Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'pro' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'pro' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (114)

aizsprostot

àizspuôstuôt, -ît, verstopfen, verkorken, zumachen, versperren: ragu, pudeli LP. VII, 575; dzīves ceļu JR. IV, 62.

Avots: ME I, 52


aizsprostot

àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.

Avots: ME I, 52


aizsprotot

àizspruôstuôt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) verstopfen: caur(ul)e aizspruostuojusies.

Avots: EH I, 51


aprobežot

aprùobežuôt, tr.,

1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;

2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.

Avots: ME I, 117


aprobīt

aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110


aprobot

apruobuôt Spr. "обрубить".

Avots: EH I, 110




aproce

aprùoce,

1): auch Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 110


aproce

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117


aproksnis

apruoksnis,

2) auch Druva I, 392; ‡

4) die Mittel, das Vermögen
Druva I, 392: nevaru lielāka dzīvuokļa īrēt: mazs mans a.

Avots: EH I, 110


aproksnis

apruoksnis,

1) dasselbe, was apruocis

1) Druva I, 910 [um Segewold];

2) Wirkungskreis:
jūs gan esiet bīstams cilvē̦ks, kāds tik re̦ti nāk tiesas apruoksnī B. Vēstn. še pie mums nav... tam apruoksnis U. b. 110, 44 (aus Druweenen);

[3) ein einen Ort umgebender Graben.
Lemsal].

Avots: ME I, 117


aprotāt

apruotât, ringsum ausschmücken Spr. (" обрядить "): manas miesas apruotātas bas ar tādu spuožumu Vidz. dziesmu grām. v. J. 1809, 159.

Avots: EH I, 110, 111


aprotināt

apruôtinât Salis., herumwinden um: a. virvi ap kuoku. Refl. -tiês Salis, sich herumwinden um: čūska apruotinājusies guovij ap kāju.

Avots: EH I, 111


aprotīt

apruotît,

1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;

2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.

Avots: EH I, 111



atprodīt

atpruodît Wessen "?": tevi nevar a. (gebend befriedigen, zur Genüge beschenken?).

Avots: EH I, 159


baltsprodzītis

bal˜tspruõdzītis, -e, der, die Blondhaarige A. XV, 2, 244.

Avots: ME I, 259


baltsprogainis

bal˜tspruõgaînis, ein weisslockiges Lamm Druva III, 497.

Avots: ME I, 259


iesprogains

iẽspruõgaîns, etwas kraus: iespruogaini mati Apsk. I, 499.

Avots: ME II, 71


iesprostīt

ìespruôstît, ìespruostuôt, tr., einsperren: viņa pieiet pie putna krātiņa, kuŗā iespruostuota lakstīgala MWM. X, 501.

Avots: ME II, 71


izprovēt

izpruõvêt, auch izpruõmêt Spr., Buschh., ausproben, ausprobieren: viss jāizpruovē.

Avots: ME I, 785


joprojām

juõ pruôjãm: juô˙pruõjâm 2 Dunika.

Avots: EH I, 571


joprojām

juõ˙pruojãm, noch fernerhin, noch weiter: skuoluotāji sarunājas juo˙pruojām ar savu viesi Kaudz. M. 9.

Avots: ME II, 127



kuprot

kupruôt: auch Bērzgale.Refl. -tiês Diet. "mit krummem Buckel aufmerksam hinschauen".

Avots: EH I, 677


kuprot

[kupruôt, in gebückter Stellung hantieren (z. B. Roggen mit der Sichel mähen) Lettin, Domopol, Welonen u. a.]

Avots: ME II, 319


kuprots

kupruôts (li. kuprúotas "mit einem Höcker versehen"), erhaben, gewölbt, konvex: kuprota glāze jeb lē̦ca.

Avots: ME II, 319


neaprobežotība

neaprùobežuôtĩba ,* die Unbegrenztheit, Unbeschränktheit: dabas neapruobežuotība Vēr. II, 938.

Avots: ME II, 707


neaprobežots

neaprùobežuôts, unbegrenzt, unbeschränkt: neapruobežuota vara.

Avots: ME II, 707


neizprotamība

ne-izprùotamĩba ,* die Unbegreiflichkeit, Unverständlichkeit: dabas spē̦ku, pasaules neizpuotamība A. XIV, 183.

Avots: ME II, 715


neizprotams

ne-izprùotams, unbegreiflich, unverständlich: neizpruotamas lietas. gari ganu maldinājuši krustiem šķē̦rsām pa neizpruotamām te̦kām LP. VII, 335.

Avots: ME II, 715


nepārprotams

nepãrprùotams, kein Missverständnis zulassend, deutlich, verständlich: nepārpruotama valuoda.

Avots: ME II, 727


neprotīgs

[nepruotîgs,

1) unverständig:
es gribu, ka jūs gudri esat uz labu, bet nepruotīgi uz ļaunu Glück Römer 16, 19;

2) unmündig:
nepruotīgs bē̦rns Manz. Lettus.]

Avots: ME II, 729


nesaprotams

nesaprùotams, unverständlich: nesapruotami vārdi.

Avots: ME II, 731


noprovēt

nùopruõvêt, tr., abprobieren, versuchen: muzikants nuopruovējis stīgas R. Sk. lI, 142.

Avots: ME II, 834


nosprogot

nùospruoguôt, sich winden, ringeln, lockig werden, sich mit Locken bedecken Spr.

Avots: ME II, 857


papromēt

paprùomêt 2 Linden in Kurl., = papruõvêt, (ein wenig) probieren, versuchen.

Avots: EH XIII, 164


pārprotamība

pãrprùotamĩba, die Missverständlichkeit: izcēlās pārpruotamība B. Vēstn.

Avots: ME III, 171


pasprogains

paspruõgaîns, paspruõguôts, ziemlich kraus, lockig (vom Haar): paspruogaini matu gali BW. 20162. viņš bij ar paspruoguotiem, me̦lniem matiem Kaudz.

Avots: ME III, 106


pro

pruo Alschw., Edwahlen, (mit 2 Schlehk, Suhrs, = pruojām.

Avots: ME III, 400


prodīt

pruodît "reichlich (pilnīgi) geben" Wessen (mit gemein le. uo? ); aus r. прудить "лить много"? vgl. ostle. prùďeiť "anfüllen" Warkh.

Avots: ME III, 400


prods

prùods 2 Oppek., pruodiņš; ein kleiner natürlicher Teich Oppek. n. U.: saimnieks kampis slimnieci un - blūks! pruodiņā iekšā Jauns. Baltā grām. I, 173. stāsts par brīnīgu pruodu kuŗā ūdens kustēja tik vienu reizi gadā L.W. 1922, VI, 14. Nebst li. prũdas aus (a)russ. прудъ dass:

Avots: ME III, 400


proj

pruôj 2 Dond., BW. 26118 var., Wandsen n. FBR. IV, 69, = pruojām.

Avots: ME III, 400


projā

pruojā, s. pruojām.

Avots: ME III, 400


projām

pruôjâm Kl., pruôjām Preili, pruôjãm 2 Dunika, pruô()m Neuenb., pruô()m Ronneb., Wolm., pruô()m 2 Līn., Salis, Ruj., pruôjam N.-Schwanb., Nerft, pruõjam Rutzau n. FBR. VII, 116, pruojā Dunika, Blieden, pruôje 2 Schleck, pruôje, 2 Suhrs, pruojum Alschw., Wir-ben, pruôjum 2 PlKur., pruôm 2 Iw., pruojnes Dond. n. LP. VII, 536, 867, pruôjme, 2 Dond., Adv., fort, weg: ej pruojām, geh wegl ve̦lns ... aizlaidās pruojām Dīcm. pas. v. I, 74. šie jau lielu gabalu pruojām LP. VI, 647. lai viņš brauc pruoja LP. VII, 152 (aus Blieden). - juo pruojām, hinfort U. un tâ pruojām, und so weiter U. viņai iet pruojām, sie hat ihre menses Bergm. n. U. Zu la. prō "vor", gr. πρωϊ, ahd. fruo "früh" u. a., vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 1771 und Walde Vergl. Wrtb. II, 36.

Avots: ME III, 400


prom

pruôm, s. pruôjām.

Avots: ME III, 400


prombūtne

pruômbûtne* das Fortsein, die Abwesenheit: ilga pruombūtne Druva III, 524. mājnieku pruombūtne Stari II, 759.

Avots: ME III, 400


promēt

pruõmêt Nitan, (mit ùo 2 ) Spr., Bērzpils, Warkl, Meiran, Sessw., probieren; vgl. pruõvêt.

Avots: ME III, 400



promis

prùomis 2 Warkl., pruoms Spr., die Probe (vgl. auch estn. prōm dass.); "Branntwein" Daudsewas.

Avots: ME III, 400



prone

pruone, ein faules und putzsüchüges Frauenzimmer Katzd.

Avots: ME III, 400


prošava

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400


protams

prùotams, Part. pass. praes. von prast,

1) was sich verstehen, begreifen läst:
nuo tā ir pruotams, daraus erhellt U. kâ tas pruotams? wie soll man das verstehen? U.;

2) als Adv. gebraucht, selbstverständlich.

Avots: ME III, 400


proti

prùoti (2. s. praes, von prast), nämlich.

Avots: ME III, 400


protīgs

pruotîgs, venehmlich, verständlich, vernünftig Für. I (unter prāts). pruotīgi, deutlich Manz. Lettus.

Avots: ME III, 401


prove

pruõve, die Probe, der Versuch. Nebst estn. prōw zunächst aus nd. prove.

Avots: ME III, 401


provēt

pruõvêt, -ẽju, probieren, versuchen.

Avots: ME III, 401


provīgs

pruovîgs "schmuck, nett, passend" Nötk.: gribēt bē̦rnam pruovīgus vaigus JK. VI, 9; "iznesīgs, von gutem Aussehen": pruõvîgs zirgs N.-Peb., C.

Avots: ME III, 401


prozuls

pruozuls, ein Gestell, welches man zur Vergrösserung auf den Bauemschlitten legt Schwanb.

Avots: ME III, 401



saprotīgs

sapruotīgs: auch Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 215), FBR. XVIII, 168, IMM. 1934 I, 427 f. (aus alten Texten).

Avots: EH XVI, 439


saprotīgs

sapruotīgs, verständig, vernünftig (nicht gebräucht.): sapruotīgi vārdi (vernünftige Reden) I Kor. 2, 4. sapruotīgā darbā Glück II Mos. 39, 3. gudrî un sapruotīgi ļaudis V Mos. 4, 6. tu šās (lietas) esi paslēpis... gudriem un sapruotīgiem un nuo tām ziņu devis... bērniņiem Lukas 10, 21.

Avots: ME II, 708


sasprogāt

saspruõgât, saspruõguôt, locken, ringeln (perfektiv): saspruoguot matus B. Vēstn. nuo... pieres saspruogāti... plūda... mati Stari I, 105.

Avots: ME III, 744


sasprogt

*saspruogt, sich ringefn, sich locken, savelties: saspruoguši mati Stirniene.

Avots: ME III, 744


sasprostīt

saspruôstît 2 Ruj.,

1) womit absperren, zumachen: s. sē̦tā caurumu;

2) versperren:
s. upi ar baļķiem.

Avots: ME III, 744


sasprostot

saspruôstuôt,

1) = saspruostît 2 Bers.;

2) einsperren:
s. suņus, lai nekrīt virsū Golg.;

3) zusammenlehnen und an einander befestigen:
s. kuokus labības kraušanai gubās Saikava. Refl. -tiês, durch einander geratend stecken bleiben: baļķi saspruostuojušies ūdenī Kl.

Avots: ME III, 744


sīksprodzīte

sîkspruodzĩte, sīkspruodziņa BW. 21590, 2, die Feingelockte (Beiname des Schafs im VL.).

Avots: ME III, 853


sīksprogainis

sîkspruogainis (das i vor -s kann ein Plickvokal sein), ein Feingelockter resp. (wenn mit -ns zu lesen) feingelockt: s. kažuociņš Tdz. 54582.

Avots: EH II, 492


sīksprogu

sîkspruogu aita, ein feingelocktes Schaf BW. 1318 var.; sīkspruogu debess, mit kleinen Wölkchen bedeckter Himmel Dond.

Avots: ME III, 853


sprodze

spruõdze,

2): apiņu spruodzīte BW. 19748.

Avots: EH II, 562


sprodze

spruõdze Ahs., spruôdze 2 Pilten,

1) spruõdze Bershof, (mit ùo 2 ) Warkl., Pilda, die Locke, Flocke; "сережка"
Wid.: esi mīksta kâ vilnas spruodzīte! Br. 3, 13. nu jas kārs... ar villas spruodzi (Var.: villiņas spruogā) BW. 25439, 1. sīku spruodžu villainīti 18906. aitiņ, tavu sīku spruodžu RKr. XVI, 222; spruõdze Bauske, (mit ùo 2 ) Warkh., sprùodzine 2 Warkl., spruogaitiņa;

2) das Hopfenköpfchen
Wid.: uz apiņiem aug spruodzes Ahs.

Avots: ME III, 1026, 1027


sprodziņš

spruodziņš "?": tu šīs me̦lnās gintas ze̦lta spruodziņš Asp. Z. klēpis 73.

Avots: ME III, 1027


sproga

spruõga,

1): auch (mit ùo 2 ) Skaista; spruogās mati griezušies BW. 23199 var. (vilnas) spruodziņa 2352; ‡

4) sprùogas 2 Golg., = virpeles 2: zirgs sabraukts spruogās.

Avots: EH II, 562


sproga

spruõga Līn., Iw., Bl., PS., C., sprùoga 2 Kl., Prl.,

1) die Haarlocke, Locke, Flocke
U.: matu spruogas;

2) apiņu spruogas (Birsman) od. spruodziņas (Hug. Mag. III, 1, 91), die Hopfenhäupter;

3) die Flosse, Flossfeder:
ķīšam asas spruogas Pas. III, 426 (aus Atašiene). Dieselben Bedeutungen hat auch spurdze. Ausgehen kann man von einer Bed. "(nach dem Druck zurück) Schnellendes" oder aber (weniger wahrscheinlich) "was (nicht glatt anliegt, sondern gleichsam) geborsten ist". Wenn mit uo aus ide. ō, zu sprēgt, sprēdze, sprē̦ga (vgl. Būga KSn. I, 106); wenn mit uo aus balt. an, zu spranga 2, spre̦ngsts.

Avots: ME III, 1027


sprogainis

spruõgainis

1) f. spruogaine, wer krauses, lockiges Haar, Fell od. krause Wolle hat:
duoš[u] aitu spruogaini BW. 1835. aitiņu spruogāinīti 1141;

2) spruogaine, eine Art Mütze aus lockigem, krausem Fell
Spr.;

3) Plur., krauses Haar:
tautu dē̦ls spruogainiem matiņiem; gan es tavus spruogainīšus (Var.: spruogu matus)... nuolasīšu BW. 21404.

Avots: ME III, 1027



sprogains

spruõgaîns, kraus U., lockig: tautu dē̦ls spruogainiem matiņiem BW. 21404. spruogainas aitas 1318 var. Subst. spruogainums LKVv., das Lockigsein.

Avots: ME III, 1027


sprogaitiņa

spruogaitiņa BW. 1141, ein (krause Wolle habendes) Schaf.

Avots: ME III, 1027



sprogāt

spruogât: nuo slapjuma spruõgā visa spalva, kad guovis muoca lietuvē̦ns Siuxt. sprùogāta 2 vilna Auleja.

Avots: EH II, 563


sprogāt

spruogât, -ãju, kraus werden U.; spruogāts, = spruoguojs: spruogāti māti Pas. III, 294, IV, 152.

Avots: ME III, 1027


sproggalvains

spruõggalˆvaîns, krausköpfig: spruoggālvaini... bērniņi MWM. VI, 942.

Avots: ME III, 1027


sproggalvis

spruõggalˆvis,

1): spruoggalvīti (fem. g.) kūmās jēme Tdz. 57618.

Avots: EH II, 563


sproggalvis

spruõggalˆvis,

1) der Krauskopf
V.: četru gadu ve̦cs spruoggalvītis Vēr. II, 547;

2) Epitheton des Hopfens:
spruoggalvīši apentiņi JR. IV, 185.

Avots: ME III, 1027


sproģis

spruoģis U., Mag. XX, 3, 217, f. spruoģē Janš. Precību viesulis 74, der Krauskopf; spruoģi, krause Locken in der Wolle St.

Avots: ME III, 1027


sprogmatu

spruogmatu (gen. pl.), kraushaarig: s. meitas Dünsb. Odiseja 19.

Avots: EH II, 563


sprogojs

spruoguojs: spruoguojas aves BWp. 1318, 1.

Avots: EH II, 563


sprogojs

spruoguojs, spruoguôts, kraus, gelockt: spruoguotu (Var.: spruogainu) galvu BW. 1319, 1 var. spruoguojas aves Ld. 10883. spruoguojam (Var.: spruogainam) buciņam BW. 18705 var.

Avots: ME III, 1027


sprogot

spruõguôt, tr., locken, kräuseln : matus; spruoguôt(iês) LKVv., kraus werden. Part. spruoguôts, s. spruoguojs.

Avots: ME III, 1027


sprogots

spruoguôts (unter spruoguojs): spruoguota vilna AP.

Avots: EH II, 563


sprogs

spruogs Lng., kraus.

Avots: EH II, 563


sprogste

spruogste Gr.-Jungfernhof "?": vilnas spruogste (= spruoga 1 ?) nuokritusi.

Avots: ME III, 1027


sprogt

spruogt L. (mit einem*), -gstu, -gu,

1) Knospen gewinnen
U.;

2) kraus werden
U.;

3) "kräuseln (das Haar)"
Frauenb. (prs. -dzu): spruodz nu galviņu! In der Bed. 1 vielleicht aus žem. spruogti < sprogti "ausschlagen (von Knospen)" oder auch mit ostle. uo aus ā; zur Bed. 2 (wenn zuverlässig!) vgl. spruoga.

Avots: ME III, 1027



sproksts

spruôksts Warkl., (mit uo) Lubn., = spuosts, lamatas: viņš ieskrēja spruokstā (ihm passierte ein Unglück) Warkl. Vgl. spruosts 3.

Avots: EH II, 563


sprosla

spruosla, ein lederner Knopf od. eine solche Öse am Pelz Nerft: ...uzšuj plikajam kažuokam spruoslu vietā.

Avots: ME III, 1027



sprosns

spruosns "munter, fröhlich" Warkl. (mit ùo 2 ), Wessen; "heftig, leicht reagierend" Bers. Etwa zu ae. sprind "lebhaft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 676)?

Avots: ME III, 1027



sprostīt

spruostît, tr., (in einen Käfig, ins Gefängnis) einsperren Wid.

Avots: ME III, 1027


sprostot

spruostuôt, ‡

2) = spuostuôt: atpakaļ dze̦n tuos (scil.: putniņus) un spruostuo un ķeŗ Rainis Dz. un d. I2, 392.

Avots: EH II, 563


sprostot

spruostuôt, (ver)sperren: ceļš nu spruostuots Rainis.

Avots: ME III, 1027


sprosts

spruosts,

2): skrēja sniedze cita spruostā BW. 15823.

Avots: EH II, 563


sprosts

spruosts,

1) der Schlagbaum
Depkin n. U.;

2) spruôsts PS., C., spruôsts 2 Bershof, ein Vugelbauer
Peb., Oppek. n. U.: putnu spruosts pilns putnu ir Glück Jer. 5, 27. ze̦lta putns ze̦lta spruostiņā LP. IV, 158;

3) das Hindernis, die Verlegenheit:
viņš ir spruostā, er ist in Verlegenheit U. Nach Leskien Abl. 346 (hier dazu auch li. spranstas "Bucket, Knauf") und Nom. 531 und Persson Beitr. 397 zu spriêst "spannen"; in diesem Fall eigentlich: zum Hindern oder Umgarnen Ausgespanntes (vgl. spuôsts).

Avots: ME III, 1027


stiprot

stipruôt: duomas ..., kas ... tiem sirdis stipruoja Dünsb. Krista gājiens II, 134. kas stipruo nīkušu Blaum. Raksti X 4 (1938), 70. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich kräftigen.

Avots: EH II, 580



uzprovēt

uzpruõvêt, auf-, anprobieren: uzpruovēt svārkus, jaunu uzvalku.

Avots: ME IV, 368


veproties

vepŗuôtiês Frauenb., unordentlich, liederlich am Tisch essen.

Avots: ME IV, 538



zeltsprodze

zè̦ltspruõdze, die Goldlockige: ze̦ltspruodze... jaunkundze Deglavs Riga II, 1, 307.

Avots: ME IV, 706


zeltsprogains

zè̦ltspruõgaîns, goldlockig: ze̦ltspruogaina meitenīte A. XX, 924.

Avots: ME IV, 707

Šķirkļa skaidrojumā (634)

aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19


aizblodīt

àizbluodît, sich verirren: aizbluodīja sēnēs iedams Kaltenbrunn, Warkh. Refl. -tiês, umherirrend irgendwo hingelangen Wandsen, (mit ùo 2 ) Warkh. In Kaltenbr. und Warkh., wo uo zu ū geworden ist, mit ū gesprochen.

Avots: EH I, 11


aizcīsties

àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdevi

aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizģelbt

àizģelbt oder [aizģelbêt?], heilen, vorbeugen: vē̦de̦ra sē̦rgu aizģelbuošas zāles, prophylaktisches und heilendes Mittel. Buschh.

Avots: ME I, 29


aizkarpe

àizkar̂pe,

2) auch Sessw. (dort so, mit ar, auch gesprochen!).

Avots: EH I, 29


aizkukot

àizkukuôt, àizkùkuôt,

1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;

2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.

Avots: ME I, 34


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizpuģīt

àizpuģît (gesprochen mit âz- 2 ) Lautb., fortschaffen.

Avots: EH I, 44


aizsargs

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48


aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizsūdzēties

àizsũdzêtiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam.

Avots: EH I, 54


aiztiesāt

àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62


āļa

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. 2 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. 2 29.]

Avots: ME I, 238


ankrava

I ànkrava 2 (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


apakla

apakla NSchwnb., apakle [Rn.], für apkakle: kre̦kla apakle, der Halskragen am Hemde, apakšbikšu apakle Etn. II, 168 [in Selburg apekle gesprochen, s. dieses].

Avots: ME I, 72


apgult

apgùlt,

1): a. (erkranken)
ar masalām Prohden. Refl. -tiês,

2) einschlafen
Wenden und Wolm. n. BielU.; ‡

3) sterben
Frauenb.: atkal viens nuolicis kaŗuoti un apgulies.

Avots: EH I, 85



apmaiņa

apmaĩņa, der Austausch, Wechsel: dažādu produktu apmaiņa MWM.; vielu apmaiņa, Stoffwechsel A. XI, 724.

Avots: ME I, 104


apmērīt

apmẽrît,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) abmessen:
visi lauki jau apmerīti Schwanb.;

2) anprobieren (ein Kleid)
Oknist: a. jaunuo uzvalku pie drēbnieka. Refl. -tiês: a. iet Oknist, zur Anprobe gehen.

Avots: EH I, 101, 102


apmērs

apmẽ̦rs, ‡

2) die Anprobe (eines neuen Anzugs)
Bewern: iet uz apmēru.

Avots: EH I, 102


apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107


apprasīt

apprasît (slav. oprositi) Spr. u. a., (eine ganze Anzahl von Personen) befragen (verhören, ausfragen): visus bē̦rnus apprasuot, pagāja labs laiks.

Avots: EH I, 106


aprāpāt

[aprãpât (li. apropóti) in Wolmar oder] aprãpêt, intr., um etw. kriechen: ap galdu, ap krē̦slu K.

Avots: ME I, 115


apšaut

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129


apsīkstēt

apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112


apsmerdēt

apsmerdêt, ‡ Refl. -tiês Planhof, sich stark kompromittieren, den guten Ruf verlieren.

Avots: EH I, 115


apvidus

apvidus, die Umgegend: ķēniņš tai apvidū medījis LP. VI, 1016; auch apviducis Apsk. I, 655; apvidus vārdi, Provinzialismen.

Avots: ME I, 135


apznaule

‡ *apznàule 2 (gesprochen mit -ļa) Bērzgale, der Strick, mit dem eine znàule 2 umbunden ist.

Avots: EH I, 128


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


ārdze

ārdze (?), in der Verbind. skaļu ā. "ein Pergelgestell zum Trocknen derselben" Popen. Dieses ārdze ist aus gesprochenem ārdz erschlossen, das aber in Popen (s. FBR. VIII, 117) auf *ārc(e) beruhen kann. Und dieses *ārce dürfte aus einem deminutivisch aussehenden ārcele (s.ârceies 2 ) abstrahiert sein. Vgl. aber auch ādzele.

Avots: EH I, 194


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


ašs

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147


astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146


astrs

II astrs (gesprochen astras, II. ãštras, slav. ostrъ) PIKur., = ass, scharf.

Avots: EH I, 132


atasnieki

atasnieki Warkh. (gesprochen: atosnìki 2 ), Warkl. "Eisenstücke, die auf Wagenachsen aufgestülpl werden, um daran die "Femerstrange" (Deichselstangenstrange) zu befestigen". Beruht auf r. "веревка от конца переднеи́ оси к концу оглобли, для оборота передка".

Avots: EH I, 133


atberes

atberes, Wiedergabe des aus dem Gemeindemagazin geliehenen Getreides; das Getreide, das bei der Wiedergabe gleichsam als Prozent mehr abgegeben wird Konv. 2 349.

Kļūdu labojums:
wird Konv. 2 349 =wird [atberi] Konv. 2 349

Avots: ME I, 150


atdzejot

atdzejuôt, poetisch reproduzieren: tulkuotājs svabadi atdzejuojis A. XII, 156. atdzejuojums, poetische Reproduktion.

Avots: ME I, 155


atgleznot

atgle̦znuôt,* nachmalen, in einem Gemälde reproduzieren: a. šuo ... skatu Deglavs Rīga II, 1, 11.

Avots: EH I, 142


atkāmurs

* atkãmurs, Widerhaken an der Angel Adam.; [aus Dondangen; gesprochen: atkãmars; aus * atkārums?].

Avots: ME I, 166


atmēgties

atmēgtiês,

1) überdrüssig, zuwider werden (gesprochen:
asamê̦gt) Gr.-Buschhof: tāda dzīve drīži atmē̦dzas (gesproch.: asamâdz; dissimiliert aus *atsamâdz?);

2) sich wiederholen (besonders von krankhaften Zustanden)
Kaltenbr., Oknist (mit è 2 );

3) schlimme Folgen hinterlassen, sich rachen
Oknist: tāda dzīve viņam atmègsies 2 .

Avots: EH I, 155, 156


atnest

atnest (vor vokalischer Endung mundartlich mit z gesprochen, z. B. III p. prt. atneze Pas. VII, 139), Refl.,

2) sich
(dat.) herbringen, holen: atnesēs pamieluot savu kūmu Pas. III, 293;

3) sich von setbst herbringen, -schaffen:
tai ūdens atnesas! Pas. IX, 82.

Avots: EH I, 157


atols

atuols (unter atãls): auch Zvirgzdine (mit uô), Mahlup (gesprochen: otuls).

Avots: EH I, 177


atpakaļ

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.:

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157



atsēja

atsèja, gew. Pl., (dial. acējas [in Nerft atcejas] ausgesprochen),

1) Femerstrang,
gleicbed. mit atsaĩte, atsãne;

2) Kummetschnur
L., U.;

3) die Schnur, mit welcher die Femerstangen an das obere Ende der hölzernen Gabel der Pflugschar befestigt wird
A. XI. 170, Etn. III, 146.

Avots: ME I, 189


atskalēties

atskalêtiês Katzdangen, hungrig sein, heftig nach etw. verlangen. [Mit eingeschobenem Reflexivpronomen; zu àizkalêtiês.]

Avots: ME I, 191


atskāpināt

atskâpinât (mit infigiertem Reflexiv pronomen) zirgus = atkâpinât: atskāpini zirgu atpakaļ Mar., Burtn. C. Refl. atskâptiês, [speziell vom Pferde gesagt; gesproch.: ack-] = atkâptiês PS.

Avots: ME I, 192


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atsmosties

atsmuôstiês, für atmuosties, sehr verbreitet, auch in Gegenden, wo sonst das infigierte Reflexivpronomen nicht mehr gebräuchlich ist.

Avots: ME I, 194


atspūta

atspùta (dial. für atpūta) Etn. III, 105; PS.; atspùtinât für atpūtinât, atspùstiês für atpūstiês, sehr weit verbreitet, auch in solchen Gegenden, wo das infigierte Reflexivpronomen jetzt ungebräuchlich ist.

Avots: ME I, 196


attēlot

attè̦luôt, tr., wiedergeben, reproduzieren: pilnīgi tuo pašu attē̦luot, kas oriģinālā Vēr. I, 1328. Refl. -tiês, sich widerspiegeln: tas var attē̦luoties rakstnieka fantazijā Jan. attē̦luojums, die Wiedergabe, Reproduktion, das Abbild. attē̦luotājs, wer wiedergibt, reproduhiert: viņš ir nuovē̦ruotājs un nuovē̦ruotā attē̦luotājs Vēr. II, 715.

Avots: ME I, 204


attiecība

attiecība, die Beziehung; attiecības vietnieku vārds Relativpronomen. *

Avots: ME I, 205


atvasāt

atvasât, ‡ Refl. -tiês, sprossen Stender Deutsch-lettisches Wrtb.

Avots: EH I, 178


atvasāt

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207


atvasēt

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207


atzala

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212


atziņa

atziņa,

1) die Erkenntnis:
mūsu atziņas dzineklis ir apmierināts A. XII, 392;

2) das Gutachten:
lietpratēju, prokuruora atziņa.

Avots: ME I, 213


audzelība

aûdzelĩba, Tragfähigkeit, Produktivität, Fruchtbarkeit: atduot zemei audzelību JK. V, 30; sieviešu aûdzelĩba Etn. II, 147.

Avots: ME I, 215


augļotājs

aûgļuôtãjs, Wucherer: augļuotāja naguos krist A. XIII, 530. aûgnis, der Schössling, Spross Vēr. II, 412.

Avots: ME I, 216


augzdējais

augzdējais Lubn. n. Celm., Pilda n. FBR. XIII, 51 (hier gesprochen: augzďejiś), der obere. Das -d- stammt wohl aus vidējais.

Avots: EH I, 186


aupuš

àupuš: a. (mit 2 gesprochen) saulei tādas kâ tulznas Ramkau: a. sviķeles laida nuost valdziņus ebenda.

Avots: EH I, 187


aupuš

àupuš,2 àupušām, Adv., zu, von beiden Seiten: ņemt maisu aupušām, den Sack von beiden Seiten ergreifen AP. aupuš upei aug alkšņi (Druw.) A. X, 2, 66. kājas aupuš baļķam nuokāris Dr. Wohl aus au- + pušu (puse, die Seite ). [Nun ist aber aupuš gleichbed. mit abpuš, und au- hat nicht die Bed. "beide"; daher aupuš eher vielleicht aus abpuš > avpuš, wie um Talsen gesprochen werde; vgl. auch das gleichbed. āpuš.]

Avots: ME I, 225


aupušas

aupušas (gen. s.), zu beiden Seiten befindlich: bij trīs braucēji: pirmais vadīja priekšgalā zirgus un divi bija aupušām pie a. (mit 2 gesprochen) zirgiem AP.

Avots: EH I, 187


austuve

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv'e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188


aviekša

aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit 2 ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190


avots

avuõts: gen. s. avutiņa BW. 17550, 4 var.; BWp. 2572, 1 var. (aus Lennew.); dial. gesprochen aũuôts Salisb., auvuots Arrasch n. BielU., AP., Lös.: ūdens avuotiņš BW. 15166, 12 var. bezdibe̦na avuotiņš 24504. nuo upes avuotiņa 4806. te̦kuoša avuota 21261, 2 var. strieguošā avuotā 23247. iz ve̦rduoša avuotiņa 29678, 2.

Avots: EH I, 190


badīt

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I 4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. 2 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248


bais

baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.

Avots: EH I, 199


baist

baîst: auch Kaltenbr., Oknist, Prohden, Skaista: jai tika ... b. Pas. IX, 328 (ähnlich VIII, 386). dē̦lam ... bija ... b. nuo mātes VII, 133.

Avots: EH I, 199


balsts

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256


banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262


baskājis

baskājis -je, auch baskāja, baskājiets, f. -te, baskājnieks, f. -niece (li. baskójis),

1) jem., der (die) barfuss geht, der Barfüssler (verächtlich), der Proletarier:
ak tu baskāja tāds! (gew. nicht böse gemeint)

2) der Wessfüssige (von einem Pferde):
kumeliņš, baskājītis, ein beliebtes Epith. im VL., BW. 32971.

Avots: ME I, 266


baža

I baža: meita parādīja visu savu bažu Saikava. In Oknist mit ŏ (visa mana boža) gesprochen, was auf Enllehnung (aus altpoln. zbože "Reichtum" mit Dissimilation?) deutet.

Avots: EH I, 207


bāža

II bãža Ruj., Demin. bãžiņa (auch: bāžins) ebenda, ein Proviantpacken, "ciema kukulis": māte atbraukusi uz skuolu ar bãž(iņ)u bē̦rnam Ruj. svētdienās nāk ar bāžiņu Seyershof.

Avots: EH I, 210


bēdnesis

bēdnesis, Unglücksprophet, Unglücksvogel LKVv.

Avots: ME I, 288


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bez

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282


bezdels

be̦zde̦ls, ‡

2) ein kleines Quantum
Saikava;

3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.

Avots: EH I, 214


bezdēt

bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė´ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]

Avots: ME I, 283


bezsejas

bezsejas cilvē̦ki, Menschen ohne ausgesprochene Gesichtszüge, ohne ausgesprochene Individualität * Vēr. I, 1232.

Avots: ME I, 286


bezspārņains

bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.

Avots: EH I, 215


bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304


bizināt

bizinât,

2): auch Mahlup (hier mit langem z gesprochen!), Siuxt. Das Zitat aus BW. 12186 ist unter

1) zu placieren, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 228.

Avots: EH I, 222



blāgs

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs 2 Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs 2 (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311


blāsnis

blāsnis, der Spitzbube, Schelm Selb. n. Etn. IV, 64. [Wohl entlehnt (gleich li. bloznas) aus r. блáзень "Schlingel", Spassmacher" und daner entweder mit fehlerhaften s statt z - es in Nerft gesprochen wird) oder unter dem einfluss der Formen auf -snis umgebildet.]

Avots: ME I, 311



brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328


brašoties

brašuoties, intr., sich aufblähen, protzen, lustig, protzig aufleben; zürnen: vienād vien jāgre̦znuojas un jābrašuojas Janš.

Avots: ME I, 325


braukainītis

braukainītis, der Protz, der Polterer [?]: brāļi mani braukainīši (Var.: brakalaiņi, s. dies) BW. 3860; vgl brauks, braukš, braukšķēt.

Avots: ME I, 325


brauktava

brauktava (unter braukts): auch (mit 2 ) Wainsel n. FBR. XIV, 78 (gesprochen: broûktou), Ramkau, Salisb., braûktavs 2 Salis.

Avots: EH I, 238


brauna

braũna, [bràuna 2 Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1391

Avots: ME I, 327


brāža

[bràža 2 Stelp.,

1) ein unordentlich zusamengeworfenen Reisighaufen:
ve̦se̦la brāža žagaru;

2) Schwall:
tur jau būs ve̦se̦la brāža (da wird ein sehr buntes Programm sein: viele Reden, Musik usw.) Zu brāzt.]

Avots: ME I, 329



brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brukulains

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339


būlaļķe

bùbàļķe 2 (gesprochen mit hochle. ou für ū) Oknist "Bauholz".

Avots: EH I, 256


buldurīgs

bul˜durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251


būt

bût (bũt Rutzau; prs. bûnu Auleja, Oknist neben einem prt. biju): kâ nebijis (gesprochen: nabìs 2 ) Saikava, irgendwie. ‡ Refl. -tiês: šuo tuo daries un būnies (gibst dich ab mit?) visu laiku Auleja. vai būsies ("uzmāksies") atkal man? (aus einem Märchen von NB.).

Avots: EH I, 257


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


būtne

bûtne, das Wesen: ieraudzīju tumši sarkanu būtni skrienam LP. VI, 69. progress nuo ze̦mākām būtnēm uz augstākām Vēr. II, 75.

Avots: ME I, 360


caculis

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259


čākstēt

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408


caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364


cebules

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367


cēlības

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377


cellot

ce̦lluôt: langsam gehen (von Vögeln) Luttringen; gehen (mit Humor gesprochen) Rutzau.

Avots: EH I, 263


cepans

‡ *ce̦pans oder *ce̦pe̦ns (gesproch.: capans),

1) "der mehr angebrannte Teil eines gebackenen Schnittkohls"
Baltinow;

2) "nuoguris, gļē̦vs" Marienhausen.

Avots: EH I, 265


cēpere

‡ *cēpere od. *cēperis, orangefarbenes Wollgarn Rutzau n. Fil. mat. 131.: kre̦kli izrakstīti ar.., cēperi; Plur. cēpeŗi Dunika, Rutzau "dzīpari". Wohl auf d. Zephyrrmolle berohend, das im Rigaschen Deutsch mit e in der 2. Silbe gesprochen wird.

Avots: EH I, 268



cesnāgs

ce̦snàgs 2 Gr.-Buschhof, casnàgs 2 (so an Ort und Stelle gesprochen) Pilda, casnāks (so an Ort und Stelle gesprochen) Lixna, der Knoblauch. Aus r. чеснок.

Avots: EH I, 267



cietā

ciêtā 2 (gesprochen ciêta) Wainsel n. FBR. XIV, 67, Salis, =ciêti 2, 3: taisīt duris c.

Avots: EH I, 278


čigaiņlapa

‡ *čigaiņlapa (gesproch.: čigiņlap) Popen, plantago maior.

Avots: EH I, 290


cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383


cīnēt

cìnêt 2 (mit ei gesprochen), -eju,

1) reinigen
Bērzgale: c. zivis, zābakus Zvirgzdine. c. buļbas Pilda;

2) roden
Nautreni. - Subst. cinējums 2 Nautrēni und anderswo in Lettg., das Neuland, die Rodung.

Avots: EH I, 276


činkulis

[II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413


cīpeklis

cìneklis 2 (mit ī gesprochen) Lubn. "eine Stelle im Walde, in der Nähe einer Rodung, wo Baumstämme, Aste usw. durcheinanderliegen"; vgl. die Wiesennamen Cīneklis Lvv. I, 66 (Alswig), 72, Cīnakls Kortenhof, Cīnaklis Mar., Cīnakla pļava Stom.

Avots: EH I, 276


čisnīt

čisnît, -nu, -nīju Druw., gut bewirten; [vielleicht ein Mischprodukt von čistît (aus aruss. *чьстити) und cienît].

Avots: ME I, 415


cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390


čūdīt

II čùdît 2 (mit ū gesprochen) Auleja (wo ū gewöhnlich aus uo entstanden ist) "burties".

Avots: EH I, 298


čūka;a

čûkala 2 Siuxt n. Fil, mat. 68, ein geringes Quantum einer unreinen Flüssigkeit. *čũkčamariņš oder *čũkčamuriņš (gesprochen: -čamriš) Dond. n. FBR. V, 128, = cūkčamariņš.

Avots: EH I, 298



cūkrieksts

cūkriẽksts (gesprochen cukriẽksts) Pussen, potentilla anserina.

Avots: EH I, 281


čurains

[čurains, mit Sommersprossen bedeckt: č. ģīmis Lis.]

Avots: ME I, 422


čuras

III čuras Tirs., Sommersprossen: ģīmī me̦tas č.

Avots: EH I, 296


čurga

čur̃ga [Ruj., C.], ein Regenbach L., St., U. [Būga Aist. St. 179 erinnert an li. kiurklỹs "струя" eher ein Mischprodukt von urga + čura II, 2.]

Avots: ME I, 422


dabraukt

dabràukt Spr., PS., [Drsth.], intr.,

1) hinzufahren:
dabraukusi pie vārtiem Sproģis 28;

[2) hinfahren (bis zu einer bestimmten Stelle)].

Avots: ME I, 428


dāgā

‡ *dãgā (gesprochen: duogā) - ist für falsches *dē̦gā (I, 461) einzusetzen.

Avots: EH I, 311


dagriezt

dagrìezt, tr., hinkehren, hinlenken: pie durvīm es dagriezu (kamanas) Ltd. 1788. [dagrieza (kehrte zu) man muguru Drsth. Refl. -tiês, sich hin wenden zu: dasagrieze siena kaudzi Sprogis 206.]

Avots: ME I, 430


daiet

daiet [li. daeĩti, slav. doiti], intr., hinzugehen, hingelangen: dagāja pie viņa svešs vīrs LP. VII, 30. iet, da dibe̦nam nevar daiet Sproģis 318. gana man žē̦l palika, kad pie kalpa nedagāju Ltd. 1838. linu druvu dagājusi BW. 632. dagājusi uoga, eine reife Beere BW. 11370; [infl. daiet hat auch die Bed. "müssen", nötig sein": tev daies kauties, du wirst kämpfen müssen].

Avots: ME I, 433


dajāt

dajât, intr.,

1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;

[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].

Avots: ME I, 433


darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


daskriet

daskrìet, herbei-, hinzulaufen: lai šūpuoja, lai līguoja vēja māte, daskriedama BW. 8426. [daskrien zaļa līdeciņa, nuoraun viņas vainedziņu Sprogis 5. daskrējusi pie brāļa LP. VII, 1, 142.]

Avots: ME I, 442


datecēt

datecêt, intr.,

1) herbeilaufen, hinlaufen:
uozuoliņš datecēja pie liepiņas kalniņā;

[2) laufend hinzugelangen:
te̦cē̦dama datecēju trīs... ezeriņus BW. 4375. es nebiju lauka puķe, date̦kama, nuoraujama Sprogis 193.]

Avots: ME I, 443


Dēkla

Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla 2 Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 1.]

Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6

Avots: ME I, 462


derglis

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dīgle

[dîgle (li. dyglė˜ "Stechbedel"), das Keimen (?): sē̦klu ielikt dīglē Warkh., die Keimprobe machen.]

Avots: ME I, 477


dīglis

dîglis (li. dyglỹs "шип, жало"), der Keim: dīglī [C.] od. dīgļuos likt, die Keimprobe machen U., Ar. slimības dīglis, der Keim der Krankheit.

Avots: ME I, 477


dīglīt

dîglît, -īju, dîglinât, dîgļuôt, die Keimprobe machen RKr. III, 128, Ar.

Avots: ME I, 477


dinksma

diñksma, die Fürsprache, Protektorat: mums pašiem nav brīv muižu dīķī zvejuot, bet sarunājām ar lauksargu un tad zvejuojām viņa dinksmā N. - Bartau, Konv. 1

Avots: ME I, 469


dirsiens

dir̂siens 2 ,

1) zeitlich begrenzte cacatio, auch das Resultat derselben, das Exkrement:
ciema ēdiens, krūmu d. Salis;

2) ein Hitzkopf
Dond., (gesproch.: dir̂sans 2 ), Salisb.

Avots: EH I, 322



divji

divji (gesproch.: diûji 2 ; am häufigsten im Dativ) Siuxt, zwei; s. auch unter divi.

Avots: EH I, 323


dižs

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I 4, 454, Prellwitz Wrtb. 2 106, Brugmann Grdr. II 2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475


doma

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536


drebeklis

drebeklis,

3): *drebekļa (gesprochen: drèbke̦ļ) smil˜ga Anzen, briza media.

Avots: EH I, 331


druvājs

druvājs, abgemähtes Getreidefeld N.-Peb.; plur. druvāji "jaunā labība" Sessw.: druvāji jau sazēluši: gani e̦suot ganī[ju]ši ... jaunajuos druvajuos Gatartas pag: tiesas protokolā 22/IX 1827.

Avots: EH I, 337


druvnesis

druvnesis A. v. J. 1894, 1, 214 [im ostle. Korwenhof "druonass" gesprochen]. druvnēsis U., drūnesis. ein Holzgefäss, worin man den Arbeitern aufs Feld flüssige Speisen bringt: pelīte pārte̦k skābputras druvnesim pār saišķi LP. V, 403. [Vgl. Bielenstein Holzb. 329 und 338.]

Avots: ME I, 506


dziedātājs

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561


dzimt

dzìmt (li. gim̃ti), dze̦mu od. dzìmstu. dzimu. geboren werden: kas dzimst, tas mirst. ve̦se̦ls kâ mātē dzimis Tr. IV, 635. kāds dzimis latvietis, dzimstamā. dzimuma od. dzimšanas diena, der Geburtstag. man lai miņa (mūžu) nuolikusi dzimstamā (Var.: dze̦muošā) stundiņā BW. 9222. [Zu apr. acc. s. gimsenin "Geburt", gemton "gebären", li. gamìnti "(Kinder) zeugen", ai. gamati "kommt", got. qiman "kommen", gr. ἐβαϑη· ἐβεννήϑη Hes., sowie vielleicht alb. preģim "Gastmahl bei der Geburt eines Erstgeborenen" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 130, de Saussure MSL. VIII, 440 1. Feist Wrtb. 2 291 f., Fick Wrtb. I 4. 196, Bezzenberger BB. III, 174, Trautmann Wrtb. 84; semasiologisch vgl. d. Niederkunft, salzburg. fürkemma "geboren werden", an. koma til "zur Welt kommen", sowie le. atskriet.]

Avots: ME I, 550


ēka

ẽ̦ka,

1): augstas ē̦kas būvējuot BW. 25822; "= trāba I" Kaltenbr.; uguns ē̦., ein Gebäude mit Heizvorrichtungen: rija bija uguns ē̦: Orellen;

2): ein kühles Gebäude zum Aufbewahren verschiedener Produkte
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 (mit è̦ 2 ); eine Art klẽts, die aber im Winter beheizbar ist und als Vorratskammer dient Oknist.

Avots: EH I, 372


ele

elne (unter el˜le): auch (mit èi 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Kaltenbr., Lubn., Oknist, Prohden, Sonnaxt, Sussei, Pas. VIII, 108.

Avots: EH I, 368


elksnis

èlksnis: auch Baltinow, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, Sonnaxt (mit èl 2 ), Ramkau (mit elˆ 2 ), Aahof (mit elˆ n. FBR. IV, 43), Assern (in Oberkurl.), Baldohn, Bėwern, Brucken, Daudsewas, Drosth., Dweeten, Ekau, Ekengraf, . Fehsen, Fehteln, Fossenberg, Garssen, Grosdohn, Kremon, Kreuzb., Kroppenh. bei Kokn., Kurmene, Lemb., Linden in Livl., Lixna, Matzen, Merneishof, Meselau, N.-Peb., N.-Salis, Oknist, Pabbasch, Pilskalne, Prohden, Rubinen, Sauken, Schujen; Bermus, Setzen, Stelph., Stirniėne, Sunzel, Sussei, Taurkaln, Wahrenbrock, Weissenstein; Zirsten: me̦lni elkšņi BW. 3449. purva elkšņi 12224 var. S. auch die Angaben FBR. V, 161 ff.

Avots: EH I, 368


elkt

[elkt (?)"keuchen" Bers.; in Mar. sage man: "kuo nu elksti?" zu jem., der über etwas klagt, sic nach etwas wehnt, wobei im Infin. neben elkt auch alkt (?) gesprochen werde].

Avots: ME I, 567


erms

e̦r̃ms: Schnetz stelltes AfslPh. XL, 75 3 nach dem Vorgang Brückners zu aksl. raměnъ "gewaltig" und germ. *ermana- "gross, ungeheuer", und Lidén IF. XL1V, 191 das von le. e̦r̂ms nicht zu trennende li. ermis "Monstrum" zum germ. *ermana- und arm. arman "Wunder". Falls aber le. e̦r̃ms ein Erbwort wäre, kännte es nur mit ģr- gesprochen werden.

Avots: EH I, 370


ēzis

ẽzis [Salis, Nigr., Dunika, Gr. - Essern, Dond., Selg., Wadsen, èzelis Wolm., PS., Drsth., Jürg., Trik.], der Esel. zirg - ēzelis wird promiscue für Maulesel u. Maultier gebraucht. [Aus mnd. esel.]

Avots: ME I, 578



gājiens

gãjiêns, ein (einmaliger) Gang, die Prozession. bē̦ru g., der Leichenzug, kaŗa g., der Feldzug, svē̦tku gājiens, der Festzug. svē̦tsvinīgs gājiens, ein feierlicher Zug. veseli bari šautēju sarīkuoja gājienus Vēr. II, 185. vienas dienas gājiens, so viel an einem Tage gegangen werden kann U. vairāk nekâ verstes gājiens Vīt. 35.

Avots: ME I, 616


gobzemis

guobzemis, der Besitzer der guobas zeme, vondem im VL. mit Respekt gesprochen wird; der Landrächter Biel. I, 324; der Besitzer eines ergiebigen Bodens, der Reiche Spr.: "kur jājat, bandenieki? zīda pušķi zemi slauka." - guobhemjwm viena meita, tās jājam lūkuoties Ltd. 983. In Gold. sei guobzemis der Besitzer zweier Gesinde.

Avots: ME I, 688


govtiņa

guovtiņa, Demin. von gùovs RKr. VII, 1359; wohl etymologisch für gesprochenes guotiņa geschrieben.

Avots: ME I, 693


gūle

gùle 2 (so gesprochen!) Lettg. "nestrādāšana, plītēšana" (aus r. гулянье ).

Avots: EH I, 422


guns

guns: auch Erlaa n. FBR. XI, 10, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 67, Grenzhof n. FBR. XII, 13, A.-Annenhof, AP., Auleja, Beļava, Bērzgale, Borchow, Druw., Dubena, Fest, Heidenfeld, Ildzene, Jaunušani, Kaltenbr., Laitzen, Laud, Linden in Livl., Lubn., Odensee, Oknist, N.-Peb, Pilda, Preiļi, Prohden, Ramkau, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Skaista, Sonnaxt, Unguri, Wessen, Zvirgzdine; instr. s. gunu BW. 13642, 1; zila (zilais 2629,

2) g. BW. 2221, 9. dedziet ... gaišu guni! 24317. skalu g. 21600, 1. spuodru guntiņu 15030. visi meži gunī de̦g NB. n. RKr. XX, 72, guns diena Lubn. n. BielU., Sonnaxt, der 10. August (Laurentiustag).

Avots: EH I, 420


gurkstēt

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst 2 Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst 2 Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês 2 Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420


iedīglis

iedīglis,

1) der Keim:
sīpuolam ir ie. Windau; ein kleiner Keim Renzen, Trik.;

2) fig., der Keim, die Anlage
Ar.;

3) "das für die Keimprobe gebrauchte Rasenstück"
Meselau: ielikt miežus iedīglī:

4) die für die Keimprobe gebrauchte Saat
Jāsmuiža: linu ie. jau iedīdzis.

Avots: EH I, 509


ieķeskāties

ìeķe̦skâtiês, in Streit geraten, zu prozessieren anfangen Frauenb.: nepatīkas ie. ar kaimiņiem.

Avots: EH I, 525


ielikt

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38


iepaise

iepaise "Bruchprobe" L.

Avots: ME II, 49


iepaisīt

ìepaisît, zur Probe etw. Flachs braken L.

Avots: ME II, 49


iepūšļāt

ìepūšļât,

1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;

[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;

3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].

Avots: ME II, 54


iesa

ìesa, = ie und das infigierte Reflexivpronomen; im Volksliede noch oft vom Verb getrennt gebraucht: iesa pats duomājuos (pats ieduomājuos) BW. 3841.

Avots: ME II, 60


iesaukt

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61


ieskaņa

ieskaņa ,*

[1) der Anlaut];

2) der erste und dabei unbetonte Teil eines Verfusses:
ritumu ar vieglu ieskaņu mums nav RKr. IX, 116;

[3) der Anklang:
dzirdam dažādas ieskaņas un izskaņas Druva I, 443;

4) der Prolog
Janš.].

Avots: ME II, 64, 65


iestilpt

iestilpt, = ietilpt: kūtī ragi neiestilpa BW. 32416. [Das - s - ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.]

Avots: ME II, 73


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


impampis

im̃pampis, impampa Naud.,

1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;

2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, 2 dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);

3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [

4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].

Avots: ME I, 707


īpašs

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II 2 , 3, 981.]

Avots: ME I, 836


itā

itâ (hochle.), so Mar. n. RKr. XV, 116. [Zum Pronomen itis.]

Avots: ME I, 711


īverēt

ĩverêt, prozessieren, sich streiten, zanken Gramsden.

Avots: EH I, 502


iza

iza,- zuweilen für izza-, izsa- (iz- + Reflexivpronomen) geschrieben, z. B. iza liela lielījuos, iza plata platījuos BW. 23953. izaveica man dziedāt BW. p. 827.

Kļūdu labojums:
827 = 394

Avots: ME I, 712


izaicināt

izaîcinât, tr., herausfordern, auffordern: uz divkauju. sabiedrības liekulība mīlestības lietās viņu izaicina uz tādu protestu Vēr. II, 16. Refl. -tiês, inständig, dringend auffordern: divreiz izaicinājies ar puisi; trešuo reizi braucis pats LP. VI, 110.

Avots: ME I, 712


izejams

izejams, Part. praes. von iziêt,

1) wodurch man hinausgehen kann:
kalnā vārti ieejami, lejas vārti izejami BW. 3831;

2) worin gekleidet man ausgehen kann:
izejamas drēbes, izejams uzvalks, Promenaden -, Winteranzug.

Avots: ME I, 734


izjāt

izjât,

3): zirgu i., ein Pferd probieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "probieren");

8) "hinaustragen"
Frauenb.: kas man tuo ē̦rkuli izjājis ārā?

9) hinaustreiben
(li. išjóti dass. bei Būga KSn. I, 109) Lemb., Salis, Smilten: i. kādu ārā nuo istabas.

Avots: EH I, 452


izlādēties

II izlādêtiês (gesprochen auch an Ort und Stelle mit -ā- !) Bērzgale, = iztaisîtiês 2: jī... iz-za-ladēja jau pa˙visam jauna Pas. IV, 508 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 462


izmēģināt

izmẽģinât (li. išmėgìnti), tr., versuchen, erproben: izkapti, ruoku, spē̦kus LP. II, 66. ceļuot un veļuot ticis izmēģināts, kuŗš nuo visiem stiprākais Etn. IV, 26. ve̦cāki grib izmēģināt, vai tad dē̦ls sievu nevarēs dabūt JK. III, 70. Refl. - tiês, sich versuchen, probieren: viņš visādi izmēģinājies nuo miega atsvabināties LP. VII, 525. izmēģinājums, der Versuch, das Experiment.

Avots: ME I, 771


iznākums

iznãkums, das Ergebnis, Resultat, die Auflösung, das Produkt, die Endsumme: rēķinuma, cīņas iznākums.

Avots: ME I, 775



izprasīt

izprasît [li. išprašýti, aksl. isprositi], tr., erbitten, ausfragen: palīgu. ne˙vienam nere̦dzuot un neaizprasuot, jāpārne̦s uogle JK. VI, 10. [Refl. - tiês, lange (meiste vergeblich) fragen.]

Kļūdu labojums:
fraze no JK. VI, 10 (kur neizprasuot jāpārlabo par neaizprasuot) jāizmet (zu streichen die Phrase aus JK. VI, 10).

Avots: ME I, 785


izprāvīt

[izprāvît, prozessierend erlangen: izpr. zemi Janš. Dzimt. 2 407.]

Avots: ME I, 785


izprāvoties

[izprāvuôtiês,

1) einen Prozess zu Ende führen
Wid.;

2) lange prozessieren.]

Avots: ME I, 785


izpurpināt

‡ I izpurpinât Kalz, n. Fil. mat. 27, unzufrieden (unwillig) aussprechen: vui būsi izpurpinājis visu? hast du alles, womit du unzufrieden bist (was dich ärgert) ausgesprochen?

Avots: EH I, 475


izraisīt

izràisît, tr., etwas Eingebundenes lösen und herausnehmen, losmachen: pēc appļāvībām Lejnieks izraisa līkuo vienruoci JR. IV, 72. izraisa šauruo bantīti nuo matiem Vēr. II, 1408. viņa izraisīja kurpju sasienamuos MWM. IX, 893. [ar lieluo pipelīti (mani) kâ raisīt izraisīja ("?") BW. 35344.] Refl. - tiês, sich lösen, sich abheben: mati cenšas izraisīties nuo zilās bantītes Saul. iz miglas vāliem izraisās kāds milzīgs tē̦ls Asp. degšanas procesā izraisās kurināmā materiālā uzkrātā saules enerģija U. b. 118, 3.

Avots: ME I, 788, 789


izredzināt

izredzinât, tr., vorherrschen, prophezeien: aufzufassen fähig" Bauske.] tas man izredzinās laimi, saka pie kāršu licēja ieejuot Dubena n. Etn. I, 31.

Avots: ME I, 791


izruna

izruna, izruņa,

1) die Unterredung, Unterhaltung, die Rede, das Gesprochene:
jaunkundzi(tes sirsnīgi nuosmējās par veča juocīguo izrunu Purap. nu mums būs laba izruna. šuodien tu izrunā, bet rītā tava izruna jau Līnim ausīs ar uzviju JR. VI, 86;

2) die Klatscherei, ausgesprengtes Gerücht:
ļaužu valudodām un izrunāmm nebij ne˙kāda viela Kaudz. M.;

3) die Ausrede, Ausflucht:
tā tik ir tukša izruna A. XIV, 3. kas nu tās par izrunām! XI, 477. tu nāci ar blēņu izrunām LP. III, 48. bez kādas izrunas viņam jāpaduodas A. XI, 496;

4) die Aussprache:
tad tiksim tuvāk tautas izrunai ir rakstuos Kronw.

Avots: ME I, 793


izrunāt

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793


izsa

izsa ,- = iz - und das infigierte Reflexivformen - sa -, im VL. noch vom Verb getrennt gebraucht: izsa gauži raudājuos BW. 205. Im Hochlett., zum Teil auch noch im mittleren und tahmischen Dialekt ist das infigierte Reflexivpronomen in der Volkssprache gang und gäbe; so z. B. izsabît, für izbîtiês, erschrecken BW. 13545.

Kļūdu labojums:
13545 = 13515

Avots: ME I, 794


izsalkt

izsalˆkt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + alˆkt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795


izsaukt

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795


izsprādzināt

izsprâdzinât [li. išsprogìnti], fakt. von izsprâgt,

1) bersten, aufbrechen machen, lassen:
latviešu gara spēcīgā sula izsprādzinājusi dažu labu pumpuru;

2) krepieren lassen, ausrotten:
pa˙priekšu jāizprādzina mušas Stari II, 37.

Avots: ME I, 803


izstrādāt

izstràdât, tr.,

1) aus -, bearbeiten, verfertigen:
ve̦se̦lu zinātni par skaņām Antrop. III, 18; plānu. rutki mīl dziļi izstrādātu, pasmagu zemi Konv. 2 3520;

2) bearbeiten, betrügen:
gan es šuo muļķīguo zē̦nu izstrādāšu Pur. Refl. - tiês, längere Zeit rüstig arbeiten: pie ķēniņa tu varēsi izstrādāties un izēsties LP. VI, 544. tâ izstrādājies kâ lūks Etn. IV, 78. Subst. izstràdãjums, das Verfertigte, Produkt, Erzeugnis, die Bearbeitung: drēbes vai metalu Vēr. II, 247. ādas izstrādājumi Konv. 2 445. izstràdâtãjs, der Verfertiger, Bearbeiter: metalu izstrādātājs Konv. 2 408.

Kļūdu labojums:
Konv. 2 444 = Konv. 2 445

Avots: ME I, 806


izteikt

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816


izteka

II izte̦ka Frauenb., = pãrtika, der Unterhalt, Proviant: kad bagāti ir, tad atve̦d savu izte̦ku.

Avots: EH I, 488


iztiesāt

iztìesât,

1): iztiesāta lieta, = zināma lieta, eine ausgemachte Sache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausmachen");

2) auf gerichtlichem Wege erlangen:
lai bē̦rnam iztiesātu kādu pabalstu Austriņš Nopūtas vējā 48; ‡

3) ausessen
Dunika: i. visu skutulu. Refl. -tiês: eine Zeitlang (ohne Erfolg) prozessieren: iztiesājās, bet ne˙kā nepanāca.

Avots: EH I, 490


iztiesāt

iztìesât, eine Rechtsache zu Ende führen, richten: iztiesā manu tiesu Psalm 119, 154. pavēlēja pagasta tiesai lietu vēl reiz ņemt iztiesāšanai Purap. mazs vīriņš visu pasauli iztiesā Tr. III, 165. Refl. - tiês, zu Ende prozessieren: lai nākuot līdz uz baznīcu palīdzēt iztiesāties viņam ar lielmāti LP. VII, 121.

Avots: ME I, 819


izvīcināt

[izvīcinât,

1) karuogs, die Fahne wehen lassen L.;

2) izvìcinât 2 ruoku, die Hand ausprobieren Warkh.]

Avots: ME I, 830


izzīlēt

izzĩlêt, wonach prophezeien: ja tu labi izzīlēsi, es tev dārgi aizmaksāšu BW. 9439. čigāniete raudzījās stipri jaunekļa de̦lnā, iz tās izzīlē̦dama viņa nākuotnes nuoslē̦pumus Tēv.

Avots: ME I, 832


ja

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94


Jānis

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. 1 ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. 1

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106


jaudzumiņš

jaûdzumiņš, [ein Neuling, ein Anfänger]: tu tādās lietās esi vēl par jaunu, tīrais jaudzumiņš! Vīt. [Wozu zu jaûnzemis, das als Gesindename an vielen Orten "jaûdzums" ausgesprochen wird.]

Avots: ME II, 97


jaunplauku

jaûnplaûku [C.], vor kurzem entsprossen: duod līdz man ar tavus nadziņus, asus kâ jaunplauku dzelknīšus Asp.

Avots: ME II, 101


jauns

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102


jaunstrāvnieks

jaûnstràvniẽks ,* Anhänger einer neun Richtung - zur Bezeichnung einer am Ende des vorigen Jahrhunderts entstandenen progressiven und radikalen Partei.

Avots: ME II, 102


jaut

jàut (li. jaũti "einrühren; "перемѣшивать"), jàunu od. jàuju, jàvu od. [Lautb., Wandsen] javu, jaût [Lis., Druw.], tr., mischen, (Teig) einrühren: miltus, maizi. luopiem neduoduot silta ūdens ne˙maz, un maizi arī saltā jaunuot Kaudz. M. [Nebst javs (vgl. auch jàukt) zu ai. pra - yāuti "rührt um", āyavana - m "Rührlöffel", apr. iuse "Fleischbrühe", slav. juxá, la. jūs "Brühe" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 289, Fick Wrtb. I 4 , 114, Walde Wrtb. 2 399 f., Boisaq Dict. 311 (unter ζύμη), Pedersen Kelt. Gramm. I, 65, Trautmann Wrtb. 110, Berneker Wrtb. I, 458.]

Avots: ME II, 104


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


jora

[jora "Lärm". Gesprochen mit o nicht nur im hochle. Selburg (vgl. jara dass.), sondern auch in Rujen. Aus estn. joru "Gebrumme, leeres Geschwätz"?]

Avots: ME II, 114


ju

III ju Adolphi 236, = juo, denn. [Wohl proklitisch aus juo gekürzt.]

Avots: ME II, 115


ju ,- als Praefix in dem sogenannten Debitiv statt jà-, aber nicht zur Bezeichnung der Notwendigkeit, sondern

a) des Mittels: man nav jubrauc, ich nabe nichts zum Fahren.
ienes ūdeni jumazgājas, bringe Wasser zum Waschen Kaul.;

b) des Ortes, wo die durch den Debitiv ausgedrückte Tätigkeit stattfindet:
es vedīšu tev zīda šņuores vilnānītes jukaltē, ich werde dir seidene Schnüre bringen zum Trocknen der v. Mag. XVII, 105. nav telīšu jupagana, ich habe keinen Ort zum Weiden der Kälber. lai stāv zaļš uozuoliņš bitītēm julīguo BW. 29105;

c)

das Praefix ju - vertritt den Akk. Sing. eines Relativpronomens: man nav juē̦d, ich habe nichts zum Essen,
kuo ēst. [Vgl. Le. Gr. 685.]

Avots: ME II, 114, 115


juceniski

juceniski, promiscue: viena teicēja lietuo pat vairāk formu juceniski Petr.

Avots: ME II, 115


kadaks

kadaks (so an Ort und Stelle gesprochen!) "Stiefel" Warkl., ein abgetragener Stiefel Skaista, ein Stiefel, dessen Schaft abgeschnitten ist, altes Schuhwerk Pilda, Nautrēni, ein Holzpantoffel Pilda: ve̦ca žīda kadakā BW. 20099, 1 (aus Lettg.). Aus poln. chodak "Bauernschuh".

Avots: EH I, 573


kāds

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186


kaklenīca

kaklenĩca, kaklenĩdze Hasenp.,

1) = kaklenieks 1, 3: izvārīju pašu kaklenīju Bers.;

2) die Schnur, mit welcher die Peitsche an den Peitschenstiel befestigt wird
Lasd. [in Perk. "kakalnīca" gesprochen];

3) Kummetriemen, der von Kummet ausgehend um die Femerstange umwunden wird
Gold., Ahs., Katzd.; in Hasenp. aber kaklenīdze, der Kummetriemen od. die Kummetschnur, die beide Seiten des Kummets zusammenschnürt und zusammenhält.

Avots: ME II, 138


kālab

kàlab: kâ˙lab 2 (so in einer energischen Frage gesprochen; sonst: kâlab 2 ) tu nenāc?

Avots: EH I, 600


kalada

I kalada (so gesprochen) Lettg.,

1) Almosen;

2) die Oblate.
Aus wruss. коляда.

Avots: EH I, 577



kankalēties

kankalêtiês,

1) prozessieren Lub., Fest.;

[2) "sich einmischend hinderlich sein":
"nekankalējies starpā!" saka strādniekam, kas ar savu neveiklību straucē vai kavē uotru darbā Serben;

3) sich befassen mit, sich kümmern um:
negribēju ar viņu tik ilgi kànkalēties 2 Lis., Warkl.].

Avots: ME II, 155


kankāties

kànkâtiês, ‡

2) prozessieren
(mit ) Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 584


kāpa

II kâpa, die Stufe, Sprosse: redelei viena kāpa izlūzusi Wid. Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 191


kāpiens

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193


kāpjamais

kâpjamaĩs, Part. pass. von kâpt, was zu besteigen ist, die Stufe, Sprosse: lai kāpjuot prātīgi; kāpjamie e̦suot tādi pagļē̦vi LP. VII, 620.

Avots: ME II, 193


kāpsliens

kâpsliẽns, die Sprosse: lūst viens kāpsliens,... lūst uotrs kāpsliens LP. VII, 215, [Arrasch, Lenzenhof]. Zu kâpt.

Avots: ME II, 193


karaša

karaša [in Waidau angeblich auch mit ā zwischen r und š gesprochen], kàrša PS., [Wolm.], ein verächtl. Demin. karaška RKr. XVII, 138,

[1) Festbrot, Weissbrot];

2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]

Avots: ME II, 160


kartpelis

kartpelis, kartpulis (beides mit steigender Intonation gesprochen) Sönnaxt, die Kartoffel.

Avots: EH I, 590



kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


kasīklis

kasîklis,

2): auch Orellen, (kasiklis Seyershof;

5): "[kasīklis Lis.]" ME. II, 168 zu streichen; eglenieši ir lieli kasikļi (pflegen viel zuprozessieren)
Ciema spīg. 57.

Avots: EH I, 591


katrs

katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,

1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;

2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;

3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;

4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 172


kaucens

kaũce̦ns,

1) gemeine Kröte
Dond. [gesprochen: koucans];

[2) kaucens Pinkenhof, kaũce̦ns Katzd., der Frosch.
Vgl. kaukainis].

Avots: ME II, 172


ķellāt

ķe̦l˜lât,

3): liederlich (schweinisch) essen
Lems.;

4) im Lehm waten
Dunika: pa druvu ķe̦llājuot, kājas paliek smagas;

5) (erschlossen aus gesprochenem ķe̦l˜t ) "sprechen"
Popen n. FBR. VIII, 114. Refl. -tiês,

1): sudeln
Salis;

3) liederlich arbeiten
Salis.

Avots: EH I, 694



ķerzāt

ķe̦rzât "Garn verwirren" AP. ķe̦rzâtiês Jürg., sich herumbalgen, prozessieren, mit einem seine Not haben: man apnicis ar šuo lietu ķe̦rzāties.]

Avots: ME II, 370


ķeza

ķe̦za, ķeze,

1) Schmutz, schlechtes Essen
Kokn. n. U.; schmutziges Gerümpel U.; eine Pfütze; aneinanderhängendes Treibeis U.;

2) die Widerwärtigkeit,
[in Erlaa und N. - Peb. n. U. für puosts], das Malheur: viņš bija iekūlies ķe̦zā. nu reiz e̦smu nuo ķe̦zas laukā. ķe̦za ķe̦zas galā;

3) Zank, unklarer Streit, verwickelter Prozess
U.

Avots: ME II, 372


ķirģināt

ķirģinât BielU. "sich weigern zu tun, was versprochen".

Avots: EH I, 704



klams

klams: ein fauler Mensch Saikava (gesprochen: kloms); "kas ne˙kā nejē̦dz" Marienhausen; klami Schwanb. "krāmi". Wohl aus r. хлам "Kram, Gerümpel"

Avots: EH I, 609, 610


klēva

klē̦va Wallhof n. Manz., [klēve U.], gew. klē̦vs 2 [Warkl., Nerft, Dubena, eEkengraf], Kuh -, Schafstall: vušķiņai, guotiņai vienu vietu klē̦vu daru BW. 23678, 2 var. [Nur aus dem Oberland bekannt, wo es mit ā aus ē, gesprochen wird.] Aus r. хлѣвъ dass.

Avots: ME II, 225


klēvs

klè̦vs 2 (unter klē̦va): loc. s. klēvī BW. 18379, 8 war.,

1): auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Kārsava; Liepna, Oknist, Pilda, Prohden;

2) "rijas kuls (kluons)" Nerft.

Avots: EH I, 616


kļūt

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût 2 Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III 4 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 2 .]

Avots: ME II, 240, 241


knajs

knajs, ein Weniges, ein ganz winziger Teil Lös. n. Etn. IV, 97: nedabūsi ne knaja, du wirst gar nichts bekommen Bers., Fest.; in Lasd. mit o gesprochen. [Vgl. gnajs.]

Avots: ME II, 242


knocēt

knuõcêt: Odisejs knuocīja gaļu Dünsb. Od. 170. Ob knuõcêt, oder knuocît anzusetzen ist, bleibt ungewiss; für beide wird in Dond. knuoct gesprochen.

Avots: EH I, 635


krampis

I kram̃pis,

1): jāj pie durv[j]u ..., sien pie krampja kumeliņu! BW. 19033; ‡

2) ein haken- resp. krampenartig gekrümmter Finger
Dunika: viņam stiprs k.; krampi vilkt (Dunika) od. iet uz krampjiem (Frauenb.), eine Kraftprobe mit eingehakten gekrümmten Fingern;

3) eine (in einen Balken eingesägte) Kerbe
Ramkau: krampjus iezāģē baļķē, un tur ielaiž siju.

Avots: EH I, 641


kreins

II kriens [li. krienas "pretium pro sponsis"], krienis U., was der Bräutigam der Braut, Eltern und Freunden gibt [Manzel Phraseol. cap. XXXII. - Zu aruss. крьнути, gr. πρίασϑαι "kaufen", ai. krīņāti "kauft", ir. crenim "kaufe" u, a., s. Trautmann Wrtb. 142, Berneker Wrtb. I, 633, Bezzenberger BB. XII, 78 und XVI, 238, Preltwitz Wrtb.2 384, Boisacq Dict. 813].

Avots: ME II, 284


kribis

kribis, das Winzigste, Geringste: nedabūsi ne kribi. es tev nemaksāšu ne kribi! MWM. VII, 887. [Dazu ein Demin. kribiņš (so mit -in- und nicht mit dem dort sonst üblichen -īn- gesprochen!) Ronneb., Smilt., Trik.: nedabūja ne kribiņa; in Trik. dafür auch kribucis.]

Avots: ME II, 277


krievs

krìevs, Demin. verächtlich krievelis, krieveniņš BWp. 1371, krievulē̦ns Duomas III, 1109,

1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;

2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;

3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;

4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).

Avots: ME II, 284, 285


kroķi

kruoķi "kleine, runde, blonde Pflaumen mit gelbem Fleisch (prov. Krohken, Krohtschen)" BielU.

Avots: EH I, 664


krūda

*krūda od. *krūds, der Schaden: kāzas lielas, kāzas mazas, kāzas krūdu padarīja BW. 19469, 3; 20451, 2 [aus Lubn. - Zugrunde liegt wohl wirklich gesprochenes *kryu̯da (aus r. кривда, dial. mit der Bed. "Schaden"), das, weil in Lubn, sonst yu̯ schriftle. ū vertritt, fälschlich zu einem schriftte. krūda umgeändert ist].

Avots: ME II, 291


krusts

krusts,

1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;

2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;

3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;

4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;

5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;

6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;

7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;

8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;

9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;

10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]

Avots: ME II, 289, 290


kruvažas

kruvažas (so gesprochen!) Warkl., alter Kram.

Avots: EH I, 662


kūlainis

III kùlainis 2 (mit ū gesprochen!) Auleja, = kulainis I 1: ruokas nesaļ kūlaiņuos. kūlaiņi cimdi.

Avots: EH I, 682


kulēži

kulêži, Leute, die zur Frohnzeit aus demselben Brotsack ihren Proviant holten. Fig., kulēžuos iet, intimen, unzüchtigen Umgang haben, gemeinsame Sache machen JU.

Avots: ME II, 306


kuļķene

kuļ˜ķene, auch kuļķens Biel. R. 622 (wohl auf d. prov. Kullchen zurückzuführen), ein kleiner Sack: maišelī bij iesviesta varžu kuļkene Kleinb, ielieci kuļķenītē maizes klinciņu LP. VI,18.

Avots: ME II, 310


kuņoties

kuņuotiês (eigentlich mit a < ā gesprochen?) Salis, (schimpfend) jem. "kuņä nennen.

Avots: EH I, 676


kur

kùr: gesprochen kûr 2 Dunika Rutzau,

2): lai dasien kur ne˙vien (irgendwo)
... tuo diegu Pas. IV, 188;

3): vāle, kur (Ersatz des Relativpronomens) sit strupuļus Pas. XI, 129.

Avots: EH I, 677


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


kurš

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328


lāboties

lābuôtiês: sich anschmeicheln (mit ã ) Ermes, Kegeln, Orellen, Trik., (mit â 2 ) Salisb.: lâbuodamies 2 pretī cilvē̦kam, suns kustina asti Seyershof. Mit à 2 (und nicht oa aus ā) wird es auch (warum ?) in Gr.-Buschh. gesprochen!

Avots: EH I, 725


ļabraks

ļabraks (so gesprochen; mit hochl. a < e̦?) Saikava "lempīgs, padumjš cilvē̦ks".

Avots: EH I, 768


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398



laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


lakači

I lakači [Schrunden, Fockenhof, Treiden, Kand., lakāči N. - Peb.], Lungenkraut (pulmonaria) St., RKr. II, 76, [Ruj.; um Mitua werde angeblich dafür auch lãkači (?) gesprochen; vgl. * lê̦kači].

Avots: ME II, 415


ļapa

ļapa,

1) der Kubfladen
Kaul., [Warkl.;

2) in Lauri (gesprochen ļopa) = ļe̦pa I 2]. ļapans [mit hochle. a aus e̦?], s. ļãpãns.

Avots: ME II, 530



lāsains

I lãsaîns, làsaîns 2 Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. 2 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.

Avots: ME II, 441


lāsēt

lãsêt, ‡

2) fleckig, sommersprossig werden:
man seja lâsē 2 Zögenhof.

Avots: EH I, 729


lāstauks

làstauks 2 (unter lâstaûgi): auch (mit à 2 gesprochen!) Skaista.

Avots: EH I, 729


lasumi

lasumi (so gesprochen!) Liepna "raibumi": plauši kad neve̦se̦li ir, tad zili ar tādiem vusādiem lasumiem. Vgl. lāsums.

Avots: EH I, 722


lauks

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. 2 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. 2 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427


lazda

lazda: auch Assern, Bērzgale, Burtn., Gr.-Buschh., Daudsewas, Dunika, Ekau, Ekengraf, Fellsen, Frauenb., Garssen, Grünh., Heidenfeld; Jürg:, Kalupe, Kurmene, A.- und N.- Laitzen, Laud:, Linden (in Livl.), Mahlup, Mar., Mesoten, OB., Oknist, Postenden, Prohden, A.- und N.- Rahden, N.- Rosen, Rutzau, Saikava, Sessau, Setzen, Sonnaxt, Stackein, Stelph., Stirniene, Sussei, Teufkain, Trik., Wahrenbrock, Gr.-Würzau, Zvirgzdine, Tdz. 39055 (aus Warkh.) und 46991 (aus Rudzētas). Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz, KZ: LIV, 247 und LVI, 177.

Avots: EH I, 725


lejnieks

[* lejnieks (gesprochen ostle. ľeińīks) "miežu rausis" Lettg., Bauske; vgl. li. palietìnis "eine Art Fladen."]

Avots: ME II, 447


Lejputrija

Lejputrija (gesprochen: Leĩputrija) od. Lejputras zeme, Schlaraffenland: kaut es pats varējis te tuo Lejputriju tādu ieduomāties kâ viņi Vēr. I, 1163. Zu putra.

Avots: ME II, 447


lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459


liekt

lìekt: mit iẽ auch Perkunen, Rutzau, Schnehpeln, mit 2 Selg., Stenden, Wandsen;

2): vare̦nuo darba liecēju Ciema spīg. 9; ‡

3) gehend od. fahrend eine Schwenkung machen
(?): Annele ... liec uz sē̦tsvidus pusi Brigadere Dievs, daba, darbs 39. prospektā lieca iekšā (bog ein) gaŗa rinda ratu Brigadere Daugava 1928, S. 824; ‡

4) (Garn zu einer Docke) wickeln
Auleja. Refl. -tiês: mit iẽ Zabeln .n. FBR. IV, 63; ‡

2) "liegties" (mit iẽ ) PlKur.

Avots: EH I, 753


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


liels

liêls,

1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;

2) zābaka liels, der Stiefelschaft;

3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls 2 "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].

Avots: ME II, 502


Liepāja

Liẽpãja: an Ort und Stelle mit â 2 gesprochen.

Avots: EH I, 756


likums

likums,

1) was man gelegt hat od. was gelegt worden ist:
uguns vienādi atruonas akmenī kâ ar ve̦lna likumu tuoreiz ielikta, das Feuer befindet sich noch immer in dem Stein, seitdem es der Teufel dorthin gelegt hat LP. VII, 1180. es tavu likumu nevaru atrast U., ich kann nicht finden, was du weggelegt hast. atradīsi rīta māli vakarēju likumiņu BW. 3582;

2) das Festgesetzte, Befohlene, der Befehl, die Bestimmung:
izpildīju tikai saimnieka likumu, ich habe nur des Wirts Befehl erfüllt Janš. dieviņ, tavu likumiņu! BW. 16713. vienam būšu, ne visiem pa Laimiņas likumam 1946. Sprw.: dieva likums, paša tikums, die Ehe ist das Produkt der Bestimmung Gottes und der eignen Wahl, des eignen Gefallens;

3) das Gesetz:
likumus duot, ievē̦ruot, kājām mīt.

Avots: ME II, 470


limt

[II lìmt "(ein provisorisches Strohdach) decken" Schujen, Jürg.; lìmt "limsti I anfertigen" Nötk., Serben.]

Avots: ME II, 471


lotaga

luõtaga,

1) die Rute
Stockm. n. Etn. II, 129; [(gesprochen mit ostle. ū aus uo) "etwas zum Schlagen (ein Strick, eine Peitsche)" Neu-Laitzen; eine Rute zum Schlagen Dricē̦ni, Biržgalis);

2) der Angelstiel
Kalnzeem;

3) ein gewandter Mensch:
zē̦ns izvijas kâ luotaga Dond.;

[4) ein Buckliger
Wid.].

Avots: ME II, 528, 529


lotis

luõtis: der nom. pl. (luõši) auch aus Dond., Pernigel, Sussikas belegt; in Dahlen, Katlakalns, Pabbasch auf Grund der Kasus mit luoš- ein nom. s. luõsis neugebildet; iemeta pļavās luošus zivju zvejui Bigauņc. 16. Sehr zweifelhaft ist der Beleg für einen ā-Stamm (luoša) aus Pas. III, 390. (aus Dand.): izme̦tuši luošas (für gesprochenes luošs < luošus?) ... un gaidījuši, kamē̦r vimbas salien luošās (für gesprochenes luoše̦s < luošuos?). Doch gibt auch BielU. aus Peterskapelle ein luošas "Netz aus sehr feinem Garn, wo in den Maschen die Strömlinge hängen bleiben".

Avots: EH I, 768


maksāt

maksât, -ãju,

1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;

2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.

Avots: ME II, 555


mākulis

I mãkulis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Pankelhof, Schwitten, Siuxt, Wainsel, (mit à 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Linden in Kurl., Līvāni, Oknist, Prohden, Saikava, Sonnaxt; eine kleine Wolke (mit ã ) AP., C., Salis, (mit à 2 ) Bērzgale, N.-Rosen: pie zilās; ar pare̦tiem mākulīšiem ruotātās debess Janš. Apskats 1902, 17. piesūcies kai m., völlig betrunken Warkl.; der Nebel Erlaa n. BielU.

Avots: EH I, 790


maldīt

màldît, -u, -ĩju,

1) intr., irren, fehlen
L., St.: [tie, kas tuksnesī maldīja Psalm 107, 4.) kālab velti lai mans gars bezgalībā malda (gew. maldās)? JR. V, 16;

2) tr., irre führen, täuschen:
jeb mani acis malda? Apsk. Refl. -tiês, irren, sich verirren: dē̦ls maldījās visu dienu pa mežu. es e̦smu maldījies savās duomās. prātiņš tāļi maldījās BW. 9944. Subst. màldîšana, das Irreführen, Täuschen; màldîšanâs, das Irren, Fehlen; màldîtãjs, wer irre führt; màldîtãjiês, wer irrt, den Weg nicht finden kann LP. VII, 942. [Wohl zu me̦li (s. dies), mèlst, gr. μέλεος "vergeblich, nichtig", arm. molor "irrend", ir. mellaim "betrüge", av. mairya- "betrügerisch", s. Walde Wrtb,2 457 und Pantzerhielm Thomas Festskrift til Prof. Alf Torp, S. 151,1

Avots: ME II, 557


mandēt

[mandêt, prüfen, probieren Lng., Für. I. Als ein Kuronismus wohl zu le. muôdinât, muôstiês (s. dies), li. mandyti "probieren" Geitler Lit. St. 96, gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen", an munda "zielen" u. a.; zur Bed. vgl. le. bàudît.]

Avots: ME II, 560


mans

mans [li. mãnas], Possessivpronomen der 1. Pers. Sing., mein: ej nu ar manām kājām, sagt man zu einem, der schneller gehen soll. [Vgl. Le. Gr. § 357.]

Avots: ME II, 561


matavelis

matavelis (mit ma- gesprochen) Lettg., eine Garnwinde. Aus r. мотовило.

Avots: EH I, 784


matužnieks

matužnieks (mit ma- gesprochen!) Auleja, wer sehr grob zu schimpfen pflegt: kuŗš m., tuo i[r] par puisi neskaita.

Avots: EH I, 785


mazpilsēta

mazpìlisẽ̦ta, die Kleinstadt, die Provinzstadt.

Avots: ME II, 573


mazpilsētnieks

mazpìlsẽtniẽks, der Kleinstädter, der Einwohner einer Provinzstadt.

Avots: ME II, 573


mazs

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I 2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574


mēdzināt

mēdzinât [li. mėgìnti "prüfen"],

1) anprobieren
L., [prüfen, versuchen Für., mèdzināt 2 Warkl.: mēs meldiņu mēdzinājam, nedrīkstam uzjemt];

2) vexieren, spotten
Ruj. n. U.;

[3) "?": cits nespēja bruņu nest, cits zuobina mēdzināt BW. 32064, 7 var. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mêgt].

Avots: ME II, 612


mēģināt

mẽģinât, [mē̦ģinât Gr. - Essern, Ruj., Trik.], tr., prüfen, probieren, versuchen: ai skaudrais zuobentiņ, kur es tevi mēģināšu? BW. 15991. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s 19657. es tuo tautu zeltenīti divējādi mēģināju 305. sulainis, mēģinādams savus biedrus, ieveļ kurvī lielu akmeni JK. III, 2. Mit abhängigem Infinitiv: es mēģināšu tavu lūgumu izpildīt. vē̦lākuos laikuos mēģināts nuosusināt šuo bezdibeni LP. VII, 444. Refl. -tiês, sich üben, sich versuchen: mēģināties jāšanā, šaušana. Subst. mẽģinãjums, der Versuch, die Probe, das Experiment. [Wohl aus li. mėgìnti "prüfen."]

Avots: ME II, 613


mēķēt

mũķêt, -ẽju, tr., intr., muken [vgl. auch estn. mũkima dass.] (prov.), dietrichen, mit einem Dietrich öffen. Subst. mũķê̦tãjs, wer mit einem Dietrich öffnet, aufmacht: pē̦rn precēja zirgu zaglis, nu atslē̦gu mūķē̦tājs (Var.: krampju laudzējiņš) BW. 156631, 4.

Avots: ME II, 678


meklēt

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594


menca

me̦ñca [auch Līn. (li. menkia Klaip. 30, Miežinis)], meñce (li. ménkė), meñcis [Karls.], Popen, N. - Bartau BW. 30810, [me̦ñcs Dunika, Rutzau], der Dorsch RKr. IX, 93, Rojen, Dond., Grob., Salis, Adiamünde: siļķes, me̦ncas (Var.: mences, me̦nci) man vaicāja BW. 30775, 1, 2. [Als ein Kuronismus zu li. meñkas "unbedeutend", vgl. Būga KSn. I, 233 und li. "tiek žuvių, mažų ir didelių, gerų ir menkų (schlechte)" Lit. Mitt. I, 360. Li. meñkas nach Güntert Indog. Ablprobl. 58 vielleicht zu ai. mankú-ḥ "schwächlich"].

Avots: ME II, 601


merdze

‡ *merdze od. *mērdze (erschlossen aus gesprochenem meredze Lesten n. BielU.) "atvašu dārzs".

Avots: EH I, 801


mērīt

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619


mērķis

II mẽrķis,

1): nuo zvaigznēm, nuo gaiļiem - tur visi mērķi ņē̦muši (nach den Sternen und dem Hahnenkrähen hat man die Zeit bestimmt)
Siuxt. dze̦guzi tura tādu mērķa kustuoni (d. h. das Schreien des. Kuckucks kann prophetisohe Bedeutung haben) ebenda. - Der letzte Satz unter mẽrķis II 1 (ME. II, 620) gehört zu mẽrķis II 4;

2): ņem pats pie sevim mērķi! KatrE.;

4): eine Netzboje
Salis;

5): ein Schimpfname Frauenb.: kuo tu, m.; duosi ēst! Frauenb. tāds kâ m. ("āksts")! Ermes. izskatās kâ gatavais m. (Krepierling)
Schwitten, ‡

6) "?": ak tu m˙! Ausruf der Verwunderung, Überraschung, auch Verachtung
Diet.

Avots: EH I, 808, 809


mešļa

mešļa: auch (gesprochen : meše̦ļ ) Dond. n. FBR. V, 134.

Avots: EH I, 803


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


meteklis

meteklis,

2): auch (meteklis) Segew.;

5): auch (gesprochen: me̦teklis) Salis;

6) (meteklis) "dakša" Segew.

Avots: EH I, 803


meženis

meženis: "gepropfter" ME. II, 609 zu verbessern in "gepfropfter".

Avots: EH I, 804


meženis

[meženis, ein (jugner), nicht gepropfter, wild wachsender Apfelbaum Bauske, Dricē̦ni, Prawingen, Treiden, Selsau, Sessw., Peb. u. a.]

Avots: ME II, 609


mēzt

mêzt,

2): par Druvienas baruonu ne˙kā ļauna nee̦smu dzirdējis; nav viņam tik daudz tautā pagalms mē̦zts (man hat nicht so viel von ihm gesprochen, ihn kritisiert)
kâ lizumniekam Ciema spīg. 231; ‡

3) graben
(mit ê ) Auleja: m. duobi, aku;

4) schlagen Celm., mit etwas Schwerem schlagen
(mit ê ) C., Lemb., Saikava, Serbig. - Subst: mē̦zumi: auch (mit ê̦ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 811


migla

migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, me̦tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu me̦t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņu vakarā miglu laiž (Var.: me̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, me̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. - dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird's fühlen U. [Zu ai. mēghá-ḥ "Wolke", arm. mēg, gr. ὀμίχλη "Nebel", ndl. dial. miggelen "fein regnen", r. мжит "es nebelt, regnet fein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 486, Bechtel Hauptprobl. 373.]

Avots: ME II, 624


mīklains

I mîklaîns: auch Pas. XI, 396; m. (=dubļains) ceļš Schwanb. (hier mit -ikl- gesprochen).

Avots: EH I, 820


mīklines

mîklines Oknist, gewisse Beeren Prohden.

Avots: EH I, 820


mons

muõns [Salis], nach U. auch muona, Deputat, Proviant als Lohn: ar vārdu "muons" apzīmē algu dabas ražuojumuos. - Duobeles draudzē kalpi saņe̦m savu algu muonā un bez tam dabū arī zemi Etn. III, 133. bez 25 rubļiem un tā paša magazīnas muona es viņa vairs neturu A. XIV, 1, 297, Seg. [Aus liv. muon resp. estn. mōn dass., s. Thomsen Beröringer 271.]

Avots: ME II, 683



munerēt

munerêt Seyershof, probieren, versuchen: munerēju, kamē̦r iemācījuos aust.

Avots: EH I, 832


murzāt

murzât, ‡

4) "padarīt ne tâ, kâ vajag" (mit ùr 2 ) Saikava. ‡ Refl. -tiês, ungeschickt arbeiten:
kuo mùrzājies 2 ap munu pluostu? Saikava; lange und erfolglos sich mit etwas beschäftigen (mit ur̂ 2 ) Salis, (mit ùr 2 ) Lubn., Meiran: nebija jāmurzājas gar programmu Sociāldem. 1933, № 64; "guorīties" Dunika. zur Bed. vgl. auch izmurzât.

Avots: EH I, 835


mūsa

mũsa,

1): auch BW. 14958 (aus Hoppenhof), Allendorf, Ertnes, Gr.-Roop, Jürg., Orellen, Ramkau, (mit ù 2 ) Borchow, Heidenfeld, N. Laitzen, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Warkl., Zvirgzdine, Azand. 44;

2) mũsas AP., die Sommersprossen.

Avots: EH I, 839


mūsains

mũsaîns, gefleckt, tüpfelig, bunt, sommersprossig: vai, kādi tagad mūsaini luogi! mūsaina drēbe, mūsaina seja, mūsains ģīmis Smilt., Mat., Paul. Zu mũsa; vgl. mušaîns.

Avots: ME II, 679



mūsēts

mũsē̦ts AP., sommersprossig: mēsē̦ta seja.

Avots: EH I, 839


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


nagla

nagla, Demin. verächtlich naglele̦, der Nagel (eiserner): Sprw. pie vienas naglas daudz zaķu pakaŗ. [kâ nagla U., wie angenagelt.] suņa (suns Bers., [Wolm.]) nagla, der Hunsnagel (prov.), ein Geschwür. - [Nebst li. nagla Lit. Mitt. I, 69 und estn. nagl aus mnd. nagel.]

Avots: ME II, 687


narvs

narvs,

1): auch Fest, n. FBR. XVII, 84 (gesprochen: narvs mit steigender Intonation), Oknist n. FBR. XV, 163 und 171 (gespr.: nàrvs 2 ), Stockm. n. FBR. Vlll, 87 (gespr.: nårvs), Prl., Meselau, Saikava (gespr.: no`rvs 2 ).

Avots: EH II, 5


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nemt

nem̂t: kad vienu vārdu iesāk, tad visu dienu viņš ne̦m (spricht lange und weitläufig) Seyershof. viņi katru gadu ir nē̦muši mani (haben über mich Schlechtes gesprochen) ebenda. n. uz strēķa. tüchtig durchschelten ebenda. n. zemē "nuobeigt, nuosist, dabūt savā varā" ebenda. Refl. -tiês: nebij vusu vasaru gaļas, pi kā n. ("pie kā ķerties"); tad pirka siļķes Mahlup. meitai runas ne̦mas ("ruodas") Liepna.

Avots: EH II, 16


nenoliekties

neùolìektiês, -liecuôs C., [Lis., Ruj., Erlaa], nenùosliekt Kokn., Serben, Oppek. n. U., Birzm., nenūosliektiês Ronneb., [Schwanb.]nach U. in Gr.- Jungefernh. u. a. auch nenuoliekt, missgönnen, nicht gönnen: viņš nenuoliecas ēst Paul. [Zu liekt, biegen, li. linkė´ti "wünschen"; das -s- in nenuosliekt ist das reflexive Pronomen.]

Avots: ME II, 724, 725


nīte

nĩte, nites,

1) s. nĩts;

2) Sprossen an einer Leiter
U.;

3) Heuraufe;

4) s. nîts.

Avots: ME II, 747


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


nodūlēt

nùodūlêt, (unproduktiv arbeitend) vertrödeln (mit ù 2 ) Saikava: n. laiku. kad tâ pa vakariem nuodũlē ("lange wach bleibt"), tad rītuos nevar piecelties AP.

Avots: EH II, 42


nojukurēt

[nùojukurêt zirgu U. (unter jukurêt), ein Pferd durch vieles Reiten oder Fahren abmarachen (prov. "abjuckern").]

Avots: ME II, 792


noknitināt

nùoknitinât sē̦klas AP., Ramkau, mit der Saat eine Keimprobe machen.

Avots: EH II, 54


noliktenis

nuoliktenis,

1) "liktenis, nuolikums" (mit 2 ) Salis n. FBR. XV, 78;

2) ein Depot, ein Abdach, wo etwas provisorisch untergebracht wird
Prl.: nuolikteņi ir pie dzirnavām lē̦ze̦ni lieveņi bez griestiem, kur negaisa vai lietus laikā zirgus iebrauc Prl. izbraukdami uz tāluo pļavu nuolikteņiem pēc siena Daugava 1938, S. 601. zemē ... ieraktuo ... pārtikas nuolikteni Vindedze 164. uz zirgu nuolikteni Ciema spīg. 243 (ähnlich 258).

Avots: EH II, 62


nomācēties

‡ *nuomâcētiês (erschlossen aus gesprochenem nuomâctiês 2 ) Kand., = nùomàktiês: jau pa˙visam nuomācejies.

Avots: EH II, 67


nomalšēt

nùomalšêt ("sajukt" (?) Bauske]: tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi nuomalšēja (Var.: sajukuši) BW. 25490 [aus Salis od. Allendorf; -šēja wohl für ein gesprochenes -šej, das in Salis vielleicht aus -šāja entstanden ist].

Avots: ME II, 816


nomiet

II nùomiet (??) Wessen, = nùomĩt, abtrampeln: nuomieta zâle. Erschlossen aus gesprochenem ostle. nūmīt mit (aus dem Schriftle. od. aus einer li. Mundart) entlehntem ī (für ei )?

Avots: EH II, 70


nopestīt

nùopestît: tad kļūs mauka nuopestīt[a] ("?") Tautas vēsturei 195 (aus einem Protokoll).

Avots: EH II, 74


norieši

nuõrìeši,

1) was sich leicht absondern lässt, was man beim Sieben mit der Hand oben abnehmen kann
Hr.;

2) [sedum soboliferum Burtn.; nuõriẽši "sempervivum soboliferum" Wolmarshof, Kalnazeem, Jürg.]; Hauslauch (sempervivum tectorum); sprossende Hauswurz RKr. II, 78: acis kad sakarsušas, tad jāņe̦m nuorieši Etn. IV, 114. nuorieši jeb saulrieteņi Konv. 2 2322. Zu riest, sich trennen.

Avots: ME II, 840


norise

nuorise,* der Vorgang (Prozess): tie pārzina nuoteiktas nuorises dzīvnieku organismā Melderis Meža vakari 15.

Avots: EH II, 81


norudēt

nùorudêt: nuorudējusi mute, Sommersprossen, Sommerflecken im Gesicht Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Refl. -tiês, Herbstfarbe bekommen, wie falbes Laub Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 82


nosa

nùosa,- auch nùoza-, Präfix.

infigiertes Reflexivpronomen im hochlettischen, zum Teil auch im mittellettischen und tahmischen Dialekt, z. B. nùosabīt statt nùobītiês. nùosabrēkt od. nùosabrēktiês st. nùobrēktiês. lm Volksliede zuweilen noch vom Verb getrennt: nuosa skaņi gavilēju BW. 223; 632; 739, 3; 28329, 1.

Avots: ME II, 842


nosaliecīgs

[nùosaliecîgs, nachgiebig; nùosaliecĩba, Nachgiebigkeit Oppek., Lubn. n. U.; mit infigiertem Reflexivpronomen -sa-; vgl. nùoliecîgs, nùoliecĩba, nùosliecĩba.]

Avots: ME II, 843


nosprāgt

nùosprâgt,

1) abbersten, abplatzen:
mucas stīpa nuosprāgusi;

2) sterben, krepieren
(perfektiv) [li. nusprogti Tiž. I, 337, Liet. kalb. sint. I, 19]: slikts laiks, laikam ragana nuosprāgusi. kaimiņam labākā guovs nuosprāgusi Etn. III, 55.

Avots: ME II, 856, 857


nosūdzēt

nùosũdzêt, tr., verklagen, anklagen: viņš tik tuo zina - citus nuosūdzēt Dok. A. Refl. -tiês,

1) einander verklagen;

2) immer klagen, immer Prozesse führen.

Avots: ME II, 862


novads

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881


novēle

‡ *nuovẽle, der (einem andern ausgesprochene) Wunsch: paldies ... par tādu labu nuovēli Dünsb. Apakš Ziemassvētku eglītes III, 93.

Avots: EH II, 106


nozīlēt

nùozĩlêt, tr., prophezeien: nākuotni. [mēģināt kaut kuo nuozīlēt par sava duomātā laimīga mūža garumu Janš. Dzimtene 2 III, 121.]

Avots: ME II, 891


obaža

obaža, das Unglück, Malheur: nebūtu klausījis, būtu atkal piesitusies kāda obaža Druva II, 407. - Mit uo-, odet mit hochle. o (so in Golg. gesprochen] aus a?

Avots: ME II, 907


pacērpine

pacērpine (-ēr- erschlossen aus gesprochenem -ier-) zâle Warkh. "?"

Avots: EH II, 123


padam

padam: pa˙dam Dunika (so auch in Rutzau gesprochen?).

Avots: EH II, 126


pagaida

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. 1 139; Konv. 2 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26


pagaids

pagaids (unter pagaida),

1): iedeva uz pagaidiem (= procentiem) auzu pūru da rudiņam Kaltenbr.;

3): auch Lng. (unter gaidīt).

Avots: EH II, 131


pakāpe

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. 2 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43


pakāpienis

pakāpienis, die Stufe, Sprosse Oknist.

Avots: EH II, 142


pakāpiens

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43


pakāpslis

pakâpslis, die Sprosse, die Stufe, der Tritt: ce̦pure palika uz trepju pakāpšļa karājuoties Purap. viena nuo jaunajām meitām atruodas vēl uz vaguona pakāpšļa B.Vēstn. [es atkal par vienu pakāpsli būšu augstāk Zaravič.] zemnieks ir paklausīgs pakāpslis pie viņa zirga sāniem.

Avots: ME III, 43


pakošļāt

pakuošļât, tr., etwas beissen, beissend probieren: pakuošļā - ne˙kas, pumpurs vien ir LP. VII, 577.

Avots: ME III, 52


palīdzēt

palĩdzêt, [palîdzêt], -u, -ẽju, helfen: Sprw. palīdzi man bē̦das ciest! es tev palīdzēšu me̦du ēst Etn. II, 79. pa līdziet, labi ļaudis, līgaviņu sataujāt! BW. 13810. ai tu guovu māršaliņa, palīdz[i] man telītēs, jaunas siet vai dziņā, ve̦cas laist naudiņā! 29162. dieviņ, palīdzi sirmu jūgt, pe̦lē̦ku braukt, ar abi ruokām kūju celt, sagt man beim Beginn einer Arbeit PS. Refl. -tiês, sich, einander helfen: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. zvē̦ri cits citam palīdzējušies LP. VI, 252. Subst. palîdzêšana, das Helfen, Unterstützen; palĩdzê̦tãjs, der Helfer. [Die Vertetlung von ĩ und î in der Wurzel deckt sich mit derselben Verteilung in palīgs, nur dass in Salis und Ruj. das Verbum mit ĩ gesprochen wird, s. auch līdzêt.]

Avots: ME III, 60, 61


palīgot

palĩguôt,

1) tr., ein wenig schaukeln:
pašūpuoju, palīguoju savu ze̦lta bāleliņu BW. 1881;

2) intr., ein wenig schweben, schwanken:
gaŗām sē̦tai palīguoja man[a] audzē̦ta līgaviņa BW. 15838;

3) ein wenig Johannis-lieder singen, sich an der Johannis-prozession beteiligen:
iesim visi Jāņa bē̦rni uz avuotu palīguot! BW. 32887. Refl. -tiês, ein wenig schaukeln, schweben, Johannislieder singen: atkal palīguojas zemes pamati MWM. XI, 288. zirgs... nespēcībā arvien uz priekšu palīguojies LP. V, 102.

Avots: ME III, 61


pamēģināt

pamēģinât, tr., intr., etwas versuchen, probieren: pamēginājis (zābakus) uz savu kāju LP. IV, 111. tagad jūs atkal gribiet ar šņabi pamēģināt LA. Refl. -tiês, sich etwas versuchen: ve̦lns vēlreiz grib pamēģināties LP. VII, 1176.

Avots: ME III, 70


paplašināt

paplašinât, tr., erweitern, vergrössern: ruobežas, valsti, kultūru. viņi cītušies savus zemes aaabalus paplašināt LP. VII, 487. paplašināts teikums, erweiterter Satz. Refl. -tiês, sich erweitern: stipri paplašinājusies arī programma Vēr. II, 236. - Subst. paplašinâšana, das Erweitern; paplašinãjums, die Erweiterung; paplašinâtãjs, wer erweitert.

Avots: ME III, 82


paprasīt

paprasît [li. paprašýti, slav. poprositi], fragen, bitten (perfektiv) - mit dem Akk. der Sache und dem Dativ der Person: es dievam paprasīju pilnu pūru ze̦lta naudas BW. 33659.

Avots: ME III, 83



paradīt

paradît [slav. poroditi], tr., erzeugen, produzieren: dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā mana paradīta BW. 957. [kad tik varē̦tu visu tuo paradīt (machen) par nebijušu Jaunie mērn. laiki I, 186.]

Avots: ME III, 86


paraudzīt

paraũdzît, ‡

3) probieren, versuchen:
zemnieks paraudzīja glāzīti al[u]s Pas. IV, 174. dažādi paraudzījis, beidzuot atradu, ka ... Janš. Dzimtene I, 314. paraugi rāvusēs (= rauties)! Pas. XI, 205.

Avots: EH XIII, 166




paredzīgs

paredzîgs, vorhersehend, prophetisch: viņi tic, ka tajās (sievietēs) atruodas kaut kas svē̦ts un paredzīgs Lautb.

Avots: ME III, 89


pareģis

pareģis, f. -ģe, pareģuonis, pareģuons, pare̦guons, der Seher, der Hellseher, der Wahrsager: bē̦rnam dzimstuot pareģis pasakuot, kāds mūžs jaunpiedzimušam būs. viņi bi juši lieli pareģuoņi LP. VII, 679. mācīšuos pareģuona amatā V, 303. laika pare̦guons, der Wetterprophet Aps. zīle liela pareģuone (pare̦guone BW. 2581) BWp. 2581.

Avots: ME III, 89


paregņot

[paregņuôt, prophezeihen B. Vestn.]

Avots: ME III, 89


pareģot

pareģuôt, tr., vorhersehen, wahrsagen: tūliņ varējis visu pareģuot LP. VII, 1272. Subst. pareģuõjums, die Prophezeiung; pareģuôšana, das Wahrsagen; pareģuôtãjs, der Seher, Wahrsager.

Avots: ME III, 89


pārgremot

pãrgre̦muôt, den Prozess des Kauens beenden (?) Sonnaxt: aita gre̦muo, kamē̦r pārgre̦muo.

Avots: EH XIII, 200


pārkāsas

[pārkāsas,

1) "das mit Seihen verbundene Giessen des abgekochten Bieres in Fässer"
Lettg.: kad dzeŗ kāšamuo alu, mē̦dz sacīt, ka dzeŗ šim alum pārkāsas jeb dzeŗ alu pārkāsām Wessen (in Warkh. wird die Prozedur der pārkāsas gefeiert);

2) "?": kad rudeni nuoliek me̦du ziemas vajadzībām, saka, lai glabājas me̦dus pārkāsām Kārsava.]

Avots: ME III, 160


pārražība

pãrražĩba,* die Überproduktion: pārliecīga pārražība A. XXI, 510.

Avots: ME III, 172


pārražot

pãrražuôt,* tr., überproduzieren MWM. VI, I27.

Avots: ME III, 172


pārsaukt

pãrsàukt, tr.,

[1) überschreien, im Schreien übertreffen
Wid.;

2) berufen:
nerātnu bē̦rnu; verrufen, rügen, schelten: pārsauktiem kruogiem Jaunie mērn. laiki I, 147. pārsaucams biju vienumē̦r I, 187.] atradusi kādu ce̦nsuonību par pārsaucamu A. XII, 785;

3) ["sich beklagen über"
Salis, C.]: tâ nevajaguot vis dievā pārsaukt Upīte Medn. laiki 65;

4) falsch lesen:
bē̦rns lasuot daudz vārdu pārsauc Ahs.

[5) herüberrufen:
p. uotru pār upi;

6) noch einmal aufrufen:
bē̦rni būs vēl jāpārsauc, vai nav kāds izlaists;

7) von neuem aufbieten (in der Kirche)
od. proklamieren: šispāris uotrreiz jāpārsāuc. Refl. -tiês,

1) falsch lesen
(intr.): bē̦rns lasuot pārsaucās;

2) sich umbenennen:
Plute pārsaucās par Uolavu.]

Avots: ME III, 174


pārsimti

[pãrsimti, Prozente Brasche n. U.]

Avots: ME III, 174


pārteikt

pãrtèikt,

2): falsch aussprechen
Oknist: es pārteicu vārdu (vgl. ME. III, 182 unter pãrtèikt(ies)). Refl. -tiês: man pārteicās Oknist, ich habe mich versprochen.

Avots: EH XIII, 214


pārtika

pãrtika, [pārtiks U.], das zum Auskommen, Unterhalt Nötige, das Auskommen, der Unterhalt, der Proviant, die Kost: laba, šaura pārtika LP. I, 132. pārtiku duot, nuopelnīt, uz ziemas pārtiku varēja cerēt Aps, pārtikas biedrība, der Konsumverein.

Avots: ME III, 183


pārzīt

pãrzĩt, [ = pãrzinât Schnickern, Behnen; näher bekannt werden Rutzau: viņš labi pārzīst savu amatu Bixten. pārzīt visu fabriku kâ savus piecus pirkstus Lennew.]: nuo skuolām pārnākušie jaunekļi mācās pazīt un pārzīt Kundziņš V. St. 50. [pārzīts, erprobt, treu: pārzītas kalpuošanas labad Glück II Kor. 9, 12.]

Avots: ME III, 189


pasa

pasa,- Präfix pa + infigiertes Reflexivpronomen im Hochlettischen und Kuronischen, z. B. pasadziedât für padziedâtiês, pasamest für pamestiês BW. 33612 u. a.

Avots: ME III, 93


pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95


pasmirdēt

[pasmir̂dêt,

1) ein wenig stinken:
kas te uz reiz pasmirdēja?

2) tāda slava pasmirdēja Lis., es wurde Schlimmes (über jem.) gesprochen.]

Avots: ME III, 103


patalcinieks

*patàlciniẽks, ein Talkus-Gast, der nicht mitarbeitet, sich aber traktieren lässt L.; bei L. eig. patalsinieks, was aber offenbar ein Druckfehler ist [oder eine Kompromissform zwischen *patalsnieks <*patalcnieks und *patalcinieks?]

Avots: ME III, 118


patēkt

patèkt 2 , -cu, loben Warkl. n. FBR. X, 123: bē̦rnam patīk, kad juo patē̦c; "(lat.) probare" Skaista: bē̦rnam patīk, ka patē̦c.

Avots: EH XIII, 182


patiesāt

[patìesât,

1) bekritteln:
meitas ņēma puišus patiesāt;

2) teilweise aufessen:
viņš jau lielu daļu gaļas patiesājis Lis. Refl. -tiês, eine Zeitlang prozessieren.]

Avots: ME III, 122


pavalsts

pavàlsts, -s, die Provinz: Suomija bija Krievijas pavalsts Latv.

Avots: ME III, 132


pēc

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205


pelīms

pelīms,

1) artemisia absinthium Liepna;

2) plur. pelìmi 2 , erschlossen aus gesprochenem ostle. peľeim̂i Zvirgzdine n. FBR. X, 28, = pelējumi (?).

Avots: EH XIII, 221


pelnīt

pèlnît (li. pelnýti), -u, od. -ĩju, -ĩju, verdienen, gewinnen, verschulden U.: Sprw. iet lē̦ti, bet pelnît grūti. sūri, grlīti pelntts. kuo mute pe̦lnā, tuo mugura maksā. kuo pelnîjis, tuo dabūjis. mums jāstrādā un jāpe̦lna maize Rainis Ze̦lta zirgs 18. kâ maize jāpelnī BW. 31864, 5 var. Refl. -tiês, (für sich) verdienen: maizi pelnīties Plūd. Rakstn. I, 114, viņa pūlejās un pelnījās kâ zinādāmā Janš. Subst. pèlnîtãjs, einer, der verdient BW. 7161. pèlnĩjums, das Verdienen, das Verdiente: kāds pelnījums, tāds alguojums Krilova pasakas 83. visa gada pelnījumu pe̦lē̦ka aîtiņa apē̦d RKr. VII, 307. Zu aksl. плѣнъ, r. полонъ "Beute", ai. paņa-ḥ "versprochener Lohn", páņatē "handelt ein", an. falr "verkäuflich" und weiterhin apr. peldīuns "erworben", li. peldė´li "sparen" s. Trautmann Wrtb. 213, Walde Vrgl. Wrtb. II,51, Boisacq Dict. 830.

Avots: ME III, 197


pelns

I pe̦lˆns 2 (li. pel˜nas "Verdienst", urslav. "pelnъ "Beute", ai. pāņa-ḥ "versprochener Lohn"), = peļņa U., N.-Bartau; = nuope̦lns Für. I.

Avots: ME III, 197


peņķis

peņķis (so zu lesen fūr pemķis), eine verwickelte Geschichte, Prozess Seew. n. U.; "ķibele" Stomersee; "etwas Unangenehmes" Peb., Lös., Sessw., Selsau.

Avots: ME III, 201


piemērot

pìemẽruôt, piemẽŗuōt:

1) anpassen, zupassen:
piemēŗuots laika garam A. v. J. 1896, S. 403. saeima pārlabuotuo un piemēruotuo projektu pieņēma Apsk. v. J. 1903, S. 434;

2) zuschreiben:
viņai ne˙kāda vaina nebija piemēruojama Vilibalds Kas uzvarēs 29. Refl. piemẽruôtiês, sich anpassen: skuola nevar piemēruoties bē̦rniem A. v. J. 1904, S. 901. ik˙katra daļa piemēruojusēs savai darbībai Pūrs III, 69.

Avots: ME III, 272


pieražot

pìeražuôt, zur Genüge, im Überfluss ernten, produzieren: ar mašīnas piepalīdzību tik daudz maizes pieražuot A. XVII, 493.

Avots: ME III, 283, 284


pierunāt

pìerunât,

1) nebenbei erwähnen
Bergm˙n.U,;

2) sprechend erreichen, das Ausgesprochene heraufbeschwören:
taisnība sakāmam vārdam, ka tuo, kuo runā, reiz pierunā Janš. Dzimtene 2 I, 334;

3) bereden, (zu etw.) bewegen:
runā tē̦vs, runā māte, runā pieci bāleliņi, manis vienas nevarēja tautiņām (Var.: tautiņās) pierunāt BW. 14997. māsiņ..., kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? 24547, 4. palīdziet, labi ļaudis, meitu mātes pieŗunāt! 14790. tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. vīŗs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem VII, 1126;

4) antragen, vortragen (z. B. beim Gericht)
Bergm. n. U.;

5) nācu pierunāt Angern n. U., = atnācu rakstīties;

6) mit Zauberworten versehen
Oppek. n. U.: pierunāts papīris. Refl. -tiês, sich überreden; einander überreden: tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP.III, 100.

Avots: ME III, 286


piesiet

pìesìet,

1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;

2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;

3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,

1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;

2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.

Avots: ME III, 289, 290


piesmirst

pìesmìrkt, = piemirkt, feucht werden, (von Feuchtigkeit) durchtränkt werden: Jāņa bē̦rni piesmirkuši (Var.: samirkuši, nuomirkuši, izmirkuši), Jāņa zâles lasīdami BW. 32627, 2 var. sāku nest panākumu kâ piesmirkušu siekstu Zalktis I, 98. lemeši gāž apkārt piesmirkušuo ve̦lē̦nu Niedra Zemnieka dē̦ls 61. piesmirkušuo priežu zari Niedra Kad mēnesis dilst 256. pirksti kļuva smagi, smagi, kâ svina piesmirkuši Dz. V. - tas staigājis kâ piesmircis (traurig, schwermütig) apkārt LP. VI, 1, 113. piesmircis kuoks Wolm., Stomersee das -s- ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.

Avots: ME III, 293


pietiekties

pìetìektiês, (zu etwas) hinzu-, heranstreben; sich heranschleichen: tiem, kam mākslas problēmi bija tikuši par pē̦tāmuo priekšme̦tu, vajadzēja pie Götes pietiekties Vēr. I, 1177.

Avots: ME III, 304, 305


pietiesāt

pìetìesât,

1) auf die Dauer, zur Genüge richten:
kuo nu es jūs pietiesāšu? tiesājieties paši!

2) gerichtlich, prozessierend erlangen:
p. sev kādu pļavas gabalu Lis., Golg.;

3) vollessen:
p. pilnu vē̦de̦ru Lis.;

4) = piekaut, durchprügeln: es viņu labi pietiesāju Arrasch.

Avots: ME III, 305


piķis

piķis,

1) das Pech:
Sprw. kas piķi aizkar tas sagāna ruokas. vārās kâ piķa katls. lipīgs kâ piķis. piķis kaklā, piķis makā! me̦lnuos piķa mēteļuos tē̦rpušies LP. VI, 1, 120. ka tur vai piķis lītu! Plūd. Llv. 207. zeme kâ piķis Grünh. zemes piķis Konv. 1 68, ; žīdu piķis Konv. 2 193, der Asphalt;

2) als Fluchwort:
rauj tevi piķis! kad tevi piķis! hol dich der Teufel! kur, piķis, viņš palicis? wo, zum Henker, ist er geblieben? U. es tev piķi duošu, ich werde dir sonst was geben (prosit die Mahlzeit! du machst dir vergebliche Hoffnung)! U. piķis un zēvele! JK. V, 85. Nebst li. pìkis und estn. pikk zunächst aus mnd. pik.

Avots: ME III, 214


pirmatne

pirmatne, die Anfangszeit, die frühere Zeit U.: nuo pirmatnes viņš tāds vēl nebij Oppek. n. Mag. XIII, 28. viņš jau nuo pirmatnes negribēšuot LP. VII, 101. pirmatnes mežs, der Urwald, pirmatnes dzīvnieki, Protozoa Freywald vec. 4.

Avots: ME III, 225



plaukt

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt 2 Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326


pludmalis

pludmalis Nigr., plūdmalis, das Gestade; derjenige Teil des Strandes, welcher beim Sturm vom Wasser bespitlt wird, der Streifen zwischen detn Wasser und den Dünen Nigr.: salas bijušas bez mājām: kâ nuoskaluots pludmalis RA. jūŗa laužas dusmīgi uz plūdmali MWM. v. J. 1896, 745, gar plūdmali stiepjas kāpas ebenda 746. malā izgājuši, laivu atstāja tur˙pat pludmalī Janš. Dzimtene 2 III, 224. publika saradusies uz promenādi pa smalkuo, baltuo pludmaļa smilti IV, 155.

Avots: ME III, 354


plūkt

II plûkt PS., Wolmarshof, Wenden, Arrasch, Warkl,, Kr., plûkt 2 Salis, Zögenhof, -kstu, -ku, = plaûkt, ausschlagen, spriessen, sprossen U.: ruoze plūkst āra LP: VI, 968. - viņam tā valuoda neplūkst, er spricht undeutlich U. Vgl. plaûkt I.

Avots: ME III, 362


potļāties

‡ *puotļâtiês (gesprochen mit pū-) "?": kad izgāju tautiņās, kai pa nātrām puotļājuos Tdz. 47110 (aus Kārsava). Vgl.putlêtiês.

Avots: EH II, 347


potļavāt

‡ *pùotļavât 2 (gesprochen mit pū- ) Bērzgale "jaukt; nekārtīgi darīt". Refl. -tiês, ebenda, ehebrechen.

Avots: EH II, 347


prakosts

prakuosts, prakvasts, der Profoss; ein Schimpfname U.; prakuosts, Abdecker Mag. XIII, 2, 45. Zunächst aus r. прохвостъ.

Avots: ME III, 376


pramišķi

pramišķi Dond., pramîš 2 Iw. n. FBR. VI, 56, pre̦miš in Schleck n. FBR. VII 39, Adv., = pamīšus, wechselweise: pārrautu uzbanti saliek pramišķi un tad sašuj Dond. Wohl zu li. und apr. pra-, slaw. pro- "durch-", ai pra- "hervor-", gr. πρό "vor", la. pro- "vor-" u. a. + mît "tauschen" (das -i- kann in Dond. und Schleck aus ī gekürzt sein).

Avots: ME III, 376


prapis

prapis, der Pfropfen: šis aizsituot prapi LP. VI, 850. Aus mnd. prop, woraus auch estn. (p)ropp.

Avots: ME III, 377


prapult

*prapult (li. prapùlti), zu Grunde gehen, umkommen Pas. II, 145 aus Welonen; mit pro- (unter slavischem Einfluss?) geschrieben (so auch in Warkl. gesprochen).

Avots: ME III, 377


prasīt

prasît (li. prašýti "fordern, bitten", slav. prositi "bitten"); -u (od. -ĩju BW. 7088 var.), -ĩju, tr., intr.,

1) fragen;
(Pilskalne im Kr. Illuxt) bitten (mit dem Dat. der Person): Sprw. kuo nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram! prasi suņam de̦su! vai auns prasīs vēzim vilnas? nāve neprasa pēc gadiem, der Tod fragt nicht nach dem Alter. prasīts makā ne˙krit. paduomu, atbildi, gala vārdu prasīt. ceļu prasīt, sich nach dem Wege erkundigen. atļauju prasīt, um Erlaubnis bitten. uz manim (gew.: man) māte prasa, vai ir laba sveša māte BW. 23171. ja gribat, ņe̦mat mani, pēc pūriņa neprasiet! BW. piel. 2 4945, 2. prasīt prasu kaimiņam, nesēj zirņu ceļmalā! BW. 29119, 1;

2) fordern:
prasi nuo brāļa savu daļu, verlange vom Bruder dein Teil! U. prasīt savu tiesu, sein Teil fordern: vē̦de̦rs prasa savu tiesu LP. IV, 6;

3) bitten, laden, einladen, auffordern:
uz kāzām prasīt BW. V, S. 216. mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti Jauns. Vārds v. J. 1913, S. 22. Refl. -tiês,

1) für sich bitten:
vai ar naudu es nuopirku [mūžu], vai nuo dieva prasījuos BW. 9241;

2) verlangen
(intr.): viņš sajūt uz mēles kaut kuo, kas prasās uz āru Duomas IV, 365. par gada laiku dē̦ls atkal prasījās iet pasaulē LP. VI, 391. bē̦rns prasās Ar., das Kind will auf den Topf. bē̦rns prasās laukā, das Kind bittet um Erlaubnis, hinausgehen zu dürfen. lai prasuoties uz darvas katlu, er möge um Erlaubnis bitten, zum Teerkessel zu gehen LP. VII, 101. - Subst. prasîšana, das Bitten, Fragen, Fordern; prasĩjums, das einmalige Bitten, Fragen, Fordern; die Frage, die Forderung: gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na prasījumiem un stāstījumiem Kaudz. M. 12. apmierituzt mūsu prasījumus Latvju Tauta XI, 1, 5; prasîtãjs (li. prašýtojis), wer fragt, bittet, fordert, Anforderungen stellt. Nebst pirslis zu ai. praš̍ná-ḥ "Frage", pṛccháti "frägt", arm. harc̣, ahd. forsca "Frage", la. precārī "bitten", procus "Freier", g. fraíhnan "fragen", fragiƥ "πειράζετε" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 44.

Avots: ME III, 377


prast

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378


prasts

prasts, gemein, gewöhnlich, einfach; prasta sieva, ein Weib,das nicht schwanger ist U. Būga hält KSn. I, 88 das diesem le. Wort entsprechende li. prãstas "gewöhnlich, gering" nebst slav. prosis "einfach, gemein" für ein altes Verbalnomen (zu li. pràsti "gewohnt werden") mit der Bed. "gewohnt > gemein". Aber die Bed. "gewohnt werden" hat sich wohl aus der Bed. "verstehen" entwickelt (vgl. li. gùsti "klug werden; gewohnt werden") und ist aufs Li beschränkt, und das Slavische kennt überhaupt kein dem entsprechendes Verbum. Daher wohl eher nebst li. prãstas entlehnt (man beachte die Übereinstimmung in der Bed˙!) aus slav. prostъ, das wohl ein Kompositum ("gerade, aufrecht stehend") ist.

Avots: ME III, 378


prātīgs

pràtîgs (li. protìngas "verständig"),

1) verstāndig:
Sprw. prātīgs pane̦s neprātnieku. paēd labi, strādā prātīgi! Kav.;

2) vorsichtig
U., Salis.

Avots: ME III, 380


prauve

prauve U., die Probe, der Versuch. Aus dem Niederdeutschen; vgl. Prauw dass. bei Reuter.

Avots: ME III, 379


prauvēt

praũvêt Wolmarshof, probieren, versuchen U.

Avots: ME III, 379


prāva

prāva,

1) pràva C., N.-Peb., Jürg., Arrasch, prâva 2 Lautb., Widdrisch, prãva Līn., Bauske, Gr.-Essern, Nigr., Dunika, Selg., PlKur., prãvas Bl., der Rechtsgang, Prozess
Kurl. n. U.;

2) das Gericht
St., Oberl. n. U. Nebst oder durch li. pro (acc. prõvą) "Recht; Prozess" aus slav. pravo "Recht(shandel)".

Avots: ME III, 383



prāve

prāve, die Probe Harder n. U.; zum Vokalismus vgl. nd. Prauw bei Reuter.

Avots: ME III, 383


prāvests

pràve̦sts Wolm., C., PS., N.-Peb., Arrasch, Jürg., prâve̦sts 2 Lautb., Widdrisch, prãve̦sts BL, Bauske, Nigr., Dond., Selg., prâvuosts 2 Salis, der Propst; auch: der Älteste, der Anordner Spr. Zunächst nebst estn. prāwest aus mnd. prawest (so z. B. auch in livl. Urkunden).

Avots: ME III, 383, 384


pravietis

praviẽtis, f. praviete, pravietene Jes. 8, 3, auch pravietniece Glück, der Prophet, der Seher, die -in; me̦lu pravietis, ein falscher Prophet U.; praviešu mācība, nicht eigentlich Weissagung, sondern Lehre der Propheten U. praviešuos iet L. "in der Lehre neuen Dingen nachgehen." Nebst estn. prohwet zunächst aus mnd. prophēte.

Avots: ME III, 379, 380



pravietot

pravietuôt, prophezeien. Subst. pravietuõjums, die Prophezeiung: Jezajas pravietuojums Vēr. II, 282. būs patiesība arī mans pravietuojums A. v. J. 1897, S. 458.

Avots: ME III, 380


prāvīt

pràvît 2 Warkh., Spr.,

1) auch prāvêt U., zurechtmachen, zubereiten;

2) sprechen, antworten, verantwortlich sein.
Refl. -tiês,

1) sich vorbereiten
Spr.;

2) verantworten
Spr.;

3) prozessieren, Prozesse führen
(prāvîtiês, -vuôs) N.-Autz n. U. Subst. prāvîtãjs, der Verantwortliche, der Älteste, der Anordnende Spr. Nebst li. próvyti "wirken" aus slav. praviti.

Avots: ME III, 384


prāvnieks

prāvniẽks, prāveniẽks, prāviniẽks, der Prozessierende, wer Prozesse führt: ienāk prāvenieki, un tiesnesis spriež tiesu RKr. XVI, 246. val tad gan mazums tuo kukuļu, kuo prāvenieki iestiepj skrīveŗa kukņā? Siliņš 4. lai pēc kārtas izteic prāvinieki, kā lieta ir un kādi liecinieki Krilova pas. 72. vgl. li. provinirīkas dass.

Avots: ME III, 384



pret

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386


pretstube

pretstube, ein Zimmer am andern, unbewohnten Ende eines Wohnhauses zur Aufnahme von Gästen, zum Bergen von Produkten; auch als Werkstube für Handwerker benutzt Dunika.

Avots: ME III, 390


pūčka

pūčka, eine Dose Oberl., St.; ein Behälter für den Zündschwamm Gr.-Sessau (pũčka), Frauenb.; ein Petroleumbehälter aus Blech Naud.; ein kleines, trübe brennendes Lämpchen Naud.: tāda pūčka ne˙kam nede̦r, nevari nesava de̦guna redzēt! pũčka. Teerpaudel Nigr.; mit (fallendem) ū wird es auch in Warkl. und Gaigalava gesprochen, wo ū sonst aus uo entstanden ist; vgl. puõčka.

Avots: ME III, 445


pūdēms

pūdēms Lems., (gesprochen mit -ems) Wainsel n. FBR. XIV, 82, = pũdẽjums 2.

Avots: EH II, 341


pūga

pũga Dond., ein stossweiser Wind, ein Windstoss U.: brāž pūga neganta Mag. II, 3, 40. vēja pūgām Latv. es sturēt nespēju pret vē̦tras pūgām Vilhelms Tells 9. - uguns pūga Mag. IV, 2, 165, der durch eine Flamme hervorgebrachte Luftzug U.: uguns pūga ceļas, baida Hug. n. Plūd. Llv. II, 291. Eher wohl wegen des teilweisen Unterschieds in der Bed. verwandt (nach Fick Wrtb. III 4 , 243, Scheftelowitz IF. XXXIII, 148 und Walde Vergl. Wrtb. II, 80) mit mhd. fochen "blasen", an. fiúk "Schneesturm" u˙a., als entlehnt durch li. pūgà "procella" PФB LXVI, 229 aus klr. фуга "Schneegestöber".

Avots: ME III, 445


pusatplaucis

pusatplaûcis, halbersprossen, halbaufgeblüht: pusatplaukušas lapas JR. IV, 132. pusatplaucis zieds.

Avots: ME III, 422


pusotra

pus˙ùotra: mit ùo (resp. 2 ) auch in Mundarten (Wolm. u. a.), wo uotrs mit gesprochen wird: dafür pusuotr° (mit Betonung der 1. Silbe!) Schnehpeln n. FBR. XVIII, 19 (neben pus˙uôtr° 2 ebenda); kur liksit ... p. cilvē̦ka? BW. 26218, 1.

Avots: EH II, 334


pusplaucis

pusplaûcìs, Part. praet. act., halb ausgeschlagen, ersprossen, aufgeblüht: pusplaucis vītuols Stari I, 97.

Avots: ME III, 432


puteklis

puteklis, das Stäubchen; gew. der Plur. putekļi, der Staub: Sprw. iznīkst kâ pūpēza puteklis. putekļus slaucīt, nuoslaucīt, (ab)stäuben. - ne puteklīša, nicht ein bischen, gar nicht: nuo visa tā tu neredzi ne puteklīša labuma Aps. III, 37. - putekļu trauciņi, Staubgefässe (proterogynia) Konv. 2 336. Singularisch: piegrābā... putekļa, atnes tuo putekli un izcep plācini! Pas. III, 318 (aus Atašiene). Zu purêt.

Avots: ME III, 440


putenis

putenis, der Stühm, das Schneetreiben, der Schneesturm: putenītis putināja BW. 8060. ceļu puteņiem aizraut Br., den Weg verstühmen. puteņi priekš meteņiem ir maizes puteņi, puteņi pēc meteņiem ir pe̦lu puteņi, Stühmwetter vor Weihnachten (soll wohl heissen: Fastnacht) bringt Brot, Stühmwetter nach Weihnachten bringt Spreu (Wetterprophezeihung) Berent n. U. - citi vilki, tuo pare̦dzē̦dami, aiziet kâ putenis, machen sich schnell aus dem Staube LP. IV, 42.

Avots: ME III, 440



ragavas

ragavas, ragus (nom. pl.) Salisb., raguvas Wallhof, ragutas Katzd., Demin. ragaviņas, ragutiņas, raguotiņas Salis, verächtl. raguteles BW. 23552, die Ragge (prov.), der flache Holzschlitten (das Demin. bezeichnet meist den Rodel-, Kinderschlitten): Sprw. čīkst kâ ve̦cas ragavas. uzvilcis baļķi ar visām ragavām vajadzīgā vietā Upīte Medn. laiki. ielēcis saimniekam ragūs LP. VI, 76. kad puisīši mežā brauc, ciemā te̦k ragutiņu (Var.: ragaviņu) BW. 12742, 1. pieci puiši taisa vienas ragutiņas 7289. vienu slieci raguteles (Var.: ragaviņas) 23552. darīš[u] vieglas ragutiņas 29946, 1. - Als Bed. dieses Wortes gibt St. auch "Kinderfiedel" an. was wohl nur lokal vorkommen mag. Nebst li. rãgės dass. zu rags, s. Thomsen Beröringer 211; Bietenstein Holzb. 555 und Būga KSn. I 232; die Form ragutas ist auf Grund des Demin. ragutiņas (zu ragus) entstanden.

Avots: ME III, 465


raibģīmis

ràibģĩmis, wer Sommersprossen hat Kokn. n. U.

Avots: ME III, 468


raibs

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469


rantains

ran̂taîns 2 ,

1): auch (mit àn 2 ) Sonnaxt. rañtaiņi (= rievaini) ragi Frauenb.;

2): auch (mit -an- ; so gesprochen!) Saikava.

Avots: EH II, 354


rantīt

ran̂tît 2 Līn., BL, Nigr., Dond., Lautb., -u, -ĩju,

1) rantît A.-Autz, quer durchhauen, durchschneiden
U.; abhauen Bielenstein Holzb.; (ran̂tît 2 ) mit einem stumpfen Beil hauen Dunika; kerben, scheiden (für schneiden?) U.: gādājis kuokus, un akmeņus līdz ranta un skalda, lai mežmala trīc Janš.; "= ramstīt 3" Neuenb., Kalleten. Sprw.: kad rantīs, tad redzēs Ugalen, Pas. l, 316 aus Dond., wenn man schneiden wird, so wird man sehen; etwa: Probieren geht über Studieren Biel. n. U.;

2) (gleichsam hackend) jedes Wort deutlich aussprechend vorlesen:
Indriķis gaŗuo sprediķi nuo lielā Manceļa kā rantît nuorantīja Janš. Dzimtene 2 III, 293;

3) bearbeiten:
rudzu lauku Ar.; "pūlēties": tur nu gan tev būs, kuo rañtît Neuenb.;

4) tüchtig prügeln
Dond. Ein Kuronismus resp. Lituanismus (vgl. li. rantýti "mehrfach kerben") fürs echtle. ruotît.

Avots: ME III, 477, 478


ratains

ratains aude̦kls, ein Gewebe mit einem gewissen Muster (gesprochen mit -e̦n- ) Seyershof, ("riteņains"; gesprochen mit -an- ) Salis, ("vilnānā ratā un trīs nītīs") Erlaa.

Avots: EH II, 355


rauda

*V rauda (unter *rauds III): auch (gesprochen: roud) Salisb. n. Melnalksnis Mazsalaca 54.

Avots: EH II, 356


rauduve

rauduve,

1): auch (mit -iv- gesprochen) Auleja, Borchow, Warkh., Zvirgzdine (mit àu 2 ), Kārsava, Pilda (mit au); "pīle" Zvirgzdine. "ferma" ME. III, 484 in "ferina" zu verbessern!

Avots: EH II, 356


rauduvēns

‡ *rauduvē̦ns (gesprochen mit -iv- ) Pilda n. FBR. XIII, 59, das Junge einer rauduve I 1.

Avots: EH II, 356


raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491


ražans

ražans (unter raže̦ns ),

1): ražans (tüchtig, gedeihlich)
lietus Linden in Livl., Sessw. ražans (produktiv) darbs Sessw.

Avots: EH II, 360


raženība

raženĩba,* für ražība, die Ergiebigkeit, Produktionsfähigkeit: ka tas neiekrīt... pārmērīgā raženībā un nekļūst par ātr- un daudzrakstītāju MWM. v. J. 1896, S. 882.

Avots: ME III, 492


ražens

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493


ražība

ražĩba, die Ergiebigkeit, Fruchtbarkeit, Produktivität: nav ievē̦ruojamas ne˙kādas ļaunas se̦kas ne viņu (=luopu) veselībā, ne arī ražībā (piena duošanā) Mazvērsītis Luopkuopība III, 56. kartupeļu ražība MWM. VI, 787.

Avots: ME III, 493


ražīgs

ražîgs (bei U. dafür fälschlich rašīgs), ergiebig, gut gedeihend, fruchtbar, produktiv: ražīga sē̦kla, fruchtbare Saat. ražīgs gads LP. V, 119, ein gutes, ergiebiges, reichliche Ernte verheissendes Jahr. ražīgs darbs, produktive Arbeit: mans darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91. Subst. ražîgums, die Ergiebigkeit, Fruchtbarkeit, Produktivität: auglīgais ražīgums Rainis. darba spē̦ka ražīgums A. XI, 540.

Avots: ME III, 493


ražot

ražuôt, tr., schaffen, hervorbringen, produzieren: e̦cē̦ti kvieši gan parasti vē̦lāku ceļas, bet labāki ražuo Latv. ražuot preces, dzejas. Refl. -tiês, gedeihen, reif werden Wid. - Subst. ražuôšana, das Hervorbringen, Produzieren; ražuõjums, das Erzeugnis, Produkt: rūpniecības ražuojumi. rakstuos un valuodā uzglabātuos tautas gara ražuojumus Latvju tauta XI, 1, 3. rakstnieku ražuojumuos Etn. III, 2; ražuôtãjs, wer erzeugt, hervorbringt, produziert: kas vairāk lūkuo uz ražuošanu, nekâ uz ražuotājiem Vēr. I, 1436.

Avots: ME III, 493


ražotava

ražuôtava,* der Ort, wo etwas erzeugt, produziert wird: naftas ražuotava B. Vēstn.

Avots: ME III, 493


reģis

reģis, der Seher, Hellseher, Prophet Wid.: garu reģis MWM. X, 149.

Avots: ME III, 504


regonis

re̦guonis,* der Hellseher, Prophet: pravietis un re̦e,uonis Seifert Chrest. III, 3, 92. es sludinu jums nākamību kâ pravietis un re̦e,uonis Asp. izlūdzies mīlīgai Laimai liesmaiņuo re̦guoņa aci! Aus. I, 83.

Avots: ME III, 504


reģot

reģuôt,* (von etwas) zeugen ; prophezeihen : skats apmie̦luots un reģuo par klusiem nuolūkiem MWM. VII, 593.

Avots: ME III, 504


rīdināt

II rĩdinât, füttern (derb gesprochen) Seyershof.

Avots: EH II, 375


riekaris

‡ *rìekaris 2 (erschlossen aus gesprochenem rìekers 2 ) Saikava, = riekums I.

Avots: EH II, 378


rimšas

‡ *rimšas "?": auga man gaŗi mati, auga spalga valuodeņa; jau tai dē̦lu māmeņai rimšas (gesprochen: rimšys) jimt mežeņā VL. aus Preiļi.

Avots: EH II, 372


rīt

‡ *III rīt (gesprochen: reit), = riêt, bellen: suns ... sāka uz zemnieku r. Pas. VII, 139 (aus Silajāņi). Wohl eine Neubildung vom prs. rej (zu riêt) ausgegangen; etwa nach dem Muster (hochle.) lej < lij: leit < lît.

Avots: EH II, 376


roža

rùoža 2 (so, mit uo gesprochen!) Auleja,

1) = ruõze I 1;

2) = ruõze I 2;

3) "kuplā pušķī sasieta lenta".

Avots: EH II, 394


rucis

I rucis, das Gelbauge (ein Fisch) Mag. XX, 3, 217, Salis, Wolmarshof, U. Falls aus den livonischen Mundarten entlehnt, wo die Endvokale geschwunden sind, wo also der nom. s. faktisch ruc[s] gesprochen wird, vielleicht mit ruc aus *rutis aus estn. rute "Rotauge"; zum hier vorausgesetzten Vorgang s. KZ. L, 27.

Avots: ME III, 553


sa

-sa-, infigiertes Reflexivpronomen, dialektisch (im Hochle. und teilweise im Tahmischen) in zusammengesetzten Verba zwischen die Präposition und das Zeitwort eingefügt, wobei häufig auch die gewtihnliche Reflexivendung beibehalten wird, z. B.: izsamist (für izmisties, verzweifeln), sasaiet (neben sasaieties, für saieties, verkehren), atsagriezt (für atgrìezties, zurückkehren) u. a. Vgl. Le. Gr. § 711.

Avots: ME III, 589


sabīties

sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.

Avots: ME III, 594


saeima

saeĩma* Wid., die Versammlung, Zusammenkunft, der Kongress, der Landtag: darīt saeimās savu gribu zināmu SDP. VI, 37. saeima... projek-tu pieņēma Apsk. v. J. 1903, S. 434.

Avots: ME III, 623


samēģināt

samēģinât: eine Generalprobe machen: visi kuopīgi samēģināja savus juokus RKr. XIX, 157. Refl. -tiês (mit ẽ) Dunika, = saspẽlêtiês.

Avots: EH XVI, 430



saražot

saražuôt, tr., erzeugen, produzieren (auf eine grössere Menge bezogen): kuo mūsu ražīgais laiks saražuojis MWM. v. J. 1908, S. 22. ik˙viens tev nesīs vis˙labākuo, kuo viņa zeme saražuo Rainis.

Avots: ME II, 714


šas

šas, in der Verbind. šas un tas Kl., šas, tas (gesprochen: šos, tos) Römershof n. FBR. VIII, 105, = šis.

Avots: ME IV, 4


sastrūgāt

sastrūgât,

1) hobelnd produzieren:
sastrũgât skaidas Bauske;

2) eine gewisse Zeit hindurch Strusen
(strūgas) flössen: s. visu pavasari Saikava;

3) "ar kuoka klūgu sasiet kaudzes lāvai piẽmietus".

Avots: ME III, 750


satēst

satèst,

1) (mit dem Breitbeil) zusammenhauen
LKVv., zerhauen: s. visu kuoku skaidās Saikava;

2) behauen:
s. baļķus, dēļu malas;

3) hauend produzieren:
s. daudz skaidu Bauske.

Avots: ME III, 762


satīt

satît, tr., zusammenwickeln; einwickeln, einhüllen: kalējs... iztinis pulku baķu audekļa, kamēr varējis... raganu satīt kâ mazu bē̦rnu LP. IV, 167. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwickeln; sich einwickeln; sich verwickeln
U.: viņa satinās se̦gā. viss satinies pe̦lē̦kā miglā Aps. V, 27. e̦smu satinies kâ muša zirnekļa tīklā Neik. 40. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās satinās (Var.: sapinās, saķērās) BW. 17211 var.;

2) stolpern:
mēle satinas Krišs Laksts 32. man... satinās Libek, Pūķis 13, ich habe mich versprochen;

3) Umgang haben
U.: nav labi ka tu ar Jēci satinies Plūd. Rakstn, I, 123.

Avots: ME III, 764


sauja

saũja (li. sáuja "eine Handvoll") Lautb., PS., Drosth., Dunika, Jürg., Siuxt, Kursiten, Grünh., Līn., Iw., Dond., AP., Glück, U., BW. 23986, 24840, 25923, sàuja 2 KL, Prl., Lis., Bers., Golg., Schwanb., Selsau, Laud., Friedrichswald, saũv[a] Schlehk, Suhrs n. FBR. VII, 42, sàuva 2 Eversmuiža n. FBR. VI, 37, sauve Warkl.,

1) die hohle Hand, die innere Hand
U.: salasīju saviņā (für: sauviņā; Var.: saujiņā) savas gaudas asariņas BW. 26861, 2. saujā iesist, die Hand (zum Gruss) reichen: nāc un iesit viņai saujā! Kaudz. M. 17. sit saujiņā! zu Kindern gesprochen: gib ein Patschhändchenl U.;

2) eine Handvoll
U.: sauja miltu, zirņu Dond. rīkšču sauja Biel. 801, ein Rutenbündel. es tev devu tīr[u] auziņu, ne sauvām mērīdams (d. h. ohne Mass, zum Überfluss) BW. 29995, 2. ze̦lta sauvi pagrābuse 31435, 2. intelliģences Latgalē bija vēl maza sauvīte L. W. 1921, No 46, 21. linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos (saujās); saujām (Flachsbündel) tiek galviņas... nuocirstas Plutte 101. Nach Bezzenberger BB. II, 157 und XXIII, 305 zu slav. sujь "vānus" (urspr.: "hohl"). Anders Petersson Zwei sprachl. Aufs. 65 f. und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1918, S. 770 f.

Avots: ME III, 771


saukt

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772


saulrieteņi

saũlrieteņi, sprossende Hauswurz (sempervivum soboliferum Sims.) RKr. II, 78; Etn. I, 30; 66 (aus Bers.).

Avots: ME III, 774


šautros

šaûtruos 2 iet Nigr., vilkties, uz šautriem iet Nigr., šaûtrus 2 (šaûtras 2 Stenden) vilkt Wandsen, einander herüberzuziehen suchen (bei gegeneinandergestemmten Füssen,als Kraftprobe) Wid. Zu šautrs I.

Avots: ME IV, 11


sāva

sâva (li. šovà "sprogymė; drevė; caverna arboris" ) Mar. n. RKr. XV, 134, Bers., Lubn., eine längliche Narbe (auch in der Baumrinde Bers., Alswig): viņam vaiga sava. tā sāva kājā ir nuo tā, ka es reiz iecirtu ar cirvi Mar. Nebst šâva 2 nach Būga KSn. I, 291 zu šaũt.

Avots: ME III, 809


savākt

savākt,

1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;

2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;

3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;

4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;

5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.

Avots: ME III, 782


savērgot

savē̦rguôt, als Sklave dienend (für andere) erwerben, produzieren: kuo tie vē̦rgi savē̦rguoja, tuo Liepāja pavadīja BW. 31540, 2 (aus Durben und O. - Bartau; schriftle. wohl mit kurzem e, ).

Avots: ME III, 786


savinnēt

saviñnêt, (eine Fehde, einen Prozess) gewinnen: cīņa, kuo ... viegli savinnēja Pas. VIII, 226.

Avots: EH XVI, 466


savs

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792


savvaļīgs

savvaļîgs,

1) eigenwillig
Wid.;

2) frei, uneingeengt:
viņš mācījies zagt ābuolus,... kartupeļus un citus auguošus savvaļīgus produktus Veselis Saules kapsē̦ta 71.

Avots: ME III, 794


sēbrs

sē̦brs Wid., sēbris U., Celm., sàbris N.-Peb., sàbris 2 Warkl., Meiran, Saikava, Selsau (in Warkl., Meiran, Saikava daneben ein demin. voc. s. sèbriņ 2 ! und in Saikava und Meiran auch ein acc. s. sàbru 2 ), sàbris 2 Mar. n. RKr. XVII, 118 (daneben eine Deminutivform sèbrītis 2 ), A.-Schwanb., sãbris Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Lubn. n. Etn. II, 17, Golg., f. sābrene Etn. III, 92, sābriene, der Nachbar Wid., Celm., Mar., Lubn. n. Etn. II, 17, der Mitwirt in demselben Gesinde Oppek. n. U., Mag. XIII, 24, Golg., A.-Schwanb. (sē̦bri, die Wirte eines Dorfes Lubn. n. U.), (sèbris C.) ein "guter Bekannter, Freund, Verwandter N.-Peb.: mēs jau kâ sābri dzīvuojam ļuoti saticīgi Mar. sē̦bru bē̦rni, Kinder der Nachbarn U. sumpurņu māte tuo stāstīja savai sābrienei (= pušelniecei) JK. III, 7. pagastuos ir manāma tendence pabalstīt saimniekus sābrus vai vienam uotru Latgalits 1922, IV, 33. raganas ejuot... uz sābriem guov[j]u slaukt LP. VII, 545. viņam daudz sābru, er hat eine grosse Bekanntschaft Peb. n. U. - bišu sābris, der Mitinhaber eines Bienenschwarmes Lubn. n. Etn. II, 17. sē̦brs geht zunächst (s. Solmsen KZ. XXXVII, 597) nebst li. sė˜bras "Hälftner" auf r. сябръ (wozu P. Schmidt FBR. W, 9) zurück; hochle. sābris ist eine Neuerung für älteres sābrs (vgl. biedris für biedrs n. a.), und sābr(i)ene (für *sēbr(i)ene) ist eine Ableitung von sābrs; sābr(i)s in Peb. u. a., wo sonst ē, nicht zu ā geworden ist, ist wahrscheinlich aus dem Hochle. entlehnt. Schwierigkeiten macht die für Prohden, Rositten und Schwanb. angegebene Aussprache suobris (mit uo aus ā); mit *sā- aus r. ся-?

Avots: ME III, 823


sekacs

sekacs (mit e gesprochen!) A.-Schwanb., ein Hackeisen.

Avots: EH XVI, 475


sev

sev (li. dial. séu, s. Le. Gr. § 345), der Dativ des Reflexivpronomens, mir, dir, sich, uns, euch: atjāj divi dieva dē̦li sev ruociņas mazgāties BW. 5037,7 var.; vgl. savs.

Avots: ME III, 821


sevi

sevi, der Akkusativ des Reflexivpronomens, mich, dich, sich, uns, euch: druoši sevi turējuos BW. 6636. - uz sevi dzīvuot, für sich, abgesondert, selbständig wohnen, leben: (zaldāts) ziemu dzīvuoja uz sevi, gre̦bdams kaŗuotes Janš. Bandavā I, 211. - par sevi, für sich, besonders, anders: tā ir lieta par sevi, das ist eine Sache für sich, eine ganz andre Sache.

Avots: ME III, 822


sevī

sevī, mundartlich sevie, sevē (li. dial., sevė˜), der Lokativ des Reflexivpronomens: viņš runā sevī Luttr., er spricht für sich (dass andre es nicht hören sollen). brālis sevie nuoskumis Kl., der Bruder ist traurig im Herzen (dem Gesicht sieht man es zwar nicht an).

Avots: ME III, 822


seviem

seviem, mundartl. für sevim, der Instrumental des Reflexivpronomens: (uz) seviem dzīvuot, für sich, selbständig leben: pē̦rn viņš dzīvuoja uz seviem, voriges Jahr lebte er als Tagelöhner Kl. Līza dzīvuo uz seviem Prl. n. FBR. VI, 98. Kārļa māte dzīvuo seviem ebenda. (dativisch) drēbes nešuj citiem, bet pats seviem Wallhof.

Avots: ME III, 822


sevim

sevim (li. dial. sevim), der Instr. des Reflexivpronomens; tas pa sevim (gew.: par sevi), das ist etwas anderes U. vērši gulēja sārtā, gaļa sevim (für sich, extra), āda sevim Pas. IV, 164.

Avots: ME III, 822


sevis

sevis (li. dial. seve̦s), der Genitiv des Reflexivpronomens, meiner, deiner, seiner, unsrer, eurer, ihrer: sevis pēc iziet, hinausgehn, um seine Notdurft zu verrichten U.

Avots: ME III, 822


ši

ši: so werde in Lös. statt šī V ME. IV, 19 gesprochen.

Avots: EH II, 626


šīlaik

šìlàik(s) 2 (gesprochen šèilḕik(s) 2 ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.

Avots: ME IV, 19


šīlaiks

šìlàik(s) 2 (gesprochen šèilḕik(s) 2 ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.

Avots: ME IV, 19


šis

šis, Demonstrativpronomen,

a) dieser:
Sprw. ne šis, ne tas, ne labs, ne slikts RKr. VI, 369. šis, tas, dieses und jenes, d. h. manches: šis, tas ir aizgūts nuo vācu dzejnieka Seifert Chrest. II, 84;

b) als Ersatz für das Pronomen der 1. und 2. Person in der Oratio obliqua: šuo putnu nu šis e̦sus atradis LP. VI, 938;

c) als Pronomen der 3. Person für Anwesende gebraucht Saussen und Fehteln n. BB. XII, 237: šis viņu pazīstus, er sagte, er kenne ihn;

d) auf eben erwähnte Personen, zu denen sich der Sprechende geringschätzig hält, zogen Lis., Wolm. u. a.: lielījās sūdzēt, bet kuo nu šis izsūdzēs! Lis. n. RKr. XVlI, 100. Nebst apr. schis für *sis (= li. šis, aksl. сь, wozu got. himma "diesem",
lat. cis "diesseits" u. a., s. Le. Gr. 386 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 452 ff.

Avots: ME IV, 18, 19


šķaids

šķaids "?": pēc tā šķaida Blaum.; was unvorsätzlich unrichtig gemacht oder gesprochen ist und böse Folgen hat Erlaa: nu gan es šķaîdu izdarīju.

Avots: ME IV, 21


skaļš

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870


skapstēt

skapstêt U., PS., Lis., -u, -ẽju, skapstît L., U., -u, -ĩju, beatmen U.; durch warmen Hauch beschlagen U.; anlaufen von der Kälte U.; verrosten Mar. n. RKr. XV, 135: sudrabs, kapars skapst PS. neliec traukus mitrā vietā: sāks skapstēt! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu slav. kopъtь "Russ" und gr. χαπνός "Rauch", χαπύω "atme"; das s - kann aus Komposita wie nuoskapstêt stammen, wenn -s- da eigentlich infigiertes Reflexivpronomen ist.

Avots: ME III, 872


šķērpelains

*šķẽ̦rpe̦laîns (gesprochen: šķê̦rple̦ns) Dond., splitterig: šķērpe̦laina malka.

Avots: ME IV, 35


šķērsis

šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene 2 II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene 2 III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.

Avots: ME IV, 36


šķībējs

šķībẽjs: der ganze Artikel ME. IV, 47 ist zu streichen: šķībeji (so in Salis gesprochen) geht zurück auf šķībaji = šķībie.

Avots: EH II, 638


šķilt

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt 2 Kl., šķil˜t 2 Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu 2 Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu 2 ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40



skust

skust (li. skùsti "schaben"), Praes. skutu, skūtu (?) L., U., skušu Warkl., Nigr., Memelshof, Gr.-Buschhof, Praet. skutu, tr., kratzen Wessen, rasieren U., kurz abschneiden Nigr., Haare abschneiden (z. B. am ungegorbenen Pastelfell) U.; schälen Prohden, PlKur.: bārdu skust V. skut nuo labās puses vienu ūsu! Pas. IV, 84 (aus Warkl.). (3. prs.) skuš tiem matus nuost Janš. Bandavā I, 140. skutamais nazis, das Rasiermesser L., U. - skutiet, bē̦rni, kartupeļus! BW. 28476, 4. Refl. -tiês, sich rasieren Pas. IV, 84 (aus Warkl.), PlKur. In Kurmins Wörterbuch dazu ein nomen agentis skutājs "tonsor". Nebst šķaute (und čech. skutiti "zusammenscharren"?) wohl zur Wurze( von skūt und skurinât, s. Trautmann Wrtb. 268, Persson Beitr. 375, Valde Vrgl. Wrtb. II, 552 f., Johansson IF. :CIX, 126.

Avots: ME III, 907


slapijs

slapijs: auch Adl. (mit -īj- gesprochen), Ceraukste, Kurmene; dvieli saslauka slapiju Linden in Kurl.; in Serbigal n. FBR. IV, 55 nur von Menschen und dabei angeblich nur in kurzen Sätzen (z. B. viņš salijis slapijš, aber: ceļš ir slap[j]š).Subst. slapijums Linden in Kurl., = slapjums.

Avots: EH II, 520


slapns

slapns: slapnis FBR. VIII, 15 aus Preiļi und slapni Pas. IV, 320 sind wohl als slapņis resp. slapņi zu lesen, und slapns Pas. X, 53 (aus Nīcgale) vertritt wohl ein gesprochenes slapņis; slapna (richtig?) piere Tdz. 59275, I var., 3, 7 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 520


slazds

slazds U., Lis., Golg., PS., Wolmarshof, Gr.-Buschhof, Adiamünde, Ruj., Pilda, Gr.-Essern, Dond., Wandsen, häufig der Plur. slazdi U., Karls., Selg., Sa]is, eine Falle, Mausefalle (peļu slazdi Mag. XIII, 2, 52) U.; eine Vogelschlinge, Dohne U., Bielenstein Holzb. 599 (slazds): putniņu tu pārduod, bet slazda nepārduod! Pas. III, 425 (aus Atašiene). lapsa arī neejuot slazdā JR. III, 33. slazda (Bielenstein Holzb. 599) od. slazdu (U.) valgs, der Fallstrick: (fig.) cik ilgi tas mums būs par... slazda valgu? (wie lange sollen wir damit geplaget sein?) Glück II Mos. 10, 7. ir... pravieši par slazda valgiem tapuši uz visiem saviem ceļiem (nun sind sie Propheten, die Stricke legen auf allen ihren Wegen) Hosea 9, 8. Zu slasts.

Avots: ME III, 921


slīce

slĩce Karls., die Taucherente (lophaethya cristata) U., Karls.; dižce̦kulainā slīce, der Goldhaubentaucher (dytes auritus) Wid., Siliņš; lielā sl., Rothalssteissfuss (lophaethya griseigena) Wid., Siliņš; mazā sl., podiceps fluvialis Wid.; me̦lnā sl., proctopus nigricollis Wid. Doch wohl (nach Leskien Nom. 269) zu slìkt.

Avots: ME III, 934


sliekt

sliekt Karls., sliecu,

1) stützen
U.;

2) "stiept, gāzt gar zemi" (mit ìe) PS. RKr. XVI, 7;

3) emporheben
(: ruokas) Golg., Schwanb., Gr.-Buschhof (mit ìe 2 ), Salis (mit 2 );

4) slìekt 2 Mar., erlauben, lassen, gönnen:
sliec da viņam paēst! Mar. n. RKr. XV, 136. Refl. -tiês,

1) sich neigen
Karls.: jūŗas dibinam jāsliecas uz tuo pusi MWM. X, 332; sich strecken nach C. (mit ìe ), Adl., Golg., Bers., Schwanb. (mit ìe 2 ), Salis, Widdrisch (mit 2 );

2) sich anschicken
V.;

3) gönnen
U.;

4) impers., gelüsten: viņam nesliecas ilgāki palikt pilsē̦tā A. XVI, 291. sliekt 1-3 und sliekties 1-2 hat man nebst slaicīt zunächst wohl zu sliegt (s. dies) zu stellen; sliekt 4 und sliekties 3-4 wohl aus nùosliekt(ies) abstrahiert, dessen -s- das infigierte Reflexivpronomen zu sein scheint (vgl. nuoliekties 2 und 4).

Avots: ME III, 939


smārks

smãrks: es werde in Jürg. mit âr 2 gesprochen!

Avots: EH II, 534


šmucestība

šmucestība, Schande, ein stark kompromittierender Vorfall: tāda š. man ne˙kad nav nuotikusi Janš. Dzintene V, 445. Auf d. Schmutz beruhend.

Avots: EH II, 649


smurga

smur̃ga U., C., smùrga 2 Kl.,

1) = smurgulis, Schmutzfink (mit ur̃) PS.;

2) eine verwickelte Sache, ein Prozess
Oppek., Salis n. U.;

3) Schmutz
(mit ur̃) Bl.

Avots: ME III, 969


sodīt

sùodît, -u oder -ĩju, -ĩju, richten, verdammen, strafen: suodi, dievs, vizulīšus! BW. 13543. nu˙dien saku, suodi, dievs! 14188, 1. visus ar nāvi un uguni suodīdams LP. IV, 148. tev arī ragana jāsuoda Kurbads. sùodāms, strafbar. Refl. -tiês,

1) sich verwiinschen, viel fluchen
U., schimpfen Spr.: suodīties par žīdiem A. XI, 829 (ähnlich XX, 644). tē̦vs rājās un suodījās Duomas III, 778. dieviņš suodās sūtuot sliktu laiku Los. kuo lielies un kuo suodies? Rainis Tie, kas neaizm. 71. "kur tad tie nu citur kā krūmuos?"Alma suodījās (sagte ärgerlich) MWM. VIII, 335;

2) drohen:
ve̦cais reizēm suoduoties viņu vienkārši padzīt A. v. J. 1896, S. 755. Nebst li. sūdyti "richten" aus aruss. судити (als statt u noch ein enges ō gesprochen wurde) "verurteilen, eine Strafe verordnen".

Avots: ME III, 1135


sogs

suogs "?": pilsuonība pret feodālismu bij plašāka skaitā un sogāka, progresīvāka saimniecībā Uz priekšu 1919, No 4.

Avots: ME III, 1136


soklis

suoklis,

1): eine mit Gras bewachsene Niederung im Acker
A.-Schwanb., Stom.; "papurvijs egļu mežs" (mit ) Saikava; ciets un sīksts kâ suokļa kuoks Stērste A. Z. 10. liels un plecīgs kâ suokļa priedes ce̦lms A. Upītis Laikmeta griežos I, 135. "Lis." ME. III, 1136 unter suôkla zu streichen (in Lis. werde sùokls 2 gesprochen).

Avots: EH II, 610


sparkas

sparkas "sakumi" Bers., Marzen, Saikava; mit prothetischem s- zu parkas I.

Avots: ME III, 986


spelte

spel˜te Wolm., Karls., Salisb., C., PS. u. a., spelts, -s U., Dond., der Spalt U., (prov.) die Spelte, das zuschliessbare Rauchloch des Ofens U., Bielenstein Holzb. 71, Feuerloch Dr., "ruša" Siuxt, eine viereckiglängliche Vertiefung in einer Mauer Schwanb., (zum Trocknen von Holz u. a.) Naud., der Teil des Ofens, wo das Holz brennt (spel˜te) Dunika, "krāsns azuote" (am Backofen) Gr.-Sessau, der vordere Teil vom Gewölbe des Riegenofens Salisb., Selb., Saikava, Selsau, N.-Schwanb., "šķirba" Wessen; (übertragen) der Venusberg (am weiblichen Körper) Laud., die weibliche Scham Salisb.: kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. paņemsim speltes akmeni! LP. IV, 157. kaut arī vē̦de̦rs vai divreiz caur spelti rauts Zeif. III, 2, 289. balts kâ speltes iekšpuse RKr. VI, sak. v. 768. ieskrēju kâ speltē (von einem jähen Unglücksfall) Naud. Nebst li. spel˜tė (bei Jušk. unter gárlinda) aus dem Germanischen.

Avots: ME III, 988, 989


spirgala

spir̃gala, die Scherbe, der Splitter: glāzs saplīsa vienās spirgalās Sassm. nesaspirgalā malku tik smalki spirgalās! Dond. Nebst spirgas, spirgsti, spirgulis II zu li. sparginù od. spirginu "leidžiu spraginėti, sprogti", ziemó-spirgis "žiemą pasidaręs medžio įsprogimas" (s. Būga KSn. I, 106), gr. σπαργαι· ˚οργαί· ο'ρμαί Hes., mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff.

Avots: ME III, 999



sprādzināt

sprādzinât (li. sprogìnti "aufplatzen machen"), tr., fakt. zu sprâgt,

1) (mit lautem Schall) platzen, explodieren machen; knallen machen:
akmeni sprādzinât Jürg., Warkl., (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Dunika. citi pīckas sprādzināja (Var.: plaukšināja, šmīkstināja u. a.) BW. 30049, 2. sprādzināšanas ietaises A. XXI, 491;

2) krepieren machen:
luopus sprâdzinât Wolm., Drosth., (mit â 2 ) Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ruj.

Avots: ME III, 1014


sprāga

sprâga 2 (li. sproga "Spalte") Dunika, sprãga PlKur., die Kluft, Ritze, Spalte V., Wid., der Riss: asinīm sūlājuoša sprāga A. v. J. 1896, S. 887. sprâga le̦dū Golg., Warkl.

Avots: ME III, 1015


sprāgt

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III 4 , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015


spranga

spranga,

1) sprañgs Dunika, ein Knüppel
Wid.: zē̦ns iesvieda sunim ar sprangu Dunika;

2) = atspere, die Feder Wid.;

3) der Hintere
U.: par sprangu duot, auf den Hintern geben Oppek. n. U.;

4) sprànga 2 Saikava, Ar., Plur. sprañgas C., spràngas 2 Golg., Druw., die Klemme, Verlegenheit: viņam nu gan ir sprangas: jāpļauj reizē ābuoliņš, siens un jāve̦d mē̦sli Druw. n. RKr. XVII, 78 f. ar vekseli Lādā sprangā ietlku, ka vaira nezināju, kur sprukt nuo āmura Saikava;

5) = sprādze U. unter spanga. - Als ein Kuronismus resp. Lituanismus in der Bed. 1 vietleicht (vgl. aber auch springulis!) zu ae. spranca "Spross, Zweig", in der Bed. 2 - zu engl. spring "Sprungfeder" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. ll, 675) resp. zu ahd. houue-spranca "locusta" u. a. (bei Walde l. c. 674), hierher desgleichen in der Bed. 3 (wenn von der Bed. "Spalt" auszugehen ist, vgl. le. sprāhle und saspranga "ein Riss", wozu Persson Beitr. 869), in der Bed. 4 und 5 nebst sprangát, saspranga "Kummetschnur", sprengt, sprendzêt, springulis, springt zu li. sprangūs "würgend", spriñgti "schluckend würgen", sprer̃gtis "beim Schlukken stecken bleiben" Būga KZ. LII, 292, nd. sprenkel "Klemmholz", s. Persson Beitr. 386, 847 und 870 und (teilweise anders) Zupitza Germ. Gutt. 26, Trautmann Wrtb. 279; ganz anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 667.

Avots: ME III, 1010


spraust

spraûst (li. spráusti "zwischen klemmen" KZ. LII, 273) Wolm. u. a., spràust 2 Kr., -žu, -du, tr., intr., stecken; zwischenein stecken, einstecken U.: spraust adatu drēbē, matuos. (fig.) ierēdnis, kas par savu mūža mērķi spraudis (hat sich zum Ziel gesetzt) krāt naudu Vēr. I, 1230. Refl. -tiês,

1) für sich stecken;
fig., für sich festsetzen (ein Ziel): par savu uzde̦vumu spraudies izpētīt mūsu tautas se̦natni Janš. Bandavā I, 142;

2) sich dazwischen stecken; sich drängen, hineindrängen, sich (durch)zwängen:
tīšām jums . . . ceļā nespraužuos Seibolt Sk. 24. visi... spiedās un spraudās ap pulksteni Janš. Tie, kas uz ūdens 21. pienāk pilna istaba, bet vēl spraužas vienādi vien iekšā Pas. IV, 89. pusteciņus... Mē̦tra spraudās pa dārza celiņiem A. XX, 615. sprausties pruojām, sich auf und davon machen U.;

3) zu kämpfen haben, sich durchschlagen
U.: ar tukšību jāspraužas U., es ist mit Mangel zu kämpfen. - Subst. spraûšana, das Stecken; spraûšanâs, das Drängen (intr.): vācu spraušanās uz austrumiem Klaust. 15; spraûdums, das einmalige, vollendete Stecken; das Gesteckte; spraûdẽjs, wer steckt: eglītes spraudēju ... izzuobuoja BW. III, 1, 10. Nebst spraude, sprauslis II, sprūda, sprūdît, sprūds, sprûst u. a. zu li. spriaustls "Sperrute der Leinweber", ae. spréot "Stange", norw. spraut "Stellholz in der Falle", ahd. spriuzen "spreizen, stützen", afries. sprūta "spriessen", an. sproti "junger Schössling am Baum" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 671, Fick Wrtb. III4, 517 f., Persson Beitr. 874 f., Brugmann IF. I, 177, Trautmann Wrtb. 277; vgl. auch le. sprauties.

Avots: ME III, 1013


sprauties

spraûtiês, spraûjuôs, sprâvuôs, emporkommen, empordringen U.: asni spraujas Jürg., Arrasch. skaties, kâ jau kartupeļi spraujas ārā Kronw. n. U. galiņš spraujas laukā iz zemes Vēr. II, 406. lapiņas . . . starp dīgļlapiņām spraujas 933. Nebst ahd. spriu "Spreu" und cymr. ffreuo "effluere, profluere" zur Wurzel von spraûst, s. Persson Beitr. 789 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 670, sowie Petersson Zwei sprachl. Aufs. 12.

Avots: ME III, 1014


sprūte

I sprũte Līn., Iw., Gramsden, Rutzau, Sackenhausen, Preekuln, Katzd., Libau, Dond., Nigr., sprūte U., RKr. II, 68; JK. VI, 12, Gold., Schrunden, Hasenp., Wirginalen, Bixten, Wain., Rudbahren, Alschw., sprũta Dunika, sprūta U., weisse Kohlrübe (brassica napus rapifera var. alba) RKr. II, 68; Schnittkohl mit gelber Wurzel (brassica oleracea napobrassica radice flava) Mag. IV, 2, 57, U.: viņam galva kâ sprūte nuo ple̦ciem zemē JK. V, 1, 52; Pas. IV, 31 (aus Gramsden); sonst kàlis, grieznis. Aus mnd. sprute "Spross" (vgl. ghan enes morghens in eren kolgharden unde lesen wat spruten bei Schiller und Lübben s. v.)?

Avots: ME III, 1026


spurdze

spurdze,

1) das Hopfenköpfchen
Hug., Oppek. n. U., (mit -ur̃ ) Nigr., Wandsen, Katzd.; das Blütenkätzchen, Weidenkätzchen Dr.: ziedu spurdzītes Konv. 2 1069. lai apiņiem augtu lielas spurdzes LP. V, 23;

2) Demin. spurdzīte N.-Bartau n. U., eine glänzende Blase
Biel. n. U.; zīlītēm, spurdzītēm ("?") mans zīļu vaiņadziņš BW. 24249, 7;

3) die Locke:
sīku spurdžu (Var.: spruogu) man matiņi BW. 5479, 2 var.;

4) Flossfeder
Oppek. n. U.;

5) Kätzchen:
putekļu spurdzes Konv. 1532;

6) "?": vārti ze̦lta spurdzītēm Mag. XX, 3, 180;

7) spur̃dze le̦dū, die Gesammtheit der durch einen Schlag verursachten feinen Risse im Eise
Dunika;

8) eine Kokarde an der Mütze
Dunika, Nigr.;

9) "?" : aizspurdza kâ spur̂dze 2 Bauske. Zur Bed. vgl. spruoga. Wenigstens in den Bedd. 1, 3 4 nebst spurga(s) 6, spurgala 2 zu li. spurga Tiž. I, 226 "Hopfenköpfchen",
spurgas "Pllanzenauge", spurgana "Trageknospe", ai. sphūrjati "bricht hervor", av. sparǝγa- "Spross", gr. σπαργᾶν "strotzen", an. sparkr "lebhaft" u. a., s. Bezzenberger BB. XVII, 214, Trautmann Wrtb. 277, Walde Vrgl. Wrtb. II, 673 f. - In der Bed. 2 vielleicht zu spurga 3.

Avots: ME III, 1030


stara

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045


stāvmucis

stāvmucis,

1) ein stehendes, offenes Gefäss
St.;

2) auch stāvmucnieks Bers., stāvmučnieks Warkl., ein ungebetener Gast
L., Saikava, Wessen; tādi vien stāvmucnieki apdzeŗ manu alutiņu BW. 19836. nelūgtu viesu, kūjenieku jeb stāvmucnieku, netrūka BW. III, l, S. 25. Alžāns atnācis stāvmučuos (par stāvmuci kāzās) Saikava. stāvmucis 2 dürfte volksetymologisch aus stāmucis (das zu r. стамикъ gehören könnte, s. unter stāmen) umgebildet sein, zumal z. B. in Warkh. (wo stāmucis gesprochen wird) die Tonne nicht muca, sondern buca heisst; vgl. auch die Nebenformen stāvmacis und stāvmicis, sowie (zur Bedeutung) kũj(i)nieks.

Avots: ME III, 1054


stemēt

stemêt, -ẽju,

1) sich mit Wasser ansaugen
Zvirdzine; kuoks ūdenī sāk stemēt;

2) weinen (von Kindern)
Gr. - Buschh.; vai nebeigsi stemēt!

3) nachlässig (etwas) tun
Kreuzb.;

4) vgl. nùostemêt, apstemêt. Refl. -tiês, nachlässig und unproduktiv arbeiten
Kreuzb.

Avots: ME III, 1060, 1061


stempele

stempele: "zum Vorigen" ME. III, 1061 zu ersetzen durch "wohl mit prothetischem s- zu tempelis I 1".

Avots: EH II, 576


stiķēt

stiķêt, -ẽju,

1) aus Stücken zusammensetzen
Salis;

2) sticken
U.: stiķēju, adīju (Var.: adīju, rakstīju) BW. 715? var. Refl. -tiês, streiten, sich brasseln, prozessieren W: Livl. n. U. stiķêt 1 aus mnd. stucken dass.; stiķêt 2 nebst estn. tikkima aus mnd. sticken dass.; stiķêties wohl zu stiķis I 2.

Avots: ME IV, 1067


stirināt

stirinât Arrasch, Drosth., Schwanb., Golg., Lös., Selsau, Bers., Saikava, Meiran, Lubn., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Lieven - Behrsen, Dunika, Wandsen, Dond., tr., bewegen, schütteln; zucken, zappeln machen: kājas. vīrelis kājeles vien stirina JK. III, 1. māk Ieviņa dančus vest, māk kājiņas stirināt BW. 942, 3. Refl. -tiês, zappeln Nigr., Drosth.: kuo tâ ar kājām stirinies? Dond. man tik bij jāstirinājas, lai dabūtu akmeni ārā ebenda. vēl tā blusa stirinās (Var.: kustējās, spārdījās) BW. 12878, 1 var. Nebst li. III p. prt. nusistirena Liet. pas. II, 232 wohl zu aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten", r. простерéть "ausstrecken", ai. stṛṇōti "wirft hin", prastara-ḥ "Erstreckung", av. staraiti "sternit", gr. στόρνῡμι, lat. sternō "strecke hin" u. a. (bei Watde Vrgl. Wrtb. II, 638 f.). Reimwort zu tirinât.

Avots: ME IV, 1072


stostīt

stuôstît 2 Bl., -u, -ĩju, stossen Neik. n. U.; stottern Für. I: runu stuostīt Memelshof, (mit uô) Lubn., Warkh. viņš stuostīdams, raustīdams runā Für. I. Refl. stuôstîtiês Jürg., Arrasch, Kl., Saikava, C., Kr., Bers., Sessw., Gr. - Buschh., stuôstîtiês 2 Karls., Kurs., Bershof, Siuxt, Wandsen, Selg., = stuomîtiês Lems. und Gr. - Jungfernh. n. U., Brasche, Bielenstein Holzb. 220, Ronneb., Salis, nach Worten suchen, Gesprochenes zurücknehmen Kl.: mēle stuostās, vārdu nav Rainis. Krišs nevarēja ne˙kā lāga atteikt, tik stuostījās Krišs Laksts 35. kāja klūp un stuostās Poruk. kuo te stuosties (= vazājies) pa malām? Elv. Subst. stuostītājs, ein Stotterer L.; zemes stuostītājs, ein Vagabund, Landstreicher St. Dürfte zur Wurzel von stuom̂ities gehören (wenn das m hier suffixal ist), vgl. Būga LM. IV, 431 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1113


streipulis

streîpulis Drosth., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Adl., strèipulis 2 Fest., Lubn., Gr. - Buschhof, einer, der unsicher geht, taumelt Freiziņ: mazs bē̦rns nepruot vēl iet, ir tik tāds streipulis. Nebst straipalêt und li. stripailuot dass. Liet. pas. II, 275 etwa zu mnd. strēf "straff, steif", md. strīben "streben, streiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633), sowie (nach Leskien Abl. 285) li. straipsnis "Sprosse einer Leiter", stripinis "Knüttel" (vgl. auch apr. acc. s. streipstan "Glied") u. a.

Avots: ME IV, 1086


strīkults

strĩkul˜ts (unter strīkala): auch Siuxt; hier auch - ein Brettchen, mit dem man beim Produzieren von Ziegeln den überflüssigen Lehm von der Ziegelkiste abstreicht.

Avots: EH II, 588


strūbēt

strūbêt, eine hölzerne Trompete blasen (nach Prof. P. Schmidt): meita attecēja gar upmali strūbē̦dama VL. aus Alschw. Vgl. strūbe 2.

Avots: EH II, 591


sūdze

sũdze (?) Frauenb. "der Prozess".

Avots: EH II, 607


sūdzenieks

sũdzenieks Frauenb., wer zu prozessieren liebt.

Avots: EH II, 607


sūdzībnieks

sũdzĩbnieks Kargadden, Rönnen, wer sich zu beklagen, zu prozessieren pflegt.

Avots: ME III, 1131


sūdzīgs

sūdzîgs Zaravič, zu prozessieren pflegend.

Avots: ME III, 1131


suiti

I suĩti Nigr., Dond., Gold., auch suĩtiņi, die katholischen Letten von Alschwangen LP. V, 4, Konv. 2 4067. der Name (vgl. auch suiķis II) beruht wahrscheinlich auf suiti oder suits "viel", wie nach Mag. IV, 2, 164 32 im Goldingenschen Kreise (zu dem auch Alschwangen gehört) häufig gesprochen werde, indem jene Letten (von ihren Nachbarn) nach einem speziell bei ihnen gebräuchlichen Ausdruck benannt sind.

Avots: ME III, 1116


sukāt

sukât,

1) bürsten
U., Bielenstein Holzb. 706, striegeln U., kämmen U., hecheln U., Bielenstein Holzb. 373, Ronneb., (Wolle) kämmeln Bielenstein Holzb. 373; reinigen Wessen; durcharbeiten Mag. IV, 2, 149: galvu manu sukājat! BW. 16908. sukājiet, pucējiet, vediet drīzi istabā! nesukātas... nevediet! 16896. svārkus sukāt A. XX, 372. puišiem jānuosukā (jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju par dienu Etn. III, 89. sukât (= nuo pakulām tīrīt) linus Dunika. Dazu das nomen actionis sukâšana (linu sukāšana Etn. III, 89) und das nomen acti sukãjums (par galviņas sukājumu BW. 4384, 8 var.);

2) prügeln
Ronneb., Salis, Wolm.: es tevi sukāšu LP. III, 99. sukā tam par muguru Memelshof. vīrs sukājis (sievu) un sacījis Etn. IV, 171. tuos sukā par abi gali I, 112;

3) tüchtig essen
Kav., Ronneb., Salis: kuo gaidīt, - sukā nuost! LP. IV, 6. tu jau sukā labi ilgi; vai nebiis par grūti? Saikava; saufen A. 1897, S. 481: bet tad sukāja krietni Aps. J. III, 27;

4) rasch gehen
U., Ronneb.;

5) sich energisch an etwas machen:
sukāt ar pļaušanu, ēšanu Memelshof. nu tik sukā iet LP. IV, 9 (ähnlich II, 19). sukā tūliņ art Kav. sukājam pūst, kuo tik var Janš. Bandavā II, 37. sukāsim nu vaļā (= sâksim)! Dunika;

6) intensiv bearbeiten
Nigr.: sukāt tē̦va tīrumiņus VL. Refl. -tiês,

1) sich kämmen
Spr.: saules meita sukājas sudrabiņa suseklīti BW. 33817. piektdien matus nesukāju...; piektdien Māŗa sukājās 34145; 2 einen Streit, Prozess führen Spr. Subst. sukâšanâs, mühseliges Fahren auf schlechtem Wege Seew. n. U. Vgl. li. šukúoti "kämmen".

Avots: ME III, 1117


sure

sure, Siuxt, Bauske, ein Frauenzimmer mit verwühltem, zottigem Haar; wohl aus (jüdischem) sore, wie dafür in Nigr. gesprochen wird.

Avots: ME III, 1125


šutisks

III šutisks "im Arger gesprochen" Leitāns: šutiski vārdi.

Avots: EH II, 658


svalots

svaluots, heiss, siedend Ruhental n. Etn. 1, 90. Adv. svaluoti Naud., svaluoši, heiss; plötzlich, schnell; heftig, sehr: suņi man tīri svaluoti skrēja virsū Grosdohn n. Etn. I, 59. tâ sāp, ka svaluoši jākliedz (mit hochle. o gesprochen!) Saikava. Zu svals; vgl. auch sve̦luots.

Avots: ME III, 1143


svēča

svê̦ča 2 (unter svê̦cka 2 ): in Dunika wird es mit ê 2 gesprochen!

Avots: EH II, 615


sventēt

svèntêt 2 Lubn., Pilda, Warkl., Zvirdzine, Prohden, schimpfen, fluchen Lubn., Lassen; sveñtêt Jürg., Arrasch, Drosth., (mit èn 2 ) Bers., schlagen Meiran: cilvē̦ks, krusa sventē Bers. Vgl. auch zventêt.

Avots: ME III, 1151


švīts

II švĩts,

1) ein Stutzer,
(prov.) Schwiet Jauna Raža IV, 167 u. a.;

2) stutzerhaft
Upīte Medn. laiki 144: švìts 2 kungs Adl., Kalz. u. a.

Avots: ME IV, 120


tamēr

tamẽ̦r, solange, soweit: tamē̦r (soweit, bis zu der Stelle) iebrist ūdenī Golg., Stenden. viņš tamē̦r viņu kūle, kamē̦r (bis)... U.; inzwischen, unterdessen; vgl. kamē̦r und Zubatý Časopis pro mod. fil. IV, 291.

Avots: ME IV, 129


tei

tei Nötk., Warkl., = te: tei uzauga smuka meite BW. I 1461, 3. tei gul mani dārgi svārki 27774. viņš jau paliks tei Prl. n. FBR. VI, 113. tei ķēniņa dē̦ls iegāja ustabā Pas. V, 40 (aus Dünaburg). ak tev gala tei! sagt man, wenn etwas nicht gelingt Saikava. Wohl als ein alter loc. s. vom Demonstrativpronomen tas zu apr. tei-nu "nun", li. tei - tei "sowohl - als auch" u. a., s. Trautmann Apr. Spr. 447 und Wrtb. 311 f.

Avots: ME IV, 155


teterains

I te̦te̦raîns AP. (?), Wolmarshof, teteŗaîns Schwanb., Tirs., bunt: t-ni cimdi Tirs. u. a.; teteŗains Golg., Notk., te̦te̦rains Geistershof, teterains U., sammersprossig. Vgl. tetera raibumi.

Avots: ME IV, 169


teteris

I teteris (aruss. тетерь bei Срезневскiй wruss. ćećer ; vgl. Le. Gr. 1542),

1) teteris U., Arrasch, C., Dond., Golg., Ogershof, PS., Ruj., Selg., Selsau, Sessw., Widdrisch, Wolm., Wolmarshof, teteris Frauenb., tetîris 2 (wohl aus *tetirvis) Dunika, Demin. verächtl. te̦te̦rē̦ns BW. 35763 var., das Birkhuhn (tetrao tetrix):
teteris purpina, tirina, rubina Etn. fI, 51. birze pilna raibu teterīšu BW. 30438, 4. - baltais teteris, das Morasthuhn (tetrao lagopus); jūŗas teteris, der Gänse-Sägetaucher U.; die Trauerente (anas nigra);

2) in genitivischen Verbindungen:
teteŗa kāpuosti Sassm. od. teterkāpuosti Serbig. n. FBR. IV, 62; Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, (scherzhaft) Ruten, Prügel; teteŗa raibumi, Sommersprossen Golg., Ogershof, PS., Sessw.: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83. Zu li. teterva "Birkhuhn", tētervinas "Birkhahn", tetirvà "Birkhenne", apr. tatarwis "Birkhuhn", r. тéтеревъ "Birkhahn", ksl. тетрѣвь "φασιανός", gr. τέτρας "Auerhahn", npers. taδarv "Fasan" u. a., s. Thomsen Beröringer 231, Būga PФB. LXXV, 149, Torbiornsson Liqmet II, 87, Trautmann Wrtb. 320.

Avots: ME IV, 169


tiesāt

tìesât, -ãju,

1) richten; urteilen
U.: par kuo tu esi tiesājams? LP. VII, 151. kruoga parādus tiesāja Aps. III, 16. ne kungiem jātiesā BW. 6620;

2) essen, verzehren
Spr., Salis: tiesājuot maltĩti U. b. 104, 14. izve̦lku vīnuogas un tiesāju viņas zemē MWM. VIII, 791. Refl. -tiês, Händel, Prozesse bei Gericht haben U., prozessieren: Sprw, labāk guodīgi tiesāties nekâ nemierīgi dzīvuot Br. sak. v. 1270. braukš[u] uz Rīgu tiesāties BW. 2506. (ve̦damā) par pūriņu tiesājās ar ve̦ciem brūtgāniem 17130. - Subst. tìesâšana, das Richten; tìesâšanâs, das Prozessieren; tìesâtãjs, wer richtet, der Richter Spr.; tìesâtājiês Edwahlen, wer prozessiert.

Avots: ME IV, 214


tiesinieks

tiesiniẽks, tiesniẽks Ekau,

1) tiesinieks Br. 550, tiesnieks Fürecker, St., U., (mit 2 ) Rdnnen, der Richter:
tāpēc būs tie jūsu tiesnieki Glück Matth. 12, 27;

2) tìesinieks 2 Nötk., tiesnieks Wessen, (mit ìe ) Nötk., (mit ìe 2 ) Golg., einer, der das Gericht besucht, einer, der prozessiert:
tiesinieku sarunas Plüd. Rakstn. II, 329;

3) tiesnieks "jem.; dem auch ein Anteil
(tiesa) gebührt" Alswig. Vgl. li. tiesininkas "ein Rechtskundiger".

Avots: ME IV, 214


tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182


tošāties

tuošâtiês, -ãjuos, zaudern: kamē̦r profesuors tuošājas, viņa mīļuo appre̦c cits MWM. IX, 472. Nebst li. tásioti KZ. LII, 296 zu li. tę̃sti "ziehend dehnen", tį̃sti "sich dehnen" apr. tiēnstwei "reizen", ahd. dinsan, dansōn "ziehen", ai. tąsayati "bewegt hin und her", vitasti-ḥ "Spanne" u. a., s. Walde Vrgi. Wrtb. I, 727, Trantmann Wrtb. 318 f.

Avots: ME IV, 287


trāba

I trāba (li. trobà "Gebäude"), ein (altes, baufälliges Sauken [mit à 2 ], Serben [mit ãl) Gebäude Nerft (mit à 2 ) n. Mag. IV, 2, 151, U., Wessen; ein kleines Haus, eine Hütte (mit à 2 ) Gr.-Buschh.; eine aus Ästen improvisierte Hütte auf dem Felde (mit à 2 ) Grawendahl: lai kāda trāba, ka(d) tik galva zem jumta Gr.-Buschh. meža cirtēji savas skuju būdas nuosauc par trābām ebenda. tādu trābu sasitām (saslējām) eberida. Zu lat. trab(ē)s "Balken", s. Walde Wrtb. 2 787.

Avots: ME IV, 227


traskans

traskans Gr. - Buschh., Wessen, trasks Wessen, = trausis, sprode, zerbrechlich: traskans bē̦rzs Gr.-Buschh. grib vītuols luocīties, traski vien žagariņi BW. 13038.

Avots: ME IV, 223


trauds

traûds Sunzel, sprode, zerbrechlich: trauda āda (neben: trausis kuoks) Sunzel; "mīksts, šūnains, viegli bir̂stuošs" Meiran: traûds kuoks. Nebst trûdi, trunêt zu lat. trūdere "stossen", got. ƥrūtsfill "Aussatz" und wohl auch aksl. truдъ "Mühe", mhd. drôz "Beschwerde, Verdruss" u. a., vgl. Johansson IF. XIV, 320 und Trautmann Wrtb. 326.

Avots: ME IV, 224


trausls

tràusls (serb. trȕo, fem. trȕ(h)la, "morsch") PS., Schujen, Wolm., (mit àu 2 ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Golg., Gr.Buschh., Kl., Ogershof, Prl., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit aû) Sunzel, Warkl., (mit 2 ) AP., Arrasch, Bauske, Gr.Essern, Jürg., Kand., Nigr., Orellen, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, traûšļs 2 Stenden, leicht brechend, sprode, zerbrechlich, brockelig U., Kalz., N.-Peb.: sausi skali ir trausli N.-Peb. tev, alksnīti, trausla (Var.: trauša, trusa u. a.) miza BW. 21706 var.; 10809. izkapte ir trausla, die Sense ist sprdde Mag. XIII, 3, 50. ar dze̦lte̦niem, trausliem zariem Konv. 2 860. vājš un trausls trauks MWM. XI, 301. traušļi skalgani Zeltmatis Sark. lilijas 173. sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. trausla atbalss (schwaches Echo) atskanēja Druva II, 714. - Subst. tràuslums, die Zerbrechlichkeit, Sprodigkeit U. Nebst traušs. trus(l)s, trust "struppig werden" u. a. zu li. traũšti "brechen (intr.)", traũšiai oder trùšiai "equisetum", slav. trъstь "arundo phragmites", r. труха "zerriebenes Heu", poln. truskać "zerschmettern", klr. потрух "Moder" u. a., sowie vielleicht gr. ϑρύον "Binse", s. Būga PФB. LXXV, 151, Johansson IF. XIV, 320 und Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: ME IV, 226


trēkne

trêkne 2 : auch (gesprochen mit ei < ê) Pussen.

Avots: EH II, 694


tresdie[n]

tresdie[n] (erschlossen aus gesprochenem trezde) Ruj., am Mittwoch.

Avots: EH II, 693


tribināt

tribinât, (jemand) beunruhigen, (fig.) rütteln, (mit jemand) prozessieren Gr.-Buschh.: tribini savu brāli, lai šis nenuolaitas kâ vecenis! Gr.-Buschh. tâ tribināja, ka lai dievs neduod ebenda.

Avots: ME IV, 233


triekt

trìekt,

1): dziļi triektās (tief bewegte)
krūtis mūžam sē̦ruo Fausts (1936) 69. stāvu triekts caur zaudējumu grūtu Blaum. Raksti X 4 (1938), 73. trieca (schleuderte) akmeni ubagam mugurā Janš. Dzimtene V, 484. kāds nedievs tuos trieca (nötigte) mūs nuolaupīt? 369; haschen ("strauji ķeri") Seyershof (mit 2 ): jaudā tik t. (scil.: kuodes) ar ruoku pa virsu;

2): auch (mit 2 ) Seyershof;

3): es triecu 2 ("daru, strādājü) visu, kas man gadās Seyershof;

6): auch (mit ìe 2 ) Sonnaxt; sich lebhaft unterhalten
(mit ìe 2 ) Kaltenbr.; laut sprechen (mit 2 ) Seyershof, Siuxt. Refl. tiês,

1): "sich aus seiner Lage verrucken"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pret pili viļņi triecas Fausts (1936) 174;

2): cits triêcās 2 (sprach)
pretī, ka tâ nē̦suot Frauenb. valuodas, kuŗas ... ar tē̦vu triecas (gesprochen werden, fliessen) tik labi un viegli A. Brigadere Sk. v. 34; ‡

3) einander jagen:
gaiļi triêcas 2 viens uotru Seyershof; ‡

4) eilen:
viņi triêcas 2 pruom uz Valmieru Seyershof. Subst. trìekšana,

5) Hast, Eile:
ar tādu triêkšanu 2 man bij jāiet pretī uz ceļa Seyershof.

Avots: EH II, 697


tulīn

tu˙lìn (mit kurzem i) PS., Widdrisch, Wolmarshof, tu˙līn Bauske, (mit ĩ ) Dunika, tu˙līt Bauske, tuliņ. tulīņe̦s (mit betontem lī?) Rothof n. FBR. VIII, 129, tu˙lĩtâs Dunika, Adv., = tūliņ, sogleich, sofort: tad viņš tulin re̦dzē̦tu. kas tie devēji Alm. Kaislību varā 69. tu- wohl proklitisch aus tū- gekürzt.

Avots: ME IV, 259


turplikām

turplikām Lubn., Nötk., Vīt., (mit ur̃) Rutzau, turplikam U., turplīk Manz. Post. I, 74, turplīg 223, = turpmāk: lūgdama darīt tuo arī turplikām Janš. Mežv. ļ. I, 43. apsuolīties turplikam nuo miera traucēšanas sargāties Bandavā I, 155. kā līdz šim, tā arī turplikam Lautb. Luomi 77. -līk = li. -link "-wärts". Die Aussprache mit i beruht wohl auf falscher (und so nachgesprochener) Lesung des ohne ein Dehnungszeichen geschriebenen i; das Wort war zu einem Buchwort geworden.

Avots: ME IV, 272


uļavāt

ùļavât 2 (mit ū gesprochen!) "līksmuot, bez darba dzīvuot" Višķi n. Ceļi IX, 402.

Avots: EH II, 741


ūpsis

ûpsis 2 Lubessern n. RKr. XVII, 60, der Uhu (strix bubo). Dürfte auf gesprochenem ūps < ūpis beruhen, das man wie āps (aus āpsis) zu deklinieren begonnen hat.

Avots: ME IV, 409


Ūsiņš

Ūsiņš,

1) der Bienengott
St., (mazais Ūsiņš) Krönw. n. U. (aus Kurland);

2) eine Art Pferdepatron:
Ūsiņam (Var.: Jurīšam) gaili kāvu . . ., lai tas manus zirgus gana BW. 30057, 1. ei, Ūsiņ, labais vīrs, jāj ar mani pieguļā! 30054. par kalniņu Ūsiņš jāja ar akmiņa kumeliņu 30063;

3) Ūsiņi Südlivland bis Kreuzb. n. U. und Mag. XVI, 2, 8, Etn. II, 82, (mit û) Annenhof (bei Mar.), Golg., Kr., Sessw., Ūsiņš Laud., Ūsiņa (mit û Annenhof [bei Mar.], Golg., Sessw.) diena Etn. II, 82; BW. III, 1, S. 319, der Georgitag (23. April);
Ūsiņdiena (mit û- ) Saikava, der Tag vor Georgi: nuo Ūsiņa līdz Miķeļa BW. 14087, 9. atnāca pie mums Ūsiņuos (zu Georgi) Sessw. u. a. Ūsiņu (mit û-) mieži Kalz., Kreuzb. "Georgi- Gerste". Nach L. ist Ūsiņs (sic!) St. Jürgen (Georg). Das hier vorliegende Material spricht fūr die Angabe Langes, dass Ūsiņš der heilige Georg ist. Dass er ein Pferdepatron ist, kommt wohl daher, dass man am Georgitag die Pferde zur Nachthütung zu bringen anfängt, s. BW. IV, S. 292. Und falls die Letten den heiligen Georg mit einem Schnurrbart dargestellt gesehen haben (einen Schnurrbart hat er z. B. bei W. Auer Heiligen Legende2 S. 228), so dürfte J. Müthel Recht beha1ten, wenn er (s. Mag. XVI, 2, 10 und XX, 3, 5 und 71 Ūsiņš (Ūsenis, Ūsainis) als den "Schnurrbärtigen" deutet; zur Bildung vgl. plaukstiņi (plauksteņi, plaukstaiņi) "Fausthandschuhe" (cimdi ar plaukstām). In diesem Fall muss dle Ansicht (s. RKr. XIV, 134 ff.), dass Ūsiņš auf dem r. Усень beruhe, aufgegeben werden. Wenn in Golg, u. a. Ūsiņš mit û- neben ùsas 2 "Schnurrbart" gesprochen wird, so ist entweder das ù 2 eine Neuerung für û, oder man hat ehedem *ūsās mit betontem, akutiertem ū neben *Ūsinīs mit betontem ī gesprochen. Am ehesten ein "Schnurrbärtiger" ist auch der Gesindename Ūsiņš Lvv. I, 67 und 68 (mit û), II, 6 und 25 (mit û 2), I, 79 (mit ù 2), 45 und 71.

Avots: ME IV, 409, 410


uzderināt

I uzderinât,

1) (zu etwas) bewegen, bereden
U., Selsau;

2) anpassen, anprobieren
(perfektiv): uzderināt drēbes pie šuvēja;

3) (mit Gewalt, gegen den Willen der betr. Person) verloben:
viņam šuo līgavu uzderināja Bauske.

Avots: ME IV, 324


uzēdas

uzê̦das: pēc katra ēdiena senāk duotas u. (gesprochen mit ũ-) ar skābu putru Frauenb.

Avots: EH II, 722


uzgausināt

uzgaũsinât Gramsden, (jem.) zutrinken, aufs Wohlsein trinken: sāka iedzert viens uotram uzgausinādami Janš. kurš kannu ņēma dzert, tam vajadzēja uzgausināt BW. III, 1, S. 95. piepildi mums bikerus... un uzgausini mācītājam, lai iedzer! Janš. Mežv. ļ. I, 76. Subst. uzgausinājums, das Prosittrinken: paldies par uzgausinājumu! Janš. Mežv. ļ. II, 10.

Avots: ME IV, 331


uzlaikot

uzlaikuôt, anpassen, anprobieren Dr.: uzlaikuot drēbes Bauske, Bers. skruoderis uzlaikuo šujamuo uzvalku Grünw. ce̦pure, kuŗu viņš... uzlaikuoja galvā MWM. IX, 89.

Avots: ME IV, 350


uzmēģināt

uzmẽģinât, (ein Kleidungsstück) anprobieren, anpassen: uzmēģināt svārkus. uzmēģina (drēbes) un piemē̦ruo Janš. Līgava I, 382.

Avots: ME IV, 359


uzmērīt

uzmẽrît (ksl. vъzměriti "metiri"), uzmẽŗuôt,

1) aufmessen:
uzmērīt zemi;

2) anprobieren, anpassen
(tr.): uzmērīt zābakus;

3) dazu, über das Mass hinaus messen:
tirguotājs beigās uzmērīja vēl vienu uolekti virsū C. Ve̦calksnis licis pie tiem trim siekiem vēl vienu uzmēruot Jaun. mežk. 3.

Avots: ME IV, 359


uzņemt

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. 2 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene 2 I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363


uzprasīt

uzprasît (ksl. vъsprositi "interrogare"),

1) fragen
(perfektiv); erfragen U.: uzprasīdama tam, vai nezinuot Janš. Līgava I, 293. uzprasīt kam ceļu. ķēniņš uzprasījis, kas tie par skaistiem ābuoļiem e̦suot LP. III, 86. "kâ tu te ietiki?"meita uzprasa brīnīdamās IV, 114;

2) fordern; auffordern:
es viņam uzprasīju, lai atkārtuo teikumu Salis. viņš ir uzprasīts uz tuo baznīcu, hat die Vokation zu der Pfarre erhalten Wellig 8 (unter aicināšana);

3) noch, dazu, ein Übriges fragen, verlangen; vorfragen
LKVv.: uzprasīt vairāk kâ nākas. tirguotãjs uzprasa (virsū), tâ ka jākaulējas. Refl. -tiês, sich (selbst) auffordern: viņš pats uzprasījās atnākt ciemuos Jürg.

Avots: ME IV, 368


uzsauksme

uzsauksme,* der Aufruf (?): uzsauksmi proletāriešiem nevar diezgan atkārtuot Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 113.

Avots: EH II, 732


uzskatiens

uzskatiêns Frauenb. (hier mit ūz- gesprochen), der Anblick, ein einmaliges Anschauen.

Avots: EH II, 733


vabiņa(s)

vabiņa(s),

2): sapuvušā vabiņā (Zaunstaken)
Tdz. 59029; ‡

3) redeļu vabiņas Aboliņš Darba rati 58 und 81, die Leitersprossen eines Leiterwagens;
vabiņa, die Sprosse eines Gitters Iw.

Avots: EH II, 746


valoda

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo 2 ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462


vannāts

vañnāts Ramkau, gelbbraun Nötk.: vannāts kaķis Ramkau. In Nötk. habe man ehedem von einer vannā- Farbe gesprochen. Beruht auf d. Havannabraun.

Avots: ME IV, 472


vara

vara, auch vare U., Mar, n. RKr. XVII, 139, auch im Plur. gebraucht, die Macht, die Gewalt: Sprw. kam (kur U.) spē̦ks, tam (tur U.) vara Br. sak. v. 1152. lai variņa, kam variņa, mūs[u] kungam liela vara BW. 31337. tev, brālīti, liela vara 13759. kas tuo (sc.: muižu) baltu balināja? darbinieku sūra vara 31409. maksā, dievs, zirga varu, bāleniņa arumiņu! 27899. kam, puisīti, varas raugi, kam mauc manu gredzeniņu? 6292. tev, dieviņ, spē̦ks, varīte 6933. bij (sc.: māmiņa) varīti iede̦vusi: es varēju druoši malt pretī trim malējiem 7955. gāju kultu, gāju maltu, es varītes nežē̦luoju 6866 (ähnlich: 16406). svešai mātei maizes žē̦l, man bij sāvas varas žē̦l 4447 var. māršas grib manas varas bāliņuos paliekuot 17392. man[a] varīte tâ nuobira kâ . . . sudrabiņš 22078. varītes vilcējiņš Ar. (wohl aus dem VL.), der die Kraft (einas andern) aussaugt. viņam nav varītes AP., C., Erlaa, er hat keine Kraft. ar varu, ar vari, ar varīti, varām, varēm, ar varām, ar varēm Ogershof, PS., Salis, ar varītēm Orellen, Serbigal, Siuxt, Vīt., par vares Saikava, mit Gewalt, mit Anstrengung: ar varu pretuoties nelīdz LP. IV, 100. ar varu izspiest asaras III, 70. vaiņadziņu ar varīti (Var.: variņu) nuovarēt BW. 13331. ar varīti nevediet! 13504. varām ve̦sta nedzīvuošu 13584 var. varēm, tautas, nevediet! 13503, 1. tas raujas visām varēm pruojām tikt Juris Brasa 107. žņaudz juo ar varām! Pas. V, 150 (aus Marienhausen). ar varēm (Var.: ne ar varu) nedabūja BW. 10087 var. cilvē̦ks, kas nuo uotra visu ar varēm grib izdabūt Etn. II, 1. pats līdzi nācis ar varēm A. XXI, 405. spieda ar varēm . . . nagus saujā A. v. J. 1896, S. 885. ar piespiešanuos un varēm viņš varēja ieduomāties 734. ar lielām varēm, mit grosser Anstrengung U. ar varītēm nuoņēma Serbigal n. FBR. IV, 62. teļš . . . ar varītēm uz māju Urellen n. FBR. XI, 46. ar lielām varītēm piedabūju Vīt. - par varu, par vari Mar. n. RKr. XVII, 111, (neben vara) C., Erlaa, Mahlup, Peb., Segewold, Selsau, Wolmarshof, pa vari Biel. n. U., par varas (mit hochle. a gesprochen!) Oknist, par varēm, par varītēm, mit Gewalt; unbedingt; sehr Biel. n. U.: pircējs ... par varu kaulējies pēc saitiņas LP. III, 26. viņš par varu gribējis, lai ... VII, 176. dievam bij par varu skaisti rāceņi 1176. pušām raušu . . . ķēdes, ieš[u] par vari (Var.: varu) tautiņās BW. 18189, 4 var. viņš ... par varēm gribēja būt bezrūpīgi viegls Domas I, 625. vīrelis grib .,. par varītēm līdzi braukt LP. VI, 1, 344. - iet uz varītēm, wetteifern, wettkämpfen. - varas darbs, die Gewalttat U.: varas darbus nedariet! BW. 13503, 1. varas darbu (pie sievietes) darīt St., notzüchtigen. varas (vares Golg.) vīrs, einer, der Macht, Gewalt hat, "vare̦ns vīrs" Golg. vares kungs,

a) ein Tyrann
L.;

b) "= vare̦ns k." Mar. n. RKr. XVII, 111. varas dē̦ls, ein Mensch, der viel verrichtet, ausrichtet Matkuln. varas valdīšana, die Schreckensherrschaft Brasche. Zu varêt und apr, acc. s. warrin oder warrien "Gewalt, Macht". Li. (instr. s.) varu "mit Gewalt" bei Daukantas Lit. Mitt. III, 286 und 300 ist wahrscheinlich ein Lettizismus. Vielleicht weiterhin - wenn der Begriff "Macht, Gewalt" auf eine Bed. "Herrschaft, Eigentum, Besitz" zurückgeht (zur Bed. vgl. ksl. vlastь "Macht": sloven. vlâst "Grundeigentum, Besitz")- zu mhd. wer "Besitzrecht, Gewalt", afries. ware "Verwahrung, Besitz" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 393 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 284), wozu le. vērties "schauen". Wie verhält sich dazu estn. wara "Vorrat, Vermögen, Kraft" ?

Avots: ME IV, 474, 475


varans

varans Berzgale (gespr.: varons), = vare̦ns; dazu ein Adv. varanai (gesprochen mit va-) Kaltenbr., = vare̦ni.

Avots: EH II, 757


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


varskulis

*var̃skulis (erschlossen aus tahm. var̃ske̦ls) Dond. n. RKr. XVII, 62, = vārstutis; wahrscheinlich mit ãr gesprochen!

Avots: ME IV, 480



vasāt

vasāt L. "aussprossen; guten Wuchs haben".

Avots: ME IV, 485


vējš

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554


vēkšināt

vẽkšinât: in Dunika, Kal., OB. auch mit ẽ̦ gesprochen.

Avots: EH II, 775


vidriece

vidriece, vidriecis Vīt., = vidrietis: krietnu ņuku cūkas vidrieces A. XVI, 297. pusi nuo šķiņķa un pusi nuo vidrieces (speķa). nuogriêz kādu šķēli nuo puscūča vidrieča! Zaravič. nuo vidrieča iedevu ganam algā lielu smetri gaļas Vīt. vidriecis wohl auf Grund von vidriets (gesprochen : vidriec) < vidrietis entstanden.

Avots: ME IV, 579


vienmalis

vienmalis, das oben und unten gleich dick ist und keine Proportion hat L.; ein Holz, das oben und unten gleich dick ist Für. I: kuoks, kam daudz zaru, tas izaug tievumā, kam neva daudz zaru, tas vienmalis (vienā re̦snumā) Für. I. tāds vienmalis! ein rechter Malzsack! L. - Nach Für. I auch als Adjektiv ("gleich dick"). Zu mala.

Avots: ME IV, 661


vienmēr

viênmẽ̦r: es v. tâ e̦su darījis Dunika. vien˙mẽ̦r (im Affekt gesprochen) viņš man tuo pārme̦t ebenda.

Avots: EH II, 796


viens

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665


vietnieks

vìetnieks (f. -niece), der Stellvertreter; ein gewählter Vertreter: kaut jele dabūtu uz kādu brīdi vietnieku LP. V, 246. vajadzēja... viņai vietnieces gādāt Kaudz. M. 34. vietnieku iecelt Kundziņš Vecais Stenders 30. draudzes vietnieki Konv. 2 794. - vietnieka vārds, vietniekvārds, das Fürwort, Pronomen. Vgl. li. viẽtininkas "Stellvertreter".

Avots: ME IV, 674


vilce

vilce,

1) das Rudel, die Menge, die Reihe:
vilku vilce C., RA. (vilki) ru deņuos gājuši lielās, garās vilcēs rindās gauduodami Upīte Medn. laiki. ļaudis devās vienā vilcē nuo pagastnama uz kruogu Seibolt. vil˜cē(m) iet Nötk., = rindā, barā iet. ve̦se̦la vilce skruoderu A. v. J. 1897, S. 228;

2) der Schätze bringende Hausdrache
Wizenhof;

3) das Zögern:
tāda ilga vilce man ... nepatīk MWM. v. J. 1899, S. 529;

4) alus vilce, der Bierprober
Dr. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 585


vilcināt

vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl 2 ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. 2 2247.

Avots: ME IV, 585, 586


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


vingrot

viñgruôt, ‡

2) üben:
viņš vingruo sevi druošsirdībā Fr. Adamovičs Rudens ziedi 62. ‡ Refl. -tiês Siuxt, Kraftproben machen: tagad jau skuolās kâ nekâ viñgruojas, bet senāk paši vingruojās.

Avots: EH II, 785


vira

I vira U. ("scheint in Livl. ungebräuchlich"), A.-Schwanb., Adleenen, Butzkowsky, Bers., C., Ellei, Erlaa, Gilsen, Golg., Grawendahl, Grenzhof, Grünw., Jürg., Kalnzeem, Kreuzb., Mahlup, Mesoten, Neuenb., Nötk., Ogershof, Peb., Popen, Prl., Saikava, Salis, Salwen, Sehren, Sessw., Smilt., Ukri, Vīt., Wessen, Wolgund, Gekochtes, Gebräu (meist von gekochtem Viehtrank od. verächtl. von schlechter, dünner Speise, Suppe gesagt); Fleischsuppe mit Kartoffeln und Grütze Lettihn : šis virums nav ne˙kāds lādzīgs virums, ir tik tāda vira Vīt. tāda vira vien iznākusi Bers. lai strebj paši savu viru! Sessw. lēču vira (Linsengericht) Vēr. I, 1233. gaļas vira (Bouillon) SDP. VIII, 65. (fig.) tad ir gan nu ietaisījis labu viru! sagt man, wenn jem. etwas Verkehrtes getan od. gesprochen hat Sessw. samaisīt vienā virā polītiku ar ētiku Latv. dziedāt tukšu vārdu viru A. v. J. 1897, S. 802. Zu virt.

Avots: ME IV, 602


vīrs

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris 2 (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642


vis

I vis (li. vìs "immer", apr.. wissa, aksl. vьse "alles"),

1) Ergänzung zu einer Negation
(ne oder nav), mit der man eine Annahme, die von einer andern Person gemacht ist oder gemacht werden könnte, als unzutreffend zurückweist, oder mit der man der Aktion eines Andern ein Ende zu machen resp. einen Andern von einem Vorhaben zurückzuhalten versucht (einigermassen dem du tout in frz. point du tout vergleichbar): saka mani burv[i] e̦sam; es vis burt nemācēju BW. 28116 var., man sagt, dass ich ein Zauberer sei; in Wirklichkeit aber verstand ich keineswegs (mit nichten) zu zaubern. kuo darīs mūs[u] māsiņa? tā vis (Var.: jau) burt nemācēja (die verstand ja keineswegs zu zaubern) 25832, I. es vis daudzi nebē̦dāju, ka man bārga sveša māte 232751 var. dē̦lu māte dē̦lu teica, šķiet man[i] vis nezinuot. neteic vis! es gan zinu tava dē̦la. tikumiņu 23465, 1. paliek māte raudādama. neraud[i] vis, māmuļiņa! 17308, 3 var. vai, dēliņ, tuo nedari vis! LP. VI, 350. es tevi nelaidīšu vis IV, 172. izlūdzas ap˙nikdams, tuomē̦r mucnieks juokuojas un nesuola vis atduot V, 236. biksta dē̦lu, lai cē̦rtuot kaŗavīriem ar pātagu, bet dē̦ls ... vēl necē̦rt vis IV, 3. mirt ar viņu vis nemiruši VII, 1241. bē̦rnus nepē̦ruši vis vāruošā ūdenī, bet ... VI, 839. pa šituo ceļu vis leiši nenāks Br. s. v. p. 17. man vis kājas nesāp Mērn. laiki 12. lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis ne Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. puiši rauga meitu guodu, .sava vis nezināja BW. 6587, 4. Mit ungewöhnlicher Wortstellung im VL.: es samalu sav[u] mālīti, vis krustiņu neme̦tusi (Var.: krusta vis nelikuse) BW. 8005 var. vis tik gauži nerejat! (in Prosa hiesse es: tik gauži vis nerejat) 21001, 10. kad glaudīs sveša māte, vis tik gludas neglaudīs 16910 var. tā ne˙vis mana vaina U. (unter ne), das ist nicht - wie man angenommen hat oder annehmen könnte meine Schuld. Nach U. werde in Kurl. das vis stets von ne getrennt und dem Verbum nachgestellt (tuo es nee̦smu vis darījis, mit betontem vis!), in Livl. höre man auch: tuo es vis nee̦smu darījis (mit unbetontem vis und betontem nee̦smu!). - Auch in nachdrücklichen Antworten auf Satzfragen: vai gribi? negribu vis "wiltst du? Nein, ich will keineswegs";

2) (am Ende eines Satzes), = laî 6, ar 1, auch: mums ir atnākusi viešņa, ku-kuli atne̦susi vis Mērn. laiki 18. es tev atvedu lūk vīnu vis Sudr. Edž. (MWM.?) 1898, 934. tuo puiku nuopēru vis Vēr. 1904, S. 413. būšuot savu ... meitu duot par sievu vis LP. VI, 1006. ve̦cais jaunuo i[r] lamājis, i[r] vis VII, 1061, der alte habe den jungen sowohl geschimptt, als auch (sonst ihn schlimm- behandelt), četri rubļi vis vajadzēs Sonnaxt;

3) (wohl dem r. всё nachgebildet) fortwährend, in einem fort, immer
im Hochle.): vai dziedāja, vai runāja, vis māmiņu pieminēja BW. 139 (aus Kreuzb. und Jakobstadt). ni˙kā nestrādāju, bet vis staigāju pa elni un veŗuos Pas. V, 290 (ähnlich 304, 448, II, 134, III, 301, IV, 50, 289, 372). mežu lietas pi mums vis vēl nav nuokārtuotas Latg. 1922;

4) gleichwohl, immerhin
(nach r. всё-же ): sacīšu; kas būs, nebūs. vis jau jī ar varu manis nepajems Pas. IV, 255 (aus Nīcgale).

Avots: ME IV, 621


visai

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622


zāmauka

zāmauka,

1): mit à 2 Līvāni, Lubn.;

2) eine Prostituierte
Warkl.

Avots: EH II, 803


zars

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb 2 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691


žauts

žauts,

1) die Sprosse einer Leiter
Lasd., (mit 2 ) N. - Bartau; die Sprosse am Wagen (mit 2 ) Dunika, Kalleten; "redeļu šķē̦rskuoks" (mit 2 ) Grobin n. Etn. III, 65, Altenburg, Talsen;

2) žauti, quer über eine Räuchergrube gelegte Stangen, worauf Flundern zum Räuchern aufgehängt werden
Lasd.;

3) in der Verbind. pāris žautu sviedienu, zur Bezeichnung einer geringen Entfernung
N. - Bartau. Vgl. šauts I und šautrs I; in der Bed. 2 jedenfalls zu žaut I.

Avots: ME IV, 794


žeirāt

žeirât, -ãju,

1) intr., fliessen
Wid.;

2) längere Zeit regnen
Plm.; žèirêt 2 Lubn., stark regnen;

3) tr., Bier aus dem
žeiris fliessen lassen (žeirêt) Fehteln, Kreuzb., Laud., "laist misu cauri žeirim (žeirêt) Vīt., (mit ) Jürg.;

4) giessen
(žèirêt 2 ) Druw., Lis., Sessw.;

5) ein dünnes Getränk (z. B. dünnes Bier) bereiten, eine lange, magere Suppe kochen
Vīt., (žèirēt 2 ) Golg., Meselau, Sessw., Vīt.: nežeirā nu tik gaŗas dziras! kas viņu izzūzās? Vīt.;

6) saufen
(mit ) AP. (auch žeirêt), (žèirêt 2 ) Golg., Kl., Lubn.; viel trinken (mit èi 2 ) Golg., Sessw.;

7) (ins Bett
Vīt.) harnen Wid.;

8) weinen
Spr., Mag. XIII, 3, 56, Neugut, Peb. (hier auch žeirêt), Stockm., Vīt., Zirsten (hier auch žeirêt); stark weinen (von kleinen Kindern gesagt) Gr. - Jungfernhof und Linden n. U.; laut weinen (žeirêt) Laud., Ramdam; "lange lärmen (z. B. vom Brüllen einer Kuh, vom Weinen eines Kindes)" Erlaa; brüllen (von Kühen) Setzen: kad es tev duošu reiz, tad tu sāksi tūlīt žeirāt, wenn ich dir einen Schlag (Hieb) geben werde, wirst du sofort anfangen zu weinen Mag. XIII, 3, 56. ja kas puikam nav pa prātam, tūliņ žeirē Laud. guovs žeirā Setzen;

9) viel, aber unproduktiv arbeiten
(žeirêt) Fehteln.

Avots: ME IV, 802


žēlīgs

žẽlîgs, gnädig, barmherzig, gütig, mitleidig U.; kläglich; bemitleidenswert: žēlīgais dievs Kaudz. M. 12. viņš skatījies tik žēlīgi! LP. VII, 243. tas vie˙nādi žēlīgi tuo uzlūkuojis RKr. VIII, 3. kuo, puisīti, tu uz mani tik žēlīgi raudzījies? BW. 10055. tev žēlīga valuodiņa 17506 (ähnlich: 13689). tev žēlīgi runājuot 17506, 4. žēlīga (klägliche) balss Golg. šis cilvē̦ks izskatās ļuoti žēlīgs Frauenb. putns vaimanāja... žēlīgi JK. V, 86. aitas blēja žēlīgi Fallijs Dižlatv. 5. lūgties vēl žēlīgāki LP. I, 133. procesiju pavadīja... ar žēlīgu maršu Latgalits 1922, 1. mīļā, žēlīgā! meine Liebe und Gütige! (höfliche Anrede einer Frau) St.

Avots: ME IV, 806


žeperis

I žeperis,

1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. 1 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;

2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.

Avots: ME IV, 803


ziedains

ziêdaîns,

1) blumig, voll Blüte
St., U., Sp., blütenreich: pie ziedaiņas (Var.: zieduošas) ābelītes BW. 29727 var. uzliku ziedaiņuo vaiņadziņu 33574. ziedainā zâlē Stari I, 301. eju pļavā ziedainā R. Kam. 146. zariem ziedaiņiem MWM. VI, 323. par ziedainu ezeriņu BW. 13611, 3;

2) bunt
U., Erlaa; bunt gestickt U.; "laukumains" Iw.: (telīte) ziedainām (Var.: zieduojām, zieduotām) kājiņām BW. 29028; 29029. bitīte... ziedainām kājiņām 18708. uzvilku... ziedainuo kre̦klu 13645, 3. ziedainu sagšu 33585. ziedaiņa mute, ein Gesicht mit Sommersprossen U.;

3) mit ziedi (s. zieds 9) versehen:
putra ir ziedaiņa, in der Grütze sind kleine Stücke saurer Milch U.

Avots: ME IV, 737, 738


zīlīte

zīlĩte,

1) ein kleineŗ bunter Käfer, der durch sein Auffliegen von der Hand den Mädchen prophezeien soll, nach welcher Gegend hin sie werden geführt werden
U.;

2) ein Glückskind
L. Zur Bed. 1 vgl. zīlêt 1.

Avots: ME IV, 733


zīmēt

zìmêt,

1): neliekšuos, - tâ zīmē̦ts manā dabā Janš. Maiga 50;

3): nuoraudzīdamies runātājā, zīmē̦dami viņā tāļu zemju ļaudis (sic!) Vindedze 154. nuo kaķa zīmē (prophezeit man, sagt voraus)
laiku AP.; ‡

5) pēc rakstiem ar ruoku z. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter schlagen), den Takt schlagen.
Refl. -tiês,

1): ē̦na, kas te zīmējās (kennzeichnete sich, war zu sehen)
uz apkvē̦pušās sienas Jauns. Sliņķu virsnieks 17. mūŗi, rāmajā ūdenī tik˙pat stipri zīmē̦damies kâ gaisā Raksti IV, 362;

2): stāvē̦dama es dziedāju, sē̦dē̦dama gavilēju, lai nevar tautu dē̦li nuo balsiņa z. Tdz. 36189.

Avots: EH II, 810


žīņāt

žìņât 2 (gesprochen mit ī !) Kaltenbrunn, wahrsagen.

Avots: ME IV, 813


žīnis

žìnis 2 (gesprochen mit ī !) Kaltenbrunn, Wahrsager Oberl. n. BielU. Aus li. žynỹs "Zauberer".

Avots: ME IV, 813


zumināt

II zuminât (wohl falsch mit z- gesprochen!) Kosenhof, Salis, Smilt. u. a., = suminât I.

Avots: ME IV, 750

Šķirkļa labojumos (1)

riksis

riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.

Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.

Avots: ME III, 524, 525