Paplašinātā meklēšana

àizdejuôt,

1) intr., hintanzen,

2) tr., tanzend vertreiben:
nelabus garus Abtr. II, 112.

Avots: ME I, 22

‡ àizjuobt Sessw., hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 28

àizjuonêt Neugut, àizjuonît Saikava, = àizjuoņuôt.

Avots: EH I, 28

àizjuoņuôt, wegeilen: tas aizjuoņuoja pruojām.

Avots: ME I, 30

‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene ² III, 37.

Avots: EH I, 28

‡ àizjuostêt Sermus, hin-, weggehen: tur nu viņš atkal aizjuostē!

Avots: EH I, 28

‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.

Avots: EH I, 28

àizjuôzt: ‡ Refl. -tiês, sich zugürten; sich ümgürten: a. zuobe̦nu.

Avots: EH I, 28

àizjuozt,

1) tr., zugürten:
juostu;

2) intr., sich eiligst wohin begeben:
ve̦cais aizjuož pie cūkgana uz lauku LP. I, 33.

Avots: ME I, 30

‡ àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz mājām Alm.

Avots: ME I, 32

‡ àizklēpjuôt Wid., = àizklēpuôt 1.

Avots: EH I, 31

‡ àizlejuôts êdiens Ramkau, eine Speise, die man mit reichlicher Zutat versehen hat.

Avots: EH I, 36

àizmeĩjuôt, -jât, tr., pļavas, durch eingesteckte Zweige bezeichnen, dass man auf den Wiesen nicht weiden darf.

Avots: ME I, 39

‡ àizzvejuôt, fischend hingelangen: a. līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 65

‡ apdejuôt, um etwas herumtanzen: apdejuoja ar līgavu . . . pagalmam apkārt Janš. Bandavā II, 144 (ähnlich Latvis No 2614).

Avots: EH I, 77

apdzejuôt, tr., besingen (vom Dichter): savu līgaviņu *.

Avots: ME I, 83

‡ apjuôbt Bers., Sessw. "apskriet".

Avots: EH I, 88

‡ apjuôkuôt,

1) = pìejuõkuôt Siuxt;

2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.

Avots: EH I, 88

apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.

Avots: EH I, 88

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92

‡ apjuôņuôt, eilig, galoppierend um etwas herumlaufen: a. ap e̦ze̦ru. ‡

Avots: EH I, 88

apjuoza, der Gürtel (M.).

Avots: ME I, 92

apjuozît Salis "= apjuôzt".

Avots: EH I, 88

apjuôzt, ‡

3) umzingeln
Segew.

Avots: EH I, 88

apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,

1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;

2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.

Avots: ME I, 92

‡ apklejuôt Wid., = ‡ apklaiņât: a. visu pasauli.

Avots: EH I, 92

‡ apmãjuôt U. (unter mājuot), beherbergen.

Avots: EH I, 101

apmeĩjuôt, mit Maien bestecken, schmücken: ceļu.

Avots: ME I, 106

‡ apskujuôt ceļu, den Wegrand (im Winter) mit Tannenreisern bestecken Salisb.

Avots: EH I, 113

[apskumjuôt, betrüben: tuos ar tīšiem grē̦kiem neapskumjuot Manzel, Post. I, 518.]

Avots: ME I, 122

‡ apslejuôt zirgu, einem Pferde die Sielen (das Geschirr) auflegen: iejūgtus un apslejuotus zirgus nevar jāt Janš. Dzimtene III, 331.

Avots: EH I, 114

‡ atdejuôt, hertanzen.

Avots: EH I, 138

atdzejuôt, poetisch reproduzieren: tulkuotājs svabadi atdzejuojis A. XII, 156. atdzejuojums, poetische Reproduktion.

Avots: ME I, 155

‡ atjuôbt AP., Prl., = herlaufen.

Avots: EH I, 145

atjuõkuôt, Refl. -tiês: palikt nuopietnai, vai kaut kâ a. Janš. Līgava II, 235.

Avots: EH I, 145

atjuõkuôt, intr., scherzend antworten: viņi smaidīja, dažreiz pat atjuokuoja Stari II, 500. Refl. -tiês, scherzend antworten, ausweichen: viņš lūkuoja atjuokuoties. viņa bezbēdīgi atjuokuojas Up.

Avots: ME I, 163

atjuõņuôt, intr., herbeieilen: atjuoņuoja jātnieks.

Avots: ME I, 163

‡ atjuôstît, losgürten, -windeln Trik.: a. bē̦rnu. Refl. -tiês, sich losgürten Bauske: tā nevar a. vien.

Avots: EH I, 145

‡ atjuozît Lubn., losgürten: a. kažuoku.

Avots: EH I, 145

atjuôzt [li. atjúosti],

1) tr., ab-, los-, entgürten:
juostu, zuobinu;

2) intr., eiligst ankommen:
sumpurnis atjuozis LP. VI, 485. Refl. -tiês, sich abgürten.

Avots: ME I, 163

‡ atklejuôt, umherirrend, sich herumtreibend ankommen: žīds atklejuojis atkal uz šuo pusi Siuxt.

Avots: EH I, 148

atvẽjuôtiês Siuxt, = atvẽztiês ("saslieties sišanaï): puisis atvējuojies, kā vilkt savam pretiniekam.

Avots: EH I, 180

‡ atzvejuôt fischend hergelangen: a. pa upi līdz šejienei.

Avots: EH I, 182

‡ āzjuõmele Franeab. "tukša te̦lpa uz ē̦kas augšas pašā pažuobelē".

Avots: EH I, 196

‡ bul˜vjuôtiês AP., läufisch sein (von Schafen gesagt).

Avots: EH I, 252

cebru juosta "?"BW. 13195; vgl. cē̦bru und cē̦dru juosta.

Avots: ME I, 367

daijuoties, zweifeln, bei sich anstehen Elv., schwanken [daĩjuôtiês Daiben] L.; [mit -aij- ist vielleicht -aj- gemeint].

Avots: ME I, 430

[dajuôt Druw. "tanzen (dejuôt)".]

Avots: ME I, 433

‡ dajuôtiês "schwanken": nāc ātrāki! ... kuo tur vēl dajuojies? Janš. Dzimtene IV, 334.

Avots: EH I, 303

[dajuozt Drsth., schnell hinzulaufen.]

Avots: ME I, 433

dējuolis, dējelis,

1) das Söhnchen
Ruj. n. U. (zu dēt, saugen);

2) s. dẽjala.

Kļūdu labojums:
Ruj. = Erlaa

Avots: ME I, 462

dejuôt, Subst. dejuotājs: dejuotāja kumeliņu BW. piel. ² 15850, 3 var.

Avots: EH I, 314

dejuôt, intr., tanzen: līdz pusdienai pavadīja laiku dzieduot, dejuojuot. Subst. dejuotājs, der Tänzer.

Avots: ME I, 453

‡ dêjuote ² vista Dunika, eine Eier legende Henne.

Avots: EH I, 318

‡ dējuots Daugmale, = dêjîgs (li. dėjìngas): ...tad izpe̦rē̦tie cāļi būs ļuoti dējuoti. Umbildung des part. prs. act. von dêt (vgl. vāruots)?

Avots: EH I, 318

‡ divejuos (loc. zu diveji unter divēji) Kaltenbr., = divatā.

Avots: EH I, 323

‡ dižajuôs iziet Dunika, OB., Rutzau, sich blamieren (übertreibend oder renommierend): stāstīja, stāstīja, līdz izgāja d.

Avots: EH I, 324

‡ dumjuôtiês, Dummheiten reden oder machen Bers., Dunika: dumjuojuoties ar tē̦vu,... e̦smu... iemācījusies tiepties Janš. Dzimtene II ² , 12.

Avots: EH I, 342

dumpjuôt,

1): pē̦rkuons dum̃pjuo (=rūc) Blieden; ‡

2) aufrütverisch sein
Für. I.

Avots: EH I, 342

dumpjuôt, Lärm machen Karls. [Refl. dum̃pjuôtiês Nigr., sich empören.]

Avots: ME I, 515

dzejuojums ,* ein poetisches Erzeugnis.

Avots: ME I, 540

dzejuolis ,* ein (lyrisches) Gedicht Kronw.

Avots: ME I, 540

dzejuôt ,* dichten. Refl. -tiês. von sich selbst ergeben, unwillkürlich entstehen (von einem Gedicht): dzejuojas dzejas par vientulību Vēr. I, 743.

Avots: ME I, 540

dzīparjuosta, ein Gurt aus Wollgarn BW. piel. ² 4566.

Avots: ME I, 557

‡ gãjuôts, in der Verbind. g. zirgs Heniņ "= galējs zirgs".

Avots: EH I, 389

‡ *gaujuôt "?": dziedāšana, gaujuošana un trakuošuņa Lenz Spred. grām. v. J. 1764, S. 1483.

Avots: EH I, 387

‡ grãvjuôt, = grãvuôt.

Avots: EH I, 401

gŗãvjuôt (unter grāvuôt ): auch Dunika; gŗāvjuotu dižceļu Janš. Mežv. ļ. I, 91.

Avots: EH I, 414

grīztaiņa juosta, gedrehter Gürtel Bielenstein Holzb. 422. grīztaiņš me̦tums, ein Muster RKr. XVII, 32.]

Avots: ME I, 658

‡ ìedejuôt;

1) hinein-; hereintanzen;

2) durch Tanzen einweihen:
labi ie. Krūtaiņu jaukuo istabu Janš. Mežv. ļ. II, 379. Refl. -tiês, sich im Tanzen einüben.

Avots: EH I, 508

ìedzejuôtiês ,* ins Dichten hineinkommen: iedzejuojies dzejnieks MWM. VII, 37.

Avots: ME II, 12

ìejuodinât: "(einen ermüdeten Menschen) aufmuntern, erheitern" Renzen.

Avots: EH I, 517

ìejuodinât A. XIV, 2, 314 (aus Serben) "?" [In Ottenhof und Marzenhof bedeute es: uzmudināt (man ar gribas ēst: viņš mani iejuodināja); in Ronneb. - Illusionen einflössen: iejuodinājis bē̦rnu uz tirgu un nu vairs nelaiž Wenden. kad bē̦rnus iejuodina ("satrakuo, ieskubina"), tad ilgi tie nevar aprimties Nötk.].

Avots: ME II, 23

iejuõkuôtiês: Cieba tad iejuokuojās, ka viņa arī gribē̦tu tapt ... Janš. Līgava 1, 503.

Avots: EH I, 517

ìejuõkuôtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) anfangen zu scherzen.

Avots: ME II, 23

[iejuoma (der obere Rand der juõma 1 MSil.]

Avots: ME II, 23

[iẽjuõms,

1) eine Flusskrüssung:
upes iẽjuomā Morizberg.] smilšainem iejuomiem izruotātu krastu MWM. IX, 455;

[2) = ieruoza Fest.].

Avots: ME II, 23

‡ ìejuõņuôt, herein-, hineinghloppieren: raitinieki iejuoņuoja sē̦tā Dunika.

Avots: EH I, 517

iejuosta,

1) eine gürtelförmige Vertiefung:
bumbiņas veidu ar ne visai dziļu iejuostiņu ap vidu A. XXI, 442;

[2) "ein zu w eben angefangener Gürtel"
Baltinov].

Avots: ME II, 23

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu; ‡

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517

ìejuozt, umgeben, einhüllen: ūdeņi iejuozti nakts tumšajā... samtā Druva I, 220.

Avots: ME II, 23

ìeklejuôt, umherirrend hereinkommen resp. hineingehen.

Avots: ME II, 27

[ìekrejuôt Ruj., = iekraistīt.]

Avots: ME II, 30

ielejuots, niedrig, gruftig: ielejuota tā zemīte BW. 34194.

Avots: ME II, 37

ìemãjuôt, seinen Wohnsitz haben: ķēniņam ir nuolādēta pils, kur ve̦lns iemājuo LP. VI, 441. tur dzīves pe̦lē̦kums un trūkums iemājuoja MWM. VII, 575. Refl. - tiês, seinen Wohnsitz nehmen, sich ansiedeln: ve̦lns iemājuojies rijā LP. VI, 170.

Avots: ME II, 43

ìesejuôtiês,

1) "?": viņa iesejuojās savā istabā B. Vēstn.;

2) [ähnlich werden:
dē̦ls tē̦vā (tē̦va sejā) iesejuojies (?) Wenden].

Avots: ME II, 62

ìevējuôtiês, sich in Schwung bringen, in Schwung kommen.

Avots: ME II, 88

[ìezvejuôt,

1) fischend erlangen:
ej, iezvejuo zivis!

2) einkollektieren:
cik tad šuodien iezvejuoji? Salis.]

Avots: ME II, 92

‡ izdejuôt, = izdañcuôt. Refl. -tiês, = izdañcuôtiês: izdejuojuos... de̦nkti Janš. Mežv. ļ. II, 164. ieradās uz izdejuošanuos Līgava I, 314.

Avots: EH I, 441

[I izjuõdinât Nigr., jem. schimpfend "juods" nennen.]

Avots: ME I, 746

II izjuodinât, ‡

4) im Frühjahr (während das Vieh noch nicht beständig auf die Weide getrieben wird) das Vieh für eine kurze Zeit hinauslassen, damit es sich im Freien austummeln kann
AP.

Avots: EH I, 452

II izjuodinât, tr.,

1) ausspüren (Diebe)
Bergm.;

2) auseinandertreiben
U.;

3) ["izkaitināt, izjuodinājis Serben n. A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 746

izjuõkuôt, tr., aus -, durchnarren, foppen, vexieren: nuoduomāja muļķīti izjuokuot LP. V, 367. Refl. - tiês, Narrheiten, Possen treiben, scherzen, tändeln: vēl dažādi izjuokuojušies un izdziedājušies, brauca ar nuocirstiem kuociņiem uz mājām BW. I, 187. Subst. izjuokuojums, das Auslachen, Foppen: saimnieks sāka dusmuoties uz Jupi par tādu izjuokuojumu LP. VII, 831.

Avots: ME I, 746

[izjuõmuôt, auskerben: i. kuoku Schujen, SErben, Drobbusch u. a.;] izjuomuots, ausgebuchtet, buchtig: izjuomuotas lapas Konv. ² 2409. [upei izjuomuoti krasti; izjuomuota sedzene Kurs., Tadaiken.]

Avots: ME I, 746

‡ izjuonêt, eine Zeitlang, eine Strecke (zur Genüge) laufen: i. kādu riņķi uz ledus Neugut.

Avots: EH I, 452

izjuôzt,

2): still und heimlich hin ausgehen
Frauenb.

Avots: EH I, 452

izjuôzt (li. išjústi),

1) tr., ab -, entgürten,
gew. atjuozt;

2) intr., hinaus -, herauseilen:
viņš tad izjuoza pa durvīm laukā Blaum. Refl. - tiês, sich ab -, entgürten: prāvs vīrs alu dzēra, izjuozies vēderiņu BW. 20006.

Avots: ME I, 746

izklejuôt, tr., durchwandern, durchstriefen: uotru dienu mēs izklejuojām visu pilsē̦tu Druva I, 75. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss umherstreifen: mednieks izklejuojies pus˙dienu pa laukiem Ahs.

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 752

izmeĩjuôt, tr., mit Maien schmücken: es būtu savu sē̦tasvidu ar meijām izmeijuojuse BW. 14092, 1.

Avots: ME I, 770

izstraujuôt, intr., hervorströmen: avuots izstruajuoja nuo klints aizas Dr.

Avots: ME I, 806

‡ izvâjuôt ² Seyershof, = izvājêt: pa ziemu izvājuojis, nevar vasarā ne˙kuo strādāt.

Avots: EH I, 494

‡ izvejuôt Tirsen n. RKr. XVII, 85, mit einem Besen flüchtig ausfegen (?).

Avots: EH I, 494

izvẽjuôt, ‡

3) blasend abkühlen
(izpūst, izsaldēt) Bērzgale: vējš izvējuojis ustabu.

Avots: EH I, 495

izvẽjuôt, tr.,

1) auslüften, auswindigen, ausschwingen:
sagulušu sienu, drēbes. izkuli visu labību, izvējuo arī LP. VII, 787;

2) sausu izvējuot, durch hervorgebrachten Wind trocken machen:
izvējuojiet ar sprārniem man šuo jūŗu sausu LP. VI, 549. [izvējuot putraimus Arrasch. Refl. - tiês, sich auslüften: izgāju ārā izvējuoties Jürg. lai siens izvējuojas Lis.]

Avots: ME I, 827

izzvejuôt, tr., ausfischen: līdaku LP. VII, 1297; upi. es izzvejuoju ar gaŗu kārti drēbes A. XX, 726. Refl. - tiês, zur Genüge fischen: vienreiz ve̦cais zvejnieks e̦ze̦rā izzvejuojas cauru dienu; neķeŗas ne+kā LP. IV, 136.

Avots: ME I, 832

‡ jibjuõns NB. "nekrietns cilvē̦ks" (ein Schimpfname).

Avots: EH I, 565

juõ,

2)

a): gaŗa juõ gaŗa Dunika. juõ agri Perkunen;

b): tās lapas, kas aizpē̦rn, juo aizpē̦rn un juo juo aizpē̦rn (d. h. vor 4 Jahren)
nuobira Janš. Mežv. ļ. 1, 59. ne citu vasar, ne arī aizcitu vai juo aizcitu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 113;

d): lai nu juo, wenn auch
(aus einem handschr. Vokabular);

4): juo˙diên ² (mit jedem Tag)
palieku nespēcīgāks Stenden. substan- ME. II, 124a, Zeile 22 v. u. durch "kompara-" zu ersetzen.

Avots: EH I, 570

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

juob [li. juobà], durch - b(a) verstärktes juo Manz. Post. III, 160.

Avots: ME II, 125

juõbt: auch AP., Schujen.

Avots: EH I, 570

juôbt [C., N. - Peb., Salis, Wandsen], - bju, - bu, intr., laufen: juob nu pruojām Smilt., Bers., Erlaa, N. - Schwanb. [Reimwort zu luôbt; wohl aus luobt und juozt kontaminiert.]

Avots: ME II, 125

juõcĩba, die Scherzhaftigkeit, Spasshaftigkeit.

Avots: ME II, 125

juõcîgs (li. juokìngas "spasshaft"): viņa ir tāda juocīga - vienmē̦r juokuojas Frauenb.

Avots: EH I, 570

juõcîgs, spasshaft, komisch: viņš ļuoti juocīgs. cik tas juocīgi!

Avots: ME II, 125

juõcinieks Spr., ein Spassvogel.

Avots: ME II, 125

‡ jùocis ² Sonnaxt; ein merkwürdiger, etwas lächerücher Mensch od. ein solches Tier: īsas biksītes, bez kre̦klu, tāds kâ j˙!

Avots: EH I, 570

‡ juocîtiês Tirs., = juõkuôt(iês).

Avots: EH I, 570

I juõču: juõ˙ču Kal., OB., Rutzau; j. prāvi rudzi vorzüglich lang gewachsener Roggen Diet. sajukšanai vajadzēja rasties, un j. juo tie arāji sāka kustēt L. Av. 1850, № 14.

Avots: EH I, 570

I juõču, um so mehr noch, nun erst recht: tas būtu juoču labi, das wäre gerade erst recht gut N. - Bartau n. Biel. II, 371. juo ātrāki, juoču (juo) labāki Dr. [juo˙ču (noch) labāks Dunika.] Vgl. li. juočiui "noch viel mehr".

Avots: ME II, 125

[II juõču, wenn: juoču viņa nenāk, meklē citu meitu! Nigr. n. Janš.

Avots: ME II, 125

juodene: "eine gewisse schwarze Beere" Wessen.

Avots: EH I, 570

juodene, Bilsenkraut (hyoscyamus niger) RKr. III, 70.

Avots: ME II, 125

juõdinât [Serben, juôdinât Trik.], jem. zu etwas antreiben, an etwas erinnern Karls.: [kam tu bē̦rnu juodini? Serben].

Avots: ME II, 125

‡ juodisks, teuflisch: viņas ... bija .. juodiski skaistas Pumpurs Raksti I, 385.

Avots: EH I, 570

juodruociņa, Orchis Karls.; [juoda ruoka Alswig.]

Avots: ME II, 125

juõds,

2): ej pie juoda...! BW. 9607. juodi kaunas, vom Nordlicht
Warkl.; ‡

3) ein Jude
Elger Dict. 672., Günther Altle. Sprachd. I, 98. - In den Bedd. 1 und 2 von Wood Post-conson. w 18 zu ai. yādas- "ein im Wasser lebendes Ungeheuer" gestellt.

Avots: EH I, 570

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds ² Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125

juodž, juodžu [L.], je mehr und mehr: sals un aukstums atstāj mūs, saule juodž juo silta būs Neredz. Indriķis. Vgl. juoču.

Avots: ME II, 125

juodzinât, tr.,

1) wecken:
bē̦rnu Serb., Bers., Nötkh.;

2) juodzināt augšā, kund tun Ruj. n. U.

Avots: ME II, 125

juogi, Nordlich L. [Wohl aus juodi und baigi kontaminiert.]

Avots: ME II, 126

‡ juõkainĩba Veselis Saules kaps. 7, die Spasshaftigkeit.

Avots: EH I, 570

juõkaîns: man tâ juokaiņi, mir ist so sonderbar Siuxt. paliek juokaini ap dūšu Sonnaxt.

Avots: EH I, 570

juõkaîns, spasshaft, komisch: juokaina valuoda Siuxt. tas izklausās juokaini Drsth.

Avots: ME II, 126

juokât(iês), s. juõkuôt(iês).

Avots: ME II, 126

‡ juokāti, Adv., komisch, merkwürdig Borchow.

Avots: EH I, 570

juokât(iês), s. juõkuôt(iês).

Avots: ME II, 126

juõkdaris (li. juokdarỹs), der Spassmacher: juokdaŗi sēdēja pie galda Latv. [Bei Janš. DZimtene ² III, 13 dafür (ein Litunismus) juokdirbis.]

Avots: ME II, 126

juõkluga ,* juoku luga, die Posse, der Schwank, das Lustspiel.

Avots: ME II, 126

juõkmanis, ein Possenreisser, Firlefanz: viņš liels juokmanis.

Avots: ME II, 126

juõkmĩlis, Liebhaber von Scherzen, Spässen RA.

Avots: ME II, 126

juõkuôt (li. juokúoti), juõkât, - ãju, intr., scherzen, spassen: viegli, viegli viņa skraida, tērzē, juokuo, jautri smaida RSk. II, 172. Refl. - tiês, schkerzen. Possen treiben; charmieren, schäkern: puiši juokuojas ar meitām. Subst. juõkuôtãjs, der Spassvogel, Schäkerer; juõkuôšanās, die Schäkerei.

Avots: ME II, 126

juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. ² 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]

Avots: ME II, 126

‡ joksis Salisb. "?".

Avots: EH I, 565

‡ joksîtiês, albern, tollen, toben Seyershof: puikiem vajag j., kamē̦r vēl laiks (= kamē̦r nav jāiet skuolā).

Avots: EH I, 565

juõkugaîlis, juokupẽteris, der Spassvogel: tur bijis viens labs juokupēteris JU., LP. I, 184.

Avots: ME II, 126

‡ jùoļaudis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82, das Gesinde (die Leute) des benachbarten Bauernhofes.

Avots: EH I, 570

juõle,

1): galu pakulas j. stiprākas Frauenb.; ‡

2) = kaût I 3: j. apavu nav, tad varēja nuotīrīt kājas Frauenb.

Avots: EH I, 570

juõle [Nigr.], juola, juolei, juoli, dient wie juo zur Steigerung des Adjektivs, Adverbs, Verbs und Substantivs, - noch mehr, umso mehr: silta mūsu istabiņa, bē̦rza malku kurinuot, juola silta, juola jauka (Var.: vēl siltāka, vēl jaukāka), kad māmiņa istabā BW. 3243. juo tie ļaudis paši me̦lli, juole me̦lli (Var.: vēl me̦llāki) kumeliņi BW. 18217 (Frauenb.). esi diža, dē̦lu māte, meitu māte juolei (Var.: juo vēl) diža 23611, 6 (Zirau). taisāt, tautas, augstas klētis, juole augstas (Var.: vēl augstākas) pažuobeles BW. 24221, 5. tā vasaru juoli balta (Var.: juo baltāka) 11439 (Kabillen). tas raudāja juola gauži 17452. šim bij grūti, tam bij grūti, ganiņam juole grūti 29273, 5. lūgtas kūmas, lūgtas kūmas, juola lūgta ve̦ca māte 1437 (Erlaa). traka meita piedzē̦ruse, juole traka (Var.: vēl trakāka) nedzē̦ruse 12412 (Bers.). badu, badu Jānīt[i]s nāca, juole badu (Var.: vēl badāku) Pēterīt[i]s 33031. prieka būtu māmiņai juole prieka līgavai 1876 (Lubn.). [Zu - le, - la, s., Le. Gr. § 590.]

Avots: ME II, 126

I juõma,

1) eine tiefe, einschiessende Stelle im Wasser
A. Leitāns (in einem handschriftl. Vokabular): viņš juomā savu galu dabūjis: ‡

5) "?": diena riest pie debess juomas (Horizont ?)
platās Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 570

I juõma,

1) (juoms Libau), die Tiefe zwischen zwei Landbänken Rojen, eine Tiefe zwischen Untieen Majorenhof,
U., Nogallen; [juomiem ("mit Vertiefung") grāvi rakt Blieden, Treiden];

2) versumpfte Niederungen, welche sich parallel dem Meeresstrande hinziehen und voneinander durch sandige, meist bewaldete Erhöhungen getrennt werden;

3) die Meererenge
L.: pie burvīgi jaukas juomas Janš. tâ kâ bangu kultā juomā dzīvē draud visiem puosts Plūd. kuršu juoma *, das Kurische Haff. [zemes juoma, die Landenge Wid.;

4) "eine kleine Wiese zwischen Feldern"
Stuhrhof; "eine kleine Schlucht" Valgale. - Aus liv, juom "tieferes Wasser zwischen Landbänken"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 126

[II juõma, meist juõmiņa "die Innenseite des Ellbogens" Bauske.]

Avots: ME II, 126

[III jùoma "Ahnung"(?): man ne juomas nebij Smilt.]

Avots: ME II, 126

[juõmaîns, = ruobains: šis lauks ļuoti juomains Stuhrhof.]

Avots: ME II, 127

‡ jùomàte ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 82, = šuomāte.

Avots: EH I, 570

[I juomiem, im Gallop, juoņiem: zirgs skrēja juomiem Salis.]

Avots: ME II, 127

[II juomiem "schichtweise, kārtām": grāvi rakt juomiem Warkl.]

Avots: ME II, 127

[juomis, die Weile, die Zeit: tamā juomī, zu der Zeit, in dem Augenblick Beversh. juõmiem Ruj. (kann hier auf * juomjiem zurückugehen), mit Unterbrechungen, juoņiem: vakar vējš pūta juomjiem. - Vgl. juonis.]

Avots: ME II, 127

I juomis: auch (mit ùo ² ) Sonnaxt; juomu juomiem, von Zeit zu Zeit Sonnaxt.

Avots: EH I, 570

[II juomis U., = juõma I.]

Avots: ME II, 127

[III juomis (?) Wallhof, ="jumis".]

Avots: ME II, 127

I juoms, ‡

4) das Becken, Bassin (eines Flusses):
Salacas ūdeņu j. uzņe̦m sevī gan˙drīz visus Valmieras apriņka ziemeļdaļas ... ūdeņus Melnalksnis Mazsalaca 10:

Avots: EH I, 570

[I juoms,

1) = ruobs: izpļāvis pļavu juõmu juõmiem Stuhrhof (vgl. auch juoma I);

2) eine Flusskrümmung:
tai juomā labi ķeŗas zivis Schönberg;

3) "Gegend
(apgabals, apvidus)" Serben.]

Avots: ME II, 127

II jùoms ^2, ‡

2) eine gewisse Menge
("apjuoms, vairums") Dunika (mit uõ): nuopļāva vienu juomu Dunika. viens jùoms ² ("daļa") jumta jau uzjumts Meselau; "eine unbestimmte Menge" Nauksch. (mit uõ ).: sniegs nāk juomiem. Vgl. juomiem II.

Avots: EH I, 570

[II jùoms ² Warkl., = puosms, der Halm von einem Knoten bis zum andern.]

Avots: ME II, 127

III juoms (unter juõma I

1), 1): Sandbänke im Meer
Perkunen; ‡

2) niedrige Stellen zwischen den Dünen
Schlock n. BielU.; = juõma I 2 Kaugurciems: juomam virsū tādas dūnas uzce̦ltas; vietām tāds kâ bezdibe̦ns - nav ne˙maz pamata apakšā; ‡

3) ein steiles Ufer, gegen das Welten anprallen"
(mit uõ ) NB.

Avots: EH I, 571

‡ IV jùoms Smilt., = uôma 1: tam ne˙maz nav juoma. juomiņ, nāc mājā!

Avots: EH I, 571

juõņaîns, juonaiņš, juõnîgs, stürmisch, eilend, schnell: viņš redzēja juoņainu cīņu pilnu dzīvi JR. III, 55. kaķis, tuo dzirdē̦dams, juonīgi skrej Etn. II, 62. juonīgi aizsita aiz sevis durvis Purap. citreiz sāpes palika tik niknas, juoņainas Vārds 1913, S. 49.

Avots: ME II, 127

[juonêt, - ēju, schnell laufen Neugut.]

Avots: ME II, 127

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127

‡ jùonît ² Saikava, -ĩju, = juonêt.

Avots: EH I, 571

‡ juonuôt "rüde behandeln (brammēt)" Diet.: j. zirgu.

Avots: EH I, 571

juõņuôt, intr., galoppieren, dahineilen Plm., [Salis], Ahs.: zirgs juoņuo pa lauku. me̦lni mākuoņu bari trakām drūzmām juoņuoja pa debesīm Saul. duomas viņam pa galvu juoņuoja MWM. VII, 891. Subst. juõņuôtãjs, ein guter Läufer: ši s zirgs vare̦ns juoņuotājs.

Avots: ME II, 127

juõ pruôjãm: juô˙pruõjâm ² Dunika.

Avots: EH I, 571

juõ˙pruojãm, noch fernerhin, noch weiter: skuoluotāji sarunājas juo˙pruojām ar savu viesi Kaudz. M. 9.

Avots: ME II, 127

[jora "Lärm". Gesprochen mit o nicht nur im hochle. Selburg (vgl. jara dass.), sondern auch in Rujen. Aus estn. joru "Gebrumme, leeres Geschwätz"?]

Avots: ME II, 114

‡ jore Riga, Schlock, = jora.

Avots: EH I, 565

‡ *jorģene, eine Blume (die Georgine?): skaistas maguonītes, juo skaistākas jorģenītes BW. 4512, 3.

Avots: EH I, 565

juosbārzdītis [?], ein Epith. des Hasen in einem VL.: jāj zaķītis juosbārzdītis BW. p. 2520.

Avots: ME II, 127

‡ juõska Frauenb. "liebkosende Bezeichnung für ein kleines Mädchen, das eben das Gehen lernt".

Avots: EH I, 571

juôsla [Ronneb.],

1) ein gürtelartiger Streifen:
juoslām vien, dze̦lte̦na un sarkana, bija pilna pļava vizbuļu Brig. šinī tīrumā zeme juoslām Bers. mājas izdalītas juoslām Sessw. cūkai juosla ap vidu; juoslas cūka, ein Schwein mit einem gürtelartiger Streifen um die Mitte Paul.;

2) * die Zone, der Erdgürtel;

3) n. Preip. 36 - Regenbogen.

Avots: ME II, 127

juôslaîns: juoslainus (sc.: brunčus) Brigadere Dievs, daba, darbs 164.

Avots: EH I, 571

juôslaîns, gestreift, buntgestreift, mit gürtelartigen Streifen versehen, getigert: juoslains vepris Bers., Serb., Nötk., A. - Rahden, Gaw.

Avots: ME II, 127

‡ juosle "eine weisse Kuh, deren Vorder- und Hinterteil dunkel ist" Bartau.

Avots: EH I, 571

juôslene,

1) ein Schwein mit einem gürtelartigen Streifen um die Mitte
A. - Rahden;

2) Regenbogenhaut
Preip. 36.

Avots: ME II, 127

juôslẽ̦ts [PS.], gestreift: juoslē̦ta cūka U., [Ronneb., Smilt.]

Avots: ME II, 127

juôslis: auch (mit uô ² ) Siuxt (hier auch: juôšļa ² čūka).

Avots: EH I, 571

juôslis, ein gestreiftes Schwein Spr., Katzd.

Avots: ME II, 127

juôsls: auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 66, 73, (mit uô ² ) NB.

Avots: EH I, 571

juôsls, gestreift, mit einem gürtelartigen Streifen versehen: juosls sivē̦ns, kuŗam abi gali me̦lnā vai baltā, bet vidus baltā vai me̦lnā spalvā Katzd., Nerft.

Avots: ME II, 127

juosma, juosms, juosmenis Wid. (vgl. li. juosmuõ), juosminis, der Gurt: pieruote - sieviešu kre̦kla apakšdaļa zem juosmiņa nuo rupja aude̦kla Etn. II, 17. nuobridies līdz juosmai (= juostas vietai) Naud.

Avots: ME II, 127

juosmenis (unter juosma); cirps tev piemiegts pie juosmeņa Azand. 32. iegrimdams sniegā ... līdz juosmenim A. Grīns Dvēseļu putenis II, 86.

Avots: EH I, 571

I juosmîgs, aufmerksam, wachsam: juosmīgs zirgs Spr.

Avots: ME II, 127

[II juõsmîgs, sonderbar: j. cilvē̦ks Ruj.]

Avots: ME II, 127

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle); ‡

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571

juôsta (li. júosta), der Gürtel; ceļa juostas,

1) Strumpfbänder;

2) Gürtel, die die Braut auf dem Wege verschenkt
U.; bē̦rna juosta, juostiņa, ein Wickelband Bers., Serb. Im VL. wird vielfach ķēdes od. ķēžu juosta gerühmt: man pazuda ķēdes juosta BW. 5678. Vgl. juôzt.

Avots: ME II, 127, 128

juôstaîns: juostaini lindraki Zvirgzdine.

Avots: EH I, 571

juôstaîns, gestreift: juostains sivē̦ns Adsel, Nötk., Gaw.

Avots: ME II, 128

‡ juoste, = juôsta: acc. plur. juostes BW. 5227, acc. s. juosti 33827 var. (aus Edwalen und Rönnen); par juostes aušanu Kundziņš Smiltene 36.

Avots: EH I, 571

‡ *juostêt, zu erschliessen aus ‡ àizjuostêt.

Avots: EH I, 571

juôstît, windeln: bē̦rnu Spr., Lautb.; [juostīšana, das Gürten Für I.]

Avots: ME II, 128

juôstniẽks, der Gürtelmacher Manz.

Avots: ME II, 128

‡ jostrība, die Munterkeit, Lebhaftigkeit Segew.

Avots: EH I, 565

[jostrs "lebhaft" Salis; = jausmīgs Lems. n. U.]

Avots: ME II, 114

juostrs [vielleicht mit o statt uo], aufmerksam: juostrs braucējs, kas ne˙kad neiebrauc gŗāvī Gaw. n. A. XV, 1, 495; [vgl. jostrs].

Avots: ME II, 128

‡ juosts "Brustriemen, Gehänk", zuobiņa j. "Degengehänk" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gehänk").

Avots: EH I, 571

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

‡ jùotē̦vs ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82, = šùotẽ̦vs.

Avots: EH I, 571

[I juozêt, schlagen Wid.]

Avots: ME II, 128

II juozêt, weit gehen, laufen, eine weite Strecke zurücklegen Druw.

Avots: ME II, 128

‡ III juôzêt Saikava "viel essen": puikas sāka ābuolus j.

Avots: EH I, 571

‡ IV juôzêt Warkl. "(aus)lachen".

Avots: EH I, 571

juôziẽns, ‡

2) der Schlag
Warkl.: j. pa ausi (pa zuobiem); eine Tracht Prügel: de̦nktu juozienu tu esi pelnījuse Janš. Līgava I, 93.

Avots: EH I, 571

juôziẽns, der Lauf: tas tik bij juoziens, kamē̦r braucēju panācu Ahs.

Avots: ME II, 128

juôzîgs flinx, fix: juozīgs puika Lautb.

Avots: ME II, 128

[juõzis Nigr., ein Ferkel mit einem Querstreifen über dem Rücken.]

Avots: ME II, 128

juôzît, - u, - ĩju, tr.,

1) prügeln:
dievs sāka pūpēžus juozīt LP. VII, 1179. juozi pa muguru!

2) schnell laufen
Mar. n. RKr. XV, 116.

Avots: ME II, 128

I juôzît,

1): viņš tevi juozīs bez žē̦lastības Janš. Līgava I, 93; ‡

3) zur Bezeichnung einer intensiven Tätigkeif überhaupt:
viņš juoza (mäht, schreitet aus usw.) tâ, ka ne līdzi tikt Mar.

Avots: EH I, 571

‡ *II juozît (erschlossen aus ‡ apjuozît und ‡ atjuozît ), = juôzt 1.

Avots: EH I, 571

juozĩte, die Flinke, Schnelle: tā skuolniece ir juozīte: viņa katru pirmdienu pirmā atnāk Gaw. n. A. XV, 1, 495.

Avots: ME II, 128

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571

juozminis,

1) auch Wessen, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 175; Auleja, Domopol, Kaltenbr., Nautrēni, Salwen: jis tievs juozminī Nautrēni. viņai juozmiņa pa˙visam nav - vienmuka Gr.-Buschh. biksēm plats j. (die Hosen sind um die Taille zu weit)
Salwen; ‡

2) der Riemen, Gurt
Domopol, Nautrēni.

Avots: EH I, 571

[juozminis Nerft "juostas vietÄ; vgl. juosminis.]

Avots: ME II, 128

juôzt,

2): auch Kaltenbr., Warkl.;

3): auch Kand., Saikava, Siuxt, laufen
AP., Olai, schnell laufen Kaltenbr.: uzsaucuos virsū, lai tur neiet, bet nu juož te Siuxt.

Avots: EH I, 571

juôzt, - žu, - zu (- du Dond.),

1) gürten:
kam, bāliņ, juostu juozi, kam nejuozi zuobentiņu BW. 13722. trīskārt Laima juostu juoda (st. juoza) apkārt manu augumiņu BW. 1221;

2) hauen, schlagen:
juoz tam nelietim par ādu Ahs.;

3) intr., sich eilig begeben;
kur tad tik ātri juozi? un juozis uz mājām pēc cirvja LP. IV, 66;

[4) fallen
Lettg. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich gürten:
viņš juožas zuobe̦nu ap gurniem; sich anstrengen Hr. [Das z hier (wie in li. dial. juozė´ti "juoséti" und juozmuõ "juosmuõ") für altes s (St. schreibt noch juosu, juosīšu, aber auch juožu!), vgl. li. júosiu "umgürte", aksl. pojasъ "Gürtel", gr. ζωστός, av. yāsta - "gegürtet" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 108 f., Zubatý BB. XVIII, 249, Boisaq Dict. 312, Berneker Wrtb. I, 449.]

Avots: ME II, 128

juozupausis, ein Vermummter, ein Umgürteter: mazais Jēcītis iztaisījies par juozupausi Gaw. juozupausis, kas lieliski savilcies un sajuozies Stockm.

Avots: ME II, 128

juozups,

1) = juozupausis Gaw.;

2) ein Schimpfwort.

Avots: ME II, 128

juožus, jem., der auf eine drollige und lächerliche Weise (z. B. zu hoch oder zu niedrig) den Gurt um den Pelz gebunden hat: tad nu ir juožus! Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME II, 128

kãjuop, auf die Beine: tad viņš kājuot ceļ Manz. un Jē̦kabs metās kājuop, da hub Jakob seine Füsse auf I Mos. 29, 1. kājuop celties, sich auf die Beine aufrichten Manz.; kājuop mesties, die Flucht nehmeen Manz. (Veraltet). S. kājuop und [Le. Gr. § 558].

Avots: ME II, 189

kãjuôt, intr., schreiten, wandern: tālāk kājuot briedis Druva I, 622. priesteŗi ar krustiem kājuoja nuo vienas vietas uz uotru Vēr. II, 185. Subst. kãjuôtãjs, ein guter Fussgänger, ein Läufer: [kāds kājuotājs! (von einem Pferde) Janš. Dzimt. ² I, 93].

Avots: ME II, 189

‡ kãjuotnē (loc. s.),

1) zu Fuss
Tirsen: sauc savu braucēju vai paliec k˙! Ciema spīg. 116;

2) k. būt "im Schwunge, allgemein angewendet, gebraucht sein"
Diet.

Avots: EH I, 600

kãjuôts: auch Neugut n. BielU., Frauenb., Golg., Laidsen.

Avots: EH I, 600

kãjuôts [li. kajúotas Kurš.], flinke Beine habend: viņš ir labi kājuots Purap. kājuots ir tāds, kas ļuoti viegls uz kājām, kas labs skrējējs. mums ir ļuoti kājuots zirgs, iet kâ vējš Nigr.

Avots: ME II, 189

klajuôtiês, ‡

2) "lichter (undichter) werden"
Schwitten: mežs sāk k.

Avots: EH I, 608

klajuôtiês, sich entwölken Spr. [Zu klajš]

Avots: ME II, 210

klajuotne ,* die Fläche: sniega klajuotnes, Eisflächen Poruk. sausa, ce̦lmaina klajuotne MWM. VI, 420.

Kļūdu labojums:
klajuotne* = klajuotne

Avots: ME II, 210

‡ klejuons Lems., Smilt., = klejuonis; klejuons Seyershof, jem., der in seinen Gedanken und bei der Arbeit unstet ist.

Avots: EH I, 614

klejuôt, intr., herumschlendern, umherirren, umherziehen: viņš klejuoja pa lauku Vēr. I, 829. un skats klejuo tam tālumā B. Vēstn. Subst. klejuôšana, das Umherirren; klejuôtãjs, der Herumtreiber, Vagabund, der Nomade. [Vgl. li. klejóti "блуждать".]

Avots: ME II, 221

‡ klèpjuos ² skriet Auleja, galoppieren.

Avots: EH I, 616

klèpjuot, ² [galoppieren (vom Pferd) Warkl.]; schnell die Füsse hoch hebend gehen Tirs.

Avots: ME II, 224

I klèpjuôt ² : mit grossen Schritten gehen Druw.

Avots: EH I, 616

‡ II klêp[j]uôt ² Alschw. "(Heu) in klēpji 2 zusammenlegen". Zur Bed. vgl. auch pieklēpjuôt und ‡ àizklēpjuôt.

Avots: EH I, 616

klijuonis, jem., der umherirrit Mag. XIII, 2, 63 [hier mit ī geschrieben].

Avots: ME II, 226

‡ II klijuonis "ein gewisser Raubvogel" Smilt.

Avots: EH I, 617

klijuôt, = klejuôt: uz kalniņa šņācuošas egles, kur vientul[i]s klijuoja apkārt A. I, 85.

Avots: ME II, 226

krejuoklis,

1) der Schmantloffel
Lind. n. U.;

2) das Getreidesieb
Karls.

Avots: ME II, 271

krejuôt, intr.,

1) schmänden, abrahmen:
kreimu;

2) sieben, windigen
Karls.;

3) fegen:
vecenes, gaŗām sluo, tām bruņuojušās, bez žē̦lastības krejuoja pie malas... papīrīšus Skuju Fridis. Refl. -tiês, gut vorwärts kommen (namentl. beim Mähen Kurl. n. U.); sich vordrängen Oppek. n. U. [Zu kriet; zur Bed. 2 vgl. osorb. kŕida "Sieb" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 615.]

Avots: ME II, 271

krejuotava "der Ort, wo die Sahne zusammengeführt wird" RA.

Avots: ME II, 271

‡ leĩjuôtiês Segew., albern, Unfag treiben.

Avots: EH I, 731

‡ lejons Lems. "ein grosser, fauler Mensch".

Avots: EH I, 732

lejuôts Oknist, = lejaîns.

Avots: EH I, 732

mãjuôklis: sunim labs m. būdā Frauenb.

Avots: EH I, 789

mãjuôklis, die Behausung, Wohnung: pilsē̦tā jauki mājuokļi; ["ein kleines Haus" Stenden.]

Avots: ME II, 578

‡ mãjuoknis Ciema spīg. 119, = mãjuôklis.

Avots: EH I, 789

mãjuôt,

1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;

3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 ₆ .

Avots: EH I, 789

mãjuôt,

1) intr. leben, hausen:
te senāk briesmīgi daudz čūsku mājuojušas LP. VI, 203;

[2) vējš mājuo nuo tās puses vien U., der Wind bläst fortwährend aus der einen Richtung;

3) tr., beherbergen
Manz. Lettus: es e̦smu viesis bijis un jūs esiet mani mājuojuši Manz. Post. II, 401. ir citi nezinādami eņģeļus mājuojuši Hebr. 13, 2.] Refl. -tiês, hausen, vorkommen (von Zigeunern, Ratten, Mäusen). Subst. mãjuôšana, das Hausen, Leben; mãjuôtãjs, wer gern beherbergt, bewirtet U., [Glück Hebr. 13, 2.]

Avots: ME II, 578

mãjuotne:* šī m. bija laipna Vindedze 42. aiziedams savā mājuotnē, augšstāvā 62.

Avots: EH I, 789

mãjuotne ,* die Behausung, das Haus, die Heimstätte: tev mūsu mājuotne par sliktu bij Asp. dievu mājuotne MWM. VI, 204. brīvības mājuotne Janš. biederības jaunā mājuotnē RA.

Avots: ME II, 578

matvijuoks BW. 5522 var., = mataukliņa.

Avots: ME II, 567

meĩjuôt:· zur Bed, vgl. auch uzmeĩjuôt 2.

Avots: EH I, 796

meĩjuôt, meĩjât, tr., mit Maien schmücken: mājas. gailis... meijuotām kājiņām BW. 33552, 1. kuŗ Jānīti, meijas cirti, kad meijāji lievenītes? BW. 32335; bestecken, z. B. pļavu, zum Zeichen, dass die Weide nicht beweidet werden darf.

Avots: ME II, 591

[* mežjuoma od. * mežjuoms "?": ir man vēl vairāk tādu daiktu, viens tālgala stūrī, uotrs mežjuomā MWM. X, 7; [mežjuôma ² "ein Teil einer Wiese, der sich in einen Wald hineinstreckt" Stuhrhof].

Avots: ME II, 610

neduõmãjuõt, Adv., unverhoft, unerwartet.

Avots: ME II, 711

[nekavẽjuõtiês, Adv., unverzüglich.]

Avots: ME II, 718

nelũkuõjuõt uz, ungeachtet, trotz: nelūkujuot uz lielajām grūtīām, viņš tuomē̦r sasniedzis savu mērķi.

Avots: ME II, 722

‡ nùobajuôtiês "sterben" Kl.-Gramsden: te˙pat es nuobajuošuos.

Avots: EH II, 31

‡ nuobuôjuôt ² Kaugurciems "mit Senksteinen versehen": n. tīklus.

Avots: EH II, 36

nùodejuôt, ‡ Refl. -tiês, = nùodañcuôtiês.

Avots: EH II, 39

nùodejuôt, vertanzen: visu nakti.

Avots: ME II, 773

‡ nùogràvjuôt ² Heidenfeld, mit Gräben versehen.

Avots: EH II, 46

‡ nuogŗãvjuôt Dunika, = nùogŗāvêt.

Avots: EH II, 47

nùojuõkuôt, intr., einen Witz reissen: viņš nuojuokuoja tam pakaļ Dok. A. Refl. - tiês, Witze machen, sich an Witzen ergötzen: trijatā viņi nuojuokuojās AU.

Avots: ME II, 793

nùojuôzt,

1) tr., (einen Gürtel) abnehmen, abgürten:
juostu. viņš nuojuozis zuobe̦nu Vēr. II, 94;

2) intr., hin-, wegeilen:
tam iešaujas prātā, kad tik nav uz būdiņu nuojuozis LP. I, 150. Refl. - tiês, sich abgürten.

Avots: ME II, 793

[nùoklejuôt,

1) irrend abkommen:
n. nuo ceļa Warkl.;

2) eine Zeitlang
klejuot: visu dienu nuoklejuojis od. (reflexiv) nuoklejuojies;

3) irrend hingeraten:
es ilgi maldījuos, bet tuomē̦r beigās nuoklejuoju pļavā Ruj.]

Avots: ME II, 798

nùokrejuôt, tr., die Sahne abnehmen, abschmänden: pienu.

Avots: ME II, 801

‡ nuokrējuôt, = nùokrèjumuôt: nuokrējuots piens Vanagu ligzda 214.

Avots: EH II, 56

[nùomãjuôt,

1) verleben:
es tur nuomājuoju 70 gadu Ruj.;

2) unterbringen:
Pēteri nuomājuoja klētī Salis.]

Avots: ME II, 817

nùomeĩjuôt, tr., mit Maien bestecken, schmücken: brūte visas laipas nuomeijuojuse LP. V, 135. [n. pļavu U., eine Wiese mit Maien bestecken, dass sie nicht betreten od. beweidet werde.]

Avots: ME II, 818

nùomeĩjuôt, tr., mit Maien bestecken, schmücken: brūte visas laipas nuomeijuojuse LP. V, 135. [n. pļavu U., eine Wiese mit Maien bestecken, dass sie nicht betreten od. beweidet werde.]

Avots: ME II, 818

‡ nuoskujuôt, mit Tannenreisern bestreuen Frauenb., Salisb.: n. ceļu.

Avots: EH II, 87

‡ nùovejuôt, (schlecht gewachsenes Gras) abmähen: nuovejuojām krietnu gabalu pļavas, bet siena tika maz Tirsen n. RKr. XVII, 85.

Avots: EH II, 106

nùozvejuôt, ‡

2) abmähen
Heidenfeld.

Avots: EH II, 110

nùozvejuôt, tr., ab-, wegfischen: zivis nemaksā ne˙kā: tas tâ˙pat nuodur vai nuozvejuo Janš. izglītuotus vīrus sev nuozvejuot JR. V, 88. Refl. -tiês,

1) sich müde fischen;

2) sich nass machen (von kleinen Kindern).

Avots: ME II, 892

padejuôt(iês), intr., ein wenig tanzen: viņš padejuoja šad un tad pa dejai Stari I, 269.

Avots: ME III, 16

padejuôt(iês), intr., ein wenig tanzen: viņš padejuoja šad un tad pa dejai Stari I, 269.

Avots: ME III, 16

[padzejuôt, ein wenig dichten: vaļas laikā viņš mē̦dz padzejuot.]

Avots: ME III, 21

pajuõcîgs: (tē̦vbrālis) pajuocīgu ... dabiņu Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 869.

Avots: EH II, 139

[pajuõcîgs, ein wenig komisch: pajuocīgi izskatās.]

Avots: ME III, 37

pajuõkuôt, Refl. -tiês: kâ pajuokuodamies baruons piebilda Janš. Līgava II, 176.

Avots: EH II, 139

[pajuõkuôt,

1) ein wenig foppen:
man tīk viņu pajuokuot;

2) ein wenig scherzen:
p. ar uotru.] Refl. -tiês, ein wenig scherzen: es tik tâ pajuokuojuos.

Avots: ME III, 37

pajuõme,

1): "nuojume, piebūve" Frauenb.

Avots: EH II, 139

[pajuõme,

1) = pažuobele ² Wandsen, Adiamünde: viņš neapturēja vis klētspriekšā, pajuomē, kur bija parastā guoda vieta mežsargu... zirgiem Janš. Dzimtene ² II, 100;

2) pajuõme, die Kaffscheune
Assiten.]

Avots: ME III, 37

‡ *pajuomis, = pajume: kūts vai klēts pažuobelē vai rijas pajuomī Janš. Mežv. ļ. I, 241. biezajā egļu pajuomī bija me̦lna tumsa 63. zirgi izbraukti nuo pajuomja sē̦tā II, 28.

Avots: EH II, 139

pajuõņuôt, intr., eine Weile eilen, vorübereilen: viesulis nikni pajuoņuoja gaŗām meitenītei Latv.

Avots: ME III, 37

[pajuôzt,

1) unter etwas gürten:
p. suomu zem svārkiem Bauske;

2) gürtend ein wenig aufschürzen:
p. svārkus augstāk;

3) p. gaŗām, chnell vorbeieilen.]

Avots: ME III, 37

[pakrejuôt, ein wenig (die Sahne von der Milch) abschöpfen Nigr.]

Avots: ME III, 48

pãrdzejuôt, tr., umdichten: dziesmas. Refl. -tiês, zu viel dichten, dichtend sich überanstrengen. Subst. pārdzejuõjums, die Umdichtung, das Umgedichtete; pãrdzejuôšana, das Umdichten; pãrdzejuôtãjs, wer umdichtet.

Avots: ME III, 154

‡ pãrejuõ AP., = pãrâk (?): birums auzām p. liels nav. Vgl. ‡ pãrijuo.

Avots: EH XIII, 199

‡ pãrejuot (part. prs. zu pãriet) Segew., vollauf, übervoll: mē̦rs pilns p.

Avots: EH XIII, 199

‡ pãrijuõ Ramkau, sehr, zuviel: nav vis p. silts laiks. p. slapjš stāvēja. Aus pāri + juo?

Avots: EH XIII, 201

‡ pā`rjùo ² Fest. n. FBR. XVII, 94, zu viel.

Avots: EH XIII, 201

pā`rjuõņuôt, nach Hause galoppieren: zirgi pārjuoņuoja mājās.

Avots: ME III, 158

pãrjuõņuôt, intr., hinübergaloppieren: zirgs pārjuoņuoja pār pļavu. pār galvu man pārjuoņuo karsti paģiru tirpuļi Egl.

Avots: ME III, 158

‡ pãrjuôzt, umgürten: kre̦kla viducis ... pārjuozts ar pine̦klu RKr. XIX, 140.

Avots: EH XIII, 201

pãrklejuôt, tr., durchstreifen, durchwandern: visu pasauli.

Avots: ME III, 161

‡ pārmājuôt, einkehren zur Herberge (iebraukt, mājas vietu ņemt, piemājuot) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 206

‡ pãrvejuôt, oberflächlich pãrslaucît: p. istabu ar žagaru sluotu Tirs. n. RKr. XVII, 85.

Avots: EH XIII, 215

‡ pãrvējuôt,

1) = pãrvēdinât M. 487;

2) im Wind einigermassen trocken werden (?):
nuopļausim (scil.: auzu lauku) līdz rītišķa cēlienam; tad lai pārvējuo Sieva 145. Refl. -tiês M. 487, (noch einmal) ausgelüftet werden.

Avots: EH XIII, 216

‡ pastrejuôt Lubn., = ‡ pastreĩjât, pakaisît.

Avots: EH XIII, 177

pavẽjuôt, = pavēdināt: pavējuo drāniņu LP. V, 324.

Avots: ME III, 136

pìedejuôt, viel tanzen: kuo nu piedejuosi tukšā dūšā? Lennew.

Avots: ME III, 244

pìedzejuôt,

1) zu-, hinzudichten:
romāns bez piedzejuojumiem;

2) zuschreiben:
kas viņam tuo piedzejuo, pārpruot viņu Zalkt. I, 141. tādu... izturēšanuos, kādu tu viņam piedzejuo, gan ne˙viens viņam nevarēs pārmest De̦glavs Rīga II, 123.

Avots: ME III, 247

pìejuôkuôt, foppen: muļķītis gudruos brāļus piejuokuo LP. VI, 889. nabags piejuokuojis meitu LP. III, 41. kuru tad visādi piejuokuo un piemuoka MWM. v. J. 1899, S. 456. kas caur mežu gājis, tuo ve̦lns piejuokuojis LP. V, 413.

Avots: ME III, 254

pìejuozt, umgürten, anlegen: puisis piejuož zuobinu LP. IV, 71. piejuozt zirgam se̦gu Libek. pūķis 24. Refl. -tiês, sich umgürten: piejuožuos ze̦lt[a] atslē̦gu.

Avots: ME III, 254

pìeklejuôt, = pìeklîst.

Avots: ME III, 257

pìeklēpjuôt Ronneb., pieklēpuot U., schwängern.

Avots: ME III, 257

pìekrejuôt, = piekraistīt 1: p. pilnu trauku.

Avots: ME III, 259

pìemãjuôt, beiwohnen Für. I unter mājuot, Manz. Lettus, wohnen: akmeni atstāj zem grīdas, tad Laima piemājuos! LP. V, 368. ve̦lns... izkausis klintī alu un tur piemājuojis V, 413. birzē piemājuoja dievu gari VII, 357. pēc raganu piemājuojuma šis kalns nuosaukts par raganu kalnu VII, 654. tais mājās, kur mēris piemājuojis... Etn. II, 59. (tie) piemājuoja tur nakti Glück I Mos. 24, 54.

Avots: ME III, 271

pìezvejuôt,

1) zu-, dazu-, hinzufischen:
viņš piezvejuoja vēl dažas zivis klāt;

2) viel, zur Genüge fischen; fischend, mit Gefischtem anfüllen:
vilks ... prasījis, kur šī (lapsa) tik daudz zivju ņē̦musi? lapsa teikusi, ka šī e̦suot pati piezvejuojusi Pas. I, 143.

Avots: ME III, 313

‡ pijuole, plur. ‡ pijuoles Jauns. Raksti IV, 316, die Violine: kâ pijuole nuocīkstēja BW. 12802. Aus mnd. fiole.

Avots: EH XIII, 230

plijuoknis Lautb., ein Aufdringlicher.

Avots: ME III, 343

pusjaũtãjuõši, halb fragend: "Sīļa tē̦vs!" izsaucās viņa pusjautājuoši Ezeriņš Leijerkaste I, 81.

Avots: ME III, 428

rijuôlis: n. Sehwers Unters. 101 aus nd. riole "Regal".

Avots: EH II, 371

rijuôlis Serbigal, Salis, das Regal: kambarī esuot bijis liels rijuolis grāmatu pilns LP. VI, 432. uz rijuoli (gew.: uz rijuoļa) meklējamuo atradisi VI, 870. Entlehnt nebst estn. rīol.

Avots: ME III, 524

rijuoņa, comm., ein Gefrässiger Duomas II, 1023, N.-Peb.

Avots: ME III, 524

‡ rijuons Segew., = rijuoņa.

Avots: EH II, 371

ruguojuôts, mit Stoppeln versehen, bedeckt: ruguojuoti lauki MWM. VIII, 10.

Avots: ME III, 556

‡ rupjuôtiês, sich grob betragen (?): pret tevim r. Dünsb. Skaistā Mīle 89.

Avots: EH II, 385

‡ sadejuôt,

1) tanzend sich versammeln:
visi sadejuoja tur kuopā;

2) eine gewisse Zeit hindurch tanzen:
s. līdz pusnaktij;

3) beim Tanz miteinander harmonieren:
jauki (scil.: ir) ar tevi s. Sārts Druvas san 114.

Avots: EH XVI, 402

sadum̃pjuôt, sadum̃puôt, tr., emporen, zum Aufstand reizen: citi mē ģināja tuo sadumpuot pret Parīzi Konv. ² 3571. Refl. -tiês, sadum̃pêtiês PS., Ruj., Kandau, Widdrisch, Schwanb. u. a., sich empören, sich zum Aufruhr vereinen U.

Avots: ME III, 616

sadzejuôt, tr., ersinnen, erdichten: pāris pantiņu e̦smu sadzejuojis Vēr. 1, 211. jaunava le̦puojas ar . . . nuozagtiem pantiem, tuos dē̦vē̦dama par savu sadzejuojumu M. Aruons.

Avots: ME III, 620

‡ sagrãvjuôt, mit Gräben versehen (perfektiv): būs ar laiku varana ganība, - lai tik sagrāvjuo! AP.

Avots: EH XVI, 409

sajuodinât: A. XIV, 2, 314 (ME. III, 642 zitiert) ist die Bed. nicht angegeben!

Avots: EH XVI, 415

sajùoma, Verstand, Einsicht Smilt. n. U.

Avots: ME II, 642

‡ sajùozêt ² Saikava,

1) "?": s. klājienu ar spriguļiem;

2) aufessen.

Avots: EH XVI, 415

sajuôzt: vēderiņa nesajuoze Tdz. 57004, 1; "zusammengürten, fesseln, knebeln" Segew.

Avots: EH XVI, 415

saklejuôt, intr., eine bestimmte od. längere Zeit umherirren, umherziehen, wandern.

Avots: ME II, 649

‡ sapīpjuôt Würzau, = sapĩpêt 1: veči mežā sapīpjuoja.

Avots: EH XVI, 436

saslejuôt, tr., in Schichten legen, schichten: saslejuotie kalni MWM. X, 331.

Avots: ME III, 736

‡ *sašvilpjuôt (> ostle. sašviļpuôt) Wessen, = sasvilpuôt.

Avots: EH XVI, 455

‡ savâjuôtiês, schwach werden: Ziemelis ... stipri savājuojās, nuolikās pa˙visam gultā Janš. Mežv. ļ. II, 545.

Avots: EH XVI, 464

savẽjuôtiês, ‡

2) infolge eines Luftzuges in Bewegung geraten:
Kārlis trieca dūri ... savējuojās visi ... papīri Veldre Dižmuiža 95.

Avots: EH XVI, 465

savējuôtiês Dond., sich bei kaltem, windigem Wetter erkälten: ve̦cmātei sāp galva; braucuot viņa savējuojās Dond.

Avots: ME III, 785, 786

sazvejuôt,

1) fischend erlangen, ergreifen; zusammenfischen:
kad zivis peldēja augšup, atkal mēģināja sazvejuot MWM. IX, 560;

2) längere Zeit fischen
Spr.

Avots: ME III, 798

sejuôtiês,

1) "?": dievs neļauj manai uzticībai sejuoties Kaln. Kaz. Dalbs 51;

2) in einen Splegel schauen
Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 813

šijuo, = šuo, acc. s. von šis, šĩ: spīd[i] jel šijuo (Var.: šuo, šādu) vasariņu! BW. 6138, 2 var. (aus Gramsden).

Avots: ME IV, 18

sir̂dsapjuoms,* die Herzensgegend: kaut tikai tās ērmīgās spaidas nebūtu te sirdsapjuomā, kuŗas viņa ... bija sajutusi A. v. J. 1896, S. 499.

Avots: ME III, 844

skrajuôt "mit Fingern (das Haar) ordnen" Libau: lai saviem mazajiem pirkstiņiem skrajuo man matus A. v. J. 1899, S. 249.

Avots: ME II, 886

skrejuons, ein Schnelläufer, Renner Segewold.

Avots: ME III, 891

I skrejuôt ‡

2) "nuoberzt miežu graudiem akuotus; nuošķirt rupjuos graudus nuo sīkajiem" Bers.

Avots: EH II, 508

I skrejuôt "?": skrejuoju (lasse rieseln?) caur pirkstiem rupjas smiltis JR. VII, 6; vgl. auch skrajuôt.

Avots: ME III, 891

II skrejuôt Erlaa, Linden (in Livl.), Stockm. "= krejuôt".

Avots: ME III, 891

skujuôt: mit zerhackten Fichtenreisern bestreuen Frauenb. (z. B. ein Zimmer, einen Weg); skujuôts, mit skujas 1 versehen: pa skujuotuo galuotņu spraugām A. Upītis Laikmetu griežos I, 79. skujuotu (mit einem Fichtennadelmuster versehen?) uozuola kannu Skalbe Raksti II, 134.

Avots: EH II, 515

skujuôt ceļu, den Wegrand (im Winter) mit Tannenreisern bestecken (um ihn von vollgestümten Gräben zu unterscheiden) Salisb.

Avots: ME III, 902

skumjuôt, intr., traurig sein Celm., in Trübsal, Kümmernis verweilen: (fig.) pa ceļa malām skumjuoja kaŗa laika grausti Ezeriņš Leijerk. I, 129.

Avots: ME III, 904

slejuonis, einer, der sich ohne Arbeit umhertreibt Gr.-Buschh.: kas slejuoņam maizi duos! Zu slìet.

Avots: ME III, 925

‡ *slejuôt, zu erschliessen aus ‡ apslejuôt und saslejuõt.

Avots: EH II, 523

snipjuôt "pfeifen wie eine Gans" Für. I

Avots: ME III, 976

‡ spējuots,

1) "turīgs, pārticis" NB.: s. cilvē̦ks (part. prs. act. zu spẽt?);

2) "?" : trauc, brālīti, līksti liekt, ku[r] pakārti šūpulīti! tik spējuota mātes meita par atmatu vazājas Tdz. 59794.

Avots: EH II, 549

star̂pjuosla,* die Zwischenzone; abi lielie e̦ze̦ri... savas starpjuoslas ūdeņus savstarpīgi izdalījušies Kaudz. Ve̦cpiebalga 8.

Avots: ME III, 1047

straujuôt,

1): kuoki sulām s. ļaus Rainis Dz. un d. III ² , 351.

Avots: EH II, 584

straujuôt, intr.,

1) strömen
Celm., rasch fliessen: upe stràujuo ² Saikava, Lubn.;

2) ungestüm vorwärts streben:
muožas gars un straujuo prāts Zvanpūtis.

Avots: ME IV, 1082

straujuôts, = straujš: tec, upīte, juo straujuota (Var.; straujāka)! BW. 8850 var.

Avots: ME IV, 1082

‡ *strejuôt, zu erschliessen aus ‡ pastrejuôt.

Avots: EH II, 586

svilpjuôt: auch Suitu k., S. 152; (mit il˜ ) Frauenb., Siuxt, (> svìļpât ² ) Auleja; (maišelīti) nest svilpjuodams Janš. Apsk. 1903, 67.

Avots: EH II, 618

svilpjuôt, s. svilpêt.

Avots: ME III, 1159

taujuôt, = taujât: pēc dziesmiņas . . . netaujuo līgaviņu! BW. I, S. 841, No 567, 1.

Avots: ME IV, 136

teijuo, s. teju.

Avots: ME IV, 155

tejuo: auch (mit ùo ² ) Erlaa, Fest., Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 85.

Avots: EH II, 674

tejuo, s. teju.

Avots: ME IV, 158

tẽjuot, (langere Zeit) Tee trinken Grünh.: mēs sēdējkm pie samovāra, tējuojām un tērzējām Vēr. II, 973.

Avots: ME IV, 170

trejuogs Barbem, Stelp., = trijuogs.

Avots: ME IV, 229

trijuogs, Lärm, Tumult, Wirrwarr (trijuõgs) A.P., Treyden, (trijuôgs ² ) Galken, (trijuoks) Funkenhof, Nigr., (trijuôks ² ) Schibbenhof: be̦rni taisa briesmīgu trijuoku Funkenhof. kad daudz sieviešu kuopā, tās var sacelt lielu trijuoku Schibbenhof. nevar vairs izturēt, kādu trijuogu tie tur taisa Gaiken. radīt veltīgu trijuogu AP. S. nebij tāda trijuoga ne˙maz ieradis Kleinb. st. 56. Dürfte auf r. тревога beruhen.

Avots: ME IV, 235

trijuoks,

1) und

2): auch Nötk.

Avots: EH II, 694

trijuoks,

1) s. trijuogs;

2) der Spass, der Scherz
Kalleten, Naud.: tādu trijuoku es vēl nebiju redzējis, tīri vai jāplīst bij nuo smiekliem Naud. Aus trijuogs . juoks?

Avots: ME IV, 235

trijuotne: izskatīga t. (3 Personen) Janš. Līgava II, 389.

Avots: EH II, 694

trijuotne, drei zusammen, das Dreiblatt, Kleeblatt (fig.): pilskungs ar savu vagaru un kučieri ir krietna trijuotne B. Vēstn. kad mēs trijuotnē . . . devāmies uz Rīgu Pērkoņdēls.

Avots: ME IV, 235

tujuôt, = dujât, kollem. gtrren: tuju, tuju, paipaliņa,.., kas tev vainas netujuot...! BW. 2504, 1 var.

Avots: ME IV, 255

ujuo! Spr., Interjektion.

Avots: ME IV, 296

ūjo! Interjektion: ūjo (Var.: aiju) manu maigu miegu! BW. 6692 var. ūjo, vilciņ . . . , pie manām aitiņām! ūjo, tautu nevēklīt, pie manām meitiņām! 15668.

Avots: ME IV, 406

ujuôt, = ujât: nuo juoda klēpja ujuo Rainis Indulis un Arija 194.

Avots: ME IV, 296

uzdejuôt, auftanzen (perfektiv): dzeriet un uzdejuojiet! Janš. Precību viesulis 82.

Avots: ME IV, 324

uzdzejuôt, (ein wenig) dichten (perfektiv): uzdzejuo nu (šim gadījumam)!

Avots: ME IV, 328

uzjuodinât, aufmuntern (uzmudinât) A. - Ottenhof.

Avots: ME IV, 337

uzjuodzinât, (scherzend, mit Gutem) aufwecken Serben: tikām ņēmās ap bē̦rnu, kamē̦r uzjuodzināja augšā Nötk.

Avots: ME IV, 337

uzjuõņuôt, ‡

2) plötzlich herangaloppieren:
viņi uzjuoņuo kâ viesulis, apšauda un tad atkal pazūd A. Upītis Laikmetu griežos I, 123.

Avots: EH II, 724

uzjuõņuôt, hinaufgaloppieren: zirgs uzjuoņuoja kalnā.

Avots: ME IV, 337

uzjuozêt, essen (perfektiv): kartupeļu pilna bļuoda: uzjuozē nu! Salkava.

Avots: ME IV, 337

uzjuôzt,

1) (um)gürten
(perfektiv) Wid.: uzjuozt siksnu;

2) aufgürten, schürzen
(perfektiv): uzjuozt svārkus;

3) Schläge verabfolgen:
uzjuoz viņam krietni! Bers.;

4) hinauflaufen:
uzjuozt kalnā. Refl. -tiês, sich gürten (perfektiv).

Avots: ME IV, 337

uzklejuôt, umherirrend sich einfinden: mums čigāni uzklejuojuši.

Avots: ME IV, 342

uzmeĩjuôt,

1) mit Malen schmücken
(perfektiv): ap Jāņiem vārtus uzmeijuot KatrE.;

2) verprügeln:
es tevi uzmeijuošu Segewold.

Avots: ME IV, 358

uzvẽjuôt, = uzvēdinât: uzvējuot kam vē̦smu Bauske.

Avots: ME IV, 398

uzzvejuôt,

1) (her)auffischen:
uzzvejuot nuo upes miruoni;

2) Schläge versetzen:
uzzvejuot kam pa muguru Golg.

Avots: ME IV, 401

vajuosts "ein ausgelassener, zügelloser, laut tollender Mensch" AP.: būs kāds muodzeklis.., redzēs, kas te gluži būs par vajuostiem "?" Kaudz. Izjurieši 179. bē̦rni iet kâ vajuosti (skrien, dauzās, truokšņuo) AP.

Avots: ME IV, 446

vâjuôt, ‡

3) schwächen:
vājuotuos spē̦kuos Rainis Dz. un d. III ² , 440.

Avots: EH II, 761

vâjuôt,

1) = vâjêt, mager werden Vīt.;

2) kränkeln
U., AP., Jürg., (vâjât) Mahlup: cik ilgi tâ vājuosi un gulēsi? AP., Jürg. viņš tikmē̦r vājās, kamē̦r dievs viņu piejems Mahlup. Refl. -tiês, = vâjêtiês: viņš sāk vājuot; nezin, vai tik negrib tīšām vājuoties Vīt.

Avots: ME IV, 494

vējuojs, windig: vējuojs laiks Erlaa.

Avots: ME IV, 554

vējuoklis* MWM., der Fächer: kâ ... sārts vējuoklis tā auga A. v. J. 1899, S. 364.

Avots: ME IV, 554

vẽjuõla, ein Ei ohne Schale LA.

Avots: ME IV, 554

‡ vējuonē (loc. s.) "?": nevijās vītuoliņi, kad nav vēja vējuonē Tdz. 48933 (aus Iw.).

Avots: EH II, 775

vējuonis "?": pa ... zariem šalca klusi vējuoņi (Winde?) R. Sk. 1, 138.

Avots: ME IV, 554

I vejuôt (?) "wiederholt vei! sagen" Nötk.: kuo tu tur tik daudz vejuo ?

Avots: ME IV, 525

II vejuôt,

1) kleines (niedriges) Gras mähen
Tirs. n. RKr. XVII, 85;

2) oberflächlich (mit einem Besen) fegen
Tirs. n. RKr. XVII, 85. In der Bed. 1 zu li. vejà "Rasen"? In der Bed. 2 aus mnd. vegen "fegen"?

Avots: ME IV, 525

vẽjuôt,

1): (dejuojuot) brunči vējuoja straujuos luokuos A. Upītis Pirmā nakts 164. gaisā vējuoja silti maija vēji Ciema spīg. 3. Annele, vējuodama (hauchend, blasend)
kâ plēšas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20. krē̦sla vējuoja augstu pār pilsē̦tu J. Veselis Dienas krusts 99:

2): auch Frauenb.;

3): kaltē̦tuos sapalus, kas ... vējuoja aiz ustabas paspārnē Austriņš Raksti VII, 205; ‡

4) stieben (?):
smiltis vējuoja zem braucēju zirgu pakaviem Ciema spīg. 212. Refl. -tiês,

2): albern sein
Serben; ‡

3) sich leicht bewegen (?):
katra matu cirta viņai vējuojās gaišā priekā Jauns. Kapri 137.

Avots: EH II, 775

vẽjuôt C.,

1) intr., wehen:
vēsmiņa vējuo slimniecei pretī Dr. vēja māte, . . . vai galviņa tev nesāp visu mūžu vējuojuot? BW. 34053. vējuoja pavasars Ezeriņš Leijerk. II, 202. vējuojuošas putu krēpes Stari I, 38. šīs jūtas meitenei vējuoja caur miesu Veselis Saules kaps. 62;

2) tr., lüften, im Winde trocknen:
zari nuolīkuši cimdu, zeķu vējuojuot (Var.: vēdinuot) BW. 7121, 2 var. putni vējuojuši, vējuojuši, nevarējuši jūru sausu izvējuot LP. VI, 550;

3) intr., im Winde trocknen:
slapjais deķis, linsē̦klas vējuo Vīt. Refl. -tiês,

1) sich auslüften
U.: lai dēlītis vējuojas un neklaudz LP. VI, 834. uguns drusku pavairāk vējuojusies VII, 1182;

2) Luftschlösser bauen, schwärmen, unbegründete Pläne machen
Neik. n. U.

Avots: ME IV, 554

vējuotne,

1) das Windröschen (anemone
L.) RKr.II, 66; Konv. ¹ 78, anemone nemorosa Sinolen;

2) die Windfahne
Mar.

Avots: ME IV, 554

vẽjuôts (li. vė´juotas), windig: klausījās nakts vējuotā kaukuoņā Ezeriņš Leijerk. I, 101.

Avots: ME IV, 554

I vijuoklis,

1) ein Wirrwarr (z. B. verworrenes Garn)
Schrunden, Sessau, ein Flechtwerk U.: dzija ir atkal vijuoklī Sessau. "ap mietu aptinušies stādi" (z. B. vom Hopfen gesagt);

2) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359.

Avots: ME IV, 583