Paplašinātā meklēšana

‡ âbuolainis,

1) wer geäpfelt ist (Beiname des Pferdes im VL.):
ābuolaini kumeliņu BW. 29667, 2;

2) Plur. âbuolaiņi, ein Strickmuster für Handschuhe
Fest.

Avots: EH I, 192

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

‡ ābuolajs Stone 1797 I, S. 157, = âbuõlaîns 2.

Avots: EH I, 192

âbuõlãjs, âbuolāja BW. 11905, 5. âbuõlinājs, âbuõlaite, âbuõlaîne (Tirs.), das abgemähte Kleefeld: ābuolinājā sē̦tie mieži izduodas labi B. Vēstn.; ābuolājā kājas āva BW. 30278.

Kļūdu labojums:
abgemähte = (abgemähte)

Avots: ME I, 234

âbuole (unter âbele): auch Für.

Avots: EH I, 192

‡ âbuole̦ns ² PlKur., Strasden, Demin. zu âbuols, ein kleiner Apfel.

Avots: EH I, 192

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â ² ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

âbuolis (unter âbuõls),

1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â ² ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡

4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.

Avots: EH I, 192

âbuõlnīca (unter âbelnĩca): âbuolnīca - auch Lös., âbuôlnice Saikava.

Avots: EH I, 192

‡ ābuoluojs, apfeigrau Für. I.

Avots: EH I, 192

âbuõluôts, âbuõļuôts,

1) kleereich:
ābuoluota tā pļaviņa BW. 28585, 2 var.;

2) geäpfelt, von Pferden.

Avots: ME I, 235

âbuõls: nom. pl. âbuols (wohl aus *ābuolis, masc. g.) KatrE. n. FBR. Y1V, 125, AP., Erlaa, Sessw.

Avots: EH I, 192

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

âbuõltaîns, gleichbed. mit âbuolaîns: ābuoltains kumeliņš BW. 14321, 1.

Kļūdu labojums:
114321, 1 = 14821, 1

Avots: ME I, 235

‡ âbuôlte̦ns ² Strasaen, = âbuole̦ns ² .

Avots: EH I, 192

‡ âbuolziêdi, = âbeļziêdi: ābuolziedu mans zirdziņš BW. 29586.

Avots: EH I, 192

‡ acâbuôlis ² Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2

‡ apbuolît, begaffen Golg.: a. visus viesus.

Avots: EH I, 75

atbuolêt, tr., stumpf hauen.

Avots: ME I, 152

bal˜tâbuols: in Popen dafür das Deminutiv bal˜tâbliš.

Avots: EH I, 202

bal˜tâbuols, weisser Klee: pāri gāju baltābuolu, sarknuo me̦klē̦dama Ltd. 2355. baltābuola kalniņā BW. 21720, 2; baltābula (Var.: baltābuoļa) rasiņā 32455, 6.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tdâbuols, bal˜tdâbuls, = bal˜tâbuols: baltdābuola kalniņā BW. 18440. baltdābula pļavu bridu 9385, 2 var.

Avots: EH I, 202

‡ I bol˜darêt Stenden, = bul˜durêt I.

Avots: EH I, 235

‡ II bol˜darêt Stenden, = buldurêt II, mit einem Stock hin und her wenden (stossen). Refl. -tiês Stenden, sich hin und her bewegen.

Avots: EH I, 235

‡ I bol˜daris Stenden, = bul˜duris 1.

Avots: EH I, 235

‡ II bol˜daris Stenden, wer sich hin und her bewegt.

Avots: EH I, 235

‡ bol˜deris Dond. n. FBR. V, 133 "= bul˜duris".

Avots: EH I, 235

‡ bol˜derjãnis Anzen, Popen, Pussen, bol˜derjāns Dond. n. FBR. V, 127 = bul˜durene.

Avots: EH I, 235

‡ bol˜de̦rt (tahmisch) Dond. n. FBR. V 126, (tahmisch) bol˜drit Ugalen n. FBR. VII, 16 "= bul˜durêt".

Avots: EH I, 235

‡ bol˜durjãnis Salis, = bul˜durene.

Avots: EH I, 235

buõle [Ruj., bũole ² Warkhof, buôle ² BL.], = puole, tuole, ein ungehörntes Rindvieh L., U. [Vgl. atbuolêt, stumpf hauen und li. buolas "hornlos".]

Avots: ME I, 362

[buõle(ne), eine Mütze ohne schirm Allend. n. U. Auch für puolis (ein Ochs ohne Hörner) U. Vgl. buõlene.

Avots: ME I, 362

‡ III bùole ² Lubn., Meiran "ein stumpfes Messer".

Avots: EH I, 258

‡ IV bùole ² Lubn., eine bösartige Kuh, der man vor die Hörner ein Brettchen anbinden muss.

Avots: EH I, 258

[buõle(ne), eine Mütze ohne schirm Allend. n. U. Auch für puolis (ein Ochs ohne Hörner) U. Vgl. buõlene.

Avots: ME I, 362

I buõlêt (unter buôlît): auch Mitau.

Avots: EH I, 258

‡ II bùolêt ² Lubn., -ẽju, mit einem stumpfen Messer schneiden.

Avots: EH I, 258

buolîgs, rollend: skatīties buolīgām acīm A. XII, 571.

Avots: ME I, 362

‡ II buôlis ² Bauske "ein stumpfes Messer".

Avots: EH I, 258

buoliski (auch puoliski) PK. n. U., glatt vor der Stirn: lakatu buoliski apsiet, glatt über die Stirn binden L., U. [Wohl zu buole(ne).]

Avots: ME I, 362

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

‡ briêžâb[uo]liņš ² Popen, anmyuis vulneraria.

Avots: EH I, 244

‡ I cim̃buole,

1) cim̃buole NB., Plur. cim̃buoles Frauenb., ein Musikinstrument (die Zimbel?):
laukā bungas, namā kuokles, istabā cimbuolītes BW. 1187, 7;

2) comm., wer häufig zu weinen pflegt
NB.

Avots: EH I, 271

‡ II cim̃buole, der Fuss einer Kuh Valgale; der menschliche Fuss von der Sohle bis zu den Waden Kalnazeem, Mesoten; das Bein eines Kindes (liebkosende Bezeichnung) Wahnen.

Avots: EH I, 271

‡ III cimbuole, Bezeichnnng für eine Person: ja ganu, meitu jeb puisi līgstuot saimniece negrib duot tādu algu, kādu prasa, tad tādu saimnieci sauc par cim̃buõli NB. cībīt, mana cimbuolīte, kuo mēs rītu vārīslm? BW. piel. ² 27227,1.

Avots: EH I, 271

‡ cim̃buolis Wenden, = cim̃bulis 1.

Avots: EH I, 271

‡ cim̃buolnieks Frauenb., wer auf einer cim̃buole I 1 spielt.

Avots: EH I, 271

‡ cùkâbuoliņš ² Saikava, brunella vulgaris; trifolium repens.

Avots: EH I, 280

‡ dâbuolaine Kaltenbr., ein abgemähtes Kleefeld.

Avots: EH I, 311

dābuolaîns, dābulains BW. 28585, 7, = ābuolains: man atjāja nuo tālienes dābuolainu kumeliņu BW. 10260, 1. dābuolaina tā pļaviņa Ltd. 1523.

Avots: ME I, 446

‡ dābuolaita A. Upītis Vecas ēnas 74, = ‡ dâbuolaine.

Avots: EH I, 311

dābuoliņš (unter dâbuols): ceļa maļas d. BW. 2845. pa zaļas pļavas balti dābuoleņi 33554, 6; aitu d., trifotium agratium L. Oknist; cūku d., brunella vulgaris L. ebenda; puķu d., achillea ptarmica L. ebenda.

Avots: EH I, 311

dâbuols: auch Auleja, Kaltenbr., Lixna, Memelshof, Oknist, (mit â ² ) A.- Rahden, nom. plur. dābuoli BW. 29938, Demin. dābuoltiņš auch BW. 28849, 4 var.; Plur. dabuoļi "ābuolīši, sējamā zâle, kuo luopi labprāt ē̦d" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 311

dâbuols, dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.

Avots: ME I, 446

e̦buols: auch ("Klee") Seyershof.

Avots: EH I, 366

e̦buols Karls., ="ābuols" [wohl in der Bed. "Klee"].

Avots: ME I, 565

[ģeibuoles U., Ohnmachtsanfälle.]

Avots: ME I, 695

izbuolît, gründlich drehen: lielskungs acis izbuolīdams kliedz Aps.

Avots: ME I, 720

‡ laũkâbuol(i)s "?": māte mani, dārza puķi, ieduod lauka ābuolam; kauns manai māmiņai laukābuoli (Var.: laukābuolu) znuotu saukt BW. 17305.

Avots: EH I, 722

‡ laũkâbuol(i)s "?": māte mani, dārza puķi, ieduod lauka ābuolam; kauns manai māmiņai laukābuoli (Var.: laukābuolu) znuotu saukt BW. 17305.

Avots: EH I, 722

maĩjvabuole,* der Maikäfer.

Avots: ME II, 549

‡ mâlâbuols Dunika u. a., = mãlainis 1.

Avots: EH I, 790

‡ mežābuolē̦ns Delle Negantais nieks 224, ein kleiner wilder Apfel.

Avots: EH I, 804

mežâbuõls, wilder Apfel.

Avots: ME II, 609

uôzuõlvabuole Alswig, Maikäfer (?).

Avots: ME IV, 427

pabuolît: acis vie [n] pabuolījuši Pas. VIII, 416.

Avots: EH II, 123

pabuolît, tr., ein wenig ver-, hindrehen: kalejs, acis uz kruodznieku pabuoltdams, aizrūcās Dok. A.

Avots: ME III, 11

pḕ̦rkuoņābuoliņš, anthyllis vulneraria L. RKr. III, 69 (aus Stockm.), Konv. ² 2099.

Avots: ME III, 209

putrâbuols, der Kürbis U., RKr. II, 70.

Avots: ME III, 443

‡ raibuoliņa, eine bunte Kuh: (voc. s.) guoüņ mana, raibuoliņ 28902, 3 var.

Avots: EH II, 350

riekstābuolis, der Gallapfel.

Avots: ME III, 544

runčābuols wid., der Stechapfel (datura stramonium).

Avots: ME III, 561

sabuolêt LP. II, 39, (die Augen) verdrehen: auns . . . apgriezies ar visiem ragiem un sabuolējis acis LP. V, 168.

Avots: ME III, 600

saldābuols,

1) ein süsser Apfel:
tu cerēji... saldābuolu atraduse; gan atrasi dzīvuodama visrūgtuo ābuoliņu BW. 21708;

2) saldābuolis ² Ruhtern, saldais ābuols Mar. n. RKr. XV, 134, der Apfel überhaupt
(als Gegensatz zu zemes ābuol(i)s, Kartoffel).

Avots: ME II, 668

skrejvãvere Karls., Aps., Saikava, skrejvāverĩte Natur. XXXVII, 47, skrejvāveriņš RKr. VIII, 86, fliegendes Eichhörnchen (pteromys volans L.).

Avots: ME III, 891

smalkābuols, feiner Klee: smalkābuola cisiņas VL. aus Lubn.

Avots: ME III, 951

sũdvabuole, der Mistkäfer.

Avots: ME III, 1130

ûdensvabuole, dyticus marginalis MWM. IX, 638.

Avots: ME IV, 405

uzbùolêt ² Katharinenhof bei Erlaa, lerblicken: uzbuolēt kādu cilvē̦ku.

Avots: ME IV, 320

vabuole, vabuolis, s. vabule.

Avots: ME IV, 428

‡ vābuole (??) Lng., ein Mistkäfer.

Avots: EH II, 760

vabuolis (unter vabule),

1): ūdens vabuolīt[i]s BW. 29847 var. (cīrulim) pilna kuzma vabuoliņu 2504, 3 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 746

vam̃buole (unter vambale 1): auch Blieden, ("katra vabuole") Rutzau.

Avots: EH II, 755

vambuole, vambuols, s. vambale.

Avots: ME IV, 467

ve̦l˜nâbuols, der Stechapfel (datura stramonium L.) RKr. II, 70.

Avots: ME IV, 531

vībolts Seyershof, = vībuôtne I.

Avots: ME IV, 633

‡ *vizbuols (od. *vizbuola?) und vizbuolis, = vizbulis I (?): vizbuolu vaiņuceņu (ace. s.) Tdz. 38680. nezied vizbuolīši 37535.

Avots: EH II, 791

ze̦ltâbuols,

I) ze̦ltābuols BW. 9216, acc. s. ze̦ltābuoli 33815, ein goldener Apfel;

2) "der Stechapfel (?)"
Sassm.

Avots: ME IV, 705

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

ambulta (deutsch dial. ambolt, ambult),

1) der Amboss
Manc., Saticken;

2) hölzerner Riegel
Ekau.

Avots: ME I, 70

‡ apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76

apmulsā (loc. s.), in der Verwirrung: viņš apmulsā gribēja pretuoties Seibolt.

Avots: ME I, 109

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

apsene,

1) Espengehege
BW. 13768, 3;

2) eine Art Pilze (Boletus rufus).

Avots: ME I, 118

apsnāt, umwerfen, umnehmen (?): apsnāja... lakatu ap ple̦ciem Seibolt.

Avots: ME I, 124

aptuntuļuôt, nachlässig (mehrfach) umwinden: aptuntuļuoja ap galvu... lakatu Seibolt.

Avots: ME I, 132

apvā`rduôt (li. apvardúoti, behexen), tr., besprechen, beschwören, besprechend Heilkraft verleihen, heilen: ūdeni Etn. II, 142, zāles LP. VII, 1256; tā nedzird vārduotāja balsi, kas labi māk apvārduot Psalm. 58, 6. skuķim zuobus apvārduot Seibolt.

Kļūdu labojums:
zāles = sāli

Avots: ME I, 134

atbaidu līdzeklis, Abschreckungsmittel Latv. atbaidu spēle Seibolt.

Avots: ME I, 150

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161

atkaru (vgl. atkara), Adv., rückwärts Ad. 222; gulēja atkaru [von einem Adj. * atkars?] galvu Seibolt.

Avots: ME I, 165

atlaidĩba, Nachgiebigkeit Setbolt.

Avots: ME I, 170

‡ atlùmperis ² Warkl. ein in Lumpen gehüllter und verbummelter Trunkenbold.

Avots: EH I, 154

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181

atplakt, intr., fallen, zurückweichen (vom Wasser): ūdens atplacis. pēc dzirkstuošiem mutuļiem dzēriens atpluok Seibolt.

Avots: ME I, 182

atspernieki * Seibolt, gleichbed. mit atspeŗu rati, Federwagen.

Avots: ME I, 194

aûdzēklis, ‡

2) ein Baumpflänzling
Cīgra Ābolu dārznieks 95.

Avots: EH I, 184

baļ˜ļa, die Balge, ein grosser Zuber: muld kā baļļā iekāpis Sprw.; dzē̦ruma baļļa, ein Trunkenbold Mag. XIII, 2, 47. [Nebst estn. pali "Wanne" aus mnd. balge "Wanne".]

Avots: ME I, 261

‡ I bal˜lêt, = ballêtiês: viņš ar citiem nebēdņiem bija ballējuši pa zaļumsvē̦tkiem visu nakti Seibolt.

Avots: EH I, 200

‡ *baluodiene, erschlossen aus ostle. bolūdīne (ī zuverlässig?) Pas. III, 238, = ‡ baluodine II.

Avots: EH I, 203

bãls PS., Kand., [Wolm., Ruj., Dond., Selg.] bā`ls C., [AP.], blass, bleich: bāls kā līķis, kā drēbe. es e̦smu pavisam bāls, ich bin ganz blass (vor Trauer), ich bin traurig Kav. [Zunächst zu li. bolúoti "weiss schimmern". Mehrdeutig ist das ā in ai. bhālam "Glanz", bhāti "leuchtet", bhānam "das Leuchten", av. bāmyō "glänzend" und air. bán "weiss", sowie das a in arm. bal "Blässe". Neben dem ā von bāls findet man altes ē in slav. bělъ "weiss" und in an. bāl "Flamme". Das a in le. balts führt Persson Beitr. 569 ¹ auf altes o zurück, was möglich (vgl. Stokes Wrtb. 164), aber nicht sicher ist, vgl. (mit mehrdeutigen a) gr. φαλός· λευχός Hes. u. a., kymr. bal "weissgesichtig", engl. dial. ball "Pferd mit einer Blässe" u. a. Man findet also neben einander bhā-, bhē- und bhel-. Vgl. dazu Fick BB. II, 200 und Wrtb. III ⁴ , 267, Scheftelowitz BB. XXIX, 37, Schönberg KZ. XX, 446 f. Berneker Wrtb. I, 56 unh 70, Boisaq Dict. 1013 f. Walde Wrtb. ² 271 und 324, Torbiörnsson Liqmet. I, 72 f., Trautmann Wrtb. 29 f. u. a.]

Avots: ME I, 272

[* balzdi, erschlossen aus ostlett. bolzdi (Oppek. n. U.), die Stützen, welche die Sohle des Schlittens mit dem Oberteile verbinden; vgl. balgzds.]

Avots: ME I, 260

bàlziêns PS., [bal`zienis ² Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III ⁴ , 268, Feist Wrtb, ² 57, Persson Beitr. 267, 799 ² und 849 ¹ .]

Avots: ME I, 260

baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,

1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;

2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).

Avots: ME I, 263

bārbelīši Stelpenh., die dicken Enden der Fransen an wollenen Decken. [Vgl. li. barbolas "узел у бича", barbti "пузатѣть".]

Avots: ME I, 273

‡ bauskas, Geschwätz Bolwen.

Avots: EH I, 207

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212

biezeklis, ‡

2) ein dichter Wald
Lemb., Bolwen.

Avots: EH I, 224

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

biksîgs, zanksüchtig, raufsüchtig: biksīgs cilvē̦ks, ein Raufbold Dubena.

Avots: ME I, 295

bitka,

1) das Mahlheur, Unglück:
es tevi labā bitkā iedzīšu Lubahn n. Etn. I, 59; tagad tu esi bitkā Adsel;

2) das Bet (beim Kartenspiel):
vakar iegriezām ārstam krietnu puļķi: mizierī septiņas bitkas Seibolt. Wohl das russ. убытокъ (A. X. 2, 536);

3) = birga, der Dunst [?].

Avots: ME I, 302

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312

blieziens, der Schlag Naud.;

2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;

3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;

4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;

5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.

Avots: ME I, 317

[blîgzna "gestielte Rüster" Wid., Selb., Serb., N. - Peb., auch blīzna Bolwen, blīgzne Bers.]

Avots: ME I, 315

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt ² [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315

buõkas, die nach dem Dreschen, nach Wegnahme des Strohes nachgebolebenen Ähren, die Hülsel und das Stachelichte an der Gerste.

Avots: ME I, 361

‡ I brazda, comm.,

1) wer hin und her watet
(brazdenē) Gr.-Buschh.;

2) ein Raufbold, Randalist
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: tāds b., ka ni˙kur ramiņu jemt.

Avots: EH I, 238

‡ bre̦m̃žuks (?) Frauenb.,

1) der Boll, Stier;

2) Schimpfname für einen dicken, ungeschickten Menschen.

Avots: EH I, 240

bridiêns,

1) das einmalige Waten:
grūtais bridiens tuo tâ bij nuokausējis Aps. [tas bija labs bridiens U., da hatten wir tüchtig zu waten];

2) eine grosse Menge:
advokātu mums Rīgā vai bridiens. [zaķu tur e̦suot bridiens Seibolt.] duomu bija bridiens Seibolt. mūsu pļavās bridiens uogu Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 331

brĩvêdis, auch brīvēža Seibolt, der Freischlucker, der Schmarotzen MWM III, 763.

Avots: ME I, 335

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339

bukte, auch bukts, - s Plm.: ar bukti [C., Salis], Stomersee, ungestüm, energisch, tatkräftig: puiši, ar bukti! A. XX, 79. skan gan, bet tikai tagad, kad ar bukti pūš JR. IV, 150. viņš ar bukti spiežas uz priekšu A. XI, 166. plē̦suoņas gāzās pretiniekiem virsū ar lielu bukti Plm. ar visu bukti gribēji uz Rīgu braukt Seibolt.

Avots: ME I, 347

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

‡ bul˜driķis Dond., ein ziemlich hoher zwischen Gebäuden befindlicher guļžuogs mit grossen Pfählen. Aus mnd. bolle "Bohle" + rick "lange Stange" ?

Avots: EH I, 250

bul˜durmèle, radebrechende Zunge Seibolt.

Avots: ME I, 348

bul˜lē̦ns (Demin. zu bul˜lis), ein kleiner Boll.

Avots: ME I, 348

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

bul˜lītis, Demin. von bul˜lis,

1) schlangenlauch, Rockenbolle (allium scorodoprasum L.);
auch Knoblauch (alium sativum) (vgl. Zēvers Izglīt. min. mēnešr. 1923, 536];

2) die Kartoffel
[Kolup u. a., auch buļļi RKr. XV, 109; vgl. Niedermann WuS VIII, 847.]: bullīšu muoze, Kartoffelbrei Edwahlen;

3) s.
bullis 3, 4, 5;

4) der Morgenstern
Mag. XX, 3,70;

5) Welle zum Aufdrehen der gewebten Leinwand
U.

Avots: ME I, 348

bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,

1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;

2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;

3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;

4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;

5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;

6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]

Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.

Avots: ME I, 349

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte ² Saikava, eine heftige Windsbraut;
‡

8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm ² ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251

‡ bulveķis, bulverķis, das Boltwerk: izšaudīs pa Je̦lgavas bulveķiem (Var.: bulverķiem) BW. 13017, 8.

Avots: EH I, 251

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360

‡ II cēse "ein dem Kranich ähnlicher Sumpfvogel" Bolwen; "ein kleiner, grauer (mit weissen Flecken) Sumpfvogel" AP., Lis. Vgl. dzēse.

Avots: EH I, 268

ciêtene, boletus edulis RKr. III, 69. aitu be̦kas jeb aunenes ir parastās iepe̦lē̦kās mīkstās be̦kas; brūnganās sauc par cietenēm PS.

Avots: ME I, 396

I cìrpt: praes. cìrpju ² Mahlup. ‡ Refl. -tiês, sich das Haar scheren lassen Bolwen, Ludsen. ‡ Subst. cìrpums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Scherens; das Resultat der Schur: šī vilna ir nuo rudens cirpuma Frauenb.

Avots: EH I, 273

cirstains, = cirtains 1: cirstaini mati Seibolt.

Avots: ME I, 387

‡ II cìrvene ² Bolwen, Golg., N.-Schwanb. "ein abgenutztes, stumpf gewordenes Beil".

Avots: EH I, 274

‡ daũdzduõmība,* die Vieldeutigkeit: simbolu d. A. Niedra Nemiera ceļi IV, 443.

Avots: EH I, 309

dauzuoknis, [daũzuokņa Jürgensburg], dauzuonis, dauzuoņa Lub., dauzakņa, der Randalist, Raufbold, jem., der alles zerschlägt: labs pulciņš nuo šiem dauzuokņiem tika aizve̦sti uz policiju Latv.

Avots: ME I, 445

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

divde̦gu, zweimal od. zweifach entbrennend: man bise gan dega dibde̦gu (d. h., die Ladung entbrannte nicht unmittelbar nach dem Zündhütchen), bet zaķis kājas vien saslēja gaisā kâ zibeņa ķe̦rts Seibolt.

Avots: ME I, 471

divpusîgs ,* divpušu, zweiseitig, doppelseitig: divpusīgs luogs; divpušu durvis Seibolt.

Avots: ME I, 473

I duõna (li. dúona "Brot"), duone L., ein Schnitt Brot, besond. das Brotende: duoniņa sakaltušas maizes A. XX, 83. nuogriezis riku vis˙apkārt duonai Seibolt. nuo visa klaipa tikai duona atlikusies Lasd. ne duoniņas, total nichts Kav. [Am ehesten zu ai. nom. pl. dhānāh, "Getreidekörner", mpers. dân "Getreidekorn"; s. Fick Wrtb. I ^4, 247, Zubatý BB. XVIII, 250 und Trautmann Wrtb. 58.]

Avots: ME I, 534

[drabans (gespr.: drobons), bröckelig: drabana maize Kārsava. Subst. drabana, die Krume: maizes drabana Bolwen.]

Avots: ME I, 488

drašķis,

1) [ein unbändiger, wilder Mensch, besond. ein unruhiges Kind; [ein Raufbold
U.];

2) ein Zerlumpter;

3) der Schornsteinfeger
Nigr., Autz.

Avots: ME I, 490

dràusmîgs ² [Warkh., draûsmîgs ² Wandsen],

1) schrecklich, fürchterlich, schauerlich, grauenerregend:
pa aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832. Kaukazijas drausmīgie kalnāju apgabali MWM. V, 965;

2) angstvoll:
sirds man drausmīga Seibolt.

Avots: ME I, 492

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496

drepelis [Morizberg], ein unruhiger Mensch, ein Hitzkopf Lasd., Druw. n. A. XI, 761, Etn. IV, 49; ["kas dauzās" Lubn.; "ein Raufbold" Mitau, Kokn.; "aušīgs, nenuoteiktas dabas cilvē̦ks" Laud.; "ja kāds kuo strauji un nepareizi izdara, saka: ak tu, drepel[i]s tāds!" Meiran].

Avots: ME I, 497

drigalts, auch drigalta, ein unartiger, unruhiger, unbändiger Knabe Krem.; ein Händelsüchtiger, ein Raufbold (= drigants) Mag. XIII, 3, 54: kâ tam Rīgas drigaltam BW. 20260, 1. [Vielleicht kontaminiert aus drigants und r. дрыгàлка "рѣзвая дѣвушка"

Kļūdu labojums:
3, 54; = 3,54; ein Hengst (?):

Avots: ME I, 498

II driksna: auch Bolwen, Dricēni, Mahtup, Pilda, Tilža. Anscheinend identisch mit driksna I (s. den Beleg aus Adsel).

Avots: EH I, 334

druõztiņa, = druoztaliņa: nāc, druoztiņ, šurp MWM. VIII, 810. [Semershof]. tu smalkā ēģiptiešu druoztiņa Rainis Ant. u. Kleop. 118. [luoguos salika druoztiņas (Schnitzel) Bolwen, Daiben, Telssen.]

Avots: ME I, 508

[drumsêt Pilda, drumstêt Bolwen "schnitzeln, schneiden".]

Avots: ME I, 503

[II duburs Kokn. "(kuoka) žuburs"; vgl. dumbur(i)s; duburs Bolwen oder duburis Welonen, ein Stock, der aus einem Bäumchen mit beibehaltenem Wurzelende hergestellt ist.]

Avots: ME I, 509

dudžains Zehrxten. = purvains. [In Bolwen und Mar. gebe es ein dudžains "wild, scheu, unruhig": dunduru laikā dudžaini zirgi.]

Avots: ME I, 510

[dùidât ² Bolwen. auf den duidas spielen; auch vom Geheul hungriger Schweine.]

Avots: ME I, 511

duļ˜ļi [Salis], dulles,

1) die Bolzen zum Rudereinlegen, Ruderpflöcke, zwischen welchen die Ruder liegen;

2) ["hervorragende Zapfen am Bauerwagen"
St.]; die Seitenstützen des Wagens in der Überachse Lubn., Bers., Selb. [dulles] Lös. n. Etn. IV, 18. [Wenigstens in der Bed. 1 nebst li. dùlai und estn. tul`l` aus mnd. dulle "Ruderpflock".]

Avots: ME I, 513

[dūmaksnājs Bolwen, dùmāksnājs ² Setzen, dūmāksnaiņš (laiks) Weinsch. "rauchgefüllt ": d-a istaba.]

Avots: ME I, 527

dũmene: boletus subtomentosus L.

Avots: EH I, 347

[dzēča (aus * dzērča?). der Trunkenbold Wid.]

Avots: ME I, 547

dzê̦rãjs, dzêrẽjs, der Trunkenbold, Säufer, oft mit dem Zusatz kruogu, brandvīna dzē̦rājs, asaru dzē̦rājs, der Tyrann, Bluthund, der böse Freier: atjāj tautu rudacītis, mans asaru dzē̦rājiņš od. dzērējiņš BW. 14406, 9825. dzērējs nevar taisni pa ceļu iet, nedz laimīgi braukt. dzē̦rājs ir ve̦lna kalps, kruodzinieks ve̦lna kalpa kalps. dzē̦rāju trakums. delirium tremens.

Avots: ME I, 548

[* dzīne (erschlossen aus infl. dzeine in Dricē̦ni u. Bolwen; oder mit altem ei?) "Jahrestriebn von Nadelhölzern u. andern Bäumen".]

Avots: ME I, 556

dziris, der Säufer, Trunkenbold A. - Rahden. Bauske A. XII, 81.

Avots: ME I, 553

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

dzirulis,

1) ein Säufer, Trunkenbold
Tals., Manz.: kas dzirulis ir, tuo nelaidi pa tavu ceļu iet Tob. 4. 15;

2) ein aufgetränktes Lamm
(Tals.). [Samiten. Erwahlen] od. Kalb U.

Avots: ME I, 555

‡ ence̦kls (sic!) Bērzgale, ein Raufbold.

Avots: EH I, 369

ẽršķis,

1): auch OB., Salis; ẽršķi Ladenhof und Nabben n. FBR, XI, 72, Wainsel; ḕršķis ² Oknist,

a) ein Dorn;

b) ein Stachelbeerstrauch;
‡

2) "ein Raufbold"
Wessen.

Avots: EH I, 373

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

II galˆdît [Kr.], - u, ĩju, [gàldît ² Warkl., galˆdêt, - u, ėju Domopol, Warkh.], gàlduôt ² [Kl.], Lasd., Bers., schälen, bolstern: pupas, riekstus, zirņus Bers. riekstus galduot Stockm. Refl. - tiês,

1) sich ablösen, sich schälen, bolstern lassen:
rieksti labi galdās Kokn., A. XII, 869;

2) fig., gedeihen
(vgl. luobties): kad es biju pie māmiņas, kâ pupiņa galdījuos BW. 23955. Vgl. li. gáldyti "тереть, чистить" [und gvaldýti resp. gváldyti "лущить"; zu slav. golъ ahd. kalo "kahl"?]

Avots: ME I, 589

galsterêtiês "?": kuo nu galsterējies (reden albern od. unentschlossen?) pret mani! saki gaiši laukā Seibolt.

Avots: ME I, 595

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. ² unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602

gar̃ga, Hals od. Kehle eines Vogels: vistai jāapgriež garga Serbig., [Planhof]. Hier - auf beruhend wohl auch: puolim aizžņaudzu gargu Seibolt. [In Kārsava nenne man garga ein Weib, das viel und schnell spricht; dazu ein Verbum ebenda: sievietes vakaruos gargā kâ pīles].

Avots: ME I, 602

gaŗzùobis, der Spötter, ein Spassmacher, Witzbold [Jakobshof]. Biel. I, 451 kennt nur gaŗzuobs, eine Form, die sonst unbekannt ist.

Avots: ME I, 608

glumstît, - u, iju "?": juocīgi ģīmja vaibstus glumstīt Etn. [Refl. - tiês,

1) = lumstīties: suns glumstās Bolwen, Warkh. (mit ùm ² );

2) glùmstîtiês C., würgen, erbrechen wollen.]

Avots: ME I, 630

II guôba (li. guobà, acc. gúobą) PS., C., [Lis., Arrasch, Kr., Kl., Bolwen, guôba ² Nigr., Dond., Selg., Ruj., Wandsen], guõba [li. gúoba] Kand., [Dunika], guôbe Kastran, Sunzel,

1) die Ulme, Rüster (ulmus campestris)
Mag. IV, 2, 80; RKr. II, 80, Kand., Grob.;

2) Hainbuche, Hornbaum (carpinus betulus)
Konv. ² ;

3) der Pl. guobas, Ulmenrinde
U. [Zu poln. dial. gab "Ulme" und wohl auch bulg. габър, sloven gâbǝr, čech. habr. "Hainbche", s. Būga KSn. I, 82.]

Avots: ME I, 688

‡ gùovsmīža Trik., boletus luteus L.

Avots: EH I, 424

guovspe̦ka, der Kuhpilz (boletus bovinus) Sassm.

Avots: ME I, 693

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

grausts,

1) gràusts PS., [Schujen, Trik., N. - Peb.], auch grausta U., eine schlechte Hütte; eine Wachhütte
U., ein aus Gesträuch und Erde verfertigtes, notdürftiges Obdach Kokn., Lasd., Smilt., Bers., Lis., Adsel, Golg., Dond. A. XIII, 252: katram savs graustiņš mīļš. gulējuši mežā, ve̦cā malkas cirtēju graustā RA. [ne grausts tāds, kâ mums nabagiem Diez];

2) der Sarg
Kroppenh., Kokn.: pilsētiņa guļ kâ me̦lnu klinšu grausts Vēr. II, 549;

3) der Organismus, die irdischen Überreste:
tumsa spēj pārgruozīt kustuoņu miesas graustu A. XV, 466;

4) eine alte, hinfällige Person
[graûsts ² Nigr.]: ve̦cs grausts, bet izgre̦znuojies kâ āksts Seibolt. [Nach Leskien Nom. 535 in der Bed. 1] nebst graušļi zu graust, grūst.

Avots: ME I, 639, 640

[grezêt "schlecht, ungeschickt arbeiten" Bolwen, Kārsava, Dricēni.]

Avots: ME I, 650

grûdît [Kr.], -u, -ĩju (li. grúdyti "härten"),

1) Eisen härten, indem man es ins Wasser senkt
Spr.;

2) stopfen, stampfen
L.; [

3) grûdît Kreuzb., Warkh., schälen, bolstern:
gr. zirņus;

4) = grūstît n. U.] Zu grûst.

Avots: ME I, 667

gums,

1) Bolle, Knolle:
sakņu gumi jeb bumbuļi Konv. ¹ 136; 838; bumbulis jeb gums, Knolle Konv. ² 437. zirnim līdzīgs stāds ar lieliem gumiem pie saknes Edwahlen;

2) blätterlose Knospe:
bezlapu pumpuru sauc par gumu Konv. ² 3331. [Zu gumt.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 681

idruôt, idrêt, einen faulen Kern bekommen L., Biel. H. I, 190, alt, faul werden: zābaku... zemē ve̦lkuot, papēdī attrūka kurpe nuo idrējušā stulma Seibolt.

Avots: ME I, 702

îdzĩba, der Verdruss, Widerwille: rūgtums un īdzība pildīja viņa sirdi Seibolt.

Avots: ME I, 834

îdzîgs,

1) verdriesslich, mürrisch:
viņš staigāja īdzīgs pa istabu MWM. VII, 801. es īdzīga un slima Rainis. viņa iesaucās īdzīgi MWM. VII, 808;

2) widerwärtig, ekelhaft:
viņam izlikās dzīve īdzīga Seibolt.

Avots: ME I, 834

ìebliestiês, sich hineinbegeben: Sveķītis pašā dienvidū pie viņa iebliedās Seibolt; vgl. bliezt II, 4.

Avots: ME II, 4

ìebliêzt,

1) herein -, hineintragen:
kalpuone ieblieza smaguo sviesta spaini Seibolt;

[2) auch ìebliêztiês, schnell und geräuschvoll hineinlaufen:
viņš ieblieza (od. iebliezās) istabā C.]

Avots: ME II, 4

ìekļautiês,

1) sich (hin)einschmiegen:
iekļauties krāsns vis˙siltākajā kaktiņā Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 595. iekļaujas sirdī Plūd. Llv. II, 137;

2) einsinken:
siena iekļāvusies Lasd.

Avots: ME II, 28

ìelinguôt,

1) intr., schleudern, hineinschleudern
Drosth., Dond.: viņš tuo rubli tam ielinguoja acīs Alm. duomīgi ielinguoja aizdurvē Seibolt;

[2) = ielanguot Kreuzb. Refl. - tiês,

1) zu schleudern sich einüben od. erlernen
Ruj.;

2) sich ein wenig besaufen
Bauske].

Avots: ME II, 38

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

ìeratuôt, hereinfahren, hereinrollen: pagalmā ieratuoja jaunskungs Seibolt.

Avots: ME II, 56

ìeridêt, auch ieriduôt, tr., hineinschaffen, wohin bringen: vecene visus ieridēja kūtī LP. VII, 1006. visās istabās ieriduots pa mazumiņam mantības Seibolt.

Avots: ME II, 57

[III ìeskrabêt Bolwen, = ieskrabināt.]

Avots: ME II, 65

ìesmelgt, anfangen zu schmerzen: nuo jauna iesme̦dz krūtīs ve̦cā kaite MWM. VIII, 745. Refl. - tiês, anfangen zu schmerzen: arī viņā pašā kaut kas iesme̦ldzas Vēr. II, 1295. sirdī kâ zuobs iesmeldzas Seibolt.

Avots: ME II, 68

ìežil˜bis, betrunken: viņš bija krietni iežilbis MWM. VIII, 329. galviņas jau bija iežilbušas Seibolt.

Avots: ME II, 93

im̃pampis, impampa Naud.,

1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;

2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, ² dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);

3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [

4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].

Avots: ME I, 707

izâvît, tr.,

1) foppen:
izāvi viņu, lai viņš bīstas tevis Mar. n. RKr. XV, 116;

2) erschrecken:
viņš... zaķi izāvīs, tâ ka tas aizbēgs Seibolt. Refl. -tiês, zur Genüge toben, sich unbändig, albern gebärden, sein Wesen treiben: izāvījušies ķē̦mi atkal aiziet LP. VII, 1061. akrobāts izrādē visādi izāvījās Tirs.

Avots: ME I, 714

izblieztiês, izbliestiês,

1) dick werden, aufdunsen:
viņš tâ izbliežas Elv.;

2) sich aufrlaustern:
tītars izbliezies Mag. III, 117.

3) sich hinausbegeben:
laukā MWM. III, 585; in dieser Bed. bei Seibolt ein Praet. izbliedās.

Avots: ME I, 717

izčuminât, ausbolstern: pupas Grob.; wimmelnd auslesen: skudras izčuminājušas graudus nuo salmiem LP. VII, 646.

Avots: ME I, 724

izduõma, izduõmãjums, izduõms, Erdichtung, Erfindung: tās ir tukšas te̦nkas un izduomas MWM. tas prātīgs izduoms Seibolt. tādu smalku izduomu tev jau vis+maz viens ve̦se̦ls ve̦zums A. XVIII, 313.

Avots: ME I, 730

izêdinât,

1) oft satt füttern:
viesus;

2) verfütern:
barība, kuŗa tanī dienā izēdināma Konv. ² 2057;

3) ausbeizen:
šīs vietas izēdina ar skābi 1127. Refl. - tiês, satt füttern: cik reižu vēl (tevi) neizēdinājuos, kad laukus apstaigādams iegriezies pie mana vīra Seibolt.

Avots: ME I, 734, 735

izgaldît, izgalduôt, tr., ausbolstern, ausschälen: pupas, zirņus, riekstus Bers. Refl. - tiês, sich ausschälen: rieksti izgaldījušies Bers.

Avots: ME I, 736

izgar̂dināt, tr., ergötzen, weiden: izgardināšu acis, ausis un citus prātus MWM. VIII, 28. izgardināt muti ar gardu ēdienu Salisb. Refl. - tiês, sich zur Genüge ergötzen: jāduod nuomēģināt, lai mute izgardinās un zin citiem pastāstīt, ka nav vis viltus manta Seibolt.

Avots: ME I, 736

izkàukt, heulend erlagen, abdringen, erbetteln: viņš bij izkaucis pusstuopu de̦gvīna MWM. VII, 882. izkauca nuo pagasta ve̦cākā mēneša algu uz priekšu Seibolt. Refl. - tiês, zur Genüge heulen: visu dienu viņa izkaukusies Jauns.

Avots: ME I, 749

‡ izmuldinât, die Zeit zwecklos vergeuden machen Aahof, Sessw.: būtu cilvē̦ku ... izmuldinājis par veltl Ciema spīg. 248. velti mūs izmuldināja Zeibolts Saules stars, S. 78, (mit ùl) Smilten; "= izvārdzinât" Orellen: tevi laikam kāds pa nakti izmulˆdinājis ² .

Avots: EH I, 467

izplatu, izplatus, i zplātus Naud., Adv., breit, mit gespreizten Beinen: viņš iet izplatu Druw. mazi bē̦rni staigā izplatus Adsel, Bers., Lub., Smilt. tie dzīvuo izplatu nuo krievu ruobežām līdz Valles muižai Konv. ² 3388. graudniece atspērās izplatu abām kājām pret zemi Seibolt. izplatu sēdēja BW. 34807.

Avots: ME I, 781

izpūru, zerzaust: savus izpūru matus glaudīama Seibolt.

Avots: ME I, 787

izrãt, tr., durchschelten, vornehmen: bē̦rnu. Refl. - tiês, sich tüchtig zanken, zu Ende schelten: Ilga neļāva mātei izrāties līdz galam Seibolt.

Avots: ME I, 791

izrisinât, tr., fakt. von izrist, auftrennen, loswickeln, auseinanderbringen: kamuolu, dzijas, diegu, pavedienus. Refl. - tiês, sich loswickeln, sich entwickeln: kamuols izrisinājies. virziens, kas izrisinājas nuo simbolisma Druva I, 476.

Avots: ME I, 792

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

izšķibît, izšķibuôt,

1) ausästen:
mežu, zarus;

2) ausschälen, ausbolstern:
izšķibī gruoziņu pupu Gr. - Sess.;

3) leeren, ausessen, austrinken:
viņš izšķībuoja visu līdz pēdējai lāsītei.

Avots: ME I, 811

[izslapstît, heimlich fortschaffen: zaglis izslapstīja zirgu caur mežu Nigr.] Refl. - tiês, heimlich hinausgehen: izslapstījās nuo skuolas laukā Seibolt.

Avots: ME I, 799

iztapšņât, = iztapt 2: iztapšņā viņam kâ ve̦rgs Seibolt. viņa tam iztapšnāja Seibolt A. XVI, 487.

Avots: ME I, 814

iztirza * Plūd., iztirzãjums, die Analyse, Untersuchung, ERforschung: sacerējuma iztirza, stāstu iztirza Plūd. turpina savu iztirzājumu par minē̦tuo jautājumu Vēr. I, 1289. atlikt nepatīkamu lietu iztirzu uz rītdienu Seibolt.

Avots: ME I, 819

izžadzinât, tr., einen Laut wie die Elster hervorbringen: nevarējuse vairāk izžadzināt kâ tikai samaisītu kuiļa un ērzeļa valuodu LP. V, 102. Refl. - tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss schwatzen, sich ausschwatzen: meitu mātes un mātes meitas izžadzinājās un galu galā apmierinājās Seibolt.

Avots: ME I, 832

jaũda,

1) Vermögen, physische Kraft:
gājēji ē̦duši nuo šīm mantām cik jaudas LP. VII, 558. [jaudas vīrs U., ein Mann, der etwas vermag];

2) das Denkvermögen:
viņš skaitīja mācītāja vārdus bez jaudas Vēr. I, 826. vai tas šausies vienam jaudā (= prātā) Alm.;

3) der Einfall, Gedanke:
pirmā jauda viņam bij uz vietas griezties atpakaļ Asp.;

4) jaudām - jaudām, teils - teils, zuweilen - zuweilen:
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbeiles viņam slien matus stāvu Seibolt. [In der Bed. 1 wohl aus liv. joud "Kraft, Vermögen", s. Thomsen Beröringer 254; zur Bed. 4 vgl. finn. juoto "Musse" joutaa "Zeit haben". Dagegen zur Bed. 2 und 3 vgl. jaust (prt. jautu und jaudu) "wahrnehmen".]

Avots: ME II, 97

jaûnavîgs ,* jungfräulich: viņās (grāmatās) kaut kas šķīsts, jaunavīgs Druva I, 900. jaunavīga kautrība Seibolt.

Avots: ME II, 99

jẽdzîgs, vernünfgir, verständig, bei Sinnen: zvaniķi, vai tu jēdzīgs? Seibolt. kad tur vēl jēdzīgs būtu iekšā Blaum. jāuzmeklē jēdzīgāks un nuoderīgāks dzīvuoklis A. XII, 802.

Avots: ME II, 111

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

jũsêt ,* - ẽju, jũsuôt *, ihrzen: Milda viņu jūsuoja Seibolt. kuo jūs te jūsuojat Vēr. II, 1342.

Avots: ME II, 123

jūsmuôt, schwärmen: viņš nejūsmuo par zilām vai brūnām acīm Seibolt.

Avots: ME II, 123

kakšķinât, kakšinât Vīt. 68, intr., gackern Smilt., Erlaa, schwatzen: bē̦rzu zaruos svilpuo, kakšķina strazdi Egl. smējās klusi kakšinādams Seibolt.

Avots: ME II, 138

I kaška [Trik.], comm., die Kratzbürste, der Händelsüchtige, der Raufbold: kaška ir tas, kas allaž lūkuo ķilduoties, kasties Bers., Lub., Serb. [Wohl mit hochle. šk aus šķ.]

Avots: ME II, 170

kašķîgs, kratzig, rechthaberisch, raufsüchtig, händelsüchtig: kašķīgs cilvē̦ks, Kratzbürste. kašķīga ve̦cmeita A. XI, 263. es pazīstu viņa kašķīguo dabu Seibolt.

Avots: ME II, 171

kaslis,

1) die Kratzbürste, der Raufbold:
viņš ir liels kaslis Bers. n. Etn. IV, 165, AP., [Nötk.];

2) ein Instrument (ähnlich einer
lāpistiņa) zum Auflockern des Bodens Ronneb., Schujen; in Doblen, Garrosen u. a. ein eisernes Instrument mit 3 - 5 Zinken zu demselben Zweck.] Zu kast.

Avots: ME II, 169

ķaûlis,

1) jemand, der alles plump und ungeschikt macht
Smilt., AP., [Saikava], Gsth., Lasd., Naud., Mag. XIII, 2, 77 ; [in Warkl. dafür čaule (mit č- aus ķ-)] ;

2) ein Gefrässiger, Nimmersatt, der Schmadderer
Gsth., Aps., Druw.: ej jel nuost, ķauli, nu jau visu kukuli maizes saķaulēsi Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulis ^2, wer unschön isst Kl., wer nachlässig isst od. arbeitet od. wer unsauber ist Lis.] ;

3) ein plumper, ungestalteter Gegenstand ;
ķauļi, plumpe Stiefel ;

4) "?": kuo nu vēl sēdi - kāda tā mute ir? kâ ķaulis Saul. ;

[5) ķaũlis Bauske "ein Raufbold."]

Avots: ME II, 357

kaûšļa, comm., der Raufbold Serb.

Avots: ME II, 179

kaûslis, der Raufbold: kauslis - cilvē̦ks, kas mīl kauties Lös. neesi kauslis... Sir. 4, 30. es pie tāda dzē̦rāja un kruogu kaušļa neiešu Bers., A. - Rahden, Pump. Der Pl. kaušļi n. Spr. die Prügelei. Zu kaût.

Avots: ME II, 178

kautnieks, der Kaufbold LA.

Avots: ME II, 180

kavâkslis Wain., Ahs., [Lautb.], kavuôkslis Kand., kavuôksnis Wirben, der Raufbold, Haudegen, Kampfhahn: tas ir tāds nebēdnis, var˙būt pa kavākslis Nigr., Frauenb. [Zu kavāt II.]

Avots: ME II, 181

kavekslis [in Blieden angeblich: kavêk(s)lis], der Raufbold, Kampfhahn: nevarējis sagaidīt kavēkšļus atpakaļ LP. IV, 124. Zu kaût.

Avots: ME II, 181

kavulis [Bers.], kāvulis, der Raufbold: puiši ievēlēja vis+bīstamākuo kāvuli un stiprenieku par priekšnieku Etn., A. XVII, 286.

Avots: ME II, 182

ķḕ̦ms [auch PS., Serbigal, Neuenb., Schujen, Jürg., Wolm., AP., ķè'ms ² Nerft, Preili, Kl., ķê̦ms ² Salis, Ruj.], ķê̦ms C.,

1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];

2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 373, 374

ķerķis, "Henkel, Griff, Handhabe: trauciņš ar ķerķi, aiz kuŗa var pacelt Seibolt.

Avots: ME II, 368

‡ ķe̦r̂stakla Smilt.,

1) wer nach allem zu haschen pflegt;

2) eine nicht ganz zuverlässige weibliche Person:
tās citas tik tādas ķe̦rstaklas Seibolt Mājas naids 15.

Avots: EH I, 697

ķe̦rstlaka [?], Windbeutel, eine unzuverlässige Person: zinu, ka tik uz tevi vari palaisties ; tās citas tik tādas ķe̦rstlakas Seibolt.

Avots: ME II, 369

ķĩsis, Demin. verächtl. ķĩselis,

1) der Kaulbars (acerina cernua)
RKr. VIII, 105; fig., der Raufbold Buschh. RKr. II, 57; der Stint RKr. VIII, 103. Sprw.: pavasarā ķīsis dārgāks nekâ rudenī lasis. ķīsīt[i] s (Var.: ķīselis) brauca par Daugavu rakstītām kamanām; ņemiet, bē̦rni, kaŗuotītes, sagaidiet ķīselīti BWp. 2705;

2) zur Bezeichnung

a) der Fülle, Menge:
nāk tie bē̦rni katru gadu kâ ķīši MWM. X. 484;

b) der Nichtigkeit:
kāds vīrs iet zvejuot, bet ne ķīša nedabū, fängt nichts LP. I, 72. [ķīši Kronw. n. U., viele kleine Dinge zusammen, lebendige wie leblose. - Aus liv. ķīš "Kaulbars, Stint", s. Thomsen Beröringer 262.]

Avots: ME II, 389

klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.

Avots: ME II, 213

klidzinât,

1) ein wenig wackeln, klappern, sich klapernd fortschleppen, im Wagen fahren
Druw.: sudmalas klidzina. brūnis sāka klidzināt Seibolt;

2) schreien (namentl. vom Habicht), klappern:
vanags klidzina Etn. II, 51; LP. V, 164. dzeņi vien klidzināja BW. 25909. divi graši kalītē kâ dzenīši klidzināja 20400, 1;

3) fakt. zu klidzêt, wackeln, klappern, schreien machen, zum Schreien bringen
Etn. IV, 66. vilkam mute jāaizslē̦dz, lai ganiņus neklidzina Kaltenbrunn BW. 29422.

Avots: ME II, 226

kliminât "?": četrjūgam iepakaļis klimināja dārznieks ar ķēvīti Seibolt.

Avots: ME II, 227

‡ klùmbučuôt Smilt., stolpernd oder mit grossen Schritten gehen: Jurene klumbučuoja uz priekšu Zeibolts Ūdens burbuļi 76.

Avots: EH I, 622

‡ knãbãcis Smilt., ein kleines Kind: knābāčus uz skuolu sūtuot Seibolt Pirmā ķilda 2. Vgl. knabācis.

Avots: EH I, 629

knãbis,

1) der Schnabel;

2) knâbis ² ein Haken, mit dem man die Bolzen aus dem Feuer zieht und in das Plätteisen legt
Dond. Zu knābt.

Avots: ME II, 244

kuop (e) niẽks, kuõpniẽks, jem., der mit einem andern zusammenhält (kuopā), in intimem Verhaltnis lebt, der Genosse, Buhle: kur ar kuopniekiem saviem bij priekšā Dünsb. lūk, kur sirds draugi, lūk, kur kuopnieki Treum. Uozuols un Made e̦suot kuopnieki Seibolt. pruom, tu žūpa un kuopnieks! Seibolt.

Avots: ME II, 346

kuop (e) niẽks, kuõpniẽks, jem., der mit einem andern zusammenhält (kuopā), in intimem Verhaltnis lebt, der Genosse, Buhle: kur ar kuopniekiem saviem bij priekšā Dünsb. lūk, kur sirds draugi, lūk, kur kuopnieki Treum. Uozuols un Made e̦suot kuopnieki Seibolt. pruom, tu žūpa un kuopnieks! Seibolt.

Avots: ME II, 346

kratuoņa, das Schütteln: gāja suoļuos, lai kratuoņa un ratu rībis nejauktu iesāktās sarunas Seibolt.

Avots: ME II, 262

kre̦klãjā, im Hemde Smilt.: viņa ir kre̦klājā Seibolt. tē̦vs pakāra gaŗuos svārkus ābelē un tad kre̦klājā atlaidās garšļaukus Seibolt.

Avots: ME II, 271

kreslis, eine abnehmbare und auflegbare Rückenlehne auf dem Schlitten (ragavas) Mar. n. RKr. XV, 120, Stom. [krešļa kulba Seibolt. - Wohl nebst kreša II zu li. krãsė od. kresė˜ "Stuhl", le. krê̦sls, vgl. Būga KSn. I, 139 f.]

Avots: ME II, 274

kukaînis,

1) das Insekt:
drudža kukainis, ein schwarzer Käfer Sassm. labības k., anisoplia austriaca Konv. ² 2124; maizes k., sidotrepa panicea; miltu k., tribolium confusum A. XIII, 621; Māŗas jeb Laimas kukainītis, Marienkäfer (coccinella) Konv. ² 2588; mizu kukainis, Borkenkäfer (hylophaga); slâpsnu kukainis, oniskus murarius Sassm.;

2) das Haustier
N.-Schwanb., AP.: vilki nuokuodīs visus mūsu mājas kukainīšus JU.; [kukaiņi Wend. n. U., gross und klein Vieh];

3) auf einen Menschen übertragen - das Wesen:
kāds tu savāds kukainis. ļaudis sāka aplūkuot Drekberģi kâ kādu brīnuma kukaini Kaudz. M. Aus liv. kukki "Käfer"; [vgl. Thomsen Beroringer 263].

Avots: ME II, 301

kùleņuôt, kùlenêt, -ẽju, intr., kobolzen, einen Purzelbaum, ein Rad schlagen, sich kopfüber stürzen, purzeln, strauchelnd sich vorwärts bewegen: pagājusi skatīšuos, kâ tas labi kūleņuo Kokn. zaķis kūleņuo Purap. viņa sāka teciņus kūleņuot uz māju Saul. es atstāju mājiņu neapduomīgiem suoļiem kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦le̦niem Skalbe. nuo kalniem virpuļiem sāk puikas kūlenēt Austr. laukmalē kūleņuoja strauts MWM. XI, 60. Refl. -tiês, purzeln, strauchelnd vorwärts zu kommen suchen: pa arumiem kūleņuojās diez kâ pasprucis gailis A. XX, 169.

Avots: ME II, 334, 335

kùndziņš,

3): boletus rufus Schlampen; "bē̦rzlapju pasuga" Lubn.; "lēpju lapas zieds" Salis; baltie kundziņi AP., eine Moosart;
‡

5) mušu k. Linden in Kurl., ein gewisser Käfer, der Fliegen fängt;
‡

6) eine dickere Stelle
(mit un̂ ² ) Dunika: dzijā k. pie kundziņa.

Avots: EH I, 675

kùndziņš, Demin. von kungs,

1) Herrchen, Fant:
re; kāds tas kundziņš;

2) der liebe Herr:
iet pie kundziņa, zum Abendmahl gehen St.;

3) rauher Röhrenpilz (boletus scaber)
Birsm., [PS.]; kundziņi, eine Pflanzenart Etn. IV, 21;

4) kundziņš "ein Klümpchen von mehreren, frischen, gekochten, an einander haftenden Erbsen"
Grünhof [in dieser Bed. zu kuñgulis?].

Avots: ME II, 314

‡ ķūznieks A. Leitāns, ein Raufbold.

Avots: EH I, 709

I laceklis,

1): auch Trik.; ‡

2) ein Trunkenbold, Säufer
Rožu kronis (Riga, 1868), S. 129; ‡

3) lacekļi Kalnemois, Sessw., Ausgespieenes.

Avots: EH I, 710

lâcene,

1) die Bärin, in dieser Bedeutung auch
lāciene A. XX, 144;

2) die Sumpfbrombeere (rubus chamaemorus)
Mag. IV, 2, 101 vgl. semasiologisch estn. karu - wabar "Brombeere" (karu "Bär" . wabar "Himbeere");

3) ein Pilz (boletus edulus?)
[PS.];

4) die Trespe:
tautu dē̦lu lācenītes (Var.: lācauziņas) kâ ar me̦du apme̦duotas BW. 19196, 8. izmin ušņas, lācenītes, lai aug mani tīri rudzi BW. 32560, 12;

[5) lâcenes ² "dicke und geflickte Hosen":
kāpt vīriešu lācenēs Janš. Dzimtene ² I, 295.]

Avots: ME II, 434

lâčpe̦ka, lâča od. lâču pe̦ka, rauher Röhrenpilz (boletus scaber) RKr. II, 68.

Avots: ME II, 435

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

lākte: pieslēja tuo (sc.: ratu) pie lāktes ("?·) staba Zeibolts. "Asp." ME. II, 437 durch "Aps." zu ersetzen!

Avots: EH I, 727

laûza,

1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;

2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;

3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.

Avots: ME II, 431