Paplašinātā meklēšana

‡ àizjaûnnedẽļ, Adv., in der nachnächsten Woche Kaltenbrunn, Linden, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 27

‡ àizpagājušnedēļ Linden, in der vorvergangenen Woche.

Avots: EH I, 41

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

dêļ (unter dēļ II): auch Linden.

Avots: EH I, 318

I dẽļ [Dond., Wandsen],

1) es ist eine Schande:
man dēļ palika uz viņa vārdiem klausuoties Dond. n. A. XII, 81. man dēl(e) kāpj [?], mir wird angst Bezzenberger Le. Di. - St. 169 (nach ihm zu dēlît);

2) = žē̦l: man tevis ļuoti dẽļ Sassm.

Avots: ME I, 463

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

dẽļã, = dēļ; tā dēļā, deshalb Zempenhof.

Avots: ME I, 463

‡ dẽļâs, im Ausruf tebe nu d., mit dem man die Worte des Angeredeten als ein leeres Gerede bezeichnet Grünw. Vgl. tebe dēļ unter dēļ II 1.

Avots: EH I, 318

dêļuks: ein kleiner Knabe Kaltenbr.

Avots: EH I, 318

dêļuks, das Söhnchen, Demin. von dē̦ls.

Avots: ME I, 463

‡ divnedẽļ AP., zwei Wochen lang: māte d. nuodzirdīja teļu.

Avots: EH I, 323

‡ gaišnedeļ Dond. n. FBR. V, 129 (mit aî ² ) Ugalen n. FBR. VII, 29, = [pa]gājušu nedēļu, in der vergangenen Woche.

Avots: EH I, 378

jaûnnedẽļa [li. jauna nedėlia Lit. Mitt. I, 79], die nächste Woche: nuorunājuši par kāzām tâ kâ uz jaunnedēļu LP. IV, 39. Als Adv. vielfach verkürzt jaunnedēļ: jaunnedēļ satiksimies mežā V, 136.

Avots: ME II, 101

‡ kābadēļ, weswegen: lielskungs bij uzduomājis ..., k. tas :.. lika ... Salasīš. 63.

Avots: EH I, 597

kàdẽļ, weshalb: kādēļ sievas neņe̦mat? BW. 13681, 12.

Avots: ME II, 186

kam̃dẽļ Kand., [Selg., Wandsen, kam̂dēļ Kl., kàmdē˜ļ Wolm.], weshalb, warum, für kàdẽļ: kamdēļ (Var.: kādēļ) sievas neņe̦mat BW. 13781, 12.

Avots: ME II, 149

‡ nākamnedẽļ, Adv., in der nächsten Woche.

Avots: EH II, 7

‡ nãkuošnedēļ Salis, = ‡ nãkamnedẽļ.

Avots: EH II, 7

‡ nãkunedẽļ Frauenb., = ‡ nãkamnedẽļ.

Avots: EH II, 7

nedēļa: auch AP., Baldohn, Behnen, Bers., Budberg, Ermes, Fehteln, Fest., Freudenberg, Gaigalava, Golg., Gramsden, Gr.-Essern, Heidenfeld, Jürg., Kegeln, Kussen, Lis., Meselau, Nigr., N.-Peb., Orellen, Perkunen, Prl., Ramkau, Ruba, Saikava, Schrunden, Schwanb., Selsau, Serbig., Sessw., Taurup, Trik., Wilsenhof, Wolm.; man mazam gaŗa diena kâ gaŗā nedeļiņa BW. 29270.

Avots: EH II, 11

‡ nedeļa Annenburg. Ascheraden, A.-Autz, Kr.-Behrshof, Birsgaln, Blieden, Ekau, Frauenb., Gr.- Buschh., Gr.-Würzau, Kabillen, Kaltenbr, Kapiņi, Kolzen, Kremon, Kreuzb., Lemb., Memelshof, Pilda, Sauken, Selg., Sessau, Siuxt, Treiden. Wandsen, Warkh., Warkl., Zehrksten, Zögenhof, = nedẽļa.

Avots: EH II, 11

nedẽļa, [nedêļa ² Līn., nedêļa Kl.], die Woche: izgājušu od. viņu nedēļu, in der vorigen Woche; aizviņu nedēļu, in der vorvorigen Woche; jaunu, nākuošu od. citu nedēļu, in der nächsten Woche; klusā, svē̦tā nedēļa, die stille Woche, die Charwoche. Die Zeit von Georgi bis Johannis nennt man jetzt noch sējamas oder sējas nedēļas, Saatwochen. priekš Miķeļiem tuo nedēļu nav brīv linu mērkt, tad tie neizmirkis, juo tā rūsas jeb dzelzs nedēļa Etn. II, 73. par zāļu nedēļu sauc desmituo sējas nedēļu. daži tuo arī sauc par nezāļu nedēļu II, 180. Der Pl. nedēļas, die Wochen der Wöchnerin: nedēļās būt, gulēt, in Wochen sein, liegen. saimniece jau pārlaidusi nedēļas, die wirtin ist schon aus den Wochen. Instr. Pl. als Adv. nedẽļãm, wochenweise. Annai uznāca nedēļas MWM. X, 917. [Nebst li. nedė`lia aus r. недѣля dass.]

Avots: ME II, 710

‡ nedēļnīca AP., = nedẽļniẽce.

Avots: EH II, 11

nedẽļniẽce, die Wöchnerin: nedēļniece tūliņ pēc dzemdēšanas jānuotīra ar vārītu siltu ūdeni Konv.

Avots: ME II, 711

nedẽļniẽks,

1) der Arbeiter, der zur Frohnzeit auf dem gute die Woche hat;

2) ein Tagelöhner, der die ganze Woche bei jemand arbeitet;

3) der Volksschüler, welcher die ganze Woche dejouriert.

Avots: ME II, 711

nedẽļstràdniẽks, = nedẽļniẽks 2.

Avots: ME II, 711

pãrnedẽļas, pãrnedẽļãm, [pārnedēļuos U., unter nedēļa], pãrnedẽļis RKr. XVI, 187, eine Woche um die andere: pārnedēļas darbuos gāju BW. 25324. kulšana mums gāja pārnedēļām Latv.

Avots: ME III, 168

‡ pedēļa, = pedele, die jüngste Tochter: pirmajai, pedēļai (Var.: pēdējai) mātes austas villainītes BW. 3754, 5.

Avots: EH XIII, 218

pusnedẽļa, indekl. pus˙nedēļas, die halbe Woche: visu pusnedēļu priekš Ziemassvē̦tkiem MWM. VI, 32. sabiju tur pus˙nedēļas.

Avots: ME III, 431

šādēļ Bers., Saikava, deshalb: šādēļ e̦smu es šeitan Glück Makkab. I2, 45. šādēļ, tādēļ AP. aus verschiedenen Gründen.

Avots: ME IV, 12

sãndẽļi Būvmācība 50, Seitenbretter.

Avots: ME III, 804

savunedēļ, für savu nedēļu: viena meita dzīvuo savunedēļ namā, uotra pie luopiem Ahs.

Avots: ME III, 793

‡ šùondeļ ² Kaltenbr., = šùonedẽļ.

Avots: EH II, 660

šùonedẽļ, Adv., in dieser Woche, diese Woche.

Avots: ME IV, 113

štàdẽļ AP., deshalb.

Avots: ME IV, 103

tabadēļ (unter *tā-ba-dēļ): t. viņš ... pamācīšanu pieliek klāt Salasīš. 168.

Avots: EH II, 663

*tā-ba-dēļ, dafür ta-ba-dēļ Manz. n. Plūd. Llv. II, 45, tabadēļ Für. I (unter tādēļ), deswegen; taba labad mēs darījām, eben darum taten wirs Für. I. ta-ba-pēc Manz., Wellig 193, Bielenstein LSpr. II, 373 ("für tā-ba-pēc"), verstärktes tàpêc, eben darum: ta-ba-pēc viņš žēluojas un saka Manz. Post. I, 271.

Avots: ME IV, 143

tàdẽļ (li. tõdėl), tàdẽļā Wolm., tādēļi,

1) deshalb
U.: vai tādēļ man atjāja nuo Vāczemes precenieki? BW. 5509. vai tādēļ es nebūšu bandinieka līgaviņa? 5677. vai tādēļi dē̦la māte neņems mani ve̦de̦klai? 359, 1;

2) gleichwohl, dennoch, trotzdem:
gana aude platas juostas, tādēļ brunči nuošļukuši BW. 20404, 2. viņi tuo piecieta un dzīvuoja tādēļ, bet sirdī tiem grauza .., šāda ēverģēlība Deglavs Rīga 11, 1, 334.

Avots: ME IV, 143

‡ tādēļiņ Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 21, = tàdẽļ.

Avots: EH II, 670

tàmdẽļ, ‡

2) dennoch
Linden in Kurl.: zeme smilkšaina, bet t., kad jau stipri līst, dubļi ir.

Avots: EH II, 666

tàmdẽļ, = tàdẽļ, deshalb; vgl. Le. Gr. 482.

Avots: ME IV, 128

te-be˙dēļ! Lennew., Schibbenhof, tebe˙dēļās! Kav., tebe nu dẽļâs! Schibbenhof, freilich! Jaun. mežk. 18; nun deshalb! also!: bez mēlēm gan nevar būt." - tebe˙dēļ!... " LP. IV, 59. tebedēļ ("=tàdẽļ") viņš tâ darīja Ruhental.

Avots: ME IV, 152

‡ tuodēļ, = tùomẽ̦r Pabbasch; "tâ˙pat" (mit uô ² ) Roop n. FBR. XV, 157; "?" (mit uô ² ) Salis n. FBR. XV, 72.

Avots: EH II, 709

tùonedēļ(u), in der (vergangenen) Woche: D., kurš tuonedēļ bij iemīlējies U. b. 113, 94. tu biji tuonedēļu pie dārza Lībek Pūķis 4.

Avots: ME IV, 286

tùonedēļ(u), in der (vergangenen) Woche: D., kurš tuonedēļ bij iemīlējies U. b. 113, 94. tu biji tuonedēļu pie dārza Lībek Pūķis 4.

Avots: ME IV, 286

viņnedẽ[ļ] Serbigal n. FBR. IV, 58, in der vergangenen Woche.

Avots: ME IV, 601

viņnedẽ[ļ] Serbigai n. FBR. IV, 58, in der vergangenen Woche.

Avots: ME IV, 601

[grauzdēļi, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett Trik.]

Avots: ME I, 640

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ aizbalsa "?": aizbalsas dēļ Pēt. Av. 1862, piel., S. 17.

Avots: EH I, 7

‡ àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7

‡ àizblàkšķinât ² Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35

‡ àizmudît "ersticken (tr.), erwürgen" Warkl.: žīdi slimnieku ar spilve̦niem aizmudīja. Refl. -tiês "ersticken (intr.)"Warkl,: bē̦rns gaisa trūkuma dēļ aizmudījies.

Avots: EH I, 40

àiznãkamais, àiznãkuõšs, nachnächst: aiznākuošu nakti, nedēļu.

Avots: ME I, 42

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere ²⁾ Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: zīmulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49

àiztapt, intr., hinkommen: kungi nelaida mani; tādēļ nevarēju pie tevis aiztapt.

Avots: ME I, 55

àlgādzĩba, die Dienstzeit des Tagelöhners: tikai nedēļu vilkās mana algādzība B. Vēstn.

Avots: ME I, 67

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.

Avots: ME I, 82

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87

apjaũtâtiês, sich erkundigen, fragen: jaunkundze neapjautājās ne ar pušplē̦stu vārdu pēc kunga Dok. A. vai nevari apjautāties, kamdēļ manas ābeles augļus nene̦s LP. V, 252. jāapjautājas ar gudrākiem, man muss sich mit Klügeren besprechen.

Avots: ME I, 91

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: kādēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93

‡ apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

apšũt,

2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡

3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;

2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.

Avots: EH I, 120

atbût, ‡

3) eine gewisse Zeitlang verwellen
Kaltenbr.: darbinieks atjir nedēļu. atbija nedēļu viens, gāja uotrs (sc.: muižas darbā). Nach r. отбыть.

Avots: EH I, 137

‡ atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolikās gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atkañtêt,

1) = atšūt 1: a. galdautam malas Kalz. u. a.;

2) = atcìrst 1: a. dēļa malu Kalz. u. a.

Avots: EH I, 146

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atpũta C., atpûta ² Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183

atrakstît ‡

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193

atstãvêt,

2): a. darbus, gaitu Segew.; ‡

4) sich eine gewisse Zeitlang aufhalten:
pēc atstāvē̦tām nedēļām, nachdem die verordneten Wochen dort verbracht waren BielU.; ‡

5) widerstehen
Segew.

Avots: EH I, 171

atstãvêt [li. atstovė´ti],

1) tr., verteidigen:
pili Niedra:

2) erfüllen:
viņas vietu Kaudz. M. es savu nedēļu atstāvējis, ich habe meine Arbeitswoche zu Ende gebracht;

3) intr., entfernt sein:
Cēsis nuo šejienes atstāv trīs jūdzes U.; tāļu atstāvēt U., weit entfernt sein. Refl. -tiês, sich müde, bis zum Überdruss stehen.

Avots: ME I, 197, 198

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês, ‡

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175

‡ attupêt, (eine Gefängnisstrafe) absitzen: a. trīs nedēļas cietumā. Refl. -tiês, zur Genüge hocken: vai neesi vēl diezgan attupējies?

Avots: EH I, 177

‡ atvaļuôt Ev., Nötk., = atvaļinât 1. Refl. -tiês, zur Genüge Musse haben, sich in der freien Zeit genügend erholen: kad beigsies skuola, tad gan varēšu a. Kal. nedarīdams ne˙kāda ... darba ..., bija labi atvaļuojies un pļāva tamdēļ nuo tiesas Janš. Bandavā II, 96.

Avots: EH I, 178

‡ II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179

atvìesuôtiês,

1) Abschieds-, Gegenvisiten machen;

2) bis zum Überdruss zu Gast sein:
šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan.

Kļūdu labojums:
teikums ''šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan. '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem5 Jan.'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 211

aûguõšs, aûguots C., Part. Präs. von aûgt,

1) wachsend, im Wachsen begriffen:
kad auguošs (auguots), tad zaļš kā zāle; kad pieaudzis, tad sarkans kā asinis (Rätsel). auguošs od. auguots mēnesis, wachsender, zunehmender Mond: auzas jāsēj auguošā mēnesī Etn. II, 78. visu auguošu dienu, rītu, den ganzen Tag, Morgen; ebenso: viņš bija auguošu gadu vājš Druw.; cauru, auguošu nedēļu, ziemu Etn. II, 88; [viņš mita pie tā cauru, auguošu mēnesi Glück I Mos. 29, 14];

2) Wachstum fördernd, fruchtbar, wo etw. wachsen kann:
aug liepiņas, aug meitiņas auguošā vietiņā Lt d. 89; Ar. 700.

Avots: ME I, 221

* augs (vgl. li. áugas "älter"; zu aûgt), wie augošs zur Bezeichnung einer unterbrochenen Zeitdauer gebraucht, - ganz: auga nedēļa, - un te nu dzīvuo, eine ganze Woche ist bereits vergangen, und du lebst hier A. XII, 654. visu cauru, augu nakti, die ganze Nacht. sešas augas nedēļas, sechs volle Wochen Ar. tas dzivuo augu dienu LP. IV, 79; ve̦se̦lu, augu nakti A. XII, 733; visu augu mūžu JK. V, 5. kā bitīte nuolīguoja šādu augu vasariņu BW. 343. šuo auguo (Var.: gaŗuo) vasariņu 33118, 1. Instr. Pl.: juo augām dienām tas bez darba A. XIII, 209; XVI, 947; Apsk. I, 213; augām naktīm A. XX, 251. Aus der Volkssprache mir nur der Akk. bekannt.

Avots: ME I, 217

aûgtene, ‡

2) der Boden (die Erde):
sevišķi labuo augtenes apstākļu dēļ egles šeit augušas ātri un sasniegušas... neparastu augsturnu Melderis Mežu vakari 88.

Avots: EH I, 185

‡ *auli, in der Verbind. auluos iet, auruos (unter aurības) iet: kad rudenī kaķi auluos iet, tad pēc divām nedēļām būs plūdi Dond.

Avots: EH I, 187

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. ² 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I ^4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. ² 647 = Konv. ¹ 647

Avots: ME I, 246

badîgs,

2): tādi badīgāki laiki Orellen; Adv. badīgi, kümmerlich:
dzīvājis varē̦n b. Pas. IX, 324. tâ b. jau iznāca gan Orellen; ‡

3) geizig
Strasden: b. vecis, citam nenuovēlēja ne˙kuo; "kas neē̦d skuopuma dēļ" Ramkau.

Avots: EH I, 197

I badinât (li. bãdinti), fact., hungern lassen: luopus, cilvē̦kus. Refl. -ties, Mangel leiden, sich einschränken: viņai nebija jābadinās kā dažai labai Degl. pilsētnieki dārguma dēļ badinās ar malku Ahs. viņi salst un badinās Druva I, 391.

Avots: ME I, 247

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259

bažîtiês, -ĩjuôs, bažuôtiês, zweifeln [mit dieser Bed. bāžīties Lng.], bekümmert, besorgt sein: nuokāp un ej ar tiem nebažīdamies Apost. 10, 20. bagātie bažījās, kuo tie ēda nabadziņi BW. 31166. lai viņš mūsu dēļ ne˙maz nebažījas Vēr. II, 1079. meitas bažījušās:"kā mēs izkļūsim laukā LP. VI, 531. tu velti bažuojies Stari II, 93. [In Werssen bedeute bažīties: sich beklagen; nach U. auch: Ärgerlich sein; um Hilfe bitten; vgl. baža 2.]

Avots: ME I, 270

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

blaķene, doppelläufige Flinte: vē̦lāk sāka taisīt arī divstuobrenes, abus stuobrus blakām, kamdēļ viņas arī dēvē par blaķenēm Konv. ² 1148.

Avots: ME I, 308, 309

blànduonība, das Vagabundentum, das Leben und Treiben eines Landstreichers: tas e̦suot saņe̦mts cieti blanduonības dēļ Vēr. I, 1174.

Avots: ME I, 309

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

‡ bruškuļi, eine Vorrichtung für den Lachsfang Zarnikau n. Jaunā Nedēļa 1927, N‡ 21, S. 13 (mit Abbild.). Vgl. ‡ brũskulis.

Avots: EH I, 245

I budēlis,

2): auch Grenzhof; gaļas budẽļi gāja pa dienu ar žagaru ruokā un pēra, lai duod gaļu, bet smalkie budẽļi gāja tik vakaruos un tikai ziņģēja un dancuoja Siuxt. uz lieldienām septītajā nedēļā ir budēļi (= budēļu diena) un katru reizi uotrdienā Siuxt. duodat, meitas, budēlim! BW. 34539.

Avots: EH I, 249

I budēlis JK. VI, 36, budelis, auch budeklis Dolb. [und Angern],

1) der Büttel, Scharfrichter
L., U. (nebst li. bùdelis aus mnd. boddel);

2) einer, der Ruten in Verkleidung umhergeht
(budēļuos iet) Rkr. VI, 32, 33: [budelīti, tē̦vainīti, izkul manu vedekliņu! BW. 33355];

3) ein Popanz, schreckwort für Kinder:
nebrēc, izdzirdēs budēlis Kurs. [Bed. 3 wohl aus Bed. 2, und Bed. 2 aus Bed. 1.]

Avots: ME I, 345

burgzt, - žu, - zu intr., weinen, flennen: kuo tur tik daudz burgz(i)? vai tad tādēļ tūdaļ jāburgž, kad māte uz ciemu neņe̦m Etn. III, 1.

Avots: ME I, 353

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ ce̦ñkuôtiês Frauenb., zanken (hierauf beruhend), streiten: kamdēļ vajaga c.? labāki guodīgi sadzīvuot!

Avots: EH I, 265

cieminieks (unter cìemnieks): kādēļ nepārbrauc vēl cieminieki (die zum Besuch gefahren waren) A. Brigadere Skarbos vējos 162.

Avots: EH I, 277

ciêtinât,

2): cietināja vedējus, kad izmuka Frauenb.; gefangen (eingesperrt) halten:
nieka jē̦ra dēļ cik tad ilgi var c. ... čigānu! A. Niedra Latvis № 1324, gan jau ciete̦nājām vistas, bet kuo nu var nuociete̦nāt - kâ izlaiž laukā, tâ a[t]ka[l] labībā iekšā AP.

Avots: EH I, 279

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416

čuobele: auch (mit ùo ² ) Kaltenbr.; ein kleines, enges Gefäss Auleja: ustaba maza kai čùobele ² . dêļu č. "dēļu, gliemežu čaula" ebenda.

Avots: EH I, 299

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

dar̂binieks,

1): darbinieki bija tie, kas strādāja muižā. d. gāja katru nedēļu; savas dienas bij nuoliktas Orellen.

Avots: EH I, 307

dar̂bnieks,

1): trīs darbnieki nedēļā BW. 31438. kunga darbnieciņi 2080.

Avots: EH I, 307

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

‡ deķuôt, mit einer Decke bedecken Frauenb: deķuots zirgs; "likt uz griestiem trinīšu virsējos dēļus" Iw.

Avots: EH I, 314

deļˆ (unter dēļ II): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71.

Avots: EH I, 315

dèldinât [N. - Peb. u. a.], caus., iter., abnutzen, verschleissen: vai es savus zābaciņus tevis dēļ deldināšu BW. 11296.

Avots: ME I, 453

dẽle,

1): auch Assiten, A.- Rahden, Frauenb., Iw., KI.- Gramsden Strasden: dēlēm (Var.: dēļiem) jumta istabiņa BW. 3763. ar uozuola dēlītēm 4067, kañceles d. NB., zwei oder mehrere zusammengenagelte Bretter:
kanceles dēli aizliek, lai ūdu jēmējam neslīd virsū me̦ncas.

Avots: EH I, 318

dẽlis: dat.-instr. plur. dēliņiem BW. 28529 var.; priežu dēļu namu daru 27555, 3 var. zaģē̦tiem dēlīšiem 3489, 5.

Avots: EH I, 318

‡ delverĩba, mutwilliges, unruhiges Betragen: delverību dēļ Janš. Dzimtene V, 440 (ähnlich I, 206; III, 150). tev tik lielai tāda d. vairs nepiestāv Bandavā I, 75.

Avots: EH I, 315

‡ de̦r Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, = dēļ II.

Avots: EH I, 316

desmite,

1): "mazāka pagasta vienība" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81; "māju skaits (bieži vairāk par 10), kas jāapstaigā reizi nedēļā tâ saucamam desmitniekam ar pagasta valdes ziņām" Kaltenbr.;

2): "zehn Stück"
Lettg.; "zehn Paar Flachsbündel (saujas)" AP.: nuorautās linu saujas saskaitīja desmitēs, tas ir, salika kuopā pa 10 pē̦dām (pē̦da = 2 saujas), lai vieglāk varē̦tu izskaitīt.

Avots: EH I, 317

I dīceklis,

1) der Sperling, Spatz
RKr. VII, 90; (vgl. dīcinieks);

[2) dîceklis ^2, dìceklis ² Mar., jem., der viel zu heulen pflegt
Salis, Daiben, Fest. u. a.; auch von einer Kuh: kâ dìcekle ² Mar.;

3) dìceklis ² N. - Schwanb., Anlass zu dīkt: tai guovij jau ir dīceklis, t. i. kāda kaite, kādēļ tā dīc].

Avots: ME I, 476

dìenišķs, dìenišķîgs, täglich: mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! ar muokām viņš dienišķuo ē̦d. vecenīte nuoplēšas ar darbiem un raizēm dēļ dienišķas MWM. VIII, 592. [Ein Adverb in der Bedeutung "täglich" Passio v. J. 1587: es essme deniske py yums ssedeis.]

Avots: ME I, 483

dievaines,

1) die letzte Nacht der Geisterzeit:
veļu laiks sācies pa Miķeļiem un vilcies četri nedēļi; beidzamuo veļu nakti saukuši par dievainēm jeb ve̦cļaužu dienu LP. VII, 123;

2) die Geisterzeit
(= veļu laiks).

Avots: ME I, 484

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

draņ̃ķêt, -ēju,

1) tr., mit Spülicht
(draņķis) tränken, füttern: guovis tapa draņķē̦tas cauru gadu LA.; in Dond. "füttern"(vom Vieh) überhaupt;

2) intr., auch draņķuôt Spr., regnen und schneien zugleich, schlacken:
laiks taisās uz draņķēšanu Blaum. pēdējās dienās bij lijis un draņķuojis Duomas II, 27. Refl. -tiês, sich beschmutzen: neiešu vis vairs jūsu dēļ draņķēties MWM. X, 675.

Avots: ME I, 489, 490

drùošĩba,

1) der Mut, die Dreistigkeit:
zagļi mūsu pusē rīkuojas ar nekaunīgu druošību;

2) die Sicherheit:
abru druošības dēļ viņš uzvilka sev virsū par apse̦gu LP. V, 176;

3) die Kaution:
viņš, ielicis druošību, izņēma Pēteri nuo cietuma A. XI, 111;

4) die Gewissheit:
tuo varu ar vis˙lielākuo druošību apgalvuot.

Avots: ME I, 508

druosme: druôsmes ² dēļ AP., dēļ drùosmes ² Kaltenbr., sicherheitshalber.

Avots: EH I, 338

druõztala, [druoztele Für.], Dem. auch druozteliņa U., [druoztelīte Für.].

1) ein Schnitzel, ein Stückchen, ein Krümchen:
es nelē̦ktu puiša dēļ ne pār skala druoztaliņu BW. 10557. ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. sadauzījis durvis druoztalās V. 130. maizes druoztaliņas. uguntiņas druoztaliņa saujiņā glabājama BW. 2869;

2) das Demin. druoztaliņa, -alīte, druozteliņa Mag. IV, 2, 113,. liebkosendes Epith. der Schwester: māsiņ, ze̦lta druoztaliņa BW. 17509, zuweilen auch Epith. der tautu meita 7143. Vgl. drāztala, drāztele. [Dasselbe uo auch in li. druožlė˜ (plur. druõžlės) "stružyna"; s. Būga LM. IV, 429.]

Kļūdu labojums:
uguntiņas = uguntiņa,

Avots: ME I, 508

‡ druvnice, = druvnesis (?): nedz ... sviesta bunduliņš, nedz ... d. viņam uz nedēļu tiek Klēfelda Padoms 1789, S. 101.

Avots: EH I, 337

‡ dubulti "?": par dubultiem Nīcā sauc meitās iešanu Janš. Dzimtene V, 43. Madaļa ... negrib ... iet ar viņu dubultuos (ihn heiraten), tādēļ ka viņam nav... iedzīves Precību viesulis 21.

Avots: EH I, 338

dverkstêt. intr.,

1) knarren:
rati par tuo nedēļu bijuši izkaltuši un dverkstējuši LP. V, 100;

[2) dver̂kstêt, -u, -ēju, kläglich weinen
Jürg., Kreuzb.],

Avots: ME I, 537

I drvîga ² : viņš mani tâ aprunā; ka. es ne˙kur vai[r] nedabūju dvîga ² Seyershof. duod man dvīdziņu (Ruhe) kādu nedēļu; tad es būšu ve̦se̦ls ebenda. nevar ne dvîgas ² dabūt ("nevar ne˙kur glābtiês") Salisb: Cieba, ne˙kur neruod dvīgas Janš. Līgava I, 200.

Avots: EH I, 351

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. ² 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540

dze̦lˆta [Kr.], dzelˆte [Lis.], dze̦ltlapa A. XI, 13, gew. Pl., Bärlappkraut (lycopodium complanatum): meitu dēļ dze̦ltas auga BW. 6467, 1, [plūca dzeltes siliņā 7141 var.] Zu dze̦lts "gelb" [nebst li. geltė "serratula tinctoria"],

Avots: ME I, 541

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzidrums, die Klarheit, Heiterkeit, das Klare, Heitere: debess dzidrums mirdzēja Purap. A. XX, 860. ceļu caur gaisa dzidrumiem Vēr. II, 234. rasas rīti man bij patīkamāki.,. sava dzidruma.,. dēļ Jauns.

Avots: ME I, 549

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gãda,

1) die Sorge
Gold.: jau iesākas gādas vietas dēļ Kundz. Kronw. 61; Etn. III, 179;

[2) das Besorgte, der Vorrat
Trik.].

Avots: ME I, 615

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

‡ galˆdskalis Auleja "dēļa gabals".

Avots: EH I, 379

gaļuôts, fleischig, mollig, fett: tas bija ļuoti gaļuots un tamdēļ vārdu Pepi dabūjis Lautb. druknais puisis ar gaļuotuo ģīmi Latv. gaļuots augs Konv. ² 860.

Avots: ME I, 598

galˆveniẽks, galˆviniẽks (li. galviniñkas "Bürge"), galvnieks,

1) das Haupt, Oberhaupt, der Vorgesetzte, der Anführer:
še ir viņu tē̦vu namu galvinieki II Mos. 6, 14. tādēļ tā ir citiem vedējiem par galvenieci BW. III, 1, 20. tu galvnieks mums, mēs luocekļi GL.;

2) Bürge, Kavent, Geissel:
kad parādnieks nespēj maksāt, tad jāmaksā galvniekiem;

3) (lokal) der Gipfel, Wipfel
Sessw. (= galuotne): rāva viena, rāva uotra, nenuorāva galvnieka BW. 13250, 12.

Avots: ME I, 597

gans (li. gãnas), Demin. ganiņš, ganeklis,

1) der Hirt:
aitu, cūku, guovju, luopu gans; - dvēseļu gans, der Seelenhirt. Sprw.: pats gans, pats vilks. tam ganam nevar ticēt, kas pie vilka kūmuos stāv. ganus vadīt, pavadīt, izvadīt; ganuos iet, auf die Hütung gehen, Hirn sein, eig. unter die Hirten gehen; luopus ganuos dzīt, das Vieh auf die Weide treiben; auf Grund dieses Lokativs ist wohl hervorgegangen der Plur. gani in der Bedeutung "die Hütung": kam sienu grābjuot jāgrābj astīte, tam svētdienā gani Etn. III, 75. viņai šuonedēļ gani A. XIII, 789. [Gleich čech. hon "Jagd", ai. ghaná-ḥ "erschlagend", gr. φόνος "Mord".]

Avots: ME I, 600

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. ² 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614

ģeķis,

1): puiši, geķi, meitu dēļ simtu jūdžu kājum te̦k BW. 10555, 5 var.; ‡

2) ein Spütter
Fest.: ģeķa valuoda ir vis˙smagākā.

Avots: EH I, 426

ģeķuôt, auch refl. -tiês, gecken, sich geckenhaft, töricht gebärden: kas piedzēris neģeķuoja? BW. 10242. kādēļ kungi kruogu taisa liela ceļa maliņā? kur ģeķiem ģeķuoties 19981.

Avots: ME I, 695

glaũnums, die schöne äussere Ausstattung, der Glanz, feines Betragen: augstskuolās varuot gan tādu glaunumu panākt Rol. velti tādēļ izlietuot lieku glaunumu Asp.

Avots: ME I, 622

gùodinât, tr.,

1) ehren, Ehre erweisaen:
manis dēļ tautas jāja, tevi pa˙priekšu guodinās BW. 14123, 4. Mit fakt. Akk.: dieviņš guodu guodināja BW. 5004;

2) verehren:
jaunie vairs nemācēja dievus guodināt LP. VII, 323;

3) für etwas ansehen, für etwas ausgeben,
nennen (mit par konstruiert): guodināju Irmu par māsīcu MWM. V, 726. Subst. gùodinãjums, Ehrenbezeugung: Bismarkam netrūkst guodinājumu Balt. V.

Avots: ME I, 689

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

I grauduôt,

1): rollen (vom Donnern):
kuo duosim pē̦rkuonam par vasaras grauduojumu? BW. 28818 var. tē̦vs grauduo (brummt, schilt) kâ pē̦rkuons Saikava;

2): vējš visas miežu gubas grauduo ("zerzaust")
Bērzgale, Warkl. grauduo zemē (stosse hinunter) tuos dēļus, kas uz bendelēm! Saikava;

5): auch (mit aû) Sermus; ‡

6) langsam, mit zahnlosem Mund essen
(mit àu ² ) Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 399

grèids ² [Bers.],

1) uneben, ungleich (von Geweben und Stricken)
Druw. n. Etn. IV, 18 ; greids aude̦kls, ein Gewebe, in dem erhöhte Stellen vorkommen ;

2) Drall, stark gedreht : greidi audi, greida pavada Bers. n. A. XIII, 329 ;

3) gemasert :
greidi dēļi, greidas lubiņas Bers. n. A. XIII, 329 ;

4) greids als Subst., ein draller Strick, ein drallgesponnener Faden
Bers. n. A. XIII, 329. Pl. greidi, Die im Gewebe vorkommenden erhöhten Stellen : brūte uzsedza māsīcai sagšu ar ieluokiem un greidiem ; vgl. deviņgreidu vilnainītes BW. 7429, 25870.

Avots: ME I, 647

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gre̦znuôt,

1) tr., schmücken :
viņš varbūt atnāks ordeņiem gre̦znuots Vēr. I, 827 ;

2) intr., stolzieren, prangen, prunken :
kas kaiš kunga sulainim negre̦znuot, nele̦puot BW. 31431. vai tādēļ negre̦znuošu, ka man ve̦ca līgaviņa? 22157. Refl. -tiês,

1) sich schmücken :
puškuojies, gre̦znuojies, puiša līgaviņa! BW. 10575. ar ruozēm gre̦znuojuos 17683 ; [

2) stolzieren (?) :
negre̦znuojies tik velti trakuodamies ar tādām veltīgām cerībām! Glück II Makkab. 7, 34. dē̦ls gre̦znuojās un sacīja I Kön. I, 5].

Kļūdu labojums:
negre̦znuot = negre̦znuot,

Avots: ME I, 651

gribê̦tãjs, der Wollende : gana būs tautiņās lieli, mazi gribe̦'tāji BW. 16538. meita..., laba gribe̦'tāja 12733. ["par gribē̦tāju K. Šillings Tirzā (1832. g.) sauc tādu miruonu, kas nav ar kaut kuo mierā un tādēļ rādās dzīvajiem sapņuos, ar˙vienu kuo prasīdams" PS.]

Avots: ME I, 654

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656

I grìda,

2): auch Krāslava, Sussei; in Auleja, Lixna und Pas. I, 248 (aus Lettg.) virsijā g. "Oberlage"
im Gegensatz zu ze̦mijā g. "Fussboden"; ‡

3) Demin. grīdiņa, die Stufen
("dēļu paaugstinājums" Dunika, OB.) vor der Eingangstür Saikava; der unter dem vorspringenden Dach befindliche Raum vor der Kletentür Orellen.

Avots: EH I, 406

griest, -žu, -du (li. grę̃sti " dielen"), tr., bauen, dielen: varēju ar naudiņu pār upīti tiltu griest BW. 13181. valuodiņu tiltu griežu 9022 var. dēļiem griestu istabiņu 17777; 25816. griestu stalli darinuot 29523, 1. Zu grīst I.

Avots: ME I, 659

grìesti: dēļu g. istabā BW. 14781. ze̦mi g. 24217, 1. tilta g. Saikava, = gruõdi 1.

Avots: EH I, 408

II griezeniski: grìezeniski ada (eine Strickart), ja adatu bāž valdziņā nuo labās puses uz adīkļa iekšpusi un jaunuo valdziņu izve̦lk uz ārpusi, kādēļ valdziņi drusku sagrìežas Ramkau. zeķes ada g., tad ir stipras ebenda.

Avots: EH I, 408

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t ² Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 ¹ , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. ² 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658

[ìebràukt,

1) ein -, herein -, hineinfahren:
kādēļ šai sē̦tā iebraukuši BW. III, 1, 13;

2) (einen Weg, eine Spur) einfahren:
Sprw. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k. pa ragavām iebrauktuo sliedīti A. XX, 265. ceļš bij brangi iebraukts Janš.;

3) (ein junges Pferd) einfahren:
Sprw. iebrauktu zirgu viegli gruozīt. pirmuo reizi iebraukuši jaunu zirgu Etn. II, 121.

Avots: ME II, 4

ìedusmuôt, [ìedusminât Bauske], erzürnen: es laikam iedusmuoju debesis Bor. Godun. 28. Refl. - tiês, vom Zorn erfasst werden: tādēļ ir... kungs ļuoti iedusmuojies pret saviem ļaudīm Jesaias 5, 25.

Avots: ME II, 11

[ìekavêt, verzögern: viņš darbu tâ iekavējis, ka tagad netiek laikā galā Jürg. Refl. - tiês, sich verzögern: darbs iekavējies. sēšana iekavējās lietus dēļ Dunika.]

Avots: ME II, 26

[ìelīņât, zu Regnen anfangen: ja septiņu gulē̦tāju dienā ielīņā, tad līst septiņas nedēļas nuo vietas Jürg., Bauske.]

Avots: ME II, 39

ìelît, ‡

2) anfangen zu regnen
Siuxt: kâ aizvakar ielija, tâ ne˙maz nevar nuobeigt. Refl. -tiês: kad septiņu brāļu dienā ielīstas, tad septiņas nedēļas līst Siuxt.

Avots: EH I, 527

ìemigluôt,

1 "?": kaut kas svešāds iemigluoja viņu starpā Alm.;

[2) zu nebeln (fein und dicht regnen) anfangen:
sāka it kâ līt, bet ne˙kas neiznāca, tikai iemigluoja Oppek., Stom. migla pirmdien iemigluoja, nu migluos augu nedēļu Fest. Refl. - tiês, sich in Nebel hüllen: pļavas jau ir iemigluojušās Oppek.].

Avots: ME II, 45

iemītne, die Behausung, der Aufenthaltsort: ve̦lni cīnās savas iemītnes dēļ LP. VII, 486.

Avots: ME II, 46

iẽnaîds, die Feindschaft, der Hass: ienaidā būt, dzīvuot ar kādu, mit jem. in Feindschaft leben; ienaidu celt, ienaidā savest, Feindschaft anrichten; ienaidu turēt, feindselige Gesinnung hegen; saiet, sanākt ienaidā, in Feindschaft geraten; ienaidā od. uz ienaidu rīdīt, sarīdīt, zur Feindschaft anhetzen. dziesmu dēļ, sveši ļaudis, ienaidiņa neceļat (Var.: neturat) BW. 957. ienaids kājās, draudzība vējā.

Avots: ME II, 47

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

ìespuostît, ìespuostuôt, tr., einsperren, einschliessen: iedami tie uzgājuši iespuostītuo lāci Etn. III, 111. zinātāji iespuostuot pūķa siekalas pudelēs LP. VI, 81. se̦nuos laikuos turējuši putnus iespuostītus tikai mē̦slu dēļ Mzv.

Avots: ME II, 72

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

ìestràdât, tr., einarbeiten, bearbeiten: sē̦klu, labību, zemi. iestrādā, cik vari, manis dēļ divas pūrvietas MWM. VIII, 405. iestrādātus (gut bearbeitet) tīrumus pie mums aŗ tikai ar vienjūga arkliem Etn. III, 90. Refl. - tiês, sich hinein -, einarbeiten, sich vertraut machen: Stenders bij jau tâ iestrādājies, ka nevarēja nuorimt mierā Kundz. viņš labi iestrādājies namdaŗa darbā Aps. iestrādājies zemkuopis A. XXI, 2.

Avots: ME II, 74

ìesvîst, intr., inch., in Schweiss kommen, anfangen zu schwitzen: tādēļ zirgs pret kapsē̦tu iesvīst LP. VII, 53.

Avots: ME II, 75