Paplašinātā meklēšana

adîtava, Strickerei.

Avots: ME I, 11

‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130

‡ II artava Bers., ein zu pflügendes (aber noch nicht gepflügtes) Feld.

Avots: EH I, 130

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244

aûdzē̦tava, die Züchterei: luopu audzē̦tava Kaudz. M.; mūdžu audzē̦tava A. XV, 192. *

Avots: ME I, 216

‡ aûdzinâtava, aûdzinâtuve, = aûdzê̦tava: ķēvnīces jeb zirgu audzinâtavas Pet. Av. III, 358, zirgu audzinâtuve ebenda.

Avots: EH I, 184

aûstava (unter aûstuve),

1): auch Seyershof (Demin. aûstaviņa ² ).

Avots: EH I, 188

aûstava, austave, s. austuve.

Avots: ME I, 229

braũcītava N. - Bartau, = brauktuve.

Avots: ME I, 325

brauktava (unter braukts): auch (mit aû ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 78 (gesprochen: broûktou), Ramkau, Salisb., braûktavs ² Salis.

Avots: EH I, 238

bum̃bâtava, die Kegelbahn *.

Avots: ME I, 349

bumbuotava,* die Kegelbahn.

Avots: ME I, 350

‡ bungātava BW. 35656 var., = bungu vāle (vom penis gesagt).

Avots: EH I, 253

buñguotava, = bungu vāle, die Keule Preekuln.

Avots: ME I, 352

ce̦lˆtava (li. kéltava): auch Saikava, ce̦ltave Römershof n. FBR. Vlll, 103, Saikava.

Avots: EH I, 264

ce̦ltava, ce̦ltuva Selb.[li. kéltuvas], die Fähre, der Prahm.

Avots: ME I, 370

darîtava, der Ort, wo etwas gemacht wird: alus d., die Brauerei G. Allunan.

Avots: ME I, 441

dedzinâtava,

1) das Brenneisen
Lös. n. Etn. III, 18;

2) die Brennerei:
brandvīna d.

Avots: ME I, 450

dedzītava, ‡

2) comm., ein heftiger, böser, rechthaberischer Mensch
PV.

Avots: EH I, 313

dedzītava, das Brenneisen Adsel, Lasd., [Kl., Bers.].

Avots: ME I, 451

‡ de̦ntavas Warkl. "tîtavas".

Avots: EH I, 316

‡ dē̦tava, in de̦su dē̦tava (Neologismus?) B. Vēstn., die Wurstmacherei.

Avots: EH I, 319

dĩdîtava ,* die Dressieranstalt: pārvē̦rzdami mācīšanās iestādi par pilnīgu dīdītavu Duomas I, 269.

Avots: ME I, 477

drukâtava, die Buchdruckerei.

Avots: ME I, 503

‡ dùntavas ² Kaltenbr., Lixna, der Blasebalg. Aus li. dùmtuvės dass. umgebildet:

Avots: EH I, 343

dze̦r̂tava ,* dze̦r̂tuve, die Schenke, Kneipe: dze̦rtuvēs me̦lnās dzērāji dzied Kārstenis,

Avots: ME I, 547

dze̦sē̦tava ,* ein Abkühlungsapparat Konv. ² 984.

Avots: ME I, 547

dziêdê̦tava,* die Heilandstalt, Klinik.

Avots: ME I, 561

dziêdinâtava,* die Heilanstalt, das Sanatorium.

Avots: ME I, 562

dzim̂tava ² Ohscheneeken, Duhren, die Heimat.

Avots: ME I, 550

dzir̂dītava Seib., [N. - Peb.], dzirdîtuve Karls., die Tränke.

Avots: ME I, 553

dzìtava, dzìtene, die Zeit, wo das Vieh nach Hause zu treiben ist: saule jau dzītavā BW. 28878. saule jau nāca ganu dzītenē Bers. Etn. II, 176. [Fest,, Stelp.], dze̦nat, gani, sētiņā, jau saulīte dzītavā Ar. 671.

Avots: ME I, 559

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

‡ gatava Iw.; = gatva 1.

Avots: EH I, 387

glabâtava ,* gabâtuve *, ein Ort, ein Gebäude, ein Gefäss, wo etwas aufbewahrt wird, das behältnis: ūdens glabātuve; mantu, naudas glabātuve, die Schatzkammer MWM. VIII, 116. kādai senlaiku glabātavai Aps.

Avots: ME I, 621

‡ gràuzdê̦rtava,* eine Vorrichtung zum Rösten; die Rösterei.

Avots: EH I, 399

I grieztava, ‡

5) = grìeztaga ² PV. (mit ìe ² ): tā ar puišiem griežas un jaucas kâ g., "mēlnese, kas visur maisās, visu jauc" AP., Stelp.

Avots: EH I, 409

I grieztava,

1) etw., womit man etw. dreht, die Kurbel:
tecelei ir grieztava, ar kuŗu tuo grìež Nötk. n. A. XIII, 329. grieztava ir griežamais rīks pie virvju vīšanas Saussen n. Etn. III, 117;

2) = griezene 2;

3) der Weberbaum,
riestava Adsel n. A. XIII, 329;

4) ausgebreitete Melde (atriplex patulum)
RKr. II, 67.

Avots: ME I, 663

II grieztava: das Strauchmesser (mit iê ) C.: ar grieztavām šķina lī dumus.

Avots: EH I, 409

II grieztava, ein Stück von einer Sense zum Pergelreissen U. Zu griêzt.

Avots: ME I, 663

grûstava Bers., grûstavis Laud., Lasd., grûstevis Selb., [Fest.],

1) [grûstevis Kreuzb.], das Hackeisen, mit dem man Kartoffelblätter, Kräuter für die Schweine zerstampft
Römersh.;

2) ein Köscher
Aps. (in Lis. grûstuve): [

3) grûstava ² Ruj, ein Mörser].

Avots: ME I, 668

‡ ieietava (Neologismus?), der Eingang Mag. XV, 3, 66 (aus Balt. Vēstn. 1873, № 33).

Avots: EH I, 516

jātava ,* die Reitbahn J. Allunan.

Avots: ME II, 107

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

jūtavas, das Kreuz im Rücken U. Vgl. jūtis.

Avots: ME II, 123

kaĩtava, ‡

2) "kas kaistas" (mit àI ² ) Gr.-Buschh. n., FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 575

[kaĩtava Jürg., jem., der oft kaitina.]

Avots: ME II, 135

kaltavas, ‡

2) die Darre
(mit àl ) Baižkalns, Smilt. Vgl. kaltava unter kàltê̦tava.

Avots: EH I, 579

[kaltavas "maigles, spiestavas" Wessen; kal˜tavas N. - Peb., kàltavas ² Kreuzb. "galdnieku spailes, kuŗās ar vadžiem sadze̦n cieši kuopā līmējamus dēļus un patur tâ, kamē̦r līme sakaltusi" Fiaden. - Zu kalst?]

Avots: ME II, 145

kàltê̦tava, kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145

kâptavas, kâptuves,

1) die Stufen:
viņa uz savas klētiņas kāptavām atme̦tusies Aps. Marta sēdēja klēts priekšā uz kāptuvītēm MWM.;

2) die Treppe:
es celšu kāptuves līdz debess vārtiem A. XXI, 644.

Avots: ME II, 194

karâtavas,

1): mit ã Wolmarshof; zagļam augstas k. BW. 30083.

Avots: EH I, 588

karâtavas, karâteves Bers.,

1) der Galgen:
zagļam karāteves BW. 9088;

2) karâtavas, die Schaukel
N. - Schwanb., Mar. n. RKr. XV, 118.

Avots: ME II, 161

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [kā`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], kā`rstevi [Salis], C., kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben kā`rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199

‡ kartavas Blieden, = kãrtavas I.

Avots: EH I, 590

kãrtavas U.,

1) der Galgen:
e̦smu tā dvēsele, kuo pavēlēji tuoreiz nuo kartavām nuoņemt LP. IV, 40;

[2) die Schaukel
Jürg.] Zu kãrt.

Avots: ME II, 201

kãstava: auch Orellen (hier daneben auch: kãstavīte), Seyetshof.

Avots: EH I, 606

kàstava, kāstavis U., plur. kāstavi RKr. VII, S. 76, kàstavi C., = kā`stava.]

Avots: ME II, 204

kãstava, [kāstavs Bielenstein Holzb. 327], kãstavis, kãstuve, [kãstuvis Ronneb. (li. kóštuvis)], kãsteve,

1) das dünne Linnenzeug, durch welches die Milch geseiht wird
Drosth.;

2) das Seihgefäss, der Durchschlag:
ar kāstavu kāš pienu.

Avots: ME II, 204

‡ kâstaves ² Orellen, = kàstava.

Avots: EH I, 606

kàusê̦tava ,* das Schmelzwerk: tuo es kausēšu savā kausē̦tavā MWM. II, 737.

Avots: ME II, 178

kaustava: auch (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH I, 595

kaustava, kaustavs, [kaûsteve ² Dond., Wandsen], = kauss III.

Avots: ME II, 179

kautavas: "spīles (maigles) dēļu salīmēšanai" (mit aû ) Nautrēni: ruokas saspiede (durīs) kai kàutavās ² Bērzpils.

Avots: EH I, 596

[kautavas Warkl. " eine Presse (aus Holz)". Zu apskaut?]

Avots: ME II, 180

‡ klabatavas Lasd. u. a. n. FBR. IX, 126 "?".

Avots: EH I, 607

klapêtavas, das Klopfbrett, das statt einer Glocke dient U. (Genium klabata, klaburs.]

Kļūdu labojums:
klapêtavas = klapê̦tavas

Avots: ME II, 214

kniebtavas * Preip. 45, kniebtuves * U. b. 121, 106, die Kneifzange.

Avots: ME II, 248

kràsuôtava ,* die Färberei: audumu kr. Konv. ² 873.

Avots: ME II, 269

kratîtavas, ein Instrument zum Schütteln, Schwingen in der Dreschtenne.

Avots: ME II, 261

krejuotava "der Ort, wo die Sahne zusammengeführt wird" RA.

Avots: ME II, 271

krẽ̦puôtava,* der Spucknapf.

Avots: ME II, 276

‡ I kùitava ² Meiran "?": kuo tu maisies kâ k. pa kājām?

Avots: EH I, 668

‡ II kuitava Schwitten "ein unsittlicher Mensch".

Avots: EH I, 668

kulstava: linu k. Pas. II, 519, (mit ul˜ ) Ramkau; plur. kul˜stavas Strods Par. vōrdn.99 "?"

Avots: EH I, 671

kulstava LP.VII,601,[Druw.], = kulstītava.

Avots: ME II, 308

kulstîtava: linu k. (mit ul˜ ) AP., (mit ùl ² ) KatrE., Saikava.

Avots: EH I, 672

kulstîtava [Ronneb.], s. kulstamnieks.

Avots: ME II, 308

kul˜tava, ein Butterfass Wid.

Avots: ME II, 309

lāpītava, ein Schimpfwort Altenwoga.

Avots: ME II, 440

lasîtava ,* der Lesesaal; bezmaksas l., Freibibliothek; ļaužu, tautas l., Volksbibliothek.

Avots: ME II, 424

[lè̦ktavas N. - Peb.], lè̦ktuve, ein Gestell zum Springen, = lē̦katnes Smilt., das Sprungbrett; lē̦ktuvītes, die Stäbchen im Käfig, worauf der Vogel im Käfig auf - und abspringt: putnē̦ni lē̦kāja pa burīti ietaisītām lē̦ktuvītēm Baltp.

Avots: ME II, 459

lìektava (unter lìektuve ): auch (mit iê ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 753

liẽlnuoliktava ,* Engrosniederlage Stari.

Avots: ME II, 500

liẽltìrguôtava ,* das Handelshaus.

Avots: ME II, 502

lietava, s. lietuve.

Avots: ME II, 506

Lìetava C., Litauen: lietavnieki, ve̦lla bē̦rni, ieve̦d mani Lietavā BW. 22466, 2, 3; 29429. [Aiviekstes upe... daždien kâ bāztin piebāzta (ar"puolīšüpluostiem) un nuo rīta līdz vakaram tu dzirdi tuo (puolīšu) rīkuošanu:"Lietavā!"(= uz upes kreisuo krastu; das linke Ufer gehorte ehemals züPolnisch-Livland") Ceļa biedrs 1863, No 11.]

Avots: ME II, 506

‡ liêtavaiņa ² laiks AP., Regenwetter.

Avots: EH I, 757

‡ liêtavains ² AP., = liêtaîns, regnerisch: l. laiks.

Avots: EH I, 757

liêtavas: auch Bērzgale, Erlaa: iestājās l. un vilkās divas nedēļas Jürgens 45.

Avots: EH I, 757

liêtavas, Regenwetter, mehrere Tage hindurch anhaltendes Regenwetter: lietavas turpinājās ilgāk kâ nedēļu Latv. Ungew. der Sing.: uznāca ilgāka lietava Poruk. So auch BW. 20326, 1.

Avots: ME II, 506

lìkstavas [als ein Eigenname ], moorige, grosse Wiesen C. [Wohl zu līguôt (iês). ]

Avots: ME II, 486

līstava, die Rodung, der Zustand, die Zeit der Rodung: tur atstāju miežus, rudzus, tur birztiņu līstavā BW. 23991; 26569. Zu lîst.

Avots: ME II, 490

lîtavas: auch Bērzgale, Preiļi (Lettg.), Prl., Saikava, Warkl.

Avots: EH I, 751

lîtavas [Warkh., Warkl.], Spr., für liêtavas.

Avots: ME II, 491

lùocîtava,

1): auch (mit uô ² ) AP., (mit ùo ² ) Sonnaxt; ‡

2) eine Haspel
A. Leitāns.

Avots: EH I, 766

lùocîtava, das Gelenk [Wolm.], PS., C., Kl., Spr., Bers.: luocītavas jeb mītis Konv. ² saķēra Edes ruoku, šuoreiz augšpus luocītavas Saul.

Avots: ME II, 523

lùgtava,* lùgtuve, das Bethaus SDP. I, 106, Konv.2 2702; 4073.

Avots: ME II, 518

lũkuôtava,* die Stelle, von welcher aus Umschau gehalten wird; zvaigžņu lūkuotava, die Sternwarte.

Avots: ME II, 519

mâcîtava ,* die Lehranstalt J. Allunan.

Avots: ME II, 576

maĩnîtava: zemnieks, nuobraucis Rīgā, ieiet naudas mainītavā Pas. XII, 433.

Avots: EH I, 778

maĩnîtàva,* naudas maĩnîtava, die Wechselbank, Wechselbude: ārzemes mainītavās dažreiz dabū dažus grašus vairāk nekâ še PS.

Avots: ME II, 550

màisîtava ² Lub., = màiseklis 3.

Avots: ME II, 551

mal˜tava: auch (mit àl ² ) Daudsewas n. FBR. XVII, 151; maltava, die Mühle Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 781

mal˜tava, mal˜tave, die Mahlkammer; die Mühlenkammer, wo das Getreide aufbewahrt wird Bergm. n. U.: meitas dzied maltavā (Var.: maltavē) BW. 383, 1 var. maltavītes galiņā 4463. Der Pl. maltavas, die Mühle Infl. n. U.

Avots: ME II, 559

mazgâtava, mazgâtuve [li. mazgotuvė], die Waschanstalt.

Avots: ME II, 572

me̦stavas: auch (= tîtavas) Kalz. n. BielU., Rutzau.

Avots: EH I, 803

[me̦stavas Welonen "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem"]; me̦stavas [Warkl.], me̦stuves, Gestell zum Aufscheren N. - Bartau, [Bielenstein Holzb. 393 mit Abbild.; me̦stava (Kammlade?): sāk klaudzēt me̦stava, šķirties nītis, mīties paminas A. Brigader.] Nebst li. mestùvai zu mest.

Avots: ME II, 606

‡ me̦tava (?) Lubn: "dzelzs salaidums".

Avots: EH I, 803

‡ me̦tavas Aahof, = me̦tuoles.

Avots: EH I, 803

mietava [?] Apšciems "das Trittbrett des Webers".

Avots: ME II, 656

[mietavas Fest., der Tauschschmaus.]

Avots: ME II, 656

‡ mīkstava Grawendahl, = mī˜stîklas. Aus *mīkstītava?

Avots: EH I, 821

mĩstîtavas Bers. n. Etn. IV, 147, C., Smilt., = mĩkstîklas.

Avots: ME II, 647

mîtavas,

1): kāju m. Warkl., = kãjstar̂pis;

3): uz ratiņa mîtavām uzlikt kāju Warkl.

Avots: EH I, 823

[mìtavas ² Warkl. "die Gerberei".]

Avots: ME II, 648

mîtavas,

1) der Tausch, Wechsel, der Tauschschmaus
Spr., Altenwoga, [Fest.]; ceļa mîtavas Warkl., ein Kreuzweg;

2) der Ort, wo getauscht wird
C., Smilt.;

[3) "suola kāju krustuojums" Mar., "šķē̦rskuoks zem suola, kas savieno suola kājas" Rugāji, Biržgalis; beņķa mītavas (Var.: pamija, sadures) BW. 34580, 2; die Fuge an den Enden der Bretter von zwei aneinander gefügten Bänken
Warkl.; (von einem 0 - Stamm) loc. pl. suola mītavuos "na końcu ławki" Zb. XV, 222; suola mĩtavas (zu mĩt) "apakšējās līkstītes suolam, kur kājas uzlikt" Samiten;

4) die Weichen (auf Eisenbahnen)
Mar.].

Avots: ME II, 648, 649

mìztava ,* das Pissoir Wid., Dr.

Avots: ME II, 650

‡ muocītava, eine "Plageanstalt": kunga rija, manu brāļu m. Tdz. 52702.

Avots: EH I, 840

mustavas: auch Dunika, Erlaa, Schnehpeln, Sonnaxt, Demin. mustaviņa BW. 32977, 1; auž, ka mustava klaudz Janš. Precību vies. 33. atskanēja mustavu pirmais sitiens Virza Straumēni ³ 316.

Avots: EH I, 835

mustavas Grob., Nerft, Lasd., Lautb., [Turlau], musteves RKr. X, 23, [mustenes [Alt - Rahden], der Sing. mustava von L., St., U., [Bielenstein Holzb. 400], mustavs von Elv., St., U. angeführt, die Kammlade am Webestuhl, Weberlade: kad dzijas šķietā savē̦tras, tad uzkaŗ mustavas. Nebst li. muštùvai dass. zu li. mùšti "schlagen" (vgl. le. sistavas) [und (nach Uhlenbeck KZ. XXXIX, 260 f.) zu ai. muṣ̌ṭi-ḥ "Faust" (bestritten von Güntert KZ. XLV, 195, der li. mùšti gleich Walde Wrtb. ² 497 u. a. zu la. mucrō "scharfe Spitze" stellt)].

Avots: ME II, 672

ne̦stavas: auch BW. 18703, Blieden n. FBR. XVI, 99, AP., (Schulterjoch) Frauenb., (Trage, Sänfte) Seyershof, (eine Trage zum Steintragen) Ramkau; ein Sing. ne̦stava BW. 18260 var.

Avots: EH II, 20

ne̦stavas, ne̦stuves, [ne̦stuvas U., Bielenstein Holzb. 325], die Trage, Tracht, das Schulterjoch der Wasserträger, die Sänfte [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 325]: zvans krita nuo ne̦stavām zemē LP. VII, 1028. saimnieks gājis ar ne̦stavām uz upi V, 82. meita tika ar visām ne̦stuvēm un spaiņiem mēnesī Lautb. bēŗu ne̦stavas, die Totenbahre Kaudz. Sehr selten der Sing.: tūliņ gadās milzu spaiņi ar visu ne̦stavu muļķītim uz kamiešiem LP. VI, 61.

Avots: ME II, 734

‡ nìekātava ² Sonnaxt, Demin. nìekātavīte ² ebenda, = niekacis.

Avots: EH II, 27

nùogâztava,* der Ort, wohin etwas geworfen wird: mē̦slu un citu netīrumu nuogāztava Latv.

Avots: ME II, 784

nuoliktava:* vīna n. Pas. XIV, 273.

Avots: EH II, 62

nuoliktava,* die Niederlage, das Lager: preču, alus; ieruoču nuoliktava, das Arsenal.

Avots: ME II, 811

nuistavas "?": aust bedzuot, šķietes ātri jāižņe̦m nuo nuistavām, lai mirstuot mute nepaliktu vaļā Etn. II, 191. [Zu ändern in mustavas? Vgl. jedoch auch nustava.]

Avots: ME II, 753

nustava: plur. t. nustavas Frauenb., = mustavas. Hieraus dissimilatorisch umgebildet.

Avots: EH II, 29

[nustava Schrunden "= mustava".]

Avots: ME II, 754

uostîtava "?": ja ar pirmējuo līgumu gana netika, tad stiep vien šurp uostītavas! Dok. A.

Avots: ME IV, 422

paisītava, ‡

2) = pàisītavas ² Saikava (mit àI ² ); ‡

3) comm., ein Schwätzer, Fasler
Saikava.

Avots: EH II, 137

[paisītava Vīt., = padauze.]

Avots: ME III, 35

pàisītavas ² ,

1): auch Kalupe, Meselau, neben gleichbed.
pàisīteves) KatrE.; ‡

2) gutes Mundwerk
Lubn.: kuo nu tu tuo aizrunāsi? tai ir p.

Avots: EH II, 137

pàisītavas ² [Lis.], die Flachs- oder Hanfbreche.

Avots: ME III, 35

‡ paistavas Livl. n. BielU., Nötk., (mit aî ² ) Ramkau, = pàisītavas ² .

Avots: EH II, 137

pā`rduôtava,* der Laden, das Magazin J. Allun.; grāmatu pārduotava, die Buchhandlung; sīkpreču pārduotava.

Avots: ME III, 154

pe̦lˆdê̦tava, -tuva, -tuve, die Bade-, Schwimmanstalt: sē̦ra pe̦ldē̦tava A. v. J. 1896, S. 298.

Avots: ME III, 195

peldinâtava "der Badeort": ve̦cu vīru peldinātavas A. v. J. 1896, S. 415; die Schwemme: zirgu peldinâtava Ar.

Avots: ME III, 195

pe̦lˆduôtava, eine Badeanstalt Ar.

Avots: ME III, 195

pìebrauktava, die Zufahrt V.

Avots: ME III, 240

pìedē̦tava,

1) ein Gestell zum Schwingen von Flachs od. Hede
Spr., "rīks, uz kā linu kulstītājs atspiež kreisuo ruoku ar linu saujua Bers., Lub.;

2) = laids I, 3 Erlaa.

Avots: ME III, 245

pieliktava Ar., = pieliekamais kambaris.

Avots: ME III, 267

piẽnuôtava,* die Molkerei.

Avots: ME III, 277

piestava Warkl., = piesta 3: tev pašai meitas aug kâ rumbiņas, piestaviņas BW. 4833, 5 var.; = piesta 1 Schujen.

Avots: ME III, 296

pīpē̦tava* das Rauchzimmer MWM. VIII, 62.

Avots: ME III, 233

pirstava Fest., Stelp., = perdelis.

Avots: ME III, 227

pītava, sviesta pītava, Butterfass V.

Avots: ME III, 235

pļautava, s. pļautuve.

Avots: ME III, 367

puõstava U., N.-Peb., Lautb., puostājs Kaln. Uozuolk. m. 44, 127, = puostaša.

Avots: ME III, 459

‡ pũdē̦tava, ein Platz zum Faulenmachen (?): nuo pūdē̦tavas ne̦s mē̦slus vai me̦lnu zemi klāt Janš. Līgava I, 36.

Avots: EH II, 341

raustava, eine Raufe zum Abraufen der Leinsaatköpfchen U., Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbi1d.). Zu raustît.

Avots: ME III, 488

rautava, s. rautuve.

Avots: ME III, 491

ražuôtava,* der Ort, wo etwas erzeugt, produziert wird: naftas ražuotava B. Vēstn.

Avots: ME III, 493

riestava,

1) rìestava C., PS., riẽstava Nigr., riestava Elv., U., Bielenstein Holzb. 399, Mar. n. RKr. XVII, 96, riêstava ² Karls., Wandsen, rìestava ² Kr., Lis., Golg., riestavis Bielenstein Holzb. 399, riestavs, riẽstuve Grob., Linden, Rutzau, Wain., rìestuve ² Neugut, riestuva Bielenstein Holzb. 399, riẽstuvts N.-Kurl., Dunika, Kalleten, Sessau, riestubis Lasd., N.-Bartau, (mit ìe ² ) Warkl., riestevis Gr.-Buschh., Sussei, der Weberbaum:
ap riestuvi jau bija aptinies liels baķis nuoaustās pusvadmalas Grob. dzijas galus apņēma ap riestuvja rīkstīti Jauns. Baltā grām. I, 132. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. ja tu manas... matu bizes ap vienu riestavu tītu Glück Richter 16, 13. šķē̦ps bija kâ viena vēveŗa riestava II Sam. 21, 19;

2) riẽstava dzirnavās, ein Streckbalken in der Mühle;
rìestavas, die Querbalken in der rija, auf denen die ārdi ruhen Jürg. Nebst li. riestùvas "Webebaum" zu riest III 6.

Avots: ME III, 547, 548

runâtava* Wid., Latv., Balss, die Rednertribüne.

Avots: ME III, 560

sagatavuôtava,* der Ort, wo etw. zubereitet wird: ēdienu sagatavuotavās un pārduotavās A. v. J. 1899, S. 197.

Avots: ME III, 624

saiņuôtava,* das Packhaus Wid.

Avots: ME II, 637

salˆdê̦tava,* eine Kühlvorrichtung: nuolikt gaļu saldē̦tavā B. Vēstn.

Avots: ME II, 669

salˆtê̦tava, ein Raum zum Abkühlen Saikava.

Avots: ME II, 676

same̦stava: auch Lng. (unter sakas), Iw.

Avots: EH XVI, 430

same̦stava Edwahlen n. U., Bielenstein Holzb. 564, Buschh., same̦stuve Wid., Dunika, Karls.; Katzd., Durben, die Schnur od. der Riemen, womit das Kummet zusammengezogen wird.

Avots: ME II, 684

saņe̦mtava,* in der Verbindung bērnu saņe̦mtava, das Entbindungszimmet Dr.

Avots: ME II, 695

sargâtava,* die Wachtstube Dr.

Avots: ME II, 716

šaũtava,

1): sudrabiņa šautaviņa BW. 1920 var.; ‡

4) ein hölzerner Türriegel
Iw.

Avots: EH II, 623

šaũtava C.,

1) die Weberspule
U., das Weberschiffchen Bielenstein Holzb. 402: cik šautavu cauri šāvu BW. 34637 var. (figürlich vom coitus);

2) Nadel zum Netzstricken
U., Bielenstein Holzb. 647;

3) "kas šaudās 2" Jürg. (mit aũ): tā ķēve - tāda šautava!

Avots: ME IV, 10

sē̦stava: auch ( die Sitzhank im Webstuhl; mit ê̦ ² ) AP. (hier daneben ein gleichbed. sê̦stave ² ?, Ramkau.

Avots: EH II, 483

sē̦stava U., Zaravič, Bielenstein Holzb. 402, sē̦stuve, eine Bank Zaravič, die Sitzbank im Webstuhl U.: Anlīze . . . piesēdās uz stakļu sē̦stuves Janš. Dzimtene ² II, 248.

Avots: ME III, 832

sẽ̦tava,

1): auch Allend., BW. 28313 var.; ‡

2) " ¹ / ₆ pūra liels mē̦rs" (mit è̦ ² ) Lubn.

Avots: EH II, 483

sẽ̦tava Ruj., Iw., sē̦tava Manz., U., Spr., sē̦tave, sẽtevē Dond., sẽ̦tūve PS., Ranzen, Irmelau, Ramkau, Deg., Matkuln, Karls., Neuermühlen, Matthiä, sē̦tuve Wid., Saussen, sē̦tuva U., sè̦tuvisa Lis., sè̦tuvs ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, der Saatkorb: sējējs savā sē̦tāvā ruoku iešaun Manz. Post. I, 256. Ģirts . . . suoļuo . . . pa tīrumu ar sē̦tuvi kaklā Janš. Bandavā I, 174. tīrumā viņš atģidās, ka sē̦taves nebij līdz A. v. J. 1902, S. 124. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦tuviņu (Var.: sē̦taviņu, sē̦tuvīti, sē̦tuvām) BW. 28016. paķē̦ruse mazuo, nuo saknēm pītuo sē̦tuvīti A. XX, 164. sẽ̦tuve C., eine Schürze, in der ein Säemann die Saat beim Säen trägt.

Avots: ME III, 833

l sìetava: auch (mit ìe ² ) Liepna, (mit iê ² ) Allend., AP., Ramkau, siêtavas ² Perkunen; ja nav nē̦zdauga, še mana s˙! BW. 19234. man nuoplīsa sietaviņa Tdz. 54729.

Avots: EH II, 495

I sìetava N.-Peb., C., sìetava ² Prl., Lös., Kr., Saikava, sietava U., Spr., Nötk., Bers., Plur. sìetavas ² Kl., siêtava ² Dunika, Rutzau, sietavas Alschw. n. Plutte 72, Altenwoga, Erlaa, Kalzenau, Lasd., L., Bielenstein Holzb. 416, Demin. sietavīte BW. 20500 var., sietuviņa 20500, 2, Beinlinge Manz. 10 Gespr., Fussbinde, ein wollenes, halbwollenes od. leinenes Band, das ums Bein gewunden wird, das Tuch ums Bein, das statt des Strumpfes gebraucht wird U.: zilas vai me̦lnas sietavas, t. i. .., drāna, ar kuo lielus aptin BW. III, 1, 72. kreisās kājas sietava LP. V, 13. ap lieliem zilas siêtavas ² Janš. Precību viesulis 52. tev bij manas kājas aut, . . . nuotīt manas sietaviņas BW. 21715, 2. bez siẽtavu Tr. nar. p. № 141, 148-9. Zu siet.

Avots: ME III, 860

II sietava, = siêts I: bajārs ņēma līgaviņu, caur sietavu sijādams. tai ar bija meitai būt, kas caur sietu iztecēja! BW. 11646.

Avots: ME III, 860

III sietava, = sietus, eine tiefe Stelle im Fluss (Kolke) Essern n. U.

Avots: ME III, 860

sietavas, in der Verbindung dze̦guzes sietavas, pinguicula vulgaris L. Trik. n. RKr. III, 72; Konv. ¹ 384; Frauenschuh (cypripedium calceolus L.) RKr. II, 70, Bers. Wohl auf sietava(s) I beruhend.

Avots: ME III, 861

sijâtava(s), eine Vorrichtung zum Sieben Konv. ² 708.

Avots: ME III, 837

sijâtava(s), eine Vorrichtung zum Sieben Konv. ² 708.

Avots: ME III, 837

sistava: auch AP., Ramkau, Sessw.; sistavas - auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Lasd., Lubn., Oknist, Pilda; sistava klaudz bez apstājas Janš. Līgava I, 430.

Avots: EH II, 490, 491

sistava U., Karls., Bielenstein Holzb. 400, Landskorona, Plur. sistavas Lis. n. RKr. XVII, 96, Buschhof, Kreuzb., sistuve, die KammIade des Webers; sistavas, der Schlagbaum am Webstuhl Lubn.: kad dzijas šķietā savē̦rtās, tad uzkaŗ sistavas A. XI, 84. atskanēja sistavas klaudzieni Niedra. ze̦lta šķiets, vāŗa nītis, sudrabiņa sistaviņas BW. 32977.

Avots: ME III, 850

sĩtava, eine tiefe Stelle im Bach (bei Krümmungen, Windungen eines Baches) Wain.: ne˙tālu nuo laipām bija kādā līkumā re̦dzama plaša un ... brangi padziļa sītava Janš. Dzimtene IV, 23. Vgl. sietus, sietava.

Avots: ME III, 855

skalˆdîtava,* in der Verbind. akmeņu skaldītava MWM. IX, 378; Duomas II, 715, der Steinbruch.

Avots: ME III, 868

skaluôtava,* skaluôtuve*, in der Verbind. ze̦lta skaluotava (skaluotuve B. Vēstn.) Dr., Latv., B. Vēstn., die Goldwäscherei.

Avots: ME III, 869

skàustava Drosth., Smilt., skaûstava ² Karls., skaustava U., skàusteve ² Saikava, skàustuve PS., Plan-hof, Ermes, skaûstuve ² Siuxt, Dond., skaustuve L., U., Nötk., Freiziņ, skaustuva U., skàustave C., skàustave ² Golg., skaustuvis, der Widerrist am Halse des Pferdes U., Ronneb.; der Nacken (eines Tieres Kokn., W.-Livl. n. U., auch von Menschen Nötk.): zirgu skaistajām, slaidajām skaustuvēm Vēr. II, 1160. uzsēdies zirgam uz skaustuves Ronneb. zvē̦rs tam uz skaustavu virsū Lapsa-Kūm. 8. lai es jums iedauzu jūsu skaustuvjus Alm. Zu skàusts.

Avots: ME III, 876, 877

šķietavas: auch (mit ìe ² ) Fehteln, Heidenfeld.

Avots: EH II, 640

šķietavas N. - Bartau, = šķiets, der Weberkamm; šķiêtavas ² (?) Bauske "die Kammiade".

Avots: ME IV, 53

šķiltava,

1): auch (mit il˜ ) AP., Iw., OB., (šķil˜tavas) Dunika, Frauenb.; ar tē̦rauda šķiltavām BW. 34775. ve̦cas šķiltaviņas 27824, 4;

2): lai nesapinas ar kaut˙kādu šķiltavu Atpūta № 375, S. 6.; ‡

3) šķil˜tavas AP. "lieli raibumi uz drēbes".

Avots: EH II, 636

šķiltava,

1) šķiltava U., Bielenstein Holzb. 250, Iw. (mit il˜), šķiltavas Spr., Mag. XIII, 2, 44; 3, 52, Bershof, Wolm. (mit il˜), Prl. (mit ìl ² ), šķil˜teves Dond., šķil˜tavs PlKur., šķiltuvis, šķiltuvji Seemel, der Stahl zum Feueranschlagen, die Zündpfanne U.: viņš šķindināja šķiltavu ar kramu A. v. J. 1897, S. 520;

2) eine Schwätzerin:
kuo tu tādai škil˜tavai stāsti? viņa jau visu izšķiļ Rundel. ak tu šķiltava! A. v. J. 1897, S. 132.

Avots: ME IV, 40

‡ šķil˜tavainis AP.,

1) Benennung eines Strickmusters (mit grossen
"raibumi") für Handschuhe;

2) das kleine Kopftuch mit grossen
"raibumi";

3) = ‡ mar̃navainis.

Avots: EH II, 636

‡ šķil˜tavains AP., mit grossen "raibumi" versehen; šķiltavaini ("ar šķiltavu zīmējumu") lakati Sessw.; šķiltavainus kre̦klus auda Tdz. 39852 (aus Sawensee).

Avots: EH II, 636

‡ *šķirtava (od. *šķirtav(i)s?), der Scheitel: uz viņa galvas schirtouwe (acc. s.) kritīs Getzel Psalm 7.

Avots: EH II, 638

šķīstîtava* Antropol. III, 41, das Purgatorium.

Avots: ME IV, 49

šķītava: üblich ist wohl nur der loc. s.

Avots: EH II, 639

šķītava, das Pflücken: tupu..., rāpu... pupas ravēdama; kad pupiņas šķītavā, nij tad tupu, nij tad rāpu BW. 28205, 3.

Avots: ME IV, 50

skutava Mag. III, 1, 106, U., skutuva U., skutuve Wid., skutuvis U., L., Ronneb. n. RKr. XVI, 42, Smilt., Kundziņš Kronv. 91, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 907

skūtava,

1) das Rasiermesser
MWM. X, 247;

2) skũtava, die Rasierstube
Karls.

Avots: ME III, 908

slaûktava ² : slàuktava ² Kalupe.

Avots: EH II, 521

slaûktava ² Suhrs n. FBR. VII, 39, slauktava Bielenstein Holzb. 325, slàuktave ² Golg., slauktave Römershof n. FBR. VIII, 103, slàukteve ² Prl., Gr.Buschhof, Saikava, slaûkteve ² Dond., Dunika, slaukteve Lubn., slàuktevis ² Lös., slàuktive ² Sussei n. FBR. VII, 140, Infl., Warkh., Warkl., Pilda, slauktuva U., slàuktuve ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Kl., Lis., slàuktuve C., Wohlf., slaûktuve ² Karls., Ugalen n. FBR. VII, 19, Dunika, Treiland nar. p. No 108, slauktuve Gold. n. Etn. 11, 137, Mar., Memelshof, ein acc. pl. demin. slautuvītes (?) BW. 20216 var., der Melkeimer (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 3251: pilnas slauktuves pieslaukušas LP. VII, 603. kūtī gāju guov[j]u slaukt deviņām slauktuvēm (Var.: slauktuvām; ar deviņas slauktaviņas; bez deviņu slauktevīšu) BW. 4859 var: izlīst piena slauktuviņa 29357. Ostle. slauktive wohl aus slauktuve, s. Le. Gr. 34.

Avots: ME III, 919

slidê̦tava Wid., = sliduôtava, die Schlittschuhbahn.

Avots: ME III, 931

sliduôtava,* die Schlittschuhbahn.

Avots: ME III, 931

slĩpê̦tava,* die Schleiferei: dimantu slīpē̦tava MWM.

Avots: ME III, 937

šlitavas Kalz., Neuhausen, = šlītavas.

Avots: ME IV, 59

šlītavas N. - Sessau n. U., Schlittschuhe. Vgl. šļītavas.

Avots: ME IV, 59

šļĩtavas MSil., = šlītavas, Schlittschuhe Wid.

Avots: ME IV, 73

šļūktava,* die Schleife (Schlittenbahn) Dr.

Avots: ME IV, 79

sme̦ltava,

3): auch Kalz.

Avots: EH II, 536

sme̦ltava,

1) "?": mācītājs ar savu prāta ...sme̦ltavu smeļ iz savas sirds Liev. Brez. un Hav. 242;

2) "eine Stelle im Fluss zum Schöpfen von grobem Sand, Kies"
Bauske (mit e̦lˆ ^2); eine Steile zum Wasserschöpfen Raiskum, Peb., Schwanb., Bers. (mit e̦lˆ), Grünwald; in Meiran, Saikava, Gr.-Buschhof dafür sme̦lˆteve (sic!);

3) ein Schöpfgefäss
Roop, Peb. u. a.

Avots: ME III, 958

suom,estavas, s. suomakšas.

Avots: ME III, 1138

spictîtavas, eine klelne Haspel, womit man Spitzen haspelt Kurl. n. U.

Avots: ME III, 994

spiêstava,*

1) die Presse
Wid.;

2) auch spiêstuve*, die Druckerei.

Avots: ME III, 1006

spiltava, die Haferhülse: es neve̦stu rijiņā... līgaviņu, lai tā... neapput ār auziņu spiltavām (Var.: spalviņām, pęlavām) BW. 28752. Wohl nebst ahd. spaltan "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 678) zur Wurzel von spaļi, spal˜va, spilva u. a.

Avots: ME III, 996

spuõlê̦tava* Dz. V., eine Anstalt oder Vorrichtung zum Spulen.

Avots: ME III, 1035

spraustava: auch Lubn., (mit aû ) Ramkau. - "iededz" ME. III, 1013 zu verbessern in "iede̦dz".

Avots: EH II, 557

spraustava Bielenstein Holzb. 245, Wid., Dr., spraûstave Golg., sprausteve Erlaa, (mit aû ) Saikava, spraustuve C., Jürg., Arrasch, Selsau, Kl. (mit aû), Etn. IV, 129, Schujen, Ronneb., Selsau, Laud., das Gestell, in welches der brennende Pergel gesteckt wird; ein Leuchter: spraustavā de̦g priežu skals Zalktis № 4, S. 34. iededz skalu spraustuvē! A. v. J. 1896, S. 3. svece skārda spraustuvē DL. ze̦lta spraustuvēs mirdzēja ... sveces Bērz. Lat. teik. 37 (ähnlich LP. VII, 624). paņēma lāpu nuo spraustuvēm A. XXI, 447.

Avots: ME III, 1013

‡ spulguôtava,* die Photosphäre der Sonne K. Kasparsons.

Avots: EH II, 563

stādîtava* Dr., Dz. V., die Plantage.

Avots: ME III, 1050

staĩgâtava,* die Wandelbahn Dr.

Avots: ME III, 1038

stràdâtava* die Werkstätte.

Avots: ME IV, 1084

‡ sukâtava Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 601

‡ sume̦stava Sonnaxt, die Kummetschnur.

Avots: EH II, 602

sùmstava ² Sehren, = sumestevis.

Avots: ME III, 1121

svārstava: knīpēja svārstavām ("?") ... pluostu ... jūŗā Dünsb. Od. 65.

Avots: EH II, 612

svārstava, der Hebel U.; zu svārstît.

Avots: ME III, 1144

svārstītava,* die Wage SDP. I, 95.

Avots: ME III, 1145

sviedrē̦tava,* der Schwitzkasten Dr.

Avots: ME III, 1165

‡ sviêtava ² Allend. n. FBR. XIX, 83, = sìetava I.

Avots: EH II, 621

taisîtava,* eine Anstalt, Vorrichtung zum Herstellen, Bauen: kuģu taisītavas Kaudz.

Avots: ME IV, 124

tecinâtava, eine Anstalt oder Vorrichtung zum Fliessenmachen oder Destillieren: dzērienu tecinātava B. Vēstn. darvas tecinâtava C.

Avots: ME IV, 154

tìrguôtava,* der Laden, das Warenhaus.

Avots: ME IV, 195

tîtava, ‡

2) "kas ar daudz drēbēm tinas un pubulējas" PV.

Avots: EH II, 687

tîtava C., Golg., Saikava, ein Tölpel. Vgl. tīsteklis 3.

Avots: ME IV, 206

tîtavas,

1): auch Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit î ² ) A.-Ottenhof, AP., Frauenb., Ramkau, Seyershof;

2): ietina viņu tītavās Evang. 1753, S. 5; ‡

3) Spinngewebe des Altweibersommers
(mit ī) Siuxt n. BielU.

Avots: EH II, 687

tîtavas,

1) tītavs St., eine Garnwinde (von der Garn gewickelt wird), Haspel
U., (mit î) A.-Schwanb., Kl., Lds., Selb., Wolm., (mit î ² ) Dunika, Iw. (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 388); eine Haspel od. Garnwinde, womit das Garn auf die Netznadel gewickelt wird Angern n. Bielenstein Holzb. 646 (mit Abbild. Fig. 571): pinekļu vīšana nuo rupjākām pakulām uz tītavām Etn. III, 104. - mute kā tītavas A. v. J. 1892, S. 67, von einem geschwātzigen Weibe gesagt; e̦nkura tītava, eine Ankerwinde U.;

2) bē̦rna tītavas, Kindswindeln
Manz. Lettus. Zu tît.

Avots: ME IV, 206

trinītava: "Gestelle" ME. IV, 237 zu verbessern in "Gestell"; "trinitavs" ebenda zu verbessern in "trinitava".

Avots: EH II, 695

trinītava Wolmar, trinīte, trinica U., = trītava, ein Gestelle, auf dem die Sense geschliffen wird; trinitavs Bielenstein Holzb. 500, das Streichholz zum Schärfen der Sensenklinge.

Avots: ME IV, 237

trītava: "šaurs izkapšu trinamais suoliņš ar rievu vidū" (mit ĩ) Seyershof.

Avots: EH II, 697

trītava, trītavs U., ein Wetzstein.

Avots: ME IV, 242

turē̦tava: die Handhabe einer Sense zum Getreidemähen Ramkau.

Avots: EH II, 705

turê̦tava Lis. n. RKr. XVII, 96, AP., Ar., N.-Schwanb., turê̦tuve Kl., = tureklis, turelis 1: arkla turē̦tava AP., Stari III, 225. saules sarga turē̦tava A. XX, 49. palaida durvju turē̦tavu A. v. J. 1896, S. 489. es pie tavas turē̦tavas (auf eine Kanne bezogen) BW. 19693; turē̦tava U., ein Treppen geländer, eine Treppenlehne; eine Vorrichtung, die etwas hält.

Avots: ME IV, 271

‡ uzglabâtava Strods Par. vōrdn. 179, = uzglabâtuve.

Avots: EH II, 722

vārîtava,* die Siederei V.: cukura vārītava, die Zuckersiederei V. sāls vārītavas Konv. ² 2675.

Avots: ME IV, 505

vārpstava, s. vārpstuve.

Avots: ME IV, 508

vārstava Erlaa, St., U., Bielenstein Holzb. 475, vārstave N. - Peb., vā`rstave Golg. (mit ār aus hochie. ē̦r?), die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 509

ve̦lē̦tava U., Kaudz. M. 316, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Fest., Jürg., KatrE., Lis., Ogershof, Ramelshof, Ramkau, Saikava, Schujen, ve̦lē̦tave Golg., KatrE., velēteve Lubn., ve̦lē̦tuva AP., ve̦lē̦tuve AP., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, die Waschbank; ein Brett zum Klopfen der Wäsche Kl.: uz ve̦lē̦tavas velē drēbes Ramkau. uz ve̦lē̦tavu meta šņurdauku BW. III, 1, S. 37, brāļi taisās zagt līgavu nuo ve̦lē̦tavas II, S. 319. ze̦lta vāle, sidrabiņa velēteve BW. 33984. meitas bē̦dājās, kur būs ņemt ve̦lē̦tavu 20220. necē̦rtat ve̦lē̦tavi! 23596.

Avots: ME IV, 529, 530

ve̦ltava,

1) die Walkmühle (Raum nebst Einrichtung)
V., (mit e̦lˆ) Bers., C., Jummardehn (hier nur der Raum der Walkmühle, während die Werkzeuge ve̦ltaves heissen), Saikava, (ve̦ltaves) Golg., (ve̦lˆtuve) Kl., Lubn., Oknist, Schwanb.: vadmalas ve̦ltuve Kaudz. M.;

2) = ve̦lē̦tava, die Waschbank U.

Avots: ME IV, 533

vē̦ruôtava;* die Warte V.: zu zvaigžņu vē̦ruotava, die Sternwarte B. Vēstn. L. nuo savas vē̦ruotavas uztvēra ... Daugava I, 431.

Avots: ME IV, 569

vḕ̦rptava* Wid., . vḕ̦rptuve* (li. verptuvė Miežinis) Dr., die Spinnerei.

Avots: ME IV, 565

vẽ̦rstava,

1): mit ê̦r ² Iw.

Avots: EH II, 778

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

vẽsinâtava* das Kühlhaus Wid.

Avots: ME IV, 570

ve̦stava,

1) ein gewisses Werkzeug
(?): zārkā likuši . . . darba rīkus kâ cirvi, nazi, ve̦stavu u. c. Nitau n. Etn. II, 139;

2) loc. s. ve̦stavā, = vešanā, vestene: tautu meita . . . nu pašā ve̦stavā (Var.: vešanā, ve̦stuvē, vestenē, ve̦stanā, ve̦staņā, ve̦stumā) BW. 14047 var., die tautu meita ist gerade in dem Alter, wo sie sich verheiraten kann. Zum Suffix s. Le. Gr. § 204 a.

Avots: ME IV, 545, 546

vē̦stava, s. vē̦rstava.

Avots: ME IV, 571

‡ viltavas (Neologismus? gereimt auf šķiltavas), Betrug (?): tie nava me̦li, kuo jums te saku, un nava v. J. Ezeriņš Kop. raksti III (1935), 483.

Avots: EH II, 784

virstava Bielenstein Holzb. 475, = vē̦rstava, die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 614

zãģê̦tava,* die Säge-, Schneidemühle: tvaika zāģē̦tavas Konv. ² 463.

Avots: ME IV, 695

zastava,

1) der Schlagbaum, die Barre
Lems., Oppek. und Mittellivland n. U.;

2) "?": viņš ir tāds kâ zastava Mar. In der Bed. 1 aus r. застава dass.

Avots: ME IV, 692

žaûstava: "palaidnīga meita, kas žaustās, dauzās apkārt" Nötk.

Avots: EH II, 817

žaûstava Lubn., Vīt., comm., = žaûstaka; žaustuve Bers., ein Mädchen, das in Nachbarschaft umherzugehen und mit jungen Leuten zu toben pflegt.

Avots: ME IV, 791

žaûstîtava, = žaûstava: tā žaustītava žaustās un jārējas ar visiem puišiem Vīt.

Avots: ME IV, 792

žaûtavas ² Adiamünde, zwei glatte Holzstangen (auf Stützen) zum Aushängen (Trocknen) von Netzen: tīkli izkārti žautavās Rundel. drēbes (veļa) karājas žautavās ders.

Avots: ME IV, 793

žâvê̦tava, die Räucherei, die Darre V.: augļu žāvē̦tava Konv. ² 231.

Avots: ME IV, 798

ze̦stava Kokn. n. U., = zastava.

Avots: ME IV, 714

zìmê̦tava, der Zeichensaal: mērniekam bij jāsteidzas uz zīmē̦tavu Austriņš K. Glūns 45.

Avots: ME IV, 735

žũpuôtava Frauenb., die Schenke.

Avots: ME IV, 836

zvanîtava, ein Glockenturm (?): balss... kusa starp liepām, namiem un zvanītavu Latv.

Avots: ME IV, 765

sildîtava,* die Wärmhalle Dr.

Avots: ME III, 838

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. ¹

Avots: ME I, 236

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25

àizpaĩjât, tr., streichelnd, glättend verscheuchen: aizpaijājā tavus baiguos māņus nuo tavas pieres Alm.

Avots: ME I, 43

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

‡ akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66

àlga: lai būs alga, kam būs alga, alga linu nesējam BW. 28355. man pietrūka gada algas 29419. tava alga nezudīs 6361, 1. smēja, ka vai algu gribēja dabūt Salis. alga un nāve, der Tod Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112. gājis, sadancajies, un ar tuo pašu algs (der Tod) klāt Salis.

Avots: EH I, 67

alka, der Hunger: ar ūdens lāsīti ir mierā tava alka MWM. VI, 333, MWM. VIII, 943. Sudrabu Edž.

Avots: ME I, 67

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88

‡ apkuodas, das Benagte, Zerbissene (?): kas lai ē̦d tavas apkuodas? Warkl.

Avots: EH I, 95

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas kājas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar kājām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108

‡ apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112

‡ apškilt, mit den durch eine šķiltava erzeugten Feuerfunken besprühen C., Kl., Sessw.: (ēde) jāapšķiļ bez saules vakarā Etn. IV, 52.

Avots: EH I, 119

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. ² 448. [So auch Fick Wrtb. I ^4, 440 und III ^4, 184, Walde Wrtb. ² 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 ¹ und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês ^2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. ² 28 und Feist Wb. ² 25.]

Avots: ME I, 149

‡ atgrebt, abschrapen: a. pusgatavai karuotei vēl kādu skaidiņu Schwanb.

Avots: EH I, 142

atkāļuôt Oberkurl., tr., verleumden: kad tu tāds esi, tad es tevi atkāļuošu tavai mē̦rgai A. XV, 2, 237.

Avots: ME I, 165, 166

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

atkā`rst: in der entgegengesetzten Richtung, wider die Zähne der kā`rstava (Wolle) kämmeln Oknist, Schnehpeln, Stenden: nu jau vilna būs izkārsusies; vari atkārst. vilnu kāršuot, vienmē̦r ir jāatkārš.

Avots: EH I, 147

atklaudzêt, widerhallen (von klopfenden, klappernden Lauten): atvē̦rtuos luoguos atklaudzēs jūsu ve̦lē̦tavas Ezeriņš Leijerk. I, 180.

Avots: EH I, 148

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡

6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155

atstàipît, tr., freqn. von atstìept,

1) los-, zurückspannen:
tavas virves būs atstaipītas Jes. 33, 23;

2) ausstrecken, recken:
kaulus, luocekļus LP. V, 326. Refl. -tiês, sich ausstrecken: viņš tīksmīgi atstaipās JR. IV, 82.

Avots: ME I, 197

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

attît: seju nuo grumbam attīdama Ezeriņš Leijerk. I, 153. ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loswickeln: sietava attinusies vaļā. kamuols attinies.

Avots: EH I, 176

atvaĩdêt intr., jammernd antworten: šī atvaid: e̦smu tava nelaiķe LP. VI, 369.

Avots: ME I, 206

I atvars, der Abgrund, die Tiefe im Flusse, der Strudel, Wirbel; eine von Fluss gebildete, von Sträuchern umgebene tiefe Stelle Lind. n. Mag. XIII, 2, 63; [in Warkland gleichbed. mit akacis 1]; eine Tiefe mit einem Strudel Konv. ¹ Oft übertr., der Abgrund: debesis gai¤as un klusas kā mūžības atvars Vēr. II, 172. es redzēju tavas acis, šuos divus tumšuos atvariņus Vēr. I, 602. Zu vir̂t [so auch nach Leskien Abl. 356 und Nom. 174].

Avots: ME I, 207

atve̦ru, [atvē̦ru Glück], atvē̦rā, atviru, Adv., offen: viņas acis, viņas lūpas un viņas vaigi bija viņa lūpām aizsniedzami un atviru A. XII, 731. [tavas acis atvē̦ru iraid Glück Nehem. 1, 6; ar... atvē̦ru puķēm I Kön. 6, 29.] visa tā zeme būs atvē̦rā priekš jums I Mos. 34, 10. tie pameta pilsē̦tu atvē̦rā Jos. 8, 17. sarakstītājam stāvēja atvē̦rā viss dzīvais valuodu krājums Etn. III, 67.

Avots: ME I, 209

‡ audzinīce,* = tava">aûdzê̦tava: lielās luopu audzinīcēs Pet. Av. IV, 91.

Avots: EH I, 184

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

aumaļība, das Ungestüm, stürmisches Wesen: ne plašībā, ne aumaļībā lai tavas spējas darbuojas RA.

Avots: ME I, 224

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

aûstuve, tava">aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232

baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.

Avots: EH I, 199

bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.

Avots: ME I, 271

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs <sup>2</sup> [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs ² Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 ² zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III ⁴ , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264

bèdība, ‡

2) die Armut
Pas. IX, 427 (aus Rozentava).

Avots: EH I, 215

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

blãsma, blãsmains, blãsmuots, st. blãzma u. s. w. Kand., Dond., Zabeln; [tavas blāsmas ("Sirahlen") atskrēja Glück Psaml 77,18; nuokāve... viņu sīkmaņus ar blāsmām ("mit Strahlen, Blitzen") Psalm 78, 48.]

Avots: ME I, 311

blaužģêt, -žģu, -ēju,

1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;

2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]

Avots: ME I, 310

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326

brūtvedis, - vede, der Brautführer, die - in: brūtvedi, brūtvedi, kur tava taure?

Avots: ME I, 342

II buža, [buzis], bũža PS.,

1) die Laus in der Kindersprache
[Bers., Sessau; in Ronneb., Smilt., Trik.: buzis; nach Persson Beitr. 258 nebst li. bužiai "Ungeziefer" zu engl. bug "Wanze", buggin "Laus"];

2) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101. čuža, buža tava sieva BW. 22359;

3) = būzis: kuodīs buža (Var.: buži, buka бука "Schreckgespenst"),
bubulis) kājiņā BW. 29068 var.

Avots: ME I, 356, 357

‡ cakiņas (?) "= tavas">tītavas" Erlaa.

Avots: EH I, 260

ce̦lˆtuve, = ce̦ltava.

Avots: ME I, 370

‡ čḕ̦rmûgža ² Krastava, = ‡ čē̦rmauksis.

Avots: EH I, 289

cìešana, das Leiden, Leid: man būs iespējams tavas ciešanas atviegluot. cìešanâs, die Enthaltung, die Selbstverleugnung Spr.

Avots: ME I, 395

III činka: "gurns, stilbs" (mit iñ) AP.; činkas "stilbu kauli zem ceļu luocītavas" N.-Peb.

Avots: EH I, 290

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

dañcuôt, auch -ât, -āju, -êt Elv., intr., tanzen: dancuo kâ ķipars od. sisenis, kâ tītavas, kâ čigāna zirgs. viņam nauda kabatā dancuo, er hat keine Ruhe, bis er sein Geld durchbringt.

Avots: ME I, 437

dā`rgs,

1) teuer, kostbar:
šinīs laikuos rublis dārga nauda zeltenīte... dārgas naudas sade̦rē̦ta. juo dārgs, juo labs; jio lē̦ts, juo slikts;

2) fig., teuer, wert, lieb:
mans dārgais pestītājs! tava dārgā dvēselīte vidū gaisa plivinās. [Ob mit r. дóрогъ serb. дрâг "teuer" verwandt, oder aus dem Slavischen entlehnt, kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Berneker Wrtb. I, 213 und Trautmann Wrtb. 45.]

Avots: ME I, 448

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kur,u citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.

Avots: ME I, 453

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

I duoms (namentlich hochle.), = duoma, der Gedanke, häufiger der Plur., wie wohl auch dieser im Ganzen selten (st. duomas): tukši, puisi, tavi duomi (gew. tavas duomas) BW. 6413. tukšs, puisīt', tavs duomīns 12399 [aus Schujen]. pēc mana duoma, meiner Meinung nach Stelp. nuo mitēšanās nav ne duoms Vīt. 14. S. auch unter duoma.

Avots: ME I, 534

drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.

Avots: EH I, 328

drausmība ,* die Furchtbarkeit, der Schauder: kur, cietums, tava drausmība Rainis.

Avots: ME I, 492

drava, dreve, drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500