Paplašinātā meklēšana

acekts, -s, ein Spanneisen für Weber, Alt-Pebalg; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

akts, -s, gew. Pl. aktis, Acten, Actenstücke: tur atne̦suši tādu blāķi tiesas akšu viņa istabā A. XII, 345.

Avots: ME I, 65

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65

‡ apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71

bikts, -s, die Beichte. [Nebst estn. piht aus mnd. bicht.]

Avots: ME I, 295

blakts,

1): blaktes kuoda BW. 24911; ‡

2) eine Verhärtung in der Leber des Schafes
Siuxt n. Fil. mat. 67 u. a.

Avots: EH I, 225

blakts, -s (li. blãkė), die Wanze: visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. [Zu blaks "eben", wobei le. blakts das -ts wohl aus uts "Laus" bezogen hat; vgl. KZ. LII, 113 f. und Būga KSn. I, 269.]

Avots: ME I, 308

‡ brakts, auch in der Verbind. brikts, brakts, Interjektion zur Bezeichnung eines krachenden Gerausches: brakts! vãks cieti Pas. IV, 30, uradņiks ar mežsargu brikts, brakts man priekšā un mani... pārbiedē Janš. Bandavā I, 145.

Avots: EH I, 236, 237

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326

‡ brikts, s. ‡ brakts.

Avots: EH I, 241

daikts,

1): Plur. daikti, feine, zerbrechliche Dinge
Diet.; Kleinigkeiten Bartau; visādi daikti, allerlei kleine Dinge NB. n. BielU.; ‡

2) nuo daikta, = nuo vietas, ununterbrochen, von éiner Stelle, der Reihe nach
Bartau, Dunika, Gramsden, Kal., Rutzau: meklēja vairāk dienu nuo daikta Janš. Līgava II, 63 (ähnlich l, 247; vgl. li. dàiktas "Ort, Stelle"); ‡

3) "Geschöpf"
Bartau und "Pflanzengewächs" Gramsden (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 302

daîkts ² [Līn., Nigr.], (li. dàiktas [und (bei Būga Liet. k. žod. LI) daĩktas]), die Sache, das Ding Werkzeug: tur bija naži, kar,uotes un citi daikti. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. III, 76. te tāds daikts, kur cilvē̦kus ieskrūvē IV, 50. ap daiktiņiem tur kaulējas, kas buodē izstādīti.

Avots: ME I, 431

dakts, -s, dakte [C., Ruj., Sissegal], der Docht; dakts galiņš, die Schnuppe. [Nebst estn. taht aus mnd. dacht.]

Avots: ME I, 434

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] ² Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316

de̦ñkts [Līn., Turlau], stark, kräftig, stramm, stattlich, gravitätisch Rutzau, Ober- u. Nieder-Bartau: viņš bija de̦nkts zē̦ns. vīrs paze̦mu, de̦nktu augumu. viņš gāja stalti od. slaiki un de̦nkti Janš. [Wohl kurisch; zu r. дягнуть "stark werden", aksl. nedŏgъ "Krankheit" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 217 f.]

Avots: ME I, 455

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466

druîkts ² (unter druîkns ² ): druikti puiši un stipri kâ lāči Janš. Mežv. ļ. I, 318 (ähnlich II, 80, Dzimtene I ² , 307 u. a.).

Avots: EH I, 335

drukts: drukti savā augumā (Dünsb.) Kuģenieku dziesma 1874, S. 12.

Avots: EH I, 336

drukts [li. drùktas "dick" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 109], stämmig, plump Etn., Bers. [Vgl. drukns.]

Avots: ME I, 503

drūkts: auch ("drukns"; mit û ² ) Dunika.

Avots: EH I, 337

dvãlekts: dvãlektis auch Grob. ( ¹ / ₁₀ Lof), Frauenb., Pampeln, Demin. dvālektiņš BW. 7670, 4, dvãlikts auch Iw., Rothof, dvãliktis auch Schnehpeln ( ¹ / ₈ Lof); dvãlikts "ein rundes hölzernes Gefäss, worin man Erbsen od. Gries zum einmaligen Kochen herbeiträgt" Lipsthusen:

Avots: EH I, 351

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537

ilkts, -s, s. ilknis.

Avots: ME I, 706

jakts, - s, jakte,

1) die Jagd:
iet uz jakti (genuin lett. uz medībām);

2) das Tollen, Rasen:
kas tur par jakti? [Nebst estn. jaht aus mnd. jacht.]

Avots: ME II, 95

jaûnuzsâkts, neubegonnen: jaunuzsākts polītisks virziens Konv. ² 406.

Avots: ME II, 103

kakts: nama kaktu BW. 12005. dārza kaktiņā (Var.: stūrītī) 2775, 1 var. nav ne˙viena tumša kakta 25785.

Avots: EH I, 576

kakts (kãktas "Erker"), kakta Wain., die von zwei Seiten gebildete Ecke, der Winkel: zē̦ns stāv kaktā. jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tâ sauktajā brūtes kaktā, kas bija apsists palagiem BW. III, 1, 9. brūtes kakts bij izpušķuots visādiem papīriem RKr. XVI, 115. Im Vorhause (priekšnamā) nannte man früher in Dond. die Ecke links vom Eingange līķu kakts weil man dort früher die Leichen bis zur Beerdigung gehalten habe. Von der Tür, die in die dižistaba führt, war links kalpu kakts; die dem kalpu kakts diagonal gegenüberliegende Ecke war der saimnieka kakts. kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz LP. VI, 21. savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Purap. vīra māte meklē putniņu - pūķi - pa kaktu kaktiem LP. VI, 59. acu, lūpu, mutes kaktiņš, der Augen -, Lippen -, Mundwinkel. vakarā gulēt ejuot acs katiņā jāielaiž vēžu dzirnaviņas Etn. II, 134. meža kakts, eine waldige Gegend Dond. [Nach Būga Aist. St. 90 zu coxim "hockend" (?); hierher nach Leskien Nom. 542 vielleicht auch kaktà "Stirn", vgl. semasiologisch mir. braine "Stirn, Kante". Zu nennen ist hier auch Varnė˜s kaktà, небольшой залив в озерѣ Lúkstas при впаденiи в него рѣчки Jušk.]

Avots: ME II, 139

‡ knakts, der Docht Rutzau: lampai k. par īsu. Aus ‡ knats II (li. knãtas "Docht") + dakts?

Avots: EH I, 627

krâskakts, krasnkùngs od. krâsns kakts, die Ofenecke.

Avots: ME II, 267

‡ kris[t]kakts, -s Auleja, diejenige Ecke des Hauses, wo der Esstisch steht, weil beim Bau des Hauses hier in der untersten Schwelle ein Kreuz eingeschnitten und, um Brotmanget vorzubeugen, Brotkrümchen darin eingestreut wurden; kristkakts, -s "eine beliebige Ecke" (?) Sussei.

Avots: EH I, 656

‡ kris[t]kakts, -s Auleja, diejenige Ecke des Hauses, wo der Esstisch steht, weil beim Bau des Hauses hier in der untersten Schwelle ein Kreuz eingeschnitten und, um Brotmanget vorzubeugen, Brotkrümchen darin eingestreut wurden; kristkakts, -s "eine beliebige Ecke" (?) Sussei.

Avots: EH I, 656

[I lakts, - s U., = lakta II.]

Avots: ME II, 417

[II lakts, - s Warkl., eine Flamme.]

Avots: ME II, 417

‡ III lakts (Stammform unbekannt) Lieven-Bersen "= villāne". Aus lakats?

Avots: EH I, 717

‡ IV lakts, -s (s. auch unter lakta I), = lakta I 2: nu jau var duomāt, ka atkal laktī lēks (von einem Genesenden) BielU.

Avots: EH I, 717

làkts ² (unter lākte): auch ("helle Flamme") Kalnemois ( i -Stamm, wie auch in Druw.); šaujas gaisa liela, sarkana liesmu l. (ugunsgrē̦ka) Pēd. Brīdī 1928, № 289; làkts ² (o- St.) Sessw. "spīdums, blāzma".

Avots: EH I, 727

lecekts, -s (unter leceklis I): auch Alswig, AP., C., Ermes, Fest., Heidenfeld, N.- Laitzen, Meselau, Prl., Saikava, Wenden.

Avots: EH I, 730

lè̦kts (unter lè̦kta): auch (mit è̦ ² ) N.-Rösen.

Avots: EH I, 737

‡ lukts Frauenb., = lukta 2: vistas jau salẽ̦kušas luktā.

Avots: EH I, 761

[mazdvālekts, ein Kornmass, 1/10 Lof Bielenstein Holzb. 516.]

Avots: ME II, 571

nakts: Demin. naktiņa auch Fest. n. FBR. XVII, 87, naktīt[e] BW. 2357, 2, acc. s. naksiņu BWp. 2043, 1.

Avots: EH II, 4

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. ² 526.]

Avots: ME II, 690, 691

naktsbrãlis, der Nachtschwärmer: varēsit iet pie kāda naktsbrālīša MWM. VII, 193.

Avots: ME II, 691

naktsdar̂bs ,* nakts darbs, die Nachtarbeit.

Avots: ME II, 691

naktsdzīve ,* das Nachtessen Stari II, 759.

Avots: ME II, 691

naktsêdiens, das Nachtessen: naktsēdienu ē̦d pēc vakariņām naktī - dzīŗās Sassm.

Avots: ME II, 691

naktsguļa, das Nachtessen: viņš pierunājis puisi, lai paliekuot pie viņa uz naktsguļu LP. III, 75. tautiet(i)s jāja naktsguļā BW. 14545, 6.

Avots: ME II, 691

naktskālis,

1) und

2): auch (mit â ² ) Salis.

Avots: EH II, 4

naktskālis,

1) auch naktskãjis PS., der Nachtschatten (solanum nigrum);

2) der Nachtschwärmer
Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 691

naktskrẽ̦ba, comm., eine Person, die spät schlafen geht, ein Nachtschwärmer: naktskrē̦ba stāv caurām naktīm kājās, iet vē̦lu gulēt Dond.

Avots: ME II, 691

‡ naktskre̦kls, das Nachthemd.

Avots: EH II, 4

‡ naktssakrē̦sla Janš. Līgava I, 282, die Abenddämmerung.

Avots: EH II, 4

naktslaiks, die Nachtzeit: naktslaikā visi dus saldā miegā.

Avots: ME II, 691

[naktslaũnags, ein Nachtmahl (bei einer Festlichkeit) Gr.-Essern: aicina viesus uz naktslaunagu Janš. Dzimtene ² I, 17.]

Avots: ME II, 691

‡ naktsluožņa Lubn., ein Dieb.

Avots: EH II, 4

naktsmãja: še es ņemšu naktsmājiņu BW. 19058.

Avots: EH II, 4

naktsmãja, die Nachtherberge, das Nachtlager: Sprw. kas taisnību saka, tas naktsmāju nedabū. tur naktsmāju dabū I Mos. 24, 23.

Avots: ME II, 691

naktsmiêrs, die Nachtruhe: mājā drīz iestāsies naktsmiers Balss.

Avots: ME II, 691

‡ naktspamakts (? Stammform?) "der Alp" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 4

naktspamaša,

1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;

2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;

3) Somnambulismus Konv. ² 3686. [Zu pamest.]

Avots: ME II, 691

‡ naktspātari Janš. Bandavā II, 275, pātari zur Nachtzeit.

Avots: EH II, 4

naktspatver̂sme, das Nachtasyl.

Avots: ME II, 691

‡ naktssar̂dzene Janš. Līgava I, 225, die Frau eines Nachtwächters.

Avots: EH II, 4

naktssar̂gs, naktssàucẽjs, der Nachtwächter.

Avots: ME II, 691

naktsspaile, ein Lachsnetz L.: naktsspaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107.

Avots: ME II, 691

naktsstaĩgulis, der Nachtschwärmer, Nachtwandler A. XXI, 327.

Avots: ME II, 691

naktssvā`rki, der Nachtrock.

Avots: ME II, 691

naktssvecīte, die Nachtkerze (oenothera lamarckiana) Konv. ² 2848.

Avots: ME II, 691

naktstauriņš, der Mitternacht: naktsvidū aiztecēju pie sudraba kalējiņa BW. 910.

Avots: ME II, 691

naktsvidus: "910" ME. n, 691 zu verbessern in "910, 5".

Avots: EH II, 4

[naktsviešņa Janš. Dzimtene V, 38, eine nächtliche Besucherin.]

Avots: ME II, 691

naktsvìeta, das Nachtlager: lāču dīdītāji lūdzas naktsvietas JK. V, 80.

Avots: ME II, 691

naktszvàigznĩte, der Krebs -, Fischfang zur Nachtzeit.

Avots: ME II, 691

‡ nedikts, nicht laut: nediktā balsī Janč. Dzimtene I ^2, 347. pie durvīm nedikti piegrabināja 50.

Avots: EH II, 11

nenùoteikts, unbestimmt: viņš bij pašā nenuoteiktākā stāvoklī Vēr. II, 269.

Avots: ME II, 725

‡ nenuotikts "?": daudz uz mani izrunāja nenuotiktas valuodiņas Tdz. 40395.

Avots: EH II, 16

nepãrtraukts, ununterbrochem, ungestöt: nepārtraukts miers.

Avots: ME II, 727

uolekts,

1): audīšu juostiņu ... uolekts platuma BW. 1505, 3.

Avots: EH II, 743

uolekts, -s,

1) uôlekts, -s (li. uolektìs [acc. úolektį] bei Būga KSn. I, 156 "die Elle"
) AP., Kl., Lis., Lös., Prl., Serbigal, Warkl., Wolm., ùolekts (?), -s Neuenb., uolekts, -s U., uôlekte Linden, (mit uô ² ) Iw., Līn., uôle̦kts Nerft, uôlikte ² Dunika, Stenden, Strasden, uôlikts ² Dond., Demin. uolektiņa BW. 27564, 2, uolektīte 27564, 2 var., uoleksnīte Nötk. (mit uô), Odensee, Schwanb., die Elle: Sprw. riktīgs zīds, riktīga uolekts. desmits uolektis Glück Ezech. 40, 11. viņš mēŗuoja . . . mūri pie . . . četriem uolektiem Offenb. 21, 17. sprīdis vīrā, uolekts bārzdā, ein eine Spanne grosser Mann, ein eine Elle langer Bart (Rätsel);

2) auch ruokas uolekts Etn. IV, 151, der Unterarm
Bergm. n. U.: deva ar visu uôlekti, schlug mit dem Unterarm Golg. par ruokas uolekti sauc tuo gaŗumu nuo īkšķa gala līdz e̦lkuonim Etn. IV, 151. ar visu savu ruokas uolekti (mit dem Rockärmel?) Kaudz. Izjurieši 105. Nebst apr. woaltis "Elle", woltis "Unterarm" zu è̦lkuons (s. dies, sowie Bechtel KZ. XLIV, 128 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 156 ff.).

Avots: ME IV, 417

padikts: iesaucās padiktā balsī Janš. Līgava I, 302. Adv. padikti, ‡

2) ziemlich stark:
ieskrambādams ... īkšķi brangi p. Pas. V, 486.

Avots: EH II, 127

padikts, ziemlich laut: runā labi padikti, lai es arī varu dzirdēt! Dīcm.

Avots: ME III, 17

pakts! Interj.: vinš bij man pakts! virsū Kal.

Avots: ME III, 50

‡ papikts, unfreundlich: zeltene atbildēja iesākumā papikti, pēcāk laipnāki Pas. II, 114.

Avots: EH XIII, 162

paslikts, ziemlich- schlecht: maizīte tāda paslikta DL.

Avots: ME III, 102

pazlaukts (unter pazlauts),

1): auch (pazlaûkts ² , -s) Ramkau; tuo alu, kam vēl nav pielikts raugs, sauc par pazlauktu. p. ir tā pati misa: par pazlauktu sauc, kad jau ir atdzisis, un par misu, kamē̦r vēl ir karsts AP.

Avots: EH XIII, 193

pìekts (li. penktas, apr. penckts, aksl. pęnъ, gr. πέμπτος) piektais, der fünfte: Sprw. tas iet visur līdza kâ piektais rats. viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547. pats es dzimu piektu rītu, kumeļš piektu vakariņu BW. 1184. par mazuo puisi jeb - kâ ļaudis mē̦dz teikt - pār piektuo LP. VI, 513. Vgl. auch pieci.

Avots: ME III, 261

pikts (li. pìktas "böse"), auch ein Demin. piktiņš Alm.,

1) böse, scharf, heftig, verbissen:
Sprw. pikta sieva vīra nelaime. pikta uguns Lis. ļaudis mani piktu (Var.: sīvu) teica BW. 21825, 1 var. pikti vien skatījās BW. 29392. vīrs bija pikts un ļauns Glück I Sam. 25, 3;

2) pikts krasts, ein steiles Ufer
Aahof. Subst. piktums (li. piktùmas), die Bosheit, Heftigkeit, Verbissenheit, Schärfe. Nebst pīkt, li. peĩkti "mäkeln", apr. acc. s. pikullan "Teufel" u. a. zu got. faih "Betrug", ahd. gifēh "feindlich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 10.

Avots: ME III, 213

I pikts,

1): auch Dunika, Iw., OB., Rutzau, "dusmīgs" Frauenb., Rothof;

3) "garšas ziņā stiprs" Auleja: p. rutks, sīpuols; "vidējs starp sūru un rūgtu" Kaltenbr.: pikti sīpuoli (kas liek asaruot); šuovakar pikta pirts (acis sāk sūrstēt). Subst. piktums: tautu dē̦la piktumiņu BW. 33125, 6 var.

Avots: EH XIII, 231

‡ II pikts bērniņš Siuxt "ein einige Tage od. Wochen altes Kind": tādus mazus, piktus bērniņus nuomazgāja ar mīkstu lupatiņu.

Avots: EH XIII, 231

plakts, -s L., Spr., PS., Karls., Smilt., Kreuzb., Gr.-Buschh., Bers., Adsel, A.-Schwanb., Etn. IV, 165, plakte Serbigal, plake̦ts ( i̯o -Stamm) aus *plak(u)tis Dond., = blakts, die Wanze. Reimwort zu blakts; zu plaks II, mit dem Ausgang von uts.

Avots: ME III, 317

plàukts Wolm., Serbigal, plaûkts ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukts ² Preili, Nerft,

1) der Sims, das Regal, Repositorium, ein Ablegebrett an der Wand:
Sprw. kas uz plaukta meklē, pabe̦nķē atruod. nuokrist kâ nuo plaukta. tuo dzirduot, tie nuokrita kâ nuo plaukta (fielen aus den Wolken) Alm. - pie bē̦rniem maize augstā plauktā A. XI, 476. pirmuo gadu, bāleliņi, ciemuoties nenākat: pirmao gadu man maizīte augstajā plauktiņā! BW. 26722;

2) Verschlussbrett des Klotzbienenstockes
Bielenstein Holzb.;

3) die Scheibe unter dem Wagenkorbe, die auf der Achse ruht und durch welche der Bolzen geht
Biel. n. U.;

4) plaukta gre̦dze̦ns, gredze̦ns ar plauktu St., Ring mit einem platten Kopf, ein Siegelring;
es jums uzdāvināšu... plaukta gre̦dze̦nu ar jusu vārdu Janš. Dzimtene V, 101. Kontaminiert ans plauks III (vgl. plaûkt I) und plauts?

Avots: ME III, 326

priešaukts Kurisch-Haff n. Bezzenberger, = priekšauts.

Avots: ME III, 399

in Oknist ein: i- Stamm.

Avots: EH II, 326

pùnkts, punkte, der Punkt.

Avots: ME III, 413

pusdikts, Adv. pusdikti, halblaut: vecene sacīja pusdiktā balsī Dicm. pas. v. I, 61.

Avots: ME III, 424

pusnakts,

1): ne pus˙nakts nevarēju ... pārgulēt BW. 12608;

2): atgāja pusnaktis (Mitternacht)
Pas.IX, 542. nuosēdēja ... līdz pusnaktīm (bis Mitternacht) VIII, 386.

Avots: EH II, 333

pusnakts, -s (li. pùsnaktis "Mitternacht"), Demin. pusnaksniņa,

1) auch pus˙nakts oder (als Akk.) pus˙nakti, die halbe Nacht:
sabija nuomuodā pus˙nakti. pusnaksniņu gaiļi dzied, vis[u] naksniņu gaigaliņas BW. piel. ² 41831;

2) die Mitternacht:
dienasviduos un pusnaktīs LP. VII, 93. Als plur. tantum: pašās pusnaktīs, gerade zur Mitternacht Pas. III, 41 und 244.

Avots: ME III, 431

pušnakts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Kalupe n. FBR. XVIII, 36, Lubn. n. FBR. XVII, 122, Nerft n. FBR. XIX, 101, Sonnaxt, Weissensee, plur. t. pušnaktis Pas. XI, 66, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53, Višķi n. Ceļi IX, 371, 380, Auleja: ap pušnaktīm (singulär!) Pas. XI, 164. nuo pušnakšu da dienai Kaltenbr.

Avots: EH II, 337

pušnakts, -s (li. pusiáunaktis), = pusnakts, die Mitternacht Pas. II, 135 (aus Rositten), III, 43 (aus Kapiņi).

Avots: ME III, 438

riekts

Ruj. n. U., = kriet(n),s; etwa in estnischem Munde aus kriets umgebildet?

Avots: ME III, 545

rîtnakts, -s Vēr. II, 1397, die morgende Nacht; Adv. rîtnakt, in der morgenden Nacht: rītnakt puiši ies pieguļā Ahs.

Avots: ME III, 541

rukts Gr.-Essern, ruktus, = rutks: ruktus [?] biju, ne rācenis, kam jūs mani mizuojat? BW. 21031. Durch Metathese aus rutks.

Avots: ME III, 557

rûkts, s. rûgts.

Avots: ME III, 569

sakts (unter sakta): misiņa s. BW. 1628 (aus Gaweesen); maskulin n. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Breez").

Avots: EH XVI, 420

‡ saũllē̦kts Daugava 1939, S. 311, der Sonnenaufgang.

Avots: EH XVI, 460

šļakts, -s Warkl., = šļaksts: dubļu šļakts.

Avots: ME IV, 62

slaukts, ein Geschirr mit einer Öffnung am Boden (zum Bierbrauen z. B.) Infl. n. U.; das Seihgefäss Bielenstein Holzb. 297 (mit Abb.); ein loc. s. slauktī ("jeb seirī") bei Lenz Spred. gr. 1764, S. 252. Wenn überhaupt richtig mit s-, wohl an slàukt angelehnt; vgl. zlaukts.

Avots: ME III, 919

šļaukts "?": pūķis ir abuos galuos šļaukts (zugespitzt?) LP. VII, 715.

Avots: ME IV, 67

šIe̦kts U., edel (von Tieren gebraucht). Vgl. šļe̦kts.

Avots: ME IV, 59

šļe̦kts Wid., = šle̦kts, edel. Zunächst aus li. šliãktas dass.

Avots: ME IV, 70

I slikts,

1) Adv. slikti, schlecht, gering
U.; ordinär, einfach U.: Sprw. kuo slikti iesāk, tuo labi pabeidz. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slikts laiks, schlechtes Wetter. slikts gads, ein schlechtes Jahr, d. h. ein Jahr der Missernte. slikts cilvē̦ks, ein schlechter, gemeiner Mensch;

2) mager
Salis: tu esi palicis pa˙visam slikts, vai tik neesi vājš? du bist ganz mager geworden, bist du nur nicht krank? Salis. slikts nuo vaiga Kav.;

3) schwerkrank
Golg., Gr.-Buschhof, Bauske. - Subst. sliktums, das Schlechte, die Schlechtigkeit, das schlechte Befinden U. Nebst estn. liht "Schlicht" aus mnd. slicht "schlicht, einfach".

Avots: ME III, 931

II slikts, eine Getreide-, Flachsschicht Karls. - Zu slikta.

Avots: ME III, 932

šļikts, unwohl: es šuodien tāds šļikts Rutzau; vgl. slikts I 3.

Avots: ME IV, 71

‡ sluôškakts ² Stenden, ein Winkel zum Hinlegen von Besen.

Avots: EH II, 530

šļukts "tempis": iet nuolaidies kâ šļukts. Zu šļukt?

Avots: ME IV, 74

smagumpunkts,* der Schwerpunkt Stari III, 27.

Avots: ME III, 949

smilkts ² : auch Pilten, Puhren, (mit ìl ² ) Erlaa, Kalupe, Līvāni, Lübn., Nerft, Oknist, Pilda, Schwanb., Selb., Skaista, Warkl., Weissensee, Višķi, Zvirgzdine; pa vienai smilktiņai BW. 27748, 5 (aus Lös.); Eigennamen mit Smilkt- Pivv. I, 30, 33, 55, 58, 72, 84, 85, 97, 100, 122, 127, 131, 141, 145, 154, 166, 176, 178, 183, 185, 186, 187, 188, 198, 199, 200, 206, 212, 214, 216, 217, 221, 226, 238, 241, 242, 246, 249, 260, 265, 266, 269, 272, 275, 279, 282, 284, 287, 290, 292; Belege für smilkt- aus RW. bei Būga Liet. k. žod. CXV f.

Avots: EH II, 538

smilˆkts ² Iw., -s, smìlkts ² , -s KL, Saikava, Gr.-Buschhof, smilkts,-s Hasenpot, Remten, Rönnen, Samiten, Waldegalen, Senten, Lipsthusen, Erwalen, Hasau, Popen, Oselshof, Zeezern, Lieven-Bersen, Pampeln, Grünh., Wilzen, Wolgund, Wallhof, Sauken, Memelshof, Römershof, Kreuzb., Odsen, Kalzenau, Lös., Sunzel, Stirniene, häufig im plur. smìlktis ² Kl., Fehteln, smilˆktis ² Stenden, Schrunden, Gr.-Essern, N.-Bartau, smilktis Nogallen, Waldegalen, Spahren, Tadaiken, Rawen, Perkunen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Gaicken, Planetzen, Angern, Wormen, Kurmalen, Paddern, Grikken, Wahnen, Lubessern, Gaweesen, Altenburg, Thomsdorf, Schwarden, Ranken, Frauenb., Lamingen, Gränzhof, Selg., Alt-Moken, A.Rahden, Linden, Ogershof, Kokn., Setzen, Misshof, Kand., mundartlich auch als ē - Stamm (smilˆkte ² Lin., Dond., Kalleten, Nigr., Gramsden, Dunika, Schlehk, PIKur., smilkte Wain.; plur. smilˆktes ² Gudenieki, Alschw., smilktes Sackenhausen, Dubeņi, smilkši Ludsen, = smìlts, der Sand: baltā smilkšu kalniņā BW. 27649, 6 var. uotra augumeņu ar smilktīm (Var.: smilktiņām) apbērēt 27654, 3. smilkšu rēve, Sandbank Brasche. Zu smalˆks.

Avots: ME III, 963, 964

spilˆkts C., spil˜kts Karls., eine andere Schreibung für spilgts.

Avots: ME III, 996

špir̃kts: auch Dunika, Kal, OB., Orellen, Ramkau, Rutzau, (mit ìr ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 655

špir̃kts AP., (mit ìr ² ) Kl., (mit ir̂ ) Prl., špir̃ts, der Spiritus.

Avots: ME IV, 101

špukts! = špukt: vārna bija špukts! pa uotru galu ārā JK. V, 1, 19; Pas. I, 173.

Avots: ME IV, 102

svè̦tnakts A. XI, 480, -s, die Nacht vor einem Feiertag: katru svē̦tnakti viņš atnāk Janš. Bandavā I, 122.

Avots: ME III, 1156

švirkts, eine Interjektion Wid.

Avots: ME IV, 117

trukts, der Packen: trukts burtnīču Druw. n. RKr. XVII, 83. trīs trukti skalu ebenda. trukts rīkstīšu Tirs.

Avots: ME IV, 245

tukts, -s: auch Jauns. J. un v. 130 und 387.

Avots: EH II, 701

tukts, s. tukte.

Avots: ME IV, 258

vakts, -s (unter vakte): liksim vaktis uz ceļiem BW. 33623, 1. labāku vietu vaktij (= sardzei) nevar izmeklēt A. Upītis Laikmetu griežos I, 201 f.

Avots: EH II, 751

vãlekts, -s Schibbenhof, Siuxt, Wandsen, = dvãlekts: es iesēju piecas vālektis linu Schibbenhof.

Avots: ME IV, 497

vidnakts: auch Wainsel.

Avots: EH II, 781

vidnakts, -s, = pusnakts, die Mitternacht: ap[k]ārt pašu vidnakti (gerade um Mitternacht) Nabben n. FBR. XI, 82, Satis. Vgl. li. vidùrnaktis dass.

Avots: ME IV, 578

vidusnakts, -s, = pusnakts, die Mitternacht Mag. XX, 3, 69.

Avots: ME IV, 581

viênnakts,

1) eine vergangene Nacht:
atsaucās... uz puiša ziņuojumu par viennakts riešanuos Baltpurviņš Agrā rītā 40. viennakts gājiens C.;

2) eine Nacht
C., Salis, Sessw.: viennakts gājiens, ein Gang, der eine Nacht dauert.

Avots: ME IV, 662

virkts (?), -s, die Reihe: neizskaitāmuos gaduos ejama virkts Seifert Chrest. III, 42. Wahrscheinlich ein Neologismus.

Avots: ME IV, 607

‡ zlaũkts! Dunika, = zlaũks!

Avots: EH II, 811

I zlaukts: misu nuotecina pa caurumiem zlaukta dibe̦nā Austriņš Puišk. 145. lielījās panāksnieki labiem ratiem sabraukuši; visi zlauktā ("?") [Var.: zlauktuos] sasē̦duši, teļa astes ruociņā Tdz. 59153.

Avots: EH II, 811

I zlaukts (li. žlaũktas "однодонная красная кадь с дырою во днѣ" bei Būga PФB. LXVI, 254) Lubn. n. BielU., Oberkurl., Infl., Bolwen, Saikava, Wessen, Zaļmuiža, (mit àu ² ) Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Warkl., Zvirgzdine, zlauts Lubn., Etn. II, 81, ein trogartiger Seihbottich: ar zlauktu alus bija labāks nekâ ar kubulu Gr. - Buschh.; "= slaukts" Warkh. (mit àu ² ), Wessen. Wohl nebst pazlau(k)ts zur Wurzel von zlaugzna (s. Būga l. c. und Tiž. I, 396, sowie LM. IV, 434); zur Nebenform zlauts vgl. brau[k]tuve u. a. Le. Gr. 174.

Avots: ME IV, 746

II zlàukts ² Gr. - Buschh., ein Faulpelz: tāds zlaukts, ka ne˙kur likties!

Avots: ME IV, 746

zlukts Wessen, = zlaukts II: gul kâ zlukts.

Avots: ME IV, 747

zulˆkts, -s: auch Kalupe.

Avots: EH II, 812

zulˆkts, -s Zvirgzdine n. FBR. X, 27, = žulˆts, die Galle (a. s. Sulckte) Passio. Zu aruss. зълчь (bei Срезневскiй und - wenn (s. Niedermann Tiž. II, 443) aus žultìs umgestellt - li. tulžìs dass., s. Le. Gr. § 105 c und Specht KZ. LVI, 123 f.

Avots: ME IV, 750

žulˆkts, -s: auch Līvāni, Nerft, Oknist, Pilda, Skaista, Wessen.

Avots: EH II, 822

žulˆkts Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Warkh., Warkl., = žulˆts, die Galle Kurmin, Sussei n. FBR. VII, 139. Vgl. zulˆkts; ž- für z- entweder slavisch, oder nach Wörtern wie žuldze, žulkt.

Avots: ME IV, 831

drūkts [li. drúktas] Gramsden n. Etn. III, 162, dick; vgl. drukts.

Avots: ME I, 506

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643

I slikts,

1): slikta kārta, eine einfarbig gestrickte Reihe bei einem farbig gemusterten Strickzeug
Salis;

2): auch Liepna, Seyershof. Subst. sliktums: bez sliktuma labumu nav Kaltenbr. nuo tam ceļas visādi sliktumi (= ļaunumi, nelabumi, nelaimes) Salis.

Avots: EH II, 525

‡ ze̦lˆkts ("mit eingeschobenem k") Erlaa n. FBR. XI, 15 "?".

Avots: EH II, 803

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sakārtuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizlaipuôt, von éinem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmend (um sich die Füsse nicht zu beschmutzen) hin-, weggehen: a. pa akmeņiem līdz seklim Salis. ceļš - slikts; jāaizlaipuo tuomē̦r ir.

Avots: EH I, 35

‡ àizliekt,

1) "позагнуть" Spr.; etwas vor jem. oder vor etwas krümmen (biegen), ihn resp. es damit verdeckend:
a. kam zaru priekšā;

2) zu biegen (krümmen) anfangen (und darauf aufhören, es zu tun):
aizliekts lùoks KatrE. Refl. -tiês,

1) sich vor resp. hinter etwas biegen (beugen):
zars aizliecies luogam priekšā. zē̦ns aizliecās aiz krūma;

2) sich biegend (beugend) hingelangen:
nevaru tik tālu aizliekties.

Avots: EH I, 37

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43

‡ àizsâkt, beginnen (tr.): aizsākts darbs Erlaa.

Avots: EH I, 47

‡ àizsiens, ein Bündel: uz... ruokas bija tai uzmaukts neliels aizsiens, kuŗā bija iesējusies... drēbes Janš. Mežv. ļ. II, 151 (instr. s. aizsienu Janš. Līgava II, 360).

Avots: EH I, 47, 48

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50

àiztika, das Hingelangen AP.: slikts ceļš: miruonim nelāga aiztika uz kapsē̦tu.

Avots: EH I, 58

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

‡ I apgruôzs ² (li. apgrązas "поворот") Sassm., der Hof um die Sonne oder den Mond: ja saulei vai mēnesim a., tad būs slikts laiks.

Avots: EH I, 84

apirda [in Saussen apìrda ^2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. ¹ 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.

Avots: ME I, 90

apmàkt,

1): apmākts, dämlich, stumpfsinnig
Ewers.

Avots: EH I, 101

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês ² Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apùoglît, ‡ Refl. -tiês AP., Festen, sich verkohlen: dakts apuoglījusies.

Avots: EH I, 124

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

‡ apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112

apskatiêns, der einmalige Blick ringsum, die Umschau: nebij ne apskatiens, tad jau bij ap ē̦ku apbraukts Lautb., ehe man sich's versah.

Avots: ME I, 121

apskūris, mit einem leichten Flaum umgeben; faserig: rīts aizkaŗ nakts miglas apskūrušuos tīmekļu pavedienus Stari II, 485 (li. apskùrti J.).

Avots: ME I, 122

‡ apspẽt (li. apspė´ti),

1) = paspẽt 1, vermögen: ar tik mazu saimi nevar a. lielu vietu apstrādāt Ahs.;

2) = àizspẽt: dē̦lu apspēja uz vietas nakts Pas. VIII, 293 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

apzùobis: apzuobiem savē̦rts aude̦kts Gr.-Buschh. n. FRR. XII, 89.

Avots: EH I, 128

‡ atasta Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine, Kompar. atastâk (auch Vīt.), Adv., = atastu: atasta suols auo galda atvilkts Zvirgzdine. ej atastāk nuo guns! ebenda. atastāk stāvuot var skaņas labāk izšķirt Vīt.

Avots: EH I, 133

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

‡ atpult (li. atpùlti). ab-, wegfaIlen; entschwinden: kad jau nakts pagājusi,... tumšums atpulis Dziesmu gram. v. J. 1867, 695.

Avots: EH I, 160

atraĩtnis, atraĩknis ² Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, kts">atraikts, atreitis, fem. atraîkne ² Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atsãnis, atsãņis, Instr. Pl., Adv., atsāniski, seitab, seitwärts: stāvēja atsāņis Druva II, 304. atsānis nuolikts siena maiss Lautb.

Avots: ME I, 188

atskāre, dakts atskāre, Dieb am Lichte. [Wohl von * at-s(i)-kãrt, wofür jetzt atkārtiês.]

Avots: ME I, 192

atšļùkt,

1) intr., herbeischlurfen
[Ronneb.]: lē̦nām atšļūc me̦lna nakts Latv.;

2) tr., herbeischleppen (schlurfenden Tritts):
es būt tādu... ar lubiņu atšļūkusi BW. 21225, 7.

Kļūdu labojums:
herbeischleppen (schlurfenden Tritts) = längs der Erde ziehend herbeischleppen

Avots: ME I, 202

atvâža ² oder atvâžu ² nazis Grünh., geöffnetes Messer; auch nazis nuolikts atvâžu, aufgeklappt.

Avots: ME I, 208

atvẽlêt, tr.,

1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;

2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;

3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;

4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.

Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas

Avots: ME I, 209

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗamām bārkstiņām Konl. ² 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

baûbiens ² , baubenis, der Takt mit dem trijdeksnis: sita takti jeb baubienu Vēr. I, 658; Etn. I, 38. sit, bāba, baubeņus BW. 21056. baubiena zizlis, Der Taktstock Konv. ² 3339. [Zu baubt?]

Avots: ME I, 266

beĩseklis,

1) "ein Gegenstand
(daikts) zum Mischen (Umrühren)" N.-Peb., PV.;

2) "= jàuteklis 1" PV. Vgl. ‡ beizîklis 1.

Avots: EH I, 211

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

biktêt, -ēju ausforschen, in jem. dringen: kuo nu mani tik daudz biktē? Zu bikts.

Avots: ME I, 295

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs ² Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs ² (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311

blaķis: = blāķis 1 Zvirgzdine: grāmatu b. liels b. drēbju uz galda salikts. blaķī nauda bij sasieta.

Avots: EH I, 225

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308

bļaûre [Nerft], auch bļaura, comm., bļaũris [C., Bauske], fem. -re, der Schreihals, der Marktschreier, Maulheld AP.: tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne˙vis dīkuoņus un bļauŗus Mieriņ. [bļaũris Roop, Ruj., Nabben, ein weinerliches Kind.] Zu bļaût.

Avots: ME I, 319

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

‡ l bradinât, undicht weben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo b., - piesit reizas piecas ar sistavārn, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH I, 236

I braģis, ‡

4) "kts%20kuoka%20zars%20starp%20laivas%20t%C4%93vi%C5%86u%20un%20st%C4%ABp%C3%BC">izliekts kuoka zars starp laivas tēviņu un stīpü Salis.

Avots: EH I, 236

brankti, fest anliegend, gedrang: brankti uzsprausts, eng anliegend, gedrang: anstecken Mag. II, 3, 116, U. [Nach Wid. auch Adj. brankts, eng, glatt, fest anliegend. - Als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. wohl zu got. anapraggan "bedrängen", mnd. prange "Einengung" prangen "drucken" mhd. pfrengen "einzwängen", aschwed. prang "enge Gasse" u. a., vgl. Persson Beitr. 870 ^2, Siebs KZ. XXXVII, 300 f., v. Grienberger Wiener SB. CXLII, № VIII, S. 23, Feist Wrtb. ² 32; oder zu an. branga "Klemme"?].

Avots: ME I, 324

brauktava (unter braukts): auch (mit aû ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 78 (gesprochen: broûktou), Ramkau, Salisb., braûktavs ² Salis.

Avots: EH I, 238

bràuktave (unter braukts): auch N.-Peb.

Avots: EH I, 238

‡ braûkteve ² AP., bràukteve ² Lubn., Saikava, = kts">braukts.

Avots: EH I, 238

bràuktuve (unter braukts): auch Trik., (mit àu ² ) Meiran, (mit aũ ) Dunika, (mit aû ² ) Grob., NB., OB., bràuktive ² Borchow n. FBR. XIII, 26.

Avots: EH I, 238

braukulis,

1) jem., der fährt:
brauc, brālīti, braukulīti BW. 9414;

[2) braũkulis Ruj., = braukts.]

Avots: ME I, 326

brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.

Avots: ME I, 331

‡ budu (gen. pl.) nakts Janš. Mežv. ļ. II, 158, die Nacht, während der bei einem Toten gewacht wird.

Avots: EH I, 249

bukte, auch bukts, - s Plm.: ar bukti [C., Salis], Stomersee, ungestüm, energisch, tatkräftig: puiši, ar bukti! A. XX, 79. skan gan, bet tikai tagad, kad ar bukti pūš JR. IV, 150. viņš ar bukti spiežas uz priekšu A. XI, 166. plē̦suoņas gāzās pretiniekiem virsū ar lielu bukti Plm. ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt Seibolt.

Avots: ME I, 347

burte, burta,

1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;

2) die Locke
Wid.

Avots: ME I, 354

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

če̦rmaukša Stari III, 17, [če̦rmaukste Kalzenau, če̦rmaukts Idsel], če̦rmūkste, [če̦r̃mũkste Budberg], čē̦rmūkste Jauns., [če̦rmukstis Budberg], čē̦rmūkša, [čē̦rmušks Selb., čē̦rmûška Stockm.], dial. für sē̦rmaukša usw., die Eberesche Infl.; [vgl. auch cē̦rmaukša usw.].

Avots: ME I, 410

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

čigums: "kts">jumta kakts" A.-Schwanb.; "salmu jumta augšējā galuotne (stūris)" Lemsal.

Avots: EH I, 290

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ dãderbisins Planhof "dundurs; gaisīgs, kts">nenuoteikts".

Avots: EH I, 311

daîks ² [N. - Vartau, Selg.], die Sache, das Ding, Instrument: ar daikiem ruokās LP. VII, 618. atme̦sts kâ nederīgs daiks A. XII, 388. [daiki, die männlichen Geschlechtsorgane: ja tev daiku pilna sauja, tad vari precēties Fehteln. - Nebst daiceklis, daikari, daikši, daikts zu li. dáiktas "Sache", apr. deicktas "etwas".]

Avots: ME I, 431

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

dakša: instr. plur. dakšiem BW. 14000, 11 (ans Dond.);

2): sìena dakšas BW. 19881. dzelžu dakšas 12810. trīszaru dakšas 17238; ‡

3) Plur. dakšas, die Ofengabel (ein gabelförmiges Gerät zum Hineinsetzen der Kochtöpfe in den russischen Ofen)
Kaltenbr.; ‡

4) dzijas dakša, Lichtgarn
Für. I (unter dakts); ‡

5) Demin. dakšiņas, ein Stickmuster
RKr. XVII, 33.

Avots: EH I, 303, 304

dā`rgs,

1) teuer, kostbar:
šinīs laikuos rublis dārga nauda zeltenīte... dārgas naudas sade̦rē̦ta. juo dārgs, juo labs; jio lē̦ts, juo slikts;

2) fig., teuer, wert, lieb:
mans dārgais pestītājs! tava dārgā dvēselīte vidū gaisa plivinās. [Ob mit r. дóрогъ serb. дрâг "teuer" verwandt, oder aus dem Slavischen entlehnt, kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Berneker Wrtb. I, 213 und Trautmann Wrtb. 45.]

Avots: ME I, 448

delveris: Demin. delveriņš BW. 3130, 1; 14000, 13 var.; fem. delvere Janš. Dzimtene II, 118, Demin. delverīte BW. 93;

2): ein Nachtschwärmer
Gramsden; ein unruhiger Kerl Bartau; ein Unruhiger Siuxt (jē̦ri jau tādi del˜veŗi ir); "kts">nenuoteikts, svārstīgs, ātrs cilvē̦ks" Kalz.; "palaidnis, nerātnis, nedarbis" (mit elˆ ) Grünw.; wer (sch)wankend (wackelnd) geht (von Betrunkenen und kleinen Kindern) Bērzgale; "kas tukšu runā" (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 315

deñcis [Ruj.], ein Knabe von 13 od. 14 Jahren. dencis ir zē̦ns, kas,gana gadus beidzis, sāk pie lauka darbiem iet Ruj., Krem.; ein kleiner, derber Junge U.; [dèncis ² Laud., ein unartiger Junge. - Wohl zu de̦nkts.]

Avots: ME I, 454, 455

de̦nts, stolz, hochmütig: tas ir de̦nts, negrib ar citiem satikties Etn. I, 153(aus Springen). [Wohl kurisch und aus de̦nkts.]

Avots: ME I, 455

‡ dē̦vât "rühmend, marktschreierisch anbieten" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 319

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dikti (unter dikts), b): auch KatrE., Popen, Pussen, Siuxt, Strasden, (dikt) Puhren.

Avots: EH I, 320

‡ divtulĩba,* = divat(n)e (?): vis˙īslākā d. tuomē̦r ir ļautu vidū Daugava 1934, S, 1060. divtulībai piede̦r nakts Daugava 1928, S. 972. Gebildet nach viêntutība.

Avots: EH I, 323

dižbļāvējs Sassm., dižbļāvulis, der Schreihals, der Marktschreier BW.

Avots: ME I, 474

dižums, ‡

2) der grösste Teil
Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: d. jau nuovākts pļāvā vai laukā; kad lielā puse jau ieve̦sta vai uzkŗauta, vai arī, kad viss ieve̦sts, bet vēl nav nuogrābts Grob.; ‡

3) izvētīt izkultuo labību nuo dižuma (= pirmuo reizi, ar re̦tuo kre̦te̦lu) Grob.

Avots: EH I, 324, 325

d?nis [?] Selg. n. Etn. III, 162, = kts">kakts.

Avots: ME I, 488

dràza ² [Bers.], ein Gewühl eiliger Leute: kur miera punkts šajā neapturamā tieksmē un drāzā? Zalktis v. J. 1908, Nr. 3, S. 67.

Avots: ME I, 494

drikte, drikts, -s,

1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;

2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;

3) das Schraubengewinde
LKVv.;

4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);

5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.

Avots: ME I, 499

druîkns ^2, druîkts ² Nigr., robust. stark: viņš palielu druiknu augumu Janš. Apsk. I, 484. miesas panti bija apaļāki, luocekļi druiktāki Janš.

Avots: ME I, 503

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503

‡ dũlēķis N.- Peb. "kts%20nakti">zivju ķeŗamais daikts nakti".

Avots: EH I, 347

dumbla zeme (unter dum̃bla): "glīzde̦ns māls, jaukts ar kūdras me̦lnzemi" Annenburg.

Avots: EH I, 341

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 ^1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521

dvēsîgs "?": dvēsīga (kühle?) nakts Latv.; ["erfrischend" N. - Schwanb.],

Avots: ME I, 538

dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME I, 538

dvīleksnis, dvilekšņa, ein halbes Külmit Naud. [Vgl. dvālekts und li. dvylìkis Jušk. "ein Zwölftel".]

Avots: ME I, 538