Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ikā' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ikā' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (155)

aikāties

aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4


aizdikāt

àizdikât, ‡

2) steif und schwerfällig hin-, weglaufen
Festen.

Avots: EH I, 18


aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22


aizļikāt

àizļikât, hin-, weggehen (von Kindern und Hasen gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 37


aplaikāt

aplaikât, behüten Für. I: laid dievs tev[i] aplaikā ve̦se̦lu! Für. I. Zum Auslaut vgl. apr. laikūt.

Avots: EH I, 97


appikāt

appikât Trik., Wolm., appikuôt AP., Bauske, mit Schneebällen bewerfen: cits citu appikājuši.

Avots: EH I, 105


baikāties

baîkâtiês 2 Rutzau, nichtssagende Dinge erzählen.

Avots: EH I, 199


bikāt

bikât, -ãju.

1) b. kājas, mit den Füssen auf den Boden schlagen (wie erschreckte Schafe es zu tun pflegen)
Siuxt: aitas bikāja kājas;

2) langsam gehen
Frauenb.: nu bikā taču jel ātrāki!

Avots: EH I, 218


četrikājas

četrikãjas (nom. pl.), die Vierfüssler: tādas zivis: č. (vielleicht als četri kājas aufzufassen; Var.: četras kājas), baltvēderes BW. 19389 var.

Avots: EH I, 289


cikāds

cikāds, dial. auch cikējāds Ahs., wie mancherlei: cikādas ābuolu sugas jums ir?

Avots: ME I, 380


cikām

cikām: auch Skaista n. FBR. XV, 48, Pilda, cikam Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90 ("cik ilgi"), Borchow n. FBR. XIII, 30, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 269


cikāt

cikât,

1) "langsam gehen"
Frauenb., trippeln PV.: bē̦rns jau it brangi pruot c.;

2) ticken
PV.: pulkstens cikā.

Avots: EH I, 269


čikāt

čikât

2): zirgs čikā galvu, lai atsvabinātuos nuo dunduriem Wessen.

Avots: EH I, 290


čikāt

čikât, -āju,

1) stochern
Smilt., Bers.: čikā, lai zivs bē̦g Mar. n. RKr. XV, 110;

[2) "schütteln; mehrfach heben"
Wessen]. - Vgl. auch čīkâties.

Avots: ME I, 412


čuikāt

[čuikât, schlecht schneiden, schneidend verpfuschen Wid.]

Avots: ME I, 418



dikāt

dikât, dĩkât Sassm., -āju, laufen: bē̦rns dikā pa plānu Kand. dunduru laikā guovis dīkā Dond. Hen. Refl. -tiês, gehend nicht vorwärts kommen Katzd.

Avots: ME I, 466


drikājs

drikājs,

1) das Buchweizenfeld
Saikava;

2) Plur. drikāji Oknlst n. FBR. XV, 174, Buchweizenstroh.

Avots: EH I, 334


drikāt

drikât, -āju,

[1) "mit Geräusch bewegen":
dr. krê̦slu Trik.];

2) "?": dziedādama, drikādama lēcu tautu kamanās BW. 17883;

[3) heftig schelten
Schujen;

4) monoton klappern
(intr.; z. B. von einer Maschine) Daiben;

5) ="driskât" Stenden].

Avots: ME I, 498


iedrikāt

ìedrikât, ‡

2) in Bewegung setzen
Jāsmuiža: jau iedrikaja vētījamuo mašīnu.

Avots: EH I, 510



iemikāt

ìemikât,

1) einbröckeln
Bers.: ie. maizi pienā;

2) etwas Weiches mit grossen Bissen essend zu sich nehmen
Prl., Wessen;

3) "saņurdzīt; saduot ar dūrēm" Ramkau;

4) (hin)eintreten
(tr.) Frauenb.: ie. salmus dubļuos;

5) wühlend hineingeraten lassen (in Fetzen u. ähnl.)
Meselau.

Avots: EH I, 530



ikām

ikãm,

1): i. es aizgāju uz kūti, maize piede̦gusi Saikava.

Avots: EH I, 429


ikām

ikãm Annenhof n. BW. 2709, 14529, 2, 22416, [ikam Tirsen],

1) während, solange als:
ikām tautas diendusī, es pie mātes launagā BW. 22416. man galdiņš piederēja, ikam māsa vainagā 24228;

2) bis:
guli, guli, līdaciņa, ezeriņa maliņā, ikām mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. es varu dzert un dziedāt, ikam rīta saule lēca 816. Vgl. iekãm.

Avots: ME I, 704


izdikāt

izdikât Frauenb., mit kleinen Schritten heraus-, hinauslaufen (von Kindern). Refl. -tiês ebenda, zur Genüge mit kleinen Schritten laufen (von Kindern).

Avots: EH I, 442


izpikāt

izpikât, auch izpikņât, hinausstossen Spr.

Avots: ME I, 779


izpikāties

[izpikâtiês, zur Genüge schneeballen Wolm.]

Avots: ME I, 779


izpleikāt

I izpleĩkât [Arrasch, Nigr.], izpleikuôt, izpleiķêt U., verschwenden, ver geuden. Refl. - tiês, sich ruinieren A. XV, 82, Bers.

Avots: ME I, 782


izpleikāt

[II izpleĩkât Nigr., mehrfach schlagen; "arī mīklu var izpleikāt".]

Avots: ME I, 782


izteikāt

[izteĩkât, klatschend (ein Gerücht) verbreiten: kad tik tā bārīte nav kuo izteikājusi Janš. Bārenīte 33.]

Avots: ME I, 816


izvaikāt

izvaîkât 2 ,

2): auch Gaiken, (mit ) Schnehpeln: i. luopus uz visām pusēm Schnehpeln;

3): auch Frauenb.

Avots: EH I, 492


izvaikāt

izvaîkât 2 [Nigr.],

1) "?": žurkas lūkuojuši izvaikāt arī ielas zē̦ni;

[2) auseinandertreiben
Wid.: izvaĩkât pūli Gr. - Essern;

3) hinaustreiben:
izvaĩkât zuosis nuo dārza Schrunden; vgl. li. išvaikýti "auseinanderjagen"].

Avots: ME I, 824


kaikāt

[kaĩkât "sitzend wiederholt mit dem Kopf nicken": kad piedzēris braucuot nevar stingri nuosēdēt, bet klanās, saka: "viņš kaikā" Walgalen.]

Avots: ME II, 132, 133


ķikāķis

ķikâķis 2 Stenden, die Dohle: ķiķāķi ir mazāki nekâ kraukļi.

Avots: EH I, 702


ķikāns

ķikāns [um Walk, ein Vogel]: precē mani ķikanam (Var.: stikanam) BW. 15636; [in N. - Peb. sei ķikāns der Hahn, in Lös. - ein kleiner Sumpfvogel mit langem Schnabel und langen Beinen, der auffliegend ķiku ķiku schreie und niederfliegend wie ein Schaf blöke, angeblich identlisch mit ķi(k)kaza (die Bekassine).]

Avots: ME II, 379



krikāmi

krikãm(iņ)i Ramkau, gebratene Speckstückchen.

Avots: EH I, 653


krikāmiņi

krikãm(iņ)i Ramkau, gebratene Speckstückchen.

Avots: EH I, 653


laikāk

laĩkâk, laĩkâkis, laĩkâkis Etn. III, 124, laĩkâku (Komparativ von dem Adv. laĩkâ, zur rechten Zeit), früher, zeitiger: viņa aizgāja gulēt laikāk A. XX, 403.

Avots: ME II, 404



laikāt

‡ *laikât, zu erschliessen ausaplaikât.

Avots: EH I, 712


laikāties

[laikāties Für. I, auf der Wacht sein; laĩkâtiês, ausweichen, zu vermeiden suchen: es laikājuos ar viņu satikties Dubeņi - In Warkl. habe man ehemals ein laikāties "sich sehnend warten" gebraucht. - Zu laicît und apr. laikūt "halten".]

Avots: ME II, 404


leiku leikām

[leĩku leĩkãm, schwankend, nach vershiedenen Richtungen: iet l. l. Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 446


likām

likãm, in der Verbindung mit liku od. atliku, über und genug, in Hülle und Fülle: nu liku likām! Druvas I, 136. kuģi piepilda liku likām Apsk. dzīvuoja atliku likām A. XI, 476.

Avots: ME II, 467


likāt

likât Auleja; = lakt: padevu suņam, lai likā.

Avots: EH I, 741


ļikāt

‡ *ļikât, zu erschliessen ausàizļikât.

Avots: EH I, 773



liku likām

[liku likām, zur Genüge, im Überfluss: liku likām maizes A. - Schwanb.]

Avots: ME II, 469


mikāt

I mikât: leicht drücken, knutschen, kneten AP., Heidenfeld, Jürg., Saikava, Sonnaxt, "grūstīt" Zögenhof: suns spē̦lē̦damies mikā kaķē̦nu Sonnaxt. m. ("knutschen und kitzeln") meitu ErIaa.

Avots: EH I, 813


mikāt

[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]

Avots: ME II, 625


mikāt

[II mikât "laufen" Oppek.]

Avots: ME II, 625


mikāt

III mikât: auch AP., Prl., Saikava.

Avots: EH I, 813


mikāt

[III mikât "mit grossen Bissen etwas Weiches essen" Laudohn.]

Avots: ME II, 625


naikāt

naîkât 2 Frauenb. "(Vieh) mit einer Rute treiben". Refl. -tiês ebenda "sich mit einer Rute erwehren".

Avots: EH II, 3


naktilaikā

naktilaikā (loc. s.) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 220), zur Nachtzeit.

Avots: EH II, 4


nikām

nikãm in der Verbindung mit apniku: strādāt apniku nikām, bis zum Überdruss arbeiten PS.

Avots: ME II, 743, 744


nikāties

nikâtiês, -ājuos Warkl.,

1) = niķuôtiês: bē̦rns, zirgs nikājas;

2) "slimuot": guovis nikājas: būs kaids nuoredzējis. Vgl.niks.

Avots: EH II, 24


nočuikāt

nuočuîkât 2 Frauenb., mit einem stumpfen Gerät abschneiden oder absägen.

Avots: EH II, 37


nopleikāt

nùopleikât,

1) vergeuden
(mit ) Seyershof, (mit ) Grawendahl, Lubn., N.-Scbwanb., Saikava: n. naudu;

2) "?": visu dienu n. pa kruogu N.-Peb.;

3) "nuoplicināt" Grawendahl: n. zemi.

Avots: EH II, 75


noreikāt

nuoreikât, eine gewisse Zeit hindurch schwatzen (?): nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām ME. III, 506.

Avots: EH II, 81


oikāt

o`ikât 2 Auleja, stöhnen, ächzen, jammern.

Avots: EH II, 117


paikāt

paîkât 2 Seyershof "pavirši šūt jeb vārstīt": p. cimdus ar ielāpiem. Aus estn. paikama "flicken, ansticken".

Avots: EH II, 136


pamikāt

pamikât: es savu jaku pamikāju, apvēļu ("par vadmalas velšanu") Sonnaxt.

Avots: EH II, 156


pamikāt

[pamikât, ein wenig mikât I: mazs bē̦rns, kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME III, 70


pārsnaikāties

pãrsnaikâtiês, sich zu sehr strecken, sich streckend überanstrengen: pīlāgi, nabadziņi, pēc gaismas sniegdamies, ir gan˙drīz pārsnaikājušies Lautb.

Avots: ME III, 177


pārtikāt

[pãrtikât, hinübertrippeln: bē̦rns jau pārtikā par istabu Vank.]

Avots: ME III, 183


pateikāt

pateĩkât Dunika, dann und wann sagen: es dažiem biju pateikājis, ka viņš ir ... krāpnieks Janš. Dzimtene I, 318.

Avots: EH XIII, 181


pa-uikāt

pa-uĩkât Dond. "ein wenig uĩkât II".

Avots: EH XIII, 184


pažikāties

pažikâtiês, ein wenig hin und her laufen Dond.

Avots: EH XIII, 194


pažvikāt

pažvikât Bers., Kalz., ein wenig žvikât.

Avots: EH XIII, 194


pēclaikā

pêclaĩkā, in der Folgezeit, in der Zukunft: latvieši pēclaikā atkal iztaisīsies par tautu Kundziņš Kronv. 106. ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6.

Avots: ME III, 205


peikāties

peikâtiês (mit hochle. ei aus ĩ?) Dricēni, Silajāņi, Welonen "raudzīt izkļūt nuo staignas vietas."

Avots: EH XIII, 218



pikācis

pikācis: hinter "Saul." ME. III, 213 zu ergänzen "Raksti I, 51".

Avots: EH XIII, 230


pikācis

pikācis, ein grosser Klumpen einer weichen Masse: tāds kâ pikācis (von einem korpulenten Kind)! Saul.; auch von einer Wolke Saul. I, 96.

Avots: ME III, 213


pikāt

I pikât: tas nu gan pikā ("ar truoksni kŗauj pikām iekšā", und zwar möglichst dicht) biezputru vē̦de̦rā Grünw. ‡ Refl. -tiês "gausi kuo darīt" Saikava; "stīvēties, darīt kuo ar lielām grūtībām Warkl.: pie viena akmiņa visu dienu pikājās. Dürfte wenigstens in einigen Bedd. auf r. пихать schieben, stossen" beruhen; zur Bed. vgl. auch izpikât.

Avots: EH XIII, 231


pikāt

I pikât "burzīt" Serben u. a.; achtlos und knüllend einpacken (z. B. Kleider); viel, schnell, ohne ordentlich zu zerkauen essen: pikā tik iekšā! Grünw., Serben, Peb., Lös., Sessw., Selsau.

Avots: ME III, 213


pikāt

II pikât, wälzend zu Klümpchen umgestalten: p. maizi, sniegu Serben, Bers.; "ķepēt" Selg.; vgl. auch sapikât.

Avots: ME III, 213



pikāt(ies)

III pikât(iês): skuolnieki sākuši pagalmā pikāties Pas. X, 330.

Avots: EH XIII, 231



piku pikām

piku pikām (od. pikiem), durcheinander: viss iet juku jukām un piku pikām Etn. III, 146. puiši ar meitām iet piku pikiem Bers., Erlaa.

Avots: ME III, 213


pleikāt

pleikât, -ãju,

1) vergeuden
Fest., "peizāt" Etn. IV, 165;

2) "diedelēt" Etn. IV, I65;

3) "saufen; die Zeit totschlagen"
Fehgen, (mit eî) Saikava;

4) pleĩkât, schlagen :
p. pa gurniem Nigr. In derBed.4 jedenfalls zu li. plíekti "schlagen".

Avots: ME III, 334


puslaikā

puslaikā nākt, dem Abschluss der ersten Hälfte der Schwangerschaft nahen: kad ... sieva, kas uz grūtām kājām ir, p. nāk Bergm. Labu ziņu un pad. grm. 2 , S. 100.

Avots: EH II, 333


pussveikā

pussveĩkā, halbwegs mit heiler Haut: tie aizbēga pussveikā LP. VI, 640.

Avots: ME III, 435


reikāt

reikât: auch (mit ) Blieden.

Avots: EH II, 364


reikāt

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506


rikāt

rikât, -ãju, rikuôt Wid., Brot in grosse Stücke schneiden Ar. Zu rika.

Avots: ME III, 524


riku rikām

riku rikām, im Bogen, mit Umschweifen: zaķis par nuoru aizrikuoja riku rikām uz mežu. bē̦rni pa pļavu rikuoja riku rikām Druw. Vgl. rikuôt II.

Avots: ME III, 525


ruikāt

ruikât: auch (ungeschickt schneiden) Talsen.

Avots: EH II, 382


ruikāt

ruikât Wid., Rothof, tr., ungeschickt schneiden Etn. IV, 161, mit einem stumpfen Messer schneiden Gold. n. Etn. II, 81.

Avots: ME III, 556


sačikāt

sačikât, kräftig am Haar zausen, reissen Spr.

Avots: ME II, 605


samikāt

samikât, samikuôt, tr.,

1) durchkneten, verknutschen;

2) samikât AP., Kosenhof, Wessen, Selsau, Butzkowsky, Stom., A. -Schwanb., Sauken, samikuôt Kussen, Kerstenbehm, Selsau, AP., Butzkowsky, Heidenfeld, Meselau, Lös., Lis., (leicht) durchprügeln, mit den Fäusten bearbeiten: Juris snauž vien, - samikā viņu, lai miegs nuoiet! AP., Kosenhof;

3) samikuôt, schnell, mit vollem Munde (auf)essen
Lubn.

Avots: ME II, 685


sanikāties

sanikâtiês Warkl., = sanikt: guovs var s.

Avots: EH XVI, 433


sapikāt

sapikât, Refl. -tiês,

2) sich saumselig ankleiden:
kamē̦r meita sazapikājās, es jau divi guovis izslauču Saikava.

Avots: EH XVI, 435


sapikāt

sapikât, tr.,

1) sapikât N. - Peb., Jürg., Sessw., Spr., auch sapikuôt, zerknüllen, zerknittern, in einen Klumpen zusammendrücken: drēbes N. - Peb., Jürg., Sessw.; sniegu Sessw. Ciķis izvilka savazātu lupatiņu, sapikuotu vīkšķī Krišs Laksts 82. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. sapikā (presse zusammen) sviestu muciņā labi krietni! Grünwald. vilkacis sapikuo asti biksās LP. VII, 890;

2) (tüchtig mit der Faust) schlagen
(perfektiv): viens uotru sapikāja Jürg. Refl. -tiês, zerknüllen (intr.), sich zu einem Klumpen zusammenballen: drēbes sapikājas lietū ejuot N. - Peb. valce sasmalcina sapikājušuos miltu gabalus Konv. 2 708.

Avots: ME II, 698, 699


sažeikāt

sažeĩkât Nötk.; (mit einer Rute) verprügeln.

Avots: EH XVI, 468


sikārņi

sikārņi "?": s., sakārņi, griežat(i) ceļu! BW. 7513. 4.

Avots: EH II, 485


sikāt

sikât, in kleinen Schritten angestrengt und schwerfällig sich fortbewegen Lemsal n. U.

Avots: ME III, 837


šikāt

šikât Katzd., -ãju, šikt Dunika, šiku, šiku, die Notdurft verrichten. Aus li. šikti dass.

Avots: ME IV, 18


šitikām

šitikām PV., bis zu dieser Stelle: š. drīkst iet.

Avots: EH II, 627


slaikāt

slaikât (unter slaikâtiês): apkārt slaikādama Tdz. 37033 (aus Sackenhausen).

Avots: EH II, 519


slaikāties

slaikâtiês Ar., = slaicîtiês; sich nach oben strecken (mit aĩ) Salis; slaikât(iês) "umherschlendern" Warkl.

Avots: ME III, 913


šļaikāties

šļaikâtiês PV., = šļaîcîtiês: kur suns šļaikājies, neej tūliņ pāri! tad vē̦de̦rs nesāpēs.

Avots: EH II, 643



smuikāt

smuikât "klagende Töne hören lassen" Ar.

Avots: ME III, 969


snaikāties

snaikâtiês: auch (mit ) Lems., Salis, (mit 2 ) Luttr.; s. gar galda stūŗiem, lai dabūtu kur kādu pilnu glāzi Janš. Līgava I, 367.

Avots: EH II, 541


snaikāties

snaikâtiês W.-Livl. n. U., Bers., Memelshof, (mit aĩ) Drosth., Jürg., =snaîgstîtiês: meita snaikādamās same̦t krāsni pilnu LP. V, 19. zirgs jau snaikājies pēc uolas 29. biedri jau snaikājās ābuoļus raut VI, 510. ķēniņa meita taļāk snaikadamās pļunkt! upē iekšā LP. VII, 41. nesnaikājies, ka nesāk sāpēt vēde̦rs! Walgalen. Zu sniekt.

Avots: ME III, 972



spikāt

spikât, -ãju, mit Weidenruten schlagen; s. unter spika.

Avots: ME III, 995


sprikāties

sprikâtiês: nerātns bè̦rns sprikājas, ja tam neļauj rīkuoties pēc patikas Wessen.

Avots: EH II, 559


sprikāties

sprikâtiês "sich widersetzen, spē̦ku izrādīt pretējā virzienā" Wessen. Nebst sprikuôtiês vielleicht eigentlich: sich wehrend zappeln; in diesem Fall zu sprikans.

Avots: ME III, 1019


stikājs

I stikājs: "atliekas pēc linsē̦klu nuokulšanas" Grawendahl.

Avots: EH II, 578


stikājs

I stikājs, ein verdorrter Halm, Stengel Sessw.: seja apauguse cietiem bārdas stikājiem Zalktis v., 1. 1908, No 3, S. 7. Zut Wurzel von stikālis?

Avots: ME IV, 1066



stikālis

stikãlis: stikāļu sē̦ta Neugut, Tauerkaln.

Avots: EH II, 578


stikālis

stikãlis Barbern, stikālis Wid., Linden (in Kurl.), gew. der Plur. stikāļi U., stikaļi U., stikaļi L., Etn. I, 58; IV, 98, Lind. n. Bielenstein Holzb. 177, Zaunspricker: dze̦nu... mietus, stikaļus St. stikaļu sē̦ta Purap. Kkt. 98. Etwa zu ahd. stīga "Lattenverschlag für Kleinvieh" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 611)?? Vgl. auch strikāļi.

Avots: ME IV, 1066


stikāns

stikāns,

1): auch Tdz. 57741, 8 (aus Sakstagals); der Storch
Kacēni.

Avots: EH II, 578


stikāns

stikāns,

1) ein Wasservogel mit langen Beinen und langem Schnabel
Warkl., Lubn., Meiran: Jānīšam gaŗas kājas kâ tam purva stikanam BW. 20235. stikaniņ, gaŗkājiņ! 34319. precē manis stikanam (Var.: kikanam), precē sluokas dēliņam. gana labi puiši būtu, ka ne gaŗi de̦guniņi 15636 var.;

2) verächtl. Benennung für einen dürftig Bekleideten
Meiran. Zum Vorigen? Vgl., auch stikuots.

Avots: ME IV, 1066


stikāt

stikât(iês) Frauenb., zappeln: sasieta aita cē̦rpuot stikā(jas).

Avots: EH II, 578


stikāties

stikât(iês) Frauenb., zappeln: sasieta aita cē̦rpuot stikā(jas).

Avots: EH II, 578


šveikāt

šveikât PV. "mit einer langen Rute schlagen".

Avots: EH II, 661


teikāt

tèikât 2 : ‡ Subst. teikājums, Erzähltes: muļķīgs tik viens, kā uotrs t. Janš. Līgava I, 233.

Avots: EH II, 673


teikāt

tèikât 2 Lubn., -ãju, erzählen, (über jem. oder etwas) sprechen: ļaudis teĩkāja, ka nu viņu muocīšuot Janš. Mežv. ļ. I, 363. kuo šuodien tirgū dzird teikājam II, 251. ne˙vienam ne˙kuo neteikā Janš. Čāp. 37; "rühmen, preisen".

Avots: ME IV, 156


tikām

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182


tikām

I tikām: "tikmē̦r" Frauenb., Ramkau.

Avots: EH II, 680


tikām

II tikâm Heidenfeld, = tiku tikãm 2: tur jau t.

Avots: EH II, 680


tikāmēr

tikãmẽ̦r AP. "tikmē̦r, pa tuo laiku".

Avots: EH II, 680


tikāmēt

tikãmẽ̦t AP., =tikãmẽ̦r.

Avots: EH II, 680


tikāt

I tikât, -ãju, ticken: pulkstenis pie stēnas tikā Nötk.

Avots: ME IV, 182



tikāt

II tikât Saikava, Sessw., trippeln: bē̦rns tikā pa istabu.

Avots: ME IV, 182


traikāt

tràikât: auch (mit ai) Frauenb.

Avots: EH II, 689


traikāt

tràikât Renzen, (mit aî) Bers., (mit 2 ) Schrunden, (mit aĩ) Gaweesen, = tre̦nkât, (mit Lärm, Geschrei Bers.) jagen, treiben Nikrazen, Ringen: guovis, cāļus traikāt Renzen. traikāt vistas vai sivē̦nus pa pagalmu Bers. Wohl eine Neubildung (für *truokât) zu triekt.

Avots: ME IV, 217


treikāt

treikât Grünh. "vis˙visādi runāt".

Avots: EH II, 692


trikājis

trikãjis: auch Iw.; ein hö lzernes Gefäss auf 3 Füssen Bērzgale.

Avots: EH II, 694


trikājis

trikãjis (li. trikójis "ein Dreifuss") Bauske, Dunika, Pgnkule, Siuxt, Stenden, = trijkāja: uz trikāja uzliktā grāpelī vāra rāciņus Dunika.

Avots: ME IV, 235


trikāns

trikāns: der Artikel ME. IV, 235 ist zu streichen!

Avots: EH II, 694


trikāns

trikāns (?) "truoksnis" Wessen; vgl. trikuons.

Avots: ME IV, 235


trikāt

I trikât, -ãju, schlagen (von der Nachtigall): (lakstīgalu) nedzird vaira trikājuot (Var.: trikšķinuot) BWp. 404, 1.

Avots: ME IV, 235


trikāt

II trikât "trinken, saufen; sautend Zeit vergeuden" MSil.

Avots: ME IV, 235


trikātnīte

trikātnīte (?) "ein Gefäss zum Wäschewaschen" Kegeln.

Avots: ME IV, 235


turplikām

turplikām Lubn., Nötk., Vīt., (mit ur̃) Rutzau, turplikam U., turplīk Manz. Post. I, 74, turplīg 223, = turpmāk: lūgdama darīt tuo arī turplikām Janš. Mežv. ļ. I, 43. apsuolīties turplikam nuo miera traucēšanas sargāties Bandavā I, 155. kā līdz šim, tā arī turplikam Lautb. Luomi 77. -līk = li. -link "-wärts". Die Aussprache mit i beruht wohl auf falscher (und so nachgesprochener) Lesung des ohne ein Dehnungszeichen geschriebenen i; das Wort war zu einem Buchwort geworden.

Avots: ME IV, 272


tvaikājs

tvaikãjs, der Dampf, Dunst: padzisuši kalcija un citu vielu tvaikāji K. Kasparson.

Avots: ME IV, 288


uikāt

I uĩkât Salis, -ãju, (andern Hirten) zurufen U. Aus liv. uik resp. estn. huikama "zu rufen", s. Thomsen Beröringer 282.

Avots: ME IV, 296


uikāt

II uĩkât Dond. (nach RKr. XVII, 60 mit ui ), -ãju, (hassend mit Wort und Tat) verfolgen: kuo tu mani uikā, neduodi man ne˙kur miera? Dond. kāpēc šī saimniece savas meitas tâ uikā? ebenda.

Avots: ME IV, 296


uikāt

III ùikât 2 Lubn., schwatzen, leeres Zeug sprechen.

Avots: EH II, 712


uzrikāt

uzrikât Bauske, uzrikuôt Bers., (Brotschnitten) aufschneiden: u. tik daudz riku, ka nevar ne apēst.

Avots: ME IV, 373


uzteikājums

uzteikājums, Lob: par tādu uzteikajumu Janš. Līgava I, 225.

Avots: ME IV, 391


vaikāt

I vaikât, -ãju,

1) vaîkât 2 Amboten, Funkenhof, Neuhausen, Nigr., jagen, treiben
Wid., Gaiken; (jem.) verfolgen, aufpassen Funkenhof, "die Spur verfolgen" Kluostere, abwehren, wegjagen (v. luopus nuo labības) Frauenb.: redzēja viņu zuosis, vai cūkas vaikājam pa tīrumu Janš. Dzimtene 2 II, 290. Pe̦nkulene . . . nevaikāja... vistas nuo... graudiem nuost Dzimtene V, 198. bradāju . . , pa dīķi vaikādama . .. zivtiņas Bandavā I, 188. luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās Mežv. ļ. I, 182. vanags vaikā vistas Nigr. mežsargs vaikāja ganus ebenda. nevaika zirgus! ebenda. mednieki viņus iesāka vaikāt MWM. VI, 78. vējš svilpuoja vaikādams lietu A. v. J. 1900, S. 874. viņš mani pastāvīgi vaikā (passt mich auf) Funkenhof;

2) "plātīties ruokām" Gaiken. In der Bed. 1 zu li. vaikýti "scheuchen; umherjagen"; Iterativform zu vèikt? Oder zur Wurzel von vajâi? In der Bed. 2 (zuverlässig?) zu vicinât?

Avots: ME IV, 436





žvikāt

žvikât Bers., Vīt., mit Geräusch und sinnlos reiben, wetzen, Striche (hin und her) ziehen (z. B. auf einer Schiefertafel mit einem harten Griffel oder Nagel); mit einem stumpfen Messer etwas Hartes schneiden: kuo tu žvikā ar kaŗuoti pa krūzīti? maisi bez truokšņa! Vīt. nepruot izkapti strīķēt: tik žvikā vien gar zuobien izkaptij Vīt. viņš neraksta (nezīmē), bet žvikā tik strīpas krustu un šķē̦rsu. In Nötk. angeblich ein Schallverbum. Vgl. žvīkât.

Avots: ME IV, 844, 845

Šķirkļa skaidrojumā (753)

ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizdīdzēt

àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību laikā a.

Avots: EH I, 19


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizkaltēt

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aiznikt

àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41


aizpļāpāt

àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43


aizrikot

àizrikuôt, intr., weg-, hineilen: zaķis aizrikuoja riku rikām uz mežu JKaln.

Avots: ME I, 46


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46


aizslīkt

àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztikt

àiztikt, ‡ Refl. -tiês: man trauks aiztikās un apgāzās, unversehens habe ich das Gefäss angerührt und umgestürzt.

Avots: EH I, 58


aizto

àiz˙tuo, ‡

2) deshalb
Golg.: aiz˙tuo man likās, ka suņi kādu plēš.

Avots: EH I, 60


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apģērbs

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. kājapģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam kāds kājapgē̦rbs - ar plikām kājām viņš staigā.

Avots: EH I, 86


apkala

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92


apkals

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93


apkražāties

apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93


apliet

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103


aplikt

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101


apmetne

apmetne, die Ansiedelung, Niederlassung, Kolonie: latviešu apmetņu Amerikā ir labi daudz B. Vēstn.

Avots: ME I, 106


apnika

apnika, der Überdruss: citiem par sluogu un apniku būt; nuodarbuoties līdz apnikai Apsk. I, 459; bez apnikas art MWM. III, 691; strādāt apniku nikām PS.

Avots: ME I, 109


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


aprika

aprika, apriks, apricis, N. - Schwaneb., Demin. apriciņa, -iņš, ein Brotschnitt über den ganzen Laib: ve̦cais tē̦vs rikām grieza, ve̦cā māte aprikām (Rätsel).

Avots: ME I, 115


apslānīt

apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā laikā apslānīja visus LP. V, 180.

Avots: ME I, 123


apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124


apsnausties

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126


aptaunāt

aptaũnât, tr., vermummen, stark einhüllen. Refl. -tiês, sich vermummen, sich warm ankleiden, einhüllen: tu esi aptaunājies kā ziemas laikā Wainoden.

Avots: ME I, 130


apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


ārcilvēks

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240


atart

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133


atdzīt

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156


atdzīve

atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba laikā Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140


atgavēnis

atgavēnis "kāds laiks gavēņu laikā" in Podsem; auch bei Spr.

Avots: ME I, 158


atgulu

atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolikās gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143


atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162


atjautīgs

atjaũtîgs, witzig, schlagfertig, erfinderisch: senuo grieķu teikās ir uzglabājušies divi tipi: stiprais un atjautīgais A. XX, 320; atjautīgi atbildēt, sinnreich, witzig, schlagfertig antworten BW. III, 1, 13.

Avots: ME I, 162


atķert

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl laikā atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. kāsu Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152


atlaiks

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173



atlikas

atlikas: atliku likām oder a. likums, vollauf Segewold.

Avots: EH I, 153


atlikas

atlikas, Pl. T., Überbleibsel, Überreste: ēdienu atlikas LP. VII, 123, V, 53, IV, 217; Hiob 24, 6 nuo ve̦cprūšu valuodas mums tikai sīkas atlikas Kronw. Adv. atliku likãm, über und über genug, im Überfluss: naudas būs atliku likām Etn. III, 175; so auch atlikām Etn. III, 146.

Kļūdu labojums:
ēdienu atlikas = ēdiena atlikas

Avots: ME I, 173


atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173


atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180


atplūdi

atplûdi, Pl., die Ebbe: plūdi un atplūdi; jūr'as atplūdu un uzplūdu laikā, zur Zeit der Ebbe und Flut A. XX, 202. *

Avots: ME I, 182


atpūdēt

atpũdêt, abfaulen machen, lassen Dunika, Kal., Rutzau u. a.: ej laikā pie ārsta, citādi vari a. visu pirkstu!

Avots: EH I, 160


ātrs

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas laikā kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. kādu spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196


atspēt

atspẽt,

1): man tik daudz darba, ka nevaru a. visu laikā padarīt Ahs. (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 148); ‡

2) allen Anforderungen gerecht werden;
a. kam pretī, Stand halten gegen etwas, widerstehen, hemmen Segew.; ‡

3) neatspēt, nicht abkommen können
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Geschäft); ‡

4) erraten
Oknist: atspēj munu mīkli!

Avots: EH I, 169


atsprāklu

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196


attikt

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês,

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176


attikt

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205


atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


atvemt

atvem̃t, tr., erbrechend ausspeien, von sich geben: pelikāni atspiež knābi pret krūtīm, lai vieglāki varē̦tu atvemt zivis Konv. 2 3133.

Avots: ME I, 208


atvizēt

atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181


aulekām

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem 2 Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem 2 Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka 2 Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223


aurības

aurības, (Sessw.), aũri, Demin. auriņi,

1) lautes Rufen, Jodeln, Heulen:
viņa nelikās pamātes aurus nemaz dzirduot MWM. VI, 637. bet visi braucēji nuoklausās vē̦tras auruos A.;

2) Brunst; = suņu kāzas, arī kaķu vilku un zaķu vaislas laiks. kaķiem tagad aurības, aures, auru, auriņu laiks AP., Brunstzeit
A. X, 2, 66. kaķiem uznāk auri, die Brunst befällt die Katzen Asp.; kaķi gāja auruos Kaudz. M. [Zu aura.]

Avots: ME I, 226


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


bābāt

bàbât 2 Saikava, -ãju, = bābuôt 2: mēs tikāme̦t bābājām, līdz egle atgrima uz šituo pusi.

Avots: EH I, 208


bagāties

bagâtiês Warkl., -ãjuôs, = bogâtiês: zirgi karstā laikā bagājas Warkl. n. FBR. XI, 120.

Avots: EH I, 198


banga

III bànga 2 Zvirgzdine, eine grosse Fliege: karstā laikā bangas dižan kuodī luopus.

Avots: EH I, 204


bembere

bembere, ‡

2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55);

3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.;

4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.

Avots: EH I, 212


berzēt

ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.

Avots: ME I, 280


bezlaika

bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.

Avots: ME I, 284


biezums

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307



bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


briknai

briknai, Adv., unangenehm, widerwärtig Kaltenbr.: ļuoti b. ira. tādā laikā b. iet vai braukt.

Avots: EH I, 241


brokastis

bruõkastis (Plur.), bruõkastes [Ronneb., Smilt.], bruõkasts, das Morgenfrühstück: ēdiet, gani, bruokatiņas BW. 29406. es jums duošu bruokastiņu BW. 29381. bruokast -, - sta, - šu, - šķu laiks, die Früstückzeit: saule jau bruokastlaikā. [Nebst estn. wrōkost aus mnd. vrōkost.]

Avots: ME I, 342


buķelis

buķelis (unter buks),

1): kâ pē̦rnajam buķeļam BW. 12398, 4 var. kaza satikās ar pe̦lē̦ku buķelīti BW. piel. 2 23022 1 ;

2): h) - auch Grobin, Siuxt.

Avots: EH I, 250


bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


ceicas

ceicas, die Beine ("stilbi") PV.: apsedz savas plikās ceicas!

Avots: EH I, 262


cieņa

cìeņa, die Bewirtung: iesākās cieņa RKr. XVI, 91. vai tādam kādu sliktu cieņu liks priekšā? Apsk. I, 346. veļu laikā nesa vecīšiem cieņas Pūrs I, 108. man arī guldāmās cieņas BW. 25089,1 var.

Kļūdu labojums:
25089,1 var. = 25089 var.

Avots: ME I, 395


cieši

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278


cikam

cikam, so lange als, bis: tē̦vs, tē̦va es meitiņa, cikām tē̦va maizi ē̦du BW. 3103. tikām dzēru rūgtu alu, cikām bite me̦du nesa BW. 12661; 12827. cikām meitas riekstus lasa, jau saulīte vakarā BW. 33645.

Avots: ME I, 380


ciki

ciki, wie viele (selten): bet ciki (gew. cik) tuo izpildīja? LA. Die deklinierte Form wird meist nur in den obliquen Kasus gebraucht: cikus viņš nav pavadījis! cikiem tad jānāk pie karaļa? Niedra. cikuos od. ap cikiem? um wieviel Uhr. cikās vietās viņš bijis? Mag. III, 1,137.

Avots: ME I, 380


cilens

cile̦ns, locker (nicht fest gepackt) Vīt.: c. malkas strēķis. stapjuos linus satikām cile̦ni, lai vējā ve̦lk caurs.

Avots: EH I, 270


čižināt

čižinât PV., ein Schallverbum: cāļi zem vistas spārniem laimīgi čižina (plepen leise). ragavas saltā ziemas laikā braucuot čižina (knistern?).

Avots: EH I, 291


dadzīvāties

dadzîvâtiês, mit der Zeit vermögend werden (etwas erwerben) Kaltenbr.: mes netikām dadzīvājušies. tagad nevar d˙da cūkām.

Avots: EH I, 301


dagudrot

dagudruôt, hinzudenken: vēl divas dziesmas dagudruoju Lös. Refl. dagudrâtiês, denkend, sinnend, klügelnd zu einem Resultat kommen: gadrājuši, gudrājuši, cikām princis dagudrājies Pas. V, 297 (aus Welonen).

Avots: EH I, 302


dambra

dambra, dambrava Spr., der Sumpf: viņiem netikās vakarā uz turieni pa dambrām un siekstām dauzīties.

Avots: ME I, 436


darbarīks

dar̂barìks, das Gerät, das Hausgerät, Ackergerät: vīrieši brīvā laikā gādā par darbarīkiem A. XI, 90.

Avots: ME I, 438


darunāt

darunât, zu Ende sprechen, ganz aussprechen Auleja: ni˙viena vārda nevar d. da galam, vis atraun. Refl. -tiês "runājuot panākt nuoduomātuo" Auleja; sprechend inerausbekommen: cikām jie... runā, darunājas, ka jis dē̦ls Pas. IV. 404 (aus Welonen).

Avots: EH I, 308


dārzs

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III 4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. 2 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449


degt

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452


dēkains

dē̦kains, abentauerlich: un man tas izlikās tik juocīgi un savādi un gandrīz dē̦kaini.

Avots: ME I, 462


dēsts

dē̦sts,

2): auch (mit ê̦ 2 ) AP., Ramkau: pavasarī, sēju un dē̦stu (zu *dē̦sts "das Pflanzen"?)
laikā Jauns. Daugava 1928, S. 290. lecektīs dē̦stu sēj priekš Jurģa AP.;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 319


didelēt

didelêt, -ēju,

1) unruhig sein, sich davon machen wollen, etwas zittern
Krem., Setzen: [kam saltā laikā nav malkas, tiem ir jādidelē Lub., Kreuzb., Warkh.];

2) flennen, weinen
Nötkenshof. [In der Bed. 1 wohl nach Leskien Abl. 271 nebst didas und didinât "zittern" zu diet.]

Avots: ME I, 466


dienvidus

dìenvidus, auch dienvidis N. - Schwanb.: der Mittag, die Mittagsruhe, der Süden: tas likās dienvidu (-i) gulēt. rītuos skani, vakaruos, dienvižuos (dienviduos) neskanēji BW. 425; pret dienvidiem, dienvižiem, gegen Süden.

Avots: ME I, 483


dika

dika Dunika "kas dikājas, spārdās" (Zuruf an ein Schaf): dika, vai stāvēsi (cē̦rpama) mierā!

Avots: EH I, 319


dilba

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs 2 [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467


divatā

divatā, divatē Alm., divati, divatis (Instr. Pl.), divâts Kand., divatiem, divatuos, divačām, zu zweien: ļauj man beidzamuo reizi ar sievu divati (divatā) parunāt LP. IV, 100. kad tē̦vs pārnāk, tad e̦sam divati V, 258. mums divatiem vajaga uzvārēt šuo pili VI, 395. jāejuot ar˙vienu divatiem VI, 45. vakara laikā gājuši pa divatiem VII, 89.

Avots: ME I, 471


drapanas

drapanas "?": ve̦cais tē̦vs rikām laiž, ve̦cā māte drapanām RKr. VII, 72; [in Nauditen seien drapanas Quarkstückchen in süsser Milch; anderswo sei drapana eine Krume.]

Avots: ME I, 490


drāziņš

drāziņš; = drãziêns 2: skuoluotājs jau skrien .., nu tik būs puikām d. A. Brigadere Skarbos vējos 230.

Avots: EH I, 331


drikoties

drikuôtiês, auch driķâties, driķêtiês, driķuôtiês, die Kur, den Hof machen, sich beliebt machen, sich anschmeicheln [?]: kuo tu, driķi, driķājies ap manām māsiņām BW. 11954. Vgl. grikāties, kriķuoties.

Avots: ME I, 499


drīzens

[drĩze̦ns Ruj., baldig: drīze̦nā laikā.]

Avots: ME I, 501


drīzs

drĩzs,

1) geschwind, flink, schnell:
tavu drīzu kumeliņu! BW. 17972, 1. nav tik drīza kumeliņa 11180. drīzajām, veiklajām nākt ar mani ietaļām 6856;

2) baldig, bald eintretend, kurz:
viņš uzlūkuoja sevi par viņas drīzuo brūtgānu Wilibalds. drīzais pasaules gals MWM. III, 341. drīzā laikā saskrien ap bārenīti daudz ļaužu.

Avots: ME I, 501


dudžains

dudžains Zehrxten. = purvains. [In Bolwen und Mar. gebe es ein dudžains "wild, scheu, unruhig": dunduru laikā dudžaini zirgi.]

Avots: ME I, 510


duklas

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


duļš

* duļš od. * dulis "?": kad krẽ̦slu laikā strādāja, tad kustuoņus taisa duļus, ka neēda Mag. XX, 3, 61 aus Salis.

Avots: ME I, 513


dūmakāt

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527


dūre

I dùre, dûris 2 Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. 2 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529


džinks

džinks! Interjektion zur Bezeichnung einnes summenden, klirrenden Lautes: uodas džinkst! zaķim gar purnu gaŗām Plūd. Llv. 212. gre̦dze̦ns džinks! plikā zuobina galā LP. V, 237.

Avots: ME I, 564


dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2):

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu?

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362


dzīvot

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561


elsināt

èlsinât 2 Mahlup, Schnell und schwer atmen, keuchen: karstā laikā suns, vuškas elsina; "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369


elvede

elvede: atsānes nuo slaikām eglīšu elvedēm; kuo... bija mežmalē izrāvis nuo zemes ar visām saknēm Janš. Mežv. ļ. I, 179; die Seitenstange einer Schaukel Salwen.

Avots: EH I, 369


elvēt

elvêt, prügeln Etn. I, 153, Kokn. Refl. - tiês, schwer, mühsam arbeiten: elvējāmies, kamē̦r tikām galā Kokn. [Vgl. ellêties und elmêtiês.]

Avots: ME I, 569


gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582


gaida

gaida St., Hug., Pl. gaidas, die Erwartung, das Harren: šinī gaidu laikā. liegas sē̦ras, salda agida! Lautb. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. jūtu tavu svētību par manu mē̦muo laimes gaidu Krūza. visi jautri ar priecīgām gaidām Vēr. I, 1038. tagad pavasaris bij pašās gaidās R. Sk. II, 140. gaidas bija ve̦ltas Duomas III, 315.

Avots: ME I, 582


gaideniski

gaideniski, Adv., in Erwartungstellung: ja venteri plūdu laikā, kad ūdens nāk pa upi augšā, iespiež ar muti pret upes iete̦ku, tad saka, ka venteris iespiests g. NB.

Avots: EH I, 376


galēt

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591


galināt

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592


ganība

ganĩba [li. ganýba],

1) die Weide,
oft im Pl.: māte mani ganuos raida, es ganību nezināju Ltd. 4358. pusdienas laikā ganībā uzkūra lielu uguni Etn. II, 78. mauruodama svešu ļaužu ganībā BW. 28966. gani, tautu meita, pa manām ganībām BW. 5888;

2) die Herde, die Schar:
20 ganības aitiešu tika te šuodien gaŗām sadzītas Kaudz. M. viņš satiek lielu vilku ganību LP. V, 190. uz mūsu ganībām ve̦se̦la ganība luopu Spr.

Avots: ME I, 600



gargula

gaŗgulu: gaŗgulus, = gaŗgâzu: viens (sc.: braucējs) bij gluži gaŗguļu salmuos Kaudz. Izjurieši 284. nuolikās gaŗgulus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 799.

Avots: EH I, 385


garšļauku

gaŗšļaũku, gaŗšļaûku C., Dond., gaŗšļaũkus Gr. - Sess., [gàŗšļiêkis Ronneb., Smilt., gaŗšļiêkus Serbig., gaŗšliêku 2 Ruj., gaŗšlauku Dubena], gaŗsļiêku, Adv., der länge nach gestreckt, ausgestreckt, die Länge lang, streckelang: gaŗšļaukus atlaisties, izlaisties, nuolaisties, izstiepties, likties, gulēt, pakrist: kungs likās gaŗšļaukus LP. VI, 392. sāpēs vilks atgūlies gaŗšļaukus VI, 26. viņš nuolaidās gaŗšļaukus uz zemi JR. V, 84. Vgl. gaŗgāzu, izšļauku; šļauka.

Avots: ME I, 608




garums

gaŗums, die Länge: kuo līdz rudzu gaŗumiņš, kad nav labs briedumiņš. darbu gaŗumā ve̦lk un tuomē̦r īsā laikā tuop gatavs RKr. VII, 1150. pameita aun, aun, laiku gaŗumā vilkdama LP. V, 296. bē̦rns stiepjas it brangi gaŗumā. lai aug mans arājiņš uozuoliņa gaŗumiņu Ltd. 1076. Als Massbezeichnung mit dem Mass im Gen. od. Akk.: viņš piecu pē̦du od. piecas pē̦das od. pieci pē̦di gaŗumā, er ist fünf Fuss lang. este asi gaŗumā LP. VI, 48. piecas jūdzes gaŗumā BW. 20498.

Avots: ME I, 608


glecēt

II glecêt U., = glīdêt, schmeimig werden; ["saiet pikā, sakristies, sarecēt" Sarben, Sermus u. a.].

Avots: ME I, 624


gļiemains

gļiẽmaîns, - ẽju, schleimen: siltā laikā svaiga gaļa ātri sāk gļiemēt Dond.

Avots: ME I, 633


glite

glita, der Schleim: siltā vasaras laikā svaigā gaļa pārklājas ar glitu Sassm. [Vgl. li. glìtas "липкая слизь".]

Avots: ME I, 626


glitēt

glitêt [li. glitė´ti "становится липким, клейким"], intr., inch., schleimen, schlüpfrig, glatt werden: nesālīta gaļa siltā laikā ātri glitē Sassm.

Avots: ME I, 627


glīzdains

glìzdaîns, lehmig, lehmhaltig, verschleim: sāk izmeklēt glīzdainās alas un paceres A. XV, 248; zaļgani glīzdains smilšakmens Konv. 2 1279. slapjā laikā artie ve̦lē̦ni ir glīzdaini Mesoten.

Avots: ME I, 628


glumēt

glumêt: siltā laikā gaļa sāk g. Auleja, Zvirgzdine. gurķu spainītis tur par velti glum AP. ‡ Refl. -tiês "?": gaļa ap luocekļiem glumas Dünsb. Od. 227.

Avots: EH I, 394


gnīdlaiža

gnĩdlaiža, eine kleine Bremse, gew. spindele genannt: nuo tā laika visi zirgi siena laikā ar spindzēm (gnīdlaižām) kaudamies klanās Etn. III, 64.

Avots: ME I, 634


grabzda

grabzda(s) Grob., = gre̦bzdas 1: vasaru grabzdas (grabzdu) laikā kuokiem miza le̦c. pavasari, grabzdas laikā; kad kuokiem ir gramži, vajag lûkus plēst.

Avots: EH I, 397


grēks

grè̦ks,

1): ve̦lns juo gribēja dabāt kaut vienā gŗē̦kā Pas. IV, 174. grē̦ku bēŗes dzert; ein Schmaus nach dem Abendmahl
BielU. ieradzini grē̦kam (auf keinen Fall) nevar zāģēt Sonnaxt. senāk gāja čigānuos; tagad ni grē̦kam neiet ebenda;

2): iekritām lieluos parāduos; lielā grē̦kā, tikām apzagti BielU. pār grē̦ka (Feuerschaden)
izcelšanuos nav kuo bē̦dāt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 405


grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652



grumba

grum̃ba,

1) die Runzel, Falte:
grumbas ģīmī arī nelikās e̦suot ļuoti dziļas Aps. mācītājam nuoritēja dažas asaras par mīļiem grumbu vaigiem;

2) die Radspur, ausgefahrener Weg.
[Wohl nebst grumbulis zu grums 2, grumuļains und (?) li. grum̃slas "ком на пашнѣ" grùmtis "втискаться" grumb- vielleicht eine Kontamination von grum- und grub- (in grubulis u. a.). Vgl. auch gr. -alb. grumbε "gebogen, höckerig" bei Vasmer Stud. zur alb. Wortf. I, 21.]

Avots: ME I, 664


guļņa

I guļņa,

1) gelagertes, etwa von Pferden niedergetretenes Getreide;

2) übriggebliebene Schneemassen im Frühling:
sniega guļņa, kur sniegs pavasarī ilgi stāv; [

3) gùļņa 2 "eine Bett-Schlafsielle"
Fest.: viņš nuolikās uz guļņu (zum Liegen auf längere Zeit);]

4) ein Mensch, der fast immer schläft
Bers. A. VIII, 492.

Avots: ME I, 680


gūt

gũt: prs. gùnu 2 Saikava, guju Siuxt,

1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;

2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡

3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,

1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡

2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡

3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.

Avots: EH I, 422


īdzīgs

îdzîgs,

1) verdriesslich, mürrisch:
viņš staigāja īdzīgs pa istabu MWM. VII, 801. es īdzīga un slima Rainis. viņa iesaucās īdzīgi MWM. VII, 808;

2) widerwärtig, ekelhaft:
viņam izlikās dzīve īdzīga Seibolt.

Avots: ME I, 834


iecirst

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies;

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos;

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506


ieduldurēt

ìedulˆdurêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul˜durêtiês, ìebul˜derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5


iedziedāt

ìedziêdât,

2): gribēja jūs jau gan nelaikā ie. bedrē Janš. Bandavā II, 67;

3) iedziedāta dziesma, ein schon eingeübtes Lied
Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 190.

Avots: EH I, 512


ieglabāt

ìeglabât,

1): ieglabāja... naudas maku čuoriņā Pas. VI, 341: kaŗa laikā drēbes ieglabājām (ierakām) zemē Linden in Kurl.;

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 513


iegrauzt

ìegraûzt,

1): graudus, kas... tārpaini un iegrauzti likās A. Brigadere Skarbos vējos 42. cieši apsieta saite iegrauž miesa vìli Orellen; ‡

2) (fr)essend ein wenig zu sich nehmen:
kāda garuoza ir, tādu iegrauž Janš. Dzimtene 12, 315. lai tie (zirgi) jel ve̦cas kūlas iegrauztu Daugava 1928, S. 54. kad būtu kas kuo ie., varē̦tu iet pie darba Orellen; ‡

3) "beleidigen; tief betrüben"
Diet. Refl. -tiês,

2): valdziņš iegrauzies ādā Orellen.

Avots: EH I, 514


iegūt

ìegũt, ‡

2) erschöpfen, ermüden
(tr.) Dunika: tādā (karsta) laikā pa dienu aŗuot, briesmīgi iegūst zirgu Janš. Dzimtene III 2 , 352. lai zirgus daudz neiegūtu un [tie], Lestenē ielaižuot, izskatītuos braši Līgava II, 80. Refl. -tiês: ar visādām brīnumu lietām ieguvies (allerlei Wunderdinge erworben habend) Pas. V, 54.

Avots: EH I, 516


iekasīt

ìekasît, ‡

2) einkratzen:
bē̦rns tikām kasīja, kamē̦t iekasīja lielu vainu AP. Refl. -tiês,

1): iekasās zemē Pas. VI, 371.

Avots: EH I, 518


iekaucināt

ìekaucinât, zu heulen veranlassen: suni (ar harmonikām) iekaucināja C.]

Avots: ME II, 25


iekavāt

[ìekavêt, verzögern: viņš darbu tâ iekavējis, ka tagad netiek laikā galā Jürg. Refl. - tiês, sich verzögern: darbs iekavējies. sēšana iekavējās lietus dēļ Dunika.]

Avots: ME II, 26


iekrakstēties

ìekrakstêtiês, plötzlich anfangen zu knacken, knarren: likās, ka viņa krūtīs zem kalēja spiedieniem būtu kas iekrakstējies Rīta skaņas I, 39.

Avots: ME II, 29


ielikt

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38


iepatikt

ìepatikt, gew. refl. ìepatiktiês, anfangen zu gefallen: zē̦nu sejas viņam iepatikās A. XII, 356. saimniekam arī kalpu kapsē̦ta iepatukusēs par dusas vietu Aps.

Avots: ME II, 50


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ilgains

ilgaîns,* sehnsüchtig (?) : ielas likās ilgainu saucienu... pilnas Veselis Daugava 1928, S. 418. skaļi un ilgaini grieza griezas Tīr. ļ.

Avots: EH I, 429


īstens

ĩste̦ns, ìstins 2 Kl., eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa, leiblich. es dzīvuoju īsten[i] (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā, zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]

Avots: ME I, 837, 838


īsts

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838


it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711


izbezdināt

izbezdinât Stenden, (einen Ofen) langsam erkalten lassen: krāsni nav laikā aiz šāvuši un tâ tuo galīgi izbezdinājuši.

Avots: EH I, 434


izbrīdināt

izbrĩdinât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss rügen, schelten, warnen: es ešu izbrīdinājies tiku tikām, bet manis neklausa Saikava.

Avots: EH I, 436


izčauvēt

izčauvêt, aufscheuchen: kad tu dzilnu neizčauvē̦tu nelaikā Fest.

Avots: ME I, 723


izdot

izduôt,

2): me̦lni audi labāk izduod (machen hervortreten, bringen zur Geltung)
rakstu Auleja. liecību i. (= izteikt) Strasden. viņš ne˙kā negrib i. (verraten?) nuo savas dzīves ebenda;

5): i. visus jē̦rus Frauenb. ("lē̦tā naudā"), Iw., Puhren, Siuxt, Strasden. Refl. -tiês,

1): rudzus jau tâ neizdevās (man verkaufte nicht so vollständig)
kâ citu labību Siuxt. diezgan jau izdevuos (habe genug mich zu beschlafen erlaubt) tai laikā, kad... Anekd. IV, 165; i. uz beidzamuo, alles Geld ausgeben Diet.;

3): geschehen
AP.: nezinu, kâ tas tâ varēja i.;

6) verausgabt werden:
labs izduodas, ļauns paturas (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Subst. izduôšanâs, das Gelingen: uz labu izduošanuos! Dunika.

Avots: EH I, 444


izdraudzēties

izdràudzêtiês, der Freundschaft überdrüssig, sat sein: likās, ka viņas bij izdraudzējušās Poruk.

Avots: ME I, 728


izdravēt

izdravêt, ‡

2) zeideln
(perfektiv): tādā laikā izdravē̦tas bites ... iznīstuot Janš. Mežv. ļ. I, 220.

Avots: EH I, 443


izdvašot

izdvašuôt, tr., ausatmen: sils izdvašuoja patīkamu smaržu Poruk. katrs ziediņš likās izdvašuojuot mieru Blaum.

Avots: ME I, 731


izdvest

izdvèst [li. išdvė˜sti "aussterben"], izdvest, tr., intr.,

1) aushauchen, ausatmen:
kalvju stiebri izdvesa skābu smaršu A. XX, 860. krāsns likās izdvešam aukstumu un naidu Niedra;

2) leise sprechen, leise hervorbringen
Stari II, 748; Subst. izdvē̦sums, die Aushauchung.

Avots: ME I, 731


izdzist

izdzist

2): kad saltā laikā kauj cūku, gaļa labi izdziest Sonnaxt. tur tik darba vaina: viņš ir sakarsis un izdziest Heidenfeld;

4): ve̦lns, kur viņi izdzisa (izputēja)! Heidenfeld.

Avots: EH I, 445


izdzīt

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. 2 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733


izglabāt

izglabât,

1): eine gewisse Zeitlang aufbewahren:
kamet pats bij pruom, es drēbes izglabāju pie sevim Salis; ‡

3) (Heu od. Getreide von der Fuhre) ünter Dach bringen
Siuxt: piebrauc pie augšas, kâ var i˙! Refl. -tiês,

1): eine Zeitlang aufbewahren:
izglabājies guovi vienu dienu, uotru dienu Pas. IV, 191 f.; ‡

2) "izsargāties" Dunika, sich sicher stellen, sich retten: arvien īstā laikā varēja nuo policijas i. Pēt. Av. III, 422.

Avots: EH I, 448


izgļuris

izgļuris [N. - Peb. (hier auch: izgļurājis), locker, lose geworden]: izgluris kâ pe̦ka lietus laikā Naud. Vgl. li. gliùrti "расплываться, принимать жидкiй вид, продыяться".

Avots: ME I, 738


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izkarot

izkaŗuôt,

3): te btjis tukšs izkaŗuots zviedru kaŗa laikā Seyershof. ķērniņa dē̦ls bijis izkaŗuots pa˙visam nabags Pas. IV, 393 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 453, 454


izkarot

izkar̀uôt,

1) ausringen, ringend enden:
ķēniņš kaŗu izkaŗuojis LP. VI, 792. cīņa jau sen izkaŗuota Vēr. II, 820;

2) erringend, ringend erweben:
brīvību, uzvaru. tautas izkaŗuo līgavu BW. III, 1, 153;

3) kriegend, irngend verwüsten, vernichten:
māca viņam rādījusēs tukša, gluži kâ izkaŗuota JU.;

4) bezwingen (ungew.):
lai tu grē̦kus izkaŗuo GL. Refl. - tiês,

1) sich erringen, in seinem Vorteil zu Ende ringen:
mums nuole̦mts pašiem izkaŗuoties šuo dārguo ruotu Kronw.;

2) zur Genüge kämpfen:
kuo es savā laikā ar viņiem nee̦smu izkaŗuojies Aps.

Avots: ME I, 748


izkaut

izkaût, tr.,

1) ausrotten, vernichten:
Sprw. cik kannu tu izdzēris, cik vīru tu izkāvis? ienaidnieks izkāvis visus iedzīvuotājus. viņš izkauj visus vēžus upē A. XII, 7. pilns nu kâ izkauta MWM. VI, 766;

2) prügeln, blauen:
man bail, ka manis neizkauj Aps.;

[3) reinigen (von Butten)
Popen n. Bielenstein Holzb. 660.] Refl. - tiês,

1) sich schlagen, prügeln:
ik svētdienas izkavies ar runčiem pagultē BW. 20865;

2) zur Genüge, lange hauen, schlagen:
pieci vienu uti kava; izkavās, apnikās, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878.

Avots: ME I, 749


izklāņoties

izklāņuôtiês "?": ze̦mu izklanījies un tiku tikām izklāņuojies Janš. Līgava II, 237. eine Zeitlang hin und her schwanken (mit ã ) Mesoten, Schnehpeln.

Avots: EH I, 456


izkūlot

izkũluôt, izkũlât, intr., ausschiessen, lang auswachsen, sturppin werden: stipri iezē̦lušie rudzi rudenī izkūluo, tāpēc ka laikā tie nav nuoganīti Siuxt.

Avots: ME I, 758


izkuplināt

[izkuplinât Nigr., dicht (und prächtig) kleidend "kupls" werden lassen: izk. meitu.] Refl. - tiês, sich herrlich entfalten, entwickeln: spējas ir varējušas īsā laikā apbrīnuojami izkuplināties Vēr. II, 609.

Avots: ME I, 756


izlūgt

izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,

1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;

2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.

Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu

Avots: ME I, 766


izmanīt

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768


izmelst

izmèlst, ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen: citas melšas izme̦lsušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. ļaužu izme̦lstām te̦nkām es nepiešķīru ne˙kādu vērību Asp. Refl. - tiês, sich ausschwatzen: viņš ienāca gan˙drīz bez maņas, izmelsās un ielikās gan+drīz gultā Saul.

Avots: ME I, 770


izpelnīt

izpelnît, tr., verdienen, erwerben: slavu, guodu. citā laikā Blaumanis būtu izpelnījis laurus Vēr. II, 755. Refl. - tiês, verdienen, sich erwerben: skaistās valuodas dēļ latvieši izpe̦lnuoties guodu Kron.

Avots: ME I, 779


izpilēt

izpilêt: kad rudzi nuozied karstā laikā, tad tie izpil (d. h., nach der Blüte sind an den Ähren Tröpfchen zu sehen, und Körner bilden sich nicht) Ramkau.

Avots: EH I, 471


izpostīt

izpuõstît, ‡ Refl. -tiês, zugrunde gehen: mazie cūkai izpuostījās (=nuobeidzās, laikā nedzima) Frauenb. viņā galā grīda izpuostījusies (sēnītes tuo saē̦dušus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 475


izprecēt

izprecêt, tr., durch Heirat aus dem elterlichen Hause wegführen, heiraten (von Mädchen als Obj.): mani puiši izprecēs BW. 29139, 4. es tiku izpre̦cē̦ta uz muižu pie kalēja Kaudz. M. es meitiņu izprecēju nuo sīvās māmuļītes RKr. XVI, 137. Refl. - tiês, intr., heiraten (von Mädchen): launaga laikā dzimušas meitiņas palikšuot ilgi meitās un tikai pusmūžā tās izprecēšuoties LP. VII, 415.

Avots: ME I, 785


izpušķot

izpušķuôt, izpuškuôt, tr., ausschmücken: istabas puķēm. es būtu savas nama durvis ar ruozēm izpuškuojuse BW. 14092, 1. bāliņš māmiņas izpuškuots 16002. par desmit kapeikām var tuo lietu arī izpuškuot A. XX, 126.

Avots: ME I, 786


izpūst

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787


izputināt

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787


izriebt

izrìebt: vor "wegschaffen" ME. I, 792 einzuschalten: durch Besprechen (Zauberei). ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zaubernd) besprechen: visādas rìebējas izriebās, bet neattikās Jürg. gan jau devu jaunā mēnesī i. (zuobu sāpes), bet nelīdzēja Zaravič.

Avots: EH I, 477


izsalcināt

izsalcinât aushungern,sehr hungrig werden lassen: i. luopus rudens laikā nav labi Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 478


izsalot

izsaluôt,

1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;

2) = izsalˆt, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.

Avots: EH I, 478


izsarkt

izsar̂kt, intr., (rot werdend) verkommen: šie izskaidruo, ka viņu zemē agri sē̦ti rudzi mē̦dzuot izsarkt B. Vēstn. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10.

Avots: ME I, 795


izsēroties

izsẽ̦ruôtiês, sich zur Genüge abhärmen: visu auguošu vasariņu tas jau izsē̦ruojās tiku tikām Alm.

Avots: ME I, 796


izskanēt

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798


izskraidināt

[izskraidinât, sich ordentlich ablaufen lassen: karstā laikā, kad guovis nemierīgas, ganus lieliski izskraidina Nigr., C.]

Avots: ME I, 798


izslaicīt

izslaîcît, tr., ausrecken, ausstrecken: viņš izslaīja savus luocekļus A. XII, 240. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken: izslaikās un izstaipās patīkamā vaļībā A. XII, 738. viņš mīkstā gultā vēl izslaikās Liev., Sessw.

Avots: ME I, 799


izšmaukt

izšmàukt,

1) intr., entwischen, entfliehen:
šī nuobijusies laikā vēl izšmauksi pa vurdīm laukā LP. VII, 135;

2) betrügen, anführen:
viņš mani izšmaucis N. - Schwnb. viesus izšmauc MWM. VI, 657. Refl. - tiês, entwischen entkommen: briedis izšmaucies nuo masta LP. V, 228. neattapa gan˙drīz laikā izšmaukties V, 344.

Avots: ME I, 813


izsprauslāt

izspraũslât, izsprausluôt, izspraušļuôt, tr., prustend herausspritzen, auswerfen: bieži vien viens vai uotrs izsprausluoja putru nuo kaŗuotes, nevaldāmam smieklam nelaikā uznākuot Jauns. ķēniņa meita izspraušļuo gre̦dze̦nu LP. VI, 860. Refl. - tiês, ausschnauben: zirgi izsprauslājās.

Avots: ME I, 803


izsteigt

izstèigt, rasch erledigen: vai tad visus darbus var vienā reizē izsteigt? saimniece nevar izsteigt laikā pusdienu izvārīt Sassm. Refl. - tiês, hinaus -, herauseilen, sich eilig auf den Weg machen: mātei nebij viegli izsteigties nuo mājas Aps.

Avots: ME I, 805


izšustīt

izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487


iztāpaļāties

iztãpļâtiês: ta[d] nu iztāpļājuos ("aplinkus un gari izrunājuos") tiku tikām Schibbenhof.

Avots: EH I, 488


iztapt

iztapt, intr.,

1) heraus -, hinausgelangen:
nu iztapuši pie ve̦lna mājām citā pasaulē LP. IV, 225. par slieksni iztapt priekšnamā A. IX, 53. bē̦rns nevar lieliem iztapt līdz,

a) das Kind kann mit den Erwachsenen nicht gleichen Schritt halten,

b) das K. kann nicht dahin kommen, wohin die Erwachsenen;

2) sich nach dem Sinne eines anderen richten, es ihm rechth machen, zu Danke machen:
dārznieks jaunākai ķēniņa meitai iztuop labāki LP. IV, 64. priekš kāzām jau jāiztuopuot vien e̦suot tām skuķēm Vēr. I, 1380. kuo tiem laba es iztapu? BW. 8993. bailes nuo pēršanas iepuotēja tautā riebīuo līšanas un iztapšanas netikumu Vēr. II, 995. Ganz ungewöhnlich passiv gebraucht Vēr. II, 322: sieviete tādā laikā grūti iztuopama.

Avots: ME I, 815


iztergāties

izte̦r̃gâtiês, izte̦rgavâtiês [Wolm.], sich ausschwatzen: tiku tikām ar sievām MWM. X, 569; C., Bers., N. - Schwanb., Sissegal.

Avots: ME I, 817


iztēšļāt

iztèšļât 2 Nautrēni, =iztešļât. Refl. -tiês. =iztešļâtiês: iztēšļājuos, ka sāka ēst gribēties Nautrēni. tu labi esi iztēšļajies ap tuo ratu asi, cikām tuo izdrāzi Bērzgale.

Avots: EH I, 489


iztikt

iztikt, - tìeku od. - tìku, - tiku, intr.,

1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;

2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;

3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;

4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.

Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5

Avots: ME I, 818


izvaišķīt

[izvàišķît 2 , - u, - īju, vertreiben, ausrotten: izvaišķi viņu, lai iet nuo kurienes nācis Mar. n. RKr. XV, 116; vgl. izvaikāt.]

Avots: ME I, 824


izvaļa

izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493


izvērpt

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828


izvērties

izvērtiês, = izskatîtiês 2: izvērās pa visiem kambariem Pas. III, 120. cikām visu izvēruos, pārgāja liels laiks V, 163 (aus Silajāņi).

Avots: EH I, 495


izvietēt

[izviẽtêt, durchprügeln: izv. uotram muguru C.]

1) ausbähen:
rīkstes izvietēja karustuos pe̦lnus, lai var sagrìezt Nigr. karstā tvaikā vai ūdenī izvietēt peŗamuo sluotu PS., Bauske;

2) auswelken lassen. Refl.
- tiês, sich ausbähen: lai sluota karstajā garā izvietējas Bauske.]

Avots: ME I, 831


jaunlatvietis

jaûnlatviẽtis ,* der Junglette (eine von den Deutschen aufgebrache Benennung für die gebildeten Letten, welche ihre Nationalität nicht aufgaben): jaunlatvieši - latviešu tautiskās pamuošanās laikā vācu daudzinātie ruosīgākie latvieši Konv. 2

Avots: ME II, 100, 101


jeb

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108


jēga

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs 2 [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I 4 , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111


jeiris

jeiris,

1) einer, der schiefe Augen hat, ein Schielender
[Reimwort zu žveiris]: mans me̦lnais zirgs jeiris - iet dienas laikā gŗāvī Gaw.;

2) jem., der seine Arbeit langsam und ungenau tut
Adsel, Tirs.

Avots: ME II, 109


ježikas

ježikas,

1) jeziks, ješčiks (aus r. ящик?) Druw., ein Rahmen, welcher zur Vergrösserung des Schlittens dient, ein Schlittenkorb (kuo liek uz ragavām, lai varē̦tu uzkŗaut lielāku ve̦zumu) Etn. II, 18, AP., Serb., Nötk.;

2) ein kleiner Schlitten
N. - Schwanb., Etn. I, 153; zirgi kamanās un ježikās.

Avots: ME II, 111


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


jods

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds 2 Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125


jukls

jukls, auch jūkls,

1) verwirrt, chaotisch:
apkārt rūc un dīc viss, juklā tumsā rakts Plūd. juklais truoksnis nuorimst Kaudz. M. juklajā dzīves ņugā Janš. vē̦sture vairs neizlikās nejēdzīgu varas darbu jūkls juceklis Pūrs III, 93;

2) mürbe, lose, locker:
siens tik jukls, ka nevar viņu sakŗaut ve̦zumā - tīri kâ spaļi Dubena. jukla maize Buschh.

Avots: ME II, 116


jukrs

jukrs, die Kreuzung Anzen: viņi satikās ceļu jukrā.

Avots: EH I, 566


jumts

jùmts, auch jumta Gr. - Essern n. BW. 25060, das Dach: jumtu celt, taisīt, uzlikt. kam mums jāiet lietus laikā apakš sveša jumta, kad mums pašiem savs.

Avots: ME II, 119


jupis

jupis, ein Gespenst, ein böser Geist, der Teufel: reiz tẽ̦vs satikās ar jupi (ve̦lnu) LP. VII, 474. Jetzt nur doch in

a) Verwünschung erhalten:
rauj, parauj, rij tevi jupis! kad tevi jupis!

b) beim Ausrufe: zum Henker, zum Kuckuck:
kad tevi jupis laukā! kas jupis tā par pūrvietu! LP. V, 239. sazin tevi jupis! kas jupis visu atmin! LP. V, 210. kur jupis viņš palicis! kur jupē (jür jupī) Mag. XIII, 42. [Aus estn. jupe "grausig, schauderhaft, nicht geheuer" resp. aus einer dementsprechenden livischen Form?]

Avots: ME II, 119, 120


kaika

kaika,

1): Schimpfname für einen "schwachen" Menschen od. ein solches Tier
(mit 2 ) AP.; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein mannstolles Frauenzimmer
(mit 2 ) Seyershof: tā ir gan k. - ar visiem vīriešiem iet, kas priekšā pagadās;

4) ein ungenügend (zu dünn) angekleideter Mensch
(mit. ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: ej, ej kâ k. tik saltā laikā, kame̦r vēl sasalsi! Gr.-Buschh.; ‡

5) "nabags" (mit ) Golg.: tu esi gatavais k˙!

Avots: EH I, 573, 574


kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auchatkamât undiekamât I.

Avots: EH I, 581


kaparoties

kaparuôtiês U., kapuruôtiês, zappeln, sich herauszuhelfen, sich durchzuschlagen suchen: viņš jau nu cilvē̦ks diezgan kapuruojas, bet tādā rentes viet'a nevar vis lāgā cauri tikt Nötk. guovs tikām kapuruojās, kamē̦r iztika nuo grāvja ārā Nötk. Zu kãpanotis "liegend durch Bewegung aller Gliedmassen sich aufzuhelfen suchen" [und wohl auch ai. capalá-ḥ "beweglich."]

Avots: ME II, 157


kapeika

kapeĩka: dārgām kapeikām BW. 1781.

Avots: EH I, 586


kāpt

I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,

1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;

2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;

3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,

1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;

2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]

Avots: ME II, 193


karcenis

kar̂cenis Saikava, eine Art Setzangel: salikām divdesmit karceņus, bet bij iekuodušās tikai divas zivtiņas.

Avots: EH I, 588


karcināt

kar̂cinât,

1): auch Fest.;

2): auch AP.; Pernigel; ‡

4) mit Fragen peinigen, verhören
AP.: šuo tikām karce̦nājuši, kamē̦r beigās atzinies. Refl. -tiês,

1): karce̦nājas kâ sivē̦ns AP,. ‡

2) (einander od. wiederholt) necken reizen
Pernigel: kuo nu karce̦nais, ka[d] negribi duot! AP. karce̦nais vie[n] ar tuo suni, - ka beigās tev vēl neiekuož! ebenda.

Avots: EH I, 588


karš

kaŗš,

2): bij man savā laikā kaŗi (Streit, Hader)
ar viņu, AP. kaŗa Kača, ein zänkisches Weib Frauenb.;

3): auch Ev.; nāk virsū kâ k. Preekuln. briesmīgs . . . k. Pas. II, 145; ‡

4) kurt (= kur tad) kaŗā tik ātri atnācēt! (Ausruf der Verwunderung: wie seid ihr so früh gekommen!)
Saikava. S. auch Specht KZ. LX, 133 f.

Avots: EH I, 590


kāsība

kāsība "ein Trunk, der jem. zugebracht wird" L.; [ die Abseihung; der Segenstrunk St.: kāsību (L.) od. kāsības (St.) dzert, zutrinken; den ersten Trunk zum guten Gedeihen tun. - In Nordlivland kāsības laiks "die Zeit, da man irgend eine Art von Vorräten einheimst": labību kuļuot saka: duod zirgam (kas labību kuļ) raudus - ja kāsības laikā neduos, kad tad duos! - cūkas kaujuot saka: duod kaķim arī kādu gabalu - lai zin, ka kāsības laiks].

Avots: ME II, 204


kaukt

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174


ķaupis

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit 2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps 2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358


kavēt

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182


ķeķerēties

ķeķerêtiês, -ẽjuôs, sich zusammenhalten, sich verbinden: ķeķerējas kâ vardes nārsta laikā Naud.

Avots: ME II, 362


ķempe

ķempe,

1) der Schwamm,

a) der Baumschwamm
[Jakobshof]: tautu dē̦la klētes durvis zaļajām ķempītēm BW. 16811;

b) der Feuerschwamm
Frauenb., Bauske, Grünhof: uozuola, bē̦rza piepi, kuŗu izraudzē, izvāra un izkaltē un lietuo pie uguns iešķilšanas Rundālē sauc par ķempi Etn. I, 58;

2) eine dicke, breiartige Masse:
kamē̦r māte guovis slauca, tikām klučkas ķempītē BW. 2969. [In der Bed. 1 aus li. kémpė "губка, трут"; in der Bed. 2 wohl aus estn. kämp "Klumpen".]

Avots: ME II, 364


ķenksle

ķeñksle: vazātuos plikām ķenkslēm Janš. Mežv. ļ. II, 33.

Avots: EH I, 695


ķepēt

II ķepêt, -ẽju,

1) tr., kleben:
tik žigli tā ne̦suot vienu mālu piku pēc uotras un tik ķepējuot kuopā Alm. ;

[2) (höhnisch für) schreiben
N. - Autz n. U.] ;

3) viel, unästhetisch essen, den Mund vollstopfen
[Kl. ; in Ronneb.: die GrÜtze essen kuo tu ķepē tik daudz tuo sviestu Frauenb., Kand. piebraucīj[u] ši liepu lapu ķepē pilnus vēderiņus BW. 31166, 1. vārīs māte biezu putru, tad būs laba ķepēšana BW. 11549 ;

4) intr., = ķept: [sniegs ķepē U., der Schnee ballt. ] Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tu ķepējies ar māliem. nu ir mīksts sniegs puikām kuo ķepēties Ramelshof ;

2) sich hauen, schlagen
Ramelshof, Spr.

Avots: ME II, 367


ķerpaka

ķe̦rpaka,

1) eine Handvoll
Peb. ;

2) ein Schöpfkescher
Drsth.: ķe̦rpaka ir zvejas rīks, ar kuŗu zivju smuokamā laikā smeļ nuo āliņģa zivis Serb. [In der Bed. 2 mit hypernormalem ķ- (statt č-) auss r. черпакъ "Schöpfschaufel".]

Avots: ME II, 368


ķimengrauze

ķimengrauze, die Maus: kaķis ar peli spēlējās... ķ.... izlikās pa˙visam nedzīva Pēt. Av. IV, 143.

Avots: EH I, 702


klabata

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207


klaidīt

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît 2 Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208


klepucis

kle̦pucis od. kle̦puča "ein Knabe" Matkuln: es biju tai laikā jau labi prāvs kle̦puča. [Aus * klapucis und dies aus poln. chłopiec dass.]

Avots: ME II, 223



kļūt

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût 2 Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III 4 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 2 .]

Avots: ME II, 240, 241


kokot

kùokuôt U., mit Stockprügeln bestrafen: [ve̦cie visi savā laikā cilvē̦kus kuokuojuši Janš. Dzimtene IV, 99].

Avots: ME II, 343


kolaties

kolatiês Salis n. FBR. XV, 59, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont erhebend, sichtbar werden: kad jūra kolajas, tad viņš (für viņa) nezin cik augsti. klusā laikā kuģi kolajas. Aus estn. kolama "durch Luftspiegelung erhöht erscheinen".

Avots: EH I, 638


komēr

kuômē̦r: tikām - k. Fest. n. FBR. XVII, 94.

Avots: EH I, 687


koplaiks

kuõplaĩks ,* die Zeit, Epoche des Zusammenlebens: un šī leišu un latviešu pasaule viņu kuoplaikā nav vis barbariska Lautb.

Avots: ME II, 346


krampiski

kram̃piski, mit zusammengefassten Händen, mit ineinander geklemmten Fingern: mēs divi salikām ruokas krampiski un iecēlām labības maisu rutuos Sassm.

Avots: ME II, 258


krāsns

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268


kravažas

kravažas, kŗavažas [Lautb., kŗavaša St.], Gerümpel, alter Kram: kas tad tās par kamanām? tikai tādas kravažas Wain. pēc tās pašas dienas nuolikām mēs tās kravažas Ap. 21, 15. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 264


kreslis

II kreslis, der Bauch Golg.: kad kāds stipri paēdis, viņš saka, ka pielicis kresli. pielikās pilnu kresli.

Avots: EH I, 650


kripšināt

kripšinât (unter kripstinât): ēdīsim maizīti kripšinādami BielU. k. ... siera gabaliņu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 68. Refl. -tiês: man likās, ka kāds kripšinājas ("klusi grabinās") Frauenb.

Avots: EH I, 654


kūkas

kūkas māte, eine Gottheit (?): kūkas māte, laimas māte lai nāk palīgā Tr. IV, 250 ; im VL. auch kũku bē̦rni: nākat, tautu kūku bē̦rni, kur likāt mūs [u] māsiņu? RKr. XVI, 178.

Avots: ME II, 333


kulmastis

kul˜mastis, ein Zauberer: kulmastis - burvis, kas nāk gavēņa laikā, ce̦turtdienām izejuot, un cē̦rp aitas Wolm.

Avots: ME II, 307


kurkulis

kur̃kulis [auch Līn.], gew. Pl. kur̂kuļi [PS., Trik., Drosth., Jürg., Schujen, N. - Peb., Dond., Dunika, kur̂kuļi 2 Ruj., Salis, Bauske], der Laich: lielākā tiesa zivju izlaiž nārsta laikā savas uoliņas kurkuļuos ūdenī Konv. 2 3666. (krupja) mātīte izlaiž 8 - 10 kurkuļus ar vairāk simtām uoliņu Konv. 2 2099. varžu kurkuļi, Froschlaich ;

2) ein Schwätzer
Selg. n. Etn. IV, 99 ; [bei U. auch auzas (?) kurkulis, Erdkrebs] ;

3) kurkulīši, eine Speise, Klösse aus Weizenmehl
Ruhental. Zu kurkt I [wenigstens in den Bed. 1 u. 2] nebst li. kurkulaĩ "Froschlaich"; [vgl. auch Persson KZ. XXXIII, 293].

Avots: ME II, 323


kutelīgs

kutelîgs, kutîgs,

1] kitzelig:
bē̦rns ļuoti kutelīgs od. kutīgs;

2) fig., kitzlig, empfindlich, delikat, heikel:
kutelīgs es nebiju Blaum. tas ir kutelīgs jautājums valuoda likās gruozuoties ap kutelīgām lietām A. XII, 573. Mada tāda kutīga MWM. XI, 200.

Avots: ME II, 330


kvēpt

kvêpt, -pstu, -pu, intr.,

1) qualmen, rauchen
[Fest.] ; sich beräuchern lassen, unter dem Qualm, Rauch schmachten: pa bē̦rnu galvām kvē̦pst lampas sarkanā liesma Vēr. II, 516. nuo fabriku gar,ajiem skursteņiem kvēpa maziem mākuonīšiem me̦lnie dūmi Latv. skursteņi slaukāmi ve̦cā mēnesī, tad ne- kvē̦pst. kāpēc es lai kvē̦pstu fabrikā? U. b. 126, 22. ve̦se̦lu gada laiku bij jākvē̦pst nama dūmuos LP. VI, 151 ;

2) duften:
debess malas kvē̦pst nuo smaršas MWM. X, 902. luogi tikai atmirzēja vasaras saulē un vīnstīgu vītnes kvēpa ap ve̦cuo verandu Akur. virsū kvē̦pst dažs zieds nuo pīlādža ;

3) verkommen:
viņš dzīvuoja un kvēpa, kamēr izkvēpa Druw. ;

[4) sich mit Russ bedecken. -
Zu kûpêt (s. dies.), li. kvė˜pti "hauchen", kvepė´ti "duften", kvãpas "Hauch, Duft" u. a., s. Boisacq Dict. 408, Berneker Wrtb. I, 565].

Avots: ME II, 354, 355


labpatikt

labpatikt(iês) ,* (wohl) gefallen: viņu augstībām labpatikās (geruhten) iznākt uz balkuona B. Vēstn. ar tuo viņam visu laiku bija labpaticis runāt MWM. XI, 229.

Avots: ME II, 396


labpatikties

labpatikt(iês) ,* (wohl) gefallen: viņu augstībām labpatikās (geruhten) iznākt uz balkuona B. Vēstn. ar tuo viņam visu laiku bija labpaticis runāt MWM. XI, 229.

Avots: ME II, 396


laikam

[laĩkam, Adv., wahrscheinlich, vermutlich. Wohl der Dat. s. zu laĩks; vgl. (unter laiks) laikam, laiku od. laikā "passend".]

Avots: ME II, 404


laiko

[làikũo 2 BB. XII, 233, = laikā, passend, eben recht: svārki laikuo.]

Avots: ME II, 407


laiks

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laipnīca

laĩnîgs, (durch und durch) leutselig, freundlich: satikās ļuoti laipnīgu vīru LP. VI, 848.

Avots: ME II, 410


lapsrādze

lapsrâdze, Rotauge (ein Fisch): lapsrādzes nērš lapu sprāgstamā laikā Lub.

Avots: ME II, 422


lasīt

lasît;

1): l. (sammeln, suchen)
viesus Pas. IV, 20. staigāja pa pasauli, lasīdams maizi XII, 376. biškuopis lasa nuo bitēm me̦du 192. l. (krāt) sviestu ziemai Auleja. kartupeļus l. (rakt) Mahlup. kad kam saplīsis ratu ritenis, tad citi par tuo zuobuojas: "tev, kaimiņ, ritenis lasa vabuoles pa ceļü Frauenb. sāka prātu l. ("myśl zbierać"), kai būs tē̦vu ... prasīt Ulanowska Łotysze 32. uotram nuo pakaļas l. (stibitzen) Seyershof;

2): Amerikā ķēneņš nuo ļaužu (aus dem Volk)
lasīts Auleja. lasīja labākuo aitu Frauenb.; ‡

4) "?": (dzieduot). viena tai gaŗai (= tâ gaŗi) ve̦lk, cita tai īsiņai paķer, kai l. lasa Auleja; ‡

5) "?": kad labi neceļas (t. i. kad minuot labi neatveras starpa, kur cauri šauj atspuoli), tad lumstu lasa (vgl. lest 3) iekšā Salis. Refl. -tiês,

2): lasies pruojām! (r. убирайся!) Pas. VIII, 64. lasās (r. собирается) zemnieks iet XI, 357 (ähnlich IV, 473; IX, 500 u. a.);

3): vista lasās Sonnaxt. cāļi iet uz ābuliņa un lasās Frauenb.; ‡

4) für sich aussuchen, ausersehen:
jam deve l. nuo visa pulka Auleja, Kalteribr. Subst. lasījums: tas l. gauži knaps BielU., (das Kind) hat sehr schwach gelesen. Zur Etymologie s. auch Wood Postconsonantal w 23.

Avots: EH I, 721


launags

laũnags,

1) die Mittagszeit:
[ne ilgs mans mūžiņš, kâ vasaras launadziņš U.]; der Mittagsschlaf: sajāj tautas, sarībēja, es gulēju launadziņu BW. 14363, 5;

2) die Mittagsmahlzeit
Kand., Dobl. Etn. III, 156, Autz, Spr.;

3) die Vesperkost [in Peterskapelle um 2 Uhr Nachm.
U.]: kad rudenī gājēji dze̦nas launagu, tad saimnieces atbild, ka dzērves launagu aizne̦sušas Etn. III, 156, C., Smilt., Lub., Aps. launagā ap pulkst. pieciem pēc pusdienas. kad saule ze̦māki, rad ēda launagu (citi sauca par palaunagu) Mag. XX, 3, 73;

4) die Mitternacht:
māmiņa mīļa, laid meitas gulēt, sietiņš līguoja launaga laikā BW. 7716; vgl. nu tik sietiņš pusnaktes līguo, pusnaktes līguo, puslaunadziņa (t. i. pusnaktī) 6809. Nebst li. (bei Memel) laũnagas "Vesperkost" aus estn. lõunag "Mittag", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 429


lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459


lepēt

IV lepêt, = ļepêt I: sniegs lielām pikām lepē Lubn., Prl.

Avots: EH I, 734


ļepše

ļepše Dunika,

1) das Trittbrett am Spinnrad;

2) "vertikālais kuoks, kas savienuo ratiņa paminu ar rata vārpstas kluoķi" (?);

3) "klabatas nuospiežamā dzelzs".

Avots: EH I, 771


līcin

lìcin, lìcen, līcan [mit hochle. a aus e̦?], līcien,

1) sich biegend,
zur Verstärkung von lìkt: līcim (Var.: līcen, līcien, līcan 10445) līks tā vietiņa BW. 17068;

2) lokal, z. B. AP., statt des Infin. nach
sākt, anfangen: tikām dzēru saldu alu, kamē̦r kājas līcin sāka BW. 14827.

Avots: ME II, 476


lieldūrnieks

liẽldū`rniẽks, der Boxer (in China): lieldūrnieku dumpja laikā A. XX, 194.

Avots: ME II, 498


līgot

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484


līkste

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487


likt

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2);

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


ļiku

ļiku, ‡

2) ļ. ļikām PV. "?": ļ. ļ. šmaucām uz priekšu.

Avots: EH I, 773


luča

luča, auch luči, herrliches Leben, Glück Katzd.: ta tad nu mums luča Kand., Smilt. ta ta luča (Var.: luči) padedzītes maliņā BW. 3690,2. [še meža tuvumā un rudzu lauka aizvēnī ir īsta luča šādā vē̦tras laikā Janš. Dzimtene V, 388.]

Avots: ME II, 509, 510


lukte

lukte Manz., Glück, [Für. I], lukts, -s, die Leuchte, Laterne, Fackel: juo bauslis ir lukte Spr. Sal. 6, 23. tanī laikā es izmeklēšu Je̦ruzalēmi ar luktīm Zeph. 1, 12. (bezdievīguo lukte izdzisīs Glück Spr. Sal. 24, 20. lai tavs vārds manām kājām par lukti būtu Manz. Post. II, 146.] ar luktīm, mit Fackeln Fürecker. [Aus mnd. luchte dass.; jetzt unbekannt.]

Avots: ME II, 511


maidavas

maidavas,

1) der Tritt am Webstuhle
Widdrisch;

[2) maîdavas 2 Stuhrhof "eine kleine Garnwinde
(nelielas tītavas dzijas satîšanai spuolītēs aûšanas laikā)".]

Avots: ME II, 548


mākt

màkt, -cu, tr., befallen, überfallen, bedrängen, drücken, plagen, quälen, bewältigen: lietuvē̦ns, slāpes, grēmens, kle̦pus viņu māc. drusku vājums kājas māc LP. V, 335. mani sāk jau mākt drusku bailes VII, 125. tie māks cilvē̦kus nuost pašā dienas laikā Kaudz. M. lai jājuot uz tuo un tuo vietu ve̦lnu mākt LP. IV, 19. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;

2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. 2 451; màktiês

2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]

Avots: ME II, 580


mala

I mala,

1): tik nuo malas redzēt, dzirdēt, nur oberflächlich, überhin, unaufmerksam sehen, hören
Diet. ne˙viens nuo malas (kein Fremder) ne˙kā nezināja Jauns. Neskaties saulē 23. meklēt pi malas iet Lng. "den Abtritt suchen". saimniece ... saluocīja sagšu, nuolika tuo malā (beiseite) Vindedze 81. mete malā (в сторону, weg) jis savu muižu un visu labumu Pas. V, 287 (aus Welonen);

3): vienā mala dzīvāja ... vecītis Pas. XII (aus Lettg.). saķērām savas mantas un vilkām (liefen)
katrs savu malu Jauns. B. gr. 3 I, 195: likās, ka aizejam katrs savu malu Neskaties saulē 76, katram sava m. (Heimat) dārga Warkl.

Avots: EH I, 780


malene

malene, das Seitenstück: vēl tādas malēnes atlikās BW. 20094, 2.

Avots: ME II, 557


mēdīt

mẽdît [Ronneb., C., Dond., Selg., Wolm., Līn., Bl., Salis, Wandsen, mẽ̦dît Ruj., Alt - Salis, Lautb., Warkh.], -u [od. -ĩju Lis.], -ĩju, spotten, nachäffen, höhnen: apkārt manu ruotu grieza, mē̦da manu valuodiņu BW. 10375. Refl. -tiês,

1) = mēdīt: "ja, ja!" Jānis mēdījās MWM. VI, 507. ja mē̦dās, tad dievs karstu akmeni uz mēles uzliekuot Etn. II, 79. nemē̦dās šie kakti par tavu darbu A. XX, 544;

2) einander verspotten, einander nachäffen:
duj cielavas satikās, viena uotru mēdījās BW. 34184. - Subst. mẽdîšana, mẽdîšanâs, das Spotten, Nachäffen; mẽdîtājs, mẽdîtãjiês, einer, der spottet, nachäfft: mēdītājs bez ļaunas sirds (Rätsel) Sassm. [Zu li. mė´gzdyti "дразнить", mėgdytis "spotten", pamėčioti "nachspotten" (s. Būga РФВ. LXV, 319); vgl. auch li. pamedeimas "gesticulatio", pamedetoias "niekabilis" u. a. bei W. Schulze KZ. XLV, 228. Auf einer Interjektion beruhend?]

Avots: ME II, 612


meisterisks

meĩsterisks, meisterhaft: viņa tē̦luošana mums likās meisteriska B. Vēstn.

Avots: ME II, 592


melns

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. 2 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599


mērauka

II mẽ̦raũka AP.; eine Art Wirbelwind: m. ir lieloa vē̦tra tâ septembŗa sākumā un vispār labības pļaunamā laikā m. izjauc gubiņas tīri pa nieku.

Avots: EH I, 807


mērs

mẽ̦rs,

1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. 2 439;

2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;

3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]

Avots: ME II, 620


mets

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608


mikulis

[mikulis,

1) der Schafbock
um Bauske;

2) "?": eita, pirksti, jūs pa priekšu! jūs tie ceļa rādītāji; tu, mikuli (gemeint ist damit der pēnis), nuo pakaļas! BW. 34595;

3) ein kleines Kind,
kuo mīlinuot labprāt pamikā Mar.]

Avots: ME II, 626


miņa

I miņa: ka uz laiku laikiem Spīduola nav gājusi, ka m. par ... meitu neapklusīs Vindedze 158. Karlīnei lai nav jākaunas! tuo Luze negrib pielaist ne miņā (= auf keinen Fall?) Brigadere Dievs, daba, darbs 135. Trikātā bija viss Druvvalda miņas (= Fürsorge?) savākts un saglabāts Vindedze 174. nuo Jukuma ne ziņas, ne miņas Janš. Līgava II, 308. viņai nav ne ziņas, ne miņas, kâ tuos sauc I, 186.

Avots: EH I, 816



mirt

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. 2 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635


mist

I mist (li. mìsti "leben wovon, sich ernähren womit"), mìtu, mitu, intr., leben, sich aufhalten, seinen Lebensunterhalt haben, sich ernähren, gedeihen: zaldāti mita kuorteļuos LP. VII, 675. gribu mist starp jums 1226. brālis gājis uz tuo kalnu, kur čūska mita IV, 54. mita uz mūriņa Kaudz. M. tu sirdī neļauj nuopūtām un skumjām mist L. Bērziņš. likās, ka vijuolē mistu viņa dvēsele Vēr. II, 1195. brieži senāk Vidzemē nav mituši A. XX, 144. skrej (bitīte) pie manis ziemu mist BW. 30400. [ziemu mitis teļš U., ein Kalb, das ein Jahr alt ist.] vai liniņi tev neauga, vai nemita avitiņas? BW. 23521. tavs vīrs bijis vēl tāds labi mitis, spirgts un smaidīgs R. Sk. II, 128. [labi mitusi aita var gan būt krietni pasmaga Janš. Dzimtene 2 II, 203.] Subst. mišana, das Wohnen, Leben. [Wohl nebst mitinât zu màita (s. dies) und av. miϑnāiti "weilt, wohnt", maēϑanǝm "Aufenthaltsort", s. Fick Wrtb. I 4, 102, Berneker Wrtb. II, 52, Trautmann Wrtb. 185.]

Avots: ME II, 636


mīstuļot

mîstuļuôt, tauschen: bet tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdām A. XXI, 354; C., Lub.

Avots: ME II, 647


muit

mùit, muju, muju, tr.,

1) herumwühlen, ohne Zähne essen
Etn. IV, 147: kuo tu muji tikilgi? Lub.;

[2) quälen:
puišelis muj (inf. muît 2) suni nuost Rutzau]. Refl. mùitiês Smilt., mùities 2 Lis., muîties 2 Līn., Nigr., Rutzau], mūtiês Meiran,

1) [muîtiês C.], mit der Arbeit nicht vom Flecke kommen, sich abplagen, ohne Erfolg sich abmühen
Lös. n. Etn. IV, 147; Druw. n. RKr. XVII, 69, Kalleten, Wain.: elš mujuoties pa stāvuo krastu Rainis. [viņš mujas pa tīrumu, bet ne˙kā neizdara C. cauru mūžu sitās un mujās Rutzau];

2) hinderlich, im Wege, unter den füssen sein, sich einmischen:
kuo tu te mujies? [Saikava, Odsen, Wessen], Birz. viņš vienmē̦r līdzi mujās Stari I, 270;

3) trödeln, müssig sein:
pat saimnieki tādā darba laikā mujas kruogū Dz. Vēstn. [kuo nu mujies (= staigā bez vajadzības) apkārt? Sessw.];

4) sich mit Mühe durchschlagen:
kâ tev iet? tâ tik mujuos N.;

[5) verkehren
Infl. n. U.: še daudz cilvē̦ki mujas - vgl. mūties].

Avots: ME II, 661, 662


mulss

I mùlss, die Verwirrung, Konfusion, Phantasie Lub.: viņš cerībās kâ sapņu mulsā staigā B. Vēstn. dīvainā mulsā viņai likās ka cieš viņa dēļ AU. tas nevarēja acis atvērt un iemiga bezspē̦ka mulsā A. XVII, 870. nāves mulsuos šķitīs man, kad tē̦vu valuoda te skan Janš.

Avots: ME II, 665


muncis

I muncis,

1): bē̦rnu sautēt nuost tik karstā laikā ar vadmalas muncīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 307; "kamzuolis; vīriešu adīta jaka" (mit un̂ 2 ) Grenzhof n. Fil. mat. 63; "bieza pašaustas drēbes (sieviešu) jaka" (mit 2 ) Frauenb.; "adīta vai nuo drēbes šūta šaura (sieviešu) jaciņa" (mit ) Siuxt; dabūsi pa muñci (= muguru)! Siuxt.

Avots: EH I, 832


murklēt

mur̂klêt Taurupe "nīkt pie darba, nemest laikā mieru".

Avots: EH I, 833


mušāties

mušâtiês, sich vor Fliegen wehren: karstā laikā zirgi mušājas Sassm.

Avots: ME II, 673


nadzene

nadzene, naģene,

1) eine Mütze mit einem Schrim
(nags): nuonē̦sāta naģene Brig. jaunā naģene bij pārmaukta gan˙drīz pāri rudajām vanaga acīm Vēr. II, 543. tam likās, ka viņš kur ne˙būt būtu redzējis Sarkanbārdas nadzeni A. XXI, 32;

2) ein knapper Schuh,
[pastala, s. Būga PФB. LXXII, 201], Handschuh: tā bij brūtes īstā māsa ar tām kuiļa nadzenēm (Var.: baltas ķēves naģenēs) BW. 20600. Zu nags nebst li. mãginė "Schuh armer Leute"."

Avots: ME II, 686


nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688


naiks

nàiks,

1) heftig, zornig, böse:
[naiki bārēmēs BW. 23731 var.] kur tie naiki suņi rēja, tur aug mana līgaviņa BW. 11245;

2) schnell, gewandt, fix
[naîks 2 Bauske], Autz: teci naikāki! Erlaa;

[3) aufdringlich
Sessw.];

4) das Adv. nàiki [auch Jürg.], sehr, heftig:
tagad naiki salst [Nitau, Schujen, Nötk.] nekliedz tik naiki! Erlaa, Lub. man naiki gribas ēst. viņš naiki palaidnīgs C. tevi naiki blusas ēda BW. 24932. man naiki galva sāp LP. VII, 266. [In der Bed. 4 (s. Būga KSn. I, 76) zu li. neikom "sehr"; dieser Bed. liegt zugrunde wohl die Bed. 1 (vgl. le briesmīgi, ļuoti), wozu nikns (s. dies) u. a., s. Leskien Abl. 279 und Nom. 189 und J. Schmidt Pluralb. 395 f.]

Avots: ME II, 690


naktslaiks

naktslaiks, die Nachtzeit: naktslaikā visi dus saldā miegā.

Avots: ME II, 691


nārsts

nā`rsts: zivju n. Pilda, Zvirgzdine. zivīm ir nârsti 2 Seyershof. reņģes divreiz gadā laiž nārstus Kaugurciems (hier auch ein gen. s. nãr[s]ts: nãr[s]ts laikā reņģe tāda tre̦knāka).

Avots: EH II, 8


narvot

narvuôt: narren AP.(mit ar̃ ), Erlaa n. FBR XI, 15 (gespr.: nàrvuot 2 ), Fest. n. FBR. XVII, 84 (gespr.: narvuot ), Oknist n. FBR. XV, 171 (gespr. nàrvuot 2 ), Prl., Saikava (gespr.: no`rvuot 2). (narvuot) Wessen, (nàrvat 2 ) Lubn. n. FBR. XVII, 123; "buojāt" (mit ar̃ ) Seyershof: migla kriķiem ziedus narvuo; "aprunāt, rāt, plêst" (mit ar̃ ) Seyershof: bē̦rni mani narvuo. puiši meitē̦nus narvuo. Refl. -tiês,

3) "buojāties" Seyershof: stādi sausā laikā narvuojas. guovei kādreiz acs narvuojas;

4) "niekuoties" Lasd.

Avots: EH II, 5


našains

našaîns, voll mit durch die Überschwemmung zusammengetragenen Gewächsteilen, Sand u. a.: šuogad siena laikā upe siens tāds našains Tirs. n. RKr. XVII, 69.

Avots: ME II, 694


našs

našs, das Zusammengetragene - visādi netīrumi, kuo pārplūstuoša upe plūdu laikā izne̦s un atstāj uz pļavām: šuogad siena laikā upe pļavu nuonesa ar našu Tirs. n. RKr. XVII, 69, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 694, 695


ņaudēt

ņaũdêt: cūkas lietus laikā ņaũdēja (cam nāsīm), gribēja mājā Siuxt. puišelis atkal ņaũd (flennt) Dunika; ächzen (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 112


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


neceļš

neceļš,

1) der Irr-, Abweg:
nestaigāju neceliņu BW. 8747. nuoklīst, nuokļūt uz neceļiem, auf Abwege geraten. [neceļā iebraukt U., hineinfahren, wo es keinen Weg gibt;

2) (in der verbindung
neceļa laiks), schlechter Weg: baznīcā braukšanas vajadzība šādā gluži neceļa laikā pate par sevi gan nebūtu tik liela Janš. Dzimtene 2 I, 106].

Avots: ME II, 709


nedarbs

nedar̂bs, ‡

2) eine nichtige Arbeit (?):
mums ... vajadzēja ... plūkāt lupatiņas ... lupatu bija tik daudz, ka nevarēja ... paredzēt, cik ilgā laikā šuo nedarbu varē̦tu nuobeigt Jauns. Raksti III, 28; ‡

3) nedarbi Frauenb., der Geschlechtsakt.

Avots: EH II, 10


nedievs

[nedìevs, ein böser Geist: kāds nedievs tad tam šādā laikā neduod miera! Janš. Dzmitene 2 I, 116.]

Avots: ME II, 711


negods

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714


neiespējamība

ne-iespẽjamĩba ,* die Unmöglichkeit: dogmatikā eņģeļiem tagad piešķiŗ neiespējamību grē̦kuot Konv.

Avots: ME II, 716


nelaiķis

nelaĩķis,

1): mans tē̦va n. Janš. Dzimtene II 2 , 201. mana māte nelaiķīte Bandavā 1, 73. nelaiķa dvēselīte BW. 1127, 8; ‡

2) "nelaikā piedzimis bē̦rns" Seyershof: n. ticis, sievai krītuot pār gravi;

3) ein Schimpfname
Frauenb. - L. Bērziņš meint FBR. VIII, 21 l recbt ansprechend, dass n. 1 von nelaiki "einst" abgeleitet sei.

Avots: EH II, 14


nelaiks

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nenovēršamība

nenùovḕršamĩba ,* die Unabwendbarkeit: nelaimes nenuovēršamība Asp. kas tâ tâ savā laikā pienāks ar dabisku nenuovēršamību Stari II, 460.

Avots: ME II, 725


nenoziedzīgs

nenùoziedzîgs, unschuldig, makellos: bij taisns, nenuoziedzīgs vīrs savā laikā I Mos. 6, 9.

Avots: ME II, 725


nepatika

nepatika,

1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. 2 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;

2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.

Avots: ME II, 726


nesagāds

nesagāds Wessen "ka [sic!] nelaikā vai neparasti (nepiekrītuoši) kuo dara".

Avots: EH II, 19


nesātīgs

nesãtîgs,

1) unmässig:
nesātīgs cilvē̦ks; nesātīgi baudīt stiprus dzērienus;

2) nicht sättigend, keinen Segen habend:
nesātīga barbība. bet nauda bija ļuoti nesātīga, juo gada laikā tā izšķīst šâ bez svētības LP. I, 117.

Avots: ME II, 732


nevīžņa

nevĩžņa Nötk., (mit î ) Gr.-Buschh., = nevĩža 1: salikās tādi nevīžnas kuopā, līdz izputēja nuo mājām Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 23


nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751


niķains

niķaîns, niķîgs, niķuots, nikāts U. (wolh mit ķ zu lesen),

1) nückisch, launenhaft, eigensinnig:
ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvē̦ku ienīst Spr. Sal. 14, 17. niķuots kâ krieva zirgs. viņa niķīgi pasmaidīja R. Sk. II, 135; [2) nikāts, nikuots, spassig(?) Gr. - Jungfrh. n. U.].

Avots: ME II, 744


nikties

niktiês: uodi man jau nīkas virsū Dunika, Kal., Rutzau. meitas nikās virsū, lai braucuot pruojām Janš. Līgava II, 37.

Avots: EH II, 25


nikties

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744


ņirzēt

ņir̂zêt, -u, -ēju Kaltenbr. "brēkt pīkstēt kâ sivē̦ni aukstā laikā vai lietū".

Avots: EH II, 115


nobarot

nùobaruôt, tr., abmästen: nuobaruoju (Var.: iz -, pa -, sa -, uzbaruoju) kumeliņu ar divām auzinām BW. 29915. Refl. - tiês, sich abmästen: tie ir tauki nuobaruojušies Psalm 17, 10. gada laikā pa˙visam nuobaŗuojies LP. VII, 1246.

Avots: ME II, 760


nobīdīt

nùbīdît, tr., wegschiebem, beseitigen: slaikā sieviete bizi nuobīdīja pār ple̦ciem Purap. šie ideāli pa daļai nuobīdīti pie malas Vēr. II, 600.

Avots: ME II, 762


nočirkstēt

nùočirkstêt, intr., einem schnarrenden, knirschenden, knisternden Laut von sich geben: sienas pulkstenis nuočirkst pieci minūtes priekš sišanas: čirks! RKr. XVII, 41. visi mati nuočirkstēja BW. 19489. uz celiņa viegli nuočirkstēja viņas suoļi Saul. III, 132. likās, it kâ kad durvis nuočirkstē̦tu Poruk II, 30. putni nuočirkst savu dziesmu, die Vögel zwitschern ihr Lied ab Aps.

Avots: ME II, 770


ņockas

[ņockas Stenden "jē̦li netīrumi", das Eingeweide von Fischen und Tieren: jēra iekšas salikām muldā, bet sīkumus, ņockas izsviedām sunim.]

Avots: ME II, 904



noderēt

nuoderêt [li. nuderė´ti "abdingen"], tr.,

1) abmachen, vereinbaren, abschliessen, verdingen:
tu viņam atlaidi nuo nuode̦rē̦tā laikā Blaum. nuode̦rē̦ts miers Laun. vai jūs savu puiku jau e̦sat kur nuoderējuši? A. XX, 267;

2) taugen, passen, zupass kommen, gelten, zu etw. od. als etwas dienen:
lai paglabājuot tuo, - priekšdienām nuoderēšuot LP. V, 266. tas tev savā reizē nuoderēs II, 54. zāles nuoderēja guosniņas vārīgajām iekšām Etn. IV, 69. pļava nuoderējuse vairāk saimniekiem par luopu ganībām LP. VII, 1301;

[3) durch eine Wette einem Wette einem etwas abgewinnen
U.] Refl. - tiês, sich verdingen, einen Vertrang mit einender abschliessen, eine Wette eingehen: tad arī kučieris pie viņa nuoderējies Aps.

Avots: ME II, 774


nodīvelēt

nùodĩvelêt AP., unnütz (zwecklos) abhetzen: tikām dīvelēja zirgu, kamē̦r nuodīvelēja galīgi.

Avots: EH II, 40


nodrauzāt

[nùodrauzât "abschälen": n. mizu Warkl. - Refl. - tiês, sich abreiben: kuoki vē̦tras laikā nuodraudzājas Warkl.]

Avots: ME II, 776


nodzenāt

nùodze̦nât, tr., freqn. zu nùodzìt,

1) ab -, wegtreiben:
mušas; [paģiras]. viņa miegu nuodze̦nājuot dzied LP. I, 103;

2) abjagen, abhetzen, abquälen:
nuodze̦nāts zirgs, cilvē̦ks;

3) verfolgen:
jau tā tavas pē̦das Vēr. II, 1461. māte pēc tevis nuodze̦nāja tiku tikām Saul.;

4) abkappen, abästen
Smit., Drsth., Laud.: nuodze̦nāju sila priedi BW. 15507. tikušam priedi cirst, gudram zarus nuodze̦nāt RKr. XVI, 225;

[5) abschälen:
n. mizu PS., C., Lis.]Refl. - tiês, für sich wegtreiben, sich abjagen.

Avots: ME II, 780


noeja

nuoeja, der Untergang: šai laikā pēc saules nuoejas nedrīkstēja skalus lauzt LP. VII, 300.

Avots: ME II, 782


nogatavināt

nùogatavinât, nùogatavuôt, tr., zur Reife bringen: karstums nuogatavuoja rudzus un miežus nelaikā B. Vēstn. Refl. -tiês, reif werden: zirņi jāsēj ve̦cā mēnesī, tad viņi nuogatavuojas Etn. II, 96. dzejnieces talants ar visām savādībām jau pilnīgi nuogatavuojies Vēr. II, 234.

Avots: ME II, 784


noģērbt

nùoģḕrbt, tr., ab-, auskleiden, ab-, ausziehen: kažnieki nuoģērba virsdrēbes BW. III, 1, 18. viņu nuoģērba pa˙visam pliku. Refl. - tiês,

1) sich ab-, auskleiden:
nuoģērbjaties, ciemiņi!

2) sich gehörig ankleiden, sich gut verpacken:
ziemas laikā labi jānuoģērbjas.

Avots: ME II, 790


nogļiemēt

nùogļiẽmêt, intr., verschleimen: siltā laikā gaļa ātri nuogļiemē Dond.

Avots: ME II, 785


nogremties

II nùogremtiês, einen dumpfen Laut von sich geben (?): smagi nuogre̦mdamies nuolikās uz kreisajiem sāniem (von einem auf Glatteis gefallenen Pferde) Jauns. Raksti V, 193. ve̦lns nuogrēmās un apgūlās B. gr. 3 II, 47.

Avots: EH II, 47


noķinkt

nuôķin̂kt 2, [nuôķin̂gt 2 Dunika], - stu, - u, durchfrieren, durchnässt werden: kuo tad tādā laikā var padarīt? tik ir jānuoķinkst pašam un luopiem Wain.

Avots: ME II, 806


nokraitāt

[nùokraitât, aushalten, überstehen: viens kâ likās guļā, tâ nuomira, mēs citi nuokraitājām Stelp.]

Avots: ME II, 800


nokukot

nuokukuôt,

1) eine gewisse Zeit hindurch schreien (vom Kuckuck)
Salis: savu laiku dze̦guze nuokukuo, un tad ir cauri;

2) schreiend etwas schlechtes bewirken (vom Kuckuck)
Siuxt: kad dze̦gūze nāk gar ē̦kām, tad sveikā nepaliek, lai kuo viņa nuokukuo.

Avots: EH II, 57


nolikt

nùolikt,

1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;

3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;

4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;

5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡

7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,

1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II 2 , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡

4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡

5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu;

6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā;

7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.

Avots: EH II, 62


nolikt

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811


noliktenis

nuoliktenis,

1) "liktenis, nuolikums" (mit 2 ) Salis n. FBR. XV, 78;

2) ein Depot, ein Abdach, wo etwas provisorisch untergebracht wird
Prl.: nuolikteņi ir pie dzirnavām lē̦ze̦ni lieveņi bez griestiem, kur negaisa vai lietus laikā zirgus iebrauc Prl. izbraukdami uz tāluo pļavu nuolikteņiem pēc siena Daugava 1938, S. 601. zemē ... ieraktuo ... pārtikas nuolikteni Vindedze 164. uz zirgu nuolikteni Ciema spīg. 243 (ähnlich 258).

Avots: EH II, 62


nolūrēt

nùolũrêt, tr., ablauern: viņš visu nuolūrēja, kas tur nuotikās.

Avots: ME II, 814


nomaņa

nuomaņa: jis ... likās bez ... nuomaņas uz zemes Pas. X, 273. kaķine ar nenuogaisināja savas nuomaņas (Geistesgegenwart) XIII, 56.

Avots: EH II, 66


nomirdīt

nuomirdît sterben machen Segew.: tikām runāja, ka viņa nuomirusi, līdz nuomirdīja (bis sie wirklich starb).

Avots: EH II, 69


nonākt

nùonãkt (li. nuno`kti "reif werden"), intr.,

1) reif werden, gedeihen:
īstā laikā stādīts, ik˙katrs stāds nuonākst RA.;

2) herunterkommen:
mednis nuonācis zemē kâ ripulis A. XX, 146;

3) hinkommen, hingelangen:
viņš tur nuonāca vē̦lā vakarā;

4) geschehen, sich ereignen:
nez, kas vēl beidzuot nenuonāk Tals.; in dieser Bedeutung auch die reflexive Form nuonākties Kav.

Avots: ME II, 824


noņemt

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826


nopeksīt

nuopeksît "uzsist ar spriguli vai rungu" Seyershof; "nuopērt" C., Meselau; n. (=nuokult?) stundas laikā metienu rudzu (wo?).

Avots: EH II, 73


nopembelēties

nuopem̃belêtiês Seyershof "savīties, sagrìezties pikā"; meitas gāja nuopembelējušās, kad nebij laika galvu ķemmēt.

Avots: EH II, 74


nopikot

[nùopikuôt, nùopikât,

1) mit Schneebällen bewerfen, schneeballierend besiegen:
drīz uzkritīs pirmais sniegs, tad varēsi ar Viktuoru pikuoties. atminies, kâ mēs abas viņu pē̦rn nuopikuojām? Veselis Saules Kapsē̦ta 164, Lis.;

2) schneeballierend betäuben
od. zerbläuen: zē̦ni nuopikājuši kaķi Bauske. Refl. -tiês,

1) eine Weile schneeballieren:
ve̦se̦lu stundu nuopikājāmies Napr.;

2) müde werden:
akmeni ve̦ldami nuopikajāmies Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 828


noramstīt

nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].

Avots: ME II, 837


noredzēt

nùoredzêt, ‡

2) erleben
Segew.: es mūžu dzīvuodams diezgan nuoredzējis;

3) kennen lernen
Segew.: vajag viņu n.; gan nuoredzēs, kāds viņš ir;

4) mit bösem Blick verhexen (?)
Warkl.: guovis nikājas, - būs kaids nuoredzējis.

Avots: EH II, 81


noripot

nùoripuôt, ‡

2) = nùobràukt 6: šuo tālumu nuoripuo ... stundas laikā Janš. Nīca 7.

Avots: EH II, 81


norocīt

nùoruocît,

1) [die Hand reichend begrüssen
Vīt.]: znuots ve̦cuo nuoruocīja [schüttelte sich begrüssend dem Alten die Hand?] MWM. VI, 835. ve̦cais šuo ilgāk nuoruocīja VIII, 411. [aizgāja labs brītiņš, kamē̦r visus nuoruocīja Vīt.;

2) "(den aufgestreiften Ärmel) zurückstreifen"
Sessw., Selsau, Druw., Lös., ("mit uõ") Pampeln, (mit 2 ) Alt-Rahden, Kursiten;

3) "mit den Händen (etwas) vollziehen, tun":
tuo auzu gabaliņu nuoruocījām (ar ruokas izkapti nuopļāvān:) īsā laikā Dickeln, Bers. nuoruocīt me̦tus nuo šķē̦rskuokiem, mit den Händen abwinden N.-Peb.; "mit der Hand abschneiden" Bers.]

Avots: ME II, 842


nosaldīt

nùosaldît, = nùosalˆdêt: saltums sāce stiprāk saldīt, cikām juo nuosaldīja Pas. V, 451.

Avots: EH II, 83


nošurcis

nùošurcis,

1) "nass und verfroren"
: aukstā, lietainā laikā ganiņš pārnāca mājās nuošur̂cis Ahs.;

[2) betrübt":
ve̦lns skrējis nuošurcis uz elli Biržgalis.]

Avots: ME II, 871


nosust

I nùosust,

1): es var[u] ... n. Pas. III, 369; = izsust I 1: mieži pēc lietus nuosutuši karstā laikā Fest.; ‡

3) herunterkommen, verkommen
Hasenp.: nuo nuosutušā žīdu kruodzinieka nepare̦dzē̦dami ne˙kādus ienākumus Janš. Bandavā I, 264. nuosutis luops Hasenp. nuosutis saimnieks Stenden. nuosutusi (dumm) meitene Popen.

Avots: EH II, 93


nosutināt

nùosutinât (unter nùosutêt),

1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡

2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡

3) "laufen"
Frauenb.

Avots: EH II, 93


nosveikt

nùosvèikt, ‡

6) sehr schnell beenden
("itin kâ nebūtu strādājuši, bet tik apsveicinājuši - tik īsā laikā") Nötk.

Avots: EH II, 93


noteikt

nùotèikt, tr., intr.,

1) betonen, mit Bestimmtheit behaupten:
"ta visa lapsas vaina," viņš nuoteica A. XXI, 758, pate pienu izē̦duse, runča vainu nuoteikuse BW. 31127,1;

2) bestimmen, ans Herz legen:
brālis nuoteicis māsai, lai neeimuot pagrabā LP. nuoteiktā laikā, zur bestimmten Zeit. nuoteicams,

1) was zu bestimmen ist,

2) womit zu bestimmen ist:
nuoteicamā galuotne, die definite Endung. Subst, nùotèikšana, das Bestimmen; nùotèikums, die Bestimmung, Bedingung: pulsis pārkāpa šuo nuoteikumu JK. V, 148.

Avots: ME II, 873


notikt

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,


novākt

nùovâkt, ‡ Refl. -tiês, sich der Nachgeburt erledigen: guovīm vajaga divu dienu laikā n. Frauenb.

Avots: EH II, 105


nožurnēt

nùožurnêt, intr., durchnässt werden, vor Nässe verkommen: šitādā laikā uz ceļa jānuožurn Vīt.

Avots: ME II, 894


ņudzēt

ņudzêt [Serben, Lennew., Serbigal], -u, -ẽju, intr., [kriechen U.], kribbeln, wimmeln: cilvē̦ki ņudzēja kâ bites ap struopu Aps. purvs ņudzēja un mudzēja nuo tūkstuošu tūkstuošām čūskām LP. VII, 1263. zāle mudžēja un ņudzējā MWM. VIII, 2I0. visa ņudz Daugaviņa sīkajām raudiņām BW. 30824. viss tirgus izlikās kâ ņudzuošs skudru pūlis Kaudz. [vardulē̦ni dīķī ņudz vien Wessen.]

Avots: ME II, 904, 905


ņurkstēt

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt 2 Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907


okstonis

uokstuonis,

1) uokstuonis Elv., L., St., U., Memelshof, Vīt., (mit ùo 2 ) Bers., KL, Sessw., uokstuons U., uôkstuôņa 2 Dunika, die Spür-, Suchbiene:
iekams bite spietuo, darba bites izsūta jaunu vietu meklēt; tās sauc par uokstuoņiem Konv. 2 381. te spietuošanas laikā viņus (= bišu klučus) vieglāki varēja atrast uokstuoņi, kas, iekām spiets pilnīgi atraisījās nuo struopa, devās izlūkuos E. Virza Daugava I, 1057;

2) Plur. uokstuoņi, die Fühlhörner der Insekten
L.;

3) uokstuonis Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 62, Kurmene, Schönberg, ùokstuoņa 2 Bers., Fest., Sessw., (mit 2 ) Bauske, comm., der Schnüffler:
kuo tu te staigā kâ uokstuonis! Schönberg. sprāgsti, skauģi, uokstuone, uodze! Vensku E.

Avots: ME IV, 415


oma

uôma Prl.,

1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit ) Arrasch, (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;

2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;

3) die Stimmung, Laune
(mit ) Schibbenhof, (mit ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").

Avots: ME IV, 419


ostīt

uôstît C., Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, Warki., Wolm., (mit 2) AP., Ruj., Salis, uõstît (li. u>ostyti "mehrfach riechen") Iw., Lin., Wahnen, -u, -ĩju, tr., intr., freqn. zu uôst, riechen, wittern, schnuppern: brandvīna i[r] uostīt nedabūjuot JR. IV, 77, vēži likās vai nu uostuot vai klausuoties Aps. - Part. praes. pass, uôstāmais, das Riechorgan; die Fresse: viņš gulējis ar pārplē̦stu uostāmuo JU. Refl. -tiês, schnuppern, wittern: sācis uostīties un sacīt: "te ir kristītu cilvē̦ku smaka" Pas. II, 77 (aus Walk). uostījies kuo uostījies, ka nākusi... jauka smaka V, 30 (aus Smilt.). princese izlē̦kusi nuo zārka un sākusi uostīties III, 31 (aus Serbig.). - Subst. uostîšana, das Riechen, Schnuppern; uostĩjums, das wiederholt Gerochene; uostîtãjs, der Riecher: mazs, me̦lns aveniņš visu kāju uostītājs (Rätsel).

Avots: ME IV, 422


otrļaudis

uotrļàudis (nom. pl.), die Leute vom Nachbarhofe: sestdienās satikāmies ar uotrļaudīm Latv.

Avots: ME IV, 425


ozols

uôzuõls (li. ážuolas "Eiche", plur. ąžuolaĩ Tiž. II, 474),

1) uôzuols AP., KL, Lös., Neuenb., Serbigal, Wolmarshof, (mit 2 ) Iw., Lin., Salis, uôzuolis 2 Strazden, uôzals BW. 28001 (aus Līvāni), Nerft, Preili, Sawinzy, Selb., (mit 2 ) Stenden (neben vītuols), uôzuls Adsel-Schwarzhof, Golg., Kaltenbrunn, Mahlup, N.-Laitzen, (mit 2 ) Ruj., uozuls Memelshof, Demin. uozuolītis BW. 30316 var., uozuoltiņš Ltd. 1089, die Eiche:
vīru slavēja sacīdami: vīrs kâ uozuols, stiprs kâ uozuols BW. I, 196. kâ uozuoli arājiņi BW. 28003. meklējam liepu meitu uozuoliņa dēliņam Ltd. 689;

2) eine Gewitterwolke
Saikava: kad uozuoli sāk audzien, tad drīzā laikā būs lietus Saikava. Zu apr. ansonis "Eiche" und weiterhin - nach Zubatý BB. XVIII, 259 -vielleicht zu slav. ǫzlъ "Knoten, Knorren".

Avots: ME IV, 427


paaudze

paaûdze: dzīvāja senejā laikā puišu p. ("?") Pas. V, 134; Nachwuchs, kommende Generation BielU.

Avots: EH II, 118


pabēgtne

pabêgtne,* der Zufluchtsort: Hollande savā laikā nuoderēja par pabēgtni Dekartam Plūd. 2, 133.

Avots: ME III, 7


pačalot

pačaluôt, intr., tr., ein wenig schwatzen, murmeln Ahs.: gribu ar tevi drusku pačaluot. Subst. pačaluõjums, das Geschwätz: nevaram ielaisties katra pačaluojuma sīkākā kritikā Latv.

Avots: ME III, 13


padurnēt

padurnêt, eine Zeitlang durnêt 2: kādu laiku ar viņu nerunājām, padurnējām un pēc satikām atkal labi Janš. Bandavā I, 289.

Avots: EH II, 129


padzejot

[padzejuôt, ein wenig dichten: vaļas laikā viņš mē̦dz padzejuot.]

Avots: ME III, 21


paija

paĩja,

1) die Spielsache, das Kinderspielzeug:
atnesa bērniņiem kreņģeļus vai kādas paijas Lautb. viņš arklu visu augu pavasaru ne̦sāja kâ paijiņu A. XI, 476, kas sievām patīk, paijas, nieka lietas Rainis. [smagā vāle likās kâ paija tik viegla Pas. II, 108];

2) die Liebkosung, das Streicheln:
glaudi un paijas viņu te negaida Seib. glāsti un paijas JR. V, 81. [Aus estn. pai "Spielsache", s. Thomsen Beröringer 272.]

Avots: ME III, 34


pajūgs

pajûgs,

1) das Gespann, Pferdegeschirr:
pajūgs - visas zirga lietas kuopā, kas vajadzīgas zirga aizjūgšanai Laud. pusgraudnieks steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul. pajūgs un abi zirgi bija pušķuoti zaļumiem BW. III, l, 9;

2) der Anspann, das vorgespannte Pferd, die vorgespannten Pferde mit dem Wagen:
katrs likās uz šuo dienu izraudzījis labākuo iejūgu un pajūgu Aps. viņš ņēma pajūgu savā ziņā un nuobrauca rijas priekšā Kaudz.;

[3) viņa pajūgs vājš U., er hat nur wenig od. nur schwache Pferde].

Avots: ME III, 37


paķeists

paķeists, komisch, absonderlich: te satikās kādu paķeistu (ērmīgu) kungu LP. VI, 848. vinai tâ paķeisti (ērmīgi) izrādījās VI, 27.

Avots: ME III, 53


paķircināt

paķir̃cinât, tr., ein wenig reizen, necken: viņam tikās puisi mūžam paķircināt LP. III, 11. Refl. -tiês, einander reizen, necken: jaunavas paķircinājās savā starpā Purap.

Avots: ME III, 53


pakrauja

pakrauja Dond., pakraulis, steiler Uferrand, der Ort unter dem Ufer: ar dieviņu mīļa upe ar tām zaļām pakraujām! RKr. VI, 107. izdze̦nādami nuo zaļas pakraujas slaikās līdaciņas Janš.

Avots: ME III, 48


palaicīt

palaicît (li. palaikýti),

1) ein wenig warten
(mit aĩ) Rutzau: p. kādu stundu;

2) ein wenig aufsparen, aufbewahren
Wessen, (palàicêt 2 ) Kaltenbr., Lixna, Nīcgale: vieglāka darba laikā maizi vajaga p. siena pļaujai Wessen;

3) (von jem.) leihen (mit aĩ) Rutzau: p. naudas.

Avots: EH II, 147


palamāt

[palamât, ein wenig schimpfen: viņai patikās palamāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig schimpfen (intr.): gribas drusku palamāties.]

Avots: ME III, 56


palikt

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


pamost

pamuôst, tr., sich erinnern: ve̦cs jau bija ve̦cais Jurītis, tik ve̦cs, ka visi viņu tādu ve̦cu jau pamuoduši Sil. Refl. -tiês, aufwachen; sich besinnen: pamuožas: saule jau bruokasta laikā LP. VI, 486.

Avots: ME III, 74


paņemt

paņemt,

1): par ... darba prieku, kas paņēma (= aizrāva) līdzi arī citus Vanagu ligzda 182. kuļamlaikā paņēma (= nuokāva ēšanai) aitu Salis. es jums paņēmu (= pārtraucu) valuodu Sprēstiņi;

3): kad zirgiem krita dunduri virsū, paņēma (= pirka) par kapeiki pieci kādu eļļu un ieberzēja Siuxt; ‡

4) "pārņemt, apņemt, apklāt, pārmākt": tagad paņē̦muse zâle Saikava; ‡

5) ceļš tuo nepaņe̦m, es liegt von der Strasse ab
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abliegen"). Refl. -tiês,

1): paņemies un padzeries! Janš. Līgava I, 187;

5): lazdas vē̦za pazaņēme Tdz. 55280. pasaņēma līgaviņa vusu ļaužu nuopaļiņa 45853. ‡ Subst. paņemšanâs, Angewöhnung:
viņam bija p. ... cieši tai palūkuoties acīs Janš. Bandavā II, 414.

Avots: EH XIII, 161



paplinkšēt

[paplinkšêt, ein wenig, allmählich arm werden, (durch Prassen) verarmen: tē̦vs gan bijis savā laikā turīgs vīrs, bet dē̦ls jau stipri paplinkšējis Janš. Dzimtene IV, 164.]

Avots: ME III, 83


pārējs

pãrẽjs, übrig, übriggeblieben: nuo pārējās naudas nuopirka bē̦rniem maizi Latv. kamē̦r viens puisis strādā, tikām abi pārējie var atpūsties Etn. IV, 54. pārējuo laikupavadījuši kruogū III, 172.

Avots: ME III, 155


pārģist

pãrģist "īstajā laikā vai vietā neieduomāt" PV. Refl. -tiês "neienākt prātā " PV.: man tâ pārģidās, ka ...

Avots: EH XIII, 200


pārlielīt

pãrliẽlît M. 385, übermässig rühmen: amerikānieši mīl visas lietas p. ("?") Pēt. Av. II, 54.

Avots: EH XIII, 206


pārlīst

pā`rlìst [li. parlį̃sti], nach Hause kriechen, sich mühsam nach Hause schleppen: tikāi vē̦lu vakarā vecītis pārlīda mājās.

Avots: ME III, 164


pārmainīt

pãrmaĩnît, tr., umtauschen, umändern, ablösen: laumes pārmainuot bē̦rnus LP. VII, 160. viņš ātri pārmainījis savus uzskatus Latv. es stāvu uz vakti te ilgus gadus, un ne˙viens mani nepārmaina LP. I, 93. Refl. -tiês,

1) sich verändern:
viss var ātri pārmainīties;

[2) einander ablösen:
kalpuotāji pārmainījās nuoteiktā laikā Jürg.;

3) mit einander tauschen:
p. gre̦dze̦niem].

Avots: ME III, 165


pārmēdīt

pãrmẽdît, tr., [spottend nachäffen]: man likās, ka kāds manus smieklus pārmēdītu Latv.

Avots: ME III, 167


pārmest

pãrmest, tr.,

1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;

2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;

3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,

1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;

2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;

3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;

4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.

Avots: ME III, 166


parocīgs

parùocîgs: tas darbs nav p. tādā laikā Salis.

Avots: EH XIII, 169


pārpārēm

pãrpãrẽm, pãrpãrim, oft auch getrennt geschrieben pãr pãri, pãrẽm, pãrim, [pãr pãrnēm Sassm.], Adv., vollauf, reichlich: es jums pārpārim svētības neduošu Mal. 3, 10. pārpārēm - ar kalnu jeb atilku likām Etn. IV, 162. grūtuma pārpārim kuo nest Aps.

Avots: ME III, 169


pārsaukt

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH XIII, 210


pārtikt

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183


pārtīrīt

pãrtĩrît, tr., obenhin, von neuem putzen, reinigen : cukurs fabrikās tiek pārtīrīts Latv.

Avots: ME III, 183


pasalts

pasalˆts: pasalta rudiņa nakts Pas. XII, 191. pasaltā laikā Daugava 1936, S. 874.

Avots: EH XIII, 170


pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95


pasere

pasere,

1) der Ort unter dem aufgesteckten Getreide in der Riege
(se̦rs) Etn. IV, 163, [Fest., N.-Peb., Wessen, Sussei]: kūlēji nuolikušies paserē gulēt JR. darbs man bija pa lielākai daļai paserē, kur mugura pastāvīgi trinas gar ārdiem Jauns.;

2) "?": zemnieki likās zem paseres [=paserē 1?] gulēt LP. VI, 406 [falsch];

3) der Plur.
paseres, das von den Darrbalken auf den Estrich gefallene Getreide. Bers. [pase̦ra - labība, kas palikusi zem se̦ra jeb paserē Dond.]

Avots: ME III, 97


paskābens

paskābe̦ns, ein wenig säuerlich: putra , likās paskābe̦na Upītis Pirmā nakts 281.

Avots: EH XIII, 172



pašķūrēt

pašķũrêt; tr., ein wenig scheuern, in Bewegung setzen, wegschaffen: Jē̦kus pēdējā laikā ir tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm. [pašķũrēt (pastumt) krāsnī uogles uz sāniem Dunika]. Refl. -tiês, sich langsam bewegen Lapsk.

Avots: ME III, 114


pašmīkstēt

pašmĩkstêt, auch refl. -tiês, intr., ein Geräusch machen: izlikās, kâ kad krūmi pašmīkstē̦tuos A. XI, 113.

Avots: ME III, 115


pasnaicīties

[pasnaîcîtiês N.-Peb., C.], pasnaikâtiês, sich wiederholt ein wenig strecken, recken, etwas zu erreichen suchen: [zirgs pasnā`icījās 2 pēc auzām Lis.]. ik šī pasnaikājusies, ik uozuols palidinājies gaisā LP. V, 297.

Avots: ME III, 104


pašutēties

pašutêtiês,

1): auch N.-Peb.; ‡

2) misslingen, zunichte werden
Vank.: mums tikai divi bē̦rni: trešuo reizi pašutējās, - nuogāja sievai nelaikā.

Avots: EH XIII, 180


patecēt

patecêt,

2): lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama ("?"), lai luoka pūriņu parakstīdama Tdz. 36746 (ähnlich 37661). nevar lāga p. 42370;

3): jau saulīte patecēj[u]se BW. 4338; ‡

5) fliessend entstehen:
uz grīda bija nuo caurā puoda patecējusi pelce Dunika; ‡

6) "izstiepties" Schnehpeln:
meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna; tik vē̦lāk patecēja gaŗāka, slaikāka Janš. Bandavā I, 242.

Avots: EH XIII, 181


patikt

II patikt (prs. -tìeku), intr.,

1) Zeit, Gelegenheit gewinnen, wozu kommen (= patapt 1): dienu vest nepatiku BW. 18411;

2) gelangen, kommen, geraten:
patikām ar lielām muokām kādu gabaliņu uz priekšu, vilcējiem patiek ruokas vaļām LP. IV, 16;

[3) loskommen:
bij patikuse nuo nelabā ruokām LP. I, 116;

4) zuteil werden:
vilkam labi vien patika, dem Wolf erging es recht schlecht Pas. I, 145. Refl. -tiês "sich zutragen, sich begeben" Für. I.]

Avots: ME III, 121, 122


pats

pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,

1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. 2 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;

2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;

3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;

4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,

a) der schlechteste,

b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;

5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,

a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;

b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]

Avots: ME III, 124, 125


patvert

patvert,

1) tr., ergreifen, festhalten; beschützen:
patvers jau pils Hom. Odis. V, 102;

2) intr., Zuflucht finden:
... nuo tautieša vairījuos; šuo rudeni nepatvēru ne telīšu dārziņā BW. 16858. Refl. -tiês, sich an etwas halten, Zuflucht finden: pē̦rkuons speŗ tuo suni, kus bargā laikā patvēries LP. VII, 491. kur gan nabaga luopiņš aukstā naktī patnersies? JK. nuoguris patveries dabā! Rainis Gals un sākums 43. cilvē̦ku bē̦rni apakš tavu spārnu ē̦nas patveŗas Glück Psalm 36, 8.

Avots: ME III, 126


pavaļīgs

pavaļîgs: tē̦va ruoka uz skausta likās it pavaļīga Veldre Dēli un meitas 95. p. (ein wenig Musse habend) cilvē̦ks Oknist. trīs maišeļus pavaļīgi piebāza ar sìenu Janš. Mežv. ļ. II, 418.

Avots: EH XIII, 187


pavējains

pavẽjains, etwas windig: pavējainā laikā laba vēdināšana Janš. Bandavā II, 406.

Avots: EH XIII, 189


pavisam

pa˙visam,

2): dzirdējām, ka kukņā skan naži ... mun p. likās, ka tur vārīja i[rj teju Jauns. Raksti VIII, 340.

Avots: EH XIII, 191


pērt

pḕrt,

1): kuŗu mazu nepeŗ, tuo lielu sit Warkl.;

2): kad aita vienu bē̦rnu peŗ ("tikkuo piedzimušu laiza ar mēli") un uotru nedabū tik ātri pēc dzimšanas nuopērt, tad aita vai[r] nepadzīkst jē̦ru Seyershof;

3): sieva tūlīt pē̦rusi (= teikusi) vaļā: ... Pas. XI, 363; ‡

4) giessen:
p. ūdeni virsū Strasden. Refl. -tiês,

2): ar galvu, ar asti zirgs peŗas (= gaiņājas) karstā laikā Seyershof. bē̦rns peŗas (= spārdās) AP. plēšamies un peŗamies (plagen uns),
bet kâ netiek, tâ netiek uz priekšu Austriņš Raksti V, 231; ‡

4) sich herumtreiben (?):
nepēruos skruoderim līdzi Daugava 1933, S. 197. Subst. pèrẽjs, pè̦rãjs: dieva dē̦li (sc.: pirts) kūrējiņi, saules meitas pērējiņas (Var.: pē̦rājiņas, pē̦rājās) BW. 33844.

Avots: EH XIII, 229


pērt

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t 2 Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210


picināt

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211


picināties

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211


piebaudīt

pìebaũdît, zur Genüge, zum Überdruss geniessen: viņš tuo savā mūžā jau atliku likām bija piebaudījis A. v. J. 1896, S. 101.

Avots: ME III, 238


piebļaut

pìebļaût,

1) schreiend herbeirufen, herbeischreien:
gavēņu laikā nav brīv bļaut, tad piebļaujuot savu nelaimi Etn. I, 73 (aus Siuxt);

2) mit Geschrei erfüllen:
pagalmu LP. I, 39.

Avots: ME III, 239


piegaidīt

pìegaĩdît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt, zur Genüge warten: V. tai pašā laikā kaut kuo saka, juo kuo tur piegaidīsi? Zalktis IV,16. -piegaidãma gùovs, eine Kuh, die bald kalben muss Kempis.

Avots: ME III, 249


pieplauvēties

pìeplauvêtiês "sich übermässig mit Wasser anfüllen, pārliecīgi ar ūdeni savu kuņģi piepildīt; tâ ka ātrāki skrienuot kâ mucā skaluojas": nav labi, kad vakara laikā tik daudz ar ūdeni pieplauvējas Naud.

Avots: ME III, 280


piešļūkt

pìešļūkt,

1) intr., heran-, hinzugleiten, -schlurren:
svina kurpēs piešļūca . . . smagums B. Vēstn.;

2) tr., mit einem Schlitten (etwas) anführen:
plikā ziemā tik re̦ti kāds dabūja piešļūkt 2 malku ar ragūm, citi pieveda ar ratiem Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 301


piesūtīt

pìesùtît, zuschicken, zusenden: drīzā laikā sarkanais pìesūta puisim kādus nekādus de̦rē̦tājus LP.IV, 108. dievs, niknu vājību piesūtīdams... VII, 309.

Avots: ME III, 299


pika

pika Wolm., Burtn., Salis, Drosth., Bauske, Dond., Demin. piciņa u. pikiņa,

1) ein Klumpen, Kloss:
viena pati pika traukā, nuo tās iztaisa vairāk (Rätsel). sniega pika, ein Schneeball. sviesta pika, ein Stück Butter. kruvešu pikas A. XVII, 302. sūdu pika. lauž tad sasalušuo zemi pa pikām vien uz augšu Purap. Kkt. 82. savelties plakanā pikā... kâ vilna, lini, dzijas Etn. III, 161. piena pikiņa, kleiner Klumpen dicker Milch, die beste Milch: es tevi ar piena pikiņām ēdināšu U.; pika visādu lietu, ein Chaos Diez n. U.;

2) der Pl. pikas, eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln
Misshof n. Etn. I, 20: zirņus pikās sapikuoja LP. VII, 289. piciņas, gestossener Hanf Etn. I, 20 (aus Golg.);

3) vienā pikā, in einem fort:
dzeŗ un dzeŗ vienā pikā Purap.;

4) baltā sniega pika, Schneeballrübe
Peņģ. Nach Lidén IF. XIX, 326 (und Petersson Glotta VIII, 71 f.; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 70) zu av. pixa "Knoten"; dazu wohl auch (wenn mit altem ī ) le. pīca und pīcenis.

Avots: ME III, 212, 213


pikņīties

pikņîtiês "saumselig, sich schämend od. scherzend etwas machen" Lös. n. Etn. IV, 164. pikpaunā Ramelsh., pikāpaunā, auf dem Rücken (rittlings): tiek pace̦lts gaisā, uzsviests lielam lācim pikāpaunā Duomas IV, 338. Vgl. pičpaunā.

Avots: ME III, 213


piks

piks Spr., Smilt., Selb., Lös., Erlaa, Bers., Gr.-Buschhof, Mar., = pika: sniega piki A. XII, 892. sviesta piks Mag. XIII, 3, 59. piena piks MWM. VIII, 405. zemes piciņš U., ein Erdkloss. iedrupināt piciņiem baltpienu Stockm. n. Etn. I, 41. mālis pikiem krita sijājuot BW. 8006. auru piki bija lieli saka par puišu un meitu meņģēšanuos un pluosīšanuos, kad viss iet juku jukām un piku pikām Etn. III, 146. - piki Wolm., = pikas 2, piciņas.

Avots: ME III, 213


piku pikiem

piku pikiem (unter p. pikām): p. p. gājām Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 231


pipnāt

pipinât Seyershof, wiederholt schwach aufflackern und erlöschen: uguns tikām pipināja, kamē̦r nuodzisa.

Avots: EH XIII, 235


pise

pise "= čūska": iztikām bez pisēm (?) Malup.

Avots: ME III, 228


plaiksnīties

plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês 2 Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.

Avots: ME III, 314


plančkains

plančkaîns, plančkuôts, voller Pfützen, mit Pfützen bedeckt: ne kuoka nameļi vairs likās netiri, ne plančku plančkainā iela dubļaina Duomas II, 869. lietus gulēja plančkuotā ceļā Leijerk. I, 198.

Avots: ME III, 318


plaudis

I plaûdis Kr., C., PS., Burtn., Kl.; Fest., Demin. auch plaudē̦ns, der Brachsen (abramis brama L.) Natur. XXXVII, 47, RKr. VIII, 103; IX, 94: tas nuotika nārsta laikā, caur kuo arī jaunie plaudē̦ni mantuoja asakas Etn. II, 80. Der Name dieses breiten Fisches gehört (als "der Breite") wohl zu got. flautjan "sich gross (urspr.: breit) machen", ahd. flaozzan "superbire", s. KZ. LI, 258.

Avots: ME III, 324


plaust

II plaûst 2 Sassm., Dond., -šu, -su, tr., plaustiês Ermes, verschwenden: kur nu man tâ ir, kuo plausties? Ermes. Subst. plaûsẽjs 2 , der Verschwender Dond., Sassm.: plausējs izplauš visu savu mantu īsā laikā. Dürfte nebst plauša zur Wurzel von plaûst I gehören (zur Bed. vgl. z. B. le. tecêt "fliessen": r. расточать "verschwenden").

Avots: ME III, 327


pļaut

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut 2 , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367


pļāva

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve 2 Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve 2 Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368


plāvāt

plâvât C., plâvât 2 Karls., -ãju,

1) auch plāvuôt, wallen, Wellen geben, schweben Für. I: zem mums plāvuo gludais, straujais ūdens MWM. IX, 893. vizma, kas kâ burvīgas le̦ntas pašā klusākā laikā plāvuo tāļumā par ūdeni IX, 603;

2) plâvât Druw. n. RKr. XVII, 73, auch plāvuot, flache Risse ergeben: vējā seja plâvā Wolmarshof. krāsuota siena sāk plāvāt Jürg. nagla plāvuo kaļuot Wandsen. tē̦rauds plāvā Fest., Stelp.;

3) "umhergehen"
Wessen. Refl. -tiês,

1) schweben:
mēness mākuoņās baigi plāvājās MWM. VII, 58;

2) "sich breit, gross machen"
Ar. In der Bed. 1 wohl zur Wurzel von plevinât.

Avots: ME III, 332


pļendags

pļe̦ndags, auch pļe̦ndaks, eine kleine Versammlung; ein lächerlicher Vorfall Naud.; Zank, Streit; "jukas, klizma" Dobl. n. Etn. IV, 166: aizbraucu pie viņiem uz tuo pļe̦ndagu, bet nekā tur nebij. mums tur tāds pļe̦ndags nuotikās: varēja bez zarnām palikt smejuoties Naud. luopu sē̦rgas dēļ bij iznācis pļe̦ndaks Alm. sataisījis tādu pļe̦ndagu, ka netīk pašam ne dzirdēt Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 369


pletnēt

pletnêt, tr., mit einer pletne schlagen: diezgan tu savā laikā puiku pletnējis Plūd. Rakstn. I, 316.

Avots: ME III, 338



pliks

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344


plīties

plîtiês Neuenb., C., Arrasch, plîtiês 2 Karls., Dond., Līn., Bl., Kandau, Selg., Dunika, Bauske, Ruj., plìties 2 Golg., Selsau, Saikava,. Gr.-Buschhof, plĩtiês N.-Peb., plijuôs, gew. plītiês virsū, sich aufdrängen, beharrlich verlangen, fordern: plijas virsū kâ piede̦ga, kâ miegs Laud. ķēniņiene plljās ķēniņam virsū kâ rūgta nāve LP. VI, 832. kruoga papus tuomē̦r neplijas tik karsti virsū Pasaules lāp. 44. viņš man tikām plljās virsū, līdz palienēju vienu rubli Kursiten. neduod pienu dzert, lai plijas, cik grib LP. V, 11. plīties pēc tē̦va mantas, pēc piesuolītās naudas Janš. Vielleicht (nach Petersson PBrB. XXXVIII, 316 f ) zur Wurzel von and. flīt "Eifer", ae. flítan "streiten".

Avots: ME III, 350


pļorka

pļor̃ka laĩks, Schlackwetter: kam tādā pļorka laikā tīk ārā iet! Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 371


pludurēt

pludurêt, -ẽju Lis.; pluduruôt, tr., intr., schwach mit den Flügeln schlagen, hilflos flattern: jaunie putniņi, nuo ligzdas izkrituši, pa zemes vtrsu pludurē Druw. n. Etn. II, 113; RKr. XVII, 74. putns, skŗiedams pa slapjām tapām, spārnus pludurēja MWM. VIII, 889. šauta irbe pluduruoja tīrumiņa galiņā BW. 8877 var. Refl. pludurêtiês, hilflos mit den Flügeln sahlagen : pluduŗē̦damas skrēja raiba, pāršauta vista pār sakņu dārza sē̦tu A. XXI, 135. tikām mēs visi pludurēsimies ar saviem jaunās patiesības spārniem tâpat kâ vistas Niedra Kad mēnesis dilst 22. Vgl. pluderêt II.

Avots: ME III, 354


pluduri

pluduŗi Ruj., pluduri St., alte Bettellumpen: skaistākie ruotas gabali tai izlikās tikai kâ nuonē̦sāti pluduri A. v. J. 1896, S. 497.

Avots: ME III, 354


plūkt

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt 2 Kl., Kr., plûkt 2 Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362


prast

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378


pretjūtas

pretjūtas* Gegengefühle: arī jūs pret mani nepalikāt bez pretjūtām Rainis. pretkalne "kalna pretējā puse" Nötk.; "der Abhang eines Berges" Grosdohn: viņš arvienu pretkalnē guozījies saulē LP. VI, 527.

Avots: ME III, 388


priekšdarbs

prìekšdar̂bs, oft im Plur. gebraucht, die Vorarbeit: leksikālajā nuozarē Stendeŗam bij laime uziet dažus priekšdarbus Plūd. Llv. II, 171. Kurzemē pieņe̦mti šādi brīvlaišanas priekšdarbi Apsk. v. J. 1903, S. 434. priekšdarbi veikušies brangi LP. VII, 374.

Avots: ME III, 394


priekšlaik

prìekšlaĩk, priekšlaĩkã; prìekšlaĩku, prìekšlaĩkus, Adv., vorher, vordem, vorzeitig, vor der Zeit, verfrüht: man jau jūsu nauda nuoskaitīta. . varu ieduot jums jau priekšlaik De̦glavs Rīga II, 1, 440. tik tre̦knas neuzbaŗuojuši, . kâ Māŗa priekšlaik LP. V, 413. Visvalds ar savu nāvi ievadītu savus ve̦cākus priekšlaikā bedrē Lautb. Luomi 65. priekšlaikā ne˙kuo neizteikt ebenda 182. ja pats nebūsi priekšlaikā ietaupījis MWM. VIII, 330. ja nauda man priekšlaiku ieduotuos ruokā LP. VI, 1, 222. meita apgalvuoja, lai nepriecājuoties priekšlaiku VI, 611, tuo jau tâ priekšlaiku nevar zināt CTR. I, 58. ve̦lns nevarēja iztlkt priekšlaikus nelūkuojis LP. VII, 1176: brūtgāna māju tuvumā striķus jau priekšlaikus atraisa BW. III, 1, 15.

Avots: ME III, 396


prīpenīte

prĩpenīte, eine kleine Röhre Siuxt: Miķelis izvilka nuo kabatas tādu tievu prīpenīti un likās urķējam zuobus A. VIII, 1, 142. paurbsim tai (mucai) ... divus caurumtiņus: vienu, kur prīpenīti iebāzt, uotu, lai e̦lpu ierautu ebenda.

Avots: ME III, 391


pūdelēt

I pũdelêt, -ẽju, pudeln (hieraus entlehnt), im Schiessen verfehlen U.: uzvilku gaili un gribēju likt pie vaiga un spiest vaļām, bet ieduomājuos: ja pūdelēju, kuo tad? Janš. Dzimtene 2 II, 128. ve̦cās krameņīcas ... mitrā laikā daudzreiz pūdelējušas Upīte Medn, laiki.-Subst. pūdelējums, der Fehlschuss.

Avots: ME III, 445


puika

I puĩka, pùika PS., Demin. puikiņš A. v. J. 1897, S. 849, puĩķiņš Iwanden n. FBR. VI, 58, verächtl. puĩķelis, der Junge, der Knabe: ganu puika LP. VI, 211, der Hirt, Hirtenknabe. piena puika, ein Grünschnabel. - puikā būt, ein Knabe sein, im Knabenalter stehen: tuoreiz es vēl biju puikā Aps. VI, 21. Aus estn. poeg, s. Thomsen Beröringer 273.

Avots: ME III, 403


puiks

puĩks U., Rutzau n. Etn. I, 122. Kurisch-Haff, schön, hübsch: puiks audeklis U. puiks cilvē̦ks, puika meitene Rutzau. izdalīt visu˙puikākuos adīkļus RKr. XVI, 93. puķes zied ar puikis ziedis Kurisch-Haff. tas ir tāds puĩks daikts, ka tuo tīri varē̦tu bučuot Janš. Dzimtene 2 III, 129. man būs cita mātes meita, vēl juo daiļa, vēl juo puika BW. 15796, 2. puika puķe kalniņā, vēl juo puika lejiņā; puiku māsu tautas veda, vēl juo puika mums palika 18235. Zunächst aus li. puikùs "prächtig".

Avots: ME III, 403


pukšēt

pukšêt (unter pukšķêt),

1): pukš in vaid, stöhnt und wimmert
(in einem handschriftl. Vokabular); halblaut seinen Ärger (seine Unzufriedenheit) äussern Kaltenbr., Wessen: pukš vien; runāt vairs ne˙maz nerunā Lems. viņi likās saķilduojušies un sadrūvējušies ... kundze pukšēja, savilkusies kâ ezis A. Upītis Sm. lapa 262.

Avots: EH II, 322


pusbroukaste

pusbruõkaste Seyershof, = pusbruõkasts: ap diviem naktī deva pusbruokasti (ziemā, linu apstrādājamā laikā).

Avots: EH II, 330


puskārtenis

puskā`rtenis 2 , puskārteniski Ar., puskārtiņ Golg., Adv., halbwegs, auf halbem Wege: mēs ar siena pļaušanu palikām puskārtenis, bija jāstājas pie rudziem. viņš ar rudziem palika puskārtenis Plm. n. RKr. XVII, 74 f.

Avots: ME III, 428


pūte

I pūte,

1): Blase -
auch (mit û 2 ) Dunika; Ausschlag auf der Haut (mit û 2 ) Orellen; ein Bläschen auf der Haut (r. прыщик) Salisb., Spr.; ‡

2) der Hauch
(dvaša), Atem (mit ũ) NB.: aukstā laikā p. re̦dzama;

3) vē̦tras p. Rūžu Kr. 156, = pūta 1; ‡

4) vēja p., ein Windbeutel:
kas nu tādam vēja pūtei kâ tev dē̦lus duos? Ciema spīg. 103.

Avots: EH II, 344


pūte

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte 2 Līn., Iw., Dond., pùte 2 Kl., pùts 2 , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452


rags

I rags,

1): laikam visi vēl guļ kâ laksti? - nē, visi ir kājās kâ ragi PV.;

4): auch (rags) AP.; ragus laist, schröpfen
Salis;

5): auch Frauenb., Iw. (auch sg. rags);

6): ne̦stavu ragi, die Handhaben einer Tragbahre
Ramkau;

9): auch ("laivas gals") NB.; ‡

22) slaucenes r., die Tülle eines Melkeimers
Salis; ‡

23) der Fühler (die Antenne) des Krebses
Seyershof; ‡

24) ragus ietaisīt (Diet.) od. uztaisīt, sich betrinken:
nuo bē̦dām abi uztaisījuši tādus ragus, ka taisni ne˙maz vairs nemāk iet Janš. Apsk. 1903, 32 ; ‡

25) ja laikā nebūtu attapies, maksā ragā (= maksā cieti)! Allasch, C., Siuxt, Trik.

Avots: EH II, 349


raidīt

I raĩdît Līn., Tr., BL, Iw., Dond., Setg., Kandau, Wandsen, Gr.-Essern, Lautb., Ekau, Kurs., Jürg., Nitau, Salis" Ruj., PS., Serbigal, AP., ràidît 2 Kl., raidît Prl., C., Saikava, Lis., Wolm., Arrasch, N.-Peb., Selsau, Gr.-Buschhof, Nerft., raîdît 2 Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) eilig senden, treiben, hetzen
U.: Sprw. vienu dienu raida, uotru gaida. ar ļauniem lāstiem tev[i] pruo-jām raidīja Aps. VI, 35. atstūmusi un raidījusi nuo istabas tuos ļaudis laukā Purap. Kkt. 175. "ejat nu laukā!" Vīkuļa kundze raidīja ļaudis A. XX, 859. kur likāt mūs[u] māsiņu? vai klētī ieslēdzāt, vai druvā raidījāt? BW. 13646, 19. ne cilvē̦ks kāds jāraida uz viņu pasauli Alm. gars skatienus tālumā raida Vēr. II, 37. tē̦ls raida savu miera pilnuo skatienu uz leju Japana 24. raidīt pasaule jaunas skaņas Vēr. II, 12, tāļumā debess spuoži vēl re̦tuos starus raid[u] Jaunības dzeja 50;

2) "loslassen, Abschied geben"
L.;

3) "schnell essen":
ē̦daža ē̦d, ka raîda vien Dond. Refl. -tiês,

1) eilen Neik. n. U.;

2) zappeln:
bē̦rns jau raîdās U., das Kind zappelt schon. - Subst. raidîtãjs, wer (schnell) sendet, schickt; wer hetzt: būt[u] es tada gājējiņa, kâ māmiņa raidītāja BW. 14872. In der Bed. "hetzen" (aus "bellen lassen") nebst rīdīt zu riêt (s. Leskien Abl. 280), dagegen ln den übrigen Bed. wohi (vielleicht nebst li. riedù "качусьs", s. Būga Aist. Stud. 77) zu aksl. rějǫ "ἐπείγω", rinǫti sę "ruere", serb. rȉnuti "stossen", ai. rīyatē "bewegt sich", la. rīvas "Bach", ae. ríƥ "Fluss", ir. riathor "torrens" u. a. bei Trautmann Wrtb. 243. Anders darüber (zu ahd. rîtan "reiten", ir. ríadaim "fahre" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 348.

Avots: ME III, 469, 470


rast

rast,

2): viņš nav tâ radis Ramkau, Saikava. Refl. -tiês: jau munā laikā radās mašīnas Kaltenbr. tik auksts vējš radās Trekņi. vai viņš nav vēl radies? Gramsden. atstāju gan, bet gaidi, ka tur vairs rasies! ebenda. nuovāķ tuo puôdu! citādi tev rasies tukšs ebenda. ne˙kur nepamuks, - te˙pat jau rasies ebenda. rutki radās (erwiesen sich)
gardi ebenda. kad es pārnācu, viņš radās jau sastipis ebenda. tikkuo aiznesu teļam dzert, viņš radās jau izdzēris ebenda. radusies upe priekšā Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 111. zirgam ve̦cuma galā ienāši radās Grob. brauc pa tuo ceļu vien! tad tur ruonas Ķīburnieku ciems ebenda. ezītis pa ziemu rijā spaļuos ruonas ("?") ebenda. kad kuce̦nu kaitina, tad viņš ruonas (= kļūst) ar tāds sirdīgs Seyershof; "dzimt" Orellen, Sonnaxt, Zvirgzdine; ‡

2) ergiebig sein
(rasmes duot, izduoties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ergiebig").

Avots: EH II, 354


rāt

I rãt: man likās, ka guovis ir briesmīgi palaidušās, ka viņas nav rātas Jauns. Raksti III, 33. tuo puiku vajag smagi r. ("savaldīt, pat sapeŗuot, ja dara nedarbus") Kaltenbr. Refl. - tiês,

2): dieviņ, nerājies! Ausruf der Verwunderung.
kuo es re̦dzu! Frauenb.; ‡

3) in eigenem Interesse schelten:
līgavu, tuo rāšu pēc savu prātu; lai rājas māsiņu cits tautu dēliņš! BW. 6802.

Avots: EH II, 362


rauda

I rauda, raũda Neuenb., Līn., lw., ràuda 2 Kl., Kr., Prl.,

1) ràude Ronneb., raûde 2 Sessau, raũda Kurs., Selg., Lautb., Behnen, Gr.-Essern, Salis, Tr., raûda 2 Bauske, Dond., Wandsen, Zögenhof, Bl., ràuda C., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolm., ràuda 2 Warkl., Saikava (li. raudà Ponev. ros. II, 24), das Rotauge (leuciscus erythrophtalmus
L.) L., U., Karls., RKr. VIII, 104; Konv.2 3667; Bleyer (leuciscus rutilis L.) Natur. XXXVII, 36; RKr. IX, 94; le̦dus raũda, eine Art Fisch Sassm.: le̦dus raudas nērš le̦dus laikā; ruču rauda U., der Alant, der Dünakarpfen;

2) (vgl. li. raudẽlė "eine grosse, rötliche wilde Ente") eine wilde Ente
U. Zu rauds "rot".

Avots: ME III, 481


rausta

rausta, ‡

2) die Eile
Frauenb.: siena laikā liela r. (mit 2 ).

Avots: EH II, 358


raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs,

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359


redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503


regs

re̦gs, das Gesicht, Gespenst: ja dienas laikā re̦gus redziet, tad labāk klusiet! nuo dikta vārda nelaikā katra skaista parādība zūduot Seibolt.

Avots: ME III, 504


reibulis

rèibulis C., Arrasch, reibulis 2 Iw., reĩbulis Līn., Siuxt, reibuls, der Schwindel; das Räuschchen Autz n. U., der Strich Poruk III, 315: reibulis pārņe̦m MWM. gaviļu reibuls mitējies Lautb. Luomi 37, brandvīna reibulis Ārstn. kal. 2, 70. kārumniecība, kas cilvē̦ku pavedina pat līdz negausībai, nesātībai, reibulim Kaln. Uozuolk. māc. 54. reibulim izzūduot galva izlikās pa˙visam tukša un neganti sāpēja A. v, J. 1900, S. 1059.

Avots: ME III, 505


reika

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika 2 Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506


reize

reĩze,

1): klājienu nuopure̦nuot, salmus sataisa reizēs ("rindās") Ramkau. labībū izklāja reizēm Sonnaxt. linus stata ruozītēs un reizēs; kad ir reizēs statīti, tad var ar grābekli sajemt Linden in Kurl. reizēs braukt Smilt., = šķūtīs br.; kaŗa laikā bija reizēs jābrauc bez gala. meitām mē̦mā r. (die Mädchen unterhalten sich nicht)
Brigadere Dievs, daba, darbs 166. nuospļāvās gaŗuo reizi (spuckte weit aus) Ciema spīg. 120. trim reizēm (dreimal) dagāja guovi vest da vēršam Kaltenbr. - uz reizes "anfangs" Kaltenbr.: tik uz reizes (d. h. bis man sich daran gewöhnt) tas sliktums. - nuo reizes, anfangs - auch Pas. VII, 466, Kaltenbr., Sonnaxt: ve̦zumam jātaisa malas augstākas n. r, (gleich am Anfang) Linden in Kurl.; gleich, auf einmal (r. сразу): tis n. r. būs maisā Pas. IV, 81. sieviete n. r. tika ve̦se̦la 82 (aus Malta); "kādreiz": n . r. uz mazā pirkstiņa uztaisās tāds cietums Linden in Kurl. viņš e̦suot bijis par saimnieku n. r. ebenda. - par reizi, gleich, auf einmal Kaltenbr.: tur jāmirst p. r.

Avots: EH II, 364


reize

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507


riest

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit 2 ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe 2 ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe 2 ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe 2 ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- 2 ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas 2 nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- 2 ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas 2 ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas 2 ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās 2 kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas 2 ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379


rīgtīgs

rūgtîgs, etwas bitter, bitterlich: saldajā kausā palikās tik rūgtīgi sājas atliekas Asp. garša asa, rūgtīga Konv. 2 3l57.

Avots: ME III, 568


rikot

II rikuôt, schnell und mit Umschweifen laufen Druw.: zaķis rikuo. bē̦rni pa pļavu rikuoja riku rikām. Vgl. etwa ricinâtiês.

Avots: ME III, 525


ripa

ripa (li. ripà, in der Verbindung ripą mùšti "ein Rädchen schlagen"), auch ripe U., Demin. ripīte FBR. VII, 140,

1) ein Reif, eine runde Scheibe
U.; der Wirtel Bielenstein Holzb. 376 (mit Abb.); ein Kreisel Spr.: vaska ripa, eine Wachsscheibe, izruobuotas ripiņas Kaudz. M. 12. [meita] kâ ripiņa (Var.: ripīte), kâ spuolīte dziedādama iztecēja BW. 17279, 2. iet kâ ripa, von schnellem Gehen Grünh. - ripu sist U. od. kaut Schorstädt, das Scheiben- od. Rippschlagen Bielenstein Holzb. 717, ein Spiel, das im Treiben einer kleinen hölzernen Scheibe besteht U.: ganuos gā]u, ripas situ BW. 9914, 2 var, labāk gāju ar puikām ripu sist (Var.: ripas kaut) dzedziedā 7002. - visi man sit kâ ripiņu, alle reiben sich an mir Harder n. U.;

2) ripītes, die Rollen am Webstuhl, über welche die Stricke der Weherhefteln laufen
Bielenstein Holzb. 400 (s. die Abbild. S. 398);

3) ein runder Fleck:
asins ripiņa Konv. 2 199;

4) der Kreis um die Brustwarze
St., U. Etwa zu an. rifja "(Heu) wenden, auswickeln", rifr "Weberbaum, worauf das Gewebe aufgewickelt wird", reifar "Wickel", ae. á-ráfian "aufwickeln"?

Avots: ME III, 529, 530


ritenis

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532


ritulis

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534


rīzika

rĩzika Seyershof "virkne": gaŗā rīzikā sakārtas stāvēja krelles šķirstā.

Avots: EH II, 377


rūcīte

‡ *rūcīte od. *rūcītis "?": na vaļa milnam, nu vaļa dzelžam; nu mes rūcīti pie vietas likām Tdz. 49617.

Avots: EH II, 387


rudzenis

rudzenis "?": kâ pussakaltušas puķes stumbrs rudzeņa (fehlerhaft für rudeņa?) laikā LA.

Avots: ME III, 555


rūja

rūja, die Brunst; rūjas laiks, die Brunstzeit: šinī laikā dēvē briežiem rūjas laiku Lasd. kad siltā saulīte sākuot sildīt, tad čūskas ejuot rūjā LP. VI, 229. suņi iet rūjā Laud. zvē̦riem aizliegtais medības laiks ir rūjas laiks OberKurl. Nebst ruoja und li. rujà dass. aus slav. ruja dass.

Avots: ME III, 568


sa

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589


sabeigt

sabèigt, tr., vernichten, überwinden, jem. den Garaus machen, töten: kuociņi tuop drupu drupās sabeigti St. ve̦cā rija bija pa+visam sabeigta V. Eglītis. jūsu mīkstulība . . . mani sabeigtu id. tikām kaunas (= kaujas), kamē̦r Annužas dē̦ls sabeidz ve̦lnu LP. VI, 478. Refl. -tiês, sich ganz abnutzen, sich abbrauchen, seine Gesundheit ruinieren: ve̦cais arkls pa˙visam sabeidzies. ce̦lmus lauzdams e̦smu gluži sabeidzies.

Avots: ME III, 592


sabliezt

sabliezt,

1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;

2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,

1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;

2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;

3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.

Avots: ME III, 595


sabubināt

I sabubinât,

1) bubinuot erlangen
Schujen, Laud., Adsel, N.-Schwanb., N.-Peb., Druw., Notk.: zirgs sabubināja auzas: bubinuot herrufen: ķēve sabubināja savu kumeļu Dunika;

2) mit einander
bubinât I: zirgi sabāž galvas un sabubina Ruj., Lettin; flüsternd verabreden Salis: šuo kundžu izturēšanās viņai likās sabubināta A. XII, 261;

3) leise und undeutlich zusammenreden: burvis sabubina kaut kuo pudelē Rothof; "same̦ļuot": tu par mani esi sabubinājis pasakas Aliendorf. Refl. -tiês, einander (freundlich) entgegen bubinât 1 (von Pferden) Lennew., N.-Peb.; (übertragen) sich versohnen N.-Peb.; sich leise verabreden Druw.

Avots: ME III, 598


sacaumurot

sacaumuruôt Ar. "= izbadit"; für sacaurumuôt Tirsen, Lettin, Perniget, Vank., (mit aũ) Serben, Alt-Wrangelshof: s. kuli, kuoku; sacaũmuruôt "saraukt kuopā, nekārtīgi saviīkt caurumü Majorenhof; sacàumuruot 2 "savilkt pikā, režģī" Los., "nekārtīgi pastrādāt" Bolwen. In Notk. u. a. werde caũrums scherzweise caũmurs genannt.

Avots: ME III, 601


sačunčināt

sačuñčinât Sessau, dicht einhüllen N.Laitzen, dicht bekleiden: mazu bē̦rnu uz skuolu ve̦duot aukstā laikā sačunčina lakatuos un lielās drēbēs N: Peb. Refl. -tiês,

1) sich ducken
Arrasch: kurinātāja sačunčinājās kaktiņā LP. VI, 834; sich in der Kälte od. Hitze zusammenziehen: sēd sačunčinājies pie krāsns Posendorf;

2) sich dicht einhüllen
(satuntuļuoties) Lennew., Schujen, Talsen, Würzau, Mar., Bauske, Grünh., Bers., Kokn., Fehteln, Serben, Allasch, Irmelau, (mit ùn 2) Schwanb., Stomersee, Sessw., (mit un̂ 2 ) Mitau, Kalnazeem, (mit ) Schibbenhof, Laidsen, Rutzau, N.-Peb.; sich vermummen (mit ) Jürg.;

3) zu trotten anfangen
MSil.

Avots: ME II, 605


sadomāt

saduõmât, ‡

2) = ìecerêt: tā bij saduomājuse šuo, bet šis nelikās par šuo ne zinis AP. Refl. -tiês,

1): apsē̦dusies uz akmens un saduomājusies par tuo baznīcu Skalbe Raksti V, 27; ‡

2) denkend sich überanstrengen:
tu esi pārāk saduomājusies Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 73.

Avots: EH XVI, 405


sadot

saduôt,

1) tr.; zusammengeben, vereinen;

2) geben (auf eine grössere Menge resp, eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): pamāte sade̦vuse ve̦se̦lu puodu pakulu vērpjamā līdz LP. VI, 811. uotrus piecsimti par iemauktiem saduod I, 118. jau sadevu divi simti (sc.: mārku) BW. 13595, 15. viņa sadeva tiem vārdus A. Brigader. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti LP. I, 80;

3) intr., tüchtig schlagen, prügeln
Etn. II, 86, aufs Korn nehmen: par nagiem saduot RKr. VI, 510, auf die Finger schlagen. saduot pa nāsīm, ka rads rada nepazīst. tam . . . uz ādu ir jāsaduod brangi Lapsa-Kūmiņš 14, man... gribējās saduot dažiem par purnu Apsk. v. J. 1905, S. 61. es gribu saduot bagātiem krietni virsū Kaudz. M. 221. - (lietus) krietni sadeva, es hat stark geregnet. Refl. -tiês,

1) einander geben, reichen:
saduoties ruokas od. ruokām, einander die Hand (die Hände) reichen: kūmas sasveicinājās un sadevās ruokas ar bē̦rna ve̦cākiem BW. I, S. 180. satikās brāļu bē̦rni, sadevās ruociņām BW. 29385. sagājās Jāņa bē̦rni, sadevās ruociņām 32885. saduoties (sc. ruokas), wetten, den Handel od, die Verabredung schliessen Kronw. saduoties lab(u)rītu, lab(u)vakaru, dievpalīgu etc., einander begrüssen (d. h. den Morgen-, Abendgruss u. s. w. bieten): labu rītu sade̦vušies, sākām sarunāties A. v. J. 1897, S. 474. dē̦ls tâ˙pat kâ ar pirmām meitām sadevās dievpalīgus LP. VI, 536. saduoties mutes, einander küssen: saimniece sadevās mutes ar meitām A. Upītis;

2) sich begeben (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): klausītāju miljuoni dieva namā saduodas Jaunības dzeja 24. uz šuo tirgu tirdzē̦ni bija sade̦vušies paprāvā skaitā B. Vēstn.;

3) sich (zu etwas) vereinen
U. (oft mit kuõpâ): ūdens sadevās kuopā, un Kriša vairs ne redzēt Krišs Laksts 54. - strādnieki sākuši saduoties sabiedrībā Japana 56. sirds saduodas ar sirdi Plūd. Rakstn. II, 319.

Avots: ME III, 619, 620


sadzist

sadzist, gerinnen: karstā laikā piens sadziest vienā nukā Dond. asinis sadzisušas vienā gabalā ebenda.

Avots: ME III, 621


saēst

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês,

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407


sagalīt

sagàlît 2 Erlaa, sich mit einer Eiskraste bedecken, vereisen: lietus sit virsuo, apsalst; ne˙maz nedrīkst kustināt, lūst pušu - tâ ir sagālījuse drēbe saltā laikā.

Avots: EH XVI, 408


sagandēt

sagandêt, sagandât Schujen, tr., verderben Wid., Ermes: veselību. vai tu krūtis pa˙visam gribi sagandēt? Blaum. nāvekļi viņu pamazām sagandēja un nuovadīja kapā Druva II, 433. viņš bija sagandējis . . . asinis ebenda 440. izgaruojumi plūda viņam nāsīs un likās visu miesu sagandējam LA. iet buojā druvās sējums, guovīs sagandējas krējums ebenda. Andrēju, kuŗš . . . iznācis tūļīgs, Smilģis sagandēja galīgi Druva I, 1291. sagandāta gaļa Schujen. Refl. -tiês, sagandîtiês B. Vēstn., verderben (intr.): sagandējies ēdiens Zaravič. barības vielu sagandēšanās A. XI, 620.

Avots: ME III, 624


sagaudot

sagaũduôt,

1): kad saimenieks kur aizgāja, tad, suns visu laiku sagauduoja pa māju AP.; ‡

2) heulend erlangen, zustande bringen, heraufbeschwören:
vējš tikām gauduoja, kamē̦r sagauduoja lieta Lis.

Avots: EH XVI, 408


sagļemzāt

sagļe̦mzât, langsam zerkauen, langsam essen: kamē̦r tu sagļe̦mzāsi, tikām jau saule divreiz uzlēks un nuoies Ulpisch.

Avots: ME II, 627


saglumēt

saglumêt Mar., Schwanb., saglumt, intr., sich ganz mit Schleim beziehen, schleimig, glatt werden: saglumējis dīķis Stari III, 187. akmeņi guļ zaļi, saglumējuši I, 326. sēnis saglumējušas Lis. saglumējušuo, tre̦knuo speķi De̦glavs Rīga II, 1, 16. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10. - vārduos lasītuos, kas saglumst sirdī· MWM. X, 196.

Avots: ME II, 626


sagumzīt

sagumzît, ‡

3) "savākt sle̦pus" (?) Seyershof: sējamā laikā saimnieks sagumzījis tīrumā manus maiksus pie saviem.

Avots: EH XVI, 411


saimot

saimuôt Zvaigznīte n. U., Celm., sàimuot 2 Heidenfeld, sàimêt 2 Lis., wirtschaften, die Wirtschaft führen; Befehle geben, Anordnungen treffen Infl. n. U.: līdz šim viņam māte bij saimuojusi, bet tā e̦suot jau ve̦ca Kaudz. M. 97. tie saimē slikti; drīzā laikā izsaimēja. - Subst. saimuôšana, saimêšana, das Wirtschaften: kas nu tā par saimuošanu! saimuôtājs, saimê̦tājs, wer wirtschaftet: viņš būtu pats labais saimē̦tājs, bet apstākļi stājas... pretī A. v. J 1893, S. 205.

Avots: ME II, 636


sakamot

II sakamuôt,

1) (Erbsen) in eine Breimasse zerstossen
MSiI.: kuo visu nesakamuo un nesagre̦muo savā kuņģī A. v. J. 1899, S. 391;

2) zu (festen) Klumpen werden
(auch reflexiv): arumi saulē sakamuo. milti mitrumā sakamuojušies Jürg.;

3) "savelt pikās (biezputru, matus, drēbes)": puikas lauzdamies sakamuojuši gultā drēbes Mar. sakamuot sviestu Serben; "kamus sataisīt" Ruhental.

Avots: ME II, 644


sakampt

sakàmpt: vējš ... sakampa dziedātās dziesmas skaņas Janš. Apsk. 1902, S. 17. Refl. -tiês,

4) sich rechtzeitig auf etwas besinnen,
apķer̂tiês: laikā vēl sakampuos, ka nebūs labi Janš. Dzimtene II, 430.

Avots: EH XVI, 415


saklabināt

saklabinât, tr.,

1) stark klappern machen; zusammenschlagen, dass ein klappernder Laut entsteht:
gūžiņas saklabinājis, sisenītis ielīda V. Eglītis;

2) (auf dem Klopfbrett) klopfend, klappernd zusammenrufen:
ar klabiķi saklabina ēdiena laikā cilvē̦kus mājā Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 648


sakliedēt

sakliêdêt, zerstreuen, auseinanderjagen: viss mainās tik sakliedē̦ti kâ makuoņi vējainā laikā Jansona Duomas 7.

Avots: ME II, 650


sakņubināt

sakņubinât,

1) s. saknubinât;

2) mit den Fingerspitzen arbeitend fertigmachen:
cik tad nu var tik īsā laikā saknubināt? Dunika.

Avots: ME II, 653


sakopt

sakùopt, tr.,

1) beschicken, abräumen, in Ordnung bringen
Spr.: uormanis sakuopis kruogā zirgu LP. V, 68. zirgu... sakuopj uz kaušanās dienu (Rosse werden zum Streittage bereitet) Spr. Sal. 21, 31. drīzāk... valsti izpuostīsiet, nekâ sakuopsiet Kaudz. M. 34;

2) zusammenbringen, einbringen, abernten
U. Refl. -tiês,

1) sich beschicken, sich in Ordnung bringen:
Ādams... nuomazgājās, sakuopās Janš. Dzimtene V, 16. Kača sakuopjas un saruotā galvu ebenda 373;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen
(perfektiv): saimniece jau laikā visu sakuopusēs Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) sich anessen; sich antrinken:
zuosis sakuopās labi pa ābuoliņu Dünsb. kuopies bija arī Matvijs, bet vēl ne sakuopies (aber war noch nicht betrunken) Aps.

Avots: ME II, 661


salīdzēt

salīdzêt, helfen (perf.): darba laikā atnāks tē̦vs vai Grieta mums salīdzēt Janš. Bandavā I, 25.

Avots: ME II, 672


salikt

salikt,

1): s. aci (Sing˙!) AP., einschlafen;

2): puiši šur nākdami raibas šlipses salikuši Tdz. 57991; ‡

4) s. kam par aubi Saikava, jem. verprügeln;


5) s. pļavas cieti Seyershof, das Betreten der Wiesen und das Weiden auf ihnen verbieten.
Refl. -tiês,

1): iz (= uz) tevi (zu einem Tisch)
sasaliku šās vasaras pelnījumu Tdz. 50449. navā kur s. (= salikt savu mantu) Auleja. sataisa plauktus, kur s. (= visu kuo salikt) Sonnaxt;

3): (zu einem gemeinsamen Unternehmen) sich einigen:
salikās, kaî taisīt pirti Auleja; Jān[i]s ar Pieteri sasalika ("?"), kaidu darbeņi darīt Tdz. 54090; ‡

4) sich (auf den Kopf) auflegen
(von vielen Subjekten): tie ar reizēm tādas savādas (scil.: ce̦pures) saliekas Kaudz. Izjurieši 222; ‡

5) sich zusammentun:
salicies ar citiem tādiem banddzēŗiem, vazājas pa kruogiem Janš. Līgava I, 163.

Avots: EH XVI, 425


samargot

I samarguôt, tr.,

1) verzieren, bunt machen
(perfektiv): cik tur dīvaini un cieti likās saauguši sakrustuotie zari un lapas! un Jancim... iegribējās mesties uz šī samarguotā auduma Valdis Stabur. b. 154, avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem, kuri atkal bija sasaistīti un samarguoti dažādām aukliņām ebenda 187;

2) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu samarguot (Var.: salasīt; nevar ziedu piemarguot) BW. 5869 var.

Avots: ME II, 680, 681


sapampaļāties

sapampaļâtiês, sich übermässig anziehen: kad kāds aukstā laikā uzve̦lk vairākus kažuokus, satinas ar lakatiem, tad viņš ir sapampaļājies Alt - Rahden. satinies jeb sapampaļājies kâ pampaļa Lennew.

Avots: ME II, 696


sapērt

sapḕrt, ‡

3) zu Boden schlagen, niederschlagen, zerschlagen:
liels lietus sapēris linus Linden in Kurl. krusa var s. vasarāju Kaltenbr. ķēve sapē̦ruse prieškas ritiņus ebenda; wund schlagen (?): netikās tālāk iet: kājas bij sapē̦rtas uz akmeņiem kā rīkstes Skalbe Raksti IV (1938), 75; ‡

4) durchrühren
(sakul˜t): s. uolas baltumu baltās putās AP. kaļķi jāsapeŗ, kamē̦r pie šķipeles neturas klāt Orellen. s. de̦sas (Eingeweide) ar sāli AP. ‡ Refl. -tiês. sich übermässig od. stark (in der Badstube sich waschend) mit dem Blätterquast schlagen: viņš ... stipri sapēries uz lāvas Pas. XIV, 116. laikam vakar pārāk sapēries Orellen.

Avots: EH XVI, 435


sapērt

sapḕrt, tr.,

1) durchprügeln, verprügeln:
saper savu sulaini LP. I, 39. ar apaušiem sapē̦rdams (sc.: zirgus) Kaudz. Jaunie mērn. laiki Il, 113. zilu un jē̦lu sapērt Spr. Sal. 20, 30;

2) entzweiprügeln, -schlagen:
tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143.

Avots: ME II, 698


sāpīgs

sâpîgs,

1): juo rīkste ir plikāka, juo viņa ir sāpīgāka AP.; ‡

2) "?": viņš palika uz manu vīru tāds s., ka mēs ilgāk neciemuojamies Seyershof.

Avots: EH XVI, 472


sapilēt

sapilêt,

1) tröpfelnd sich ansammeln:
te sapilējis daudz ūdens. uz veļas sapilējusi darva. sveces tauki sapilejuši lîelā pikā Jürg.;

2) von einer tröpfelnden Flüssigkeit durchnässt werden:
se̦ga sapilējusi gluži slapja.

Avots: ME II, 699


saputināt

saputinât, tr.,

1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;

2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;

3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;

4) vernichten.

Avots: ME II, 709


sarēdīt

sarẽdît Mar., Grünh., tr., in Ordnung bringen, vor-, (zu)bereiten (perfektiv): sarēdi istabas lietas kārtībā! Mar. sarēdīt dzīvuokļus pavasara priekiem Alm, piedurknes pieglaudās apģē̦rbam tâ, ka nebij ne˙kas citādi sarēdījams ders. uzturas vielas tâ sarēdītas, lai īsā laikā nuoguldītu miesā daudz tauku ders. sarēdīt spiešanai (zum Druck vorbereiten) kādu nuo... runām Kundziņš Kronw. 112. viņš... sarēdījis... visādus vārdu krājumus ebenda S. 124. kādas piktas acis tā pruot sarēdīt Alm.

Avots: ME II, 716


sareģžīt

sarežģît Wid., PS., Trik., Smilt., sarežģêt U., sarežģinât U., tr., verflechten, verwickeln, Stricke in Unordnung bringen U., verwirren (auch fig.): dzijas, diegus, tīklus. šāvieni drāts tīklus vēl vairāk sarežģī A. XX, 707. tuos cimdiņus brāļam devu, kur rakstiņi sarežģīti (Var.: sajukuši) BW. 25488. es nedevu ne˙vienam savu dziesmu sarežģīt (Var.: sarežģēt, samurkšīt) BW. 899. aptvert savā uomā sarežģītus jautājumus (verwickelte, schwer zu lösende Fragen) Vēr. I, 1436. nuo grgkiem sarežģītu (verwirrt) sirdi atpestīt aus einem alten Gesangbuch. Refl. sarežģîtiês Ruj., Bers., sarežgêtiês Celm., sarežģuôtiês Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 47, sich verwickeln, sich verwirren (auch fig.): dzija sarežģījas Ruj., Bers. zirgs stāvēja krūmuos sarežģījies Krišs Laksts 85. ķesterim sarežģījās kājas LP. VII, 129. cīņa vēl sarežģījās (wurde verwickelter, komplizierter) Konv. 2 404. sarežģas duomu audi Kārstenis. - Subst. sarežģījums, der Wirrwarr; die Verwicklung, Verwirrung, die Komplikation: teikā... viss burvīgi vijas un pinas, bez kādiem ievē̦ruojamiem sarežģījumiem B. Vēstn. bija kāds mazs sarežģījums Strausu dzimtā Jāņa dēļ A. v. J. 1896, S. 755.

Avots: ME II, 715, 716


sarietēt

sarietêt,

1): tik īsā laikā guovs tesmenī vēl ne˙kas nebija sariẽtējis Dunika. (pienu neslaucuot) guovei desmenis sariẽtējis tik ciets kâ akmens Frauenb.

Avots: EH XVI, 442


sārni

sārni (unter sãrņi),

1): "cilvē̦ka sviedri kuopā ar miesas netīrumiem" (mit ā`r) AP.: kad auksts sārms ir, tad vair neatle̦c sā`rni; kāmē̦r vēl silts ir, tikām velē laukā Ramkau. avuotiņš izverda sārnus ("?") Skalbe Raksti I (1938), S. 324.

Avots: EH XVI, 472


sasalt

sasalˆt: laiks bija ziemas, - jī cieši sasala (wurde ganz steif vor Kälte) Pas. X, 257 (aus Lettg.). kâ tu bē̦rnu ziemas laikā aizve[dī]si? jis sasals! Kaltenbr. kad ir sasalis (hat zu frieren bekommen), tad paliek slims Linden in Kurl. kad zirgs saskriets, tad tas jātur siltā vietā, lai nesasaļ (sich nicht erkältet) Sonnaxt. ‡ Subst. sasalumi Allend. n. FBR. XIX, 83, hartgefrorener Kot auf dem Wege.

Avots: EH XVI, 445


saskatīt

saskatît, tr.,

1) erblicken, deutlich erkennen:
uz trīs suoļiem ne˙kā nevarēja saskatīt DL. bij tumšs, un nevarēja tik ātri saskatīt A, v. J. 1902, S. 396. skaidrā laikā varam saskatīt bezgalīguo debess plašumu Populāra astr. 9. skatījās un saskatīja ar! Vēr. II, 195;

2) saskatīt acis, durch Lesen die Augen ermüden
Ahs. n. RKr. XVII, 51: kad vakaruos pie uguns ilgi lasa, tad saskata acis;

3) hin und her schauend finden, ausersehen:
s. līgavu. Refl. -tiês, einander ansehen, anblicken; gegenseitig Liebesblicke od. auch feurige Zornesblicke wechseln Mag. XIII, 3, 62; sich ineinander vergucken, verlieben U.; saskatīties acīs Kaudz. M. 12, einander in die Augen blicken, tikai acis ar acīm saskatās Poruk. mēs tâ dīvaini saskatījāmies Vēr. I, 1165, viņi e̦suot abi kruogā saskatījušies, sie haben sich beide im Kruge verliebt Mag. XIII, 3, 62. tur, kas jauni, satiekas, - satiekas, saskatās Fallijs.

Avots: ME III, 732


saskubt

saskubt,

1) = paspẽt: nevarēja laikā saskubt Dunika. šuodien nesaskubām (nepaguvām būt) baznīcā N. - Bartau;

2) sich beeilen:
saskubjat nu ātrāk! Rutzau.

Avots: ME III, 734


sasmeļķēt

I sasmèļķêt 2 , zu lange in der Wärme gehalten verderben (intr.), einen schlechten Geschmack bekommen (z. B. vom Brot und gekochten oder gebratenen Kartoffeln) Sessw., Fehsen: plāceņi, kartupeļi sasmeļķējuši (nedabūjuši īstajā laikā atdzist, sagandējušies) Laud. - Auch: sasmeļķē̦ta (verdorbenes) maize Vank.

Avots: ME III, 739


sašmukt

I sašmukt,

1) flüchtend hineinfliegen, hin einlaufen
(von mehrern Subjekten) Spr., Golg., Mar., Schwanb., Sessw., Lindenhof, Jürg., Nötk.. Selsau, Druw.: visi bē̦rni sašmuka kaktā Bers. guovis sašmuka krūmuos Peb., Fehteln, Adsel;

2) hinabgleiten:
bē̦rns staigā sašmukušām zeķēm Preekuln;

3) sich zusammenziehen
(sarauties): valgs lietus laikā sašmucis Kalleten.

Avots: ME III, 758


sašņaukt

sašņàukt,

1) schneuzend, schnupfend beschmutzen:
s. lakatiņu netīru Golg.;

2) schnupfend verbrauchen:
s. nedēļas laikā daudz tabakas;

3) zerschneiden:
s. pirkstu Wolmarshof. Refl. -tiês tabaku Ar., reichlich Tabak sehnupfen.

Avots: ME III, 759


sasplīdēties

sasplĩdêtiês "?": ādas plẽve starp adatām sasplīdējas kâ vēja laikā starp kuokiem un šņuorēm laivas buŗas Siliņš Latvijas zivis 10.

Avots: EH XVI, 449


sastāt

sastât, intr., refl. sastâtiês, sich (zusammen)hinstellen (gew. von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt); stehen bleiben: strauti sastājušies kâ kuopā ("standen auf Haufen") II Mos. 15, 8. vērši sastāj ap vīreli LP. IV, 16. visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļuo galdiņu De̦glavs Rīga II, 1, 309. audzēkņi sastāja ailē Pas. III, 314. mēs ar Pēteri sastājām itin tuvu pie ve̦ctē̦va Kleinb. te kāds pulciņš sastājis uz ielas MWM. mājenieki ir sastājušies gatves galā Purap. Kkt. 148. visi iet iekšā un tur kuopā sastājušies... dzied BW. III, 1, 53. asaras likās sastājušās kaklā Apsk. v. J. 1903, S. 611. raguos sastāties, aneinander geraten Segew.

Avots: ME III, 746


sastindzināt

sastiñdzinât, tr., fakt., erstarren machen, steif werden lassen: sals bij sastindzinājis visas dūņupes un purvus Jauns. lai gan es aukstuma un le̦dus sastindzināts MWM. tava aukstā dvaša sastindzināja katru stādiņu Vēr. II, 453. viņai likās, ka tuo sastindzinātu tāds smags vē̦sums Saul. III, 17. nedrīkst ne˙kas dzīvs tuvuoties, kuo tūdaļ nesastindzinātu nāves dvaša Stari III, 201. acis tādas, kuras sastindzina kādu, uz kuŗu viņas skatās Etn. I, 91. straujuo dabu sastindzināt B. Vēstn. spē̦ks, kuŗš sastindzināja liesmu Stari II, 681.

Avots: ME III, 747


sasviedrēt

sasviêdrêt: mani ... stundas laikā ... tâ s. A. Upītis Sm. lapa 57.

Avots: EH XVI, 453


satīkot

satīkuôt, trachtend (nach etwas, es) erlangen: tikām tīkuoja, kamē̦r satīkuoja Lis.

Avots: ME III, 763


satikt

satikt, tr., intr.,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325. dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214. malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;

2) ereilen:
juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320. taids pat gals satika arī raganas meitu 369; sich vertragen; übereinkommen U. (mit ar komponiert): tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.: satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.) satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.: ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl. -tiês,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582. nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31. nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43. māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;

2) sich begegnen, sich treffen:
satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263. ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t. satikšana,

1) die Begegnung
U.;

2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis
U.: Sprw. kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.

Avots: ME III, 762, 763


satrāpīt

satrãpît Spr., Wid., satrāpt. tr., (an)treffen: Līna satrāpīja... puišus Pasaules lāpītājs 232. dievs zin, vai tu viņu... satrāpīsi mājā Tirzm. nevarēju viņa ne˙kad satràpt 2 mājā Lis. Refl. satrãpîtiês,

1) sich treffen
Spr.;

2) eintreffen, passieren
Wid.: rudzu kulšana un sēšana satrāpījās vienā laikā Dunika.

Avots: ME III, 765


saucināt

saũcinât: mūsu mācītājs nesaũce̦na, bet katuoļu gan AP. vecene katuoliete un saucinātāja A. Upītis Pirmā nakts 199. zināja saucināmuos vārdus (Zauberworte?) Ciema spīg. 117. Līze likās ne˙maz nedzirdējusi vīratē̦va saucinātā vārda 100.

Avots: EH XVI, 459


šaudelēt

šaũdelêt: tikām šaudelēja suņus, kamē̦r nuošāva labu luopu suni Seyershof.

Avots: EH II, 622


saule

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I 2 , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460


saule

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773


saunēt

saũnêt, in dicke Kleider einwickeln, einhüllen: kuo nu bē̦rnu tâ saunē siltā laikā? Refl. -tiês, sich dicht einhüllen, sich warm ankleiden Wolmarshof.

Avots: ME III, 774


sausmaņām

sausmaņām,

1): karstā laikā s. (mit 2 ) nāk mazgāties Frauenb. mums s. bij prusaki AP. piekraut s. bļuodu pilnu ar gaļu vien Seyershof. e̦ze̦rā zivju varē̦tu būt s. Siuxt.

Avots: EH XVI, 461


savaisloties

savaisluôtiês: karstā laikā blusas var diezgan s. (mit 2 ) Kand.

Avots: EH XVI, 462


savaisloties

savaisluôtiês, sich durch Geburten reichlich vermehren Wid.: gada laikā savaisluojas tādā kārtā 6 - 8 paaudzes Konv. 2 912.

Avots: ME III, 779


savājoties

savâjuôtiês, schwach werden: Ziemelis ... stipri savājuojās, nuolikās pa˙visam gultā Janš. Mežv. ļ. II, 545.

Avots: EH XVI, 464


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


savēst

savēst, kühl, kalt werden: savē̦sušiem luocekļiem Upītis Sieviete 283. Refl. -tiês, sich erkälten Wid.: lai dze̦strā laikā Anna nesavē̦stuos A. XI, 44.

Avots: ME III, 786


savilināt

savilinât, saviļinât, tr., zusammenrollen, zusammenkneten; zwischen den Fingern zerrollen, zerkneten Mag. XIII, 2, 63: gluomas tik dzidri dze̦ltē̦nas, kâ būtu savilinātas nuo sabiezējuša liepu me̦dus Janš. Bandavā I, 226. ar siekalu palīdzību mēle saviļina barību Alksn. Bar. 24. saviļināt pikās Etn. II, 136. es tādu Indriķi uzmūrē̦tu: nuo mālu pickiņas saviļinātu BW. 20161, 2.

Avots: ME III, 787


savilkt

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787


sēja

I sẽja: mit è - auch AP., mit ê 2 - auch Frauenb., Iw., Siuxt; sēju un dē̦stu laikā Jauns. Daugava 1928, S. 290. kuŗi sēja sējas jaunuos tīrumuos Jauns. J. un v. 19. pirmā sèja 2 labi izduodas Linden in Kurl. nuo pūra sējas pa divi birkavi linu izaug Kaltenbr. šuogad būs agrā s. labāka kâ vēlīnā AP. nuo visām sējām zirņus sēj pirmuos ebenda. agrāk zemi sadalīja pa sējām; cik liela saimniecība, tik liela s.; vienā sèjā sẽja linus, uotrā rudzus ... ebenda. s. ir sazēlusi Iw.; die Saatzeit (mit è 2 ) Kaltenbr. - "Nachtigal" ME. III, 824 zu verbessern in "Nachtigall".

Avots: EH XVI, 480


sibīt

sibît,

1) = sibât 2 Wid., schnell hin und her bewegen: mazuo galviņu sibīdams A. XI, 178. pelēcītis sibī galvu Jürg., Plüd. LR. III, 323. nesibī vējlukturi! Jürg. ar pirkstu sibīt (schwenken) Ruj.;

2) s. sibkt 1. Refl. -tiês, den Kopf auf und nieder beugen (von Pferden)
Erlaa: zirgi sienlaikā sibījas. Das Reflexiv und sibit 1 dürften auf estn. sibima "nicht still haiten, zappeln, mit dem Schweife schlagen" beruhen.

Avots: ME III, 835


šij

II šij, mundartl. für šī IV: citu gadu šij laikā BW. 26295.

Kļūdu labojums:
šī IV = šī III

Avots: ME IV, 18


sīkme

sīkme,

1) sīkmīte Druw. "die kleinen und Jüngsten in der Menschen-od. Tierfamilie":
vē̦cākiem ir daudz kuo pūlēties, juo tā sīkmīte ir liela Druw. n. RKr. XVII, 76. ganāmā pulkā ir lieta sīkmīte ebenda. sîkme, Lämmer AP., Lis.;

2) kleine Gegenstände
Warkl.; Kleinlichkeit: nuo sīkmes putekļiem tām neizkļūt Duomas III, 943. kur tautas gaišums pazūd sīkmes tvaikā Druva I, 562.

Avots: ME III, 852


sīkoņa

sīkuoņa,

1) das Rauschen od. Summen:
vienmuļa ziemeļa s. Arnis Andr. Salgala dz. un n. 149;

2) ein summendes Insekt:
kâ zirgi linu raujamā laikā ar sīkuoņām kaudamies Kaudz. Izjurieši.

Avots: EH II, 492


simtmutains

sìmtmutaîns, mit hundert Mundern versehen: likās, sūneklis kļuva par simtmutainu dzīvu būtni, kas daiņuo un gavilē Veselis Saules kapsē̦ta 106 f.

Avots: ME III, 841


sist

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850


skaudrs

skaudrs,

1): skaudri paskatīdamās Ciebai acīs Janš. Līgava I, 204. izmanīdami viņas skaudruo prātu Rūžu Kr. 8. dzirkstuošas, skaudras pakavu sasišanās skaļums Jürgens 41; ‡

2) "?": centrāltirgus skaudrās kuores Sārts Jaun. Ziņas 1938, No 22. (sē̦rmuokšļi) auga, skaudri sliedamies pret sauli Vindedze 164. vē̦ruoja tāli un skaudruo debesi (skaidrā, aukstā laikā) 208. viņš skaudri un žigli nāca pie viešņas Anna Dzilna 173. ‡ Subst. skaudrums, die Schärfe:
tiem izdziest sejās cietais s. A. Grīns Dvēseļu putenis I, 228. Zur Etymologie s. auch E. Fraenkel Studi balt. VI, 105 f.

Avots: EH II, 502, 503


šķēpele

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è 2 ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33


šķērmēt

I šķẽrmêt Bauske, Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ḕr 2 ) Druw., Golg., Kokn., Lis., übersäuern (intr.) Lennew., šķẽ̦rms werden Fest.: piens sāk siltā laikā drīz vien šķērmēt Fest., Smilt.

Avots: ME IV, 35


šķerms

šķe̦r̃ms Riga, Salisb., = šķē̦rms: ja sulas jeb paniņas siltā laikā kādas dienas vēl stāv, tad ļuoti saskābst jeb paliek šķē̦rmas Erlaa. sirds pildās kâ ar šķe̦rmām indevēm Boriss God. 17.

Avots: ME IV, 28


šķidrs

šķidrs,

2): auch AP., Orellen, Salis, Sonnaxt; ‡

5) "irde̦ns, viegli šķiŗams, nesapikājies" Auleja.

Avots: EH II, 635


šķiedrāt

šķiedrât, -ãju "(šķiedrai) atlēkt nuo tilināmuo linu kaula" Nötk. (mit iê): lini gatavi saņemšanai, juo sāk jau šķiedrāt Fest., Smilten; faserig, fadenscheinig werden (mit 2 ) Schibbenhof: palagi jau sāk šķiedrāt; (beim Spinnen) aus einzelnen Fasern den Faden machen Salis; sich wie Fasern und parallel in die Länge strecken: mākuoņi šķiêdrā uz lietu; tādā laikā jāsēj lini, juo tad tie labi šķiedrā Sessw. padebeši šķiêdrā uz labu laiku; tad jāsējuot lini Nötk. Refl. -tiês, faserig, fadenscheinig werden: pusvadmala ātri sāk šķiêdrāties Jürg.

Avots: ME IV, 52


šķobīt

šķuobît, -u, -ĩju, freqn. zu šķìebt, neigen, zum Wackeln, Wanken bringen U.; (das Gesicht) verziehn (mit uô) Arrasch, Bers., C., Ermes, Golg., Lis., Nötk., PS., A. - Schwanb., (mit 2 ) Dond., Dunika, Grünw., Iw., Mesoten, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, (mit ùo 2 ) Gr. - Buschh., KL, Kr., Meiran, Saikava, Fratzen, Gesichter schneiden Oppek. n. U.: atte̦kā vēži ūsus vien šķuoba Jaun. mežk. 18. viņš... runājuot šķuobīja muti Vēr. I, 366. šķuobīja lūpas A. XX, 947. vaigu šķuobīšana Sadz. viļņi 77. kuo te savu... ģīmi šķuobi kâ mē̦rkaķe! R. Sk. II, 134. Refl. -tiês,

1) wanken, wackeln
U.: šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi RKr. VI, 658, viņai likās, ka siênas šķuobās Sadz. viļņi 203. zaķītis gan šķuobījās, gau gruozījās JK. V, 63. viņš šķuobās, bāl un gaisu tver A. XXI, 597. ve̦ci zuobi šķuobījās BW. 13008. šķuobās gurni staigājuot 11108;

2) "vor Hochmut nicht wissen, wie sich betragen"
(mit ùo 2 ) Stomersee;

3) = vaibstīties, Fratzen schneiden: šķuobījās gan, bet izdzēra Grünwald, (mit 2 ) Gramsden. Trotz šķiebt (s. dies) schwerlich mit uo aus on; vielleicht mit uo statt ai nach Mustern wie griezt: gruozît; vgl. auch das Reimwort uobīt.

Avots: ME IV, 57


skopot

skuopuôt(iês), geizig sein, geizen: neskuopuodama ar saviem paduomiem Kra. Vīt. 41. skuopuot ar savām dāvanām B. Vēstn. ar sìenu pavasaŗa laikā jāskuopuojas Nigr. sākumā Klibzaķis naudu labprāt aizdeva, vē̦lāk tas ar tuo sāka skuopuoties Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME III, 910


skopoties

skuopuôt(iês), geizig sein, geizen: neskuopuodama ar saviem paduomiem Kra. Vīt. 41. skuopuot ar savām dāvanām B. Vēstn. ar sìenu pavasaŗa laikā jāskuopuojas Nigr. sākumā Klibzaķis naudu labprāt aizdeva, vē̦lāk tas ar tuo sāka skuopuoties Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME III, 910


skrapāties

skrapâtiês,

1): kaķis skrapājas zemē nuo kuoka Seyershof; ‡

2) sich unablässig um etwas bemühen
Seyershof: viņš tikām skrapājās, kamē̦r tika pie sava zirga.

Avots: EH II, 507


skūpsts

skùpsts 2 Kl., skûpsts 2 Karls., Arrasch, der Kuss: lūpas satikās . . . sirsnīgā skūpstā Pē̦rkuoņdē̦ls.

Avots: ME III, 908


skurināt

skurinât, tr., schütteln (Apfelbäume Erlaa, Peb., Kokn. n. U.), rütteln, hin u. her bewegen; zausen U.; lausen U., im Kopf Parasiten suchen Mag. XIII, 2, 66: vīri... bārdas vien skurināja (Var.: kustināja) BW. 19823. aita skurina asti Golg. cūka... ausis vien skurināja (Var.: škurināja, luncināja, plaukšķināja) 22832. mana sieva piedzē̦rusi, ausis vien skurināja 26980. mazais ļipu skurināja 34678 var. viņa skurināja baltās galdauta bārkstis Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa skurināja nuogrieztuo dvieli Blaum. vējš skurina, der Wind zauset U. Refl. -tiês,

1) sich schütteln:
drebinādamies, skurinādamies un viebdamies Austriņš Vērpetē 19;

2) sich in den Haaren kratzen, krauen, mit dem Schnabel in den Federn suchen (von Vögeln)
U., Mag. XIII, 2, 66;

3) trödeln, mit Nichtstun die Zeit verbringen:
luopi karstajā laikā netiek ē̦duši, tikai skurinās pa krūmiem Druw. n. RKr. XVII, 77. In der Bed. "schütteln, rütteln" vielleicht durch spurinât beeinflusst. Sonst zu ai. skunāti "stöbert, stochert", an. skora "scheuern, schrubben", mhd. schorn "zusammenscharren" u. a., s. Persson Beitr. 952 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 552.

Avots: ME III, 906



slaicīt

slàicît 2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.

Avots: ME III, 912


slaiks

slaîks,

1): auch Kaltenbr.; s. (=gaŗš) cilvē̦ks AP. s. kuoks Salis. citām cūkām slaikāka (= gaŗāka) spalviņa Orellen;

2): reichlich gebend, nicht sparsam
AP.: viņam slaika ruoka. Subst. slaîkums: meitiņas ... visas vienu slaikumiņu BW. 13250, 52.

Avots: EH II, 519


slaistīt

slàistît C., PS. (li. šlaistyti Tiž. I, 236), slàistît 2 Kl., Prl., Kr., slaîstît 2 Karls., Iw., -u, -ĩju, tr., öfters in die Höhe heben U., recken; aufstellen: atiet . . . kaza ragus vien slaistīdama BW. 29101,1. ragus slaistīdami vēži likās vai nu uostuot, vai klausuoties Aps. VI, 8. zirgi iet viņiem gaŗām ausis slaistīdami MWM. VIII, 246. meitas galvas vien sāk slaistīt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. viņš likās gultā un slaistīja kājas Duomas I, 926. kārtis slaistīt, Stangen aufstellen, aneinanderstellen U. stārasts slaista baltu spieķi kunga rijas piedarbā; tâ ve̦lns viņa dvēselīti slaistīs elles dibinā BW. 31505. Refl. -tiês (li, šlaistýtis "sich mehrfach lehnen an"),

1) sich in die Höhe heben; sich bäumen
U.: briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192. pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1. kumeļš stāvu slaistījās 2940. jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293. lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;

2) sich recken, rekeln
U.: ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.: pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;

3) faul bei der Arbeit sein
U., Zaravič; sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen. Zu slìet.

Avots: ME III, 913, 914


šļaksts

šļaksts, -s Saikava, = šļakstiêns; der Tropfen, der Spritzer Spr., Saikava: viļņa piesitiens lejā nelikās šļaksts, bet simtas balsis kuopā Ezeriņš Leijerk. II, 192. viņš bried pa dubļiem, ka šļakstis vien le̦c Saikava.

Avots: ME IV, 62


slapt

slapt (li. šlàpti), sluopu (mit 2 Dunika, Karls.), slapu, intr., nass, feucht ;verden: līdzi gāju druviņā, tūdaļ slapu (Var.: mirku) rasiņā BW. 7515, 2 . neļaudams tām (= drēbēm) slapt ūdenī Janš. Dzimtene 2 II, 69. likās... kaut kas it kâ sluopam nuo kamiešiem uz leju, - tâ tad laikam tecēja asinis Bandavā I, 272. lai tikai līst, līdz asni slaps un susēs MWM. XI, 256. Zu slapjš.

Avots: ME III, 917


šļauku

šļauku Ar., Spr., šļaûkus Warkl., Adv., = garšļaukus, der Länge nach, liegend: viņš nuolikās šļaukus Warkl.; šļauku, schräg: abas ē̦kas... šļauku tuvuojās viena uotrai A. v. J. 1892, I, 203.

Avots: ME IV, 67


slauna

I slaũna: auch Für., (mit 2 ) Stenden; slaũnas (plur. t.), die Hüfte Dunika; ej ar plikām slaunām Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH II, 521


slauna

I slaũna Preekuln, die Hüfte L., U., das Schenkelstück am Fleisch U., die Keule am Vogel L., U.: es atradu dēlu māti plikām slaunām staigājuot VL. aus Preekuln. Nebst slaune II, slauns II zu li. šlaunis, apr. slaunis "Oberschenkel", lat. clūnis, ai. š̍rōṇi-ḥ, an. hlaun "Hinterbacke", cymr. clûn "Hüfte", s. Walde Wrtb 2 172, Petersson IF. XXXV, 269 ff., Boisacq Dict. 472.

Avots: ME III, 919


slava

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. 2 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920


šļerpīgs

šļer̃pîgs Bershof, Bauske, schmutzig; šļerpīgs cilvē̦ks Grünh., Usingen. viņas māte bija ļuoti šļerpīga un netīra MWM. X, 575. šļerpīgs laiks, schlechtes Wetter Grünh., Usingen, Schlackenwetter Neu - Platohn. ja nebūtu tā lielā lakata, tad tev tādā šļerpīgā laikā būtu klājies gan gluži čūriski Alm.

Avots: ME IV, 71


šļoka

šļuoka,

1) šļuõka Grünw., Gr. - Sessau, Salis, Widdrisch, Zögenhof, šļùoka 2 Bers., Kr., Kreuzb., Lub., Saikava, Selsau, Warkh., Warkl., der Weg, den Vieh im Getreide eintritt
U., Grawendahl, Spur im tauigen Grase Lind. n. U., Kalz., Selb.; zusammenhängende Spuren von schmutzigen Füssen auf der Diele Kalz.: kur pīles gājušas pa pļavu, palikuse šļuoka Gr. - Sessau. pa kapu ve̦lk krustiski šļuoka D. 116, 64;

2) comm., einer, der mit schleppenden Schritten geht und sich dabei (mit Kot) besudelt:
kāpēc bij slapjā laikā jāšļuokā uz tirgu? kāda nu esi nuotaisījusēs kâ šļuoka! Druw. n. RKr. XVII, 81; wer Gras oder Getreide niedertritt; wer sich umhertreibt und wessen Worte oder Taten unangenehme Folgen haben (mit ùo 2 ) Bers. Wohl aus sluõka II, vgl. stuokât I; anders Zubatý BB. XVIII, 265 und Būga LM. IV, 443. Das šļ- (für sl-) mag aus Wörtern wie šļaukas I 3 stammen.

Avots: ME IV, 80


šļūdēt

šļûdêt AP., Bers., C., Drosth., Jürg., Kalz., Kl., Lasd., Laud., Lennew., Lis., Lubn., Nötk., Odsen, PS., Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Serben, Sessau, Schujen, Schwanb., Wenden, Wolmarshof, (mit û 2 ) Grünw., Salisb., Selg., Schibbenhof, -u, -ẽju, intr., gleiten, ausgleiten, rutschen Adl., Alswig, Kokn., Mar., Meselau, N. - Peb., Ramkau, Smilten, Stomersee: kāja sāka šļūdēt Adsel, Erlaa, Fest. te nest nav viegli: kāja drīzi šļūd Juris Brasa 340. tas debesis ne˙maz nevaruot paiet - šļūduot LP. V, 58. šļūdēt nuo zirgā uz leju Libek Pūķis 36, krasts šļūd uz leju Schibbenhof, Wolmarshof. sausā laikā pastalas šļūd Jürg. kad pakulu zeķes adījām, tad adatas šļūdeja tīri stāvu laukā AP. ātrāk viļņi šļūd Apsk. v. J. 1903, S. 226. daudz jūŗā gulbju šļūd Stari III, 114, ve̦zums sāka šļūdēt uz leju pa gluduo slīpumu Bers., Drobbusch, Druw., Fehsen, Lös., Sessw, gar sārtajām puķēm izkapte šļūd MWM. v. J. 1896, S. 650, šļūd- für šļūz- (vgl. služât) nach slîdêt, oder aber zu einer Wurzelform sleu-d(h)- neben sleu-g̑-, sleu-b-. Analog ist wohl auch slude̦ns zu beurteilen.

Avots: ME IV, 78


slumpens

slumpe̦ns "?": sāka slumpe̦niem suolīšiem dikāt atkal tāļāk LA.

Avots: ME III, 941


šļurba

šļurba,

1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;

2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;

3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ 2 ).

Avots: ME IV, 76


smacēt

smacêt, -ẽju, tr.,

1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;

2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.

Avots: ME III, 946, 947



smeldze

I smeldze,

3): auch Burtn.; ‡

4) "sauss karstums, kuo izjūt vis˙biežāk karstā laikā mežmalu dienvidus pusē" (mit elˆ ) Drobbusch.

Avots: EH II, 535


smērēt

smẽrêt,

1): nestāv (es lohnt sich nicht)
dvēseles savas smērīt Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine). jāsargās art pārāk drē̦gnā laikā, kad arkls "smērē" Konv. 1 127. smērējuošie ruļļi Konvers. vārdn. 2 664;

2) schlagen
Orellen, Saikava: s. kam par ģēveli;

3) spotten, schimpfen
Saikava: smērē pretī! vai tev mēles trūkst? Refl. -tiês, ‡

2) "?": tad laikam kungi atļaus gan mums... s. pie Anniņas?... pirkstiņa ... mēs tad vairs pie Anniņas nedrīkstēsim piedurt! A. XXI, 417.

Avots: EH II, 537


smuikas

smuikas Ermes (mit uĩ), Plūd., Duomas II, 135, die Geige Celm., Wid. (sg. smuika): smuikas sīc smalki un sīki Janš. Dzimtene 2 I, 13. spēlēt uz smuikām 452. dzird kuoklējam kuokli, spēlējam smuĩkas Precību viesulis 81. kāds dziesmu dziedāja, ar smuikām pavadīdams Plūd. LR. III, 7. Zunächst wohl aus li. smuĩkas dass.

Avots: ME III, 969


šmūksts

*šmūksts od. *šmūksta, der Schall, der beim Fallen der Regentropfen entsteht: šmūkstu, kas skan, kad smagās lāses ... nuo kuoku lapām lietus laikā krīt MWM. VI, 809.

Avots: ME IV, 87


snaicīt

snaicît, -cu od. (Lis., KL, Gr.-Buschhof, Memelshof) -ku, -cīju, langen nach: pēc Austras ruokas snàicīt 2 (Golg.) A. v. J. 1901, S. 5. snaicît (ausstrecken; rümpfen) de̦gunu Ramkau, Unzufriedenheit äussern. snàicīt 2 (hinaufreichen) sienu Lis. snaicīt 2 nagus, nach Verbotenemtrachten Gr.-Buschhof, Memelshof. Refl. -tiês (mit ài 2 ) Lis., Kl., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, (mit aĩ) Salis, Jürg.; Wandsen, Stenden, wiederholt langen, sich strecken (N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) nach, zu erreichen suchen Druw., ohne Not sich an einer Arbeit beteiligen wollen Etn. IV, .49: puika, kuo tu snàikies2? ej gulēt! Saikava. kuo tâ snaicies? Stenden. kam sēji zirgu pie sētas? viņš snaicās (snaikās) tai pāri pēc zâles Druw: zirgs snaicījās siena Sessw. nesnaicies pāri galdam! Druw. viņš snaicījās un snaicījās, kamēr sasniedza ābuolus Druw. snaicīties pēc maizes Stari II, 329. viņa snaicījās veikli, ar visu ķermeni Jauns. Dzive 17. ruokas snaicījās, zuobi griezās V. Egl. Zilā cietumā 238. Zilā pakāpusies snaicās saķert ... ceriņzaru Druva II, 909. vis+apkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stuobri Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 198. Zu sniekt.

Avots: ME III, 971


snaika

snaika Bers., Memelshof "kas snaikās (sich wiederholt nach etwas streckt)".

Avots: ME III, 972


snaust

snaũst (li. snáusti), snaũžu, snaũdu, schlummern, schlafen: kas snauž, tas neduomā uz ļaunu JIgRKr. II, sak. v. 549, snaudin (Var.: snaustin) snauda vakarā BW. 11337 (ähnlich 6754 und 8013). izlikās snaužus LP. VI, 26. Subst. snaũšana, das Schlummern Konv. 2 3939. snaũdẽjs, f. -ja, wer (oft) schlummert: snaudējs pieceļas LP. IV, 25. sauca mani snaudējiņu BW. 8537, 5 var. Nebst li. snústi "unwillkürlich einschlafen", snudà "wer gern schläft" wohl zu gr. νυτάζω "bin schläfrig" (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 697, Persson Beitr. 3283, W. Schulze KZ. XXIX, 263, Fraenkel Nom, ag. 11, 61, FalkTorp 1100) und (nach Potebnja PФB. IV, 206) r. dial. снулый".

Avots: ME III, 973, 974


solis

I suôlis,

1): būt[u] man spē̦ks strādājuot, būtu s. te̦kājuot BW. 5355. suolīšuos staigājuot 3745, 1 var. meita suoļiem gāja 3745, 2. jāiet suoļis Janš. Dzimtene III, 298. nu bē̦rais iet pilnīgu suoli Siuxt;

2): auch Wessen; nav kas aiz manis suoli aizme̦t Saikava. aizgāja vakara suolī Anna Dzilna 40. gāja vai brauca gaŗā vai īsā suolī Ciema spīg. 159. staigāt darba suolī Sieva 35. apkuopdams muižas suoli Vanagu ligzda 52. darīt, kas tam tikās savā sē̦tā un tās suolī Vindedze 148; ‡

3) suôlī Saikava, = ciemā, viesuos: iešu s.

Avots: EH II, 610


spaidība

spaidĩba, die Bedrfingnis, der Druck L., U.: spaidības laikā Lenz Spred. grām. v. J. 1764, S. 243; spaidības darbi, notgedrungene, nicht verschiebbare Arbeiten U.

Avots: ME III, 980


spalga

spalˆga Schujen, starker Frost Sessw.: uz sasaluša sniega tādā spalgas laikā Saul, III, 91, Bers., Sawensee.

Avots: ME III, 982


spārs

II spãrs Karls., Wolm., PS., C., Salis, die Bremse U.: lai spāri nekuostu Etn. II, 99. dundurs un aklais spārs, kas dzīvuo nuo citu asinīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 67. pa dienas viduci viņus spāru laikā ieve̦d staļļuos Etn. III, 125; die Libelle PS., Wassernymphe V.: zivtiņas kamstīja pēc... uodiem un spāriem Alm. Meitene nuo sv. 27. spāri . . , laidelējās pa kalmēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16; fig., ein Leichtfertiger (?): tik vieglu spāru, kāds tas, nuovedīs drīz nuo ceļa grāvī iekšā Jaunie mērn. laiki III, 59. Wohl aus spārvs entstanden.

Avots: ME III, 988


spēks

spè̦ks,

1): tev, dieviņ, s., varīte BW. 6933. lāča spē̦ku 29868. kur, māsiņ, tavs spēciņš? 1247. kad biju spē̦kā, varēju visu padarīt Seyershof. pašā spē̦kā biju gan Heidenfeld. sajēma lielu spē̦ku (wurde sehr stark)
Pas. IX, 321. linus vij jaunā, kaņepējus - ve̦cā mēnēsī, - tūlīt cits s. (Dauerhaftigkeit, Ausdauer) Linden in Kurl. kad ābuls laikā nuopļauts, tad ir labības s. ("vērtība") Frauenb.; "Wohlhabenheit" Diet.

Avots: EH II, 549


spika

spika, eine biegsame Weidenrute: saimniece spikām vien spikājama VL. aus Semgallen; vgl. spiks.

Avots: ME III, 995


spildēt

spildêt (??) "?": kungi... laiž ar savām troikām pa šoseju, ka spild vien Bankins Šis un tas III, 53.

Avots: EH II, 550


spīlēt

spîlêt: auch (mit ì ) AP.; jāieliek dzelzis mutē, lai viņam muti spîlē 2 Siuxt; "apspiest, nuomākt, muocīt" Seyershof: ve̦cie mani tikām spīlēs 2 , kamē̦r aizbēgšu nuo mājas. Refl. -tiês: kaut kas viņā spīlējas un tiecās uz āru Jauns. Neskaties saulē 177; sich gewaltsam in eine Spalte hineinzwängen Salis. Nach Sehwers Unters. 117 aus nd. spīlen "aufsperren, durch ein Querholz voneinander halten, ausdehnen".

Avots: EH II, 553


spindze

spindze, = spindele, eine kleine Bremse: zirgi sìena laikā ar spindzēm . . . kaudamies klanās Etn. III, 64. Zu spindzêt.

Avots: ME III, 997, 998


spindzelīgs

spindzelîgs,

1) "?": spindzelīgi luokās slaikā bumbiere Purap.;

2) spiñdzelîgs, hastig, heftig, hitzig
Grünwald; lebhaft; unfreundlich, böse Stenden; unbeständig, charakterlos Bershof; ausgelassen, ungezogen Nötk.; lustig; nückisch Baldohn, Schujen; leichtsinnig; prahlerich Neuhausen, Widdrisch, Amboten; geschickt, gewandt Hirschenhof; weinerlich Ramelshof.

Avots: ME III, 998



sprūdzenis

sprùdzenis,

1): ein Rundholz (ein Knebel), mit dem etwas (z. B., ein Fuder, ein zu schlachtendes Schwein) fester zusammengeschnürt wird
(mit û ) AP.; izvilcis sprūdzeni nuo pudeles kakla Vanagu ligzda 268. puikām aiztaisa svārciņus ar sprùdzenīšiem 2 (maziem kuoka puļķīšiem) Linden in Kurl. kuoka sprùdzeņi 2 (ar tiem bikses samete kuopā) Aahof n. Zemzare Lejasc. 114, Sonnaxt; ‡

3) "?": lamatās bija s. - kas? lapsa? - kâ tad! vare̦ns kūmiņš! Janš. Mežv. ļ. I, 189. Wohl nicht zu sprauga, sondern - mit ū < un. - zu spruñgulis, s. Būga Liet. k. Žod. CVII.

Avots: EH II, 562


sprungulēt

sprungulêt, ‡

2) "?": jaunības dienās, kad Gotlībe vẽl pašu baruonu sprungulēja (wickelte?)
ap saviem pirkstiem, kâ vien iepatikās Veldre Dižmuiža 62. ‡ Refl. -tiês "velties, vārtīties" (mit ) Seyershof: mazs bē̦rns sprungulējas pa gultu.

Avots: EH II, 561


špukteris

špukteris, ein Gläschen, ein Schnäpschen: iemeta . . . labu špukteri A. XI, 110 (ähnlich: MWM. VIII, 722). žē̦l, ka nav kāda špukteŗa magaričām Purap. Kkt. 93. mēs kâ satikāmies, tâ tūliņ pa špukteŗam A. XVI, 316.

Avots: ME IV, 102


stadals

stadals U., stadala Wolm., Planhof, Spr., stadula Ronneb., Smilt., Dr., staduls Kaudz. M. 43, C., Lis., stadeles L., U., stadola U., stadols, die Stadolle, der Stall bei Krügen: zirgu nuolikām stadulā A. v. J. 1898, S. 14. stadula pie kruoga Aps. III, 4. kruoga stadols LP. V, 57. stadalas durvju platumā Kaln. Uozuolk. m. 96. Woht nebst li. stadolê, stadalà und estn. tadol aus wruss. стодола dass., s. Leskien Nom. 478; für stadeles kommt aber auch mnd. stadelhof "Hof, wo man sich niederlässt" als Quelle in Betracht.

Avots: ME III, 1037


stādīt

stãdît C., Ronneb., AP., Karls., Ruj., Salis, Lin., Iw., Dunika, stàdĩt Serbigal, stàdît 2 Kl., Lös., Nerft, stâdît Preili, -u, -ĩju, tr., fakt. zu stât,

1) stellen, setzen
U.;

2) pflanzen
(mit ã ) Wolm. u. a., (mit â ) Warkh., Gr. - Buschhof; kuokus, puķes, kāpuostus, kartupeļus;

3) linus stādīt C., Flachs zum Bleichen auf dem Felde ausbreiten;
stādītiem liniem nav dabūjamas tik tīras galvas, kâ izlaistîem Vīt. 26;

4) (bei einer Arbeit) anstellen, anordnen;
darbiniekus stādīdama (Var.; rēdīdama) BW. 22637, 5. arājiņus stādīdams 29498. māte puiku izmācīja pieguļā stādīdama 30144, 10. nakti vežu līgaviņu; dienu vest nepatapu, kungi stāda druviņā RKr. XVI, 169;

5) taut(iņ)ās stādīt, (jem.) verheiraten
(im VL.); stāsti, māte, mun dziesmiņu, tautiņās stādīdama (Var.; vadīdama)! BW. 17357 2 3;

6) bakas stādīt, gegen Blattern impfen;
stādīja bakas... iedzīvuotājiem, kam pēdējuo sešu gadu laikā nebija bakas stādītas Janš. Bandavā I, 138;

7) anhalten, zum Stehen bringen;
stàdīt 2 zirgus Golg. Refl. -tiês, sich stellen; viss, kas vien priekš acīm stādās St. n. Plūd. Llv. II,184. - Subst. stādîšana, das Stellen, Setzen, Pflanzen; stādîšanâs, das Sichstellen; stādĩjums, das einmalige Stellen, Setzen, Pflanzen; das Gestellte, Gepflanzte; stādîtãjs, wer stellt, setzt, pflanzt.

Avots: ME III, 1050



steidzams

stèidzams, Part. praes. pass. von stèigt, eilig; steidzi, māsiņa! steidzama lieta BW. 14490. steidzams darbs LP. VI, 174, eine schnell zu verrichtende Arheit. steidzama darba laikā bē̦rni palika savā vaļa D. 330. steidzamas ziņas Lapsa - Kūm. 164. naudu būšuot citā reizē dabūt - tā nee̦suot tik steidzama LP. VI, 421. kur tik steidzami, dē̦ls? LP. V, 252, wohin so eilig? Zur Verstärkung von stèigt; vēstnesis aizsteidzās steidzamuo pie dieva VII, 1180,

Avots: ME III, 1058



štikans

štikans, = stikāns 1: liela galva kai tam purva štikanam Tdz. 57741, 3.

Avots: EH II, 656



štikats

štikats Tdz. 57741, II, - stikāns I. Im Original ist es, wie auchštikans, in der 2. Silbe mit o geschrieben, das vielleicht als uo < ā aufzufassen ist!

Avots: EH II, 656


stiknīt

stiknît, -ĩju,

1) tr., intr., mit Mühe ziehen, anziehen, (her)ausziehen:
zirgs tâ stiknī, bet nevar izstiknīt ve̦zumu nuo dūksts Saikava. kuo tu tik ilgi stiknījies ap kāju aušanu! ņem labi sparši un stiknī tik kājā! ebenda. stiknī, stiknī kāju nuo māliem, bet nevar izvilkt Bers., Drosth.;

2) nachlassen, zeitweilig aufhören:
lietus sāka stiknīt; sāpe negribēja ne˙maz stiknīt Sessw. Refl. -tiês,

1) sich abmühen:
tu te vari stiknīties da rītam, tâ˙pat ve̦zumu neatgāzīsi Saikava. kuo tu stiknījies? fragt man jem., der vergeblich etwas aufzuheben versucht Smilt.;

2) stehen bleiben
Lis.; aufhören: vējš stiknījās Lis., Golg., Selsau. putenis sāk jau stiknīties Golg. stiknît(iês) 2 vielleicht zur Wurzel von stikālis.

Avots: ME IV, 1067


stikots

stikuots (erschl. aus infl. stykūts Pilda, Warkl.), die Doppelschnepfe: gaŗš de̦guns kâ tam purva stikuotam BW. 20095, 3. Vgl. ķikuts 1 und stikāns 1.

Avots: ME IV, 1067


stirka

II stirka "wer leicht und unnötig in Zorn gerät" Ekau, Grünwald. Zu stirkāties 4. stirkans "?": Jānīšam garš de̦guns kâ tam purva stirkanam BW. 20095, 2. Vgl. stirka I und stikāns 1.

Avots: ME IV, 1073


strādāt

stràdāt: zemi s. (bearbeiten) Ramkau. auzas sēj mazāk strādātā zemē Linden in Kurl.; bauen (vom Getreide) ebenda: miežus tâpat strādā kâ auzas. bē̦rns sāka s. (spielen) ar savām spēlītēm Saikava. Refl. -tiês: "spēlēties" AP. Subst. stràdâšana: pulkā viegla s. BW. 28421, 5. Subst. stràdãjums,

2) die Arbeit, das Machwerk:
lugas saturs krimināls ... amerikāņu rakstnieka s. P. Ērmanis Gaidītāji 52.

Avots: EH II, 585


strēlains

strē̦lains: s. ("?") dūmu mutulis A. Upītis Laikmetu griežos II, 60. krūmi pārvilka strē̦lainas (streifige) ē̦nas pār lielceļu Arnis Andreja Salgala dz. un nāve 203. strê̦le̦ns 2 gaiss, kad ir kâ stīgas (vertikālas mākuoņu svītras) gaisā Seyershof.

Avots: EH II, 587


strikalči

strikalči Gritzgaln, Memelshof, strikaļi, strikāti N. - Rahden, Kurmene, die Zaunspricker: kaimiņš appinis dārzam strikāļu sē̦tu Kurmene. gar strikaļu sē̦tu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 196. Etwa aus stikāļi + mnd. stricket "Stakett"??

Avots: ME IV, 1089, 1090


subēt

subêt,

1): auch Frauenb.;

2) stauben
Jērcēni: sausā laikā ceļš sub.

Avots: EH II, 599


šucains

šucains um Talsen "?": puikām nuopē̦rts š. dibe̦ns.

Avots: EH II, 657


surba

surba, surbe, surbiņa 2 Sessau, ein Weniges von Flüssigkeiten Plūd. LR. IV, 127, Naud.: paduod vēl kādu surbu Alm. Kaislību varā 79. ne surbas (dzeršanai)! De̦glavs Rīga II, 1, 440. nav vairs ne surbes II, 2, 799. kafijas laikā, kur taču ar pats nabadziņš savu surbiņu uzsilduot A. 1892, I, 265. ne˙vienas surbiņas vairs jums neduošu Brigader Vizb. 75. tie tai būtu kādu ūdens lāsīt[i] jeb alus surbīt[i] priekšā cē̦luši Manz. Post. I, 161. viena vīna uoga uotrai savu lāsu un surbiņu duod 375. nedabū ne kumuosu, ne surbu II, 22. surbiņu ūdens 250. Zu sarbt.

Avots: ME III, 1124


susētuvis

*susẽ̦tuvis: auch Bērzgale (der Schatten eines Lebewesens), Kalupe, Lubn., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Skaista, Zvirgzdine, Pas. XII, 426 (aus Preiļi); stāvēt var "pakrēslī", bet cilvē̦kam vai kuokam ir "s." Borchow. kuo ej pēc mani kai s.? Zvirgzdine. bailīgs kai s. ebenda. likās, ka tikai s. nuostiepās; pat pē̦du nepalika, kur viņa pārskrēja Sprūdžs Daugava 1939, 601.

Avots: EH II, 604


šūte

I šūte Spr., Stockm. n. Etn. I, 90, Fest., šūts, -s Spr., Erlaa, Wessen, (mit ù 2 ) Bers., Gr.-Buschh., Kl., Kreuzb., eine Grube, Gruft, Unebenheit (auf dem Wege): kad likās ritenis šūtē, tad ve̦zums riņķī Fest. gramba, kas gramba, bet kad liekas šūtē, tad piesargies, ka neizveļas! ebenda. kamanas nuo ceļa ieskrējušas šūtē RA.; eine Erhöhung Wessen. Anscheinend nebst šūpsna und šūnas III, wenn mit š- statt s- nach einem šau- aus seu̯-, zu li. šútis "Haufen", av. sūra- "Loch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 365 ff.).

Avots: ME IV, 111, 112


sutonis

sutuonis, sutuoņa laiks U.,

1) auch sutuôņa Saikava, Fest., Prl., Stelp., sehr heisses, schwüles Wetter
Ugalen n. FBR. VII, 17: sutuoņa laikā A. v. J. 1899, S. 492. saules sutuoņa Austr. kas par nepane̦samu sutuoņu! Blaum. Pie skala ug. 59;

2) sutuoņi, der Dampf
Erlaa, Peb. n. U.;

3) sutuoņi L., wasserhaltiges Land
(auch: sutuoņu zeme) U.;

4) gebrannter Rasen im Küttis
U.;

5) sutuoņa Fest., Stelp., die Eile, Hetze.

Avots: ME III, 1129


švarkstēt

švarkstêt: schwatzen, dummes Zeug reden (mit ar̃) Muremois, Nigr., Walk; ein Schallverbum: harmonikām švarkstuot Blaum. Raksti IV 5 (1937), 114. drēbe plīst švar̃kstē̦dama Wrangelshof.

Avots: EH II, 660


sveiks

svèiks: vairs miesās nee̦smu tik gluži s. Rainis Dz. un d. II, 258. daļu nuo mana skuolas brīvā, sveikā laika Lautenbachs Atziņas I, 51. Nach Fraenkel Mél. ling. off. à Pedersen 448 aus ide. *su-ei-ko-s "kräftig einhergehend".

Avots: EH II, 613


sveiks

svèiks (li. sveĩkas "gesund") Salisb., sveĩks Iw., Dand., Bl., svéiks 2 Kl., gesund, wohlbehalten, unversehrt (nach L. in Livland "unerhört"; nach St. tahmisch): tur viņš sveiks ārā vis nenāks U., da wird er nicht ungeschlagen davonkommen. viņa nav sveika nuo jauniem kungiem U., sie ist von den jungen Herren nicht unberührt geblieben. gar mazuo kruodziņu sveiks neaiztapsi LP. V, 68. izlaidis bē̦rnus sveikus nuo lādītes IV, 141. apraudzīju (meitiņu), vai ir sveika, vai ve̦se̦la BW. 11069, 4. dē̦ls palika sveiks un ve̦se̦ls LP. V, 59. pārnāca sveiki, ve̦se̦li uz virszemi VII, 101. ne˙kad jau cilvē̦ks tīri sveiks neizgājis Etn. II, 75. tava āda nepaliks svèika 2 Golg. sveikā (loc. s.) als Adverb, wohlbehalten, unversehrt: izgāja sveĩkā C. u. a., kam mit heiler Haut davon, visi palika sveikā LP. V, 363 (ähnlich 130, A. 1896, S. 154). atstāšu tevi sveikā LP. VI, 370. ve̦lns tevi sveikā palaidis IV, 203. Pēteris viņu sveikā izlaidis. Blaum. Pie skala ug. 216. tur sudmalās ne˙viens vēl sveikā nav izgājis LP. IV, 16 (ähnlich Alm. Rud. 10, De̦glavs Ve̦cais pilsk. 33, Apsk. 1903, S. 694). ne˙viens pats malējs nepārbraucis sveikā LP. VII, 784. flote nepamanīta... netiks un sveikā ar gan ne A. XX, 296. Jetzt sehr üblich als Grussformel (mehr beim Abschied, als beim Zusammentreffen): pie vārtiem piejādams (saka): sveika, mana līgaviņa! BW. 14509. "sveiks!" - "ve̦se̦ls! ļuoti priecājuos, ka mani apciemuoji" Lautb. Luomi 68. sveiki, ve̦se̦li, veļu Lielkungs! LP. V, 11. Zu an. sueigr "biegsam" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. Il, 519)? Oder ist su̯eik- eine Nebenform von u̯eik- (in le. vèikt)?

Avots: ME III, 1146, 1147


svēši

svèši 2 : s. sāp - auch A.-Schwanb., Lis.; s. situot var nuosist. s. (ungehemmt) krītuot sasasita Nautrēni. s. nuo kā sargāties. mācītājs s. aizlūdze dieva Lis. māte gan savā laikā svêši 2 ("heilig") dzīvuoja AP. kuo tad tev tas ... nuodarījis, ka nuo viņa tik s. ("?"; für sveši?) atvadies? Blaum. Raksti VI 5 (1939), 269.

Avots: EH II, 616


taleit

taleit Kurmene, talei Dubena, = tikmē̦r, tamē̦r, solange: taleit (Var.: tikmē̦r, tamē̦r, tikām) dzēru miežu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2 var. Vgl. Le. Gr. 821 und aksl. toli "in dem Grade", tolь "so viel" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 312).

Avots: ME IV, 127


tāmēt

I tāmêt, -ẽju,

1) = vè̦ruôt, wahrnehmen, mutmassen, absehen, deuten: es tâ tāmēju, ka rītu būs lietus Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit à 2) Lis. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, vai sausu A. X1, 466. kapteinis tãmēja, ka tuvumā atruodas kāds le̦dus kalns Janš. B. 206. nuo ve̦ctē̦va nuopietnās sejas viņš tāmēja, ka kaut kuo bēdīgu, nelabu stāsta Plūd. LR. 111, 71. labi ieskatījušies mes pie labās ruokas ve̦stuo varam tāmēt par ve̦cākuo Aps. V, 17;

2) zielen
Wandsen (mit ã), Adl., Adsel, Selsau, Holmhof, Odensee, Stockm. (mit à 2), Dr.;

3) "наворачивать" Dr. Ableitung von tām I?? Vgl. auch tēmêt.

Avots: ME IV, 147


tašķīt

tašķît (li. taškýti "[Dickflüssiges] mehrfach so werfen, dass es spritzt"), spritzen (tr.), sprengen; (spritzend) beflecken, besudeln Nötk.: t. ar airi ūdeni uz visām pusēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16. ūdeni tašķīt (sist ūdenī tâ, ka tašķas) Grünh. Refl. -tiês, mit einer dickflüssigen, weichen Masse um sich spritzen (šķiesties) Bers. (hier auch tašķêtiês dass.): tašķīties ar dūņām Saul. R. I, 143; spritzen (intr.), šļakstīties Pārtic. un nabadz. 14: ūdens tašķītuos vecītim acīs LP. VII, 1319. ūdeņi veļas un putuo un tašķās un kŗāc Plūd. LR. IV, 363. dubļainā laikā uz ceļa tašķās Grünh.; sich abspritzen RKr. XVII, 58, sich beschmieren. Zu li. tãškas "Tropfen", teškiù "schleudere Breiartiges oder Dickflüssiges, dass es spritzt", teškė´ti "in dicken Tropfen spritzend fallen" und (richtig?) tašinti "tropfen lassen, fliessen" (bei Geitler Lit. Stud. 116). Dazu stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 189 ksl. těštiti "fundere".

Avots: ME IV, 135


tauta

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu 2) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141


teika

teĩka Iw., Nigr., (mit èi 2) Kl.,

1) das Sagen, Sprechen; die Redeweise, Ausdrucksweise; "der Satz":
vai tādai teikai kāds pamats? Janš. Mežv. ļ. II, 251. "gan tev teikšu, vai tu mana!" "kam man vajag[a] tavas teikas!" Rainis Pūt vējiņ 23. kas tur man par tèiku 2 (teikšanu)! Gr.-Buschh. viņam laba teika (runa) Memelshof, (mit èi 2) Gr.-Buschh., Selsau, Sessw. pēc agrīnas teikas, nach alter Ausdrucksweise Selsau. vienā teikā "in einem Satz" Odensee;

2) die Sage
U., (mit eĩ) AP., Dond., Drosth., Stenden; die Erzählung, das Märchen: pēc teikas vēstīm Latvju tauta XI, 1, 77;

3) das Rühmen, Anpreisen
(mit eĩ) Nötk. Zu teikt.

Avots: ME IV, 155


teju

teju St., U. (geschr.: teiju), Spr., Gr. Buschh., Memelsh., Nötk., Sessw., teja Warkl., tejùo 2 Kl., Adv., hier, hierselbst: kur tu jāj, bāleliņ? teju meitas kaimiņuos BW. 13871 var. teju bija tie ļautiņi 582, 1. vanadziņi teju vien lidināja 13506. es teju paliku 26132. paliec teju (Var.: šeju), linu druva, nekaries mugurā! 28472. sirsniņ . . ., paliec teju maliņā! 85, 1. būs teju palikt Glück II. Mos. 10, 24. kur ir... tava sieva? - teju dzīvuoklī I. Mos. 18, 9. viņš ieradīsies teju MWM. VIII, 7. vēl kājiņu tejuo avu BW 16965, 6 var. teju pat, hierselbst: teju pat nuoritēja tuvējuos kaimiņuos BW. 6278. līdz teju St., bis hieher. teju, teju, eben hier, jetzt eben MSil.; beinahe: vācieši jau teju, teju pie Rīgas vārtiem A. Brigader Daugava I, 15. suns rēja vēl piktāki, likās, ka teju, teju vai pie kājām kritīs Alm. puisis teju, teju taisījās viņai steigties pakaļ Druva II, 481. saulīte laidusies jau teju, leju zemē Alm. Rud. 14. meitas šalli uzskatīja teju, teju ar svē̦tu bijību Druva II, 582. teju tejuôc Saikava, hin und wieder: teju tejuoc ierējās suns Saikava. Wohl aus te . ju < jau (= li. jau in tuojau "sofort" u. a.); tejuo aus teju wohl nach Lokativen wie viduo, virsuo.

Avots: ME IV, 157, 158


temmēt

II tem̃mêt Siuxt, = raudzît, versuchen, ins Auge fassen: viņš temmē iet tādā laikā, kad visi mājās. cē̦rtuot temmē, ka vari trāpit tai vietā!

Avots: ME IV, 162


tērpināt

II tērpinât,

1) quälen
Allend. n. U., AP., Ramkau, (mit ẽr ) C., PS., (mit ēr 2 ) Golg., Gr.-Buschh., Meiran: laid vaļā putniņu! kuo tu viņu tērpini? Ramkau. kâ mani mācītājs ar pātariēm tērpināja! ebenda. kâ sākām tērpināt, nezināja vairs, cik ve̦cs Gr.-Busch.;

2) ausfragen, ausforschen
Aiviekste, Los., Lubn., Nerft, Palzm., Selb., Smilt., (mit ẽr ) AP., Drosth., Notk.: pie tiesas viņu ilgi tērpinājā Nerft, Nötk. viņš tikām tērpināja puiku, kamē̦r tak atzinās Lös.;

3) durchprügeln
Allend. n. U. Anscheinend nebst klr. mopónumu, č. trápiti "quälen" zu tirpt; anders Būga KSn. 1, 292.

Avots: ME IV, 174


tēršķines

tēršķines, eine Schnarre (?): (vēja patmaļām) pievienuot ... tēršķines, kas vēja laikā taisīja tādu truoksni Jauns. Neskaties saulē 17 f.

Avots: EH II, 678


tēvs

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. 2 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I 4 , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178


ticēt

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180


tīcīgs

tīcîgs, geneigt (?): viņš man izlikās pārāk pretenciozs, tīcīgs uz pārmērīgu modernismu Veselis Saules kapsēta 90. Zu tīkât 21

Avots: ME IV, 199


ticināt

II ticinât, freqn. zu ticêt, trauen: viņam nevar ticināt Für. I. gribi tu ticināt tādāms vilnāms? willst du dich wagen, über solche Wellen zu gehen? ebenda. kâ uz stipras pils es sevi ticināju ("?") aus einem alten Gesangbuch. Refl. -tiês,

1) vertrauen
Fürecker n. Plūd. Llv. II, 65;

2) glauben, überzeugt sein:
vai tu ticinies, ka viņš tad tevi gribēs? Janš. Mežv. ļ. I, 206. skaidri es neticinuos dzirdējuse, bet pa miegam man iikās, ka būtu divi reiz dzirdējuse 174. tu ticinājies mani pārgājušu ... sē̦tā II, 155.

Avots: ME IV, 180


tiekām

tiêkãm C.,

1) tiekam, tiekams, Adv., so lange; unterdessen
Manz. Lettus: paturi tuo āzi tiekams, kamē̦r es atkal atiemu Manz. Lettus. tiekam ēd[u], tiekam dzēr[u], li māmiņ[a] guit[u] tais[a] BW. 13250, 35. tiekams (Var.: tikām) situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte 26293 var.;

2) tiêkām Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35, Drosth., tiekam Wid., tiekāms, tiekams L., St., U., (mit iê) Kr., (mit 2 ) Pe̦nkule, Salis, Konj., bis, solange
U., bevor: tev būs tuo maizi ēst, tiekams tu atkaļ par zemi tuopi Glück I Mos. 3, 19. citi nāvi nebaudīs, tiekams viņi re̦dz... cilvē̦ka dē̦lu nākam Matth. 16, 28. guliet, mani linu kre̦kli,... tiekam (Var.: cikam, kamē̦r) man gadījās pa prātām valkātājs BW. 10148, I var. nedz arī... gribējās ēst, tiekāms saulei nuoejuot iejāju mājā atpakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 66. Vgl. Le. Gr. 4651.

Avots: ME IV, 209


tieku

tieku tiekām, = tiku tikām, zur Genüge, vollauf: tieku tiekām šī lieta jau apskatīta DL.

Avots: ME IV, 210


tik

tik,

4): t. (kaum)
dzīva atnāču Sonnaxt. ar vienu kāju t. (= tikkuo) ne bedrē iekāpis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 16;

5): kas t. vai tâ (so wie so)
... pratīšuot lauvas tiesu paturēt sev Veselis Dienas krusts 69;

6): t. pavasarī, kâ rudenī Lttic. 357; ‡

9) t. tikâm Erlaa, = tiku tikām 2: runāja t. t. (sehr viel);


10) t. jau gan Diet., wahrscheinlich.

Avots: EH II, 680


tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182



tikilgš

tikilgš Wessen, = tikām 4: tu neliki miera, t. ieraudināji bē̦rnu.

Avots: EH II, 680


tikmēr

tikmẽ̦r, tikmē, Pas. III, 464,

1) Adv., so weit
U.: ielej glāzē ūdeni tikmē̦r! hierher, (bis zu dieser Stelle) Golg.,

2) Konj., = tikām 3: tikmē̦r meklē, kamē̦r atruod;

3) Konj., während:
Klāvs ar māti runājas, tikmē̦r slauku istabiņu BW. 14355, 3 var.

Avots: ME IV, 183


tikt

I tikt: ein prs. tīkstu unter nùotikt; pa vē̦suo laiku guovīm tika ēst Siuxt. rāceņiem tīk tāds silts laiks Iw. Refl. -tiês,

1): jākrīt vien, vai tīkas, vai ne Behnen. raibie jē̦ri bē̦rniem labāki tikās Siuxt;

3): kas te tikās tam rateņam? Kaltenbr.;

4): auch Dunika, Kaltenbr., (prs. tīkuos) Sonnaxt.

Avots: EH II, 680


tikt

I tikt (li. tìkti "taugen, passen") Dond., Dunika, Frauenb., Kand., Karls., Sessau, Stenden, Wandsen, tìku, tiku, gefallen, belieben (sonst gewöhnlich mit pa-) U.: kâ tīk, wie's gefällig ist U. man tāda būšana netīk, mir gefällt ein solches Wesen nicht U. ja tev ir (auch) tika (oder ein Nomen?), man nepatika VL. tikt man tīk tautu meita BW. 14791, 2. tas man tika alutiņš smalkajām putiņām; tā man tika tautu meita smalku zīļu vainadziņu 11496. prātam tika tautu meita 14791, 1. (man) pašam tika prātiņam (gefiel mir selbst) Biel. 1307. tīk un bail Kand. es viņai netiku (gew.: nepatiku) ich gefiel ihr nicht U. - Part. praes. pass. tìkams, gefallend, gefällig U.: ņēm[u] meitiņu tīkamuo Biel. 891. kad es ņemšu līgaviņu, es dabūšu tīkamuo BW. 8405. tīkamuo priedi dēju, tīkamuo uozuoliņu; tīkamā mātes meita man krekliņu šūdināja 11526. tīkamu arājiņu 472; 25917, 1. ar tīkamuo vīrieti Janš. - vai tīkams? ist's gefällig? U. tīkams (Var.: tīk jums; wenn es euch gefällt), tautas, ņe̦mat mani! BW. 4945 var. dējat pašas, kā tīkamas (wie es euch gefällt), pa savam prātiņam! 30382. Refl. -tiês,

1) gefallen, belieben:
lai smejas, kam tīkas (gew.: tīk, patīk) Dickeln n. Latv. Saule 1929, S. 801. gabaliņš, cik mazs vien tīkas LP. IV, 1. vecītim bijuse nauda, bet tuo... dē̦lam atstāt neticies VII, 1112. puisim . . . netikās uz mājām iet JK. V, 1, S. 57. ēdīsim, cik tiksies, kastaņu Krilova pas. 49. pa ruožu dārziem tīkas tai iet Apsk. v. J. 1903, S. 429;

2) einander gefallen:
jūs tā viens uotram tīkaties un mīlaties Janš. Dzimtene V, 265;

3) sich zutragen, sich begeben
L., St. (li. tìktis "sich ereignen"): taču brīnumi dažreiz tiekas JR. IV, 17;

4) sich, einander treffen, begegnen
(vgl. li. susitìkti "begegnen"): kur mēs abi tiksimies? BW. 11538 (ähnlich 11641; 12218). kas re̦ti tikušies LP. V, 325. ar māti ticies Apsk. v. J. 1903, S. 624. Zu tèikt; zu tikties 3 und 4 wird jetzt das Präsens unter dem Einfluss von tikt II mit ie (statt i) gebildet. Doch könnte vielleicht tikties 3 zugleich auch zu tikt II 5 gehören.

Avots: ME IV, 183, 184


tikt

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe 2 ] Lös., [mit 2 ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì 2 ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185


tiku

tiku. = tikām 3, tikmē̦r 2: tiku situ tautu galdu, līg atlēca skabardziņa Rutzau n. FBR. VII, 126.

Avots: ME IV, 186


tiku

tiku tikām, Adv.,

1) so viel Male, solange
U.: tiku tikām viņu kūle, kamē̦r pusmiris palika, so lange (so oft) priigelte man ihn, bis er halbtot war U.;

2) zur Genüge, zum Überfluss
Nötk., Wessen: naudas tiem nu tiku tikām LP. VI, 895. izrunājās tiku tikām par visu A. XXI, 568. izskaituos pātarus tiku tikām, kādus vien māku Alm. rītā tas var izgulēties tiku tikām Alm. Rud. 12.

Avots: ME IV, 186


tikus

tikus,

1): auch Nötk.;

2): "tikkuö Salisb.;

3): bisweilen
Für.: bites t. baltām kājām nāk, t. dze̦ltānām;

4) = tikām 3: saule t. nespīdēs, kamē̦r ... Latv. Av. 1841, № 2.

Avots: EH II, 681


tikus

tikus,

1) Adv., = tiku tikām, zur Genüge, nach Herzenslust Nötk.: ērglis tikus mieluojās; wie es sich fiir den Fall schickt L.;

2) tikus, tikus atlabēties St., sich allmāhlich bessern;

3) Konj., tikus - tikus, bald - bald:
tikus tā, tikus citādi (šā Wid.), bald so, bald anders St., U. ("in Livl. unbekannt"). Wahrscheinlich der alte dat. s. part. praet. act. (= li. tikus) von tikt I.

Avots: ME IV, 186


tillināt

I tillinât,

1) (ein Kind auf den Armen; schaukeln, wiegen Schibbenhof
(mit il˜l ), Heidenfeld (mit ìll 2 ), Adsel, Alswig, AP., Bers., Bewershof, Drosth., Druw., Hirschenhof, Kalnemois, Laud., Mar., Marzen, Nigr., Notk., N.-Peb., Oger, Sessw., Vīt.; (Wiegenliederl singen, trüllern N.-Peb., Vīt.; (ein Kind) hüpfen, springen machen N.-Peb.; verwohnen Heidenfeld (mit ìll 2 ), Bērzpils, Druw., Kortenhof, Lettihn, Notk., Selsau, Stockm., Vīt.: tillini vien, - izaudzēsi nevaldāmu iegribiņu! Vīt. meitenei sākās skuolā viegla diena. Sveķīt[i]s viņu visādi tillināja Seibolt;

2) (Stroh) mit den Händen schütteln (damit die Korner herausfallen)
Sessw.; . auf den Hünden tragen" Alksnis-Zundulis: nu jau vai uz ruokām tillinām sienu, bet kuot nu lietus laikā iztillinās - pūst acīm re̦dzuot Alksnis Zundulis;

3) "drēbes gabalu uotram priekšā plātīt" (mit il˜l) Schibbenhof. In den Bedd. 1-2 (teilweise durch tilinât beeinflusst) wohl auf der Interjektion tilli beruhend.

Avots: ME IV, 188, 189



tītenis

I tītenis,

1) die Schlingpflanze
MSil.; eine Art Pflanze (mit î) Adsel, Golg., Saikava, Schwanb., Sessw.; tîtenis C., Sessw., (mit î 2 ) Jürg., Segew., Widdrisch, Plur. tīteņi RKr. II, 70; Konv. 2 1663, 3510, (mit î 2 ) Behnen, die Winde (convolvulus L.); der Hopfen Fockenhof: kad grib, lai luopi ātrāki dzemdē, tad viņiem ieduod tīteņus, kas gar zemi aug (marnakas) Etn. II, 147. zaļais tītenīt[i]s stiepj lūdzuot ruokas Asp. VII, 55. tītenīšu stīdziņā Ziedu klēpis 83; lauka tīteņi, convolvulus arvensis Konv. 2 3510; linu tīteni, Flachsseide (cuscuta europaea L.) RKr. II, 70; Vēr. II, 414;

2) eine Art Raupe:
ievas . . . nuobendē kāds tārps - tītenis A. Melnalksnis Mazsalaca 16;

3) Plur. tīteņi, Spinngewebe (unter freiem Himmel)
Vīt.: augustā labā, jaukā laikā tīteņi ve̦lkas Vīt. Zu tît.

Avots: ME IV, 206, 207


tomēr

tùomẽ̦r,

1): auch Smilt., Trik., (mit uõ) Dunika, Erwalen, Lemb., Libau, Siuxt, Waidau;

2) = tikām 3: t. situ tautu galdu, kamē̦r lēca skabārniņas Nerft.

Avots: EH II, 709


traicīt

traicît, -ku, -cĩju,

1) (schlechtes Gras oder Getreide) oberflächlich abmähen
Erlaa; schlagen, behauen Vīt.: ausu manu netraikāt (Var.: netriecat)! BW. 27449, 1. ābuoļus traika ar šķe̦stu Vīt. sausus zarus traicīju ar cirvi iekuram id.;

2) "hin und her jagen, treiben"
Wohlfahrt. Zu traikât.

Avots: ME IV, 217


trāpīt

trãpît: prs. tràpīju 2 od. tràpu 2 Sonnaxt; labu sivē̦nu trāpīju (= dabūju) nuopirkt Siuxt. trāpīju uziet uz tā dēļa Sonnaxt. Refl. -tiês: tai laikā es tur trāpījuos (= gadījuos) Siuxt. trāpījas (= gadās) pakrist Sonnaxt. trāpās viņam atnākt ebenda. trāpās atbraukt māte ebenda.

Avots: EH II, 692


trāps

I trāps (mit hochle. ā aus ē̦?), ruhig, windstill, klar, helltonend (vom Wetter) Lubn. (besonders von Sommermorgen, auf die ein heisser Tag folgt, gesagt), Zalmuiža, (mit à2) Bērzpils, Meiran, Saikava: trāps laiks gadījās, un uz ūdeņa labi skanēja Saikava. trāpā vakara laikā atbalss tāļu iet Meiran. tràps 2 (stilles) ūdens Warkl.

Avots: ME IV, 227


tribulēt

tribulêt, tribulieren: viņš mani tikām tribulēja, kamē̦r vairs nebiju tālu nuo īstām raudām Sējējs 1938, S. 1020.

Avots: EH II, 694


triekot

triekuôt, = trikât I: kur palika .., lakstīgala? nedzird vairs triekuojam (Var.: trikājam, trikšķinuot u. a.) BWp a 404, 2.

Avots: ME IV, 244


trūdaļa

trūdaļa,

1) Verfaultes, Verwittertes:
putns sakrāj blāķī nuobirušas lapas, nuokaltušu zāli, sūnas un trūdaļu D.;

2) Demin. trūdaliņa, trūdaļiņa, die modern Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde im VL.):
vai zemīte trūdaliņa (Var.: trūdaļiņa), tu trūdini dažu labu: tu trū-dini kuokam saknes, dažu mātes luoluojumu BW. 27551. biedri trūdaliņas klēpī (im Schoss der Erde, d. h: nach dem Tode) satikās Stari II, 703.

Avots: ME IV, 250


tūlāt

‡ *tūlât, zu erschliessen ausiztūlât. Refl. -tiês, = tūļâtiês 1 Auleja (mit ù 2 ), Kaltenbr. (mit û): cikām tūla tūlājās (sich langsam zu etwas anschickte), muns bāleņš gabalā VL. aus Bērzgale.

Avots: EH II, 708


tuļķis

tuļˆķis 2 Karls.,

1) ein kurz abgestutzter Pflock od. Pfahl
Vīt.: padrāz tapu slaikāk! tāds tuļķis jau nestāv Vīt.;

2) wer kurz und dick ist
Mar. n. RKr. XV, 141: bē̦rns kâ tuļķis;

3) eine alte, schlechte Pfeife
(mit uļˆ 2 ) Stenden; acc. s. tuļˆķi. Kalz. Abgeleitet von einem *tulks (wovon tulcrs?)?

Avots: ME IV, 261


tumšs

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ 2 ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263


turplikam

turplikam (unter turplikām): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89.

Avots: EH II, 706


tužāties

tužâtiês Vīt., -ãjuôs, = tūžâtiês: taisies drīzi, tautu meita! kam tik ilgi tužājies? BW. 10899. nesāc tik atkal tužāties, tad nuokavēsies, ka laikā netiksi! Vīt.

Avots: ME IV, 277


tvaiks

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài 2 ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit 2 ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus 2 (neben tvaîks 2) Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit 2 ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit 2 ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288


tvanains

tvanaîns, schwül, dunstig Kalzenau, Meiran: karstā laikā priekš lietus tvanains gaiss Meiran. rijā pēc izkurināšanas tvanains gaiss ebenda. tvanainie tvaiki Vēr. II, 5. (fig.) ar... tvanaiņu galvu I, 1450.

Avots: ME IV, 288


tvanēt

tvanêt, -u od. -ẽju (z. B. in Nötk.), -ẽju,

1) dunstig werden
Nötk., Peddeln, Stockm.; zu Dunst werden: valgums, satveicē̦ts, iz zemes tvan Akurater Astras 54;

2) ersticken
(tr., imperfektiv) Lubn.: grūti pane̦sama smaka tvanē Nötk.;

3) auch tvanuôt (neben tvanēt) Meiran, vibrieren (von der Luft bei heissem Wetter
Meiran): ausīs skaņas vēl tvan MWM. VII, 616. man ausīs tvanēt tvan 527. mums brīvība mūzikā tvan 700. pa visu sidrabs tvan Zalktis I, 6.

Avots: ME IV, 288


tvīkt

tvìkt,

1): auzas aruodā sāka t. ("kaist"; mit ì 2 ) Kaltenbr. man zabākuos kājas tvìkst 2 ("sūt un silst") Liepna. trauki tvīka karstā tvaikā Anna Dzilna 169; ‡

2) = briêst: tvīcen tvīka sīkas vārpas BW. 28811. Subst. tvīkums: t. un karsuons būs klāt L. L. ārste 22.

Avots: EH II, 711


urskulis

III ur̂skulis 2 Nodaggen, die Leiden schaft, Hitze, das Fieber: mīlestības urskulī cilvē̦ks ir uz visu spējīgs Janš. kāds tam cilvē̦kam uzgājis mīlestības ur̂skulis 2 ! dienas laikā laužas pie meitām iekšā Janš. Bandavā 1, 39.

Avots: ME IV, 308


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzbrist

uzbrist (li. užbrìsti),

1) (hin)aufwaten
Spr.; auftreten, auftrampeln: guovis uzbrida uz saliņas. vinš man uzbrida uz kāju (varžaci) Dond. (fig.) viņš savam pretniekam (polemikā) stipri uzbrida uz svārkiem;

2) watend erreichen, erlangen, auffinden
Spr.: uzbrist murdu. bridu, kamē̦r uzbridu se̦klāku vietu.

Avots: ME IV, 318


uzcelt

uzcelt, ‡

5) aufwecken;
hierher gehört das ME. IV, 320 unter

3) gegebene Zitat aus LP. IV, 87; ‡

6) = uzraûdzêt Siuxt: paglabā man raugu, kâ u. alu!

7) rühmen
Frauenb.: viņš sievas radus uzcēla, bet savējuos nuolika. Refl. -tiês,

1): kâ tuo vakaru ielikās gultā, tâ arī vairs neuzcēlās (genas nicht mehr)
Janš. Dzimtene II, 205;

2): kuolīdz tī stacija radās, ir Maduona (der Name M.)
ar uzcēlēs Saikava; ‡

3) unversehens (hin)aufgehoben werden
Kaltenbr.: cita pele labībā net uz ve̦zuma uzceļas ar klēpi.

Avots: EH II, 719


uzgadīties

uzgadîtiês: saules laikā ar pē̦rkuons uzgadās Strasden. cilvē̦ks pazuda tik˙pat ātri, cik pēkšņi bija uzgadījies Anna Dzilna 16.

Avots: EH II, 722


uzglābt

uzglâbt,

1) hinaufretten, rettend hinaufschaffen:
uzglābt mantas uz bē niņiem;

2) retten
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja ruozi uzglābt (kannte die Rose nicht heilen) Stenden. Refl. -tiês, sich hinaufretten, sich auf etw. retten (perfektiv): plūdu laikā uzglābties uz jumta.

Avots: ME IV, 332


uzglūņa

uzglūņa, das Auflauern, der Hinterhalt: vieta uzglūņai nelikās visai izdevīga A. Upītis Laikmetu griežos I, 150.

Avots: EH II, 722


uzjakarēt

uzjakarêt,

1): pusdienas laikā rīta pļāvumu uzjakarē, lai labāk kalst AP.

Avots: EH II, 723


uzjodzināt

uzjuodzinât, (scherzend, mit Gutem) aufwecken Serben: tikām ņēmās ap bē̦rnu, kamē̦r uzjuodzināja augšā Nötk.

Avots: ME IV, 337


uzkņotēt

uzkņuõtêt Sessau, von neuem, noch essen: ja cilvē̦ks ir jau paēdis, bet ē̦d drīz atkal uotrreiz, tad saka, ka viņš uzkņuotē Sessau. Refl. -tiês,

1) = uzkņuõtēt: ir jau paē̦sts, bet vajaga vēl uzkņuotēties, lai tik ātri negribē̦tuos ēst Kalzenau;

2) sich aufputzen
Kalzenau: tad jau nu gan tikās tâ vairāk uzkņuotēties Alm.

Avots: ME IV, 343


uzkuknīties

II uzkuknîtiês "sich beeiten": vajag uzkuknīties, lai varē̦tu laikā paspēt Kalzenau.

Avots: ME IV, 346


uzlaipot

uzlaĩpuôt,

1) mit Brettern (Balken) bedecken
(perfektiv): lietus laikā pagalms jāuzlaipuo Mahlup;

2) ungeschickt hinaufgehen:
uzlaipuot kalnā.

Avots: ME IV, 350


uzlikt

uzlikt, ‡

4) einen Auftrag geben
Seyershof: kas uzlika adīt cimdus, tiem adīju;

5) einen Schlag verabfolgen
Seyershof: u. zirgam virsū, lai iet;

6) = uzbur̃t 1 Seyershof: es e̦suot viņam uzlicis utis. Refl. -tiês,

3): puika uzlikās (= uzkāpa) uz blāķa Saikava. ‡ Subst. uzlicējs, der Aufdeckende:
galda uzlicēja BW. 193471.

Avots: EH II, 728


uzlikt

uzlikt,

1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;

2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);

3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,

1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;

2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;

3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;

4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;

5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.

Avots: ME IV, 352


uzmietēt

uzmietêt "?": kuoku cē̦rt tādā laikā, kur sulas gan jau ir uzmietē̦tas, bet kuokam vēl trūkst lapu Pēt. Av. I, 113.

Avots: EH II, 729


uzņemt

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. 2 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene 2 I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363


uznikt

uznikt "?": viņš uz man uznicis, er ist auf mich verstürzt Für. I. Refl. -tiês, sich (mit Bitten) aufdrängen: Jānis uznikās, lai braucuot līdza Janš. Dzimtene IV, 221. tiem nu Teterene uznikās, nākt viņai palīgā Bandavā I, 370. par varu es viņam pate nevaru uznikties Apsk. v. J. 1903, S. 223.

Avots: ME IV, 362


uzplūda

uzplūda, uzplūdi Ar., Wid., die Überschwemmung Wid.; die Flut Wid., (uzplūda) MWM. IX, 220: Ramata... katrā lielākā uzplūdā izskaluo cilvē̦ku kaulus A. Melnalksnis Mazsalaca 40. jūŗas uzplūdu laikā A. XX, 202 (ähnlich: Apsk. v. J. 1903, S. 455). (fig.) uztraukuma uzplūdā Ezeriņš Leijerkaste I, 279. es sajutu dusmu uzplūdu II, 73.

Avots: ME IV, 367


uzraudzīt

uzraũdzît, beaufsichtigen, achtgeben auf: viņa ir tikuse uzraudzīta A. XX, 845. zinādams, ka tam arī labs naudas krājums, viņu sācis uzraudzīt LP. VII, 1113. bē̦rnu auklis jeb uzraudzītājs bija... ve̦cāks par pašiem uzraugāmiem BW. I, S. 330, kas... bij uzraudzījusi slimuo Vēr. II, 444 (ähnlich Jaun. mežk. 149). fabrikā jau vēl var uzraudzīt, cik pastrādā ik˙kurš A. XX, 533. Subst. uzraũdzîšana, die Aufsicht LKVv.

Avots: ME IV, 371


uzspīlēt

uzspīlêt, = uzspīlāt, aufspannen LKVv.: likās, ka tam uz kauliem būtu tikai āda uzspīlē̦ta Zeif. III, 3, 122. bē̦rna grāpīti uzspīlēj[u]se RKr. XVI, 126. u. zābaku kājā, cimdu ruokā.

Avots: ME IV, 382


uzstāt

uzstât (aksl. vъstati "surgere"),

1) beharrlich (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) eindringen auf
L., U., Spr., einem zu Leibe gehen, über den Hals kommen LKVv.: u. kam stingri, es viņam uzstāju, lai viņš runā Mērn. l. 158 (ähnlich 21; 311; LP. VI, 978; Janš. Mežv. ļ. I, 236). Ce̦ruone uzstāja Saulzībai mīļi A. XXI, 596. uzstāju uz... sievas vešanu... pruojām Janš. Mežv. ļ. I, 338. sulainis... zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. uzstāj... meičai: tā būšuot nuozagusi V, 462. "vai tu raudi pēc laupītāja, vai pēc manis?" brālis uzstāj IV, 51. "kauč vienu tasīti!" Jūlijs uzstāja Cālītis Dzīvība 48. nu tik uzstāj, vai jē̦rē̦nam galva pieaugšuot MWM. X, 248;

2) "?": paisums man neuzstās Br. 380. Refl. tiês,

1) = uzstât 1: viņš man uzstājās, lai atduodu tam parādu. es neuzstājuos Apskats v. J. 1903, S. 464. uzstāties uz sava Vīt.;

2) auftreten:
u. pašapzinīgi. Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu Mērn. l, 44. pret... skuoluotājiem un... biedriem pa˙visam citādi uzstāties A. v. J. 1904, S. 104. u. par radikālās partijas vaduoni Konv. 2 385. u. ar runu Vīt.

Avots: ME IV, 384


uzvaļāt

uzvaļât: tikām rāšu tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvaļāšu Suitu k., № 258.

Avots: EH II, 738


vadonība

vaduonība,* die Führerschaft, Führung: vaduonības luoma zemes polītikā Janš. Dzimtene II, 412.

Avots: EH II, 747


vaidus

vaĩdus, = vaids 3: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās, . . neķīlās, nebūs ne˙kāda vaidus Janš. Mežv. ļ. I, 182. - vaĩdus laiki Siuxt, = vaĩdu l. (s. vaĩds).

Avots: ME IV, 435


vaisls

I vaisls,

1) = vàislîgs Spr.: kartupeli, tavu vaislu dabu! pa pieci, pa seši zem viena laksta BW. 28575;

2) Begattung
(apvaisluošanâs) Nötk. (mit ài): vaisla laikā; nuopirkt cūku vaislam N.-Peb.

Avots: ME IV, 444


vakariņot

vakariņuôt, die Abendmahlzeit verzehren, soupiren: saimnieki vakariņuo Latv. dāma, kuŗai tikās vakariņuot viesu pulkā U. b. 110, 17.

Avots: ME IV, 448


vaļa

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464


vālanta

vàlanta 2 eine Art Pflanzen Saikava ("izaug cilvē̦ka garumā. ziedu laikā izaug vairāki stuobri un katra stuobra galā pa vienam dze̦lte̦nbrūnam ziedam"), Sessw. ("mit breiten, runden Blättern"), Bers. (inula helenium, Alant).

Avots: ME IV, 497


vaļķāties

vaļˆķâtiês 2 Nigr., -ãjuôs, sich herumtreiben, vagabundieren: čigāni vai citi zagļi, pa mežiem vaļķādamies Janš. Dzimtene IV, 171. kas... darba laikā vaļķājas pa tādām vietām Bandavā I, 39. kur vaļkājies visu cauru nedēļu? Nigr. Aus li. válkiotis.

Avots: ME IV, 466


valks

I valks U., Hasenpot, valka (li. valkà "Pfütze" bei Būga KSn. I, 129) U., ein fliessend Wässerchen; valˆks 2 Frauenb., ein Waldbächlein; valˆks 2 Amboten, Anzen, Gaweesen, Gudenieki, Iw., Nikrazen, Nogallen, Popen, Wandsen, valka Alksnis-Zundulis, ein kleiner Bach; valks L., U., Rutzau, valka Rutzau, der Zug des Stromes; ein Regenbach (der bei warmem Wetter austrocknet [valˆks 2 ] Bl., Dond., Luttr., Schrunden, Stenden, Windau, Wirgin.); Abgang, Abzug des Wassers St. (valks); valˆks 2 Schlehk, ein mit Gras verwachsenes Flüsschen; valˆks 2 Neuhausen, ein Bach, der durch einen Morast fliesst; valks, eine Schlucht Brinken n. Lvv. II, 11; eine Quelle Popen; valˆks 2 Schrunden, eine Wiese, durch die ein Bach fliesst; valˆks 2 Kalvene, ein Wiesenstreifen am Bachufer; valˆks 2 Kluostere, Kurs., Wain,, valˆka 2 Wain,, eine morastige Wiese; valka Neuenb., eine feuchte Wiese im Walde; valˆka 2 Rutzau, eine Waldwiese; valˆka 2 Frauenb., eine nasse Stelle in einer Wiese Bixten (hier auch: eine solche Stelle im Morast), (valˆks 2) Hasau, Sarnaten; valks 2 Dragunen, Kabillen, ein Morast; valˆks 2 Stenden, Wandsen, valks Kurl. n. U., Wirgin., valˆka 2 Dragunen, valka Kurl. n. U., ein niedrig gelegener, feuchter Ort; valˆks 2 Golg., ein feuchter Ort, durch den ein Bach fliesst: dziļas upes, stragni valki BW. 26472. valks, kas iete̦k Abavā LP. VII, 645. neliels valciņš, pa kārklienu un alksnienu lejup uz upi luocīdamies Janš. Bārenīte 17. slapjā laikā pa dažu valku te̦k ve̦se̦ls strautiņš Stenden. nikni valki, kur mūk, verwachsene Flussstellen, da man einsinkt Depkin, Kurl. n. U. kas tai valkā pē̦rn bij par zāli ! Kurs. - Vgl. auch die Wiesennamen Maiļu valks Lvv. II, 47; Bišu valks u. a. 103, Aunu valks u. a. 118, Mãlvalˆks 2 122, den Feldnamen Spiru valks Lvv. II, 47, den Weidenamen Rašu valks II, 99 und die Gesindenamen Valˆki 2 Lvv. II 16, 17, 93, 98, 146, 148, 150, 151, 152, 154 und Mãlvalˆki 2 Lvv. II, 92. Es scheinen hier zwei, nicht sicher von einander abzugrenzende Wörter vorzuliegen:

1) in der Bed. "feuchter Ort"
zu valks II;

2) in der Bed. "Abzug des Wassers"
zu vìlkt und valka II.

Avots: ME IV, 457


vārpa

vãrpa (li. várpa "Ähre"),

1) die Ähre:
Sprw. tukšas vārpas augstu stāv Birk. Sakāmv. 88. divi vārpas uz viena stiebra aug ebenda. pļāvējs pats... nekasuot vārpas Etn. III, 90. pļaujamuos svē̦tkuos bija baznīcā uzkarināti vārpu kruoņi Frauenb. miežu sējas laikā saimnieces vārījušas cūkas mugurdaļu ar asti un virumu galdā ceļuot teikušas, lai auguot re̦snas miežu vārpas kâ tā cūkas aste Kurmene, vārpu gals, dasjenige Ende der Roggengarbe, wo die Ahren sind ebenda; vãrpu zâle Wolm. u. a., die Quecke;

2) der Schlägel am Dreschflegel
Frauenb.;

3) eine geflochtene Lederpeitsche
Golg.;

4) vārpiņa Nerft n. Bezzenberger Le. Di. - St. 179, das männliche Glied
Frauenb.;

5) der gekochte Schweineschwanz (so am Antoniustag genannt)
Stenden. Nach Hoffmann Makedonen 14 und Būga KZ. LI, 121 zu li. varpýti "stochern, klauben" (nach Kurschat "durchlöchern, aushühlen"); nach Potebnja PФB. IV, 161 zu aruss. вьрпсти "reissen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 291 f.); nach Leskien Abl. 356 f. u. a. zu vêrpt (in diesem Fail wäre čech. vrápa "Runzel" formell vergleichbar); nach Zupitza GG. 261 und KZ. XXXV, 264, Pedersen Kelt. Gr. 1, 94 und Walde Wrgl. Wrtb. I, 277 zu ir. farr "Pfeiler" u. a. In der Bed. 4 erinnert es wohl nur zufällig an lat. verpa "das männliche Glied".

Avots: ME IV, 507


vāzeklis

vāzeklis,* das Visier: bruņas aplikām ar vāzekli pār ģīmi A. v. J. 1899, S. 99.

Avots: ME IV, 513


vece

vece,

1) auch vecīte Erlaa, Nigr. u. a., = vecene, ein altes Weib Dr., Pas. I, 141; IV, 507 (aus Welonen); IV, 520 (aus Rositten), Mar. n. RKr. XV, 142; XVIl, 118, Oknist, Ramkau, Zvirgzdine: kāda vecīte vakara laikā gājusi LP. VI, 150. vecīte sēd pie krāsns 1005;

2) "sieva" Bers., Golg., Lubn., Meiran, Memelshof, Sehren, Selsau, Sessw.: jāiet mājā: mana vece negrib ilgāk palikt Golg.

Avots: ME IV, 514, 515



vēl

vêl,

3): "gar" ME. IV, 556 zu verbessern in "gar";

8) wieder
Preiļi (Kur. Nehrung): tān ve̦lni skrien v., bet jie klausās, ka v. zeme dun Pas. III, 242 (aus Asūne). Pē̦rkūnis satikās v. ar meža sargu XIII, 226 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 775


vēl

vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),

1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;

2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;

3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);

4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;

6) "= jel (doch)!" Wessen;

7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.

Avots: ME IV, 556


velce

III vel˜ce A. - Ottenhof, Pankelhof, eine niedrigere, feuchtere Stelle im Felde Naud.: lietus laikā velcēs sakrājas ūdens un izguļ labību Naud. Anscheinend zu valks II.

Avots: ME IV, 526


veltenis

veltenis,

1) "?": kâ brīnumaiņā veltenī sagriezušies kuoku kruoņi A. Upītis Vārds v. J. 1913, S. 49;

2) der Filz:
siltas velteņa kurpes Domas III, 515. zābakuos ar velteņu uoderi Daugava I, 680;

3) ein Klumpen Moos und Beerenkraut (womit man zwecks Erhaltung der Wärme die Oberlage belegt)
Vīt. (mit elˆ): re̦dzuot šuo pe̦lē̦kuo velteni... likās... neiespējams, ka šai... purvājā... Veselis Saules kapsēta 124;

4) = rullis 2, die Feldwalze;

5) plur. velteņi, Filzstiefel;

6) siena velˆtenis Nötk.,

a) eine Walze zum Hinwälzen des Heus vor die Scheune
Meselau, Seltingshof;

b) das vor die Scheune hingewälzte Heu
Festen, Lemburg, Selsau.

Avots: ME IV, 534


vērst

vḕrst,

1): v. uzmanību uz kuo PV. kalējs vērš ("?") uz iesma rubeni un ce̦p Skalbe Raksti IV (1938), 212; zu etwas machen, verwandeln:
darbs vērta sārtus viņas vaigus Vindedze 13. vēršuot mežu līdumuos 8; ‡

4) "plötzlich zu laufen beginnen"
Auleja: kai vērss guovis nuo kalna. vērss vis˙aplīk par ustabu. Refl. -tiês,

1): gulē̦dams viņs vēršas augšņupē̦du PV. teica jauneklis, vē̦rzdamies pie ... ceļa biedra Atpūta № 371, S. 4. vārpas pašas vēršas (prt. vērsēs) kuopā AP. sniegs bij kļuvis žulgans, un nuo apakšas jau vērtās augšup ūdens, kad kāja iegrima līdz le̦dum Jauns. J. un v. 381. sniegam cauri sāka v. me̦lni dubļi 49; sich (ver)wandeln, (zu etwas) werden:
ve̦cais ... nuomirstuot vientik spēj v. Rainis Dz. un d. II, 85. ģīmis bija laipns un izbrīnā vērties Anna Dzilna 16. kad jau abra vēŗtās iztukšuota 176. laikā nuo tevis vērrsīsies vīrs Vindedze 7. auns vēršuoties vēl lielāks Pas. XIV, 399. pe̦lē̦kās sienas ... vērtās draudzīgas, kad ... Daugava 1939, S. 317. lietus vērtās ilgstuošā Jauns. Sliņķu virsn. 183. (mākuoņi) vērtās me̦lnās ... sluotās Neskaties saulē 5. tur tagad vērtās me̦lna, tre̦kna zeme J. un v. 414.

Avots: EH II, 778


vērt

I vẽrt,

1): reņģes v. Kaugurciems;

2): v. aude̦klu šķietā Dunika; ‡

5) "?": suolījās atnākt ... dzirksti v.; bet, ja ruoka nuo vēŗšanas nepalikšus labāka, tad ... Janš. Mežv. J. I, 319. Refl. -tiês,

3) "?": vērāmies kājas durvīs, kâ satikāmies Frauenb. Subst. vẽ̦rums,

4) Genähtes:
vẽ̦rumiņš (tāds šuvums ar ruoku, kas izskatās pēc mašīnas šuvuma) AP. Subst. vẽrējs od. vẽ̦rājs,

3): vērten vēra vē̦rājiņa; šuvājai diegu, trūka, vē̦rājai dzīpariņu BW. 7191.

Avots: EH II, 778


vēža

I vēža, ein Umlegetuch: apvēz man tuo vēžu ap ple̦ciem ! kur nu vējainā laikā bez vēžas! Alksnis-Zundulis. Vielleicht aus *vẽrža: vgl. li. veržė´ti "umgewickelt sein" (unter vẽzt).

Avots: ME IV, 574


vēziens

vēziêns, die Schwankung Dr.; die Schwingungsweite, Amplitüde: šūpuotnēm nebija plašs vēziens: viņas kustējās . . . vienu suoli uz priekšu un vienu atpakaļ Veselis Tīr. ļaudis. likās . . . , ka . . . šūpuolēs ir . . . mūža vēzienu luoks Daugava I, 431.

Avots: ME IV, 574


vēžot

vêžuôt 2 (li. vėžiuoti "krebsen" ) Līn.,

1) krebsen
U., Frauenb., (mit ê ) Wolm. u. a.;

2) sich langsam bewegen; langsam fahren
Frauenb.: viņš tikkuo vēžuo Rundel. kad tâ vēžuo, tad nevaram laikā aizbraukt Frauenb. Zur Bed. 2 vgl. li. vêžlióti "schlecht und unbeholfen mit schleppenden Füssen gehen" (wie ein Krebs).

Avots: ME IV, 575


vidus

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581


vienotrs

viên˙uotrs, der eine und der andere: Arvis... vē̦ruoja sejas. vien˙uotra (einige) tam likās pazīstama A.Brig. Daugava v. J. 1928, S. 148. citi vien˙uotru reizi (dann und wann) saraujas Druva I, 1096.

Avots: ME IV, 668


vienpēdēm

vienpēdēm,

1) "?": tikām mīstuļuojis pa tirgiem, kamē̦r nuomijis gluži vienpēdēm A.XXI; 354;

2) = vienpêdīgi 2 C.

Avots: ME IV, 663


vilceklis

vilceklis,

1) (auch vilce̦kls) "?": ar vilce̦klu (Var.: vilcekli) vilcināju brālītim līgaviņu: nedrīkstēju zirgā celt BW. 22046, 1 (ähnlich: 17863). ar vil ce̦klu aizvilcināt nuo grāvja izme̦stas zemes Kursiten; "ein Stock zum Her ausziehen"
(vilceklis 2 ) Selsau;

2) jemand, der alles in die Länge zieht, verzögert
Dond.: saimnieks ir tāds vilceklis, ne˙vienu darbu nevar laikā pa darīt Dond, n. RKr. XVII, 63. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 585


vilgt

vilˆgt Bers., C., Golg., Lennew., Nötk., -gstu, -gu, feucht werden AP., Grawendahl, Sessw., Vīt.: siênas vilgst Drosth., Lennew. drēbes ūdenī (rasā, miglā) vilgst Bers. slapjā laikā zeķes zābakuos vilgst Vīt. sausa labība uz mitra kluona sāk vilgt un pelēt ders. lini pagrabā sāk vilgt Golg. Zu valˆgs II.

Avots: ME IV, 587


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


vira

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602


virksnis

II virksnis "naids, saduršanās": viņu mātei ar ve̦de̦klu jau bijis virksnis Plm. XVII, 86; "tracis, bara truoksnis, juceklis" Butzkowsky: bē̦rni taisīja lielu virksni. viņš arī likās tai virksnī iekšā. tur gāja virkšņiem ("pluosīdamies") vien. Zu virgât I?

Avots: ME IV, 606


virmot

virmuôt Allendorf (mit ir̂ 2 ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ 2 ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr 2 Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608


zaims

zaĩms N.-Peb., gew. der Plur. zaĩmi Frauenb., die Lästerung, der Hohn: zaimuos skaudīguos tu neklausies! JR. V, 105. vis˙ze̦mākiem zaimiem Plūd. Llv. II, 252. tas nav zaims, tas tikai bija pa juokam teikts vārds N.-Peb. atskan man ausīs kâ zaimi Zvārguļu Edv. šās skaņas izlikās kâ zaimi R.Sk. II, 166. perfidais zaims... pretinieka vaigā Deglavs Rīga II, 1, 528.

Avots: ME IV, 681


žārgāties

žãrgâtiês Līn., -ãjuôs, klettern Wessen (auch žārguôtiês), Gr. - Buschh., Nerft (žārguôtiês); kletternd sich recken, stricken (mit ā`r 2 ) Golg.; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit ãr ) Amboten; albern, tollen Ahs., (žārguoties) Gr. - Buschh.; sich unnatürlich biegen, den Kopf nach unten hängen lassen (mit ãr ) Schnehpeln, Stenden; "ķeižāties, rādīt plikas miesas daļas" (mit ãr ) Dunika: kuo tu tur žārgājies pa jumtu? vēl nuokritīsi! Wessen. nebūtu... skuķis žārguojies tur augšā Jauns. uoče grib vēršu:... krīt citām guovīm virsū žārgājas uz tām Janš. Bandavā II, 83. lēcu... un uzgrūduos šūpuļam virsū. "tu te atkal man diez kuo žārguojies!" kristamāte iekliedzās Jauns. meitenes žārgājās ar puikām Ahs. Vgl. zārgâties.

Avots: ME IV, 797


žaustīties

I žaustîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) freqn. zu žautiês, (hin und her) klettern
Spr., Peb. n. U., Druw., Dweeten, Kokn., Lös., N. - Peb., Plm., Sessw., (mit ) Bers., C., Erlaa, Fehsen, Fest., Golg., Kalz., Kr., Lub., Lubn., Nötk., Saikava, Serben, Sermus, (mit 2 ) AP.; sich unruhig gebärden (mit ) C., Lis.; tollen Druw., (mit ) Bers., Drosth., Kalz., Lub., Lubn., Prl., Schwanb. (hier besonders von Kindern gesagt); "skraiduot dauzīties" Memelshof, (mit ) Adl., C., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine; sich schnell bewegen (mit 2 ) Arrasch; ausgelassen sein, Unarten begehen (mit ) Gr. - Buschh.; ungezogen sein (mit ) Prl.; verkehrt etwas tun Stockm.; "sehr oberflächlich, flüchtig etwas tun" Festen; "iet nedarbuos" (mit ) Golg.; (andere bei der Arbeit störend Festen) sich herumtreiben Dweeten, N. Schwanb., Selb., (mit ) Gr. - Buschh., Nötk.: kuo tu te kâ ve̦lns žausties pa jumta virsu? Saikava. kuo tu tādā nakts laikā žausties kâ traks? Gr. - Buschh. guovis žaustās Bers., Lub. guovs žaustījās vis vasaru vēršuos Vīt.;

2) taumeln
(mit aû) Schwanb.;

3) sich prügeln
Oppek. n. U.;

4) schreien, lärmen
(mit ) Bers., Kl.;

5) Unsinn sprechen
Bers., Lasd., Laud., Lubn.; "aplamas, rupjas valuodas vest" Bers., Laud., Lubn.; "izrunāt nelāga" N. - Schwanb. Zur Bed. 1 vgl. auch zaustīties (?) und šaustīties II, zu Bedd. 4 - 5 - žaut III, zur Bed. 3 - žaut II 1.

Avots: ME IV, 792


žēlot

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. 2 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807


zemdega

zemde̦ga: pļavā sausā laikā izde̦ga liela z. Warkl. smird pēc ze̦mde̦gām ebenda. tur var sauost ze̦mde̦gas Gr.-Buschh.; eine trockene, moosichte Wiese Kaltenbr.

Avots: EH II, 804


zeme

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709


zīlene

I zīlene,

1) ein mit Korallen besetzter Weiberrock
U.: laikā man mātes kurpes, laikā mātes zīlenīte BW. 10155 var.;

2) "?": mituosim sudrabiņus: tev bij ze̦lta pumpainīte, man sudraba zīlenīte BW. 33971, 6.

Avots: ME IV, 733


ziņa

ziņa,

1): "gefliessentlich" ME. IV, 724 zu verbessern in "geflissentlich". svešu zemju z., vienuota ar tālavju amatnieka ... gudrību Vindedze 174. mūsu z. (Kenntnis)
tur maza Orellen. strādāt ar ziņu (mit Bedacht) Kaltenbr. viņai kāda piena z.: tik vājas guovis un piena daudz! Frauenb. runāja, pat pa divi, trīs reizē, ziņā vai neziņā Jauns. Raksti IV, 33. Miķelis visur iekšā jaucas, z. vai neziņa III, 39. z., neziņa, - nevajaga runāt ("dummes Zeug soll man nicht sprechen") Lubn. bez ziņas (ohne den Preis zu kennen) jau nemaksā Frauenb. gardumi tika ē̦sti bez ziņas (masslos), juo naudas bija diezgan Jauns. Raksti IV, 30;

3): dievam nav z. par liêtu Frauenb.;

4): tikām vārda pilnā ziņā mieluoti Jauns. Raksti III, 25;

5): par ziņu "krietni" Daudsewas: viņš par ziņu ("gut")
nesamūrēs Wessen. es vēl nebiju par ziņu (= lāgā) durvis aizvēris Jauns. R., dz. un j. 33. ne viņa par ziņu ēda, ne dzēra Raksti III, 157. izkapts ... vēl jauna, par ziņu neieplāta 52.

Avots: EH II, 808



zirnains

zirnains "?": paņēma ruokā sniega piku; tas bij z. un likās, ka iziris.

Avots: EH II, 809


zivs

zivs, -s (li. žuvìs "der Fisch"), dial. zuvs, zuve, zive, zivis Manz. Lettus, Demin. zivtiņa Glück Markus 8, 7; Janš. Bandavā I, 188, zivtiņa L., U., Spr., der Fisch: Sprw. mē̦ms kâ zivs Kav. kur nu zivtiņa bez ūdeņa ies, kur putniņš bez spārniem skries! Br. sak. v. 1543. kur nu iesi, zivs, bez ūdeņa! JK. II, 485. zivis nenāk bez darba laivā Br. s. v. p. 124. zivis sliņķu negaida 123. lai tās zivis, kur tās zivis, bet kur tad tā zupa! Br. sak. v. 1540. nu brauc maiznieki kâ zivis pa Daugavu Br. 39. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī Kra. Vīt. 115. tī zivteņa zvejniekam, kuŗ[a] e̦ze̦ra dibinā BW. 12361, 2. mazā zivtiņa 12057, 3. zivis me̦tas (Kav.), ķeŗas, die Fische lassen sich fangen. - baltā z., der Weissfisch (leuciscus) Konv. 1 182; vēju z., der Hornhecht (belone vulgaris Flem.) Natur. XXXVII, 57: bradāju... pa dīķi vaikādama vēja zivtiņas Janš. Bandavā I, 188. Aus einem urbalt. žūs, wozu auch le. zveja (und zutis?), zvīnas "Fischschuppen", li. žúti "fischen", apr. suckis (a. pl. suckans) "Fisch" u. a., s. Specht KZ. LIX, 228 f. und 281, Trautmann Wrtb. 373, Būga Tiž. I, 427, Walde Vrgl. Wrtb. I, 664.

Avots: ME IV, 730


zleme

zlême Vīt., comm., ein fauler, oberflächlicher, ungeschickter Arbeiter: tas zlēme jau ne˙kad nevar ne˙kā padarīt ne labi, ne laikā Vīt.

Avots: ME IV, 746


znots

znuõts (gr. γνωτός "Verwandter"), znuõtis Ugalen n. FBR. VII, 23, Anzen, znuods (?) Glück I Mos. 19, 12 (neben dat. - instr. plur. znuotiem 19, 14), Demin. (verächtlich) znuotelis Blieden, der Schwiegersohn St., U.; der Schwager, Schwestermann L., U., Anzen (unbek. in Arrasch, Jürg., KatrE., Wolmarshof): tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. div[i] brālīši satikās, viens uotaru znuotu sauca..., ne katram līgaviņas 14537, 1. visur man znuoti, radi (Var.: znuotu rad[i], znuota radi) 3844. visur mani znuotu sauc 3844, 3 var. kalpa vīru znuotu (Var.: svaini) saukt 15328 var. mazi mani bāleliņi, nedrīkst tevi znuotu saukt 21509. tie gribē[ja] znuotā tapt (Schwager werden) 14323 var. šķituos liela neizaugt, māte znuota neredzēt 21477. meit[a]s māt[e] pasmējās: znuoši (Var.: znuoti) braukš[u]s vizināja 23609, 2 (aus Sassm.). nāc ārā, znuota šķelmi! 13713, 2; 13730, 10. znuotuos ieiet, sich in ein Gesinde (als Wirt) einheiraten U. - Nach St. und U. rede man in einigen Gegenden den Bekannten znuõts (= d. Gevatter) an; so auch scherzweise auf Tiere (Wölfe St.) be- zogen: tie paši strupauši (= Wölfe), znuotiņi, līda klāt Libek Pūķis 21. Zu ai. jn̂ātķ-ḥ "Verwandter", got. knōƥs "Geschlecht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 und 577.

Avots: ME IV, 748, 749


žulgs

žulgs,

1) = žulgans I 1: šis zmadzē̦ns ir piežuldzis pa˙visam žulgs Vīt.;

2) = žulgans I 2, müde, trübe (von Augen gesagt): žulgas 2 acis Bauske;

3) = žulgans I 3: žulga dūša Bauske;

4) = žulgans I 4, verblichen (?): miruonīgi bālā... krunkainā piere un žulgie vaigi likās staruojuoši Veselis Netic. Toma mīlest. 104. - Subst. žulgums,

1) die Feuchtigkeit, Nässe:
pavasaŗa saulē un vējā piesmadzējušai malkai izve̦lkas viss žulgums Vīt.;

2) "nelaba dūša" (mit ulˆ 2 ) Bauske: man tāds žulgums uznāca.

Avots: ME IV, 830


žulgt

žulgt, žulgstu, žulgu,

1) weichen, einweichen
(?) U.;

2) intr., weichen, aufweichen, im Wasser weich werden
Spr., Bers., Kalz., Kreuzb., Lubn., Meiran, Odensee, Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Gr. - Buschh., Jürg., Kr.; "mīkstam uzcelties" Wessen: veļa baļļā žulga ve̦se̦lu nedē̦ļu AP. pastalas žulgst ūdenī Jürg. zābaki žulgst Odensee. iemetu ūdenī, lai žulgst Vīt. ganam jāžulgst rudens lietū Kalz. cik ilgi žulgsi tamā mārkā? Gr. - Buschh. tur tie kuoki vēl tagad žulgst ebenda;

3) schwellen, quellen in Feuchtigkeit, aufdunsen
Wessen, (mit ulˆ ) Lis. n. FBR. I, 32;

4) trocknen
(intr.) Gr. - Buschh. (mit ulˆ): peļķe karstā laikā ātri žulgst Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 830


zumināt

I zuminât,

1) freqn. zu zumêt, = suminât II, langsam und leise hin- und herfliegen und summen (von Bienen gesagt) Sessw.: bites zumina pa zieduošu ābeli Gaiken, Nötk., Sessw., Ruhental. mušas zumina ar saviem spārniem JR. III, 6 1;

2) mit Summen erfüllen (?):
ziedu laikā bites čaklā darbā zumina dārzā visu gaisu Vīt.

Avots: ME IV, 750


žūra

I žūra,

1) schmutziges Wasser, Spülicht
Frauenb., (mit ũ ) Bauske, Schnehpeln; eine trübe Flüssigkeit Grünh.: lej laukā tuo žūru! Frauenb. uogas saspiestas vienā žūrā (="gabalā, pikā") Kaugurciems;

2) eine wässerige, lang gekochte Grütze
(mit ũ) Schibbenhof;

3) "pusdarīts alus" Frauenb.;

4) Haferbrei
Kalleten, N. - Bartau; "auzu ķīselis" Funkenhof; gesäuerte Hafergrütze (mit ũ ) Dunika; Brei Preekuln; eine Art Kartoffelsuppe mit Roggenmehl, "auzu ķīselis"(žũre) Rutzau; ein mit Mehl zubereiteter Viehtrank (žùra 2 ) Sessw.;

5) andauerndes Regenwetter
Vīt.; starker Regen Frauenb.; ein Regenguss (žùre 2 ) Lettihn, Mar.: uznākuse lietus žūra Frauenb. bija gan žūre: ūdens upēm vien skrēja Mar. n. RKr. XV, 146. tīrais žūras laiks Vīt.;

6) comm., ein Saufbold
Bewershof (vgl. zūra); eine Kuh, die viel trinkt N. - Peb., (žūre) Ramdam;

7) "lējēja, žūrē̦tāja" (žũra) Ronneb. - Neuhof, (žũra, žũre) Nötk.;

8) eine Pisserin
(mit ũ ) Nötk.;

9) übermässiges Trinken, Saufen
(žūre) Selb.: kruogā bija sanākuši pluostinieki, un iztaisījās ļuoti liela žūre Selb.;

10) Jauche, dünnflüssiger Kot
Preekuln. In den Bedeutungen 5 - 9 (und 1 - 2 und 10?) zu žaut II 3 - 4?

Avots: ME IV, 836, 837


žurgt

žurgt, žurgstu, žurgu,

1) weichen
(intr.), nass, durchnässt werden U., Vīt., Adl., N. - Schwanb., Selsau, Tirsen, Zebrene, (mit ur̂ ) AP., Jürg.: ganiņš žurgst cauru dienu lietū AP. pastalas ir jau ilgi žurgušas Jürg. slapjdraņķī sākām žurgt; kamē̦r mājā tikām, bijām pa˙visam nuožurguši Vīt.;

2) saufen
(mit ur̂ ) Jürg.;

3) prs. žùrdz 2 (III p.), III prt. žurdza, stark fliessen
Ludsen: kritumā ūdens žurdz.

Avots: ME IV, 833


zveiris

I zveĩris Ahs., Stenden, ein Schielender Gaweesen, um Talsen: zirgs uz vienu aci ir zveiris Ahs. me̦lnais zirgs zveiris: iet dienas laikā grāvī Gaweesen.

Avots: ME IV, 769


žverkstēt

žverkstêt,

1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;

2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;

3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.

Avots: ME IV, 844