Paplašinātā meklēšana

‡ àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5

‡ apdrumstalât, bröckelnd bestreuen Selsau: a. galdu ar druskām.

Avots: EH I, 78

bẽ̦rstalājs, Birkengehege Wid.; zu bẽ̦rzs.

Avots: ME I, 291

‡ brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245

brukstalas: pa mežiem un brukstalām maldīdamies Janš. Mežv. ļ. II, 73.

Avots: EH I, 245

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

‡ brūkstalienas, = brukstalas: krūmuos, brūkstalienās vai mežā Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 246

brukstaliens: nuo... krūmiena un brukstaliena ārā Janš. Mežv. ļ. II, 357.

Avots: EH I, 245

brukstaliens, ein grösserer Platz im Nadelwalde, wo man junge Tannen und Michten wachsen Nigr.

Avots: ME I, 339

‡ *brūkstaliens oder *brūkstaliena, = brukstaliens: suoļuodama... pa brūkstalienu un meža ceļu Janš. Līgava I, 51.

Avots: EH I, 246

‡ čaibstala (mit ļ zu lesen?) PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

čĩkstala, eine weinerliche, unzufriedene Person. [Vgl. cīkstalas.]

Avots: ME I, 415

cīkstalas, Fettgrieben, die Nachbliebsel von geschmolzenem Fett Smilt., Trik., Roop n. U. (vom schmirgelnden Laut beim Braten); [cîkstalas ² Ruj., sehnichtes Fleisch. Wohl nach Leskien IF. XIII, 190 f. zu cīkstêt 1].

Avots: ME I, 390

‡ čimstalas Sonnaxt "Überbleibsel beim Schmelzen von Fett".

Avots: EH I, 290

cīpstala: auch (mit ì ² ) Prl. n. FBR. VI, 84.

Avots: EH I, 276

cīpstala, = cīpsla U.

Avots: ME I, 391

čīpstalas Adsel, Lennew., čìpstalas Drosth., Sehnen; vgl. cīpstala(s).

Avots: ME I, 416

‡ cìrkstala ² PV., = čērkstele II.

Avots: EH I, 291

‡ cũkstal˜lis, der Schweinestall: es pielēcu cūkstallim BW. 33455.

Avots: EH I, 281

‡ čurkstalas Geistershof, = čur̃kstas.

Avots: EH I, 296

drim̃stala [Ruj.], ein Stückchen, ein Krümchen: plīstuošuo granātu drim stala. Vgl. drumstala.

Avots: ME I, 499

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507

‡ drùopstalât ² Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

drumstala (unter drumska): auch (mit um̃) Ramkau, (mit ùm ² ) PV., (drum̃stali) Salis; ein Span Warkl., Zaļm. - māsiņ, ze̦lta drumstaliņ (Kosename; Var.: druoztaliņa)! BW. 17509, 1 var.

Avots: EH I, 336

drùmstalains: "dramstalās sabe̦rzts" Festen.

Avots: EH I, 336

[drùmstalains C., N. - Peb., Bers., bröckelicht: drumstalaina maize, drumstalains le̦dus.]

Avots: ME I, 504

drumstalât, [drumslât Fest.], bröckeln Karls.: nedrumslā maizes!

Avots: ME I, 504

‡ drùmstaluôt ² PV. "bröckeln".

Avots: EH I, 336

drupstala Bers., = drupača.

Avots: ME I, 505

‡ drustala Warkl., = drumstala: saplêst papīru drustalās.

Avots: EH I, 337

‡ dzîpstala ² Seyershof, die Sehne im Fleisch. Vgl. cīpstala.

Avots: EH I, 361

[džîpstala Lis., = dzîpstala (vgl. čīpstalas).]

Avots: ME I, 564

[džîpstalains Lis., = dzîpslains.]

Avots: ME I, 564

‡ gùovstal˜lis, der Kuhstall: guovju Laime guovstallī BW. 32449 var.

Avots: EH I, 424

‡ ìecalˆstelêt Oknist, = iecal˜stît.

Avots: EH I, 506

ìestal˜dzinât, [= iekārdinât: uz ēšanu Wain.].

Avots: ME II, 72

‡ izdrum̃stalât Frauenb., = ‡ izdrum̃slât.

Avots: EH I, 443

izstal˜tuôt ,* gestalten, formen, stattlich machen: grieķu dziesminieki vienkāršuo nuojē̦gumu (μοῖρα) izstaltuojuši par likteņa dieviņu Lautb. dzejniekam trūkst spē̦ka šuo sajūsmu tālāk izstaltuot un izdaiļuot Vēr. II, 729. viņš gribēja dziesmas tâ izstaltuot, ka visi vārdi pie sirds ietu Klaust. izstaltuot sevī savu pasauli Vēr. II, 602. Refl. - tiês, sich gestalten, sich ausbilden: dievu pasaule latviešu apcerē nav spējusi izstaltuoties tik plašuos apmē̦ruos Plūd.

Avots: ME I, 805

‡ je̦m̂stalêt Oknist, = jemstelêt.

Avots: EH I, 562

‡ ķe̦rstala PV. "grābsts; kas ķe̦rstās ar meitām".

Avots: EH I, 697

‡ ķe̦r̂stalêt PV., dann und wann zu ergreifen (fangen) suchen.

Avots: EH I, 697

krim̃stala [Līn,] krimstale, krimstele [Warkl.),

1) der Knorpel;

2) der Pl. krimstalas, woran genagt, geknabbert wird
Biel. Zu krimst.

Avots: ME II, 279

krimstalains, krìmste̦laîns, s. krimslains.

Avots: ME II, 279

‡ krim̃stals Stenden, der Knorpel.

Avots: EH I, 654

[krumslata Fest., = krimstala.]

Avots: ME II, 287

[krum̃stalas Trik., Ruj., krumstales, krumstali "Knorpel an den Knochen" Für. I.]

Avots: ME II, 287

krustala, Name einer Kuh.

Avots: ME II, 288

I mastals "?": kupla liepa mastaliem [vielleicht ein Lesefehler für hochle. masteitiem < mastītiem (s. mastît)] zariņiem BW. 11616, 3.

Avots: ME II, 565

[II mastals (?) "ein Flechtwerk aus Reisig oder Ästen, das im Zaune die Stelle einer Pforte vertritt" Bauske.]

Avots: ME II, 565

‡ mustala Kegeln n. Latv. Saule, S. 616 "guovs ar tumšu purnu".

Avots: EH I, 835

pastala: p. pārplīsa BW. 33508. zaķa p., b) eine pastala ohne Schnüre AP.; pastala - auch Schimpfname für einen dummen, nichts unternehmenden Menschen AP. Eine Erwähnung der pastalas aus dem Beginn des 17. Jahrh. s. LUR., filol. un filoz. fak. ser. II, 238. Zur Etymologie s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH XIII, 176

pastala, eine Art Sandalen, die "Pastel", lederner Bauerschuh; zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier ergreifen: gribējis ņemt zaķa pastalas un bēgt A. XX, 145. kas ve̦cākus neklausa, valkā zaķa pastalas, wer den Eltern nicht gehorcht, führt ein unstätes Leben; zaķa pastala comm., dei Feigling. [Nebst estn. pastal dass. zunächst wohl aus r. постола, s. Thomsen Beröringer 207.]

Avots: ME III, 106

pastalâda, das Pastelleder MWM. VIII, 403.

Avots: ME III, 106

‡ pastalaîns, "Pasteln" anhabend: pastalainuo kāju Daugava 1928, S. 59.

Avots: EH XIII, 176

pastalniẽks, [pastelnieks bei Bielenstein Holzb. 687], einer, der Pasteln trägt: tūdaliņ, tagadiņ, pastalnieki dancuos BW. 24196; auch als Schimpfwort gebraucht: tu esi beidzamais plītnieks un pastalnieks JU.; [so auch ein Femin. pastalnīca Jaunie mērn. laiki I, 153].

Avots: ME III, 106, 107

[pastal˜ts, ziemlich stattlich: p. puisis, kumeļš.]

Avots: ME III, 107

pe̦stalnieks, einer, der sich mit pe̦staļas beschäftigt Mag. XX, 3, 63.

Avots: ME III, 203

piestala, die Mörserkeule Bielenstein Holzb. 263, hölzerne Keule zum Stampfen U. zu pìesta.

Avots: ME III, 296

‡ pũstalnieks (fem. p-nīca) AP., = pũstelnieks.

Avots: EH II, 344

‡ sadruopstalât Prl., zerbröckeln (tr.).

Avots: EH XVI, 404

sadrum̃stalât, s. sadrum̃slinât.

Avots: ME III, 614

sastal˜tuôtiês, sich stolz ausstaffieren: tādā ģē̦rbā sastaltuojies MWM. VI, 439.

Avots: ME III, 745

se̦stala: auch Liepna, Pilda, Ramkau, Seyershof.

Avots: EH XVI, 478

se̦stala AP., PS., Nötk., se̦staļa U., Bers., se̦stuļa Prl. n. FBR. VI, 94, Kand., Narrie einer am Sonnabend geborenen Kuh.

Avots: ME III, 821

se̦stals U.,

1) ein Sechstel;

2) ein Getreidemass; ein 1/6 Lof
Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 821

‡ *škuorstalē̦ns (erschlossen aus ostle. škūrstolāns) Tdz. 37537 (aus Nautrēni), = skuõsalē̦ns.

Avots: EH II, 628

‡ skre̦m̃stala AP., (mit e !) Ramkau, = skremstele 1: auss s.

Avots: EH II, 508

skrim̃stala,

1): auch (der Knorpel)
Siuxt;

2): ein kleines Stückchen
(skrimstaliņa) Nötk.;

3): "сухожилие, dzīslaina gaļa" (mit im ) Nötk.

Avots: EH II, 510

skrim̃stala C.,

1) der Knorpel
N.Sessau n. U.; Ohrknorpel (mit im̃) Ruj., Widdrisch, Wandsen; auss skrimstalas Konv. ^{2 244,} Ohrläppchen B. Vēstn.;

2) ein kleines Stück
U., (skrim̃stala) Splitter von einem Knochen Planhof;

3) eine Sehne
(mit im̃) Ermes, Arrasch. Vgl. skremstele und krimstala.

Avots: ME III, 893

skrimstalaines: "cīpstalainā gaļa, piem., luocītavās" (mit ìm ² ) Grawendahl.

Avots: EH II, 510

skrimstalaines "Fleischabfälle" Frauenb.; "Sehnen am Knochen" (mit im̃ ) Serben, Witzen.

Avots: ME III, 893

skrimstalaîns: "dzīslains, ciets, sīksts" Nötk.; skrim̃stalaiņa ir balsa rīkle Siuxt.

Avots: EH II, 510

skrimstalaîns, knorplig Vank.: skrimstalainas kapseles Konv. ² 1000.

Avots: ME III, 893

‡ skrimstale Strods Par. vōrdn. 158, = skrim̃stala (?).

Avots: EH II, 510

skrumstala, Splitter von einem Knochen Burtn. n. U.; vgl. krum̃stalas und skrumsla.

Avots: ME III, 899

‡ smalˆstalêt Oknist, = smal˜stît I.

Avots: EH II, 533

spraustala, in der Verbind. skalu spraustala Celm., = spraustava.

Avots: ME III, 1013

stalbacis, ein Blinder Ahs. Anscheinend zu li. stalbúotis"apsistoti"( s. Būga KSn. I, 285), mnd. stalpen, and. stelpon "stagnare", an. stolpi "Säule" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, der auch li. stel˜bti "schal werden" vergleicht).

Avots: ME III, 1042

stalbuks, ein grosses Stück; ein Mensch von grossem Wuchs; kur tev prāts, tādu stalbuku maizes apēst! iet kâ stalbuks, klunkuru klunkuriem, sagt man vom Gang eines grossen Menschen. Wenn eigentlich - eine Säule, zur Wurzel von stalbacis.

Avots: ME III, 1042

stal˜dzinât, vernascht machen N. - Bartau, Dunika, Tadaiken. Zu stalgs l.

Avots: ME III, 1042

‡ stale Aizsils Sen. k., S. 76, der Stall.

Avots: EH II, 569

stal˜gēdis Dond., ein Leckermaul; jaunskungs ir liels stalgēdis.

Avots: ME III, 1042

stalguôt: auch Lng.

Avots: EH II, 569

stalguôt N. - Bartau n. Etn. II, 1, naschen.

Avots: ME III, 1042

I stalgs,

1): auch (mit al˜ ) Gramsden; stalga māte, stalga meita, visu gaļu saē̦dušas VL. aus NB. RKr. XX, S. 68. ‡ Subst. stal˜gums, das Vernaschtsein:
atradināt guovi nuo stal˜guma Dunika; "Leckerei" Lng.; gārdi ēdieni un stalgumi (Leckerbissen) ir vadītāji uz ubaga namu Dünsb. L. Av. 1846, № 39.

Avots: EH II, 569

I stalgs,

1) stalgs Dond., Dunika, Rutzau, verwöhnt (im Essen), vernascht
Grob., N. - Bartau; stalgs kâ lācis uz me̦du Grob. n. Etn. III, 66. zirgs ir tik stalgs, ka pa sitienam iet labībā Grob. tāds stalgs sivē̦ns, kas tik pienu vien dzeŗ Dond. stalga guovs, aita Dunika, Rutzau;

2) Subst. (?), ein Leckermaul
N. - Bartau n. Etn. II, 50. Auf stalgs II beruhend; zur Bed. vgl. izlepis, sowie li. įstel˜gti "sich gewöhnen, auf Heuschläge und Kornfelder zu laufen"(von Pferden).

Avots: ME III, 1042

II stalgs (li. stalgus "starr, trotzig, frech, stolz"), stalgžs (?) "le̦pns, vīzīgs": stalgs uozuols kalniņā, stalgža (?) liepa lejiņā VL. n. Alksnis - Zundulis. Zu li. stel˜gti "anstarren", stelgtis "prahlen", ae. stealc "hoch aufgerichtet", mnd. stolkeren "hochmütig sein", norw. stelk oder stalk "Stengel" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645.

Avots: ME III, 1042

stàli ² : auch Lubn., Warkl., Pas. VII, 41 (aus Višķi).

Avots: EH II, 573

staliņģis Warkh., Zvirdzine, = steliņš, stiliņģis.

Avots: ME III, 1042

‡ stalis Daudsewas, Kaltenbr., Lubn., Nerft, = stalˆlis.

Avots: EH II, 569

stalˆkas, Stelzen Druw. n. RKr. XVII, 79. Dies stel-k- neben stel-g- in stalgs.

Avots: ME III, 1042

‡ stalks (?), = stalgs I 1 (?): dē̦ls bijis dikti s. un žūpuojis Pas. XII, 382 aus NB.

Avots: EH II, 569

‡ stalles (?) Pas. X, 363 (aus Lettg.), = stel˜les 1.

Avots: EH II, 569

stal˜lis: aitu s. BW. 10564; Demin. loc. s. stalliņā 25875, 5 var. (aus Ugalen).

Avots: EH II, 569

stal˜lis, der Stall, vorzugsweise der Pferdestall; zirgu veda stallītī BW. 13250, 13. kumeliņi stāv manā stallītī 15950, 3. Nebst estn. tal˜l˜ aus mnd. stal.

Avots: ME III, 1042

stalši Spr., N. - Schwanb., Adv., = stalti (s. stalts); stalši (Var.; stalti) gāja kumeliņš BW. 635 var. stalši (Var.; stalti) brauca kuominieki 1339, 3 var.

Avots: ME III, 1042

stal˜taûgums, ansehnlicher, stattlicher Wuchs; kas nuo puiša staltauguma (Var.; garauguma), kad nav laba tikumiņa! BW. 11918 var.

Avots: ME III, 1042

staltavietis, der stolze, stattliche (?); brauc ar dievu, staltavieti, man jau tevis nevajaga! BW. 15105.

Avots: ME III, 1042

stal˜tdegunis (f. -ne), der (die) Hochnasige; kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama BW. 30963, 2 var.

Avots: ME III, 1042

‡ stàlte ² Erlaa "stilba kauls"; vgl. stelte.

Avots: EH II, 569

staltene, Name einer stattlichen, gut gefütterten Kuh.

Avots: ME III, 1042

staltĩba Spr., der Stolz.

Avots: ME III, 1042

staltîgs Spr., = stalts: staltīgs puisis BW. 9471, 1 var.

Avots: ME III, 1042

staltinât, tr., stattlich, selbstbewusst machen; jūtuos spirdzināts un staltināts A. v. J. 1896, S. 400. tu nu gan māki savu dē̦lu stal˜tinât (von einem stattlichen Sohn Rühmliches erzählen) Ukri.

Avots: ME III, 1042

staltîtiês, stattlich, ansehnlich werden; tie auga, staltījās tē̦vam, mātei... par lielu prieku Lautb.

Avots: ME III, 1042

staltkāja, comm.,

1) eine Art Vogel
Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 34;

2) auch staltakāja U., staltukāja St., U., staltkājis, einer, der sich einbildet, etwas Besonderes zu sein, etwas Besonderes vorstellen will
U., ein Schöntuer V.; staltukāja, kalpu puisi, kuo tik augsti uzpūties? BW. 10725. tādi ākstaiņi staltkāji daudzām sievietēm... mē̦dz labi patikt Janš. Dzimtene ² 1, 272.

Avots: ME III, 1042

staltmanis Seifert Chrest. II, 174, ein stattlicher, stolzer Mann.

Avots: ME III, 1042

staltuôt Ar., stattlich machen. Refl. -tiês Austr., sich stattlich, stolz tun; prangen; ne˙kādi guoda vārti nestaltuojas uz ceļa jūtīm Krišs Laksts 87.

Avots: ME III, 1043

staltradzis, = briedis, auch in Verbind. mit letzterem; sniega vizmā stāv staltradzis Druva III, 249. staltradži brieži A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: ME III, 1042

stãlts, Subst. stal˜tums: puiša staltumiņš BW. piel. ² 11918, 8.

Avots: EH II, 569

stal˜ts, stàlts ² Kl., Prl., Adv. stalti, stattlich, ansehnlich, stolz U.; stalts kâ briedis, kâ uozuols. stalta kâ svece Birk. Sakāmv. 31. stalta un gre̦zna pils Dīcm. pas. v. I, 25. pilsētiņa ar staltuo baznīcu Vēr. I, 1387. izaugt par staltu puisi LP. I, 72. stalts teteris rubināja staltā birzes maliņā. staltas tautas māsu grib, stalti brāļi, neduodat! BW. 15212. nuoadīju staltus cimdus, nava stalta valkātāja 7280, 2. nejāj stalti, tautu dē̦ls! 14455, 5. stalti gāja kumeliņš 635. - pats bij uz tuo stalts, ka gudri izrunājis A. v. J. 1896, S. 356. - Subst. staltums, die Stattlichkeit U. Eher wohl entlehnt aus mnd. stolt "stattiich, hochmütig", als (nach Persson Beitr. 953, Walde Vrgl. Wrtb. II, 645, Boisacq Dict. 907 f.) verwandt mit lat. stultus "töricht" u. a.

Avots: ME III, 1042, 1043

‡ uzčūkstalêtiês "?": saskābis un uzčūkstalējies ģīmis Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH II, 720

uzdrumstalât,

1) aufbröckeln:
uzdrumstalāt maizi uz galda Arrasch;

2) ein wenig bröckeln:
uzdrumstalāt rāceņus KatrE.

Avots: ME IV, 326

‡ vaibstalnieks PV., = vaîbstiķis.

Avots: EH II, 747

vārstala,

1): uolnīcas galā pie vārstalām Pas. XV, 92.

Avots: EH II, 765

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

vastala Kawall n. U., Plur. vastales U., vasteļi L. (mit l ), U., eine Neunaugenwehr U.; vastalas "lašu tači" B. Vēstn.; vastala "tača kuoks uz 2 kājām, kuŗas atbalsta upes gultnē; pretējo galu nuostiprina krastā" Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169. Eine "wastel(e)n - stede" (in der Düna bei Dahlen resp. Keckau) wird Livl. Güterurk. II, S. 171 (aus dem J. 1519) und S. 495 (aus d. J. 1539) erwähnt. Etwa aus dem Livischen (zu liv. vast "entgegen"?)??

Avots: ME IV, 486

vastalāji, s. vastalāvi.

Avots: ME IV, 486

vastalājs (unter vastalāvi): auch Linden in Kurl.

Avots: EH II, 760

vastalāvi Siuxt, (mit ã) PS. RKr. XV, 15, vastlāvji U., LP. VII, 284, vastlāvi Etn. II, 25, vastlavis LP. VII, 296, vastāvi (?) Setzen, vastalāji, vastalajs, vastlãgi Salis, vastlāģi Setzen, U., vastlavju diena U., Fastnacht: meteņuos jeb vastlāvjuos Etn. IV, 27. visu gadu naudu krāju vastalāja (Var.: metenīša) gaidīdams BW. 32234 var. vastlāgu dienu varīja cūkkājas un iet lēžuoties ar ragavām Mag. XX, 3, 62. ne˙sen vēl svinēja vastlāvī zvejas svē̦tkus BW. nuo tās svētdienas pēc vastalājiem R. Sk. II, 138. vastlāvju svētdiena, Sonntag Quinquagesimae U. - Demin. vastlāviņi, Fastnachtsmesse St. Nebst estn. wastlāwi dass. aus mnd. uast(el)avent.

Avots: ME IV, 486

‡ vastalāvis Orellen und (persönlich aufgefasst) BW. 32233, 2, = vastalāvi.

Avots: EH II, 760

vastales (unter vastala): vastale ir prāvs baļķis, kam re̦sgalā izecē̦rt aci Latv. Av. 1823, № 33 (ebenda weiter auch vastala!).

Avots: EH II, 760

žaûstalnieks Vīt., = žaûstaka.

Avots: ME IV, 791

zir̂gstal˜lis, zir̂gu stal˜lis, der Pferdestall: zirgu Laime zirgstallē apakš zirgu redelītes BW. 32501 var.

Avots: ME IV, 727

‡ zùosstal˜lis BW. 33455, ein Gänsestall.

Avots: EH II, 813

‡ âbals ² Staldzene, die Kartoffel.

Avots: EH I, 191

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13

‡ airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7

àizdara, auch àizdars Ober-Kurl. (li. ùždaras), ein Verschlag im Stalle fūr Kleinvieh Nerft, Kemp.; gewöhnlich aizgalds.

Avots: ME I, 21

àizgārds (li. gar̃das), Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds: un siventiņš aizgārdā cisās šņāc Jan.

Avots: ME I, 26

àizguoļa, ein Bretterverschlag im Stalle, gew. aizgalds K. [vielleicht eine Kontamination von guoļa und aizgalds].

Avots: ME I, 29

‡ àizraũks, eine dünne Schnur zum Flicken der pastalas Ahsw., Bahten, Gramsden, Wain.; vgl. ŗaũks.

Avots: EH I, 45

àizskrìet,

1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;

2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.

Avots: ME I, 50

àizstiẽņuôt, mit einer Eisenstange verschliessen: aizstieņuo stalli Austr.

Avots: ME I, 53

àizvārzt àuklas pastalai Bers., Lubn., Sessw. "in eine pastala die Schnüre einziehen".

Avots: EH I, 62

àizvazât, tr., fortschleppen: suns pluosīdamies aizvazājis pastalu žuogmalā.

Avots: ME I, 59

ākstaîns, = âkstīgs: tādi ākstaiņi staltkāji . .. sievietēm . . . mē̦dz patikt Janš. Dzimtene I, 272.

Avots: EH I, 193

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76

apbakstît pastalas = apbadît p. Stürzenh.

Avots: ME I, 76

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

‡ apdrupinât,

1) = ‡ stal%C3%A2t">apdrumstalât;

2) ringsum bröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes klaipu.

Avots: EH I, 78

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei; ‡

4) = apbakstît (stalas">pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

‡ apķipt, Praes. -ķîpstu ² , Prt. -ķipu. = aplipt Dunika OB.: pastalas apķipušas ar mālis. Vgl. apķibt.

Avots: EH I, 96

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107

‡ apraisît (li. apraišýti) Lubn.,

1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;

2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.

Avots: EH I, 107

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

‡ apraũkt Dunika, Kal., Rutzau, (mit aû ² ) Stenden, = apraukt: a. zeķi, pastalu.

Avots: EH I, 111

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

‡ aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109

I aprist, ‡

2) = atrist (III p. prs. aprîst ² Stenden): man aprisa kāja (= man atrisa prievīte vai pastalas aukla) Stenden, Janš. Līgava I, 169 (ähnlich Dzimtene V, 403).

Avots: EH I, 109

apšķendêtiês, sich verunstalten.

Avots: ME I, 129

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

apvẽrt, tr., eine Schnur zum Zusammenziehen ringsherum einziehen; apv. pastalas, s. apvãrstît.

Avots: ME I, 135

atàut, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loslösen, -wickeln (von der Fussbekleidung): ja kāja ataunas, kāds aprunā Ceļi III, 118, wenn die Fussbekleidung (eine pastala oder vîze, kurpe) sich loslöst, so wird man von jem. verklatscht.

Avots: EH I, 133

[atļubt, sich schall zurückbiegen: ausis atļubušas PS.; auch mit p: pastalai ielāps atļupis Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 175

‡ atļur̂kât ² Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155

atnäkt, ‡

2) guovs atnākusi slaucama Siuxt, die Kuh hat gekalbt;
‡

3) zurückkommen (meist mit
atpakaļ: bija tādi vārdi: kad zirgs nuozagts, trešajā dienā atnāk atpakaļ. viss ēdiens atnāca atpakaļ; ‡

4) a. vaļā, sich loswickeln, sich losläsen:
pastalai aukla atnākusi vaļā Siuxt u. a.

Avots: EH I, 157

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

atrist (li. atrìšti) [Dondangen], intr., inch. sich loswickeln, sich lösen: kad pastalai aukla atrist, tad aprunā JK. II, 74. atrisa dzīvības raibais pavediens Vēr. II, 386.

Avots: ME I, 186

atšaubu, atšaubinu, atšaubeniski, atšaubiski, [atšuobeniski Drostenhof, atšuobeni Kalz.], Adv., rückwärts, hinterwärts: zirgs speŗ atšaubu. mūrnieks atkrita atšaubiski nuo stalažām. atšaubu, atšaubeniski sist, mit der Hand rückwärts schlagen A. X, 2, 66.

Avots: ME I, 200

‡ atstaĩģinêt Dunika, zur Genüge, bis zum eignen Überdruss (hin und her) gehen: saimniecei tik daudz iešanas, gan uz klēti, gan stalli, gan citur, ka nevar a, vien.

Avots: EH I, 171

‡ II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "stalu%20s%C4%81nuos%20%C4%81das%20cilpi%C5%86a">pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179

atveiduôt, tr., darstellen: savas dvēseles stāvuokli * Stari II, 877. Refl. -tiês, verschiedene Gestalt annehmen, sich unterscheiden: papīri, kuŗi reiz bija tik vienādi, bija cits nuo cita atveiduojušies Dz.

Avots: ME I, 208

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226

‡ *avikūts, der Schafstall: a. s. avikūti Elger Altl. Spr. 1, 169.

Avots: EH I, 190

‡ âžraũks ² Gramsden "stalu%20l%C4%81p%C4%81m%C4%81%20aukla%20tievu%20gal%C3%BC">pastalu lāpāmā aukla tievu galü. Vgl. ‡ ažŗauks; -žr- aus -zŗ- ?

Avots: EH I, 196

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

basikņi (unter basātnē): (Subst.?) "kas apāvuši kailās kājâs pastalas jeb kurpes" Druw.

Avots: EH I, 206

bē̦nũzis,

1) Schafstall
[?] P. All.;

2) ein Dämelak, ein plumper, dummer Mensch:
stāv kâ bē̦nūzis, muti atplētis; kur nevajaga, tur mute kā laidars; kur vajadzētu, tur ne bū, ne bē Naud., Nogallen, Wandsen A. X, 2, 535. [Vgl. bē̦nausis.]

Avots: ME I, 290

‡ bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.

Avots: EH I, 215

bezveĩda būtnes, gestaltslose Wesen *Vēr. I, 1361. mani liek sakuost bezveidā Rainis.

Avots: ME I, 286

bezveidĩba, die Gestaltlosigkeit, Formlosigkeit * Stari III, 204.

Avots: ME I, 287

bezveĩdis, fem. -de der (die) Gestaltslose, Unförmliche: tas tuomē̦r paliek bezveidis *Rainis.

Avots: ME I, 286

blaizgums, ein Flecken, Schneekrystall: baltajā sniegā mirdzuoši blaizgumiņi spulguo dažnedažādās krāsās Kaln. Uo. 69. [Zu bližģêt "flimmern"; vgl. auch blaiskums].

Avots: ME I, 308

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233

I braģis,

1) ein kleiner Trog im Viehstall
Biel. n. U.: trīs braģi rutku lapu BW. 25965,5; die Schafraufe Kursiten; braģa rati, Spreuwagen (daselbst);

2) Gestell aus Pfählen mit darübergelegten Stangen, auf dem Erbsen und Linsen getrocknet werden
Katzd.;

[3) braģi, Dachreiter
Biel. Holzb. 751].

Avots: ME I, 322

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

‡ bruôdnieks, eine zur Ventilation dienende Öffnung in der Oberlage des Viehstalles oder über der Aussentür der Rauchstube Auleja: b. ietaisīts, kab suts izietu.

Avots: EH I, 247

bruklains [vielleicht mit ū zu lesen]"?": pilns stallis baltu aitu, viens pats ave̦ns bruklains RKr. VII, 657, 2.

Avots: ME I, 339

brùkle̦nājs [AP., Laud., Ruj., brùklenājs, brũkstalas, Grünwald, Bächhof, Wolmar, Mar.], die Strickbeeren - od. Preisselbeerenpflanze: kapu pušķuot brūkle̦nāju vijām, galvu brūkle̦nāju vainadziņu. brūklenāju kalniņš BW. 22987, v. 1.

Kļūdu labojums:
aiz brùklenājs jāiesprauž (nach dem Artikel brùklenājs ist einzufügen): brũkstalas, s. brukstalas.

Avots: ME I, 341

‡ brukšļaîns, = ‡ stalains">brukstalains: krūmainas, brukšļainas ganības Frauenb.

Avots: EH I, 245

‡ bruksliens Frauenb., = staliens">brukstaliens: iekūluos tādā brukslienā, ka ne ārā tikt.

Avots: EH I, 245

būvinât, bauen: niedru stalli būvināju BW. 29733, 2.

Avots: ME I, 360

čabêt,

1): meitē̦ns skries ar pastaliņām, ka čabēs vien AP., Wessen.

Avots: EH I, 281

II čapa, ‡

2) "stal%C4%81m">cilvē̦ks ar lielām pastalām, re̦snām kājām" Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 285

caũrums: Demin. caurumtiņš auch BW. 12981 var., Siuxt,

1): caur krāsns caurumu BW. 2055. pie tā cepļa caurumiņa 12981. caurumu caurumiem tā tautu istaba 25839, 2. bikses caurum(u). caurumiem Oknist. zirgu c., eine Öffnung in der Oberlage des Stalles, durch die das Pferdefutter vom Stallboden in die Raufe gesteckt wird
Siuxt; ‡

2) das Geschwür
(in einem handschriftl. Vokabular); eine tiefe Wunde Dunika, OB. u. a.: c. kājā vēl nav aizdzijis.

Avots: EH I, 261

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cīkara, Sehne, Abfall vom Fleische: kas tad tā nu par gaļu: cīkaras vien Naud. Etn. 1,41; [vgl. cīcari und cīkstalas].

Avots: ME I, 390

cilli: c. (= stalti) tecēt Gramsden.

Avots: EH I, 270

cīpsteles, cìpstalas [Drsth., cîpstalas ² Nigr., Ruj.], Grieben; Krümel, die von geschmolzenem Fett nachbleiben Burtn., Ruj. n. U.; Sehnen, die von sehnichtem Fleich übrigbleiben Ruj.

Avots: ME I, 391

citâds [li. kitódas; in Westkurl. auch citējāds], anderer Art, anders gestaltet, aussehend: pie jums ar pa˙visam citādas ierašas nekā pie mums; adv. citâdi,

1) auf andere Weise, anders, in anderer Beziehung, sonst:
es pie šā darba ķe̦rtuos citādi. citādi viņš krietns cilvē̦ks;

2) sonst, zu anderer Zeit, in früheren Zeiten:
vēl aiz˙vien viņš nebij pārnācis mājās, kâ tuo citād(i) mēdza darīt A. XIV, 2,33.

Avots: ME I, 389

‡ čuõčas Frauenb. "= stalas">pastalas".

Avots: EH I, 299

‡ čor̃rā Dond., = kuopā, zusammen: pastalām de̦guni savilkušies čorrā.

Avots: EH I, 293

‡ cùkklè̦vs ² Warkl. n. FBR. XI, 108, Gr.Buschh. n. FBR. XII, 75, Pilda, der Schweinestall: tai būs iet cūkklē̦vā (Var.: cūkkūtī) BW. 24666 var.

Avots: EH I, 281

cũkkūts, - s, der Schweinstall: auch cūku kūts.

Avots: ME I, 398

daiļaûgums, die schöne Gestalt, der stattliche Wuchs: kuo līdz puiša daiļaugums Römershof.

Avots: ME I, 431

‡ dalbiņš,

1) = dal˜ba 7 Lipsthusen (mit alˆ); "eine Stange mit Spitze (?) und einem Querholz, damit die Garbe nicht auf den Spiess rutscht (?)" BielU.;

2) = labības statiņš vai zārds (?): apkārt celsies stalti dalbiņi A. Bergmanis Latv. Av. v. J. 1832.

Avots: EH I, 304

II daņģis, ein Pferch, ein Verschlag im Stalle für Schweine Hasenp. n. Etn. IV, 49; gew. aizgalds. [Wohl aus dem Lit.; vgl. li. dangýti "закрывать", danga "солоьенная плетенла в воротах сѣновала".]

Avots: ME I, 438

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

de̦ñkts [Līn., Turlau], stark, kräftig, stramm, stattlich, gravitätisch Rutzau, Ober- u. Nieder-Bartau: viņš bija de̦nkts zē̦ns. vīrs paze̦mu, de̦nktu augumu. viņš gāja stalti od. slaiki un de̦nkti Janš. [Wohl kurisch; zu r. дягнуть "stark werden", aksl. nedŏgъ "Krankheit" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 217 f.]

Avots: ME I, 455

depsis, depša Kand.,

1) ein fettes (strammes) Kind;

2) der Plumpe:
tautu dē̦ls zemes depsis (Var.: depis) BW. 10771, 9, MWM. III, 330. Nach Mag. XX, 3, 206 depšis, ein Mensch von kleiner, untersetzter Gestalt, ein Gnom von Wuchs.

Kļūdu labojums:
der Plumpe=der Plumpe[?]
zemes depsis=zemes depšis

Avots: ME I, 456

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

dē̦zna, etw., was sehr dünn ist: skuops saimnieks duod pastalas plānas kâ dē̦znas Etn. II, 2. [Vgl. dē̦gzna und izdẽzis.]

Avots: ME I, 465

dĩdîtava ,* die Dressieranstalt: pārvē̦rzdami mācīšanās iestādi par pilnīgu dīdītavu Duomas I, 269.

Avots: ME I, 477

‡ dindā`rzis <sup>2</sup> Atašlene n. Fil. mat. 102, Auleja, Lixna, = dìendā`rzs, der Raum vor dem Kuhstall, wo im Sommer das Vieh gehalten wird.

Avots: EH I, 320

‡ dramza N.-Peb., = stala">drumstala.

Avots: EH I, 329

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

druopsts, die Beute, ein Fang, ein Fischzug: šuorīt biju zvejuot; labi veicās, dabūju labu druopstu (= luomu). nuo tē̦va mantības viņam atlēcās liels druopsts Caunīte. [Vgl. druopstala und poln. drapiež "Raub."]

Avots: ME I, 507

‡ druõsmala Ramkau, = stala">drumstala.

Avots: EH I, 338

drumska, drùmsks ² Mar. n. RKr. XV, 112. drumška, drum̃sla, drùmsla ² [li. drumslas Miež. "мут"] Mar., drum̃psla Wain., drùmstala C., drum̃stala Smilt., gew. Pl., Brocken, Krümchen, Fetzen, Stücke, allerlei Abfälle: kartupeļu drumsla. viņi neduod ne˙kādas drumslas nuo savas bagātības Vēr. II, 865. stikls saplīsa drumslu drumslās A. XX. 50. dē̦lu atrada drumskās nuospe̦rtu LP. V. 59. slimuo bē̦rnu de̦r mazgāt sienu drumšku ūdenī Etn. IV, 117 [aus dem hochle. Alswig]. krustu drumstalas Vēr. II, 29. rītā atraduši pirtī tikai kaulu drumstaliņas LP. VII, 863. [drums- entweder kontaminiert aus drams- (in dramsla) und drus- (in druska) oder (nach Prellwitz Wrtb. ² 187) zur Wurzel von druska, drupt, drubažas u. a.]

Avots: ME I, 503, 504

‡ drumstelêt Warkl., = stal%C3%A2t">drumstalât.

Avots: EH I, 336

dziêdê̦tava,* die Heilandstalt, Klinik.

Avots: ME I, 561

dziêdinâtava,* die Heilanstalt, das Sanatorium.

Avots: ME I, 562

dzìrkstele: Demin. dzirkstalīte BW. 7149, 1 var.; 21728 var.,

1): auch (mit ir̂ ) AP., Wolmarshof, (mit ir̂ ² ) Orellen, (mit ìr ² ) Aahof, Saikava;

3) Demin. dzirkstelīte, eine Blume
AP. (hier eine Zimmerblume mit kleinen, roten Blüten und auch eine gewisse Gartenblume), Saikava.

Avots: EH I, 359

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554

I elderis, ein mit Kot und Jauche gefüllte Grube (hauptsächlich in der Nähe des Viehstalles) Rutzau n. Etn. III, 65, Wain.

Avots: ME I, 567

ē̦rka,

1) der Mut
[vgl. e̦rka]: tam jau ne˙maz nav ē̦rkas, tīri tāds zaķa pastala Naud.;

2) ein wütender Mensch
Alt - Rahden;

3) ein Schwätzer
Wenden.

Avots: ME I, 575

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

êža,

2): auch Welonen;

3): tagad taisa êžas; lai zirgi ē̦damuo zemē neve̦lk Mahlup. lika tuo (ābuoliņu) ratu pakaļā plati izple̦stā aude̦kla ēža iekšā Janš. Līgava II, 21; "Krippe, Trog"
Līn., eine Raufe im Viehstall Dunika.

Avots: EH I, 374

êža

1) das Essen:
nu ēda sveši ļaudis lielajā ēžā BW. 19445, 4;

2) ein Vielfrass
Ruj., Fest., Smilt.;

3) das Brett, durch welches Mastschweine den Kopf durchstecken
U., Adsel, Wenden.; ein Gerüste mit zwei Raufen Neik. n. U., eine Raufe im Viehstall Appricken, Wend., Smilt., Hasenp., Grobin. [Vgl. li. ė´džia "ein Fresser", ė´džios "die Raufe", apoln. jedza, r. ѣжá "Speise".]

Avots: ME I, 578

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gaļîgs: šī pastalu āda par daudz gaļīga, ādģēris tuo par maz kasījis Frauenb.; dick (von Menschen und Tieren) Frauenb., Seyershof.

Avots: EH I, 382

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

‡ II gards, ein Verschlag am oder im Stalle: meklēja kuopā mietus un lubiņas, ... sita un dzina, un drīzi bija kūts pažuobelē cūkai ar sivē̦niem g. gatavs Janš. Mežv. ļ. I, 235. uztaisījuši ... kūtī mazu gardu, kur ielika savu teļu II, 407. Anstheinend aus li. gar̃das dass., wenn wirklich mit kurzem a; vgl. gãrds I.

Avots: EH I, 383, 384

ģickât, reissen (vom Schuhwerk): pastalas ir gatavas, būs kādu laiku kuo ģickāt Smilt. [viņš mani sāka ģickāt (= plêst) Lindenhof, Ruj. Refl. -tiês "plēsties" Ruj.]

Avots: ME I, 698

[glābtuve, der Zufluchtsort, die Rettungsanstalt Wid.]

Avots: ME I, 623

‡ gùoklè̦vs ² (mit uok aus uovk ) Kaltenbr., Oknist, der Kuhstall.

Avots: EH I, 424

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692

gùovskũts, -s, der Kuhstall: Jāņa vakarā guovkūts paslieksnē liek dadžus, izkapti Etn. III, 23.

Avots: ME I, 693

‡ grãbšļa Frauenb., eine Art Schaufel (liekšķere) zum Ausmisten des Pferdestalls.

Avots: EH I, 400

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656

griest, -žu, -du (li. grę̃sti " dielen"), tr., bauen, dielen: varēju ar naudiņu pār upīti tiltu griest BW. 13181. valuodiņu tiltu griežu 9022 var. dēļiem griestu istabiņu 17777; 25816. griestu stalli darinuot 29523, 1. Zu grīst I.

Avots: ME I, 659

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

grum̃slas [Dunika], grum̃stalas, grumši, grumšļi, allerlei Abfälle, Brokken, Überbleibsel von geschmolzenem Fett, das Abgefallene vom Getreide: komposts, pagatavuots nuo mē̦sliem, saslaukām, kaļķ mūŗa grumšļiem Vgl. [nach Leskien Nom. 453] li. grum̃slas od. grum̃stas "ein erdkloss"; [die le. Formen vielleicht durch gramšļi in der Bed. beeinflusst; s. auch grumstīt].

Avots: ME I, 665

grûstelêt C., grũstelêt [Nigr.], Kand., -ẽju, von Zeit zu Zeit stossen, herum- stossen: ze̦nu, meitu. Refl. -tiês, sich herumstossen: sāka grūstelēties un pluosīties gar tuoveri LA. Bei Lautb. L. 190 grūstalāties.

Avots: ME I, 668

gubenis.

2): eine Stroh- oder Kaffscheune (meist als Anbau am Viehstall, an der
rija oder der klẽts ) Mahlup, Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof: gubeņi par sevi ar bija, bet vairāk pie kūts apakš viena jumta Orellen. gubenī lika barību luopiem Linden in Kurl.; ‡

3) eine dicke Frauensperson (spöttisch)
Seyershof. piedarbs un gube̦ns I, 674 durch piedarbs un gubenis zu ersetzen.

Avots: EH I, 415

gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],

1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;

2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]

Avots: ME I, 674

I gur̃ba, gurbs,

1) ein Käfig für Staare
Nigr.;

2) Hecke
W.;

3) ein Brettverschlag im Stalle:
gurbs (gur̃ba Kalleten, N. -Bartau, gurbes Wind.) - aizgalds, kur luopus ievietuo Etn. I, 91;

4) ein Vogelstall:
gurbs - mazs putnu stallītis, sapīts nuo kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim A. XIII, 493, Kalleten, K. Zu li. gur̃bas "ein Viehstall, ein Koben; отгородка в хлѣвѣ; помѣщенiе для несущихся на яйцах птичьих самок".

Avots: ME I, 683

guža: guolīt[e], aitiņ[a], cūciņ[a], gužiņ[a] stallī BW. 32835.

Avots: EH I, 421

ìebubinât, ‡

2) = ìebubinâtiês Frauenb.: kad gāja stallī, tad tulīnām iebubināja zirgi.

Avots: EH I, 505

ìegraûzt, annagen, etwas abreiben: pastalu aukla iegrauzuse kāju LP. II, 64. liepu kuoka milnu taisu, lai ruociņas neiegrauž BW. 3488, 2. Refl. - tiês,

1) ein wenig nagen, fressen:
jānāk ve̦de̦klas dārzā kāpuostuos iegrauzties LP. VII, 1201;

2) sich hineinnagen, hineinfressen:
gŗavas, kuŗas se̦natnē klintī iegrauzušās Konv. ² 924.

Avots: ME II, 18

‡ ìelāpât, plump (mit grossen, schweren Schritten, mit nassem Schuhzeug) hereinkommen, hineingehen AP., Druw., NB., N.-Peb., (ielāpât) Golg., Lis , Lös., Schvenb., Selsau, Sessw., (mit â ² ) Ramkau: ie. istabā ar dubļainām pastalām AP., Lubn., Schwittn. ielāpāja, ka pē̦das vie[n] palika N. Peb.; "langsam (mit kleinen Schritten) hereinkommen, hineingehen" (mit -ât ) Warkh.

Avots: EH I, 526

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38

ìemḕrcêt, ìemḗrkt,

1) tr., eintauchen, einweichen:
pastalas ūdenī. iemērca savu pirkstu asinīs III Mos. 9, 9;

2) iemêrkt ² , ohrfeigen:
iemērkt uotram pa ausi Ahs. Refl. - tiês, unversehens (intr.) eintauchen (von Gegenständen): mana mēteļa stūris iemērcējies ūdenī Aps. I, 335.

Avots: ME II, 45

ìeŗàukt, tr., zusammenziehen, einschrumpfen, schmäler machen: pastalai purnu. ieŗaukt rindu, eine Zeile einrücken Dr. Refl. - tiês, sich zusammenziehen, einschrumpfen, einspringen: aude̦kls mazgājuot ieŗaucas.

Avots: ME II, 60

iestãde ,* die Anstalt, das Institut: kurlmē̦muo labdarīga iestāde.

Avots: ME II, 72

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86

ievāršķis,

1) die Pastelschnur, die durch die Löcher
(uosis) der Pastel geht und die Pastel zusammenhält Dond., Illukst n. A. XII, 561;

2) die Pastelschnur, die den Fuss in der Pastel hält -
pastalas auklas lencis, kas nāk pē̦dai pāri Lasd., Tals. n. A. XII, 561;

3) ein Geflecht im Bett, im Wagen
Wend. n. A. XII, 561; (zu ievērt).

Avots: ME II, 87

ìevãrstît, tr., freqn. zu ievērt, wiederholt einfädeln; durvis ievārstīt, drehend machen, dass eine Tür bequem auf - und zugeht. pastalu pē̦du apakšās auklu galus... ievārstīt LP V, 58.

Avots: ME II, 87

ìeveiduôt, verkörpern: māksla ir tā ieveiduošana, kas... Refl. - tiês, sich gestaltend hineingelangen in: (summas) varēs atkal ieveiduoties pamatkapitālā Duomas II, 331.

Avots: ME II, 87

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

izbadît [li. išbadýti], tr.,

1) ausstechen:
kad man kniepadata, es tai acis izbadītu (Var.: izbakstītu) BW. 21239;

2) ausstochen:
vēl neesi nuolauzis mežā zariņu, ar kuo pīpi izbadīt A. XX, 721. izbadīt pastalai uosas, rijā se̦ru;

3) stechend, stochernd durchwühlen, durchsuchen:
izbadījuši ar dzelzs pīķiem LP. VI, 217. [Refl. -tiês, zur Genüge badît.]

Avots: ME I, 714

izbakstît, tr.,

1) ausstechen:
acis;

2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;

3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;

4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.

Avots: ME I, 715

izdarinât,

1) beilden, gestalten:
patapinājumus tauta izdarina pēc savas garšas A.;

2) die Äste eines Baumes abhauen, bekappen:
viņš nuocirta bērziņu, izdarināja zarus Akur.;

3) abholzen, einen Wald aushauen
Oppek., Smilt., Kokn. n. U.;

4) ausbrauen:
alu;

5) (li. išdarinė´ti), kastrieren
Sassm.: ērzeli. [kuilē̦nu izdarināt BW. 34863, 1.]

Avots: ME I, 725

izdaũzît (li. išdaužýti), tr.,

1) ausschlagen:
luogus

2) ausklopfen:
drēbes, ce̦puri Kaudz. M. putekļus nuo grīdse̦gas A. XIII, 619. viņš pastalas izdauzīja ar akmeni uz akmeņa daudz˙maz pēc kājas Baltp. nagliņas viņš izdauza taisnas A. XX, 76;

[3) durchprügeln.
] Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust schlagen, klopfen, sich satt klopfen:
izdauzījāmies tur ap āra durvīm A. XI, 110;

2) sich austollen:
bē̦rni, diezgan e̦sat izdauzījušies; nu tik gulēt;

3) sich lange umhertreiben:
viņš pa visu pasauli izdauzījies.

Avots: ME I, 726

izdzîvuôt

4): izdzîvat visas mājas Salis, der Reihe nach in allen Gesinden wohnen.
šuodien izskraidīti visi celiņi, izdzīvuotas visas vietas pie mājām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 59;

5): es nevaru katru dienu stalti vien i. Tdz. 38747. i. (sich ausleben)
ar tām (sievām) pēc savas parašas Janš. Mežv. ļ. 1, 114. i. kam Segew., es jemandem während der Dienstzeit recht machen;

6): re̦dzat, kâ es e̦smu izdzīvuojusi (= cik tālu e̦smu nuogājusi) Janš. Dzimtene III ² , 58;

7): ēdās, kāļ tuo nuo zemes izdzīvāva (vgl. r. выжить ) Auleja. i. kādu cilvē̦ku Segew., einen Menschen an den Bettelstab bringen;
‡

9) (unzüchtig) behandeln:
tu neesi ne˙kāda grāfene; tevi var visādi i. Janš. Dzimtene V, 373. tie skuķes gan piedzirdījuši un izdzīvuojuši 92.

Avots: EH I, 445, 446