skaista n. FBR. XV, 53, = dzèlzs.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦lˆtaine (mit e̦lˆ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 ¹ , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆtans: auch Wessen n. FBR. XIII, 96, Skaista n. FBR. XV, 36, Kaltenbr., Warkl.; dze̦lˆtans ² (mit a aus ā?) Kl.-Roop n. FBR. XV, 148.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦nmataîns, blond: dze̦lte̦nmataina od. dze̦lte̦nmatu skaistule. eine blonde Schönheit.

Avots: ME I, 542

‡ dze̦ltums (li. geltùmas), = dze̦ltãnums: pureniņ, tavu skaistu dze̦ltumiņ[u]! BW. piel. ² 34391; pauta dz., Eidotter Manz. Lettus, Phraseol. Lett., Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 354

‡ II dzè̦lzs ² Atašiene n. Fil. mat. 104, Skaista, Warkl., die Kinnlade, der Kiefer: iesita pa dze̦lzu Warkl. man dz. sāp (ich habe Zahnschmerzen) ebenda. liec jam pa dze̦lziem! ebenda. apakšējuos dze̦lzuos (im Unterkiefer) ebenda, dze̦lzu kauli ebenda. Da nacn L. und St. žuokli nicht nur "Kinnladen", sondern auch "Mandeln" bedeuten, so dürfte dies dze̦lzs zu li. gẽležuones "Drüsen", r. железà und aksl. žlěza "Drüse" gehören, worüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 632.

Avots: EH I, 354

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

II dziêdinât [li. [giedint], fact. von dziedāt, singen lassen, zum Sigen verlassen: dzied māsiņa dziedināma. bāliņš skaisti dziedināja, tautietis gauži raudināja BW. 21.

Avots: ME I, 562

‡ IV dzìedrs ² Skaista, Warkl., = dzieds II.

Avots: EH I, 364

dziêsma: dziêsme auch Preili n. FBR. VIII, 13, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lixna, Warkl., (mit iê ² ) Kal. n. FBR. IX, 101, Perkunen (hier neben dziêsma ² ), 1) - 4): dieva dziesmu BW. 16. blēņu dziesma 810 var. kāzu dziezmas 771. paliks dziesme nedziedāta BWp. 161, 3. kārklu (Līvāni) od, suņa (Skaista) od. vilka (Auleja) dziesme, das Volkslied, das weltliche Lied (im Gegensatz zum geistlichen Lied);

5): gribējis ķerties pie dziesmas Orellen. šis tū˙li pie dziesmas klāt ebenda. nuoņēma gailim dziesmu, man schlachtete den Hahn
ebenda. paņems jēriņam dziesmu ebenda.

Avots: EH I, 364

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle ² Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle ² um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

eglis: auch Warkl. n. FBR. XI, 105, Ramkau, Skaista, Stom., plur. egļi (die Egge) aueh Adsel, Lubn.: pārlicis pār ple̦ciem egļus Azand. 37. arkli vien, egļi vien BW. 27834.

Avots: EH I, 367

‡ èlkšņis ² (mit -šņ- nach den Kasus. mit lautgesetzlichem elkšņ-) Auleja, Skaista, = èlksnis.

Avots: EH I, 368

‡ è̦lkūns ² -s Skaista = è̦lkuons 2.

Avots: EH I, 368

‡ epse Oknist, Warkl., epss, -s Skaista n. FBH. XV, 38, = apse. Zum e- vgl. li. ēpušis dass.

Avots: EH I, 370

‡ e̦zaris Zbiór XVIII, 271, Skaista, Demin. nom, plur. e̦zarīši BW. 17652, 3 var., = e̦ze̦rs.

Avots: EH I, 370

ežmalis (unter ežmala): auch Auleja, Pilda, Ramkau, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Warkl.; ‡

2) "āriska pļava" Zvirgzdine.

Avots: EH I, 371

gailestība, die Eifersucht Kronw.; die Wollust: viņa kaistuošās acīs gailestība Blaum. gaislestība skaļi mauruo MWM. VII, 29.

Kļūdu labojums:
Kronw.: = Kronw.; die Wollust

Avots: ME I, 584

II gaisteklis "jem., der die rechte Zeit zu etwas nicht abwartet kann" Bers. n. A. XII, 869. Daselbst die zugehörige Verbalform: kuo tu nu gaisties (sage man zu jem., der sich an den Tisch zum Essen zu setzen eilt, bevor andere Platz genommen haben); viņš nevar aiz darba gaisties (?). - Aus AP. wird angegeben: kuo jūs te gaistaties = ālējaties (?). In Bers. sei gaisties synonym mit skaisties (?).

Avots: ME I, 587

II galdît: auch Skaista n. FBR. XV, 54, Warkl., (mit àl ² ) Sussei, (galdît) Kurmene, (galˆdêt) Nautrēni. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Philol. I, 61.

Avots: EH I, 379

gaŗkula (unter gaŗkūlis): auch Ramkau, Plur. gaŗkulas Skaista, gaŗkulu salmi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 386

‡ garmḕrdze ² Ružina, Skaista, Warkh., Warkl., Vidsmuiža, Viļāni, = ‡ gàrvèlce ² .

Avots: EH I, 385

gar̂nis: auch Skaista ("ein Vogel").

Avots: EH I, 384

I gaŗum: auch Warkl. n. FER. XI, 118, Borchow n. FBR. XIII, 30, Pilda n. FBR. XIII, 44, Skaista n. FBR. XV, 48, Lixna: gadījās iet g. ... vecītei Pas, IV, 116 (aus Domopol).

Avots: EH I, 386

‡ gàrvèlce ² Skaista, garvelce Gaigalava, Memelshof, Merdzine, Nirza, Rundāni, Silajāņi, Stirniene, Viļāni, der Regenbogen.

Avots: EH I, 385

gaûgalis,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 101, Skaista n. FBR, XV, 40, AP., Pas. VI, 185.

Avots: EH I, 387

‡. ģèģele ² Skaista "skuosta". Vgl. li. gegė˜liai "Sumpfschachtelhalm" und ‡ ģeģēles.

Avots: EH I, 426

I ģerkle,

1): auch Saikava, (mit er̂ ) Skaista, Warkl.;

4): auch (mit er̂ ) Kreuzb.; ‡

5) "= rīkļu rāvējs" Saikava.

Avots: EH I, 426

‡ ģìrsa ² Auleja, (mit ir̂ ) Skaista, die Trespe Bērzgale, Makašēni. Aus li. gìrsa dass.

Avots: EH I, 427

glabâšana,

1) das Hüten, Behüten:
puišiem grūta glabāšana: balta ķēve, skaista sieva;

2) das Verwahren, dieObhut:
manā glabāšanā LP. IV, 52;

3) die Obhut, Pflege:
atstāt bērniņu ve̦cās mātes glabāšanai LP. I, 138;

4) die Bestattung:
līķu glabāšana.

Avots: ME I, 620, 621

‡ II glèmst ² Skaista "īgni runāt, rūkt".

Avots: EH I, 392

glem̃ža,

2): auch Lems., Wainsel; ‡

4) (mit èm ² ) "ein verstimmter
(saīdzis); unbefriedigter Mensch" Warkl. n. FBR. XI, 107; ein Schimpfname Skaista.

Avots: EH I, 392

gliemenis, die Muschelschale [?]: jūŗās uzturas neliels, skaists gliemenis (gliemju vāks) D. [In Serben, Freudenberg u. a. sei gliẽmenis eine Muschel od. Schnecke nebst ihrer Schale.]

Avots: ME I, 628

‡ glipstît "für ein Kind sorgen" Warkl., "lutināt" Skaista.

Avots: EH I, 393

‡ glùodans ² "kluss nuoslēpumains, nedruošs, aizdomīgs" Warkl.: "kluss, viltīgs" Skaista: g. suns (auch Geistershof, Selsau), cilvē̦ks; hinterhältig Domopol: g. kai pasle̦pinais suns: nerej, bet kuož; "auszuweichen pflegend und verstehend" Salwen; glatt, schlüpfrig (von Fischen) Geistershof, Selsau.

Avots: EH I, 395

‡ gluminis,

1) "gliemēzis" Skaista;

2) ein Schimpfname
Warkl.; ein dummer oder fauler Mensch Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 394

gnĩda,

1): tava bārda gnīdu pilna BW. 13056, 1 var.;

2): auch Dunika, Rutzau; "mazs, tūļīgs cilvē̦ks vai dzīvnieks" Sonnaxt; ein faules, langsames Pferd Dond.; ‡

4) gnìdas ² Skaista, Warkl., der Schinn;
‡

5) gnìdas ² Warkl. "sīki kukaiņi, knišļi".

Avots: EH I, 396

‡ gùodcienība* Dünsb. Skaistā Mīle 64, = gùoddevĩba.

Avots: EH I, 423

guõļa,

3): skaistas, raibas guoliņas Janš. Līgava II, 161.

Avots: EH I, 424

‡ gràmzdât ² Domopol, Nautrēni, Skaista, = gramzdît ² : g. griezini Nautrēni, Zvirgzdine; nagen, haschen (?) Zvirgzdine: zaķi auzas gramzdä pa pilnai mutei.

Avots: EH I, 398

grdmzdi ² : auch Oknist n. FBR. XV, 193 ("=gre̦mzdi"), Domopol, Kaltenbr., Nautrēni, Skaista, Viļāni; gràmzdi Ramkau "= gre̦mzdi": nuo celmiņa gramzdu gaida BW. 3033 var.

Avots: EH I, 398

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

grievanka (unter grievalgs),

1): auch Bērzgale, (mit ìe ² ) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Nautrēni; ein Riemen am Pferdegeschirr
(mit ìe ² ) Skaista; ‡

2) ein Schimpfname
(mit ìe ² ) Lubn.

Avots: EH I, 408

‡ II griezis "dzirksts" Skaista.

Avots: EH I, 408

‡ grieztauka, = grìeztaga ² Skaista, Warkl. (mit ìe ² ); "nikna sieva,: plē̦sauka" Kurmene.

Avots: EH I, 409

grims, böse, schlecht, [andauernd böse, ärgerlich Dond.] : grimi (Var. : ļauni) ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900, 2. grima (Var. : slikta) dzīvuošana BW. piel. 206, 7. grims tē̦va dē̦ls BW. 17723, [24942] grimas tautas 18376. [Zu gremt II.]

Avots: ME I, 655

I grìslis,

1): auch (mit î ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Heidenfeld, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Sermus, Sonnaxt, Warkl., Wessen, (mit î ² ) Grob., Iw., Salis, grîšlis Pilda n. FBR. XIII, 47, Skaista n. FBR. XV, 36, Zvirgzdine; jūŗas g, Sandriedgras (carex arenaria
L.) Sassm.; zilais g, carex rostrata Oknist.

Avots: EH I, 407

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

grùosti ² ,

1): auch sing. grùosts ² Skaista; ‡

2) grùosts ² Warkl., die Brückenbohle.

Avots: EH I, 413

gùmt: auch C., (mit ùm ² ) Gr.-Buschh.,

1): auch (mit um̂ ) Skaista; luoki labi gumst N.- Peb. Zur Etymologie ganz anders Meillet Stud. balt. I, 116.

Avots: EH I, 419

gùmza,

1): auch (mit um̃ ) Nötk.; sliece nenuolīka vis labi, - izsita gùmzu ² (izliecās uz ārpusi) Erlaa; "līkums (piem., kuoka stumbrā), kupris" (mit um̂ ) Skaista, Warkl.; "ein Höcker"
Segew.;

2c): gumzu gumzãm, watschelnd
Segew.;

3): "= gumža 2" Segew.; wer wackelnd und gebückt geht (mit um̂ ) Warkl.; ‡

4) "der Wolf"
Segew.; ‡

5) "čupa, kušķis" (mit um̃ ) Dond.: liela g. naudas Dond. piepēši sagriežas sirds, un pasaule saiet gumzā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173.

Avots: EH I, 419

gûņâtiês ² : pārslējusēs pār lievenēm un tik ilgi tur tâ gūņejusēs, kamē̦r apsnaudusēs Dünsb. Skaistā Mīle 71.

Avots: EH I, 422

gundene, eine Blume, wohl = gunde̦ga: aiz tē̦va mājiņas uz zaļa maura daudz skaistu gundeņu un sviesta puķu plauka A. XV, 98. [Wenn wirklich gleichbedeutend mit gundēga, wohl daraus im Anschluss an Pflanzennamen auf -ene umgebildet; vgl. aber auch gunderes].

Avots: ME I, 682

‡ gunkuris Pas. V 172; VII, 487; IX, 511. XI, 119, Atašiene n. Fil. mat. 102, Skaista n. FBR. XV, 40, Auleja, Warkl., ein im Freien angezündetes Feuer: pieguļnieku gunkurī BW. 30124.

Avots: EH I, 420

guns: auch Erlaa n. FBR. XI, 10, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 67, Grenzhof n. FBR. XII, 13, A.-Annenhof, AP., Auleja, Beļava, Bērzgale, Borchow, Druw., Dubena, Fest, Heidenfeld, Ildzene, Jaunušani, Kaltenbr., Laitzen, Laud, Linden in Livl., Lubn., Odensee, Oknist, N.-Peb, Pilda, Preiļi, Prohden, Ramkau, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Skaista, Sonnaxt, Unguri, Wessen, Zvirgzdine; instr. s. gunu BW. 13642, 1; zila (zilais 2629,

2) g. BW. 2221, 9. dedziet ... gaišu guni! 24317. skalu g. 21600, 1. spuodru guntiņu 15030. visi meži gunī de̦g NB. n. RKr. XX, 72, guns diena Lubn. n. BielU., Sonnaxt, der 10. August (Laurentiustag).

Avots: EH I, 420

III gũža,

1): auch (mit ù ² ) Skaista;

2): auch Ramkau, Salls, (gũžas) AP., (mit ù ² ) Saikava, (gũžiņas) Orellen, (mit ù ² ) Stom.; ‡

3) rutku g., ein Schimpfname:
saimeniece rutku g. BW. 642.

Avots: EH I, 423

ìeaĩjât, einwiegen, einschläfern: bē̦rnu ieaijāt Vēr. II, 179. miegā ieaijāta pasaule Stari II, 920. skaistiem vārdiem ieaijā nuomuodīguo garu Vēr. I, 1113. Refl. - tiês, sich einwiegen, einschläfern: ļāvuos viņām ieaijāties mierā Alm.

Avots: ME II, 1

ìeaĩjinât, einschläfern, in den Schlaf wiegen: tuo debesīs skaistules ieaijinās ar burvīgām aizsaules dziesmām.

Avots: ME II, 1

iejūgs, das Pferdegeschirr: izraudzījis labākuo iejūgu un pajūgu Apsīšu Jē̦k. Bag. radi 44. ieraudzījis skaistu zirgu labā iejūgā LP. V, 67.

Avots: ME II, 23

‡ ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = kaist">sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519

ielūkša,

1): auch Ludsen, ielûksis ² Auleja, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, ielūkšs ² Pilda n. FBR. XIII, 43, Plur. ielūkši Bērzgale, Līvāni (hier nur die Deichsel der
ragavas so genannt) Preili, Warkh.: bez ielūkšu kamaniņas Tdz. 44156; ‡

2) Plur. ielūkšas "eine Kohlenzange"
Sessw. Zur Bed. 2 vgl. lūkša III.

Avots: EH I, 528

‡ II ìemails ² Skaista n. FBR. XV, 52 "das in der Handmühle zu mahlende Getreide".

Avots: EH I, 528

ìemìesuôt ,* tr., verkörpern: viņš iemiesuojis skaistumu Vēr. II, 1012. Refl. - tiês, sich verkörpern: dvēsele atkal nuo jauna iemiesuojas Stari II, 876. Subst. ìesìesuõjums, die Verkörperung.

Avots: ME II, 46

ite: auch Schwanb., Lettg. (z. B. in Auleja, Baltinow, Borchow, Liepna, Pilda, Skaista, Zvirgzdine): kas i. nu būs Pas. VIII, 151.

Avots: EH I, 432

II iz [li. dial. iž], hochle. statt schriftle. uz, auf: iz akmeņa stāvē̦dama BW. 15383, 2. ūdens lāse nuostāvēja iz bē̦rā kumeliņa 30011, 1; 28375, 7. balta kaza velējās Daugaviņas maliņā, vai iz lietu, vai iz sauli, vai iz sava precinieka 29099. iz ve̦zuma atgulās LP. V, 141. skaista puķīte ziedēja iz pe̦lē̦ka akmentiņa Buschh. iz upītes es izaugu BW. 23585, 8. līču līčiem upe te̦k, zaru zariem Daugaviņa, iz tā līča, iz tā zara nuoņems manu vainaciņu Buschh. jāt iz pieguļu Buschh.; [s. Le. Gr. § 537].

Kļūdu labojums:
nuostāvēja = nestāvēja
23585, 8 = 22382 var.

Avots: ME I, 712

izalˆkt: vilks izalcis prasījis ... ēst Skaista n. FBR. XV, 50. tie izalka un ... sāka ēst Pas. X, 231 (aus OB.). gani vakarā pa˙visam izalkuši Warkl. e̦smu izalcis bijis Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 41). izalkušais vilks Pas. I, 147 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 432

izbriêst: izbriedusi maize Für. I. kas lielā laimē izbriedis Dünsb. Skaistā Mīle 58.

Avots: EH I, 436

izdâbt: i. visiem pa prātam nevar Skaista, Warkl.

Avots: EH I, 441

izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.

Avots: ME I, 725, 726

izdzèmdêt, izdzèmdinât, tr., erzeugen: iz šī chaosa izdzemdina skaistas harmonijas Vēr. II, 113. būvju vielas rada un izdzemdē jaunas būvformas II, 369.

Avots: ME I, 731

‡ izkasinis Auleja, Skaista, = izkasenis.

Avots: EH I, 454

‡ izmats, Spreu mit kleinen Körnern (Achterkorn) und unausgedroschenen Ähren Warkl. n. . FBR. XI, 107; 121, Nautrēni, Skaista.

Avots: EH I, 465

izmẽdît, tr., nachäffen, verhöhnen, verspotten: gana skaisti es dziedāju, puiši mani izmēdīja BW. 900. [Refl. - tiês, zur Genüge verhöhnen.]

Avots: ME I, 771

izpelnît, tr., verdienen, erwerben: slavu, guodu. citā laikā Blaumanis būtu izpelnījis laurus Vēr. II, 755. Refl. - tiês, verdienen, sich erwerben: skaistās valuodas dēļ latvieši izpe̦lnuoties guodu Kron.

Avots: ME I, 779

[izr̀ošt, ausschmücken: baznīca skaisti izruošta Latg. 1922, VII, 2.]

Avots: ME I, 794

‡ izšļâp Skaista, Adv., = izšļaûku.

Avots: EH I, 486

‡ izšļaûk Saikava, Skaista, Warkh., Adv., = izšļaûku: jis nuokrita i. Warkh.

Avots: EH I, 486

iztaisît,

1): i. ē̦ku, ausbauen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pa drusciņ i., ausknibbern ebenda;

3): laivās ar ieruočiem i., eine Flotte ausrüsten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrüsten"); ‡

4) ausreinigen:
i. iekšas, die Eingeweide eines geschlachteten Tieres ausreinigen Siuxt. Refl. -tiês,

2): iztaisījās skaista pils Pas. IX, 261. slauns (= r. славный) vepŗē̦ks iztaisījās Auleja. iztaisās kaŗāšana Borchow n. FBR. XIII, 36; ‡

4) für sich verfertigen:
jis paduomā, kaî i. ... taidu māju Pas. V, 223; ‡

5) sich entleeren, seine Notdurft verrichten
Jürg.: iegāja krūmuos i.

Avots: EH I, 487

[II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818

izvẽtît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) windigen: visu dienu tajā bargā vējā pie piedarba izvētījusēs Dünsb. Skaistā Mīle 12.

Avots: EH I, 495

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. - tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103

jimt: jim̂t Borchow n. FBR. XIII, 31, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 46, Skaista n. FBR. XV, 34, Warkl. n. FBR. XI, 105, Auleja, Līvāni, Zvirgzdine, jîmt ² Sussei n. FBR. VII, 131; in Auleja, Līvāni, Oknist, Skaista, Warkl. dazu prs. je̦mu (> jamu), prt. jèmu ² , in Zvirgzdine - prs. jemju (> jemu), prt. jêmu; miegs je̦m, der Schlaf kommt Auleja. kāss je̦m, der Husten übermannt einen ebenda. zuobi, izkapts neje̦m (= negriêž) ebenda. munu svītu līts (der Regen) neje̦m caur ebenda; anfangen, beginnen (= jimtiês

2) Lettg.: puķes jēme ziedēt Zvirgzdine. jau mūsijie jēme sienu pļaut ebenda. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzņem̂tiês 1 Auleja: jēmēs atiet rudzu pļautu;

2) anfangen, beginnen
(r. взяться ) Lettg.: je̦mas līt Auleja. je̦mas sāpēt ebenda. jis jimsies jau iet pa ceļu Pas. X, 19 (aus Welonen);

3) "lernen"
Auleja: tis nuo tā je̦mas (lernt das Spinnen).

Avots: EH I, 565

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125