Paplašinātā meklēšana

apakškā`rta, die untere Schicht RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 73

‡ ârtacis: (f. -ce) Auleja, = ârtecis.

Avots: EH I, 195

‡ àrtasât ² Kaltenbr., (Eisen) harten.

Avots: EH I, 130

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130

‡ II artava Bers., ein zu pflügendes (aber noch nicht gepflügtes) Feld.

Avots: EH I, 130

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244

atkārtas ecêt - auch Warkl.: zeme aparta, atkārtas nee̦cētas.

Avots: EH I, 147

atkārtas ecêt, [

1) zum zweiten Mal eggen
Ruj.;

2) nach dem zweiten Pflügen eggen
Selb., Nerft].

Avots: ME I, 166

atskãrta, atskãrtība, atskãrtums, die Einsicht: cik nu viņam tās atskārtas! kad nāks pie atskārtuma, redzēs, kuo tad teiks Serb. izskaidruo tā, ka tu sajūtu muodini un atskārtību atdzīvini Plūd.

Avots: ME I, 192

bur̂ta ² (li. bùrta, Stück, Los [Psalter v. J. 1625, Ps. 16, 6], Zauberei), das Verzeichnis L., St., U., die Einkerbung Wid.; bur̃tas [Salis], burtu kuoks od. burtskuoks [woraus dial. buo(r)t(a)skuoks, buockuoks], der Kerbstock. [Vgl. burt.]

Avots: ME I, 354

bur̃tains,

2): auch AP.

Avots: EH I, 255

bur̃tains,

1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;

2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;

3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354

‡ burtavnīca, eine Zauberin (Hexe) Ulanowska Łotysze 12.

Avots: EH I, 255

ce̦rta, die Maser: kuoka c. Karls.; [zu ce̦rs 2?].

Avots: ME I, 375

‡ cē̦rta,

1) = cir̃ta I: matu c. Bērzgale, Celm.;

2) cẽ̦rtas Lodenhof bei
Ruj., = cir̃kas.

Avots: EH I, 268

I ce̦rtains, maserig Karls.

Avots: ME I, 375

[II ce̦rtains, kraus, gelock: ce̦rtaini mati.]

Avots: ME I, 376

cē̦rtains, ‡

2) krollig, Krollen enthaltend
Lodenhof bei Ruj., Wolmarshof: cē̦rtainas dzijas.

Avots: EH I, 268

[cē̦rtains Burtn., = cirtains 1: cē̦rtaini mati.]

Avots: ME I, 378

cḕ̦rtamais, ein Instrument zum Hauen.

Avots: ME I, 378

‡ ce̦turtactiņa Pas. VI, 199, das vierte Auglein.

Avots: EH I, 267

ce̦tur̃tais, ce̦turts, ce̦r̂tuôtais (aus tahm. ce̦tuortais) Ahs., ce̦trutais Grünh., ce̦truotais Essern,

1) der vierte;

2) = ce̦turktnis Kav.

Avots: ME I, 376

‡ ce̦turtale Zvirgzdine, = ce̦taļa,

Avots: EH I, 267

I cir̃ta (r. чертá "Strich"): dzīvi (das Garn) savē̦rpuši cirtas Seyershof.

Avots: EH I, 274

I cir̃ta [Ruj., Salis; cìrta C.], die Locke: matu, auch vilnas cirtas. dzijas me̦tas cirtās, das Garn kräuselt sich. [Zu cirsties "sich kräuseln".]

Avots: ME I, 387

II cirta Ruj. n. U., = iedzirknis, der Trichter an Fischreusen.

Avots: ME I, 387

cir̃tains: auch Salisb.

Avots: EH I, 274

cir̃tains,

1) kruas, gekräuselt:
cirtaini mati, cirtaina galva, vilna [Moritzberg];

2) drall:
cirtaina dzija.

Avots: ME I, 387, 388

‡ dùrtaniski ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = durteniski: nuokrist d. uz gadvas nuo zirga. d. ("?") salikt baļķes ebenda.

Avots: EH I, 344

‡ dùrtanusku ² Lasd. u. a. n: FBR. IX, 158 "?".

Avots: EH I, 344

dze̦r̂tava ,* dze̦r̂tuve, die Schenke, Kneipe: dze̦rtuvēs me̦lnās dzērāji dzied Kārstenis,

Avots: ME I, 547

ē̦rtans,

1) gerämig:
ē̦rtana istaba nātre nezālēs;

[2) "irdans, locker"
Bers.].

Avots: ME I, 576

‡ gadsapkā`rta, = gadskā`rta 1: Jānīt[i]s jāja gadsapkārtu (Var.: gada kārtu, visu gadu) BW. 32970; 2 var.

Avots: EH I, 375

gadskā`rta, gadskārta Manz. Phraseol. VII, auch gadskā`rts, gaduskā`rts C.,

1) ein volles Jahr, Jahresfrist
[Manz. Lettus]: kad nu gadskārts bija pagājis II Chron. 24, 23. [viņš tur mita gadskārtu, ein Jahr Glück Apost. 18, 11. vienreiz gadskārtā II Mos. 30, 10.] par gadskārtu Jānītis nāca, nach Jahresfrist, nach Verlauf eines Jahres wiederkehrend. trīs māsiņas trīs gadskārti cimdu pāru adījušas BW. 6926;

2) irgend eine wiederkehrende Zeit des Jahres:
šinī gadskārtā, zu dieser Zeit des Jahres St. gadskārtām (Var.: par gadskārtu gadskārtiem) pirti kūru BW. 26007;

3) die Jahreszeit:
ir četras gadskārtas: pavasaris, vasara, rudens, ziema. četri gadskārti, die vier Jahreszeiten St., Adsel, Smilt. n. A. XII, 868.

Kļūdu labojums:
pirti kūru = pirti kūru

Avots: ME I, 582

[gurta "eine dünne Schicht schleimiger Wasserpflanzen auf stehendem Wasser" Welonen, Marienhausen, Kārsava. gur̂ta Domopol "verfaulte Reste von Fisch oder Froschlaich: vgl. gur̂ktas.]

Avots: ME I, 684

iekā`rta, die EInrichtung: ārēja iekārta Stari II, 966. uzturēt mūžu pārdzīvuojušas iekārtas MWM. v. J. 1908, S. 1. ve̦cā dzīves iekārta tiks nuoārdīta Jans.

Avots: ME II, 27

irta, irte, īrte U., der Rebs (ein Fisch).

Avots: ME I, 711

izkārtavuôt (unter izkā`rtât ), ‡

2) = izkā`rtât 1: kad sivēni nevienāda lieluma, tad nevar tā ēdiena katram par sevi i. Erlaa. kad ir pulka cilvē̦ku, katram jālej savā bluodiņā, tad saimnīcai grūta izkārtavuošana ebenda.

Avots: EH I, 455

kā`rta,

1): vē̦tra salauzusi mežā kuokus kārtu kārtām Ahs. liepu mizas izmērcē un izplêš kārtas (strēmeles, sluoksnes) Seyershof. skapītis bija ar kārtām (plauktiem) Iw. augšas kārtā (= plauktā) Janš. Džimtene V, 96, jāšūdina saimniekam jauna k. (Anzug)
Janš. Apsk. 1903, S. 222, AP. u. a. pašūt vienu kārtu brunču Seyershof. vasaras k:, Sommeranzug Sonnaxt. laulājamā k.; ein Traukleid Salis.. gani pielīka vadmalas kārtu;

2): visa tā k. izmirusi, die ganze Generation ist ausgestorben
BielU. mātes kārtā AP., schwanger. cilvē̦ku k. Segew., das Menschengeschlecht;

3): kartās iet (uz muižu) - auch Fest., Lös., Lub., Pernigel, Sussikas; dafür auch: uz kārtām iet AP. kārtās braukt (uz muižu) Salis. kārtā iet (uz muižu) - auch Salis. sluoksnes lecina dažreiz pa div[i] kārt[i] (zweimal)
Strasden. vienam kārtam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = viênkārt.

Avots: EH I, 604, 605

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

Kārta, eine Schicksalsgöttin, im VL. oft anscheinend nur eine andere Bezeichnung, ein Epitheton der Laima: Kārta, Kārta, Laime, kâ tu līdzi nedarīji? BW. 10009. Kārta mana, Laimīte mana, tā ceļ mani kalniņā 9140. [Die Verfasser(innen) der Volkslieder haben diesen Namen zu kãrt "hängen" gestellt: Kārtiņ, tavu kārumiņu! (so ist wohl zu lesen statt des überlieferten kārtumiņu BW. 17772 var.; vgl. daselbst dieviņ, tavu de̦vumiņu, laimiņ, tavu lē̦mumiņu! und Dēkliņ, tavu kārumiņu! No 17770, sowie: Dē̦kla manu mūžu kāra, māte kāra šūpulīti BW. 1201). Wenn das richtig ist, so würde dieser Name ursprünglich das Aufgehängte (> Bestimmte) bedeutet haben. - Vgl. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija 26 f., der diesen Namen mit dem Appellativ kārta identifiziert, was aber semasiologische Schwierigkeiten macht.]

Avots: ME II, 201

‡ *kārtaikslis oder *kārtauksle (erschlossen aus deth acc. s.: kārtauksli Mekons Zelta māj. grm.3, S. 251), der Blättermagen.

Avots: EH I, 605

kā`rtainis,

1) Blättermager
[C.], Wid.;

[2) "ein Gewächs (z. B. eine Zwiedel od. ein Kohlkopf) mit Schichten"
Bers.].

Avots: ME II, 201

kā`rtaîns:

"1)" ME. II, 201 a zu tilgen. gaļa cieta, kārtaina ("cauraugusi") Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 605

kā`rtaîns,

1) in Schichten, Reihen, Streifen, streificht:
zeme ir kārtaina (slāņaina): dažādas kārtas atruodas viena zem uotras Būvm. 9. sēja ir kārtaina, streifig, ungeich B. Vēstn. kārtains kuoks, ein Baum, an welchem die Jahresringe (kārtas) deutlich zu sehen sind Wend., C., Smilt.; kārtains ģĩmis, ein vom Wetter rauh gewordenes Gesicht U., Dond., Behnen.

Avots: ME II, 201

[kārtaklis (li. kartóklis "извѣстная часть желудка у жвачных") "der Kropf (bei Vögeln)" Für. I; vgl. kārtākslis.]

Avots: ME II, 201

kārtaks Etn. I, 110, = kārtākslis.

Avots: ME II, 201

‡ kàrtapulaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = kar̃tupe̦lãjs.

Avots: EH I, 590

‡ kartavas Blieden, = kãrtavas I.

Avots: EH I, 590

kãrtavas U.,

1) der Galgen:
e̦smu tā dvēsele, kuo pavēlēji tuoreiz nuo kartavām nuoņemt LP. IV, 40;

[2) die Schaukel
Jürg.] Zu kãrt.

Avots: ME II, 201

‡ kàrtavât ² , -āju Auleja, Karten spielen.

Avots: EH I, 590

‡ kā`rtavât <sup>2</sup> Erlaa, kā`rtavuôt ² ebenda, sich lange mit etwas (es besorgend) abgeben: k. vienam ēšanu, uotram, trešam.

Avots: EH I, 605

kãrtavniẽks,

1) einer, der Galgen macht:
te kartavnieki iesauksies LP. V, 398;

2) der Henker:
ķēniņš ar saviem kartavniekiem nuoskatās vien LP. IV, 160.

Avots: ME II, 201

‡ kā`rtažnieks ² Oknist n. FBR. XV,176, ein Kartenspieler.

Avots: EH I, 605

‡ korta (mit or oder uor < ur?) Rothof, comm., ein Vieifrass.

Avots: EH I, 639

liẽlkā`rtaîns, mit grossen Jahresringen versehen: lielkārtains kuoks - kuoks, kas ātri audzis, kam lielas kārtas C., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 499

mirta. (unter mìrte II): auch (mit steigender Intonation) Kaltenbr.; mirtu vaiņadziņš BW. 24492, 1. nuo mirtiņas zariņiem BW. piel.2 5848, 1. Ein Demin. mirtiņa (mit steig. Int.) auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 818

*mirtans, zu erschliessen aus der Verbindung līdz mìrtanam ² Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, bis zum Tode.

Avots: EH I, 818

[mūskārtas cilvē̦ki, unsereins, Leute von unserem Stande: ne˙vien mūskārtas cilvē̦ki, arī kungi un augstmaņi De̦glavs Rīga II, 1, 419.]

Avots: ME II, 679

‡ nùoàrtavât ² Kaltenbr., (Eisen) abhärten: n. cirvi.

Avots: EH II, 30

‡ *nuokārta* die Regelung, Einrichtung (?): ielas gaida ... uz ... pienācīgu ... nuokārtu Kundziņš Smiltene 6.

Avots: EH II, 53

uõrta Dond., Nigr., Stenden, uorte U., uõrts Arrasch, Drosth., Jürg., Peb., Schujen, (mit ùor ² ) Bers., Golg., Kl., Sessw., uorts U., ein Ort (eine nicht mehr gebräuchliche Münze, =1/4 Taler, später = 30 Kopeken Silber): par ruozīti uortu ņēmu VL. me̦tu uorti upītē BW. 29861 var. pus rubļa un vienu uortu parādā Kaudz. M. 371. kuo tu skaties... tik lielām acīm kâ uortiem? 211. Nebst li. õrtas aus mnd. ort.

Avots: ME IV, 420

‡ pārkartavât Auleja, pārkartât Pas. IV, 149, im Kartenspiel verspielen (tr.). Refl. pārkartavâtiês Auleja, im Kartenspiel viel verlieren.

Avots: EH XIII, 202

pā`rtaga: (mit ā`r ² ) aucn Malta.

Avots: EH XIII, 214

pā`rtaga [Jürg.], Walk LP. VI, 659, Gr: Ekau BW. 13733, 22, für pàtaga, die Peitsche.

Avots: ME III, 182

‡ pãrtains Trik. "= pãts": p. zirgs.

Avots: EH XIII, 214

pãrtàise,* der Umbau: skuolas nama pārtaise Latv.

Avots: ME III, 182

pãrtàisît,

1): pārtaisīja puisi par zirgu Pas. VIII, 158. ‡ Refl. -tiês, sich ändern, sich verwandeln:
pārtaisījies pēc dieva vaiga Pas. XIII, 195. pārzataisījās par cilvẽ̦ku IX, 415 (ähnlich 484).

Avots: EH XIII, 214

pãrtastît Dunika, von neuem behauen: visi mieti tik strupi, ka vajadzēs p. tuos smailākus.

Avots: EH XIII, 214

pãrtàisît, tr.

1) ummachen:
svārkus, bikses, kažuoku, tiliu, riju;

2) über etw. machen, bauen:
es varēju naudas tiltu pār Daugavu pārtaisīt BW. 13191; [3) pãrtaĩsît, intr., verspotten, nachäffen: kuo tu man pārtaisi? Salisb.].

Avots: ME III, 182

‡ pãrtaisni "?": metuos tai p. pretim Jaunais Cīrulītis 1933, № 11.

Avots: EH XIII, 214

[pãrtalêt, intr., zu lange bleichen: lini lietū un saulē pārtalējuši un būs nestipri Jürg.]

Avots: ME III, 182

[pãrtalinât, tr., zu lange bleichen lassen, über Massen bleichen ūnd dadurch verderben (Flachs) Jürg.]

Avots: ME III, 182

‡ pā`rtapt, nach Hause gelangen: kad pa lieldienām pārtapu mājās Lautb. Atziņas I, 39:

Avots: EH XIII, 214

[pãrtapt, hinübergelangen: p. pār rīpi.]

Avots: ME III, 182

pãrtaũjât, tr., intr., befragen, Erkundigungen einziehen (in weitem Umfange): sāka tuos pārtaujāt LP. VI, 108. daudziem par tuo e̦smu pārtaujājis Etn. II, 82; LP. VI, 116.

Avots: ME III, 182

pārtaukuôt Rīta skaņas I, 68, pãrtàukuôtiês, sich in Fett verwandeln, fett werden: pārtaukuojies mopsis Vēr. II, 1401.

Avots: ME III, 182

pãrtàurêt, tr., mit der Trompete übertönen: taurē̦tājam bij jākrīt starpā un jāpārtaurē BW. III, l, 88.

Avots: ME III, 182

pãrtàutiẽtis,* ein übermässig national Gesinnter MWM. X, 927.

Avots: ME III, 182

pãrtàutinât,* pãrtàutuôt, tr., entnationalisieren, eig, in ein Mitglied eines andern Volksverbandes verwandeln: pārtautuot Krievijā dzīvuojuošās cittautas Konv. ² 2311. zemnieku pārtautināšana A. Refl. -tiês, seine Nationąlität aufgeben.

Avots: ME III, 182

‡ pirtažas BW. 1445 var., = pirtīžas (1, 2 od. 3?).

Avots: EH XIII, 239

pļe̦r̃tags "ein wenig erfreullcher Ausgang einer Sache": kas tad nu tādā pļe̦rtagā labs kas būs? Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 370

II pùorta ² auch Saikava (auch in der Bed. von puõte 1).

Avots: EH II, 346

‡ purtadzeņa, = pùrtadzine ² 2: re̦dzu gunes purtadzeņu ustabeņas dibinā Tdz. 45461 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH II, 329

pùrtadzine ² ,

1) eine Blume
Jāsmuiža; in Warkh. dafür pūtadzine ² (wo ūt wohl aus ūrt, und nicht aus uot entstanden ist);

2) die Flamme
Jāsmuiža; vgl. purtedzine.

Avots: ME III, 420

‡ puskārta (s. ME. unter tamsa), die Halbreihe.

Avots: EH II, 332

‡ sacẽ̦rtalêt N.-Salis, unachtsam zerhauen.

Avots: EH II, 399

sakārta,* die Schicht: le̦dus sastāv nuo parallēli prizmatiskām le̦dus sakārtām Konv.2 3791; die Anordnung.

Avots: ME II, 648

sãrtaîns, rötlich: pumpurīši . . . pieņē̦muši sārtaini zaļganu plauku Janš. Bārenīte 75.

Avots: ME III, 807

sā`rtala C., sârtala ² Karls., ein Kuhname.

Avots: ME III, 807

sā`rtans: sârtans ² sivē̦ns AP.

Avots: EH XVI, 472

sā`rtans PS., sā`rte̦ns C., rot, rosig: saule tik sārtana riet RA.

Avots: ME III, 807

še̦rtaunieks Wessen, = šārstaunieks.

Avots: ME IV, 16

‡ *šķirtava (od. *šķirtav(i)s?), der Scheitel: uz viņa galvas schirtouwe (acc. s.) kritīs Getzel Psalm 7.

Avots: EH II, 638

smalˆkkārtains, feine, schmale Jahresringe habend Lennew.: s. kuoks.

Avots: ME III, 952

spe̦rtaļa Fest.,

1) = spārdaļa;

2) "meita, kas ar puišiem neielaižas".

Avots: ME III, 990

spe̦r̂tavnīca Jürg., Etn. Iv, 99, = spārdauniece; "nesaticīga, plēsīga sieviete" Planhof.

Avots: ME III, 990

star̂pkā`rta,* die Zwischenschicht; gaisa starpkārta Konv. ² 805.

Avots: ME III, 1047

stir̃ta (li. stìrta "ein Haufen Heu, kūgis; [ poln. ] bróg") Schujen, Hofzumberge, stirta ² Setzen, stir̂ta Kl., Sussei, Sauken, Sehren, Gr. - Buschh., stirta U., Spr., Schlossberg, Tirsen, Lennewarden, Römersh., Stelp., Daudsewas, Stockm., Sonnaxt, Holmhof, Selb., stirts U., stirte St., Ledmannshof, = stirpa: sìena (Setzen, Holmhof, Kl. - Salwen, Römersh., Stelp., Hofzumberge, Schujen), labības (Römersh., Selb., Holmh., Konv. ² 3322), salmu (Schujen, Hofzumberge, Stelp.), ābuoliņa (Holmhof, Römersh.), zirņu (RKr. VII, 1438, Erlaa n. Pas. I, 355) stirta. šuogad labību krausim stirtās Holmhof. nuo zariem bij sakrauta stirta Apsk. v. J. 1903, S. 448. zem šīs stirtas ir dābuols iznīcis Römersh. Nach Būga KSn. I, 286 nebst ai. stṛtá-ḥ "hingestreut" u. a. zur Wurzel von stirinât (s. dies); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 28.

Avots: ME IV, 1074

tamẽ̦rtam (unter tamẽ̦rt): auch Smilt.

Avots: EH II, 666

turta: zemes t. E. Grünbergs Zvārguļi 17. Nach Augstkalns FBR. XI, 49 von J. Alunāns 1867 aus dem Li. übernommen.

Avots: EH II, 706

turta, das Vermögen, die Habe U.: turtu vairuot Caunītis. Dem li. tur̃tas dass. nachgebildet?

Kļūdu labojums:
turta = turta*

Avots: ME IV, 272

uzkā`rta, die harte Schneekruste: pa nakti sniegam apsaluse uzkārta Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 341

ûzkârta ² Sassm., = uzkā`rta: par nakti sniegam apsaluse ūzkārta Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

‡ vārtaklis, = vãrtâkslis: zirneklis, vārtaklīšus (richtig?) vē̦rdams Janš. Ubags 15.

Avots: EH II, 765

‡ vārtaugša, das über der Pforte Seiende: pameta skatienu vārtaugšā (= uz izkārtni virs vārtiem) A. Upītis Laikmetu griežos II, 217.

Avots: EH II, 765

vē̦rta: še nava ne˙vienas māsiņas vē̦rtas (oder zum Adj. vē̦rts?) BW. 26240.

Avots: EH II, 778

vē̦rta, s. vẽrte.

Avots: ME IV, 567

vìrskā`rta, die obere Schicht, Oberschicht: zemes virskārta A. X1, 513. ūdens siltākā virskārta Pūrs I, 32. brūnu krāsu dabūja nuo riekstu čaumalas virskārtas Etn. III, 59.

Avots: ME IV, 613

vìrtadziêne ² Gr.-Buschh., = virkne, virtene: sīpuolu virtadziene Gr.-Buschh. dzērves iet virtadzienēm ebenda.

Avots: ME IV, 617

‡ vìrtadzine ² Kalupe n. FBR. XVIII, 38, = vìrtadziêne ² ?

Avots: EH II, 789

‡ vìrtàne ² Liepna "?": v. nuo liepas vai kārkla lūkiem ganam ple̦cuos pakārta.

Avots: EH II, 789

zarta Spr., zàrte PS., die Sorte; die Rasse Spr.

Avots: ME IV, 691

‡ žarta "?": 20 slaucamu guovju, nuo lielās žartas (Sorte?) Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 22.

Avots: EH II, 817

I žàrtavât ² Saikava, žàrtavuôt ² Saikava, laut sprechen; žartavât Kaltenbrunn, žartavuôt Spr., Gr. - Buschh., Warkl., scherzen: tirgā ļaudis žartavuo Saikava. jauni puiši ar meitām žartavuo (plēšas). Nebst li. žertavóti "scherzen" aus poln. žartować dass.

Avots: ME IV, 789

II žàrtavât ² Lubn. "mit klūgas II die Flossbalken zusammenbinden".

Avots: ME IV, 789

žãrtavâtiês Rutzau "ciemuoties".

Avots: ME IV, 798

I žàrtavnieks ² Lubn., Saikava, die Stange, die quer über die Balken eines Flosses gelegt wird Bielenstein Holzb. 624, "īpaši kuoki, kuo piestiprina pluosta stūŗuos, lai pluosts nedze̦nas krastā" Mahlup: uz kuoku galiem uzliek kārtis-žartavniekus Etn. IV, 61.

Avots: ME IV, 789

II žartavnieks, ein Spassvogel Gr. - Buschh., Wessen; ein redseliger Mensch, "cilvē̦ks ar veiklu, jautru valuodü Sessw. Nebst li. žartaunykas "juokuotājs" (bei Miežinis) aus poln. žartownik dass.

Avots: ME IV, 789

žartavuôt, s. žartavât.

Avots: ME IV, 789

žē̦rtavâtiês Wainoden "zadinâties".

Avots: ME IV, 808

‡ gràuzdê̦rtava,* eine Vorrichtung zum Rösten; die Rösterei.

Avots: EH I, 399

aba-dui für abi divi, beide. Kruhten, N.-Bartau; aba-divi Ronneb. PS. [Mit diesem aba- vgl. weissruss. обó-два "beide".]

Avots: ME I, 5

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ aču, Interjektion: aču, aču, viču, viču, ciemam četras līgaviņas! RKr. XIX, 144 (aus N. - Bartau).

Avots: EH I, 3

‡ adātāja (?), = adîtāja, die Strickerin: cimdu adātāja (Var.: adītāja ) BW. 14613, 1 var. (aus Ob. - Bartau).

Avots: EH I, 3

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192

agraîņa, die Frühe: nuo rītiņa agraiņā, in der Frühe des Morgens N. - Bartau; agraiņās, gew. im Instr. agraiņām ceļā devuos, ziemlich früh.

Avots: ME I, 11

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4

ailis,

1) auch N. - Bartau (mit aĩ );

3) auch Ahswikken (mit aĩ ).

Avots: EH I, 4

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17

àizaũkstêt, tr., kalt werden lassen, durch Entziehung der Wärme verderben: vista aizaukstē uolas N. - Bartau.

Avots: ME I, 17, 18

‡ àizaũrêt,

1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;

2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;

3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.

Avots: EH I, 7

‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18

‡ àizbizinêt Dunika, Kal., O. - Bartau, Oknist, Wessen, = àizbizenêt.

Avots: EH I, 9

‡ àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burkāns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

‡ àizdãrs Dunika, O. - Bartau, = aizdars.

Avots: EH I, 18

‡ I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18

‡ àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai kārtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19

‡ àizdipât "(mit unelastischen oder kleinen Schritten) fort-, hingehen": bē̦rns aizdipāja līdz galdam O. - Bartau.

Avots: EH I, 19

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

àizdùrve auch AP., (mit ùr ² ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene ² II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22

‡ aîzgârda ² O. - Bartau, Rutzau.

Avots: EH I, 24

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24

‡ àizgližinât Dunika, O. - Bartau "aizsmērêt", verschmieren, beschmieren.

Avots: EH I, 24

àizgŗaût: Refl. -tiês, ‡

2) a. sev kuo priekšā Dunika, Kal., O. - Bartau, vor sich etwas hinstürzen
(tr.)

Avots: EH I, 26

‡ àizģuģinâtiês Kat., O. - Bartau, = àiztîtiês.

Avots: EH I, 26

‡ àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29

‡ àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29

‡ àizķipt O. - Bartau, = àizlipt: acis aizķipušas.

Avots: EH I, 35

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37

‡ II àizlipt Dunika, Kal., O. - Bartau, anzünden: a. lampu.

Avots: EH I, 36

‡ àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz mākuoņiem.

Avots: EH I, 41

aizuõte,

1) (mit aĩz- ) auch in Nieder-Bartau.

Avots: EH I, 60

àizpḕrt,

1) eine Krankheit (einen Ausschlage) durch unzeitiges Baden zurück (ins Innere) treiben
LU.: vātis tapa aizpē̦rtas, die Pocken schlugen nach dem Bade zurück;

2) intr., eilig vorüberfahren (das Pferd schlagend):
viņš mums aizpēra gaŗām.

Avots: ME I, 43

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit l˜ ) Dunika, (mit lˆ ² ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

‡ àizsleji Dunika, O.-Bartau, runde oder gespaltene Hölzer, die schräg an die Wände eines Hauses angelehnt sind, um die Wärme zurückzuhalten.

Avots: EH I, 49

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51

‡ àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

‡ àiztìrpt AP., zu vertauben (starr zu werden) anfangen: kājas aiztirpušas.

Avots: EH I, 58

àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: kā nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.

Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja

Avots: ME I, 57

‡ àizvirst,

1) hinter etwas hinfallen
Rutzau: nazis aizvirta aiz skapja;

2) = àizmestiês 3 : uogas jau aizvirtušas Dunika.

Avots: EH I, 63

āksts, ‡

3) "fix"
(Adj.?) Bartau.

Avots: EH I, 193

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst ² PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

aļļis, ein Pfahl im Sumpfe. N. - Bartau.

Avots: ME I, 69

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72

‡ apakšdrãnas Dunika, Kal., O.-Bartau, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 70

apakšẽjs, der untere: virsējās kārtas spieda apakšējās Rul. 3; apakšējās ziņas, die folgenden Nachrichten Etn. III, 113.

Avots: ME I, 73

‡ apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

‡ apakššpâklis ² (gehört in N.-Bartau), = piẽšuve.

Avots: EH I, 71

‡ apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

‡ apčupinêt,

1) umhertastend auffinden
Gr.-Buschh.;

2) umhüllen
Gr.-Buschh.;

3) betasten
Gr.-Buschh.;

4) "= apkuopt (scherzweise)" Sussei.

Avots: EH I, 76

‡ apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76

apdeģis, der Abgebrannte N.-Bartau.

Avots: ME I, 81

‡ apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

‡ apran̂tît ² Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108

aprāvas (in Nieder - Bartau), die Beendigung der Kartoffelernte: apraut.

Avots: ME I, 115

‡ apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113

‡ apskuñdiņš Siuxt, derTadel,die Rüge: ka[d] nebij kas pa prātam, ta[d] jau bij a[t]ka[l] a. Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 114

‡ apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118

apsveibis, -usi, Part. Praet. von einem apsveibt, duslig, benommen: rītā piecēlies, biju tīri apsveibis Serb. nuo vakarējām pūlēm vēl apsveibušas LP. VI, 28 (aus Ober-Bartau).

Avots: ME I, 128

‡ aptencinât visus pēc kārtas (?) Bauske "sich bei allen der Reihe nach bedanken".

Avots: EH I, 121

‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta apkārt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127

‡ apzaruôt, ringsum mit Asten bewachsen Saikava u. a.: i edurtais miets pa vasaru apzaruojis.

Avots: EH I, 127

II ārdinât, auch ādinât, tr., foppen, reizen, necken; sirdi ārdinât U., das Herz quälen. [Nebst le. ērdinât "reizen" wohl zu an. erta "aufreizen, necken" und ai. ardáyati "regt auf", s. Bezzenberger GGN. v. J. 1875, 229, T. Torbiörnsson LiqMet. I, 69, Boisacq Dict. unter ἄρδις und ἐρέϑω Fick Wrtb. III ^4, 19 und Falk-Torp 196 f.]

Avots: ME I, 241

ârišķĩba, die Äusserlichkeit: galma dzīve izvirta ārišķībā Konv. ² 953.

Avots: ME I, 242

‡ ãrķelis N.-Bartau "zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv ^1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo ² ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148

ataûdi (li. ataudaĩ),

1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];

2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;

3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.

Avots: ME I, 148

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153

‡ atdañcinât,

1) hertanzen machen (lassen):
a. jaunkundzi nuo zāles gala šurp;

2) bis zum Überdruss tanzen machen;

3) a. kumeļu nuo lauka uz māju Oknist, ein Füllen, das dabei Seitensprünge macht, an einem langen Strick vom Felde nach Hause führen.

Avots: EH I, 138

‡ atdejuôt, hertanzen.

Avots: EH I, 138

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atkadaļât Spr., tr., losmachen, abhaken (ein Schlerrtau).

Avots: ME I, 163

atķeĩriski adīt: auch N.-Bartau ("adīt nuo kreisās uz labuo pusi").

Avots: EH I, 151

atklem̃berêt,

1) hertaumeln, -schlendern
Jürg.;

2) mit einem schlechten Pferde herfahren
Lemburg.

Avots: EH I, 148

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atmît, ‡

2) umtauschen, vertauschen:
es tev juo atmīšu Pas. VIII, 100; ‡

3) abandern, widerrufen:
jau atmīt (nach r. отмѣнить ) nevar Pas. II, 56 (aus Lettg.). ‡ Subst. atmîšana, das Abwechseln, Ablösen: viņu atmīšanu apgādāt Stobe 1797 IV, 148.

Avots: EH I, 156

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

‡ atrìebt, durch Besprechen vertreiben (wegschaffen) PS.: uzburta kaite jāatriebj.

Avots: EH I, 162

atsitinât, ‡

2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).

Avots: EH I, 165

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atskust: auch N.-Bartau.

Avots: EH I, 167

‡ atstraipalêt, hertaumeln Bauske: a. līdz galdam.

Avots: EH I, 172

‡ atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173

[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,

1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);

2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.

Avots: ME I, 200

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

atviezt [Kalz.], Burtn., fletschen (die Zähne), zeigen: vilkata zuobus atviezuse LP. VII, 878 (Festen); VI, 824 (Erlaa). atvieztie baltie zuobi kļuva re̦dzami A. XII, 104. viņš atviezis lūpu, er hat die Lippe aufgeworfen Bers., Sissegal, AP. [In Wandsen auch: zur Seite schieben (atviež ² vienu kāju, atviež uotru kāju, ieliek spalvainu vidū); aufklappen (kabatas nazi a.)] Refl. -tiês, sich zeigen (von den Zähnen): pilnas sārtas lūpas, aiz kuŗām atviezās balti zuobi RA.

Avots: ME I, 211, 212

atvirst, ‡

2) zurückfallen
Rutzau: piedzē̦rušais atvirta augšpē̦du.

Avots: EH I, 181

atvirst [li. atvir̃sti], intr., wieder erscheinen, zurückkehren: kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417.

Avots: ME I, 211

‡ atviŗu Frauenb., halb offen: durvis atvē̦rtas a.

Avots: EH I, 181

aûgs, das Gewächs, die Pflanze. augu valsts, das Pflanzenreich Kronw.; stiebru augi, Getreidearten, Cerealien; pākšu augi, Hülsenfrüchte Luopk. III, 65; sakņu od. kapājami augi, Hackfrüchte III, 58; augu kārta od. se̦ka, Fruchtfolge.

Avots: ME I, 216, 217

aûgstnesis [vgl. augsti nesties unter aûgsts] N. - Bartau, augstnieks, der Vornehme, Aristokrat: kad tu pie kāda augstnieka galda sēdi... Sir. 31, 12; II, Kön. 10, 11. pienāk pilna istaba viesu, - visi tādi augstneši vien LP. VI, 1015. ģimnazijā vairāk gāja augstnieku bē̦rni Kundz. Kr. 13.

Avots: ME I, 217

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218

aûgšuvējs N. - Bartau, = aûgšējais.

Avots: ME I, 219

aûgtuve (li. augtùvės), der Ort, wo man aufgewachsen ist, N. - U. Ober- Bartau: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Jan.

Avots: ME I, 220

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229

avuotrĩkle, Grossmaul, Plappertasche (Ruhtern).

Avots: ME I, 233

az, Präp. für àiz in Amboten, Wensau, Pilten, Hasau, Grösen, Wibigen, N. - Bartau, Kruhten, Kalleten, Nigr., Tadaiken, Turlau, Suhrs, Popen, Dond. In den meisten der genannten Gegenden lautet das entsprechende Präfix âz- ² ; az-

als Präfix nur in wenigen Gebieten, z. B. in Suhrs, Popen Endzelin Predl. I, 11 [und Le. Gr. § 497].

Avots: ME I, 233

āzenis Kurisch Haff n. RKr. XI, 102, N. - Bartau (āzene L.), Südostwind [li. ožìnis dass.].

Avots: ME I, 245

babis "ein alter, zerlumpter Bettler oder ein Schrecknis, damit man kleine, unarlige Kinder erschreckt" Bartau. Vgl. babs.

Avots: EH I, 197

‡ bāc! Interjektion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fatlen eines Gegenstandes ins Wasser entsteht Bartau.

Avots: EH I, 208

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bãliņš kūlīšu,

1) eine Mandel Garben
Mag. IV, 2, 109: rudzus sacelt bāliņuos N. -Bartau, Talsen, Tadaiken;

2) die Garbe
Preekuln, Wrigen.

Avots: ME I, 271

bal˜tija, der Name einer weissen Kuh in N. - Bartau n. Janš.

Avots: ME I, 257

‡ bāmāzis, ein dummer Mensch Bartau.

Avots: EH I, 208

I bãnis: ein Zugvögelschwarm BielU.; bānī "(die Leute) haufenweise zusammen" Bartau. pāri skrēja bišu b. BW. 2796, 2. lietus ar bāņiem (schauerweise) nāk aus einem alten Manuskript. es labu bāni (eine gute Weile) gaidīju Für. I.

Avots: EH I, 209

‡ III bānis, ein über die Massen angekleideter Mensch Bartau.

Avots: EH I, 209

bãrtin, bãrin, dial. bãrtan, bãrten bãrt, heftig schelten.

Avots: ME I, 275

bastene, ein Kopftuch (wohl aus Bast, Baumbast) N. -Bartau: bet tur nerādīsies vis ar kādu prūsenīti galvā - zīdenes un bastenes jāsien B. Vēstn. [Wohl aus * batistene, von d. Batist.]

Avots: ME I, 266

III be (li. be-) bezeichnet in N. -Bartau [und Gramsden] als Vorsilbe vor einer Verbalform die Fortdauer der Handlung: jau palika berakstuot BW. 13988, 1. [vai ve̦ci gadus be-zinās? Gramsden].

Avots: ME I, 276

bes, dial für bez, z. B. in Siuxt, N. -Bartau E. Pr. I, 61.

Avots: ME I, 280

bezgale,

1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. ² , Ein. III, 159;

2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;

3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 283

bim̃bals (li. bim̃balas), bimbars Ober-Bartau,

1) die Bremse;

2) auf Menschen übertragen:
viņš dancuo kâ bimbals. kuo tu, bimbals, šaujies starpā? was mischest, Bremse, du dich hinein? U.;

3) ein Kind, das immer weint
Behrshof. [Zu bimba.]

Avots: ME I, 296

blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]

Avots: ME I, 307

blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]

Avots: ME I, 309

blaũžģis, der Schwätzer, die Plappertasche Adsel; A. XI, 81.

Avots: ME I, 310

blãzma, [auch blâzma Nerft, blâzma ² Ruj. und Bielenstein LSpr. I, 51], der Schimmer, Glanz, der Wiederschein, die Röte vom Licht und Feuer: sārta blāzma, rötlicher Schein Aps.; rīta, vakara blāzma, Morgen-, Abendröte; ziemeļu od. -ļa blāzma, ziemeļblāzma, das Nordlicht. Zu blāzt "schimmern", flamma "Flamme", flagrāre "flammen", [s. Fick Wrtb. I ⁴ , 94, Walde Wrtb. ² 297 und 298 und W. Schulze KZ. LI, 61.]

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 312

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

blin̂dêt ² viņam zirgi (kamanas) kâ blind Stenden. meitas uzcē̦rtas kâ blind ebenda. Hierher wohl auch li. bliñdė "Salweidë.

Avots: EH I, 229

bližģêt, ‡

2) flattern (wie die Bander im Winde)
Bartau.

Avots: EH I, 230

blūšķis, der Lärm des plätschenden Wassers: viņš skrēja un cirta žebērklu ūdenī, ka vārījās vien, un blūšķis atbalsuojās tuvajā kalnmalā Jauns.

Avots: ME I, 319

buockuoki U. [dial. aus burtas kuoki], Kerbstöcke.

Avots: ME I, 360

II buõkstît,

2): "nicht ans Licht treten dürfen"
Bartau, (mit uo) Bērzgale; gehört wohl zu bêgt.

Avots: EH I, 258

bradži, frische, mit allen Schoten gekochte Erbsen [od. Bohnen ] N. - Bartau, Grob.,Hasenpot n. Etn. I, 57, III, 66. [Vgl. etwa brankà "das Quellen der ins Wasser gelegten Körner".]

Avots: ME I, 323

II braģis Alschw., Edw., Nieder - Bartau, = braga.

Avots: ME I, 322

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323

brašmanis: "ein Einsichtsvoller" Bartau.

Avots: EH I, 238

braucinieks (Gegensatz von kājinieks), der Fahrende U.: ce̦turtais steliņģis bij vai nu kāda ciemiņa, vai braucinieka žīda zirgam Jauns. Gew. dafür zirdzinieks.

Avots: ME I, 325

braũcītava N. - Bartau, = brauktuve.

Avots: ME I, 325

braũna, [bràuna ² Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1391

Avots: ME I, 327

‡ briežât, mit einem eisernen Stift od. Nagel schrapen Bartau.

Avots: EH I, 244

brĩnumdar̂bs, das Wunderwerk, die Wundertat.

Avots: ME I, 334

brìžam (dat. s.), brīžiem od. (N.- Bartau) brīžis (instr. pl.), brīžum(i)s A. - Schwarden, zuweilen, bisweilen, zu Zeiten: brīžam skrien ātri, brīžam lē̦ni (Rätsel). Zu brìdis.

Avots: ME I, 336

brizdât, - āju, tr., rasieren N. - Bartau n. LP. VI, 29 (eig. wohl: mit grossem Geräusch den Bart abkranzen; vgl. brizdât, brizdu brazdu [und auch li. brìzinti "тереть" РФВ. LXV, 312]).

Avots: ME I, 333

brudzinât, leise klopfen Etn. III, [161 aus N. - Bartau].

Avots: ME I, 338