Paplašinātā meklēšana

aizvieta, -te,

1) der Winkel, die Ecke, eig. der Ort hinter dem Orte:
apgaismuoja ar sveci katru aizvietu klētī B. Vēstn.;

2) der Raum zwischen dem Bette und der Wand
Kursiten.

Avots: ME I, 61

barvieta, der Raum, den eine Schwade einnimmt: viņi pārstaigā ar grābekli barvietas A. XXV, 147.

Avots: ME I, 265

bezvìetas, bezvietu jaunavas, cilvē̦ki, stellenlose Jungfrauen, Menschen, Menschen ohne Anstellung Purap.

Avots: ME I, 287

brĩvvìeta, die Freistelle.

Avots: ME I, 336

ceļvìeta,

1) die Stelle, wo man durch den Fluss fährt;

2) ein verwachsener Weg:
kad tik ceļvietu varē̦tum atrast Dond.

Avots: ME I, 372

gabanvìeta, die Stelle des Heuhaufens Spr.

Avots: ME I, 581

gùodvìeta, der Ehrenpdatz, die Ehrenstellen: kūmiņš tai augstākā guodvietā Dünsb.

Avots: ME I, 691

guļvieta: spilve̦nus un se̦gas viņu guļvietām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 156.

Avots: EH I, 418

guļvieta, guļuvieta, Schlafstätte: guļuvieta = vīšķis gružainu, puiekļainu siena saslauku Vēr. I, 1033.

Avots: ME I, 680

‡ kâšviêta ² Siuxt, die Stelle im nams unter dem Kessel-Haken.

Avots: EH I, 606

kvìetaine: auch (mit ìe ² ) Erlaa. Vgl. auch den ON. Kvietaines kalns Lvv. II, 169.

Avots: EH I, 691

kvìetaine Bers., = kviesaine, nuopļauts kviešu lauks ar grieziem Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 356

mãjvìeta od. mãjas vìeta, die Herberge, in die man einkehrt, das Obdauch; mājvietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen: ik+viens še zin savu mājvietu. mēs drusku iekuodām mājvietā Stari II, 171.

Avots: ME II, 578, 579

naktsvìeta, das Nachtlager: lāču dīdītāji lūdzas naktsvietas JK. V, 80.

Avots: ME II, 691

nevìeta,

1): kamdēļ tu nuoliec maizi nevietā? Frauenb.;

2): te ir n. un ... vadātājs mūs vadā. kad gadās uziet uz nevietu, tad pruojām tikt vairs nevar un vienumē̦r jaatgrìežas tai pašā vietā atpakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 160.

Avots: EH II, 23

nevìeta,

1) die unrechte Stelle, der unrechte Platz, Ort:
nevieta vaļā bij tam Dünsb. tāda sievas bāršanās ir nevietā A. XI, 103. nevietā, nevietā savu māsiņu iedevām BW. 21688;

[2) eine Unglücksstelle
U.; eine Stelle, an der iemand umgekommen ist Tirsen n. K. Schilling (v. J. 1832); pašā nevietā U., an der schlimmsten Stelle.]

Avots: ME II, 740

pūravieta (unter pũrvìeta): auch Lesten, Perkunen, Pilda.

Avots: EH II, 343

pũrvìeta: auch BW. 24143.

Avots: EH II, 343

pũrvìeta, pùravìetaa (mit einem gen. pl. pùraviešu ² ) Prl. n. FBR. VI, 95, die Lofstelle (Flächenmass): lai tikai nuovē̦luot vienu pūrvietu zemes LP. V,151. muižās viens cilvē̦ks pļāvis labības pūrvietu 4 dienas Etn. III, 90.

Avots: ME III, 449

‡ pušpũraviêta ² Behnen n. FBR. XVI, 143, Lesten n. FBR. XV, 22, eine halbe Lofstelle.

Avots: EH II, 337

‡ pušpũrsviêta ² Iw., = ‡ pušpũraviêta ² .

Avots: EH II, 337

sar̂gvìeta* die Warte V.

Avots: ME II, 716

sē̦dvieta,* sē̦du vieta A, v. J. 1896, S. 887, der Sitzplatz: Zilbermanim gadījās sē̦dvieta vaguona galā Apsk. v. J. 1903, S. 485.

Avots: ME III, 824

‡ sēžvieta Ciema spīg. 167, ein Sitzplatz.

Avots: EH II, 485

‡. sìeciņvieta ² Saikava, ein Stück Land, das man mit einem sieciņš ( ¹ / ₆ Lof) besäen kann.

Avots: EH II, 494

stãvvieta,* der Stehplatz Konv. ² 996.

Avots: ME III, 1056

svietas, wollene Fusstücher der Weiber W. - Livl. n. U.; schwarze, leinene Tücher Peb. n. U. Nebst slav. svita "Kleid" zur Wurzel su̯ei- "biegen, dregen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 f.)? Zur Bed. vgl. z. B. le. viepe "Decke, Hülle der Weiber" von der Wurzel u̯eip- "drehen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 240).

Avots: ME III, 1167

‡ tukšvieta Moskavas nuodedz. (1813) 9, ein leerer Platz.

Avots: EH II, 701

vìeta,

1): tukša tā vietiņa BW. 32851 var. apnika jam itī dzīve uz vietas (an einem Ort)
Pas. X, 51; ‡

4) "lieta, vajadzība" (?) Kaltenbr. Zur Bed. 2 vgl. auch estn. aze "Stelle, Schlafstätte".

Avots: EH II, 798

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673

vietaļa: "7571, 2" ME. IV, 673 zu verbessern in "7570, 2".

Avots: EH II, 798

vietaļa Bw. 23803 var., vietara, = iẽtaļa Mannsbruders Frau: bagātāku mani veda kâ ve̦cuo vietaliņu (Var.: ietaliņu) BW. 18611 var. audz, māsiņa,.., nāc ar mani vietarās (Var.: ietaļās)! 7571, 2. Mit dem v- von vieta??

Avots: ME IV, 673

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

‡ àizbur̃t,

1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;

2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.

Avots: EH I, 13

‡ àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19

àizdùrve auch AP., (mit ùr ² ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene ² II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25

àizẽ̦nuôta vieta, ein beschatteter, schattenreicher Ort MWM. II, 323.

Avots: ME I, 25

‡ aizgurne "vieta aiz sietavām": ve̦cā māte izvilka tuteni nuo aizgurnes Vīt.

Avots: EH I, 26

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

‡ àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz kādai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

àizsil˜dît, fact., etwas warm machen, erwärmen: aiziet nuo aizsildītas vietas MWM. VIII, 825.

Avots: ME I, 49

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

‡ àizspẽlêt, spielend hingelangen: a. līdz zināmai vietai.

Avots: EH I, 50

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

àizsvilpuôt,

1) tr., wegpfeifen:
tuo aizsvilpuo nuo viņu vietas Hiob 27, 23;

2) einen kurzen Pfiff hervorbringen
Zb. XVIII, 300.

Avots: ME I, 54

‡ àiztaujâtiês līdz kādai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57

‡ àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 62

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60

‡ àizžût, zu trocknen (intr.) anfangen M. Ārons: aizžuvusi vieta.

Avots: EH I, 65

‡ àizzvejuôt, fischend hingelangen: a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 65

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

‡ alūksnējs (mit ostle, ũ aus uo ?) Nerft, morastig, sumpfig: alūksnēja vieta.

Avots: EH I, 68

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai apkārt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77

‡ apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80

‡ apguorîtiês, (sich dehnend, rekelnd) sich umwenden: nevar vien apguõrīties Jürg., Trik. te jau nav vietas ne apguôrīties ² (ironisch gesagt) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 86

apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.

Avots: ME I, 89

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

‡ apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. ¹ 299.

Avots: ME I, 100

‡ I apmucis (Substantiv?) "vieta">nuoplucināta vieta, brūce" Baltinov, Marienhausen.

Avots: EH I, 102

apsàimniẽkuôt, bewirtschaften: 40 pūravietas tĩrumu A. XXI, 2.

Avots: ME I, 117

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

apsè̦ta ² Kaltenbr., apsête ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, eine Einkehr (iebraucamā vieta).

Avots: EH I, 112

‡ apspẽt (li. apspė´ti),

1) = paspẽt 1, vermögen: ar tik mazu saimi nevar a. lielu vietu apstrādāt Ahs.;

2) = àizspẽt: dē̦lu apspēja uz vietas nakts Pas. VIII, 293 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = vieta">mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstātņi (unter apstâji): "vieta">apstājamā vieta; lēkme, liga, kaite" Ar.: uznākuši tādi apstātņi.

Avots: EH I, 117

apstuomuôt,

1) "apstulbt" Druva I, 392; ‡

2) = apstùtbinât, verwirren: suns trenca guovi tik ilgi, kamē̦r tuo apstuomuoja: nezināja ne˙kuo darīt, stāvēja uz vietas Druva I, 392; ‡

3) "stuomīties, kavēties, vilcināties" Druva I, 393.

Avots: EH I, 118

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132

‡ apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labākās vietas upē.

Avots: EH I, 125

[apzeme"?": "tā vieta nav nekur par apzemi" (aus Stelpenhof eingesandt).]

Avots: ME I, 137

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138

apzinât [li. apžinóti], tr., etw. mit seinem Wissen umfassen: tuo es labi apzinu; auch mit par: par šuo pusi es apzinu; apzināts pretstats, bewusster Gegensatz RKr. IX, 119. apzināma sirds, das Gewissen; apzināma vieta, ein bekannter Ort, ein Ort, den jeder kennen muss Mag. III. 1, 92. Refl. -tiês, sich bewusst sein,

1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: mātīte nuodievuojusies, ka nekā ļauna neapzinuoties LP. III, 101;

2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nekādi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.

Avots: ME I, 137

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klajumā, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242

atgâze, die Steile, Steilheit: nuonācām līdz atgāzei AP., Lub., Erlaa, Aps.; atgāžu vietas, kur nuotikuši šļukumi Konv. ² 3605.

Avots: ME I, 158

‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.

Avots: EH I, 147

atkustêt, sich fortbewegen: var piesiet zagli, ka ne nuo vietas neatkustēt LP. VII, 679. Refl. -tiês: lai nuo kuģa neatkustē̦tuos LP. III, 76. Fact., atkustinât, fortbewegen, wegrücken, heranrücken.

Kļūdu labojums:
neatkustēt = atkustēt

Avots: ME I, 169

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

‡ atpuost, säubernd wegschaffen (beseitigen) Stenden: a. krūmus nuo ceļa vietas.

Avots: EH I, 160

‡ atrìekt ² (li. atriẽkti) riekumu līdz kādai vietai Saikava, Neuland zum ersten Mal bis zu einer gewissen Stelle aufpflügen.

Avots: EH I, 162

‡ atsnaicît, wiederholt langend herreichen (intr.) Bauske: bē̦rns nevar līdz šai vietai a.

Avots: EH I, 168

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

atsvilt, intr., bis zum einer gewissen Stelle brennen: mežs līdz šai vietai atsvilis Warkland.]

Avots: ME I, 200

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

baîlisks Spr.,

1) furchtsam; [

2) Schrekken erregend:
bailisks nuotikums, bailiski laiki, bailiska vieta Kalz.]; bailiski daudz, schrecklich, sehr viel AP., Burtn., Bers.

Avots: ME I, 251

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė´gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи ⁴ 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289

bìezuoksnējs, dicht, dicht bewachsen: biezuoksnēja vieta Niedra.

Avots: ME I, 307

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

III brāķêt, - ēju, fehlen, mangeln, gebrechen: tādas vietas vien gribēju, kur maizītes nebrāķēja Ltd. 1920. [Zugrunde liegt mnd. brak(e) "Mangel".]

Avots: ME I, 328

brĩda (li. (brydė˜), eine im Getreide ausgetretene Stelle (izbrista vieta), eine im Flachsfelde abgetretene Linie beim Zumessen des zu raufenden Flachses Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 333

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu māte, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu māte, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337

brīsniņš (unter brîsnis ² ): brīsniņu pastāvējis uz vietas Janš. Līgava II, 67. šī saulīte brīsniņam, viņa saule mūžiņam BW. 27759, 1 var.

Avots: EH I, 242

I čagums, ‡

2) ein lockeres Heubüschel:
miniet skrīni nuo vietas, lai vietām nebūtu čagumu! C.; ‡

3) "der Nacken einer Katze"
N.-Peb.

Avots: EH I, 282

celˆmene: auch Ladenhof n. FBR. XI, 68,

1): ein Pilz AP., Linden, Lubn., Meiran, (mit elˆ ² ) Dond., Salis;

3): auch Siuxt (hier: zweierlei Pflanzen),
Sonnaxt (auch: celˆmeņu lapa): celmenes rudzu rugājuos bij nuo vienas vietas Siuxt. citi celmenes plūc, duod guovīm; e̦suot labs krēms ebenda.

Avots: EH I, 263

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

[I čènčere ² Warkhof, jem., dem die Arbeit nicht von statten geht]: šitā čura, čenčerīte, nav šās vietas valdītāja BW. 22650 var. [aus Lubahn].

Avots: ME I, 409

cìrtējs,

1): līduma cirtējiņš BW. 8882 var.;

2): auch Ahs.; c. nuocē̦rt luopu uz vietas; kad iekuož, tad guove pale̦cas un beigta. cirtēju ne˙viens nav redzējis; viņš nuo zemes izle̦cuot un zeme a[t]ka[l] iekšā Saikava.

Avots: EH I, 274

čūreniski: tas uz vietas č. sačupis dubļu skrīnī Janš. Līgava II, 320. č. nuokūleņuoja lejā I, 296 (ahnlich Mežv. ļ. II, 426).

Avots: EH I, 299

daikts,

1): Plur. daikti, feine, zerbrechliche Dinge
Diet.; Kleinigkeiten Bartau; visādi daikti, allerlei kleine Dinge NB. n. BielU.; ‡

2) nuo daikta, = nuo vietas, ununterbrochen, von éiner Stelle, der Reihe nach
Bartau, Dunika, Gramsden, Kal., Rutzau: meklēja vairāk dienu nuo daikta Janš. Līgava II, 63 (ähnlich l, 247; vgl. li. dàiktas "Ort, Stelle"); ‡

3) "Geschöpf"
Bartau und "Pflanzengewächs" Gramsden (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 302

dal˜deris,

1): acc. plur. dalderiņus BW. 25645; sudraba dalderītis BW. 3770 var. sīkajiem dalderiem 31761, 2;

2): daldeŗus mērījuši ne tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma AP. d. - trīs pūrvietas, kad vidīna zeme; kad labāka zeme, tad uz daldera krīt tikat viena pūrvieta; kad pa˙visam slikta zeme, tad daudzi pūrviešu Saikava; ‡

3) alectorolophus minor Ramkau.

Avots: EH I, 304

dal˜deris, dãlderis,

1) der Taler;

2) als Mass der Bodenabschätzung:
10 pūrvietas uz viena dalder,a; 80 dalder,i uz viena arkla Wolmar. [Nebst estn. tālder aus mnd. dālder "Taler".]

Avots: ME I, 434

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

degsnis (li. degsnìs od. degsnỹs "Brandstelle"), degšņa Ahs., auch degša Kand., Biel. I, 325, de̦gsna Altenwoga, degšņājs, die Brandstätte, ein ausgebrannter Wald, ein mit Feuer ausgebrannter Morast Bergm., ein (niedrig gelegener) Nadelwald Selg. n. Etn. III, 162; purvaina, staigna vieta Aps.: es ceļu degsnī jaunu māju MWM. VIII, 328. augat, mani bandu lini, brāļa duotā degšņājā. degsnis ir izde̦gusi vieta purvā vai arī mežā. tūlīt pēc izdegšanas tādas vietas mē̦dz saukt par de̦gumu. par degšņiem sauc šīs vietas tad, kad tās pildījušās ar ūdeni, pieaugušas ar zāli, vai arī kad tās apaugušas ar jaunu mežiņu Lasd.; dieser junge Wald heisst dann auch degšņas od. degšņa mežiņš LP. III, 105; ein kleiner, junger Wald Nerft; ein mit Gras bewachsener Teich AP. [Mit degša vgl. li. degčióti "горѣть понемножку".]

Avots: ME I, 451

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

‡ II diñga Dond. "augs; vieta">audzelīga vieta": kalnā laba d.

Avots: EH I, 320

‡ duoburs "vieta%20%C4%ABsu%20l%C4%AB%C4%8Du%20up%C4%ABt%C4%93s">dziļāka vieta īsu līču upītēs" Bauske.

Avots: EH I, 350

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "vieta">aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit uõ ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

druknums. die Dicke Stammhaftigkeit: sava mazuma un druknuma pēc tā spēj virzīties nuo vienas vietas uz otras Vēr. II, 1184.

Avots: ME I, 503

‡ dubaks Lixna "vietas%20uz%20ce%C4%BCa">grimušas vietas uz ceļa" (?).

Avots: EH I, 338

duknējs [Arrasch. Kl.], morastig, quebbig, einschiessend: gultas vieta pārvē̦rtusies par duknēju purvu LP. V, 385. līdz duknējai vietai VII, 958. duknēja pļava Lasd., Lös. Etn. IV. 18.

Avots: ME I, 511

dum̃bris (unter dum̃brs II): eine einschiessende, morastige Stelle ("mīksta, vieta">staigna vieta, kur tāds kâ trūds") Ramkau (mit ùm). - Vgl. den Sumpfnamen Elles-dumbris Lvv. II, 47 (Wirginalen).

Avots: EH I, 341

[dūmuokņš Bers. "rauchgefüllt ": dūmuokņa vieta.]

Avots: ME I, 528

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

‡ dušenieks, ein Kätner: d. ir mazs zemnieciņš, kam piecas pūrvietas aŗamzemes Seyershof. Abgeleitet von r. душá "Seele".

Avots: EH I, 345

dze̦lˆmãjs,

1) die Tiefe (im Wasser):
straume, kas aizkrāc pār radzēm un dze̦lmājiem Teodor;

[2) vieta purvā, kur daudz dzelmju Ruj.]

Avots: ME I, 541

‡ dze̦nakls Salis, die unteren Stangen des Gerüstes beim Heuschober ("kuoki zem siena kaudzes; vieta">kaudzes vieta").

Avots: EH I, 355

dzeŗamais,

1) was getrunken werden kann, was getrunken wird:
muca ar dzeŗamuo LP. III, 51. ielika zārkā līdz plāceņus, pīrāgus, dzeŗamuo, kuo ēst un dzert V, 55; dzeŗams ūdens od. dzeŗamūdens. Trinkwasser; dzeŗams upuris, Trankopfer; iekšā dzeŗamās zāles. Medizin zum inneren Gebrauch;

2) der Ort, die Zeit, das Gefäss, wo, womit getrunken werden kann:
dzeŗams trauks, Trinkgefäss; dzeŗama vieta, die Kneipe. dzeriet, brāļi, šuo dieniņu, šī dieniņa dzeŗamā;

3) dzeŗama nauda, Trinkgeld, d. h. das Geld, das vertrunken werden kann.

Avots: ME I, 547

‡ dzē̦raukstis (nom. plur.) "vieta">vieta, kur ir dzeruokļi" Warkl.

Avots: EH I, 356

dže̦rkstains, rheumatisch: dže̦rkstaina vieta Etn. I, 28.

Avots: ME I, 564

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle ² Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle ² um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556

dzìmts, angeboren, erbgehörig, leibeigen: dzimti ļaudis neben dzimt- od. dzimtļaudis, Leibeigene. nuopirkt pirti par dzimtu, mājas par dzimtām LP. III, 98. tiem pārdeva zemi par dzimtu A. XII, 77. dzimta diena [li. gimtóji dienà], vieta Ltd. 471. der Geburtstag, Geburtsort, [mūsu dzimtu valuodu Serbigal], dzimtas spalva. das erste Haar nach der Geburt LP. VII, 874. dzimta muiža, das Erbgut. dažreiz labi audzinātam ze̦mas kārtas cilvē̦kam pukst krūtīs guodprātīgāka sirds nekā dažam dzimtam augstmanim Lautb.

Avots: ME I, 551

‡ dzirve̦ns (mit -ē-?) Pilda n. FBR. XIII, 47 "vieta">ar zâli apaugusi neuzarta vieta": Vgl. dirvāns.

Avots: EH I, 360

gabalniẽks,

1) ein Arbeiter, der vom Wirt zur Bebauung ein Stück Land erhält, wofür er verpflichtet ist, dem Gutsherrn die obliegenden Frohndienste zu leisten:
vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirgu pārinieki, bandinieki jeb gabalnieki... Etn. III, 133. gabalnieki dabūjuši 1 1/2 puspūrvietas katrā tīrumā (uz trim tīrumiem jeb latām strādājuot...); saimniekam šie gājēji ne˙maz nee̦suot kalpuojuši, bet zemi lietuojuši kâ atlīdzinājumu par muižai saimnieka vietā nuokalpuotām dienām ibid.;

2) einer, der auf einem einegewiesenden Stücke des Hofsfeldes arbeitet
U., Spr.;

3) der Halbkörner,
gew. pusgraudnieks Kokn. n. A. XII, 868;

4) ein kräftiges, stämmiges Pferd
Kokn. A. XII, 868; Bers.

Avots: ME I, 579

‡ gabanceļš "vieta">vieta, pa kuru gabanas ne̦stas" Heidenfeld.

Avots: EH I, 375

gãda,

1) die Sorge
Gold.: jau iesākas gādas vietas dēļ Kundz. Kronw. 61; Etn. III, 179;

[2) das Besorgte, der Vorrat
Trik.].

Avots: ME I, 615

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383

‡ gar̃lĩns NB. "vieta%20up%C4%93">tāda vieta upē, kur saaugušas biezi ptakaņu saknes". Zu li. garlys "Wasseraloe" ?

Avots: EH I, 384

gaspaža,

1): auch LLD. II, 5 ₂₀ ; tuo sacīja kungs, tuo g. BWp. 2546, 1; ‡

3) Demin. gaspažiņa "tievāka vieta dzijā" Dunika: man te vērpjuot tāda gaspažiņa gadījusēs.

Avots: EH I, 386

gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,

1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);

2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);

3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I ⁴ , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. ² 95, Boisacq Dict. 150.]

Avots: ME I, 624

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630

‡ II grasîtîês "?": uz vietas kustē̦damies un luocīdamies, grasīdamies un gruozīdamies Janš. Dzimtene III ² , 114. kuoki luokās, gruozās, grasās un kâ dejuot dejuo V, 409. Gleich grasîtiês I 2?

Avots: EH I, 398

I griêzi C., Stoppeln: viņs sadūra kāju uz grieziem, uz miežu grieziem staipījās spīduoši zirnekļu tīkli A. XVII, 291. Der Sing. selten: šis griezs man palicis gaŗš AP. kvietaine ir nuopļauts kviešu lauks ar grieziem Etn. IV, 99. auzaine ar aple̦duojušiem grieziem Dz. Vēstn. tikai statiņas un baltie griezi rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas druva II, 86. griezu gals, das Schnittende (im Gegtensatz zu vārpu gals) Oknist.

Avots: ME I, 661

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658

grùoda ² Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671

grùba ² [Kreuzb.], die Stromschnelle: Daugavas lē̦nās vietas tuop sauktas par palsām, visai straujās par grūbām Etn. IV, 61.

Avots: ME I, 667

‡ gruduļains "ausgebrannt" Warkl.: gruduļaina vieta.

Avots: EH I, 410

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

gùlta C., PS., [Wolm., Serbigal, Schujen, Jürg., N. -Peb.], gulˆta ² [Salis, Ruj.], Mitau, gul˜ta Kand., [Gr. - Essern, Popen, Selg., Wandsen, Dunika, Nigr., Stenden, Dond., Līn., Luttringen] (li. gulta),

1) das Bett
[in Nigr. sei gulta das Bett für eine Person, vieta - ein Bett für mehr als eine Person]; auch von Flussbett: upe izgrauž savu gultu Vēr. I, 229. upei gulta dziļumā, man nevaid se̦klumā BW. 4319;

2) = duobe Olai.

Avots: ME I, 679

gulums,

1): šīs naksniņas gulumiņu BW. 25037. Ein reflex. instr. s. auch in likusies gultā un tâ tuo gulumuos guluot vēl tagad Janš. Dzimtene II, 423 (ähnlich Līgava I, 172); ‡

2) "?": sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137.

Avots: EH I, 418

‡. gùmzalaîns ² Oknist, uneben, gruftig: gumzalaina vieta (gulta).

Avots: EH I, 419

[ieduobs, konkav: ieduoba vieta, ieduobs trauks Fest. uz kāda... ieduoba akmeņa Austriņ Mār. z. 32.]

Avots: ME II, 12

II iegalvis, der Bürge; "kas uotru vietā ielīgdams, par viņa uzticību vietas īpašniekam galvuo" Grob.

Avots: ME II, 15

iekaudze,

[1) eine kleine Erhöhung als Übermass:
nu jau pūrs ir ar iekaudzi (oder uzkaudzi) Fest., Bers.], Kav.;

[2) "ein vorläufig und in der Eile aufgeworfener Heuhaufen, der grösser als die
guba ist" Nitau, Lindenhof;

3) "kaudzes vieta" (?) Jakobst.].

Avots: ME II, 25, 26

[ìele̦ns kalns, ein nicht steiler Berg N. - Peb. - iẽle̦na vieta Ruj., = ieleja.]

Avots: ME II, 38

[ìelīņât, zu Regnen anfangen: ja septiņu gulē̦tāju dienā ielīņā, tad līst septiņas nedēļas nuo vietas Jürg., Bauske.]

Avots: ME II, 39

iemaši, gew. iemati,

1) Saum, Spädel am Hemede, Kleide;

2) die Knöpfe des Rockes auf dem Rücken; die Taille;
iemaši (iemati) ir vieta, nuo kurienes iesākas šķēre uz svārku muguras Wend. n. A. XII, 560. Zu iemest.

Avots: ME II, 43

ìemizlt ² , versanden: laipa, tilts iemilzies. stāv kâ iemilzis, nekustas nuo vietas Sassm.

Avots: ME II, 45

ìenesîgs, einträglich: ienesīga vieta.

Avots: ME II, 48

[ìeperêt,

1) zu bebrüten anfangen:
vista ieperējusi uolas un tad atstājusi Ruj.] iepe̦rê̦ta uola Lubn., ein angebrütetes Ei;

[2) zur gewohnten Brutstätte machen:
tā vistām iepe̦rē̦ta vieta Lis.].

Avots: ME II, 50

ìesil˜dît, tr., erwärmen: gultu; auch fig.: tautas mīlestība viņu uz tuo iesildījusi Vēr. II, 482. viņam būtu bijis jāatstāj iesildīta vieta Apsk. 145. galvas iesildīt, sich erwärmen: tikkuo viņas ir iesildījušās Rainis.

Avots: ME II, 63

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

ìestràdât, tr., einarbeiten, bearbeiten: sē̦klu, labību, zemi. iestrādā, cik vari, manis dēļ divas pūrvietas MWM. VIII, 405. iestrādātus (gut bearbeitet) tīrumus pie mums aŗ tikai ar vienjūga arkliem Etn. III, 90. Refl. - tiês, sich hinein -, einarbeiten, sich vertraut machen: Stenders bij jau tâ iestrādājies, ka nevarēja nuorimt mierā Kundz. viņš labi iestrādājies namdaŗa darbā Aps. iestrādājies zemkuopis A. XXI, 2.

Avots: ME II, 74

ìetraukt,

1) eine gewisse Quantität (von Obst) abschütteln;

[2) ietraukt ābeli, die Äpfel vom Baum zu nehmen beginnen
Drotsh.;

3) werfend treffen:
nevarēju ābuolam ietraukt Lis.;

4) schnell herein -, hineinfahren
Ruj.] Refl. - tiês,

1) sich wohin beeilen, wohin geraten
Spr.: vējš, kuŗš ātri ietraucās viņas ziedu kruonītī MWM. X, 127;

[2) sich eilig hineindrängen:
viņš ietraucās, kaut gan tur vietas nebija Kokn.].

Avots: ME II, 83

ìeviest, tr.,

1) einbürgern
(selten): nuo senprūšu valuodas Krōnvalds aizņēmis un ieviesis rakstu valuodā vārdu "ķermens";

2) einführen, Eingang verschaffen:
dārza zemē taukā daudz stādi ieviesti MWM. VIII, 550. Refl. - tiês, sich einschleichen, sich verbreiten: einreissen, Eingang, Wohnung finden: viņa neravēja sev pieduot, ka viņa ļāvusi slimībai ieviesties A. Up. pie mums šī ruotaļa nav ieviesusies. pasaku krājumā ieviesušās dažas nepareizības; labība nezāles. pirtī ve̦lns ieviesies LP. IV, 160. (mednieks) ieviesties [habe sich angesiedelt; veilleicht mit dem - t - von vieta "Stelle"] labā medības līkumā Upīte Medn. laiki. Das aktive ieviest wohl ein Neologismus.

Avots: ME II, 90

‡ ìņâtiês ² (?) Warkl., -ãjuos "nepaklausīt, pīkstēt, mīņāties uz vietas" (meist von Pferden und kleinen Kindern, seltener von Erwachsenen gesagt): zirgi īņājas.

Avots: EH I, 501

izbrĩvêt, befreien, erlauben, gönnen: izbrīvē viņu uz stundu, lai viņš var atnākt līdz Mar. ceļš jāizbrīvē ar varu Druva I, 981. kad tev tuo izbrīvē, tad makšķerē vien Blaum. skouluotãjs izbrīvēja skuolē̦niem paruotātes pa pagalmu A. XIV, 2, 73. Refl. -tiês, frei werden: vidū izbrīvējās vieta priesteŗiem Vēr. II, 348.

Avots: ME I, 719

II izbudzît,

3): i. nuo mājas pie darba Fest. tu mani izbudzīji nuo vietas Heidenfeld; ‡

4) verwühlen:
i. matus Druw., Selg.

Avots: EH I, 436

izbur̃t,

1): izburšuot ēdienu Pas. XII, 165. Refl. -tiês,

2): beigās izbūruos gaŗām un cauri tai vietai, kur šī adīdama bij samuršķījuse Saikava.

Avots: EH I, 437

izčagât, izčaguôt Laud., tr., locker machen, auswühlen: cūka izčaguojusi ēdesi. ēd uogas nuo vietas! nav labi izčaguot Laud. cūkas izčagājušas nekultuo labību, dārzu AP.

Avots: ME I, 722

izcelˆt,

1): suns izcēlis (hat aufgescheucht)
zaķi Schrunden. šis ārste var tevi i. (= izglābt) nuo nāves Linden in Kurl.;

2): nuo ve̦cās vietas mani ni˙kaî nevar i. (verjagen)
Zvirgzdine;

4): i. (= pacelt gaisā) pirkstus Frauenb. Refl. -tiês,

1): viņa šuorīt izcē̦lusēs (= uzcē̦lusies) agrāki Janš. Apskats 1903, S. 18.

Avots: EH I, 437

[izcilus, izcilu Karls., Adv., hervorragend: izcilus re̦dzama vieta.]

Avots: ME I, 721

izdarĩba, die Zeremonie: kāzas svinēja vairāk dienu nuo vietas ar dažādām izdarībām P.

Kļūdu labojums:
P. = RKr. XVI, 63.

Avots: ME I, 725

izdarinât, 2): ausschneiden (?): muļķītis izdarina jiem nuo mugaru pa sluoksnei Pas. VI, 362 (ähnlich VII, 294; XI, 57); ausbrechen (tr.): i. kapuostus, die untauglichen Kohlblätter ausbrechen AP. i. ve̦cās kāpuostu lapas luopiem Warkl.; ‡

6) bessern, korrigieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: tās vietas, kur kas misējies, i. (unter "corrigieren"). In den Belegen aus Lettg, könnte das -a- hier auch ein altes e, vertreten, vgl. ‡ II izderinât.

Avots: EH I, 441

izde̦ga (li. ìšdaga),

1) eine ausgebrannte Stelle im Walde, Brandstelle;
izde̦gas - vieta, kur mežs izdedzis, bet īpaši sūnājs, tā ka tur ve̦'lāk sa- krājies ūdens, nedziļš Gold. n. Etn. I, 32. kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs? Aps. izde̦gā aug tikai stiebri un zaķa lini AU.;

2) die Rodung:
žē̦luo, dievs, tuo tautieti, kas izde̦gu (Var.: de̦gumus) dedzināja! BW. 29264, 2. izde̦gā baļķi cirtu 22020. izde̦gā zaļa zāle 29239;

3) eine von der Sonnenglut ausgebrannte, versengte Stelle:
saules izde̦gā tirkš sienāzis A. XX, 516.

Avots: ME I, 726

izduôtnes ² , der Hochzeitsschmaus: kad kalpuone ilgāku laiku nuo vietas kalpuojuse, tad saimnieks, kad tā pre̦cas, mē̦dz taisīt izduotnes Ahs.

Avots: ME I, 731

izdzîvuôt

4): izdzîvat visas mājas Salis, der Reihe nach in allen Gesinden wohnen.
šuodien izskraidīti visi celiņi, izdzīvuotas visas vietas pie mājām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 59;

5): es nevaru katru dienu stalti vien i. Tdz. 38747. i. (sich ausleben)
ar tām (sievām) pēc savas parašas Janš. Mežv. ļ. 1, 114. i. kam Segew., es jemandem während der Dienstzeit recht machen;

6): re̦dzat, kâ es e̦smu izdzīvuojusi (= cik tālu e̦smu nuogājusi) Janš. Dzimtene III ² , 58;

7): ēdās, kāļ tuo nuo zemes izdzīvāva (vgl. r. выжить ) Auleja. i. kādu cilvē̦ku Segew., einen Menschen an den Bettelstab bringen;
‡

9) (unzüchtig) behandeln:
tu neesi ne˙kāda grāfene; tevi var visādi i. Janš. Dzimtene V, 373. tie skuķes gan piedzirdījuši un izdzīvuojuši 92.

Avots: EH I, 445, 446

izêdinât,

1) oft satt füttern:
viesus;

2) verfütern:
barība, kuŗa tanī dienā izēdināma Konv. ² 2057;

3) ausbeizen:
šīs vietas izēdina ar skābi 1127. Refl. - tiês, satt füttern: cik reižu vēl (tevi) neizēdinājuos, kad laukus apstaigādams iegriezies pie mana vīra Seibolt.

Avots: ME I, 734, 735

izêst (li. išė´sti, [aksl. izěsti]), tr.,

1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;

2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;

2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;

3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;

4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.

Avots: ME I, 735

izgadîtiês,

1) hervorkommen, erscheinen, herstammen:
citā reizē ielaidusi pīli upē; tā izgadījusies upē LP. VI, 204. te izgadījusies nuo kalna jaunava VII, 1074. tē̦vs sakalis abus dē̦lus ar vienu un izgadījies milzis VI, 403. kur tu tāds izgadījies? Kand.;

2) geschehen, gelingen, sich treffen:
mums izgadījies iegūt pie galda ļuoti izdevīgas vietas MWM. X, 306. kâ nu izgadās A. XX, 413,

Avots: ME I, 735

izģinst: dvēsele ne iznīkst, nedz izģinst Lenc. Spred. gr. 1764-1767, S. 1693. kuoka mājelēm izģindušas ("?") dēļu durvis Daugava 1934, S. 481. tas izģinde ("izgaisa" daneben angeblich ein Infinitiv izģint) nuo savas vietas (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 451

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu; ‡

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.; ‡

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten; ‡

6) = izkaût 2 Mar.; ‡

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453

izkukuôt,

2): schreiend vertreiben (vom Kuckuck):
kad dze̦guze mājas kuokuos vai dārzā kukuo, tad tā izkukuo kādu nuo vietas, tad saimniekam būs jāiet Ahs. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine Zeitlang erfolglos zu jem. sprechen: i. kam apkārt ilgu laiku. izkula (unter izkuls): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Preiļi in Lettg., auch Plur. izkulas Lettg.

Avots: EH I, 459

[izlẽ̦kât,

1) wiederholt springend vernichten:
zē̦ns izlē̦kāja sīpuolus;

2) eine längere Strecke od. Zeit hindurch springen:
zē̦ns izlē̦kāja pa ciņiem kâ zaķis. nevar uotram pa prātam izlē̦kāt;

3) izlē̦kāt nuo vietas Nigr., sich nach einer anderen Stelle umsehend, die bisher eingenommene Stelle vierlieren.
Refl. - tiês, zur Genüge hin und her springen.]

Avots: ME I, 763

[izlemt, endgültig entscheiden, beschliessen: tuo (prasību) izlems uz vietas mieratiesnesis Latg. 1922, III, 2 ₄ .]

Avots: ME I, 763

izluõzêt, tr., aus -, verlosen: zemi; izmērītas un izluozē̦tas pūrvietas A. XX, 139.

Avots: ME I, 767

izlũkât: izlūkā visas vietas Tdz. 42415.

Avots: EH I, 464

‡ izluste PV., die Belustigung: izlustes vieta.

Avots: EH I, 464

‡ iznikt,

1) verschwinden
Bērzgale: meita uz vietas iznika Pas. II, 72 (ähnlich. IV, 82; X, 115);

2) = iznĩkt 1 Oknist: šuoziem iznika daudz ābulnīcu Kaltenbr.;

3) "= panikt" (?) VL. n. Celm.

Avots: EH I, 469

izpil˜dît, ‡

2) auszapfen
Wolm. u. a: i. alu nuo mucas; ‡

3) anfüllen:
dubļi ... izpildīja visas vietas Pēt. Av. IV, 28. tie taču visu istabu neaizņems un neizpildīs I, 252. ‡ Refl. -tiês, sich erfüllen.

Avots: EH I, 471

‡ izplīkšêt, sich verziehen: kuri (dūmi) uz vietas izplīkš ... gaisā bez uosmes P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 473

‡ izpuļ˜ķêt Frauenb., auf eine unehrliche Weise hinausbekommen, verdrangen: i. uotru nuo vietas.

Avots: EH I, 475

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izraustas: hier und da nebst den Wurzeln ausgerissene Getreide- oder Grasbüschel PV.; ravē̦ts nav nuo vietas, bet tik tâ izraustām.

Avots: EH I, 476

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

izriêt, tr., aus -, auffressen: visas avis bij (vilka) izrietas LP. VI, 273; izriet kādu nuo vietas, = izēst. Refl. - tiês, längere Zeit bellen: suņi, izrējušies, gaŗi gauduoja.

Avots: ME I, 792

izrušinât, tr.,

1) ausscharren, aufwühlen:
bedri LP. VI, 172. saimnieks ļāva ābuoltiņa pūrvietas cūkām izrušināt Vēr. I, 1437;

2) herumrühren, durchwühlen
[izružinât Selg.]: pe̦lnus. Jūliņa skuteli izrušināja BW. 19303, 1.

Avots: ME I, 793

[izsêdinât,

1) hinaussetzen:
viņš tuo izsēdināja nuo vaguona, nuo vietas;

2) eine Zeitlang sitzen lassen:
izs. pa cietumu;

3) (eine Reihe von Personen) sich nach einem bestimmten Plan setzen lassen: izs. bē̦rnus pēc auguma, pa vietām.]

Avots: ME I, 796

izsil˜dît, tr., durchwärmen: bē̦rna drāniņas. Refl. - tiês, sich zur Genüge erwärmen: izsildīties, kad tiks vien pie vietas AU.

Avots: ME I, 797

‡ izsirdzinât,

1) gesund machen, genesen lassen Gramsden (hier angebtich van mehreren Objekten):
dievs viņu gan izsirdzinās, Gott wird ihn wohl gesund machen Für. I;

2) (eine Reihe von Personen) eine Zeitlang krank liegen machen
(?) Schwanb.: tā sē̦rga jau gribēs i. vai visus nuo vietas.

Avots: EH I, 479

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798

izskreja,

1) das Flugloch am Bienenstocke;

2) der Ausflug (der Bienen):
dažas piezīmes nuo savas praktikas biškuopībā - sākuot nuo pirmās izskrejas līdz iene̦suma beigām Zemk. 1896, 86;

3) ein Plazt zum Spielen, ein Spielplatz:
bē̦rniem pie skuolas nav ne˙kādas izskrejas, ruotaļu vietas A. XV, 83.

Avots: ME I, 798, 799

izšņakas, Überbleibsel von Speisen, vom Viehfutter: katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst; kuo tur atrada vēl pāri, tās bij izšņakas LP. VI, 286.

Avots: ME I, 813

izstaĩga, der Spaziergang, das Bummeln: jauka izstaigu vieta Kaudz.

Avots: ME I, 804

‡ izstreĩjât, ausstreuen: gaidīja mājā ganāmpulku, bet ... vietas nebija izstreijātas Ciema spīg. 5. i. salmus Dunika. Refl. -tiês Dunika, sich ausstreuen: salmi izstreijājušies.

Avots: EH I, 483

‡ izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487

I izvirinât,

1) zur Genüge auf und zumachen:
nuoskrien savu kumeliņu, izvirina nama durvis BW. 15035. izvirināju ir pa kaimiņu pagastiem visas durvju durvis Grünh.;

2) gehörig flattern lassen, wedeln:
lapsa nekust nuo vietas, pacilā ausis, izvirina asti LP. VII, 460.

Avots: ME I, 829

jaũda,

1) Vermögen, physische Kraft:
gājēji ē̦duši nuo šīm mantām cik jaudas LP. VII, 558. [jaudas vīrs U., ein Mann, der etwas vermag];

2) das Denkvermögen:
viņš skaitīja mācītāja vārdus bez jaudas Vēr. I, 826. vai tas šausies vienam jaudā (= prātā) Alm.;

3) der Einfall, Gedanke:
pirmā jauda viņam bij uz vietas griezties atpakaļ Asp.;

4) jaudām - jaudām, teils - teils, zuweilen - zuweilen:
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbeiles viņam slien matus stāvu Seibolt. [In der Bed. 1 wohl aus liv. joud "Kraft, Vermögen", s. Thomsen Beröringer 254; zur Bed. 4 vgl. finn. juoto "Musse" joutaa "Zeit haben". Dagegen zur Bed. 2 und 3 vgl. jaust (prt. jautu und jaudu) "wahrnehmen".]

Avots: ME II, 97

jausmuõjums, die Vermutung: tā ir tā vieta, kur es jausmuojuma veidā izsakuos Jürgens.

Avots: ME II, 103

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle); ‡

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186

kãjuôt, intr., schreiten, wandern: tālāk kājuot briedis Druva I, 622. priesteŗi ar krustiem kājuoja nuo vienas vietas uz uotru Vēr. II, 185. Subst. kãjuôtãjs, ein guter Fussgänger, ein Läufer: [kāds kājuotājs! (von einem Pferde) Janš. Dzimt. ² I, 93].

Avots: ME II, 189

‡ kaļķijs, kalkhaltig: ar nuojauktu mūra ē̦ku drupām dažreiz mē̦sluo tīrumus . . . šādā kārtā mē̦sluotas vietas ir kaļķijas vairāk gadu FBR. XIV,71.

Avots: EH I, 580

kalˆnpus, oberhalb, Praep. m. d. Gen.: kalnpus Narvas; kalnpus tās vietas, kur ainis laiž Kaudz. M. kalnpus mājas ir tīrumi, lejpus mājas - pļavas Bers., C., Aps.

Avots: ME II, 142

kapa [kapà "Schock"],

1) das Schock:
2 kapas naglu;

2) auch
kape, ein Mass: vienai pūrvietai 25 kapes C., Aps., Smilt.;

3) ein kleines Mass Smilt.; die Metze in der Mühle U.:
[paņem kapiņu, aizej uz klēti un iegrāb miltus Alt - Ottenhof. Bed. 2 (vgl. kapp "der vierte Teil eines Külmits", kapa - mā "1\25 Lofstelle") dürfte aus der Bed. 3 entstanden sein, und kapa 3 stammt wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. kappe "Metze" und mnd. koppe bei Schiller u. Lübben III, 46); kapa I aber dürfte nebst kapá aus slav. kopá "Schock" (wozu Berneker Wrtb. I, 562; anders Walde Wrtb. ² 128 und Reichelt KZ. XLVI, 339) stammen].

Avots: ME II, 157

I kàpene: auch Mar., (mit à ² ) Saikava, Sonnaxt; vietām sniegs nuokusis, vietam vēl ira; tad saka: k. (Stellen, wo der Schnee weggeschmolzen ist) ir Sonnaxt. gāja basām kājām, kad tik k. bija ebenda.

Avots: EH I, 601

kapenes, [ein Nom. pl. kapeņi Manz. Post. I, 174], Ort, da Gräber sind Manz., Gottesacker, Grabstätte, Nirchhof: nava vietas kapenēs (Var.: kapsē̦tā) BW. 27660. ve̦cajam tāda luste, ka jāiet kapenēs. vai nebija kapenes E'ģiptes zemē II Mos. 14, 11. kapenītes (Var.: kapu kalni) nuoziedēja dze̦lte̦niem ziediņiem BW. 27632, 4. Ungew. der Sing. kapene, das Grab Sudr. E. A. XIII, 376. Nebst kāpinės "Friedhof zu kaps "Grab".

Avots: ME II, 158

kapvìte, die Grabstätte: pie kapvietas, pār kuŗu sē̦ru uosis bēdīgi nuokāris savus zarus Vēr. II, 1251.

Avots: ME II, 160

‡ kaûdžlâva ² Salisb. "zariem klāta vieta sìena kaudzei".

Avots: EH I, 593

‡ II kauslaîns : nevienādi (ja šur tur laukā ir tukšas un re̦tas vietas) saaugusi labība ir kauslaina Korwenhof.

Avots: EH I, 595

kaûtuves, in der Verbind. vēja k. "vēja aizje̦mta vieta" Fest.

Avots: EH I, 596

ķedeles, die Füsse, Beine (verächtlich): ķedeles atmest, atstiept, sterben. duošu tev, ka ķedeles atmetīsi N. - Schwanb., Illuxt, Bers., Druw., Nerft, Serb. kurmi uz vietas nuobeidz, ka ķedeles vien atme̦t Vīt. 12.

Avots: ME II, 359

‡ ķereksis Dahlen, eine nicht abgedämmte Stelle im Fluss: visā upes platumā paliktu caurbraukšanai 3 neaizdambē̦tas vietas ķerekši J. Siliņš Latvijas zivis 35. Vgl. ķērksis 1.

Avots: EH I, 696

ķir̃mis, [ķir̂mis ² Salis,

1) ķir̃mis N. - Autz], der Wurm, besond. der Holzwurm, Holzbohrer
Wain., Kand.: ķirmis sienas malas grauž LP. VII, 647;

2) der mehlartige Staub von ausgefressenem Holz:
kad bē̦rnam padusīte vai cita kāda vieta isutuse, uzkaisa virsū krītu, uzbeŗ arī ķirmjus.

Avots: ME II, 384, 385

klānis, eine Stelle, ein Fleck: izde̦g klānis rudzu laba zirga vālaka lielumā AU. puspūrvietas liels, me̦lns, kūpuošs klānis sniedzas līdz rudzu laukam AU. [klànis ² Warkh. "ein freier Platz, laukums". - Vgl. klāns.]

Avots: ME II, 217

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

klimstêt,

1) : suns klimst visu vakaru Frauenb. meža zuosis visu rītu dzird klimstam (schreien;
der Inf. dazu könnte auch klimst oder klimt lauten) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 85;

2): wiederholt bitten
Golg.;

8): auch Laidsen; visu dienu klimstē̦dams pa pilsē̦tu Jauns. Neskaties saulē 184, viņš klim̂st ² (angeblich zum Inf. klimt) nuo vienas vietas uz uotru Schujen. kāpēc jūs apkārt klimstat (oder zu klimst resp. klimt?)? Kādas izlasītas gar. dziesmas v. J. 1742, S. 10; "ciemuos nākt" (?) Seyershof: kad nu tu klimstēsi ² atkal?

4): kuo klimsti un nestrādā? NB.; müssig und schlaftrunken sitzen
(mit im̃ ) Grarnsden. Zur Etymologie von klimstêt 3 s. auch Scheftelowitz KZ. LLV, 226.

Avots: EH I, 617

knãbât, ‡

3) intensiv arbeiten:
24 pūrvietas pļavu, - diviem ir kuo k˙! Seyershof.

Avots: EH I, 629

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268

kràšņs [PS.], herrlich, prächtig: septiņas liesas guovis ierija septiņas krāšņas guovis I Mos. 41, 4. mēs varam visi teikties gan tā laba, krāšņa kunga GL. [krâšņas ² vietas Autz; sauber, zierlich, artig U. - Wohl nebst krāsns I aus ar. красьнъ "schön", wofür auch die von U. aus Autz angeführte Nebenform mit kurzem a spricht; das šņ für sn ist wohl zuerst im Adverb krāšņi aufgekommen, vgl. dazu Le. Gr. § 471.]

Avots: ME II, 269

krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,

1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;

2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]

3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;

4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;

5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;

6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;

[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte ² "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].

Avots: ME II, 293

kuknêt, -u, -ẽju, n. U. auch kukņuôt(iês), intr., hocken, kauern, die Zeit müssig zubringen: tagad kukni nu savās kamanās Niedra. tu tik zini kruogā kuknēt JU. viņa visu dienu uz vietas kuknēja Bers. viņš ilgi, ilgi tâ nekustē̦damies kuknēja A. XVI, 876. [viņš kukņuo(jas) vien, ne nuo vietas netiek U. - Zu kukt.]

Avots: ME II, 301

[kumzurs Wessen "re̦snākā vieta kuokam".]

Avots: ME II, 314

kurs (li. kùras "Heizmaterial"),

2): labu kuru (das in den Ofen gelegte Holz)
ieliku krāsnī AP.;

4): krasns kura RKr. XIX, 87. naud[as] k. Salis, ein Feuer, das einen verborgenen Schatz anzeigt;
‡

5) kaudžu k. Linden in Kurl., = vieta">kaudzes vieta.

Avots: EH I, 679

kustinât, tr., fakt. zu kustêt, bewegen, in Bewegung bringen, rühren: gruožus, lūpas, pirkstus. ausis vien kustināja BW. 1584. vilciņš asti kustināja 13572, 1. nevar pūru vešus vest, ne nuo vietas kustināt 7759. viņā vārdi kustināja klausītāju sirdis. Refl. -tiês, sich bewegen, sich rühren: kustinies, kustinies, ve̦cais bišu dravenieks BW. 30427, 1. Subst. kusti-nâtãjs, der Bewegende; kustinãjums, die Bewegung; kustinâšana, das Bewegen. [Vgl. ein li. sukuštinti bei Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 329

[kūžņâtiês, -ājuôs Fockenhof "ungeschickt hantieren; uz vietas mīņāties"; vgl. kužņuoties.]

Avots: ME II, 339

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398