Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'Ruj' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'Ruj' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļa skaidrojumā (2452)

acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3


agri

agri: Komparativform agrākiņ Warkl.;

2) agrāk, früher, in früheren Zeiten, in alten Zeiten
AP.; Ruj., Sonnaxt, Strasden.

Avots: EH I, 4


aire

aire, die das Stützgerüste bildenen dicken Seitenstangen einer Schaukel. Lasd., Bers., Erlaa [in Rujen aĩre, eine Schwungstange; wohl zu ailis 1 - 3].

Avots: ME I, 13


airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ērakā "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13


aizdars

àizdars: auch Abgulden n. BielU., AP., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Wolm., Zvirgzdine, aizdara(s) Golg.: līdzi ņēma aizdariņu BW. 19428. s. auch unter àizdara.

Avots: EH I, 17


aizvērt

àizvẽrt, tr.,

1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;

2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.

Avots: ME I, 59, 60


akles

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66


akrims

akrims, für akmens, in Wolmar, Ermes, Rujen, Salisb.; cf. Endzelin KZ. XLIV, 65.

Avots: ME I, 65


algādzis

àlgãdzis, f. àlgãdze, der Tagelöhner, die -in: algādžuos iet, für Tagelohn arbeiten; von einer Frau: algādzēs kalpuot Aps. [In Rujen und Drostenhof nach RKr. XV, 70 dafür àlgãcis, woraus àlgãdzis entstanden sein kann, s. Le. Gr. § 119. Nom. s. àlgãcis ist vielleicht aus dem nom. pl. algāči abstrahiert, der aus li. algočìai entlehnt sein mag. Oder algācis aus algāt[i]s? vgl. oben akacis].

Avots: ME I, 67


algādžot

àlgādžuot, Tagelöhner annehmen Grünh., Bauske, Rujen.

Avots: ME I, 67


algāties

àlgâtiês, tagelöhnern. Rujen n. U. [vgl. li. algoti "lohnen"].

Avots: ME I, 67


alksnaine

alksnaine: auch BW. 19488, 2. alksnāja: auch BW. 2541, 1 var. alksnene,

1) auch (mit alˆ 2 ) Dond., Ruj., Salis, (mit àl 2 ) Mahlup.

Avots: EH I, 67


apēnot

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85


apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84


apīlis

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90


apklemsēt

apklèmsêt 2 KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92


aplīk

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102


aplīkšus

aplìkšus, aplìkšu runāt Ruj., mit Umschweif reden; s. aplīk, aplinkām.

Avots: ME I, 102


apploskāt

apploskât Ruj., Salis, durch Tragen abnutzen und zerfetzen: a. drēbes.

Avots: EH I, 106



apžilbt

apžilbt: mit il˜ Dunika, Kal., Līn., Rutzau, Serbigal, Wolmarshof, mit ilˆ 2 Ruj.. Salis.

Avots: EH I, 129


ašņu

ašņu siets Buschh. u. n. BW. 8515 in Rujen, f. ašķu siets [s. astni, asni].

Avots: ME I, 147


ataukoties

[ataũkuôtiês Ruj., zur Antwort entgegenschreien: es aukuoju, bet neviens neataukuojās.]

Avots: ME I, 149


atausēt

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149


atbraukas

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151


atdzirdīt

atdzir̂dît [(li. atgìrdyti), tr.,

1) = atdzir̂dinât, so Ruj., C. u. a.;

2) zur Genüge tränken:
vai tu zirgus jau atdzirdīji? Saussen]; tērcītes... atdzirda slāpušuos tīrumus Plud. LR. IV, 243.

Avots: ME I, 156


atirināt

[atirinât, tr.,

1) ausfädeln, ausfasern, auftrennen:
vìli Bers.;

2) loswickeln:
valgu, kas samežģījies Ruj.]

Avots: ME I, 161


atkalt

[atkal˜t (li. atkálti), tr., abhämmern: akmenim malu Ruj., Kalz. - Refl. -tiês,

1) zum Überdruss schmieden;

2) sich abschleifen:
pakavi atkalušies Bers.]

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164


atkara

atkara, das Anhängsel, das Zweiglein; der Vorwand, Grund (Spr.); kalna atkara, der Abhang A. XII, 507. atkarā stāvēt, būt nuo kam, sich von etw. in Abhängigkeit befinden Kundz. Kr. 105. izkapts iesieta atkarā, atkaru, ar atkaru, atkarus, die Sense ist in stumpfen Winkel an den Sensenstiel befestigt. atkarus (viens nuo uotra) iet oder dzīvuot, abgesondert (jeder für sich) gehen resp. leben 8 Sesswegen). [atkaru galvu, mit zurückgebogenem Kopf Weinsch., Nerft, C., Ruj.]; vgl. atkaru.

Avots: ME I, 165


atkārtas

atkārtas ecêt, [

1) zum zweiten Mal eggen
Ruj.;

2) nach dem zweiten Pflügen eggen
Selb., Nerft].

Avots: ME I, 166


atlodēt

atluõdêt, tr., loslöten. Refl. -tiês, sich loslöten [Ruj., Salis, Wandsen].

Avots: ME I, 174


atmala

atmala, Spr., der Rand. [dārza atmalas = dārza zāļainās malas ap kultivē̦tuo zemi Kreuzb., Rujen, Salisburg.]

Avots: ME I, 175



atmaukt

atmàukt,

1) tr., ab-, weg-, zurückstreifen:
piedurknes; ce̦puri uz pakausi; brilles uz pieres atpakaļ MWM. X, 468; [

2) intr., schnell herkommen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) sich zurückstreifen
Nerft, Kreuzb.;

2) sich losstreifen
Ruj.]

Avots: ME I, 175


atpīlis

atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182


atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200


atsēdu

[atsē̦du, Adv.,

1) aufgestaut:
ūdens stāv atsē̦du Ronneb.;

2) sitzend mit zurückgelehnten Kopf:
gulēja atsē̦du Ruj.]

Avots: ME I, 189


atskārbala

atskā`rbala C.,

1) Nietnagel
Sessw.;

2) ein losgerissener, noch am Kleide hängender Streifen; [ein abgesplittertes, aber noch am Stamm hängendes Stück Holz
C.; in dieser Bed. auch atskarbs, atskarba Ruj. oder atskarbe Kalz.];

3) das Zünglein an einem von einem Strohhalm gemachten Pfeifchen
Grünh., Naud.

Avots: ME I, 192


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atšķerbināt

[atšķer̃binât Ruj.: uogas mani (at)šķerbina, die Beeren werden mir zuwider.]

Avots: ME I, 201


atšķetināt

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201


atšļaukt

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202


atspēdināt

atspēdinât (zu pê̦da), tr., zurücktreten lassen, zurückschieben Bers., N. - Schwnb., Ruj.

Avots: ME I, 195


atspīguļot

[atspĩguļuôt Salis, intr., sich abspiegeln: mēness atspīguļuo ūdenī. Refl. -tiês, sich abspiegeln Rujen, Drostenh., Kalz u. a.]

Avots: ME I, 195



atsvelties

[atsvel˜tiês Warkl., Spr., Ruj., gleichbed. mit atzvelties.]

Avots: ME I, 199


atsvētīt

[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,

1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);

2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.

Avots: ME I, 200



attramdīt

[attram̃dît, tr.,

1) scheuchend hertreiben:
vilku Salisburg, Drostenh., Wandsen, Warkland;

2) wegscheuchen
Ruj.]

Avots: ME I, 205


attriekt

[attrìekt, tr., gewaltsam und schnell her-, zurücktreiben, her-, zurückstossen Ronneb., Ruj., Schujen, Bers., Wandsen; in Lisohn u. Drostenh. dafür attrènkt.]

Avots: ME I, 205


atvēdināt

[atvẽdinât Salis. Ruj., Kreuzb., tr., abkühlen. Refl. -tiês, sich abkühlen.]

Avots: ME I, 209


atvēst

atvẽst (li. atvė´sti), intr., inch., sich abkühlen Smilt.: neļaut istabām atvēst Pūrs III, 67. [kad tik ēdiens neatvē̦s Ruj.] vē̦lāk viņu satiksme atvēsa Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 210


atzeles

[II atzeles Ruj., etwas Besabbeltes und Ausgespieenens (zu zetêt).]

Avots: ME I, 212


atžubties

[atžubtiês Peb. nach U. oder atžūbt Ruj. nach u., sich erholen, zum Bewusstsein kommen.]

Avots: ME I, 214


atžurbties

atžur̂btiês 2 [Rujen], gleichbed. mit atžirbties Lub., Kaln., [U. (aus Lemsal, Salisburg)],

Avots: ME I, 214


atžūt

[atžût

1) ein wenig trocken werden:
lai siens vēl atžūst Lemsal; tīrums pēc lietus jau atžuvis Saussen;

2) wieder trocken werden
Ruj.]

Avots: ME I, 214


augulis

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220


aukot

aũkuôt M., Ar., intr.,

1) stürmen, brausen:
[vējš aukuoja ap stūri Bers.;

2) rufen, schreien
Ruj.]

Avots: ME I, 223


aukslējas

aûkslêjas Kaul. oder aûkslẽji PS., Lis., [aûkšlejas Nerft. Ruj., Weinsch.], aûkšlēja(s) AP., aûkšļēji C., aukšļejs u. aukšļeja U., auch [aûslēji Kreuzb.], ausleja(s) U. n. ausleji A. X, 2, 66 uosleja Druw., Sessw., der Gaumen: tā nuoslāpis, - visa aukšleja sausa LP. VI, 602. [-lēj- gehört wohl zu leja "Tal" (zur Dehnung des e s. Le. Gr. § 62 c); aus- zu le. aušât und li. áuščiuoti "schwatzen", apr. austo "Mund", slaw. usta "Lippen; Mund"; ai. ōṣ̌ṭha-ḥ "Lippe", lat. ausculum "Mündchen, Kuss", austium "Flussmündung" u. a. bei Walde Wrtb. 2 548. ausl- aus altem aus-l- oder aus * aust-l-; auksl- vielleicht aus * auskl- < * aust-l-; und aukšl- (woraus aukšļ-) aus auksl- durch Angleichung an aûgša. Man schreibt ja meist hier g statt k. Zu uosl- s. uõsta.]

Avots: ME I, 222


aulekām

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem 2 Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem 2 Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka 2 Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223


aure

aũre [Ruj.],

1) das Jagdhorn, Kuhhorn;

2) Sturm, Geheul:
bija gan àure 2 Mar. RKr. XV, 106; saur vē̦tras auri Aspas. Ziedu kl. 176. [aure 2 zu aura; aure 1 wohl eine Bildung auf Grund von aurêt nach dem Vorbild von taure: taurêt.]

Avots: ME I, 225


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


aurnieks

aũrnieks, der Jagdhornbläser; ein blasender Jäger Ruj. n. U.

Avots: ME I, 226


ausleja

aûsleja 2 [Rujen], ein kleiner weisser Fisch (Alburnus lucidus) Adsel A. X, 2, 66. S. aukšlēja.

Avots: ME I, 227


austra

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229


badakāsis

badakàsis [C., PS., Dond., Ruj., Saussen], ein Nimmersatt; [dafür badakārsis Kalz. u. Odensee; vgl. badu kāsêt U.].

Avots: ME I, 247


baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250


bāls

bãls PS., Kand., [Wolm., Ruj., Dond., Selg.] bā`ls C., [AP.], blass, bleich: bāls kā līķis, kā drēbe. es e̦smu pavisam bāls, ich bin ganz blass (vor Trauer), ich bin traurig Kav. [Zunächst zu li. bolúoti "weiss schimmern". Mehrdeutig ist das ā in ai. bhālam "Glanz", bhāti "leuchtet", bhānam "das Leuchten", av. bāmyō "glänzend" und air. bán "weiss", sowie das a in arm. bal "Blässe". Neben dem ā von bāls findet man altes ē in slav. bělъ "weiss" und in an. bāl "Flamme". Das a in le. balts führt Persson Beitr. 569 1 auf altes o zurück, was möglich (vgl. Stokes Wrtb. 164), aber nicht sicher ist, vgl. (mit mehrdeutigen a) gr. φαλός· λευχός Hes. u. a., kymr. bal "weissgesichtig", engl. dial. ball "Pferd mit einer Blässe" u. a. Man findet also neben einander bhā-, bhē- und bhel-. Vgl. dazu Fick BB. II, 200 und Wrtb. III 4 , 267, Scheftelowitz BB. XXIX, 37, Schönberg KZ. XX, 446 f. Berneker Wrtb. I, 56 unh 70, Boisaq Dict. 1013 f. Walde Wrtb. 2 271 und 324, Torbiörnsson Liqmet. I, 72 f., Trautmann Wrtb. 29 f. u. a.]

Avots: ME I, 272


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264


bāris

bā`ris [C. PS., Ruj., Ermes, Salisb., AP., Jürgensburg, Roop, Wolmar, Lemsal], bāris Kand. [Dond., Selg., Erw., um Libau, Bauske, Neuenburg, Wandsen], Dem. bārītis und bāriņš, die Waise: bāram pūra prasīt, von einem Waisenkinde Mitgift verlangen BW. 4929; bāriņas pūrs, die Mitgift eines verwaisten Mädchens 4921. sveša māte bārītei 4429; bāra od. bāru [mit r auch in Bachhof, Dond. und um Libau] bē̦rns, das Waisekind; bāru od. bāriņu nauda, Mündel-, Pupillengeld; bāru od. bāriņu tiesa,

1) das den Waisen Zukommende, der Anteil am Getretde im Kornmagazine;

2) das Waisengericht.
Nach BW. 16804 soll bāriņš für bāliņš gebraucht werden. [Zu bārt "schelten"?]

Avots: ME I, 274


bārstīt

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275


baudīt

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267


bāža

II bãža Ruj., Demin. bãžiņa (auch: bāžins) ebenda, ein Proviantpacken, "ciema kukulis": māte atbraukusi uz skuolu ar bãž(iņ)u bē̦rnam Ruj. svētdienās nāk ar bāžiņu Seyershof.

Avots: EH I, 210


bāzīties

I bāzīties, sich bemühen, bekümmern Ruj.: es viņa pēc ļuoti bāzījuos.

Avots: EH I, 210


bebrs

be̦brs [Feht., Bers., Dond., BW. 30456; bebris Mar., AP., Stockm., Lös., Wenden, Ruj., Ermes, Nabben, Bächhof, Rahden], der Biber. Zu li. bēbras od. bebrùs apr. bebrus, bulg. бебер r. бобръ (altr. бебрянъ "aus Biberpelz" ), ae. beofor, korn. befer, aw. bawrō "Biber", ai. babhrú-ḥ "braun; grosse Ichneumonart" u. a.; [s. Berneker Wrtb. I, 47, Trautmann Wrtb. 28 f., Walde Wrtb. 2 287 u. a.].

Avots: ME I, 276


bedaklis

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276


bedakls

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276


belznis

belˆznis, [

1) ein gegenstand zum Schlagen
Bers.];

2) Beule
[Ruj.].

Avots: ME I, 278


bēnausis

bē̦nausis, ein Dummer Ruj., Allend., Salisb., Kr. -Würzau A. X,2, 535. [Aus d. Bönhase umgeformt; s. Sehwers 143.]

Avots: ME I, 289


bērbele

[bẽrbele Ruj., bêrbele 2 Salis, die Berberitze; vgl. bãrbaļa.]

Avots: ME I, 290


bērdēt

[bẽrdêt Ruj., Salis, verstreuen: zemes, labību.]

Avots: ME I, 290


bēres

II bẽres [AP., C., Bauske], bères PS., [Wolmar, Ruj., Salis, Serbigal, Selg., Dond., Wandsen, Neuenb., Līn.], Kand., das Leichenbegängnis, das Begräbnis: bērēs lūgt, braukt, bēres dzert, svinēt; bēŗu diena, ierašas, gājiens, nams. mēs dzeŗam cūku bēres BW. 28824, 1. vakar dzēru bērītē, šuodien bēŗu paģirās 27780. [Wegen bērējs, Totengräber, Leichenbegleiter, wohl zu bẽrt "schütten"

Avots: ME I, 290


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292


best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281


bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303


bīdināt

bîdinât [C., Ruj., Bers., Kalz.], Spr., tr., scheuchen, schrecken, warnen. Refl. -tiês, sich fürchten, erschrecken, gew. mit sa- Dr.

Avots: ME I, 303


bīdīt

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît 2 Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. 2 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303


biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306


biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307


biezt

bìezt, biezu, [in Ruj. prs. bìestu], gerinnen, dick werden St., Bl. I, 344.

Avots: ME I, 307


bīkšķis

[bīkšķis Ruj. "Krücke", vgl. bĩšķis; nach Wid. auch ein Faulenzer]

Avots: ME I, 304


bimbāt

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296


birkstele

birkstele,

1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;

2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]

Avots: ME I, 298


birzains

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns 2 Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


biuāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


biuvāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r māte nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


blarkšķēt

[blar̂kšķêt C., Ruj., blar̃kšķêt PS., Salisb., laut dummes Zeug reden.]

Avots: ME I, 309


bļaure

bļaûre [Nerft], auch bļaura, comm., bļaũris [C., Bauske], fem. -re, der Schreihals, der Marktschreier, Maulheld AP.: tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne˙vis dīkuoņus un bļauŗus Mieriņ. [bļaũris Roop, Ruj., Nabben, ein weinerliches Kind.] Zu bļaût.

Avots: ME I, 319


bļāva

II bļâva, bļãva Grünhof, [Nigr., Ruj., Līn.], [bļàva 2 Praulen], comm., bļâvējs, bļâvrĩklis, der Schreihals, Schreier: savaldi jel drusku šuos bļāvas! kaut tevi vilks parautu tādu bļāvu Grünh., bļāvēju, bļāvrīkli! Kand. lai tik cē̦rt kaklu nuost tādam bļāvam JK. VI, 36.

Avots: ME I, 320


blāve

I blāve, kleine Erhöhung des Zahnfleisches, Schwellen desselben beim Speichelflusse Ruj. n. U. [Entweder zu la. flāre "blasen" oder - wenn mit sekundärem ā wie in zâle (s. Le. Gr. 60) - nach Persson Beitr. 801 f. zu gr. φλέω "strotze" u. a.]

Avots: ME I, 312


blāvs

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas 2 "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312


blāzma

blãzma, [auch blâzma Nerft, blâzma 2 Ruj. und Bielenstein LSpr. I, 51], der Schimmer, Glanz, der Wiederschein, die Röte vom Licht und Feuer: sārta blāzma, rötlicher Schein Aps.; rīta, vakara blāzma, Morgen-, Abendröte; ziemeļu od. -ļa blāzma, ziemeļblāzma, das Nordlicht. Zu blāzt "schimmern", flamma "Flamme", flagrāre "flammen", [s. Fick Wrtb. I 4 , 94, Walde Wrtb. 2 297 und 298 und W. Schulze KZ. LI, 61.]

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 312


blusot

[blusuôt: "ūdens blusuo" sagt man vom Wasser, wenn es voll ist vom herabgefallenen Blütenstaub der Wasserpflanzen Ruj., Salisb.]

Avots: ME I, 318


bojā

buôjā 2 Kand., [Ruj., Libau, Dond., Selg., Bächhof, buõjã C., PS., Wolm.; in den ältesten Texten - buojan] iet, zugrunde gehen, verderben: daudz dzīvību aiziet buojā. tas ir buojā, damit ist's vorbei U. [Nach Thomsen Berörigen 253 aus liv. puoi "Grund, Boden".]

Avots: ME I, 361


bojāt

buôjât 2 [Salis, Ruj. od > buõjât Serbigal u. a.], - ãju, tr., zugrunde richten, verderben: tikumus, veselību. Refl. - tiês, intr., verderben: gan buojājās, gan nepadevās luopi. Subst. buojātājs, der Verderber; buojājums, das Verdorbene, das Verpfuschen, das Verpfuschte.

Avots: ME I, 361


bokāties

buokāties Ruj. n. U., sich sträuben.

Avots: ME I, 361


bokstīt

[III buokstît,

1) irren
Manz.;

2) buõkstît Ruj., stossen.]
Refl. buôkstîtiês, - uôs, - ījuôs, auch buokšķuôtiês Lasd., buokstît,

1) sich herumtreiben, sich herumstossen; trödeln, sich bewegen od. etwas tun, ohne vom Fleck zu kommen; unsichere Aussagen machen,mit der Sprache nicht recht herauswollen
[PS., Wandsen.]: kuo nu buoksties? ķeries sparīgi pie darba. duodi, ja esi devējs, kuo buokšķuojies? Lasd. šurpu un turpu buokstīties Manz. Sir. 2, 14. tā gāja nuost un buokstījās (maldījās) Be̦rzabas tuksnesī I Mos. 20, 13;

2) untreu werden:
neir buokstījušies, kad Izraeļa bē̦rni buokstījās Ezech. 48, 11;

[3) buôkstîtiês Bers., Jux treiben, Possen reissen;
vgl. buošķu dziesma und buoknît].

Avots: ME I, 361


bole

buõle [Ruj., bũole 2 Warkhof, buôle 2 BL.], = puole, tuole, ein ungehörntes Rindvieh L., U. [Vgl. atbuolêt, stumpf hauen und li. buolas "hornlos".]

Avots: ME I, 362


bolīt

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît 2 Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt 2 Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362


boze

I buõze, auch buozis Etn. I, 138,

1) der Stock, Knüttel, die Keule
[in dieser Bed. mit in Ruj., Bächhof, um Libau, Dond., Grünwald, Roop, Ronneb., Muremois]: sākuši ar savām buozēm veķēt LP. VI, 55. ja tu nebūsi mierā, tad meklēšu buozi Bers., Fest.;

2) die Schnellwage
U.;

3) der Weberbaum
(in Oberkurl. unterscheidet man priekš - und pakaļboze und krūšu buoze, vgl. buomis);

4) der Kopf in der Kindersprache:
sasitīsi buozīti;

5) buoze oder buožu kuoks, ein gekappter Bienenbaum im Walde;
buožu zīme, die Hausmarke an einem Bienenbaum Bielenstein H. 197, 208. Zu li. búožė "der dicke, gewichtige Teil an der Schnellwage, das Schlagholz am Flegen, der Kopf an der Stecknadel" [und le. bauze; s. Persson Beitr. 257 f. und 465, Mahlow AEO. 119 und Būga LM. IV, 435].

Avots: ME I, 362, 363


bradumi

[bradumi Ruj., eine Stelle, die man watend zertreten hat.]

Avots: ME I, 322


brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324


brasa

brasa, eine Schlafstätte zum Schlafen mehrerer Personen: gar visām sienām sataisītas brasas Smilt., Peb.; [in Ruj. nur brasas

Avots: ME I, 324


brasls

I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],

1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;

2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;

3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.

Avots: ME I, 324


brašs

brašs [Ruj., Salis, Bers., Warkhof, Nigr.], stattlich, herlich, tüchtig, flott: brašs augums, zē̦ns, sarīkuotājs; braša dzīve; darināt brašas kāzas. [Zu an. bragr "der Vornehmste", braga "funkeln", brag "Glanz, Auftreten", mhd. brehen "glänzen", ae. bregdan "schnell bewegen, schwingen"? Oder nach Petersson Etymol. Misz. 3 zu bhṛša-ḥ "gewaltig, stark"?]

Avots: ME I, 324, 325


braucināt

[braũcinât,

1) = vizināt Angern, Karls., (hier mit 2) Ruj.;

2) br. zirgu C., mit einem Pferde fahren (lassen), um ihm die nötige Bewegung zu verschaffen;

3) abstreifen:
lapas Ruj.]

Avots: ME I, 325


braukulis

braukulis,

1) jem., der fährt:
brauc, brālīti, braukulīti BW. 9414;

[2) braũkulis Ruj., = braukts.]

Avots: ME I, 326


brauna

braũna, [bràuna 2 Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1391

Avots: ME I, 327


brāzt

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž 2 (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies 2 ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 495, Walde Wrtb. 2 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329


brede

brede (aus bedre), Grube Ruj., Salisb. n. Mag. XVII, 2, 168.

Avots: ME I, 329


brenkūzis

bre̦ñkũzis Mag. IV, 2, 111, A. XII, 206, [PS., auch bre̦ñgūzis C., Ruj., brañgūzis Salis], = brankūzis.

Avots: ME I, 330


brožāties

[brožâties Ruj. "(auf der Erde) mit einer schmutzigen Arbeit beschäftigt sein."]

Avots: ME I, 338


brūce

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341


brūklenājs

brùkle̦nājs [AP., Laud., Ruj., brùklenājs, brũkstalas, Grünwald, Bächhof, Wolmar, Mar.], die Strickbeeren - od. Preisselbeerenpflanze: kapu pušķuot brūkle̦nāju vijām, galvu brūkle̦nāju vainadziņu. brūklenāju kalniņš BW. 22987, v. 1.

Kļūdu labojums:
aiz brùklenājs jāiesprauž (nach dem Artikel brùklenājs ist einzufügen): brũkstalas, s. brukstalas.

Avots: ME I, 341


brukši

brukši, brukšķi, Strauchwerk Ruj. Wain., der Windbruch, Abfall von Strauchwerk, Schutt Kand., Etn. III, 130.

Avots: ME I, 339


brūkšķēt

brũkšķêt, [C.], brũkšêt [PS., Ruj.], BW. 25279,1, intr., knistern: ruokas mazgājuot un beržuot brūkšķ Serb.

Kļūdu labojums:
25279,1 = 25279 var.

Avots: ME I, 341


bruncis

bruñcis [Bauske], ein braunes Pferd Ruj., Salisb. n. U. [Aus * brũncis, zu brũns.]

Avots: ME I, 340


brūzgans

[brũzgans, bräunlich, rostbraun C., Ruj., Wandsen, Salis, Lis., Bers.]

Avots: ME I, 342


bubulis

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344


būcenis

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357


buknīt

[buknît C., Ruj., Lis., Salis, Bers.], bukņît, - u oder - īju, auch bukņât, - āju, stossen, einen Rippenstoss geben: kuo tu mani bukņī Alm., Lub., Fest., Schwanb. [Vgl. buka 1.]

Avots: ME I, 346


bulta

bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,

1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;

2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;

3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;

4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;

5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;

6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]

Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.

Avots: ME I, 349


bumbulains

bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]

Avots: ME I, 349


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bumburnieks

bum̃burnieks [PS., C.,v Ruj.], bum̃barnieks Walk,

1) der Häusler, Kätener

2) Hofsknecht, der zum Lohn nicht Geld oder Getreide bekommt, sondern ein Stück Land (etwa 5 Lofstelen) zur Benutzung erhält;

3) 3 - 15 Loftstellen besitzende kleine Kronswirte,
in Kurl. mazmājnieki genannt. [Vgl˙li. bumbilas "земледѣлец, бладѣющiй третью или четвертою долею участка земли".]

Avots: ME I, 350


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350


bundulis

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351



bundzis

[II bundzis,

1) buñdzis, ein rundes Lehmgefäss
Ruj.;]

2) Schmerbauch
Kand.; [vgl. buncis].

Avots: ME I, 351


bungulis

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352


bunka

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pamāte bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352


bunkāt

buñkât [Ruj., bùnkât PS., Salisb., Wandsen], buņķêt [mit der Faust schlagen, zerklopfen, Rippenstösse geben. buņķêtiês kleistrig werden (vom Brot) Wid.]

Avots: ME I, 352


burt

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354


burveklis

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis 2 Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. 1 kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355


burvesti

burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.

Avots: ME I, 355


burvis

bùrvis, [bur̃vis Ruj.], der Zauberer.

Avots: ME I, 355


burza

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za 2 Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. 2 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356


burzīgs

[II bur̂zîgs 2 Ruj., Salis, sich leicht zerknitternd: burzīga drēbe.]

Avots: ME I, 356


burzīt

bur̂zît, - u, - īju [C., Lis., Ruj., Kreuzb., bur̂zêt 2 Bl., bur̃zît Serbigal], tr., reiben, zerknittern: acis. saimniece burzīja savu priekšautu A. XX, 484. [burzi manu vēderiņu! BW. 34963. Vgl. burnīt].

Avots: ME I, 356


burzma

bur̃zma [Roop, AP., bur̂zma Mar., Bächhof, bur̂zma 2 Ruj., Salisb., Selg., Wandsen, Grünwald], das Gedränge, Gewühl, der Tumult (= burza): ļaužu burzma. es biju izgājis nuo pilsētas turokšņa un burzmas Vēr. II, 1070. dzīve vienā nemierā un burzmā A. XI, 268.

Avots: ME I, 356


burzulis

I burzulis, bur̂zums 2 [Salis, Ruj.], das Gewühl, das Treiben, der Strudel: viņš skatījās dancuotāju burzulī Purap. tālu nuo pasaules burzuma B. Vēstn.

Avots: ME I, 356



bužot

II bužuôt, bužuôtiês, lärmen, schreien: kuo tu tur bužuojies tik daudz, was schreist du da so viel Ruj., PS.; pretī bužuot, entgegnplärren U.; murren Elv.

Avots: ME I, 357


čābāt

čãbât [Dond., Wandsen, Ruj.], langsam vorwärtsgehen Erwahlen; vgl. auch čabāt.

Avots: ME I, 407


cābulis

I cābulis, der Hahn: cibu, cabu, cābulīti BW. 2477. saimnieks gājis ar lielām kājām kâ cābulis A. XX, 53. [In Wandsen sei cãbulis ein Küchlein mit befiederten Beinen; in Ruj. - ein Küchlein.]

Avots: ME I, 366


čāburs

[čãburs Ruj., ein ungeschickter, plumer Mensch.]

Avots: ME I, 407


caculis

cabulis,

1): auch Bērzgale (mit a, nicht o gesprochen), Lös., N.-Schwanb., Ruj.;

2) (unter cabītis): auch AP. (hier auch zur Bezeichnung von Tierjungen), Sermus; ‡

3) Plur. cabuļi, schlechtes Kleinkorn
Nauksch., Salisb.

Avots: EH I, 259


čāgans

II čãgans Ahs., [Ruj.], locker, undicht, nicht fest: pavasarī sniegs čāgans. čāganas kāpuostu galviņas. Vgl. čagans.

Avots: ME I, 407


čamma

I čam̃ma [Roop, Schujen, Ronneb., Erlaa, Kalzenau, Adsel, Widdrisch, Treiden, Gr. - Autz u. a.] (vgl. čama 2 und čampa

1), comm., ein [unsauberer
Ruj., Gramsden], ungewandter, ungeschickter Mensch, ein Trödler: viņš jau liels čamma, viņam ne˙kas nešķir,as Alm., Naud., [Morizberg], Mar., Fest., Burtn.

Avots: ME I, 403


čamma

[II čamma, eine Handvoll: pierāvu pilnas čammas uogu Roop, Wolm., Mar., Ruj.]

Avots: ME I, 403


čamulis

čamulis,

1) die Traube, der Büschel:
ir gan man čamuļi MWM. IV, 903. čamulīte, eine kleine Traube von Nüssen Ruj. n. U.;

[2) der Schädel
Dond.].

Avots: ME I, 403


čāpāt

čâpât [Serbigal, Kr., C.], PS., čãpât Līn., AP., Ruj., [Segew., Nigr., Wandsen], auch čāpuot, čapât BW. 2470, Wain., langsam gehen, kriechen: bē̦rns čāpā pa plānu. zirdziņš čāpuojis kâ vēzis LP. VII, 36. pa krāsni čāpāja prūši. In Nigr. soll čāpât kriechen (von Käfern, Insekten) bedeuten, čapât aber langsam gehen (von schwachen Menschen) und kriechen (von Kindern).

Avots: ME I, 408


capatā

capatā nest, auf dem Rücken (Huckepack) tragen AP., Ruj.

Avots: EH I, 260


capatas

capatas: (Pantoffeln) auch Ruj.

Avots: EH I, 260


čaukstēt

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit 2 Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406


cauna

caûna [C., PS., Lis., Ruj., Segewold, Warkhof, Domopol, Nigr., Gr. - Essern, Wandsen], der Marder; cauņu od. caunu od. caunādas ce̦pure, Mardermütze, Kopfschmuck eines Reichen, besonders eines auf Freierfüssen Stehenden. Zu li. kiaunė˜ (acc. s. kiáunę), apr. caune, кунá u. a., [s. Berneker Wrtb. I, 644].

Avots: ME I, 364


cauršauta

*caũršaũta (od. *caũršauts?), der Milzbrand: kad luops vai zirgs ir ar cauršautu (liesu), tad nuogriež tam luopam staplvu RKr. XII, 38. [viņš ir caũršaũts Ruj., Salis, er hat den Drachenschuss.]

Kļūdu labojums:
tam = tanī vidū

Avots: ME I, 366


cēbru

[cẽ̦bru juosta Ruj."?"; vgl. cebru juosta.]

Avots: ME I, 376


cecere

[II cecere Ruj. "der Weichselzopf; vēja sluota"; wohl zu cecers.]

Avots: ME I, 367


čega

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409



cegums

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gumā AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367


ceikauls

ceikaũls: auch (mit 2 ) Ruj.

Avots: EH I, 262


cekoties

ce̦kuôtiês: auch ("streiten") N.-Schwanb., ("sich raufen") Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 263


čemuls

[če̦muls, der Büschel: riekstu č. Ruj.]

Avots: ME I, 409


cērklis

cērklis Moritzberg, cērklis, cērkne Wolmar, cērksnis Ruj., = cērtnis 1.

Avots: ME I, 377


cērpa

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378


cers

I ce̦rs Smilt., Serb., Ruj., Salisb. n. U., = ce̦ls 1.

Avots: ME I, 375


cērta

cē̦rta,

1) = cir̃ta I: matu c. Bērzgale, Celm.;

2) cẽ̦rtas Lodenhof bei
Ruj., = cir̃kas.

Avots: EH I, 268


cērtains

cē̦rtains, ‡

2) krollig, Krollen enthaltend
Lodenhof bei Ruj., Wolmarshof: cē̦rtainas dzijas.

Avots: EH I, 268


cērtāt

cẽ̦rtât: auch N.-Wohlfahrt. ‡ Refl. -tiês, sich kräuseln Lodenhof bei Ruj. (hier auch vom Garn), Wolmarshof.

Avots: EH I, 268


červuļains

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410


čības

II čības Ruj. "Grieben".

Avots: EH I, 292


ciemiņš

cìemiņš,

2): auch AP., Dunika, Iw., Linden, Ruj., Salis, Salisb., Schlock;

3): der Nachbar
Gramsden, Grob., Kal., Wirgen: nuopircies ... mājas Lazdeniekiem ciemiņuos Janš. Bandavā I, 189. aicināt ciemiņus palīgā Dzimtene I 2 , 74. māte mani apsuolīja klātējam ciemiņam BW. 26551, 11.

Avots: EH I, 277


ciept

I cìept [Ronneb., Smilt., Ruj.], - pju, - pu, itr.,

1) piepen
[vgl. die li. kiept, die "выражает птичiй писк"];

2) aushalten:
tas ilgi vairs necieps.

Avots: ME I, 395


ciept

[II cìept (gew. mit nuo -) Serbigal, Ruj., stibitzen, stehlen.]

Avots: ME I, 395


ciesa

[ciêsa Aahof, ciẽsa Līn.], die Quecke (triticum repens L.) RKr. III, 73; sluotiņu ciesa, Landreitgras (calamagrosti epigeios) RKr. II, 68; krastu ciesa, calamagrostis pseudophragmites Latv.; [n. U. ist ciesa in W. - Livl. auch "ein hartes Gras" (= cūku sari); ciẽsas, hartes Gras Dond., Nigr., Gr. - Essern, Wandsen, Salis, Drsth., Ruj. - Nach Būga РФВ. LXX, 103 zu apr. Keysonis (campus) und r. чихор "чуб, хохол"; aber le. ciesa ("ein hartes Gras") dürfte zu ciêts gehören, und in diesem Fall muss der Vergleich mit r. чихор wegfallen].

Avots: ME I, 395


ciešs

ciêšs: fest: ciešas saites Ruj., Wolm. (daneben cieta zeme).

Avots: EH I, 278


čiguris

[II čiguris Ruj. "ein hoher, rundlicher Hügel".]

Avots: ME I, 412


cīkstalas

cīkstalas, Fettgrieben, die Nachbliebsel von geschmolzenem Fett Smilt., Trik., Roop n. U. (vom schmirgelnden Laut beim Braten); [cîkstalas 2 Ruj., sehnichtes Fleisch. Wohl nach Leskien IF. XIII, 190 f. zu cīkstêt 1].

Avots: ME I, 390


cīkste

[I cîkste 2 Ruj., Gelenkrheumatismus].

Avots: ME I, 390


čīkste

I čīkste,

1) [čîkste 2 Ruj.], ein knarrender Schuh
Alm.;

2) Schmerz in den Gliedern
Ruj. [Vgl. cīkste 1.]

Avots: ME I, 415


cīkstēt

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390


čīkstēt

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- 2 Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416


cīkstīties

cĩkstîties, [cîkstîties 2 Salis, Ruj., Nigr.], cĩkstêtiês [C.], auch cīkstuoties, kämpfen, ringen: velns aicinājis muļķīti cīkstēties LP. VI, 672; VII, 140. ūdris, bebris cīkstuojās straujupītes maliņā BW. 30592. ir jācīkstās ar grūtumiem GL. [Zu cīties.]

Avots: ME I, 390


čīksts

[III čîksts 2, eine Sehnenverrenkung (im Handgelenk) Ruj.]

Avots: ME I, 416


cikur

[cikur (wohl aus * citkur): viņš aizgāja kur cikur Kreuzb., Ruj. = kur citur, anderswohin; tas ne˙kur cikur (= citur) nenuotiek C.]

Avots: ME I, 380, 381


cildināt

cilˆdinât [C., Ruj., Salis, K., Warkhof],

1) oft heben;

2) anregen, erheben, preisen, loben:
bagātnieks cildinājis savu meitu LP. III, 100. [darbs vīru cildina Bers.;

3) sich heben lassen:
c. maizi Wandsen, den Brotteig durch Gärung sich heben lassen]. Refl. - tiês, sich erheben, rühmen, brüsten: kuo tu tik daudz cildinies? subst. cildinātājs, der Anregen, Lobsprecher.

Avots: ME I, 381


cilīgs

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381


čilkstēt

čil˜kstêt [Salis, Ruj.], -u, -ēju, intr., lärmen, tönen, zwitschern: mazi putniņī čilkst Trik.; pulksteņi čilkst Ruj.

Avots: ME I, 413


cilpa

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382


cilt

cilˆt 2 [Wandsen; cilst bei U. wohl falsch], - lstu, - lu (li. kìlti), sich erheben Ruj. n. U.: [maize cilst Wandsen, der brodteig hebt sich infolge der Gärung].

Avots: ME I, 382


cilts

cilˆts, -s, (li. (kiltìs "родъ"), *cilta, das Geschlecht, der Stamm. ne ciltām, ne ciltīm, ne ciltām sugām, ne pa ciltām, ne pa sugām, nicht im geringsten, keine Spur, nicht bei Menschengedanken; ne pa ciltu, ne pa smaku, ohne alle Spur, ohne alle Kenntnis von etwas. In Ruj.: viņš nav ne ciltām [over von einem Adj. *cilts?] sugām, er ist gar nicht verwandt U. ciltsbrãlis, Stammverwandter, ciltstē̦vs, der Stammvater. Zu celt.

Avots: ME I, 382


cinca

ciñca [Naukschen], die Wade an Menschen und Tieren [ciñcis Ruj.]; der untere Hinterfuss des Schweines vom Mittelgelenk ab Bergm.; kailas cincas, nackte Füsse; zirgam nuobe̦rztas cincas U. Zu cinksla und li. kìnka "Kniekezle; Hesse."

Avots: ME I, 384


čingāt

[I čiñgât C., Ruj., weinen.]

Avots: ME I, 413


činkstēt

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413


cīpslains

cîpslains 2 [Ekau, Ruj.], sehnicht: cīpslaina, dzīslaina vakara meita BW. 20142. uozuols izstiepj savus cīpslainus zarus Latv. cīpslains kuoks"kuoks, kas labi neplīst" N. - Peb.

Kļūdu labojums:
meita = vista

Avots: ME I, 391


cīpslas

cîpslas [Drsth., cîpslas 2 Segew., Ruj., cìpslas 2 Kl., Bers.], die Grieben.

Avots: ME I, 391


cīpsteles

cīpsteles, cìpstalas [Drsth., cîpstalas 2 Nigr., Ruj.], Grieben; Krümel, die von geschmolzenem Fett nachbleiben Burtn., Ruj. n. U.; Sehnen, die von sehnichtem Fleich übrigbleiben Ruj.

Avots: ME I, 391


čīpstēt

[čĩpstêt C., piepen: cāļi čīpst; čîpstêt 2 Ruj., quieken.]

Avots: ME I, 416


cīrēt

cīrêt, - ēju, etw. ins Auge fassen, sehen, lauern: tas jau uz meitām vien cīrē Ruhtern, Ulpisch, Peb., [Ruj.]. [kuo nu vēl cīrē? was wartest du noch? Ruj. n. U.] Refl. - tiês, aufeinander ein Absehen haben Peb. n. U.

Avots: ME I, 391


cirkas

cir̃kas [Ruj., cìrkas 2 Bers., Locken], cir̃stas [Salis], U., [cir̃kstes Ruj., Bers.], Krollen im Garn. [Wohl nebst cirta "Locke" zu cirsties "sich kräuseln"; vgl. auch Petensson Vergl. slav. Wortst. 14.]

Avots: ME I, 385


čirkste

II čirkste Ruj. n. U., für dzirkste Gliederschmerz, Gicht; [vgl. cirkste 2].

Avots: ME I, 414


čirkstiens

[čir̂kstiens Selb., Kreuzb., čir̂kstiens 2 Ruj., ein Milchstrahl beim Melken.]

Avots: ME I, 415


cirpa

II cir̃pa, cir̃pe [Ruj., cìrpe C.], cir̃pis [Ruj., cìrpis C.], die Sichel. [S. dazu auch Bielenstein Holzb. 496. - - Wohl zur Wurzel von cirpt, wie auch r. dial. черпъ "Sichel" und ai. kṛpāņī "die Schere", vgl. J. Schmidt Volk. II, 318, Thomsen Beröringer 78, Meringer IF. XVI, 130, Berneker Wrtb. I, 170 f. und Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386


cirpa

[III cir̃pa Ruj., die Locke; vgl. cirpele 1 und cirka 1.]

Avots: ME I, 386


cirpains

[cir̃pains Ruj., gekräuselt.]

Avots: ME I, 386


cirpatēt

cir̂pstêt [C., Ruj.], - u, - ēju, zirpen: circenis cirpstēja aizkrāsnī.

Avots: ME I, 386


cirpt

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. 2 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387


cirstīt

cir̃stīt [Ruj., cìrstît C.], - u, - īju, spielend etw. wiederholt hauen: dadžus, kuokus MWM. VI, 379, 947.

Avots: ME I, 387


cirta

I cir̃ta [Ruj., Salis; cìrta C.], die Locke: matu, auch vilnas cirtas. dzijas me̦tas cirtās, das Garn kräuselt sich. [Zu cirsties "sich kräuseln".]

Avots: ME I, 387


cirta

II cirta Ruj. n. U., = iedzirknis, der Trichter an Fischreusen.

Avots: ME I, 387


čivulītis

čivulītis,

1) [" jem. mit einer feinen Stimme"
Ekau: čivi, čivi čivulītis Stari II, 179;

2) "der Liebling"
Ekau; in Ruj., Schujen, AP., Posendorf, Kand., Neuenb. u. a. sei č. ein Vogel, der čivina].

Avots: ME I, 415


čopāties

čuopâtiês Ruj. n. U., für kuopāties.

Avots: ME I, 426


cuināt

[cuinât mit zweisilbigem ui Ruj., Salis, Drsth., Dond., hetzen.]

Avots: ME I, 397


čukste

čukste, eine junge Erbsenschote Ruj. n. U.

Avots: ME I, 418


čukstēt

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt 2 Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419


čukstīt

II čukstît Lems., Ruj., Allend. n. U., = bakstīt; "von den ersten Schreibversuchen der Kindern wird es auch gesagt" U.

Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder

Avots: ME I, 419


čunčulēt

[čunčulêt,

1) = čunčelêt St.;

2) unschön etwas machen; saumselig sein
Wessen; in der letzten Bed. auch čunčuluoties Gramsden od. čunčuļuoties Siliņ; in Posendorf, Jürgensburg, AP., Ruj., Ekau bedeute čuñčuļuoties: allzu langsam ( anderswo: allzu kompakt od. ungeschickt) sich ankleiden (in dieser Bed. čuñčulêties N. - Peb.); in Aistern čun̂čuļuoties 2, langsam fahren.]

Avots: ME I, 420, 421


čunčure

[II čunčure Burtn. (hier und in Planhof und Ruj. auch čunčere), verwickeltes Garn: diegu č. Daiben u. a.]

Avots: ME I, 421


čunčurēt

čùnčurêt C., -ēju, tr., verwickeln, verwirren: dzijas, virvi Erlaa, Ruj.; [in A. - Schwanb. čùnčurât 2, einwickeln, kompakt ankleiden. Refl. čuñčurêtiês,

1) sich verwickeln, sich einwickeln
Ruj.; auch čunčuruoties Wolm.;

2) čuñčuruôtiês, bei der Arbeit trödeln
Preekuln in Kurl.].

Avots: ME I, 421


čunčurs

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421


čūpstināt

čūpstinât, čûpstît [Wolm., PS.], čûpstît 2 Salis, Ruj., -u, -īju, saugen: sukuru, kuo paši čūpsta ar gardu muti Seib.

Avots: ME I, 425


čupurs

[I čupurs, der Buckel; nest bē̦rnu čupurā (auf dem Rücken) Ruj.]

Avots: ME I, 422


čūra

[IV čũra Ruj., Salis, = čura II, 3.]

Avots: ME I, 425


čūrāties

[II čūrāties, das Wasser abschlagen Ruj. (hier auch čūrāt), Lems. n. U.]

Avots: ME I, 425


čurga

čur̃ga [Ruj., C.], ein Regenbach L., St., U. [Būga Aist. St. 179 erinnert an li. kiurklỹs "струя" eher ein Mischprodukt von urga + čura II, 2.]

Avots: ME I, 422


čurināt

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422


čūrināt

čūrinât "?": putniņi čūrināja miega dziesmiņas, un sērdienīte aizmiga. [In Doblen gebe es ein čūrinât "ausstrecken" (nach Siliņ čũrinât, (die Lippen) missbilligend ausstrecken): kuo čūrini pakaļu? in Gramsden bedeute čūrinât - "melken"; in Ober-Kurl. auch in der Bed. von čurinât 2; in Ruj. - "fliessen lassen"; in Ubbenorm čũrinât "liebkosen".]

Avots: ME I, 425


čurkste

I čur̃kste [Ruj.], eine teilweise leere und unreife Erbsen- oder Bohnenschote Salisb.

Avots: ME I, 422


čurkste

II čur̃kste [PS.; čur̂kste 2 Ruj.; zu čurkstêt 5], = čurksis [dafür curksta Für.].

Avots: ME I, 422


čurmulis

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423


čušs

[III čušs "beigts, pazudis, pa˙galam" Ruj.]

Avots: ME I, 424


čutas

[čutas Ruj., čutes Lasd., Küttis; vgl. ķutes.]

Avots: ME I, 424


dādiņa

dādiņa od. dãdiņu [Ruj.] kar,š, das Gezänk, Gelärm: kas jums te bij par dādiņa kar,u MWM. VII, 43.

Avots: ME I, 446



daglains

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430


daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432


dakarēt

dakarêt, -ēju,

1) betteln (namentlich von Zigeunern):
man kauns iet dakarēt Ruj., Salisb.;

2) tanzen wie Zigeuner
U.;

3) tasten, suchen
Krem.;

4) = dukurēt Setzen.
Refl. -tiês, suchen, wühlen: kuo tu te dakarējies Krem.

Avots: ME I, 433


dakts

dakts, -s, dakte [C., Ruj., Sissegal], der Docht; dakts galiņš, die Schnuppe. [Nebst estn. taht aus mnd. dacht.]

Avots: ME I, 434


dālēties

dãlêtiês [Ruj.], Possen treiben, toben, albern sein [Bers.], Karls. [Anscheinend aus mnd. dalen "unsinnig sein"].

Avots: ME I, 447


dandas

dandas "?": tā lieta vēl uz dandām U., die Sache ist noch in der Schwebe [Ruj.].

Avots: ME I, 437


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


daudzināt

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444


daudzīt

daũdzît Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 72, N.-Salis, Ruj., Salisb., = daũzît.

Avots: EH I, 310


daudzīties

daũdzîties, für daũdzîtiês Alt-Salis, [Ruj.].

Avots: ME I, 444


dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449


dāvāt

I dãvât [C., Peb., PS., Ruj., Salis, dâvât Kr.], -āju, tr.,

1) anbieten:
(ve̦ca bāba) staigā, meitu dāvādama BW.11559;

2) schenken:
pa ziemsvē̦tkiem ve̦cāki dāvā saviem bē̦rniem dāvanas. Refl. -tiês, sich anbieten: es neņe̦mtu tuo meitiņu, kas man pāti dāvājas Ltd. 1273. [In Nigr. und Wandsen unterscheide man dãvât "anbieten" von dâvât 2 "schenken".]

Avots: ME I, 449


dāvināt

dãvinât [Ruj., Salis, PS., C. u. a., dâvinât Kr., Kl.], tr.;

1) schenken:
tē̦vs dāvināja dē̦lam jaunus svārkus;

2) beschenken, belohnen:
nepalīdz dievu lūgt, ne zīlniekus dāvināt Ltd. 2214;

3) widmen:
dāvinājis šīs dziesmas Kurzemes lielmātei Pav.

Avots: ME I, 449


dēds

[dè̦ds 2 Warkh., Domopol, ein alter Mann; dẽ̦ds Ruj., ein Popanz, ein Schreckbild. - Die letztere Bed. und die Ableitung dẽdêt sprechen dafür, dass dē̦ds nicht aus r. дѣдъ entlehnt, sondern damit verwandt ist].

Avots: ME I, 461


dedze

dedze, eine ausgebrannte Wiese Ruj. n. U.

Avots: ME I, 450


deiderēt

[deĩderêt Ruj., hin- und herlaufen; dèiderêt 2, -ēju, auch dèider,uôt 2 Lös., taumeln; vgl. dìedelêt.]

Avots: ME I, 453


dējals

dêjals 2 [Ruj., Salisb., dêjala und dêjals Trik.], dējale U.,

1) die Milch in der Mutterbrust; der Zuschuss von Milch
U.;

2) die Milch (der Fische)
V.; (zu dēt, saugen, [mit dem Suffix von zîdals]).

Avots: ME I, 461


dējolis

dējuolis, dējelis,

1) das Söhnchen
Ruj. n. U. (zu dēt, saugen);

2) s. dẽjala.

Kļūdu labojums:
Ruj. = Erlaa

Avots: ME I, 462


delbs

de̦lbs,

1) der Oberarm:
ruokas būšuot pieaugt pie de̦lbiem LP. VI, 314; [de̦l˜bs Ruj., der Unterarm];

2) der Pl. de̦l˜bi in Dond., Stangen zum Tragen von Heu.
Zu dalba.

Avots: ME I, 453



dencis

deñcis: auch Salisb. (mit der Bed. wie in Ruj.); ein (kleines) Kind Naukschen, Seyershof.

Avots: EH I, 315


dencis

deñcis [Ruj.], ein Knabe von 13 od. 14 Jahren. dencis ir zē̦ns, kas,gana gadus beidzis, sāk pie lauka darbiem iet Ruj., Krem.; ein kleiner, derber Junge U.; [dèncis 2 Laud., ein unartiger Junge. - Wohl zu de̦nkts.]

Avots: ME I, 454, 455


denčis

deñčis Ruj., ein noch nicht konfirmierter Jüngling (Knabe).

Avots: EH I, 315


denderēt

deñderêt [Ruj.] -ēju, -uot,

1) taumeln, unsicher gehen:
nāk de̦nde̦rē̦dams, laikam atkal piesūcies Lasd., Lubahn, Setzen, Bers.; [in Naukschen bedeute denderēt - über eine holperige Stelle fahren];

2) sich umhertreiben, lärmen, tollen
Alt-Rahden, Krem. [Mit Reduplikation zu gr. ϑορεῖν "springen, hüpfen" u. a. bei Boisacq Dict. 348 f.?]

Avots: ME I, 455


derībnieks

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458


derināt

I derinât [li. dẽrinti "zu versöhnen suchen", derìnti "рядить, нанимать"], tr.,

1) sich bemühen jem. zu überreden sich als Knecht (od. Magd) zu verdingen:
saimnieks derina kalpus Krem., Ruj.;

2) verloben:
darināms gre̦dze̦ns, Verlobungsring. derināmas saktes gaida BW. 15186;

3) dingend, werbend wohin auffordern:
līdz tautietis ruokas deva, tūliņ līdzi derināja 14903, 13;

4) mit abhäng. Inf. - dingend sich anheischig machen zu tun: viņš derināja tās nuo ve̦lna pirkt LP. VII, 1160;

[5) tauglich machen
L.;

6) einen zum Wetten bringen
St.] - derinātājs RKr. XVI, 100, = derībnieks 4: pēc nuodziedātas dziesmas derinātājs nuosacīja (nuolasīja) līdzību, salikdams abiem ruokas kuopā.

Kļūdu labojums:
ruokas deva...14903,13 = ruoku deva...1494,13 var.

Avots: ME I, 457


desēt

desêt, -ēju [Ronneb., de̦sât Salis], desît Krem., tr., prügeln: es tevi desēšu. Besonders in der Zstz. mit nuo- Ruj., Salisb.

Avots: ME I, 459


desmens

desmens [Ruj. (hier mit dem Gen. desmeņa), de̦sme̦ns C.], desmins [Ronneb., Smilt.], Druw., Krem., Salisb., desmiņa Strutteln, = tesmens, Euter.

Avots: ME I, 459


desmītis

desmītis, das Euter Ruj., für tesmens.

Avots: ME I, 459


dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465


dielēties

[diẽlêtiês Ruj., zaudern, zögern.]

Avots: ME I, 481


dieveris

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris 2 Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484


dīga

dĩga [C., Ruj.], = dīka, ein weinerliches Kind Bers. n. A. XI, 630.

Avots: ME I, 477


dīgāt

I dîgât [Grawendahl, dĩgât Ruj.], -āju, intr., weinen, flennen (namentl. von Kondern) Bers. n. A. XI, 630.

Avots: ME I, 477


dīlīt

dîlît [Trik.], -u od. -īju, -īju, tr., säugen Manz., L., Salisb., [Alt-Ottenhof], Pabbasch: kad aita nepieņe̦m jē̦ru, tad viņš jādīla Ruj.

Avots: ME I, 478


dillināt

dil˜linât [Ruj.], schwenken, tänzeln: viņš bē̦rnu viegli dancina un dillina Apsk. I, 34. meitas viņš izgrieza un dillināt izdillināja Janš. Refl. -tiês, sich drehen: viņa runā jautri gruozīdamās un dillinādamās Janš. (aus Nigr.).

Avots: ME I, 467


dilt

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt 2 Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt 2 Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I 4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. 2 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467


dimderēt

dimderêt,

1) sich umhertreiben.
[Vgl. li. dinderiouti dass.;

2) dim̂derêt 2 Ruj., lärmen.]

Avots: ME I, 468


dimdēt

dìmdêt [Wolmar, PS., C., Salis, Ruj., dim̃dêt Tr., Nigr., Jürg.], -u, -ēju, dröhnen, tosen, gellen: nu brauc, ka zeme dimd. dimd, dimd pūriņš pa silu ve̦duot BW. 16723. sasalst e̦ze̦rs dimdē̦dams. ausis dimd, die Ohren gellen. Refl. -tiês, gewaltig, stark dröhnen: kas mežã klaudzējās? kas tik dikti dimdējās? BW. 2744. dimdējās dzirnaviņas 8012. Subst. dimdiens, das Getöse. [Zu dimt.]

Avots: ME I, 468


dimpa

dimpa V., dimpe U., Biel., das Gefängnis (vgl. dimba 2); (loc. dim̃pā Ruj., in Verlegenheit].

Avots: ME I, 468


dimža

dim̃ža [PS., C., Ruj.],

1) ein unruhiger Mensch, ein ungeschickter Mensch, der mit seiner Arbeit nicht fertig werden kann:
kuo tu duomā, ka tāds dimža tev kuo padarīs Etn. I, 138;

2) einer, der seine Arbeiter mit Arbeiten überhäuft:
viņš neliek strādniekam ne dienu, ne nakti miera, - tāds dimža Kok.

Avots: ME I, 468


divdegām

[divde̦gām Trik., divde̦gu od. divde̦giem Ruj., sehr schnell: d. aizskriet.]

Avots: ME I, 471


divriči

divriči [Oppekaln, Ruj., Sessw., Wandsen, Angern], zweirädriger Wagen: tas nuotiks tad, kad vārna ar divričiem brauks A. XX, 300. [Als ein Lituanismus zu ritenis?].

Avots: ME I, 473


divspārnu

divspā`rnu durvis A. Brigadere Skarbos vējos 267, eine Flügeltür; d. jumts Ruj., ein Satteldach.

Avots: EH I, 323


dole

duõle [Ruj., Salisb., Wolm.], duõļa, [duola Morizberg], eine Kuh ohne Hörner: viena raģe, uotra duoļa (Var.: duole) BW. 12839, Bauske, Alt-Rahden, Setzen, [Neuenb.]. duõlis, ein Ochs ohne Hörner. Vgl. tuole.

Avots: ME I, 532


dona

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534


dore

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535


drāka

[II drãka Ruj. "allerhand Abfälle (z. B. vom Leder, beim Verfertigen von Schuhwerk)".]

Avots: ME I, 494


drāzt

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt 2 Salis, Ruj., dràzt 2 Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt 2 Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495


drāztīgs

drãztîgs,

[1) sich leicht schnitzen lassend:
drāztīgs kuoks Ruj.];

2) mutwillig, unartig, unruhig, händelsüchtig:
tas ir drāztīgs puika Schujen, Etn. IV, 18, 166, [Fest., AP., Daiben].

Avots: ME I, 495


drāzts

drãzts,

1) ein unruhiger, unbändiger
(Lös.), händelsüchtiger Mensch, ein tollkühner Mensch, [dràzts 2 Bers.;

2) drâzts 2 Ruj., ein Instrument zum Schnitzen.]

Avots: ME I, 495


dregns

dre̦gns Bielenstein LSpr. I, 58, [Ruj.], = drê̦gns.

Avots: ME I, 496


drezgas

[dre̦zgas, Zerrissenes, Fetzen Ruj., Schutt Jürg., kleine Stückchen, Schnizzel Bers. Wohl eher zu draska und li. dreskiù "reisse" als aus r. дрязгъ "Schutt"; vgl. auch drazga.]

Avots: ME I, 497


drievelēt

[driẽvelêt Ruj., ausgelassen sein. Aus nd. drevelen "hin und her laufen"?]

Avots: ME I, 502


drievelis

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502


drikšināt

II drikšinât "?": viņš drikšināja (anscheinend = birkstīja) ilgi Blaum. Skal. 71; [drikšķinât Ruj., bröckeln: maizi, uogles. Vgl. auch nuodriksnīt].

Avots: ME I, 499


drimstala

drim̃stala [Ruj.], ein Stückchen, ein Krümchen: plīstuošuo granātu drim stala. Vgl. drumstala.

Avots: ME I, 499


drīzens

[drĩze̦ns Ruj., baldig: drīze̦nā laikā.]

Avots: ME I, 501


dropstala

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507



dubt

dubt (li. dùbti). [prs. dubu, prt. dubu St., Ruj.], einsinken, einfallen, hohl werden U. [Zur Wurzel von dube̦ns.]

Avots: ME I, 509


dūcis

III dūcis, ein Pferd (vgl. dūkans), [dùcis 2 Warkh., dûcis 2 Ruj., Daiben, ein graubraunes Pferd]: tas viņa dūcim brangi gāja pie sirds A. XVII, 1076.

Avots: ME I, 523


dūka

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525


dūkans

dũkans [C., Tr., Bl., PS., Jürg., dûkans 2 Salis, Ruj.], graubraun (von Pferden): dūkans zirgs, der Schweissfuchs. dūkans mans kumeliņš BW. 15905, 12. [Nach W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 711 und Lidèn Stud. z. tochar. Sprachgesch. 26 zu le. dūksne, dùksts "Pfütze" u. a.; vgl. auch dūkt III.]

Avots: ME I, 525


dūkt

[III dūkt, prs. dûkst 2 Wandsen od. dûk 2 Ruj., sich trüben: dūka, dūka šī dieniņa ar me̦lniem mākuoņiem; tâ apdūka mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 26837. Meist mit ap-, pie-, sa-. Vgl. dūkans.]

Avots: ME I, 526


dūkulis

dūkulis "? ": ak tu mans dūkulīt!..., tu mazais muļķīt! Latv. [Zu dūks ? In Ruj. sei dûkulis 2 ein Kind, das sich von andern Kindern abzusondern liebt; in Mar. dùkulis 2 "ein weinerliches Kind "; in Lös. "kas dūc "; dũkulis. Taube, Täubchen Neu-Bergfried.]

Avots: ME I, 526


dūkurot

[dũkuruôt.

1) = dukurêt 1 Ruj., Salis;

2) im Wasser suchen
Bauske.]

Avots: ME I, 526


dukurs

III dukurs, [dukuris Karls.], dukuriņš, der Iltis Salisb., Ruj., RKr. XII, 16, [Wolm. - Nebst estn tuhkur aus aruss. дъхорь. Hierher vielleicht auch dukurs Karls. "ein munterer Knabe".]

Avots: ME I, 512


dulburēt

dulburêt, -ēju, dulburuot,

1) = buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;

2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;

[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].

Avots: ME I, 512


dulburis

dulburis, [in Trik. dul˜burs],

1) = bulduris, ein Stotterer, Polterer, Radebrecher: tas mazais, tas nu gan tāds dulburis Alm.;

2) dulburs, ein zerstreuter Mensch
Salisb. n. U.; ein Tolpatsch; [dulburis, ein Dummkopf Nerft. dul˜buris Ruj., = kas dulburē 3.]

Avots: ME I, 512, 513



dūms

I dũms, [dunkelrot Ruj., dunkelgrau N. - Peb., (dùms 2) Kreuzb., Warkh., Domopol]: dūmas guovis BW. 16471; [32422. 2]. Vgl. dumjš II.

Avots: ME I, 528


dumt

dum̂t 2 [Ruj.], -mstu, -mu, sich bewölken, sich trüben: duma, duma, vakars nāca BW. 23426, 1. [Zu dumjš II.]

Avots: ME I, 515


duncis

I duñcis [Ruj., Salis, Schujen, Nigr., Selgerben, dun̂cis 2 Dond.], = dūcis, ein dolchartiges Messer, Demin. (verächtl.) dunčelis Kand., Erlaa, Lub.: saimnieks trin dunci, gribē̦dams cūkas kaut. dunču mēle, eine giftige Zunge Tr. 66.

Avots: ME I, 515


duncka

II duñcka [Nigr., Selg., Ruj., dùncka Schujen, Wandsen], ein Rippenstoss, ein Faustschlag; die Faust [N. - Sessau n. U.]: ieduod duncku sānuos [Fest.], Grünh., Kand. vīrs tai iegrūda duncku ribās Vēr. I, 1473. [Vgl. ducka II und dunka.]

Avots: ME I, 515


dundulis

[I duñdulis Ruj., = bundulis 3; eine kleine Ackerscholle.]

Avots: ME I, 516


dundurēt

II duñdurêt [Ruj. u. a.], Zeit vergeuden, dem Müssiggang, der Faulheit sich ergeben Nötkensh., Bers.

Avots: ME I, 516


dunduris

[duñduris Ruj., Smilten, Manz. Lettus, Glück V Mos. 7, 20, L., Bl., Līn., BW. 34868, LP. II, 44, U., Bremse; vgl. dundurs und li. dundurys Miež.]

Avots: ME I, 516


dungāt

I duñgât, -āju, dunguot,

1) brummen, summen
[dunguôt Kreuzb., dungât Bers.]: uodiņš nāca dunguodams BW. 14975. tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];

2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied
AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]: Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ. viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903. māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289. dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.]. cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.

Avots: ME I, 517


dunkstēt

duñkstêt, -u, -ēju, sausen, brausen, summen, dumpf tönen [Ruj., Wandsen]: ausis sāp un dunkst. bites dunkst Dond.

Avots: ME I, 517


dunkuris

II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,

1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];

2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]

Avots: ME I, 517


dunkuris

[III dunkuris,

1) ein Hornissennest
Walk n. U.;

2) ein Stück Zucker od. Salz
Ruj. n. U.;

3) cukura dunkurs L., ein Hut Zucker.]

Avots: ME I, 517


dūņot

dùņuôt,

1) trüben (mit Schlamm): d. ūdeni;

2) den Schlamm aufwühlen:
mazgājās, dūņuoja un šļakstinājās Druva II, 31;

3) mit Schlamm mischen:
d. tīrumu ar purva dūņām. Refl. -tiês. schlammig werden [Ruj.]: dūņuojies, dūņu purvs! BW. 14117. 1. Dazu dūņuôts. s. dūņuojs und dūņains.

Avots: ME I, 529


durklis

durklis (li. durklỹs "багор "),

1) dur̃klis Ruj., ein Pergelhalter;

2) dur̃klis Ruj., C., etwas, das zum Stechen dient;

3) eine mit einem eisernen Nagel am Ende versehene Stange, die beim Gehen od. Fahren über glattes Eis als Stütze gebraucht wird
Burtn.

Avots: ME I, 519


durnēt

durnêt, -u od. -ēju, -ēju, intr.,

1) trödeln, faulenzen, ruhig sein:
tu vari tur tupēt un durnēt SDP. III, 41. palaidnis pie uozuola durn LP. VI, 491;

2) [dur̃nêt Nigr.] schweigen, unfreundlich sein:
kuo tu nu durnē un ne ar vienu vairs nerunā. laiks durnē vien (nav ne vēja, ne saules) - būs atkal lietus Nigr.;

3) [dur̃nêt C., Jürgensb.] kur tad nu tu atkal durnēji, wo stecktest du denn wieder
Wagner u. U.;

4) (von Schafen)
durnêt, durnuot, sich krank zeigen Allend., Ruj. [In der Bed. 1 und 3 vielleicht durch dirnêt beeinflusst.]

Avots: ME I, 519


duzēt

[III duzêt, -u, -ēju Ruj. "glimmen, schwelen".]

Avots: ME I, 522


duzma

duzma, die Verwirrung Salis, Ruj. n. U.

Avots: ME I, 522


dvēsele

dvēsele: Demin. dvēseliņa BW. 8526 var.; 10874, 1,

1): auch Manz. Lettus;

2): tāds kâ d., von einem Abgemagerten gesagt
Ruj.;

3): dvēseli likt savā ruokā Richter 12, 3; sein Leben in die Schanze schlagen.

Avots: EH I, 351


dvēst

dvèst (li. dvė˜sti) [Jürg., N. - Peb., Lis., Warkh.], dvest, -šu, -su [vgl. Le. Gr. 596].

1) hauchen, atmen:
skaņas, kâ nuo mirstuošām lūpām dve̦stas Vēr. II, 132. miers tam tuomē̦r nav krūtīs dve̦sts Treum. spirgts gars pretim dvēš Vēr. I, 1409;

2) hauchen, leise sprechen:
"kāpēc tu apprecējies?" viņa dvesa Niedra;

3) kurzatmig sein, schwer atmen, keuchen, stöhnen:
paēdies, ka dveš vien, viņš smagi dvēsa. [guovs dveš U., stöhnt. In Drsth. und Ruj. unterscheide man dvest "schwer atmen" von dvèst "hauchen". Zu slav. dъхnǫti "aufatmen", le. dusêt, mhd. getwās "Gespenst", ae. dwœscan "löschen" u. a., s. J. Schmidt Neutra 204. Zubatý AfslPh. XVI, 391, Fick Wrtb. I 4. 469. Walde Wrtb. 2 87 f. unter bēstia. Trautmann Wrtb. 65, Berneker Wrtb. I, 235.]

Avots: ME I, 538


dzeguze

dze̦guze, [dze̦gûze 2 Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).

1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;

2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;

3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи 4 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]

Avots: ME I, 539, 540


dzelkne

dzelkne, dzelksne, dzelˆknis [Kr.], dzelksnis [Ronneb.], gew. Pl.,

1) Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus
RKr. II, 69; n. Konv. 2 2123 carduus crispus): ganuos gāju, dzelkšņus plūcu BW. 6260;

2) [dzel˜ksnis Ruj., Salis], Distel überhaupt:
dzelkšņu kruonis MWM. VII, 575;

3) [dzel˜ksnis Ruj.], der Stachel:
ruožu bez dzelkšņiem nav Apsk. I, 388.

Avots: ME I, 541


dzelmājs

dze̦lˆmãjs,

1) die Tiefe (im Wasser):
straume, kas aizkrāc pār radzēm un dze̦lmājiem Teodor;

[2) vieta purvā, kur daudz dzelmju Ruj.]

Avots: ME I, 541


dzelme

dzelˆme [Kr.] (li. gelmė˜ "Tiefe").

1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;

2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;

3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;

[4) dzelˆme 2 Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],

Avots: ME I, 541


dzelsnējs

dzelˆsnējs [Warkh., Ruj., Bers., gelblich]: dzelsnējuo seju Duomas III, 1134.

Avots: ME I, 541


dzeltene

II dzeltene,

1) daphne mezereum Bers. n. Etn. I, 28;

2) [dzelˆtene 2 Ruj., Goldnessel]; die Trollblume (trollius L.)
Konv. 2 3226;

3) = dze̦ltaine. Goldmädchen;

4) ein gelbes Pferd
Nigr.

Kļūdu labojums:
ein gelbes Pferd = eine gelbe Stute

Avots: ME I, 542


dzeltināt

dzelˆtinât 2 [Ruj.], gelb färben Karls.

Avots: ME I, 542


dzeltīt

[I dzelˆtît 2 Ruj., gelb färben.]

Avots: ME I, 542


dzelve

dzel˜ve [Salis], ein Wasserloch im sumpfigen Moraste Pabbasch [dzelˆve Warkh., Ruj.]: nuo šā e̦ze̦ra uz ziemeļiem vienā dzelvē lāde naudas nuogrimusi LP. VII, 1129. Auch: eine im Sumpf befindliche Flachsweiche U., Nabben; [Strudel. Wassersammlung U.; eine einschiessende Stelle, die man nicht passieren kann Salisb.] Vgl. dzelme.

Avots: ME I, 543


dzenaukla

[dze̦naukla Ruj., die Kummetschnur.]

Avots: ME I, 545


dzereklis

I dzereklis Matkuln. [Ruj.], ein Trank.

Avots: ME I, 546


dzeresis

[dzeresis [Ruj.], L., Wid., dzereši U., = dzêreklis; dazu acc. s. dzeresi (geschr. czerresse) EV,]

Avots: ME I, 546


dzēse

dzēse: der Reiher - auch Zarnikau, (mit ê 2 ) Sassm., (mit ẽ) Ruj.; ein Vogel (mit ê 2 ) Nikrazen, Schnehpeln: mežuos uzturas ... teteri; medņi un dzēses Janš. Nīca 13: tev kakls kâ dzêsei 2 , du hast einen langen Hals Frauenb.

Avots: EH I, 357


dziedzerains

dziedzerains, [dziẽdzeŗains Nigr., dziẽdzerains Drsth., Ruj., Bauske, dziedze̦rains Bers., Jürg.], drüsig: dziedzerains puns JR. VII, 8. bē̦rnam visa pakakle dziedzeraiņa Ahs.

Avots: ME I, 562


dzīga

dzîga,

1): auch (mit î 2 ) Rutzau; manu labu dzīgu ...! BW. 17679, kāda dz. tautiņās 23697. kāzās tur bij liela dz. ("= izdzîve") Ruj.

Avots: EH I, 361


dzīga

dzîga,

1) = dzîve im nordwestlichen Livland (Salisb., Ruj., Allend., Burtn.);

2) ein Spielzeug
Karls. [Vgl. an. kvìkr, ae. cwic "lebendig".]

Avots: ME I, 556


dzīgot

dzîguôt, leben Lat, kat., [Ruj.].

Avots: ME I, 556


dzīkstele

[dzîkstele 2,

1) Ader
Dond.;

2) Sehne im Fleisch
Ruj. (hier auch: dzîkstele̦na 2 gaļa. sehnichtes Fleisch).]

Avots: ME I, 556


dzīle

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle 2 Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle 2 um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556


džindžināt

džindžinât,

1) klingeln
U.;

2) die Peitsche schwingen
Ruj. n. U. [Vgl. dzindzinât.]

Avots: ME I, 564


dzīpslains

[dzîpslains, sehnicht: dz-a gaļa C., Ruj.]

Avots: ME I, 557


dzirdeklis

[II dzirdeklis Ruj., ein aufgetränktes Lamm.]

Avots: ME I, 552


dzirdīklis

[dzir̂dīklis Bers., dzirdiklis L., Ruj., = dzerklis; in Bauske u. Bers. auch: ein Viehtrank.]

Avots: ME I, 553



dzīrenieks

dzìrenieks, [dzîŗenieks Nigr., dzĩrenieks Ruj.], der Teilnehmer an einem Gastmahl, der Gast: dzīrenieki iztvīks nuo slāpēm Jes. 5, 13. dzīrenieki guļ LP. VI, 324.

Avots: ME I, 557


dzīres

dzìres [PS., C., dzìres 2 Lis,, Bers., Kl., dzîres 2 Bauske, Dond., Selg., Wandsen, dzĩres Ruj.], Demin. (verächtlich) dzìreles. das Gastmahl. S. dzīras.

Avots: ME I, 557



dzirkles

dzir̂kles [Wolm., Bers., C., Jürg., N. - Peb., Lis,, Ruj., Dond., Welonen], dzirklis (n. plur.) U., dzirkļi Rainis Stari I, 104. [dzirklas Manz. Lettus],

1) = zirkles;

2) dzirkles. eine Rinderkrankheit:
aitu necē̦rp, lai bē̦rns nedabūtu dzirkles, tas ir, lai sāpju muocīts neraustītuos JK. VI, 8.

Kļūdu labojums:
Rinderkrankheit = Kinderkrankheit

Avots: ME I, 553


dzirnāji

dzirnāji, = zirnāji. Erbsenstroh: satinusi dzirnājuos, iečuksnīja kamanās BW. 17946. 1. [Auch in Gr. - Roop dzirnāji (neben zirnāji, zirnis) auch in Ruj. u. Warkh.]

Avots: ME I, 555





dzīstiņa

dzîstiņa 2 [Ruj., Bers.], = dzìtiņa: cik dzīstiņu aude̦klā Karls.

Avots: ME I, 558


dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559


dzīve

[I dzìve Drsth., Ruj.], dzīve Grob., Salisb., dzìvs. -s PS., Demin. dzīvtiņa, dzītiņa, das Garn: māte dzīves savē̦rpuse BW. 16534. 1; 8402. kad vajadzīgās dzīvis savē̦rptas Etn. III, 74. [Zu dzija.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 16534,1 ;

Avots: ME I, 559


dzoss

dzùoss: auch Kegeln, Trik., Wolmarshof, (mit 2 ) Lems:, Ruj., Salisb., Ulpisch, dzuôse 2 Orellen n. FBR. XI, 41, Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 72, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Roop n. FBR. XV, 150, dzuosis Lubn. n. BielU., (mit 2 ) Pernigel, Seyershof, Demin. dzùosē̦ns Trik.

Avots: EH I, 365


džumburains

džumburains MWM. VIII, 588, wohl gleich žumburains. [džum̃buraîns,

1) holperig:
dž. ceļš Ruj.;

2) knorrig:
dz. kuoks Ruj., Drsth.]

Avots: ME I, 564, 565



ekur

ekur, [e̦kur C., PS., Bers., ekur Ruj., Lis.], siehe da! BW. 21990. [Eher wohl dissimilatorisch aus re(dz) kur, als nach Pogodin РФВ. XXXVII, 95 mit dem e - von r. это "dies", ἐχεῖνος "jener" u. a., weil dies deiktische e aus dem Baltischen sonst nicht bekannt ist.]

Avots: ME I, 566, 567



erbulīgs

e̦r̃bulîgs Ruj. "jähzornig".

Avots: EH I, 370


erbulis

e̦r̃bulis Ruj. "ein jähzorniger Mensch". Zu er̃bît(iês)?

Avots: EH I, 370


ēsma

I ê̦sma 2 : auch Frauenb., (mit ê̦) Sermus (hier beim Angeln); Viehfutter Ruj.

Avots: EH I, 374


ēža

êža

1) das Essen:
nu ēda sveši ļaudis lielajā ēžā BW. 19445, 4;

2) ein Vielfrass
Ruj., Fest., Smilt.;

3) das Brett, durch welches Mastschweine den Kopf durchstecken
U., Adsel, Wenden.; ein Gerüste mit zwei Raufen Neik. n. U., eine Raufe im Viehstall Appricken, Wend., Smilt., Hasenp., Grobin. [Vgl. li. ė´džia "ein Fresser", ė´džios "die Raufe", apoln. jedza, r. ѣжá "Speise".]

Avots: ME I, 578


gaidīt

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583




gaita

gàita: mit auch Siuxt, mit 2 AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta 2 Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu 2 pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379


gālēt

II gālêt,

1) gàlêt 2 , glühen, glimmen
Bers.;

2) "glimmend verlöschen"Kreuzb.
(gàlêt Drsth., gâlêt 2 Bauske, gãlêt Ruj., Jürgensb.): uogles gàlē C. ve̦rgs es dzīvuoju un ilgās gālu A. Kurcijs. zvaigznes gāl A. Kurcijs.]

Avots: ME I, 617


galvenieks

galˆveniẽks,

1): der Hauptmann
Ev.; dat. pl. galveniekims LLD. II, 23 31 ;

4) der Analphabet
Ruj.

Avots: EH I, 381


gāma

gãma [Ruj., Bauske], einer, der übermässig viel isst Salisb.

Avots: ME I, 617


gāmēt

gãmêt [Ruj.], = kāmêt U., übermässig viel essen: kuo nu tu gāmē tik daudz: pārēdīsies Salisb.

Avots: ME I, 617


gārnis

gārnis: auch (mit ãr ) Ruj.

Avots: EH I, 390


garšļauku

gaŗšļaũku, gaŗšļaûku C., Dond., gaŗšļaũkus Gr. - Sess., [gàŗšļiêkis Ronneb., Smilt., gaŗšļiêkus Serbig., gaŗšliêku 2 Ruj., gaŗšlauku Dubena], gaŗsļiêku, Adv., der länge nach gestreckt, ausgestreckt, die Länge lang, streckelang: gaŗšļaukus atlaisties, izlaisties, nuolaisties, izstiepties, likties, gulēt, pakrist: kungs likās gaŗšļaukus LP. VI, 392. sāpēs vilks atgūlies gaŗšļaukus VI, 26. viņš nuolaidās gaŗšļaukus uz zemi JR. V, 84. Vgl. gaŗgāzu, izšļauku; šļauka.

Avots: ME I, 608




gaudenis

gaũdenis [Ruj.], der Gebrechliche, Krüppelige, Krüppel: bē̦rni tai abi gaudeņi Aps. gaudeņu nams B. Vēstn. [gaũdenis, ein physisch od. seelisch Leidender Bauske].

Avots: ME I, 610


gaudens

gaũde̦ns [Līn., Salis, Ruj., AP., gàude̦ns Serbig., C.],

1) gebrechlich, krüppelig:
gaude̦ns cilvē̦ks. nuo mājas es aizeju ve̦cs, gaude̦ns, ar ubaga nespē̦ku. nabadziņš gaude̦ns LP. I, 138;

2) schwach, kläglich (von der Stimme):
viņš iekliedzās gaude̦nā balsī. Pēteris gaude̦ni atkārtuoja A. XI, 98. [gaude̦nu... dziesmu Glück II Sam. 1. Wohl zu gaust I; vgl. ahd. kūme "gebrechlich" neben kūmen "jammern".]

Avots: ME I, 610



ģemba

[ģe̦m̃ba Ruj. "ein liederlicher, unordentlicher Mensch".]

Avots: ME I, 696


ģervelis

ģervelis,

1) jem., der eine heisere Stimme hat
U.;

2) wer viel plappert
Bers. N. A. XIII, 81; [ģer̂velis Arrasch, ģer̃velis Ruj. "ein unruhiger Mensch, ein Randalist"].

Avots: ME I, 697


ģībt

ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,

1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;

2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;

3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]

Avots: ME I, 700


ģickāt

ģickât, reissen (vom Schuhwerk): pastalas ir gatavas, būs kādu laiku kuo ģickāt Smilt. [viņš mani sāka ģickāt (= plêst) Lindenhof, Ruj. Refl. -tiês "plēsties" Ruj.]

Avots: ME I, 698


ģīmis

ģĩmis [Wolm., Līn., Gr. -Essern, Dond., Selg., Ruj., Salis, PS., Arrasch, Jürg. ģìmis C., [Trik., N. -Peb.], das Gesicht, das Antlitz: dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja I Mos. 1, 27. viņi abi vienā ģīmī, sie sehen beide gleich aus. skābu ģīmi rādīt, saures Gesicht zeigen; ģīmi saviebt, das Gesicht verziehen. Jāņa vakarā ģīmis jāmazgā, bet nav jānuoslauka Etn. IV, 68. [Wohl aus li. gỹmis entlehnt.]

Avots: ME I, 700



glaudīt

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622


glāzenāji

glãzenãji [Wolm., C., Segew., Nigr., Ruj., Lis.], Blaubeerstaube U., Konv. 2 2322.

Avots: ME I, 624


glēbt

glêbt [PS., Trik., Ruj.], - bju, - bu (li. [glė´bti "mit den Armen umfassen"], retten, schützen Drsth. Refl. -tiês, sich schützen, sich erwehren PS., Diez: nevar guodīgs cilvēks vairs glēbties. [glēbējs, der Retter: žēlīgs glēbējs, mīļais dievs! B. W. W. Zu glabât (s. dies), li. glèbỹs "ein Armvoll" und wohl auch ahd. klāftra "Klafter"; vgl. Fick; BB. II, 208 u. Wrtb. III 4 , 56.]

Avots: ME I, 626


glīda

glīda,

1) = glūda U., dsel n. A. XIII, 251;

[2) wässerig:
glīde̦ni kartupeļi Plm.;

[3) glîde̦ns 2 Ruj., glatt:
gl. kuls].

Avots: ME I, 627


glieme

glieme Ruj. n. U., die Schnecke, Muschel: gliemju miesa pastāvīgi apklāta gļuomām D. [Zu gliemas.]

Avots: ME I, 628


glīts

glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 2 .]

Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.

Avots: ME I, 627


glīzdens

[glīzde̦ns, klebig, weich: glīzde̦na (sakritusi) maize Dond. (hier mit ĩ), Schujen, Serben, Drobbusch, Ronneb. - gl. (mit blauem Ton gemischt od. verschleimt?) māls Līguotnis. Um Lindenhof sei gl. māls "trockener, aber weicher und biegsamer Lehm"; in Ronneb. angeblich: klebriger Lehm; in Laudohn: hellblauer Lehm; um Ruj. auch glīzde̦ns ("glatt, schüpfrig, vom Regen durchweicht") ceļš.]

Avots: ME I, 628


glotas

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632


gļotenis

gļuotenis ,* die Molluske Dr., Konv. 2 3689; [gļuõtene Ruj., eine Art Pflanze].

Avots: ME I, 633


glumda

glumda "?": tas e̦suot liels glumda Blaum. Druva I, 787; [in Ruj. angeblich synonym mit glumza].

Avots: ME I, 629


glumza

glumza, ein dummes, ungeschicktes Frauenzimmer Erlaa n. Etn. IV, 65; [glum̃za Nigr., glùmza C.], ein ungeschickter Mensch A. - Rahden n. A. XIII, 252; [in Jürg. glum̃za von einem grossen Hund. Um Ruj. auch: glumzaks. Zu li. glùmti "глупѣть"?]

Avots: ME I, 630


gnīde

[I gnĩde Ruj., = gnĩda.]

Avots: ME I, 634


goba

II guôba (li. guobà, acc. gúobą) PS., C., [Lis., Arrasch, Kr., Kl., Bolwen, guôba 2 Nigr., Dond., Selg., Ruj., Wandsen], guõba [li. gúoba] Kand., [Dunika], guôbe Kastran, Sunzel,

1) die Ulme, Rüster (ulmus campestris)
Mag. IV, 2, 80; RKr. II, 80, Kand., Grob.;

2) Hainbuche, Hornbaum (carpinus betulus)
Konv. 2 ;

3) der Pl. guobas, Ulmenrinde
U. [Zu poln. dial. gab "Ulme" und wohl auch bulg. габър, sloven gâbǝr, čech. habr. "Hainbche", s. Būga KSn. I, 82.]

Avots: ME I, 688


godēt

guodêt,

1) = guodāt (s. dies.);

2) bewirten
LKVv., Wid.: g. viesus; [

3) gùodêt 2 "an Festtagen tragen"
(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt): svārkus guodēt Warkh. Refl. -tiês, sich zieren: kuo tu guodējies, ēd! Ruj. es pie galda guodējuos Warkh.].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt)

Avots: ME I, 689


gomīt

guômît 2 [Dunika, Ruj.] "burzīt" Grob. n. Etn. IV, 18; [ "beugen" Dunika (prs. guomu), "knutschen" Ruj.].

Avots: ME I, 692


gorba

[gor̃ba Ruj. "die Kehle".]

Avots: ME I, 634


gozties

[guôztiês 2 , -žuos, -zuos, iter. guôzītîtiês 2 Ruj., sich zu einem Fest fertig machen.]

Avots: ME I, 693



grābiķis

grābiķis,

1) die Harke
Wend., Mag. XVII, 2, 170 ;

2) ein Zugreifer
[grâbiķis 2 Ruj.], ein Dieb Ruj. n. u.

Avots: ME I, 642


grābšļi

[grābšļi Ruj., Salis,

1) ersonnene Ausreden:
nebij ne˙kuo atteikt, tik tādi grābšļi;

2) Zusammengeharktes
Fest.]

Avots: ME I, 643


grābslis

grābslis,

1) jemand, der nach etwas greift :
rūpju grābslis, Grillenfänger v. ; ein Zugreifer, Dieb Lös. n. Etn. III, 176, [Fest.] ;

2) gaisa od. vēja grābslis [PS., Arrasch, Trik., Warkh., grābslis Nigr., Selg., Wandsen, Salis, Ruj.], der Windbeutel :
daudzi ļaujas piemānīties nuo šādiem gaisa grābšļiem Vēr. II, 187. kāds vēja grābslis dzīrās nuoķert savu ē̦nu Adam.

Avots: ME I, 643


grābstīt

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643


grābsts

grābsts Fest., grâbsts Trik., Bers., Kreuzb., Warkh., grãbsts Ruj., Salis "grābulis tāds, kas grābstās".]

Avots: ME I, 643


grābt

grâbt,

1): dievam acīs g., Gott lästern in Frechheit
BielU. vējš paliek tāds grābdams ("?"); būs lietus Orellen n. FBR. XI, 46;

3): auch Alschw., Baldohn, Dobl., Dunika, Ekau, Ellei, Erwalen, Gold., Gudenieki, Hasau, Hasenp., Kand., Kremon, Kr.-Würzau, Matkuln, Nigr., Pampeln, Pāviluosta, Pernigel, Pussen, Ruj., Salisb., Schmarden, Selg., Siuxt, Stenden, Treiden, Wirginalen; līdumu g., die Rodung nach geschehener Saat nocheinmal von den Wurzeln reinigen
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "Rödung") Ramkau.

Avots: EH I, 400, 401


graizīt

I graîzît [Wolm., Arrasch, C., PS., Trik., Jürg., Lis., N. - Peb., Sessau, Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Ruj.], - u, - ĩju, graĩzît [Bl., Tr., Līn., Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ohscheneeken], Kand. (li. gráižyti),

1) [raĩzît Nigr.], wiederholt schneiden:
zuobina asminis graizīja pūķa miesas LP. IV, 27;

2) [graîzît 2 Nigr.], scharf streichen, züchtigen
(auch fig.: geisseln): tīrumā, klajumā graizu savu kumeliņu Ltd. 1027. viņš graizīja tā laika sadzīves ļaunumus Balt. V. [māte bē̦rnu gana ar rīksti graîzījusi, bet tuomē̦r nelabuojas Nigr. viņam sāpes graîza Nigr.]

Avots: ME I, 636


grāja

grãja: auch Salisb.; kluss vakars, ne grâju ("Schall von Stimmen") Ruj˙n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH I, 401


grāja

grãja [Ruj.], der Laut, ein leiser, dumpfer Schall : pē̦rkuona grājas Vēr. I, 219. taures mīlīgās grājas itin lē̦ni aizkāra manas ausis Etn. IV, 145 (aus Livl. [Wohl zu li. groju, r. грáю "krächze".]

Avots: ME I, 644


gramdīt

gramdît, ["bewegen"(?); fassen und schütteln Ruj. (mit - am̃); "forwährend hin und her jagen"(?) Druw. (vgl. tramdīt); "scharren" Wandsen (mit - am̃ -)]: nejutīšu, ka mani kāds gramdīs Vēr. I, 685. [Refl. gràmdîtiês Drobbusch, = gramstīties: viņš pa tumsu gramdās. Vgl. auch sagramdīt.]

Avots: ME I, 636


gramšļi

gram̃šļi [Ruj., PS., AP., Ronneb.],

1) allerlei zusammengesuchtes Zeug, zusammengesuchte Dinge:
sadabūt vis˙visādus gramšļus un grabažas Etn. I, 98;

2) kleine Stückchen od. Abfälle von Holz (Späne), Reisig, Stroh, Heu od. anderem Stoff:
ņē̦muse skudru pūļa gramšļus Etn. II, 56. ņemt nuo ve̦cās kūtspriekšas gramšļus Etn. II, 85;

3) die Nachbleibsel von Speisen:
tur tik tādi gramšļ Lind. n. Mag. XIII, 2, 68;

4) die kleinen Knochen eines Tieres
Erlaa n. Etn. III, 177. [In der Bed. 1 wohl zu gramstīt, dagegen in der Bed. 2 - 4 nebst gramslis I wohl zu gremzt, li. grámdyti "reinschaben", grėmždu "schabe laut" und got. gramsts "Splitter", d. schweiz. grummele "Brosamen", bair. gramel "Griebe", s. Persson Beitr. 99 3 und Fick Wrtb. III 4 , 142.]

Avots: ME I, 637


gramslis

[I gram̃slis "cieti, asi padibeņi ūdens dibe̦nā" Gr. - Sess., Neuermühlen; "Kehricht; am Boden des Kessels Nachgebliebenes" Ruj. Vgl. dän. grums "Bodensatz" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 142.]

Avots: ME I, 636


gramstīgs

[gram̃stîgs, immer nach dem Besten greifend: gramstīga guovs Ruj.]

Avots: ME I, 637


gramzdīt

gramzdît,

[1) gram̃zdît, haschen, quetschen
Ruj., = gre̦mzda II 3.]

Avots: ME I, 637


gramzdīt

gramzdît,

[1) gram̃zdît, haschen, quetschen
Ruj.;]

2) kratzen, schaben
Rutzau n. Etn. III, 177. Zu gremzt, li. grėmždu "schabe".

Avots: ME I, 637


grašīgs

[I grašîgs "gewandt, geschickt" Ruj.]

Avots: ME I, 638


grašot

grašuot(ies) U., für gražuot(ies); [grašuoties Homelshof "le̦puoties"; in Ruj.: Unsinn treiben, albern].

Avots: ME I, 638


grašoties

grašuot(ies) U., für gražuot(ies); [grašuoties Homelshof "le̦puoties"; in Ruj.: Unsinn treiben, albern].

Avots: ME I, 638


graudēt

[I graûdêt 2 Ruj., = grauzdêt.]

Avots: ME I, 638


graudot

grauduôt,

1) poltern, klappern,
s. graudēt;

2) ausstreuen, schütteln
[gràuduôt 2 Laud.], z. B. das Korn aus den Ähne (vgl. graudēt) Spr.; "birdināt" Lasd. n. A. XIII, 252;

3) Staub aufwirbelnd reinigen:
viņš grauduoja krāsns augšā, nuo kam sacēlās lieli putekļi Lös. n. Etn. IV, 18;

[4) graûduôt "(das Land) an Halbkörner
(graudnieki) vergeben" Nitau, Roop u. a.

5) graûduôt 2 Ruj., = linuôt; matuôt.]

Avots: ME I, 639


graut

graût (dial. (li. gràti) [Ruj. (hier angeblich mit einer III p. prt. grauja!)], Wenden ("donnern"), Kr. (trans.), s. gŗaût 2.

Avots: ME I, 640


grava

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641


gražīgs

gražîgs,

1) kapriziös, launisch, eigensinnig
Lös. n. Etn. III, 177 : lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs BW. I, 182. tē̦vs bija palicis gražīgs kâ mazs bē̦rns Vēr. II, 320. viņa runā gražīgi un spārdās ar kājiņām Latv. viņš sauc un labina gražīguo vēju A. XIV, 11. gražīga sirds R. Sk. II, 29 ; [

2) "lepnigs, aušīgs" Ruj. ;

3) "strādīgs, rūpīgs, veikls" Salisb., Naukschen].

Avots: ME I, 642


grazoties

I grazuôtiês, [spazieren fahren Ruj.] : vastlāvī jāgrazuojas Etn. II, 34.

Avots: ME I, 641


grebele

[grebele "?": ve̦lna pesteļus un elles grebeles. Um Wenden, Serben, Schujen, Roop u. a. sei grebele ein alter, untauglicher od. abgenutzter Gegenstand ; in Plahnhof : ein altes Bett, ein altes Weib ; in Rujen : ein alter Holzgegenstand, auch als Schimpfwort gebraucht.]

Avots: ME I, 645


grebnis

grebnis, ein Hohleisen zum Aushöhlen hölzener Löffel Ruj.

Avots: ME I, 645


grēda

grè̦da [C., Jürg., Schujen, grē̦da Ruj.],

1) eine Haufe, eine Menge, eine lange Reihe :
akmeņu, kalnu, mākuoņu, malkas, žagaru, radžu, sniega, viļņu, muļķīgu vārdu grē̦da. migla savē̦lusies gubās un grē̦dās A. XX, 860. divas grē̦das bē̦rza malkas, trešā alkšņa pagalīte (Rätsel). kas tev bē̦das, kad suns aiz grē̦das ;

2) der Steinwall
Spr. ;

3) das Beet :
puķu, kāpuostu gr. Lasd., Stockm., Fest. grē̦du gali ravējuot nuotupē̦ti BW. 28563. [Entlehnt aus r. грядá "Reihe, Beet".]

Avots: ME I, 652


greičas

greĩčas Ruj. "eine schlechte Schaukel, die greičuo".]

Avots: ME I, 647


greičot

greĩčuot Ruj. "nicht regelrecht, sondern schräg (zur Osterzeit) schaukeln": šūpulis greičuo (intr.). Refl. -tiês,"greizi šūpuoties".]

Avots: ME I, 647


greižot

greĩžuôt, schief gehen PS., Ruj., Salisb., Oppek. : šūpulis greĩžuo Smilt. n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 648


grēmene

grēmene,

1) vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia)
Kronw. n. RKr. III, 71, Konv. 1, 2 ;

2) [grēmenes Salis], Sodbrennen
Sissegal n. A. XIII, 329 ; [bei L. dafür der Plur. : grēmenes māc. man ir grēmenes (auch grēmiens) Ruj. "slikta dūša"].

Avots: ME I, 652


gremslis

gremslis, ein Mensch od. ein Tier, das wenig isst ; [grem̃slis, eine Art Käfer Ruj. ; jem., der alles Mögliche isst Ruj., Wandsen ; ein zänkischer Mensch Wandsen], Wohl zu gremzt "nagen."

Avots: ME I, 648


gremža

grem̃ža [Pl.],

1) [gre̦m̃ža "ein Nager"
Ruj.], "krimtējs, gre̦muotājs" Schwanb., ein verdriesslicher Mensch, Kribbelkopf Frauenb., [Wandsen] : tas jau tāds gremža, tam jau ne˙viens nevar iztapt Etn. I, 122. duomātāja un gremžas tips Druva II, 496 ; [

2) ein neidischer Mensch
Trik. ;]

3) einer, der (langsam) isst
[grem̃ža C.] : kuo tu tur gremžī, gremža! A. XIII, 329 ;

4) grobes, unebenes, mit Knoten versehenes Narn ;

5) der Spinner, die Spinnerin solchen Garnes
AP., Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 649


gremzda

I gre̦m̃zda [Kand.], gremzde, [grè̦mzdi PS., Trik.], gre̦m̃zdi [Līn., Ruj.], K.,

1) = gre̦bzdas, der Splint : bērniņ, tavu trakumiņu, nuo celmiņa gre̦mzdu gaida BW. 3033. [gre̦mzdu laiks, die Zeit des reichlichen Baumsaftes
Bielenstein Holzb. 342 u. 575.] jūs jau dzīvuojat kâpa gre̦mzdiem JR. IV, 85, herrlich und im Freuden ;

2) die Schale, das Abschabsel :
nuoplukumus apsien ar kartupeļu gre̦mzdiem Etn. IV, 106 aus Selb. uz auguoņiem liek burkānu gre̦mzdus un sakasītas ievu mizas ibid. ; kāļa gre̦mzdi Siuxt, Wain.;

3) Angebranntes :
gre̦m̃zdas Katzd., gre̦mzdas Grünh., gre̦m̃zdi Nigr., = piede̦gumi, piem. biezputras katlā ;

4) gre̦m̂zdas 2 , Überbleibsel von geschmolzenem Fett
Neuermühlen.] zu gremzt "nagen", li. grémždu "schabe laut".

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 1 570

Avots: ME I, 649


gremži

grem̃ži,

1) = gre̦mzdi, der Splint Adsel ;

2) Angebranntes,
ēdiena atliekas, kas katla dibe̦nā piede̦gušas Grob. n. A. XIII, 329, [Ruj. ; in Wandsen dafür : gre̦m̃žas] ;

3) geröstetes Fett
U., [grem̃ži Ruj., Grieben].

Avots: ME I, 649, 650


gremzt

grem̃zt, [grem̂zt 2 Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês 2 Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649


gricelēt

[I gricelêt Ruj., Bauenhof "kritzeln" (wohl hieraus entstanden).]

Avots: ME I, 654


griezenis

I griẽzenis,

1) Wirbel
Ruj.: cilvē̦kam jābaidās, ka dabas spē̦ki neierauj samaitātā griezenī Aps. V, 27; [

2) eine Stelle, wo Pferde, in die Runde gehend, Lehm treten
Ruj.;

3) grìezenis 2 Lis., ein Spiralring].

Kļūdu labojums:
samaitātā = samaitātājā

Avots: ME I, 660


grieži

II grieži,

1) [griẽži Nigr., Ruj., griêži 2 Salis], die Wende:
laika grieži, Mond- und Witterungswechsel Libau n. Mag. XX, 3, 56; mēness grieži, Mondverwandlungen L.; mēneša grieži, Mondwechsel Vēr. II, 1255; saules grieži, Sonnenwende L., jetzt gew. saulgrieži; vasaras grieži, Sommerwende Dr.; jaunuos griežuos, im ersten Viertel St., ve̦cuos griežuos, im letzten Viertel St. 19. februāŗa nuotikumi var līdzināties griežu laikam, Wendepunkt, Epoche Kronw.;

2) galvas grieži, das Kopfzerbrechen
- bei Plūd. sehr oft für galvas lauzīšana: atskaņas nedara Fürekeram ne˙kādaus galvas griežus Plūd.

Avots: ME I, 664


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


grillēt

grillêt,

1) "?": es redzēju (jūŗā) ze̦lta grilli grillējam BW. 11164 [aus Angermünde :

2) "drehen"
Rujen ;

3) "grob spinnen":
meitas grillē, kad nepruot vērpt Rujen.]

Avots: ME I, 655


grīļot

grìļuôt C., grĩļuôt [Gold.], K., gew. refl. [grìļuôtiês N. -Peb., Salis, Ruj., Ronneb., Drosth., Bauenhof], schwanken, wanken, watscheln, taumeln, [sich mit dem Schiff auf die Seite legen U.] : guovis grīluo smagi šķūnī iekšā Lautb. grīļuo laiviņa R. Sk. I, 31. sirdī smagas sē̦ras grims, kājas grīļuot sāks. viņš grīļuojās un sašļuka zemē Purap. grīļuojas kâ mieļu piedzēris. ve̦lns aiziet grīļuodamies LP. II, 64. zeme beidz grīļuoties SDP. VI, 43. nuo slavas pareģuonei galva grīļuojas Adam. [redzēju jūriņā ze̦lta grīsli grīļuojam BW. 30742. Nach Bielenstein Holzb. 561 grīļuot auch vom Gleiten einem Bootes auf dem Meereswogen und vom Herumfliegen der virpeles (des Carousselschlittens).]

Avots: ME I, 656, 657


grimdināt

grìmdinât [Schujen, grim̂dinât 2 Ruj., Dond.], U., grimdît, -u, -ĩju, versenken : spē̦ku grimda jūŗas dziļumā Step.

Avots: ME I, 655


grimt

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t 2 Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 1 , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655


grimža

grim̃ža [Wandsen], comm.,

1) der Griesgram :
tas ir tāds grimža Adsel n. A. XIII, 330 ;

2) der Eigensinnige, Kapriziöse
Nurmh. n. Etn. IV, 33 ; [in Ruj. : "кто постоянно пристает". Vgl. gremža].

Avots: ME I, 655, 656


grimzītis

[grimzītis Ruj. "ein Art kleiner Münze": nav vairs ne˙viena grimzīša.]

Avots: ME I, 655


grīslis

[III grîslis 2 od. grĩslis Ruj. "ein Strohwisch"; vgl. grìzte.]

Avots: ME I, 657


grivlis

[grivlis (aus * grivelis?) Ruj. "eine Harte Brotkruste".]

Avots: ME I, 656


grobains

gruôbaîns 2 [Salis, Ruj.], gŗuobains, grubig, uneben, ausgefahren: gŗuobains ceļš Selg. n. Etn. IV, 33. priedīte gruobainu mizu Janš. [gruobains nazis Ruj., ein schartiges Messer].

Avots: ME I, 670


grūstava

grûstava Bers., grûstavis Laud., Lasd., grûstevis Selb., [Fest.],

1) [grûstevis Kreuzb.], das Hackeisen, mit dem man Kartoffelblätter, Kräuter für die Schweine zerstampft
Römersh.;

2) ein Köscher
Aps. (in Lis. grûstuve): [

3) grûstava 2 Ruj, ein Mörser].

Avots: ME I, 668


grūstīt

grûstît C., [Wolm., Serbigal, PS., AP., Trik., Jürg., Schujen, Warkh., Kl., Kreuzb., Preili, Nerft, grûstît 2 Dunika, Ruj.], grũstît K., [Gr. -Essern, Līn., Salis, Dond., Nigr., Selg., Wandsen] (li. grústyti), von Zei zu Zeit stossen, herumstossen: kungs sāka zē̦nu grūstīt, muocīt LP. VII, 1190. viņš atmuodās tikai tad, kad māte viņu lē̦ni grūstīja aiz ruokas Vēr. II, 197. Refl. -tiês, sich herumstossen: viņi grūstās tīri kâ baznīcē̦ni uz priekšu, atpakaļ Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140

Avots: ME I, 668, 669


gruzdēt

gruzdêt (li. gruzdė´ti), -u, -ẽju, auch grust, prs. grùzdu oder grùstu C., prt. gruzdu Dr., Ruj. (li. grū,zdu, gruzdaũ, grùsti), intr. schwelen, glimmen: vairāk gruzda nekâ dega sveķu ce̦lmi līdumā BW. 12986. Miķeļa vakarā ugunī jāsame̦t ve̦cas vīzes, lai gruzd. Fig.: nemiers, gruzdams audzis, ar liesmu pilsē̦tu sāk rīt. galvā smadzenes gruzd arvien vairāk JK. IV, 151. ienaids sirdī gruzdēja Neik. [Vgl. Persson Beitr. 129.]

Avots: ME I, 666



grūznis

[II grûznis 2 Ruj. "etwas Zerstossenes (Hanf, Kartoffeln u. a.)"; vgl. grûslis].

Avots: ME I, 670


gūbainis

gũbainis "eine in der Ferne sich bewegende Gesialt" Ruj., Lems., Serb. n. U.: kad ieraugi gūbainīti, paliec par sila čakārnīti BW. 29088. Vgl. gūbâtiês.

Kļūdu labojums:
gūbainīti = gūbainīti (gemeint ist damit ein Wolf)

Avots: ME I, 685



gubt

gubt, [gùbu Nieder-Bartau od.] gubstu [Ruj., Bers., Kreuzb.], St., U., gubu, einsinken, sich senken, sich niederbücken, zusammenfallen: gubts de̦guns U. b. 110, 33 siena kaudze sāk jau gubt (kleiner werden) Dond.] Von einem prs. gūbstu: gūbsti nu virsū! AP. [wohl: falle nun her (über jem.)! - Nebst gubināt, guba, gubāt, gūbruot, gūbāt u. a. zu li. gubúotis "sich verflechten" gùbulas "Knäuel", dvìgubas "zweifach", gaũbtis "sich krümmen", apr. gen. s. fem. g. dwigubbus "zwiefacher", aksl. gъno,ti "biegen", prěgybati "beugen", r. губа "Busen; Bucht" und vielleicht ae. géap "gekrümmt", d. schweiz. guppel "Höcker" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 136 f., Persson Beitr. 105 u. 835 2 , Berneker Wrtb. I, 366 f., Trautmann Wrtb. 100 f., van Helten PBrB. XXX, 218].

Avots: ME I, 674


guģot

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133);

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416


guibs

guĩbs matt Salis, Lems., Ruj. n. U.

Avots: ME I, 676


gulbene

[I gulˆbene 2 Nigr., Ruj., die Schwänin.]

Avots: ME I, 676


guldības

gulˆdĩbas 2 [Nigr, Ruj.], das Betten der Braut: guldības siers, = guldāms siers Apsk. I, 68.

Avots: ME I, 676


gult

gul˜t [PS., gulˆt 2 Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679


gulta

gùlta C., PS., [Wolm., Serbigal, Schujen, Jürg., N. -Peb.], gulˆta 2 [Salis, Ruj.], Mitau, gul˜ta Kand., [Gr. - Essern, Popen, Selg., Wandsen, Dunika, Nigr., Stenden, Dond., Līn., Luttringen] (li. gulta),

1) das Bett
[in Nigr. sei gulta das Bett für eine Person, vieta - ein Bett für mehr als eine Person]; auch von Flussbett: upe izgrauž savu gultu Vēr. I, 229. upei gulta dziļumā, man nevaid se̦klumā BW. 4319;

2) = duobe Olai.

Avots: ME I, 679


gumdināt

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât 2 Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681


gumstīt

gumstît, -u, -ĩju, tr.,

1) knautschen, drücken:
mani auklēja pieci, seši, visi auklēja gumstīdami (Var.: dūcīdami) BW. 1578;

2) [gum̃stît Ruj.], heimlich fangen:
vistas gumstīt, Hühner am Abend einfangen Kronw. n. U. Refl. -tiês,

1) schlotten, [sich biegen?]:
ceļi tam ļuodzījās un gumstījās A. XII, 731;

2) [gum̂stîtiês 2 Wandsen], wackelnd, unsicher gehen, kommen:
viņam vārdi aizgūtnēm vien gumstījās pār lūpām A. XII, 582; [

3) gum̃stîtiês Ruj., einander haschen und wieder loslassen;

4) "aus kaltem Wasser kommend sich vor Frost schütteln"
Nerft. Vgl. gumt und zur Bed. 1 - gumzît].

Avots: ME I, 681


gumzains

gum̃zaîns [Ruj., Nigr.], krumm, gekrümmt, voll Krümmungen: luoks, slieces ir gumzainas, ja nav nuolīkušas slaidā līkumā, bet vietām ielīkušas par daudz, vietām par maz A. XIII, 493. [gum̃zains maiss Wandsen, ein Sack, der nich gleichmässig vollgestopft ist; gum̃zains ritenis Jürg., ein nicht ganz rundes Rad.]

Avots: ME I, 681


gumzīt

gùmzît C., [gum̂zît 2 Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682


gurdas

gur̃das [Ruj., gùrdas 2 Bers.], das Ermatten: tâ triecam tuo aiz˙vien bez gurdām Aus. I, 105.

Avots: ME I, 683


gurns

gùrns PS., C., [Serbigal, AP., Arrasch, Jürg., gur̂ns 2 Ruj., Selg., Nigr., Dunika, gur̃ns Bl.],

1) die Lende, Hüfte:
smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž. krievs dabūjis gurnu gaļas. sēdi gurnus gruozīdams VL.;

2) die Gabel am Spinnrade, darin das Rad hängt
Rutzau, Drsth., Ronneb., [Salisb. - Vielleicht zu li. gurnas "лодыжка" (s. Būga PФB. LXX, 250 u. Aist. Stud. 168), arm. kurn "Rücken", gr. γῡρός "gebogen" u. a. (s. Lidén Arm. Stud. 117); vgl. auch Bezzenberger BB. XXVII, 165 und Lehmann KZ. XLI, 391 f.]

Avots: ME I, 684


gurt

gur̃t, -stu, -ru PS., K., [Bl., Pl., Līn., Salis, Ruj., Serbigal, gur̂t Nerft, gùrt C. (li. gùrti "sich legen (vom Winde)"),

1) matt, schwach werden, abnehmen:
kājas, ruokas, kauli, sirds, spē̦ki gurst. guruši brūtgāna brāļi BW. 24086;

2) vējš gurst, der Wind legt sich. [Nebst gurds, gurls zu li. gur̃sti (prt. gurdaũ) "krepieren" (s. Būga Aist. Stud. 178 u. KZ. LII, 93) und vielleicht (s. Zupitza Germ. Gutt. 84, Brugmann IF XXXIII, 302 u. a.) zu got. qairrus "ruhig" u. a.]

Avots: ME I, 684



ībēt

ībêt, - êju, ībêtiês, ībtiês, spotten, sich der Lachenes nicht enthalten können, lächeln Ruj. n. U. [Vgl. iebties.]

Avots: ME I, 834


īboties

ībuôtiês: mit î 2 Ruj., Salisb.; es šuo slavēju, bet šis tik ībuojas vien; cik traki patīk Seyershof.

Avots: EH I, 499


īdēt

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834


iebiedēt

ìebiêdêt, [iebiedināt L., Ruj.], erschrecken, in Furcht versetzen: līdzinājās bālam, iebiedē̦tam meitēnam Bracis Aakstā ē̦nā 25. ne˙kādi šķēršļi nespēja iebiedēt Klaust. 41.

Avots: ME II, 4


iebirināt

[ìebirinât,

1) hineinrieseln machen;

2) auch ìebirdît Ruj., Lis., hineinstreuen: ieb. smiltis pienā.]

Avots: ME II, 3


iečakstēties

ìečakstêtiês,

[1) raschelnd ertönen:
kaut kas iečakstējās Ruj.;]

2) schmatzend sich äussern:
"un kas man par tuo būs?"ciemiņš uz˙reiz iečakstējās A. XX, 212.

Avots: ME II, 7


iecepināt

[ìecepinât, tr.,

1) anbraten:
gaļas gabalu Ruj.;

2) einbrennen:
saule iecepinājusi vaigā vâtis Jürg.]

Avots: ME II, 6


iecietināt

[ìecietinât,

1) in etwas befestigen, fest machen:
iec. mietu zemē Bers. iecietināt (absperren) kādu kustuoni aizgaldā N. - Peb.;

2) abnärten:
e̦smu iecietināts (gewöhnlich: nuocietināts) pret aukstumu Ruj.]

Avots: ME II, 7


iecirpt

[iecìrpt,

1) zu scheren anfangen:
aita palika iecirpta Ruj.;

2) scherend einschneiden:
meita iecirpa aitai ādā;

3) einscheren, scherend hervorbringen:
iecirpt zīmi ausī. Refl. - tiês,

1) beim Scheren unvorsätlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iecirpās aitai ādā Lis.;

2) = ieķerties; mazais zē̦ns iecirpās lielajam matuos Ruj.]

Avots: ME II, 6


iedaudzināt

ìedaudzinât,

1) einen Namen geben
Jaun. mežk. 2;

2) anfangen zu rühmen
Ronneb., Smilt.;

3) ausposaunen:
ne˙maz nee̦sam tik bagāti, kâ ļaudis iedaudzinājuši Blaum. Pie skala uguns 45. kādu vārdu iedaudzināt, ein Wort in Gebrauch bringen Ruj. n. U.

Avots: ME II, 8


iedraudzināt

[ìedraudzinât, befreunden: viņš mani ar tādu cilvē̦ku iedraudzināja Ruj.]

Avots: ME II, 10


iedunkāt

[ìedunkât Wolm., ìeduñkât C., iedun̂kât 2 Bauske], ìeduñskât, mit der Faust einen Stoss versetzen Ruj., Smilt. n. U.

Avots: ME II, 11


iedvesties

[ìedvestiês, leicht aufseufzen: viņš drusku iedvesās Ruj., Bers.]

Avots: ME II, 12


iegaiņāt

[ìegaiņât,

1) (viele oder wiederholt) hineintreiben:
ieg. luopus laidarā Ruj.;

2) hin und her jagend oder anderswie behelligend in Bewegung und Aufruhr bringen:
gans iegaiņāja luopus Nigr. iegaiņāt bites WAndsen.]

Avots: ME II, 15


ieganīt

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15


iegansts

iẽgan̂sts 2 (Nigr., iêgansts 2 Ruj.], der Grund, die Ursache, ein Vorwand; "iegansts ir tas pats, kas ieme̦sls, bet nuozīmē vairāk ļaunu nekā labu ieme̦slu" Dünsb.: viņa meklēja pēc laba iegansta uzsākt sarunu MWM. VII, 612. viņš tur uz mani ieganstu, viņam tāds iegansts uz mani bija, er hat(te) etwas gegen mich. iegansts Dond. n. Austr. 1896, 478 "Grund zum Hass od. Zorn"; viņam ir iegansts pret mani (= viņš netur uz mani labu prātu) Dond. [Vielleicht zu got. gansjan "verursachen".]

Avots: ME II, 15


iegarens

iẽgare̦ns [Drosth., Bauske, Selg., Arrasch, iẽgaŗe̦ns Nigr., iêgaŗe̦ns 2 Lautb., Wandsen, iêgare̦ns 2 Ruj., iẽgaŗans PS., SAlis., Trik., ìegaŗans 2 Warkh., iẽgaŗē̦ns Līn., ìegaŗains AP., Treiden u. a.], länglich: iegare̦ns de̦guns A. XI, 38. iegare̦ni augļi Konv. 2 168.

Avots: ME II, 16


ieģerkle

[ìeģērbinât Ruj., Nigr.,

1) einkleiden lassen:
bē̦rnu ieģērbināja jaunās drēbēs;

2) = ieģērbt.]

Avots: ME II, 21


ieglabāt

[ìeglabât,

1) verwahren, verstecken in:
naudu ieglabāja zemē Salis;

2) zu verwahren sich gewöhnen:
atslē̦ga ieglabāta zināmā vietā Lautb.;

3) auf den Händen getragen und gerflegt zu werden gewöhnen:
ieglabāts bē̦rns grib glabājams Lis.;

4) ersparen:
viņš daudz naudas ieglabājis Ruj.]

Avots: ME II, 17


ieglaudīt

[ìeglaudît,

1) glattstreichend hineintun:
iegl. sviestu traukā Arrasch;

2) einschmieren:
iegl. matus Bauske;

3) ans Streicheln gewöhnen:
ieglaudīts kaķis Lis. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš ieglaudījies tavā sirdī Ruj.]

Avots: ME II, 17



iegorīties

ìeguorîtiês Karls.,

[1) wackelnd, langsam und mühsam hineingehen od. hereinkommen:
beidzuot vecene ieguorījās istabā Nigr., Ruj.;

2) sich wiederholt (st)reckend gewandter werden:
nevarēja lāga paiet; guorījās, guorījās, kamē̦r ieguorījās Jürg.].

Avots: ME II, 21


iegramstīt

[ìegramstît,

1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;

2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;

3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;

4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,

1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;

2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;

3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]

Avots: ME II, 17


iegrauzdēt

[ìegrauzdêt,

1) unvollkommen rösten:
viņš kaņepes iegrauzdējis, bet nav sagrauzdējis Ruj. iegrauzdēt gaļu N. - Peb.;

2) (ein beschränktes Quantum zu einem bestimmten Zweck) rösten:
iegr. miežus kafijai Bauske.]

Avots: ME II, 18


iegreizs

ìegreizs [PS., Wolm., Arrasch, iêrgeizs 2 Bauske, Ruj., Salis, iẽgreizs Nigr., Jürg.], nicht ganz gerade, etwas schief: iegreizā celiņā sasukātiem matiem Jaun. mežk. 182. Adv. iegreizi: vecenīte raudzījās iegreizi Turg. Muižn. per. 11.

Avots: ME II, 18


iegrūst

ìegrûst,

1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:

2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];

[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;

2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;

3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;

4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].

Avots: ME II, 19


iegulstīt

[ìegulstît,

1) wiederholt sich hinlegend eindrücken:
neiegulsti gultu Lautb.;

2) nach mehrfachen Versuchen hineinbetten, - legen:
siju beidzuot iegulstīja īstajā vietā Arrasch. Refl. - tiês, nach mehrfachen Versuchen die bequemste Lage findend sich hineinlegen, - betten: viņš beidzuot iegulstījās gultā Ruj.]

Avots: ME II, 20


iegumstīt

[ìegumstît,

1) hineinpressen:
svārkus skapī Ruj.;

2) heimlich einen Schlag versetzen:
viens uotram iegumstīja Ruj.]

Avots: ME II, 20


iegumzāt

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20



iegūstīt

[ìegūstît,

1) allmählich (Verschiedenes) erwerben:
iegūstījis daudz mantas N. - Peb., daudz ienaidnieku Ruj.;

2) fangend einsperren:
viņš visas vistas iegūstījis kūtī Ruj.]

Avots: ME II, 21


ieīdināt

[ìeĩdinât Ruj., ìeìdzinât 2 Kl., leise brüllen (īdêt) machen: ieīdināt guovis.]

Avots: ME II, 22


ieiet

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. - tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22


ieīgt

[ìeîgt, etwas verdriesslich od. erbost werden Ruj.]

Avots: ME II, 22


ieirt

[ìeirt, sich aufzutrennen beginnen: zeķe ieirusi Ruj.]

Avots: ME II, 22


iekapāt

[ìekapât,

1) einhacken:
iekapāt le̦du, lai neslīd N. - Peb. kuoks dzenējuot iekapāts, tâ ka var nuokalst Nigr. bē̦rns iekapājis sev kājā Jürg.;

2) ein bestimmtes Quantum zu einem bestimmten Zweck zerhacken:
es jau cūkām zâles iekapāju Ruj.;

3) hackend herzustellen beginnen:
sile iekapāta Ruj.;

4) durchprügeln:
zirgs iekapāts Nigr.]

Avots: ME II, 25


iekārpīt

ìekārpît, enischarren: [suns iekārpīja kaulu zemē Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
[bē̦rns iekārpījies smiltīs, sienā Salis]. (zirgi) iekārpījās aizvien dziļāk un dziļāk (dumbrājā) Latv.;

[2) fig., hineingelangen:
viņš iekārpījies parāduos Ruj.].

Avots: ME II, 26, 27


iekašāt

ìekašât, einscharren: lieta iekašāta zemē. Refl. - tiês,

[1) = iekasīties 1 Kokn.: vista iekāšājās smiltīs Ruj.;

2) sich ein wenig kratzen:
bē̦rns iekašājās Ruj.;

3) = iekasīties 2: iekašāties pērienā Jürg.].

Avots: ME II, 25


iekasīt

ìekasît, hinein -, herein -, einscharren. Refl. - tiês,

1) sich einscharren;

2) iekasīties pērienā Grünh., [Nigr., durch eigene Schuld Prügel bekommen;

3) sich einfinden:
nuo kurienes tad šis iekasījies mūmu starpā Ruj.].

Avots: ME II, 25


iekausēt

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26


iekaut

[ìekaût,

1) ein wenig durchprügeln:
viens puisis outru iekava C.;

2) zu schlachten anfangen:
iekauta cūka paspruka Arrasch. Refl. - tiês, hineingelangen: iekavies parāduos Ruj.]

Avots: ME II, 26



ieklenderēt

[ìeklenderêt, = ieklejuot: svešs cilvē̦ks ieklenderējis Arrasch. Refl. - tiês, ein klenderis werden: viņš tagad pilnīgi ieklenderējies Ruj.]

Avots: ME II, 27


ieklimt

[ìeklimt, hineingeraten: kad tik viņš neieklimst kādā nelaimē Ruj.]

Avots: ME II, 27


ieknibināt

[ìeknibinât,

1) einbröckeln:
iekn. maizi pienā Ruj.;

2) bröckelnd herstellen:
iekn. siênā caurumu Warkl.;

3) hier und da kneipend teilweise ausbröckeln
(tr.): maizes duoniņa ieknibināta Trik.;

4) leise kratzend hervorrufen:
ieknibināja nāsīs asinis Lis.;

5) essend ein wenig zu sich nehmen:
slimniekas tik drusku ieknibināja Laubt.]

Avots: ME II, 29


iekodināt

[ìekuodinât,

1) einschärfen
Ruj., Bers.;

2) einbeizen:
dzijas Bauske, Nigr., Bers.]

Avots: ME II, 33


iekodīt

[ìekuodît, an verschiedenen Stellen anbeissen: maizi, ābuolu Nigr., Dunika, Bauske, Ruj.]

Avots: ME II, 33


iekratināt

[ìekratinât, langsam (Ruj.) oder wiederholt (Dunika) hineinschütten.]

Avots: ME II, 29



iekvēpēt

[ìekvēpêt,

1) unvollkommen räuchern:
iekvē̦pē̦ta gaļa Lautb.;

2) räuchernd einhüllen, verdecken:
dūmi iekvēpējuši siênu rakstu Ruj.;

3) hineinräuchern:
paegļu smaržu Jürg.]

Avots: ME II, 34


iela

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I 2 , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525


ielaidenis

[ìelaidenis,

1 = ielaidene Bauske;

2) der Einsatz am Hemde
Bers.;

3) Adv. schief angelehnt:
iel. sēž kamanās Ruj.]

Avots: ME II, 35


ielaidens

[ìelaide̦ns,

1) = ielaidans: ceļš par stāvu, jāpataisa ielaide̦nāks Ruj.;

2) konkav:
viducis ielaide̦ns Lis.;

3) eingezogen:
svārki ap viduci ielaide̦ni Lis.]

Avots: ME II, 35




ielaizīt

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36


ieleja

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs 2 Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37


ielens

[ìele̦ns kalns, ein nicht steiler Berg N. - Peb. - iẽle̦na vieta Ruj">Ruj., = ieleja.]

Avots: ME II, 38


ielēzns

[iẽlê̦zns PS., iêlẽ̦ze̦ns 2 Ruj., etwas flach: ielē̦z(e̦)na bļuoda.]

Avots: ME II, 38


ielieknis

[iêliêknis 2 ,

1) eine Falte;

2) eine Vertiefung des Erdbodens
Ruj.]

Avots: ME II, 40


ielingot

ìelinguôt,

1) intr., schleudern, hineinschleudern
Drosth., Dond.: viņš tuo rubli tam ielinguoja acīs Alm. duomīgi ielinguoja aizdurvē Seibolt;

[2) = ielanguot Kreuzb. Refl. - tiês,

1) zu schleudern sich einüben od. erlernen
Ruj.;

2) sich ein wenig besaufen
Bauske].

Avots: ME II, 38


ielobīt

[ìeluobît,

1) zu schälen anfangen:
mizu Ruj.;

2) ausschälend einsammeln:
pupas Ruj. Refl. - tiês, sich einüben: viņš jau labi ieluobījies grāmatā, lasīšanā Ruj.]

Avots: ME II, 41


ielodze

iẽluôdze, [iêluôdze 2 Ruj., Bauske], iẽluôgs Lautb., die Fensternische: mēbeles bij tumšas, ieluodzes dziļas A. IX, 111.

Avots: ME II, 41


ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42


ielupināt

[ìelupinât,

1) schälend und pflückend einsammeln:
iel. zirņus, apiņus gruozā Salis. viņa savu daļu zirņu ielupinājusi Ruj.;

2) zu schälen anfangen:
viņš rāceni (nuovārītu) ielupināja un nuometa Bauske.]

Avots: ME II, 40


iemelns

iẽme̦l˜ns [C., Nigr., Schujen, N. - Peb., ìeme̦l˜ns Arrasch, iême̦l˜ns 2 Salis., Ruj.], schwärzlich, ins Schwarze spielend: ieme̦lna drāna. lini ieme̦lni, nuoliektām galvām Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 43, 44


iemesls

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 3 ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44


iemudināt

[ìemudinât,

1) aufmuntern:
viņš mani iemudināja uz lasīšanu Nigr., Ruj.;

2) hineinzugehen mahnen:
bē̦rnu istabā Arrasch.]

Avots: ME II, 46


ienāši

iẽnãši Kand., [ìenãši PS., Arrasch, Trik., Schujen, Jürg., Wolm., C., iênãši 2 Bauske, Selg., Ruj., Salis], das in der Nase (nāsis) Befindliche, der Schnupfen, namentlich (bei Pferden) die Kreppe; galvas ienāši, der Rotz U. Vgl. auch Mag. II, 3, 119.

Avots: ME II, 48


ieniezēties

ìeniẽzêtiês, [ìenieztêtiês zum Tuckum, Ruj.], Verb. imp., anfangen zu jucken: man aiz auss ieniezējās.

Avots: ME II, 48


iepelēks

iẽpe̦lê̦ks [C., PS., Līn., Nigr., Selg., Jürg., Schujen, ìepe̦lê̦ks Arrasch, iêpe̦lē̦ks 2 Salis, Ruj.], ins Graue fallend, graulich.

Avots: ME II, 50


iepenterēt

[ìepenterêt,

1) einflechten,
"iepīt" Nerft; (übertragen): viņš man runājuot iepenterēja starpā savus niekus Kl.;

2) unordentlich beginnen:
kalpuone aude̦klu tikai iepenterējusi Nigr. viņš nav ne˙kāds stāstītājs: tikai iepenterē, bet ne˙kad nebeidz Ruj.;

3) verwirren:
bē̦rns dzijas iepenterējis Arrasch;

4) nachlässig hereinkommen od. hineingehen:
iep. istabā Bauske. Refl. - tiês, sich in etw. verwirckeln: viņš bez vajadzības iepenterējis šai lietā Jürg.]

Avots: ME II, 50


ieperēt

[ìeperêt,

1) zu bebrüten anfangen:
vista ieperējusi uolas un tad atstājusi Ruj.] iepe̦rê̦ta uola Lubn., ein angebrütetes Ei;

[2) zur gewohnten Brutstätte machen:
tā vistām iepe̦rē̦ta vieta Lis.].

Avots: ME II, 50


ieperināt

[ìeperinât,

1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;

2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;

3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]

Avots: ME II, 50


ieplakans

iẽplakans [PS., C., Trik., ìeplakans Arrasch, iêplakans 2 Salis, Ruj.], ein wenig abgeplattet: ieplakana duozīte Kaudz. M. Dunduri ir paprāvi, ieplakani Konv. 2 719. zeme abuos galuos ir drusku ieplakana Pūrs III, 124.

Avots: ME II, 51, 52


ieplaukt

[II ìeplaukt "von der Nässe wund zu werden anfangen: kājām pirksti ieplaukuši nuo ūdens Ruj., Bers., Warkl.]

Avots: ME II, 52


iepļaut

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53


ieputēt

[ìeputêt,

1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;

2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;

3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]

Avots: ME II, 54


ieraibs

iẽràibs [PS., Nigr., ìeraibs Arrasch, iêraibs 2 Ruj., Salis, Bauske, iẽraibe̦ns Drosth., iêraibe̦ns 2 Ruj.], ins Bunte spielend.

Avots: ME II, 55


ieraša

ìeraša, [iêraša 2 Bauske, Nigr., Gr. - Essern, Dond., Ruj.], die Gewohnheit, Sitte, der Brauch: bēŗu, kāzu ierašas. vgl. ieraža.

Avots: ME II, 56


ieriest

ìeriest,

1) tr., aufziehen:
aude̦klu ierieš stāvuos A. XI, 84;

[2) zuschiessen (von der Milsch im Euter):
tesmenis ierietis Ruj.] Refl. - tiês,

1) ansetzen:
puķu kāpuostiem galviņas tikkuo ieriesušās Peņģ.;

2) "?" tas tikai smalkam diegam līdzi starp pērlēm mē̦mi ieriešas Plūd. LR. III, 307;

[3) zuschiessen:
tesmenis ierieties Lis.;

4) sich einwickeln:
tārps ierieties lapā Warkl.;

5) sich einwurzeln, sich einfinden:
nezāles ieriesušās (= ieviesušās) dārzā Trik., Warkh., Bauske. dzītiņa ieriesusies adīklā Bauske].

Avots: ME II, 58


ieritināt

ìeritinât,

1) rollen machen:
medinieks ieritina kamuolu LP. V, 325;

2) herein -, hineinwälzen, herein -, hineinrollen:
malu, malu tautas dzirnas, ieritinu upītē BW. 8101;

[3) hineinwickeln:
ier. zirņus kamuolā Ruj.;

4) gewandt herein - od. hineinfahren:
žīds ieritināja sē̦tā Nigr., Laubt.] Refl. - tiês, sich hinein -, hereinwälzen, sich hineinwühlen: suns gul gubenī ieritinājies. es zināms e̦smu ieritinājies šiem vidū Vēr. I, 1156.

Avots: ME II, 58


ieroce

[iêruoce 2 , die Handhabe an der kurzen, mit einer Hand geführten Sense Bauske;

2) der Spädel an Hemden
Bauske; "Ärmelkrämpe" Ruj.]

Avots: ME II, 60


ierocis

[ìeruocis PS., C. Wolm. u. a., iêruocis 2 Nigr., Ruj. u. a.], iẽruocis Kand., [Salis], das Werkzeug, die Waffe; vgl. li. įrankis "орудiе".

Avots: ME II, 60


ierocīt

[ìeruocît izkapti Ruj. "iesiet (einbilden) izkapti pa ruokai (handlich, für die Hand bequem)".]

Avots: ME II, 60


ierūdīt

[II ìerûdît 2 Ruj., mit Mühe einüben: darbā.]

Avots: ME II, 59


ieruds

iẽruds [Nigr., ìeruds Arrasch, iẽrude̦ns C., iẽrudans PS., Trik., iêrude̦ns 2 Ruj.], rötlich; ins Graue fallend, graulich: ieruda sagšiņa BW. 21566.

Avots: ME II, 59


ieruna

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna 2 Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59


ierūsināt

[ìerūsinât, einrosten lassen: nazi Nigr., Dond., C., Ruj.]

Avots: ME II, 59


iesalkans

iẽsalkans, auch [ìesalˆgans Arrasch, Salis, iêsalge̦ns 2 Ruj.], iesalgans U., süsslich.

Avots: ME II, 61


iesārts

iẽsārts [C., Schujen, Nigr., Bauske, ìesārts Arrasch, Trik., iêsārts 2 Ruj., Selg., Wandsen, G. - Essern, ìesārtans Trik., ìesārte̦ns C., Mar., Schujen, Serben, Wenden, Druw.], rötlich, ins Rote spielend: es lūkuojuos uz mitrajām, iesārtajām sķēlītēm Vēr. I, 1391. [uogas jau iesārte̦nas; drīz tās varēs ēst Jürg.]

Avots: ME II, 62


iesiekalot

ìesiẽkaluôt [Bauske, ìesiekaļuôt Ruj., mit Speichel bedecken: skruotē̦tas auzas zirgs vairāk kuošļā un iesiekaluo Luopk. III, 65. [iesiekaluot pirkstus (vērpjuot) Bers.; auklu Bauske].

Avots: ME II, 64


ieska

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska 2 Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska 2 Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64


ieskulbīt

[ieskul˜bît 2 , ein wenig mit einer Rute durchprügeln Ruj.: es tevi ieskulbīšu (zu einem lärmenden Kind oder Hund). ka es tevi neieskulbu! Naukschen.]

Avots: ME II, 66


ieskumt

[ìeskumt, etwas traurig werden Ruj.]

Avots: ME II, 66


iešļokāt

[ìešļuokât,

1) an verschiedenen Stellen niedertreten:
zâli Bauske;

2) Schläge verabfolgen:
pa ausi Ruj.]

Avots: ME II, 77


iesmiedināt

[ìesmiêdinât, lachen machen: viņš mani iesmiedināja Drosth., Ruj., Salis, Warkh.]

Avots: ME II, 68


iesmīnēties

[ìesmīnêtiês, ein wenig lächeln: viņš tikkuo re̦dzami iesmīnējās Ruj.]

Avots: ME II, 68


iesmirdināt

[ìesmirdināt L., einstänkern: viņš zābakus pārāk stipri iesmirdinājis (mit einem stinkenden Stoff eingeschmiert) Ruj.]

Avots: ME II, 68


iestebēt

[II ìestebêt Warkl., Ruj., langsam und steif hineingehen od. hereinkommen: istabā.]

Avots: ME II, 73


iestrostēt

[ìestruostêt Salis, Wandsen, Bauske, iestruostît Nigr., Ruj., ein wenig durchprügeln.]

Avots: ME II, 74


iestūris

[iestūris,

1) eine nur wenig vorspringende Ecke:
aiz lielā meža stūŗa nāk mazs iestūris Ruj.;

2) loc. s.
ìestùris, nahe der eingentliche Ecke: ieliec trauku iestūrī! Jürg.]

Avots: ME II, 74


ieteka

iẽte̦ka [Karls., Jürg., Nigr., ìte̦ka Drosth., Trik., iête̦ka 2 Bauske, Ruj.], iete̦ks, das Hineinfliessen, ein Bach, der sich in einen Fluss ergiesst, die Mündung: te̦k upīte pie upītes, kad nevaid ieteciņas BW. 26479. šim iete̦kas ne˙maz nav, tikai izte̦kas LP. VII, 1303. Jalu upe savā lejas galā sadalās ļuoti daudz iete̦kās A. XX, 300.

Avots: ME II, 81



ietraukt

ìetraukt,

1) eine gewisse Quantität (von Obst) abschütteln;

[2) ietraukt ābeli, die Äpfel vom Baum zu nehmen beginnen
Drotsh.;

3) werfend treffen:
nevarēju ābuolam ietraukt Lis.;

4) schnell herein -, hineinfahren
Ruj.] Refl. - tiês,

1) sich wohin beeilen, wohin geraten
Spr.: vējš, kuŗš ātri ietraucās viņas ziedu kruonītī MWM. X, 127;

[2) sich eilig hineindrängen:
viņš ietraucās, kaut gan tur vietas nebija Kokn.].

Avots: ME II, 83


ietrunēt

ìetrunêt [Ruj., Warkh.], intr., anlaufen, morsch werden, anfangen zu verwittern, zu faulen: grīda, siêna ietrunējusi. dzīvuojamai ē̦kai bija apakšējie baļķi drusku ietrunējuši.

Avots: ME II, 83


ievalstīt

[ìevalstît,

1) hineinwälzen:
sìenu šķūnī Dond., Ruj.;

2) ein wenig hin- und herwälzend in Schwung bringen:
pa˙priekšu ievalsti mucu un tad grūd uz priekšu! Salis.]

Avots: ME II, 86


iežāvēt

ìežâvêt, tr.,

1) eintrocknen:
ar visu iežāvēšanu kustuonīšuos tuomēr atlikusi drusku valguma MWM. VI, 316. [ziemai augļus iežāvēt;

2) zu trocknen anfangen:
gaļa ir tikai iežāvē̦ta, bet nav vēl izžīvē̦ta Ruj.]

Avots: ME II, 93


iezīdains

iẽzīdaîns, iezīde̦ns Fest., [Ruj.], stellenweise schävig: iezīdaiņi lini Golg., Lub., [Lis.]

Avots: ME II, 91


iezvecēt

[ìezvecêt, einen Schlag versetzen: pa ausi Warkl., Ruj., Bers.]

Avots: ME II, 92


īkss

îkss: auch Elger Dict. 168 ("īksis"), Serbigal n. FBR. IV, 54, Zvirgzdine n. FBR. X, 27. Baltinow n. FBR. XI, 131, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 69, Oknfst n. FBR. XV. 171, Kaltenbr., Linden in Kurl., Schujen, Weissensee, (> ikss) Liepna, Ramkau, (mit î 2 ) Orellen n. FBR. XI, 4U, Sepkull n. FBR. XIV, 60, WaInsel n. FBR. XIV, 85, Lesten n. FBR. XV, 21, Salis n. FBR. XV, 60, Gr.- Roop n. FBR. XV, 144, AP., Lenzenhof, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 500


ilkss

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706


irdīt

ir̃dît [Ruj.], -u, -ĩju, tr., auftrennen [Ruj.], abtrennen wie eine Naht St.; lockern U.: zemi Sessw.

Avots: ME I, 709


irstināt

[ir̃stinât Ruj., auftrennen (eine Naht).]

Avots: ME I, 710


irt

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t 2 Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711


izbriest

[izbriêst, intr. anquellen: izbriedis trauks Lis.; izbrieduši mieži Arrasch; izbriedušas (hervorstehende) acis Ruj.]

Avots: ME I, 719


izcepināt

izcepinât [li. iškẽpinti], tr., ausschmoren: gaļu C., Smilt., Ruj., Mar.

Avots: ME I, 721


izcilt

[izcilˆt 2 (li. iškìlti) Ruj., sich erheben: kur kurmis rakņājas, tur zeme izcilst.]

Avots: ME I, 721


izdūrēt

[II izdûrêt 2 Ruj., mit Faustschlägen traktieren.]

Avots: ME I, 730


izdusmināt

[izdusminât Ruj., zu erzürnen versuchen.]

Avots: ME I, 730


izdzirdīt

[izdzirdît,

1) = izdzirdinât 1: izdzirdīt visu saimi Ruj.;

2) = izdzirdināt 2: izdzirdīja visu mucu alus Lis.]

Avots: ME I, 732


izgraudot

II izgrauduôt, an Halbkörner verdingen: zemi Druw., [Ruj.].

Avots: ME I, 739



izgrebīt

izgrebît Wilzen, izgrebinât, izgreblêt: kuŗuotes. kausu izgrebini nuo labākā kuoka LP. VI, 835. mazs, izgre̦blē̦ts bē̦rza trauciņš Konv. 1 svilpes izgre̦btas nuo alkšņa kuoka Vēr. I, 649. [izgrebināt kāli Ruj.]

Avots: ME I, 739


izgult

[izgult,

1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;

2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;

3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]

Avots: ME I, 741


izgumzīt

[izgumzît,

1) ausglätten (etwas Zerknitteres)
Dond., Wandsen;

2) durchknutschen:
izg. meitu Ruj.;

3) gierig ausfressen:
izg. visu bļuodu C.]

Avots: ME I, 742


izgūstīt

[izgūstīt Domopol, fangend herausbekommen: izg. zagļus nuo meža. Refl. - tiês, vergebens zu erhaschen versuchen Ruj.]

Avots: ME I, 742


izirdīt

[izirdît,

1) auftrennen
Ruj.;

2) auflockern
Bauske.]

Avots: ME I, 743


izjādelēt

[izjādelêt,

1) reitend austreten:
izj. rudzus

2) bereiten:
izj. zirgu;

3) = izjādināt: izjādelēt bē̦rnu uz jaunā zirga. izjādelēt bē̦rnu (uz ceļiem) Ruj.;

4) in verschiedenen Richtungen auf allen od. vielen Wegen reiten:
izj. visus ceļus Bauske;

5) gründlich betrügen
Borchow.]

Avots: ME I, 745


izkārnēt

[izkãrnêt Salis., Ruj., Nigr.], izkārnêtiês Lös. n. Etn. IV, 34 "izkratīties, badu pamirt, sehr hungrig werden."

Avots: ME I, 750


izkārpīt

izkãrpît, tr.,

1) ausscharren, auskratzen:
viņa izkārpīja bedrīti MWM. X, 918. vistas izkārpījušas duobes;

2) ausreiben:
miegu nuo acīm JK. V, 70. Refl. - tiês, scharrend, mühsam herauskommen: muša izkārpījās laukā LP. V, 8;

2) zur Genüge scharren:
vistas visu dienu izkārpījušās pa duobēm;

[3) zur Genüge sich auswälzen:
zirgs jau izkārpījies Ruj.].

Avots: ME I, 750


izkārst

izkā`rst (li. iškar̃šti), tr.,

1) auskämmeln:
vilnu; fig., durchwalken, prügeln: gan tas tam izakārsīs ce̦gunu Alm.;

[2) herauskratzen
Ruj. Refl. - tiês, zur Genüge kämmeln].

Avots: ME I, 750


izkāsis

[izkâsis 2 Ruj., izkāsis Bers., abgemagert, ausgehungert], izkāsies, = izkā`rsis: ar kārumu, kâ izkāsies, viņš metās tiem virsū A. XII, 655. esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības Blaum.

Avots: ME I, 750


izķīkas

izķĩkas, das ausgenomene Fischeingeweide A. I, 166, Ruj.

Avots: ME I, 760




izļurkt

izļur̂kt Kokn., Sessw., Ruj., izļurgt (bes. das Part. prt. izļudzis Golg., Smilt.), intr., ausweichen Etn. I, 137: izļurkušas pastalas C., Sessw.

Avots: ME I, 767


izņukāt

izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469


izšļauku

izšļaûku [Kr.], izšļaukus Katzd., [Nerft, izšļaukām Trik., izšļaûkus(s) Arrasch, Ruj.], Adv., mit ausgestreckten Händen und Füssen: sliņķis gul saulguozī izšļaukus Dond., Bers., Lös., Druw. n. A. XV, 165. Jānis gul izšļauku uz mutes Dok. A., Smilt.

Avots: ME I, 812, 813



izspirināt

[izspirinât,

1) ausschütteln
Ruj.;

2) spiras aus dem Leib aussondern:
aita izspirināja spiras Bauske. Refl. - tiês, Trik., PS., Bauske, = izspirināt 2.]

Avots: ME I, 802



izsvalstīties

izsvalˆstîtiês 2 [Nigr., Dond., Salis, Ruj.], sich hin und her wälzen: izsvalstījies gultā Austr.

Avots: ME I, 808


izterpīt

izterpît, herausziehen Allend., Lems. und Ruj. n. U. (unter terpīt).

Avots: EH I, 489


izvērst

II izvêrst 2 (praet. -du) Ruj., hinaus-, herausfliessen machen.

Avots: EH I, 495


izvirst

II izvir̂st 2 Ruj., Pracs. -ve̦rd, Praet. -virda "iztecêt".

Avots: EH I, 496


izvirt

izvir̂t,

1): überkochen
(intr.) Ruj.;

4): auch Kaltenbr., Lubn., Meiran, Perwelk: lai izve̦rduot vienu pīli Pas. II, 149. izverd ēst! III, 120. ‡ Refl. -tiês, für sich auskochen
(tr.) Kaltenbr.

Avots: EH I, 496


ja

I ja [Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Lautb., Nigr., Gr. - Essern], wenn, falls,

1) mit dem Part. Praes. auf - dams konstruiert: liec, Laimiņa, ja likdama (Var.: kuo likdama), liec man vienu lielu mūžu BW. duod, dieviņ, ja (Var.: kuo) duodams, duod ar guodu arājiņu BW. 9481. austi, gaismiņa, ja ausdama, lec, saulīte, ja lē̦kdama, tik˙pat mani sveša māte ir tumsā maldināja, magst du, Licht, anbrechen, magst du, Sonne, aufgehen, immerhin zwing mich die fremde Mutter auch in der Duekelheit zu mahlen
BW. 4692. duod māmiņa, ja duodama, vai atsaki sacīdama 14883, 1, 5 (Var. 4: duodiet, brāļi, ka duodami). duod māmiņa, ja duodama, kuo tik ilgi kavējies, Mutter, gib wenn du zu geben willens bist, wozu säumst du so lange? BW. 14884; 16474;

2) mit Formen des Verbum finitum,

a) im Nebensatz der Indikativ und im Hauptsatz der Indikativ od. Imperativ, wobei im Hauptsatz vielfach ta, tad steht: ja tu pūlējis, (tad) tev veiksies. ja gribi, tad eji;

b) in irrealen Bedingungssätzen der Gegenwart steht im Haupt - und Nebensatz der Konditionalis des Praes.: ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka uolu dējusi. kâ pazītu mani jaunu, ja līksmīgi nedzīvuotu; irrealer Bedingungssatz der Vergangenheit: ja es būtu tuo zinājis, ta(d) nebūtu tâ darījis;

3) besondere Verbindungen des konditionalen ja: ja daudz, wenn viel, höchstens:
par šuo zirgu dabūsi, ja daudz, 20 rubļus; ja maz, ja ne vairāk, ja vairāk ne, wenn wenig, wenn nicht mehr, wenigstens: šinī laukā būs, ja maz, desmit ve̦zumu siena. viņa lūguse braucēju, lai aiztiekuot tuo, ja vairāk ne, ar pātagas kātu LP. III, 103. ja laban, wenn etwa (oder: wenn eben? ) Biel. L. Spr. II, 362. ja tikai, wenn nur, sofern nur: tu sasniegsi savu mērķi, ja tikai pūlēsies;

4) konhessiv - wenn auch, obschon
(selten im VL.): ja tie manis neredzēja, jele manis pieminēja. Wohl der alte neutrale nom. - acc. sing. des Relativpronomens i̯o -, [vgl. yad "wenn" und Le. Gr. 825].

Avots: ME II, 94


ja

III ja [Siuxt, Sinolen, Ruj.],

1) ja (zur Bejahung dienende Partikel): vai nāksi? ja. ja gan, jawohl:
ja gan, bet viņam sapluosīju aunu Ad. ja jel ja, ja doch: vai nāksi? ja jel ja. [In Salis hat man fragendes ja neben bejahendem jā: "vai būsi mājās? ja?"-"jā!"];

2) ja, in der Tat:
ja, dieviņ, es atradu tautās labu dzīvuošanu BW. 25885, 7. [Nebst li. jè] aus d. ja. [Vgl. auch I.]

Avots: ME II, 94, 95


2 [Kl.], in solchen Redensarten wie: bijis tāds tilts gatavs kâ jā [wie je?], es sei eine gar prächtige Brücke fertig gewesen LP. V, 384. nu bijis tāds ēdiens kâ jā, sonst sitzt der König sicherlich in der Patsche LP. IV, 131. pa˙galam būtu bijis kâ jā VI, 255. In allen diesen Wendungen mit ā in Smilt. u. Drosth.; könnte somit zu II gehören. [Daneben kâ ja in Ruj., Nigr., Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 105


jādeklis

[jâdeklis C., Jürg., Lis., Warkh., Druw.], jâdêklis Smilt.], Trik., Arrasch., jâdēklis Serb.,

1) ein ausgelassener, mutwilliger Mensch, Herumtreiber:
iet vien kâ jādeklis Nötkh.;

2) Zielscheibe des Spottes, des Tadels:
kāds atkal uzņēmis manu bē̦rnu par jādekli A. - Rahden;

3) der Ort, wo geritten wird:
aizvest bē̦ruo uz jādekli ieluocīt kājas Gaw. n. A. X, 1, 407;

[4) jâdeklis 2 Ruj., Steckenpferd].

Avots: ME II, 105


jāšus

jâšus, jâšu, jâšis Ruj., reitend: jašus (Var.: jāšu) jāju, nepanācu BW. 11076. Sprw.: slikts jāj jašus, labs iet kājām. suola tautas jāšus jāt[i], suola mani zagšu zagt[i] BW. 13384, 4. tagad es e̦smu jāšus, jetzt ich auf dem Pferde LP. III, 61.

Avots: ME II, 107


jatnieks

jâtnieks,

1) der Reiter, Kavallerist:
ai jūs, mīļi jātnieciņi BW. 13646, 8;

2) Schildreiter, der auf den Gütern das Amt hatte, den Bauern Befehle und Weisungen zu bringen in Befreff der Frohnarbeiter und dieselben beaufsichtigte;

3) ein Huremtreiber
Lems., Ruj.; maizes jātnieks, der Bettler St.: nu me̦tuos es, tu žēlīgs dievs, par maizes jātnieku Baumbach.

Avots: ME II, 107


jausma

jàusma, (vgl. jaũsmas "чувство"),

1) die Ahnung:
kad kāda nelaba jausma uziet St. brīnišķīgu jausmu pilna ziedu diena Saul. dē̦lam ne jausmas par tuo, ka viņu grib nuolietāt LP. VI, 392. še tuo tik jausmās matām L. Bērziņ. man nuo tā nebij jausmas Vēr. I, 1077, tik divās actiņās nuo sē̦rām nebij jausmas MWM. VIII, 81;

2) das Gerücht:
vai taisnība tai jausmai? K. Kaln. tāda jausma pārtecēja pa visu zemi U.; jausmas taisīt, = pasakas taisīt Ruj. n. U. [viena jausma (nāks) pār uotru Glück Ezech. 7, 26.]

Avots: ME II, 103



jaust

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst 2 Ruj., Nigr., Salis, jàust 2 Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs 2 Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104


jāveklis

jāveklis, [jãve̦kls nach Janš.], gegorene Milch mit eingebrocktem Brot: nuo rūguša piena pagatavuotu drupeni Nīgrandā sauc par jāvekli Etn. I, 41; eigentl.: Gemisch;

2) Teig
(= iejavs): jāveklis jau izrūdzis; vajadzēs samīcīt Gav., [Ruj., Bauske;

3) = sakasnis Ruj., Lautb.]

Avots: ME II, 108


jēgt

jẽgt, jẽ̦dzu, jẽdzu, [jêgt 2 Ruj., Dond.] (li. jė˜gti "vermögen"), tr., verstehen, begreifen: pilns kā dublis, nejē̦dz ne˙kā nuo pasaules. viņš nevarējis ne˙kuo vairs jēgt, kur ir mājas, kur ne LP. VII, 964. mazas bēga nejē̦gdamas, kāda ve̦lna lielas bēga? BW. 13346, 45. vai tad viņš jē̦dz grāmatā lasīt Grünh. Refl. - tiês,

1) vernünftig sein:
tik daudz vajag jēgties;

2) sich bemühen
Erlaa n. U.;

3) zanken
Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Abgesehen von jēgties 3 (aus * j - ērgties? vgl. li. érgti "ударять, сдирать") zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112


jeka

[je̦ka U., Ruj., das Angehängte, Angeleimte. Aus estn. jätk resp. jäkk "Ansatz, Zusatz."]

Avots: ME II, 109


jekalis

[je̦kalis Ruj., jemand der je̦kā.]

Avots: ME II, 109


jekāt

[je̦kât,

1) lose annähen
U.;

2) ankleben, anleimen
Ruj. - Aus estn. jätkama "anflicken, durch Ansetzen vergrössern."]

Avots: ME II, 109



jēlmene

jêlmene [C., jê̦lmane N. - Peb., jê̦lmina Warkh., jê̦lmiņa 2 Ruj.],

1) rohes Fell
Bers.; jēlmenes āda Frauenb., jê̦lmiņa āda Dond., jē̦lmeņu āda Ahs., [jê̦lmaņa āda Wandsen], ungegerbtes Fell;

2) eine aus ungegerbtem Felle verfertigte Pastel,
auch [jê̦lminu PS., Trik., jê̦miņa Ruj., Domopol], jēlmenes od. jēlmeņu pastala genannt Līg.: pastalas bijušas tikai kādam turīgam saimniekam, neģē̦rē̦tas, tâ sauktās jēlmenes A. XX, 53. miruonim kājās āvuši vīzes vai arī jēlmeņu pastalas. bet auklu vietās jēlmenēm bijis jānuocē̦rp vilna LP. V, 58.

Avots: ME II, 112


jēlmete

jēlmete od. lēlmete,

1) ein schleimiger, ekelerregender Gegenstand
AP.;

2) nasse Fleche
Ruj.

Avots: ME II, 113


jēmas

jē̦mas, jè̦mi Wolm., [jē̦mi A. - Ottenh., jê̦ms 2 , jê̦mi 2 Ruj., jẽ̦mi Naukschen], Viehfutter, Mehl und Spreu zusammen gebrüht U., ein ekelhaftes, trochenes od. nasses Gemengsel Wolm. līdzās sēž tautu māte tâ kâ ve̦ca jē̦mu sile BW. 22117. luopu barības (= jē̦mu) vārīšana Wohlfart n. Etn. III, 74. vējš jumtu sapluosījis kâ jē̦mus Lös. [jè̦mas N. - Peb., jê̦mas 2 Ruj., etwas, das wie Ausvomiertes aussieht.]

Avots: ME II, 113


jēmeklis

[jẽmeklis Ruj., jẽmekļi Salis, (vom Vieh) Ausvomiertes.]

Avots: ME II, 113


jēmums

jê̦mums 2 , Saufutter Ruj. n. U.

Avots: ME II, 114


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


jods

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds 2 Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125


jodzināt

juodzinât, tr.,

1) wecken:
bē̦rnu Serb., Bers., Nötkh.;

2) juodzināt augšā, kund tun Ruj. n. U.

Avots: ME II, 125


jomis

[juomis, die Weile, die Zeit: tamā juomī, zu der Zeit, in dem Augenblick Beversh. juõmiem Ruj. (kann hier auf * juomjiem zurückugehen), mit Unterbrechungen, juoņiem: vakar vējš pūta juomjiem. - Vgl. juonis.]

Avots: ME II, 127


jora

[jora "Lärm". Gesprochen mit o nicht nur im hochle. Selburg (vgl. jara dass.), sondern auch in Rujen. Aus estn. joru "Gebrumme, leeres Geschwätz"?]

Avots: ME II, 114


josmīgs

[II juõsmîgs, sonderbar: j. cilvē̦ks Ruj.]

Avots: ME II, 127


jūkle

I jũkle [N. - Peb., jûkle 2 Ruj.], jūklis, jūkls, = jukle: [es jau nu tādā jūklē gan neiešu Kaudz. M.].

Avots: ME II, 121


jumdīt

[jum̂dît 2 Ruj.], jùmdît 2 , - u, - īju, aufreizen, hetzen: nejumdi suni uz cilvē̦ku Bers. rej, sunīti, rejamuo, es pajumudu jumdāmuo BW. 14461, 7 (Var.: es pajumžu jumžamuo). [Reimwort zu gumdīt.]

Avots: ME II, 117



jūtas

II jùtas [C., Jürg., jûtas 2 Salis, Ruj., Bauske], (selten der Sing. jūta), das Gefühl: mani pārņēma savādas jūtas Kand.

Avots: ME II, 123


jūtis

jũtis,

1) [jũtis Bauske, N. - Peb., jùtis C., Serben, Jürg., Trik., jûtis 2 Ruj.,Salis], die Stelle, wo sich der Weg teilt, der Scheideweg, gew.
ceļa jūtis: zirgs bij jau jūtīs, kur viens ceļa zars gāja kalniņā, uotrs nuogriezās drusku uz leju Duomas II, 30. divu ieliņu jūtīs Sudr. E.; ceļa jūtīs heisst auch - unterwegs, auf dem Wege wohin, auf der Reise wohin begriffen: satiek tais pašās ceļa jūtīs lāci LP. VI, 260. nuo rīta ķēniņš argi juo agri ceļa jūtīs pie brūtes LP. IV, 127. braucam iepriekš paziņuot, ka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni IV, 129;

2) gada jūtīs, beim Jahreswechsel
U.;

3) pašās jūtīs sievai bija nuo mājas iziet, im kritischen Moment, da eben die Niederkunft bevorstand, musste die Frau aus dem Hause gehen
U.;

4) jūtis, [jûtis 2 Lautb.], die Gelenkstellen, wo zwei Knochen sich berühren
Biel.: apslapinā ir padusītes, un cirksnīšus (jūtītes), lai nejustu JK. VI, 20. [Nebst jūtavas und jaut (s. dies) zu ai. yūti-ḥ "Verbindung", yāuti "bindet an" u. a., s. Walde Wrtb. 2 393 unter jungo, Bugge KZ. XXXII, 22, Reichelt KZ. XXXIX, 46, Fick Wrtb. I 4 , 114.]

Avots: ME II, 123


kādejs

[kâdejs 2 Lautb., kâdejāds 2 Ruj., = kâds: kādejādi tagad ceļi?]

Avots: ME II, 186


kāds

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186


kāgaliņi

kāgaliņi, dicke Schnüre: vada gali piesieti ar rupjākām auklām jeb kāgaliņiem pie apaļiem kuokiem Etn. II, 105. [Wohl aus * kājgaliņi, zu kãja. - ähnlich kãgaļi Ruj. aus kãjgaļi, Ackterkorn.]

Avots: ME II, 186


kaika

kaika,

1) [kaîks 2 Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka 2 Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]

2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka 2 "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]

Avots: ME II, 132


kails

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls 2 Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. 2 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133


kairēt

kaĩrêt, [kaîrêt Kr.], - ẽju, tr., drillen L., reizen, necken: man iekšas kairē, de̦g un svilst Brig. Refl. - tiês,

1) [kaĩrêties, sich necken
Ruj.]; spielen, tändeln: upe kairējas ar puķītēm un ziediņiem;

2) sich wehren:
žīds kairējas ar suņiem Bers.;

3) streiten, mit einander unzufrieden sein
Ar.

Avots: ME II, 134


kairināt

kaĩrinât [C., Arrasch, Trik., Ruj., Bauske, Gr. - Essern, kaîrinât Kl., kaîrinât 2 Salis., Selg., Lautb.], tr.,

1) reizen, necken, ärgern:
kuo mātei meitas dara? tautas vien kairināju (Var.: karināja) BW. 1952. trešu (vaiņagu) tautas kairināju (Var.: karināju), mit dem dritten Kranz neckte ich die Freier 5799. nekairinu (nekarinu) svešus ļaudis 6085. tē̦vs ar māti mīļi guļ, manu sirdi kairināja 11514. ragana nuo augšas viņus kairina LP. VII, 568;

[2) "bē̦rnam laiku kavēt, mierināt" Wessen]. Refl. - tiês, sich necken, tändeln:
ņem ņe̦mdams, tautu dē̦ls, kuo tik ilgi kairinies? BW. 6018. Subst. kaĩrinãjums, der Reiz: kājas nesaraujas it ne˙kādiem ārējiem kairinājumiem Vēr. II, 42. [Wie analog li. káirinti "zergen" (zu kìrinti) wohl eine Neubildung (statt karināt); vgl. Būga KZ. LII, 266.]

Avots: ME II, 134


kaisīt

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît 2 Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. - tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134


kaisls

kàisls [C., Trik.],

1) erhitzt, heiss:
kaisls gaiss Apsk. šīs kaislās cepļu liesmas tevi nuogurdina;

2) leidenschaftlich:
acis mirdzēja silti un kaisli Purap.;

3) wild in Lust und Freude, albern, leichtsinnig
Salis, Ruj. n. U.; geil, unsinnig U., kaisla bite, ein lustiger Vogel N. - Sessau; kaisls suns, ein toller Hund L., Salis, Spiess n. U.; kaislā zâle, Christophskraut (actaea spicata) n. Mag. IV, 2, 85; n. St., Birzm. symphytum officinale, n. L. symphytum petraeum. Zu kàist.

Avots: ME II, 135


kaiteklis

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. 2 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136


kaitēt

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt 2 Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136


kaitēt

I kàitêt, - ẽju,

1) intr., brennen, sengen:
saule kaitēt kaitēja Balss;

2) tr., heiss machen, durchglühen, durchwärmen:
akmeņus, dzelzi Sessw., Ruj., C. Refl. - tiês, sich wärmen, ein warmes Bad nehmen: šķidrumā jākaitējas Etn. IV, 113. Zu kaist.

Avots: ME II, 136


kalbināt

kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. 2 115 unter calo u. a.]

Avots: ME II, 140


kaldarains

[kàldarains 2 Warkl., kal˜dare̦ns Ruj., lumpig.]

Avots: ME II, 140


kaldari

[kal˜dari Ruj., zerfetzte Kleider.]

Avots: ME II, 140


kālis

II kâlis 2 Kand., Bauske, [Ruj., Salis, Dunika], = `ls.

Avots: ME II, 191


kalmaka

kalmaka, kàlmaks 2 Mar., kalmuks, etwas Grosses Mar., [kalmaks Serben " ein grosses Stück "], ein grosses, mageres Tier [kalmaka Erlaa, N. - Peb.] oder ein solcher Mensch Stockm., Frauenb., Etn. I, 121, A. XVI, 284; [kàlmaks 2 Mar., kalˆmaks 2 Appricken, Schnönberg, Treiden, kàlmāks 2 Bers. "ein grosser, korpulenter und ungewandter Mensch od. ein solches Tier "; kal˜māks "ein schwer begreifender Mensch" Stuhrhof; kalmāks 2 od. kàlmāka 2 Fest. "ein grober, gewalttätiger, gefrässiger Mensch"; kalmaka od. kalmaks Serben, Schujen, kal˜maks Drobbusch, Sermus, kal˜maka Nötk., AP., kal˜muks Neuenb., Autz, ein gefrässiger Mensch od. Hund; kalmaka "nelāga kuoka gabals" Ruj. - Nach einer brieflichen Mitteilung des Herrn J. Ozoliņ aus N. - Peb. gebe es dort eine Volkstradition, dass zur Zeit des nordischen Krieges in Lösern fremde Leute, genannt kalmaki od. kalmakas (= kalmücken?), gehaust und frische Menschenleichen gegessen hätten.]

Avots: ME II, 142


kāļot

[II kâļuôt 2 Ruj., Schnittkohl stehlen.]

Avots: ME II, 191


kalsens

kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs 2 Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns 2 Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]

Avots: ME II, 144


kaltonis

[I kalˆtuonis 2 Ruj., ein verdorrender Baum.]

Avots: ME II, 146


kama

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148


kambaris

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149


kamēr

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r 2 Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r 2 Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t 2 Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt 2 Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150


kamesis

[kamesis Ruj., Dond. (e kann hier aus ie entstanden sein), s. kamiesis.]

Avots: ME II, 150


kāmēt

[II kãmêt Ruj. Honig herausnehmen, zeideln.]

Avots: ME II, 191


kāmis

[II kãmis Ruj.,

1) "die Hummel";

2) "die Honigwabe der Hummeln".]

Avots: ME II, 191


kamols

kamuõls PS., C., [Jürg., kamuôls Arrasch, Trik., Wolm., kamuols Lis., N. - Peb., Bers., Ruj., Selg., Dunika, kamuôlis Kl., kamuôlis 2 Līn., Gr. - Essern, kamuolis Fest., Lautb., Dond., Wandsen], kamuõlis (kamuolỹs),

1) der Knäuel:
es atradu ganīdama baltu diega kamuoliņu (Var.: kamuoltiņu, kamuolīti), tur satinu puiša duomas tanī diega kamuolā (kamuolī) BW. 29472. ezis saritinās kâ kamuols. dziedi, dziedi, māmulīte, tev dziesmiņu kamuoltiņš BW. 11. pie kāpuostiem atruodam sakni kamuolā saaugušu Peņģ.;

2) kamuolītis, ein Tanz
Etn. IV, 80. [Zu kams I; vgl. Persson Beitr. 160, Berneker Wrtb. I, 557.]

Avots: ME II, 153


kampt

kàmpt [Wolm., Trik., N. - Peb., Jürg., Arrasch, C., PS., Serbigal, kam̂pt 2 Salis, Ruj.], kam̃pt K., [Tr., Bl., Līn.,v Dond., Wandsen, Lautb., Selg., Dunika, Bauske], - pju, - pu, tr., fassen, greifen: zuobi, ar kuŗiem siļķes kampj laupījumu JR. tukšā dūšā tādu malku kampt! ohne etwas gegessen zu haben, solch einen Zug zu tun LP. IV, 6. Refl. - tiês, sich fassen, greifen, sich umarmen: dē̦ls ar lāci - ū˙ja, kâ viņi kampušies - kauli vien krikšķējuši LP. VI, 480. kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JR. III, 77. kampties kaklā, um den Hals fallen: Jāze̦ps kampās Benjamīnam kaklā un raudāja I Mos. 45, 14. [Wohl eine Lautgebärde, wie sie in la. capere "nehmen" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 126) ohne m vorliegt; vgl. auch K. H. Meyer IF. XXXV, 227 ff.]

Avots: ME II, 152


kamulis

[kamulis Sissegal,] kamuls Tals., Mag. XIII, 2, 54, [kamurs Ruj.], = kamuols.

Avots: ME II, 153


kancis

kàncis [C.], kance,

1) = kampa A.-Rahden, ein derbes Stück Brot [Nerft], Oppek. n. Mag. XIII, 27, [N. - Schwanb.
kàncis 2 , das Endchen eines Brotes A. - Schwanb.]; kàncis 2 , plāns maizes rieciens Mar. n. RKr. XV, 118: maize sagrietza mazuos kancīšuos (kamuosuos) LP. VII 197. šie sniedz kancīti maizes VII, 915, AP., Serb., Bers., Adsel. siera kancītis, ein Stück Käse RKr. XI, 83. grauzu savu kanci Duomas II, 293. ganuos gāju, kanci ēdu BW. 19914;

2) kancīte, ein Knollen rund ums Brot L., eine Blase od. ein Knollen auswendig am Brote Ruj. n. U. [Wohl entlehnt aus конéцъ (gen. s. концá) "Ende; abgeschnittenes Stück"].

Avots: ME II, 154


kandava

I kañdava [Nötk., eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle, die schwer zu passieren ist Jürg.], eine grosse Pfütze (bes. auf dem WEge) Wenden, Kmph.: ceļš kâ kañdava, [iet kâ pa kandavām], von ausgefahrenem, kotigem Wege [Nitau, Trik., Wenden, Schujen, Serben, Ronneb.] braucām kâ uz Kandavu, wir fuhren gleich wie nach Kandau (auf schlechtem Wege) Serb. A. XVI, 377. kārtu kārtām kandavu kalniņš (Rätsel: Kohlkopf) Tr. III, 542. [Auch kandavs), angeblich gleichbedeutend mit lakts (Ambos?) U.; ein sehr grosses Bett (im Scjerz) Ruj. n. U.; ej uz kandavu, geh zum Henker! Kronw. n. U.]

Avots: ME II, 154


kankaris

kànkaris [Jürg., kañkaris Ruj., N. - Peb.], kànkarlâcis, der Zerlumpte: kuo tu nāci, kankarīti (Var.: kankarlāci), jaunu meitu istabā BW. 20430. krūmuos vilcies kankarītis nuopūšas Liew.

Avots: ME II, 155


kankars

I kànkars C., [kan̂kars 2 Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155


kanksis

[kañksis Karls., Ruj., = ķensis 2.]

Avots: ME II, 156


kantēt

kañtêt, - ẽju, tr.,

1) bezimmern, behauen:
baļķus L., Ruj., Kmph., Smilt., Mar., Grob.;

2) bekanten (nähend), gew.
iekantēt;

3) prügeln:
muguru Ruj., Smilt.

Avots: ME II, 156


kāpaļāt

kâpaļât, kãpaļât Kand., [Līn., Wandsen, Salis], kâpalêt [Kl.], kâpelêt [PS., Trik., Wolm., Drosth., Jürg., N. - Peb., Ruj., kãpelêt Dunika, Gr. - Essern, Salis], - ẽju, demin., freqn. zu kâpt, wiederholt ein wenig steigen, umherklettern, hin - und hersteigen: ieraudzījis pa akmeņiem kāpalējam LP. VII, 1033. ja sievieši kāpelē pār vīra darbiem, tad lietas drīzi nuolietuojas LP. V, 23.

Avots: ME II, 192


kāpāt

kâpât [Warkl., kãpât Ruj., Salis], - ãju, freqn. zu kâpt, wiederholt steigen, klettern: pāri birzēm kāpāja mēness MWM. IX, 175.

Avots: ME II, 192


kāpele

kâpele, gew. Pl.,

1) eine niedrigere Stelle im Zaun zum Übersteigen für Fussgänger
Ruj.: kāpeles manā priekšā gatavas K. Kaln.;

2) Stufe einer Treppe;

3) nach Lautb. kãpeles, die Terrasse:
kalna k. Vidvuts II, 50.

Avots: ME II, 192


kāpelēt

kâpelêt [Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Ruj., kãpelêt Salis], - ẽju, = kâpaļāt.

Avots: ME II, 192


kārestība

kãrestĩba, kãre̦sts, die Lüsternheit, Begehrlichkeit: cik tev liela kārestība uz tādām lietām. man uznāca tāda kārestība pēc ābuoliem Aps., Ruj., Druw., Bers., Adsel, Gaw., Frauenb.,. - Rahden n. A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 195


karkstēt

kar̃kstêt [C.], kar̂kšķêt 2 [Ruj.], kar̃kšêt [Weinsch.], kārkšķēt LP. VII, 14, - stu, - šķu, - šu, - ẽju, intr., einen rauhen, heiseren Laut von sich geben, sich räuspern, röcheln, krächzen, gackern, knarren: putni tiem karkšķēja baigu dziesmu R. Sk. II, 249. te atskan liela vārnu karkstēšana Lautb. slimnieks karkšķē̦dams ievaidējās Brig. jau mana rīklīte karkšķin karkšķ RKr. XVI, 129. rati... karkšķējuši vien LP. III, 103. Vgl. li. karkšė´ti "quarren", [karksė´ti "кудахтать", kárčioti "кричать (о гусях)" und le. kārkt].

Avots: ME II, 162


kārkt

kā`rkt (li. kar̃kti "quarren"), - stu [Ruj.], od. - cu AP., - cu [od. - ku Ruj.], intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, gackern, quarren, röcheln: vārna kārc Etn. II, 51, [N. - Peb., Drosth., Bers.]; vistas kārkst A. - Rahden; vardes kārkst Etn. I, 34. tam e̦lpuojuot krūtis kārkst Etn. I, 34. [Vgl. čech. krákor "Gegacker", poln. krokorać "gackern" u. a. bei Jagić AfslPh. II, 398 und Berneker Wrtb. I, 571.]

Avots: ME II, 196


karmēties

kar̂mêtiês, - ẽjuôs,

1) Händel suchen:
vai tu te atnācis karmētiês? Mat.;

[2) trödeln Ruj.].

Avots: ME II, 163


kārnīt

kā`rnît C., [Walk., PS., Wolm., Trik., Jürg., N. - Peb., kârnît 2 Lautb., Bauske, Ruj., Salis), kãrnît Biel., - u, - ĩju, tr.,

1) wühlen, ausbreiten, scharren, kratzen:
kuo tu kārni sienu? C., Smilt., Bers., Laud., Adsel. suns, vērsis, zirgs kārna zemi Nigr. [tam kļuva ausis tâ kārnītas, ka viņš nezināja, kur tam bij palikt Manz. Post. II, 37];

2) reinigen
[Manz. Lettus]: pīpi, pļavas, zivis. sāku pļavas kārnīt Neik. kuoku kārnīt, die Äste aushauen U. Refl. - tiês, scharren, wühlen, sich sperren, sich zu schaffen machen: vistas tâ kārnās, ka zemes iet pa gaisu Nigr. kuo nu te kārnies (jaucies) kâ kārneklis! C., Smilt., Adsel, Wenden n. A. X, 2, 354.

Avots: ME II, 197


kārpa

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197


kārpināt

[I kârpinât 2 Ruj., die Kausativform zu kārpīties: kārpināt zirgu.]

Avots: ME II, 198


kārpīt

kā`rpît [Jürg., Arrasch, Wolmar. Walk, PS.], Smilt., [kârpît 2 Salis, Ruj.], kar̂pît Mar., [kar̂pît 2 Bauske, Sessau], kãrpît [Bl., C., Serbigel, Trik., Schujen], - u, - ĩju, tr., scharren, die Erde aufwerfen, kratzen: suns, vērsis, zirgs, vista kārpa zemi. staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kārpīdami BW. 12946. lai iet (vīra māte) ceļu mauruodama, visus cē̦rpus kārpīdama 25341, 5 (Var.: skāripīdama Zirau). jau apse̦gluoti braši kumeļi aiz nepacietības vien zemi kārpa Asp. nagiem es kārpīju zemi RSk. II, 110. Refl. - tiês, mit den Füssen scharren, zappeln, sich zu befreien suchen Smilt., [Salis, Ronneb.]: luste, luste vanagam, re̦dz vistiņu kārpāmies BW. 10217. vērsis ar kājām kārpījies XX, 304. bē̦rns tikmē̦r kārpījās, kamē̦r tika nuo autiņiem ārā A. XVI, 475. [Gewöhnlich (so von Lenskien Abl. 332, Trautmann Wrtb. 129, Zuptza Gert. Gutt. 11, Meringer IF. XVI, 131, Persson Beitr. 861) zu cirpt gestellt und somit mit li. karpýti "mehrfach mit der Scheere schneiden" identifiziert. Aber dagegen, dass le. kārpīt eine Iterativform zu cirpt ist, spricht ausser der ganz abweichenden Bedeutung auch die Nebenform kār̂pît mit ihrer Intonation. In der Bed. stimmt kārpīt sehr gut zu an. harfr od. herfe "Egge"; Berneker Wrtb. I, 575 stellt mit einem Fragezeichen auch kãrpa "Warze" zu kārpīt, was nicht unmöglich wäre, während mit cirpt allenfalls nur eine entfernte Wurzelwandtschaft annehmbar wäre.]

Avots: ME II, 198


karsiens

kar̂siens,

1) das Schwitzen bei der Arbeit im heissen Sommer:
tas tik bij karsiens! Bers. [sìenu grābjuot bija liels karsiens Drosth., Salis];

2) = karseklis I A. XVI, 476;

3) Prügeln
[Lis., Bers., Ruj.]: tu arī gribi karsiena Degl. Zu kar̂st.

Avots: ME II, 164


kārsīties

[kârsīties 2 Ruj., uneinig sein. ] Subst. kārsīšanâs, [ein kleiner Zusammenstoss, Streit Wid.]: tā tik bij tāda kārsīšanās, es war nur eine kleine Erhitzung (eine Prügelei) Hofzumberge n. U. [Wohl zu kā`rst.]

Avots: ME II, 198



kārstava

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], `rstevi [Salis], C., kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben `rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199


karstīgs

kar̂stîgs 2 [Ruj., hitzig: k. cilvē̦ks.]

Avots: ME II, 164


kartiņi

kàrtiņi Mat., Salisb., Lems., Serb., Ruj., [kar̃tiņi Salis], Kartoffeln, namentl. in der Kindersprache (kārtiņi Konv. 1 ): cūka raka kartinīšus BW. 32583, 5. [Vgl. Niedermann WuS. VIII, 43 u. 55.]

Avots: ME II, 165


kartūns

kar̃tũns: auch PS., kar̂tuns Ruj., Salis, kar̂tuôns 2 Salisb.; vai tev nebija kartūna vamžu? BW. 19688.

Avots: EH I, 590


kasains

kasaîns, krätzig Ruj.: man bij viens kasains āzis BW. 29401. kasaini, kasaini panākstu zirgi. [kasainu (Var.: naizuotu) vē̦de̦ru BW. 34464; ähnlich 35235.]

Avots: ME II, 168


kašas

kašas, Schrapsel, Abgeschabtes U., Ruj.

Avots: ME II, 170


kāsis

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204


kaškārt

kaškā`rt,

1) vielleicht:
pameklē, kaškārt kur atradīsi Serb.;

2) einmal
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 170



kāsteve

[kãsteve Wandsen, Dond., kàstevis 2 Kreuzb., kãstuve Ruj., Jürg., Schujen, Dunika, kàstuve 2 Bers., kãstuvis PS., Drosth., Trik., kàstuvis 2 Kl., Lis., kãstava.]

Avots: ME II, 205


kaucināt

kaũcinât [C., PS., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., Dunika, kaûcinât 2 Salis., Ruj., Dond., Lautb. (li. kaũkinti)], fakt. zu kàukt, heulen lassen, machen, zum Heulen, Winseln, Weinen bringen: dienu ganus (tu vilks) klīdzināji, nakti suņus kaucināji BW. 2364. kuo nu kaucini nabaga sunīti? Wend., Lös., Bers., Herft, A. - Rahden; auch: bē̦rnu kaucināt un raudināt Bers., n. A. XVII, 285; anheulen (eines Wolfes Aufenthalt erkunden, indem men ihn durch Vorheulen zum Antworten veranlasst) U.

Avots: ME II, 172


kaudināt

kaûdinât 2 [Ruj.], fakt. zu kaût, umbringen lassen, schlachten lassen: saimnieks kaudina cūkas uz kāzām Naukschen.

Avots: ME II, 172


kaudze

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele 2 Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III 4 , 91.]

Avots: ME II, 172, 173


kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


kausināt

kausinât, fakt. zu kust, = kausēt 2 Spr.; [kaûsinât 2 Ruj.,

1) wiederholt müde machen;

2) schmelzen:
kaûsināti 2 tauki Ruj., Salis].

Avots: ME II, 178


kavals

kavals, der Unbändige, Trotzige Ruj. [In Wesselshof spreche man: ciets kâ kavals.]

Avots: ME II, 181


kāvīgs

kâvîgs [Drosth., Ruj.], rauflustig: kāvīgi e̦suot tie, kas aiz˙vienam kaujuoties ar citiem, bet "kāvīgs" sakām arī par tādu, kas mīļuo pērt, piemē̦ram zirgu Etn. III, 150, Allend.

Avots: ME II, 205, 206


kazenājs

kaze̦nãjs [C., Wolmarshof, kazenājs Arrasch, Ruj., Salis], gew. Pl. kaze̦nāji resp. kazenāji, Brombeerenstrauch (rubus fruticosus) Mag. IV, 2, 84, Konv. 1 ; Ackerbrombeere (rubus caesius) RKr. II, 77; rhamnus frangula, Bocksbeerenstrauch Hr.; n. Konv. 1 707: der Schneeball (viburnum opulus).

Avots: ME II, 183


ķeburains

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359


ķēgāt

[ķē̦gât Wessen "stochern (die Erde), wühlen". Refl. ķẽ̦gâtiês,

1) wühlend essen
Lautb.;

2) sich liederlich benehmen
Ruj.]

Avots: ME II, 373


ķeģelītis

ķeģelĩtis "?": atnesīs divus piena ķeģelīšus BW. 2108, 3 var. [In N. - Peb. schimpfe man zuweilen ein Pferd - vēcais ķeģelis ; in Ruj. sei ķeģelītis (aus d. kegel "Stock") ein Stöckchen.]

Avots: ME II, 359, 360


ķeilis

[ķeĩlis Kandau, Naukschen, Rujen - Tornei, = kreĩlis, ķeiris ; um Ruj. werde so auch ein eisernes Gerät zum Jäten genannt.]

Avots: ME II, 360


ķekas

ķe̦kas, Schollen: le̦dus ķe̦kas, Eisschollen im Meere Ruj. [Wohl aus estn. käkk "ballen".]

Avots: ME II, 361


ķekāt

ķe̦kât U., Narrenpossen treiben. Refl. -tiês, ķē̦kâtiês, -ãjuôs, ķe̦kuôtiês,

1) = ķē̦katās iet ;

2) charmieren, den Hof machen:
daudzi, daudzi tuo meitiņu, kas ar puišiem ķe̦kājās BW. 11703. puiši ķe̦kuojas ar meitām Smilt., Ruj., Serb., Peb. [Vgl. ce̦kuôtiês ; ķe̦kâtiês

1 vielleicht haplologisch aus * ķe̦katâtiês.]

Avots: ME II, 361


ķeķe

[II ķeķe, der Blutkuchen Ruj. n. U. ; vgl. auch ķeķi. - Aus estn. käkk "Blutkloss", s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 362


ķekot

ķe̦kuôt A. XVI, 395, MWM. VII, 813, gew. ķe̦kuôtiês,

1) = ķe̦katās iet ;

2) tändeln, scherzen, grassieren, sich necken, spielen, charmieren:
kuo gar manim ķe̦kuojies? BW. 10071. nevajaga citiem pakaļ ķe̦kuoties! Ruj., AP., Serb., Smilt., Frauenb. ;

[3) albern:
neļaušu Anlīzei ķe̦kuoties ar... apakšiņām Janš. Dzimtene 2 295. - Vgl. ce̦kuôiês].

Avots: ME II, 362


ķemburs

ķè̦mburs,

1) [ķe̦mburis Naukschen, ein Quirl
(mieturis) ; ķe̦m̃buris Ruj., etwas unregelmässig und eckig Geformtes ; ķe̦m̃burs Nötk., ein krummgewachsener und ästiger Baum] ; die Gabelung eines Baumes ; der vom Baume abstehende Ast Smilt. ; ein Baumstumpf mit neuen Sprösslingen Würzau ; [2) ķè̦m̃burs 2 Mar. "ein kleines, ungewandtes Kind";

3) ķe̦m̃burs, ein träges Lebewesen
Wenden, N. - Schwanb. ; ķe̦mburis "wer unordentlich arbeitet" Grawendahl ;

4) ķe̦m̃burs Salis, etwas Verworrenes, z. B. Garn].

Avots: ME II, 363


ķēmēks

ķē̦mē̦ks Tirs., ķēmēklis, [ķê̦me̦klis 2 Salis, Wandsen, ķêmeklis 2 Dond., ķê̦meklis 2 (sic!) Ruj., Lautb.], der Popanz, eine komische, vermummte Person, die Schreckgestalt Serb.: tas ir ķē̦mē̦ka darbs, das ist eine grobe Arbeit L. lai ceļus priekš ķēmēkļiem luoka A. XIII, 375. klauni, šie nejēdzīgie viduslaiku ķēmēkļi, nejēdzīgi guorījās Latv. [ķèmêklis 2 Lis., Bers., jem., der nicht gut arbeitet.]

Avots: ME II, 373


ķemeris

ķemeris [Wid. und] in Naukschen, ķemers Ruj. n. U., [ķemere Salisb. n. Bezzenberger Lett. Di. - St. 171], der grosse Radbohrer. [Nach Thomsen Beröringer 259 aus estn. keamer "grosser Bohrer".]

Avots: ME II, 363


ķēms

ķḕ̦ms [auch PS., Serbigal, Neuenb., Schujen, Jürg., Wolm., AP., ķè'ms 2 Nerft, Preili, Kl., ķê̦ms 2 Salis, Ruj.], ķê̦ms C.,

1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];

2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 373, 374


ķemsis

I ķèmsis, ein Vielfrass Smilt., Serb., Ruj.

Avots: ME II, 364


ķemsīt

ķèmsît C., [Kl.], -ĩju Serb., Smilt., Ruj., ķemst Grünh., heisshungrig essen: kuo tu te ķemsī kâ ķemsis! Serb. [Beruht auf li. kemšù "stopfe".]

Avots: ME II, 364


ķemurs

[II ķe̦murs,

1) die Traube
N. - Peb.;

2) die Waben von Hummeln
Ruj. Aus li. kẽmuras "Traube", vgl. das echt le. ce̦murs.]

Avots: ME II, 364


ķēmurs

ķē̦murs,

1) [Substantiv?] klein von Wuchs
Serb. n. A. XV, 1, 495; [ķẽ̦murs Ruj. (als Substantiv!) "etwas Kleines und Rundes";

2) ķẽ̦murs "ein beim Arbeiten
od. Reden ungewandter Mensch" Sessau;

3) "= ķē̦ms" Treiden].

Avots: ME II, 374


ķemzāt

ķe̦mzât 2, -ãju, ķemzêt Bers., heisshungrig essen: tad ta nu viņš ķe̦mzā Bers., A. XVI, 377; [ķe̦m̃zât C., Wolmarshof, sich den Mund mit grossen Bissen vollstopfend essen; in Ruj. dafür ķem̃zêt.].

Avots: ME II, 364


ķemzis

ķèmzis 2 A. XVI, 377, [ķem̃zis N. - Peb., Ruj.,] = ķemsis I.

Avots: ME II, 364


ķencete

ķeñcete,

1): man zaļā ķencette (Var.: ķeselīte); kuo dieviņš man iedeva, tuo iebāzu ķencelē (Var.: ķeselē, ķešiņā) BW. 33651 var.;

5): "ein altes hölzernes Gefäss für Spülicht oder Schweinefutter
(mit en̂ 2 )" Seyershof; ein schmutziges Gefäss" (mit en̂ 2 ) Ruj.;

7) "?": tautu dē̦la istubiņa kā mē̦re̦na ķencetīt[e]; es, pādīti dīdīdama,sapinuos zirnājuos Tdz. 36758.

Avots: EH I, 695


ķenksis

ķeñksis [Ruj.],

1) der Feuerhaken
Biel.;

2) eine zweizinkige Gabel, womit man den Dünger aus dem Wagen zieht
Naukschen;

3) [ķe̦ñksis Salis], ein Haken zum Ziehen von Saatfurchen
Allend. - Vgl. ķeksis.

Avots: ME II, 365


ķenkt

[ķen̂kt 2, -cu, greifen (nach etwas), grâbt Ruj.; kaķis ķenc, die Katze schlägt mit der Pfote Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 365


ķēpene

ķēpene "se̦ga, kuo ņe̦m uz ple̦ciem" Ruj., Sehlenhof, Königshof.]

Avots: ME II, 374


ķeres

ķeres,

1) eine Trage [?]
Spr. ; [vgl. ķerlis ; in Baltinov seien ķeres Querhölzer über einem Heuhaufen ;

2) derjenige Teil des Ofens, auf dem die
ķereši (s. dies) ruhen Ruj.].

Avots: ME II, 368


ķerešas

ķerešas, ķereši [Ruj., ķereži Salisb.], ķeršas, ķerši,

1) Glutsteine im Riegen- und Badstubenofen, der Glutfang
Biel. H. 100, 115: uzmet siltumu uz ķerešiem Ruj. ;

2) "die Schlacken in der Schmiede"Naukschen.
[Aus estn. keres "obere Abteilung des Bauerofens", s. Thomsen Beröringer 259 f.]

Avots: ME II, 368


ķerīgs

ķerîgs,

1) ergriffen werden könnend
U. ;

2)"?": ķerīgas zâles ; nuogatavuojušies zâļu sē̦klu graudiņi ķerīgi Baltpurviņ ;

3) = ķêrîgs

2: ķerīgs ("kad zivis ķeŗas") laiks Ruj., Nötk., Sessw., Kalz., N. - Schwanb. ; ķerīga makšķere Bers., N. - Peb. ; ķerîga lāpsta C. ;
ķerîgs (der schnell zugreift) suns Ruj. ;

4) anziehend:
drēbe ir ķerīga (uzje̦m putekļus) ebenda.]

Avots: ME II, 368


ķērīgs

ķêrîgs,

1) zugreifend, erfassend:
nuo šīm ķērīgām, dzīvām spīlēm vis neizvairīsies Teod. nu tik ķērīgi, labi vērīgi Lautb.;

2) wiederholtes Zugreifen
od. Anbeissen (von Fischen) aufweisend: ķērīgas vietās krieķi tiek nuogre̦mde̦ti strāvā Duomas IV, 460;

[3) = apķērīgs: ķērīgs zē̦ns Ruj.].

Avots: ME II, 375



ķērmenes

ķērmenes, wohlriechende Orchisarten U.; [ķẽrmenes Ruj., eine Art Pflanzen].

Avots: ME II, 376


ķērpis

ķērpis,

1) gew. Pl. ķērpji, Flechten (lichenes)
RKr. II, 73. [ķḕrpji C., ķêrpji 2 Ruj.]: vienā ve̦zumā plē̦šuši nuo ce̦lmiem ķērpjus, uotrā mīkstas purva sūnas LP. VII, 775;

[2) ein Unkraut im Flachse
Ruj.] Zu ķērpes.

Avots: ME II, 376


ķērsis

II ķērsis,

1) die Hechel
Naud.; s. ķērksis

3; [2) ķêrsis 2 Ruj., = ķeksis, der Haken].

Avots: ME II, 376


ķerstīt

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369



ķerza

[IV ķe̦r̃za,

1) Gedränge
Ruj.;

2) die Plackerei, die Schererei;
ar dzē̦rāju bija liela ķe̦rza, kamē̦r tuo nuo kruogus dabūja ārā Jürg. - Zu ķe̦rza I 1?]

Avots: ME II, 370


ķēve

ķève [Serbigal], Jürg., Schujen, AP., N. - Peb., C., PS., Wolm., ķêve 2 Salis, Ruj.], ķẽve [Tr., Bl., Līn., Gr. - Essern, Dunika, Dond., Lautb., Blieden], Demin. verächtlich ķēvele, [ķēvelīte N. - Peb.], die Stute: ubagam tāda nātna ķēvele, eine schlechte, magere Stute LP. VI, 304. iedeva tam nātnu ķēvīti JK. V, 28. Sprw.: balta ķēve jāmazgā, smuka sieva jāsargā. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš, wer das Glück hat, führt die Braut heim. kuo tu tam darīsi od. kuo tam darīt, kam ķēve spēj, was kannst du dem anhaben, der die Macht hat. jāj atkal tuo pašu ķēvi, er singt wieder das alte Lied. es e̦smu ar viņu rada nuo baltas ķēves trešā (od. devītā) augumā od. nuo baltas ķēves kreisās puses - so antwortet man dem, der mit unablässigen Fragen nach dem Verwandtschafts- verhältnis quält. - gaišzilā ķēvīte, oedipoda caerulescens; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Latv. Wohl aus li. kė´vė "кляча".

Avots: ME II, 377


ķiba

ķiba Salisb., Ruj., [Alt - Ottenhof], Stom., Mar., BW. 19224; 29348, 5, = ciba; ķiba - gaŗš, patievs trauks ar vāku, pa lielākai daļai nuo me̦lnalkšņa taisīts; viņā uzglabā pienu A. IX, 2, 591.

Avots: ME II, 378




ķila

ķila,

1) der Bruch, Hodenbruch
Nerft, Bers.;

2) der Hühnermagen
Ruj. n. U. [In der Bed. 1 nebst li. kýla aus r. килá resp. poln. kiła dass.; zur Bed. 2 vgl. ķilvis.]

Avots: ME II, 380


ķīlis

I ķĩlis,

1) der Keil:
kur ķīli dze̦n, tur ķīlim jālien;

2) etwas Keilförmiges, so
z. B.: cūkas pamana vilkus, sastājas tūliņ ķīļī D.; ķīļa bārzda,

a) der Zickelbart,

b) wer solchen Bart trägt;
sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170; ķīlis ieiet e̦ze̦rā, eine keilförmige Landzunge Grünh.; die Klappe an Beinkleidern, der Hosenlatz: tev ķīlis vaļā Serb., C.; der Schlitz am Frauenrock: viena ruoka azuotē, uotra brunču ķīlītī BW. 12616, 4;

3) ķīlītis, ein einfältiger Tropf
Ruj. n. U. [Nebst estn. kīl und li. kylỹs dass. aus mnd. kîl.]

Avots: ME II, 388



ķilpe

ķilpe, ķil˜pis,

1) der Block auf dem Schlitten. der zum Balkenführen dient;

2) ein Klöppel zum Klöppeln;

3) der Violinsteg;

4) ķilpis, eine Schleife, ein Tragband, darin das Leitseil, die Jageleine gehängt wird, damit sie nicht zu tief hinunterhängt Edwahlen
n. U., Ruj.;

5) ķilpis [ķilpiņš], eine Vorrichtung zum Wurstmachen
Dond.

Avots: ME II, 380, 381


ķimpa

ķim̃pa,

1) das Malheur, Pech, Unglück, der Streit
Serb.: labāk nepīksti ne vārda, ka netieci ķimpā A. XVIII, 125, Stockm., Etn. II, 129, IV, 66;

2) ein Klumpen [?]:
celies, gūba, gaiba nāk, ņem tuo ķimpu, liec uz kampu Biel. R. 346;

3) Heufuder
Allend. n. U.;

4) eine Handvoll Ruten
Ruj. [Aus liv. kimp "Lärm, Unruhe; Bündel" resp. estn. witsa - kimp "Rutenbund", kimp "Verwickelung, Verlegenheit, Be-drängnis", s. Thomson Beröringer 261.]

Avots: ME II, 381



ķinepes

[ķinepes,

1) der Kümmel
Ruj.,Seyershof:

2) "der Hanf"
Wolgunt;

3) Senf
(sinepes) Gold.]

Avots: ME II, 382


ķīnis

ķînis, in Ruj. n. U. ķīne, eine kleine, den Pferden auf der Weide zur Last fallende Fliege. [Aus estn. kīń "Bremse."]

Avots: ME II, 389


ķinklāviņš

ķinklāviņš,

1) "?": šādi tādi ķinklāviņi (Var.: diedelnieki) [Gold.], BW. 6371;

[2) "ein kleiner Sumpfvogel (?)"
Ruj. - Vgl. klinklāviņš, woraus es dissimilatorisch entstanden sein kann].

Avots: ME II, 382


ķiris

ķiris, ein schwarzes Ochskalb mit weissem Streifer über den Rücken Ruj. n. U., Mag. XX, 3, 129. [Beruht auf estn. kiri resp. liv. ķiri "bunte Färbung", s. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 384


ķirpa

I ķir̃pa,

1): auch (mit ir̂ 2 ) Lems.; siena ķir̂pa N.-Laitzen, (mit ir̂ 2 ) Lemb., (mit ir ) Alswig, Fehteln, Kremon; ein länglicher Heuhaufen
(mit ir̂ 2 ) AP., Kegeln, Orellen, Ruj., (mit ir̃ ) N.-Peb., Serbig., Trik., Wolm.; siena, ābuoliņa kirpa Heidenfeld; linsē̦klu ķir̂pa Saikava; labības ķir̂pa Fest.; vasarāja ķir̂pa (auf einem länglichen Gerüst, wie ein zārds) Adsel, Meselau, Prl., Sessw., (mit ir ) Laud.; siena ķir̂piņa Fest.; eine längliche, mit Stroh und Sand bedeckte Gemüsemiete (mit ir̂ ) Kaltenbr., (mit ir̂ 2 ) Orellen;

2): ein Gerüst zum Trocknen von Klee oder Sommergetreide
(mit ir̂ 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 704


ķirpīši

ķirpīši, Dachpfannen Ruj. n. U. Aus r. кирпичи.

Avots: ME II, 385


ķirzaka

kir̃zaka: auch Frauenb., Gold., Homelshof, Jürg., Kremon, Lemb., Lems., Neuermühlen, Pankelhof, Ruj., Schwitten, Wandsen, Windau, (mit ir ) Blieden, gen. plur. ķirzaku BW. 28876 var.

Avots: EH I, 704


klabatāt

klabatât [poln. kłobotać "klappern"], - ãju, klappern, plappern: stārķi klabatā Ruj., Gr. - Essern.

Avots: ME II, 207


klādināt

klâdinât [C., Ruj., N. - Peb., Warkl.(li. klódinti "накрывать")], tr., breiten, ausbreiten: pluok balti apse̦gti, pār laukiem klādināti MWM. VIII, 941. [Zu klât.]

Avots: ME II, 217



klaidīt

II klaîdît [PS., Kr., klaîdît 2 Nigr., Lautb.], - u, - ĩju, intr., freqn. zu klîst, umherirren, sich umhertreiben: tikai bē̦rnus redzēja apkārt skraidām un klaidām Lautb. cik sūri ir svešuos ļaudīs klaidīt Rainis. tâ bailīgi mans skatiens klaida pa laukiem, mežiem malduoties Rainis. Refl. - tiês, sich umhertreiben: ar citiem puikām klaidījuos drīz pa vienu istabu, drīz pa uotru Lautb. kuo tu klaidies apkārt Selg., [Ruj., Weinsch.].

Avots: ME II, 208


klambas

[II klam̃bas Ruj., Klammern, Fesseln.]

Avots: ME II, 211


klamburēt

[klam̃burêt, auch refl. - tiês, wackeln, unsicher gehen Ruj., Salis.]

Avots: ME II, 212


klamburis

I klamburis, = klam̃burs I Kokn., (mit am̃ ) Ruj., Siuxt; "derjenige Teil einer Maschine, der die Bewegungen ausführt" Kolzen; "kluoķis" (mit àm 2 ) Mar.; die Handhabe einer Kiste (mit am̃ ) Kalnazeem; "ein Gerät beim Bauen" Bauske, Grünh.; klambuŗi "metallene Stützen für Wagendächer" Lesten.

Avots: EH I, 609


klamburkāja

klam̃burkãja, ein Schiefxeiniger Ruj., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 212


klamburs

III klamburs, ein altes, abgemagertes Pferd [Ruj.], Naud., Gold. n. Etn. I, 89; [ein schlechtes Pferd, ein schlechter Mensch Ruj. n. U.].

Avots: ME II, 212


klaņas

[klaņas,

1) = klaņi Weinsch.;

2) wiederholtes Nicken:
zirgiem klaņas uznākušas Arrasch, Jürg., Ruj.]

Avots: ME II, 214


klancis

klàncis 2

1) [klan̂cis Wolmarshof], das STück; maizes klancis, ein Stück Brot Bers., [Bauske], Lub.: ganuos gāju, klanci (Var.: kanci) ēdu BW. 9914;

2) ein leeres, unbewachsenes Stück Getreidefeld
Kav. (Kurl.)

3) der Schubsack und das Brot darin; die Tasche
Salis [klan̂cis 2 ], Ruj. n. U.; auch: klance [L.], Manz. [Vgl. klince.]

Avots: ME II, 212, 213


klandzināt

klañdzinât, = klandzināt: visi mani klandzināja, alle gackerten gegen mich, fielen über mich her Biel., Smilt.; [klañdzinât Salis, klan̂dzinât 2 Lautb., viel reden; klañdzinât Ruj., = skandināt. - Als ein Kuronismus könnte es zu lat. clangere, hlakka " schreien, krächzen", gr. χλαγγή " Klang" u. a. gehören; wenn es aber echt le. ist, kann es mit n aus m zu klamstēt " gehören.]

Avots: ME II, 213


klapači

klapači, Ärmelaufschläge L., Ruj. n. U.

Avots: ME II, 214


klāstīt

I klâstît [C., Kl., Arrasch, Warkh., Kr., Jürg., Trik.] klãstît [li. klóstyti] Smilt., [PS., Lautb., Selg., Gr. - Essern, klâstît 2 Bauske, Dond., Ruj., Salis], - u, - ĩju, tr., freqn. zu klât,

1) fortgesetzt breiten, spreizen, decken:
es pa zemi neklāstīšu savu linu paladziņu BW. 24861. audēji aude̦klus tirgū klāsta JR. IV, 99. es neklāstīšu savus uzskatus Stari I, 182;

2) wiederholt im Buche aufschlagen
Lub., U. Refl. - tiês, sich fortgesetzt bedecken: gan tu biji klāstījies ar ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME II, 218


klaudzēt

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt 2 Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215


klaudzināt

klaũdzinât [Dond., Līn., Selg., Bauske, C., Jürg., N. - Peb., Dunika, klaûdzinât PS., klaûdzināt 2 Salis., Ruj., klàudzinât Wolm., Trik., Serbigal, AP., klàudzinât 2 Preili, Nerft],

1) fakt. zu klaudzêt, klappern, poltern machen, zum Klappern, Poltern bringen:
man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas klaudzināt BW. 24098, 1. mani bē̦ri kumeliņi tukšu sili klaudzināja 31077. es neiešu uz Daugava laivas galu klaudzināt 10904. nāc pie manis, jauna skuķe, šūtu kurpju klaudzināt 14775;

2) intr., klopfen, pochen, poltern:
pie durvīm kāds klusi klaudzināja A. XX, 136. sausā priedē dzenis klaudzina Vēr. II, 1114. Refl. - tiês. intensiv klopfen, pochen, poltern: viņs mācās ar vārdiem klaudzināties, er übt sich im Wortgeklingel A. XII, 18. Subst. klaudzinâšana, das Klopfen, Poltern; klaudzinâtãjs, der Polterer, Klopfer; vārdu klaudzinātājs, der Wortfechter Rainis.

Avots: ME II, 215


klauģis

klaũģis, klaũģa,

1) [klauģis U.], ein Grossmaul, ein Schwätzer, Räsonneur
Burtn., Bers., Ekengraf, Lind., Ruj., Oppek.;

2) [klauģis U.], ein Stück Holz, ein kegelförmiges Stück Holz, der Kegel
Aps.: ve̦ca klauga! U.;

3) [klauģis U.], ein grosses Stück Brot
Neik. n. U.

Avots: ME II, 215


klaušas

klàušas [N. - Peb., C., Jürg., klaûšas 2 Gr. - Essern, klaũšas Ruj.], klàuši C., [Trik., klaũši Ruj., Dond., Selg.], Smilt., Gehorch, die Frondienste (der Sing. ungew.): klaušās iet. klaušas (JK. V, 58), gew. klaušu laikuos, zur Zeit der Leibeigenschaft. darbinieks brauca nuo muižas klaušiem uz mājām LP. VII, 481. klaušu zeme, Gehorchsland; ceļu klauši, die Verpflichtung der Bauern, Wege zu machen.

Avots: ME II, 217


klausība

klàusĩba [PS., C., Trik., N. - Peb., klaũsība Salis, Ruj., Dond., Selg., Lautb., Dunika, Gr. - Essern], der Gehorch, die Fronpflichtigkeit: klausības laiki, die Zeit der Leibiegenschaft; kaŗa kluasība, die Militärpflicht, der Militärdienst.

Avots: ME II, 216


klausīgs

klàusîgs [N. - Peb., klaũsîgs Lautb., Dond., Selg., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], gehorsam: klausīga fantazija Klaust. vai asais cirvis klausīgi cēlās? JU.

Avots: ME II, 216


klausināt

[klàusinât C., PS., N. - Peb., Trik., Jürg., klaũsinât Selg., Ruj., Salis, Dond., Bauske, prüfend verhören.] klausinât St., Spr., = klàusināt. Vgl. li. klausinéti dass.

Avots: ME II, 216


klaušināt

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217


klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216


kļaustīt

I kļaûstît, - u, - ĩju,

1) etw. Dünnflüssiges mit dem Löffel essen:
kļausti putru! Mar. n. RKr. XV, 119;

2) von oben schöpfen
Ruj.

Avots: ME II, 239


kļava

kļava [Manz. Lettus, Dond., Selg., Dunika, Schwitten, Trik., Ruj., Salis, Wolm., Naukschen, Adsel - Schwarzhof, Hochrosen, Daugeln, Salisb., N. - Bartau, Wirginalen, Schwarden, Hofzumberge, Kroppenhof (im Rigaschen Kr.); s. auch die Angebot FBR. V, 164 ff.], = kļavs.

Avots: ME II, 239


kleja

kleja Naud., Nigr., Ruj., klejuoņa Grünh., comm., klejuonis, der Herumtreiber, Vagabund: tavs dē̦ls ir tapis par īstu klejuoni Vēr. II, 943. [kleja U., ein schlechter Mensch. - Zu klīt, klajš (s. dies); vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 395.]

Avots: ME II, 221


klemberis

klem̃beris [Ruj.], der Bummler: kalpa klemberīši BW. 988. vai varu vienaldzīgi nuoskatīties, ka tas klemberis aizve̦d Aiju Jauns. [Vgl. klambât I, klimeris, klimstêt 5 und zur Form auch klenderis.]

Avots: ME II, 221


klemperis

klem̃peris: auch (mit em; zum Krebsen ) Naukschen; mit em̂ 2 Ruj. Vgl. dazu plemperis II.

Avots: EH I, 614


klemperis

klem̃peris Smilt., Ruj., klempere, ein Kescher zum Krebsen, eine Fischreuse.

Avots: ME II, 222


klencis

[I klen̂cis 2 Ruj., klèncis 2 Warkl., ein grosses Stück; klencis" kumuoss" Ipiķi. - Zu poln. dial. kłek "Stück Ast", čech. kluč "unförmiges Stück Holz" (bei Berneker Wrtb. I, 524)?]

Avots: ME II, 222


klēpāt

klẽ̦pât [PS., Ruj., klè̦pât 2 Warkl.], - ãju, kļẽ̦pât C., Smilt., = klāpāt: labība klē̦pā, t. i. re̦ta, paze̦mi nuolīkusi Wid. klē̦pā - gar zemi iet, līst: labība, uguns klē̦pā Lös. n. Etn. IV, 66. Vgl. klāpât.

Avots: ME II, 224


klesēt

I klesêt: auch Alswig, Bērzgale, Ruj., Schwanb., Sonnaxt, Sussei.

Avots: EH I, 615


klībāt

klībât Ruj. "viel essen, trinken":

Avots: EH I, 619


klicka

klicka,

1) eine schlechte Grütze
Oppek., Ruj. n. U.;

2) der Unfall, das Malheur:
palīdzi miesiņas šķīstīt nuo visām nešķīstībām, nuo visām klickām un nelaimēm RKr. XII, 37; klickā vest Salisb. n. U.

Avots: ME II, 226


kliegt

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232


klobačas

klobačas, Schneeschuhe Ruj. n. U.

Avots: ME II, 232


klucis

klucis,

1): nuo apses kluča BW. 21156. ve̦lkat baļķus, liekat klučus! 24699 var.;

3): ein Kloss
AP., ("ķiļķe̦ns") Linden in Kurl., Seyershof; kluči auch Orellen, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 621


kļūme

kļũme, ein Hindernis, Versehen, Unfall [Ruj.], Unglück, Verhängnis, Gebrechlichkeit, Unsegen Smilt., Ruj., Salisb. n. U.: man nav ne˙kādas kļūmes, ich habe kein Gebrechen. kļūme viņam uz kaklu uzkritusi, es ist ein Unglück, Hindernis begegnet U. es e̦smu reiz laukā iz tās kļūmes Rainis. tas ne̦stu savu kļūmi viens pats. Zu kļūt.

Avots: ME II, 240


kļūt

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût 2 Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III 4 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 2 .]

Avots: ME II, 240, 241


knauķis

I knaũķis [Salis, Ruj., AP., C., knaûķis Kl., Serbigal, knaûķis 2 Dunika], Demin. auch knaũķelis, knaũķelĩtis BW. 10940, ein Knirps, ein kleiner Bube: bij tāds knauķis, vēl pagastskuolā gāja A. XXI, 123. knauķeļiem par daudz jau sirds pie sava skuoluotāja sienas Apsk. v. J. 1903, S. 437. man bij tāds vīra knauķis nāburguos audzējams BW. 9397, 11. [Wohl identisch mit knauķis II. Nach Persson Beitr. 457 1 zu knauslis II, (mit k aus g) an. hnykil "Knoten" u. a.]

Avots: ME II, 243


knīzāties

knĩzâties (besonders mit iz -) Ruj. "plêsties, plūkties". - Vgl. izknīzâties.

Avots: ME II, 248


knoķis

knuoķis, ‡

2): auch (mit ) Lems., Seyershof: guovīm mājās nākuot kāju knuokīši knikšķēja Ruj.;

3) eine Masseinheit von 4-5 cm beim Messen eines Strickzeuges (eigentl. wohl der Zeigefinger bis zum Knöchel!)
Seyershof: mest knuokus. kāta gaŗums vīrieša zeķei seši vai septiņi knuoķi.

Avots: EH I, 635



knosīt

knùosît C., knùosît 2 [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties 2 Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties 2 Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. - tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês 2 [knùosîties 2 Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. 2 518, Prellwitz Wrtb. 2 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252


knuta

knuta Salis n. U., knutka Salisb., Lems., Ruj. n. U., ein Knüttel. [knuta vielleicht auf Grund des deminutivisch aussehenden knutele (aus einem mnd. knutel?) gebildet.]

Avots: ME II, 250


knuzināties

knuzinâtiês Ruj. und West - Livl. n. U., [knuzurêtiês Hasenp.], lausen, in den Haaren od. Federn herumfahren. [Wohl nebst knužinât zu knū(s)t; s. Prellwitz Wrtb. 2 236.]

Avots: ME II, 250


kociņš

I kuociņš,

1) ein stockiger Mensch
L.; ein einfältiger Tropf Ruj. n. U.;

[2) kùociņš Wolm., ein Bienenstock.]
Zu kùoks.

Avots: ME II, 340


kociņš

‡ *III kuociņš (oder *kuociņa?) "?": vairs nee̦suot tik biezs, ar kuociņu piens Pas. XIII, 46 (aus Ruj.-Tornei).

Avots: EH I, 685


kodaļāt

[kuôdaļât C., Lis., Jürg., Arrasch, kuôdaļât 2 Salis, Ruj], kuõdaļât [Weinsch., Dond., Wandsen, Bauske], beissen, nagen: kuodaļā kuokiem galuotnes nuost LP. VII, 591. pirkstus nuo žē̦luma kuodaļāt LP. I, 158.

Avots: ME II, 340


kodars

[kodars Ruj., der Kropf.]

Avots: ME II, 254


kode

kuôde [Kr., C., Jürg., Arrasch, N. - Peb., Warkl., Bers., Kl., kuôde 2 Bauske, Wandsen, Ruj.] (li. kandė˜ "Motte"), = kuoda I: nuo drēbju kuodes pazīst tikai viņa taureni A. v. J. 1897, S. 620. kuožu maiss, ein Madensack LD. n. U.

Avots: ME II, 340


kodeļa

kùodeļa PS., [Wolm., N. - Peb., kùodeļa 2 Kl., Meselau, Warkl., kuôdeļa 2 Ruj., Lautb.], = kuodaļa: ūsas kâ kuodeļas Duomas I, 1038. zirdziņi bijuši kâ pakulu kuodeļas JK. visi trīs pavedieni nāca nuo vienas kuodeļas Vēr. II, 193. mati kâ kuodeļa, dichtes Haar Ruhental.

Avots: ME II, 341


kodelēt

kuôdelêt Ronneb., Ruj., ein wenig beissen, nagen, knabbern.

Avots: ME II, 341


kodelīgs

kuôdelîgs [C., kuôdelîgs 2 Salis, Ruj., Lautb.], bissig: k. suns.

Avots: ME II, 341


kodīt

kuôdît [C., Lis., Jürg., Kl., Arrasch, kuõdît Līn., Tr., kuôdît 2 Bauske], -u, -ĩju,

1) wiederholt beissen:
kuŗa meita bāliņuos, staigā lūpas kuodīdama BW. 862. teci, kumeliņ, liepu lapas kuodīdams BW. 14008, 5 var. (zirgs) iet... iemauktiņus kuodīdams 29867;

2) intr., strenge ansagen, einschärfen
U.;

[3) beizen:
dzijas Bers.;

4) kuôdît 2, härten:
cirvi Ruj.].

Avots: ME II, 341


kokalis

[kuõkalis Ruj., Dond., Lautb.], kùokalis 2 [Bers., Odensee, kuõkālis C., N. - Peb., Bauske, Gründwald, Grünhof, Gr. - Sessau, Mitau, Nikrazen, Hofzumberge, MSil., Līn., kuokālis Gold., AltAutz, Lis., Gramsden], die Kornrade (agrostemma githago L.) Mag. IV, 2, 46, RKr. II, 65: tu jau katram kuokalītim un katrai rudzu puķei draugs Asp. Ziedu klēp. 47. [Wohl eher nebst li. kuokalis und le. kūkaļi (s. dies.) entlehnt aus r. кýколь dass., als damit (s. Berneker Wrtb. I, 599 f.) verwandt; vgl. auch Būga LM. IV, 447.]

Avots: ME II, 342


koķis

kuõķis [Planhof],

1) ein schlechter Kuchen
Ruj. n. U. (vgl. kuoka);

[2) "= besiņa" Planhoff; reimt zu puoķis].

Avots: ME II, 343


kokle

kuõkle [C., Tr., Arrasch, N. - Peb., Bauske, kuõkles Ruj., Lautb., kùokle Trik., kùokles PS.] (li. kañklės "Harfe"), ein guitarrenartiges Instrument: par leišu un latviešu se̦nuo muzikas instrūmentu, kuoklēm, nav... pētījumu Etn. II, 145; die Harfe bibl.; ein Hackebrett Biel. n. U.; [kuõkle Jürg., ein Blasinstrument. - Wegen finn. kantele "Harfe" (vozu Thomsen Beröringer 178 ff.), das wohl eher aus dem Baltischen stammt als umgekehrt, muss kuokl- (li. kankl-) hier wohl auf kantl- beruhen. Vielleicht (nach Uhlenbeck got. Wrtb. 73, Fick Wrtb I 4, 376 u. a.) zur Wurzel von la. canō, air. canim "singe", got. hana "Hahn", gr. χαναχή "Getön"].

Avots: ME II, 342


kokpiesis

kuokpiesis "?": skuops kâ kuokpiesis Widdrisch; [ebenda und um Ruj. gebrauche man in derselben Bed. kuokpiepis ("ein Holzschwamm")].

Avots: ME II, 342


kolis

II kuôlis,

1) [kuôlis Jürg.], kuôle C., der Mehlwurm
Ruj., Aps., Segewold, Ekau;

2) [kuôlis 2 Ruj., Salis], der Holzwurm:
dzenis ve̦se̦lus kuokus ne˙būt neaizkaŗ, bet tikai tārpu un kuoļu ievainuotuos Konv. 2 697, Salis; [kuôlis Wolmarshof], die Motte in W. - Livl. u. Kokn. n. U., [Salisb.];

3) der Pl. kuôļi, der Wurmfrass;

4) kuolis, ein Geizhals
U. [Vgl. kaļi.]

Avots: ME II, 343


kolta

kolta, eine Höhle, wo Krebse hausen Ruj. [Aus estn. koldas (gen. kolta) "ausgehöhltes Ufer".]

Avots: ME II, 254


konca

koñca,

2): auch Ruj.;

3) ein abgenutzter Besen
(mit ) Ruj.: mēžamā k. Seyershof. kad peŗamā sluota šāda nuomē̦zta, tad saka: tā vairāk nav kâ k. Seyershof;

4) der Strunk, das untere (dickere) Ende eines Pflanzenstengels
(mit ) Seyershof: koncas ir kartupeļlakstu re̦zģaļi. kāpuostu koncas;

5) der Fuss
(pejorativ) Seyershof (mit oñ): ka tu nedabū pa koncām!

6) koñcas Seyershof "āda. kas pie itrga kājām, sākuot nuo kāju nagiem līdz gūžām". Vgl. kuñcaIII.

Avots: EH I, 638


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


kopīgs

I kùopîgs [PS., N. - Peb.], beflissen, wirtschaftlich, ordentlich [Lub., Gr. - Sessau]: kuopīga sieva C., [Lis., Ruj., Bauske].

Avots: ME II, 345


kopīgs

II kuõpîgs, gemeinsam, gemeinschaftlich: [kuopīgas ganības]. kuopīgi (Adv.) nuodzert LP. VI, 566. [kuopīgi strādāt Ruj., Salis, N. - Peb., Bers., Bauske, Warkl.]

Avots: ME II, 345


ķopsis

II ķopsis, ein kleines, [altes Ruj., N. - Peb.] Gefäss, Geschirr Ubbenorm, Ruj., Salisb.; ["neglīts vai apdaudzīts trauciņš" Lemburg, ein altes Schöpfgefäss Neu - Wohlfahrt. Vgl. kopsis].

Avots: ME II, 391


korža

[kor̃ža Ruj. "eine harte Rinde".]

Avots: ME II, 255


koska

koska, Tannen - od. Fichtenrinde Ubbenorm, [Lems.], Ruj. [Nebst kaska wohl aus estn. kośk "Fichtenrinde", s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 255


košs

kuôšs [Arrasch, Trik., Jürg., Serbigal, PS., Nerft, C., Kl., kuôšs 2 Tr., Līn., Salis, Ruj., kùošs 2 Kr., kùošs Neuenb.],

1) schön, wohllautend:
kuošu dziesmu brāļam dziedu, vēl juo kuošu māsiņai BW. 968. kuoši dzied ceļa vīri,... paši kuoši gavilēja 598. kuo tik kuoši spēlējiet? 13646, 24 ; kuoša valuoda Pav. ;

2) schön, zierlich, zerrlich, fein, trefflich:
tur meitas, kuošajās, vaiņagus vija BW. 1468. kuošas dienas Etn. IV, 91. es tik pate padziedāju tai kuošā vakarā BW. 504. aicin[a] tavs kuošs darbiņš, tava kuoša valuodiņa 14538, 4. adu cimdus, kuošus rakstus 7216. [kuôša 2 zâle, üppiges Gras Lautb.] kuoši me̦lni man matiņi 5524. autiņš kuoši piederēja Ltd. 756 ;

[3) grell (von Farben)
Salis ;

4) durchsichtig, klar:
kuoši tauki L. - Adv. kuoši Wessen "labi, skaisti". - Wohl zu kuoss 1 und apr. nikanxts "unhübsch", nom. s. fem. g. kanxta "fein"; anders darüber Būga LM. IV, 430].

Avots: ME II, 350


kovārnis

kuõvãrnis PS., C., [Serbigal, Trik., Arrasch, N. - Peb., Jürg., Wolm., Bauske, Gr. - Essern, kuõvârnis 2 Līn., kuôvãrnis 2 (Ruj., Lautb.) od. kuôvãrna 2 Salis, kuôvārna Kr.], kuõvãrna [auch Ruj.], kuovārs L., Elv., RKr. VIII, 91, [kovārna (sic!) Dond., Wandsen], die Dohle (corvus moneduca) ; in Lind. n. Mag. XIII, 3, 63 der Kolkrabe. Auch ein Plur. kuovārži [so auch aus Base im Kreis Hasenpot] wird angegeben. [Vgl. klr. кáворон "Saatkrähe", sloven. kâvran "Kolkrabe" und dazu Berneker Wrtb. I, 298 und 495 f. und Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 350


kožalāt

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât 2 Sassm., [Salis, kuôželêt 2 Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350


kožņa

kuožņa,

1) der Vorrat:
viņam ir laba kuožņa Ruj. n. U. (U. schreibt es wohl falsch mit n ; vgl. kuoža ;)

[2) kuôžņa, ein bissiges Tier
Mar., Ruj., C., Serben, Sessw., Ober - Bartau ; eine bissige Stute Gramsden].

Avots: ME II, 351



kraķis

II kraķis,

1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;

2) ein Gestell (= zārds) Gold.;

3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;

4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. 2 3528;

5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]

Avots: ME II, 256, 257



krams

I krams, kre̦ms Wolm., Ruj.,

1) der Feuerstein;
cūku krams un žagatas krams, zwei verschiedene Arten desselben Oppek.; zaķu krams, weisser Feuerstein Lems. pastalas kâ kramā sasalušas Blaum. galvā tam atkal bij tāds krams (Strich, Rausch), ka kājas tikkuo varēja nuoturēt Līg. ve̦cajam zaldātam apte̦kas viņa krama dūša, der feste, gestählte Mut. bet kuo nu tāds puišeļu krams! aber was kümmert sich darum solch ein angehorsamer, starrköpfiger Knabe LP. VI, 1014. Vgl. kramgalvis;

2) eine harte Stelle am Baume
Aahof. [Nebst kramt und slav. kremy (gen. kremene) "Kiesel, Feuerstein" wohl zu krama (s. dies); vgl. uch Brückner KZ. LI, 234.]

Avots: ME II, 258


kramšāt

kram̃šât, - ãju Ruj., U., kratzen (wie Katzen).

Avots: ME II, 258


kramstīt

kràmstît, ‡

2) fassen
(mit am̂ 2 ) Ruj.; ‡

3) harken
(mit am̃ ) Ruj.; ‡

4) schlagen
(mit am̃ ) Frauenb.: k. pa galvu. Refl. -tiês,

1): badains zirgs pa ceļmalām iet kramstīdamies N.-Peb. kràmstās 2 ("sniedzas") kai sivē̦ns pi siles Skaista, Warkl. suni, kuo tu kramsties ap galdu! Saikava.

Avots: EH I, 641


kraupis

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296


krausēt

kràusêt, [kràusēt 2 Lis., kraûsêt 2 Ruj.], - ẽju, krausît N. - Schwanb. [li. kraušýti "пихать", "zertrümmern"], tr., stampfen, Gerstenhacheln auf der Tenne mit der Dreschrolle oder mit Pferden (ab)stampfen Autz [hier mit 2 ], Smilten, Ruj. [Nebst krusa (s. dies) zu li. krùšti "stampfen" aksl. kruхъ "Bruchstück", gr. χρούω "stosse", ahd. (h)roso "Kruste, Eis" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 628 f., Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 unter cruor.]

Avots: ME II, 264


krāvāt

[krãvât,

1) wiederholt
kraũt Ruj.;

2) räumen
Für. - Zu kŗaũt.]

Avots: ME II, 269



kreceklis

I kreceklis [Lis., Arrasch, Schujen, Bauske, Ruj.], Geronnenes, Gallert Naud., Wid. Zu krecēt.

Avots: ME II, 270


krecēt

I krecêt, - ẽju [Lis., Ruj.] od. (nach U.) - u, - ẽju, (li. krekėti "свертываться"), intr., gerinnen. Refl. - tiês, gew. in der Zstz. mit sa -, klunkerig, klümpicht werden L., U. [Nach Berneker Wrtb. I, 613 f. zu poln. krzek "Froschlaich" u. a.]

Avots: ME II, 270


krecumi

kre̦cumi, Überbleibsel; Froschlaich Oppek., Unreinigkeit, Schlacke Ruj., Allend.: atšķiŗ kre̦cumus nuo sudraba Spr. Sal. 25, 4. [Zu krecêt I.]

Avots: ME II, 270


kreitiņš

kreitiņš Ruj. n. U., für krātiņš. [Am ehesten aus krêtiņš, mit aus ê nach Le. Gr. § 58; zum ē aus ā vgl. ẽ̦murs aus ãmurs.]

Avots: ME II, 271



krempas

[II kre̦m̃pas Ruj., Runzeln, Falten. Vgl. apr. acc. s. senskrempūsnan "Runzel" und (mit b im Wurzelauslaut) ae. krympel "Runzel".]

Avots: ME II, 273


krempāt

[III kre̦m̃pât Ruj., stibitzen.]

Avots: ME II, 273


kremsli

kre̦msli, Abnagsel, Uberbleibsel; laika zuoba kre̦msli, Ruinen B. Vēstn. n. U.; [kre̦m̃sli, zusammengescharrter Schutt Ruj.; Grieben Bauske]. S. krimslas.

Avots: ME II, 273



krēpes

krẽpes [auch Wolm., PS., C., N.-Peb., Ruj., Kl., Warkl., Trik., Bers., Arrasch, Jürg., Bauske, Schujen, Gr.-Essern, krẽpe Lautb.], skrẽpes Dond., die Mähne: viņš nuoķeŗ zirgu aiz krēpēm (skrētēm) LP. VII, 431, Smilt., Lub., Druw.

Avots: ME II, 275, 276


krēst

krèst [auch Trik., Wolmarshof] (li. krė˜sti "schütteln"), [krẽst Bl., Tr.], krešu, krètu (auch krēšu prs., krest inf.), tr.,

1) fallen machen, schütteln, [erschüttern
Lng.]: rauduvīte rasu krēta BW. 26524. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš baltas pūkas zemē kreš Plūd.;

2) gierig fressen, essen
[Alt-Rahden]: kreš vienmē̦r, kad tikai dabū LA., Gold., Etn. IV, 98;

3) rūsa krēš, es wetterleuchtet
Erlaa. kaut pamalā ziemeļu blāzma vēl krēš Vēr. II, 37;

4) husten:
kuo viņš te kreš? Ruj. n. U.;

[5) krēst (angeblich mit einem prt. krēsu) Wessen, seine Notdurft verrichten.
] Refl. -tiês,

1) bange sein, beben
Elv.;

2) sich erleichtern, seine Notdurft verrichten
L. [Zu kratît (s. dies).]

Avots: ME II, 276, 277


krimslas

krimslas Biel., krimsli U., C.,

1) Abgenagtes, Abnagsel, Überbleibsel von Speisen;

2) Knorpel;

[3) krimslas Ruj., sehniges Fleisch.] Zu krimst.

Avots: ME II, 279


krimslis

krim̃slis E., Smilt., Kand., [Salis], krìmslis [li. krimslỹs] C.,

1) der Knorpel
[Ruj., Salis); auch krimsls MWM. VI, 727;

2) der Pl. krimšļi, Brocken
Karls., Smilt. Zu krìmst. [Vgl. Leskien Abl. 333 und Briickner KZ. LI, 234.]

Avots: ME II, 279


krimsls

krim̃sls [Wandsen, Lautb., krim̃slis Ruj., krìmslĩtis C.], krimsliņš U., ein kleines Stück Brot od. Fleisch; s. auch krimslis.

Avots: ME II, 279


kripšot

kripšuôt, intr., in der Schule von der Speise seiner Mitschüler ein wenig geniessen Karls., [Ruj., Arrasch. - Wohl zu kripšis l.]

Avots: ME II, 280


kritala

kritala [Posendotf], kritaļa Salisb., Allend., Ruj. n. U., kritals, ein umgestürzter Baum: bē̦rzs laikam sācis augt uz kritalas Etn. II, 77. pazuda apakš lielas kritalas Lp. I, 576. Gew. der Pl. kritalas, kritali Mag. IV, 2, 123, [n. U. auch kritals, kritaļa], Lagerholz: cik bagāti trūdi gan netiek duoti mežam ar šīm kritalām Apsk. Zu krist.

Avots: ME II, 281


kroplis

kruôplis [Wolm.], C., krùoplis PS., [Trik.,,Jürg., Serbigal, kruõplis Līn., Bl., Nigr., Lautb., Salis, krùoplis 2 Kr., Kl., Nerft, Lis., kruôplis 2 Dond., Dunika, Bauske, Gr.-Essern, Selg., Wandsen, Ruj.], der Krüppel. [Wohl aus mnd. kropel "Krüppel".]

Avots: ME II, 295


kroza

kroza, die Kraste auf Wunden Dond., Ubbenorm, Lems., [Ruj., Salis]; auch krozga U.

Avots: ME II, 285


krujāties

krujâtiês,

1): pa lielceļu krujājas nabags Meselau, Saikava;

2): sich anschicken
Lodenhof bei Ruj.; sāk k. (taisīties) uz ciemu Lemb.; ‡

3) k. virsū, sich aufdrängen
Siuxt: krujājas virsū, lai tikai duod.

Avots: EH I, 659


krūkle

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. 2 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis 2 Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291


krumba

[krum̃ba (auch Ruj., Warkl.), krum̃bains (auch Salis, Dond.), krum̃bāt Salis, Für., = krumpa usw.: krumbains (= grumbains

2) ceļš Warkl.; vgl. grumba usw. Und zwar spreche man in Ruj. und Salis z. B. von krumbains ģīmis, aber grumbains ceļš.]

Avots: ME II, 286


krumpēt

[krum̃pêt, -ẽju PS., Ruj., in Falten legen; krumpêt U., verschrumpfen. Vgl. kslav. krǫpěti "contrahi" und le. krum̃pa; s. auch krum̃pât. - Dies krump- vielleicht aus krup- (in krupt) und krum- (in krumuļains) kontaminiert.]

Avots: ME II, 286, 287


krumslis

krum̃slis [auch Nigr., Dunika, Bauske. Selg., Bl., Luttr., Gr.-Essern, Līn.], Smilt., Kand., [Dond., Wandsen], krùmslis C, (li. krumslỹs), krumsls LP. VI, 647, [krum̃sls Salis, Lautb.],

1) der Knochel:
tu maniem suoliem platu ceļu darījis, ka mani krumšļi nav slīdējuši II Sam. 22, 37. nuositu labās kājas krumsli. sasitu pirkstu krumšļus asinaiņus Nigr., Kand. [sniedzās man līdz krumšļiem Glück Ezech. 47, 3; krum̃slis, Knorpel Ruj.; krum̃slis, Fingergelenk Nigr., Selg., Dond., Dunika, Ruj.];

2) der Pl. krumšļi, Unebenheiten
Lind., Mag. XIII, 2, 47. [Vgl. krum̃pa, krumpêt, krumuļains.]

Avots: ME II, 287


krumstalas

[krum̃stalas Trik., Ruj., krumstales, krumstali "Knorpel an den Knochen" Für. I.]

Avots: ME II, 287


kruntains

[kruñtaîns,

1) faltig:
kruntaini svārki N.-Peb., Ruj.;

2) quadriert:
kruntaina drēbe Jürg.]

Avots: ME II, 287


krupis

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287


krūpis

krũpis [Lautb.],

1) der Zwerg
Ruj.: pilī atkūlies sprīdi garš krūpītis LP. VI, 491;

[2) ein Gebrechlicher
U.] Vgl. krupis.

Avots: ME II, 292



kruvesis

kruvesis, [kruvēzis Ronneb.],

1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;

2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú "hart, fest" u. a., vgl. Persson BB. XIX, 271 und Beitr. 329, Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 204 unter crūsta, Berneker Wrtb. I, 629.]

Avots: ME II, 291


kruzuļi

[kruzuļi Bers., angehängter (an Gewändern, aus Holz, mit Stoff überzogener Salis, Ruj.) Schmuck.]

Avots: ME II, 291


kubucis

[III kubucis "Quark in süsser Milch" Rujen, Bauske.]

Avots: ME II, 297


kudināt

kudinât,

1) in Nigr., Ahs., [Wain.], = kutinât, kitzeln:
kudini, brālīti, lai griež priekšu BW. 25003;

[2) aufmuntern, antreiben
Bers., Ruj., Salis. Zu dieser Bed. vgl. kudît].

Avots: ME II, 299


kūdināt

kûdinât [auch Jürg., Arrasch, kûdinât 2 Ruj., Wandsen, Salis], kũdinât Dond., kûdît [Kr., C., Kl., PS., Trik., Lis., Wolm., N. - Peb., Arrasch, Jürg., kûdît 2 Salis, Ruj., Wandsen, Selg., Gr. - Essern, Bauske], kũdît Dond., [Bl., Dunika, Nigr.], -u, -ĩju, tr., antreiben, hetzen: kāds ve̦lns tevi kūdina! [kunga gars sāce viņu kūdināt Glück Richter 13, 25.] Subst. kûdinãjums, kûdĩjums, die Aufhetzung, die Anspornung: viņu suodīja par ļaužu kūdinājumu; kūdinâšana, kūdîšana, das Anspornen, das Aufhetzen: kas tā par ļaužu kūdināšanu! kûdîtãjs, kûdinâtãjs, der Ansporner, Hetzer, Aufwiegler: uz tuo viņai bija diezgan kūdītāju JR. V, 68. [Wohl zu ai. cōdati "treibt an, drängt", d. dial. hutzen "antreiben" und viell. auch slav. kydati "werfen", s. Bezzenberger GGN. 1875, 227 und Berneker Wrtb. I, 676; anders (zu le. kaût) Būga KZ. LI, 125.]

Avots: ME II, 332


kūkainis

[kũkainis Ruj., Schlafmütze (als Schimpfwort).]

Avots: ME II, 332




kūla

I kūla,

[1) kũla, das Dreschen:
šuorīt bija grūta kūla Ruj.] ;

2) das gedroschene, in einen Haufen zusammengestossene, noch nicht von der Spreu gereinigte Getreide
Samiten, Selg. n. Etn. IV, 98. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 333


kūla

II kũla,

1) [kũla Arrasch, Wolm. u. a., kûla 2 Ruj.], altes, dürres, vorjähriges Gras
Wolm., Plm.: āžtis ēda ve̦cu kūlu BW. 13007 ; briežu, gew. vilku kūla, Borstengras (nardus stricta) ;

2) das alte Haar der Tiere:
zirgs vēl nav ve̦cuo kūlu nuometis Naud. bij manām telītēm ve̦ca kūla mugurā BW. 28970. Scherzhaft auch von Menschen: pē̦rnajam brūtgānam ve̦ca kūla mugurā BW. 15628. kūlu dzīt, den Bart abrasieren Frauenb. ;

3) die alte Haut einer Schlange ;

4) [kūlas zaķi C., Hasen, die zur Welt gekommen sind, wenn das Gras zur
kūla geworden ist ;] kūlas bē̦rni, im Spätherbst geborene Häschen AP. [Zur Bed. 1 vgl. li. kulės "Grasart auf Torfwiesen" Lit. Mitt. I, 17 und Thomsen Beröringer 190 f.]

Avots: ME II, 333, 334


ķūla

[ķũla Ruj., ein Trödler.]

Avots: ME II, 393


kulāji

kulāji,

1) die Hülsen, aus denen Leinsamen gedroschen werden
U.;

[2) ausgedroschenes, kurzes Stroh
Bers., Ruj. - Wohl zu kul˜t].

Avots: ME II, 304


kūlājs

kũlãjs,

1) ein mit altem, dürrem Gras bewachsener Ort
kùlājs (neben kũla!) Arrasch, kûlājs 2 Ruj.]: tautu guovis neganītu ne pa ve̦cu kūlājiņu BW. 28973 ;

2) kũlāji, = kulmāji.

Avots: ME II, 334


ķūlāt

ķũlât, -ãju, tr., plump, nachlässig anziehen: (mit sa-) saķūlājis kājas kâ ķūlis Tirs. [ķũlâtiês Ruj., trödeln.]

Avots: ME II, 393



kulcināt

kulcinât, intr.,

1) in kleinem Trab fahren:
es kulˆcināju ai savu bērīti un nuonācu tikai vakarā mājā Mar.;

2) [in Lub. und Fest. in dieser Bed. kulcenêtiês], strauchelnd, purzelnd vorwärtskommen
[kulcenêt Lös. n. Etn. IV, 98, Odensee]: ne˙viena acumirkļa nepieturēja, kad es tâ kulcenēju Vēr. l, 1349;

3) [kulˆcinât od. kulˆcenêt Bers.], wedeln, bewegen
[Lub., Fest.]: suns asti kulcenē Etn. IV, 99. [nekulcenē kājas! Bers.] zirgs asti kulcina Ar.;

[4) kul˜cinât Dond., Wandsen, Ruj., kulcinât Lis., kulˆcinât 2 Bauske, (eine Flüssigkeit) schütteln.]
Refl. kulcenêtiês, lose sein und sich bewegen, wackeln: ratiem jau visi kuociņi kulcenējas Erlaa n. Etn. IV, 99. [Zu bulg. kъlka "Hüfte" und li. kulkšìs "Sprunggelenk der Pferde", le. kulksnis?]

Avots: ME II, 305


kuldains

I kuldaîns, kulduons, ein Kaldaunengericht, welches am Tage vor der Hochzelt aufgeschüsselt wird Ruj. n. U.

Avots: ME II, 305


kuldains

[III kul˜dains Ruj., Binsenkungen aufweisend: k. tīrums.]

Avots: ME II, 305


kulkt

kulˆkt 2, -stu, -cu, intr.,

1) kakeln
Biel.: vista kulkst [Ruj.], Etn. I, 34; [tītars kulkst Wid., Bauske;

2) kulˆkt Lis., = kul˜kstêt 1: dzēriens kaklā kulkst Ruj.].

Avots: ME II, 307


ķulmis

ķul˜mis, 1 / 4 Lof Ruj., 1 / 6 Lof Mar. [Aus estn. külimit "ein Getreidemass"; ķulmis ist aus einem deminutivisch aussehenden ķulmītis (für * ķulmitis) abstrahiert.]

Avots: ME II, 391


kultene

I kul˜tene, ein saurer Trank, von Wasser und Mehl bereitet: kultene sk˙ābs dzēriens, pugatavuots iekuļuot rudzu miltus karstā ūdenī un tuo raudzējuot Wolm., Ruj., Burtn., Ronneb., Etn. I, 43. tas gāja uz istabu nuodzerties skābās kultenes Seib. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 309


kulturis

(kulˆturis 2 Ruj., jem., der in der Kirche mit dem Klingelbeutel (kule) herumgeht.]

Avots: ME II, 309


kumāss

kumâss, [Demin. verächtlich kumâselis Dunika],

1) der Bissen
[Lautb., Sessau, Trik., Schujen, Ruj., Bauske, Wolm., Dunika], PS., C.: ēd, ēd, tu Jānīti, pa maziem kumāsiem RKr. XVI, 127;

2) der Erdklumpen:
viens darbinieks lai ecē, uotrs kumāsus dauza Blieden n. Mag. XIII, 18. Vgl. kumuôss.

Avots: ME II, 310


kumburains

kumburaîns [Ruj., Bers., Warkl.], voller Auswüchse, knollig, knorrig, vietgeknorrt: tāds kumburains kuoks nede̦r lietas kuokam Laud.

Avots: ME II, 310


kumburs

kumburs [li. kum̃buras "бугорок"], der Auswuchs [kum̃burs Ruj.], der Knorren (am Baume) Laud.; eine Erhtöhung, Erhabenheit, Anhbhe, ein Höcker Sessw., N.-Schwanh. [Vgl. kum̃brs.]

Avots: ME II, 311


kumdināt

kumdinât [Lautb., kum̂dît 2 Ruj., Selg., Bauske], mahnen, anspornen, antreiben Karls. Vgl. gumdināt [und kumt].

Avots: ME II, 311


kumpa

kumpa (li. kùmpa "желвак, нарост"],

1) (kum̃pa Ruj., Bauske, Wolmarshof], der Buckel, Höcker:
citam kumpa mugurā BW. 20258. kumpas mest, einen Katzenbucket machen: lai tu ar tiem kalpiem kumpas met Asp.;

2) der Klumpen
Konv. 2 2093. Vgl. kumps und kumpt; [nach Būga KSn. I, 168 zu poln. kępa "Flussinsel"].

Avots: ME II, 312


kumpains

kum̃paîns [Ruj., Bauske], bucklig, höckerig: kumpains kalējs Vēr. I, 930.

Avots: ME II, 312


kumpe

kumpe,

1) die Krumme, Bucklige, Höckerige:
gan tu, kumpe, taisna tapsi BW. 23316;

2) ein Stück:
griez gaļu, griez maizi, duod kumpi ruokā Wind.; kumpīte maizes MWM. X, 484;

3) ein Bienenstock, im Walde zum Einfangen der Bienen
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 312


kumpis

I kumpis [li. kum̃pis "ein geräucherter Schweineschinken"], Demin. verächtlich kumpelis,

1) der Bucklige, Höckerige, Krumme:
kumpi, kur tu teci? Biel. R. 740;

2) der Backel, Höcker
(kum̃pis Ruj.], U.;

3) kum̃pis, der Dolch
RKr. XVI, 155, N.-Bartau, Kalleten, Gold., [Rutzau], Etn. I, 154; III, 65, (LP. VI, 28]: duod kumpi ruokā BW. 18943. ņem, māte, kum̃peli RKr. XVI,155; ein Messer der Imker N.-Kmph.; ein Messer am Pfluge Kalleten;

4) ein krummer Säbel:
viens izrāvis kumpi JK. V, 135; MWM. VIII, 486;

[5) "ein grosses Stück Fleisch"
Bers.].

Avots: ME II, 312


kumprains

[kum̃prains Ruj., buckelig: k. cilvē̦ks.]

Avots: ME II, 312


kumprs

[kum̃prs,

1) krumm
bei Bezzenberger Lett. Di.-St. 172 aus Dond.;

2) kum̃prs, Buckel
Ruj.]

Avots: ME II, 312



kungulains

kuñgulaîns, klümpig, schollig Ruj., Salisb.

Avots: ME II, 315


kungulis

kuñgulis: ein Klumpen geronnener Milch Salisb.; ein Knoten im Garn Ruj.

Avots: EH I, 675


kungulis

kuñgulis Salisb., Allend., Ruj., BWp. 2958, Nauksch., kuñguļuôtiês, = kunkulls, Schneeball, Ackerscholle, kunkuļuôt(iês).

Avots: ME II, 315


kunna

I kuñna, auch kuñne Ermes, der Frosch Ruj., Walk, [Alt-Ottenhof, Salisb. - Aus estn. konn dass.; s. Thomsen Beröringer 263.]

Avots: ME II, 316


kunnacis

kuñnacis, der Leichdorn, das Hühnerauge Ruj., Karls.

Avots: ME II, 316


kunulāji

kunulãji: "izkulti linu puogalāji; kaņepju galviņas" Ruj.

Avots: EH I, 676


kupa

kupa [Ruj., Bers.], der Haufe: es biju, kur starp le̦dus kupām tik kaucam dzird vien ziemeli Asp. pār klusām ielejām snauž kupām kuoki smīdri MWM. VI, 403; VIII, 432. [Ungewiss, ob entlehnt aus slav. kupa dass. oder verwandt damit und mit le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317


kūpekļi

[kûpekļi,

1) Rauch als Abwehr gegen Bienen
od. Mücken: vasaru, kad guovis atstāj apluokā, zemē ieruok bedrīti, ieber, skaidas, gružus, aizdedzina un apse̦dz ve̦lē̦nām, lai kūp kūpekļi pret uodiem Kacē̦ni; etwas Qualmendes N. - Schwanb., Alt - Autz;

2) "Staub"
Ruj.; "Lampenruss an den Wänden und an der Oberlage eines Zimmers" Ruj., Salis, "gar,i kvē̦pi" Bauske.]

Avots: ME II, 337


kupēt

[II kupêt, -ẽju sieden: ēdiens kupē Ruj. - Zu kûpêt.]

Avots: ME II, 317


kurās

kur˙ās! hinaus! (zum Hunde) Lems., Ruj. [Wohl aus kur ârs!]

Avots: ME II, 321


kuraža

kuraža [Wenden], oft kuražas [PS., N. - Peb.], n. U. auch kuraži,

1) ein Bauerschlitten mit einem Korbe, eine Kobitke
Ulpisch, Ruhtern, Ruj., Drsth., [Bers.], Lasd., Lubn., Burtn.: viņš gulēja kuražā uz salmiem Niedra. egļu rati, bē̦rzu spieķi, kārklu rīkšu kuražiņa BW. 19061. zirģelis uzmuocīja kalnā liepu kriju kuražiņas Vēr. I, 769 ;

[2) kuraža, ein Gestell mit einer Rücklehne, das auf den Holzschlitten gelegt wird, um bequemer zu sitzen:
kuražu uzsien ragavām, kad brauc uz pilsē̦tu ar precēm Jürg.]

Avots: ME II, 321


kurdīt

[kur̃dît Ruj., antreiben, anspornen Kreuzb.: nemiera kurdīti cīņā Apsesdē̦ls. Zu kurt.]

Avots: ME II, 321


kurējs

kurējs Ruj., = kuŗš 1, welcher: k. sivē̦ns izskrēja nuo būdas, me̦llais vai?

Avots: EH I, 677


kurkulis

kur̃kulis [auch Līn.], gew. Pl. kur̂kuļi [PS., Trik., Drosth., Jürg., Schujen, N. - Peb., Dond., Dunika, kur̂kuļi 2 Ruj., Salis, Bauske], der Laich: lielākā tiesa zivju izlaiž nārsta laikā savas uoliņas kurkuļuos ūdenī Konv. 2 3666. (krupja) mātīte izlaiž 8 - 10 kurkuļus ar vairāk simtām uoliņu Konv. 2 2099. varžu kurkuļi, Froschlaich ;

2) ein Schwätzer
Selg. n. Etn. IV, 99 ; [bei U. auch auzas (?) kurkulis, Erdkrebs] ;

3) kurkulīši, eine Speise, Klösse aus Weizenmehl
Ruhental. Zu kurkt I [wenigstens in den Bed. 1 u. 2] nebst li. kurkulaĩ "Froschlaich"; [vgl. auch Persson KZ. XXXIII, 293].

Avots: ME II, 323


kurls

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323


kurnēt

kur̂nêt C., [Serbigal, PS., Trik., kur̃nêt Līn., Salis, Ruj., AP., N. - Peb., Bl., Jürg., Arrasch, Schujen, Bauske, Wolm., Wandsen, Dunika, Lautb., kùrnêt 2 Kl., Nerft], -u, -êju, intr., murren, hadern, brummen: viņš sāk kurnēt pret savu likteni, uz dievu. rakstu mācītāji kurnēja Luk. 15, 2. nav par kuo uz pasauli kurnēt JR. V, 110. Refl. -tiês, [kur̃nêtiês Ruj.], traurig sein: cilvē̦ks kurnas U. ; cālis kurnas = stāv nuoskumis, nuolaidies Ruj. n. U. [Nach Būga KZ. LII, 288 identisch mit li. kurnéti "mit Lärm hinfallen", was aber wegen der abweichenden Bedeutung fraglich ist ; es darf jedenfalls nicht von liv. kurn und finn. kurnuta "murren" getrennt werden und dürfte eher daraus entlehnt sein, als umgekehrt].

Avots: ME II, 324


kurtēt

kur̃têt [PS., C., N. - Peb., kur̂têt Wolmarshof, kùrtêt Jürg., kur̂têt 2 Līn. Nigr., Bauske, Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Salis, Ruj.], -ẽju, intr., auswacshen, holzig, schwamming werden: kāļi, rāceņi sāk kurtēt C., Smilt., Bers., Nigr. [Wohl nebst izkurst zu li. kur̃sti "taub werden", užkur̃tusios ãvižos "tauber Hafer"; vgl. kurls und auch serb. krt "hart".]

Avots: ME II, 326


ķūtains

ķūtaîns, streifig (vom Vieh) Ruj. n. U.; bunt Karls.: caur tuo debess (dekorācijā) uz tik mazas skatuves izskatās ķūtaina kâ nuo šauriem dēlīšiem salikts parkets Dz. Vēstn. [Beruht auf estn. küüt "streifig."]

Avots: ME II, 393


ķutuzis

ķutuzis,

1) = ķutūzis Mar.;

2) Gefängnis
Ruj., Laud., Fest.;

3) ein mit Rauch und Staub gefüllter Raum
Mar.]

Avots: ME II, 392


ķutūzis

[ķutūzis,

1) ein mit allerhand Unrat bedecter Raum
Sessw., Nötk.,

2) ein verfallenes, altes Gebäude Freudenberg;

3) eine rauchvolle Küche
Ruj., Papendorf;

4) der Raum, wo der Bäcker den Teig knetet
Mitau;

5) Gefängnis
Arrasch, Kacē̦ni;

6) ein Verschlag fürs Vieh
Bauske.]

Avots: ME II, 392, 393


kvākt

[kvàkt Smilt., kvâkt 2 MSil., Ruj., Salis, kvākt, -cu L., Nötk., Arrasch, quakken ; krächzen (von Krähen) Sessw., Fest., Laud., N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 351


kvartnieks

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351


kvelst

[kvelˆst 2, -šu, -su, ununterbrochen bellen: kuo tas suns tur kvelš? Ruj.]

Avots: ME II, 352


kvēpji

kvêpji [Kl., der Sing. kvēpis bei Glück II Mos. 29, 1], kvê̦pi [Wolm., Arrasch, Lis., C., Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Neuenb., kvê̦pi 2 Salis, Ruj.], kvêpes,

1) der Russ:
kuo tās puķes palīdzēja, kad nav kvē̦pus slaucījušas BW. 12962. uz dīgstuošām zaļām lapām kvē̦pi un dūmi slīga Vēr. II, 1233. rijas sienas apsita ar skaliem, lai viesi nenuotraipītuos ar kvē̦piem BW. III, 1, 6 ; [kvē̦pi 2 Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, kvê̦pi Warkl., Russ und Staub] ;

2) [kvēpes], Qualm, Dampf, Räucherwerk
St. ;

3) [kvê̦pi 2 Nigr.], Spinneweben
Biel. n. U.

Avots: ME II, 354


kvērkt

kvḕrkt, [kver̃kt MSil.], -cu, intr., quieken [kvêrkt 2 Ruj., Bauske ; in Bauske "cūkas kvē̦rc ēst gribē̦damas, kviec - kad kauj"], schreien Etn. I, 34: sivē̦ni, žagatas kvērc Mat. Zu kvārkt.]

Avots: ME II, 355



kviegt

[kviêgt 2, -dzu Salis, Dond., Ruj., Wandsen, = kvìekt.]

Avots: ME II, 356


lāboties

lābuôtiês, [lâbuôtiês 2 Karls.], schleichen Ruj. n. U.; [lãbuoties "mīlināties" Stuhrof: mazi kuce̦ni lābuojas; sich anschmeicheln Burtn., Wid. Wohl zu la. lābī "gleiten, schlüpfen", s. Osthoff IF. V, 311.]

Avots: ME II, 434


labzāle

labzâle, Krähenaugen (strychnus nux vomica) Ruj., RKr. III, 130: kad sāp kakla iekšpusē vai arī tur kas aug, tad mutē jātur labzāle Etn. IV, 114.

Avots: ME II, 399


lacenis

[lacenis Ruj., Sessw., Ruhental, Kalz.], lacens Spr., [lace̦ns Alt - Bergfried], die Hundesuppe: [sataisi sunim laceni! Ruj., Schönberg, Bauske].

Avots: ME II, 399


lāde

lãde, verächtl. Demin. lãdele,

1) die Lade, der Kasten:
sveču lāde, ein kleiner Kasten zur Aufbewahrung der Lichte auf der Reise;

2) die Lade, das Behältnis zur Aufbewahrung der gemeinschaftlichen Kasse:
baznīcas, nabagu, pagasta lāde, die Kirchen -, Armen -, Gemeindelade od. - kasse;

3) der Flintenschaft
L.; lādes taisītājs, der Büchsenschäfter Ruj. n. U. [Nebst estn. lād' "Lade" aus mnd. lade dass.]

Avots: ME II, 435


lāgans

[lãgans Ruj. "ordentlich".]

Avots: ME II, 437


laiba

[I laĩba Ruj. "galdiņš, ar kuŗu šķērē, kuŗā ievē̦rtas dzijas".]

Avots: ME II, 401


laidars

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris 2 Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402


laimītis

laĩmītis [Ruj.], der Glückliche, Glückspilz, ein Sonntagskind: ļaudis mani nevēlēja laimīšam [vohl ein part. praes. zu laimêt] dēliņam VL.

Avots: ME II, 409


laipa

làipa,

1) der Steg über einem Fluss od. Graben:
es pārsviedu šauru laipu pār te̦kuošu ūdentiņu BW. 13445, 1; Bretter oder Balken, die das Gehen auf dem kotigen Bauernhof erleichtern und ermöglichen Kand.: vīzde̦gune laipu meta (pagalma dubļuos) Ltd. 1586;

2) eine primitive Treppe, eine Klotz - oder Kerbtreppe, eine Baklen mit Kerben zum Hinaufklimmen, z. B. zum Futterboden
Autz, Ruj., Biel. H. 130;

3) ein unter den Darrbalken befindliches Gerüst:
apakš ārdiem ierīkuota stumdāma laipa, uz kuŗu stāvuot labību uzliek ārduos Etn. III, 103;

4) eine Leiste unterhalb der
plauktiņi, darauf sich die Bienen setzen, ehe sie in den Stock hineinkriechen: un le̦pni nuosē̦stas uz truopa laipas Vēr. I, 70;

5) laipiņa, das Trittbrett am Spinnrade
Dond., [Bielenstein Holzb. 385];

6) der Dorn, die Zunge der Spange:
sakte, kuŗai laipiņa bijuse izkritusi vai sadilusi LP. VI, 72;

7) ein Pergelstab in der Iltsfalle
Bielenstein Holzb. 597;

8) laîpa 2 Nigr., = dãriens 2.] Zu lipt "steigen",
li. laiptas "Gerüst", [láipioti "fortgesetzt ein wenig umhersteigen" u. a.].

Avots: ME II, 409


laipns

laĩpns [Wolm., Lautb., Gr. - Essern, Dond., Wandsen, Selg., Bauske, N. - AP., C.], laìipns PS., [Trik., laîpns 2 Ruj.], leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dē̦lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum. saules māmulitei laipni smaiduot LP. I, 175. Zu lipt "kleben" (s. dies) u. a., [s. Bezzenberger KSB. VIII, 367 und Bernker Wrtb. I, 712.]

Avots: ME II, 410


laipot

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo 2 Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410


laizīt

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. 2 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415


lakači

I lakači [Schrunden, Fockenhof, Treiden, Kand., lakāči N. - Peb.], Lungenkraut (pulmonaria) St., RKr. II, 76, [Ruj.; um Mitua werde angeblich dafür auch lãkači (?) gesprochen; vgl. * lê̦kači].

Avots: ME II, 415


lakarēt

lakarêt, - ẽju, unstät sein Ruj.; über einem und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen machen Gr. - Essern: šurp un turpu lakarēt ar valuodu, nicht bei seinem Worten bleiben U. [Zu lèkt? dann eigentlich: flattern.]

Avots: ME II, 415


lākturis

lãkturis (eig. lākt - turis, aus lākte + turêt),

1) das Gestell, das zum Halten des brennenden Pergels dient, eine in einen Klotz eingerammte Stange, die oben mit einem Haken versehen ist, in welchem der Pergel brennt
[Suhrs, Ronneb.; in Salis, Ruj., Lis. eine Laterne];

2) eine ähnliche Vorrichtung der Fischer am Ende des Bootes
Grob. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu un dabūtu zivis ķert Plutte. Sprw.: tukšs kâ lākturis, sehr arm Grob. tam mute kâ lākturis, von einem Gossmaul Naud.

Avots: ME II, 438


lāmis

I lāmis,

1) [lãmis Ruj.], zum Trocknen ausgebreitetes Heu
A. X, 1, 308;

2) [lãmis, eine breite und dicke Masse
Ruj.]: pa gaisu skriedams, viņš (pūķis) izskatās kâ uguns lāmis ar gaŗu dzirksteļu asti LP. VI, 94; VII, 715; [lietus līst lām[j]iem Ruj., es ergiesst sich ein Pfütze Bauske, Wandsen;

3) ein grosser und unregelmässiger Fleck auf Kleidern (infolge von Befleckung) oder im Saatfeld (eine vom Wasser ausgelegene Stelle)
Seher. - Wohl aus estn. lām "Verbreitetes, grosses, breites Stück", tule - lām "entwickelte Flamme"]

Avots: ME II, 438


lamza

lam̃za, comm., wer sich reklet, ein plumper [Nötk., Ruj.], langer Mensch Laud., Lasd., Smilt., [Trik., Bauske]: lamza - tāds, kas strādā tik pa gaŗu laiku Etn. I, 58; = neveikla sieviete [auch Selsau], palaistuve Erlaa IV, 129. šis lielais lamza mani lamā Seib. [làmza 2 "ein starkeŗ aber ungewandteŗ saumseliger Mensch" Mar., Sessw., N. - Schwanb.; lamza "ein Verschwender; jem., der lieder;ich und unsauber isst" Makašāni.]

Avots: ME II, 419


lamzāns

[lamzāns "ein plumpes Lebewesen" Ruj.]

Avots: ME II, 419


largāns

largāns (?) Ruj. "ein Schwätzer".

Avots: EH I, 721


lāse

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse 2 Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse 2 Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse 2 Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. 2 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441


lāsēt

[lãsêt Ruj., bunt machen.] lāsē̦ts, punktiert, gesprenkelt: šis jē̦rs vēl nuo Lābana lāsē̦tiem JU.

Avots: ME II, 441


lāsināt

làsinât, lasinât N. - Bartau, fakt. zu lāsêt, träufeln, fliessen lassen: zâles slimajā acī N. - Bartau. [lãsinât Ruj., = lãsêt.]

Avots: ME II, 441




lauma

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429


lauska

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430


lauzelēt

laûzelêt [auch Drosth., Arrasch, laûzelêt 2 Ruj., Salis], - ẽju, tr., freqn., demin. zu laûzt, hin und wieder ein wenig brechen Karls.

Avots: ME II, 431


lauzīt

laûzît [auch C., Wolm., Kl., Trik., Lis., N. - Peb., Warkh., Jürg., Arrasch, laûzît 2 Salis, Ruj., Selg., laũzît (li. láužyti) Tr., Dond., Wandsen, Līn., Nigr., Gr. - Essern], - u, - ĩju, tr., freqn. zu laûzt,

1) wiederholt mehrfach brechen:
skalganus, zarus, žagarus. trīs gadiņi jūŗa kŗāca Ve̦ntas le̦du lauzīdama BW. 15073. kaulus drudzis kreš un lauza St. viņš lauzīja maizi kumuosus Dok. A. galvu, seltener prātu lauzīt, sich den Kopf zerbrechen: kuo galvu lauzīt vēl tik daudz? Adam. es e̦smu duomājusi un lauzījusi prātu par šuo lietu Kaudz. M. kājas lauzīt, die Beine anstrengen, sich die Beine ablaufen: vai tad bija maz vē̦rts kājas uz māju lauzīt A. XX, 84. ruokas lauzīt, die Hände ringen: te̦k upīte pret kalniņu, žagariņus lauzīdama; iet māsiņa pie nelieša, baltas ruokas lauzīdama BW. 21909. valuodu, auch valuodā lauzīt, eine Sprache radebrechen: viņš mēģināja vācu valuodu lauzīt Lundberg. igaunis lauzīja latviešu valuodā RA. grāmatā lauzīt, das Lesen lehren: kuo nu viņu tik agri lauzīt grāmata? A. XI, 101;

[2) peinigen, foltern
Manz. Lettus.] Refl. - tiês,

1) sich krümmen, sich quälen, sich abplacken:
viņa kliedza un lauzījās tīri kâ ārprātā Kaudz. M. puisis lauzījās un izmisis duomāja Vēr. II, 1034. lauzīties ar darbu, zemi, ar pļavām Spr.;

2) miteinander ringen:
iesim lauzītuos!

3) sich mühsam üben
(mit d. Lok.): valuodā, grāmatā. man teic e̦suot galva grūta ābecītē lauzīties Liew.;

4) sich wohin hingezogen fühlen und deshalb dorthin zu gelangen suchen:
kas viņai par kāzām - lauzīties šurp Saul.

Avots: ME II, 431, 432



leča

leča: auch (Bettstelle) Ruj.

Avots: EH I, 730


leceklis

I leceklis [Selg., Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, Ruj., Salis, Serbigal, Gold., le̦ce̦kls Nigr.], lecekts, - s Ronneb., Kaul., Spr., [Wolm., Bers., Trik., Smilt., lecekte Arrsach, Jürg., N. - Peb., Neu - Wohlfahrt], leceknis Mar., [Salis, Loddiger, lecekne Brucken], das Mistbeet: gāja uz klēti, kūtīm, aku, dārzu, lecektīm BW. III, 1, 50. tad ne˙viens kurmis neruokuot lecekšu Etn. II, 74. kāpuostus sējuot lecekši jāizbada Etn. II, 124. [Vielleicht zu einer Wurzelform lek - "weich, schlaff", wozu auch le. le̦kns, ļe̦ks, le̦kausis, lekmenis (li. lekmenė "Pfuhl"), le̦ce̦ns, le̦cē̦ns, lē̦kna; leceklis vielleicht aus * lecetlis, und lecekts für * lecets mit dem k von leceklis; vgl. letecis.]

Avots: ME II, 443


legzda

le̦gzda: auch Behnen, Ermes, Ladenhof, Lems., Lesten, Luhde, Nabben, A.-Ottenhof, Pernigel, Ruj., Ruhtern, N.-Salis, Schmarden, Siuxt, Sussikas, Ulpisch, Zögenhof.

Avots: EH I, 731


leins

I lèins PS., [Trik., leĩns Ruj., N. - Peb., lèins 2 Lis., Mar.], schiefbeinig, auswärts gedreht [Schrunden, O. - Bartau, Doblen, Bauske, Laud., Sessw., Fest., N. - Schwanb., Bers., Lis.]: uz āru ar pirkstiem izgrieztas kājas sauc par leinām [leiņām (?) nach U. unter kleins] kājām Etn. IV, 3, [Brucken]. tas jau mūsu jaunais svainis leinajām kājiņām BW. 30580 var. (aus Tirsen). viņam kājās tik leinas, ka cūka var cauri skriet N. - Peb.] viņš kājas lika tâ drusku leini Saul.; [leĩns "lahm" Sermus; leins "krumm, schwach (von Beinem)" Nötk. In livischem Munde aus kleins (s. dies) entstanden? Oder aber (dem li. leĩnas "biegsam, schwach" entsprechend, vgl. le. liels) in der Bed. durch kleins beeinflusst?].

Avots: ME II, 446


leipu lapa

leipu lapa, die Teichrose, Seerose Karls.; Seeblatt Ruj. n. U. [In Ruj. vielleicht mit - eip - aus - êpj - 2, nach Le. Gr. § 58; doch spreche man so auch in Mitau, Nigr. ("mit eĩ"), Trik. und Sessw., wo nach aus ê entstanden sein kann.]

Avots: ME II, 446


leitnes

leitnes "?": zaķīšam leitnes [in Ruj. angeblich gleichbed. mit lìkas od. leinas (?)] kājas BW. 2686, 7.

Avots: ME II, 447



lēkas

lẽ̦kas,

1) ein Strick oder eine aus Tannenästen gemachte Barriere, Uber die man die Pferde springen lässt; auch eine Barriere, über welce die Knaben springen
N. - Bartau, [Ruj.;

2) "eine gewisse Krankeit"
Ruj.] Zu lēkt.

Avots: ME II, 456