Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'tur' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'tur' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (382)

aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57


aizvēsture

àizvè̦sture, die vorgeschichtliche Zeit: viņš sastādījis ziņas par slavu, leišu un ģermāņu tautu satiksmi aizvē̦sturē Etn. III, 101.

Avots: ME I, 60


aptura

aptura, das Anhalten, der Abhalt: griezties bez apturas, sich ohne Aufhören drehen SDP. VI, 39.

Avots: ME I, 132


apturēt

apturêt (li. apturė´ti), tr., anhalten, abhalten, nicht weiter lassen, sistieren: pilnuos rikšuos ejuošu zirgu Kaudz. M.; e̦lpu. pretlikumīgus spriedumus Apsk. I, 434. līdz kuo P. gribēja sist trešuo reizi, te Š. apturēja viņa ruoku Kaudz. M. apturē̦ts vē̦de̦rs, verstopft A. XV, 460. Refl. -tiês, sich abhalten, sich beherrschen: e̦smu pilns bardzības, ka nevaru apturēties (valdīties) Jer. 6, 11.

Avots: ME I, 132


attura

attura, der Rückhalt, die Zurückbaltung Vīt.: tās bija... patiesīgas jūtas, tik izteiktas bez atturas Ar.

Avots: EH I, 177


atturēt

atturêt, Refl. -tiês,

3): nevari... tēviņam a. Pas. II, 165.

Avots: EH I, 177


atturēt

atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;

2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;

3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.

Avots: ME I, 205, 206


atturība

atturĩba,

1) die Zurückhaltung:
auksta, nedzīva atturība Vēr. I, 1359;

2) die Enthaltsamheit:
pilnīga un mē̦re̦na atturība nuo alkohola B. Vēstn. *

Avots: ME I, 206


atturībnieks

atturĩbniẽks, Temperenzler, Antialkoholiker Vēr. II, 797. *

Avots: ME I, 206


atturīgs

atturîgs, zurückhaltend, verschlossen, reserviert: arvien tik atturīgs, tik nepieejams laipniem vārdiem Rain.; atsauksmes par viņu tik re̦tas un atturīgas JR. V, 154. atturîgums, die Enthaltsamheit, Verschlossenheit MWM. XI, 174. *

Avots: ME I, 206


atturpināt

atturpinât, aufschieben (zeitlich): gribi tās (= vajadzības) pieciest vai a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 124.

Avots: EH I, 177


atturs

atturs, Rückhalt, Reserve: mūsu likteni bez attura tai uzticēt * Rain.

Avots: ME I, 206


aturbt

atùrbt, tr., aufbohren: mucu. [Anscheinend in ders. Bed. auch aturbinât: es tavu caurumu aturbināju BW. VI, S. 158.

Avots: ME I, 206


aturdīt

atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177


aturķēt

aturķêt stochernd, mit Mühe, mit Hilfe komplizierter Handgriffe (Dunika, Rutzau) öffnen: a. aizkritušas duris. a. lādes vāku.

Avots: EH I, 177


aturkšķēt

aturkšķêt, -šêt, atur̃kstêt, intr., entgegengrunzen: kā cūciņa atur(k)šķēja JK. I, 95.

Avots: ME I, 206



bagaturis

bagaturis, s. unten unter bagâturs.

Avots: EH I, 198


bagāturs

bagâturs: auch Pas. IX, 509, bagaturis Warkl. S. dazu auch P. Schmidt FBR. VII, 8. bagāturi ... 3858 zu ersetzen durch bagaturi... 3858, 1.

Avots: EH I, 198


bagāturs

bagâturs. PS., der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: brāļi mani, bagāturi, zābakuos sienu pļāva BW. 3958; entl. aus dem russ. богатырь.

Avots: ME I, 249


bezsatura

bezsatura vārdi, inhaltslose Worte. *

Avots: ME I, 286


bezvēstures

bezvè̦stures ļaudis, Menschen ohne historische Vergangenheit, geschichtslose Menschen * R. A.

Avots: ME I, 287



buturis

buturis Auleja,

1) ein dichter Schwarm (von Insekten);

2) ein aus Stroh hergestellter, kleiner Gegenstand zom Dekorieren eines Zimmers.

Avots: EH I, 256


čaksturs

čaksturs [wohl: čaksturis],

1) eine lange Stange, mit der unartige Kinder Vogelnester zerstören
Naud.;

[2) čaksturs, = čauksturis; zu čakstît.]

Avots: ME I, 402


čauksture

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit ) Schrunden, (mit 2 ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286


čauksture

čauksture, [čaũksture Bixten, Neuenburg u. a.], čauksturis [Alt-Ottenhof, Holzumberge, Auermünde, Stuhrhof, Gr. - Autz], der Backofenquast: Sprw. mēle kâ čauksture [caukstauris Für.].

Avots: ME I, 406


čauksturis

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286


čauksturis

[čauksturis L., der Stiel zu den Quastblättern; Besenstiel.]

Avots: ME I, 406



ceturga

ce̦turga Lubn., der Gründonnerstag.

Avots: EH I, 267


ceturgs

ce̦turgs Pilda n. FBR. XIII, 42, 52, Bērzgale, Zvirgzdine, der Donnerstag; īstais c., der Gründonnerstag Ulanowska Łotysze 59. Vgl. li. ketver̃gas "Donnerstag".

Avots: EH I, 267


ceturksnis

ce̦tur̃ksnis,

1): auch (mit ur̂) N.- Wohlfahrt, (mit ur̂ 2 ) Siuxt; zu 1-4 s. die Bemerkung
J. Alunans IMM. 193311, 333;

4): " 1 / 4 arkla liela māja" Zēvers IMM. 1928 II, 198; ‡

5) ein Hof, den man mit 4 Pferden bearbeitet
AP.

Avots: EH I, 267


ceturksnis

ceturksnis, 1/4 von einer Viertelofstelle Kav.

Avots: ME I, 376


ceturksnis

ce̦tur̃ksnis, ce̦turksnis L., ce̦r̂tuoksnis (aus tahm. ce̦tuorksnis) Ahs.,

1) ein Viertel:
stundas c.;

2) das Mondviertel;

3) das Vierteljahr;

4) ein Feldmass:
Dūksti bij ce̦turkšņa māja Vīt.

Avots: ME I, 376


ceturnieks

ce̦turnieks, ein Viertel, d. i. der einen Viertelhaken Landes inne hat U.

Avots: ME I, 376


ceturtactiņa

ce̦turtactiņa Pas. VI, 199, das vierte Auglein.

Avots: EH I, 267


ceturtais

ce̦tur̃tais, ce̦turts, ce̦r̂tuôtais (aus tahm. ce̦tuortais) Ahs., ce̦trutais Grünh., ce̦truotais Essern,

1) der vierte;

2) = ce̦turktnis Kav.

Avots: ME I, 376




ceturtdiena

ce̦tur̃tdìena: te trešdiena, c. BW. 973.

Avots: EH I, 267


ceturtdiena

ce̦tur̃tdìena, der Donnerstag. lielā od. zaļā c., der Gründonnerstag.

Avots: ME I, 376


ceturtdiene

ce̦turtdiene Grenzhuf n. FBR. XII, 14, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 78. (mit ìe 2 ) Kaltenbr., Oknist, Warkl., = ce̦turtdiena.

Avots: EH I, 267



ceturtnis

ce̦turtnis, = ce̦turksnis IV Mos. 28, 5 u. a.

Avots: ME I, 376


ceturts

ce̦turts (unter ce̦tur̃tais),

2): auch (mit ùr ) N.-Wohlfahrt; ‡

3) lielā ce̦turta AP., Selsau, der Gründonnerstag.

Avots: EH I, 267


ceturtziemnieks

ce̦turtziemnieks, ein Volksschüler, der den vierten Winter die Schule besucht.

Avots: ME I, 376


citur

citur: hinter dem Stichwort fehlt ein Komma.

Avots: EH I, 275


citur

citur dial., z. B. Nigr., Apschuppen, citūr (li. kitur̃), anderswo; anderswohin; oft in der Verbindung mit kur, irgendwo anders: ej citur kur savas laimes meklēt; dial. pie citūr jāiet, man muss anderswohin gehen Nigr.

Avots: ME I, 390


cituriena

cituriena (unter cituriene): jāiet būs uz cituriẽnu AP.

Avots: EH I, 275


cituriene

cituriene, cituriena, citurene, ein anderer Ort: nuo citurienes, von anderswo, anderswohin: citurienē meklēt savu laimi. viņš aizgājis uz citurieni.

Avots: ME I, 390



čuksturēties

čuksturêtiês, -ējuos, flüstern: abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Purap.

Avots: ME I, 419


gauturāt

gauturât Bērzgale "schwatzen".

Avots: EH I, 388


gauturis

gauturis Bērzgale "ein geschwätziger Mensch".

Avots: EH I, 388



ieturēt

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84




iztunturot

iztunturuôt Zarnikau, ungewandt (mit Bastschuhen) herauskommen resp. hinausgehen: pagalmā kâ... ēnas iztunturuo... Rudmiesis un viņa... sieva A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 491


iztura

iztura, = izturĩba: tam liela i. Bers. tiem bija tura un i. Janš. Mežv. ļ. II, 375.

Avots: EH I, 491


izturēt

izturêt,

2): ve̦cāki tevi iztur un lutina tik ļuoti Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 273; ‡

6) eine Zeitlang (ein Haustier) halten; = izmitinât: vienu gadu mēs izturējam zirgu, bet tad pārdevām Seyershof. kai siena bij pē̦rn, piecas vuškas izturējām Auleja. muļķis nevavarēja jā (= vērša) i. Pas. XII, 346. Refl. -tiês,

1): es svaigi izturuos Pas. XI, 330; ‡

2) "den Verlockungen widerstehen, in alte Fehler nicht verfallen, sich konservieren"
P. Alūnāns.

Avots: EH I, 491


izturēt

izturêt (li. išturéti), tr.,

1) aushalten, ertragen:
sīvi kungi, sīva salna, nevar vairs izturēt BW. 10675. ilgāki tuo nevaru izturēt LP. II, 18;

2) hoch schätzen, lieb haben, hoch halten:
ķēniņš viņu ļuoti (vēl labāki IV, 91; nezin kâ izturēt IV, 45) izturējis LP. VI, 794; izturēja kâ savu brāli LP. VI, 503. gana guodu izturēja izvainuota mātes meita BW. 8446; 25107;

3) zu Ende feiern:
tad izturējuši kāzas LP. VI, 318;

4) durchführen, festhalten:
raksturi nav vis˙caur konsekventi izturē̦ti Konv. 2 433;

5) bestehen, ablegen:
izturēt pārbaudījumu (russ. выдержать экзаменъ). Refl. - tiês, sich verhalten, sich benehmen, verfahren: izturies rāmi, labi smalki, pieklājīgi. vai tu esi izturējusies pret savu bē̦rnu kâ mātei pienākas Purap. Subst. izturêšanâs, die Handlungsweise, das Benehmen: tē̦vs ar tādu tavu izturēšanuos pa˙visam nemierā.

Avots: ME I, 821


izturība

izturĩba, die Ausdauer, Dauerhaftigkeit: juo augstāki viļņi kāpj, juo vairāk vajadzīgs vīrišķības un izturības Pūrs I, 25.

Avots: ME I, 821


izturīgs

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821


izturināt

izturinât bē̦rnu, ein Kind abhalten Grünh., A. - Rahden.

Avots: ME I, 821


izturkšķēt

izturkšķêt "?": ve̦cā pletne bija sadiluse, izžuvuse, izžurkšķējuse un palikuse pa˙visam viegla Janš. Līgava I, 131.

Avots: EH I, 491


jaukturis

jaukturis, der Quirl Adsel; [gebildet nach mieturis].

Avots: ME II, 98


kakturis

kakturis: auch Kalupe, Nautrēni, kakturs Bērzgale.

Avots: EH I, 576


kakturis

[kakturis (auch: kapturis), kakturs Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, 112 "der obere Teil des Ofens". Wohl umgebildet aus kaptur "очажный колпак."]

Avots: ME II, 139


kapturis

kapturis (unter kakturis ),

1): auch Warkl. n. FBR. X1, 109, Lixna, Pilda, Skaista, kapturs Domopol;

2) = uzkàudze Zvirgzdine: kam tu taidu lielu kapturi pieliki? nevar panest bļuodu.

Avots: EH I, 587


ķesturis

[ķe̦sturis (?) "kāts vēžu ķeseles piestiprināšanai" Wilzen.]

Avots: ME II, 371


kopturība

kuõpturĩba ,* das Zusammenhalten, die Einigkeit: kuopturības un savienības gars starp skuoluotājiem Kaudz. M.

Avots: ME II, 347



kuģturis

kuģturis Mag. XV 3, 60, ein Schiffseigentümer.

Avots: EH I, 667


kulturis

(kulˆturis 2 Ruj., jem., der in der Kirche mit dem Klingelbeutel (kule) herumgeht.]

Avots: ME II, 309


kulturis

II kulturis Sarraiken n. BielU., Perkunen; der Griff des Steuerruders.

Avots: EH I, 672



kulturs

kulturs Perk. "die Handhabe am Steuer."

Avots: ME II, 309



kūturis

kūturis: im Stichwort ist ū durch ũ zu ersetzen.

Avots: EH I, 685



kuturņāt

kutur̂ņât: guovis visu laiku kuturņā (ē̦d sīku zâli) pa tīrumu Kalnemois.

Avots: EH I, 681


kuturņāt

kutur̂ņât, -ãju, tr., gründlish lesen, pflücken: cūkas kuturņā graudus, zâli Mar. n. RKr. XV, 121. [Zu li. kuténti "zerfasern" und (?) čech. kutati se "wühlen, graben" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 654)?]

Avots: ME II, 330


lākturis

lãkturis,

1): auch (Pergelhalter)
Grob., Iw., Schnehpeln, (Laterne) Salisb.; "lukturis" Lesten n. FBR. XV, 31; liepu kuoka skali dega sudrabiņa lāktuŗuos BW. piel. 2 23622, 1; ‡

3) "wer laut zu sprechen pflegt"
(?) Iw. (vgl. lãkturis 2 ME. II, 438).

Avots: EH I, 727


lākturis

lãkturis (eig. lākt - turis, aus lākte + turêt),

1) das Gestell, das zum Halten des brennenden Pergels dient, eine in einen Klotz eingerammte Stange, die oben mit einem Haken versehen ist, in welchem der Pergel brennt
[Suhrs, Ronneb.; in Salis, Ruj., Lis. eine Laterne];

2) eine ähnliche Vorrichtung der Fischer am Ende des Bootes
Grob. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu un dabūtu zivis ķert Plutte. Sprw.: tukšs kâ lākturis, sehr arm Grob. tam mute kâ lākturis, von einem Gossmaul Naud.

Avots: ME II, 438




lāturs

lãturs NB., = lãkturis 1: sprakš kâ l. (spricht ohne Notwendigkeit, klatscht).

Avots: EH I, 730


laukturis

[laũkturis, ein zänkischer, streitsüchtiger Mensch Planhof.]

Avots: ME II, 427


lauturis

laũturis, der Schreihals Wolm.[Aus d. ein Lauter?]

Avots: ME II, 431


lokturis

luokturis,

1): auch (mit 2 ) Ladenhof, Wainsel; ar ... luoktuŗa kurvi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 205.

Avots: EH I, 767


lokturis

luokturis,

1) die Handhabe
Aahof: trauks nuo dēļiem ar vienu garāku dēlīti, kuo nuo sauc par luokturi Naud.;

[2) Lehne an der Treppe
Für. I. Dissimilatorisch aus ruokturis].

Avots: ME II, 526


lopturība

luõpturĩba,* die Viehzucht Konv. 2 830.

Avots: ME II, 528


lopturis

luõpturis, der Viehzüchter: luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepežām barības maiņām Luopk. III, 122.

Avots: ME II, 528


lukturis

lukturis,

2): auch Iw. (savē̦rts uz diegiem, nuo salmiem, krāsainiem papīriem etc.).

Avots: EH I, 761


lukturis

lukturis, lukturs, lukteris BW.1291 l; 21366,

1) der Leuchter:
dedz, svecīte, lukturī (Var.: lukturā)! BW. 19187, 1. [Nebst estn. lühter] aus mnd. luchter;

[2) übertragen von angehängten Verzierungen:
šāda veida (diegā pie griestiem pakārtus) pušķus sauc par luktuŗiem Janš. Dzimtene V, 213].

Avots: ME II, 511


lukturīte

lukturĩte, die Leuchtende, Beiname des Lichts: vai, svecīte, lukturīte! aptec manu galda galu! BW. 19187.

Avots: ME II, 511



luturis

luturis Janš. Dzimtene I 2 , 334, ein Lutheraner; luturīša Fest., Kalnemois, Lubn., Prl., eine Lutheranerin.

Avots: EH I, 763



maturnis

maturnis [mit Metathese aus ostle. * matrunis < * matrūnis < matruonis?] Mar., der Haarwurm.

Avots: ME II, 567


maukturis

maũkturis, ein Hurer: maukturis kuļas ar maukām Ahs.

Avots: ME II, 569


mazākturīgs

mazâkturîgs, weniger od. nicht wohlhabend, wenig vermögend: grāmatas būtu pieejamas arī mazākturīgiem Vēr. II, 123.

Avots: ME II, 571


mazizturīgs

mazizturîgs, wenig dauerhaft, nicht lange vorhaltend: mazizturīgi kaļķu slāņi Apsk. v. J. 1905, S. 21.

Avots: ME II, 572


mazturība

mazturĩba, die Ärmlichkeit, Dürftigkeit, Armut: divas lietas attur daudzus nuo... skuolām: ve̦cāku mazturība un šādu skuolu nepazīšana Vārpas 20.

Avots: ME II, 574


mazturīgs

mazturîgs, nicht vermögend, ärmlich, dürftig.

Avots: ME II, 574


menturis

me̦ñturis: auch, Waddaxt Ceļi VIII, 229.

Avots: EH I, 801


menturis

me̦ñturis, der Quirlstock, das Maischholz: me̦nturis, taisīts nuo egles kuoka, tiek lietuots putru vāruot, lai puodā milti nepaliktu mazuos klucīšos Adsel. Vgl. meñte [und das echt le. mieturis].

Avots: ME II, 602


mežturis

mežturis Bers., ein Waldbesitzer.

Avots: EH I, 805


mieturas

mieturas, mietures, das Dazugezahlte beim Tausch Alksnis - Zundulis: kuo duosi mieturām?

Avots: ME II, 656


mieture

[miẽture (?) Nigr. "= mieturs"; J. Janševski kennt aus Nigr. nur miêturis 2.]

Avots: ME II, 656


mietures

[mietures 2 "Ruten zum Zaunbinden" Oppek., Lettin.]

Avots: ME II, 656


mieturēt

mieturêt, - ēju, quirlen, maischen L., Bergm. U. n.

Avots: ME II, 656


mieturis

mìeturis (unter mieturs): auch Ermes, (mit 2 ) Dunika, Iw., Jürg., Karls.

Avots: EH I, 826


mieturs

mieturs: zur Sache vgl. auch Zante Ceļi VIII, 229 f.; zaķu m., das Kraut von Haselwurz Stender Deutsch-lett. Wrtb.(unter "Haselwurz" ).

Avots: EH I, 826


mieturs

mieturs RKr. XI, 96, mieturs L., [Edwahlen n. B.], Ruj. n. U., [Bielenstein Holzb. 278 mit Abbildung], mieturis Nigr., [Stelp., miêturis 2 Ruj., Līn., Bauske, mìeturis 2 Serbigal, miẽturis Hochrosen], mìeturis 2 [li. mentùris] Mar. n. RKr. XV, 126, der Quirl, das Maischholz: kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mieturīti? LD. 10933. - mieturs, das Butterholz L., Ruj. n. U. - miêturis 2 "elles kuoks kartupeļu mazgāšanai" Kaleten. [Zu li. mę̃sti "umrühren", meñtalas "Gemisch", meñtė "Spatel", slav. me̦sti "(ver)wirren", poln. mątew "Quirl", ai. mánthati "quirlt, rührt", an. mǫdull "Drehholz an der Handmühle" u. a., s. Walde Wrtb. 2 459, Berneker Wrtb. II, 44, Būga PФB. LXXII, 191, Ehrlich KZ XLI, 288, Fick Wrtb. III 4, 309, Trautmann Wrtb. 181 f.]

Avots: ME II, 656, 657


minturis

I minturis [??] "mīstīklu vāka ruokturis"; "tirgus nuosuolītājs" Zehrxten.

Avots: ME II, 630


minturis

[II minturis Mar. "pie stellēm paminu samaucamā veldene".]

Avots: ME II, 630


mituris

mituris Kalncempji, ein Stock.

Avots: EH I, 819


miturs

[miturs (?) "ein dicker Stock, Knütell" Lettin, Stomersee.]

Avots: ME II, 639


muižturis

muĩžturis: auch Oknist. m. ... viņu aplūkuoja nuo galvas līdz kājām Dünsb. Jocīgas pas. un stāst. 44.

Avots: EH I, 830


muižturis

muĩžturis ,* der Gutsbesitzer, auch der Arrendator.

Avots: ME II, 662



mulsturēt

mul˜sturêt, mul˜sterêt, -ẽju, tr., intr., exerzieren, marschieren; mustern, exerzieren, marschieren lassen: zaldāti mulsturē. zaldātus musturē. sieva vīru mulsturē. strazdiem, kas pa vagu meklēja tārpus, bija mulsturēt jāmulsturē Egl. [Aus mnd. mulstern "mustern".]

Avots: ME II, 665


mulsturi

mul˜stuŗi: kas mulstuŗus skandināja? Ceļi VIII, 304 (aus Frauenb.; in Frauenb. auch der Sing.: zirgs iemaukts mul˜sturī).

Avots: EH I, 831


mulsturi

mul˜stuŗi, die Halfter mit eisernem Gebiss Kurs., Kalleten, [Schrunden], Frauenb.: uzmauci zirgam galvā mulstuŗus! Ahs.

Avots: ME II, 665


mulsturis

mulsturis, das Marchieren, Exerzieren.

Avots: ME II, 665


munsturēt

muñsturêt, intr., tr., mustern, exerzieren, üben: zaldāti munsturē Aps. es būt[u] savas baltas ruokas izmācījis munsturēt BW. 32034. [Aus mnd. munstern.]

Avots: ME II, 667


munsturis

munsturis, muñsturs

1) Musterung, Exerzitium, militärische Übung:
munstuŗu mācība jau iesākusies B. Vēstn.;

2) das Muster
L., St., U., Modell St., U.

Avots: ME II, 667


mutturis

mutturis: pielicis (taures) mutturi sev pie lūpām Janš. Līgava II, 82.

Avots: EH I, 837


mutturis

mutturis ,* das Mundstück: pīpja mutturis Konv. 2 3175.

Avots: ME II, 676


namturība

namturĩba, die Haushaltung: ik˙vienam būs atbildi duot par savu namturību.

Avots: ME II, 693



neatturams

neatturams, unaufhaltsam: mūsu pulki neatturami duodas uz priekšu.

Avots: ME II, 708


neizturams

ne-izturams, unerträglich: saule bij sūtījusi neizturami karstus starus Blaum.

Avots: ME II, 716


neizturīgs

ne-izturîgs, keine Ausdauer habend, keine zähe Kraft habend, nicht dauerhaft: neizturīgs zirgs, cilvē̦ks. saulē kaltē̦ti ķieģeļi pārāk neizturīgi Antrop.

Avots: ME II, 716


nesaturīgs

nesaturīgs PV., Saul., das Gegenteil von saturîgs.

Avots: EH II, 19


netura

ne̦tura, ne̦ture, = ne̦tuõrs ("dziļāk iesakņuojies paradums") Kaltenbr.: jai nebija ne˙kādas ne̦turas. ar ne̦turu ir daudz zirgu. jam ir tāda slikta ne̦ture: kad iedzeŗas, tad pats nezina, kuo darãs.

Avots: EH II, 21


neturīgs

neturîgs,

1) sich nicht lange haltend, nicht dauerhaft
L.;

2) unvermögend, unbemittelt:
neturīgi ļaudis.

Avots: ME II, 737


notunturēt

nùotunturêt, tr., ableiern: kâ leišu nabagi nuotunturēja (pātarus) BW. 19171.

Avots: ME II, 878


notunturot

nùotunturuôt Vank., =nùotunterêt.

Avots: EH II, 103


noturēt

nùoturêt,

1): n. (= pieturēt) zirgu Pas. XV, 173; nuoturams, schamhaftig (bibl.)
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

2) stehen bleiben:
daskrien jis da tinienes ... i[r] nuozatur Pas. IV, 403 (aus Welonen).

Avots: EH II, 103


noturēt

nùoturêt [li. nuturėti], tr.,

1) an-, zurück-, festhalten:
arklu, asinis. kâ bij man dzē̦rušam nedzē̦rušu nuoturēt? BW. 19956. aiz gruožiem nuoturēju bāleliņu kumeliņu 26676. nevarēju bagatību nuoturēt Kav. kaut dievs vēl nuoturē̦tu laiku tādu, wenn Gott noch das Wetter so anhalten liesse;

2) abhalten, feiern
(perfektiv): bē̦rnu, sēdi, dievvārdus, launagu, kāzas, tirgu. beidzamuo maltīti brūtgāna mājās nuoturējuši BW. III, 1, 101. skuoluotājs nuotur derībās III, 1, 72, pātarus 73. nuoturēja bagātas kāzas Etn. II, 175;

3) auffüttern:
zirgs, labi nuoturē̦ts, skrien kâ ārprātā LP. VI, 897;

4) nuoturēt par, ansehen, halten für:
vīrs, nuoturē̦dams ve̦lnu par izdzisušu... LP. II, 64. Refl. -tiês, sich zurück-, enthalten, standha1ten, anhalten: viņš prata nuoturēties savās ruobežās B. Vēstn. es nevarēju nuoturēties, uz viņu neskatījies. laiks nuoturējās sauss Kaudz.

Avots: ME II, 878, 879


noturība

nuoturība* die Stabilität: kuga n. Latv. konv. vārdn. 18702.

Avots: EH II, 103


noturīgs

nuoturîgs,

1) enthaltsam (?):
ļaudis dzīvuo sāti, gausi un nuoturīgi Pēt. Av. III, pielik., 62;

2) stabil:
n. kuģis Latv. konv. vārdn. 29374; standhaft Sessw.: n. cilvē̦ks; sparsam, geizig Bērzgale.

Avots: EH II, 103


noturināt

nùoturinât, tr., abhalten: bē̦rnu.

Avots: ME II, 879


noturis

nuõturis [Lautb., nuõturs N.-Peb. "vieta, kur luopus nuotur (uz ganībām dze̦nuot), nuotars (Viehhürde)"]: nuoturī naigas ripas sist Lautb. (Wenn die Form nuotars mit ihrem a älter ist, hieraus im Anschluss an nuoturêt umgebildet.]

Avots: ME II, 879



notuturāt

nùotuturât Bērzgale "nuokaut; nuomuocīt".

Avots: EH II, 103


oturdiena

uôturdiena 2 Ramkau, = ùotrdiena.

Avots: EH II, 745


oturdiene

uõturdiene Grenzhof n. FBR. XII, 15. = ùotrdiena.

Avots: EH II, 745


oturs

uoturs Bw. 24761, 2 (aus Lixna); 28200, 2 var. (aus Erlaa), = uotrs.

Avots: ME IV, 426


pamatsaturs

pamatsaturs,* det Hauptinhalt Stari II, 958. Besser galvenais saturs.

Avots: ME III, 67


pārturīgs

pãrturîgs, zu wohlhabend: citādi es pārturīgs drīz ir taptu pārgalvīgs GL.

Avots: ME III, 184


pārturkot

pãrtur̃kuôt,* tr., türkisch machen: Balkanu tautas Latv.

Avots: ME III, 184



paturēt

paturêt,

4): nenācām ēsti, dzerti, tikai lusti p. (sich eine Weile belustigen)
Tdz. 53758; ‡

5) sich vorwärts bewegend eine bestimmte Richtung einhalten (?):
saiminieks izskrēja uz zirga reitu un paturēja taišņi uz puišu Pas. VII, 122. Refl. -tiês,

2): auch NB., Satingen.

Avots: EH XIII, 184


paturēt

paturêt [li. paturė´ti "eine Weile halten" Tiž. II, 390],

1) ein wenig, eine kurze Zeit lang halten:
patur[i] manu kumeliņu, lai es te̦ku zuobiniņa! BW. 13307, 1;

2) behalten:
brūte trešuo reizi uzliktuo mici paturēja galvā BW. III, 1, S. 93. Sprw.: labs jāpatur, slikts jāatme̦t. cienā paturēt, in Ehren halten Lāčpl. 12;

3) (im Gedächtnis) behalten:
viegli paturama valuoda A. XX, 719. jāpatur vē̦rā;

4) (eine Mahlzeit) abhalten:
paturēja kuopā maltīti BW. III, 1, S. 84. šim jāpaturuot pusdiena Etn. III, 111. Refl. -tiês,

1) sich eine Zeitlang halten
Spr.;

2) ablegen, gebären (von Tieren)
Janš., Dunika: kad guovis paturējušās, tad viņām duod vārltas kumelītes Etn. III, 159. [saimniekiem cūka paturējusies, ...jāiet pāra sivē̦nu aizrunāt Janš. Dzimtene IV, 107.]

Avots: ME III, 125


pāturēt

pãturêt Seyershof, eine Gardinenpredigt halten: nepāturē man tik daudz priekšā!

Avots: EH XIII, 217


pāturi

pãturi: auch Seyershof; Demin. pāturiņi BW. 29142, 3 var. (aus Salisb.).

Avots: EH XIII, 217


pāturi

pãturi Salisb., Ruj., = pãtari. Grünh. n. Etn. IV, 162, Hofzumberge, pāvāls Naud., pāvāle Schorstädt, der Dachfirst: uzsprauda eglīti istabas jumta pāvālē (čukurā) RKr. XVI, 109; vgl. pavāls und pãrvãls 2.

Avots: ME III, 191


paturīgs

I paturîgs, ziemlich wohlhabend: paturīgs tirguotājs Upītis Sieviete 13.

Avots: ME III, 125


paturīgs

II paturîgs, ein gutes Gedächtnis habend: paturīga galva U., Mag. IV, 2, 133, Etn. III, 149.

Avots: ME III, 126


paturināt

paturinât: es jau pirmīt (scil.: bē̦rnu) paturināju Janš. Līgava I, 83.

Avots: EH XIII, 184


paturināt

paturinât, (ein Kind) abhalten Grünh.

Avots: ME III, 125


paturpināt

patur̃pinât, eine Weile fortsetzen: ...Linums neapstādamies paturpināja Jaunie mērn. laiki II, 127.

Avots: ME III, 126


pautturis

pautturis Treiden "ein nicht kastderter Stier", pauturs Ubbenorm, pàuturs Wenden, ein schwächlicher Schafsbock mit grossen Hoden.

Avots: ME III, 130


piepaturēt

pìepaturêt,* beibehalten (darnach gebildet): pēcnākamie savā pirmajā laikme̦tā piepaturēja savas cilts pirmatnējuo veidu A.XX, 259. strāva piepatur tuo pašu virzienu Konv. 2 1075.

Avots: ME III, 278



pieturēt

pìeturêt,

1) anhalten
(tr. und intr.): pieturēt (zirgus) pie kruoga. ve̦zums pietur pagalmā Aps. II, 5. pieturamā vieta, die Stelle, wo man anhält, die Haltestelle; die Pause: lai pieturamā vieta taptu juo dzirdama un stipra,... atlaiž dubulttrochaja gala zilbi RKr. IX, 105;

2) für sich, bei sich behalten, beibehalten, besitzen:
pūķis ne̦s tam, kas viņu pietur, naudu, labību LP. VI, 1, 51. pieturējuši savu raksturiskuo nuodabu RKr. XI, 84. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) anhalten;

2) (längere Zeit) anhalten, dauern, gleich bleiben:
kad tik nu laiks pieturē̦tuos, wenn nur das Wetter anhielte! Kav.

Avots: ME III, 306



pieturs

pìeturs, pietura Wid.,

1) der Halt, die Stütze, der Anhaltspunkt:
kur jūsu balsts un pieturs? Rainis. jāmeklē, vai valuoda pati neduod kādu pieturu A.v. J. 1896, S. 371;

2) pieturs, das Geländer an Stegen, kleineren Brücken und Treppen
Nigr.;

3) pietura Arrasch, C., Wolm., Widdrisch, auch pieturas vieta, pieture Celm., die Haltestelle, Station:
viņš brauca uz dzelzceļa pieturu A. v. J. 1900, S. 501. kāds vīrs e̦suot nuogājis uz laivas pieturas vietu Björnsona raksti I, 72;

4) pieturas zīmes, die Interpunktionszeichen;

5) das Anhalten, der Aufenthalt: tur man iznāca ilga pietura Bers.

Avots: ME III, 306






priekšvēsturisks

prìekšvē̦sturisks* Etn. IV, 140, vorgeschichtlich: priekšvē̦sturiski kapi J. R. VII, 18.

Avots: ME III, 398



pusceturksnis

pusce̦turtniẽks, wer 1/8 Haken Landes hat, der Achtelhäker Bielenstein Holzb. 515.

Avots: ME III, 424



raksturība

raksturĩba,* die Eigenheit, besondere, charakteristische Beschaffenheit: šuo raksturību vēl pavairuoja ze̦mais, re̦snais ruovis virs platā.... jumta Janš. Dzimtene 2 I, 160.

Avots: ME III, 475


raksturīgs

raksturîgs,* raksturisks*, charakteristisch: nemiers ar sabiedriskcts dzīves ikdienišķību palika Kalniņam par raksturisku īpašību A. v. J. 1899, S. 372. trīs vājprātīgi cilvē̦ki, nuo kuriem katram ir savas raksturiskas zīmes A. v. J. 1899, S. 490.

Avots: ME III, 475



raksturot

raksturuôt* charakterisieren, (für etwas) charakteristisch sein: mūsu gadusimteni... raksturuo darba ražuošanas spējas lieliskā vairuošanās A. XI, 472. Refl. -tiês, eine Eigenart aufweisen, charakterisiert werden: mūsu literatūra raksturuojas ar savu seklību un bezgaršību De̦glavs Rīga II, 1, 381.

Avots: ME III, 475


raksturs

raksturs,* der Charakter, die Eigenart: cilvē̦ka, dabas, apkārtnes, kompozicijas raksturs. labs, mīksts, nuoteikts raksturs. tu taču pazīsti manu raksturu Vēr. II, 142.

Avots: ME III, 475


raturatumis

ratu ratumis, Adv., rund herum: Līvija vadāja Kaupuru ratu ratumis pa ežām un tīrumceļiem Seibolt. baruons izbraucās ratu ratumis, bet viņam nelaimējās atrast sievu id. izrunājās ratu ratumis id.

Avots: ME III, 481


rīkturis

rīkturis* Konv. 2 654, eine Vorrichtung zum Halten oder Stützen von Geräten.

Avots: ME III, 538


rokturams

ruôkturams 2 Salis, die Handhabe: arkla ruokturami.

Avots: EH II, 392


rokturis

rùokturis, die Handhabe U., Ronneb., der Griff; eine Treppenlehne U.

Avots: ME III, 581


sānturi

sānturi, die Brückenlehnen, das Brückengeländer U.

Avots: ME III, 805



sasturme

sasturme, Erregung, Bewegung (unter dem Volke) L. A. n. U.

Avots: ME III, 750


satura

satura: auch ("?") Orellen n. FBR. XI, 41; der Halt: ve̦ca istaba, sagŗuvuse, siemāļi gāzās ārā, ne˙maz vairs saturas nebij Siuxt. nav saturas, kad pakavi nav cieti pielikti Frauenb. kad mīkstie nagi, pakavi krīt ārā: nav saturas ebenda. beš saturas, mīksts kâ putra KatrE. viršiem, kas ... nuolikti ceļa bruģēšanai, lai ceļam būtu stingrāka s. P. W. Šis ar mani tiesāties? 1.

Avots: EH XVI, 458


satura

satura, das Halten U., "nuoturēšanās" Fest.: nav ne˙kādas saturas, da ist kein Halten, von einem, der den Urin nicht zu halten vermag U. palaidis pakaļu bez saturas Fest. kur tu ņemsi saturu pie tādas izlaistuves! ebenda.

Avots: ME III, 768


saturēt

saturêt,

2): es tev piezvērēju, ka ..., i[r] vārdu munu saturēšu Pas. V, 149 (aus Welonen). Refl. -tiês:

"3) = saēsties"

(ME. III, 768) zu ersetzen durch "4) = saêstiês"; šķesteŗam ... negribējies ēst, juo viņš jau ... dūšīgi saturējies Pas. XII, 471. izvārīja mums vērša zupu. saturējušies, laižam tāļāk ... Austriņš Raksti V, 59.

Avots: EH XVI, 458


saturēt

saturêt, tr.,

1) anhalten, festhalten, im Zaum halten
U., zusammenhalten: re̦sni mani pirstu gali, nevar zīda saturēt (Var.: nuoturēt) BW. 7066 var. (kumeliņu) nevarēju saturēt (Var.: nuoturēt, nuovaldīt) deviņās pavadās 29915, 2 var. Sprtv.: kad mēli satur, tad labi iet. pusmutes laid, pusmutes satur! vaidi tādi apspiesti, saturē̦ti Vēr. I, 1058;

2) längere Zeit halten, aufbewahren:
tuo nu nezinām, vai varēs viņu saturēt līdz svē[t]dienu, wer weiss, ob die Leiche sich bis Sonntag wird halten lassen Blieden n. Mag. XIII, 3;

3) erhalten:
tē̦vs... nevarēja savu dē̦lu saturēt, par tuo dē̦ls... staigāja ganuos Pas. II, 71 (aus Kapiņi);

4) enthalten.
Refl. -tiês,

1) sich festhalten; sich zurückhalten, innehalten
U., sich abhalten: "saturies, līdz nūju dabūs!" od. "saturies, līdz dē̦li paaugs!" sagt man zu jem., der strauchelt, fällt Etn. II, 46. viņš druošina burvi, lai saturuoties un nepalaižuoties LP. VII, 698. tē̦va priekšā man... jāsaturas Blaum.;

2) standhaft bei etwas bleiben
U.;

3) sich auf etwas gefasst machen
W. - Livl., Kokn., Oppek. n. U.;

3) = saēsties, tüchtig essen, einhauen U.

Avots: ME III, 768


saturība

saturĩba, ‡

2) das Zusammenhalten (?):
spirta daliņu s. savā starpā nav tik liela, cik ūdeņa daliņu s. Pēt. Av. III, 413.

Avots: EH XVI, 458


saturība

saturĩba, die Zurückhaltung Spr., Wid.

Avots: ME III, 768


saturīgs

saturîgs,

2): s. un atturīgs Janš. Līgava I, 86; ‡

4) mit einem guten Gedächtnis begabt:
nav jau tā galva tik saturīga Frauenb.

Avots: EH XVI, 458


saturīgs

saturîgs,

1) fest:
šī masa ir cietāka, saturīgāka nekâ sviests MWM. IX, 900;

2) zurückhaltend
Wid.; enthaltsam: tev... nevajaga tik brīnum saturīgam dzīvuot, juo tev ir labs vērdiņš naudas Stāsti Kraukļu kr. 82;

3) mit gutem Inhalt, gediegen, kernig:
sacīt saturīgu runu.

Avots: ME III, 768


saturināt

saturinât, eine gewisse Zeit hindurch (zur Verrichtung der Notdurft) abhalten (ein Kind): bē̦rnu par velti saturināja.

Avots: ME III, 768


saturs

saturs,

1) Teil eines Wagens
Aistern;

2) pl. saturi, die Tragbänder:
saturi šķībi pārkņuopē̦ti De̦glavs Rīga II, 1, 435;

3) der Inhalt:
grāmatas saturs. dzīves saturs Vēr. II, 448. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis;

4) die Fähigkeit, sich zu beherrschen:
viņam nav satura Golg.;

5) Verstand:
viņam nav satura C.

Avots: ME III, 768



šitur

šitur: hier Linden in Kurland; š. laba dzīve Lubn. sēdies š˙! ebenda. nāc š. pie manis! Fehteln, Linden in Livl., Sessw.

Avots: EH II, 627


šitur

šitur, Adv., dort (in der Nähe, sichtbar; als Gegensatz zu šit(e), hier) Saussen und Fehteln n. BB. XII, 235.

Avots: ME IV, 19




skalturis

skalturis Brīvā Zeme 1939, No 87, S. 2, der Lichtspanhalter (ein Gegenstand).

Avots: EH II, 499


skausture

skausture Lieven-Bersen, = skàusts 2. Zum Suffix vgl. li. skiauturė˜ "Hahnenkamm".

Avots: EH II, 503


skausturis

skaûsturis 2 Siuxt "kakla kumbrs"; "skausts 2" (mit au ) Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 503


šķēpturis

šķè̦pturis,* Speerbehälter: šķē̦pu lika šķē̦pturī Odiseja.

Avots: ME IV, 33



slūturis

slũturis, ein fauler und unverständiger Mensch Hasenpot.

Avots: ME III, 943


šmauksture

šmaûksture 2 Frauenb. "der Kopf eines Menschen": dabūsi pa šmauksturi, ka apvelsies.

Avots: EH II, 648


šoturks

šotur̃ks Lems. "?": tirgū braucējs saģērbies kâ š. (von jem., der dicke Kleider und Pelze angezogen hat und dadurch unschön aussieht).

Avots: EH II, 654


spolturis

spuolturis* Konv. 2 654, eine Spindel, auf die man die Spule steckt.

Avots: ME III, 1035



sturbs

*stur̂bs 2 (gespr.: stûrbs 2 od. stuôrbs 2 ) Ahs. n. RKr. XVII, 54, stiebrs, der Halm: rudzi jau me̦tas *sturbuos Ahs. n. RKr. XVII, 54. nuo vienas rudzu saknes vairāki *sturbiņi iznākuši ebenda rāceņu *sturbi ebenda. wahrscheinlich ist stuorbs (woraus stūrbs ) aus stuobrs oder struobs umgestellt.

Avots: ME III, 1108



sturbulīgs

stùrbulîgs: s. (mit ur̃; "kas ātri baidās un skrien" ) zirgs Seyershof.

Avots: EH II, 596


sturbulīgs

stùrbulîgs Wolmahrshof, das Wesen eines sturbulis habend.

Avots: ME III, 1108


sturbulis

stur̀bulis Wolmarshof, Arrasch, ein Hitzkopf, der alles schnell, aber nicht gründlich tut Burtn., Purap. Zu poln. starbać się "wanken" und d. westfäl. storpeln "straucheln" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 632)?

Avots: ME III, 1108


sturbulis

II sturbulis,

1) gāršu s. Bickis L. augu not. 3, angelica silvestris;

2) "ve̦ca ce̦lma atliekä (mit ur̂ 2 ) Seyershof: ce̦lmus nevarēja izlauzt, kamē̦r tie iztrūd; pēdīgi paliek tas s.

Avots: EH II, 596


sturbuļot

stùrbuļuôt,

1) "raustīties" Arrasch: zirgs ātrs, arkls smags; tas sturbuļuo, un es kâ dundurs tam pakaļ Seibolt. zirgs izrādīja savu prieku... danciski pa ceļu sturbuļodams ders.:

2) unbedacht und übereilt handeln oder sprechen
Lis. (mit ùr 2 ); undeutlich sprecen Arrasch; hitzig sein Trik.; schnell, aber nicht gründlich etwas tun Butn., Ramelshof: sturbuļuo kâ tāds karstaputra!

3) "= muldēt" Trik.: kuo tu sturbuļuo! Refl. -tiês, sturbuļuôt 2 Burtn., Ramelshof, Wolmarshof.

Avots: ME III, 1108


sturmains

sturmaîns,

1): s. laiks BielU., Wetter mit vielen Regenschauern;

2): tas nav tāds s. ("stre̦bulīgs, ātrs"; mit ur̃), bet ir tāds vientiesīgāks Orellen.

Avots: EH II, 596


sturmains

sturmaîns,

1) stürmisch
U.,

2) launisch:
sturmains cilvē̦ks Biel. n. U.

Avots: ,


sturme

stur̃me: lietus s. BW. 9251 var.

Avots: EH II, 596


sturme

stur̃me, sturmis, der Sturm U.; regenschauer mit Wind U. Nebst estn. toŕm "Sturm" aus mnd. storm.

Avots: ME III, 1108


sturmēt

stur̃mêt, -ẽju, stürmen U. Refl. -tiês, toben: iešu jūriņā ar ziemeli sturmēties (Var.: dauzīties, kaŗuoties u˙a.) BW. 30873, 5 var. Aus mnd. stormen.

Avots: ME III, 1108


šturmis

štùrmis 2 Sonnaxt "laika sprīdìs".

Avots: EH II, 656


sturmots

stur̃muôts Perkunen, stürmisch: sturmuota diena.

Avots: EH II, 596


sturnis

sturnis "?": galva tik stīva kâ sturnis Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 1108


svecturis

svecturis Vēr. II, 916, svečturis MWM. VII, 592, Veselis Saules kaps. 13, 50, ein Leuchter.

Avots: ME III, 1146


sviesturmaize

sviêstur̃maîze 2 Grenzh. n. FBR. XII, 24, Butterbrot.

Avots: EH II, 621


tukturis

tukturis Geistershof, Laud., N.-Peb., tukteris N.-Peb., der Trichter: eļļu lampā vai pudelē ielej ar mazu tukturīti N.-Peb. paņem nu tukteri! laidīsim alu mucās ebenda.

Avots: ME IV, 258


tunturēt

‡ *II tunturêt, zu erschliessen aus nùotunturêt.

Avots: EH II, 703


tunturot

‡ *tunturuôt, zu erschliessen ausiztunturuôt undnùotunturuôt.

Avots: EH II, 703


tunturot

tuntuŗuot, intr., murmeln, leise (vor sich hin) sprechen Wid.

Avots: ME IV, 266


tur

tur, Adv., da, dort; dorthin Spr.: tur un tur, tā un tâ - zē̦ns izstāstīja LP. III, 96. šur (un) tur, hier und da: šur tur salasītās mācības Vēr. v. J. 1904, S. 614. šur tur pie... debesīm mirdzēja pa zvaigznei Stari II, 751. nuo tur, von dort Gr.-Würzau: taisījās nuo tur tuos pautus izņemt LP. VI, 648. izņem nuo tur drāniņu Janš. izveda nuo tur . . . zirģeli ders. kuo tur teikt! (was soll man da sagen

1) LP. 1II, 18. nieka dzelzs gabalu tur vēl sildīt un gruozīt (... soll man da noch wärmen und kehren [verächtlich]),
kur lai tâ izkē̦muojamies! IV, 1. Gebildet wohl nach kur, s. J. Schmldt KZ. XXXII, 412; zum -r vgl. Johansson BB. XVI, 130.

Avots: ME IV, 268


tura

tura,

2): dzīvei nav vairs ne˙kādas turas Janš. Līgava I, 116. tām drēbēm nav ne˙kādas turas ("tās labi nepiestāv") Katzd. viņam nav ne˙kādas turas ("rakstura") Jürg.

Avots: EH II, 704


tura

tura,

1) die Haltung
Katzd.: nuolūkuojas patīkamajā jaunavā, viņas ģē̦rbā un turā Janš. Bandavā II, 309;

2) der Halt:
nav ne˙kādas turas, juo tās (biksas) ir bez lencēm Janš. Bandavā I, 174. t˙ām (lubām) bija tura un iztura Mežv. ļ. II, 375.

Avots: ME IV, 268


turavāt

turavât, -āju Auleja "hindern, halten".

Avots: EH II, 704


turba

I turba, ein Fisch (grosse Radaune?) Lems. n. U., der Alant (mit ur̃ ) Salis. - Vgl. turbis. Entlehnt nach Thomsen Beriiringer 282 aus liv. tūrba "Bleier".

Avots: ME IV, 268


turba

II turba,

2): auch (mit ùr 2 ) Fehteln.

Avots: EH II, 704


turba

II turba,

1) = tarba Allend u. a. nach U.;

2) = turza, eine aus Baumrinde gemachte Beerenschachtel Allend. u. Kokn. n. U. In der Bed. 1 wohl aus r. тóрба dass.; in der Bed. 2 nach Būga Aist. Stud. 183 wurzelverwandt mit turza; eher aber wohl aus turba 1, in der Bed. durch turza beeinflusst.

Avots: ME IV, 268



turbala

turbala RKr. VIII. 104, = rauda I, leuciscus rutilus.

Avots: EH II, 704


turbe

I turbe: ein gewisser Fisch (ähnlich der rauda, mit weissen Augen; mit ur̃) Lemb.

Avots: EH II, 704



turbe

II turbe, s. turba I.

Avots: ME IV, 268


turbe

III turbe Spiess, = turba II 1.

Avots: EH II, 704



turcainītis

tur̃caĩnĩtis AP., eine Art Tuch ("lakats ar lieliem raibumiem"). Vgl.tur̃kains 2.

Avots: EH II, 704


turcēns

turcē̦ns, ein Türkenjunge: turku māte ar pieciem turcē̦niem Tdz. 51782.

Avots: EH II, 704



turdziņa

turdziņa, die Streichholzschachtel: sāka uz špickām spēlēt un viņš Jāņam nuoņēma divas turdziņas A. v. J.1897, S. 460. Vgl. turza.

Avots: ME IV, 268


ture

ture (Neologismus?) "?": zuobe̦na t. kļūst slābanāka K. Lapiņš Republika gaisā 168.

Avots: EH II, 704


tureine

tureine: zur Bildung s. FBR. XI. 199 f.

Avots: EH II, 704



turējs

turējs, dortig: turējiem zemes iedzīvuotājiem Pēt. Av. II, 90.

Avots: EH II, 704


tureklis

tureklis, die Handhabe, der Griff: durvju tureklis Upītis Sieviete 233. spieķa tureklis 269. zvaniņa tureklis Zeltmatis Sark. lilijas 13. braģītis ar skaistu kaula turekli Janš. Bandavā I, 284. turēja stūres turekli D. Goŗkijs 46. mašīnas turekli A. v. J. 1902, S. 202. sveces de̦guot ze̦lta turekļuos (in goldenen Leuchtern) LP. VII, 620. Vgl. li. turẽklė "ein Geländer".

Avots: ME IV, 268


turelis

turelis,

1) turelis Pe̦nkule, turēlis Lubn., = tureklis: izkaptīm, arkliem, lāpstām ir tureļi Pe̦nkule. spīdekli, kas nuo kakta leņķa ar izliektu tureli liecās pār galdu A. Brigader Daugava 1. 569. turelis nuomaukts un lākturis pagultē Vizb. 70. sāls buncim ir turelītis Siuxt;

2) (f. -ele) "ein Kind, das gern, um Erwachsenen zu helfen, etwas ha1ten (reichen) will"
Laud.: ej nu pruojām, turelis tāds! Laud.

Avots: ME IV, 268


turene

turene L., U., Dond. n. FBR. V, 132, N.-Rosen, Schwanb., = turiene: nuo turen[e]s nu nāku Lapsa Küm. 140. nuonāca uz turen[i] Glück I Sam. 22, 1.

Avots: ME IV, 268


turēne

turêne Lubn. n. FBR. XVII, 126, = turiene.

Avots: EH II, 704


turenietis

turenietis Salisb., Adiamünde, turēnietis C., Memelshof, Ramkau, Sessw., tureniẽtis A. XX, 388; 560; XXI, 500; Vīt. 46, ein Dorfiger, dort Wohnender (im Gegensatz zu šej(i)eniẽtis, der Hiesige).

Avots: ME IV, 268


turēt

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;


8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas;

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet;

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


turētava

turē̦tava: die Handhabe einer Sense zum Getreidemähen Ramkau.

Avots: EH II, 705


turētava

turê̦tava Lis. n. RKr. XVII, 96, AP., Ar., N.-Schwanb., turê̦tuve Kl., = tureklis, turelis 1: arkla turē̦tava AP., Stari III, 225. saules sarga turē̦tava A. XX, 49. palaida durvju turē̦tavu A. v. J. 1896, S. 489. es pie tavas turē̦tavas (auf eine Kanne bezogen) BW. 19693; turē̦tava U., ein Treppen geländer, eine Treppenlehne; eine Vorrichtung, die etwas hält.

Avots: ME IV, 271


turētave

turē̦tave Saikava, = turê̦tava.

Avots: EH II, 705


turēteve

turêteve Fest., (mit 2 -) Heidenfeld, = turē̦tava.

Avots: EH II, 705


turētuve

turê̦tuve (unter turê̦tava): auch Warkl.; aiz ... (puôda) turê̦tuves Tdz. 56314, 2; Brücken- od. Treppengeländer Oknist.

Avots: EH II, 705


turētuvis

turē̦tuvis Warkl. n. FBR, XI, 107, = turê̦tava.

Avots: EH II, 705


turģis

tur̃ģis Salis, ein sehr aufdringliches Lebewesen.

Avots: EH II, 705


turgus

tur̂gus 2 Rutzau, turgus Elger Dict. 109, = tirgus. Zunāchst wohl aus li. tur̃gus dass.

Avots: ME IV, 271


turī

turì 2 (vgl. turij): dort Fest.

Avots: EH II, 705


turība

turĩba, die Wohlbehaltenheit U., der Reichtum : viņu starpā valdīja turība A. v. J. 1898, S. 129. viņa turība vairuojās LP. VI, 111. turībai pieņe̦muoties Etn. III, 5. miers ceļ tautu guodā un turībā Kaudz. M. 310.

Avots: ME IV, 271


turiene

turiene: auch (mit ìe 2 ) Borchow; nuo turienes BW. 11167, 6 var.

Avots: EH II, 705


turiene

turiene, das Dort U.: nuo turienes, von dort U. uz turieni, dorthin: nezinu... ceļa uz turieni LP. V, 112. dvēseles nuokļuvušas uz turieni Etn. IV, 174. ar turienes raganu (mit der dortigen Hexe) LP. V, 4.

Avots: ME IV, 271



turienietis

turieniẽtis Segew., Dr., Vīt., Pas. VI, 149, ein Dortiger, dort Wohnhafter.

Avots: ME IV, 271


turiens

turiêns: (kajām) nebijis lāga turiena Pas. XV, 452 (aus Smilt.). tai drēbei nav vairs ne˙kāda turiena (stipruma, izturības) Kaugershof.

Avots: EH II, 705


turiens

turiêns, der Halt: vērpšana bijusi grūta, juo salmiem un sūnām nebijis lāga turiena Pas. V, 468 (aus Serbigal).

Avots: ME IV, 271


turīgs

turîgs,

1): t. naudā, drēbēs Ramkau; t. (wohlbeleibt)
cilvē̦ks Kand., Siuxt; turīga (briedīga, stingra) maize Frauenb.; ‡

2) vorhaltend, dauerhaft.
vīnuoli ir turīgi, diese Äpfel halten den ganzen Winter Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "halten"). šķiedres ir turīgākas un labākas Pēt. Av. III, 213.

Avots: EH II, 705


turīgs

turîgs, wohlbehalten, wohlhabend U.: turīga saimnieka dē̦ls LP. VII, 886. tie dzīvuojuši ļuoti turīgi 761. turīgs luops St., Vieh, das gut gedeiht.

Avots: ME IV, 271


turij

turij: daselbst Saikava.

Avots: EH II, 705


turij

turij Saikava, Adv., dort: tē̦vs palika turij, der Vater blieb dort (an dem dir bekannten Orte, wo ich war) Saussen n. BB. XII, 235. es jau gruožus turij (daheim) pamešu Prl. n. FBR. Vl, 113. Wohl als turī aufzufassen.

Avots: ME IV, 271


turiķis

turiķis: die Handhabe Seyershof.

Avots: EH II, 705


turiķis

turiķis "?": min, min miniķi, tur[i], tur[i] turiķi, un tam turiķim miniķi vajaga (Rätsel ; gemeint ist ein Spinnrad ) RKr. VII, 924.

Avots: ME IV, 271


turīms

turī`ms 2 Kaltenbr., wohlhabend.

Avots: EH II, 705


turiņ

turiņ, Adv., dort; ciemā gāju māļa malt, turiņ (Var.: turij) mani paturēja BW. 22564 var.

Avots: ME IV, 271


turināt

turinât: auch Orellen, Salis, Seyershof; (bē̦rns) turināms arī nav Janš. Līgava I, 83.

Avots: EH II, 705


turināt

turinât, freqn. zu turêt, (ein Kind) abhalten U., Etn. IV, 50, Salisb.

Avots: ME IV, 271


turine

turine Daudsewas, = turiene.

Avots: EH II, 705



turīns

turīns: auch (mit î) Erlaa, Oknist.

Avots: EH II, 705


turīns

turīns Bers., Golg., Gr.-Buschh., Los., Luhde, Saikava, Sonnaxt, Walk, turins Warkl., = turîgs: turīns cilvēks. turīni dzīvuot Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 271


turīt

turīt Vīt., turit Prl., dort, daheim Prl., "turpat" Vīt.: citi meitieši palika turit Prl. n. RKr. V1, 113. viņš aizgāja uz turieni un palika turit ebenda. es atnācu, viņi palika turīt Vīt.

Avots: ME IV, 271


turkains

tur̃kains,

1) "spruogains": turkaina vilna Ramkau. turkaina (ar gaŗu, spruogainu vilnu) aita Lemb.;

2) "ar nuoteiktiem raibumiem" Bixten: t. lakats.

Avots: EH II, 705


turklāt

tur˙klât, Adv., dazu, zugleich U.; ausserdem: augstāki tuoņi tur˙klāt ķē̦rc Konv. 2 1753.

Avots: ME IV, 271


turks

tur̃ks, ein Türke; uzmetu turku pupu BW. 4996 var.

Avots: EH II, 705


turks

tur̃ks (li. tur̃kas), der Türke.

Avots: ME IV, 272


turkšēt

turkšêt, -u, -ẽju,

1) tūrkšêt 2 Domopol, turškāt N.-Schwanb., turkšķêt ebenda "brummen": vardes pavasarī turkš Domopol; zemes vēzis turšk N.- Schwanb. neturkš spuolīte bez skriemisteņa BW. 24610, 6;

2) turkšêt Vīt., (mit ur̂ ) Alswig, (mit ùr 2 ) Domopol, Lubn., N.-Schwanb., turkšķêt Domopol, turšķêt Vīt., viet sprechen, schwatzen: kuo tur tik daudz turkši, kâ turšķis! Vīt.;

3) "Durchfall haben"
N.- Schwanb.: bē̦rnam vēderiņš turkš.

Avots: ME IV, 272


turkšins

turkšins Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Strods Par. vōrdn. 178 "?"

Avots: EH II, 705


turkšķēt

turkšķêt (unter turkšêt): schwatzen; prahlen (mit "ur̂") Üxküll.

Avots: EH II, 705


turkšķēt

II turkšķêt, zu erschliessen ausizturkšķêt.

Avots: EH II, 705


turkst

tùrkst 2 , -šu, -su Nautrēni, ein Schallverbum: zemes vēzīši turkš. jam blusa ausī turkse (od. turksa).

Avots: EH II, 705


turkšt

tùrkšt 2 , -šu Auleja "rūkt": kad pārsildīts zirgs padzēris salta ūdiņa, turkš vē̦de̦rs; "?" Kalupe n. FBR. XVIII, 35.

Avots: EH II, 705


turkt

‡ *tùrkt (od. *tā`rkt?), zu erschliessen aus ostle. tå‾̀rkt Kaltenbr. "rūkt (par negaisa mākuoni").

Avots: EH II, 705


turme

turme, ‡

3) "labums" Līvāni: jam neiet tùrmē 2 .

Avots: EH II, 705


turme

turme,

1) der Geschmack
(mit ùr 2 ) Meiran: ēdiens bez turmes;

2) "?": kur liekuos mierā, grimst - un turmes (Halt?)
nav Rainis Gals un sākums 11.

Avots: ME IV, 272


turnāt

turnât, -ãju, stören (?) U.

Avots: ME IV, 272


turnēt

turnêt, -u, -ẽju N.- Peb. "weder (liegend) eingeschtafen sein, noch wach sein": kuo nu turni? ej gulē̦tu! Reimt auf durnêk

Avots: ME IV, 272


turni

turni "Verzierungen auf den Flaggen" Mag. XVII, 1,92.

Avots: ME IV, 272


turnis

I tur̃nis: auch Apricken, Behnen, Bixten, Lems., OB., (mit ùr 2 ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Marienhausen, Getzel Psalm 48; turņa galiņā BW. 30614, 3 var.

Avots: EH II, 705


turnis

I tur̃nis Dunika, Frauenb., Grenzhof, Mesoten. MSil., Ruhental, Rutzau, Schibbenhof, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit ùr 2 ) Bers., Mar., Schwanb., Sessw., Sonnaxt, = tuõrnis, der Turm Manz. Lettus, Glück (neben tuornis), Mag. XIII, 2, 56, Amboten, Bewershof, Memelshof, Neugut, Stockm. Nebst estn. toŕn aus mnd. torn.

Avots: ME IV, 272


turnis

II tur̃nis: auch ("rācenis") Smilt., (Turnips) Wizenhof.

Avots: EH II, 705


turnis

II tur̃nis Wrangelshof, (mit ùr 2 ) Geistershof, Gitsen, Stom., Turnip(s) Mar.; "rācenis" Grundsahl, N.-Peb., Wohlfahrt. (mit ur̃) Rentzen, Sepkull, Sermus, (mit ùr 2 ) Stnolen.

Avots: ME IV, 272


turņot

tùrņuôt 2 Oppek., einen turmartigen Hauen machen U.: akmiņi tiek turņuoti U.

Avots: ME IV, 272


turp

tur̃p, Adv., dahin, dorthin: šurp un turp, hierher und dorthin, hin und her. S. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 272


turpāk

tùrpâk 2 ,

1): auch (mit ur̃) Schnehpeln;

2) = tur̂pmāk Diet.

Avots: EH II, 706


turpāk

tùrpâk 2 Ar., Golg., tùrpinâk 2 Kl., Meiran, turpe̦nâk N.- Schwanb., tùrpanâk 2 Prl., Komparativform zu turp, weiter dorthin: pasēdies turpāk uz priekšu! Golg., L. nāc turpe̦nāk pie manim! N.-Schwanb. ej turpanāk! Prl. n. FBR. VI, 113.

Avots: ME IV, 272


turpam

turpam, = turp: tu man[i] ar turpam vedīsi Livl. Gesangbuch v. J. 1809, № 62, 4.

Avots: ME IV, 272


turpat

tur˙pat, ‡

2) beinahe:
man jau būs t. 70 gadu uz muguras AP.

Avots: EH II, 705


turpat

tur˙pat, tur̃patās Pas. V, 418 (aus Smilt.), Gr.-Würzau, Kalnazeem, turpatim N.-Wahlen, Adv., ebenda, an derselben Stelle.

Avots: ME IV, 272


turpatās

tur˙patâs (unter turpat): auch Behnen, Lesten. Siuxt.

Avots: EH II, 705


turpatās

tur˙pat, tur̃patās Pas. V, 418 (aus Smilt.), Gr.-Würzau, Kalnazeem, turpatim N.-Wahlen, Adv., ebenda, an derselben Stelle.

Avots: ME IV, 272


turpenāk

turpe̦nâk (unter tùrpnâk 2 ): auch (mit ùr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90.

Avots: EH II, 706


turpiņāki

turpiņâki BielU., Adv., etwas weiter.

Avots: EH II, 706


turpināt

tur̃pinât, fortsetzen Kronw.: ceļu turpināt LP. VII, 73. Refl. -tiês, sich fortsetzen. - Subst. tur̃pināšana, das Fortsetzen; tur̃pinājums, die Fortsetzung; tur̃pinâtãjs, wer fortsetzt: darba turpinātājs Vēr. II, 954.

Avots: ME IV, 272


turpiņš

turpiņš, eine Beerentüte aus Baumrinde Bauske n. Bielenstein Holzb. 346. Vgl. turba II 2.

Avots: ME IV, 272



turplikam

turplikam (unter turplikām): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89.

Avots: EH II, 706


turplikām

turplikām Lubn., Nötk., Vīt., (mit ur̃) Rutzau, turplikam U., turplīk Manz. Post. I, 74, turplīg 223, = turpmāk: lūgdama darīt tuo arī turplikām Janš. Mežv. ļ. I, 43. apsuolīties turplikam nuo miera traucēšanas sargāties Bandavā I, 155. kā līdz šim, tā arī turplikam Lautb. Luomi 77. -līk = li. -link "-wärts". Die Aussprache mit i beruht wohl auf falscher (und so nachgesprochener) Lesung des ohne ein Dehnungszeichen geschriebenen i; das Wort war zu einem Buchwort geworden.

Avots: ME IV, 272


turplikums

turplikums,* das weiterhin Folgende, die Fortsetzung: dzīves turplikums MWM. VIII, 325.

Avots: ME IV, 272


turpmāk

tur̃pmāk, Adv., fürder, weiterhin (auch lokal), in Zukunft U.: turpmāk vēl, Fortsetzung folgt; turpmāk beigas, Schluss folgt.

Avots: ME IV, 272


turpmāks

tur̃pmāks, folgend (temporal): turpmākā darbībā Etn. IV, 139. uzglabā... turpmākiem laikiem A. v. J. 1896, S. 21. viņš atrada ceļa biedri turpmākai dzīvei 358.

Avots: ME IV, 272


turpnāk

turpnâk Barbern, = tur̃pmāk.

Avots: EH II, 706




turpu

tur̃pu Līn., Adv., = turp, dahin, dorthin Spr.: šurpu (un) turpu, hierher und dorthin, hin und her: šurpu, turpu vējiņš luoka . . . galuotnīti BW. 8896. cita (vilna) šurpu, cita turpu 6916 var. muļķītis klenderēja pa mežu šurpu, turpu LP. IV, 211. šurpu, turpu metu irkli Aus. I, 16,

Avots: ME IV, 272


turšķēt

turšķêt: "schwatzen" (mit ur̂) Golg.; "aplam, nepieklājīgi runāt" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 706



turšķis

turšķis,

1) einer, der viei spricht, ein Schwätzer
Vīt.: met nu reiz mieru! kuo tur tik daudz turkši kâ turšķis! Vīt.;

2) Durchfall, Diarrhtie
Tirs. n. RKr. XVII, 84.

Avots: ME IV, 272


turta

turta: zemes t. E. Grünbergs Zvārguļi 17. Nach Augstkalns FBR. XI, 49 von J. Alunāns 1867 aus dem Li. übernommen.

Avots: EH II, 706


turta

turta, das Vermögen, die Habe U.: turtu vairuot Caunītis. Dem li. tur̃tas dass. nachgebildet?

Kļūdu labojums:
turta = turta*

Avots: ME IV, 272



turza

turza: "kārba" Beļava; eine Zündholzschachtel (mit ur̃) Seyershof; sē̦rkuociņu tur̃ziņš Salis.

Avots: EH II, 706


turza

turza, eine Tüte Dr., Drosth., (mit ur̃) Wolm., eine Tüte aus Baumrinde U., Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Jānišķe, Kosenhof, Nitau, (mit ur̃ ) Karls., Segewold, Serbigal, Stenden, eine Papiertüte (mit ur̃ ) Stenden; ein Kästchen Drosth., (mit ur̃ ) Salisb.: viņš nuoplēš alksnim mizu, saliec turzu A. Upītis J. 1. 4. uogu turzas A. XI, 153. sabēris pe̦lnus . . . papīra turzās LP. VI, 150. Anna zināja, ka turzā atruodas dze̦ltē̦nais kliņģeris A. XVI, 305. sē̦rkuociiņu turz(iņ)a Rönnen, Salisb. Zu turêt nach Prellwitz Wrtb˙z 472 und Bielenstein Holzb. 346.

Avots: ME IV, 272, 273


tuturāt

‡ *tuturât, zu erschliessen ausnùotuturât.

Avots: EH II, 706


tuturslas

tuturslas Vīt., tuturslis Druw. n. RKr. XVII, 84, Erlaa, das Kreuz (Korperteil), sonderlich bei Vogeln: man nuo vistas gaļas iedeva pašas tuturslas Vīt. Mit Reduplikation zu li. tursas "der Hintere", pasiturslinęs "auf dem Bauche liegend" ?

Avots: ME IV, 275


tuturžņi

tutur̂žņi Ramkau "taukumi cūkai pie paslēpenēm, pie pakaļkājām".

Avots: EH II, 706


tuturznis

tuturznis, wer schwer, derb geht Wid.

Avots: ME IV, 275


ūdeņturis

ûdeņturis* Apsk. I, 144, ein Wasserreservoir.

Avots: ME IV, 406


uztura

uztura (li. užtura "uzturs" Miežinis) Wid., uzturs L., U., der Unterhalt (für Menschen und Vieh) U.: ganāmie pulki neienesa pietiekuoši daudz uzturas A. v. J. 1899, S. 305.

Avots: ME IV, 394


uzturēt

uzturêt,

3): labi uzturē̦ti (kuopti) luopi Ramkau; ‡

4) in einer gewissen Höhe über dem Boden halten
Ramkau: sūnā izkapts stipri jāuztur uz ruokas, - citādi piepļaunas sūnu. Refl. -tiês,

1): tur ne˙viena zivs neuzturas (nedzīvuo) Seyershof;

2): viņš nuo tā vien uzturuoties (pārtiekuot) Seyershof;

3): u. (sich benehmen)
kārtĩgāk Seyershof. nuo visas viņa uzturēšanās bija viedējams, ka viņš agrāk kalpuojis zaldātuos Janš. Dzimtene II, 250; ‡

4) sich konservieren:
uozuols uzturējies līdz šai baltai dienai LP. VII, 341. jauns zirgs pats uzturas (paglabā ilgāku laiku izskatu un gaitu) labāk Seyershof; ‡

5) an einer Forderung festhalten
AP.: sacījām, lai uzturas (pārduoduot preci), lai lēši nepārduod.

Avots: EH II, 738


uzturēt

uzturêt (li. užturė´ti "aufhalten" Bezzenberger BGLS. 334),

1) aufhalten:
uzturēt šuvei vienu malu, beim Nähen einer Naht eine Seite weniger stramm anziehen Wolmarshof;

2) aufrechterhalten:
uzturēt sūdzību. uzturēt sakarus;

3) unterhalten
L., erhalten U.: bē̦rni uztur ve̦cākus. es tuo savu vīra buņģi labi vien uzturēju: pate ēdu putraimiņus, vīram devu sē̦naliņas BW. 27112 var. Refl. -tiês,

1) sich (irgendwo) aufhalten
LKVv.: uzturēties pilsē̦tā. es tur uzturējuos ilgāk;

2) sich ernähren;

3) "держаться благопристойно" Spr.

Avots: ME IV, 394


uzturīgs

uzturīgs "?": būt ve̦se̦li, stipri, uzturīgi pie ēdiena liesa Pēt. Av. II, 261.

Avots: EH II, 738


uzturināt

uzturinât, (ein Kind) auf etw. abhalten: uzturinājis bē̦rnu uz grīdas.

Avots: ME IV, 394



vature

vatu˙re Dunika, Erlaa, Siuxt, gekürzt aus vai tu redzi? "siehst du".

Avots: ME IV, 486



vējlukturis

vẽjlukturis LKVv., vēja lukturis, die Windlaterne: aizdedzinājuši vējlukturi LP. VI, 181. lai atnākuot puisis pretim ar vējlukturi 441, viņš aizskrēja kâ vē̦lns ar vēja lukturi Frauenb.

Avots: ME IV, 551


vēlukturis

vẽlukturis, = vējlukturis: sakaltis kâ vēlukturis (von einem schwächlichen Menschen) Rothof n. FBR. VIII, 130.

Avots: ME IV, 559


vēsture

vè̦sture* Kronw., Geschichte, Geschichtswissenschaft: se̦nuo laiku, vidus laiku, jaunuo laiku vē̦sture. literātūras vē̦sture.

Avots: ME IV, 571


vēsturisks

vè̦sturisks,* geschichtlich, historisch.

Avots: ME IV, 571


vēsturnieks

vè̦sturnieks,* der Geschichtsforscher, Historiker.

Avots: ME IV, 571



vienturis

vienturis,

I) ein Einsamer
L., ein Einsiedler U., ein Sonderling St.;

2) "was nur eine Handhabe hat"
(?) Nötk., ein hölzernes Gefäss mit einem Henkel Marienhausen, Šķilbē̦ni. Zu turêt.

Avots: ME IV, 667


viesturība

vìesturĩba,* die Gastfreundschaft: mums jākuopj vìesturība Lautb. Vidv. 88.

Avots: ME IV, 671


viesturis

vìesturis,

1) der Gastwirt, der Gastfreie
A. Brigader Daugava I, 1216;

2) der Storch (im Rätsel)
Janš. Nīca 55.

Avots: ME IV, 671


viesturs

viesturs, = viesturis 2 (?): viesturs uznesa mani uozuola galā LP. VI, 1015 (Janš. aus N.-Bartau).

Avots: ME IV, 671


viturot

vituŗuôt OB. "summen" (von Bienen).

Avots: EH II, 791


vīturot

vīturuôt, vīturuôt (li. vyturiuoti "wie eine Lerche singen"), s. vītaruôt.

Avots: ME IV, 648


zemturis

zèmturis: vgl. den Familiennamen Ze̦mturis Plvv. I, 97, 135, 205.

Avots: EH II, 805


zemturis

zèmturis, der Landmann St. (der kein Bauer ist), U., der Landbesitzer LKVv.

Avots: ME IV, 713


zīmturis

zī`mturis Kronw. n. Seifert Chrest. III, 139; Vēr. I, 765; Konv. 2 1211; das Siegel.

Avots: ME IV, 736


žipsturot

žipsturuôt,

1) = žipeŗuôt Bauske;

2) flimmern, unstät brennen:
kas tai lampai, ka viņa tâ žipsturuo? Gr. - Sessau. Refl. -tiês, = žipsturuôt 2 Gr. - Sessau.

Avots: ME IV, 811


zobturis

zùobturis, das Mundstück, die Spitze: sūkājuot cigāru bez zuobtuŗa R. Sk. II, 130. dzintara zuobturis Dr.

Avots: ME IV, 758


zusturi

zusturi Lubn., Erbsenstaken.

Avots: ME IV, 752

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (5)

durteniskis

atur̃teniskis, Adv.,

1) = durteniski; kopfüber Siuxt: jākrīt d: uz kakla iekšā;

2) d. griêzt rācēni; einer Kartoffel zuerst das Ende abschneiden und dann quer in runden Scheiben weiterschneiden
Siuxt.

Avots: EH I, 344


noņurkstēt

nuôr,tur̂kstêt 2 : eine gewisse Zeit hindurch ņurkstēt Vank.: bē̦rns visu nakti nuoņurkstēja.

Avots: EH II, 73


trupināt

tur̃pinât, ‡

2) erklären, deutlich machen
Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH II, 706



tuzāt

turzât A.-Schwanb. "aplam, nepieklājīgi runāt".

Avots: EH II, 706

Šķirkļa skaidrojumā (3775)

a

II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


agriena

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12


aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


aināties

ainâties, -ãjuôs, sich gestalten, sich entrollen: cik tur viss tik krāšņi, tik spilgti viņai pretī ainājās MWM. X, 215.

Avots: ME I, 13


aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41


airīt

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aizbaukšēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbaukšķēties

àizbaukš(ķ)êtiês, anfangen zu pottern, dumpf erschallen: kas tur aizbaukšķējās? Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbildniecība

aizbildniecĩba, Vormundschaft, Protektorat: par bē̦rna mantu ieceļ aizbildniecību MWM. V, 377. mana ve̦dekla bez manas ziņas mani tur aizbildniecībā Vēr. I, 523. tas atraidījis priekšlikumu pieņemt angļu valdības aizbildniecību par šuo salu A. XIII, 417.

Avots: ME I, 19


aizblikšēties

àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10


aizblīkšķēties

àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10


aizblīšķēties

àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbrazdinēt

àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11




aizburbēt

àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12


aizčakstēties

àizčakstêtiês, aufrascheln, eine ganz kurze Zeitlang rascheln, knistern: kas tur aizčakstējās? Jürg.

Avots: EH I, 15


aizčikstēties

àizčikstêtiês, erknarren (von einer Wanduhr vor dem Schlagen): kas tur aizčikstējās? Bauske.

Avots: EH I, 15


aizčīpstēties

àizčīpstêtiês, aufpiepen: tur laikam pele aizčīpstējās Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčirkstēties

àizčirpstêtiês, aufzwitschern: kas tur aizčirpstējās? Bauske, Bers., Prl., Schwanb.

Avots: EH I, 15


aizčukstēt

àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčūkstēt

àizčūkstêt "?": aizčūkstēja gaŗām (sagt man, wenn man etwas nicht bekommen hat) Jürg. Refl. -tiês,

1) (plötzüch, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu zischen:
kas tur aizčūkstējās? vai gaļa jau ce̦p? Bauske, Heidenfeld;

2) (plötzlich, für eine kurze Zeittang) anfangen zu flüstern
Adl., KatrE., Kl.

Avots: EH I, 17


aizderēt

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22


aizdevi

aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18


aizdimdēt

àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizducināt

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20


aizdudinēt

àizdudinêt, für eine kurze Zeit anfangen leise zu sprechen: tur kas aizdudinēja Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 20


aizdunēt

I àizdunêt, dumpf tönend sich entfernen: pē̦rkuons aizdunēja aiz meža Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25. Refl. -tiês, dumpf ertönen: kas tur aizdunējās?

Avots: EH I, 20


aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizēda

àizè̦da, der Imbiss: aizē̦du nuoturēt Grünh.

Avots: ME I, 25


aizgādāt

àizgãdât,

1) dafür sorgen, dass etw. entfernt wird, fortschaffen, hinbringen, hinführen:
Pēterim vajag mani aizgādāt turp Laps. ja pavēli, es burvi aizgādāšu Asp.

2) vergessen
Spr.

Avots: ME I, 26


aizgribēt

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27


aizguņģis

àizguņģis Bers., ein abgeteilter Raum im Zimmer: turpina ceļu uz savu aizguņģi Ezeripš Leijerk. I, 267.

Avots: EH I, 26


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizjostēt

àizjuostêt Sermus, hin-, weggehen: tur nu viņš atkal aizjuostē!

Avots: EH I, 28


aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30


aizkaita

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa kāzām, tur laikam viņam būs kāda aizkaita JK.

Avots: ME I, 30


aizkalpot

àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28


aizkarkšķēties

àizkarkšķêtiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben Jürg.: kas tur krūmuos aizkarkškējās?

Avots: EH I, 29


aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizklabēt

àizklabêt, ‡

2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.

Avots: EH I, 30


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkurst

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizlīgot

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37


aizmaksa

àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.

Avots: ME I, 38


aizmākt

àizmàkt Trik., = nùomàkt, unterdrücken, ersticken (fig.): kuoki tur cits citu aizmāc.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmudžēt

àizmudžêt, sich wimmelnd entfernen Trik.: kas tur gar luogu aizmudžēja?

Avots: EH I, 40


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aizplīvurot

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44


aizposāt

II àizpuosât, langsam hin-, weggehen Kalz. n. Fil. mat. 25: tur jau viņš aizpuosā pa ceļu. Vgl. àizpuost.

Avots: EH I, 44


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizpult

[àizpult, hinter oder vor etwas hinfallen: redzējām cilvē̦kus šurp un turp ceļa malā aizpulušus Manc. Post. II, 37.]

Avots: ME I, 45


aizrībēt

àizrìbêt, intr.,

1) erdröhnen: (er) dröhnen
aizrīb zeme BW. 31925;

2) polternd, dröhnend sich entfernen, wegfahren:
pa ceļu aizrībēja rati. Refl. -tiês, erdröhnen, anfangen zu poltern: kas tur augšā aizrībējās? JK.

Kļūdu labojums:
erdröhnen = immer ferner (er) dröhnen

Avots: ME I, 46, 47


aizsaite

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48


aizsēklis

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49


aizskalot

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50


aizšķērpelēt

àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa;

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;


4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50


aizšņaukt

àizšņàukt, hinter etwas oder hin-, wegschneuzen: a. aiz piedurknes; a. (ar vienu nāsi, uotru aizturuot) līdz sienai.

Avots: EH I, 56


aizstigot

àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.

Avots: ME I, 53


aizvēja

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59


aizvest

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59


aizvēstīt

àizvèstît, ‡

2) befördern
U. (unter vèstît): es viņu tur aizvēstīju.

Avots: EH I, 63


aizviesties

àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64


aizviņā

àizviņā ce̦turtdienā BielU., am vorvorigen Donnerstag.

Avots: EH I, 63


aizzibēt

àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta ausmā aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


aizžvīkstēt

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akna

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. 2 unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


akts

akts, -s, gew. Pl. aktis, Acten, Actenstücke: tur atne̦suši tādu blāķi tiesas akšu viņa istabā A. XII, 345.

Avots: ME I, 65


albarēties

al˜barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.

Avots: EH I, 67


aldot

[àlduot 2, ziellos umherirren: kuo tur alduo kâ alds? FBR. I, 30 (Lisohn). Wohl eine Kontamination von aluot und màldît].

Avots: ME I, 66


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


alkans

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


alksnis

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68


alnis

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. 2 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


anksteri

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv 2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71


apbirdināt

[apbirdinât, fallend bedecken: tur tevi ziediņi apbirdinās BW. 33778].

Avots: ME I, 77


apbirt

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77


apciesties

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām kājām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apdzīvot

apdzîvuôt, ‡

3) sich einleben:
kamē̦r tur apdzīvuoji BW. 17459;

4) erleben:
dievs zina, kuo mēs apdzīvuosim un ieraugsim Für. I.

Avots: EH I, 80


āpēt

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239


apgals

I apgals N.-Peb., = gals, Ende: tur jau vairs apgala nav.

Avots: EH I, 81


apgrandīt

apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83


apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apgultnis

apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ 2 ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjoms

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92


apkaikarāt

apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, māsiņa, kaikaru pulkā, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.

Avots: ME I, 92


apkājām

I apkājãm, auf Umwegen, mit Umschweif, mit Umweg; apkājām runāt, mit Umweg, Umschweif reden Nerft, Festen. es tuo dzirdēju apkājām AP. [s. apkāļas]. II. [tu jau mani apkājām ("zum Spott") vien turi Fehteln und Jehteln].

Avots: ME I, 93


apkala

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89


apkarināt

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkavēt

apkavêt, tr., aufhalten: nevienam cilvē̦kam nav varas garu apkavēt Pred. 8, 8, in der neuesten Ausgabe verbessert in aizturēt, ein Mensch hat nicht Macht, dem Geist zu wehren.

Avots: ME I, 93


apklaušināt

apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92


apkūlas

apkũlas: auch Blieden n. BielU., (Beendigung des Dreschens) Warkl.;

2): apkūlām pabrūvēju ... alutiņu BW. 28796. Die erste Korrektur unter apkūlas IV, 878 bezieht sich nur aufs erste Zitat aus BW.

Avots: EH I, 95


apkūpēt

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97


apkverpt

apkver̂pt, intr., verkümmern; apkver̂pis, verkrüppelt, winzig: tur auga daži apkve̦rpuši kuoki. apkverpis sivē̦ns, ein unentwickeltes Ferkel. Grünh.

Avots: ME I, 98


aplingot

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101


aplūzām

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103


apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107


apmisēt

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnikt

apnikt (li. apnìkti "herfallen über"),

1): tīri apnikusi, ka nevarējusi meitu pie darba piespiest Pas. V, 457. apnīkstama vasara Strasden;

2) viņš pats tur ir apnikts Janš. Līgava II, 199;

4) apnīku lūgdams BielU.; ‡

5) herfallen über, befallen
Dunika, Kal., Rutzau: bimbali mani apnikuši. Refl. -tiês: viņš pa majam un ar sevi vien bija stipri apnicies Janš. Līgava II, 130.

Avots: EH I, 103


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apriktēt

apriktêt Dunika, einrichten: tur viss tik labi apriktē̦ts. Neben dem Germanismus ieriktêt "einrichten" entstanden.

Avots: EH I, 109


apsēta

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119


apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apsnausties

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tikām dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124


apspriest

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);


5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126


apsušķēt

apsušķêt, intr., verkommen, verkom mend struppiges, zottiges Haar bekommen: suns istabā turē̦ts un bē̦rnu muocīts apsušķ vien Naud.

Avots: ME I, 127


aptramdīt

aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122


aptvert

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruokās tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap kāju Baltp.

Avots: ME I, 132


apvērst

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135


apžārgām

apžārgãm (li. apžargomis) Barb., apžarnis Dr., [apžārbin Fehteln], apžārbeniski [Sunzel, Sissegal], Lub., apžārni Bers., apžarniski, rittlings: uzkāpi apžarniski, tad labāki saturēsi Tirsen.

Avots: ME I, 138


apzīmēt

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138


apziņa

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


ārdonis

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242


ārīgs

ârîgs,

1): auch AP., Salis: cits cūkas dīrā, bet tas ir tâ arīgi AP. tas gan ir arīgi: vai nu tik dārgi var samaksāt! ebenda. man par daudz ārīga viņa liekas: vai tur smejas, vai runā, - tâ kâ par daudz lieliški ebenda;

3): ārīgi darbi Lat. kat.

Avots: EH I, 195


arodnieks

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142


asmīte

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144


ašs

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs:

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133


astoņpadsmit

astuôņpadsmit, aus dem veralteten und dialektischen astuoņpadesmit, dial. astuņpadsmit, achtzehn, mit Gen., dial. Nom.: tur astuoņpadsmit ve̦zmu und ve̦zmi, da sind 18 Fuder.

Avots: ME I, 146


atara

atara: "Furchen um ein Kartoffelfeld" Prl.; "Querturchen an den Furchenenden" AP., Ramkau.

Avots: EH I, 133


atausēt

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149


atbēres

atbẽres: dzēre lielas atbēres: nuosauce gadus, un tad sanāce visi tuvenieki, un tad tur bij gaiši kâ guodā AP.

Avots: EH I, 135


atbļaut

atbļaût, schreiend antworten: brāļi atbļāva:"kuo tu tāds muļķis tur darīsi" LP. VI, 685. Refl. -tiês, entgegenschreien: es bļāvu. mežā man kāds atbļāvās.

Avots: ME I, 151


atbreņģēt

atbrèņģêt 2 Saikava, herwaten: tur Anne atbreņģē nuo kūts, ka sūdi vien un dubļi atšļakst.

Avots: EH I, 136


atbrīnēties

atbrĩnêtiês C. u. a., atbrĩnîtiês Dunika, atbrīnuôtiês, zur Genüge sich wundern: nevar atbrīnuoties par... kalniem Pas. IX, 270 (ähnlich VIII, 385). kuo gan es varēju atbrīnēties, ka tâ var dzīvuot bez darba Saikava. jis nevarēja atbrīnāties, kur šuo visu... jēmis Pas. V, 405 (aus Rositten). cits tur atbrīnējās Kaltenbr.

Avots: EH I, 136


atbrist

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136


atdabuit

atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138


atdancot

atdañcuôt, her-, hintanzen: atdancuo šurp, atd. turp Refl. -tiês, sich satt tanzen: L. nevarēja ar viņu atdancuoties vien Apsk. I, 297.

Avots: ME I, 153


atdevas

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154


atdimdēt

atdimdêt, dröhnend ankommen (hergeraten): kas tur atdimdēja?

Avots: EH I, 139


atdoši

atduôši (s. unter atduôša

1): Vergeltung (Strafe)
Gr.-Buschh.: nāks tev a. par tādu nelabu izturēšanuos.

Avots: EH I, 140


atdzert

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156


atgaiņāt

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157


atjaunot

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162


atjēlēt

atjêlêt, intr., wieder wund, roh, weich werden Etn. III, 146: maize atjēlē, ilgāki mitrumā stāvē̦dama C. gaļa atjēlējuse, kad tā, ilgāki stavē̦dama, zaudējuse vārītas vai ce̦ptas gaļas raksturu C., [PS.].

Avots: ME I, 163


atkalpot

atkal˜puôt, ‡ Subst. atkalˆpuõjums, der Gegendienst: kad kam atkalpuojumu nav vajadzīgs ..., tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz.Vecpiebalga 47.

Avots: EH I, 145


atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atkaru

atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,

1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡

2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.

Avots: EH I, 146


atklabēt

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167


atklausības

atklausĩbas, die Gehorchleistung: pret atklausībām turēt vienu aitiņu B. Vēstn.

Avots: EH I, 148


atkreiliski

atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150


atkrisnis

atkrisnis, Dem. -ĩtis, das Abgefallene, der Abfall: dūņu tur, te atkrisnīti - pereklīts darināts Plūduonis, Naud.

Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis

Avots: ME I, 168


atkrist

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150


atkrist

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168


atkupināt

atkupinât pienu, Milch gerinnen lassen = "sarūgušu nuokrejuotu pienu turēt siltā krāsnī, pie kam atdalās sukalas, un piens dabū tumīgu, patīkamu garšu" Dobl., Spr. u. a.

Avots: ME I, 169


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atmīkstināt

atmîkstinât, auch atmîkstêt, tr., erweichen, eig. u. übertr.: tur viņa bij par nespējīgu atmīkstināt viņa sirdi Apsk. I, 549. Refl. -tiês, sich erweichen; ļauties atmīkstināties, sich erweichen lassen Pūrs III, 67. neizcieta tas un atmīkstinājās Vēr. II, 1316; kaulu atmīkstināšanās, Knochenerweichung Konv. 2 1527.

Avots: ME I, 178


atņemu atņemām

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180


atņemu ņemām

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180


atpalikt

atpalikt, intr., übrig bleiben: lācīts ķēra, vilciņš guva, kas tur vaira atpalika BW. 27516, 1.

Avots: ME I, 181


atpēžos

atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju ciemā; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos kāpt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė˜džiui bė´gti.

Avots: EH I, 158


atpļurkšēt

atpļur̂kšêt 2 Dunika, Rutzau, schwatzend, faselnd erwidern: nesadzirdēju, kuo viņa tur atpļurkšēja.

Avots: EH I, 159


atprecēt

atprecêt, heiratend (als Frau) heimführen: kungs atprecē uotru sievu Pas. IX, 198. māte, atpre̦cē̦ta nuo citurienes Austriņš Nopūtas vējā 5.

Avots: EH I, 159


atradenis

atradenis, auch atradiens, der Fund, der Findling, das Findelkind: es atradu atradienu svē̦tu rītu ganīdama: kur dieviņš juostu juoza, tur nuokrita zuobentiņš BW. 29436.

Avots: ME I, 183


atrakstīt

atrakstît

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161


atrastām

atrastãm, Adv. von atrasties, sich weiter weg befindend, in, aus der Ferne: atrastām var labāki nuoskatīt, nekā tur klāt PS.

Avots: ME I, 184


atrāties

atrãtiês, entgegenschelten: "labāk turiet muti ...!" dzirdēja Ciebu atrājamies Janš. Bandavā I, 370.

Avots: EH I, 161


atrieties

atriêtiês [li. atsiríeti],

1) bis zum Überdruss bellen;

2) eine knurrige Antwort geben:
"kas tad jums tur daļas?" atrējās Anna Purap.

Avots: ME I, 186


atsacīt

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187


atsargam

atsar̂gam, Adv., als Vorrat, im, zum Vorrat: ar divi aiŗiem vien nekad nedrīkst braukt jūŗā; uotri pāŗi jāņe̦m līdz atsargam. mēs kaudzes sienu pārdevām, bet tuo, kas pūnī, paturējām atsargam Jan. ja neiznāk ar vienu, vai uotru (precinieku), paliek trešs un ce̦turts atsargam Apsk. I, 150.

Avots: ME I, 188


atsegt

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur māmiņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it kā se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189


atsēja

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164


atsilt

atsil˜t, 1): auch Kerklingen n. BielU.: kad ūdeni lej nuo akas jeb nuo avuota, tad tas jāielej silēs, lai tur kādu stundu . . . stāvē̦dams drusku atsilst Pet. Av. III, pielik. 55.

Avots: EH I, 165


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atšķetēties

atšķetêtiês, gleichbed. mit atšķetinâtiês 2: vēl šuodien es tur dzīvuotu, nebūtu viņš atšķetējies Jauns. Balt. gr. I, 98.

Avots: ME I, 201


atšķirība

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202


atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193


atsliesties

atslìegtiês 2 [Kreuzburg; atsliêgties 2 Salis, Wandsen], sich stützen, sich zurücklegen Smilt. kas tur atsliedzies aus. I, 22. sēdēja atsliedzamā krē̦slā, Lehnstuhl Lautb. [atsliegsies pie sava nama Hiob. 8, 15.]

Avots: ME I, 194


atspert

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195


atsprauslāt

atsprauslât, prustend die Kehle (in der etwas stecken geblieben ist) frei bekommen Kalz.: sprauslā vien, kamē̦r atsprauslāsi! Refl. -tiês, entgegenprusten: viens zirgs tur iesprauslājās; uotrs tam atsprauslājās pretī Schwanb. u. a.

Avots: EH I, 169


atstaiģinēt

atstaĩģinêt Dunika, zur Genüge, bis zum eignen Überdruss (hin und her) gehen: saimniecei tik daudz iešanas, gan uz klēti, gan stalli, gan citur, ka nevar a, vien.

Avots: EH I, 171


atstarpa

atstarpa Land., atstarpe Bērzgale, = star̂pa 1: purvi un . . . e̦ze̦ru ķēdes, kuŗu atstarpas grūti iejemt Pasaules vēsture (A. Grīna red.) I, 490. migluotās kuoku stumbru atstarpās kļūst saskatāmi augumi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 39.

Avots: EH I, 171


atstāt

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197


atsteigt

atstèigt [li. atsteigti], tr., eifrig arbeitend das Versäumte einholen: visu jau tu mājā atkal atsteidzi, atstrādāji A. XV, 124. Refl. -tiês, herbeieilen: ienaidnieks turp atsteidzies LP. VII,475.

Avots: ME I, 198


attāls

attãls, Grummet A. XIII, 923. So oft für attāls geschrieben: tur atauga attāliņš BW. 28580.

Avots: ME I, 204


attikt

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205


attīstība

attîstĩba, die Entwickelung, Bildung, Kultur: jāpazīst tautas attīstības gājiens Pav. valuodas attīstības spēja Pav. *

Avots: ME I, 205


attupties

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205


atvaga

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206


atvaicāt

atvaĩcât, refl. -tiês, tr., intr., eine Gegenfrage tun: kas tur ir? šī atvaicā Vēr. II, 319.

Avots: ME I, 206


atvaša

atvaša, nom. plur. atvašiņi BW. 1998; 3358 1 , = atvasa: augat, maģas atvašiņas! BW. 1887. ar vītuola atvašām 1711, 2 var. (fig.) tur atzeļ pēcāk laimes atvašas Pet. Av. IV, 60.

Avots: EH I, 178


atvice

atvice: turuot tādu atvici Janš. Mežv. ļ. II, 148.

Avots: EH I, 180


atviru

atviru, atvirā (li. ãtviras "offen"), offen, geöffnet: durvis stāvēja atviru (atvirā) Vēr. II, 1102. mute palikusi atviru MWM. VIII, 721. acis vairs neturējās atviru Jauns.

Avots: ME I, 211


atzals

atzals (unter atzala),

4) Demin. atzaliņš, eine kleine, unreife Beere
Strasden: vai ta[d] tur bij kāda laba uoga - tik tādi atzaliņi vien bij;

5) Plur. atzali, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.

Avots: EH I, 182


atzīdelis

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213


au

au- (= apr. au-, slav. u-, lat. au-, Präfix, erhalten wenigstens in aumaļām, akmanis, aumež; vgl. Le. Gr. § 517 mit Literaturangaben.

Avots: ME I, 214


audaļa

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214


audzelīgs

aûdzelîgs, Fruchtbarkeit fördernd, fruchtbar: laiks, xietus Etn. III, 149; druvu uzturēt audzelīgu Luopk.

Avots: ME I, 215


augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220


augtene

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185


augums

aûgums,

2): tas ir mazs kâ tupiņš, ne˙maz auguma nav Ramkau;

3): trīs augumi, drei Generationen
BielU. mums trīs augumiem bijuši pa pieci bē̦rni AP.; ‡

6) der Trieb, Schössling:
nevar vis tur ļaut ganīt: aplauza visus jaunuos augumiņus AP.

Avots: EH I, 185, 186


auka

aũka, [bei Glück öfters auks: Psalm 55, 9; Jes. 4, 6; 21, 1 28, 2; 29, 6; Hos. 8, 7], der Sturmwind: auka sacē̦lusēs. rudens jeb, kā arī sauc, briežu aukas jau sen iztrakuojušās Druva I, 44. Übertr.: aukas viņa sirdī trakuoja A. XVII, 390. [Zu le. ūkšuot "Jauchzen", li. ùžūksmis "ein gegen Wind und Wetter geschützter Ort", išaukti"išrėkti" Dirva-Žinynas 1903, № 8, S. 174, ũkas "Uhu; Rohrdommel", apr. aukis "Greif" (?), sloven. ûk "Jauchzen", serb. üka (wenn nicht aus hüka, das daneben noch vorkommt) "Geschrei" (zur Bed. vgl. le. kaũka "Sturmwind": kàukt "heulen, brausen") und weiterhin vielleicht zu got. auhjo'n "lärmen" (s. dazu Feist Wrtb. 2 48), ir. uch "Seufzen" u. a., s. Leskien Abl. 314 und Nom. 231, Bezzenberg BB XVI, 120 und XXI, 304 1 , Būga РФВ. LXXV, 151.]

Avots: ME I, 221


auklis

auklis (bei U. mit 2 ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222


aukt

II àukt (III prs. àuc), heulen (vom Sturme) Arrasch, Jürg., (mit àu 2 ) Lettihn. Reimwort zu kànkt, sàukt.

Avots: EH I, 186


aumakām

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 1 (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224


aura

aura,

1) das Geheul:
klausījās viesuļu aurā Egl.;

2) die Brunstzeit;
s. aurības. auru piki bija lieli, die Mädchen und Jungen haben sich lärmend gebalgt Lös. Etn. III, 146. [Zu aure "Sturm", aurêt "heulen", aurības, auris "Wind", wozu nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 1 auch r. юри́ть "eilen", p. wyjurzyć "von Geilheit stinken" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 461.]

Avots: ME I, 225


aure

aũre [Ruj.],

1) das Jagdhorn, Kuhhorn;

2) Sturm, Geheul:
bija gan àure 2 Mar. RKr. XV, 106; saur vē̦tras auri Aspas. Ziedu kl. 176. [aure 2 zu aura; aure 1 wohl eine Bildung auf Grund von aurêt nach dem Vorbild von taure: taurêt.]

Avots: ME I, 225


auru auriem

auru auriem, heulend (?): auru auriem, bez škēršļu juoņuot pāri (vom Sturmwind gesagt) A. Brigadere Skarbos vējos 151.

Avots: EH I, 187


auša

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230


auss

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.;

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa 2 Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


auza

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231


avens

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232


avoksnijs

avuoksnijs, feucht (vom Boden) Linden: tur ir diezgan a.

Avots: EH I, 190


avots

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233


az

az, Präp. für àiz in Amboten, Wensau, Pilten, Hasau, Grösen, Wibigen, N. - Bartau, Kruhten, Kalleten, Nigr., Tadaiken, Turlau, Suhrs, Popen, Dond. In den meisten der genannten Gegenden lautet das entsprechende Präfix âz- 2 ; az-

als Präfix nur in wenigen Gebieten, z. B. in Suhrs, Popen Endzelin Predl. I, 11 [und Le. Gr. § 497].

Avots: ME I, 233


āzis

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis 2 Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis 2 Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu;

9) âzītis 2 Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196


ba

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246


bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270


bābiņa

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. 1 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270


badot

baduôt [li. badúoti "andauernd Hungersnot leiden" ], gew. refl. baduoties, geizen, sparsam sein, von dem vorhandenem Vorrat aus Geiz keinen vollen Gebrauch machen: kur man senāk ar pienu bij jābaduo, tur man tagad atliek nebaduojies vis ar drēbi.

Avots: ME I, 248, 249


bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248



bagatiers

bagatiers, ein wohlhabender, reicher Mann; auch ein armer Mensch, der aber reich zu sein vorgibt Grünh.; auch bagateris: kas par bagateri, ka nu tā plātās Lasd.; dafür bagadiers A. XIX, 328. [ bagatieris AP., ein Riese. ] S. bagāturs und bagatirs.

Avots: ME I, 249


baideklis

[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250


baids

baids: tur ne˙kādi baĩdi (Schreckliches) nevar būt Trik.

Avots: EH I, 198


baigs

III bàigs 2 Erlaa "?": baigas auzas. undicht gewachsener, kleiner Hafer. baigi mieži, tādi baigi vien ir, nav jau lāga lini. tādi baigi vien ir atstāfi, lieluo uogu vair navā. vai bij kāds jē̦rs maziņš, vai te̦lē̦ns, tad teica: tāds b. vien ir, tur nav nī kuo turēt.

Avots: EH I, 199


baiss

I baîss 2 Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III 4 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. 2 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]

Avots: ME I, 251


bajārs

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es māsiņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252


bāka

I bãka,

1) die Feuerbake, der Leuchtturm:
zvejniekiem bijis jāiet Kolkas bãkā par bākas vīriem LP. VII, 1067;

2) eine Teertonne am Johannisabend
U. [Nebst estn. pāk aus mnd. bake "Feuerzemchen, Leuchtfeuer".]

Avots: ME I, 271


bākšķis

bâkšķis Bers.,

1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [

2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,

1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;

2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]

Avots: ME I, 271


bakstīt

bakstît, -u, -īju zu li. bak(s)terėti oder baksėti "leicht stossen", bakstýtis "толкаться" u. a.; [s. Leskien IF. XIII, 184 und E. Fraenkel IF. XL, 98]), tr., freqn., wiederholt stechen, stossen, stochen: zuobus; zuobu bakstāmais, der Zahnstocher. Refl. -tiês,

1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);

2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.

Avots: ME I, 252


balanda

balan̂da PS., balan̂da 2 Kand., balande Aps., balanta li. balánda, [balandà od. balañdė]), die Melde (Atriplex hortense): balandas der ielikt izsutušās vietās Etn.; tur neauga mieži, rudzi - balandītes (Var.: balandītes) vien ziedēja BW. 32289. [Wegen des -an- wohl entlehnt aus dem Kurischen oder Litauischen; vgl. das echt le. baluode.]

Avots: ME I, 253


balss

II balss, -a und balss, -s, balsts: arkls sastāv no divām ilksīm, kuras balss satur kuopā Etn. II, 157. viņš meklēja arkla balsu BW. 10605. Burtniekuos sauc arkla balsu par balsi; in Alt-Ottenhof sei balss, -s die Handhabe am alten Pflug. [Wohl zu bàlziens.]

Avots: ME I, 255


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


balziens

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl 2 ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis 2 ), (mit alˆ 2 ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ 2 ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis 2 ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ 2 ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203


bambalis

bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.

Avots: EH I, 204


bāme

bàme 2 Ungestüm; Sturm: ar bāmi gāzties virsū Birs. [Assimilatorisch für * bāne? vgl. bãnis 1.]

Avots: ME I, 272


bane

bane (s. auch unter banīte),

1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen;

2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.

Avots: EH I, 204


banīte

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bārstīt

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275


basātņi

basātņi Memeishof Sonnaxt (mit â) Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 89, (mit à 2 ) Kaltenbr., basàtņu 2 Oknist, Adv., = basātnē: iemauc zābaku tâ˙pat basātņu: kuo tur meklēs zeķu! Oknist.

Avots: EH I, 206


bašķis

bašķis,

1) der Schwätzer, der Dummkopf, ein Abergläubiger
Etn. IV, 49; bašķu bībis, bašķinieks;

2) der Zauberer
Druw. A. X, 2, 439;

3) ein Vermummter
Friedrichstadt;

4) Unsinn:
kuo viņš tur bašķus stāsta Infl.;

5) ein Vielfrass
A. X, 2, 439;

6) bašķi, ein Weniges, Brocken (von Speisen):
kuo tu duod bašķus; duod tak cilvē, kam kuo paēst Etn. III, 129. [Vgl. bašķuoties.]

Avots: ME I, 266


bastene

bastene, ein Kopftuch (wohl aus Bast, Baumbast) N. -Bartau: bet tur nerādīsies vis ar kādu prūsenīti galvā - zīdenes un bastenes jāsien B. Vēstn. [Wohl aus * batistene, von d. Batist.]

Avots: ME I, 266


bauģuve

baũģuve NB., der Haufe, die Menge, dle Schar Gramsden: kuo mēs tur visa b. iesim! NB. Vgl. bauguve.

Avots: EH I, 207


baukšēt

baũkšêt (unter baũkšķêt),

1): auch Salis: kas tur baukš uz bērniņiem? dunduri sāk b. luopiem aparti;

2) leise (bei sich murmelnd) schelten
Seyershof. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 195.

Avots: EH I, 207


baurot

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât 2 Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268


bauzt

bauzt, -žu, -zu.

1) Unsinn schwätzen:
kuo tu tik daudz bauzi;

2) bellen: kuo suns tur bauž Stomersee. [Zu bužuot "schreien, plärren"?]

Avots: ME I, 269


bāža

I bāža,

1): auch (in der Bed. "skraidulë) N.- Bergfried;

2) comm., wer stopit, sleckt:
kuo tu tur tik ilgi bāz vienu maisu kâ b˙! PV.;

3) comm., ein autdringlicher Mensch:
viņš ar savu mīlestību uzbāžas kâ mūžīgais b. PV.

Avots: EH I, 210


baznīca

baznîca,

1): svētdien iešu baznīcā BW. 7108, 1. ieiet Māras baznīcā 33625, 6; ‡

2) der Gottesdienst:
macītājs turēja baznīcu Kaltenbr. baznīca jau bija sākusies Golg. priekš (pēc) baznīcas, vor (nach) dem Gottesdienst.

Avots: EH I, 207


baznīca

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269


beņķlājkņope

beņķkãjkņuope, eine kleine Spange, eine Schnalle: vīrieša kre̦klu mēdza saturēt saktiņa, tā sauktā beņķkājkņuope Plutte 75, 78.

Avots: ME I, 279


bēnūzis

bē̦nũzis,

1) Schafstall
[?] P. All.;

2) ein Dämelak, ein plumper, dummer Mensch:
stāv kâ bē̦nūzis, muti atplētis; kur nevajaga, tur mute kā laidars; kur vajadzētu, tur ne bū, ne bē Naud., Nogallen, Wandsen A. X, 2, 535. [Vgl. bē̦nausis.]

Avots: ME I, 290


best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281


bēst

bēst [Lng.], Adolphi, L., ST., U., vielleicht: bēst viņš tuo nav runājis Manz. [var gan bēst būt Manz. Post. I, 279. tad bēst varētu kas būt I, 324.] citureiz viena pils bēst bijusi Manz. Vgl. die li. Fragenpartikel bė˜s [und dazu E. Fraenkel Baltoslavica 68.]

Avots: ME I, 292


bezdibenains

bezdibenains, auch bezdibenîgs, grundlos, sehr tief: tur griežas uzplūdusi bezdibenīga straume R. Sk. II, 238; bezdibenīgi purvi Pūrs I, 102. b. dziļums.

Avots: ME I, 283


bezdievis

bezdìevis, f. -e (li. bediẽvis, -ė), auch bezdievnieks, der Gottlose, Atheist: bezdievis trieca atkal savus ve̦rgus rijā kult LP. VII, 110. daži ļaudis turēja viņu par bezdievnieku Kaudz. M.

Avots: ME I, 283


bezkaunība

bezkàunĩba, die Unverschämtheit: atklāt ģīmi, tuo turēja par nepieklājību un bezkaunību BW. III, 1, 76.

Avots: ME I, 284


bezprātis

bezpràtis: bezprāšam man[i] iedevi, kuŗš prāteņa neturēja BW. 15325.

Avots: EH I, 215


bezsaņķis

bezsaņ̃ķis Dunika, Kal., fem. -ķe, ein Nimmersatt, ein unersattliches Lebewesen: kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179.

Avots: EH I, 215


bezvētru

bezvẽ̦tru,- sturmlos, sturmfrei: vai visa dzīve nebūtu kā bezvē̦tru tuksnesis * R. A.

Avots: ME I, 287


bīdele

bĩdele,

1): patmalu bīdelīte BW. 34586;

2) gebeuteltes Mehl
Frauenb.: sauju bīdeles pakampusi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 346;

3) comm., ein wetterwendischer Mensch, ein Hitzkopf, der sich schnell für etw. begeistert, um es wieder schnell zu vergessen
A.-Oltenhof: tur ne˙kas neiznāks nuo tā darba. tas b. jau ne˙kuo nepadarīs!

Avots: EH I, 223


biedrība

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305


biezi

bìezi, Adv. (unter bìezs),

1): kur juo lejas zeme, tur juo biezāki jāvagā; kur juo kalva, tur nevajag tik b. Grob.; ‡

2) oft Siuxt.

Avots: EH I, 224


biezin

bìezin: tur bija cilvē̦ku b. biezs Janš. Mežv. ļ. II, 372.

Avots: EH I, 224


bigūzis

bigùzis 2 Linden "= grûslis (eine Speise)": bigūzi taisa un ē̦d Zaļajā ce̦turtdienā. bigūzis Lubn., Karloffelbrei.

Avots: EH I, 218


bijums

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294


biksas

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295


bikses

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295


bīkšķēt

bīkšķêt, bīkšķinât,

1) poltern, klopfen
Spr.;

2) einen Lärm hervorbringen, änlich dem, der entsteht, wenn man barfuss über die Diele geht:
viņš, staigādams blakus istabā, visu vakaru bīkšķināja. nezin, kas tur virsējā stāvā nuotiek, staigā, ka bīkšķ vien Druw.

Avots: ME I, 303, 304


bimba

II bimba,

1) (mit im̃ Dunika): turpināja Kažis savu bimbu Janš. Līgava I, 245.

Avots: EH I, 219


bimbāt

I bim̃bât, -āju [Nigr., Bächhof], intr., unaufhörlich weinen: vairāk nezin, kâ bimbāt un šņaukāt Alm. meita tāda mīkstčaulīte, bimbā vien. nu kuo tu atkal tur bimbā Līniņ, Wain. bimbā māte, bimbā meita, nav kuo kŗaut ve̦zumā Rutz. n. RKr. XVI, 158.

Avots: ME I, 296


bingot

binguôt, = biñgât: ruokas turē̦dams priekš acīm un ... binguodams Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 872.

Avots: EH I, 220


birēt

birêt, herabfallen, rieseln: kur ganiņi ganījuši, tur ziediņi birējuši BW.29528, 1.

Avots: ME I, 297


birka

bìrka aus russ. би́рка, Kerbholz; [vgl. Berneker Wrtb. I, 57]), [auch birks das Kerbholz, der Kerbstock. Sprw.: uz cita birkas savu parādu griezt, die Schuld auf einen anderen schieben. gadās, ka saimnieks ar kalpu nav turējuši kārtīgas birkas Klaust.

Avots: ME I, 298


birkšķis

I birkšķis, jem., der immer die Kohle von dem brennenden Pregel abstösst: tu tik esi tāds birkšķis, saka uz skala turē̦tāju, kas vienmēr nuobirkšķina uogli, ka skals nevar labi iedegties Dond.

Avots: ME I, 298


birze

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. 2 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 1 , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299


birzums

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300


bīstīties

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304


bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304


blādēt

blãdêt, -u, -ēju, [mit â Dond., Wandsen], Unsinn schwatzen, faseln: kuo saimnieks tur blād? LP. VII, 797. ne˙maz tâ nee̦suot, kâ iesākumā blādējis. Refl. -tiês, faseln, plappern: kuo tu blādies Tals. [Zu blāst "schwatzen" und gr. φληδῶντα· ληροῦντα Hes., wenn φληδ- hier aus bhlād-; s. Persson Beitr. 879 u. 930 und Pokorny KZ. XLVI, 152.]

Avots: ME I, 311


blakšis

blakšis U. blākšis, Schwätzer; cilvē̦ks, kas visu, kuo zina, ar lielu muti izstāsta Lüs., Etn. III, 161; kuo tur nuoklausīties, viņš jau tāds blākšis vie ir Altw.

Avots: ME I, 308


blākšķis

blàkšķis 2 Saikava,

1) =blākšis 1: kas tur nuokrita, ka tik liels b. bij?

2) "kas neapduomīgi runā".

Avots: EH I, 227


blaukstiens

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310


bļaurs

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. 2 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320


blažģīt

blažģît, -īju, viel und laut sprechen: kuo tu tur blažģī? Līniņ, Wain.

Avots: ME I, 310


bļemmas

bļe̦m̃mas NB., =bļam̃mas: vai neturēsi muti? dabūsi pa bļe̦mmām!

Avots: EH I, 233


blēņas

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. 2 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229



blīkšēt

blĩkšêt,

1): lietus līst, ka blìkš 2 vien Linden;

2) leeres Zeug schwatzen
C.: kuo tu tur nu blīkši! tur jau nav ne vārda patiesības.

Avots: EH I, 230


blīkšķins

blìkšķins 2 Saikava "kas blīkšķinä: kuo tu tur blīkšķini vienā gabalā kâ b.?

Avots: EH I, 230


blīnēt

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt 2 [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316


blisināt

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315


blīšķināt

blìšķinât 2 Saikava, refl. blīšķināties 2 ebenda, = blĩkšķinât: kuo tu tur blīšķini ar menti pa mucu? vari gan tu te blīšķināties! tīri vai ausis krīt cieti, kad tik smagi blīšķina.

Avots: EH I, 230


blīznēt

[blīznêt, -u, -ēju Bers. "zaudern, untätig sein": kuo tu nu tur blîzni? nāc iekšā!]

Avots: ME I, 317


bloze

bluoze, bluôza [Bers. u. a.], das Gedränge, ein grosser Haufen]: ja braucuot saiet vairāk pluostu kuopā, tad izceļas bluoza Etn. IV, 61, 64. tur e̦suot tāda bluoza silvē̦ku salasījusies, ka pilnas mājas Ekgr. Vgl. bliêst.

Avots: ME I, 319


blozms

bluôzms 2 Grünw., etwas Grosses und Schweres: vai es tevi, tādu bluozmu, varu klēpī nuoturēt?

Avots: EH I, 232


bļūdināt

bļûdinât, [caus. zu bļaût; bliūdinti], schreien machen: kuo jūs man tur tās vārsmas bļūdinājiet? Jauns. Druva I, 835.

Avots: ME I, 321


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


blunkšēt

blunkšêt, -inât, plätschen (vom Wasser): [tur blunkšēja; vai ūdris zivis ķeŗ Lub., Fest., Stelp.].

Avots: ME I, 318


bļurga

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321


blūšķināt

blùšķinât 2 Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina 2 pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232


bļuznīt

bļuznît (li. bliùznyti) Warkl., bļuznêt Pilda, faseln, schwatzen: kuo jis tur bļuznī?

Avots: EH I, 234


bodžināt

bodžinât "liegi dzìt kuopā" Dond. Refl. -tiês "sich versammeln und leise miteinander sprechen": kuo tur tie jaunie tā bodžinājas? Dond.

Avots: EH I, 235


bokņīt

bokņît, -ĩju, = bukņît Seyershof: pieņe̦m pie matiem un pie durvīm bokņī galvu. Refl. -tiês, wiederholt schlagen: kuo tu tur bokņījies ar tuo vāli! Salis

Avots: EH I, 235


bokstīt

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361


boznieks

buoznieks: viņu mūžīgi turēja par buoznieku Deglavs Vec. pilskungs 10.

Avots: EH I, 259


bradināt

‡ l bradinât, undicht weben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo b., - piesit reizas piecas ar sistavārn, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH I, 236


braģis

II braģis,

1): auch Dunika, Grob., Iw., Linden; ein Heuhaufen mit einem Dach
Gramsden: uz siena braģiem Janš. Mežv. ļ. II, 375;

2) Demin. braģītis, ein Regenschirm:
brangs b. ar . . . kaula turekli Janš. Bandavā I. 284.

Avots: EH I, 236


brākmanis

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327


brakšināt

brakšinât [brãškini], kracen machen, Lärm hervorbringen: tur vajaga ze̦lta piešu, kas grīdiņu brakšķināja BW. 24098, 1. Refl - tiês, poltern, krachen: nāc ārā, nāc ārā, kuo krūmuos brašķinies? BW. 13473.

Avots: ME I, 323


brākšķināt

bràkšķinât 2 Saikava, = brakšķinât: kuo tu tur brākškini, staigādams pa le̦du?

Avots: EH I, 239


brakstēt

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323


brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324


brasma

brasma,

1) die Natur, der Charakter
(daba) Etn. II, 177;

2) ein hartherziger Mensch
Naud.;

[3) ein Kuhname
Erwahlen.]

Avots: ME I, 324


brašmanis

brašmanis (fem. - mane), der Herzhafte, Brave; in Rutzau n. Etn. III, 130 = "brūtgāns, kas braši izturas".

Avots: ME I, 324


braucinieks

braucinieks (Gegensatz von kājinieks), der Fahrende U.: ce̦turtais steliņģis bij vai nu kāda ciemiņa, vai braucinieka žīda zirgam Jauns. Gew. dafür zirdzinieks.

Avots: ME I, 325


braukāt

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325


brāža

[bràža 2 Stelp.,

1) ein unordentlich zusamengeworfenen Reisighaufen:
ve̦se̦la brāža žagaru;

2) Schwall:
tur jau būs ve̦se̦la brāža (da wird ein sehr buntes Programm sein: viele Reden, Musik usw.) Zu brāzt.]

Avots: ME I, 329


brazdot

brazduôt, lärmen, poltern, polternd gehen Oknist: kuo tu tur brazduo pa timsu? Refl. -tiês, lärmen, poltern Oknist; raufen (intr.), tollen Dunika: bē̦rni, kuo te brazduojaties? Dunika.

Avots: EH I, 239


brāzt

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž 2 (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies 2 ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 495, Walde Wrtb. 2 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329


brēcība

brēcība, die Not, Armut Warkl.: tur brēcības nebūs. Vielleicht mit fehlerhaftem c für č (aus ķ), vgl. brēķība (zubrēķêt) "Mangel" St.

Avots: EH I, 240


breks

bre̦ks, entbehrlich, nichtswürdig St.: alkšņu lapas . . . par bre̦kām turētas Lange Latv. Ārste 72.

Avots: EH I, 240


bridiens

bridiêns,

1) das einmalige Waten:
grūtais bridiens tuo tâ bij nuokausējis Aps. [tas bija labs bridiens U., da hatten wir tüchtig zu waten];

2) eine grosse Menge:
advokātu mums Rīgā vai bridiens. [zaķu tur e̦suot bridiens Seibolt.] duomu bija bridiens Seibolt. mūsu pļavās bridiens uogu Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 331


briesma

briẽsma,

3): ne tai bija vilka briesma (Var.: briesmas, briesmu, briesmi, bailes, bail) BW. 7142 var.; ‡

4) briesmu, sehr:
tur jau b. labas pļavas Heidenfeld; ‡

5) Plur. briẽsmas, das Eingeweide des (geschlachteten) Viehs
Dunika; ‡

6) Ekel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 244


briesmeklis

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337


briežauka

briêžauka Lasd., grosser Wind, Sturm (vom 15. Aug. - 8. Sept.) während der Brunstzeit der Elentiere.

Avots: ME I, 338


brīkt

brĩkt, Interj. zur Bezeichnung des Geräusches beim Sturze eines Gegenstandes: kaķis brīkt pie šķīvīša klāt A. IX, 322.

Avots: ME I, 334


brīšķināt

brīšķinât Warkl., (mit ì 2 ) Saikava, brīšķinêt Warkl., -ẽju, = brikšķinât 2: kas tur brīšķina pa ķēķi ar malku? Saikava.

Avots: EH I, 242


brīvzeme

brĩvzeme, untaugliches Land, wofür man keine Pacht zu zahlen hat, ein unbenutztes, freistehendes Stück Land: manā zemē ir 10 pārvietu brīvzemes AP. tas apstrādājis šur tur gabaliņu brīvzemes Etn. II, 86, A. XI, 82.

Avots: ME I, 336


brošāt

[bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Amālija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]

Avots: ME I, 343


brošs

bruošs, ‡ Subst. bruošums, der dicke, breite untere Teil, z. B. eines Turmes Diet.

Avots: EH I, 247


brucināt

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("tur">aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês,

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244


bruka

II bruka, die Natur: viņam laba bruka, er hat eine starke Natur, einen starken Magen Seew. n. U.

Avots: ME I, 339


brūķis

brũķis, der Gebrauch: zirgs (arkls) netur brūķi Rutzau, das Pferd (der Pflug) hält nicht vor, ist zu schwach zum Gebrauch.

Avots: EH I, 246


brukšķināt

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339


brukums

brukums, ‡

2) ein Absturz
Segew.

Avots: EH I, 245


brunči

I brunči,

2): auch (mit uñ) Puhren;

3): auch (mit uñ) Gold., Mitau;

4): "gruži" (mit uñ) Kand.;

5) Abfall von Stroh
(mit uñ) Rothof, Siuxt (hier auch der Sing. bruñcis): lai tur kāds bruncis, - visu izpurina ārā Siuxt.

Avots: EH I, 245


brūnkaklis

brũnkaklis, die Tafelente (fuligula ferina) Natur. XXXII, 243.

Avots: ME I, 341


bruzda

bruzda,

1): unverhofftes Tadeln od. Strafe
Bartau; Schelte, Prügel NB.; ‡

2) Lärm, "truokšņains nuotikums" Dunika, Kal.: kas tur priekšnamā par bruzdu? Zur Bed.2 vgl. li. bruzdà "bruzma"

Avots: EH I, 245



būda

II būda "Art, Natur": man neir tāda būda (ein falsch gedeuteter gen. s.?) Für. I. Zu li. bũdas "Wesen, Charakter".

Avots: EH I, 257


būdzīt

[bùdzît 2 Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357


bugoties

buguôtiês, sich neigen, bücken, mit dem Kopfe wiederholt nicken: zirgs buguojas kâ žīds Kand., Tals. viņš, pilnu glāzi ruokā turē̦dams, buguojās U. b. 104, 33; vgl. boguoties. [Nebst baugurs, buguris, bugurains zu ai. bhujáti "biegt" u. a. resp. zu got. biugan "biegen" u. a.; vgl. dazu Persson Beitr. 30 2 und Trautmann Wrtb. 39.]

Avots: ME I, 346


bullis

bul˜lis,

2); grobe Bezeichnung einer Mannsperson
Kandau;

4): "aklais arkls" Ramkau (ceturtuo reizi vaguoja tupiņus ar bulli).

Avots: EH I, 251


burgzt

burgzt, - žu, - zu intr., weinen, flennen: kuo tur tik daudz burgz(i)? vai tad tādēļ tūdaļ jāburgž, kad māte uz ciemu neņe̦m Etn. III, 1.

Avots: ME I, 353


burnīt

bur̂nît,

1): auch AP.; ‡

3) "grastīt, purinât" Serben n. A. XI, 166. ‡ Refl. -tiês,

1) sich drängen
(?): ap piebrauktiem pasta ratiem kādi burnījās, buldurēja stīvām mēlēm Kaudz. Izjurieši 286;

2) "?": kuo tur nu burnies tik ilgi? Zaravič;

3) = ‡ bur̂zîtiês 1: šis lakatiņš viegli burnās.

Avots: EH I, 255


burnīt

bur̂nît, - u, i-ju [PS., C.], burņît Druw., Etn. IV, 17, tr.,

1) [quetschen:
neduod bē̦rnam kaķi burnīt C., PS.]; knittern, zu zerreiben suchen: drēbes gabalu, kuo tur burnī tuo papīr Mar. n. RKr. XV, 109;

2) mit einem stumpfen Messer schneiden:
maizi Vgl. burzît.

Avots: ME I, 354


burt

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354


burtskoks

burtskuoks (unter bur̂ta 2 ): turējās īpašu burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224 (s. auch Bandavā I, 6).

Avots: EH I, 255


burza

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za 2 Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. 2 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355


burzgulains

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355


burzma

bur̃zma [Roop, AP., bur̂zma Mar., Bächhof, bur̂zma 2 Ruj., Salisb., Selg., Wandsen, Grünwald], das Gedränge, Gewühl, der Tumult (= burza): ļaužu burzma. es biju izgājis nuo pilsētas turokšņa un burzmas Vēr. II, 1070. dzīve vienā nemierā un burzmā A. XI, 268.

Avots: ME I, 356


būšana

bûšana, das Sein, Wesen, Stand: puosta b., Elende, Unglück; cūku b., Schweinerei; sasuodīta b., verdammte Geschichte. kas tā par būšanu? was ist das für eine Art und Weise? būšu, būšu; kâ tad nu bez būšanas! ich werde auf jeden Fall da sein; wie sollte ich da ausbleiben! būšanu (Instr.) viņš būs, er wird sicher erscheinen. kuo tur teikt? brāļu būšana, was soll man da sagen? wie schon unter Brüdern. savas māju būšanas viņš atradis pilnā kārtībā, sein Hauswesen habe er in voller Ordnung gefunden. [trim stūŗiem būšaniņa BW. 35105,2 var., eine Umschreibung für das weibliche Geschlechtsglied.]

Avots: ME I, 359


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


bužot

II bužuôt, bužuôtiês, lärmen, schreien: kuo tu tur bužuojies tik daudz, was schreist du da so viel Ruj., PS.; pretī bužuot, entgegnplärren U.; murren Elv.

Avots: ME I, 357


čabināt

čabinât, fact., rascheln od. rauschen machen; auch intr.,

1) = čabêt, rascheln, rauschen:
lietus čabina pa birušām lapām. vējiņš lapās čabina klusi. gana tu čabināji ar tām kārklu vīzītēm;

2) schwatzen:
tâ čabina dē̦lu māte ar tuo meitu māmuliņu BW. 23647 var.; kuo tu tur čabini? Kand., Sassm. Refl.: - tiês,

1) rascheln, rasseln:
virs salmu jumta čabinās lietus Stari III, 224;

2) schwatzen:
kuo nu čabinies LP. I, 75.

Avots: ME I, 399


čabulis

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400


čabulis

[III čābulis, ein schwacher Mensch: kas nu tur par strādnieku, tas tāds čābulis Burtn.]

Avots: ME I, 407


čāgāt

II čāgât: auch PV.; langsam mähen Spr.; "pavirši maisīt, rakņāt" (mit à 2 ) Sonnaxt: kad viņš tur čāgāja pa salmu kaudzi, šī nevar sagaiâīt. čāgāja, čāgāja kâ vārna, ni˙maz nuo visas sirds nestrādāja.Refl. -tiês, kraftlos und oberflächlich arbeiten PV.: viņš tik čāgājas, - tur ne darīts, ne nedarīts.

Avots: EH I, 287


čakstināt

čakstinât: čakstiņi čakstina pa mežu Salis. kad mazus sivē̦nus sauc, tad ar muti čakstina Sonnaxt. iebeŗ pe̦liņus, lai cūka čakstina Iw. kad kuilis nejauks, tad viņš čakstina ("?") ebenda. ‡ Refl. -tiês, = čakât 2 AP.: kuo tu nu tur čakste̦nais! duod, lai es atrāk sagrūžu! - Zur Bed, vgl. auchàizčakstinât.

Avots: EH I, 283


čakstiņš

čakstiņš, čakstītis, der Steinschmätzer (saxicola oenanthe) Natur. XXXVII, 144. [Zu čakstêt 3.]

Avots: ME I, 402


čala

I čala,

1) das Geschwätz
[Bers., Nigr.], Gemurmel, Geflüster: uz reizi čala gāja pa zãli Apsk. I, 328. tur bija nemitīga, nejauka čala. So auch lakstīgalu, meža, viļņu čala. krāšņie ziedi nuozuda upes jautrās čalās A. XXI, 619;

2) die Schwätzerin:
viņa ir tik tāda čaliņa; [die Elster Nigr.].

Avots: ME I, 402


cālis

cãlis, fem. cãle BW. 24723, 1, Demin. cãlẽ̦ns, - ĩtis, das Küchlein, das Hühnchen. Sprw: cālis grib vistu mācīt. dumbra cālis, Wasseroalle (rallus aquaticus L.) Natur. XXXVII, 17_; niedru c., punktiertes Sumpfhuhn ebenda 168; cāļu puķes, Windröschen (anemone L.) RKr. II, 66; [cāļu zieds, anemone nemorosa Ronneb., Smilt.]. Das Demin. cālītis ist ein beliebtes Liebkosungswort: tiesa gan, cālīt.

Avots: ME I, 367


čalīt

čalît, -īju, -īju, lärmen: kuo jūs tur tik dikti čalījat! Līniņ Wain.

Avots: ME I, 402


čamarēt

čamarêt, -ẽju,

1) schnüffeln ("neatļauti meklēt") Sermus;

2) "heimlich über andere sprechen"
NB.: kuo jūs tur, kaktā ielīduši, čamarējat?

Avots: EH I, 284


čammāt

čammât, -āju, kauen, umherwälzen Fest., Drosth., [Kreuzb., Dond.]: krusttē̦vs paņēma kūku un sāka čammāt bezzuobainā mutē R. Sk. II, 138. Refl. -tiês, [čamuôtiês Stelp.], herumtappen, zögern, trödeln Grünh., Burtn., Fest.: kuo tu tur čammājies? Alm. [In Segew. in dieser Bed. auch čam̃mât.]

Avots: ME I, 403


čapa

IV čapa "?": klau, dzirdu tur lē̦ni kuo čukstam pa čapām Dünsb. pa krūmiem un čapiņām kašņājam Dünsb. L. 19.

Avots: ME I, 404


čarža

čàrža 2, ein Schwätzer, ein verklatschter Mensch: viņš ir gan čarža: ne˙kā sevis nevar nuoturēt Mar. n. RKr. XV, 110; vgl. čaraža.

Avots: ME I, 405


čaukstere

čaûkstere 2 [Bl.], čauksteris, čauksture, der Backofenquast.

Avots: ME I, 406


čaukstināt

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedr,u asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406



caurdure

caũrdure,

1): càu[r]dure 2 Kaltenbr., Oknist, càurdures 2 Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I 2 , 44.

Avots: EH I, 261


caurdure

caũrdure, [bei Manz. im Lettus dafür cauras sāpes], oft im Pl., Seitenstiche: pret caurduri lietuo baltās driģenes Etn. I, 29; caurdur - od. caurduŗu zāles, Stechapfel (datura stramonium L.).

Avots: ME I, 365


caureja

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365


caurs

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=tur%C4%ABgs">nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


cēberiņš

cēberiņš Birsm., [cēberiņs Wolgunt], cēbrene Bauschh., cēbriņš Mag. IV, 2, 55, Bohnenkraut (satureja hortensis). Daneben ceberiņš, eine Art Strauchweide Lasd. und] cēberīte, Thymian (thymus serpyllum) Nigr. [Mit. cēberīte wohl identisch] cèbrene 2, [eine Pflanze mit violetten Blüten] Jauns.Auch als Kosename einer Kuh: guosniņ[a] mana cēberīte [(var.: ce̦kulīte) BW. 29032. Nebst li. čiobras (satureja) entlehnt aus чабер].

Avots: ME I, 376


cēbra

cē̦bra, saturea hortensis NB.

Avots: EH I, 267


čēkstēt

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411


cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368


cēliens

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370



ceļvedis

ceļvedis, auch ceļavads BW. 26542 var., der Führer, Wegweiser: kāds ceļvedis tu vari būt? tautas attīstības ceļveži. daiļākās ceļvedes - laima un turība A. XX, 335.

Avots: ME I, 372


censt

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusumā luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372


cepināt

cepinât [li. kẽpinti], tr.,

1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;

2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.

Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma

Avots: ME I, 373


cept

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373


cerene

cerene, ein Mädchen, uf das jem. ein Auge geworfen hat: tur nu gan ne˙vienam ne˙kādu cereņu nebiju R. Av.

Avots: ME I, 374


cerēt

cerêt: praes. ceŗu Schrunden n. FBR. XIII, 105;

4): jis gadiem juo (sie)
cerē Warkl. Refl. -tiês,

2): viņa ... klusībā tevi turējās, cerējās Janš. Bandavā II, 131.

Avots: EH I, 266


cerēt

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375


četrots

če̦tuorts BW. 14517, 7 (aus Zirau), als vierter; für schriftle. ce̦turts.

Avots: ME I, 411


cetrutais

ce̦trutais (unter ce̦turtais): auch Grenzhof n. FBR. XII, 15.

Avots: EH I, 267


ciba

II ciba: auch Auleja, Kaltenbr., Memelshof, Warkl., Wessen, Zvirgzdine: piena c. pavalgam BW. 28725. sviesta c. 29348. kaņep[ju] c. 1026. mākslīgi taisītu šņaucamas tabakas cibiņu Janš. Dzimtene II 2 , 324. kas tur tanīs skārda cibās III 2 , 229.

Avots: EH I, 269


čiekstene

I čiêkstene [Kl.], Lub., Fest., Fehteln, čiekstere Erlaa, eine Spalte in der Wand: kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds Etn. II, 135. sukā, māte, man galviņu, bāz matiņus čiekstenē BW. 2984. lai tev cāļa veselība, zvirbuļa mūžs, čiekstenē ielīst un tur gala nedabūt Etn. II, 43. nauda bij paglabāta čiekstenē aiz skapja Lib.

Avots: ME I, 417


ciemīši

ciêmīši 2 Kaugurciems, die Bewohner desselben Dorfes: mūsu c. turas kuopā.

Avots: EH I, 277


ciens

cìens: lai ar ve̦cs, bet tâ˙pat sava ciena grib Saikava. viņš neliek cienā, ka man ar kuo vajaga Strasden. vai tad cilvē̦ki tur cienā, ka uotram kuo vajaga! ebenda.

Avots: EH I, 278


ciens

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395


cietēt

ciêtêt, - ēju, [li. kietė´ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396


cieti

ciêti,

1): mēs te c. dzievājām (arbeiteten)
Grob. aita c. vien zīda savu bē̦rnu Siuxt, bij jāpasējas c. (man musste fest aufpassen), ka nezuog ebenda. es kritu un sasitu c. savu ruoku Kand. kad cietāki jābrauc (wenn man viel fahren muss), tad duod miltus zirgiem Salis;

2): guovs četri mēneši bija c. (war nicht milchend)
Sonnaxt;

4): tur ir c. slaps Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. biju c. slima Sonnaxt (ähnlich in Windau n. Latv. Saule 1929, S. 797 und 798); ‡

5) "skuopi" AP.: kad c. vien dzīvuo, tad tik bēdīgi nav; paē̦duši e̦sam visi;

6) laut:
runā tâ klusi; nevaruot izrunāt cietāk Sonnaxt.

Avots: EH I, 278, 279


cieti

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396


ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396


čigāns

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412


cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380


cikko

cikkuo, ‡

2) einigermassen:
kad iebūvietis c. gaiši uzve̦das, c. ... nameli uztaisa pēc cilvē̦ku dzīvuokļa, un kad viņš tura c. piefiekuošu zemes stūrīti Janš. Nīca 22.

Avots: EH I, 269


cikur

[cikur (wohl aus * citkur): viņš aizgāja kur cikur Kreuzb., Ruj. = kur citur, anderswohin; tas ne˙kur cikur (= citur) nenuotiek C.]

Avots: ME I, 380, 381


cilpot

cil˜puôt,

2): sprīžuo un cilpuo šurpu, turpu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 474; "nevīžīgi iet" Bērzgale. Refl. -tiês,

2) in unsicheren Verhältnissen leben, sich irgendwie durchschlagen
(mit ìl 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 271


cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384


čipirksnis

čipir̂ksnis 2, ein wenig; so viel, wie man mit den Fingerspitzen fassen kann: cik tad viņš tur paņēma: vienu čipirksni Līniņ Wain.

Avots: ME I, 414


čipslis

čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.

Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)

Avots: ME I, 414


cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392


citiena

citiena Pūrs I, 104, = cituriene.

Avots: ME I, 389


citpakaļ

citpakaļ, cita od. citas, einer nach dem anderen (von mehr als zwei Personen): dienas aiztecēja citpakaļ citas. tuos citpakaļ cita tu, sle̦pkava, rijis. Dünsb. kas blakām un citpakaļ cita tur nāca Dünsb.

Avots: ME I, 389


cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390


citūr

citūr (unter citur): auch (mit ū) Frauenb. n. Fil. mat. 78, Dunika, OB., Rutzau, Siuxt, (mit û 2 ) Iw. n. PBR. VI, SI, Grenzhof n. FBR. XII, 13, Schrunden n. FBR. XIII, 100.

Avots: EH I, 275


čomīties

čuomîtiês, -uos, -ījuos, etwas langsam tun, trödeln: kuo tu tur tik ilgi čuomies, ka nevari darbu beigt? Kav., Annenburg; [dafür čuõmâtiês N. - Bergfried.]

Avots: ME I, 426



cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I 4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398


čuka

čuka,

1) "badāmais kuoks" AP.: ar čuku čukā krāsni;

2) Demin. čukiņas AP., kurze Pfähle
(mieti): bij tādas č., kas saturēja jē̦[l]kulu uz kaudzes;

3) "?": ass kâ č Nötk.

Avots: EH I, 294


čukarēt

čukarêt "?": kad ve̦ca bāba gruozās pa kaktiem, tai uzsauc: kuo tu tur čukarē Kronw. n. U. [Vielleicht = čakarêt, wühlen.]

Avots: ME I, 418


čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. 2 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419


čulkstēt

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419


čuma

I čuma, ein Haufe belebter Gegenstände (Ungeziefer, Schlangen): čumu čumām, in grosser Menge: tur iet čumu čumām Kand.

Avots: ME I, 419


čuņčī

čuņčī Frauenb. "in gekrümmter Stellung": neturi bē̦rnu tādā č˙!

Avots: EH I, 296


čūra

I čūra, ‡

2) "?": kas tur dzied? čūras dzied ... kâ čūrām nedziedāt, - kazu piena piedzē̦rušas! BW. 12787 var.

Avots: EH I, 298


čūrāties

I čũrâtiês, -ājuos, čūruôtiês, bald sich erheben, bald sich auf die Kniee niederlassen, trödeln, [sich auf der Diele beschäftigen wie Kinder U.], zögern, ducken: skatījuos, brīnījuos, kas pa grāvi čūrājās BW. 21053. kas tad ir, tas ir, kuo tur gar,i čūrāties A. XI, 155. aiziet čūrādamies, suoļus vilkdams LP. VI, 904. kuo cilvē̦ks dara, tuo izdara ātri - čūruoties ne˙kad A. IX, 141.

Kļūdu labojums:
21053 = 21059

Avots: ME I, 425


čurnēt

čur̃nêt, -u, -ēju, čurnuôt Druva III, 4, intr., den Kopf hängen lassen, duseln, [müssig sein Erlaa], gebückt sitzen Bers., Fest.: kuo tu čurni kaktā? AP. galvu nuokārusi tur tā čurnēja A. XII, 647. tupu, tupu, čurnu, čurnu pie tā cepļa caurumiņa BW. 12981, 1. vientiesītis e̦suot liels muļķis, tik čurnuot vien Saul. ē̦kas čurnējušas labu gabalu lejāk Druva I, 40.

Avots: ME I, 423



čusnīties

čusnîtiês: kamē̦r mēs tur vēl čusnījāmies, viņi jau pruojā(m) Siuxt.

Avots: EH I, 297


čužināt

I čužinât, flüstern Nurmhusen, W. - Livl. n. U.; [ einwiegen A. - Schwanb. Refl. -tiês, trödeln, zögern, saumselig sein [vgl. čubinâties]: tik tāda čužiņa dižā vedēja; tur vien čužinās gar savu priekšu BW. 16331, 1. kuo tā māte vēl pa ķēķi čužinājas Duomas IV, 236. čužinies labi ilgi, kamē̦r visas durvis izlauztas LP. I, 141.

Avots: ME I, 424


da

II da,

1): in Mahlup auch mit dem dat: instr. plur.;

a): da kam (bis wann, bis zu welcher Zeit)
nu dzīvuos? Saikava. tie dzēre da beigu beigām AP. nuoslīka da vienam (bis auf den Letzten) Kaltenbr. vasaru turēja da divus aunus Mahlup.

Avots: EH I, 300


daba

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427


dabāt

dabât, -ãju, (gew. in der Zstz. mit iz-), mit dem Dat., jem. zu Gefallen, gefällig sein: viņš turējās pie savas jaunās, skaistās sievas, tikai tai dabādams MWM. VI, 643. [Urspr. wohl: sich anpassen; vgl. got. gadaban "passen" und poln. podobač sie, "gefallen"( aus "sich anpassen"?) Zu le. daba als ein Erbwort; denn man kennt kein slavisches Wort, das der Form und Bed. nach als das Original eines entlehnten dabât gelten könnte. Dagegen li. dabóti "(worauf) achten" (woraus wohl: "любить" Jušk.), dabótis "любезничать; нравиться" wohl aus p. dbač "(worauf) achten", (woraus auch li. atbóti, bóti und dbóti Jušk. SvD., S. 165) und podobač sie̦, vgl. Leskien Nom. 457 und Brückner AfslPh. VI, 271.]

Avots: ME I, 428


dabisks

dabisks, natürlich, naturgemäss: dabiska dzīve, vaina.

Avots: ME I, 428


dabiskums

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428


dabīte

dabĩte, Demin. zu daba, die Art, Natur: bē̦rza īste̦nā d. ir sievišķīga, mīksta Kronw. Kopoti raksti un runas 154.

Avots: EH I, 300


dabūt

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429


dačāpot

dačāpuôt, langsam, kriecliend hinzugehen, herbeikommen: es tur varu d. sienu pakast Sonnaxt.

Avots: EH I, 301


dagult

dagult,

1) sich neben etw. od. zu jem. legen:
tur dagūla tautu dē̦ls RKr. XIX, 128 (VL. aus Plm.);

2) anliegen:
balku pieēvelē tâ, ka jī visa dagulst Kaltenbr.

Avots: EH I, 302


daiga

II daîga: kur daigas pieduŗ, tur zirgam gnīda KatrE.

Avots: EH I, 302


daiki

dàiki 2 [infl.], daikas U., [ freiwillige Zugaben in natura, z. B. beim Pferdetausch infl.]; Gaben, Geschenke: daikiem nest, zum Geschenke bringen. [daik- "Gabe" wohl aus dājik-, zu apr. (acc. s.) dāian "Gabe"; zur Wurzelform dā- vgl. dāļât).

Avots: ME I, 430, 431


daikts

daîkts 2 [Līn., Nigr.], (li. dàiktas [und (bei Būga Liet. k. žod. LI) daĩktas]), die Sache, das Ding Werkzeug: tur bija naži, kar,uotes un citi daikti. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. III, 76. te tāds daikts, kur cilvē̦kus ieskrūvē IV, 50. ap daiktiņiem tur kaulējas, kas buodē izstādīti.

Avots: ME I, 431


dairīties

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês 2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit 2 N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433


dajoties

dajuôtiês "schwanken": nāc ātrāki! ... kuo tur vēl dajuojies? Janš. Dzimtene IV, 334.

Avots: EH I, 303


daļa

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436


dalba

dal˜ba Smilt., dal˜bs Kand., auch dalbe, dalbis,

1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];

2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;

3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;

4) [dàļba 2 Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);

5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;

6) die Ofenkrücke;

7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];

8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;

9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;

10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III 4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]

Avots: ME I, 434


dalība

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435


dambra

dambra, dambrava Spr., der Sumpf: viņiem netikās vakarā uz turieni pa dambrām un siekstām dauzīties.

Avots: ME I, 436


dāņa

dãņa [N. - Bartau], auch dānis Salis, Etn. II, 1 [aus Lenzenhof], die Gabe, das Geschenk ( in Katzd. die Abgabe, das Deputat): dāņas nesīšu es nuo draudziņa A. XI, 186. juo re̦ti cilvē̦ks te pēc rudens dāņas tiecās MWM. VIII, 9. [dàņa "Belohnung (für eine Arbeit) in Naturalien" Kosenhof. - Nebst li. donìs (acc. dõnį) "Abgabe" wohl eher entlehnt aus slav. danь "Abgabe", als damit verwandt, es sei denn, dass das ā (statt uo) in dāņa aus Formen wie dālavas, dāsns u. a. entnommen ist.]

Avots: ME I, 447


danca

dànca 2 Gr.-Buschh., das Tanzen: tur būs liela d.

Avots: EH I, 306


dandalāties

III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306


dangāt

dañgât,

1): die Erde so lange treten, bis Kot entsteht
AP., (mit àn 2 ) Erlaa; Grüfte (auf dem Wege) ausfahren Ramkau: dangāja ceļu laukā. Refl. -tiês,

2) "slapjā vietā mīdīties" (mit àn 2 ) Erlaa: kur iesāk luops, kur laiž pa vienu vietu, tur viņš dangājas.

Avots: EH I, 307


dangra

dangra, [nach Wid.: "luopu iemīta pē̦da"], die Gruft: tur tikai dangras vien Lös. Etn. IV, 18. Vgl. danga 1.

Avots: ME I, 438



dargi

[dargi "?": pasargi (mani), kad elles gari sir,, kad tie dalaužas dargi Diez. Wohl zu li. dargus (dargūs ir dargėtuvai žmonės Daukša Post. 22, 17; piktieji turės kūnus bjaurius ir dargius 23, 15); vgl. dardzêtiês.]

Kļūdu labojums:
dardzêtiês = dardzêt

Avots: ME I, 440


dārzs

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312


daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443


daudzināt

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444


dauzīt

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445


daždažāds

daž˙dažâds, auch dažu˙dažâds, sehr verschieden, allerlei: tur būs visādi ēdēji, dzērēji, daž+dažādi trakuļi LP. IV, 203. kad es biju jauna meita, daž˙dažādi le̦puojuos BW. 13038.

Kļūdu labojums:
le̦puojuos BW.13038 = le̦puojuos; s. auch BW.9964.

Avots: ME I, 446


dēgzna

dē̦gzna, dēgžņa, etwas Dünnes, Feines: izvērpj tādu smalciņu dziju; diezin, kuo tur izaudīs? - gatavu dē̦gznu. drēbe kâ dēgžņa Naud. [Vgl. dē̦zna.]

Avots: ME I, 461


deivelēt

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi 2 ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314


dēka

I dē̦ka,

1) "freier Wille"
im Instr. tīšu dē̦ku, absichtlich, mit Vorsatz: tīšu dē̦ku skriet nelaimē. jūs mani tīšu dē̦ku negribat saprast;

2) das Naturell, die Charaktereigentümlichkeit:
mans maziņais tādas dē̦kas. vai bijusi pati klāt, vai ne, dzīvuojas pats savā dē̦kā Naud. [Zunächst wohl aus li. dėkà "das Belieben; своенравность", das seinerseits aus dem Slavischen stammt, vgl. čech. bezděky poln. bezdzięki "wider Willen" bei Berneker Wrtb. I, 193 f.]

Avots: ME I, 462


delkt

[delkt, -cu, -cu, tribulieren, turbieren Mag. XIV, 1, 154.]

Avots: ME I, 454


dēna

dēna [?], das Naturell, die Eigenart Nerft. [Vielleicht als dēņa zu lesen; s. dies. Zu dêt "legen"? (vgl. gr. ϑέσις ai. dhāma "Satzung, Ordnung").]

Avots: ME I, 463, 464


dēnēt

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. 2 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461


denkoties

de̦ñkuoties [Turlau], = dankuoties, [sich beugen und bitten]: kuo gar mani de̦nkuojies? BW. 10071, 3 [aus Dond. - Wohl kurisch; vgl. dankuoties und diekuoties].

Avots: ME I, 455


denkts

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] 2 Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316


denkts

de̦ñkts [Līn., Turlau], stark, kräftig, stramm, stattlich, gravitätisch Rutzau, Ober- u. Nieder-Bartau: viņš bija de̦nkts zē̦ns. vīrs paze̦mu, de̦nktu augumu. viņš gāja stalti od. slaiki un de̦nkti Janš. [Wohl kurisch; zu r. дягнуть "stark werden", aksl. nedŏgъ "Krankheit" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 217 f.]

Avots: ME I, 455


derestība

derestība:

1) plur. derestības, die Wette
Iw., Salis; ‡

2) derestības turēt Iw., Verlobung feiern.

Avots: EH I, 316


derība

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457


desmit

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459


devintelis

devintelis Kav. "maizes dienas [?] tirgus pēc vasarassvē̦tku atsvētes tuo ce̦turtdienu". [Offenbar (aus dem Lit. od. Kurischen stammend) identisch mit li. deviñtinės "das Frohnleichnamsfest"(der Donnerstag nach Trinitatis).]

Kļūdu labojums:
diena[?] = dienas

Avots: ME I, 460


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dienišķis

dienišķis, n. Ar. dieniškas (Pl.), die Vespermahlzeit, ein dem Abendbrot vorhergehendes Essen: pulksten 7 - 8 ē̦d vēl dienišķi, pavakariņas, citur tâ sauktuo launagu Konv. 2 192.

Kļūdu labojums:
7-8 = 5-6

Avots: ME I, 483


dievains

dievains "?": dievaina [viele Götter habend? Var.: skumīga] tautiņu sē̦ta; kur kāju spēru, tur zieda vajag BW. 25560.

Avots: ME I, 484


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


dievvārds

dìevvā`rds od. dìeva vā`rds,

1) (in Beteuerungen) bei Gott:
nu˙dien, māte, kas dievvārds, es būšu kalpa līgaviņa BW. 6404;

2) Gotteswort, Gottesdienst:
dievvārdus nuoturēt, beigt. tu gan dievvārduos šuodien ne˙maz nebiji. citiem bija dievvārdiņi BW. 29452. pēc dievvārdiem, nach dem Gottesdienst; dievvārdu grāmata, ein geistliches Buch, ein Gebetbuch.

Kļūdu labojums:
2)Gotteswort = 2) dìevā`rdi, Gotteswort

Avots: ME I, 487


dīkt

dìkt [PS., C.], dìcu,

1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;

2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;

3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]

Avots: ME I, 478


dikts

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466


dimda

dìmda 2 [Warkh., Bers., dim̂de 2 Wandsen], das Dröhnen, Getöse: tie lielu dimdu dzirdējuši Manz. un savu suoļu dimdā klausuos es Akurater. tur apklust dimdas un skaņas Latv. pē̦rkuoņa dimda Druva I, 180. dimdu kalns Etn. IV, 13.

Avots: ME I, 468


dingt

diñgt, ‡

2) = dētiês 1 (vgl. li. diñgti "wohin geraten"): kur es citādi viena pate būtu dinguse? Janš. Mežv. ļ. I, 135. kâ citur ne˙kur nezinātu d. Dzimtene II 2 , 9; ‡

3) = nīkt, kvernêt (vgl. li. diñgti "nīkt"): viņam jādingst še Janš. Atpūta № 391, S. 4. nebūs nei ganuos dze̦nams, nei ... salū laukā dingstams Dzimtene III 2 , 397. ‡ Refl. -tiês, = diñgt ‡ 2): nezinādama. kur sāpēs d. Janš. Dzimtene V, 244 (ähnlich Bandavā I, 305). Subst. dingšana, = kvernēšana: par viņu dingšanu pagrabā Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: EH I, 321



dirāt

I dirât, beim Arbeiten od. Turnen mit allen Gliedern sich rasch bewegen Etn. III, 162 [aus Erlaa. Zu gr. ϑρεῖν "hüpfen"? vgl. denderêt].

Avots: ME I, 469


dirbuļot

dirbuļuot,

1) kleinen, gewandten Schrittes gehen
Druw.;

2) hastig sein, schnell sprechen:
kuo tu tur dirbuļuo kâ dirbuls? Setzen n. Etn. II, 129;

[3) (mit ir̂) "in Aufregung zittern"
Domopol].

Avots: ME I, 469, 470


dirša

dir̃ša, comm., n. U. auch diršis, der Scheisser; ein Schimpfwort (" Scheisskerl"): kuo tas ve̦cais dirša tur pļurkš Mag. XIII, 53. pakšu diršis, stāvu dirša, Schimpfwörter U. [gatavs (bikšu) dirša U., Schujen, Daiben, ein ungeduldiger, der nichts schnell genug haben kann, und dazu wichtigtuender Mensch; einer, der alles verlangt und selbst die Hand nicht anlegen will.]

Avots: ME I, 470


diršļāt

diršļât, -āju, tr., vergeuden, vertun, besond. in der Zstz. mit iz-. Refl. -tiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen, trödeln: kuo tu tur diršļājies? (Grünh.) [Wohl zu dirst.]

Avots: ME I, 470


divai

divai, divaju, wohl ein erst. Nom., Akk. [neutr. gen.; vgl. Le. Gr. 371 und slav. dъvoje], zwei Paare: viņš par gadu nuoplēš divai zābaku. ar divai zeķu, mit 2 Paar Strümpfen Kaul., ar divaju zeķu N. - Schwanb. [priesteris nuoturēja divai dievvā`rdu: rīta un pusdienas Austriņš M. Z. 59.]

Avots: ME I, 471


divdabība

divdabĩba,* die Doppelnatur: šuo ziemas divdabību Rainis... izteic Vēja mātes un Sniega mātes tē̦luos A. Niedra Nemiera ceļi IV, 419.

Avots: EH I, 323


divēči

[divēči "zwei Menschen": cik tur ir? divēči Salisb.; vgl. diveči.]

Avots: ME I, 471


divēji

divēji, [diveji C.], zwei, bei Pl. t. und paarweisen Begriffen: divēji rati, divējas kamanas. pakaLbraucēji divējuos zirguos A. XIV, 8. šuodien būs divēji dievvārdi, heute werden zwei Gottesdienste sein. tur ganīja divēj[i] gani (Hirten von zwei Gesinden), tikai kuopā nesalaida BW. 761.

Avots: ME I, 472


divi

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472


divkosīgs

divkuosîgs, zweideutig, doppelzüngig: divkuosīga izturēšanās Vēr. II, 1472.

Avots: ME I, 473


divtikam

divtikam, = divtiek: tur ir prieka d. Janš. Dzimtene V, 33 (ähnlich 36 und Mežv. ļ. I, 388).

Avots: EH I, 323


diždēls

diždê̦ls, ein hervorragender Sohn: tur, kur audzē diždēliņus baltakmeņu māmuļa Aus. I, 118. zemes diždē̦li Stari II, 932. kas mums vairs gar diždē̦lu laimi? Apsk. I, 400.

Avots: ME I, 474


dižoties

II dižuôtiês, ‡

2) sich bewegen, sich biegen (beugen)
Siuxt: viens tur mežā dižuojās; pēc re̦dzu, ka nuozāģējis kuoku.

Avots: EH I, 325


dobe

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531


doķis

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350


doma

duõma,

1): man neiziet tā d. nuo galvas AP. man duomas, ka ..., ich denke, dass ...
Sonnaxt. Indriķis ne duomiņu nebūtu viņu ņēmis Janš. Bandavā II, 176. kaļķītis ne duomiņu nevar nuoturēties lūpu kaktā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136. ar savu duomu, durch sein Nachdenken (nachdenkend) Elger bei Günther Altlett. Sprachdenkm. I, 192.

Avots: EH I, 350


doma

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533


domāt

duõmât;

1): tādas pumpas; ka jāduomā, sehr grosse Auswtichse
Sonnaxt;

5): d., ka (es scheint, dass)
putna spārni būtu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): šī duomājas nez cik liela e̦sam AP. šie duomājušies pļavu vēl šuovakar sakasīt Heidenfeld; ‡

2) beabsichtigen
Kaltenbr.: es vis duomājuos tur aiziet.

Avots: EH I, 350


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


dona

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534


dore

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535


dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536


draicīt

dràicît 2 (li. draikýti "verstreuen; verwickeln, verwirren"), -ku, -cīju, = jaukt, puostīt; in Unordnung bringen Oknist (meist mit sa-): nedraiki gultas! Oknist. kuo jis tur nuopļaun (rudzus)? tik dràika 2 ! (von jem., der nicht zu mähen versteht; = jauc) Kaltenbr. Vgl. auchàizdraicît. Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 876.

Avots: EH I, 329


draudze

dràudze (li. draugė˜, Gesellschaft, Genossenschaft),

1) die Gesellschaft, Genossenschaft, Verbindung, Menge, Schar:
nu lustīga meitu draudze BW. 988. panāksnieki, vilku draudze 20996. eņģelīšu draudzīte 4993. satiek tautu liela draudze 13559. mežā irbju liela draudze 11323. šķiŗaties, zuosu draudze 17605. cūku draudze 29194. liela luopu draudze, eine Menge Vieh. Der Lok. draudzē im VL. = kuopā, zusammen: šurp ganiņi, turp ganiņi, kam draudzē nedzeniet 761. cāļi te̦k draudzītē 16574, 1;

2) die (kirchliche) Gemeinde, Parochie, das Kirchspiel;
draudzes skuola, Parochieschule; draudzes tiesa Kirchspielsgericht; brāļu draudze, die Herrhutergemeinde;

3) im Hochlett. als das Femin. zu dràugs, die Freundin
Zb. XVIII, 430; dafür gew. dràudzene.

Kļūdu labojums:
BW. 988 = BW. 988,9

Avots: ME I, 491


draudzenīša

draudzenīša, = draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330


draudzīgs

dràudzîgs [li. draugìngas "gesellig], freundschaftlich, freundlich: draudzīgi izturēties pret savu kaimiņu.

Avots: ME I, 491


draugala

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491


draugaļa

draugaļa (unter draugala); die Buhle: kuru jau ... turuoties par savu draugaļu Janš. Līgava I, 61.

Avots: EH I, 330


draugulīgs

draugulîgs, freundschaftlich, freundlich: vārpas draugulīgi klanīdamās šurpu turpu līguojās Seifert Latv. Chr. 3, 142.

Avots: ME I, 492


drausmīgs

dràusmîgs 2 [Warkh., draûsmîgs 2 Wandsen],

1) schrecklich, fürchterlich, schauerlich, grauenerregend:
pa aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832. Kaukazijas drausmīgie kalnāju apgabali MWM. V, 965;

2) angstvoll:
sirds man drausmīga Seibolt.

Avots: ME I, 492


drāvēt

II dràvêt 2 [Warkh., Erlaa], -ēju, [drāvît L. W. 1921, Nr. 45, 3 3], tr., berufen, schelten, bedrohen Wallhof, Selb., Laud.: ej, drāvē tuo bē̦rnu, kuo viņš tur bļaustās. ar tautām baŗuoties, bāleliņus drāvējuot BW. 20714. drāvē mani dzē̦rumā BW. 27012. [Nebst dravêt (vgl. auch drauvêt) und (?) li. drovė´tis "sich genieren" wohl aus einem mnd. * drawen (neben drouwen) "drohen" (vgl. mnd. drawe neben drouwe "Drohung" und ahd. drawen "drohen".]

Avots: ME I, 494


drāza

dràza 2 [Bers.], ein Gewühl eiliger Leute: kur miera punkts šajā neapturamā tieksmē un drāzā? Zalktis v. J. 1908, Nr. 3, S. 67.

Avots: ME I, 494


drāzt

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt 2 Salis, Ruj., dràzt 2 Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt 2 Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495



driģene

driģene, n. U. auch driģele, gew. d. Pl., Bilsenkraut; baltās driģenes, der Stechapfel (datura stramonium). me̦lnās driģenes, Bilsenkraut (hyoscyamus niger). traks, it kâ driģenes (od. -ņu) saēdies. kuo tu skraidi kâ driģeņu saēdies? [driģene wohl aus * drignene, vgl. li. drìgnė "Bilsenkraut"; zur Etymologie vgl. allenfalls Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f.].

Avots: ME I, 498


drinēt

drinêt: kad valgas drēbes ieliek lādē, tās tur drin Erlaa.

Avots: EH I, 334


drinēt

drinêt, verdorren, verkommen, verfaulen: ja būs slikta dzīvuošana, lai tur puva, lai drinēja BW. I, S. 811, Nr. 206, 6. [Vgl. drunêt.]

Avots: ME I, 499


dripsna

I dripsna,

1): viņš tur kādu dripsniņu ieēdis Siuxt.

Avots: EH I, 334


drūms

drũms, finster, trübe, melancholisch, betrübt, traurig: tavs drūmais raksturs atspuoguļājas arī tavuos skatuos Purap. duomas par nāvi nebija ne˙kādas drūmās Pūrs I, 102, meži drūmi šņāc SDP. VI, 94, [Vgl. drūsma 1. druvēties. sowie li. drumstùs "trübe".]

Avots: ME I, 506


drūmums

drũmums, das Finstere, Trübe, Traurige, das finstere Wesen: viņš tuo bij nuomuocījis ar savu drūmumu Vēr. II, 429, tur nāve zaudē savu drūmumu A. XX. 303.

Avots: ME I, 506


drupt

drupt [li. drupti Miež.], -ùpu, -upu. intr., zerbröckeln, zerfallen: mūŗi drūp. iegriêzts kukulis drūp. tur lē̦ni mana dzīve drūp Rainis. [Nebst draupīt wohl zu sloven. dr̀pati "bröckeln" und zu gr. δρύπτω "zerkratze". δρυπίς "eine Dornenart" resp. zu gr. ϑρύπτω "zerreibe". τρύφος "Bruchstück", s. Persson Beitr. 859, Boisacq Dict. 202 u. 1112, Fick Wrtb. III 4. 214, Wiedemann; Prät. 13 u. 172, Holthausen IF. XXXIX, 72; vgl. auch li. trupė´ti "bröckeln".]

Avots: ME I, 505


dūka

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525


duknējs

duknējs: auch Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127, AP., Fest., Saikava.Subst. dukņējums, eine feuchte, morastige Stelle im Walde od. in einer Wiese Saikava: nij tur cilvē̦ks pa tuo duknējumu var iet, nij zirgs.

Avots: EH I, 340


dūkot

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. 2 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. 2 714.

Avots: ME I, 526


dukurēt

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340


dukurot

dukuruôt,

1) "?": šuos tur stedeles galā dukuruoja Zeif. Latv. rakstn. chrest. III, 2, 291;

[2) = dukurêt 1 N. - Schwnb., Schujen, Grawendahl, Meldsern;

3) suchen, ergründen
Grawendahl. In Dricēni sage man zu einem unruhigen Menschen: kuo tu dukuruojies?]

Avots: ME I, 512


dūmakains

dũmakaîns, dũmakājs, [dūmakuots Austriņš M. Z. 17.].

1) von Höhenrauch erfüllt:
dūmakains gaiss ir uz jauku laiku;

2) räucherig, schwül:
dūmakains laiks. gaiss nebij skaidrs. bet dūmakains jeb ar bulu apklāts Kaudz. M.;

3) rauchfarben:
kas tur gāja pa kalniņu dūmakainu paltraciņu Naud. [In der Bed. 1 u. 2 für Kalz. dùmākains 2 angegeben.]

Avots: ME I, 527


dumbēris

dum̃bêris [Janš.], dumbieris,

1) eine kotige, lehmige Grube, Gruft
Grob. n. Etn. III, 67; apstriguši vedējiņi kalnā mālu dumberē [aus Zirau; kann hier zum Nom. dumberis gehören] BW. 16187;

2) ein Tümpel, eine Pfütze:
zuosis sagājušas dumberī Nigr. kas tad tur nu par dīķi: tāds dumbieris vien ir Wain.;

3) ein kleiner Teich mit trübem Wasser:
dzīvuoju kâ karūse dumberī Janš. (dumbierī Gold);

4) dumbieris, eine Tiefe im Flusse
Etn. I, 121;

5) [in Trik. dum̃bẽrģis], eine einschiessende, sumpfige Stelle;

6) in übertrag. Bed.: puisis sasists, acis tam aizpampušas; tuomē̦r viņš vēl lielā: "kuo? es ar tiem dumbieriem vien 7 gadus varu redzēt!" Etn. II, 14. Vgl. dumbrs.

Avots: ME I, 514


dumburans

dum̃burans Salis "dumbrājs": kur dumburanāka zeme, tur vairāk pieve̦lk salnu.

Avots: EH I, 341


dūmi

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4. 75. Walde Wrtb. 2 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528


dumpis

I dum̃pis,

1): Lärm
- auch Iw. (z. B, vom Donner): kad es dzirdu kādu dumpi, tad es nevaru gulēt Strasden; Streit: dzirdēju ... lielu dumpi strīdējam BW. 15067, I. dumpi nedarāt! 23611, 1 var. es šķitu, tur d., kur suņi rēja: Ķīsene... meitu pirtī pēra 20805; ‡

2) "?": meitas mani dumpi (Var.: dullu, ģeķi u. a.) sauca... alus mani dumpi taisa BW. 20017, 1 var.

Avots: EH I, 342


dumpis

I dum̃pis [li. dumpis "мятеж"], dumpfer Lärm, Aufruhr, Empörung: Turcijā izcēlies dumpis.

Avots: ME I, 515


dumpļāties

dum̂pļâtiês 2 [Wandsen], watend das Wasser trüben: kuo jūs tur dumpļājaties pa ūdeni? A. XIV, 2, 73.

Avots: ME I, 515


duncka

III duncka, Zwergsäger, weisser Sägetaucher (mergus albellus) Natur. XXXVII, 247; Taucherente U.

Avots: ME I, 515


dunēt

I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė´ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517


duņķis

II duņ̂ķis 2 : ein Salzgefäss Ahs.: duņķī tur sāli.

Avots: EH I, 343


durba

I durba, durbe Sassm. (tahm. mit uor aus ur), der Bleier (abramis ballerus); [nebst turba dass. und baltisch-deutsch Durbe od. Turbe aus liv. tūrba nach Thomsen Beröringer 282.]

Avots: ME I, 519


durnēt

durnêt,

1): "gedankenvoll od. ohne Arbeit müssig stehen"
Bartau; "beinahe schlummern" (mit ur̃ ) AP.: tur viņš gulēja kaktā un durnēja - ne viņš ēde, ne˙kā;

2): kuo nu ķirmit kaktā sadūkušas un durnē̦damas ... kâ rudens diena, kad nav ne vēja, ne saules! Janš. Mežv. ļ. II; 455 f.

Avots: EH I, 344


durnēt

durnêt, -u od. -ēju, -ēju, intr.,

1) trödeln, faulenzen, ruhig sein:
tu vari tur tupēt un durnēt SDP. III, 41. palaidnis pie uozuola durn LP. VI, 491;

2) [dur̃nêt Nigr.] schweigen, unfreundlich sein:
kuo tu nu durnē un ne ar vienu vairs nerunā. laiks durnē vien (nav ne vēja, ne saules) - būs atkal lietus Nigr.;

3) [dur̃nêt C., Jürgensb.] kur tad nu tu atkal durnēji, wo stecktest du denn wieder
Wagner u. U.;

4) (von Schafen)
durnêt, durnuot, sich krank zeigen Allend., Ruj. [In der Bed. 1 und 3 vielleicht durch dirnêt beeinflusst.]

Avots: ME I, 519


durvpriekša

dùrvprìekša, durpriekša, der Raum vor der Tür MWM. VI, 123: kas tur mirdz Jāņa tē̦va durpriekšā BW. 32603.

Kļūdu labojums:
32603 = 32613, 4

Avots: ME I, 521


dušināt

dušinât, den Kühen duš! zurufen: tur tu guovis dušināji BW. 21988, 14.

Avots: ME I, 522


dūsma

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530


dusmas

dusmas, [dusma Glück IV Mos. 25, 11, dusme L. W. 1922, I, 1 1 ], der Zorn, Groll, gew. der Pl., der Sing. äusserst selten (bekannt nur in der Phrase par dusmu (= ļaunu) neņemt, nicht übel nehmen. [viņam uznāca dusma Bers. man bij dusma par tādu darbu Planhof]). man palika dusmas, ich wurde böse. man iedegās sausas od. svē̦tas dusmas. dusmas aizduot, erzürnen; dusmas izlaist, auslassen; d. ņemt BW. 11750, fassen; d. turēt, hegen; dusmas pāriet, rimst, vergeht, verraucht; dusmas nuorīt, verbeissen; d. remdēt, besänftigen. viņš aiz od. nuo dusmām zils, spļauj uguni, sper, zemes gaisā, sprāgst nuo ādas laukā. nuo dusmām (Var.: es dusmās BW. 13730, 19) nezināju, kur piesiet kumeliņu 13730, 29. dusmās sirds nepruot, kas labs, kas ļauns. ļaunam ātras dusmas. dusmu pūce, ein böses Frauenzimmer; dusmu pūķis, ein böser Bursche, Mann BW. I, S. 804, 101 1. Zu dusêt "keuchen"[eigentlich starkes Pusten als Folge von Erregung; vgl. ae. anda "Zorn": an. andi "Atem" und Leskien Abl. 295 und Nom. 426 und Persson Beitr. 653].

Avots: ME I, 521


dvēsele

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537


džakāties

džakâtiês "sich unnützerweise irgendwo aufhaften und angeblich etwas tun" Schnehpeln: tik ilgi tur visi džakājas pa iekšu.

Avots: EH I, 365


džāms

džā`ms 2 Lettg., eine Karrikatur, ein schlechtes Bild.

Avots: EH I, 365


džaugāties

džaugāties "?": daudz tu nedžaugājies! Azand. 165. kuo tā ... sieva tur džaugājas? 74.

Avots: EH I, 365


dzeinis

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi 2 ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini 2 . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi 2 ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi;

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353



dzelzs

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544


dzenis

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545


dzenis

IV dzenis [li. genỹs dass. bei Būga РФВ. LXXV, 156], = dzeinis 1: dzeni laida uozuolā BW. 3438, 1. dzeņu vīt 30394, 1. "dzenis ir nuodze̦nāts kuoks vai virve, kuŗā dravnieks turas" Tals. [Zu r. жень "снасть для лаженья борти" wenn das e hier nicht auf ģ zurückgeht.]

Avots: ME I, 545


dzēse

dzēse: der Reiher - auch Zarnikau, (mit ê 2 ) Sassm., (mit ẽ) Ruj.; ein Vogel (mit ê 2 ) Nikrazen, Schnehpeln: mežuos uzturas ... teteri; medņi un dzēses Janš. Nīca 13: tev kakls kâ dzêsei 2 , du hast einen langen Hals Frauenb.

Avots: EH I, 357


dzi

dzi! (aus dzirdi). horch! höre: dzi, tur kāds nāk. tu, dzi, manas lāčausis neaizkar! RSk. II, 86. vai (va) dzi? hörst du?

Avots: ME I, 549


dzīdināt

I dzĩdinât [Līn.], iter. zu dzìt,

1) wiederholt treiben, antreiben, anspornen:
iznāk ve̦ca māmulīte sīvu(s) suņu(s) dzīdināt BW. 13646, 1, 27. viņas nedzē̦rušas alu, tik dzīdinājušas vien Janš. [ganus dzīdināt Nigr., die Hirten mit dem Vieh hinausgeleiten. dzĩdinât (N. - Bartau) savu priekšu. vorwärts kommen Brasche Palejas Jānis];

2) dzīvību dzīdināt, das Leben schleppen, hinziehen
Turlau. Etn. IV, 65.

Avots: ME I, 556


dziedātājs

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561


dziemulis

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562


dzīga

dzîga,

1): auch (mit î 2 ) Rutzau; manu labu dzīgu ...! BW. 17679, kāda dz. tautiņās 23697. kāzās tur bij liela dz. ("= izdzîve") Ruj.

Avots: EH I, 361


dzimša

dzìmša, die Geburt, Abvkunft: nuo dzimšas viņš ir latvietis Turlau. [tam jau nuo dzimšas (von Geburt an) acis šķielē Goth. nuo dzimšas "von örtlicher Abstammung" AP. n. U.; dzimša "Geburtsort" AP.]

Avots: ME I, 550


dzimts

dzìmts: man dzimta āda vai[r] nav uz ruokām; meine Hände haben die Haut gewechselt Salis. dzimtas dienas, Geburtstag N.-Autz n. BielU. tie i[r] tur nuo dzim̂ta 2 Ahswikken n. FBR. IX, 111.

Avots: EH I, 358


dzīras

[dzīras U., dzîras 2 Bl.], dzîŗas 2 [Nigr.], Kand., [LP. IV, 57], dzìres PS., der Sing. dzīra BW. 28824. [Manz. Post, I, 527], ein Gastmahl, Trinkgelage, Schmaus (z. B. Hochzeit, Taufe u. a.): dzīŗas darināt, turēt, [Nebst li. gyra "Trinkgelage" oder (bei Bezzenberger GGA. 1885. 937) gýre "Familienfest" nach V, d. Osten-Sacken IF. XXIV, 242 (vgl. auch Walde Wrtb. 2 840 unter vireō und Boisacq Dict. 187 unter διερός) zu slav. žiti "leben" (le. dzît). aksl. жиръ "Weide", r. жиръ "Fett", жиры "Wohlleben" ai. jīra-h, "lebhaft" u. a. Aber einen Stamm * gīro-, von dem dies le. Wort abgheleitet sein könnte, kennt man aus dem Baltischen nicht, und auch die Bed. des le. Wortes weicht stark ab. Eher also wohl zu le. dzert "trinkend feiern"; zum Vokalismus vgl. le. svìris: sveŗu u. a. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 557


dzirkstele

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554


dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559


dzīve

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362


dzīve

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559


dzīvība

dzîvība, [dzìvîba 2 Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559



dzīvnieks

dzîvnieks,

1) ein lebendes Wesen, ein Tier:
putni un citi dzīvnieki. mikrobi ir sīki dzīvnieciņi Vēr. I, 953;

2) auch dzīvnieks. ein tüchtiger Arbeiter:
krietns darba dzīvnieks jau ir [Bauske] und Apsk. I, 282. tādu dzīvnieku puisi nee̦suot ne˙kad vēl turējuši Janš. liela darba dzīveniece BW. 7149;

[3) ein leben Könnender, ein sein Auskommen Habender
U.].

Avots: ME I, 560


dzīvot

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561


ēdoksnis

ē̦duoksnis (unter ē̦duokslis): ê̦duokšņa rīkle Sonnaxt, die Speiseröhre (?). Plur: ê̦duokšņi,

3) Überbleibsel vom Pferdefutter (Heu, Stroh)
Frauenb., Siuxt; ‡

4) = ē̦dūkšņi 2 Sonnaxt; ‡

5) eine Art Krankheit:
kad kam caurie zuobi, tad tur ir tādi ē̦. iekšā Frauenb., ‡

6) gebrochener Flachs, der noch voller Schäben ist
Frauenb.

Avots: EH I, 372


elks

I è̦lks: e̦l˜ks. Dunika; elka: dievus turē̦damas BW. 23782: Zur Etymotogie s. auch Meringer WuS. IX, 107 ff.

Avots: EH I, 368


elks

II è̦lks,

1): mums netaisnība nuodarīta: kur vien kāds labāks tīrumiņš vai pļaviņa, tur izrauts kâ e̦. laukā AP.;

2): auch AP., Salisb., Seyershof (mit e̦lˆ 2 ): tam iegrūda ar e̦lku krietnu grūdienu Kaudz. Izjurieši 87.

Avots: EH I, 368


elpe

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568


elsa

[è̦lsa 2 Kreuzb. "tiefes od. schweres Atmen"], e̦l˜sas [Nigr.], tiefe, schwere Atemzüge, das Keuchen, Schluchzen: dzird smagu, apspiestu e̦lpu un aizturē̦tas e̦lsas Vēr. I, 1313. spārni kâ e̦lsas tam trīc MWM. X, 868. ple̦ci raustījās sažņaugtās e̦lsās A. 1902, 16.

Avots: ME I, 569


ēmeklis

[ẽmeklis W. - Kurl., eine abscheuliche Kreatur, ein Auswurf. Vielleicht aus *ērmeklis (zu ē̦rms).]

Avots: ME I, 574


ērdināt

II ērdinât, reizen, necken U.: neērdini suni, ka neiekuož Etn. III, 66. kuo tu tur ve̦cuo cilvē̦ku ērdini Wend. [Vgl. ārdinât II.]

Avots: ME I, 575


ērglis

ḕrglis [wohl aus *ēr(d)lis, s. Le. Gr. § 116 c.], Demin. - ītis, ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges) LP. VI, 805, ein Fem. ērgliene LP. VI, I, 530, der Adler. brūndze̦ltānais ērglis, der Steinadler U., der Goldadler (chrysaetos L.) Natur. XXXVII, 14; dze̦ltānais ērglis, der Falke Bergm. n. U.; mazais ērglis, der Schreiadler Natur XXXVII, 13; me̦lnais ērglis, falco haliaetes U.; sarkandze̦ltānais ērglis, der weissköpfige Adler U., der Falke St.; zivju ērglis, der Fischadler. [Zu li. erẽlis, apr. arelis, aksl. orьlъ, kymr. eryr, got. ara, bret. er "Adler", gr. ὄρνις "Vögel"; vgl. Boisacq Dict. 714, Thurneysen KZ. XLVIII, 61, Trautmann Wrtb. 13.]

Kļūdu labojums:
ē̦rglē̦ns = ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges)

Avots: ME I, 575


ēsma

II ê̦sma 2 Siuxt, eine Menschenmenge, -schar: tur visi bij vienā ē̦smā.

Avots: EH I, 374


ēst

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577


gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580


gadīgs

I gadîgs,

1): exkan eehschen vnde scerschen gadīgi (mässig)
turēties LLD. II, 7 27 ; adv. gadīgi Ev., züchtig, ehrbar.

Avots: EH I, 375


gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582


gadskārta

gadskā`rta, gadskārta Manz. Phraseol. VII, auch gadskā`rts, gaduskā`rts C.,

1) ein volles Jahr, Jahresfrist
[Manz. Lettus]: kad nu gadskārts bija pagājis II Chron. 24, 23. [viņš tur mita gadskārtu, ein Jahr Glück Apost. 18, 11. vienreiz gadskārtā II Mos. 30, 10.] par gadskārtu Jānītis nāca, nach Jahresfrist, nach Verlauf eines Jahres wiederkehrend. trīs māsiņas trīs gadskārti cimdu pāru adījušas BW. 6926;

2) irgend eine wiederkehrende Zeit des Jahres:
šinī gadskārtā, zu dieser Zeit des Jahres St. gadskārtām (Var.: par gadskārtu gadskārtiem) pirti kūru BW. 26007;

3) die Jahreszeit:
ir četras gadskārtas: pavasaris, vasara, rudens, ziema. četri gadskārti, die vier Jahreszeiten St., Adsel, Smilt. n. A. XII, 868.

Kļūdu labojums:
pirti kūru = pirti kūru

Avots: ME I, 582



gaidīgs

gaidîgs, erwartungsvoll (?): tur jau stāvēja ... priekšnieces ... ar ... gaidīglem ģīmjiem Dünsb. Trīs romant. gad., S. 107.

Avots: EH I, 376


gaiņāt

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât 2 [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586


gaišs

gàišs (ein Demin. gaišiņš BW. 32160, 10), leuchtend, hell, klar: gaiša uguns, gaiša balss, gaišas acis, dienas, naktis, gaišs prāts, gaiši ļaudis, aufgeklärte Menschen. man skaliņi gaiši de̦g BW. 6953. kur tas (vainadziņš) gaiši atspīdēja, tur mūžiņu nuodzīvuošu Ltd. 785. atminuos gaiši Aps. Von einem Laut: viens cirtiens bija smagāks un duobjāks, uotrs bija viegls, gaišs Jauns. Vēja ziedi 4. [Zu gàisma, gàiss, li. gaĩsas "ein ferner Lichtglanz am Horizont" (vgl. dziedrs I); s. Leskien Abl. 273, ick BB. VIII, 141 u. Wrtb. I 4, Bezzenberger BB. II, 155 u. XXVI, 167, Siebs KZ. XXXVII, 319, Wiedermann Prät. 30, Froehde BB. III, 14 Boisacq Dict. 1011 unter gr. φαιός, Trautmann Wrtb. 75.]

Avots: ME I, 588


gaļa

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


galējs

galẽjs, am Ende befinllich, der äusserste: kas tur rīb, kas tur klaudz galējā kambarī BW. 16355. pašā galējā kaktā A. XI, 626. izmetiet tuo galējā tumsībā Matth. 22, 13. galējs nespē̦ks MWM. X, 121. galējā kreisā partija, die äusserste Linke MWM. IX, 929.

Avots: ME I, 591


galiski

galiski: izkapti iesèjis g. kātā Janš. Mežv. ļ. I, 43. g. sist Segew., auf die Endfläche schlagen; malku g. (in vertikaler Stellung) skaldīt ebenda. turēt dunci g. (ar galu uz zemi) Gramsden n. FBR. IX, 106.

Avots: EH I, 380


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


gāneklis

gàneklis, gànêklis C., gāniklis L.,

1) [gâneklis 2 Nigr.], jemand, der schimpft und flucht:
kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams Tals., AP.;

2) gãņeklis Wain., [Līn., bei Manz. Post. III, 91 acc. s. gānekļi], das Scheusal, der Schandfleck, ein Nichtsnutz:
blusa kūla circenīti, pa pe̦lniem vārtīdama; būs tādam gānekļam tādu putnu vārdzināt BW. 2719. tāds iraid tiešām gāneklis virs zemes un tur debesīs St. tie ir samaitājušies, nav viņu bē̦rni, bet ir gānekļi V Mos. 32, 5. atmetiet ik˙viens savus acu gānekļus! Hes. 20, 7;

3) der Schmutz, Kot, Dreck:
tuo darīja par gānekļa vietu II Konv. 10, 27. kungs pagrābis riekužu gānekļu LP. VII, 758;

[4) ein alberner Mensch, Fachsenmacher
U.].

Avots: ME I, 617


ganīkla

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600


gānīt

gànît [Wolm., C., Serbigal, Neuenb., gãnît Salis], - u, - ĩju, tr.,

1) schimpfen, schmähen:
manu augstību tur gānīs necienīgā veidā Rainis. kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams;

2) beschmutzen, besudeln
(gew. in der Zstz. mit ap -). Refl. - tiês,

1) schimpfen, fluchen, einander schimpfen:
sievas tagad gānās;

2) sich besudeln, sich beschmutzen
(gew. in der Zstz. mit ap -). [Nebst li. gönyti "уродовать, портить" wohl aus wruss. гáниць "schmähen"; vgl. dazu v. d. Osten - Sacken KZ. XLIV, 158 f.]

Avots: ME I, 617, 618


gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601


garastis

gaŗastis, fem. - ste, Demin. dial. auch gaŗastiņš,

1) der (die) Langchwänzige (beliebter Beiname der Elster):
žagatīte, gaŗastīte, tā ir jūsu lakstīgala BW. 583. gaŗastes tē̦vs, gaŗastes māte, sīki mazi bērniņi (Rätsel). zaķītis, gaŗastītis. tu, suniņ, gaŗastiņ BW. 12795;

2) gaŗastīte, die Schwanzmeise (parus caudatus)
Natur. XXXVII, 83;

3) gaŗaste, garaška [mit hochle. šk aus šķ], die Eidechse
Aahof, Peb.

Kļūdu labojums:
zagatīte... 583 = žagatiņa.. 28161

Avots: ME I, 605


garkaklis

gaŗkaklis, fem. - kle,

1) der (die) Langhalsige;

2) Epitheton der Flasche:
butelīte, gaŗkaklīte BW. 19693;

3) gaŗkaklis, der Polartaucher, Seehahntaucher
RKr. VIII, 99; n. Natur. XXXVII, 230 Spiessente (anas acuta).

Avots: ME I, 606


garknābis

gaŗknãbis, der Langschnäbelige Konv. 2 1384. gaŗknābja gaura od. gaŗknãbe, langschnäbliger Sägetaucher Natur. XXXVII, 246; Konv. 2 2319.

Avots: ME I, 606


garlaicīgs

gaŗlaĩcîgs, langweilig: tur bija ļuoti gaŗlaicīgi.

Avots: ME I, 607


garlaka

garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. 2 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.

Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa

Avots: ME I, 603


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


garšīgs

garšîgs, garžîgs AP.,

1) schmack haft, wohlschmeckend:
garšīga gaļa, garšīgs virums, garšīgi rāceņi. man muciņa ir zināma bez stīpām un bez dibe̦na; tur sula iekšā garšīga, nuo kā var celties dzīvība RKr. VII, 764. garšīgi ēst, mit Appetit essen Mar. n. RKr. XV, 114; garšīgi smieties, herzlich lachen MWM. II, 341, Mar. n. RKr. XV, 114. Vgl. garši II und gar̂ša.

Avots: ME I, 604


gaspaža

gaspaža,

1) die Frau, die Herrin (veraltet):
tad turēs visas gaspažas savus kungus guodā;

2) die Dame in der Karte:
kārava, pīķa gaspaža. Aus госпожà.

Avots: ME I, 608


gatavība

gatavĩba,

1) das Fertigsein, die Bereitschaft:
nav vēl gatavības (Var.: visas gatavības od. kâ vajaga), ich habe noch nicht alles, was zur Aussteuer gehört BW. 4976, 5, 14. tev, tautieti, vajadzība, nav man tādas gatavības, ich nabe nicht eine (deinen Bedürfnisse entsprecnende) solche fertig gestellte Aussteuer 765. vācu gatavība uz kaŗu Tēv.;

2) die Reife:
augļu, gara gatavība; gatavības liecība, Maturitätszeugnis.

Avots: ME I, 609


gātis

gātis,

1): auch der Sing.: pa apākšzemes gāti Janš. Mežv. ļ. I, 4, 306;

4): gàts 2 kakts Erlaa, ein Abguss in der Küchenecke:
g. k. bij ķeķī; tur tāda duobe bija ķēķa kaktā, kur visu, kas nuolija, vai kādas gružas saslaucīja. g. kaktā dažam pasiêna caura; tad uzlej ūdeni, lai iziet;

5): gātis, die Wasserwege für Böte und Fische im Babitsee zwischen dem Schilf
BielU. Zur Bed. 4 s. Zēvers IMM. 1928 II, 306.

Avots: EH I, 390


gauda

gauda,

1) die Klage;
kakla gauda, die Anklage auf Leib und Leben Elv. [gaudas grāmata U., Klageschrift, Supplik];

2) zuobu gauda, Zahnschmerzen
Schwanb.;

3) der Plur. gaũdas [Tr., Bauske, gàudas C.], n. St. u. U. auch gaudi, der Schmerz
[Manz. Post. II, 263], die Wehklage, Klagetöne: raudas bez gaudām. plūst pār lūpām sē̦ras gaudas JR. IV, 127. dzejuolis... satur mīlestības gaudas Konv. 2 285. Jeremijas gaudu dziesma A. XVII, 585;

4) Wolsfsgeheul in der Laufzeit
Bergm. [suņu gàudas Jürg.] Zu gaust.

Avots: ME I, 609


gauja

gauja (li. gaujà "Rudel"), eine Menge: tur tāda gauja luopu, kuo tur lai viens izdara Naud.

Avots: ME I, 611


gaura

II gaura,

1) der Taucher
Manz., Elv. lielā gaura, grosser Sägetaucher Natur. XXXVII, 245;

2) Bezeichnung eines bösen Menschen:
nuoskaities kâ gaura Naud. [Nebst gauris III, gūra "Sägetaucher" zu apr. geauris "Wasserrabe"; vgl. Berneker IF. X, 148.]

Avots: ME I, 611


gausa

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612


gausdiena

gaũsdiena, comm., masc. gausdienis, fem. gausdiena RKr. XVI, 187, ein langsamer, saumseliger Mensch: nāk kâ gausdiena Naud. lied jel, gausdiena, nuo meža dibina BW. 18056. kur strādā, tur ilgi kâ gausdiena paliek Druw.

Avots: ME I, 612


gauss

gaũss: auch (mit ) Dunika, (mit àu 2 ) Warkl.,

1): gàusa 2 maize auch Kaltenbr.;

2): auch AP., Ramkau, (Adv. gaũsi ) Siuxt: labība gàusi 2 ienāca Linden in Kurl. tur g. darbs (langsam zu verrichtende, lange andauernde Arbeit)
Kaltenbr. nevar sataisīties pie darba, kâ gausā diena! (von einem Saumseligen) Wessen;

3) Subst. (s. unter gaũsa): kad... bija ēdis līdz gausam (Sattsein, Sattigkeit?)
A. Sprūdžs Asaru liekņa 37.

Avots: EH I, 387, 388


gavilēt

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. 2 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614


gāza

gâza [Kr.], gâze,

1) die Neigung, der Sturz
Spr.;

2) der Wassersturz
[auch gāža St.], Wasserfall Dond., Spr.: ieraudzīja ūdens gāzei iepretim jaunu sievieti šēžam Lautb.;

3) die Brandungs -, Sturzwelle
Fürecker: dažas laivas apkrita gāzēs LA. tuvu pie malas - tâ sauktajās gāzēs LA.;

4) der Guss;
lietus gāze, der Regenguss: šuodien lietus gāzes pastrādājušas lielus zaudējumus B. Vēstn. lietus nāk vienā gāzē AP.;

5) der Abhang
A. XII, 868. Zu gâzt.

Avots: ME I, 619


gāzains

gāzaîns,

1) baufallig
Ar.;

2) voll mit Sturzwellen
Perkunen: gâzaina 2 jūra.

Avots: EH I, 390


gāžas

gāžas,

1): Regengüsse
(mit â ) AP.;

2) Absturz, steiler Ort
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 391


gāzne

gâzne, gāznis Duomas II, 311,

1) der Wassersturz, die Sturzwelle:
upēs gāznes un virpuļus... saceļ ve̦lni, raganas Pūrs. I, 114;

[2) gāzne "herabrutschender Erdboden"
(?) Stelpenh.;

3) "= mē̦slu bedre" (?) Nieder - Kurl.;

4) starker Regenguss
Freudenberg, Domopol].

Avots: ME I, 620


gāzonis

gāzuonis ,* die Sturzwelle Konv. 1 494.

Avots: ME I, 620


gāzt

gâzt,

4): auch Dunika, Orellen, Seyershof, Strasden; ‡

5) schnell (im Trab) laufen, sich eilig begeben:
lai jau zirgs pa ceļu gāž, cik uziet Seyershof. es gribēju te g. taisni pa dārzu Strasden. es gāzu caur mežu. kuo es varēju ebenda; ‡

6) "arbeiten, tun"
Orellen: kuo tur nu gāž, ka nenāk mājā! Refl. -tiês,

4) "sterben"
Orellen: ir palicis pa˙visam vājš; gan nu drīz gāzīsies.

Avots: EH I, 390


gāzt

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620


gāzums

gâzums,

1) das Ausgegossene, Ausgeworfene, das Resultat einer mit
gāzt bezeichneten Arbeit: tas ir mans šīs dienas gāzums, dieses Stück Feld habe ich heute bedüngt od. dieses Stück Wiese od. Feld habe ich heute abgemäht. gāzumus vest, den Dünger haufenweise aufs Feld werfen;

2) die Rodung:
gāzumā zāģē malku A. XII, 868;

3) der Pl., die Meerestrandung
PK.; die Sturzwelle U.

Avots: ME I, 620


ģenģerēt

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696


ģerīt

ģerît, -ĩju, [ģernît], reissen, zupfen: es turu kuoku aiz viena gala, aiz uotra suns ģerī, grib izraut Fest. [sivē̦ni cūku ģernī (saugend). ģernīju plē̦sumu, kamē̦r uzģernīju Fest. - Auf Grund des russ. Imperativs дери "reisse" entstanden?]

Avots: ME I, 697


ģīga

I ģĩga, in Mar. N. RKr. XV, 115 der Plur. ģìgas 2 ,

1) ein musikalisches Instrument, namentl. eine Geige (eine schlechte):
grieza iztaisīja nuo rudzu salmiem sev ģīgu Kreuzb., AP., R. Sk. I, 25;

2) ģìga 2 , jemand, der unangenehm spielt
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) ein weinerliches Kind
[ostle. džeîga Warkh.]: tas jau tik tāds ģīga Naud. turi tu, ģīga, muti R. A. [Aus mnd. gīge.]

Avots: ME I, 700


ģilstēgs

ģilstē̦gs Burtn., eine ungeheure Menge: [tur bija sēņu ve̦se̦ls ģilstē̦gs Burtn.].

Avots: ME I, 699


ģimba

ģimba NB. "ein geringes Quantum (daudzums): ja mazāk par paskapu me̦ncu, tad saka: "tur ne˙kā nav; ģ. vien!"

Avots: EH I, 427


ģinst

* ģinst od. ģint, prt. ģindu od. n. Dressel ģinu, zu Grunde gehen, ein Bettler werden, verderben, verschmachten U.: es ar ģinstuošuo skaudību nestaigāšu Weish. Salom. 6, 25. lai viņa ģinst, šī ļaunā zeme Rainis. galva reiba tai un izturība ģinda MWM. VIII, 93. [ lai ģinst šīs pasaules ē̦ka Vecā dz. gr. L. D. Vgl. zu diesem Verbum Изв. XV, 2, 212 2 .]

Avots: ME I, 699


glabāt

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. 2 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621


glaiminieks

glaĩm(i)niẽks ,* der Schmeichler: glaiminieks tuo tad tur laivā māj A. XVII, 84. pūļu laimnieks Vēr. II, 1499.

Avots: ME I, 621


glaimnieks

glaĩm(i)niẽks ,* der Schmeichler: glaiminieks tuo tad tur laivā māj A. XVII, 84. pūļu laimnieks Vēr. II, 1499.

Avots: ME I, 621


glauniķis

glaũniķis, ein geschmeidiger, feiner junger Mann Nigr.: kādi jauniķi un glauniķi tur nesaies Janš.

Avots: ME I, 622


glets

gle̦ts, gļe̦ts,

1) schleimig
U.;

2) unausgebacken, halbgar, schliefig:
gļe̦ta maize;

3) plump, schlaff, verweichlicht:
puisim gļe̦ti nagi Grünh. nuo izskata viņa ir ļuoti gļe̦ta - tur nav ne˙kādas dzīvības Apsk. I, 609. gļetajai sabiedrībai Vēr. I, 1068;

4) schlaff, lose, nicht fest anliegend:
neturi virvi tik gļeti! N. - Sess. n. U. šie kamzuoļi tev ļuoti gļe̦ti stāv (zu breit gemacht) Grünh. mati gļe̦ti nuokārās Alm. [glet - vielleicht durch Kontamination von glit - und glez - resp. glem -.]

Avots: ME I, 625


gļēvnadzis

gļê̦vnadzis, ein Schlaffer, der alles schlaff anfasst und das, was er in den Händen hat, leicht fallen lässt Ahs.: gļē̦vnadzi, turi cieti trauku, lai tas neizkrīt nuo nagiem.

Avots: ME I, 632


glezēt

II glezêt, - ẽju,

1) schwatzen:
kuo tu tur glezē? vai nevari strādāt Bers. n. A. XIII, 251;

2) mit langen Zähen, ohne Appetit esse
Sonnaxt n. A. XIII, 251, Grob. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 625


gliemenis

gliemenis, die Muschelschale [?]: jūŗās uzturas neliels, skaists gliemenis (gliemju vāks) D. [In Serben, Freudenberg u. a. sei gliẽmenis eine Muschel od. Schnecke nebst ihrer Schale.]

Avots: ME I, 628


glūda

I glùda: mit û 2 auch Orellen, mit û Blieden,

1) reiner Lehm
(mit û 2 ) Popen; "grauer Lehm" (Ton?) Seyershof (mit û 2 ); ein Gemisch von Schlamm; Lehm und Sand, das ein aus den Ufern tretender Fluss tiber die umliegenden Felder und Wiesen breitet (mit â 2 ) Popen; tur vajaga glūdu māla BW. 35107, 1;

2) eine schleimige Masse, in den dünnen Därmen (von Schweinen
Iw.) Frauenb. (mit û 2 ).

Avots: EH I, 395


gluds

gluds [il. gludùs],

1) glatt:
gluda man galviņa BW. 16910. tas gludajam pilsuonim ir pliķis pa ausi Vēr. II, 16;

2) aalglatt, schlüpfrig:
gluds ir glude̦ns, glums, ka nevar saturēt ruokā N. - Schwnb.;

3) eben, sauber:
gluds pagalmiņš BW. 14012, 1. slauki namu gludu Ltd. 2236. [Zu glaust; vgl. Būga РФВ. LXX, 108.]

Avots: ME I, 629


glumēt

glumêt: siltā laikā gaļa sāk g. Auleja, Zvirgzdine. gurķu spainītis tur par velti glum AP. ‡ Refl. -tiês "?": gaļa ap luocekļiem glumas Dünsb. Od. 227.

Avots: EH I, 394


glumiķis

glumiķis,

1) der Schleimige, Glatte:
divi vīri kliņķi tur; viens sauc: glumiķi, nāc ārā (Rätsel);

2) ein Schleimtier, die Molluske
Konv. 2 244.

Avots: ME I, 630


glūzds

glūzds, = glùda: tur vajaga zila glūzda BW. 35107 var.

Avots: EH I, 395


gnauzīt

gnaũzît (unter gnaûzt 2 I): gnauza pirkstiņus Janš. Mežv. ļ. II, 32. kuo viņš tur ... tâ gumzīja un gnauzīja Līgava II, 133. es viņu ņemšu g. (scherzweise vom Unterricht) BielU. Zur Bed. vgl. auch sagnauzîtiês.

Avots: EH I, 396


gnīda

gnĩda (гни́да), gņĩda Kand. [serb. gnjì`da], gnĩde,

1) die Niss, das Lausei:
bēdz pruojām, citādi būsi beigts kâ gnīda! R. A.

2) ein habsüchtiger, missgünstiger, geiziger Mensch
[gņĩda Autz]: tas bijis tur˙pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas uotram bijis, tuo vajadzējis viņam dabūt, lai kas LP. III, 42; auch von einem saumseligen Menschen: tas ve̦lkas kâ gnīda;

3) als Schimpfwort - zur Bezeichnung eines ärmlichen, sich aufdrängenden Menschen
Dond.: gnīda, kuo tu lieni man virsū? [Zu li. glinda "die Niss", wenn dies dissimil. aus * gninda, was aber wegen la. lens dass. nicht ganz sicher ist. Sonst könnte auch altes ī vorliegen, vgl. norw. gnit dass. und wohl auch mnd. gnīst "Schinn" und vielleicht ahd. gnītan "reiben" u. a.; s. Persson Beitr. 94 f. u. 811, Wood IF. XVIII, 24, Berneker Wrtb. I, 313.]

Avots: ME I, 633, 634


gnozīt

gnuozît, - u, - ĩju, tr., knibbern Mat., Dond. n. A. XIII, 252. Refl. - tiês, sich knibbern [gnuõzîtiês Schujen], sich rekeln: kuo tu tur gnuozies? Mat. [Reimwort zu knuozīt.]

Avots: ME I, 634


goba

I guõba,

1): guôbas 2 zemes arājiņš Ceļi III, 125; eine verabredete oder gerichtlich bestimmte, periodisch zu leistende Abgabe in Naturalien oder in Geld
Stenden: bē̦rni ve̦cākiem duod guõbu; duot guõbu (maksāt alimentus) ārlaulības bē̦rnam; rentniekam nākas duot guõbu (in Naturalien) mājas īpašniekam.

Avots: EH I, 423


godīgs

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689


godināt

gùodinât, ‡ Refl. -tiês,

1) einander
gùodinât;

2) es als eine Ehre für sich betrachten, sich rühmen:
kungu nams ... guodinājas, ka cars ... braukdams gaŗām, reiz e̦suot tur apmeties . K. Kundziņš Smiltene 28.

Avots: EH I, 423


godprātīgs

gùodpràtîgs, ehrenhaft: izturies pret viņu guodprātīgi Rainis.

Avots: ME I, 690


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


gorīt

guôrît [C., PS., Kr.], -u, -ĩju, tr., recken, strecken: puisis ceļu gāja, gūžas guorīdams BW. 12997. kas bij kāda staltde̦gune, aiziet gūžas guorīdama 30963, 2. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen, sich rekeln:
viņš guorās drusku šurp un turp uz sava krē̦sla Vēr. II, 777;

2) sich strecken, recken:
guorīties sulguozī LP. I, 171;

3) taumeln, wackeln:
Kaspars uzcēlās guorīdamies un ļuodzīdamiens Kaudz. M.; guorīdamies iet, wackelnd gehen;

4) trödeln, sämen, zögern:
nu ej nu! kuo vēl guories? LP. III, 90. kas nu tas par strādnieku, tikai guorās tīrumā Laud.

Avots: ME I, 692


gotene

guõtene [Selg., Wandsen, gùotene C.], guõte̦na [Līn., Pl., Dunika], Janš.,

1) die Stärke, Ferse:
man bij tāda turku bite kâ mē̦re̦na guotenīte (Var.: guoteniņa) BW. 30353;

2) guotenes od. guovju pe̦kas, Kuhpilz (agaricus cinnamomus)
U.; [vgl. li. nom. pl. gótenas "eine Pilzenart" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 114].

Kļūdu labojums:
Kuhpilz = ein brauner Pilz

Avots: ME I, 692


goža

guoža, die Möglichkeit sich zu rekeln, Faulenzerei, leichtes Leben: pie tā saimnieka laba guoža, tur maz darba A. XIII, 252. lai tā ēža kāda, kad tik guoža laba Kav. [Zu guozēties.]

Avots: ME I, 693


gozēt

guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,

1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;

2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês 2 Kl.],

1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;

2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.

Avots: ME I, 693


grabelēt

grabelêt, - ẽju, grabbeln: kas tur grabelē? [Entlehnt?]

Avots: ME I, 635


grabēt

grabêt, - u, - ẽju,

1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;

2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.

Avots: ME I, 635


grabšķis

grabšķis,

1) etwas Nichtiges, eine untaugliche Sache
Oknist: nibe tur lieta, - tāds g. tik ir!

2) ein Nichtsnutz (von Menschen)
Oknist, Wessen: šim grabšķim nav labu padarīšanu Wessen;

3) ein Fasler
Sussei, Wessen,

Avots: EH I, 397


grābstīt

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643


grābt

grâbt, -bju, -bu (li. gróbti), tr.,

1) greifen, fassen, raffen, packen :
grāb, kuo nagi ne̦s, nimm, soviel du vermagst, was nicht angebunden ist. puisis gājis uz klēti zirgiem miltu grābt LP. VII, 144. negrāb dievam acīs! BR. 271. In Verbindung mit ruokā, in die Hand, naguos, in die Finger, drückt es die imperfektive Handlung aus, sagrābt dagegen die perfektive : ja kādi pretī nāks, tad tie tevi grābs ruokā Lautb. kur tik tuo sastapa, tur tuo grāba ruokā Dok. A. grābiet tuos pluskas naguos LP. IV, 3 ;

2) erhaschen, hernehmen :
kur tādu kustuoni e̦suot grābis LP. V, 208. kur viņš tuo naudu grābis VII, 482 ;

3) harken
in Kurl., Adiamünde, [Salis], in Livl. meist kasīt : sienu ;

4) gaisu, vēju grābt, aus der Luft greifen, nach dem Winde haschen, Eitles unternehmen :
dažs labs vēl grābj gaisu MWM. VIII, 566. [Nebst grabât, grabas, li. grabùs "fingerfertig" u. a. zu serb. grà`biti "greifen, raffen", ai. grābhá-ḥ "Handvoll", engl. grab "packen" u. a.]

Avots: ME I, 643, 644


grabulis

grabulis,

1) die Rassel, Klapper:
kaķim astē iesiets grabulis, t. i. pūslis, lai tas grabē̦tu un kaķi tre̦nkātu. ja bē̦rni evajadzīgi vaicā:"kas tur ir?"mē̦dz atbildēt: kaķis ar grabuli LP. guovis ar zvārguļiem un grabuļiem A. XVI, 928. eglīti mē̦dz piekārt visādiem saldumiem un grabulīšiem LA.;

2) ein Fasler, Schwätzer
Wain.: ej nu, grabuli, ej! Gr. - Essern.

Avots: ME I, 636


gramšķis

gram̃šķis,

1) der Fasler, Schwätzer
[Neuermühlen]: gramšķim nav ne˙kā laba kuo runāt; viņš jau tikai gramstās šur un tur Ulp.;

[2) gramšķis Stenden, jem., der verschiedene Kleinigkeiten zu entweden pflegt;]

3) der Plur. gramšķi, Zusammengerafftes, zusammengeraffte Sachen
Lasd. n. A. XIII, 252; "Abfälle" Schwanb. [siena gramšķis (in Lub. gramšķi) Aps.]

Avots: ME I, 637


gramšļi

gram̃šļi [Ruj., PS., AP., Ronneb.],

1) allerlei zusammengesuchtes Zeug, zusammengesuchte Dinge:
sadabūt vis˙visādus gramšļus un grabažas Etn. I, 98;

2) kleine Stückchen od. Abfälle von Holz (Späne), Reisig, Stroh, Heu od. anderem Stoff:
ņē̦muse skudru pūļa gramšļus Etn. II, 56. ņemt nuo ve̦cās kūtspriekšas gramšļus Etn. II, 85;

3) die Nachbleibsel von Speisen:
tur tik tādi gramšļ Lind. n. Mag. XIII, 2, 68;

4) die kleinen Knochen eines Tieres
Erlaa n. Etn. III, 177. [In der Bed. 1 wohl zu gramstīt, dagegen in der Bed. 2 - 4 nebst gramslis I wohl zu gremzt, li. grámdyti "reinschaben", grėmždu "schabe laut" und got. gramsts "Splitter", d. schweiz. grummele "Brosamen", bair. gramel "Griebe", s. Persson Beitr. 99 3 und Fick Wrtb. III 4 , 142.]

Avots: ME I, 637


gramslis

II gram̃slis,

1): auch Orellen; ‡

2) "ein Spassvogel, Lügner, Schmeichler"
Grünw.; "ein Faselhans" Segew.; ‡

3) ein oberflächlich Arbeitender
Orellen: tas g. tur ne˙kā neizdarīs!

4) Plur. gramšļi Orellen, leeres Geschwätz.

Avots: EH I, 398


grauds

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639


grāviens

grãviens, gŗãviens, der Einsturz, der Lärm ; rē̦rkuoņa gŗāviens, der Gewitterschlag Kaudz M., Vēr. II, 457 ; 1375. Zu graut resp. gŗaut.

Avots: ME I, 645


grāvijs

grāvijs Saussen, mit Gräben durchzogen: lauks (tīrums, zemes gabals) ir g., ja tur izrakts daudz grāvju FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 401


gredzens

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646


grēkavāt

grè̦kavât 2 Auleja, -āju, verdächtigen ("ļaunas aizduomas turēt par citu"): uz jā runāva, grē̦kavāva, ka ne taî dara.

Avots: EH I, 404


grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652


gremt

II gremt, gremju, grēmu, murmeln, im Affekte reden : Pēteris ap vienu grābekļa siekstiņu ņēmās visu dienas vidu, gre̦mdamies un runādams pats ar sevi Jauns., Buschh. Gew. refl. grem̃tiês, Wolm., im Affekt eine Absicht äussern, drohen, sich vornehmen, jem. etw. anzutun : tē̦vs grēmās tevi kult ; grollen, unwillig sein ; sich aufdrängen [Stelp.] ; im Begriff sein : kas mācību tur, tie gremjas uz viņiem Spr. Sal. 28, 4. kuo par tādiem niekiem tik daudz gremties A. VIII, 1, 38. viens uh uotru gremjas LP. IV, 23. šī nuoskaitusēs, paklusk gre̦mdamās Duomas I, 567. meita sākusi gremties uz viņu LP. VI, 793. [gremjas virsū "drängen sich auf" Stelp.] izskaidruojumi, kādus viņi gremjas duot MWM. IX, 334. In dieser Bedeutung auch ein Praet. grema [?] : lai arī kâ.., dziedāja laimes, tuomē̦r savā sirdī grema uz Liekņa par tādu apvainojumu Rīg. Av. [Zu li. gramė´ti "mit Lärm hinfallen", slav. gromъ "Donner", čech. hŕmi, r. греми́т "es donnert", gr. χρόμος "Geräusch", χρειμίω "mache Getöse", as. gram. "zornig", ahd. gramizzōn "brummen, zornig sein", an. grimmr "grimmig", av. granta- "ergrimmt" u. a., S. KZ. XLII, 378, Zupitza Germ. Gutt. 175 f., Persson Beitr. 936, Trautmann Wrtb. 97.]

Avots: ME I, 648


gremža

grem̃ža [Pl.],

1) [gre̦m̃ža "ein Nager"
Ruj.], "krimtējs, gre̦muotājs" Schwanb., ein verdriesslicher Mensch, Kribbelkopf Frauenb., [Wandsen] : tas jau tāds gremža, tam jau ne˙viens nevar iztapt Etn. I, 122. duomātāja un gremžas tips Druva II, 496 ; [

2) ein neidischer Mensch
Trik. ;]

3) einer, der (langsam) isst
[grem̃ža C.] : kuo tu tur gremžī, gremža! A. XIII, 329 ;

4) grobes, unebenes, mit Knoten versehenes Narn ;

5) der Spinner, die Spinnerin solchen Garnes
AP., Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 649


gremzt

grem̃zt, [grem̂zt 2 Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês 2 Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649


grezele

grezele: auch Oknist n. FBR. XV, 167, 175, Kaltenbr., Sonnaxt, Sussei, Wessen; ein aus Pergeln geflochtenes rundes Behältnis, worin Mehl, Gries usw: getragen wird Siuxt; verächtl. Bezeichnung für einen alten Korb Lems.: es tuo ve̦cuo grezeli negribu: tur kartupeļi birs cauri:

Avots: EH I, 404


gricēns

gricē̦ns "gre̦dze̦nā savīta rīkste, kuŗu uzmauc sē̦tas mietiem virsgalā, lai saturē̦tu kuopā" Druw.

Avots: ME I, 654


gricka

gricka, die Grütze (?): man ir milti kulītē; ... tur mēs gricku vārīsim (Var.: vārīsam biezu putru) BW. 33448, 1.

Avots: EH I, 405


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


grieztaga

grìeztaga 2: niba tur kāda meita, tāda grieztaga tik ir! Oknist n. FBR. XV, 193.

Avots: EH I, 409


grīzekls

grĩze̦kls (unter grīzeklis): turē̦tas aiz grīze̦kliem un šāve̦kliem Janš. Līgava 1, 317.

Avots: EH I, 407


grīzeknis

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658


grīzēt

grīzēt Rothof, eine angezündete Laterne od. ein Stück brennenden Stoffes in der Luft schwenkend signalisieren (von Fischem bei Sturmwetter auf hoher See). - Vgl. auchàizgrĩzêt undatgrīzêt.

Avots: EH I, 407


grizulis

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656


grope

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. 1 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671


groži

grùoži C., [Wolm., gruõži Bl.], gruožas, seltener Sing. gruožs Kaudz. M. 24, grùoža PS., Demin. grùožiņi, auch gruozīši BW. 30047,

1) die Leine, das Lenkseil:
ze̦lta gruožus (Var.: gruožu) aizgruožuoju BW. piel. 2333. baltu linu gruožu viju sudrabā mē̦rcē̦dams BW. 29618. viņš bija turams stipri gruožuos MWM. X, 130. gruožus atlaist, savilkt, die Leine locker lassen, anziehen; [

2) mēness gruoži Fest., = mēness gruozības]. Zu grìezt, gruõzît.

Kļūdu labojums:
30047 = 14003, 13 var.

Avots: ME I, 672


grozīt

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672


grumbulis

grum̃bulis, der Höcker, die Unebenheit: bpaukt pa grumbuļiem Etn. III, 95. Fig.: dzejas grumbuļi Vēr. II, 950. šur un tur atruodas pa grumbulītim Vēr. II, 607.

Avots: ME I, 665


grūši

grũši, dial. für grũti, schwer: grūši kāpu kalniņā BW. 7637; 650; 4706; 6910; 23649; 28354. Zuweilen auch in der Literaturschprache Etn. III, 181, A. X, 97; Niedra.

Avots: ME I, 669


grūsma

I grūsma, ‡

2) das Gewühl, Gedränge
(mit û ) KatrE.: tirgū, tādā grūsmā, kuo tur var ieraudzīt! ebenda. iekš šīs grūsmas lapu aizrauts līdz ... pilij Mekons Par. asins kāz. 12; ‡.

3) "Unruhen"
(mit û ) KatrE.: naks kādreiz kāda g, kādi kaŗi.

Avots: EH I, 412


grūtība

grũtĩba, die Beschwerde, Schwierigkeit: nuo tâ laika zirgam visas grūtības jāiztur Etn. III, 64. saviem radiem tā savas grūtības izsūdzējusi.

Avots: ME I, 669


gruviens

gŗuviens, das einmalige Einstürzen, der Sturz: vai jūs nedzirdējāt tuo briesmīguo gŗuvienu? Janš. Dzimtene IV, 283.

Avots: EH I, 415


gruzains

gruzaîns, voll Staub U.; voll Schutt, Graus: neturēju... gruzaiņas istabiņas BW. 6871 var.

Avots: ME I, 666


gruzdums

gruzdums, gruzdējums, das Schwelen: gruzdējuma dūmuos turēt bē̦rnu, kuo sauc par svēpēšanu Etn. I, 66. gruzduma smaka, brenzliger Geruch. gruzdumi, Grieben: gruzdumi - dradži, kuo dabū cūku taukus kausējuot Etn. I, 44, [Ronneb., Smilt., Lis.].

Avots: ME I, 666


gruzis

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667


guba

guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],

1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,

a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;

b) = kaudze Ligat;

c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;

2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.

Avots: ME I, 673


gudrot

gudruôt, auch gudrêt L., Roenneb., denken, sinnen, klügeln: lai gudruo zigrs, tam lielāka galva. kuo tur tik daudz gudruot! JR. IV, 152. negudruo niekus IV, 48. kalējs sācis gudruot, kâ veceni piemānīt LP. IV, 167. Refl. -tiês: bē̦rns jau sāk gudruoties U., das Kind fängt schon an, Begriffe zu bekommen. aiz kuo kungi kruogu dara liela ceļa maliņā? kur gudram gudruoties (klügeln?), kur ģeķam ģeķuoties BW. 19981, 1.

Avots: ME I, 675


gudrs

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675


guģot

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133);

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416


guļa

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680


guldīt

gùldît (unter gùldinât ): auch AP., Wolm., (mit ulˆ 2 ) Frauenb., Seyershof, (mit ul˜) Salis; ‡

5) schwächen:
zâles Medikamente) gulda sirdi Frauenb. Part. prt. gùldîts: pirmuodienas rītā skrēja uz guldītā Auleja, am Morgen nach der Hochzeitsnacht lief man zum jungen Paar (um von ihm bewirtet zu werden). Refl. -tiês: guldās viņš tur, kur bezdibenuos klintīm saknes ir A. Niedra Zemn. dēls 58; sich betten Segew.: vē̦sā kapā jāguldās.

Avots: EH I, 416


guldzēt

gulˆdzêt Prl., (mit ùl 2 ) Kl., (mit ulˆ 2 ) Dunika, ein Schallverbum (etwa: glukken), das den beim Schlucken hörbaren Laut (Schall) bezeichnet: ūdens rijuot guldz. kas tur guldzēja? Schujen.

Avots: EH I, 416


gulēt

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678


gulgt

gulˆgt PV., Serben, (mit ùl 2 ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417


gult

gul˜t: prs. gùlstu 2 Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ 2 auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben;

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418


gult

gul˜t [PS., gulˆt 2 Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679


gumbāt

I gum̃bât, ‡

2) "?" : šķitu lāci gum̂bājam 2 (= gûŗājamies2?) Ceļi III, 126 (aus Turlau).

Avots: EH I, 419


gūņāties

gûņâtiês 2 : pārslējusēs pār lievenēm un tik ilgi tur tâ gūņejusēs, kamē̦r apsnaudusēs Dünsb. Skaistā Mīle 71.

Avots: EH I, 422


gūrāt

[gûŗât 2 , = gūrāt 1: šķitu lāci gūŗājam viņā lauka galiņā RKr. XVI, 114.] Refl. gûŗâtiês 2 , -ājuos, sich in gebückter Stellung mit etwas beschäftigen: kuo tas vecis tur gūŗājas pie zemes Ahs.

Avots: ME I, 686


gurņāties

gur̂ņâtiês 2 Stenden,

1) sich rekeln:
es kâ ruoze līguojuos, tu kâ krupis gurņājies VL. meita līdz pusdienai gurņājās pa gultu;

2) ohne Erfolg arbeiten:
tur viņš ardams gurņājas.

Avots: EH I, 421


gūrums

gũrums, die Menge, der aufgespeicherte Vorrat: Krancis savāka visu gūrumu apakš galda LP. VI, 254. tur neizsmeļams graudu gūrums LP., Siuxt, Lieven-Behrsen. liels gūrums luopu Bers. [gūrums mantas Tuckum. Wohl zu gūrât (s. dies); vgl. semasiologisch le. guzma "Hocker; grosse Menge."]

Avots: ME I, 686


gurzēt

* gurzêt (gespr. guorzêt), -ẽju, rösten Turlau: g. maizi.

Avots: ME I, 684


gūšķīgs

[gùšķîgs 2 Lis., die Natur eines gūšķis habend.]

Avots: ME I, 687


guva

‡. guva,* = guvums: laiks tur miera balvu duos un ar rudens guvām aplaimuos V. Cedriņš Jaun. Ziņas 1933, № 167.

Avots: EH I, 421


guzma

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685


gūzna

II gūzna, = guzma 1: me̦dus tur vajaga būt gūznām Janš. Mežv., ļ. I, 155.

Avots: EH I, 423


gvelzis

gvelˆzis [Warkh., Kreuzb., gvèlzis 2 Warkl.], (fem. gvelze), [Prahlhans Kokn. n. U., Klätscher, Verleumder U.]; der Schwätzer, Fasler Lasd., Lind., Grünw.: kuo tur viņā klausīties; tas tik tāds gvelzis Spr. ciema gvelzes iegve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402.

Avots: ME I, 694


gvelzt

gvelˆzt [Warkh., Kreuzb.], Mar. n. RKr. XV, 115, [gvèlzt 2 Nerft], -žu, -zu Barbern, Schwanb., Grünw., Bers.,Laud., Lasd., Bawersh., Fesi., [Wessen, Baltinov], gvèlst 2 , -šu, -su Tirs., Druw., [Lis.], schwatzen, faseln, klatschen: [viņš gvelš od. gvelž saltus me̦lus Lis., Bers.] tur daudz tika me̦lsts un gve̦lsts Apsk. I, 413. tu, ve̦cais, reizēm tik niekus gvels A. XXI, 345. tu ar, veci, gvels tīri jē̦lu A. IX, 1, 359. redzēs gan, kuo šis gvelsīs Druva II, 410. gvels tu tavu gvelšanu A. XVIII, 318.

Avots: ME I, 694


ie

ie- (verbal gewöhnlich ìe -, nominal auch iẽ -), untrennbares Präfix,

A) in verbalen Zusammensetzung, ein -, hinein -, herein -,

1) rein lokal: ieiet tur iekšā LP. VI, 735 "geht dort hinein."
(Auf der lokalen Bedeutung beruhen auch Verben wie ieteikt, einraunen, anpreisen; iegaumēt, begreifen; iemigt, einschlafen n. a.);

2) in der Bedeutung des Beginnens:
ielaist mucu, ein Fass anzapfen; iegriezt maizi, Brot anschneiden;

3) das Geraten in eine Stimmung od. in einen Zustand bezeichnend, z. B.:
iesirgt, krank werden; slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein; ieskābt, anfangen sauer zu werden;

4) eine zeitliche oder quantitative Einschränkung der Handlung bezeichnend:
viss mežs iešņācies LP. VII, 1, 27, der ganze Wald habe (für eine kurze Zeit) zu brausen angefangen; ierūkties, etwas donnern;

5) zur Perfektivierung des Verbaldegriffs: iemācīties, erlernen;

B) in nominalen Zusammensetzungen:

1) Verbindungen der Präposition mit der regierten Kasusform: ieruocis, Werkzeug; ienāši, die Kruppe (Pferdekrankheit);

2) attributiv: ieleja, Tal;
iemulda, muldenförmige Vertiefung;

3) einschränkend:
iekrēsliņā Treiland Nar. p. No 436, in (nicht voller) Dämmerung; ieskābs, säuerlich u. a. [In der letztern Bedeutung gebraucht MSil. - auch vor Verben - iẽ -, z. B. iẽlietāt "dann und wann (ein neues Werkzeug) gebrauchen" (neben iêlietāt 2 "benutzend brauchbar machen"); iẽlabêt "eine Tendenz zum Gutwerden zeigen" (neben iêlabêt 2 "gut werden"); iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt 2 "verschimmeln (perfektiv)". Auch in Dunik komme vor Verben auch iẽ - vor. - Zu apr. en, li. į̃, germ. in, gr. ἐν "in" u. a.; vgl. Le. Gr. 503 f.]

Avots: ME II, 1


ieaugt

ìeaûgt, hineinwachsen, sich einwurzeln: bij ieauguse apziņa Vēr. I, 1439. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī Kaudz. M. 171. [brālītim pieci pauti ieauguši BW. 35064.] Refl. - tiês, Wurzeln fassen, sich einwurzeln: nuo sākuma stādi aug lē̦nām; ieaugušies, tur˙pretim, ļuoti ātri Konv. 2 1128.

Avots: ME II, 2


iebandoties

I ìebañduôtiês,

1) ein
bañdinieks werden Sonnaxt;

2) wohlhabend werden
Oberkurl. (Sonnaxt u. a.), "ietaisīt labas strādības meža zemē" Wenden: A. mājās dzīvuodams brangi iebanduojies Grob. tur gan slikti iebanduosies, das Amt wird dir wenig abwerfen Mag. V, 1, 182.

Avots: ME II, 2


iebildēt

I ìebildêt, ‡

2) einwenden, Einwande machen
Kreuzb.: tur nav ne˙kā kuo ie.Refl. -tiês Sessw. "= ierunâtiês 1".

Avots: EH I, 503


iebraukt

ìebràukt, ‡

4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡

5) = ìebraũcît Dunika (mit ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,

1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?

2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;

3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.

Avots: EH I, 504


iečamdīt

[ìečamdît,

1) lärmend und scheuchend hineintreiben:
ieč. zivis murdā;

2) einschüchtern:
viņš jau tur iečamdīts Salis;

3) unordentlich hineintun:
ieč. šķirstā drēbes.]

Avots: ME II, 7


iečapstināt

ìečapstinât, ein wenig essen (essend zu sich nehmen) Frauenb.: cik tur nu bija, tuo iečapstināja. - pietika.

Avots: EH I, 507


iedaba

iedaba,

1) die Art und Weise, die Natur, der Charakter; "Gepflogenheiten"
Sessw.: Māriņa ... vīzīga iedabā Veselis Tīr. ļaudis. viņā izpaudās ... darba cilvē̦ka un dabas bē̦rna ie.: ilgi bē̦dāties... viņai nebija nedz laika, nedz gribas Janš. Bandavā II, 173. viņai ir tāda ie. bučuoties tik ar dusmīgiem cilvē̦kiem Mežv. ļ. Il, 99; "eine schlechte Charaktereigenschaft" Ludsen, N.-Peb., Selsau, Sessw.: viņam tāda ie., ka viņš vienmē̦r lamājas;

2) = nuõdaba 2: iet savā iedabā Schwanb.

Avots: EH I, 507


iedabāties

ìedabâtiês, sich gewöhnen Wolm. n. U.: iedabājuoties, ka vairs nevaruot atradināties A. v. J. 1898, S. 369. [zirgs iedabājies iet auzās PS., Dond.; iedabāts L., zur Natur geworden.]

Avots: ME II, 7


iedarīt

ìedarît,

1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;

2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;

[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].

Avots: ME II, 8


iedaža

iedaža,

1): princim ... iešāvusēs ... jauna ie. prātā Janš. Līgava I, 395. gudra dēkle tev de̦vuse iedažu salūzušuos ratus iebraukt izlabuot Mežv˙ļ. II, 125. tā nebija mūsu pašu ie.; bet ... neapduomāts suolis, se̦kuojuot ... paziņu priekšzīmei Burtnieks 1934, S. 454; " ieradums, ieduoma" (mit iẽ ) Siuxt: sava ie. jau viņiem tur ir;

3): tur jau bija sava ie. Ramkau.

Avots: EH I, 508


iedomīgs

ìeduõmîgs, eingebildet: turp aizliduot iespēj tik ieduomīgs gars A. v. J. 1897, S. 753.

Avots: ME II, 12


iedraudēt

ìedràudêt androhen, drohend verkünden: baznīcās sludinātām un iedraudē̦tām strāpēm Likumi, pēc kuŗiem Dundagas valstes desmitniekiem būs turēties 13.

Avots: EH I, 509


iedrīkstēties

ìedrìkstêtiês, sich erdreisten, sich erkühnen, wagen: ļaudis nav iedrīkstējušies tur gaŗām iet LP. VI, 769.

Avots: ME II, 10


iedzirdēt

ìedzirdêt: saimniece bija iedzirdējusi, ka tur e̦suot labs kuilis Dunika. Refl. -tiês Auleja, für eine kurze Zeit. hörbar werden (erschallen): kai iedziradas, izskrien vē̦rtuos.

Avots: EH I, 511


iedzīt

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512


iedzīvot

ìedzîvuôt,

1) wohnen in:
kuŗā vietā jūs iedzīvuojiet? JK. V, 12. aizgājis.. gar tuo namu, kuŗā iedzīvuoja Lautb. Luomi 28. dvēseles, kas iedzīvuo tāduos līķuos Antrop. III, 46;

2) bewohnen:
pilsātus, kas netuop iedzīvuoti Glück Ezech. 26, 19. pilsāts ar labu mieru iedzīvuots II Makk. 3, 1;

3) sich einleben
(tr.): bij jāpame̦t sava grūti iedzīvuota vietiņa Kaudz. M. 165;

4) hineinleben:
iedzīvuot jau labi krietni mūža uotrā pusē Kaudz. Refl. - tiês,

1) sich einleben:
mācējis ar mums iedzīvuoties A. XI, 52;

2) sich in seinen Vermögensverhältnissen gut fördern
(meist mit dem Lok.): Juris brauca peļņā - gribēja iedzīvuoties A. XX, 321. liekēži, kas nāk šurp tikai iedzīvuoties A. v. J. 1904, S. 3. iedzīvuojies turībā A. XXI, 696. bagātībā iezīvuojies LP. IV, 192. nece̦rē̦tā laimē šuodien iedzīvuojies sievā LP. VI, 961, ich habe geheiratet. jaunā gre̦dze̦nā iedzīvuojusēs Birzn., sie ist zu einem neuen Ring gekommen. Subst. ìedzīvuôtājs,

1) der Einwohner überhaupt;

2) der ohne eigentliches Dienstverhältnis bei einem Gesindewirt Wohnung gefünden hat U.

Avots: ME II, 14


iegalgoties

ìezalguôtiês [Lis.], erglänzen, anfangen grün (zaļš) zu schimmern: tur iezalguojās zaļas lapiņas Kleinb. viņa zaļganās acis iezalguojās Saul.

Avots: ME II, 90


ieganīt

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15


iegansts

iẽgan̂sts 2 (Nigr., iêgansts 2 Ruj.], der Grund, die Ursache, ein Vorwand; "iegansts ir tas pats, kas ieme̦sls, bet nuozīmē vairāk ļaunu nekā labu ieme̦slu" Dünsb.: viņa meklēja pēc laba iegansta uzsākt sarunu MWM. VII, 612. viņš tur uz mani ieganstu, viņam tāds iegansts uz mani bija, er hat(te) etwas gegen mich. iegansts Dond. n. Austr. 1896, 478 "Grund zum Hass od. Zorn"; viņam ir iegansts pret mani (= viņš netur uz mani labu prātu) Dond. [Vielleicht zu got. gansjan "verursachen".]

Avots: ME II, 15


iegātnība

iegãtnĩba,

1) die Möglichkeit, ein
iegãtnis zu werden: braucuot tur, kur bagātas meitas vai iegātnības A. XVII, 21;

[2) die Lage od. Wirtschaft eines
iegātnis: slikta dzīve iegātnībā (= iegātnim) Ronneb.].

Avots: ME II, 16


iegreizs

ìegreizs [PS., Wolm., Arrasch, iêrgeizs 2 Bauske, Ruj., Salis, iẽgreizs Nigr., Jürg.], nicht ganz gerade, etwas schief: iegreizā celiņā sasukātiem matiem Jaun. mežk. 182. Adv. iegreizi: vecenīte raudzījās iegreizi Turg. Muižn. per. 11.

Avots: ME II, 18


iegremdēt

ìegremdêt, hineinsenken, versenken. Refl. - tiês, sich versenken, sich hineinsenken: gribu tur iegremdēties, kur viļņi nuorimst Asp. R. VII, 41. briesmas manuot, viņa iegresdējas, ieslīcinās ūdenī.

Avots: ME II, 18


iegrīvēt

ìegrīvêt, [einkerben Arrasch]: tur dziļi iegrīvē̦tās zīmes rādīs Aus. I, 113.

Avots: ME II, 19


iegrozīt

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515


iegrūst

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19


iegudrot

ìegudruôt,

1) klug werden
U.: kad tu iegudruosi U.;

[2) ersinnen
(iegudruot, kâ lieta darāma Lasdohn, Wenden); einrichten Grawendahl: kungi sev iegudruojuši tēlefo'nu, ar kuo sarunāties Adsel;

3) (hin)einpassen
(tr.): viņu vajaga tur iegudruot Alt - Rahden].

Avots: ME II, 20


iekamāt

II ìekamât "durchkitzeln, ermüden, abquälen" Līvāni; ans Geknautschtwerden gewöhnen Oknist: iekamāts bē̦rns (suns) neturas i[r] pretī; iekamât Lixna "iemuocīt, piekaut".

Avots: EH I, 518


iekampt

ìekàmpt,

2): auch Ramkau, Segew.; etwas trinken
Deglavs Rīga II, I, 53, einen Schluck nehmen: iekampis pārs klundzienu Anekd. IV, 265. tikkuo iekampu, tūdaļ arī izspļāvu Dunika, Rutzau, Sessw. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìe-ķer̂tiês 1 Dunika, Erlaa, Frauenb., Mar., Rugāji, Wandsen: ie. kam matuos, zirgam krēpēs. ie. kuokā;

2) "sich (etwas Verbotenes) aneignen"
(eig.: einen Griff in etw. Tun ) Erlaa, Schibbenhof: tik taustāmuo vien... ie. Juris Brasa 101. iekampies svešu mantu Ramkau. ie. svešā mantā, valsts naudā Schibbenhof;

3) hereinfallen
(fig.): tur nu gan e̦smu iekampies Schibbenhof, Schwitten; ie. nelaimē, versehentlich ins Unglück geraten Jürg.;

4) sich verlieben
Laidsen, Schibbenhof;

5) schnappend einnehmen:
ie. ābuolu mutē;

6) = ìedzer̂tiês: viņš krietni iekampies AP., Erlaa, Heidenfeld, Sessw.;

7) "saēsties" Baltinow. ‡ Subst. ìekampums, ein einmaliges Sichaneignen: būs ie. Juris Brasa 101.

Avots: EH I, 518


iekare

* iekare od. * iekaris?] "?": Daugavas iekari tur iztīrīs A. Up. Duomas III, 540.

Avots: ME II, 25


iekarināt

I ìekarinât, ein -, hineinhängen: liek izdurt ausīs caurumus un iekarina tur savas ruotas Antrop. II, 60.

Avots: ME II, 25


iekarsināt

ìekar̂sinât: kur kādam ... sirdī gruzdēja dusmas, tur viņš tās vēl vairāk iekarsināja Dünsb. Vecie grieķi I, 90.

Avots: EH I, 518


iekārt

ìekãrt, Refl. -tiês,

2) hineinreichen
(intr.): tur viens pļavas līcis iekāries Heidenfeld; ‡

3) sich verlieben:
e̦suot iekārusēs tevī Janš. Līgava I, 479.

Avots: EH I, 519


iekārta

iekā`rta, die EInrichtung: ārēja iekārta Stari II, 966. uzturēt mūžu pārdzīvuojušas iekārtas MWM. v. J. 1908, S. 1. ve̦cā dzīves iekārta tiks nuoārdīta Jans.

Avots: ME II, 27


iekausēt

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26


ieķeplāt

ìeķe̦plât, [mantschend verwühlen: viņš ieķe̦rlājis biezputru (= ņēmis tuo nekārtīgi nuo bļuodas un tâ atstājis) Bauske, Schujen, Serben, Wenden.] tur stāvēja ieķē̦rlāti piena un sviesta spaiņi MWM. VII, 818. [In Roop, Allasch, Fest., Serbigal bedeute ìeķe̦r̃lât - eine Arbeit (schlecht?) beginnen, aber nicht beenden: tagad nav vē̦rts ieķe̦rlāt, padarīs tad, kad būs gaļa. In Ronneb. - in eine unangenehme Sache verwickeln: viņš jau tevi ar tai nelāga lietā grib ieķe̦rlāt.]

Avots: ME II, 34


ieķērnāties

ìeķē̦rnâtiês,

1) [sich mit jem. oder etwas befassend oder sich in etwas einlassend sich dadurch besudeln
Lautb.]: kuo es tur iēķē̦rnāšuos ar tādiem sle̦pkavām LP. VI, 368. vai mums vajadzēja iēķē̦rnāties Zeifert II, 2, 292;

[2) auch ieķērnētiês, durch eigene Schuld in eine unangenehme, schwierige Lage geraten
Wenden, Mar.;

3) heimlich Sahne oder überhaupt etwas Schmackhaftiges zu sich nehmen
(auch: ieķērnēties) Mar.;

4) eine Arbeit beginnen, aber nicht beenden
Jürg., Senten].

Avots: ME II, 35


ieķirmināt

ìeķirminât, anbohren Bl. I, 418;

2) "anfangen etwas falsch zu machen"
Alt - Rahden: kâ tu tuo cimdu esi ieķirminājusi? ne tur pareizs raksts, ne šis ne tas Neu - Bergfried.

Avots: ME II, 35


ieklikstēt

ìeklikstêt, einknicken (intr.): meitene ieklikstēja ceļuos, ce̦nzdamās saturēt ... smagumu Brigadere Skarbos vējos 41. viņa ieklikst viducī un smejas 92.

Avots: EH I, 520


ieknaukšēties

ìeknaukšķêtiês: kas tur mežā ieknaûkšķējās? Frauenb.

Avots: EH I, 521


iekost

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34


iekrāt

ìekrât, einparen: kādu paduomiņu, kuo e̦smu iekrājusi savā mūža ceļā Kaudz. M. 57. Refl. - tiês, (für sich) einsparen: vajag iekrāties ir tādas ziņas Kundziņ Kronw. 172. Gaitiņiem bij šur un tur parādi iekrājušies Kaudz. M. 166. es naudiņu iekrājuos BW. 29601 var. Subst. iekrājums, Ersparnis.

Avots: ME II, 29, 30


iekraten

ìekraten,

1) "?": atradusi iekraten sieku ar labību piebē̦rtu... sieks iekraten bijis, iekraten palicis Etn. I, 102;

[2) de̦sas dējuot laist turamuo ruoku iekraten "viegli pakratuot" A. Baltpurviņ].

Avots: ME II, 29


iekša

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]

Avots: ME II, 30, 31


iekult

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32


iekustināt

ìekustinât,

1) in Bewegung bringen, anfangen zu bewegen:
šūpuoli;

2) * fig., anregen, bewegen:
jautājumu iekustināt. ìekustinâtãjs, wer anregt: jautājuma, atturības lietas iekustinātājs.

Avots: ME II, 33


ielāgot

ìelāguôt, [ìelāgât U.], sich merken, beherzigen, verstehen Golg., Lös.: viņš tuo drīz vien ielāguoja. lai iemītnieki ielāguotu, ka drīz viņiem uz turieni jāpāriet A. XII, 367. es ielāguoju, ka viņai liela piere Latv. ielāguo visu sacītuo stingri Bers., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 37


ielaizīt

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36


ieleja

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs 2 Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37


ielīdzīgs

iêlīdzîgs 2: izturējās laipnīgs un ie. pret saimi Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 107.

Avots: EH I, 527



ieliet

ìeliêt, tr., eingiessen: ūdeni silē; jaunu saturu ve̦cuos jē̦gumuos Vēr. I, 860.

Avots: ME II, 40


ielīksne

ielīksne Sessw., eine sumpfige Stelle: tur tāda ie., ka zirgam jāmūk (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 527


ielikt

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38


ielīņoties

ìelīņuôtiês,

1) "?": būdu luoguos (krẽ̦slā) pirmās uguntiņas ielīņuojās Rīg. Av.;

2) in Bewegung geraten,
"ielīguoties (vom Wasser)": kur ūdens ielīņuosies, tur es ar že̦be̦rklu cirtīšu Oppek., Schwanb.;

3) "staignā vietā ieiet" Kokn.].

Avots: ME II, 40


ielipīt

I ìelipît, anzünden Grob.: kāds nuo puišiem tur ielipītu skalu Etn. II, 140. [ielipīju gaŗu skalu, sēžu ilgi vakarā BW. 26961 var.] bē̦rza skalu ielipīju tumšajā vakarā BW. 26936. ielipīt uguni Kalatten. Refl. - tiês, sich entzünden, aufflammen: vakaruos ielipījās zvaigznes.

Avots: ME II, 39


iemaujot

ìemãjuôt, seinen Wohnsitz haben: ķēniņam ir nuolādēta pils, kur ve̦lns iemājuo LP. VI, 441. tur dzīves pe̦lē̦kums un trūkums iemājuoja MWM. VII, 575. Refl. - tiês, seinen Wohnsitz nehmen, sich ansiedeln: ve̦lns iemājuojies rijā LP. VI, 170.

Avots: ME II, 43


iemest

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44


ienaids

iẽnaîds, die Feindschaft, der Hass: ienaidā būt, dzīvuot ar kādu, mit jem. in Feindschaft leben; ienaidu celt, ienaidā savest, Feindschaft anrichten; ienaidu turēt, feindselige Gesinnung hegen; saiet, sanākt ienaidā, in Feindschaft geraten; ienaidā od. uz ienaidu rīdīt, sarīdīt, zur Feindschaft anhetzen. dziesmu dēļ, sveši ļaudis, ienaidiņa neceļat (Var.: neturat) BW. 957. ienaids kājās, draudzība vējā.

Avots: ME II, 47


iepaurēties

ìepaũrêtiês, sich einleben, zu Vermögen kommen: tas it brangi tur iepaurējies! Wain.

Avots: ME II, 50


ieplosīt

ìepluosît,

1) tr., einreissen
Spr.;

2) anfangen zu toben (vom Sturm)
Spr. Refl. - tiês, anfangen zu toben, zu rasen: bē̦rni iepluosījušies, ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 52


iepretī

iẽpretĩ, iẽpretim, iẽpretis, auch iẽpret, fast gegenÜber, schräg gegenüber: durvis iepretī sēd trīs bē̦rni A. XX, 267. tas nuosēdās iepretim viņam pie uguns LP. VII, 452. tur iepretis mājai bij uozuols LP. VII, 341.

Avots: ME II, 53


iepūšļāt

ìepūšļât,

1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;

[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;

3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].

Avots: ME II, 54


iepūst

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. - tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54


ierast

ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,

1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;

2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;

3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.

Avots: ME II, 55


ieraudzīt

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56


ieraugt

ìeraugt LP. VI, 1, 26, Dond., = ieraudzît: [kad tik viņš mani tur neieraugst N. - Bartau.] kaut tik mani neieraugtu... pļāvējiņi BW. 5791, 4 [aus Alt - Seeksahten].

Avots: ME II, 56


ierēdīt

ìerēdît, tr., einrichten: patīkami ierēdītas un izruokuotas istabas Lautb. viņa izturēšanās būtu citādi kâ ierēdījama Alm.

Avots: ME II, 57


iesaistīt

ìesàistît, tr., freqn. zu ìesièt, einbinden, irgendwo festbinden, fessenl: viņu iesaista ratuos MWM. VI, 589. Refl. - tiês, sich in etw. verwickeln: viņš ir liduotājs, kuo ātri iesaista te viena, tur uotra Druva I, 771. vis˙vairāk baidījuos, ka tur neiesaistuos Stari II, 257.

Avots: ME II, 61


iesals

iesals Gr. - Buschhof, der Sturm. [Aus * viesals? vgl. viesuls "Widerwind".]

Avots: ME II, 61


iesanēties

ìesanêtiês, einen summenden Laut von sich geben: šur tur iesanas pa mušai.

Avots: ME II, 61


iesekt

I ìesekt [Nerft, = iesegt 2: viņš kre̦klā ieseca sudraba saktiņu Jauns.] kâ kad stīvi pirksti būtu viņu (saktu) tur (kre̦klā) iese̦kuši Saul. Druva I, 52. Refl. - tiês, sich einschnallen, sich befestigen, sich festsetzen: virs priežu galuotnēm iesecās vakara zvaigzne Jauns. U. b. 127, 5.

Avots: ME II, 62


iesenēt

[ìesenêt, lange irgendwo wohnend sich einleben: tas cilvē̦ks tur jau iesenējis Nigr.]

Avots: ME II, 62


iesist

ìesist,

1) intr., einen Hieb versetzen:
māte palaidnim iesita pa muti;

2) tr., einschlagen, wohin tun, einhüllen:
vadzi sienā, mietu zemē. milzis muļķīti iesit līdz ceļiem zemē LP. IV, 63. cik gribēju mutes duot, tik iesitu padusē BW. 21292;

3) einschlagen, erhalten, verdienen:
tur viņš iesita smuku naudiņu Salisb., [Salis]. Refl. - tiês,

1) einschlagen, eindringen, hineindringen:
akmens iesitas kādas trīs asis zemē JK. II, 125. luode iesitās siênā, ausīs iesitās muzikas skaņas Stari II, 509. iesitās savāda smaka nāsīs Etn. II, 176;

2) einfallen
Dond.: kas gudriem brāļiem bij iesities prātā LP. IV, 211;

3) [plötzlich eintreten (vom Winde)]: lāgu lāgiem iesities dienvidu vējš.

Avots: ME II, 63, 64


ieslodzīt

ìesluôdzît, tr., einperren: sievu iesluoga pils pagrabā LP. VI, 1036. ve̦lns tur vienā alā iesluodzītas dvēseles VII, 30.

Avots: ME II, 67


iesmacēt

[ìesmacêt,

1) tr., faulen und stinken machen (Essbares):
iesmacēsi vēl gaļu tik ilgi turē̦dams C.;

2) intr., zu faulen und stinken anfangen:
kuoks var ūdenī iesmacēt Warkh.]

Avots: ME II, 67


iespostīt

ìespuostît, ìespuostuôt, tr., einsperren, einschliessen: iedami tie uzgājuši iespuostītuo lāci Etn. III, 111. zinātāji iespuostuot pūķa siekalas pudelēs LP. VI, 81. se̦nuos laikuos turējuši putnus iespuostītus tikai mē̦slu dēļ Mzv.

Avots: ME II, 72



iestādīt

ìestãdît, tr., einpflanzen, einsetzen, stiften: dārzā kuoks, kāpuostus. de̦dzamais upuris iestādīts IV Mos. 28, 6. guli, kur tevi pats dievs iestādījis Tr. IV, 2. Subst. ìestãdĩjums, die Einsetzung, Verordnung, Institution: tāpēc turait šuo lietu par iestādījumu! II Mos. 12, 14.

Avots: ME II, 72


iestāt

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72


iestūķēt

ìestũķêt [Salis], hineinstopfen: iestūķēja sev mutē ce̦ptu uolu piku Turg. Pav. ūd. 101.

Avots: ME II, 74


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ietraukt

ìetraukt,

1) eine gewisse Quantität (von Obst) abschütteln;

[2) ietraukt ābeli, die Äpfel vom Baum zu nehmen beginnen
Drotsh.;

3) werfend treffen:
nevarēju ābuolam ietraukt Lis.;

4) schnell herein -, hineinfahren
Ruj.] Refl. - tiês,

1) sich wohin beeilen, wohin geraten
Spr.: vējš, kuŗš ātri ietraucās viņas ziedu kruonītī MWM. X, 127;

[2) sich eilig hineindrängen:
viņš ietraucās, kaut gan tur vietas nebija Kokn.].

Avots: ME II, 83


ietriept

ìetriept, tr., einschmieren: tu arī esi tur kuo ietriepis? MWM. VIII, 216.

Avots: ME II, 83


ietrupināt

[ìetrupinât,

1) modern machen:
lecekli jeb lecektī zemes ietrupināt Kl.;

2) trocken faulen machen:
viņš ietrupinājis kartupeļus, ilgi laukā turē̦dams Jürg.]

Avots: ME II, 83


ietvert

ìetver̂t, tr.,

1) einsetzen:
cirvim kātu ietversim BW. 13004;

2) enthalten:
nespēj izjust tuo saturu, kas viņuos ietve̦rts A. Up. Refl. - tiês,

1) = ieķerties: zirgam ietverties iemauktuos, einem Pferde in die Zügen fallen Brasche;

2) enthalten sein:
vilnā ietveŗas daudz gaisa Pūrs III, 67. Ausekļa skats še sevišķi ietveŗas vārduos Vēr. I, 1521.

Avots: ME II, 84, 85


ievadīt

ìevadît,

1) herein -, hineinführen, herein -, hineingeleiten:
saimniece ievadīja ciemiņus istabā; luopus mājās Kaudz. M.;

2) eine Einleitung machen:
kuo tur ievadīt? Dr.

Avots: ME II, 85


ievaldīt

ìevàldît, tr., bewältigen, zähmen: raugi tu negantnieku zirgu ievaldīt! LP. V, 330. pātaga, ar kuo lāčus ievaldīt VII, 788. viņš nevar vienu sievu ievaldīt II, 13. ievaldi nagus, vergreife dich nicht tätlich. nevari nagus ievaldīt, - cietinu! LP. VI, 1, 227. [tie iemīļuo šurp un turp skraidīt un neievalda savas kājas Glück Jer. 14, 10.]

Avots: ME II, 86


ievērpt

ìevḕrpt, tr., einspinnen: tur savu mūžu iekšā ievērpu MWM. VI, 3. matuos tam nepielūdzamais laiks jau sen- dienām baltus pavedienus ievērpis Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einspinnen: nakts spigulītis zālē ievērpjas Asp.

Avots: ME II, 88


ievilstīt

ìevilˆstît (freqn.) und ìevilˆt, herein -, hineinlocken: dzied purviski, dzied āriski, mūs[u] māsiņu ievildams Ltd. 2285. [viņš mani ievīlis savā kambarī U., er hat mich trügerisch in seine Kammer gelockt. viņš mani ievīlis savuos nedarbuos U., er hat mich trügerisch zum Teilnehmer seiner schlechten Handlungen gemacht. Refl. - tiês U., sich einschleichen: tur ir kādi cilvē̦ki ievīlušies Glück Jud. 1, 4.]

Avots: ME II, 89


ievirst

ìevirst BW. 31878, ìevirstiês,

1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st 2 (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;

2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;

[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]

Avots: ME II, 89


iezilēt

ìezilêt, (teilweise) blau werden: iezilējis zutis Turg. Pav. ūd. 37. [putra čuguna katlā ilgi stāvē̦dama iezilē Oppek. drēbes tīri neizmazgātas iezil(ē) Stom.]

Avots: ME II, 91


iežvadzināties

ìežadzinâtês, anfangen zu schwatzen, zu krächzen: žagata ar baltām acīm tur˙pat egles galā iežadzinās LP. V, 139.

Avots: ME II, 93


igvartis

igvartis,

1) ein kleiner Teich in der Nähe des Hauses
Blied. n. Etn. IV, 34. igvartis - mazs ar dēļiem izbūvē̦ts dīķītis putniem kur uzturēties, īpaši muižās Frauenb.;

2) = igvāts A. XIV, 408; [in Bershof in der Bed. 2 igvārts (Genitivform nicht angegeben); in Mitau igvārte].

Avots: ME I, 702


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


iklaida

iklaîda ,* die Zerstreuung: viņš citur meklē izklaidu RA.

Kļūdu labojums:
iklaida* = izklaida*

Avots: ME I, 751


ikli

[ikli "?": ka jūs it ikli (genau?) un pareizi tuo varieta paturēt Manz. Post. I, 384. viņš ikli skaita visas nedēļas II, 46. Hierher auch (oder zu ikls?) ikla ticība GL.?]

Avots: ME I, 704


ildzināt

il˜dzinât (li. ìlginti), tr.,

1) längern, verlängern, fristen:
brigdi beidzamuo vēl it kâ ildzinātu MWM. VI, 768;

2) lange behalten:
kur viņu tikmē̦r ildzināja, kamē̦r nuoziedznieks nāca nuolūgties A. XV, 2. 24; [

3) (ver)zögern, auf die lange Bank schieben U.] Refl. -tiês, sich lange aufhalten, zögern, anhalten:
kou viņš tur ildzinās? dziļāk mūsu atmiņā iespiežas un ilgāk ildzinājas jauki piedzīvuojumi nekâ nekuoši un bēdīgi atgadījumi Pūrs I, 25.

Avots: ME I, 705


ilgām

il˜gãm,

3): auch ohne cik: i. tad tur "cik ilgi tad tur" Sessw.

Avots: EH I, 429


imma

imma, Kaprize, Starrköpfigkeit, [slikta im̃ma, schlechte Gewohnheit Burtneek; "slikta daba, slikts raksturs" Karkel].

Avots: ME I, 707


īpaš

ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì 2 ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501


ir

II ir, [ir̂ Kl.] (li. yrà), ist, sind, die III Pers. Sing. u. Plur.;

1) als Kopula wird ir ausgelassen, wenn kein Missverständnis zu befürchten ist: akmens smags. Statt des negierten ir (neir) wird nav gebraucht: viņš nav laimīgs, er ist nicht glücklich.
Der Debitiv heisst jābūt statt jāir; letzteres kommt jedoch in der Schriftsprache zuweilen vor: jums jāir (= jābūt) muodrīgiem;

2) es gibt, ist, existiert;
in dieser Bedeutung kann ir nie weggelassen werden: ir dievs, kas par visiem valda. tur ir gan kuo redzēt;

3) ir wird gern wiederholt in der Sätzen, wie:
vīrs tuomē̦r gulējis, kas ir, ir. der Mann habe dennoch geschlafen, dem sei, wie ihm wolle LP. VI, 254. puisis lē̦tāki nede̦r kâ uz vienu ķēniņa muižu, kas ir, ir IV, 108. kas tad ir, lai ir VII, 976. Zuweilen wird dem positiven Satz ein negativer angeschlossen: meita nevarējuse saprast, kas ir, kas nav LP. IV, 74. [S. Le. Gr. 551 und 556.]

Avots: ME I, 708


irstīties

ir̃stîtiês, -uos, ĩjuos, freqn. von ir̃ties, hin und herrudern: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā Durben.

Avots: ME I, 710


īs

īs (wohl für * īz, [s. Le. Gr. § 535]), veraltete PRäp. mit dem Dat od. Akk. - Intsr., bis: īs pat nāvei Manz. Post. 44. īs šim, bis jetzt Manz. Post I, 95; īs pļaujamam laikam, bis zur Erntezeit I, 194; īs pašu nakti II, 57; īs tuo, bis dahin Manz. Lettus; auch mit d. Gen.: īs nāves Post. I, 520. [Auch bei Glück dies īs: redzēju... iš manim nākam Apost. 11, 5. četras dienas īs šuo pašu stundu Apost. 10, 30. cēlās nuo turenes īs vienam kalnam I Mos. 12, 8.] Schon Adolphi kennt īs (bei Manz. izs geschr.) nur von Manz. Werken.

Avots: ME I, 837


istaba

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711


īstens

ĩste̦ns, ìstins 2 Kl., eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa, leiblich. es dzīvuoju īsten[i] (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā, zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]

Avots: ME I, 837, 838


īsts

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838


īsums

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838


īvere

ĩvere: īverē dzīvuot, im Streit leben Gramsden; Plur. ĩveres,

a) "dusmas" Perkunen;

b) Sorgen, Kummer
NB.: atkal jaunas ī.: me̦rga saslimusi. es nevaru vairs tās ī. izturēt.

Avots: EH I, 502


izākstīt

izākstît, tr., zum Narren machen, verhunzen, verunglimpfen: bē̦rnu, valuodu. Refl. -tiês, zur Genüge sich geckenhaft gebärden, rasen, tollen, sein Wesen treiben: dziedātājs apklus, šâ tâ izākstās un turpina JR. IV, 203. putenis visādi izākstās skurstenī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 714


izara

izara, eine beim Pflügen entstandene grabenähnliche Vertiefung: kad uz malām tīrumu ar (kad nuo malām sāk art), tad īsts grāvis tīk viducī, ta ir i. Ramkau. izarās neaug; tur plika zeme paliek ebenda.

Avots: EH I, 432


izaugt

izaûgt [li. išáugti], intr.,

1) heraufwachsen, hervorgehen:
tur izauga kupla liepa BW. 13250, 11. lai laime izaug iz šis asaru rasas Rainis;

2) = uzaûgt, aufwachsen:
izaugu pie māmiņas kâ gaŗa kaņepīte BW. 13393. viņš jau izaudzis liels. izaugušu meitu ņēmu BW. 11370.

Avots: ME I, 713


izbažīties

izba˛îtiês, sich zur Genüge sorgen (bekümmern): kuo tur nu izbažīsies (was wird man sich sorgend erreichen) - tik˙pat ne˙viens sava likteņa neizbēgs! AP.

Avots: EH I, 433


izbērt

izbẽrt [li. išbérti], tr., ausschütten: tie izbēra savus maisus I Mos. 42, 35. Fig., rasch hersagen, ableiern: ce̦turtais bauslis tika izbē̦rts kâ ar bēršanu A. XI, 102.

Avots: ME I, 716


izbiras

izbiras Kastran, Hofzumberge, etwas Ausgestreutes, Abgefallenes viņa laukā izbiras neciešu LP. V, 308. šur tur sitās zvirbuļu bari ap siena izbirām A. XVI, 700. saimniece izvārīja izbiru putru. [siena izbiras Fest.]

Avots: ME I, 716


izbļaustīt

izbļaûstît (freqn.) und izbļaût,

1) aus-, verschreien:
ve̦lns nav tik me̦lns kâ izbļauts;

2) ein Geschrei ausstossen:
izbļaut nāves kliedzienu A. XX, 232;

3) schreiend emporschnellen lassen:
tur skurstenis bļaun, šķiet, izbļaus gaisā kuģi MWM. XI, 260. Refl. -tiês, sich ausschreien: lai bē̦rns izbļaujas. mežā krietni izbļaustījāmies, im Walde haben wir nach Herzenslust geschreien.

Avots: ME I, 717


izbļorrāt

izbļor̃rât Salis, ausschwatzen: vai tad tu kuo vari paturēt? tu jau visu izbļorrā.

Avots: EH I, 435


izbrukt

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719


izbūve

izbũve, der Ausbau: se̦nās akmeņu izbūves Antr. III, 40. rakstura izbūve Druva I, 1290.

Avots: ME I, 720


izčakstināt

izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439



izcelāt

izce̦lât, ‡

2) (hebend) zerreissen
(tr.): tur zeme ir tāda, ka izce̦lā saknes Seyershof (d. h., der Boden ist feucht gewesen, und, beim Gefrieren sich zusammenziehend, zerreisst er die Wurzeln der Pflanzen).

Avots: EH I, 437


izcilt

[izcilˆt 2 (li. iškìlti) Ruj., sich erheben: kur kurmis rakņājas, tur zeme izcilst.]

Avots: ME I, 721



izčūkstēt

izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440


izdailēt

izdailêt, izdailinât (li. išdàilinti), izdaiļuot, tr., verschönern, ausbilden, bilden: balsi, dvēseli, garu, prātu, sirdi, talantu. izdailināti cilvē̦ki mums pasniedz (dziesmas), lai pacilātu un izdailē̦tu svē̦tkus - tur deja gan de̦r Rainis. vajag izdaiļuot garu tâ˙pat, kâ ārieni MWM. XI, 188. Refl. - tiês, sich verschönern, sich ausbilden, sich veredeln: sirds izglītuojas un izdaiļuojas Vēr. II, 673; "sich schön machen vor Leuten" Gr. - Sessau: ej, meitiņ, uz balli izdaiļuoties.

Avots: ME I, 724


izdarīt

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. 2 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725


izdaudzināt

izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.

Avots: ME I, 725, 726


izdaudzīt

izdaũzît (li. išdaužýti), tr.,

1) ausschlagen:
luogus

2) ausklopfen:
drēbes, ce̦puri Kaudz. M. putekļus nuo grīdse̦gas A. XIII, 619. viņš pastalas izdauzīja ar akmeni uz akmeņa daudz˙maz pēc kājas Baltp. nagliņas viņš izdauza taisnas A. XX, 76;

[3) durchprügeln.
] Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust schlagen, klopfen, sich satt klopfen:
izdauzījāmies tur ap āra durvīm A. XI, 110;

2) sich austollen:
bē̦rni, diezgan e̦sat izdauzījušies; nu tik gulēt;

3) sich lange umhertreiben:
viņš pa visu pasauli izdauzījies.

Avots: ME I, 726


izdēdēt

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727


izdega

izde̦ga (li. ìšdaga),

1) eine ausgebrannte Stelle im Walde, Brandstelle;
izde̦gas - vieta, kur mežs izdedzis, bet īpaši sūnājs, tā ka tur ve̦'lāk sa- krājies ūdens, nedziļš Gold. n. Etn. I, 32. kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs? Aps. izde̦gā aug tikai stiebri un zaķa lini AU.;

2) die Rodung:
žē̦luo, dievs, tuo tautieti, kas izde̦gu (Var.: de̦gumus) dedzināja! BW. 29264, 2. izde̦gā baļķi cirtu 22020. izde̦gā zaļa zāle 29239;

3) eine von der Sonnenglut ausgebrannte, versengte Stelle:
saules izde̦gā tirkš sienāzis A. XX, 516.

Avots: ME I, 726


izdeves

izdeves, izde̦vas,

1) die Ausrüstung, Aussteuer:
kalējiene apgādāja jaunas izde̦vas un nuoveda tad dē̦lu skuolā Neik.;

2) die Herausgabe der Aussteuer, der Abschiedsschmaus dei der Heruasgabe der Aussteuer, die Hochzeit im Hause der Braut:
pēdējuo maltīti, kuo brūtes mājās turēja, sauc "izde̦vas" BW. III, 1, 21. brāļam kāzas, man izdeves tai vienā rudenī BW. 27940. vai nu būs brāļam kāzas, vai māsai izdeviņas. cik daudz asaru nerit meitu izdevēs. šuogad kāzas, šuogad kāzas, citu gadu izdeviņas BW. 21046. izdeviņu namā brūtes radi me̦t naudu BW. III, 3, 622.

Avots: ME I, 726, 727


izdirbt

izdir̂bt 2 (li. išdìrbti) ausrichten: kuo tu tur atkal esi izdirbis Wain.

Avots: ME I, 728


izdot

izduôt,

2): me̦lni audi labāk izduod (machen hervortreten, bringen zur Geltung)
rakstu Auleja. liecību i. (= izteikt) Strasden. viņš ne˙kā negrib i. (verraten?) nuo savas dzīves ebenda;

5): i. visus jē̦rus Frauenb. ("lē̦tā naudā"), Iw., Puhren, Siuxt, Strasden. Refl. -tiês,

1): rudzus jau tâ neizdevās (man verkaufte nicht so vollständig)
kâ citu labību Siuxt. diezgan jau izdevuos (habe genug mich zu beschlafen erlaubt) tai laikā, kad... Anekd. IV, 165; i. uz beidzamuo, alles Geld ausgeben Diet.;

3): geschehen
AP.: nezinu, kâ tas tâ varēja i.;

6) verausgabt werden:
labs izduodas, ļauns paturas (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Subst. izduôšanâs, das Gelingen: uz labu izduošanuos! Dunika.

Avots: EH I, 444


izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731


izdzirst

izdzìrst: izdzirst, ka mēs tur e̦sam Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Sonnaxt u. a. Refl. -tiês, vernehmbar, bekannt werden Auleja: ar laiku izdzirsies, kas tiê dega.

Avots: EH I, 445


izdzirties

izdzirtiês [li. [išsigìrti], sich rühmen, prahlen: tautu dē̦ls izsidzīre, dižus radus turē̦damas Rutzau n. RKr. XVI, 217.

Avots: ME I, 732


izdzist

izdzist

2): kad saltā laikā kauj cūku, gaļa labi izdziest Sonnaxt. tur tik darba vaina: viņš ir sakarsis un izdziest Heidenfeld;

4): ve̦lns, kur viņi izdzisa (izputēja)! Heidenfeld.

Avots: EH I, 445


izdzīve

izdzîve, leichtes, genussvolles Leben, [vaļīga, uomulīga dzīve sabiedrībā vai viesībās Fest., Stelp.]: man bij it branga izdzīve LP. VI, 146. tur vaļīga izdzīve Vēr. I, 764. cik tur laba izdzīve! LP. VI, 453. plaša (Egl.), zaļa izdzīve Kaudz. M.

Avots: ME I, 733


izgādāt

izgãdât (li. išgodóti "ausdenken"),

1): ļaudis netaisnību uz cilvē̦ku izgādā (mit ostle. iz- für uz- ?) Auleja; sich erinnern
Lös.: nevaru i., kādus vārdus tur runāju.

Avots: EH I, 447


izganīt

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736


izgāzīt

izgâzît, wiederholt wackeln machen, zum Umsturz bringen: izgāzītas sētiņas Blaum. Refl. - tiês, auseinanderfallen: izgāzījušās sienas Druwa I, 164.

Avots: ME I, 737


izgāzt

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. 2 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738


izgluris

izgluris (unter izgļuris),

1) = izgļuris: durvju ruokturis i. (oder izgluris ) Schibbenhof;

2) "faul geworden"
Smilten.

Avots: EH I, 448


izgraizas

izgraizas, herausgeschnittene Stückchen, Schnitzel: saimniece nedeva gaļas vienā gabalā, bet tik tādas izgraiziņas, pati paturējusi labumu PV.

Avots: EH I, 449


izgrudums

izgrudums "= izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450


izgrūstīt

izgrûstît, tr., freqn.,

1) wiederholt jemand gehörige stossen:
tur vēl viens uotru izgrūstīja, lai tak eimuot iekšā RSk. II, 142;

2) auseinanderstossen:
pāris krē̦slu izgrūstīti Vēr. II, 693. Refl. - tiês, sich gehörige herumstossen: labi izgrūstījušies, tie atkal salaba.

Avots: ME I, 740


izguļa

izguļa, gemütliches Schlafen, Ausruhen: tur bija laba izguļa. tīšām iešu pie kalniņa, izguliņas (izguļiņas 22256) gribē̦dama BW. 10826; 12502. nuosist mēnesi nevajadzīgā svē̦tku gardēdībā un izguļā Duomas II, 97.

Avots: ME I, 741


izgulēt

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. 2 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izjukt

izjukt,

1) verwühlt, zerzaust, vermischt werden:
bārda, mati izjukuši;

2) fig., auseinandergehen, zu Wasser werden, vereitelt werden:
saime arī izjūk A. XX, 39. izjucis viss pūliņš Aps. kāzas izjuka LP. VI, 369. dievam izjucis nuoduoms VI, 449. nuo prāta izjukt, den Verstand verleiren;

3) werden, erspriessen:
redzēsim, kas tur izjuks. ne˙kas gudrs neizjuka LP. V, 201.

Avots: ME I, 745


izkacēt

izkacêt, hervorholen, herauskriegen: kuo tur ve̦lna izkacēsi, kad nebiji ielikuse BW. 25195, 6. [tev, brālīti, gaŗas ruokas, tev jāiet izkacēt BW. 34677.]

Avots: ME I, 746


izkalēties

I izkalêtiês, lange etwas entbehren, nuo kaut kā ilgi būt atturē̦tam, piem. nuo ēšanas Lös. n. Etn. IV, 34; heisshungrig sein: e̦smu visai izkalējies Fest., Bers.

Avots: ME I, 747


izkalst

izkàlst: tur izkalta viss ūdens Pas. VIII, 220; "izslâpt" Siuxt: visu cē̦lienu izkaltis, - nu viņam gribējās dzert. ‡ Subst, izkaltumi, dürres Laub, Gras: pa mežu ir ve̦ci i., ve̦cas zâles, izkaltuse grīsla Orellen.

Avots: EH I, 452


izkārnīt

izkā`rnît,

1): izkārnījis visu ve̦zumu (hat den gesamten Inhalt der Fuhre durcheinandergeworfen, ausgewühlt)
Orellen;

2): reinigen
- auch Saikava: i. aku, linu mārku, atejas vietu Grünw. (namu) izkārnītu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 46, 66); ‡

4) ausroden
Salis: tur bij kārnums izkārnīts. es div[as] pūrviet[as] izkārnīju plav[u].

Avots: EH I, 454, 455


izkladzināt

izkladzinât, tr., gackernd verkündigen, ausposaunen: rītā tā aizskriešuot tur izkladzināt, ka šis e̦suot piedzēries A. U. Refl. - tiês, zur Genüge gacken, schwatzen; ausposaunen: par tuo jūs jau diezgan e̦sat izkladzinājušās.

Avots: ME I, 751


izkņēgāt

izkņẽ̦gât,

1) zerbröckeln
Frauenb: bērniem nevar ļaut maizi (gaļu) i.;

2) =izknẽ̦gât, izņakât: i. ēdienu C., Dunika, Stenden. Refl. -tiês Stenden, eine Zeitlang, sich nur das Beste aussuchend, mit langen Zähnen essen: tur viņš izkpē̦gājās, bet ne˙kuo neapēda.

Avots: EH I, 458


izkūkot

izkùkuôt,

1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês,

2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.

Avots: EH I, 459


izkūlot

izkũluôt, izkũlât, intr., ausschiessen, lang auswachsen, sturppin werden: stipri iezē̦lušie rudzi rudenī izkūluo, tāpēc ka laikā tie nav nuoganīti Siuxt.

Avots: ME I, 758


izkūpināt

izkûpinât,

1) tr., verrauchen:
pieci rubļi tu izkūpini par gadu gaisā Blaum. pīpis jau izkūpināts;

2) mit Hilfe von Rauch verscheuchen:
nuo turienes izkūpināt zvē̦ru Lautb. Marģeris 41.

Avots: ME I, 758


izlaideniski

izlaîdeniski, nachlässig, zerstreut: tu gluži izlaideniski izturies AP.

Avots: ME I, 760


izlēcināt

izlēcinât, fakt.,

1) heraus -, hinausspringen, entgleiten lassen:
zirgu nuo ilksīm. mušiņa bēra, pelīte mala, gailītis sē̦nalas izlecināja RKr. XVI, 196. apkārtne izlecina cilvē̦ka raksturu nuo parastām sliedēm Stari I, 374;

2) betanzen:
izlecina šuovakar pagasta meitas Līg.;

[3) izl. bē̦rnu Odensee, ein Kind, es aufrecht haltend, schnell und wiederholt in die Höhe heben].

Avots: ME I, 763



izliet

izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;

2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;

3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,

1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;

2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;

3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.

Avots: ME I, 765


izlikt

izlikt, ‡

3) darstellen, auseinandersetzen
(r. изложить!): tur viss tik jauki izlikts Janš. Dzimtene IV, 134 (ahnlich 193);

4) verausgaben, ausgeben
Frauenb.: skuopulis ne˙kā negrib i.

Avots: EH I, 463


izmaknīt

izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465


izmaksa

izmaksa, die Bezahlung, Auszahlung, Zahlung, Ablohnung, der Kostenaufwand: cik man tur tās izmaksas? Kaudz. M. nauda strādnieku algu izmaksām Purap. citādi ieme̦sli algas agrākai izmaksai nee̦suot atzīstami Etn. III, 156. man visādas izmaksas, tīri galva reibst Alm.

Avots: ME I, 768


izmaksāt

izmaksât,

1) tr., aus -, bezahlen:
kad mīlestību ravē̦tu šurpu turpu izmaksāt kâ naudu Rainis. kalpiem izmaksāt algu. naudu nevajadzējis izmaksāt LP. VII, 193;

2) intr., kosten:
mantas nuovedām ve̦se̦las, lai gan diezgan dārgi izmaksāja A. XIII, 520.

Avots: ME I, 768


izmaldīt

izmàldît, umherirrend durchstreifen: maldīdamies tur maldījušies un... visu izmaldījuši, kuo vien var i. Kaudz. Izjurieši 242.

Avots: EH I, 465


izmeklēt

izmeklêt, tr.,

1) aussuchen, durchsuchen, untersuchen:
izmeklēju bē̦rzu birzi, kâ ar sluotu izslaucīju BW. 30894, 10. lai dieviņš izmeklē tur līgaviņu 11015. izmeklējuši visas malu malas LP. VII, 459. tiesnesim jāizmeklē, kam taisnība;

[2) erwählen
U.: izmeklēt par tiesas vīru.] Refl. - tiês,

1) für sich aussuchen:
jauna gada naktī visi mājas cilvē̦ki izmeklējas vienādus skalus Etn. II, 5;

2) lange vergeblich suchen:
tas izmeklējas zuobeņa Etn. II, 22. Gew. mit d. Akk.: izmeklējušas visas malu malas Etn. IV, 85 od. pa malu malām, pa pus˙pasauli LP. VII, 678. pa visu pasauli tuo izmeklējies, bet velti VII, 42. sievu izmeklējies ilgi juo ilgi LP. V, 307. viņš gan izmeklējās, bet zirgs kâ pazudis, tâ pazudis JK. III, 75. Subst. izmeklējums, die Untersuchung: bez kādiem tāļākiem izmeklējumiem nuoteikt, ka tas būs Vēr. II, 13.

Kļūdu labojums:
izmeklējušas = izmeklējušies

Avots: ME I, 770


izmīņāt

izmĩņât (li. is(mýnioti), tr., austrampeln, austreten: izmīņāts ceļš Etn. IV, 33. kur izmīņāju, tur vēl labāk aug LP. VI, 594.

Avots: ME I, 773


izmirdzēt

izmirdzêt, zu Ende leuchten, aufhören zu leuchten: tur mans sapnīt(i)s zvaigznes lasa, kuŗas izmirdz līdz ar viņu Druva II, 700.

Avots: ME I, 772


izmīt

izmĩt (li. išmìnti), tr.,

1) austreten:
jūs turaties uz pārāk izmītām te̦kām Vēr. [izmin manu vēderiņu! BW. 34516;

2) gerben
U. Refl. - tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: div[i] mušiņas izminās (Var.: saminās) BW. 35081, 5 var.]

Avots: ME I, 773


izmodināt

[izmuôdinât, tr., aufwecken: izm. uotru nuo miega.] Refl. - tiês, energisch jem. aufzuwecken bemüht sein: sieva gan izmuodinājusies tur tādu laiku, bet nevarējusi atmuodināt LP. V, 373.

Avots: ME I, 775


iznākt

iznãkt [li. išnókti "созрѣть"], intr.,

1) herauskommen:
vai nuo elles tas iznācis? BW. 15627, 4;

2) heraus -, aus -, hervorgehen, zustande kommen, werden:
kur ne+kas nav, tur ne˙kas neiznāk. dievs duod tur aiziet, kur māmiņa iznākusi Ltd. 1614. izsitumi iznāk. nuo viņa ne˙kas labs (labs strādnieks) nevar iznākt. meitai nuo precībām ne˙kas neiznācis LP. III, 99. ja brūte, brūtgāns saķeŗas, tad iznāks precības LP. II, 4. nuo viņiem iznākšuot reiz pāris Wil. te jau lemeši neiznāk LP. V, 235. nuo tā pūliņa viņam ne˙kas neiznāca Etn. II, 180. iznāca strīdi, kautiņi. iznāca viss gaismā LP. VI, 716. valuodas bij iznākušas MWM. XI, 263;

3) sich treffen
(mit abhäng. Inf.): saimniekam iznācis ap pusnakti jāt LP. VII, 983. viņam ne˙kad nebij iznācis nuoiet cirkū Poruk. [Refl. - tiês,

1) sich treffen:
man tâ iznācās, ka es viņam aizgāju līdz Nigr.;

2) wiederholt vergebens kommen:
iznācies par velti.]

Avots: ME I, 775


iznesība

iznesĩba: saturīgs un atturīgs ... iznesībā ("?") Janš. Līgava I, 86.

Avots: EH I, 468


iznest

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234;

5) "tur%C3%AAt">izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.;

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês,

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243;

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468


izogot

izuôguôt ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, nach Herzenslust Beeren sammeln Janš. Dzimtene V, 48: tur var i., cik patīk Jürg.

Avots: EH I, 492


izost

izuôst, tr., herauskriechen, auswittern, Geheimnisse erforschen: lai gan mēs tuo lietu tik sle̦pe̦ni turējām, tuomē̦r viens izuodis Grünh. tu esm pratis pielīst pie stiprākiem, viņu uzskatus izuozdams JR. V, 12.

Avots: ME I, 823


izpaisīt

izpàisît, ‡

2) durchprügeln:
tie ... izpaisīja tuo Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 188). ‡ Refl. -tiês, für sich (Flachs) ausschwingen Kaltenbr.: linus ļauteņi tur izpaisējās.

Avots: EH I, 470


izpigāties

izpigâtiês, irgend wie sich durchschlagen, durchkommen: cilvē̦kus viņš netur un negrib šâ tâ izpigāties Wain.

Avots: ME I, 779


izplēnēt

izplẽnêt (li. išplė´nėti),

1) verlodern, verglimmen
Grünh.: ugunij izplēnuot JK. VI, 32. dzirksteles izplē̦nē̦damas bira šur un tur Kleinb.;

2) abnehmen bis auf Haut und Knochen, in Verfall geraten, dahinschwinden:
cik ne˙sen vēl bija zaļuoksnis kâ uozuols un nu jau izplēnējis MWM. IX, 894. daži pumpuri izziedējuši un izplēnējuši Janš.

Avots: ME I, 782


izplivināt

izplivinât, eine Zeitlang im Winde flattern lassen. Refl. -tiês, eine Zeitlang (im Winde) flattern Salis u. a.: karuogs tur izplivinājās visu dienu.

Avots: EH I, 473


izpūdēt

izpũdêt, izpũdinât, tr., ausfaulen lassen, faulen machen: zemi vajag labi izpūdināt. lapas tur izpūdēs pļavu pa˙visam RSk. I, 82. sniegs izpūdējis labību.

Avots: ME I, 787



izredzēt

izredzêt,

1) aussehen, sich nach etw. aussehen, ausspähen, genau besehen:
kalnā kāpu, juo kalnā, lai varē̦tu izredzēt tautu dē̦la bagātību BW. 25919. mît es gribu kumeliņu, bet nemīšu šuovakar; mîšu rītu saulītē, lai varē̦tu izredzēt BW. 30242, 1;

2) ausersehen, auserwählen:
dieva izre̦dzē̦tie; izre̦dzē̦tuo tauta. Juris aplaimuos savu izre̦dzē̦tuo LP. VII, 33;

3) gründlich besehen, erleben, erfahren:
tu biji tāļu izstaigājis, tu bij daudzi izredzējis BW. 19, 1. lai dievs neduod tuo uotram piedzīvuot, kas Krišam bij jāizre̦dz Dok. A. Refl. - tiês,

1) sich gründlich besehen, ansehen:
nav tur sagaidāma ne˙kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

2) sich ausersehen, auserwählen:
dievs izredzēsies par de̦dzamu upuri jē̦ru I Mos. 22, 8;

3) erleben, erfahren:
tik bē̦du jāizre̦dzas Aps. kur jau viņa nebij izredzējusies? A. XVI, 781.

Kļūdu labojums:
rīta saulītē, lai vaŗē̦tu = rītu saulītē, lai varēju

Avots: ME I, 791


izsalt

izsalˆt (li. iššálti), intr.,

1) ausfrieren, erfrieren:
tur arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju Vēr. II, 606. kâ tad jūs ziemā neizsalstat tādā būdā? A. XI, 153;

2) durchfrieren, unter der Kälte leiden:
braucuot jau tad izsalām gan Stari II, 171. nu nāc, apsildies, tas de̦r pēc dienas izsalšanas JR. IV, 71; so gew. refl. - tiês: drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. bijis līdz beidzamam izsalies Etn. IV, 26. būsi jau diezgan izsalies A. XII, 135.

Avots: ME I, 795


izsardzīt

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795



izsēt

izsẽt, Refl. -tiês,

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479


izskalot

izskaluôt [li. išskaláuti], tr., ausspülen: izvārītuos aude̦klus izvēlē un izskaluo Etn. III, 71. tur upes malā kūtij bij izskaluots pamats LP. IV, 102. jāizskaluo rīkle nuo nedēļas putekļiem.

Avots: ME I, 797


izskata

izskata, izskate, das Aussehen, das Äussere, die Aussicht: viņai pazuda gaudulīga izskata LA. tur tiem ir laba izskate Dünsb. bij branga izskate uz turieni Sil. (Gew. izskats).

Avots: ME I, 798


izskatīt

izskatît, Refl. -tiês,

4): tur izskatās ne skapis, bet ... pilsē̦ta Pas. V, 404 (aus Rositten).

Avots: EH I, 479


izskatīt

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798


izšķērdējs

izšķē̦rdẽjs, der Verschwender: kur tē̦vs krājējs, tur dē̦ls izšķērdējs.

Avots: ME I, 810


izšķira

izšķira [Nigr.], izšķīriens, der Unterschied, Unterheidung, Ausscheidung: tur ne˙kādas izšķiras nav Edw. viņiem nav ne˙kādas izšķiras: dara, kâ tik iekrīt Ar. tur nav izšķīriena ne+kāda Siuxt.

Avots: ME I, 811


izslānīt

izslànît,

1) aushauen, eine grössere Menge durchhauen:
šuorīt pusasi izslānīju Lös. iegājām kruogā un izslānījām tur visus;

2) ausdreschen:
riju (gew. izkult) Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 800


izšņakas

izšņakas, Überbleibsel von Speisen, vom Viehfutter: katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst; kuo tur atrada vēl pāri, tās bij izšņakas LP. VI, 286.

Avots: ME I, 813


izšņakāt

izšņakât, izšņakstinât, [izšņakarêt Salis], tr., schmatzend ausschnüffeln, das Essbare aussuchen: cūka izšņakājusi graudus. Refl. - tiês, gehörig schmatzend, die Zähne weisen, fletschen: viņš tur izšņakstinās un laiž mājā LP. VI, 346.

Avots: ME I, 813


izšņūkt

izšņūkt, tr., schneuzen: de̦gunu. Refl. - tiês, sich ausschneuzen: vecene turpināja, lakata stūrī izšņūkusēs Vēr. II, 656.

Avots: ME I, 813


izsprukt

izsprukt (li. išsprùkti), intr., entgehen, entwischen, entfliehen, entgleiten: kādas elles tas izspruka BW. 15627, 9. lai tur man neizspruka gūstāmā cielaviņa 13389, 6. Sprw.: nelaimes brīdī ir nuo cirvja kāta uguns izsprūk. viņš kava visus stiprus, ka ne˙viens neizspruka Richt. 3, 29. šis vārds man tik tâ izspruka. cirvis man izspruka nuo ruokām.

Kļūdu labojums:
tas izspruka = tas izsprucis

Avots: ME I, 804


izspurgāt

izspurgât, ausfasern (?): izspurgāta drēbe - vairāk reižu pāršūstīta un atārdīta, nesaturīga drēbe Saikava.

Avots: EH I, 482


izstīdzēt

izstîdzêt, izstīguôt, izstīgât, intr., Ranken treiben, ins Kraut schiessen, ausschiessen, lang und dünn auswachsen, verkommen: izstīdzējuši kartupeļi. izstīdzējušas apiņstīgas Stari III, 112. nuo turienes izstīdz ragi MWM. IX, 150. tādi jau visi, kam tās vieglās galvas: izstīdz, bāli Latv. izstīdzējis jauneklis Vēr. I, 897. viņa bij izstīdzējusi gaŗumā A. XII, 30. šis daiļums, kuo viņš nebij sastapis pie izstīguojušām pilsē̦tas jaunkundzītēm DL.

Avots: ME I, 806


izstiept

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806


izstilt

izstìlt 2 , -stiļu (Līvāni) od. -stìlstu 2 (Pilda), -stilu, = iztilt, aushalten: nevaru tur ilgāk i. Jāsmuiža, Warkh. nevar savā ādā i. Bērzpils. viņš karstumu labi izstilst Ludsen.

Avots: EH I, 483


izstipt

izstipt,

1): tuo ... tur re̦dzē̦dams tâ izstipušu Dünsb. Vecie grieķi II, 107; ‡

2) izstipis Gramsden "nuosprādzis vai tiktāl pamiris, ka jau stīvs".

Avots: EH I, 483


izšudīt

izšudît,

1) durchstöbern, durchsuchen
Adl., Erlaa, Frauenb., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., PV. "izdze̦nāt": suns izšudījis visus krūmus; kur te nu zaķis tversies! N.-Peb. ja uogas kāda vietā izlasītas, tad uoguotāji saka, kā tur nav kuo iet, ka tur viss jau izšudīts ebenda. viņi izuokšķerēja un izšudīja pēdējuo paeglīti Austriņš Nopūtas vējā 120;

2) "izdāvāt" Meselau. Refl. -tiês PV., = izmeklêtiês 2: suns izšudījās pa grāvju grāvjiem, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 487


izsuinīties

izsuînîtiês, sich gehörig schuppen, scheuern, schaben: skruoderis tur izsuinās LP. I, 131.

Avots: ME I, 807


izsūkalāt

[izsūkalât,

1) (mit ũ C., mit û 2 Dond., Selg., Nigr.) = izsūlât 1;

2) izsũkalât Arrasch, izsũkaļāt (mit u) me̦du nuo šūnām Warkl. izsūkaļātu cigāru mutē turēt Jürg.]

Avots: ME I, 808


izšvipstelēt

izšvipstelêt "?": švipstelis nevar ne˙kā saturēt, viņam vajag i. PV.

Avots: EH I, 487


iztapība

iztapĩba, Dienstfertigkeit, Gefälligkeit, die Art, sich nach dem Sinne anderer zu richten: nuo iztapības tur nav ne miņas Apsk.

Avots: ME I, 814


iztaupīt

iztaũpît, etwas eine gewisse Zeit sparen: kuo tur, cilvē̦ks, iztaupīs?

Avots: ME I, 815


izteika

izteĩka,

1): i. ( "izteiksme, iznesība" ) jam bez˙gala laba: tâ māk darunāt, ka tik klausies! Oknist. jam tik tāda i. ("izlikšanās"), bet ej tu sazini, kâ tur bija! ebenda.

Avots: EH I, 488


izteika

izteĩka ,* gew. iztèiksme *,

1) der Ausdruck, die Ausdrucksweise, die Aussage:
pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī pspēcinātas izteikas A. XI, 633. balss dabūja pareizuo izteiku Apsk. neatrazdams jūtām patiesas izteiksmes Egl. runāt tirdznieciskā izteiksmē MWM. X, 137. runāja me̦klē̦tā izteiksmē Apsk. viņa izteiksmes veids Vēr. I, 1322; auch vom Gesichtsausdruck: gan˙drīz nikna sejas izteiksme MWM. XI, 227;

2) die Äusserung, Erklärung:
Brandess atturas nuo savu uzskatu izteikas A. XIII, 143;

3) der Modus, die Aussageweise:

a) īstenības,

b) pavē̦lamā od. pavēles,

c) vajadzības,

d) atstāstāmā izteiksme,

a) der Indikativ,

b) Imperativ,

c) Debitiv,

d) der Konjunktiv od. modus relativus.

Avots: ME I, 816


iztenterēt

izteñterêt, ‡ Refl. -tiês, sich zum Gehen fertigmachen Schwitten Sessw., Trik.: viņš nevar vien i., iziet uz darbu; tur viņš tenterējas Erlaa.

Avots: EH I, 489


iztirza

iztirza * Plūd., iztirzãjums, die Analyse, Untersuchung, ERforschung: sacerējuma iztirza, stāstu iztirza Plūd. turpina savu iztirzājumu par minē̦tuo jautājumu Vēr. I, 1289. atlikt nepatīkamu lietu iztirzu uz rītdienu Seibolt.

Avots: ME I, 819


iztupināt

[iztupinât,

1) an verschiedenen Orten oder eine längere Zeit hindurch hocken od. sitzen lassen:
izt. bē̦rnu ceļuos Warkh. izt. vistas pa visām pagultēm Bauske. izt. kādu pa cietumiem Arrasch;

2) = izturināt;

3) hinaussetzen:
izt. uotru nuo istabas Warkh., Warkl.; nuo cietuma Lautb.]

Avots: ME I, 821


iztvaikot

iztvàikuôt,

1) tr., ausdünsten:
garaiņi, kuo zeme iztvaikuo un izgaruo;

2) intr., ausdünsten:
nuo vannas iztvaikuoja garaiņi Purap. So auch refl. - tiês: pļavās zeme nuogulējusies, tādēļ mitrums ātri iztvaikuojas Konv. 2 160. Subst. iztvàikuõjums, die Ausdünstung: visu pruojām skaluojuot, kas tur sakrājies nuo iztvaikuojuma Asp.

Avots: ME I, 822


izvaļigs

izvaļîgs, frei, ungezwungen: ce̦turtais izvaļīgi vāļājās tē̦va auzu malā A. XVII, 584. viss tam bija izvaļīgs un pazīstams A. XII, 580. skruoderīšiem un citiem izvaļīgiem cilvē̦kiem Dok. A. tâ kâ kundze bija ar krietnu mantuojumu, tad viņi dzīvuoja izvaļīgi V. Eglītis.

Avots: ME I, 824, 825


izvaražāt

II izvaražât (mit ostle. iz- für uz-?) Kaltenbr. "uzzīlēt": tur neizvaražās ni˙kā.

Avots: EH I, 494


izvērst

izvḕrst (li. išver̃sti), abwenden U. Refl. - tiês,

1) ausarten, sich verändern, wozu werden:
tur dzīvajam cilvē̦ka garam nav jāpanīkst un jāizvēršas A. XI, 470. cilvē̦ki būtu par vis˙nekrietnākajiem neliešiem izvē̦rtušies Pūrs I, 24;

2) sich recht umtun, herumtummeln
St.: viņš labi izvēršas pasaulē.

Avots: ME I, 828


izvērst

I izvḕrst,

1): herauskehren, -wenden
Bers.: i. krūtis Festen, Lös., Peb., Schwanb. guļ, kājas iz˙vērtis Heidenfeld. kamanām sāni par daudz uz āru izvē̦rsli Fest. (hier von einer Wurzelform vērs-). gultas maisu izvērš, kad krata ārā salmus Saikava. lemešus izvērš uz iekšu PV.; umwenden (ein Kleidungsstück) Līvāni, Pilda (von der Wurzelform vērt-), Adl., Lös., Selsau: i. (uz uotru pusi) zeķi, kažuoku; i. drēbei uotru pusi ebenda. izvērta maku: tukšs Geistershof, Heidenfeld; aus der Hand ausdrehen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen"); i. ķibelniekus, Streitigkeiten abhelfen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abhelfen"); "izgruozīt" Mar.: advokāls tiesā lìetu pa˙visam izvērsa;

2) heraus-, hinausstürzen
(tr.) Dunika, Rutzau: izvērtis tuo nuo ve̦zuma;

3) "izplèst" Peb. u. a. Refl. -tiês,

3) sle̦pe̦ni i. (izmukt), sich heimlich ausdrehen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausdrehen");

4) heraus-, hinausslürzen, -fallen
Dunika: pteskaties, ka puišelis neizvēršas nuo ve̦zuma! Dunika. izvērsās nuo ... ruokām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 116. kur arkls pāri gāja, tur uz abām pusēm izvērtās kartupeļi kâ uolas Jauns. B. gr. 3 II, 169.

Avots: EH I, 495


izvilkt

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829


izvingroties

izviñgruôtiês, eine Zeitlang (zu Genüge) turnen, üben: izvingruojā mies līdz apnikai.

Avots: EH I, 496


izvirt

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830


izžmaudzīt

izžmaudzît, (etwas Nasses) oberflächlich ausdrüeken N.-Peb.; kuo nu tur izmazgāja! - tā pat izžmaudzīja.

Avots: EH I, 499


izžūķerēt

izžūķerêt, ausforschen, ausschnüffeln: blēdis jau bija izžūķerējis, ka(d) mans vārds tur nav ierakstīts A. Sausne Emīlis Dārziņš 201.

Avots: EH I, 499


jāču

jãču,

2): j. man ar būs pulka laimes Pas. XI, 159. j. tas zināšuot 217. j. ... princese a[t]kal atbraukšuot VI, 86. j. tie zinās, kâ pāri tikt VII, 471 (ähnlich: VIII, 59 und 366). jājat, brāļi, manu sē̦tu, j. māte mani duos! Tdz. 43053. Nach PS. wird jāč(u) nur mit dem Futurum verbunden, wobei das Verbum etwas dem Sprechenden oder Angeredeten Angenehmes und Erwünschtes ausdrückt.

Avots: EH I, 561


jādelēt

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105


jādīt

jâdît: mit ã Lems.; j. zirgu Sonnaxt. Refl. -tiês: kāds ve̦lns ... tur tad nejādās pa pauri kuram! Kaudz. Izjurieši 248.

Avots: EH I, 561


jakts

jakts, - s, jakte,

1) die Jagd:
iet uz jakti (genuin lett. uz medībām);

2) das Tollen, Rasen:
kas tur par jakti? [Nebst estn. jaht aus mnd. jacht.]

Avots: ME II, 95


jambasts

jam̃basts,

1) der Wirrwarr, Lärm, ausgelassene Fröhlichkeit, das Geschrei, Tollen
AP.: kamē̦r lielcilvē̦ki pa lauku kuopās, bē̦rni iekšā sacē̦luši tādu jambastu, ka bailes klausīties Nötk. tur bija jambasts: sievas kliedza, bē̦rni raudāja, vīri matuos Serb. sākās jambasts vaļā Stari III, 12;

2) Kummer, Unannehmlichkeit
Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95


jara

jara [Drosth.], Lärm, Spektakel: tur bija liela jara. jaru jarām, lärmend, tobend Bers., Erlaa. peles un žurkas taisīja tādu jaru, ka ausis bij jābāž cieti Latv. Vgl. jārs und jora.

Avots: ME II, 96


jārēties

jãrêtiês: auch Salis; tās abas iet tur j. Janš. Līgava II, 265. ‡ Subst. jārêšanâs, das Herumrasen: ja viņam prātā tik jāņuošanās un j. Janš. Līgava I, 51. duomāt uz jārēšanuos un galuošanuos ar puišeļiem 34. savu nepildāmuo jārēšanās kāri A. Brigadere Skarbos vējos 56. ‡ Subst. jārē̦tājies (nom. pl.) PV., Leute, die herumzurasen pflegen.

Avots: EH I, 561


jašu

jašu,

1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;

2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.

Avots: ME II, 96


jauba

[jauba (wohl = jau . ba) "?": jauba šķietas savās ruokās mani turuots (aus einem Gesangbuch des 18. Jahrh.)]

Avots: ME II, 97


jaukt

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98


jaukums

jaûkums, die Schönheit, Anmut, Lieblichkeit: tur daudz dabas jaukumu. patu jaukumu nevarēju kamanās sē̦dē̦dams BW. 564.

Avots: ME II, 99


jaunkungs

jaûnkùngs, der Jungherr: tur bija ieradušies jaunkungi un jaunkundzes. jaunskungs Jēcis, verspottende Bezeichnung eines Menschen. Gew. jaûnskùngs, Gen. jaûnkùnga: jaunskungs Jēci, kam tu brēci!

Avots: ME II, 100


jaunlatvietība

jaunlatviẽtĩba ,* das Jungelettentum: vis˙gaišāk tā laika jaunlatvietības garu raksturuo Krōnvalda Atis Konv. 2 2231.

Avots: ME II, 101


jaunot

jaûnuôt, = jaunināt; das Part. jaûnuôts, neu, erneuert, verjüngt: jaunuots spē̦ks MWM. VI, 538. jaunuotas strūklas tur jaunuotuo dziesmu skaistajai līgavai - zemei teic Akur. tik zaļuoksnēji spirgts nuo skata, tīri kâ jaunuots U. b. 110, 54. [Refl. - tiês, sich verjüngen Wid.]; s. auch jaûnêtiês.

Avots: ME II, 103


jaust

II jaust U., vermögen, können: [puisis nejaũda apturēt zirgu.] briesmas tev draud, lielāks nekâ tu ieduomāt jaud Rainis. Vgl. jaudāt.

Avots: ME II, 104


jautāt

jaũtât [Līn., Nigr., Dond., Bauske u. a., jaûtât 2 Bl.], - ãju (li. jáutoti, [vgl. Būga KZ. LII, 291]), tr., fragen: kas tur kuo jautāt? staigā ceļa jautādama BW. 18579, 7. jautājamais teikums, vietniekvārds Fragesatz, Fragefürwort; jautājamā zīme, Fragezeichen. Refl. - tiês, einander fragen: meita meitu jautājās BW. 5687. Laime uz Leimes jautājās BW. 4376. [Leskien Abl. 299 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 stellen es zu jàust I, ohne die Entwickelung der Bedeutung zu erörtern; doch gr. πυνϑάνομαι "vernehme; frage" zeigt, dass die Zusammenstellung wohl richtig ist.]

Avots: ME II, 104


jautināt

jaũtinât, tr., verhören, mit Fragen belästigen: visi brīnās, ka šis gudrs tur jautina LP. VI, 894.

Avots: ME II, 104


jẽ, Verstümmelung des Namens Jensus: vai jē! kas tur par grāmatām Dünsb.

Avots: ME II, 111


jedināt

jedināt, tr., abquälen, turbieren: drudzis viņu jedina Seew. n. U.

Avots: ME II, 109


jēdzīgs

jẽdzîgs, vernünfgir, verständig, bei Sinnen: zvaniķi, vai tu jēdzīgs? Seibolt. kad tur vēl jēdzīgs būtu iekšā Blaum. jāuzmeklē jēdzīgāks un nuoderīgāks dzīvuoklis A. XII, 802.

Avots: ME II, 111


jegums

je̦gums, die Menge, Masse: tur liels je̦gums siena Bers., Smilt.; viss sabūvē̦ts je̦gumā Treiden.

Avots: ME II, 109


jēlcepa

jē̦lce̦pa,

[1) nicht gehörig ausgebacken Brot:
šuoreiz izde̦vusies jê̦lce̦pa Wenden, AP., Sermus, Fockenhof. krāsns bija vāji kurināta, tâ ka maize paliek jê̦lce̦pā Jürg.];

2) als Schimpfwort
["gļēvs, neizturīgs cilvē̦ks" Grünh.]: jūs leiši e̦sat man tuomē̦r lieli jē̦lce̦pas Degl. Rīga. I, 35.

Avots: ME II, 112


jēlmene

jêlmene [C., jê̦lmane N. - Peb., jê̦lmina Warkh., jê̦lmiņa 2 Ruj.],

1) rohes Fell
Bers.; jēlmenes āda Frauenb., jê̦lmiņa āda Dond., jē̦lmeņu āda Ahs., [jê̦lmaņa āda Wandsen], ungegerbtes Fell;

2) eine aus ungegerbtem Felle verfertigte Pastel,
auch [jê̦lminu PS., Trik., jê̦miņa Ruj., Domopol], jēlmenes od. jēlmeņu pastala genannt Līg.: pastalas bijušas tikai kādam turīgam saimniekam, neģē̦rē̦tas, tâ sauktās jēlmenes A. XX, 53. miruonim kājās āvuši vīzes vai arī jēlmeņu pastalas. bet auklu vietās jēlmenēm bijis jānuocē̦rp vilna LP. V, 58.

Avots: ME II, 112


jemt

jem̃t: auch Ahs., Dunika, Iw., Kal., Kürbis, Lems., OB., Popen, Pussen, Roop, Rutzau, Salis, Schrunden, Sepkull, Strasden, Wainsel, Wilkenhof, mit em̂ Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, mit em̂ 2 Grenzhof n. FBR. XII, 24, Pampeln n. FBR. XIII, 99, mit em Würzau;

1): kas pazudis, kur tuo vairs jems? Ahs. Klements ir je̦mts priekš tevis A. Sprūdžs Asaru liekņa 1935, S. 5. rāceņus j. (ausgraben, aufnehmen)
FBR. III, 107, Strasden: lauki vēd neje̦mti (nenuovākti) Kaltenbr. je̦mams (kad dārzi jānuovāc) laiks Sonnaxt. parē̦ni iesē̦ts. miezis je̦m lielu krūmu (staudet) Iw.;

2): mieru j. Frauenb., sich beruhigen, sich versöhnen;

3): purva zâli izkapts jēma (schnitt)
Tdz. 38053. nazis labai (= labi) neje̦m Kaltenbr. jāje̦m ("= jāgriêž) zarna pušu Linden in Kurl. jemt (schinden) ādu zirgam Frauenb.;

4): jē̦mis izdauzījis visiem (sc.: puôdiem) dibe̦nus Pas. XI, 53. jē̦mis (sācis) pērt Kaltenbr. je̦m iz (= uz) Kriša kliegt Oknist n. FBR. XV, 192;

5): maize maisuos cauri nebija je̦mta Kaltenbr., der Regen hatte das Brot in den Säcken nicht befeuchtet.
Refl. -tiês,

2): viņa suolās j. nepie˙kusdama Frauenb. puikas pā skuolu je̦mas (lernen eifrig)
Kürbis. labība jēmēs = sāka strauji, spēcīgi) dīgt Sonnaxt. jēmēs jis... sašūt drēbes Pas. VIII, 390;

3): zanken, streiten
Kand.;

5): bietes gausi je̦mas (aug) Frauenb, cūka ne˙maz neje̦mas (nebaŗuojas) ebenda; ‡

7) ķer̂tiês 4: jiem tur zivis nejēmēs Pas. III, 287.

Avots: EH I, 562, 563


jēre

jẽre,

1) ein Jahr altes Schaf, Mutterlamm
A. - Rahden, Serb.: tu esi tāda kâ jēres bē̦rns Kav. [ej nu tu, jērītes bē̦rns! Fest., Stelp.];

2) ein altes Schaf:
visas jaunās avis pārdevu, bet (ve̦cuo) jēri paturēju sev Gaw. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 114


jezga

je̦zga,

1): "ķe̦za, eine heikle, verwirrte Sache (oder Geschichte) aus einem handschr. Vokabular; Verwirrung, Wirrwarr, Chaos Segew.: labi, ka nebūsi klāt pie šās je̦zgas (ķe̦zas) Saikava. trijatā ar kārtīm iznāk vēl lielāka j. (Wirrwarr) Seyershof. tāda j., ka bail Sermus. viss tur gāja je̦zgu je̦zgām ebenda;

2): jāpiere̦dz, kâ tā krievu j. aiziet Austriņš Nopūtas vējā 128. je̦zga zeķu, suņu, bē̦rnu AP.

Avots: EH I, 563


jilināt

jilinât, tr., mit einem stumpfen Instrumente schneiden: kuo tur jilini? paņem asāku nazi Mar. n. RKr. XV, 116. [Vgl. ģilināt I 2.]

Avots: ME II, 114

Šķirkļa labojumos (1)

uzbūve

uzbũve, was aufgebaut ist, der Aufbau, der Bau Wid.; der (später darübergebaute) zweite Stock Wid.: vē̦lāk šis nams ar piebūvi un uzbūvi paplašināts A. Melnalksnis Mazsalaca 56.

Kļūdu labojums:
was aufgebaut ist = die Struktur, Komposition

Avots: ME IV, 320