Paplašinātā meklēšana

‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene ² III, 37.

Avots: EH I, 28

‡ àizjuostêt Sermus, hin-, weggehen: tur nu viņš atkal aizjuostē!

Avots: EH I, 28

‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28

àizkuôst,

2) auch Fianden, Golg., Pas. VIII, 109; ‡

4) labību daudzreiz aizkuož agrās salnas Latvju tauta I, oft schädigen die frühen Fröste das Getreide.

Avots: EH I, 34

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

àizuôst,

1) : suņi aizuoda pirts sluotā ve̦lnu Pas. III, 320.

Avots: EH I, 60

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58

‡ àizpluôstuôt Wid., hin-, wegflössen, auf Flössen hin-, wegschaffen.

Avots: EH I, 43

àizpùost, intr., eiligst sich wohin begeben, sich entfernen: viņš aizpuosa pruojām; eig. wegsäubern.

Avots: ME I, 45

‡ àizpuõstît, zu verwüsten (zerstören, vemichten) anfangen Bauske: aizpuostīts mežs.

Avots: EH I, 44

àizpùost, ‡ Refl. -tiês,

1) = àizpùost Wid.;

2) sich anständig angekleidet habend hin-, weggehen:
a. uz ciemu.

Avots: EH I, 44

àizspuôstît, einsperren: a. sivē̦nus aizgaldā.

Avots: EH I, 51

àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.

Avots: ME I, 52

àizspuôstuôt, -ît, verstopfen, verkorken, zumachen, versperren: ragu, pudeli LP. VII, 575; dzīves ceļu JR. IV, 62.

Avots: ME I, 52

‡ àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 53

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

apuôst [li. apúosti], tr., beriechen: ve̦lns apuoda šuo avuotu LP. V, 258.

Avots: ME I, 133

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133

appùost [li. apipúošti], tr., ringsum reinigen, in Ordnung bringen: istabu. Refl. -tiês, sich reinigen, schmücken: meitas jau appuosušās, die Mädchen sind mit ihren Arbeiten fertig.

Avots: ME I, 113

‡ appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.

Avots: EH I, 107

‡ apstruostêt Bauske, bedräuen, scharf verwarnen: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 118

‡ atjuôstît, losgürten, -windeln Trik.: a. bē̦rnu. Refl. -tiês, sich losgürten Bauske: tā nevar a. vien.

Avots: EH I, 145

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atmuôst ‡

2) kad es atmuodu pasauli BielU., als ich Bewusstsein in der Welt bekam; in früher Kindheit kennen lernen
Siuxt: tādu es tuo akmeņu valli e̦su atmuodis, un tādu es tuo pametīšu: ‡

3) atmuodis miegu, vom Schlafe auferwacht
Deglavs Rīga II, 1, 164.

Avots: EH I, 157

atmuôst, gew. refl. atmuôstiês, intr., inch., erwachen: liec mums arī atdzimt un atmuost Līg. strazds atmuožas kā nuo miega LP. V, 173.

Avots: ME I, 179

‡ atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.

Avots: EH I, 157

‡ atuôstiês, = ‡ atuostîtiês 2.

Avots: EH I, 177

‡ atuostît einen Geruch identifizieren ("izprast smaržü) Warkl. Refl. -tiês,

1) = ‡ atuostît Warkl.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss riechen.

Avots: EH I, 177

‡ atpuost, säubernd wegschaffen (beseitigen) Stenden: a. krūmus nuo ceļa vietas.

Avots: EH I, 160

atsmuôstiês, für atmuosties, sehr verbreitet, auch in Gegenden, wo sonst das infigierte Reflexivpronomen nicht mehr gebräuchlich ist.

Avots: ME I, 194

‡ atspuostît, von Banden oder Fesseln befreien: cietumu vai atspuostīsim? Fr. Adamovičs Rudens ziedi 266.

Avots: EH I, 171

‡ atstuôstîtiês,

1) stotternd erwidern
Bauske;

2) sich saumselig herbegeben
Erlaa: a. pie darba.

Avots: EH I, 172

‡ attùost N.-Peb. "undeutlich antworten".

Avots: EH I, 177

bluôstîties [Drsth.], -uos, -ījuos, trödeln, faulenzen: viņš tik bluostās vien Lub., Smilt. [Vgl. blanstīties.]

Avots: ME I, 319

‡ buosteklis (mit ostle. uo aus ā?) Lubn. n. BielU., wer sich aufdrängt.

Avots: EH I, 259

‡ buostiķis Wainoden, ein Knüttel.

Avots: EH I, 259

bùosts ² [Kokn.],

1) eine kleine Stange zum Stossen eines Bootes od. eines Flosses
Spr., Selb. n. Etn. IV, 65; [vgl. buokstît "stossen"];

2) buosti U., mit Eisen beschlagene Pfähle, zum Fischen gebraucht.

Avots: ME I, 362

brĩvuõsta ,* der Freihafen.

Avots: ME I, 336

cebru juosta "?"BW. 13195; vgl. cē̦bru und cē̦dru juosta.

Avots: ME I, 367

‡ cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281

dakuôst, tr., zubeissen: bijis tikai sāls graudiņš, kuo pie maizes dakuost A. XX, 231.

Avots: ME I, 434

dzīparjuosta, ein Gurt aus Wollgarn BW. piel. ² 4566.

Avots: ME I, 557

gaŗkâpuôsti ^2, nicht gesäuerter, in lange Schnitten (zum Kochen) zerschnittener Kohlkopf Dond., Wandsen.

Avots: ME I, 606

guosta [?], ein Bündel Kinderwindeln L.; Wickelband Elv.; [für juôsta?]

Avots: ME I, 692

‡ guostenes, eine gewisse rote Blume Infl. n. BielU.

Avots: EH I, 424

guostiņa BW. 10569; 16471; 28901, Demin. von gùovs, Kuh.

Kļūdu labojums:
28901 = 28902, 3 var.

Avots: ME I, 692

guosts: gùosts ² ("jaunu putnu bars") pīle̦nu Prl.; zur Etymologie s. auch Specht KZ. LV, 21.

Avots: EH I, 424

guosts, die Menge, der Schwarm Lasd. n. A. XIII, 252. [Vielleicht zu slav. go,stъ "dicht."]

Avots: ME I, 692

grīztaiņa juosta, gedrehter Gürtel Bielenstein Holzb. 422. grīztaiņš me̦tums, ein Muster RKr. XVII, 32.]

Avots: ME I, 658

grùosti ² ,

1): auch sing. grùosts ² Skaista; ‡

2) grùosts ² Warkl., die Brückenbohle.

Avots: EH I, 413

[grùosti ² Warkh., Wessen, = gruodi 3.]

Avots: ME I, 671

gruosties Spr., [böse sein, sich ärgerg Wid.].

Avots: ME I, 671

iejuosta,

1) eine gürtelförmige Vertiefung:
bumbiņas veidu ar ne visai dziļu iejuostiņu ap vidu A. XXI, 442;

[2) "ein zu w eben angefangener Gürtel"
Baltinov].

Avots: ME II, 23

ìekuôst, Refl. -tiês,

1): blusa iekuodusēs taisni uz rīkles Linden in Kurl.;

2): viņš ... vācu mēlē vien nu ir iekuodies (er spricht nur noch deutsch)
Ciema spīg. 270; ‡

4) = nùokuôstiês 2, sich abfärben: dzijas iekuodušās Vank. kai daliec bē̦rza i[r] elkšņa mizu me̦lnā, taids pasarkans iekuožas Auleja; ‡

5) etwas geniessen, zu sich nehmen:
palaunagu iekuodies Pēt. Av. II, S. 39; ‡

6) Grund fassen (vom Anker)
Segew.

Avots: EH I, 524

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34

‡ ìekruôstît, ein wenig herein-, hineinkramen, -laden Kalz. n. Pil. mat. 27, Bers.: viņš jau iekruostījis drusku siena savā šķūnī.

Avots: EH I, 523

ìeuostît, tr., riechend einziehen, einsaugen: tas ieuostīja rezēdas smaršu MWM. XI, 299.

Avots: ME II, 85

[ìepuost,

1) schön einrichten:
dārzs iepuosts Bauske;

2) (den Boden) für die Saat zubereiten:
viņš savu līdumu jau iepuosis Nigr.;

3) schmückend einkleiden:
līgava iepuosta kāzu ruotā Bauske;

4) hinein -, hereinlaufen:
viņa žigli iepuosta namā Nigr., Lautb. Refl. - tiês,

1) sich schmückend einkleiden:
viņa jau iepuosusies jaunajā tē̦rpā Bauske;

2) sich einrichten (nach einem Umzug):
viņš jau iepuosies jaunajā vietā Salis; einsteigend sich bequem einrichten: iep. ratuos N. - Peb.]

Avots: ME II, 54, 55

[ìepuõstît, zu verwüsten anfangen: mežs jau stipri iepuostīts Nigr.]

Avots: ME II, 55

ìeskruostît, tr.,

1) einkerben, [einknicken, einprägen
L.]: tu manā sirdī ieskruostīts, du bist in mein Herz geschlossen Elv., L. [cirvim zīmi ieskruostīt "schlagend einprägen" Wandsen];

2) einpferchen, einschliessen
(= iespruostīt): putnu būrītī Wend. n. A. XII, 560.

Avots: ME II, 66

[ìeskruõstît Trik., Bauske "frühstückend ein wenig zu sich nehmen."]

Avots: ME II, 66

ìespuostît, ìespuostuôt, tr., einsperren, einschliessen: iedami tie uzgājuši iespuostītuo lāci Etn. III, 111. zinātāji iespuostuot pūķa siekalas pudelēs LP. VI, 81. se̦nuos laikuos turējuši putnus iespuostītus tikai mē̦slu dēļ Mzv.

Avots: ME II, 72

ìespruôstît, ìespruostuôt, tr., einsperren: viņa pieiet pie putna krātiņa, kuŗā iespruostuota lakstīgala MWM. X, 501.

Avots: ME II, 71

[ìestruostêt Salis, Wandsen, Bauske, iestruostît Nigr., Ruj., ein wenig durchprügeln.]

Avots: ME II, 74

ìemuostît, ins Stossern geraten L.

Avots: ME II, 47

izkuôst (li. iškásti), tr., ausbeissen: tas izkuoda veģim līdz pusei Kaudz. M. [Refl. - tiês, zur Genüge beissen].

Avots: ME I, 758

izuôst (li. išúosti ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge riechen (tr.): šuo smaku es e̦smu diezgan izuodies Jürg.

Avots: EH I, 492

izuôst, tr., herauskriechen, auswittern, Geheimnisse erforschen: lai gan mēs tuo lietu tik sle̦pe̦ni turējām, tuomē̦r viens izuodis Grünh. tu esm pratis pielīst pie stiprākiem, viņu uzskatus izuozdams JR. V, 12.

Avots: ME I, 823

izuôstît [li. išúostyti], izuõšķerêt, s. izuôkstît.

Avots: ME I, 823

izpùost: dīķis piemilzis; būs jāizpuôš ² Dond. n. FBR. VI, 67. izpuoš nuo kruoņa ... mazus zariņus Pēt. Av. III, 212.

Avots: EH I, 475

izpùost (li. išpúošti), bei Spr. auch izpuosīt, tr., reinigen, aussczmücken: kad bija izpuosis katrs pļavu Lautb. jāizpuoš ratu šķūnis A. XXI, 9. [Auch vom Reinigen der Fische Bielenstein Holzb. 660; des gedroschenen Getreides: rīta kūlumu šuodien izpuosīs Janš. Bārenīte 10.] Refl. - tiês, sich ausschmücken, sich ausputzen: uz deju puisē̦ns taisījās, tas svē̦tku drēbēs izpuosās MWM. III, 83.

Avots: ME I, 788

izpuõstît, ‡ Refl. -tiês, zugrunde gehen: mazie cūkai izpuostījās (=nuobeidzās, laikā nedzima) Frauenb. viņā galā grīda izpuostījusies (sēnītes tuo saē̦dušus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 475

izpuõstît, tr., ruinieren, zerstören, verwüsten: zemi, dārzu, laimi. kāzas mani izpuostīja Ltd. 1845. Subst. izpuõstîtãjs, der Zerstörer.

Avots: ME I, 788

‡ izrùost ² (li. išruošti "ausstatten" ) Warkl., ausschmücken: i. baznīcu.

Avots: EH I, 478

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle); ‡

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571

juôsta (li. júosta), der Gürtel; ceļa juostas,

1) Strumpfbänder;

2) Gürtel, die die Braut auf dem Wege verschenkt
U.; bē̦rna juosta, juostiņa, ein Wickelband Bers., Serb. Im VL. wird vielfach ķēdes od. ķēžu juosta gerühmt: man pazuda ķēdes juosta BW. 5678. Vgl. juôzt.

Avots: ME II, 127, 128

juôstaîns: juostaini lindraki Zvirgzdine.

Avots: EH I, 571

juôstaîns, gestreift: juostains sivē̦ns Adsel, Nötk., Gaw.

Avots: ME II, 128

‡ juoste, = juôsta: acc. plur. juostes BW. 5227, acc. s. juosti 33827 var. (aus Edwalen und Rönnen); par juostes aušanu Kundziņš Smiltene 36.

Avots: EH I, 571

‡ *juostêt, zu erschliessen aus ‡ àizjuostêt.

Avots: EH I, 571

juôstît, windeln: bē̦rnu Spr., Lautb.; [juostīšana, das Gürten Für I.]

Avots: ME II, 128

juôstniẽks, der Gürtelmacher Manz.

Avots: ME II, 128

‡ jostrība, die Munterkeit, Lebhaftigkeit Segew.

Avots: EH I, 565

[jostrs "lebhaft" Salis; = jausmīgs Lems. n. U.]

Avots: ME II, 114

juostrs [vielleicht mit o statt uo], aufmerksam: juostrs braucējs, kas ne˙kad neiebrauc gŗāvī Gaw. n. A. XV, 1, 495; [vgl. jostrs].

Avots: ME II, 128

‡ juosts "Brustriemen, Gehänk", zuobiņa j. "Degengehänk" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gehänk").

Avots: EH I, 571

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

kàpuostãjs, ein Stück Land, wo Kohl abgenommen ist Ar.

Avots: ME II, 194

kàpuostdā`rzs, der Kohlgarten.

Avots: ME II, 194

‡ kàpuostdùobe, ein Kohlbeet.

Avots: EH I, 602

‡ kàpuostlaũks, ein Kohlfeld.

Avots: EH I, 602

kàpuõstnĩca, Mariä Verkündigung, der 25. März: Marijas pasludināšanas dienu mē̦dz nuosaukt par kāpuostu Māri, kāpuostnīcu Etn. I, 75; II, 37.

Avots: ME II, 194

kàpuõstniẽks, der Kohlverkäufer.

Avots: ME II, 194

kàpuõsts [C.], kàpuôsts [PS., Wolm.], der Kohl (brassica oleracea): kāpuostus cirst od. nuoņemt, der Kohn abnehmen. kāpuostus apsist, den Kohl behäufeln. Sprw.: kāpuosta galva ir arī galva. tam ir kāpuostu galva. kamē̦r kāpuosti uzaugs, gaļa ve̦ca paliks. tas nav ne putra, ne ķapuosti. baltie kāpuosti Weisskraut; brūnie k., Braunkohl Mag. IV, 2, 119; biešu kāpuosti, eine Suppe aus Beetenblättern Kand.; dze̦guzes kāpuosti, Sauerklee; galviņu k., Kopfkohl (brassica oleracea); jūŗas k., crambe maritima; pīļu k. A. XX, 543; puķu k., Blumenkohl; rubeņa od. teteŗa k., Ruten, Prügel: es uzmeklēju teteŗa kāpuostus A. XVI, 835; zaķu k., Sauerklee (oxalis acetosella) Mag. IV, 2, 81; Haselwurz (asarum europaeum) Konv. ² 3539. [Nebst li. kopũstas und estn. kābustas zunächst aus r. капуста; vgl. Berneker Wrtb. I, 486.]

Avots: ME II, 194

kàpuõsts: Demin. voc. plur. kāpuostīši BW. 4405 var.; audziet, balti kāpuostiņi! BW. 4405. gārdi, silti kāpuostiņi 22065. tauki kāpuostiņi 29200. bez putraimu kāpuostiņi 2905.

Avots: EH I, 602

kluõsteris, das Kloster.

Avots: ME II, 239

‡ kluõsternieks Janš. Atpūta, № 371, S. 7, ein Klosterbewohner.

Avots: EH I, 624

kluostît, - u, - ĩju (grāmatu), (ein Buch) durchblättern U. [Mit ostle. uo aus ā? Vgl. auch kluons.]

Avots: ME II, 239

knuost, ‡

3) "nach Leibeskraften arbeiten"
(??) Laidsen. ‡ Refl. -tiês,

1) "sich maustern"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; suņi knuošas Kr. Modohn;

2) "puosties, ceļā taisīties" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 635

knuost,

1) = knuosīt U.;

2) knuost pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen
Mag. XIII, 3, 70.

Avots: ME II, 252

kuôst,

1): sīvi kuož, es schmerzt scharf
BielU. tā meita ir jau daudz garuozā kuodusi (d. h., ist schon bejahrt) Frauenb. rupji kre̦kli kuož ādā Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): aukstums kuožas klāt Seyershof. man kuožas (ich bin sehr unzufrieden),
ka viņš tâ dara ebenda;

3): auch Auleja.

Avots: EH I, 688

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

ķuôst ^2, -šu, -su, intr., eiligst gehen, eilen: viņš ķuosa pruojām, ka smiltis vien paputēja Gold., Wid., Katzd., Wain., Grob., Etn. IV, 97; [aus Pilten mit k- angegeben].

Avots: ME II, 393

‡ kuostiņi, in der Verbind. ve̦lna k., Teufelsabbiss Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 688

‡ *kruôstît, zu erschliessen aus ‡ ìekruôstît.

Avots: EH I, 664

‡ krustkâpuosts ² Salis "kapuosts, kam neveiduojas galviņa".

Avots: EH I, 661

kuĩļkâpuosts ² Salis, = kuĩlis II.

Avots: EH I, 668

‡ lapiņkāpuosti Ramkau, eine Speise aus frischen Kohlblättern.

Avots: EH I, 720

luosts: eine Kiste, in die man Hennen und anderes Geflügel zum Eierlegen steckt (mit ùo ² ) Linden. in Kurl.

Avots: EH I, 768

luosts (li. lástas "Brutnest"), ein Versteck, eine Nische, ein Tauben-, Schlag Mag. XIII, 3, 32. Zu lìst.

Avots: ME II, 528

muôst: uõ auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,

1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda ² Seyershof;

2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu ² (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu ² (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas ² ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 841

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. ² 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

muôstît [auch Kr.], -u, -ĩju, muôkstît Ruj. n. U.,

1) stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen
Elv., St.;

[2) murmeln:
viņš muosta vien Bergm. n. U. Gew. refl. -tiês, stottern, mit der Sprache nicht recht herauswollen od. -können; Unsinn treiben, trödeln Lös. n. Etn. IV, 147: viņš nuokstījās (muostījās Lös.) vien, nevarēja ne˙kā atbildēt C., Mat. viņš sāk gruozīt ce̦puri ruokās un muokstīties Pump. kuo tur muosties? nāc strādāt! Friedrichswald. - muokstīties U., nicht vom Flecke kommen.]

Avots: ME II, 683, 684

I muôstît,

1): stammeln
Für.

Avots: EH I, 841

‡ *II muostît, zu erschliessen aus ‡ ìemuostît II.

Avots: EH I, 841

muôstîtiês ^2, (allmählich) erwachen: sāk viņā muostīties it kâ cits cilvē̦ks Lautb.

Avots: ME II, 684

muôsts, der Stotterer, Tölpel, Trödler Lub., Lös. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 684

‡ ne-izpuõstāmība* M. 293, die Unzerstörbarkeit.

Avots: EH II, 13

nùokuôst,

2): vilks nuokuodis zirgu Mahlup; ‡

3) beizend od. ätzend in einen gewissen Zustand bringen
Orellen: ziepes mazgājuot nuokuož bē̦rnam acîs sarkanas. Refl. -tiês,

1): nuo kuņķa nuokuodās FBR. IX, 116;

2): auch AP., Auleja, Frauenb., Mahlup; lai ziedu krāsas nuokuožas spilgtākas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99; ‡

3) unabsichtlich abgebissen werden:
man nuokuodās tikai mazs gabaliņš.

Avots: EH II, 58

nùokuôst li. nuką́sti], tr.,

1) abbeissen:
gribē̦tuos nu visus pirkstus nuokuost, so sagt jemand, der etwas unüberlegt gehandelt hat. salna nuokuož puķēm ziedus;

2) totbeissen:
čūska puisi gribēja nuokuost LP. VII, 512. Refl. -tiês,

1) für sich abbeissen:
duod kādu gabalu nuo tavas maizes nuokuosties! Paul.;

2) [sich abfärben
Dond.]: dzijas nuokuodušās itin brangas, tādas zilgani me̦lnas B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

‡ nùomuost "?"; vēl ļaudis dzīvuo, kas tuo nuomuod ("bei Menschen denken") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "denken" ). Refl. -tiês, aufwachen Auleja.

Avots: EH II, 71

[nùouôst (li. nuúosti), durch den Geruch wahrnehmen od. spüren: nuouost nuo tālienes, ka tur kas dabūjams. nuouost smaržu, (übertr.) kādu jaunu ziņu N.-Peb. Refl. -tiês, eine Zeitlang riechen: nevarēja nuouosties vien labās smaržas Bauske.]

Avots: ME II, 880

[nùouôstît, = apuostît: suns gaļu nuouostīja, bet neēda. suns pē̦das dzīdams nuouostīja zemi nuo vienas vietas. Refl. -tiês, eine Zeitlang schnuppern, schnüffeln: nuouostījās velti, ne˙kā neatrada Dond.]

Avots: ME II, 880

nùopùost,

1): nuopuosa (wischte od. wusch ab) Zīmaļai nuo pieres asinis Jaun. Ziņas 1938, № 152.

Avots: EH II, 79

nùopùost, tr.,

1) absäubern, aufräumen:
istabas;

2) das Getreide vom Felde einführen:
laukus. [Refl. -tiês,

1) sich absäubern und aufputzen:
uz svē̦tkiem jānuopuošas Lautb.;

2) eine Zeitlang säubernd und aufräumend müde werden:
saimniece nuopuosusies visu dienu un vakarā nuokususi Bauske.]

Avots: ME II, 835

nùopuõstît (so und nicht mit -pùo- zu lesen!), ‡ Refl. -tiês Frauenb., verenden, krepieren: man nakti nuopuostījies labakais zirgs.

Avots: EH II, 79

nùopùostît, tr., verwüsten, zerstören, vernichten, zu Grunde richten: nuopuostījuši visus laukus LP. VII, 174. baznīca, pils nuopuostīta līdz beidzamam akmenim. tuos pilsē̦tus tu esi nuopuostījis Psalm 9, 7. izlabuojuši labu daļu nuopuostītā darba LP. VII, 371. Sprw.: viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt.

Avots: ME II, 835, 836

‡ nùoskuost, gründlich abprügeln Seew. n. U. (unter skuost).

Avots: EH II, 87

‡ nùoskuostît, den Staub (vom Korn) in der Tenne mit einem Sack abschlagen St. n. U. (unter skuostīt).

Avots: EH II, 87

nùospuôstît, nùospuôstuôt, tr., verrammeln, versperren: nuospuostījis visas durvis, lai dūmi netiktu laukā LP. IV, 36.

Avots: ME II, 857

nuôst: mit uô ² Lieven-Bersen, Selg., Stenden, Wandsen, mit uõ - auch Schrunden n. FBR. XIII, 100, Suhrs n. FBR. VII, 39, Behnen, Dunika, Hasenp., Mesoten, Schnehpeln, Schwitten,

3): viņa liekas un guļ n. Pas. XII, 495.

Avots: EH II, 90

nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta ² Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],

1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;

2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;

3) nuost entspricht dem Präfix

nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix

nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I

Avots: ME II, 857, 858

nuosta (unter nuôst): "[nuôsta ² Salis]," ME. II, 857 zu streichen.

Avots: EH II, 90

‡ nuôstā ² Sala n. FBR. XV, 60, = nuôst: viņš ir n., er ist tot Salis.

Avots: EH II, 90

nùostabulêt, tr., auf der Pfeife ein Stück abblasen: vilki nuostabulējuši savu gaudu dziesmu LP. VI, 294.

Avots: ME II, 858

nùostādinât,

1): nuostādini dzirnaviņas! Tdz. 44735.

Avots: EH II, 90

nùostādinât, tr.,

1) zum Stehen bringen, aufhören machen:
klukučus varuot nuostādināt, kad nuo stuopa dzeruot ūdeni Ein. I, 113;

2) (mit â C., Arrasch] abstehen lassen:
senāk piena traukuos nuostādināja pienu, lai varē̦tu nuo virsus nuosmalstīt krējumu Konv. ² 3117. nuostâdināt - ļaut krējumam atdalīties un nuostāties piena virsū Mar. n. RKr. XV, 128; [3 (mit ã) hinstellen, stehen lassen: n. visus pie sienas C. gans nuostãdināja (liess stehen) luopus Arrasch.]

Avots: ME II, 858

nùostãdît, tr., aufstellen: vairāk vietās bij nuostādīti ūdens trauki Dok. A.

Avots: ME II, 858

nùostaĩgât,

1): par dienu dē̦ls ar suni nuostaigā pa mežu Pas. VIII, 331; ‡

4) fortgehen
(?): mākuļi nuostaigā Oknist n. FBR. XV, 184. ‡ Subst. nùostaĩgâšana, lange dauerndes Gehen: man stipri iet miegs nuo ... lielās nuostaigāšanas Pas. VII, 400.

Avots: EH II, 90

nùostaĩgât, tr., intr.,

1) abwandern, abschreiten (eine längere Strecke, längere Zeit):
visu dienu nuostaigājis LP. VI, 881. dzieduot mūžu nuostaigāju BW. 3. atskatīsimies atpakaļ uz nuostaigātuo ceļu! Watson;

2) hinzugehen pflegen:
viss bars nuostaigājis uz upi BW. III, 1, 101;

3) abtreten:
pļavu. Refl. -tiês, sich müde gehen: visu dienu e̦sam nuostaigājušies.

Avots: ME II, 858

‡ nuostaĩpaļât Dunika, = nùostàipît 2: visa grīda nuostaipaļāta ar dzivēm.

Avots: EH II, 90

nùostàipît, tr., freqn.,

1) wiederholt hinstrecken, ausstrecken, hinziehen:
luocekļus;

2) streckend überziehen:
ar vīnstīgājiem nuostaipīta veranda Duomas II, 1253. Refl. -tiês, sich recken, sich hinstrecken: viņš nuostaipījās vien.

Avots: ME II, 858

‡ nuostāja, die Stellungnahme, Position, die Einstellung: Francijas un Anglijas n. Jaun. Ziņas 1938, № 159. Annas n. pret pasauli, pret saimi Jauns. Augšz. 207.

Avots: EH II, 90

nùostâjumi, der Bodensatz: labs alus, vīns, ūdens ir bez nuostājumiem Sassm. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 858

nuôstâk, nuôstâki, s. nuôst.

Avots: ME II, 858

nùostakât,

1) "langsam und mit Mühe hingehen"
Warkl.;

2) knetend od. tretend fest werden machen:
nuostakāta maize Prl. nuostakāti māli Lubn., Sessw.

Avots: EH II, 90

‡ nuostakrît Frauenb., = nùostãdît: jaunu teļu vajaga n. uz kājām.

Avots: EH II, 90

‡ nuostāks, weiter entfernt; Plur. nuostaki, entferntere Verwandte Essern n. BielU.

Avots: EH II, 90

‡ nuostāku, = nuôstâk: pameklē tur n˙! Frauenb.

Avots: EH II, 90

‡ nuôstam ² Erkull u. Kürbis n. FBR. XIV, 66 f., Adv., = nuôst.

Avots: EH II, 90

nùostam̃pât, nuostam̃pêt. auch nùostumpêt. tr., abstampfen: iesim stumpi sameklēt. nuostumpēsim dube̦nā BW. 19243, 6.

Avots: ME II, 858

nuostan (unter nuôst): auch Schönberg n. FBR. XVIII, 14, (mit uõ) Rojen n. FBR. XIII, 80, Adv., = nuôst.

Avots: EH II, 90

[nùostapt, treffen, auffinden: pagāna nevar nuostapt Jaunie mērn. laiki II, 47; vgl. sastapt.]

Avots: ME II, 858

nùostarâtiês U., = nùoskarâtiês.

Avots: ME II, 858

‡ nùostâški ² Pilda n. FBR. XIII, 58 "Stāsti".

Avots: EH II, 90

nùostâstît: nenuostāstījis deķam, kur jāiet Pas. VIII, 150. mācītājam sīki nuostāsti visu, cik es iedevu! Vanagu ligzda 139.

Avots: EH II, 90

nùostâstît, tr., erzählen, berichten, überliefern: nuostāsta par vīriem, kas... LP. VII, 690. [mans tē̦vs nuostāstīja, kâ... nācis nuo kruogus FBR. IV, 52.]

Avots: ME II, 858

nuõstâsts, die Erzählung, Überlieferung: se̦kuošu nuostāstu stāstīja ve̦cs zaldāts LP. VII, 33. teiksmaiņi nuostāsti, sagenhafte Überlieferungen Vēr. II, 240.

Avots: ME II, 858

nùostât,

1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;

2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡

6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡

7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês, ‡

5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.

Avots: EH II, 90

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

nùostatît: nuostata viņu pie sienas Pas. XII, 21. n. lielgabalus VII, 171. kazu nuostata (= nuovietuo) stadulā VIII, 300.

Avots: EH II, 90

nùostatît [li. nustatýti], tr., hinstellen: vienu struopu nuostatīja sava lauka malā LP. V, 163.

Avots: ME II, 858

nùostãvêt,

3): mēs drīz savus darbus nuostāvam; darbus nuostāvējuši, mēs drīz nuo zemes šķiŗamies Bergm. Saņem. spred. māc. 1795, S. 3; ‡

4) lange od. wiederholt stehend (einen Platz) einnehmen:
teātŗu un ōperas galerijas viņa bija nuostāvējusi nuo vienas vietas Daugava 1928, S. 546.

Avots: EH II, 90

nùostãvêt,

1) intr., auf der Stelle stehen, aushalten:
cīrulītis nevarēja vairs kājās (gew. uz kājām) nuostāvēt RKr. XVI, 238. ja tu vari trīs dienas un naktis bez gulēšanas nuostāvēt, tad suni dabūsi LP. IV, 18;

2) tr., nuostāvēt kājas, sich müde stehen:
es tīri kājas nuostāvējis Lautb.;

[3) nuostāvēt darbu, n. dienas U., eine Arbeit, eine Gehorchszeit vollenden].
Refl. -tiês,

1) abstehen: nuostāvējies alus, gaiss Vēr. II, 135;

2) sich müde stehen:
viņš bij visu dienu nuostāvējies Brig.

Avots: ME II, 859

‡ nuostebêtiês "par kādu lietu, darbu izpukuoties, vārdiem žē̦luoties" Frauenb.

Avots: EH II, 91

‡ nuoste̦bulêt Dunika, = nùostabulêt.

Avots: EH II, 91

[nùoste̦guôt Lubn., = nùosviķuôt: n. naudu.]

Avots: ME II, 859

nùostèigt, tr., schnell beendigen Spr.: es nuosteidzu savu maizes gabalu A. XII, 3. Refl. -tiês, sich eilig wohin begeben, hineilen: viņš turp pirmais nuosteidzās.

Avots: ME II, 859

nùostreĩjât, tr., bestreuen: kūts grīdu ar salmiem; [in Salis nur: mit Salz bestreuen, besalzen, z. B. von Fleisch od. Fischen.]

Avots: ME II, 860

nuostē̦kât,

1): abbauen
Lng. (unter ē̦ka).

Avots: EH II, 91

[nuostē̦kāt,

1) abbrechen
(?) Für. I, unter ē̦ka;

2) ("mit ê̦ ² ") "durchprügetn":
n. bē̦rnu par nedarbiem Gr.-Essern, Kursiten, (mit ẽ̦) Pampeln, Nigr.)

Avots: ME II, 859

nùostēķêt, ‡

2) = nùostērķêt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Zimmer-").

Avots: EH II, 91

nùostēķêt, tr., abprügeln: labi šuo ņēmis, nuostēķējis LP. VI, 910.

Avots: ME II, 859

‡ nùostellêt, abschicken U. (unter stellêt).

Avots: EH II, 91

‡ nuôstēm ² Orellen, = nuôst: tas ir n., zemē.

Avots: EH II, 91

‡ nùostemelêt, besudeln Nerft.

Avots: EH II, 91

nùostemêt, ‡

2) tr., besudeln
Lubn.: bē̦rns nuostemē priekšautiņu.

Avots: EH II, 91

nùostemêt, sich besudeln, beschmutzen Spr., [Kokn.]: pats dzīvuo pa māju nuostemējis Balss.

Avots: ME II, 859

nuosten (unter nuôst): auch (mit -en) Sonnaxt, (mit -e̦n) Rothof n. FBR. VIII, 129.

Avots: EH II, 91

nuosten, s. nuôst.

Avots: ME II, 859

nùostenêt: tautu dē̦ls nuostenēja, manu pūru paceļuot Tdz. 44337.

Avots: EH II, 91

nùostenêt(iês), intr., Seufzer ausstossen Spr.: tad kâ trakās sāpēs nuoste̦n mežs A. XX, 953. [(bē̦rns) nuoste̦nas vien un ne vārda vairāk De̦glavs Rīga II, 2, 942.]

Avots: ME II, 859

nùostenêt(iês), intr., Seufzer ausstossen Spr.: tad kâ trakās sāpēs nuoste̦n mežs A. XX, 953. [(bē̦rns) nuoste̦nas vien un ne vārda vairāk De̦glavs Rīga II, 2, 942.]

Avots: ME II, 859

‡ nùostēnît, abprügeln ("ar vē̦zu") Gr.-Jungfernhof.

Avots: EH II, 91

‡ nùoste̦nnâtiês, sich mit (zähem) Speichel besudeln: vērsis nuoste̦nnājies (wo?).

Avots: EH II, 91

‡ nùostērbelêt "nuoplēst drēbes līdz stērbelēm" Ar. Refl. -tiês, abgetragen, zerfetzt werden (von Kleidern): viņš staigā tīri nuostērbelējies Ar.

Avots: EH II, 91

nùostērķêt, = nùotēst (besonders beim Schiffsbau) Apšciems; behauen LKVv.

Avots: ME II, 859

[nuôstêrstêt ² Salis, verprügeln, durchprügeln: jāiet mājās sievas valdīt. savu tad arī nuostērstēju... Janš. Dzimtene ² III, 188].

Avots: ME II, 859

‡ nuôstī ² Seyershof, = nuôst: viņam tiek liegts n. precēties.

Avots: EH II, 91

nùostibât, tr., abprügeln: es viņu krietni nuostibāju Lin.

Avots: ME II, 859

‡ nuostibet Stenden, = nùostibât.

Avots: EH II, 91

‡ nùostibît, wegstibitzen Ermes: nuostibīja kaimiņam zirgu.

Avots: EH II, 91

‡ nùostibuôt Gr.-Jungfernhof, = nùostibât.

Avots: EH II, 91

‡ nùostìebruôt "ar stiebriem pienest": visa laukmale nuostiebruota Baldohn.

Avots: EH II, 91

‡ nuostiedzinât Segew., beranken; überwuchern.

Avots: EH II, 91

‡ nuôstiene Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, die Entfernung, das Entferntsein.

Avots: EH II, 91

nùostiẽnêt, mit eisernen Stangen versperren, befestigen: dē̦ls uzgājis citas durvis, vēl vairāk nuostienē̦tas LP. III, 488.

Avots: ME II, 860

nùostìept, Refl. -tiês: pajāja gaŗam, kai guns vien nuostiepēs Pas. VII, 95.

Avots: EH II, 91

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene ² II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860

nùostigât,

1): auch Erlaa, Lasd., Laud., Mar.; ‡

2) Perfektivum zu stigât 2: izcirst kuokus un krūmus, lai taisni var n. Nötk.

Avots: EH II, 91

[nùostigât, = izbradât: n. pļavu Domopol, Warkl., N.-Peb., C.]

Avots: ME II, 859

nùostîgât (unter nùostîguôt), ‡

3) sich (bei der Begattung) mit Schleim beziehen:
ja guovs pēc aplaišanas nuostīgā, tad pieņē̦muse N.-Peb.

Avots: EH II, 91

[nùostiguôt,

1) = nùostigât Kl.;

2) = nùospraudît: ceļu, ruobežu.]

Avots: ME II, 859

nùostîguôt, nùostîgât, tr.,

1) mit Saiten beziehen,
besaiten: gara spē̦ki ļuoti smalki nuostīguoti Klaust.;

[2) (Felder) mit Spinneweben überziehen
U.]

Avots: ME II, 860

nùostigt, intr., versinken: dažs purvuos, ūdeņuos nuostieg GL. vietām pat stirnas varēja nuostigt Egl.

Avots: ME II, 859

‡ nùostikmîtiês Plm. n. RKr. XVII, 79, = nùostâtiês, aufhören.

Avots: EH II, 91

nùostīlêt, (das Feli der Trommel) straff anziehen Spr.

Avots: ME II, 860

‡ nùostil˜pât,

1) (etwas Schweres) hin- od. hinabtragen
Frauenb.: vai tu varēsi viens pats n. maisu zemē?

2) fest zuschnüren
Burtn., Hasenp.: n. nastu, siena ve̦zumu;

3) (mit Mühe) etwas abstülpen, abziehen:
n. zābakus Schnehpeln.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpêt,

1) (mit Mühe) abziehen, abstreifen:
n. zābaku Mesoten;

2) abprügeln:
nuostilpēšu tevi ar smalkiem žagariem Baldohn.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpt, = nùostãvêt 1: tu nevari n. Daugmale, Mar., Oger. tas vairs nevar istabā n. Ekau, Grünw. tas jau ne savā ādā nevar n. ebenda.

Avots: EH II, 91

nùostil˜t: auch (mit ìl ² ) Mar., Stom.

Avots: EH II, 91

nùostil˜t [Nitau], intr., ruhig werden, sich beruhigen, Ruhe finden: tik tam stilt, tik tam rimt, cik nuostila straujupīte BW. 8966. saimnieks nevarēja nuostilt, neaizgājis uz mežu Schwanb.

Avots: ME II, 859

nuôstin (unter nuôst): auch Oknist n. FBR. XV, 184, Auleja, Pas. VII, 49 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 91

nùostiñkstêt, nùostinkšķêt, nùostiñkšêt, tr., einen klingenden, klirrenden Schall von sich geben: kniepadata nuokrita zemē, ka nuostinkstēja vien Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 859

[nuostiņš "ein ungewandter Mensch" Vank.]

Avots: ME II, 859

nùostīpuôt, nùostĩpât Spr., tr.,

1) hebänden, mit Reifen umlegen:
mucu LP. IV, 42;

[2) nùoslīpât
U., abprügeln].

Avots: ME II, 860

nùostiprinât, tr., befestigen, verstärken: kad viņš... debešus nuostiprināja... Spr. Sal. 8, 28. izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Refl. -tiês, sich befestigen, stark werden: valstis nuostiprinās.

Avots: ME II, 859

‡ nùostirât Heidenfeld, bestreuen: n. ceļu ar salmiem.

Avots: EH II, 91

nùostirinât, tr.,

1) abschütteln:
ābuolus Sassm. dubļi tik lipīgi, ka nevar nuo kājām nuostirināt Dond.;

2) abzappeln, in zuckende Bewegung bringen:
cieši saņe̦m aiz dziesmas, lai nagus vien nuostirina Dok. A. [ķēve nuosprāga, ka kājas vien nuostirināja Pas. Il, 179.] Refl. -tiês, sich abzappeln, alle Viere von sich strecken: ve̦lns nuostirinājies un bijis pa˙galam LP. III, 19.

Avots: ME II, 859

nùostir̃kšķêt: "Vīrulis" ME. 11, 860 zu verbessern in "Virulis".

Avots: EH II, 91

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860

nùostirkšķinât,

1) intr., erknarren (von der Uhr)
U.;

2) tr., mit Unrat besudeln
Mag. XIII, 3, 57.

Avots: ME II, 860

nùostir̃kstêt: auch Neuhausen, (mi ir̂ ² ) Stenden.

Avots: EH II, 91

[nùostir̃kstêt Dond., = nùovir̃kšķêt 1.]

Avots: ME II, 859

‡ *nùostirt "?": māte, kas brida laidaru un gāja visuos darbuos, nuostirusi kâ kalpuone Jauns. Augšz. 51.

Avots: EH II, 91

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860

[nuostît(iês) "niezuot kasīties" (??) Kursiten; nuostitiês (?) "stuostīties" Bers.]

Avots: ME II, 860

nùostĩvêt: mit Mühe und Anstrengung verrichten Vank.; "ar varu nuogāzt`: Juri nuostīvē[ju]ši zemē Pas. XIII, 395. Refl. -tiês: sich vergeblich überanstrengen Vank.

Avots: EH II, 91

nùostīvêt, vergeblich, erfolglos ziehen, recken, schleppen Spr.; [mühsam herunterschaffen: n. maisu Lis.] Refl. -tiês, sich überreissen, überanstrengen, abquälen Spr.

Avots: ME II, 860

‡ nuôstuôc Liepna, = nuôst: ādu nuonemj n.

Avots: EH II, 92

nùostuômîtiês, nuostuôstîtiês,

1) sich abstottern:
"es tev!"viņa nuostuomījās Saul. skaldītājs nuostuomījās vien LP. IV, 16;

2) [nuostuomīties U.], nicht von der Stelle kommen, trödeln; [sich unnütz bemühen; sich nur so herumstossen
U.]

Avots: ME II, 861

nùostuôstîtiês (unter nùostuômîtiês),

1): eine kurze Weile stottern:
nuostuostījās vien, bet ne˙kā nepateica Saussen.

Avots: EH II, 92

‡ nùostuotêt, mit dem Rockstoss schlagen (perfektiv): kad skuoteli saņēma saujā un uzsita, piemē̦ram, sivē̦nam, tad viņu nuostuotēja Ramdam.

Avots: EH II, 92

[nuostuoties L. "verrieden."]

Avots: ME II, 861

nùostrâdât, ‡

3) eine gewisse Zeitlang arbeiten:
n. visu gadu pie saimnieka.

Avots: EH II, 91

nùostràdât, tr.,

1) vollenden, ausführen:
tu savu darbu esi krietni nuostrādājis;

2) abarbeiten, abnutzen, ausmergeln:
zirgu, zemi. Refl. -tiês, sich müde und matt abarbeiten: biju gan pa˙visam nuostrādājies Kaudz.

Avots: ME II, 860

nùostràdinât, tr., abarbeiten, mit Arbeit abquälen: jaunie, kas bez laika nuostrādināti... MWM. VI, 778.

Avots: ME II, 860

[nùostra(i)kšķît "besudelü Grünwald.]

Avots: ME II, 860

[nùostra(i)kšķît "besudelü Grünwald.]

Avots: ME II, 860

‡ nùostrãpêt, strafen (perfektiv): ļaudis bija cieši sagrē̦kājuši, dievs gribēja n. Pas. X, 53 (aus Nīcgale).

Avots: EH II, 91

[I nùostravêt (li. nusravė´ti), herabfliessen, abfliessen Wid.]

Avots: ME II, 860

[II nùostravêt "durchschelten" Vank., Kursiten.]

Avots: ME II, 860

[nùostrāvuôt, von einer f1iessenden oder sickernden FIüssigkeit strichweise benetzt werden: siena nuostrāvuojusi Austriņš Nuopūtas vējā 136.]

Avots: ME II, 860

‡ nuostrâzdât ² Rutzau, = nùostràdât.

Avots: EH II, 91

‡ nuostrâzdinât ² Rutzau, = nùostràdinât.

Avots: EH II, 91

nùostrāžît, tr., einschüchtern, abdressieren: bē̦rns tâ nuostrāžīts, ka viņš tev neņems ne kumuosiņa maizes bez vēlēšanas Lubn. n. Etn. II, 97.

Avots: ME II, 860

nùostrèbt: sācis cik ātri tik varē̦dams n. zupas šķīvi Pas. XII, 483. nu šuo nuostrēba lejā (schlürfte hinunter) XIII 344.

Avots: EH II, 91

nùostrèbt [li. nusrė˜bti], tr., abschlürfen: nuostrēbt prātu vē̦de̦rā Aps. Refl. -tiês, zu seinem Behagen abschlürfen: sēņu sulas nuostrēbuos BW. 19375.

Avots: ME II, 860

‡ nuostreģe̦lê̦ts, mit Eiszapfen behangen Frauenb.: šuovakar visas pažuobeles nuostreģe̦lē̦tas.

Avots: EH II, 91

[nùostreĩpaļât MSil., ein wenig taumeln.]

Avots: ME II, 860

nùostreipuļuôt,

1): tad tik vien tu varēji, kâ n. visu tāpeli ar tādiem līkāniem! Druw.

Avots: EH II, 91

nùostreipuļuôt,

1) "начирикать, напестрить (о письмѣ)" Spr.;

[2) hintaumeln, hinuntertaumeln:
dzē̦rājs nuostreipuļuoja nuo ceļa Mesoten, Golg., N.-Peb., Jürg., Widdrisch, (mit eî) PS, piedzēries viņš tuomē̦r līdz mājai kaut kâ nuostreipuļuoja Lis., C., Mitau. ar muokām viņš tuo gabalu nuostreĩpuļuoja Salis n. visu dienu Lettg., Ermes, Ar.;

3) taumelnd austreten:
dzē̦rājs, pa ceļu iedams, tuo nuostreipuļuojis Lös., Aahof, Druw., Sessw.;

4) "von der geraden Linie abweichend unrichtig (etwas) vollziehen":
ja nav izdzīta taisna vaga tīrumā, tad saka, ka e̦suot nuostreipuļuois Lis.;

5) "bestreuen"
(?) Druw., Lös.]

Avots: ME II, 860

‡ nuostre̦m̃puļuôt Frauenb., mit Mist (stre̦m̃puļi) bestreuen: cūkas visu apluoku nuostre̦mpuļuojušas.

Avots: EH II, 91

nùostrepêt, -ēju, tr., ab-, durchprügeln Ahs.

Avots: ME II, 860

nùostrĩdêt, tr., be-, abstreiten: viņš nuostrīd šuo duomu pareizību. Refl. -tiês, sich abzanken, abstreiten Spr.

Avots: ME II, 860

‡ nuostriẽblât Dunika, abprügeln: n. bē̦rnu.

Avots: EH II, 92

nùostrĩķêt: mit den Händen den Leib abstreichen (zur Heilung gewisser Leiden) Kalz. n. BielU.

Avots: EH II, 92

nùostrĩķêt, tr., abstreichen: nuostrīķējis izkaptiņu BW. 28629. saimnieks nuostrīķēja pūru.

Avots: ME II, 860

nùostrinkšķêt, nùostriñkšêt, einen klirrenden Schall von sich geben: stuopa aukla nuostrinkšēja Rul.

Avots: ME II, 860

‡ nuostrīpât Dunika u. a., nùostrĩpuôt,

1) wegstreichen:
n. vienu raksta rindu:

2) bestreichen, mit Strichen beziehen:
n. galdu.

Avots: EH II, 92

‡ nùostruopît, wild umherrennend sich (hin)begeben: kumeļš struopīja pa sē̦tu, līdz nuostruopīja uz mežu Frauenb.

Avots: EH II, 92

nùostruostêt, nùostruostît, tr.,

1) scharf verwarnen, vornehmen:
"tu vari savu de̦gunu bāzt citur kur", viņš aizstāvi nuostruostēja Alm.;

2) ab-, durchprügeln:
es viņu nuostruostēšu pa krietnam Kleinb.

Avots: ME II, 861

‡ nùostruostuôt, scharf verwarnen: meitu labi nuostruostuojis, lai guodīgi dzīvuojuot Anekd: IV, 278.

Avots: EH II, 92

‡ nuostrucinât, beträufeln, (mit Flüssigem) besudeln ("nekārtīgi nuopilināt") Dond.: neuzmanīgi ē̦duot var n. drēbes un galdu.

Avots: EH II, 92

nùostrucinât, tr., fakt. zu nùostrukt, abtröpfeln lassen: bē̦rns ē̦zdams nuo strucinājis krūtis Dond. Refl. -tiês, sich betröpfeln: bē̦rns ē̦zdams nuostruci-nājies nuo galvas līdz kājām Dond. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 860, 861

nùostrukt, intr., abtröpfeln: lai zupa nuo gaļas nedabūtu nuostrukt uz galda... RKr. VI, 94.

Avots: ME II, 861

‡ nuostrum̃paluôts Frauenb., mit kurzen Reisigstücken bestreut: n. mežs. nuostrumpaluota sē̦ta.

Avots: EH II, 92

‡ nùostrumpêt,

1) "?": vakar pirku baltu kazu, šuodien vilki nuostrumpē[ja] Tdz. 50968;

2) vertrinken, austrinken, aussaufen
Heidenfeld, Jürg., Lemb., Lubn., Prl., Saikava: guovs ūdeni vien nuostrumpējusi Meselau.

Avots: EH II, 92

nùostrupêt, ‡

2) sich abstumpfen (physisch)
Heidenfeld.

Avots: EH II, 92

nùostrupêt, nùostrupinât, tr., abstumpfen, abstutzen: asti. iesita nuostrupē̦ta kuoka galā naudas gabalu BW. III, l, 55.

Avots: ME II, 861

nùostrutêt Spr., = nùostruvêt.

Avots: ME II, 861

‡ nùostrutinât, den Schaum von kochendem Fleisch abschöpfen Bers., Drosth., Smilt.

Avots: EH II, 92

nùostruvêt,

1): iet nuostruvējis (sehr schmutzig)
Lis. netīrumiem nuostruvējis bē̦rns Bers. mē̦sliem nuostruvējusi guovs ebenda; ‡

4) = nùole̦duôt Daugmale.

Avots: EH II, 92

nùostruvêt Tirs. n. RKr. XVII, 70, [Sessw.], nuostrūvêt, intr.,

1) sich beschmutzen, sich besudeln, sich mit Schleim od. etwas Dickflüssigem über-haupt bedecken
Spr. (nùostruvêt): luopu kuopēja nuostruvējusi Druw. bē̦rni skraida ar nuostruvējušiem de̦guniem Druw. riebīgi nuostruvējušas sienas MWM. X, 882. [nuostruvēj(u)ši lindraciņi BW. 34638 var.] tik˙pat nuostruvējušas ir rupjās pakulu biksas un kre̦kls Dok. A. A. VII, 767; aber mit langem u (vielleicht Druckfehler?): varēja parādīties savā... kalēja veidā, t. i. nuostrūvējušām ruokām Dok. A. Krišs Laksts 20 (zum ūv neben uv vgl. auch Le. Gr. § 63;

2) "nùopūžņuot": nabagam acis pa˙visam nuostruvējušas Golg.;

3) "piekust, nuoieties"(?) Erlaa].

Avots: ME II, 861

nuôstu, s. nuôst.

Avots: ME II, 861

nuôstuc Mar., Oppek., für nuôst; [vgl. Le. Gr. § 587].

Avots: ME II, 861

‡ nùostudît "?": Antonius viņu vēl nuostudīja (für nuostuidīja?) par tādu ... pinkšķēšanu Dünsb. Vecie grieķi II, 202.

Avots: EH II, 92

nùostudzinât, tr., abschütteln: nuostudzini kādus ābuolus nuo kuoka! Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 861

‡ nuostuģêt, Perfektivform zu stuģêt II Kaugurciems, Nogallen: n. laivu.

Avots: EH II, 92

nùostuĩdît,

1): "mierīgs!" Madze tuo nuostuidīja Dünsb. Baskājiete 12.

Avots: EH II, 92

nùostuĩdît, tr., streng verwarnen, hinund herstossen, abdressieren: māte mani tâ nuostuidījuse, ka bez viņas ziņas ne˙kuo nedrīkstu darīt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 861

nùostũķêt, tr., abstopfen, wegstossen, beseitigen: ideālisms nuostūķē̦ts pie malas A. XXI, 20.

Avots: ME II, 861

‡ nùostuļķêt, (Tabak) rauchend vertun, zugrunde gehen lassen: jūs ātri vien ... māju nuostuļķē̦tu, juo tabaka maksā naudu Jauns. Augšz. 43.

Avots: EH II, 92

nùostumdît [li. nustùmdyti], tr., freqn.,

1) wiederholt wegstossen;

2) hinund herstossen:
pa kukņu vien tur viņus nuostumdījuši LP. VI, 601.

Avots: ME II, 861

‡ nuostum̃pât Dunika, = nùostam̃pât.

Avots: EH II, 92

nùostumpêt, s. nùostampât.

Avots: ME II, 861

nùostumt, Refl. -tiês, ‡

2) langsam hinfahren (?):
līdz ar tādu čapri līdz kruogam nuostūmuos, nuo čigāniem vairs ne ziņas Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH II, 92

nùostumt [li. nustùmti], tr., ab-, wegschieben, ab-, wegstossen, hinab-, herabstossen: ļauni ļaudis, ļauna diena, nuostumj mani lejiņā BW. 9118. Refl. -tiês, sich wegschieben, abstossen: nuostumties ar laivu nuo malas.

Avots: ME II, 861

nùostundêt, pünktlich sein (in der Zeit), etw. pünktlich ausrichten Spr.

Avots: ME II, 861

‡ nuostunkât Frauenb., = nùostam̃pât: n. kāpuostus baļļiņā.

Avots: EH II, 92

nùostũrêt, tr., hinsteuern, steuernd sicher lenken: stūrmanītis gudrs vīrs, tas pruot laivu nuostūrēt BW. 30939.

Avots: ME II, 861

nuõstūris: pa meža vientuļuo nuostūri Blaum. MWM. 1895, S. 26: katrs pļavas n. upes līkumā Veselis Daugava 1936, S. 931; = kudurs ‡ 2 Saikava: tādā mājā, kur daudzi kuduru, tādu nuostūŗu vai kambaŗu, cilvē̦ks kâ zudien pazūd.

Avots: EH II, 92

nuõstūris, ein entlegener Winkel, eine entlegene Gegend: kas zin, kādā nuostūrī atriebējs tevi gaida? Purap. tas nuotika kādā mūsu zemītes nuostūrī Blaum. Der Lok. auch nuostūrē Purap.; MWM. VIII, 594.

Avots: ME II, 861

nùostutêt, tr., abstützen: ē̦ku.

Avots: ME II, 861

nùotuost: auch Lis. ‡ Refl. -tiês, seufzen U. (unter tuost).

Avots: EH II, 103

[nùotuost N.-Peb., = nùotust 1.]

Avots: ME II, 879

‡ nùotuostîtiês "abbrummen" (aus einer Handschrift); "nuostuostīties 1" Lubn.: viņš nuotuostījās vien.

Avots: EH II, 103

uôst (li. úosti "riechen"), -žu, -du, tr., intr., riectlen: kas te tāds svešs uož? Pas. VII, 319. uož kâ nabags de̦su. puķe jauki uož. uôžamas zâles, wohlriechende Stoffe, Odeurs: uožamas zâles derīgas pret galvas sāpēm Ahs. Refl. -tiês, riechen (intr.): ruoze uožas Barbern. Subst. uôšana, das Riechen; uôdums, das Gerochene, das Gerochenhaben; uôdẽjs, der Riecher. Zu gr. ὄζω "rieche", εὐώδης "wohlriechend", ὀδμή, arm. hot, lat. odor "Geruch", čech. jadati "forschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 174, Trautmann Wrtb. 202, Boisacq Dict. 684 f., Berneker Wrtb. I, 24, Hübschmann Arm. Gr. 468, Bartholomae IF. III, 60.

Avots: ME IV, 421

uosta: uostu (oder zum nom. uosts? den Hafen) sasnieguši BW. 30821.

Avots: EH II, 744

uosta Bielenstein Holzb. 617, uosts ebenda, die Flussmündung; uõsta Arrasch, Bl., C., Dond., Kaugershof, Selg., uôsta (li. uostà "Mündung") Bers., Drosth., Prl., Sessw., N.-Wohlfahrt, ùosta ² Golg., Kr., uôsta ² Bauske, Jürg., uosta L., U., uõsts (li. úostas "Mündung") Dunika, Nigr., PlKur., uosts U., der Hafen: pie jūras uostām Glück I Mos. 49, 13. viņš tuos uz . . . uostu pavadījis Psalm 107, 30. kara uosta, der Kriegshafen, tirdzniecības uosta, der Handelshafen. Zu lat. ōstium "Flussmündung", ōs, ai. āh, ir. á "Mund", an. óss "Flussmündung", le. uosleja u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 168, J. Schmidt Neutra 221 und 4071, Būga LM. IV, 445, Trautmann Wrtb. 19 f.

Avots: ME IV, 421, 422

uôstā iet Alswig, sich eine neue Behausung suchen (von Bienen, vor dem Schwärmen). Zu uoksts II.

Avots: ME IV, 422

I uôstabas ² Ruj. "das gleichnamige, an den Garten grenzende Nachbargesinde": māte aizgāja uz uostabām. Aus uo[tr-i]stabas?

Avots: ME IV, 422

II ùostabas ² Selb. "kristības": trīs dieniņas, trīs naksniņas pie māsiņas uostabās apin[i]s mani dancināja VL. aus Selb.

Avots: ME IV, 422

uõstaĩnis PlKur., jem. mit einem Schnurrbart.

Avots: ME IV, 422

uostekļi Austr. "Geruchsorgane".

Avots: ME IV, 422

uosteļi "irgendwo in N.- Kurl.", der Schnurrbart: tas jaunais ar . . . uzgrieztiem uosteļiem un lepnīguo izskatu Janš. Dzimtene IV, 211.

Avots: ME IV, 422

uôsti Alswig, die Spürbienen; vgl. uôstā iet.

Avots: ME IV, 422

uõsti (li. uõstai in Kvėdarna u. a. n. Būga) PlKur. (auch der Sing. uõsts), Wain., der Schnurrbart. Vgl. apr. austo und slav. usta "Mund" und die Notiz zu ũstas. Li. uosnai "Schnurrbart" (bei Geitler Lit. Stud. lI8) aus *uost(i)nai?

Avots: ME IV, 422

uostiņa,

1): Demin. zu ùoss, -s, der Henkel
Golg., Kokn., Smilt.; "die Schnauze (Tülle?) eines Gefässes" Bers.

Avots: EH II, 744

uostiņa,

1) s. ùosa I;

2) ein kleines Gefäss mit einer Handhabe
Bers.: kruodzinieks ... lēja uostiņu pēc uostiņas Kaudz. Izjurieši 297. spēra . . , ar dūri pa stoiku, ka uostiņas vien lēca augšā 231. sasitīs ... visas uostiņas, visas kannas 254.

Avots: ME IV, 422

uostiņš,

1) der Abzug am Gewehr
St.;

2) der Dorn an der Schnalle
Ruj. n. U., Ermes. Wohl zu uosa I 1.

Avots: ME IV, 422

uôstît: auch Mahlup, (mit uõ) Dobl., Siuxt.

Avots: EH II, 744

uôstît C., Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, Warki., Wolm., (mit uô ²⁾ AP., Ruj., Salis, uõstît (li. u>ostyti "mehrfach riechen") Iw., Lin., Wahnen, -u, -ĩju, tr., intr., freqn. zu uôst, riechen, wittern, schnuppern: brandvīna i[r] uostīt nedabūjuot JR. IV, 77, vēži likās vai nu uostuot vai klausuoties Aps. - Part. praes. pass, uôstāmais, das Riechorgan; die Fresse: viņš gulējis ar pārplē̦stu uostāmuo JU. Refl. -tiês, schnuppern, wittern: sācis uostīties un sacīt: "te ir kristītu cilvē̦ku smaka" Pas. II, 77 (aus Walk). uostījies kuo uostījies, ka nākusi... jauka smaka V, 30 (aus Smilt.). princese izlē̦kusi nuo zārka un sākusi uostīties III, 31 (aus Serbig.). - Subst. uostîšana, das Riechen, Schnuppern; uostĩjums, das wiederholt Gerochene; uostîtãjs, der Riecher: mazs, me̦lns aveniņš visu kāju uostītājs (Rätsel).

Avots: ME IV, 422

uostîtava "?": ja ar pirmējuo līgumu gana netika, tad stiep vien šurp uostītavas! Dok. A.

Avots: ME IV, 422

uõstmala, uõstmale, der Rand, das Ufer des Hafens: Pompējs draud ar saviem pulkiem Ruomas uostmalām Rainis.

Avots: ME IV, 422

uõstnieks, der Hafenbewohner, Hafenwächter.

Avots: ME IV, 422

‡ uosts, -s Mag. V l-2, 163, die Flussmündung.

Avots: EH II, 744

uosts, s. uosta.

Avots: ME IV, 422

uôstupe, der Hafenfluss: uostupe iete̦k uostā Sassm.

Avots: ME IV, 422

pakuôst [li. pakąsti], tr., ein wenig beissen, essen; nevarēt pakuost, nicht beissen können; [man bij jau dūša pakuosta, ich war schon der Sache müde, überdrüssig Celm.]. Refl. -tiês, einen Imbiss machen: lai viņa ar dabū pakuosties LP. IV, 181.

Avots: ME III, 52

pamuôst, tr., sich erinnern: ve̦cs jau bija ve̦cais Jurītis, tik ve̦cs, ka visi viņu tādu ve̦cu jau pamuoduši Sil. Refl. -tiês, aufwachen; sich besinnen: pamuožas: saule jau bruokasta laikā LP. VI, 486.

Avots: ME III, 74

‡ panuostâk, etwas ferner: p. nuo citām bēriniecēm Janš. Dzimtene IV, 216 (ähnlich III, 397, Mežv. ļ. I, 42 u. a.).

Avots: EH XIII, 161

pauôst,

1): guovs ... pieskrēja pi šķirsta, pauode Pas. XV, 262. pauo[dī]si šitās spalvas III, 289.

Avots: EH XIII, 186

pauôst, tr., intr.,

1) etwas riechen:
zâles;

2) nach varēt - riechen:
de̦guns aizkrītuot cieti, tâ ka vairs it ne˙kā nevaruot pauost LP. VII, 84.

Avots: ME III, 130

pauôstît, pauošņât, tr., intr., ein wenig dann und wann riechen, schnuppern: viņa pāuostīja, vai dvaša nesmird pēc alkohola A. XX, 772. zirgs vērīgi pauošņāja sava kuopēja matus Vēr. II, 199.

Avots: ME III, 130

[papùost, ein wenig säubern: p. duru priekšu Nigr. papuost (izcirst) pļavu Dond.]

Avots: ME III, 84

papuõstît, tr., [ein wenig verwüsten]: es papuostīju jūsu dārzu Saul.

Avots: ME III, 84

pãrkuôst,

1): kad nāk tâ vē̦lāku rudenī, kad salna pārkuož, tad guovis ē̦d visu zâli Siuxt;

2): "kirren, knirschen mit den Zähnen"
Lng. (unter kuost).

Avots: EH XIII, 204

pãrkuôst,

1) durch-, entzweibeissen:
riekstu;

[2) zuobus pārkuost "girren"
Manz. Lettus;

3) verbeissen:
pēdējais bija savu sirdi pārkuodis un drusciņ jau rimies De̦glavs Rīga II, 1, 51].

Avots: ME III, 162

[pãrstruostêt, tüchtig durchschelten: p. bē̦rnu.]

Avots: ME III, 179

pãrstruostêt: scharf verwarnen U. (unter struostêt); bet arī saimniekus labi pãrstruostēja: ka tie ņe̦muot sev dzērējus par kalpiem Janš. Mežv. ļ. II, 39.

Avots: EH XIII, 212

[pastuostîtiês, ein wenig stottern; viņš tikai tâ pastuostījās.]

Avots: ME III, 109

patupstîtiês, dann und wann für eine Weile niederhocken: sievas, iegājušas kaimiņa pļavā zāļu plūkt, bieži vien tur patupstījās Nigr.

Avots: ME III, 125

pìekuôst, zu-, dazubeissen : tie piekuoda nuo siera MWM. VIII, 416. Refl. -tiês, anbeissen: tev ve̦cumā ne blakts nepiekuodīsies Neik. viņa upuris taisījās piekuosties makšķerim A. kal. v. J. 1893, S. 36. laika zuobs piekuodies akmiņa cirtumiem Jaun. mežk. 28. Olufejevam nebija nuoslē̦pums, ka citi viņa sievai piekuodās De̦glavs Rīga II, 1, 565.

Avots: ME III, 263

pìemuost "?" : nu tu gan piemuodīsi! Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, erwachen: nevar piemuosties nuo miega. nuo rīta drusku piemuodās un atkal aizmiga Dond.

Avots: ME III, 275

pìeuost,

1) zur Genüge, zum Überfluss riechen
(tr.): tu skraidīdama pa pasauli pieuodi tā gaisa Pas. II, 141 aus Kapiņi;

2) sich mit einem Geruch anfüllen:
pieuoda (Var.: piesmirda) istaba puķīšu smaku BW. 25251, 2.

Avots: ME III, 307

pìeuostît, = pieuost 1: tik jauka smarža, ka nevar pieuostīt vien.

Avots: ME III, 307

pìepuost,

1) einigermassen ordnen, säubern:
jāpiepuoš drusku istaba: ciemiņi brauc Bauske;

2) wegräumen, weglegen :
piepuos naudu nuo galda! Jürg.;

3) "puošuot (līdumu) sakraut": puisis piepuôsis ² divi ve̦zumi žagaru Dond., Wandsen.

Avots: ME III, 282

pìestruostêt,

1) durchprügeln:
p. puiku N.-Peb.;

2) streng ansagen, ein schärfen:
p. zē̦nam, lai neiet dārzā Bauske.

Avots: ME III, 298

pluostbārdis,

1) pluostabārzdis, Wiesenbockskraut (tragopogon pratensis
L.) Mag. IV, 2, 90; RKr. II, 79;

2) pluostabārdis, ein Spottname für die russischen Holzflösser auf der Düna
U. Das pluost hier wohl zu li. plúoštas "волокно" Пон. гов. II, 27.

Avots: ME III, 365

pluoste, s. pluôsts.

Avots: ME III, 365

pluôsteniẽks, pluôstiniẽks, pluôstniẽks, ein auf einem Flosse mit dessen Führung Beschäftigter, der Fährmann auf einem Prahm, Fährknecht: pluostnieki iet cits citam talkā Etn. IV, 61. pluostenieku dveselīte ūdens virsu plivināja BW. 30753, 1.

Avots: ME III, 365

pluostît, = pluôstuôt, flössen.

Avots: ME III, 365

pluôstniẽks, s. pluôsteniẽks.

Avots: ME III, 365

pluôstuôt, tr., intr.; flössen; mit dem Prahm fahren: pa viņu ik˙gadus pluostuoja kuokus A. XX,300. pluostuojuot... bija izdevība nuoduoties . . . slinkumam A. v. J. 1900, S. 1058. kuģuojama un pluostuojama upe Konv. ² 1755.

Avots: ME III, 365

pluôsts (li. plúostas "Fähre"),

1) das Floss, Holzfloss:
pluostus siet, Flösse herrichten Bielenstein Holzb. 624. pluosts, kas bija jānuopludina lielpilsē̦tā MWM. IX, 892. lai strtīgas un pluostus gre̦mdē̦tu LP. VII, 1312;

2) pluoste BW. 18448, 1, die Fähre, Flossfähre, der Prahm
(Abbild. bei Bielenstein Holzb. 627). Vgl. pluods.

Avots: ME III, 365

pùost,

1): einen Baum beschneiden
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Baum"); roden - auch Iw.; kuokus p. (aushauen) Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260. de̦sas puôst ² Frauenb. lieku ... vilnu kuopā, puošu ("?") aude̦klu un vadmalu Vanagu ligzda 150. šķiŗ un puoš ... neve̦se̦luos [zirņus] ārā nuo ve̦se̦lajiem Janš. Līgava I, 21: Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt. ‡ Subst. puosējs, der Reinigende: labības puosēju un vētītāju Janš. Līgava I, 310.

Avots: EH II, 347

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost ² Kr., puôst ² Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums ² , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums ² Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi ² Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458

puõstaša C., Naud., puõstaža PS., Poruk, MWM. VII, 575, JR. VII, 52, eine verwüstete Stelle, z. B. wo ehemals ein Bauerngesinde gestanden, ein wüster Ort überhaupt, eine Einöde U.: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts, kā puostaša Kaudz. M. 15. atlaist mājas puostašā Janš. Aus r. пýстошь "Wildnis".

Avots: ME III, 459

puõstaunieks, = puõstniẽks Vīt., Golg., Schwanb., Odsen: puostaunieki bāteliņi Biel. 2174; in Bers., Oppek., Treppenhof auch glelchbed. mit "âksts, trakulis". Eigentlich: puostavnieks.

Avots: ME III, 459

puõstava U., N.-Peb., Lautb., puostājs Kaln. Uozuolk. m. 44, 127, = puostaša.

Avots: ME III, 459

‡ puostavnīca Vanagu ligzda 188, Femininform zu puõstaunieks.

Avots: EH II, 347

puõsteklis, jem., der alles zerstrirt od. verdirbt Vank., Schibbenhof, Vīt., Palzmar, puostîtãjs: tur re̦dzami puostekļi un nekārtība Latv.; in N.-Peb, dafür auch puostaklis: pùosteklis ² "izpuostīta vieta" Oppek., Schwanb., Sessw., Odsen.

Avots: ME III, 459

puostelnieks, ein verschwenderischer und leichtfertiger Mensch Warkl.; "pūstelis, pestelis" Vīt.; "kas izpuostījis" (mit ùo ² ) Kapiņi.

Avots: ME III, 459

puõstgalis, einer, der alles vernichtet, zerstört, der Zerstöter Nigr.: pienācis pie puostgaļa kāds ve̦cs ubags un prasījis, kamdēļ tas visu puostuot zemē Nigr. n. Etn. I, 119. viņš sakņu dārzu iztīrījis nuo šiem puostgaļiem D. 207. 16. tur radušies kādi atriebīgi puostgaļi, kas baruona mantu grib visādi puostīt Janš. Dzimtene V, 353.

Avots: ME III, 459

puosti, verfallene Gebäude, Ruinen Nerft n. U.

Avots: ME III, 459

puõstîgs,

1): verderblich
Segew.: p. gads, ungünstiges Jahr; ‡

2) viņš tīri p. Segew., seine Gesundheit ist zerrüttet.
viss bija pe̦lē̦ks, atstāts un p. (ruiniert?) Veselis Cilv. sac. 245. puostīgas acis Orellen "acis, kas niez vai asaruo".

Avots: EH II, 347

puõstîgs C., zerstörend, verheerend Lös. n. Etn. IV 166: puostīgas vē̦tras Pūrs 1, 36. puostīgs grē̦ks Juris Brasa 207. šī diena bija puostīga A. v. J. 1896, S. 337. pēc šķiešanas puostīgas kāres A. v. J. 1897, S. 378.

Avots: ME III, 459

puostiņi, Knabenkraut, Bisamkraut (orchis bifolia) Fischer 291.

Avots: ME III, 459

puõstît: III prs. puostī Melnalksnis Mazsalaca 24, I p. prs. pùostīju ² neben pùostu ² Oknist n. FBR. XV, 188.

Avots: EH II, 347

puõstît -u (bei Glück V Mos. 12, 2 2. imper. puostījiet), -ĩju, tr., verwüsten, verheeren, verderben, zerstören: ienaidnieki jau sāka puostīt ķēniņa valsti LP. IV, 71. Subst. puõstîšana, das Verwüsten, Verheeren, Verderben; puõstĩ-jums, das beendete Verwüsten, Verheeren, Verderben; die Verwüstung; puõstîtâjs, der Zerstörer: bē̦du de̦ldē̦tājs, elles puostītājs Gesangb. uguntiņa dzirkstelīte, diža meža puostītāja BW. 7149 var.

Avots: ME III, 459

puõstnesis,* der Verderbenbringende: puostnesis mēris A. v. J. 1899, S. 92.

Avots: ME III, 459

puõstniẽks, = puostgalis, wer verwüstet, verheert, zerstört Etn. IV, 166: lietus, cūkas, puostnieki negantu skādi dara St.

Avots: ME III, 459

‡ puõstuôt Orellen, = puõstît.

Avots: EH II, 347

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

I puõsts,

1): zeme tāda pùosta ² ("unfruchtbar")
Kaltenbr. sausne paliek da galam puosta ("tukša") ebenda;

2): puostā (aiz)iet Sonnaxt, sterben; ‡

3) leerer Raum
(tukša vieta, tukšums) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Raum").

Avots: EH II, 347

‡ II pùosts ² Auleja, = puoss 1.

Avots: EH II, 347

‡ pùostumi ² Liepna,

1) "nuojaukta, izpuostīta vieta": jie caur tūnas puostumiem laida cauri guovis;

2) "nieki, pļāpas˙° kuo tu tādus puostumus runā? Zu puõsts 1.

Avots: EH II, 347

puosums, s. puost.

Avots: ME III, 460

prakuosts, prakvasts, der Profoss; ein Schimpfname U.; prakuosts, Abdecker Mag. XIII, 2, 45. Zunächst aus r. прохвостъ.

Avots: ME III, 376

rùost ² , Refl. -tiês: pamāte skubināja savu meitu r. Pas. IV, 384.

Avots: EH II, 392

rùost ² (li. ruõšti "bereiten"), prs. -šu "schmücken" Warkl. Refl. rùostiês "puosties" Drosth.

Avots: ME III, 582

rùoste: brunčiem vai jakai pierieš rùosti ² , lai iznāk gaŗāki Erlaa.

Avots: EH II, 392

rùoste Jürg., rùoste ² Druw., Kl., Saikava, Sessw., Lis., auch rùosts ^2, -s Druw., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, A. Niedra, der Gurt (am Weiberrock Ar.), der Hosengurt ("le̦ntas plats apšuvums biksēm vai brunčiem augšgalā, kuo sapuogā ap vidu") Druw. n. RKr. XVII, 75; der angenähte untere Rand des Kleides Kl.: brunču ruoste (Gurt) Aahof. ruokas aiz bikšu ruostes Ezeriņš Leijerk. II, 157. viņš izņēmis nuo bikšu ruostēm nazi LP. VII, 229. dažus tūkstuošus, kas viņam bija iešūti apakšbikšu ruostī V. Eglītis. bikšu ruosti es varēju samest ap kaklu Druva IIl, 254. Wohl (mit uo aus on) zu ruotît II, li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes"; zur Bed. vgl. slav. rǫbъ "Kante, Rand, Saum": rǫbiti "hacken, kerben".

Avots: ME III, 582, 583