Paplašinātā meklēšana

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz māju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizdrasêt, jodelnd sich entfernen.

Avots: EH I, 19

‡ àizkar̂sêt,

1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;

2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz māju.

Avots: EH I, 29

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

àizkàusêt, ‡

2) schmelzend
(tr.) hinter etwas geraten machen: a. kam sniegu aiz kakla Warkl.

Avots: EH I, 29

àizkàusêt, tr., ermüden: tas mani pavisam aizkausēja.

Avots: ME I, 31

‡ àizlasêt Dunika, Kal., hinter etwas tröpfeln (intr.): ūdens piliens man aizlasēja aiz apkakles.

Avots: EH I, 35

‡ àizpāsêt "verschmieren, verteeren" Wid.

Avots: EH I, 41

àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.

Avots: ME I, 48

‡ àizsàusêt, zu dörren (trocknen, tr.) anfangen Bauske: vējš aizsausējis laukus.

Avots: EH I, 47

‡ àizsêdêtiês, allzu lange irgendwo sitzen (r. засидѣться) : a. klubā pārāk ilgi.

Avots: EH I, 47

àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.

Avots: ME I, 49

àizsẽklis, die Stelle hinter einer seichten Stelle C.

Avots: ME I, 49

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

‡ àizsèktiês, aufächzen Lub.: aizsē̦cas tas, kam kas aizkaŗ sāpīgu vietu.

Avots: EH I, 47

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

‡ àizsērît Spr., (ein Flussbett) mit Kehricht verschütten (r. засорить).

Avots: EH I, 47

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49

‡ àizsẽ̦ruôt Ahs., = àizsẽrêt 1.

Avots: EH I, 47

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49

àizsẽrt, tr., mit Erde, Sand, Schlamm, auch Steinen ein Wasser anfüllen, abdämmen; in den lettischen Märchen die Arbeit des Teufels: ve̦lns vienreiz apņēmies Daugavu aizsērt LP. V, 383. citā reizē ve̦lns aizsēris Ķe̦gumu ib.

Avots: ME I, 49

àizsêst, gew. refl. -tiês A. XX, 615, sich hinter etwas hinsetzen: es aizsēdu (aizsēduos) aiz galdiņa BW. 3557.

Avots: ME I, 49

àizsẽt, besäend (den Weg) sperren Druva II, 278.

Avots: ME I, 49

‡ àizsẽ̦tā (loc. s.) izvest Kaudz. Izjurieši 190, abprügeln.

Avots: EH I, 47

àizsẽtît, tr., mit einem Zaun (sē̦ta) umgeben, umzäunen Biel. I, 401.

Avots: ME I, 49

apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.

Avots: ME I, 82

‡ apdzesêt, löschen (tr., perfektiv): a. slāpes.

Avots: EH I, 79

‡ apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90

‡ apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.

Avots: EH I, 91

apkàusêt,

1) tr., matt machen
Neik.;

2) rund herum abschmelzen:
apkausē̦ti cukura gabaliņi.

Avots: ME I, 93

‡ apklèmsêt ² KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92

‡ apklesêt, (mit Geräusch, schmatzend KatrE.) auffressen, verschlingen C., Golg., Mahlup: cūka apklesējusi ēdienu.

Avots: EH I, 92

‡ apklusêt,

1) verschweigen:
a. kādu (tiesas) lietu Bauske;

2) = apklust: valuodas apklusēja Nitau, Siuxt.

Avots: EH I, 92

apkûsêt Kl., Saikava, Sessw., (mit û ² ) Dunika, = ‡ apkũsât: grāpja malas apkūsē Dunika. plīte apkūsējusi.

Avots: EH I, 95

aplasêt, betropfen Dunika, Kal.: drānas aplasējušas ar sveču taukiem.

Avots: EH I, 97

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

[appèisêt ² in Sauken, Bersohn u. a. oder] appèizêt ^2, tr., (im grossen Umfange) schädigen, abschlagen: zē̦ns ar kāju appeizējis rudzu vārpas Laud., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 110

‡ appērsêt U. (unter pērsêt), bereifen.

Avots: EH I, 104

aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.

Avots: ME I, 116

‡ apsàusêt,

1) = apsàust: ceļš apsausējis Segew., Siuxt;

2) = apsusinât: a. veļu, sienu, apavas, dubļus Bauske, C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 111

apsêdêt, Refl. -tiês auch Schrunden n. FBR. XIII, 101 und (= apsêstiês) Neu-Salis.

Avots: EH I, 112

apsêdêt [li. apsėdė´ti], belagern, Manz., L.: apsēdēt pili, eine Stadt belagern. Rfl. -tiês, sich setzen (Ohscheneeken); alus apsēdējies, das Bier ist verschalt A. X, 1, 417.

Avots: ME I, 119

apsêdinât, sich setzen lassen.

Avots: ME I, 119

apsèja (zu apsìet), Strumpfband; neuerdings auch für Verband: uzlikt apsēju MWM. VI, 789. - Mag. XX, 3, 98 dafür apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?).

Kļūdu labojums:
apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?). = apsejas und RKr.XVI, 100 - apsēji (Strumpfbänder)

Avots: ME I, 119

I apsèja: dzīparaiņas apsējiņas BW. 25486.

Avots: EH I, 112

apsẽjas,

1) auch Blieden n. BielU. (aber im Herbst gefeiert).

Avots: EH I, 112

apsẽjas, (Stelpenhof u. a.) apsẽjĩbas,

1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. ^1;

2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.

Avots: ME I, 119

apsẽjĩbas (= apsẽjas 1): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 112

‡ apsêjs ² Ahs., Frauenb., Siuxt, ein Strumpfband: pīti apsējiņi BW.33879,5. vēl vajaga apsējiņa 18939.

Avots: EH I, 112

apsẽ̦kluôt, besamen Biel. I, 394.

Avots: ME I, 119

‡ apsē̦rksna Warkl., = sē̦rksna.

Avots: EH I, 112

apsērksnêtiês, durch einen Nachtfrost befrieren: ceļš ir apsērksnējies L. apsērksnēt und refl. -tiês, pārklātiês ar sē̦rksnu Lauwa. S. apsḕ̦rsnuôt.

Avots: ME I, 119

apsẽ̦ruôt, v tr., betrauern: viena būdama varēja savu Valtiņu apsē̦ruot un apraudāt Lautb.

Avots: ME I, 119

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119

apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

apsẽt, ‡

4) bepflanzen
PlKur. Refl. -tiês,

1) auch Ahs., Seyershof.

Avots: EH I, 112

apsẽt [li. apsė´ti], tr.

1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);

2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;

3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,

1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;

2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.

Avots: ME I, 119

apsè̦ta ² Kaltenbr., apsête ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, eine Einkehr (iebraucamā vieta).

Avots: EH I, 112

apsẽ̦ta, die Umzäunung: me̦lnuo krustu apsē̦tā bāl zem smilts tur mani trūdi Apsk. I, 207. Pūrs III, 96. [In Modohn gleichbedeutend mit apluoks 3; in Sauken "Hof", in Selb. "Einkehr"]; bei Jauns. dafür apsēte.

Avots: ME I, 119

‡ apsẽtît U. (unter sētît), Wessen, umzäunen.

Avots: EH I, 112

apsẽ̦tuôt, tr., mit einem Zaun (sẽ̦ta) umgeben, umzäunen: apsē̦tuots laukums Etn. III, 101.

Avots: ME I, 119

apsusêt, apsust [li. apsùsti], intr., betrocknen, trocken werden: ceļi apsusējuši Aps. III, 3. jau zemīte apsususi St.

Avots: ME I, 127

[aptresêt, Schlechtes über jem. reden: ka mēs mūsu tuvāku ne... apme̦luojam nedz aptreessam LLD. II, 10].

Avots: ME I, 131

‡ aptumsêt "verfinstern" Für. I (unter tumss).

Avots: EH I, 123

‡ apviẽsêt Dunika, Rutzau, (mit iê ² ) Kal., apviêst ² Kal., = apcìemuôt, apsḕrst, besuchen.

Avots: EH I, 127

ârpìlsē̦ta, die ausserhalb der Stadt liegende Stadt, d. i. die Vorstadt.

Avots: ME I, 243

‡ ârpusẽjs, aussenseitlich, ausserhalbgelegen: (fig.) ārpusēji kūdītāji Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 59.

Avots: EH I, 195

[ârsēja Bers., Kaltz., Matk., ein Saatfeld ausserhalb des eigentlichen und gewohnten Ackerlandes. auzas iesē̦tas ārsējām Kalz., der Hafer ist ausser der Reihe gesät worden, d. h. nicht in der Reihenfolge, nach der man sonst auf einem Acker die verchiedenen Getreidearten auf einander folgen lässt.]

Avots: ME I, 244

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

‡ astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132

ataũsêt, ataũsît [li. atáušyti] PS., C., tr., fact.,

1) abkühlen, kalt werden lassen:
putru, ēdienu ar pavārnīcu laistuot nuo pāriešanas atturēt;

2) erquicken, laben
Ruj. n. U. Cf. li. austis, sich erquicken, atausimas "Erquickung" [zu lesen wohl mit auš-, s. Grünenthal Изв. XVIII, 4, 127 und unten ausêt].

Avots: ME I, 149

‡ atblisêt Saikava, sich herumtreibend herkommen, -gelangen.

Avots: EH I, 135

atdesêt Spr., tr., durchprügeln.

Avots: ME I, 154

atdusêt BW. III, 1, 94, gew. refl. atdusêtiês, sich erholen, ein wenig ausruhen, ruhen: lai ļaujuot līdz rītam pārgulēt, atdusēties LP. VI, 26. viņš jau atdusas zem zaļajām ve̦lē̦nām Etn. III, 30.

Avots: ME I, 155

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

‡ atgausêt,

1) absparen:
vai nedevu es... nuo maizes..., kad es pats sev atgausēju Rainis VI, 277;

2) "zur Genüge sättigen"
Wessen.

Avots: EH I, 141, 142

atkar̂sêt od. atkar̂sinât Spr., tr., erwärmen.

Avots: ME I, 165

atkãsêt: iedzēru zâles, - tūliņ varēju a. un kļuva vieglāk Vīt.

Avots: EH I, 147

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

atkàusêt,

1): uz uguns nevar luodē̦tu trauku likt, tad var a. luodējumu Siuxt; ‡

2) auf-, lostauen machen
Siuxt u. a.: a. spaini, zābakus. lietus dīķi (zemi) atkausējis.

Avots: EH I, 147

atkàusêt, tr., abschmelzen, zum Schmelzen bringen: le̦du nuo trauka Smilt.

Avots: ME I, 165

‡ atklesêt Bērzgale "?": suns kle̦sē̦dams atklesēja uotru suni, un abi sāka griezties.

Avots: EH I, 148

‡ atlìesêtiês, magerer werden Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35.

Avots: EH I, 154

‡ atniẽsêt Grenzhof, stumpf werden: atniesējis nazis. Zu niêss.

Avots: EH I, 157

[atpèisêtiês ² Saussen, ausfasern.]

Avots: ME I, 181

‡ atrùsêt, verrostet abfallen (sich loslösen): mucai stīpas atrūsējušas.

Avots: EH I, 163

atsê̦da, rauhe, kalte, das Wachstum zurückhaltende Witterung nach vorausgegangenen freundlichen Tagen.

Avots: ME I, 189

atsê̦de̦ns, auch atsêdiês ūdens, aufgestautes Wasser Aps.

Avots: ME I, 189

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

atsêdêt, sich setzen, absitzen: es gan vairāk tikai atsēdēju tuo maksājamuo tiesu.

Avots: ME I, 189

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164

atsêdinât, faut.,

1) hinsetzen, sich setzen, sitzen lassen:
istabā atsēdināja brūti uz krē̦sla BW. III, 1, 49;

2) übertr., (eine Krankheit) rückgängig machen, ersticken:
auguoni Etn. III, 159, ruozi II, 165. suņanaglu var pašā sākumā atsēdināt, ja tuo trīs reiz apraiba IV, 21;

3) zurücksetzen:
Trīna jutās gan atsēdināta MWM. IX, 495.

Avots: ME I, 189

‡ atsēdît, = atsêdinât 1: atsēdīju suoliņā BW. 21791, 1 var.

Avots: EH I, 164

atsēdnis, ungünstiges, kaltes, das Gedeihen des Getreides hinderndes Wetter: labība būtu labi augusi, bet uznāca atsēdnis Lub.

Avots: ME I, 189

atsê̦du,

1): steil
(?): te būs grūta rakšana, re cik te ir a. ("nuo līdze̦numa pacēlies uzkalniņš, skatuoties nuo līdze̦nama, ir a.") AP.

Avots: EH I, 164

[atsē̦du, Adv.,

1) aufgestaut:
ūdens stāv atsē̦du Ronneb.;

2) sitzend mit zurückgelehnten Kopf:
gulēja atsē̦du Ruj.]

Avots: ME I, 189

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atsèja, gew. Pl., (dial. acējas [in Nerft atcejas] ausgesprochen),

1) Femerstrang,
gleicbed. mit atsaĩte, atsãne;

2) Kummetschnur
L., U.;

3) die Schnur, mit welcher die Femerstangen an das obere Ende der hölzernen Gabel der Pflugschar befestigt wird
A. XI. 170, Etn. III, 146.

Avots: ME I, 189

atsẽja (li. ãtsėja),

1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides

2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.

Avots: ME I, 189

‡ atse̦kas, die Folgen: paģiru a. Veselis Daugava 1934, S. 202.

Avots: EH I, 164

‡ atsẽle Iw., der Brachacker; das im Brachacker gesäte Sommergetreide.

Avots: EH I, 164

‡ atsẽņuôt, Pilze sammelnd hergelangen Trik. Refl. -tiês, zur Genüge Pilze sammeln: vai nu reiz nebūsit atsēņuojusās?

Avots: EH I, 164

atsē̦rga, eine Rezidivkrankheit Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 164

‡ atsẽ̦ruôtiês, zur Genüge trauern.

Avots: EH I, 164

* atsē̦rsnu > hochle. atsārsnu (Aahof) bē̦rni zaķam, die ersten, im März [le. sē̦rsnu mēnesis] geworfenen Hasenjungen.

Avots: ME I, 189

atsērsņu meita, die Brautschwester auf einer Hochzeit L. [Wohl zu sḕrst.] In Aahof sei atsērsnu meita eine Tochter, die einem kinderlosen Ehepaar etwa nach einer zehnjärigen kinderlosen Ehe geboren wird.

Avots: ME I, 189

‡ atsêrstiês ² Dunika, Kal., genügend zum Besuch, zu Gast verweilen: nevar diezgan a. ("= nevar beigt sērst").

Avots: EH I, 164

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

atsêstiês [li. atsisė´sti], auch atsêdêt, sich hinsetzen: atsēduos bez darbiņa uz pelē̦ka akmentiņa BW. 9363. atsēsties! kas tev māju atduos? "Setze dich! Wer wird dir sein Haus abgeben", sagt man, indem einem eiligen Gast einen Stuhl reicht Tr.

Avots: ME I, 189

atsẽt, ‡

2) "das Säen beenden"
Dunika. ; Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss säen: diezgan savā mūžā e̦smu atsējies, vairs netīk sēt Oknist, Vīt.

Avots: EH I, 165

atsẽt [li. atsė´ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]

Avots: ME I, 189, 190

atsẽ̦ta, atsẽte, Wiedersaat, was atsẽja: rudzus sēt atsē̦tā, den Roggen das zweite Jahr in demselben Felde säen Kand.; atsētē mieži nepaduodas Sassm.

Avots: ME I, 190

‡ attaisējs, wer öffnet: tas vārtiņu a. BW. 2686, 7.

Avots: EH I, 175

‡ attrus(ê)t Stenden, abfaulen.

Avots: EH I, 177

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207

‡ atvēsêtiês, sich abkühlen Ewers.

Avots: EH I, 180

‡ atviẽsêt Dunika, verschalen: alus atviesē.

Avots: EH I, 181

‡ atviẽsêtiês Dunika, atviêsêtiês ² Kal., = atvìesuôtiês 2.

Avots: EH I, 181

‡ ausēklis "?": nāk kâ ausēklis Muremois (sagt man von jem., den man eilig nahen sieht).

Avots: EH I, 188

‡ ausē̦ni Rutzau n. Fil. mat. 126, im Knopflochstich genähte Zacken (am Hemdkragen).

Avots: EH I, 188

aũsêt (unter aũsît): auch Salisb.

Avots: EH I, 188

ausêt, s. ausît.

Avots: ME I, 227

bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

[basêt U., = brasêt, saufen (?)]

Avots: ME I, 266

bezsẽ̦klu stādi, samenlose Pflanzen * Birsm.

Avots: ME I, 286

bezsẽ̦tas dārzs, ein Garten ohne Zaun, ein zaunloser G. MWM. VIII, 564.

Avots: ME I, 286

‡ bisêt, schiessen St.: bisējamiem rīkiem (von Pistolen gesagt) Kaudz. Izjurieši 305. Refl. -tiês, für sich schiessen St.

Avots: EH I, 221

‡ blisêt, -êju, faulenzen, sich herumtreiben Saikava: pie manis vis 14 nevarē̦tu b., būtu darbs jāstrādā.

Avots: EH I, 229

brasêt, ‡ Refl. -tiês, = brasêt: dē̦li grib priecāties - brammēties un b. Janš. Atpata № 371, S. 8.

Avots: EH I, 238

brasēt, - ēju, intr., schwelgen, aufleben, [saufen U.], sich wichtig geärden: dzeram, brāļi, brasējam Miežumača alutiņu BW. 19601. kaut pliks un izsalcis, kad tik var brasēt Purap. kur jāj cauri brasē̦dams BW. 32129. arastā brasēšana valudā Alm. Wahrscheinlish gleichbedeutend damit brašât: braucam, brāļi, brašājam tē̦va pirktis kumeliņis Rutz. n. RKr. XVI, 111. [Aus brassen "lärmen, prassen".]

Avots: ME I, 324

bresêtiês: in der ersten Bed. durch brezêtiês (aus Lös.) zu ersetzen.

Avots: EH I, 240

bresêtiês, Wasser oder Grütze od. sonst irgend eine Flüssikeit mit Händen umrühren Etn. III, 161. bresējas [Bed.?] kâ runcis uz krāsns Naud.

Avots: ME I, 330

‡ brĩvpìlsē̦ta,* eine Freistadt.

Avots: EH I, 243

[cìesēja ² Nerft, ein hartes Gras.]

Avots: ME I, 395

cilsêt (unter cilsît): mit ilˆ ² Ramkau.

Avots: EH I, 271

[dasêdinât Drsth., nebenan sitzen lassen.]

Avots: ME I, 442

[dasêstiês Drsth., sich nebenan hinsetzen.]

Avots: ME I, 442

desêt: auch Seyershof.

Avots: EH I, 317

desêt, -ēju [Ronneb., de̦sât Salis], desît Krem., tr., prügeln: es tevi desēšu. Besonders in der Zstz. mit nuo- Ruj., Salisb.

Avots: ME I, 459

desêtiês "sich wursten gleichsam", sich verwickeln: tīkls de̦sas PK. n. U.

Avots: ME I, 459

‡ desètnieks ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, der Bote einer desmits 3.

Avots: EH I, 317

dìrsẽjs, der Kacker: sūds māca dirsēju.

Avots: ME I, 470

divsẽdekļu, divsêžu laiviņa, rati, ein zweisitziges Boot, ein zweisitziger Wagen.

Avots: ME I, 473

dižsẽ̦ta, der Hof des Gutes Sudr. E.

Avots: ME I, 476

drasêt: Sehwers hält es Zeitschr. für slav. Phil. VI, 333 für entlehnt aus nd. drossen "viel gehen, laufen".

Avots: EH I, 330

drasêt, -ēju, drasât, -āju, drasuôt,

1) jodeln, fröhlich sein
[auch drasâties Nauditen]: dziedât, drasēt. šķē̦pus mest Aus. I, 3. dze̦rdams alu, drasādams es dabūju līgaviņu BW. 589. ballēs drasēt Rīg. Av.;

[2) wichtig tun, hochmütig sein
(in dieser Bedeutung auch refl. -tiês) Wid. Aus dem Germanischen? vgl. etwa schwed. dial. drassa "faul sein, sich herumtreiben".]

Avots: ME I, 490

drìstêt: auch bei Elger (in Günthers Ausgabe I, 102 und 197), Alswig, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Oknist; Saikava, Wessen.

Avots: EH I, 335

drum̃sêt. -ēju, drum̃sinât, (Wasser) rühren Dond.

Avots: ME I, 503

[drumsêt Pilda, drumstêt Bolwen "schnitzeln, schneiden".]

Avots: ME I, 503

dùksnējs,

1): dūksnēja pļava, eine quellige, einschiessende Wiese
Kosenhof. ceļš gāja pa dūksnēju vietu Golg.

Avots: EH I, 346

I dusêt,

2): man duot vien[u] dusamu nakti Lat. kat. in der Ausgabe Günthers S. 291.

Avots: EH I, 344

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 ^1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521

II dusêt, schimmeln [Lis.], Oppek. n. U. dusējuma od. dusuma smaka, der Schimmelgeruch Sassm. [Wohl wurzelgleich mit dusêt I.]

Avots: ME I, 521

dvesêt [li. dvesė´ti "atmen"], -ēju,

1) husten
[Telssen], Fest.;

2) keuchen:
(cūka) iesāk stipri dvesēt SDP. III, 56.

Avots: ME I, 537

dzèsẽjs, der Löscher; uguns dzēsēji, die Feuerwehr.

Avots: ME I, 548

dzesêt. -ēju, dzesinât [li. gesìnti], tr., kühlen, löschen: putru, slāpes, Refl. -tiês. sich kühlen, sich abkühlen: laukā dzesēties BW. 1585. velti muti dzesināt. unnütz plappern B. Vēstn.

Avots: ME I, 547

dze̦sē̦tava ,* ein Abkühlungsapparat Konv. ² 984.

Avots: ME I, 547

dzimsēvele [entlehnt] "ein Simshobel" U.

Avots: ME I, 550

[gausêt U., = gausīt.]

Avots: ME I, 612

[ģesêt, verschlingen, aufessen Wid.]

Avots: ME I, 697

ģesêtiês, schwer arbeiten und doch dabei knappes Auskommen haben Gold. n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 697

‡ glãsêt, -ẽju "lutināt" Seyershof, sorgsam pflegen Zögenhof, "schonen, žē̦luot" Trik.: tuo memmes dēliņu jau pūš un glāsē vien! Zögenhof. tā māte savus bē̦rnus briesmīgi glāsē Trik.

Avots: EH I, 392

‡ *gnēsêt, zu erschliessen aus izgnēsêt.

Avots: EH I, 396

grãmatsèjẽjs ,* der Buchbinder.

Avots: ME I, 644

‡ grasēniešii, in der Verbind. bē̦rnam g. sabraukuši, das (kleine) Kind hat Nücken Lubn., N.-Schwanb.

Avots: EH I, 398

gulsẽ̦ta Barbern, guļsē̦ta Stom., eine Zaunart Bielenstein Holzb. 170.

Avots: ME I, 678

‡ ìeblisêt, sich herumtreibend, faulenzend hineinspazieren Saikava: šie ieblisēja mežā.

Avots: EH I, 504

[ìedusêt, zu schimmeln anfangen: iedusējis siens Lis.]

Avots: ME II, 11

‡ ìedvesêt Warkl., = ìedvašuôt: ie. svaigu gaisu.

Avots: EH I, 511

ìekar̂sêt, erhitzen, in Hitze bringen: viņu ar bre̦ndvīnu labi iekarsējuši, sie haben ihn gut mit Branntwein eingeheizt U. Refl. - tiês, sich ereifern: abas pretenieku puses ar˙vien juo vairāk iekarsējas BW. III, 1, 45.

Avots: ME II, 25

‡ I iekãsêt, hineinhusten Dunika: ie. šķīvī. ie. citam acīs, einem ins Gesicht husten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "husten").

Avots: EH I, 519

‡ II iekâsêt ² Frauenb., (einen Haken) einhaken.

Avots: EH I, 519

ìekãsêties, hin und her wieder (plötzlich) anfangen zu husten: Trīne aiz˙vien iekāsējās Lautb. Luomi. 36.

Avots: ME II, 27

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26

‡ ìeķeksêt,

1) auf einen Haken
(ķeksis) aufhaken Frauenb.;

2) einkratzen, einreissen
Linden in Kurl.: tik tu man neieķeksē!

Avots: EH I, 525

ìeķesêt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 525

[ìeķesêt C., ìeķest Nigr., Gr. - Essern, gierig essend zu sich nehmen: puisis putru brangi ieķesa.]

Avots: ME II, 34

[ìeklesêt C., PS., Mar., Bers., = ieklīmāt.]

Avots: ME II, 27

‡ II ìeklesêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: čigāns ieklesēja vīram pa galvu ar džendželi.

Avots: EH I, 520

‡ ìeknesêt, Schläge versetzen, durchprügeln Frauenb.: ie. guovi, kas kāra uz labību.

Avots: EH I, 521

ìekniesêtiês, anfangen zu jucken: galvā, zem matiem, kaut kas iekniesējās Skuju Fridis.

Avots: ME II, 29

ìekšpilsē̦ta, die innere Stadt: Rīgas iekšpilsēta.

Avots: ME II, 31

‡ ìelasêt Dunika, = ìepilêt: man kaut kas ielasēja acī.

Avots: EH I, 526

‡ ìeleksêt, eilig (oder "nevīžīgi") essend zu sich nehmen Lubn., Saikava: ie. putru.

Avots: EH I, 526

ìelepsêt: auch (vorzugsweise von Schwelnen und Hunden) dl., Golg., Lis., Schwanb.

Avots: EH I, 527

[ìelepsêt Mar., ìelepsīt Bers., = ieklīmāt.]

Avots: ME II, 38

[ìepāsêt, einplatzen, Risse bekommen: šis kuoks ir iepāsējis Kronw. n. U. 184.]

Avots: ME II, 50

ìerùsêt, ìerūsît Spr., intr., einrosten: neļaut ierūsēt savam garam A. XX, 626. likteņa atslē̦gas ierūs ar˙vien cietāk dzelzs vārtuos Stari II, 341.

Avots: ME II, 59

[ìesausêt, tr., trocknen: sìenu (bez saules žavējuot) Bauske.]

Avots: ME II, 61

iesēciens, das nomen acti zu ìsēkties.

Avots: ME II, 62

ìesêdêt, tr.,

1) als erster sitzen auf:
man vajaga pirmai krē̦slu iesēdēt Janš.;

2) sitzend (die Stelle, auf der man sitzt) einsinken machen od. vertiefen:
ve̦lns bijis duobi iesēdējis LP. VII, 478.

Avots: ME II, 62

ìesêdinât, tr., einsetzen, wohin setzen: viņš iesēdinājis sievu ratu priekšā LP. V, 203. viņš iesēdina mirušuo māti sev blakus Apsk. IV, 80.

Avots: ME II, 62, 63

ìesèjums, der Einband: grāmatas iesējums.

Avots: ME II, 63

ìesẽjums, das Eingesäte.

Avots: ME II, 63

ìesēktiês [Lis., C., aufröcheln]: brīžam viņa iesēcās A. XXI, 402. [Wohl aus iesērkties.]

Avots: ME II, 63

ìesērêt, ìesērît Spr., intr., sich festsetzen (vom Sande im Wasser, auch fig.): iespaidi, kādi bij iesērējuši viņa smadzenēs Stari II, 878.

Avots: ME II, 63

[ìesērktiês, aufröcheln: viņam krūtīs kas iesērcās Trik., Selb.]

Avots: ME II, 63

ìesẽ̦ruôt ,* mit Schwefel desinfizieren: trauks iesē̦ruots A. XX, 592.

Avots: ME II, 63

ìesḕrst, als Gast hereinkommen, hineingehen: nuo kurienes ne stars tai sirdī neiesērsa MWM. VIII, 84.

Avots: ME II, 63

I ìesḕrt, Korn, Flachs in der Riege aufstecken: rijā iesē̦rtā labība. rijā bija lini iesē̦rti LP. VII, 73.

Avots: ME II, 63

[II ìesērt, (mit Sand) überführen: smiltis iesē̦rušas nuogrimušuo laivu um Tuckum.]

Avots: ME II, 63

ìesêst, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: netīšām es iesēdu pie tautieša kamanās BW. 17889, 5. ve̦de̦kla dabū iesēst pie panākšiem ratuos BW. III, 1, 98. Refl. - tiês, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: vakarā iesēduos uozuoliņa laiviņā. brūte iesēžas vāģuos BW. III, 1, 12.

Avots: ME II, 63

ìesẽt, tr., einsäen: miežus, labību. Refl. - tiês, von selbst sich einsäen: kaut rudzi iesē̦tuos!

Avots: ME II, 63

ìesẽ̦tuôt, tr., einzauen, mit einem Zaun umgeben: krūms, lauku.

Avots: ME II, 63

ìetrìsêtiês, erbeben, erzittern: viņai sirds sāpigi ietrīsas A. Up.

Avots: ME II, 83

il˜gsêdĩte, Demin. von einem ilgsẽde, die Hockerin, namentl. ein Mädchen, das lange unverheiratet sitzt, die Wählerische: sēdi, se(di, ilgsēdīte, zābakuotus gaidīdama; mans brālītis zābakuots, neņems tevi ilgsēdīti BW. 12302, 2; 5912.

Avots: ME I, 705, 706

‡ izblisêt, sich zur Genüge, bis zum Überdruss herumtreiben; nach Herzenslust durchstreifen Saikava: i. metu me˛us.

Avots: EH I, 435

‡ izčēksnējis Kurmene, = izčẽrkstējis, čaũgans: i. le̦dus.

Avots: EH I, 439

izdusêtiês, ausruhen: gultai vajaga būt ē̦rtai, lai miegā visi luocekļi varē̦tu pilnīgi izdusēties Konv. ² 1162.

Avots: ME I, 730

izdzesêt: i. istabu aukstu Salis. kad nuokauj cūku, tad izdzesē gaļu Seyershof.

Avots: EH I, 444

[izdzesêt, kalt werden lassen: izdz. putru.]

Avots: ME I, 732

‡ izgaisêt,

1) = izgaisinât: viņš nezin kur izgaisējis atslē̦gu Lis., Ramkau;

2) = izgàist, pazust Ermes, Salis: gaisma izdzisa un pulvers izgaisēja Mekons Bar. M. (1870), S. 20.

Avots: EH I, 446

‡ izgãrsêtiês Salis, abkühlen (intr.): pirts par daudz izgārsējas. krāsns ir briesmīgi stipra, - laid, lai labi izgārsējas, un tad tik taid maizi krāsnī!

Avots: EH I, 448

izgnēsêt, auslachen, verspotten: viņš mani visādi izgnēsē Ermes.

Avots: ME I, 738

izkar̂sêt, tr., durch und durch heiss werden lassen, durchglühen: ģipsi vajaga pa˙priekšu labi izkarsēt Konv. ² 1048. Refl. - tiês, sich gründlich erwärmen, durchglühen lassen: pirtī labi izkarsējāmies.

Kļūdu labojums:
1048 = 1049

Avots: ME I, 748

izkãsêt (li. iškóse"ti), hustend, auswerfen, aushusten: kāsēju, kāsēju, bet ne˙kā nevarēju izkāsēt. Refl. - tiês, zur Genüge husten: vai nu reiz nebūsi izkāsējies?

Avots: ME I, 750

izkàusêt, tr., ausschmelzen: uguns dzelzi izkausēja BW. 8988. kalējs izkausējis alvu LP. IV, 167. izk. sviestu, sgienu, taukus. Subst. izkausẽjums, das Ausgeschmolzene, die Auflösung.

Avots: ME I, 749

‡ izķaûsêt ² Frauenb., gierig aus(fr)essen.

Avots: EH I, 460

izķeksêt, tr., herausziehen mit einem ķeksis; ausessen: visu bļuodu C., Smilt., Mar., Lub.

Avots: ME I, 759

izķesêt, izķe̦skât, [izķest Wid.], tr., ausessen (von einem gesagt, der viel isst) C.

Avots: ME I, 759

[izklesêt PS., C., Trik., = izklest.]

Avots: ME I, 752

‡ izķuõsêt Frauenb. "ausessen".

Avots: EH I, 461

izkûsêt ² [Dunika], izkūsât, izkūsuôt, intr., siedend heraussprudeln, überkochen, überwallen: putra ķēķī izkūsēs Benjamin. vulkānu izkūsējums MWM. VI, 620.

Avots: ME I, 758

izliesêt, [intr., ausmagern: pa˙visam izliesējis cilvē̦ks, zirgs].

Avots: ME I, 765

‡ izpèisêt ² Gr.- Buschh.,

1) ausscharren:
vistas izpeisējušas sīpuolus:

2) "izpuostīt; pārmācīt": es viņu izpeisēšu.

Avots: EH I, 470

izrùsêt, intr. , durch Rost ein Loch bekommen, verrosten; morsch werden: zem galda stāvēja izrūsējis skārda spainis AU. zuobi būs izrūsējuši nuo saldumiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 793

izsêdêt, ‡

3) ausbrüten
(nach r. высидѣть): kad ... jī izsēdē̦tu cāļus Pas. X, 241. Refl. -tiês: "atpūsties" Warkl.

Avots: EH I, 478

izsêdêt (li. išsėdė´ti), tr.,

1) aussitzen, sitzend abnutzen:
izsē̦dē̦ts stiebru krē̦sls MWM. VII, 323. kuo nu te sēdiet? vai gribiet cāļus izsēdēt?

2) lange vergeblich sitzen:
izsēdējuse, nesagaidu BW. 4243; so gew. das Refl. - tiês, zur Genüge sitzen, lange vergeblich sitzen: tu vari izsēdēties baznīcā A. XX, 82.

Avots: ME I, 796

izsêdinât, ‡

4) = izstãdît 3 (nach r. высадить) Pas. V, 140 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 478

[izsêdinât,

1) hinaussetzen:
viņš tuo izsēdināja nuo vaguona, nuo vietas;

2) eine Zeitlang sitzen lassen:
izs. pa cietumu;

3) (eine Reihe von Personen) sich nach einem bestimmten Plan setzen lassen: izs. bē̦rnus pēc auguma, pa vietām.]

Avots: ME I, 796

‡ izsê̦duļât Auleja, bei wiederholtem Sichhinsetzen aus-, zerdrücken, vernichten: i. zâli.

Avots: EH I, 478

izsēja, die Aussaat Wid.

Avots: ME I, 796

‡ izsē̦kla, die Aussaat Für. I.

Avots: EH I, 478

‡ izsèkt, einen keuchenden Laut von sich geben: i. ievē̦ruojamiem skaldītājiem vare̦nuo "ē-hek!" pakaļ Stabur. b. (v. J. 1925), S. 99.

Avots: EH I, 478, 479

izsèktiês, längere Zeit schreien viņš izsēcās nuo visas krūts MWM. IX, 186.

Kļūdu labojums:
längere Zeit schreien = einen keuchenden Laut hervorstossen

Avots: ME I, 796

izsẽņuôt, tr., Pilze ablesen, einen Ort von Pilzen entblössen: mežu, birzi.

Avots: ME I, 796

[izsẽ̦ruôt, mit Schwefel ausräuchern Wid.]

Avots: ME I, 796

izsẽ̦ruôtiês, sich zur Genüge abhärmen: visu auguošu vasariņu tas jau izsē̦ruojās tiku tikām Alm.

Avots: ME I, 796

‡ izsḕrst, Ermes, Trik., Wolm., (eine Reihe von Personen)als Gastbesuchen: i. visus radus.

Avots: EH I, 479

izsḕrstiês, zur Genüge, nach Herzenslust zu Gaste sein, gastieren: visu ziemu izsērsies Vāczemē LP. V, 101. diezgan izsērsies e̦smu LP. VI, 136.

Avots: ME I, 796

izsêst, intr., ausseigen: viņa izsēž nuo staklēm LA. nepazīstamais izsēda nuo ratiem Apsk. 1903, 150. Refl. - tiês,

1) aussteigen;

[2) sich nebst andern nach einem bestimmten Plan hinsetzen:
lika tiem izsēsties pa vietām Lis.;

3) sich mit Behagen hinsetzen;

4) sich wiederholt setzen:
izsēdās vienā vietā, izsēdās uotrā, ne˙kur nepalika Bauske.]

Avots: ME I, 796

izsẽt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479

izsẽt [li. išsė´ti ], tr., aussäen: trīs pūri miežu, rudzu. bezdelīgactiņas kâ sētin izsē̦tas Kleinb. Refl. - tiês, zur Genüge säen, zur Genüge sich mit demp Säen beschäftigen: tē̦vs, visu dienu izsējies, vakarā pārnāca mājās.

Avots: ME I, 796

izsusêt, izsust, intr., austrocken, trocken werden, versiegen: lai e̦ze̦ri izsusē̦tu BW. 13467, 1. vai zeme nav pārāk izsusējusi? JU. upes izsus Etn. I, 78. izsusušas rīkles Apsk.

Avots: ME I, 807

‡ *iztresêt (oder *iztrest?), aussprechen: neiztrešames vārdes Ev.

Avots: EH I, 491

‡ izviẽsêtiês Līn., = izciemuôtiês.

Avots: EH I, 497

‡ *juksêt, zu erschliessen aus sajuksêt.

Avots: EH I, 566

‡ jum̃sējs Ladenhof n. FBR. XI, 76, Wainsel n. FBR. XIV, 88, Salis u. a. in Westlivland, = jũsẽjs.

Avots: EH I, 567

jũsẽjs, [jùsẽjs Wolm., jûsejs C.], jũsējais, euer, der eurige: es e̦smu mūžīgi jūsējs Rainis. maz vēl kāds amats būtu grūtāks par jūsējuo Purap.

Avots: ME II, 123

jũsêt ,* - ẽju, jũsuôt *, ihrzen: Milda viņu jūsuoja Seibolt. kuo jūs te jūsuojat Vēr. II, 1342.

Avots: ME II, 123

‡ kàisêt Wenden, (mit aî ² ) AP., heiss machen, erhitzen.

Avots: EH I, 574

kalˆnpusē, Adv., oberhalb: kalnpusē tīrumi, lejpusē pļavas.

Avots: ME II, 142

‡ kàmsē̦ns ² Lubn., = kamslis.

Avots: EH I, 583

‡ *kamsêt, zu erschliessen aus sakamsêt.

Avots: EH I, 583

kapsẽ̦ta,

1): mit ê̦ ² Salisb.; nuo kapsē̦tas pārbraukdami BW. 27644.

Avots: EH I, 587

kapsẽ̦ta,

1) auch
kapu - sē̦ta, [bei Manz. Lett. auch kapsēte], der Kirchhof, eig. die Einfriedigung der Gräber: daiļi zied kapu sē̦ta BW. 27627;

2) der Umlauf an den Riegen, wo das Korn aufgeschnüttet wird, das in die Heizriege kommen soll U.

Avots: ME II, 159

kapsēte (unter kapsẽ̦ta 1): auch Popen, (mit ẽ ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 89, Gipken n. FBR. XIII, 75, Orellen n. FBR. XI, 41, Roop n. FBR. XV, 152, Siuxt, (mit ê ² ) Stenden: es kapsēti appuškuotu BW. 4070 var. kapsētītes maliņā 27616.

Avots: EH I, 587

kapsẽtniẽki AP., = kapenieki.

Avots: ME II, 159

‡ kar̂sējiens, Prügel, Schläge (eig.: die einmalige, vollendete Tätigkeit des Erhitzens) Lös.: Pēteris dabūja nuo tē̦va karsējienu.

Avots: EH I, 589

kā`rsẽjs, der Kämmler.

Avots: ME II, 198

kar̂sêklis,

1) aufgewärmtes Bier mit Milch
Kl.;

[2) aufgekochte Beestmilch
Kreuzb., Warkl.]

Avots: ME II, 163

kar̂sēknis,

2): auch Schujen; Rührei
Saikava.

Avots: EH I, 589

kar̂sêt: zur Bed. vgl. auch ‡ àizkar̂sêt 2.

Avots: EH I, 589

kar̂sêt, - ẽju, tr.,

1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;

2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.

Avots: ME II, 163

kãrsêt PS., Grünw., für kãsêt, husten.

Avots: ME II, 198

kasẽjs, ‡

2) wer kratzt:
kam mugura niez, tas gan kasēju atruod, wornach einer ringt, das bekommt er Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ringen").

Avots: EH I, 591

kasẽjs [li. kasė˜jas od. kasė´jas "Gräber"], einer, der harkt: mēs māsiņas kasējiņas sudrabiņa grābekļiem BW. 28605, 1.

Avots: ME II, 168

[kāsēklis Bers. "der Auswurf (kraukas) beim Husten". kãsêklis Blieden, Hustenkrankheit.]

Avots: ME II, 203

‡ kasêt, -ẽju, mit einer ‡ kase den Boden bearbeiten Siuxt: kam bija zālaiņi lauki, tur kasēja ar kasi.

Avots: EH I, 591

I kãsêt: auch AP., Iw., Frauenb., (mit à ² ) Auleja, Kaitenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 606

I kãsêt (li. kósėti), - ẽju, intr., husten: bē̦rns saaukstējies: stipri kāsē. s. kãsus.

Avots: ME II, 203

II kāsêt, in badu kāsēt, sich durch Hunger abzehren St., Hunger leiden Oppek. n. U. [Wohl aus * kārsēt; vgl. badakārsis, karst II und li. karšėti "старѣть", káršti "хирѣть".]

Avots: ME II, 203

‡ *III kàsêt, zu erschliessen aus ‡ iekâsêt ² II.

Avots: EH I, 606

kàusẽjums, die Schmelzung, Lösung: ruokas jāmazgā karbōla kausējumā.

Avots: ME II, 177

kàusẽjams,

1) was geschmolzen wird oder geschmolzen werden kann od. muss;

2) worin etwas geschmolzen wird:
kausējams ceplis, der Schmelzofen; kausējamais, ein Schmelztiegel.

Avots: ME II, 177

I kàusêt, - ẽju, fakt. zu kust,

1) schmelzen:
alvu, taukus. gadu aiz gada gŗūtums kausē sirdi kâ ceplī Aps.; kausē̦ts stikls, Schmelzglas;

2) müde machen:
Rīgas ceļi, smilšu ceļi, kausē labus kumeliņus BW. 31836.

Avots: ME II, 177

II kausêt: viel essen - auch Blieden.

Avots: EH I, 595

II kausêt, - ēju, [schöpfen Für. I]; viel essen Zabeln n. U. [Nebst li. kaũšti "essen, trinken" ] zu kaûss? [Vgl. etwa d. Suppe löffeln.]

Avots: ME II, 177, 178

[III kausêt, _ kûsât, überwallen * putra kausē Erlaa n. U., die kochende Grütze steigt empor.]

Avots: ME II, 178

ķausêt,

2): auch (mit aũ ) Kegeln, Lemb., Lems., (mit àu ² ) Bērzgale, Kalnemois; "biezu ēdienu ēst" (mit aũ ) Salis; ‡

3) "spuolēt" N.-Peb.: ķausīšus ķ. ‡ Refl. -tiês (mit aû ² ) Seyershof "biezu ēdienu gatavuot": ķ. ar kāļiem, burkāniem, kāpuostiem.

Avots: EH I, 692

ķausêt, -ẽju, tr.,

1) alles durcheinandermischen (bes. Flüssiges)
Neik. n. U. ;

2) schlingend und schluckend essen
Frauenb.

Avots: ME II, 358

kàusê̦tava ,* das Schmelzwerk: tuo es kausēšu savā kausē̦tavā MWM. II, 737.

Avots: ME II, 178

ķeksêt, -ẽju, ķeksît, -ĩju [Kl.], C.,

1) mit dem Haken arbeiten, mit dem
ķeksis ziehen, stossen. Subst. ķe̦ksê̦tãjs, eineŗ der mit dem Haken zieht, stösst, namentlich eineŗ der auf dem Felde den ausgeführten Dünger ausbreitet Etn. II, 182 ;

2) schlingend essen.

Avots: ME II, 361

[ķèmsêt, -ẽju, gierig od. nachlässig (fr)essen: bē̦rni ķemsē putru Jürg.]

Avots: ME II, 364

ķepsêt, -ẽju, ķepsît, -ĩju, gehörig essen, einhauen: ķepsē tik nu! Aps., Bers., Lub., [Fest.].

Avots: ME II, 367

ķērsêt: auch Lieven-Bersen; (die Samenkapseln des Flachses) abhauen (mit ẽ ) Siuxt.

Avots: EH I, 700

ķērsêt, -ẽju, tr., hecheln, kämmen: siešana jāizdara ar tiem pašiem liniem, lai cirtējs varē̦tu pie ciršanas un ķērsēšanas saiti savilkt cietāki Zemkuopis. visiem mati jāķērsē (Var.: jāsukā) BW. 33451.

Avots: ME II, 376

[I ķesêt Für.

I "kleben".]
Refl. - tiês, schmurgeln, unappetitlich essen C.

Avots: ME II, 371

II kesêt, s. ķesît.

Avots: ME II, 371

[III ķesêt, schlagen Gränzhof (Mežamuiža).]

Avots: ME II, 371

[IV ķesêt laũkā, herausholen (aus der Tasche) Wolgunt, Ellei.]

Avots: ME II, 371

‡ klàusējs ² (li. klausė´jas) Kaltenbr., wer abfragt (examiniert). Zu klàust.

Avots: EH I, 611

kleksêt: auch AP., Mar., N.-Peb., Schwanb., Sonnaxt: tad nu cūka kleksē!

Avots: EH I, 614

kleksêt, gierig fressen Smilt. [Vgl. klesêt und leksêt.]

Avots: ME II, 221

klèmsêt ² , - ẽju, [klèmsît, - ĩju C., Wolmarshof], gierig essen, schlingen Mar.: ta tad nu viņš klemsē! Mat., Bers.

Avots: ME II, 222

klepsêt, - ẽju, klepsît, - ĩju Wend., fressen: cūkas klepsē Mat., U. [Nebst klept zu li. kleptúoti "жрать".]

Avots: ME II, 223

klesêt, - ẽju [PS., Jürg.], Lasd., Mar., Oppek., Lub., Laud., [ schmatzend, schnalzend U.], schlingend essen, fressen (besond. von Schweinen, auch von Enten, Gänse): vai nevari ēst prātīgi? klesē kâ cūka! Mar., Druw. Vgl. klest.

Avots: ME II, 223

I klesêt: auch Alswig, Bērzgale, Ruj., Schwanb., Sonnaxt, Sussei.

Avots: EH I, 615

‡ *II klesêt, zu erschliessen aus pìeklesêt I.

Avots: EH I, 615

‡ *III klesêt, zu erschliessen aus pìeklesêt III.

Avots: EH I, 615

‡ *IV klesêt, zu erschliessen aus ‡ ìeklesêt II.

Avots: EH I, 615

klusêt, - u, od. - ẽju, - ẽju,

1) intr., still sein, schweigen:
tādēļ labāk klusēt JR. IV, 86. viņi raugās un klusē A. XII, 387. mē̦mi klusē tāles Vēr. I, 926. klusi nu ar savām dzejnieka pļāpām! Vēr. I, 1205. klus[i], krancīti, stāv[i], krancīti! BW. 14356;

2) klusêt, - ẽju, = klusinât, tr., still machen, zum Stillesein bringen: bē̦rnu.

Avots: ME II, 237

‡ knaũsêt, zu erschliessen aus paknaũsêt.

Avots: EH I, 628

‡ kņausêt Bērzgale, viel essen, schlingen.

Avots: EH I, 636

‡ *knesêt, zu erschliessen aus ‡ teknesêt.

Avots: EH I, 629

knìesêt: auch (mit ìe ² ) Saikava, (III prs. knìes ² ) Warkl.

Avots: EH I, 632

[knìesêt (III prs. knìes Wolm.), jucken Neu - Wohlfahrt, Nötk., Gold.; vgl. iekniesêtiês].

Avots: ME II, 249

knosêtiês, ‡

2) sich kratzen
Salis.

Avots: EH I, 633

knosêtiês, trödeln Salis. [Vgl. knusinâtiês.]

Avots: ME II, 249

[knuosêtiês Nötk., sich reiben, sich kratzen; um Gold. = knuo`sît(iês): vista knuosējas.]

Avots: ME II, 251

[kuõpsêde ,* Plenarsitzung.]

Avots: ME II, 346

‡ *ķuõsêt, zu erschliessen aus ‡ izķuõsêt.

Avots: EH I, 709

[kuõsê̦ts PS., gestreift.]

Avots: ME II, 348

kràusêt,

1): auch Frauenb.; Siuxt (mit aû ² ); ‡

2) mit einem Knüppel schlagen
(mit aû ² ) Frauenb.; ‡

3) rasch schlucken
(aus Fehteln? in einem handschr. Vokabular).

Avots: EH I, 644

kràusêt, [kràusēt ² Lis., kraûsêt ² Ruj.], - ẽju, krausît N. - Schwanb. [li. kraušýti "пихать", "zertrümmern"], tr., stampfen, Gerstenhacheln auf der Tenne mit der Dreschrolle oder mit Pferden (ab)stampfen Autz [hier mit aû ² ], Smilten, Ruj. [Nebst krusa (s. dies) zu li. krùšti "stampfen" aksl. kruхъ "Bruchstück", gr. χρούω "stosse", ahd. (h)roso "Kruste, Eis" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 628 f., Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. ² unter cruor.]

Avots: ME II, 264

[kresêt, -ẽju "dvesêt" Telssen.]

Avots: ME II, 274

‡ kuksêt, -ēju, mühsam gehen (von Lahmen und Buckligen gesagt) Auleja.

Avots: EH I, 668

‡ kulasè̦ta ² Baitinow n. FBR. XI, 138, Pilda, ein Hof (pagalms) bei der rija.

Avots: EH I, 669

ķur̃sē raut, zusammenschrumpfen machen, zusammenziehen: etiķis tik skābs, ka muti rauj ķursē Dond. [Vgl. ķurza.]

Avots: ME II, 392

‡ kũsẽlis: Orellen "kuokālis, urulis".

Avots: EH I, 684

I kūsēt: auch Schujen, (mit û ) Fest., Oknist, Sonnaxt: putra kūs Fest. meži kûs nuo avuotiem (migla kāpj augšup) KatrE.

Avots: EH I, 684

I kūsêt [Wessen], s. kûsât I.

Avots: ME II, 338

II kūsêt, -ẽju, sich in hellen Haufen bewegen: zaldāti kūsēt kūsēja gar,ām Infl. n. U. [Wohl zu kustêt, s. dies.]

Avots: ME II, 338

‡ ķusêt, -ēju Frauenb. "gierig, mit Appetit essen" (?).

Avots: EH I, 708

‡ kvìesē̦ni ² Lubn. n. FBR. XVII, 126, schlecht geratener (kleiner) Weizen.

Avots: EH I, 691

lapsẽ̦ns, ein junger Fuchs: mazie lapsē̦ni līda pa vienam vien laukā LP. V, 180.

Avots: ME II, 422

lasẽ̦ns, auch laša bē̦rns od. laša mauku bē̦rns Hr., Lachsforelle (salmo trutta L.) L., RKr. VIII, 103.

Avots: ME II, 423

lasêt,

2): lai tauki nelas (nepil) Latv. Saule, S. 425 (aus OB.).

Avots: EH I, 721

lasêt,

1) lotsen:
laivu L.;

2) s.
lāsêt;

3) mit einer Holzschaufel das Wasser aus dem Boote schöpfen
Oppek.

Avots: ME II, 423

‡ lãsêt, ‡

2) fleckig, sommersprossig werden:
man seja lâsē ² Zögenhof.

Avots: EH I, 729

làsêt, lasêt (li. lašė´), - ẽju, intr., triefen, tröpfeln, in Tropfen fallen, sintern: saulainās pusdienās lāsēja jumti Stari II, 256.

Avots: ME II, 441

[lãsêt Ruj., bunt machen.] lāsē̦ts, punktiert, gesprenkelt: šis jē̦rs vēl nuo Lābana lāsē̦tiem JU.

Avots: ME II, 441

‡ lasê̦ts AP., = ‡ lasaîns: lasē̦ta guovs.

Avots: EH I, 721

lāsē̦ts (unter lãsêt): "gesintert" Bers.; lãsē̦tas (gefleckt) drāniņas Bauske.

Avots: EH I, 729

lejpusẽ, Adv., unterhalb, unten: kalnpusē tīrumi, lejpusē pļavas Bers.

Avots: ME II, 447

leksêt: auch ErIaa, Nautrēni, Oknist, Schwanb.

Avots: EH I, 732

leksêt, - ẽju, lekstît, - ĩju, tr., intr., gierig, unschön essen, schlingen: leksēt - lieliski ēst kâ ārmija; leksē 130; Mar. n. RKr. XV, 123. pats leksēju cūkas gaļu BW. 27225, 2. [Reimwort zu kleksêt.]

Avots: ME II, 448

[* lepsêt, * lespît, zu erschliessen aus ìelepsêt, ìelepsît. Zu lepêt.]

Avots: ME II, 453

liẽlpìlsẽ̦ta, die Grosstadt: Maskaviņu, lielpilsē̦tu, aiz ce̦pures aizsprauduos BW. 13186.

Avots: ME II, 500

‡ liẽipìlsẽtniecisks,* grossstädterisch.

Avots: EH I, 755

liẽlpìlsẽtniẽks, der Grosstädter: mūsu laucinieki runā skaidrāku latviešu valuodu nekâ pilsētnieki, sevišķi lielpilsētnieki RKr. VIII, 19.

Avots: ME II, 500

‡ liêsēšķis Heidenfeld, Saikava, = liêsaišķis.

Avots: EH I, 756

liẽsêt: mit iê Oknist.

Avots: EH I, 756

liẽsêt, -ẽju, mager werden; besonders in der Zstz. mit nuo- C.; bei St. n. U. auch liesât; [liesāt L., mager machen].

Avots: ME II, 504

linsẽ̦kla, die Leinsaat: es pabēru ... dze̦lte̦nuo linsēkliņu BW. 11064.

Avots: ME II, 472

‡ linsẽkles Grünh., (gespr. lin̂cẽkles ² ) Siuxt, = linsẽ̦klas, Leinsaat.

Avots: EH I, 743

‡ lùsêtiês ² Auleja, Schallverbum: kad cir[tī]sim diravas, tiê lūsēsies vien.

Avots: EH I, 764

‡ màsēle ² Sussei "= māsīca".

Avots: EH I, 793

mãsē̦na: auch (māsena) BW. 3528, 1 var.

Avots: EH I, 793

mãsē̦na [od. mãse̦na] Rutzau n. RKr. XVI, 158, Demin. māsesiņa BW. 25411, māsenīte 598, 4, die Schwester, das Schwesterchen; [um Pussen dafür māse̦ns (wohl mit e, aus ē̦).]

Avots: ME II, 586

māsēnietes: auch (mit ã ) AP. (hier auch Kusinen überhaupt).

Avots: EH I, 793

[māsēnietes "Töchter von Schwestern" Sessw., Lös., Selsau.]

Avots: ME II, 586

‡ màsēniša ² Prl. n. FBR. VI, 94 "=māsīca".

Avots: EH I, 793

mãsē̦ns,

1): auch (mit à ² ) Saikava; mãsē̦ni AP., Kinder von Schwestern;

2): auch Lubn. n. BielU.;

3): auch Puhren n. FBR. XIV, 47; nu es tavus bāleliņus pa durvīm izvadīšu; nu es tavus maseniņus ar pagali šmidzināšu BW. 10857, 9.

Avots: EH I, 793

mãsē̦ns, f. māsene,

1) der Schwesterssohn
[N. - Peb., Warkh., Warkl.], die Schwestertocher U., Nigr.: māseniņi brāleliņi (Var.: māsu bē̦rni, brāļu bē̦rni) BW. 3850 var. - leiši palikuši tāļu pakaļā saviem māsē̦niem latviešiem Purap.;

2) mātes māsas dē̦ls [Kl.], U.;

[3) mãse̦ns (vielleicht mit e, aus ē̦) Ruj., Lautb., eine Art Deminutiv zu mãsa, die Schwester.]

Avots: ME II, 586

mãsêt, -ẽju, Schwester sein, vorstellen U.: tâ ziedēja sērdienīte, pie tautām māsē̦dama BW. 4502. [Refl. -tiês, einander "Schwester" nennen Bauske, schwesterlich, nach Art der Schwestern zusammenhalten: Lūsiņa un Ilga pašas vien draudzējas un māsējas Janš. Dzimtene V, 83.]

Avots: ME II, 586

mazpìlisẽ̦ta, die Kleinstadt, die Provinzstadt.

Avots: ME II, 573

mazpìlsẽtniẽks, der Kleinstädter, der Einwohner einer Provinzstadt.

Avots: ME II, 573

meksêt, -ẽju, meksît, -ĩju Ramkau,

1) = mešķêt;

[2) meksît AP., schnell laufen].

Avots: ME II, 594

‡ me̦l˜mansērdzība AP., eine gewisse Krankheit.

Avots: EH I, 798

melmeņsērdzîgs, gichtbrüchig (bibl.).

Avots: ME II, 596

mẽnešsḕrdzĩba, die Mondsüchtigkeit: līdzekļi pret mēnešsērdzību RKr. XII, 14.

Avots: ME II, 617

mẽnešsḕrdzîgs, mẽnessḕrdzîgs C., U., mondsüchtig: tikai es viens kâ mēnešsērdzīgais vāļājuos zem ve̦cā uozuola A. XVII, 6.

Avots: ME II, 617

mĩļsẽ̦rs ,* voll sanfter Wehmut: ik˙vakaru dzēsmiņa lapām mīļsē̦ru dziesmiņu pauž Apsk. v. J. 1903, S. 72.

Avots: ME II, 645

‡ misēklīgs "?": par viņa misēklīguo ķibeli Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 138.

Avots: EH I, 818

misêklis [AP., Kl., Arrasch, Wolm., Bers., Lis., miseklis Bauske, Warkh.], der Fehler, das Versehen C., Mat., Paul., Lub.: viņš gribēja savu misēkli labuot Kaudz. M. tuo uzdarīja bez ne˙viena misēkļa Plūd. par maziem misēkļiem smagi dabū ciest Vēr. II, 765.

Avots: ME II, 635

misêt, Refl: -tiês: ka tik kādreiz nemisas krist! Daudsewas n. FBR. XVII, 158.

Avots: EH I, 818

misêt, -ẽju,

1) fakt. zu mist

II, verwirren, irre machen
St., mischen, verfehlen: piekuodināja mācītājam nemisēt nuoliktā laika K. Kaln.;

[2) entziehen, stehlen
Bergm. n. U. ("unbek."): lai misē viens uotram savu uzticību Diez, keiner entziehe dem andern sein Vertrauen]. Gew. refl. -tiês, [sich mischen Bielenstein;] sich irren, sich versehen, sich verzählen, schnitzern, irre, verwirrt werden: ne kājiņa šķībi gāja, ne valuoda misējās BW. 1458. kungs, jums būs misējies Degl. ja precniekam misējies, tad tuo krietni izzuobuo BW. III, 1, 86. [man misējas Autz n. U.] Subst. misẽjums, der Fehler, Schnitzer, Fehltritt: kungs par mazākiem misējumiem nežēlīgi suodījis LP. VII, 36; misêšanâs, das Sichversehen. Vgl. misît, mist

II. [In der Bed. "Verfehlen"
wohl aus mnd. missen dass.]

Avots: ME II, 635, 636

[muosêt (?) U., = muozêt.]

Avots: ME II, 683

mul˜sêt,

1): faseln
(mit ùl ² ) Kaltenbr.,

Avots: EH I, 831

mul˜sêt, -ẽju,

1) verwirrt reden
[Kreuzb.], Ruj., n. U.;

2) = mùlsinât Lub., [Rainis VI, 395.]

Avots: ME II, 665

‡ mum̃sējs Ladenhof n. FBR. XI. 70, Wainsel n. FBR. XIV, 88, der unsrige; mum̂sejis Lubn. n. FBR. XVII, 133, unser Wirt.

Avots: EH I, 832

mùsẽjâds, ["mûsejâds" Nötk.], nach unserer Art: viņš runā mūsējādi Smilt.

Avots: ME II, 679

mūsējais (unter mùsẽjs): unser Wirt, unser Sohn Prl. u. a.

Avots: EH I, 839

mùsẽjs, mùsẽjais, mūsijais Kl., der Unsrige,

a) gew. substantivisich: nu esi mūsējs Rainis. mūsējs aizbraucis uz pilsē̦tu, unser Wirt oder unser Herr ist in die Stadt gefahren;

b) adjektivisch: ve̦cas meitas sakrupušas mūsējā pagastā BW. 13160. Gewöhnlich steht nach mūsējs das Substantiv nicht unmittelber, sondern zu es ist aus dem Vorhergehenden zu ergänzen: jūsu liksta nav tik liela kâ mūsējā.

Avots: ME II, 679

[mūsêt (?) W. - Livl. n. U., = muozêt, narrieren.]

Avots: ME II, 679

musêtiês: viņam pātari musejās Stenden.

Avots: EH I, 835

musêtiês, = misêtiês: bē̦rns grāmatu lasuot musās Sassm.

Avots: ME II, 671

‡ mũsē̦ts AP., sommersprossig: mēsē̦ta seja.

Avots: EH I, 839

[mũssẽne Salisb., = mūsmēre.]

Avots: ME II, 679

naktsêdiens, das Nachtessen: naktsēdienu ē̦d pēc vakariņām naktī - dzīŗās Sassm.

Avots: ME II, 691

‡ nesējmāte Orellen, Salis, = nesēju māte (unter nesẽjs ).

Avots: EH II, 19

nesẽjs (li. nešė˜jas), ne̦sãjs, f. - ja, mundartlich nesējīša, der Träger, die - in: ne tu mana nasta biji, ne es tava nesējiņa BW. 28741. cilvē̦ks runāja ar nesējiem... vai saviem pavaduoņiem Smilga. Sprw.: lai vārds, kāds vārds, kad tik vārda nesējs. aiziet pie ērgļa, jā, šis būs gan nesējs, er ist bereit zu tragen LP. IV, 11. luogs nuode̦r par gaismas nesēju JR. IV, 195. eglītes od. skuju nesējs: brūte ņēma uz baznīcu līdz mazu eglīti. nuo turienes uz mājām braucuot tā izraudzījās vienu jātnieku par skuju nesēju, kam eglīti nuodeva BW. III, 1, 18. lūgšu tevi panākstuos par eglītes nēsājiņu BW. 15840, 15. krusta nesējs, der Kreuzträger; līķa nesējs,; Leichenträger; nesēja, nesēju māte, nesējīša Bers., Lub., Erl., die Frau, die das Taufkind zur Taufe bringt BW. 1638.

Avots: ME II, 732

‡ *nesêt, = ne̦sât: gredzentiņu ne̦sē̦tājs BW. 6350 var. valuodu ne̦sē̦tāja 8701, 1 var. veģu ne̦sē̦tāju Pas. IV, 349 (aus NB.).

Avots: EH II, 19

‡ *niẽsêt, zu erschliessen aus ‡ atniẽsêt.

Avots: EH II, 28

[nùoausêt, = aušât mit Perfektivbedeutung: nuoausēt baļķiem galus N. - Peb.]

Avots: ME II, 758

‡ nùoblisêt, sich herumtreibend vertrödeln Saikava: visu dienu pa ceļu vien nuoblisē. tâ tu nuoblisē ne vienu vien dienu, ka ni˙kā nepadari.

Avots: EH II, 32

nuodesêt, tr., durchprügeln: es tevi nuodesēšu Turlau, [Ruj., Salisb.].

Avots: ME II, 774

nùodusêt, Refl. -tiês, ‡

3) "piesmakt" Kurmene: nuodusējies gaiss.

Avots: EH II, 42

[nùodusêt,

1) = nùodust Warkl.;

2) ruhend verbringen:
n. dienvidu Ruj., N. - Peb.] - Refl. - tiês,

1) ein Schläfcen machen:
lai viņa nuodusas miedziņā lē̦na G. Allun.;

[2) "nùopùstiês" Warkl.].

Avots: ME II, 778

nùodzesêt: rakstīt uz tāfeles, lai var n., kad ir kur kļūdas Salis. uguni n. ebenda, = uguni nùodzèst.

Avots: EH II, 43

[nùodzesêt, löschen (perfektiv): uguni (wiederholt löschend) Salis, Ruj.; n. slāpes Lis., N. - Peb., Bauske.]

Avots: ME II, 780

nùokar̂sêt, tr., erhitzen, glühend machen: saimnieks nuokarsē akmeni JK. III, 75. Refl. - tiês, sich erhitzen.

Avots: ME II, 794

nùokaisêt, tr., abglühen: akmeni, dzelzi.

Avots: ME II, 793

nùokãsêtiês [li. nusikósėti], eine Weile husten: viņu gaŗi un smagi dzird nuokašējamies Blaum. viņš nuokāsējās un sāka lasīt A. XIII, 519.

Avots: ME II, 797

nùokàusêt, tr.,

1) abmüden, abmarachen:
daudz suņu zaķi nuokausē. tad vābība tuo sāka nuokausēt A. XI, 126;

[2) (einen Teil) abschmelzen
(tr.) LKVv. Refl. - tiês, müde werden Kundz.

Avots: ME II, 795

‡ nuokẽrsêt linus Siuxt, den Flachsstengeln die Samenkapseln abschneiden od. abstreifen Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 59

[nùoķesêt Preekuln, = nũ'oķezêt.]

Avots: ME II, 806

nùoklesêt, tr.,

1) aufessen:
viņš visu nuoklesējis;

2) zurücklegen:
viņš nuoklešķẽjis (part. praet.), beschmutzt, besudelt: tu vis˙caur esi nuoklešķējis Sassm. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 798

nùoklusêt, ‡

2) still werden, zu schweigen anfangen:
sievietes nuoklusēja Vanagu ligzda 210.

Avots: EH II, 54

nùoklusêt, tr., totschweigen, verschweigen, vertuschen: blēdības A. XIII, 316.

Avots: ME II, 799

‡ nuokraûsêt ² Frauenb., Siuxt, (Gerstenhacheln) abstampfen (abdreschen): mieži jau nuokrausē̦ti. Refl. -tiês Seyershof, = nùokràusîtiês ² : mieži tik tīri nuokraûsējās ² , ka ne˙viena akuota vairs nav klāt.

Avots: EH II, 55

nùokusêt, sich dahinbewegen: krūmi vien nuokustēja BW. 25872, 13. [Refl. -tiês,

1) sich eine Weile bewegen:
aste nuokustējās; strādnieks nuokustējās visu dienu;

2) sich fortbewegen:
nevar vien nuokustēties nuo vietas Bers.]

Avots: ME II, 803

nùolasêt, intr., abtriefen, absickern Br.

Avots: ME II, 808

nùoliẽsêt, nùoliẽsât, nùoliẽst [Manz. Lettus], intr., abmagern, mager, ableibig werden: viņa bija nuoziedējuse un nuoliesējuse Vēr. I, 1372. nuoliesējis sejs Niedra. nuoliesis un novārdzis aiz nabadzības A. XI, 463. Refl. - tiês, schwach, matt werden: man skatuoties dūša tīri nuoliesusēs Blaum.

Avots: ME II, 813

‡ nuomẽnesêtiês Rutzau, sich (in der Nacht) aufklaren, so dass der Mond sichtbar ist: re, kâ nuomēnesējies!

Avots: EH II, 68

‡ nùomisêtiês AP., Perfektivform zu misêtiês: katram jau var n.

Avots: EH II, 69

[nùopèisêt ² Kl., abfasern machen: ar kūtru zirgu braucuot pīcka jānuopeisē.]

Avots: ME II, 827

nùopeksêt, nùopeksnêt C., tr., abprtigeln, totschlagen: kaķe kurmi nuopeksēja BW. 2250.

Avots: ME II, 827

nùorisêt, nùorisinâtiês, sich abrollen, sich abspielen, vor sich gehen: lugas nuorisinās kādā zaļuma vietā Vēr. I, 1422. turpmākuo nuotikumu gaita nuorisinājās tādā kārtā Asp. lieta nuorisēja diezgan labi MWM. X, 230. [viņas dzīves pavediens bija nuorisējis laimē un priekā Janš. Dzimtene ² I, 215.]

Avots: ME II, 839

nùorùsêt, ‡

2) aufleuchten (vom Wetterleuchten)
Vank.: pamalē nuorūsēja.

Avots: EH II, 83

nùorùsêt, intr., ab-, verrosten: tīšam gāju me̦lnu kre̦klu, nuorūsējušu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME II, 842

nùosàusêt, s. nùosàust.

Avots: ME II, 844

nùose̦buôt, auch nùosebt Ahs., gew. refl. nùose̦buôtiês, sich verspäten: nuose̦buši un kruogū nuokavējušies tirdzenieki Janš. labāk es drusku uzgaidu nekâ nuose̦buojuos Purap, es nuosebu un atnācu par vē̦lu pie darba Ahs.

Avots: ME II, 844

nuosêdêt,

3): ve̦ca tautu meita, trīs krēsleņi nuosē̦dē̦ti Tdz. 45932. sarkanās balandes aug tādas lielas kâ egles un nuosēž visus stādus Seyershof.

Avots: EH II, 84

nùosêdêt, intr.,

1) eine Zeit absitzen:
kâ man bija nuosedēt visu laiku bāliņuos? BW. 10912. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā 11700. viņš nevar ne acu˙mirkli mierīgi nuosēdēt. nelaimes stundu nuosēdēt, vor der Reise eine kurze Zeit im Zimmer sich niedersetzen, um dadurch Unheil abzuwenden;

2) tr., absitzen, abbüssen:
cietumā suodu nuosēdēt;

3) absitzen, sitzend abnutzen, belästigen:
maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja BW. 1925. dažu labu purva cini ganīdama nuosēdēju 9451, 3;

[4) sitzend abwarten
U.] Refl. -tiês, sich absitzen: visu dienu e̦smu nuosēdējies istabā.

Avots: ME II, 844, 845

‡ nuosēdienis Heidenfeld, = ‡ nùosê̦dums: pēc palu laika upes līčuos ir nuosēdieņi, kuo ūdens sanesis.

Avots: EH II, 84

‡ nùosêdiêns "?": klib, klab pūriņš caur siliņu ve̦duot; tuo darīja lieli miegi, tuo lielie nuosēdieni BW. 16723, 1.

Avots: EH II, 84

nùosêdinât, ‡

2) bepflanzen:
n. visu sādu ar augļu kuokiem Višķi.

Avots: EH II, 84

nùosêdinât, fakt., sich hinsetzen lassen, hin-, niedersetzen: dēliņu nuosēdinājis zālē LP. VI, 20. vedējus pa˙priekšu nuosēdināja pie galda BW. III, l, 52.

Avots: ME II, 845

‡ nùosê̦dums, die Lagerung, der Bodensatz: viņas (= sirds) dziļumuos ir sme̦lgušas sāpes un skumjas kâ mīlas n. Jauns. Neskaties saulē 216.

Avots: EH II, 84

‡ nuosēja, eine durch Versehen unbesät gebliebene Stelle im Acker; ein schlecht besätes Feld P. Alunāns.

Avots: EH II, 84

nùosẽ̦kât,

[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;

[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;

3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;

4) "nuokaîsīt (miltus, graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].

Avots: ME II, 845