Paplašinātā meklēšana

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

‡ apķvertiês (gesprochen mit ostle. č aus ķ ) Pas. VIII, 161 (aus Barkava), = apķer̂tiês 1.

Avots: EH I, 96

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.

Avots: ME I, 132

attver̂t (li. atitvérti), ab-, an-, zurückhalten Warkl.: vinš attvēra duris (hielt die sich öffnende Tür an).

Avots: EH I, 177

attver̂tiês sich besinnen, zur Besinnung kommen: beidzis runāt viņš attvērās Neik. 13.

Avots: ME I, 206

ìetver̂t, tr.,

1) einsetzen:
cirvim kātu ietversim BW. 13004;

2) enthalten:
nespēj izjust tuo saturu, kas viņuos ietve̦rts A. Up. Refl. - tiês,

1) = ieķerties: zirgam ietverties iemauktuos, einem Pferde in die Zügen fallen Brasche;

2) enthalten sein:
vilnā ietveŗas daudz gaisa Pūrs III, 67. Ausekļa skats še sevišķi ietveŗas vārduos Vēr. I, 1521.

Avots: ME II, 84, 85

‡ izsvert (mit ē zu lesen?), erforschen, untersuchen, erwagen Diet.

Avots: EH I, 484

*ķvert (zu erschliessen aus ‡ apķvertiês), к΄ver̂t Auleja, = ķer̂t.

Avots: EH I, 709

‡ *nuoķvert (erschlossen aus ostle. nūčvert) Pas. VIII, 149, 163 (aus Borchow), = nùoķer̂t.

Avots: EH II, 60

patvert,

1) tr., ergreifen, festhalten; beschützen:
patvers jau pils Hom. Odis. V, 102;

2) intr., Zuflucht finden:
... nuo tautieša vairījuos; šuo rudeni nepatvēru ne telīšu dārziņā BW. 16858. Refl. -tiês, sich an etwas halten, Zuflucht finden: pē̦rkuons speŗ tuo suni, kus bargā laikā patvēries LP. VII, 491. kur gan nabaga luopiņš aukstā naktī patnersies? JK. nuoguris patveries dabā! Rainis Gals un sākums 43. cilvē̦ku bē̦rni apakš tavu spārnu ē̦nas patveŗas Glück Psalm 36, 8.

Avots: ME III, 126

‡ patvertne PV., = patversme: klēts apakša ir kaķa p. nuo suņiem.

Avots: EH XIII, 184

pìetver̂t, tr. und intr., ertappen, ausfindig machen: ļaudis bij pietvē̦ruši, ka Raudziņu tē̦vam raudas nenākuot Krišs Laksts 12. Refl. -tiês, sich (an etw.) anhalten, Zuflucht suchen: pie tevim vien es pietveršuos, kungs!

Avots: ME III, 306

pietvertne,

1) "pietura 1 und 2" K. Egle (aus Druw.);

2) ein Ort zum Verweilen
Warkl.: viņam nav ne˙kur pietvertnes.

Avots: ME III, 307

satver̂t,

1): pamats viņai ir stiprs, kas paspēj juo lielu ē̦ku satvērt ("?") Pēt. Av. I, 228; ‡

2) "erschaffen"
(nach li. sutvérti): ve̦lna satve̦rtus luopus Preiļi (Kur. Nehrung). Refl. -tiês, ‡

2) auf etw. verfallen
(= r. спохватиться): sazatvēre ..., ka nav naudas Pas. XIV, 132; ‡

3) einen Kampf beginnen:
vanags pamete kaķīti un sazatvēre ar māti, ve̦cuo kaķini Pas. XIII, 56.

Avots: EH XVI, 459

satver̂t, tr., erfassen, ergreifen, festhalten U.; (fig.) ereilen: satver māti aiz ruokas Blaum. aiz kamzuoļa stūŗa tuo satvēris Alm. Kaislību varā 46. satvēris durvju spiežamuo Vēr. I, 1301. ka tevi uz ceļa satvers kāda nelaime Pas. IV, 81 (aus Malta). Refl. -tiês, einander ergreifen, erfassen: piecas mušas satvērās BW. 35081, 3.

Avots: ME III, 769, 770

svert: auch (mit er̃ ) Seyershof; s. augšā, (etwas Schweres mit Hebeln od, Schrauben) emporheben ebenda.

Avots: EH II, 615

svert, s. svḕrt.

Avots: ME III, 1151

I svèrte ² Vīt. "= šverte".

Avots: ME III, 1151

II sverte Wid., = svira; richtiger wohl mit ēr.

Avots: ME III, 1151

tver̂t: unbekannt auch in Kalnemois, Kārļi (bei Wenden), Lemb., Marzen, Siuxt,

1): asinis varuot t. ar šādiem vārdiem Lttic. 1083 (aus Tirsen); "fangen"
Preiļi (Kur. Nehrung);

2): bagātība jam tvers līdz pašai nāvei Pas. X, 235 (aus Welonen); ‡

3) (Zuflucht gebend) beschützen:
vieta, kas var mūs t. Rainis Dz. un d. II, 228. Refl. -tiês,

2): ne˙kur tver̃ties nevaru Seyershof; ‡

3) (nach r. спохватиться) sich (plötzlich) auf etwas besinnen:
tve̦ras, ka nav naudas Pas. XIV, 133.

Avots: EH II, 710

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 ₁ . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 ₂ . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291

‡ tvertene PV., = tvertiņš: tik jau man tās tvertenes kâ pie tevis.

Avots: EH II, 710

tver̂tiņš Erlaa, Gr.-Buschh., Saikava, Sessw., die Zuflucht.

Avots: ME IV, 291

tvertne,

1) "pajumte cilvē̦kiem" (mit er̂ ) Warkl.;

2) der Behälter, der Bassin:
ūdens (ūdeņu Domas III, 361) tvertne Dr. strūklakas tvertne Dr.

Avots: ME IV, 291

uztver̂t, aufgreifen, auffangen, auffassen: uztve̦rdama... valuodas pavedienu Janš. Mežv. ļ. II, 38. uztvert bumbu. uztvert pareizuo meldiju. uztvert uotra duomas. Refl. -tiês, sich hinaufretten; auf etw. Zuflucht finden: viņš uztvēries uz klētsaugšas Bauske.

Avots: ME IV, 395

vert (?), veru, vēru, laufen Ruj. und Salis n. U. Wohl für *vērt, vgl. àizvẽrt 2. Vielleicht zu li. varýti "trefben" (eigentlich: laufen machen?), r. проворный "geschwind, flink" u. a., s. Persson Beitr. 500a und 956, Būga KSn. I, 298, Trautmann Wrtb. 353 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 271. Vgl. auch vere 1.

Avots: ME IV, 542

‡ verti in der Verbindung par verti Auleja, übermässig: šuogad p. v. sauss.

Avots: EH II, 772

‡ vertīgs Blieden "viduvējs": vertīga zâle.

Avots: EH II, 772

‡ ve̦rts "?": ar ve̦rtiem (= vē̦rtiem?) zābakiem Tdz. 58183.

Avots: EH II, 772

šverte, das Viertel von einem Schlachtvieh Gr.-Jungferh., Kokn., N.-Sessau n. U., Mag. XIII, 3, 64, SDP. I, 23, Etn. II, 34 ("ein grosses Stück Fleisch"), Annenburg, Bershof, Grünhof, Naud. ("ein Schinken"), MWM. X, 103, (mit èr ²⁾ Vīt., (mit er̂ ²⁾ MSil. Nebst oder durch li. švértis, -ies "ein Viertel" aus poln. ćwierć "Viertel".

Avots: ME IV, 115

‡ aceple BWp. 1033, 2, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, aceplis Nirza n. IMM. 1930, II, 212, Asūne, = paceplis, der Raum (eine Vertiefung) unter dem Ofen; aceple Warkl. n. FBR. XI, 120, = àizceplis.

Avots: EH I, 2

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18

‡ àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21

‡ àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20

‡ àizdukņît, Rippenstösse versetzend vertreiben Golg., Jürg., Lems., Prl, Sessw.

Avots: EH I, 20

‡ àizdũlêt,

1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;

2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;

3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.

Avots: EH I, 21

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23

‡ àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20

àizgàiņât, vertreiben: kaut tava mīlestība spē̦tu aizgaiņāt aukstuo ē̦nu Pur.

Avots: ME I, 25

‡ àizgainît, vertreiben: a. mušas.

Avots: EH I, 23

‡ àizgrampstît (?) MSil. "vert">aiztvert, aizķert".

Avots: EH I, 24

àizgrìezt,

1) : ja aizgriêztu maizi pie duonas atstāj, tad badu aizgriež RKr. XIX, 101. ja čiepstēsi, aizgriezīšu kaklu Veselis Saules kapsēta 102; ‡

3) jem. auflauern
Ass. - Kalt.; (an einer einsamen Stelle) jem. erfassen, jem. den Weg vertreten Golg.: puiši bija aizgriezuši Jāni un tuo smagi piekava Golg. aizgriezīs i saduos! Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 25

‡ àizkàuninât, Schamgefühl hervorrufend vertreiben, hintreiben: a. suni.

Avots: EH I, 29

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34

‡ àizlâdêt,

1) fluchend vertreiben;

2) verfluchen:
aizlādi... māju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).

Avots: EH I, 36

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡

5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35

‡ àizlamât,

1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;

2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.

Avots: EH I, 35

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37

àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.

Avots: ME I, 42

‡ àizpāsêt "verschmieren, verteeren" Wid.

Avots: EH I, 41

‡ àizpātêt,

1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);

2) beschützen, verteidigen
(mit â ² Kal.: a. mazu bē̦rnu.

Avots: EH I, 41

‡ àizpudît, vertreiben Siuxt, fortschaffen Naud.

Avots: EH I, 44

àizpujât, tr., vertreiben Alm.

Avots: ME I, 45

‡ II àizriebt, (mit Zauberworten) besprechend vertreiben (heilen, tr.) Lemsal, Warkl.: a. ruozi.

Avots: EH I, 46

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡

4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50

‡ àizsprañgât Dunika,

1) a. ve̦zumu, mit einem Knüppel ein Fuder zuschnüren;

2) a. drānas, mit
sprangi (die die Stelle von Knöpfen vertraten) Kleider zumachen (zuknöpfen).

Avots: EH I, 51

àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.

Avots: ME I, 52

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apmāktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àizstãvĩba, Vertretung, Verteidigung: deputācija viņam piedāvāj šuo iecirkņu aizstāvību parlamentā B. Vēstn.

Avots: ME I, 53

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53

àizstãvniẽks, der Beschützer, Verteidiger: Stenders nuopelnIjās ticības aizstāvnieka vārdu A. XII, 762.

Avots: ME I, 53

‡ àizsvēpêt, räuchernd vertreiben: a. uodus (pruojām) Golg.

Avots: EH I, 54

‡ àiztìrpt AP., zu vertauben (starr zu werden) anfangen: kājas aiztirpušas.

Avots: EH I, 58

‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61

àizvā`rduôt, tr., verteidigen: kuo raugi aizvārduot Rain.

Avots: ME I, 59

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

III aluôt: gani aluo, die Hirten singen sich von weitem an, fordern singend einander auf, ihr Vieh näher herzutreiben, damit sie selbst miteinander die Zeit vertreiben können (dieses Ansingen geht oft dialogisch fort, bis sie zusammenkommen) BielU.

Avots: EH I, 68

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70

apavi, apāvi Grünh., apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. kāju: ziedus ieliekuot kāju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = vert">aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.

Avots: ME I, 113

‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atderêt, einen Vertrag, eine Verlobung rückgängig machen (in dieser Bed. auch atderinâtiês), annullieren: saderēju, atderēju ar saviem bāliņiem; ar tautieti saderēju, nevar vaira atderēt BW. 15456.

Avots: ME I, 154

atdzīdinât, freqn. von atdzīt, wiederholt wegjagen, vertreiben: atdzīdina sīvus suņus BW. 13646, 27.

Avots: ME I, 156

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atkarîgs, abhängig: es e̦smu nuo viņa atkarīgs; atkarīga runa, abhängige Rede. * Daneben auch atkarīgi (Adv.) dzivuot, unverträglich, s. atkara, unfreundschaftlich, jeder für sich leben (Sessau).

Avots: ME I, 165

atkāru dzīvuot, unverträglich leben (in Lasd.); entfernt, abgesondert leben, wie ein Einsiedler; in Sessw. atkāru "abhängig", so auch Elv. und U.; n. U. ausserdem: rücklings verkehrt; n. L. atkāru dzīvuot, in seiner Nahrung zurückkommen; den Krebsgang gehen.

Kļūdu labojums:
rücklings verkehrt = rücklings, verkehrt

Avots: ME I, 166

‡ atkautrêt, wegtreiben, vertreiben: vērpējas, miegu atkautrē̦damas, . . vērpa dziedādamas Kaudz. Atmiņas l, 12.

Avots: EH I, 147

‡ atklūgât

1) ungelenk herkommen
Prl. (in Lemburg auch von derartigem Fahren);

2) beim Korbflechten die vertikalen
klūgas (Ruten) oben zurückbiegen und ihre zurückgebogenen Spitzen hinter die horizontalen klūgas stecken Trik.

Avots: EH I, 149

atkũlẽjs, der Stellvertreter eines Dreschers: kūlējiņi, atkūlēji, guodājiet rijenieku BW. 31565.

Avots: ME I, 169

atmît, ‡

2) umtauschen, vertauschen:
es tev juo atmīšu Pas. VIII, 100; ‡

3) abandern, widerrufen:
jau atmīt (nach r. отмѣнить ) nevar Pas. II, 56 (aus Lettg.). ‡ Subst. atmîšana, das Abwechseln, Ablösen: viņu atmīšanu apgādāt Stobe 1797 IV, 148.

Avots: EH I, 156

‡ atrìebt, durch Besprechen vertreiben (wegschaffen) PS.: uzburta kaite jāatriebj.

Avots: EH I, 162

[atšaũdîtiês, sich durch wiederholtes Schiessen verteidigen.]

Avots: ME I, 200

atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.

Kļūdu labojums:
974 = 964

Avots: ME I, 191

‡ *atšķirgals, in der Verbind. atšķirgala līgaviņa BW. 22018, 4 var., 7, von einer mindenvertigen Frau gesagt.

Avots: EH I, 174

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

atstãvêt [li. atstovė´ti],

1) tr., verteidigen:
pili Niedra:

2) erfüllen:
viņas vietu Kaudz. M. es savu nedēļu atstāvējis, ich habe meine Arbeitswoche zu Ende gebracht;

3) intr., entfernt sein:
Cēsis nuo šejienes atstāv trīs jūdzes U.; tāļu atstāvēt U., weit entfernt sein. Refl. -tiês, sich müde, bis zum Überdruss stehen.

Avots: ME I, 197, 198

atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;

2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;

3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.

Avots: ME I, 205, 206

azuôts, -s [= ostli. ažuntis], azuôte, azuotne (?), n. U. auch azuots, -a, azuotis, azauts (s. dieses), [in Nerft azīte], der Busen: Sprw. akmeni azuotī nē̦sāt, nachtragend sein. lielas azuotis kā ābuolu zaglim. vainadziņu vien glabāju kā sirsniņu azuotī Ltd. 791. mīl tautieti, mani mīl, kā sirsniņu azuotē Ltd. 1221. krāsns azuote, der Varraum des Backofens, die Vertiefung auf beiden Seiten (Grünh.); vgl. àizuõte. Aus az + * uots (= li. añtis "Busen" ), [Weiterhin vielleicht zu la. ante "vor" u. a.; s. Walde Wrtb. ² 47.]

Avots: ME I, 233, 234

[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. ² 289].

Avots: ME I, 252

‡ banddzēris Jans. Līgava I, 163, wer seine bandas 1 zu vertrinken pflegt.

Avots: EH I, 204

bauga,

3): eine Vertiefung am Rande eines zugewachsenen Sees, ein Abgrund
Fest.

Avots: EH I, 207

brajãks Dunika, ein unvertraglicher, böser Mensch: tādu brajāku negribu ne redzēt!

Avots: EH I, 236

brîdêt ² : vertrösten Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 242

buč! Interj.,

1) beim Vertreiben: buč par kalnu, līgaviņa BW. 26893. buč, aitiņ BW. 26142;

2) Zuruf den Kindern, wenn sie fallen od. gefallen sind:
buč - pakrita.

Avots: ME I, 344

budžinât, schrecken, scheuchen: tad es tevi budžināšu (Var.: biedināju) BW. 29074, 1. [dž vertritt hier wohl älteres dz; vgl. li. bugìnti "страшить".]

Avots: ME I, 345

‡ bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms ^{2 .}

Avots: EH I, 251

bur̃tin, verbales Adverb zur Vertärkung von burt: burtin būra, neapbūra.

Avots: ME I, 354

‡ III čĩkât Frauenb.,

1) langsam sägen;

2) zumachen (eine Tür);

3) faulenzend (die Zeit) vertrbdeln.

Avots: EH I, 292

[II cuõbele, eine Vertiefung im Herde Kegeln.]

Avots: ME I, 399

‡ cõbiķis,

1) ein unverträglicher Mensch
Dond. n. FBR. V, 127;

2) eine Schindmähre
Ugalen n. FBR. VII, 16.

Avots: EH I, 279

‡ cogans, ein unverträglicher Mensch Dond. n. FBR. V, 127.

Avots: EH I, 279

cõgans: lielīgs kâ c. Rojen n. FBR. XIII, 69; ein böser, unverträglicher Mensch Dond.: kas ar tādu cōganu var kuopā sadzīvuot!

Avots: EH I, 279

čũoksts ² : auch Pilda, Saikava, Schwanb., Stom., Warkl.; die Vertiefung zwischen den Schenkeln Erlaa; ein kleines Loch; ein kleines Zimmerchen PV.

Avots: EH I, 299

I čuopa, eine Vertiefung, Höhlung in Baumstämmen W. - Livl. n. U.

Avots: ME I, 426

‡ daderêt, bei einer Verabredung (Vertragsschliessung) zudingen Kaltenbr.: daderēja siena vai ve̦zumu, vai divi.

Avots: EH I, 301

dãļât, -āju, tr., namentl. in der Zstz. mit iz-, leichtsinnig weggeben, verteilen: viņš tikmē̦r visiem dāļāja, kamē̦r pašam ne+kā neatlika AP.

Avots: ME I, 447

[dàlcis ² (aus dalicis?), jem., der etwas verteilt Domopol.]

Avots: ME I, 434

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435

I dalît,

1): dalāmais plāksteris, verteilendes (?) Pflaster
BielU. Refl. -tiês, ‡

3) sich um etw. reissen
VL.; streiten Frauenb.: kuo es ar kalpu iešu d˙!

Avots: EH I, 305

‡ dampis, die mit Röhren gemaverte Bank um den Ofen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

‡ dandals "ein Stück Holz, etwa arm dick, 4-8 Fuss lang, womit man sich zur Verteidigung bewaffnet" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas ^2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga ^2, auch dan̂gs ^2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III ^4, 200 hierher auch an. do,kk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437

dantals, grosser, armdicker Knüttel zür Verteidigung U. [Aus *dangtals? Vgl. danga V.]

Avots: ME I, 438

dā`rdzinât, fact., verteuern, teuer halten, schätzen: vidū mani bāleliņi māsiņu dārgi dārdzināja BW. 13686. Refl. -tiês, viel anschlagen, vorschlagen Spr.

Avots: ME I, 447

dāstît, -u, -īju, leichtsinnig fortgeben, verteilen: viņš savu naudu citiem ir dāstījis Druw.

Avots: ME I, 449

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458

desmitnieks,

1) eine vom Gemeindeältesten und von den Vorstehern der Gemeinde gewählte Amtsperson;

2) eine von je 10 Knechten gewählte mit Stimmrecht versehene Vertrauensperson;

3) der Anführer von 10 Soldaten;

4) die Zehn in der Karte;

5) der Zehnrubelschein;

6) der Zehner:
atskaituot un saskaituot desmitnieki jāraksta zem desmitniekiem.

Avots: ME I, 459

‡ II dielâtiês U. (unter tielêt), = tielêtiês, sich streiten, unvertraglich sein.

Avots: EH I, 327

diẽveris,

1): auch AP., Ramkau (mit ìe ), Wessen n. FBR. XIII, 83, Auleja, KatrE., Lubn., Warkl. (mit ìe ² ), A.-Schwanb., Kand.; Demin. dieveriņš BW. 25428, dievertiņš 23715; I, 484 ist BW. 23705, 2 durch BW. 23715, 2 zu ersetzen; ‡

2) diẽveris "se̦najās kāzās brūtgāna brālis" Frauenb.

Avots: EH I, 328

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris ² Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484

dìevpaļãvĩba, Gottvertrauen Vēr. I, 1283.

Avots: ME I, 485

diršļât, -āju, tr., vergeuden, vertun, besond. in der Zstz. mit iz-. Refl. -tiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen, trödeln: kuo tu tur diršļājies? (Grünh.) [Wohl zu dirst.]

Avots: ME I, 470

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

duobjums, die Vertiefung, Höhlung, Gruft: še sē̦duot ve̦lns akmenī duobjumu iesēdējis JK. III, 6. In dieser Bedeutung gew. duobums ; duobjums bezeichnet mehr den dumpfen Schall: balss duobjums.

Avots: ME I, 531, 532

dùobt [Schujen, duôbt ² Bauske], -bju, -bu,

[1) aushöhlen, schrapen
Daiben (li. dúobti)] ;

2) vertieft werden
[?] L. Refl. -tiês, sich vertiefen: plaisa duobjas cē̦luona un cē̦luma starpā Pūrs III, 90.

Avots: ME I, 532

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule ² Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš ² Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule ² = dùobele ² , dùobulis ²
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. ² 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dzeŗamais,

1) was getrunken werden kann, was getrunken wird:
muca ar dzeŗamuo LP. III, 51. ielika zārkā līdz plāceņus, pīrāgus, dzeŗamuo, kuo ēst un dzert V, 55; dzeŗams ūdens od. dzeŗamūdens. Trinkwasser; dzeŗams upuris, Trankopfer; iekšā dzeŗamās zāles. Medizin zum inneren Gebrauch;

2) der Ort, die Zeit, das Gefäss, wo, womit getrunken werden kann:
dzeŗams trauks, Trinkgefäss; dzeŗama vieta, die Kneipe. dzeriet, brāļi, šuo dieniņu, šī dieniņa dzeŗamā;

3) dzeŗama nauda, Trinkgeld, d. h. das Geld, das vertrunken werden kann.

Avots: ME I, 547

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

ẽrce,

1): auch Dunika, Seyershof, (mit è ² ) Mahlup;

2): ein unverträglicher Mensch
AP.

Avots: EH I, 372

ērpêtiês,

1) sich reiben
[Selg.];

2) sich verteidigen:
viņu tik viegli vis nevar savaldīt, viņš ērpējas pretim Wain.; [vgl. ersināt].

Avots: ME I, 576

gadîgs,

1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;

2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]

Avots: ME I, 581

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât ² [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586

gaînît [Kr., gàinît C., Peb., Schujen, gàinît ² Kl.], - u, - ĩju, tr., freqn. von dzìt [vgl. auch li. gìnti "wehren"], treiben, verfolgen: ar spriguļiem... sāktu mūs gainīt Dünsb. Pē̦rkuons Juodu gaina St. Refl. - tiês, sich wehren, verteidigen: viņš gainījās ruokām, kājām, bet nevarēja atgainīties. brāļi... vien uotru gainās Rainis Ties kas neaizmirst 37. [Zum Wurzelvokalismus s. Le. Gr. 60 u. 631 und Leskien Abl. 64.]

Avots: ME I, 585

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586

gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî ² AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta ² Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu ² pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379

galiski: izkapti iesèjis g. kātā Janš. Mežv. ļ. I, 43. g. sist Segew., auf die Endfläche schlagen; malku g. (in vertikaler Stellung) skaldīt ebenda. turēt dunci g. (ar galu uz zemi) Gramsden n. FBR. IX, 106.

Avots: EH I, 380

galutne, = galuotne Mag. XIII, 2, 55 [aus Linden in Kurl., wo auch in anderen Wörtern suffixales uo durch u vertreten ist].

Avots: ME I, 595

‡ gariskis Blieden, Siuxt, Adv., = ‡ gariskām: g. (vertikal) strīpaiņi brunči Siuxt.

Avots: EH I, 384

‡ gaŗniskis, Adv., "in vertikaler Richtung" (??) Siuxt: g. gājuse pa ceļu.

Avots: EH I, 386

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

ģic! Interj., mit der mau Ziegen und Katzen vertreibt. Vgl. ķic, šķic.

Kļūdu labojums:
mau = man

Avots: ME I, 698

grebe, eine Höhlung, Vertiefung, Grube überhaupt: baļķim siênā nuo slapjuma izpuvusi g. Druw. kad izbirst krāsnei viens vai divi kieģeļi, tad tādas grebes paliek Erlaa.

Avots: EH I, 401

‡ grebnice Dunika, eine Vertiefung (ieduobums) auf dem Wege: ritenis iegāja grebnicē.

Avots: EH I, 402

[greñcele Trik.,

1) der Knoten ;

2) eine eingefahrene Vertiefung ;
zur Bed. 2 vgl. greñstele, renstele und rencele.]

Avots: ME I, 650

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

grûslis C., grūsla, [grûslis

1) Fest., einer, der sich hin- und herstösst
Ar.;

2) grûslis der Kartoffelbrei
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) [grûslis Wolm.], eine Speise aus geröstetem und zerstossenem Hanf
Salisb. (grūsla), Wend. n. Etn. I, 4, 19, 20: grūslis ir nuo zirņiem, kartupeļiem un kaņepēm sagrūsts ēdiens Lös., AP., Ramelsh., Drosth.; Erbsen mit gestossenem Hanf L. [In Neugut, Ronneb. und Smilt. grûslis. eine Speise aus gestossenen Erbsen:] zirņa grūsla spinītī BW. 28829;

4) ein Sonnenstäubchen
(grùslĩtis C.). acu grūslis, soviel das Auge verträgt Bergm. n. U. Zu grûst, [s / Leskien Abl. 297 und Johannsson IF. XIX, 125 ¹ ; die Intonation von grùslītis C. wohl durch grùzis beeinflusst.]

Avots: ME I, 668

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

ie- (verbal gewöhnlich ìe -, nominal auch iẽ -), untrennbares Präfix,

A) in verbalen Zusammensetzung, ein -, hinein -, herein -,

1) rein lokal: ieiet tur iekšā LP. VI, 735 "geht dort hinein."
(Auf der lokalen Bedeutung beruhen auch Verben wie ieteikt, einraunen, anpreisen; iegaumēt, begreifen; iemigt, einschlafen n. a.);

2) in der Bedeutung des Beginnens:
ielaist mucu, ein Fass anzapfen; iegriezt maizi, Brot anschneiden;

3) das Geraten in eine Stimmung od. in einen Zustand bezeichnend, z. B.:
iesirgt, krank werden; slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein; ieskābt, anfangen sauer zu werden;

4) eine zeitliche oder quantitative Einschränkung der Handlung bezeichnend:
viss mežs iešņācies LP. VII, 1, 27, der ganze Wald habe (für eine kurze Zeit) zu brausen angefangen; ierūkties, etwas donnern;

5) zur Perfektivierung des Verbaldegriffs: iemācīties, erlernen;

B) in nominalen Zusammensetzungen:

1) Verbindungen der Präposition mit der regierten Kasusform: ieruocis, Werkzeug; ienāši, die Kruppe (Pferdekrankheit);

2) attributiv: ieleja, Tal;
iemulda, muldenförmige Vertiefung;

3) einschränkend:
iekrēsliņā Treiland Nar. p. No 436, in (nicht voller) Dämmerung; ieskābs, säuerlich u. a. [In der letztern Bedeutung gebraucht MSil. - auch vor Verben - iẽ -, z. B. iẽlietāt "dann und wann (ein neues Werkzeug) gebrauchen" (neben iêlietāt ² "benutzend brauchbar machen"); iẽlabêt "eine Tendenz zum Gutwerden zeigen" (neben iêlabêt ² "gut werden"); iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt ² "verschimmeln (perfektiv)". Auch in Dunik komme vor Verben auch iẽ - vor. - Zu apr. en, li. į̃, germ. in, gr. ἐν "in" u. a.; vgl. Le. Gr. 503 f.]

Avots: ME II, 1

ìecìest, vertragen, leiden: Laimduota nevarēja ieciest bruņenieka Lāčpl. 135.

Avots: ME II, 7

ieduobe: eine Einsenkung, Vertiefung, Grube BielU.: kalna ieguorēs un ieduobēs spīdēja vēl ūdens paltītes Janš. Dzimtene V, 402. akmens... ar kurināmuo ieduobi apakšā Mežv. ļ. I, 246; eine niedrig gelegene Stelle, die Bodensenkung, das Tal Sonnaxt.

Avots: EH I, 510

[ieduobe, eine kleine Vertiefung: vaiguos maza ieduobīte Bers.]

Avots: ME II, 12

[ieduobît, vertiefend herstellen: ar mietu ieduobīt stādam bedri Bauske.]

Avots: ME II, 12

ìedùobt, vertiefen: ieduobtais šķidrumu līmeņa veids Konv. ² 2726. ieduobts, konkav Karls.

Avots: ME II, 12

ìeduobuļuôt Konv. ² 3876, eine Vertiefung herstellen.

Avots: ME II, 12

ieduobums, eine flache Vertiefung: zemes ieduobums Konv. ² 1439. ceļu ieduobumi MWM. VIII, 513. luoga ieduobumā A. v. J. 1899, S. 353. akmens ar tādu ieduobumu kâ mulda LP. V, 408. [nuoluobītai uolai galā ieduobums Kosenhof.]

Avots: ME II, 12

‡ ìeduominât, jem. auf einen Gedanken bringen, mit einem Gedanken vertraut machen Diet.

Avots: EH I, 511

iedzērkle Kalzenau Tirs.,

1) ein Teil des Schlundes;

2) Vertiefung im Lande, die Wasser aufnimmt.

Avots: ME II, 13

ìedziļinâtiês, ìedziļuôtiês Vēr. I, 1520, sich vertiefen: jāiedziļinājas jautājumuos Pilsuonis 33.

Avots: ME II, 13

‡ ìedziļuôt, vertiefen (?): kamē̦r aŗamu kārtu iedziļuotu Pēt. Av. II, 269.

Avots: EH I, 511

[iêģẽrkle ² Nigr. "die äussere Vertiefung zwischen den Kinnladen eines Pferdes".]

Avots: ME II, 21

ìeģibt, einsinken: sauszeme sāka pamazām ieplakt (ieģibt) Konv. ² 3030. Subst. ieģibums, die Vertiefung: virsuotņu vidū ir ieģibums Konv. ² 1081. ar dienvidus ieģibumu gar piekrastēm Konv. ² 1661.

Avots: ME II, 21

[iẽguorains, mit einer Vertiefung in der Mitte: (meitas) ieguoraiņiem ple̦ciem (die Rede ist von robsten Mädchen, zwischen deren Schultern der Rücken gleichsam eine Vertiefung bildet) Janš.]

Avots: ME II, 21

iẽguore,

1) "eine Vertiefung zwischen Anhöhen"
Subbat, [Janš.];

2) die Ofenröhre, - nische
Druw. [In der Bed. 1 zu slav. gora "Berg"?]

Avots: ME II, 21

‡ iẽgŗava Frauenb., eine kleine Bodenvertiefung, ein kleines Tal.

Avots: EH I, 515

[iegrebe, eine flache Vertiefung Sermus.]

Avots: ME II, 18

iegruoba, [iẽgŗuoda MSil., eine kleine Vertiefung; der obere Rand einer gruoba.] Auch iegruobe: Kristus tē̦ls kādas mājas iegruobē RA. kalnu iegŗuobes Citu t. r. XIV, 8. [ìegruõbe "Falze im Türpfosten" Ronneb.].

Avots: ME II, 19

[iegultne,

1) "eine einschiessende
(staiga) Stelle" Stelp.;

2) "ein ehe maliges Flussbett"
Goldbeck;

3) "eine Vertiefung in einer Wiese oder im Acker":
tai iegultnē gan zālē aug Fest., Brucken;

4) = ielīkums Weinsch.]

Avots: ME II, 20

iejuosta,

1) eine gürtelförmige Vertiefung:
bumbiņas veidu ar ne visai dziļu iejuostiņu ap vidu A. XXI, 442;

[2) "ein zu w eben angefangener Gürtel"
Baltinov].

Avots: ME II, 23

‡ iekala Lubn. "eine mit einem Instrument hergestellte Vertiefung im Holz".

Avots: EH I, 517

ìeklūgât,

1) ["ungewandt, halb glitschend und laut hereinkommen"
Bers., Tirsen]: liela, gaŗa vīra māte ieklūgāja istabā;

[2) "ievilkt spainim klūgu" Siuxt; "klūgām sasiet" Wessen;

3) "in starken Schlucken (etwas Dickflüssiges) hastig und ungewandt hinunterschlingen"
Bers.; "iedzert": iesim uz kruogu ieklūgāt Stuhrhof:

4) ieklũgât gruozu Arrasch, Ronneb. u. a. "salikt gruozam ribas pīšanai";

5) "mehrfach mit einer
klūga oder auch mit einem Knüttel schlagen (indem man es mit einem Ebereschenknüttel tut, vertreibt man böse Geister)" Mar.].

Avots: ME II, 28

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

ielejums (eine Weiterbildung von ieleja), eine Vertiefung: apaļa dibe̦na traukam pats ielejums Etn. II, 161.

Avots: ME II, 37

iẽlenis [Wolm., ìelenis PS.], die Niederung, Vertiefung, das Tal, der Talkeaaen: šis baļķis nav lāgā nuokantē̦ts: vietām ieleņi, vietām puni Wend. mežuos, ieleņuos MWM. VI, 499. kapenēs,... svaigu smilšu ielenī Duomas III, 207.

Avots: ME II, 38

iêlīdzîgs ² [Katzd.], verträglich, friedlich: ielīdzīgs cilvē̦ks; ielīdzīgi dzīvuot Dond.

Avots: ME II, 39

[iêliêknis ² ,

1) eine Falte;

2) eine Vertiefung des Erdbodens
Ruj.]

Avots: ME II, 40

ìelīgt,

1) sich verdingen:
viņš ielīga saimnieka gaitā Janš.;

2) verträglich leben
Adam.

Avots: ME II, 39

‡ ìemir̃t,

1) mit dem Sterben den Anfang machen:
šuogad mūsu pagastā iemiruši vīrieši (d. h. im neuen Jahr ist als erster ein Mann gestorben) Golg.;

2) sich in etw. vertiefen:
tu visu laiku ... gramatā vien biji iemiris Janš. Dzimtene III2, 101. kad viņam kas kņubināms..., tad viņš darbā kâ iemiris Mežv, ļ. II, 195.

Avots: EH I, 530

iemulda, eine muldanförmige Vertiefung, wie sie sich in bergiger Gegend öfter findet Oppek. n. U.

Avots: ME II, 47

[iemute Selb. "die Vertiefung im vorderen Teil des Backofens."]

Avots: ME II, 47

ìeruôza [Nötk., Arrasch, iẽruôza C], eine Vertiefung zwischen zwei Anhöhen AP., Tirs.; in Wend. n. A. XII, 560 "tēce, purva kāja, kas iestiepjas cietzemē". [ieruôzis "kalna piegāze ar ieleju; līcis mežmalā" Druw.; ieruôze "līcītis mežā; eine kleine Wiese" Wenden, Serben.]

Avots: ME II, 60

ìesêdêt, tr.,

1) als erster sitzen auf:
man vajaga pirmai krē̦slu iesēdēt Janš.;

2) sitzend (die Stelle, auf der man sitzt) einsinken machen od. vertiefen:
ve̦lns bijis duobi iesēdējis LP. VII, 478.

Avots: ME II, 62

ìestràdât, tr., einarbeiten, bearbeiten: sē̦klu, labību, zemi. iestrādā, cik vari, manis dēļ divas pūrvietas MWM. VIII, 405. iestrādātus (gut bearbeitet) tīrumus pie mums aŗ tikai ar vienjūga arkliem Etn. III, 90. Refl. - tiês, sich hinein -, einarbeiten, sich vertraut machen: Stenders bij jau tâ iestrādājies, ka nevarēja nuorimt mierā Kundz. viņš labi iestrādājies namdaŗa darbā Aps. iestrādājies zemkuopis A. XXI, 2.

Avots: ME II, 74

[ìeviļât, sich wälzend (eine Vertiefung) herstellen in: zirgs lielu duobi ieviļājis Jürg., Arrasch.]

Avots: ME II, 89

ìeziêduôt, anfangen Gaben zu verteilen Spr.

Avots: ME II, 92

îsinât, dial. îksinât, tr., kürzen: vecene īsināja kâ nekâ nakti Niedra. Refl. - tiês, für sich kürzen, verkürzen: laiku Etn. IV, 34; die Zeit vertreiben: paņemiet grāmatu, kuo īsināties A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 837

‡ izara, eine beim Pflügen entstandene grabenähnliche Vertiefung: kad uz malām tīrumu ar (kad nuo malām sāk art), tad īsts grāvis tīk viducī, ta ir i. Ramkau. izarās neaug; tur plika zeme paliek ebenda.

Avots: EH I, 432

izdãdât, - ãju, verteilen, vergeben Kalleten: [neizdādā visiem savas lietiņas N. - Bartau].

Avots: ME I, 726

‡ izdaļât, zerteilen, verteilen Makašēni: asfalta glude̦numu trotuāriem izdaļādamas Daugava 1934, S. 481.

Avots: EH I, 441

izdalît (li. išdalýti), tr., aus -, verteilen: naudu nabagiem, veltes viesiem, pūru. maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. Refl. - tiês, sich verteilen, unter sich verteilen: apsmērē sāpuošuo vietu, lai izdalītuos asinis Etn. III, 159. gaļu izdalījušies līdzīgi JU.

Avots: ME I, 725

izdañcinât,

2): i. nuo mājām, aus einem Gesinde vertreiben
BielU.; ‡

3) i. zirgu, ein Pferd herumlaufen (-springen) lassen
(aus einem handschr. Vokab.).

Avots: EH I, 441

izdāstît, tr., freqn., leichtsinnig weggeben, verteilen, verschleudern: viņš naudu izdāstījis saviem draugiem A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 726

izdarinât, 2): ausschneiden (?): muļķītis izdarina jiem nuo mugaru pa sluoksnei Pas. VI, 362 (ähnlich VII, 294; XI, 57); ausbrechen (tr.): i. kapuostus, die untauglichen Kohlblätter ausbrechen AP. i. ve̦cās kāpuostu lapas luopiem Warkl.; ‡

6) bessern, korrigieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: tās vietas, kur kas misējies, i. (unter "corrigieren"). In den Belegen aus Lettg, könnte das -a- hier auch ein altes e, vertreten, vgl. ‡ II izderinât.

Avots: EH I, 441

izdèldêt, tr., vernichten, vertigen, ausrotten: blaktis, stādus. tāda rīcība izdeldē tautā katru patiesības sajūtu Stari II, 311.

Avots: ME I, 726

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdzer̂t (li. išgérti), tr.,

1) austrinken:
baluoži pelcī dzēra, abi dzēra, neizdzēra BW. 9473. karuoguos... sapulcējās ve̦cie izdzert malciņu BW. III, 1, 5. kuŗu kruogu es izdzēru? Oft mit dem Zusatz sauss, tukšs: izdzēra aku sausu, tukšu;

2) trinkend zu Ende feiern:
izdzērām abiem radiem kāzas Blied.;

3) trinkend verlieren, vertrinken:
izdzeŗ (Var.: nuo -, pa -, sadzer) savu sīku naudu BW. 26925. alu dzēru, brandavīnu, bet prātiņu neizdzēru 1958, 1; mit dem Zusatz nuo galvas: izdzert prātu nuo galvas Pantenius. vakar māte kruogā dzēra, izdzeŗ mani kruodzniekam BW. 13685; 10679. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust trinken, trinkend sich gütlich tun, schlemmen:
šie nāk, izē̦das, izdzeŗas un beigās parāda ikuci MWM. VIII, 585. e̦smu izdzēries diezgan, tagad pietiek LP. III, 45;

2) sehr viel, aber ohne Erfolg trinken:
gan šis izdzēries šādas zāles, gan tādas, bet ne˙kā Etn. III, 31.

Avots: ME I, 731, 732

izdzinẽjs,

1) jemand, der vertreibt
(izdze̦n): raganu izdzinējs LP. I, 125;

2) jemand, der seine Leute schindet, mit Arbeit abquält:
tas nav tāds izdzinējs A. XVIII, 168.

Avots: ME I, 732

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733

‡ izgàišelis ² Auleja, wer sein Hab und Gut zu vertun pflegt.

Avots: EH I, 447

izgaisinât (li. išgaišìnti), verschwinden machen, verschwenden, verschleudern, vertun, vierlieren, zerstreuen: viņš izgaisinājis savu mantu. izgaisināt šā tautas spē̦ku liecību Kronw. izg. nemieru Kaudz. M.; visas šaubas Vēr. II, 1178.

Avots: ME I, 735

‡ izgalinât Frauenb., vertilgen; umbringen: i. visus prūšus.

Avots: EH I, 447

izģeķuôt, tr.,

[1) mit Geckerei vertun
U.;]

2) ausnarren:
meitu. Refl. - tiês, sich geckenhaft gebärden, albern.

Avots: ME I, 743