Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'vī' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'vī' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1466)

aizalvīt

àizalˆvît Oknist, verzinnen.

Avots: EH I, 6

aizdevīgs

‡ àizdevîgs "zum Verleihen geneigt" Spr.

Avots: EH I, 18

aizkavīgs

‡ àizkavîgs, langsam, saumselig Spr.

Avots: EH I, 29

aizlavīties

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

aizstāvība

àizstãvĩba, Vertretung, Verteidigung: deputācija viņam piedāvāj šuo iecirkņu aizstāvību parlamentā B. Vēstn.

Avots: ME I, 53

aizšvīkāt

‡ àizšvĩkât ar naglu, mit einem Nagel ein Zeichen (streifend) hin-, davorziehen.

Avots: EH I, 57

aizšvīkstēt

‡ àizšvĩkstêt, raschelnd hin-, weggehen Bauske: a. pa grīdu.

Avots: EH I, 57

aizsvīrēt

‡ àizsvīrêt Spr., mit einem Hebel hin-, wegheben.

Avots: EH I, 54

aizsvīst

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54

aiztvīkt

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divkāršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58

aizvīksnīties

àizvīksnîtiês, sich davonmachen: bet pats aizvīksnījās, ka zari vien nuošalcās Stari I, 203.

Avots: ME I, 60

aizvīkstīt

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti 2 labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

aizvīst

‡ àizvīst, zu welken anfangen Wandsen: puķes aizvītušas.

Avots: EH I, 64

aizvīstīt

‡ àizvîstît, zuwickeln: a. bẽ̦rnam acis. Refl. -tiês, sich zu-, einwickeln Kal. u. a.: meita sēd aizvīstījusies.

Avots: EH I, 64

aizvīt

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61

aizžvīkstēt

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

ālavīca

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à 2 ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica 2 Saikava, àlavīce 2 Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193

ālavīdza

ālavīdza (unter ālava),

1): auch (mit à 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 193

apalvīt

‡ apalvît Oknist, verzinnen. Refl. -tiês Oknist, sich mit einer Eiskruste bedecken: akas spannis apalvījies.

Avots: EH I, 71

apiņvīte

‡ apiņvīte, die Hopfenranke: apkārt maiksni apiņvītes vijas Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 86

apprāvīties

‡ apprāvîtiês, in eine bessere Lage kommen (poln. poprawić się) Zbiór XVIII, 361.

Avots: EH I, 106

aprāvības

aprâvĩbas, Pl. t., die Beendigung des Flachsraufens Bers.

Avots: ME I, 115

apsvīst

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128

aptvīkt

aptvìkt, ‡

2) (beim Malzbereiten) aufkeimen:
mieži jau aptvīkuši iesalam Saikava, Sessw.

Avots: EH I, 123

aptvīkt

[aptvìkt, beschwitzen LKVv. 23.]

Avots: ME I, 132

apvīdēt

‡ apvĩdêt Bauske "flüchttg, nicht genau übersehen (wahrnehmen)".

Avots: EH I, 127

apvīlēt

apvĩlêt, tr., befeilen: atslē̦gu.

Avots: ME I, 136

apvīlēt

apvìlêt, tr., besäumen: lakatu; kažuokam apakšmalu A. XX, 266.

Avots: ME I, 136

apvīnis

[apvīnis U., Hopfen; s. apīnis und auch Bielenstein Holzb. 286.]

Avots: ME I, 136

apvīroties

‡ apvĩruôtiês U. (unter vīruôt), sich verheiraten (lat. nūbere).

Avots: EH I, 127

apvīst

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

apvīst

apvĩst [li. apvýsti], intr., ringsum von oben welk werden, etw. betrocknen: viņš sakŗāva jau apvītušuo pļāvumu A. XV, 2, 123.

Avots: ME I, 136

apvīstīt

apvîstît (li. apvýstyti), tr., umwindeln: bē̦rnu; umwickeln: virvi ap ruoku; freqn. von apvît (li. apvýti), be-, umflechten, be-, umwickeln: puķēm apvīti stabi Alm.

Avots: ME I, 136

apvīt

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdamās grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127

atāvīt

atāvît, tr., abquälen: viņš baļķus ve̦duot zirgu atāvīja T. - Refl. -tiês, sich abquälen T.

Avots: ME I, 150

atbāvīt

atbāvît Schwaneb., tr., (etwas) stützen oder verkeilen (damit es nicht fällt).

Avots: ME I, 150

atdevīgs

‡ atdevîgs,

1) gern wiedererstattend ("возвратчивыи́")
Wid.;

2) sich hingebend:
es pilnīgi e̦smu viņam padevīga un atdevīga Janš. Dzimtene V, 239.

Avots: EH I, 139

atlavīties

atlavîtiês, ‡

2) herschieichen, heimlich herkommen
Siuxt, Wolm. u. a.: guovs atlavījusies mājā(s).

Avots: EH I, 153

atlavīties

atlavîtiês, wegschleichen, heimlich weggehen: gan jau zināšu vecenes sāniem atlavīties.

Avots: ME I, 172

atpļāvības

atpļàvĩbas 2 = appļāvī˜bas Mar. RKr. XV, 106.

Avots: ME I, 182

atsvībināties

‡ atsvībinâtiês "mit einer Peitsche schwingend sich wehren" Wessen.

Avots: EH I, 173

atsvīst

atsvîst, tagen: laimi zaudēt līdz ar gaismas atsvīšanu Blaum.

Avots: ME I, 200

atšvītroties

‡ atšvītruôtiês, sfreifenartig erglänzen, widerscheinen: sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem atšvītruojās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20.

Avots: EH I, 175

atvīcināt

‡ atvīcinât, entgegenschwenken, schwenkend reagieren Jürg.: pļāvēji ar lakatiņu atvīcināja saucējai.

Avots: EH I, 181

atvīkšties

‡ atvìkštiês Smilten, umziehend mit seinen Habseligkeiten herfahren: kalpi nevar vien a.

Avots: EH I, 181

atvīlēt

‡ atvîlêt 2 , (einen Saum zurückbiegend) besäumen: drēbe jāatvīle, lai neirst Siuxt.

Avots: EH I, 181

atvīlēt

atvĩlêt: a. naglai galvu. a. nuost gabalu nuo dzelzs stieņa.

Avots: EH I, 181

atvīlēt

atvĩlêt (zuobus), abfeilen (die Zähne, z. B. einer Säge).

Avots: ME I, 211

atvīst

‡ atvīst, welkend sich absonderu Saikava: kuokam lapas pa daļai atvītušas.

Avots: EH I, 181

atvīstīt

atvîstît: atvīstījušas sev lakatus vairāk nuo mutes nuost Janš. Dzimtene V, 237.

Avots: EH I, 181

atvīstīt

atvîstît (li. atvýstyti), dial. atvîkstît, tr., loswindeln: bē̦rnu; loswickeln: lupatiņu vaļā LP. VI, 98.

Avots: ME I, 211

atvīt

atvît, ‡

2) zurückgewinnen:
a. paspēlē̦tuo naudu Dunika, Kal.; vgl. li. atsivýti "nachjagen ".

Avots: EH I, 181

atvīt

atvît (li. atvýti, r. отвить]), tr., losflechten, trennen: virvi.

Avots: ME I, 211

atvītene

‡ atvītene Dobl., eine zurückgeflochtene Peitschenschnur; eine Kosakenpeitsche.

Avots: EH I, 181

atžvīkstēt

atžvīkstêt, rauschend, schwirrend herfliegen: te citas bites atžvīkstēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 214

āvīgs

âvîgs, albern, geckenhaft: viņš ģērbjas gluži āvīgi (Serb.).

Avots: ME I, 245

āvīties

âvîtiês: auch Ramkau. Saikava, Warkl., (âvêtiês) Zvirgzdine, (āvatiês) Pas. VI, 477 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 196

āvīties

âvîtiês, -uos, ĩjuos C., auch âvêtiês PS., dummes Zeug reden, sich albern gebärden, Unfug treiben: kuo tu te āvies? A. XII, 888, Etn. IV, 147, Wolm., Erlaa, Serb., Mar., Bers., RKr. XV, 106. [Zu li. ovytis "sich im Gesicht sehen lassen; übermütige Scherze treiben", ovyje "im Wachen", óvaidas "страшный шалунъ", aksl. avĕ "offen bar", aviti "offenbaren", r. явить "zeigen", ai. āvíḥ "offenbar"; s. Būga Изв. XVII, 1, 35 f. und Trautmann Wrtb. 21.]

Avots: ME I, 245

avīze

avĩze: plur. t. avīzes BielU.

Avots: EH I, 190

avīze

avĩze, avĩza PS., die Zeitung; [nebst li. avyzai Lit. Mit. I, 15] aus d. dial. awise bei Frischbier [und Hupel Idiotikon 14] (aus franz. avis "Anzeige").

Avots: ME I, 232

avīžniecība

‡ avĩžniẽcĩba, die Journalistik, das Zeitungswesen.

Avots: EH I, 190

avīžnieks

avĩžniẽks,

1) Journalist;

2) Zeitungsleser:
tu jau tas avīžnieks Alm.

Avots: ME I, 232

baltvīkale

‡ baltvīkale "eine Art Manteltuch (?)" Rolhof n. Latv. Saute 1929, S. 805.

Avots: EH I, 203

baravīka

baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,

1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;

2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).

Avots: ME I, 263

bāvīties

bāvîtiês, ‡

3) sich belustigen
Lettg.; ‡

4) "ärmlich leben"
Friedrichstadt n. A. X 2, 438.

Avots: EH I, 210

bāvīties

bāvîtiês,

1) sich aufhalten
[Warkhof, mit d 2 ];

2) sich bereit machen, sich anschicken:
bāvīsimies uz darbu! bāvies drīzāk N. -Schwnb. Nebst li. bovytis "sich aufhalten" aus dem Slavischen; [vgl. Wruss бавиць "задерживать въ ожиданiи; проводить время" бáвицьца "заниматься, упражняться; проводить время".]

Avots: ME I, 275

bezdievīgs

bezdìevîgs, gottlos: bezdievīgi cilvē̦ki, darbi.

Avots: ME I, 283

brandavīns

brañdavĩns (unter brañdvĩns): auch BW. 20036; (brandavins) 19495.

Avots: EH I, 237

brandevīns

brañdevĩns (unter brañdvĩns): auch 19937 var., (brandevins) 10200, 2.

Avots: EH I, 237

brandvīns

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323

brandvīņš

brañdviņš (unter brañdvĩns): auch Salis, (mit àn 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 237

brendavīns

bre̦ndavīns, bre̦nadvīna piedzē̦rušu 19799, 1 var. sūrais bre̦ndavins 26278.

Avots: EH I, 240

brīvība

brĩvība,

2): tas brīvības (Var.: vaļiņas) vien neva, dieveŗam māršu rāt BW. 23792 var. kaut man bij[u]se tā b., līdzi vest līgaviņu 32061, 2.

Avots: EH I, 243

brīvība

brīvība,

1) die persönliche, bürgerliche, staatliche Freiheit:
kar̀uot, mirt par brīvību; gara brīvība, die geistige Freiheit;

2) das Privilegium:

3) die Erlaubnis:
man tāda brīvība duota, ka es varu ārstēt U;

4) par brīvību nākt, zum ausserordentlichen Gehorch kommen
St.

Avots: ME I, 335

bulvītis

‡ bul˜vītis AP., ein Widder, Hammel.

Avots: EH I, 252

burvība

bùrvība, die Zauberei: par burvjiem un burvībām LP. VI, 13.

Avots: ME I, 355

burvīgs

bùrvîgs, zauberhaft, reizand: šeit atveŗas dzejas burvīgā valsts Pūrs I, 28. stabulīte skanējusi burvīgi LP. III, 24.

Avots: ME I, 355

burvīķe

‡ burvĩķe Frauenb., der Steinpilz; vgl. baravīka. Wohl mit u aus o.

Avots: EH I, 255

čavīt

čavît, stehlen Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407

cietgalvība

ciêtgalˆvība, der Stumpfsinn, schwerer Begriff; Selbstwille.

Avots: ME I, 396

cietgalvīgs

ciêtgalˆvîgs,

2): kad bē̦rns būs savā vaļā uzaudzis, tad viņš palicīs c. Bergm. Sap. spr. mācīb. 1795, S. 27.

Avots: EH I, 278

cietgalvīgs

ciêtgalˆvîgs,

1) schwer begreifend:
kuo nu tādam cietgalvīgam iestāstīsi;

2) eigensinnig;

3) hartmäulig (von Pferden)
U.

Avots: ME I, 396

cvelvīgs

cvel˜vîgs, energisch, hurtig Gr. - Sess.

Avots: ME I, 399

dalavīties

‡ dalavîtiês, (heimlich) heran-, hinzuschleichen Auleja, Kaltenbr.: jis dalavās caps! ... baluodīši ruokā Pas. V, 292 (aus Welonen).

Avots: EH I, 304

darvīna

darvīna Salisb., darviņa Freiziņ, Pergelholz, Pergelscheit.

Avots: ME I, 442

davība

[davība od. davībe, = devĩba: gen. s. dawibes LLD. II, 28.]

Avots: ME I, 445

davīt

[davît (slav. doviti) Drsth., hinzuflechten.]

Avots: ME I, 445

dāvīties

‡ dāvîtiês,

1) -uôs, -ĩjuôs. laut, hässlich schreien (von Menschen und Tieren)
Auleja, Bērzgale (mit à 2 );

2) tollen, sich (ohne Grund) unruhig verhalten
Wessen; "sich amüsieren" (mit à 2 ) Sussei. Zunächst wohl aus li. dõvytis "ālēties, pluosīties".

Avots: EH I, 313

deševīgs

deševîgs: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Warkl.

Avots: EH I, 317

deševīgs

[deševìgs Warkhof, Domopol "freigiebig".]

Avots: ME I, 459

devība

devĩba, die Freigebigkeit, Mildtätigkeit: viņš nevarēja beigt pateikties par tādu devību Blaum.

Avots: ME I, 460

devīgs

devîgs, freigebig, mildtätig: viņš ir devīgs, bet ne izšķērdīgs. kad nav, tad arī pats devīgais paliek skuops.

Avots: ME I, 460

devīņi

devīņi: auch Pilda, (mit ĩ) Siuxt, (mit î) Auleja, Skaista, (mit î 2 ) Dunika, Kal., OB., Schrunden.

Avots: EH I, 317

deviņvīru spēks

deviņvĩru spè̦ks, deviņu vĩru spē̦ks, die Neunmannskraft, Königskerze (verbascum thapsus). deviņvĩru ziêdi, dieBlüten der Neunmannskraft U.

Avots: ME I, 460

devītactiņa

‡ devītactiņa Pas. VI, 200, das neunte Auglein.

Avots: EH I, 317

devītais

devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]

Avots: ME I, 460

devītinis

‡ devîtinis Auleja, ein Pest in der neunten Woche nach Ostern.

Avots: EH I, 317

devītnieks

devîtnieks,

1) die Neun in der Karte;

[2) in Domopol = devintelis].

Avots: ME I, 460

dievība

dìevĩba ,* der Gottheit: vis˙pirms interesējās par pašu dievību MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 485

dievīgs

dìevîgs, göttlich, herrlich: aizver elles vārtus, atver dievīgus vārtus Br. 72. nāc dievīga vaiņagā! BW. 14771. [duod, dieveņ, dievīgam! BW. 32830, 1 var.] es dievīga malējiņa: vienu sieciņu samalu, - pāri bira dzirnaviņas BW. 8062, 3 var.

Avots: ME I, 485

dīvīties

‡ dīvîtiês Mekons Barons M., S. 62, sich wundern.

Avots: EH I, 326

divvīru

‡ divvĩru dar̂bs, Arbeit für 2 Männer, Arbeit von 2 Männern Warkl. u. a.

Avots: EH I, 323

dižvīrs

dižvĩrs, ein Matador, hervorragender Mann: tautiskie dižvīri Vēr. II, 1005. visus pagasta dižvīrus izbalsuoja Sassm.

Avots: ME I, 476

druvības

druvības,

1): "radības druvā" Durben. "nezinu, kas ir druvības". "kad kādai sievai . . . druvā gadās tinības" Janš. Mežv. ļ. II, 486.

Avots: EH I, 337

druvības

druvĩbas,

1) "?": panāksnieku meitām druvības būs BW. 25122;

[2) "= appļāvības" Lipna, Mahlup u. a.; "= apkūlības" Stuhrhof].

Avots: ME I, 506

druvīgs

druvîgs,

1): sehr erschreckbar
BielU.; ‡

2) schauerlich, beängstigend
Diet.

Avots: EH I, 337

druvīgs

druvîgs, furchtsam: druvīgi un bailīgi lūkuodamās A. VIII, 1, 270.

Avots: ME I, 506

drūvīgs

‡ drũvīgs Lemsal, bekümmert (nuobē̦dājies).

Avots: EH I, 337

dvīga

I drvîga 2 : viņš mani tâ aprunā; ka. es ne˙kur vai[r] nedabūju dvîga 2 Seyershof. duod man dvīdziņu (Ruhe) kādu nedēļu; tad es būšu ve̦se̦ls ebenda. nevar ne dvîgas 2 dabūt ("nevar ne˙kur glābtiês") Salisb: Cieba, ne˙kur neruod dvīgas Janš. Līgava I, 200.

Avots: EH I, 351

dvīga

I dvîga 2 [Nigr., Rettung, Zuflucht]: manīdams. ka mežā nav dvīgas Kaln. Uo. 43. viņš tādā etiķī iestidzis, ka viņam šai zemē vairs nav dvīgas.

Avots: ME I, 538

dvīga

[II dvìga 2 Alswig "Hitze. Schwüle; dvinga (Dunst), Qualm". Anscheinend die echt le. Form für dvinga.]

Avots: ME I, 538

dvīgnis

I dvīgnis, = sieciņš, ein halbes Külmit Naud.

Avots: ME I, 538

dvīgt

[I dvīgt, -stu, -u, s. padvīgt; in Nerft bedeute es auch: eilig fliehen.]

Avots: ME I, 538

dvīgt

[II dvìgt 2 Alswig "tvīkt (piem. pirtī uz lāvas). Schwüle fühlen"; in Weinsch. dvîgt 2 (vom Wetter) für tvīkt; dazu in Weinsch. das Verbalnomen dvîgums 2.]

Avots: ME I, 538

dvīleksnis

dvīleksnis, dvilekšņa, ein halbes Külmit Naud. [Vgl. dvālekts und li. dvylìkis Jušk. "ein Zwölftel".]

Avots: ME I, 538

dvīlis

dvĩlis [Jürg., AP.],

1) der Dunst
Austriņ Zalkt. II, 120. AP.;

2) dvīļi, der Staub
Laud. [Zu li. dvỹlas "schwarz"?]

Avots: ME I, 538

dvīnis

dvìnis: dievs duod ... trejus dvīņus ...: divi suņus; divi kaķus; divi ... kuovārnīšus BW. piel. 2 12703 1 .

Avots: EH I, 351

dvīnis

dvìnis [Jürg., dvînis 2 Dond., Gr. - Essern. dvĩnis Bl. (li. dvynys)]. der Zwiling. [Zu ahd. zwinal "Zwiling" und vielleicht la. bīnī "(je) zwei", s. Walde Wrtb. 2 90 f., Wood IF. XIII, 121. Fick Wrtb. III 4. 173.

Avots: ME I, 538

dvīriči

dvīriči, [dviriči Wid.], eine angespannte Vorderachse (ein Zweirad) zum Balkenführen A. - Rahden n. U. [Vgl. dviriči und li. dvirãčiai "ein zweirädriger Wagen."]

Avots: ME I, 538

dzērvīte

dzẽrvīte,

1): auch Gr.-Roop; Karls., Ramkau, Seyershof; ‡

3) ein Teil; des Webstuhls
AP.: dz. ir apals kuoks; vienā galā ir pumpas un uotrā galā ir caurumiņš; lai, kad uzmauc paminas, var aizdzīt tapiņu priekšā. paminas ir samauktas dzērvīte; ‡

4) plur. dzērvītes, ein Spiel, Reigen:
gāja gan dzērvītēs, gan citās ... ruotaļās Janš. Līgava I, 439.

Avots: EH I, 357

dzērvīte

dzẽrvīte,

1) der Schwingbaum am Spinnrade
U., Salisb.;

2) ="aizsargs jumta virsum".

Avots: ME I, 548

dzīvība

dzîvĩba,

1): glābiet ... dzīvībiņu! BW. 33969 var. dzīvībiņas devējiņ! 19937, 1. dzīvību (den Lebensodem)
iedzinām 20161, 3.

Avots: EH I, 363

dzīvība

dzîvība, [dzìvîba 2 Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559

dzīvīgs

dzīvīgs: dz. avuots Und. Ps. 71, 9 .

Avots: EH I, 363

dzīvīgs

dzīvīgs [Bers., ein zähes Leben habend: dz, kâ kaķis, dzîvīgs 2 Nigr., arbeitsam],

Avots: ME I, 559, 560

dzīvīties

‡ dzīvîtiês, in der Verbind. aužuoties un dz., sich mit aller Anstrengung abmühen BielU.

Avots: EH I, 363

elkdievība

‡. è̦lkdìevĩba* Abgötterei, Götzendienst.

Avots: EH I, 368

galvīgs

galˆvîgs, ‡

2) "guten Kopf habend (vom Kinde)"
Strutteln n. BielU.

Avots: EH I, 381

galvīgs

galˆvîgs [li. galvìngas "einen gewaltigen Kopf habend"], sicher: Anna nebija galvīga, ka nebūtu viņš vēl kur ārā MWM. X, 924. [es e̦smu galvīgs, ka tâ būs Trik.]

Avots: ME I, 597

galvīt

‡ galˆvît RKr. XVII, 145, N.- Rosen n. FBR. VIII, 46, Zaravič, Sehwanb., = galˆvuôt 2.

Avots: EH I, 381

gatavība

gatavĩba,

1): vēl nebija g., noch war es nicht fertig
BielU.

Avots: EH I, 387

gatavība

gatavĩba,

1) das Fertigsein, die Bereitschaft:
nav vēl gatavības (Var.: visas gatavības od. kâ vajaga), ich habe noch nicht alles, was zur Aussteuer gehört BW. 4976, 5, 14. tev, tautieti, vajadzība, nav man tādas gatavības, ich nabe nicht eine (deinen Bedürfnisse entsprecnende) solche fertig gestellte Aussteuer 765. vācu gatavība uz kaŗu Tēv.;

2) die Reife:
augļu, gara gatavība; gatavības liecība, Maturitätszeugnis.

Avots: ME I, 609

gatavīt

‡ gatavît, = gatavuôt: g. ēdieni Auleja. sāc g. kāzas Pas. V, 134. Refl. -tiês Auleja, = gatavuôtiês Vgl. r. готовить und li. gatãvyti.

Avots: EH I, 387

gavīgs

[gavîgs, nüchtern Katechismus v. J. 1586 LLD. II, 22. - Zu gavêt.]

Avots: ME I, 615

gļēvība

glēvĩba, die Schlaffheit, Weichlichkeit, Energielosigkeit: aiz gļēvības ļāva patiesībai ciest A. XII, 591, Aps.

Avots: ME I, 632

glumgalvīte

glumgalvĩte, die Glattköpfige, Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, glumgalvīte BW. 2592; 18803, 3.

Avots: ME I, 629

goddevība

gùoddevĩba ,* die Ehrerbietung: sulaiņi ar guoddevību tam rauga iestāstīt Plūd. zvêrinātais izpildīja savu guoddevības pienākumu U. B. 113, 85.

Avots: ME I, 689

goddevīgs

gùoddevîgs, ehrerbietig: guoddevīgi klanīties MWM. X, 903.

Avots: ME I, 689

gruvīgs

gruvîgs, alt, dem Verfallen nah Karls.

Avots: ME I, 666

iebuvīša

‡ ìebuvĩša, die Häuslerin, Mieterin AP.

Avots: EH I, 505

iedevīgs

ìedevîgs,

1) ergiebig
Sieckeln n. U., Grawendahl;

2) freigiebig
Grob.

Avots: ME II, 9

iedurvī

[iedurvī (loc. s.) Jürg.], iedurvîs (loc. pl.), [dicht vor der geöffneten Tür]: iedurvīs stāvēja daudz vīriešu A. XI, 282.

Avots: ME II, 11

ielavīt

‡ ìelavît "(Getreide) einfahren" Frauenb.: ielavījām gaņ šuodien auzas bez lietus (šķūnī).

Avots: EH I, 526

ielavīties

ìelavîtiês,

1): luops ielavījās labībā Frauenb., Gramsden, Smilten. zirgs ielavejās auzās Līvāni.

Avots: EH I, 526

ielavīties

ìelavîtiês,

1) herein -, hineinschleichen:
vīrs nuogājis mājā, ielavījies klusām istabā Etn. III, 175;

2) sich einschmeicheln:
viņš pruot pie kungiem, augstākās aprindās ielavīties.

Avots: ME II, 37

iesvīdēt

[ìesvîdêt, schwitzen machen: zirgu, ātri braucuot Warkh.]

Avots: ME II, 75

iešvīkstēties

ìešvĩkstêtiês, einen knallenden Laut von sich geben, anfangen zu knallen, zu rauschen: pātaga iešvīkstējās [Oppek.].

Avots: ME II, 79

iešvīkstināt

ìešvĩkstinât,

1) zum Knallen, Rauschen bringen:
pātagu;

2) einflüstern:
viņam ausīs iešvīkstina, kādas tās šķiņķības Liev.

Avots: ME II, 79

iesvīst

ìesvîst, intr., inch., in Schweiss kommen, anfangen zu schwitzen: tādēļ zirgs pret kapsē̦tu iesvīst LP. VII, 53.

Avots: ME II, 75

iesvītrāt

[ìesvītrât, Arrsch, ìesvītruôt Bers., leicht einschrammen, streifen: stiklu.]

Avots: ME II, 75

ietvīkt

[ìetvīkt,

1) schwül, heiss werden, sich erhitzen:
vaigi ietvīkuši Lis. lai žagari krāsnī ietvīkst, tad labāk degs Warkl.;

2) sich erbosen:
kungs bij uz kalpu vare̦ni ietvīcis Nigr. viņš visu dienu staigāja ietvīcis Warkl.]

Avots: ME II, 85

ievīcināt

ìevīcinât "anlassen": ievīcināt vārpstu Dz. V.

Avots: ME II, 89

ievīkšties

[ìevīkštiês, sich (zu einem Besuch) anschicken od. fertig machen: ievīkšies iet uz ciemu.]

Avots: ME II, 89

ievīkt

[ìevĩkt, (eine Arbeit) teilweise bewältigen: viņš šuo darbu tuomē̦r ievīka Nigr.]

Avots: ME II, 89

ievīlēt

ìevìlêt, tr., einsäumen: palagu.

Avots: ME II, 89

ievīpsnāties

ìevīpsnâtiês, zu lächeln anfangen: viņš ievīpsnājās.

Avots: ME II, 89

ievīrināt

[ievīrināt, beherzt machen: tev vajag citus ievīrināt Für. I unter vīrināt.]

Avots: ME II, 89

ievīroties

[ievīruoties, zum Mann werden Für. I unter vīrs.]

Avots: ME II, 89

ievīst

ìevĩst, zu welken anfangen: Rebeka ievīta kâ zieds vāzē Zalkt.

Avots: ME II, 89

ievīstīt

ìevîstît, einwickeln, einhüllen: galvu svārkuos MWM. VIII, 323. sniegā ievīstīta māja Stari III, 34. Refl. - tiês, sich einwickeln: apse̦gā.

Avots: ME II, 89, 90

ievīt

ìevît, tr., einflechten: pātagām ievija galā zīda diegus BW. III, 1, 16. Refl. - tiês,

1) schlängelnd hineindringen:
(vējš) matuos ievijās Zeif. III, 2, 147;

2) schlängend einbiegen:
ceļš ievijas meža zaļumuos Brig.

Avots: ME II, 90

ievīžoties

ìevĩžuôtiês, sich wozu aufraffen: dē̦ls ievīžuojās atplèst LP. I, 143.

Avots: ME II, 90

iežvīgoties

ìežvīguôtiês, [aufsäuseln?]: vējiņš nuo prieka iežvīguojās MWM. VIII, 167.] In Bers. und Nötk. sei es gleichbedeutend mit iežvīkstēties; um Tuckum - mit iekustēties, iešūpuoties.

Avots: ME II, 94

iezvīļoties

ìezvīļuôtiês, erglimmen: acīs iezvīļuojās zaļa liesma.

Avots: ME II, 92

indevīgs

indevîgs, ‡

2) "böse":
indevīga daba Mag. XV, 3, 62.

Avots: EH I, 430

izāvīt

izâvît, tr.,

1) foppen:
izāvi viņu, lai viņš bīstas tevis Mar. n. RKr. XV, 116;

2) erschrecken:
viņš... zaķi izāvīs, tâ ka tas aizbēgs Seibolt. Refl. -tiês, zur Genüge toben, sich unbändig, albern gebärden, sein Wesen treiben: izāvījušies ķē̦mi atkal aiziet LP. VII, 1061. akrobāts izrādē visādi izāvījās Tirs.

Avots: ME I, 714

izdevība

izdevĩba,

2): auch Lippaiken n. BieIU.

Avots: EH I, 442

izdevība

izdevĩba,

1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;

2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;

3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;

4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).

Avots: ME I, 727

izdevīgs

izdevîgs,

1) erbieg, günstig:
šuogad izdevīga labība, vasara Etn. I, 61. šuodien izdevīgs siena laiks. izdevīgs brīdis, ein günstiger Augenblick, eine günstige Gelegenheit, dafür neuerdings auch izdevība allein;

2) erspriesslich, erfolgreich, geschickt:
izdevīga man gaitiņa BW. 17317.

Avots: ME I, 727

izdevīnes

‡ izdevînes Pilda, Zvirgzdine, = izdeves 2: pē̦rn taisīju meitai izdevīnes; šuogad dē̦lam kāzas būs jātaisa.

Avots: EH I, 442

izdīvīties

‡ izdīvîtiês, sich satt wundern: es jau sen nevarēju i. par tuo, ka ... Mekons Deb. vaļā 1873, S. 55.

Avots: EH I, 443

izkvīcināt

‡ izkvĩcinât Dunika, eine Zeitlang quicken machen.

Avots: EH I, 460

izlavīt

‡ izlavît Warkl., wegstehlen, heimlich herausnehmen. Aus r. изловить "wegfangen".

Avots: EH I, 462

izlavīties

izlavîtiês,

1) heraus -, hinausschleichen, sich drücken:
viņš izlavījās nuo muižas pagalma ārā Asp.;

2) umherschleichen:
izlavījās cauru dienc LP. V, 173.

Avots: ME I, 762

iznāvīties

iznâvîtiês 2 , sich abmühen U. [Vgl. li. išnõvyti "измучить".]

Avots: ME I, 775

izprāvīt

[izprāvît, prozessierend erlangen: izpr. zemi Janš. Dzimt. 2 407.]

Avots: ME I, 785

izprāvīties

izprāvîtiês, ‡

2) seine Notdurft verrichten
Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 474

izprāvīties

izprāvîtiês, prahlen, sich gross tun: iz-sa liela lielījuos, iz-sa prāva prāvījuos BW. 3496.

Avots: ME I, 785

izratavīt

‡ izratavît Druw. n. RKr. XVII, 75, mit strengen Worten (zur Arbeit) aussenden: saimnieks puišus izratavīja katru pie sava darba.

Avots: EH I, 476

izsvīdināt

izsvîdinât, fakt. zu izsvîst, ausschwitzen machen, lassen, in Schwiess bringen: saulē izsvīdinātie kauli Kronw.

Avots: ME I, 809

izšvīkāt

izšvĩkât, tr.,

1) mit Streifen versehen:
rakstu;

[2) izšvīkuot, aus -, durchtreichen
Wid.].

Avots: ME I, 814

izšvīkstēt

izšvīkstêt,

1) [vertan werden, verloren gehen
Arrasch]: naudas izšvīkstēšana Druva II, 472;

[2) zunichte werden:
precības izšvīkstēja Jürg. lielība izšvīkstēja Lis.].

Avots: ME I, 814

izsvīlēt

[izsvīlêt Warkl., izsvīrêt N. - Peb., herausheben: izsv. akmeni nuo duobes.]

Avots: ME I, 809

izsvīlēt

‡ II izsvìlêt 2 Sessw. "(den brennenden Docht einer Lampe) hoch hinaufschrauben".

Avots: EH I, 484

izsvīst

I izsvîst,

1) tr., ausschwitzen:
daži stādi izsvīst saldu sulu SDP. VI, 22. sisenis izsvīda, tâ sakuot, slapjumu iz miesām MWM. VII, 162. strutas ruodas šķidrumam izsvītuot nuo asins dzīslām Konv. 2 4056;

2) intr., gehörig schwitzen:
tad ta labi izsvīdām od. refl. izsvīdāmies Bers., Kand.

Avots: ME I, 809

izsvīst

II izsvīst, dämmern, hervordämmern: izsvīst gaisma, uzle̦c saule BW. 32539.

Avots: ME I, 809

izsvītrāt

[izsvītrât, (malend oder sonst irgendwie) mit Streifen versehen: izsvītrāt kamanas Arrasch.]

Avots: ME I, 809

izšvītrot

izšvītruôt, izšvĩtrât, tr., ausstreichen, durchstreichen.

Avots: ME I, 814

iztvīcināt

[iztvîcinât 2 Lautb., Perfektivform zu tvīcināt, schwül machen: iztv. vaigus.]

Avots: ME I, 822

iztvīkt

iztvìkt, ‡

2) verdunsten:
ja ... žāvējam, ūdens ... iztvīkst par ūdeņa tvaiku Pēt. Av. IV, S. 131.

Avots: EH I, 492

iztvīkt

iztvìkt [li. ištviñkti "налиться"], intr., verschmachten, heftig dürsten, lechzen: pagāni iztvīkuši G. L. krūtis spirgtu rīta gaisu iztvīkušas iedzēra Asp. iztvīkušas lūpas (A. XX, 655), puķes Stari III, 9. dzirdina iztvīkušuos laukus A. XI, 459. Subst. iztvìkums, heftiger Durst: lauku iztvīkums jūŗā spirdzināsies beidzuot Austr.

Avots: ME I, 822

izvīcināt

izvīcinât, ‡

3) izvīcināts, zu einer Sache gerüstet
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "rüsten").

Avots: EH I, 496

izvīcināt

[izvīcinât,

1) karuogs, die Fahne wehen lassen L.;

2) izvìcinât 2 ruoku, die Hand ausprobieren Warkh.]

Avots: ME I, 830

izvīkšt

izvìkšt,

1) ausrichten, veranstalten:
kādas man pašam bēres izvīkšuši Aps., C., Smilt.;

2) hinausgeleiten:
rīdzinieki jāizvīkš C.

Avots: ME I, 830

izvīkstīties

‡ izvīkstîtiês, sich (für den Weg) zurechtmachen Warkl: tad tu nevari vien i˙! ej tak! Kaudz. Izjurieši 55.

Avots: EH I, 496

izvīkt

izvīkt, gedeihen, gelingen U.

Avots: ME I, 830

izvīlēt

izvĩlêt, tr., ausfeilen: zāģim zuobus.

Avots: ME I, 830

izvīst

[izvĩst, intr., welk, trocken werden (perfektiv): zâles jau izvītušas; siens izvītis; veļa jau izvītusi Bauske.]

Avots: ME I, 830

izvīstīt

izvîstît (išvýstyti), tr., loswickeln: bē̦rnu nuo autiņiem. Refl. - tiês, sich loswickeln, sich heraus -, hinauswinden: čūska zagšus izvīstās iz savas tumšās alas Rainis.

Avots: ME I, 830

izvīt

izvît, ‡

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) besiegen:
lai nāk man pretī, kas grib visus izvîšu 2 Dunika.

Avots: EH I, 496

izvīt

izvît [išvýti, ksl. izviti], tr., windend, flechtend verbrauchen: viņš vaiņagā izvija visas puķes. Refl. - tiês,

1) sich winden, sich schlängeln:
lielā luokā ap viņām izvijās strauts MWM. VI, 216;

2) entschlüpfen:
jaunava viegli izvijās pa durvīm MWM. XI, 183.

Avots: ME I, 831

izvīterot

izvīteruôt "?": ilgas izvīteruo iz cilve̦ka dvēseles Stari II, 797; ["hinausfliegen": putnu bē̦rni izvīteruoja nuo ligzdas Schlehk; "hinausstaumeln, - wackeln (vom unsichern Gang Betrunkener und kleiner Kinder)" Nötk.]

Avots: ME I, 831

izvīterot

[izvĩteŗuôt,

1) mit Mühe aussprechen:
nevarēja ne vārda izvīteŗuot Bauske;

2) "dzieduot meldiju izluocīt (vom Vogelgesang)" Selg.]

Avots: ME I, 831

izvītēt

izvĩtêt, ‡ Refl. -tiês, in starkem Dampf zur Genüge schwitzen Ekau; "iztveicēties": izvītējies, uz ielas pūlis ... rit Austriņš Necilvēks 10.

Avots: EH I, 496, 497

izvītēt

izvĩtêt, izvītinât, welk machen, langsam austrocknen: es usnītes izravēju, izvītēju saulītē BW. 28206.

Avots: ME I, 831

izvīvaļoties

‡ izvīvaļuôtiês "?": izvaļuojusēs, izvīvaļuojusēs pa skuolām Janš. Bandavā I, 65.

Avots: EH I, 497

izvīzēt

izvīzêt: auch Dickeln n. BielU., (mit ĩ ) Karls.

Avots: EH I, 497

izvīzība

izvĩzĩba,

[1) "die Tendenz zum Staatmachen, etwas bedeuten zu wollen, vorlaut od. stolz zu sein" Walk, Fest.]:
tik lūdzu neizgāzties ar savu izvīzību K. Jakobson;

[2) " spöttisches Wesen " Nötk., Nigr.].

Avots: ME I, 831

jaunavīgs

jaûnavîgs ,* jungfräulich: viņās (grāmatās) kaut kas šķīsts, jaunavīgs Druva I, 900. jaunavīga kautrība Seibolt.

Avots: ME II, 99

kapvīte

kapvìte, die Grabstätte: pie kapvietas, pār kuŗu sē̦ru uosis bēdīgi nuokāris savus zarus Vēr. II, 1251.

Avots: ME II, 160

karavīrs

kaŗavĩrs: auch BW. 3397; 3409, 2.

Avots: EH I, 590

karavīrs

kaŗavĩrs, der Kriegsmann, Krieger.

Avots: ME II, 165

kareivīgs

kareivîgs [li. kareivìngas], kriegerisch: kareivīgas tautas.

Avots: ME II, 161

kāvīgs

kâvîgs [Drosth., Ruj.], rauflustig: kāvīgi e̦suot tie, kas aiz˙vienam kaujuoties ar citiem, bet "kāvīgs" sakām arī par tādu, kas mīļuo pērt, piemē̦ram zirgu Etn. III, 150, Allend.

Avots: ME II, 205, 206

ķēvīte

ķēvīte (unter ķève), ‡

2) die Kurbel am Spinnrad
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 701

ķirvītis

ķirvītis, der Kürbis U. [Entlehnt nebst estn. küŕwi(t)s.]

Avots: ME II, 386

ķīvīgs

ķĩvîgs, streit-, zanksüchtig, zänkisch: ķīvīgs cilvē̦ks, gailis.

Avots: ME II, 390

ķivīlis

ķivīlis, ein Fässchen, Tönnchen Rutzau n. Etn. I, 105. (Aus li. kivilė "das Mass Bier, welches der Krüger nach geschehener Bezahlung der Zeche dem Bauern noch als Zugabe geben muss"].

Avots: ME II, 387

ķīvītis

ķîvĩtis 2 Kand., ķĩvĩte C., Smilt., [Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Wormen, Selg., ķìvīte PS., ķîvīte 2 Bauske, Wandsen, Salis, ķîvits 2 Nigr.], ķīvīta Mag. XIII, 2, 60, A. XV, 467, davon ein Demin. ķīvitiņa, ķĩvestīte BW. 8981, ķīvitiņš 12789, der Kiebitz (vanellus cristatus): ķīvītis ķivina Etn. II, 51. [Nebst estn. kĩwit aus mnd. kiwit dass.]

Avots: ME II, 390

kulstivīca

‡ kùlstivîca 2 (wohl mit iv aus uv) "rīks, ar kuo kulsta linus" Oknist, ("?") Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 672

kurvīte

‡ kurvīte Pas. IX, 457, ein Körbchen.

Avots: EH I, 680

kūvīgs

kũvîgs, albern, extravagant: tava mīļā tē̦va jūtas tādas kūvīgas Latv.

Avots: ME II, 339

kvība

[kvĩba, ein schlechter Mensch Lems.]

Avots: ME II, 355

kvības

[kvĩbas, Abfälle von gegerbtem Leder Lems.]

Avots: ME II, 355

kvīcināt

kvĩcinât [auch Bl., Nigr., Jürg., Bauske, Dond., PS., N. - Peb., Arrasch], Smilt., fakt., quieken machen, zum Quieken bringen: nuoķē̦ruši sivēniņu, padusē kvīcināja Annenhof, Schujen, BW. 20994. vai tu gribi jē̦ru zagt, vai sivē̦nu kvīcināt Blieden, BW. 29508. Subst. kvĩcinâšana, das Quiekenmachen ; kvĩcinâtãjs, wer quieken macht.

Avots: ME II, 355

kvīka

kvĩka Smilt., eine quiekende, schreiende, ausschlagende Stute: kvīka - ķēve, kas kviec un sper, Lös. n. Etn. IV, 99. [kvĩka, ein quiekendes Schwein Drosth. ; ein oft kreischendes Mädchen Nigr.]

Avots: ME II, 355

kvīkstēt

kvĩkstêt Ahs., kvīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., quieken (von einem hungrigen Ferkel, Schweine, das einem Menschen, welcher Schweinefutter trägt, quiekend nachläuft) Dond., Ahs., Lub., Smilt.: sivē̦ns viņai kvīkšķējis pakaļ LP. VII, 948.

Avots: ME II, 355

kvīkt

kvĩkt [li. kvỹkti], -cu [od. kvĩkstu Dond.], -cu, intr., (fein) quieken Biel. I, 364. [Zu kvìekt und poln. kwikac` dass. u. a.]

Avots: ME II, 355

kvīte

kvĩte, kvĩts, -s, [kvĩts PS.], die Quittung. [Aus d. Quitte bei von Gutzeit II, 422.]

Avots: ME II, 355

lavīgs

‡ lavîgs, schleichend (?): tā ... visā gaitā lavīgajā kaut kas nuo lūša glūna Jurim šķiet Juris Brasa 435.

Avots: EH I, 725

lavīt

lavît: greifen, stehlen, rauben Segew.

Avots: EH I, 725

lavīt

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433

lāvīties

lāvîtiês: auch (schleichen) Wandsen (mit â 2 ).

Avots: EH I, 730

lāvīties

lāvîtiês U., schleichen, den Mädchen nachstellen. [Kontaminiert aus lavîtiês und lābuôtiês? So Osthoff IF. V, 310 f.; während Miklosich Etym. Wrtb. 159 und Prellwitz BB. XIX, 168 es zu slav. lajati "nachstellen" stellen.]

Avots: ME II, 443

lielgalvība

liẽlgalˆvĩba, der Eigensinn, die Starrköpfigkeit: cilvē̦ks aiz bada jeb lielgalvības zieduojumu izēdis LP. VII, 355.

Avots: ME II, 498

lielgalvīgs

liẽlgalˆvîgs, ‡

2) übermütig
Lös., Saikava (mit ìe 2 ).

Avots: EH I, 754

lielgalvīgs

liẽlgalvîgs, eigensinnig, launisch, starrköpfig Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 498

lielvīrs

liẽlvĩrs der Heid; oft ironisch: kliedz lielvīra vārdā A. XX, 855.

Avots: ME II, 503

ļuvīt

‡ ļuvît, -īju Saikava, essen, schlürfen: ļ. putru.

Avots: EH I, 775

mantguvība

mantguvĩba, die Habgier, der Geiz Plūd. Rakstn. I, 170.

Avots: ME II, 562

marāvīte

‡ marāvīte "?": liela, plata rudzu eža, mazas, mazas marāvītes Tdz. 46796.

Avots: EH I, 783

māvīt

‡ mâvît Saikava, waten,: m. pa mārku.

Avots: EH I, 794

naivīgs

‡ naivīgs Kurmene, etwas abzulehnen (naivīties) pflegend.

Avots: EH II, 3

naivīties

‡ naivîtiês, , -uos, -ījuos Kurmene, ablehnen, sich weigern: kuo nu naivies? dzer tik vien!

Avots: EH II, 3

nāvīgs

nâvîgs,

1): nāvīga lieta Elger Günther Altle. Sprachd. I, 165);

2): ve̦cmāte ... nāvīga uz darbu Jauns. Mana dzīve3 10. nāvīgi piekusis Frauenb. ve̦lns tuos ... nāvīgi pīckājis Pas. X, 33. nā˙vīgi (ungemein)
jauks laiks Lubn. n. FBR. XVII, 131.

Avots: EH II, 9

nāvīgs

nâvîgs,

1) tödlich, todbringend:
ve̦lns bij aplaidis pasauli ar nāvīgiem, kaitīgiem knišļiem LP. V, 179; nāvīga ruoze Tr. IV, 182; nāvīgi trāpīt Etn. III, 142;

2) ungemein, gewaltig, heftig, eifrig, stark:
nāvīgs ienaidnieks, der Todfeind; nāvīgs strādnieks, ein überaus eifriger Arbeiter. bija reizi nāvīgi dzē̦rājs LP. VII, 1150. nāvīgs sašutums tuo sagrāba Degl. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164. tē̦vs tâ nāvīgi bij piekuodinājis LP. VI, 974. augstprātību nāvīgi es nīdu JR. IV, 62. tad nu ļaudis nāvīgi ņe̦mas pa pļavu. nâvīgs uz, verpicht auf etw.: dažs sievietis uz dzeršanu vēl niknāks un nāvīgāks nekâ vīrietis Janš.

Avots: ME II, 704

nāvīt

nâvît [Lis., töten, vernichten.] Refl. nâvîtiês [russ. о-нáвиться "müde werden"], -ĩjuôs [od. -uôs C., Schujen, -ĩjuôs,

1) sich mühen, sich abplagen, sich anstrengen, [übermenschlich arbeiten
Zaravič]: vai duomā, ka es arī nevarē̦tu labāk izgrē̦kuoties tâ˙pat kâ viņa, nekā nāvīties ar krusta nešanu? Kaudz. M.;

[2) sich töten
U.].

Avots: ME II, 704

nāvīt

I nâvît (li. nõvyti ), refl. -tiês,

1): pa sliktu ceļu nâvīdamies uz tirgu, nuobeidzis ķēvi Saikava. cik nāvījās tās bābas ar tuo darīšanu (mit dem Färben)
Auleja.

Avots: EH II, 9

neizdevība

ne-izdevĩba, das Misslingen, Malheur: spēcīgais cilvē̦ks lai tad pēc pirmās neizdevības gļē̦vi sašļuktu A. vai arī kāda cita neizdevība ceļā?

Avots: ME II, 715

nenovīdēt

nenùovĩdêt [Salis, mit î 2 Bauske] (salv. nenaviděti "hassen"), - u, - ẽju, auch refl. - tiês, missgönnen, nicht gönnen: viņš citam jau nekā nenuovīd Kand. viņš man nenuovīd tik daudz, kâ me̦lns aiz naga Naud. saimniece nenuovīdas ieduot nabagam ne maizes nuku Kand.

Avots: ME II, 725

nenovīdība

nenùovīdĩba, die Missgunst: lai me̦tam acis kur me̦zdami, visur re̦dzama dabas māmiņas nenuovīdība LA. vēlākā dzīvē guļ pār visu ģimenes dzīvi nesaticība. nenuovīdība naids Stari II, 621.

Avots: ME II, 725

nenovīdīgs

nenùovīdîgs, missgünstig, neidisch: nenuovīdīgs pret savu dzimtenes biedri viņš nebija A. XX, 652. apstākļi bij nenuovīdīgi MWM. VII, 780.

Avots: ME II, 725

nenovīdis

‡ nenuovīdis, ein Missgönnender: lielais burvis, n., visa ļauna vē̦lē̦tājs Ciema spīg. 6.

Avots: EH II, 16

nenovīst

‡ *nenuovīst, = nenùovīdêt: viņi viens uotram nenuovīda ne maizes kamuosa Stērste A. Z. 42.

Avots: EH II, 17

nepadevīgs

nepadevīgs,

1) ungehorsam, eigensinnig;

2) ungünstig:
nepadevīgs laiks Klaust.

Avots: ME II, 726

nepastāvība

nepastãvĩba, die Unbeständigkeit, Vergänglichkeit: jauka laika, jaukuma nepastāvība.

Avots: ME II, 726

nepastāvīgs

nepastãvîgs: nepastāvīga (nicht lange vorhaltend) drēbe Oknist.

Avots: EH II, 17

nepastāvīgs

nepastãvîgs, unbeständig, schwankend: nepastāvīgs cilvē̦ks, laiks, nepastāvīga ziema. Sprw.: nepastāvīgs

Avots: ME II, 726

nepiedevīgs

‡ nepiedevîgs, nicht verzeihend: viņi ... ir ... karstasinīgāki, nepiedevīgi Janš. Nica 18.

Avots: EH II, 17

nepiekļāvīgs

nepiekļâvîgs, sich nicht anschmiegand, verschlossen: es biju ātrs, nepiekļāvīgs un nepiemīlīgs zē̦ns A. IV, 391.

Avots: ME II, 728

nepiestāvīgs

‡ nepìestãvîgs, nicht gut stehend (anliegend, passend); ungeziemend: n. uzvalks. par šādu īstai nonnei ... nepiestāvīgu bezgrēcību Janš. Mežv. ļ. I, 306.

Avots: EH II, 17

nesevī

nesevī, [ne˙sevī] ausser sich: viņa kâ nesevī sāka kliegt Janš. [puikas balss skan atkal kâ nesevī Janš. Čāp. 6. trakuoja kâ ne˙sevī Janš.]

Avots: ME II, 732

nevīcis

‡ nevĩcis (part. prt. zu vīkt "gedeihen" ) Dunika "vāja auguma, vājas veselības": n. bē̦rns.

Avots: EH II, 23

nevīdēt

nevîdêt, Refl. -tiês: nevīdas ieduot ... ne maizes kumuosa Pas. IX, 503.

Avots: EH II, 23

nevīdēt

[nevîdêt 2, nicht gönnen Bauske; III prs. nevīd Rainis VI, 391.]Refl. -tiês, sich nicht gönnen: viņš nevīdas guodīgi paēst Kand., Paul.

Avots: ME II, 740

nevīdība

nevīdĩba, der Neid, die Missgunst Rainis; gew. nenùovīdĩba.

Avots: ME II, 740

nevīdīgs

nevīdîgs, für nenùovĩdîgs: dze̦guze sāk meža malā - nevīdīga - kūkuot Austr.

Avots: ME II, 740

nevīrišķība

nevĩrišķĩba, die Unmännlichkeit: baiļuodamies izrādām savu nevīrišķību.

Avots: ME II, 740

nevīrišķīgs

nevĩrišķîgs, unmännlich, feige: nevīrišķīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 740

nevīši

‡ nevīši, ohne Absicht Saikava.

Avots: EH II, 23

nevīstamība

nevĩstamĩba ,* [nevīstĩba], die Unverwelklichkeit, Unvergänglichkeit: [sievas nevīstība Leijerk. I, 7].

Avots: ME II, 740

nevīstams

nevĩstams, unverwelklich, unvergänglich.

Avots: ME II, 740

nevīšu

nevĩšu, in Verbindung mit vīšu: vīšu nevīšu runāt, Unsinn reden, ohne Sinn und Verstand reden, reden, was weder Hand, noch Fuss hat Līn.

Avots: ME II, 740

nevīšus

‡ nevĩšus Jürg., Schwitten. Zögenhof, = nevilšus: man n. izlija piens. Aus nevīžus + nevilšus?

Avots: EH II, 23

nevīža

nevĩža,

1): nevīžas un slinkas sievas Vindedze 5.

Avots: EH II, 23

nevīža

nevĩža,

1) comm., eine lässige, arbeitscheue Person, der Faulenzer, die -in:
kad cits ir nelietis un nevīža, tad tev tūliņ tas jādara pakaļ A. XV, 2, 6; [2) = nevara, nespē̦ks, nešķirme Fest.].

Avots: ME II, 740

nevīžība

nevĩžĩba, die Lässigkeit, Nachlässigkeit, die Arbeitsscheu, Neigung zum Faulenzen: šī netīrība, nevīžība, kuo sastuopam visās ēdināmās vietās, man gluži atriebusēs MWM. V, 355. salauzt rupjību un māņticību, slinkumu un nevīžību VI, 271. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu gan nu! Seib.

Avots: ME II, 740

nevīžīgs

nevĩžîgs, lässig, nachlässig, träge: viņu turēja par nevīžīgu cilvē̦ku Līb. nevīžigi suoļi Stari II, 933. nevīžīgais uzvalks I, 45. ķīniešu gļē̦vais un nevīžīgais gars Tēv. Pēteris atbild nevīžīgi Purap.

Avots: ME II, 740

nevīžņa

‡ nevĩžņa Nötk., (mit î ) Gr.-Buschh., = nevĩža 1: salikās tādi nevīžnas kuopā, līdz izputēja nuo mājām Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 23

nevīžot

nevĩžuôt, [nevĩžât Wolm., PS., Lis.], nicht mögen, nicht wollen, lässig sein, faulenzen: vin;s; nevīžuo strādāt. saimnieki aiz nevīžuošanas iekrituši parāduos Aps.

Avots: ME II, 740

nevīžule

‡ nevīžule Janš. Atpūta № 385 eine arbeitsscheue, nachlässige weibliche Person.

Avots: EH II, 23

nievīgs

nievīgs: nievīgus vārdus (Lästerworte) Ev.

Avots: EH II, 28

nievīgs

[nievīgs, verächtlich: runāt nievīgus vārdus pret šuo svē̦tu vietu Manz.]

Avots: ME II, 752

ņivīties

[ņivîtiês Infl. n. U., sich nätigen lassen. Für schriftle. *nuvīties (von nū "nun")?]

Avots: ME II, 904

noāvīties

nùoāvîtiês, sich abquälen: līdumu aŗuot es nuoāvījuos divas dienas Tirs.

Avots: ME II, 758

nodevība

nùodevĩba, der Verrat: pa visiem kaktiem nuodevība glūn Rainis.

Avots: ME II, 774

nodevīgs

nùodevîgs, verräterisch: iet pa Ādama nuodevīgām pē̦dām Aps. nuodevīga puodzina Purap.

Avots: ME II, 774

nogatevīties

‡ nùogatevîtiês (mit e aus a ?) Ramkau, reif werden: labība, uogas nuogatevījas.

Avots: EH II, 45

nolavīt

‡ nùolavît AP., heimlich nehmen, wegstibitzen: drēbes gabalu, kuo bij vecenei pasle̦pe̦n nuolavījis Kaudz. Izjurieši 39.

Avots: EH II, 61

nonāvība

nùonâvĩba, der Mord: padarītas divas negantas nuonāvības Kav.

Avots: ME II, 824

nonāvīt

nùonāvît (unter nùonâvêt): langsam quälend umbringen Saul. Vaŗavīksne 167 und 173.

Avots: EH II, 72

nošvībināt

nùošvībinât,

[1) nùošvibināt MSil., eine Weile hin- und herschwingen]:
Dārcis nuošvībināja asti Saul., [Tirsen, Druw., Schwanb., Erlaa, Schujen, N.-Peb., (mit ĩ) Serben, (mit ĩ Selsau, Sessw., Lös. u. a.; n. rīksti MSil., Mahlup, Dricē̦ni;

2) "auslöschen
(trans.)": n. uguni Selsau;

3) "nuokavēt, nuovilcināt" Kursiten. Refl. -tiês, eine Weile sich hin- und herschwingen.]

Avots: ME II, 871

nosvīdēt

nùosvîdêt, nùosvîdinât, tr., zum Schwitzen, in Schweiss bringen: trīsreiz bēri nuosvīdēju BW. 4461. zirgu nedrīkst nuosvīdināt Janš.

Avots: ME II, 864

nošvīkāt

nùošvĩkât, nùožvĩkât Hen., tr., mit Streifen versehen, verschrammen: bē̦rni nuošvīkājuši galdu Ahs. n. RKr. XVII, 43, Sassm.

Avots: ME II, 871

nošvīkstēt

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871

nošvīkstiens

‡ nuošvīkstiens, der Knall: sabiedē̦ti ar pātagas nošvīkstienu Janš. Bandavā II, 306.

Avots: EH II, 99

nošvīkstināt

nùošvĩkstinât, ‡

2) = ‡ nùošvitinât 2: gans ilgi naošvīkstināja, rīksti pa gaisu luocīdams Vank.

Avots: EH II, 99

nosvīlēties

‡ nuosvīlêtiês, beschmutzt werden Ruj. n. U. (unter svīlēt).

Avots: EH II, 94

nosvīnēt

nùosvīnît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln:
nuosvīnīts kakls A. I, 168;

[2) = nùogānît: n. cita darbus Celm.]

Avots: ME II, 864

nosvīnīt

nùosvīnît,

1): n. drēbes Trik. ‡ Refl. -tiês, sich beschmutzen:
lakats nuosvînās 2 Salisb.

Avots: EH II, 94

nosvīst

nùosvîst, intr.,

1) beschwitzen:
jau tie mūsu kumeliņi piekusuši, nuosvīduši BW. 13646, 21. viņš nuoslaucīja savu nuosvīdušuo ģīmi Blaum. zellis tad arī strādājis nuo˙svīdis LP. V, 228;

2) beschlagen:
caur nuosvīdušām rūtīm spīdēja uguns Duomas III, 343.

Avots: ME II, 864

nosvītrāt

[nùosvītrât Arrasch, N.-Peb., mit Streifen versehen: n. luogu.]

Avots: ME II, 864

nosvītrot

‡ nùosvītruôt,

1) = nùosvītrât: debesis ... nuosvītruotas re̦tām ... mākuoņu galuodām Jauns. J. un v. 281;

2) ab-, wegstreichen.

Avots: EH II, 94

nošvītrot

nùošvĩtruôt,

1) tr., mit Streifen versehen;

2) intr., in Streifen sich hinziehen:
re̦ti vēl tik rūsa debess malā nuošvītruo MWM. X, 259.

Avots: ME II, 871

notvīcināt

nùotvìcinât, fakt., verschmachten lassen: mani stipri nuotvīcina garīgā pūlēšanās Kronw.

Avots: ME II, 879

notvīkt

nùotvìkt, intr.,

1) erhitzen, rot werden vor Schwüle, Scham:
Pēteris nuo kauna un bailēm nuotvīcis A. XI,100. viņš aizlika vaigam ruoku priekšā, lai nere̦dzē̦tu, ka tas nuotvīka Blaum.;

2) verschmachten:
mans gars iekš manim nuotvīcis Psalm 143, 4. viss dabā kâ nuotvīcis un nuoguris Aps. [atse̦dz palagus;... bē̦rns pa˙visam... nuoslāpis, nuotvīcis Anekd. 26.]

Avots: ME II, 879, 880

novībeļot

nùovībeļuôt,

1) "?": kaunaties jel nuovībeļuotas muguras dēļ smilkstēt! Kaln.;

[2) "schnell und undeutlich sagen"
(mit ostle. ī aus ie?) Domopol.]

Avots: ME II, 888

novīcināt

nùovīcinât, tr., schwingen (eine Weile): vinš tam nuovīcināja pātagu gar de̦gunu.

Avots: ME II, 888

novīdēt

nùovîdêt, refl. -tiês, gönnen, sich gönnen: tev tuo pasacīt man nuovīdi! MWM. II1, 390, tie kumuosi liekas būt tik tre̦kni, ka ne˙viena valsts uotrai nevar ne par kuo nuovīdēt tuos paņemt MW. Gew. negiert: nenuovīdêt [slav. nenaviděti "hassen"), refl. -tiês, nicht gönnen, sich nicht gönnen: pat ne kumuosiņu maizes nenuovīduši [von einem *nenuovīst] LP. V, 200. tas nenuovīd citam ne˙kā Naud., Kand. viņš jau nenuovīdas ne paēst Naud. viņa nenuovīdas uotram ne ūdens lāsītes Lautb.

Avots: ME II, 888

novīdīgs

nùovîdîgs, neidlos, wohlwollend, gönnend Wid.

Avots: ME II, 888

novīksnēt

nuôvîksnêt 2 , intr., fein abregnen: tagad tik nuovīksnēja Erwahlen.

Avots: ME II, 888

novīkstīt

nùovīkstît, Refl. -tiês: n. gar malu Lis.

Avots: EH II, 108

novīlēt

nùovĩlêt, tr., abfeilen: dzelzi; nuovīlēt vīli, die Feile durch Feilen abnutzen.

Avots: ME II, 888

novīlēt

nùovìlêt, tr., besäumen, absteppen.

Avots: ME II, 888

novīpsnāt

[nùovīpsnât Gramsden, Lennew.], nùovīpsnêt,

1) [= nùovipsnât]: viņš irōniski nuovīpsnēja Duomas I, 685, (Kursiten, Domopol, Lis., Bers., (mit "ĩ") Behnen, nuovīpsnāja Mesoten;

2) nùovīpsnêt, nùovīpsnuôt "einen Pfiff von sich geben"
Kerstenbehm; vgl. nùovipsnât.]

Avots: ME II, 888

novīpsnēt

nùovīpsnêt (unter nùovīpsnât),

2): "lielīgi, knipjus me̦zdams (klusām) nuosvilpt" Nötk.

Avots: EH II, 108

novīslot

nùovîsluôt, intr., fein abregrren: tagad tikai tâ nuovīsluoja, das war nur ein kleiner Staubregen Dond.

Avots: ME II, 889

novīst

I nuovĩst, nuovĩt [Salis], Smilt., intr., abweiken: miežiem asni nuovītuši BW. 33711. mūžu manu nuovīstamu ar neveikli tē̦va dē̦lu 21895. Ķencis bij pa˙visam nuovītis un sāka brīžam vai aizsnausties Kaudz.

Avots: ME II, 889

novīstīt

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889

novīt

nùovît [li. nuvýti), tr., fertig winden, fertig flechten: auklu, pātagu, vaiņagu: es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu BW. 5856. Refl. -tiês, für sich fertig winden, flechten: nuovijuos pātadziņu BW. 30991, vainaciņu 33627.

Avots: ME II, 889

novītināt

nùovĩtinât, fakt., verwelken lassen: puķes.

Avots: ME II, 889

novīzēt

‡ nuovîzêt 2 Frauenb. "(pastalas, senāk vîzes) nuoaut".

Avots: EH II, 108

nozvīgot

nùozvĩguôt [Serben, Peb., Sermus, nùozviguôt Kursiten, = nùozibêt]: gar ziemeļiem nuozvīguo dze̦strains zaigums Duomas I, 1080. [sniegs spuožā saulē nuozvīguo; zivis nuozvīguo ūdenī Lis., Lös., Sessw., Golg., Lemburg, Meselau.]

Avots: ME II, 893

nožvīgot

‡ nùožvĩguôt Nötk., ein perfektives Schallverbum.

Avots: EH II, 111

nožvīkāt

nùožvĩkât: hinter "Sassm." ME. II, 895 zu ergänzen "n. RKr. XVII, 67".

Avots: EH II, 111

nožvīkšēt

‡ nùožvīkšêt, = nùožvĩkstêt: nuožvīkš mana zīžu kleita pār istabu pārejuot RKr. XIX, 132.

Avots: EH II, 111

nozvīnāt

‡ nuozvĩnât Dunika, (mit ì 2 ) Fest. n. FBR. XVII, 90, = nùozvĩņuôt.

Avots: EH II, 110

nozvīņot

nùozvĩņuôt, nùozvĩnuôt, tr., abschuppen: māte paņe̦m zivi un nuozvīņuo A. XIV, 2, 274. Refl. -tiês, sich abschuppen, abschelfern.

Avots: ME II, 893

ošgalvīte

‡ uošgalvīte "?": saimniece tam bij gan maziņa kâ uo. Mekons Mellā grām. I, 20.

Avots: EH II, 744

paāvīties

[paâvîtiês, ein wenig albern, Unfug treiben: čigāni paāvījušies atkal aizgāja Lis.]

Avots: ME III, 5

padevība

padevĩba, die Ergebenheit, Subordination: tu mani klausīji ar bē̦rna padevību Kaudz.; izsacīt valdniekam padevības jūtas.

Avots: ME III, 16

padevīgs

padevîgs,

2): šuovasar bija sienam p. laiks Frauenb.

Avots: EH II, 127

padevīgs

padevîgs,

1) ergeben, untertänig, gehorsam:
vīrs, būdams lē̦ns un padevīgs cilvē̦ks, neiedruošinājās pretuoties sievas pavēlei Etn. III, 61. tiesas vīrs sacīja padevīgā balsī Kaudz.;

2) günstig:
padevīgs laiks.

Avots: ME III, 16

padievīgs

[padievîgs, fromm Warkl.: padievīgi sabrāuc nuo tālākas apkārtnes, kur vairs baznīckungu nav L. W. 1922, IV, 3.]

Avots: ME III, 18

padvīga

padvīga: "patvē̦rums" Nerft.

Avots: EH II, 129

padvīga

padvīga, die Ruhe: mums viņa dēļ padvīgas nav Nerft n. U.; ["aizsargs" Wessen; vgl. dvîga 2; urspr. etwa: Möglichkeit sich frei zu bewegen?].

Avots: ME III, 21

padvīgt

[padvīgt Nerft "paspēt". Nebst dvīgt "eilig fliehen" zu slav, dvigati "bewegen"?]

Avots: ME III, 21

pagatavīt

‡ pagatavît Auleja, = pagatavuôt. Refl. -tiês, für sich bereiten, verfertigen Auleja.

Avots: EH II, 133

pakļāvīgs

‡ pakļāvîgs, gehorsam, sich leicht unterordnend: pakļāvīgāks polītiskiem vējiem Jauns. J. un v. 230.

Avots: EH II, 143

pakvīcināt

‡ pakvĩcinât Dunika, = pakviecinât: suns mēdza cūku pakaitinât un p.

Avots: EH II, 146

palaistevība

‡ palaîstevība Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75, = palaistĩba.

Avots: EH II, 148

paļāvība

paļãvĩba,

1) das Vertrauen, die Zuversicht:
varuonis spēja katrai vārīgai sievietei ieduot paļāvību Asp. nesairīcināma paļāvība R. Sk. I, 94;

2) die Nachgiebigkeit.

Avots: ME III, 65

paļāvīgs

paļãvîgs,

1) nachgiebig, dienstfertig Etn. IV, 162:
bē̦rna vēl nesacietējušam un paļāvīgajam galvas kausiņam jāpieņe̦m tāds veids, kāds... Antrop.;

2) vertrauensvoll:
viņas vaigs bij paļāvīgs Kaudz.;

3) gern erlaubend
Sessw. n. Mag. IV, 2, 132.

Avots: ME III, 65

paplāvīt

[paplāvât,

1) sich eine Weile umhertreiben:
izdzen luopus, lai viņi pa ganībām paplāvā! Warkl., Kreuzb.;

2) eine Weilewiderscheinen:
tālumā paplāvāja ugunsgrē̦ks Salis. Refl. -tiês,

1) eine Weile flackern:
uguns vēl drusku paplāvājās Bauske;

2) etwas rissigwerden:
dzelzs paplāvājusies Bers.]

Avots: ME III, 82

pārgalvība

pãrgalˆvĩba, der Übermut: acis mirdz pārgalvībā Purap. [ar pārgalvību uz augšu duoties IV Mos. 14, 49.]

Avots: ME III, 155

pārgalvīgs

pãrgalvîgs: pãrgalvīgā mandaga Latv. konv. vārdn. (s. v. "Atsvēte") "?" (der Blaumontag?).

Avots: EH XIII, 200

pārgalvīgs

pãrgalˆvîgs, übermütig: pārgalvīgs puika. pārgalvīgas matu cirtiņas Rīta skaņas I, 139.

Avots: ME III, 155

pārkvīcināt

‡ pãrkvĩcinât Dunika, allzu lange quieken lassen: p. suvē̦nu.

Avots: EH XIII, 204

pārlavīties

‡ pãrlavîtiês Dunika, Rutzau, heimlich hinübergehen: p. pāri ruobežai.

Avots: EH XIII, 205

pāršvīkāt

pãršvĩkât, tr., durchstreichen, mouillleren: burtus PS.

Avots: ME III, 182

pārsvīst

‡ pãrsvîst, ganz mit Schweiss bedeckt werden; tüchtig durchschwitzen: pārsvīdis ar lielām, rupjām pilēm Kaudz. Izjurieši 133. dikti pārsvīdīsi Lange Latv. ārste 63. aizsaldējies kad dabū p., tad paliek ve̦se̦ls Wessen.

Avots: EH XIII, 213

pārsvītrāt

[pãrsvītrât, durchstreichen (z. B. etwas Geschriebenes).]

Avots: ME III, 180

pārtvīkt

pãrtvìkt, intr., übermässige innere Hitze empfinden: viņa pārtvīka un nuosarka Latv.

Avots: ME III, 184

pārvīrietis

pãrvĩriẽtis,* ein männlicher Übermensch MWM. X, 23.

Avots: ME III, 188

pārvīst

‡ pãrvĩst, einigermassen welk werden: pārvītušas lē̦cas de̦r sazārduojamas, līdz pa˙visam izžūst Janš. Nīca 53.

Avots: EH XIII, 216

pārvīt

pãrvît, ‡

2) durchfléchten (?):
balss viņai skanēja smiekliem pārvīta Ciema spīg. 288.

Avots: EH XIII, 216

pārvīt

pãrvît, tr., hinüberflechten: es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvijuse BW. 9987.

Avots: ME III, 188

pārvīzēt

‡ pãrvīzêt, verspotten (?) PV.: ja sāk kādu vīzēt, tad jau var katrā vārdā p.

Avots: EH XIII, 216

pašslavīgs

pašslavîgs,* sich selbst lobend, prahlerisch: cik nicināms šaurais pašslavīgais patriōtisms!

Avots: ME III, 117

pašslepkavība

pašsle̦pkavĩba, der Selbstmord: aizgāja paziņuot par pašsle̦pkavību valdībai Latv.

Avots: ME III, 117

pastāvība

pastãvĩba,

1) die Beständigkeit:
kungs, duod mums pastāvību! GL.;

2) die Dauerhaftigkeit, Fortdauer:
cerība par latviešu tautas pastāvību Kronw.

Avots: ME III, 108

pastāvīgs

pastãvîgs, ‡

2) p. ūdinis Auieja, stehendes Wasser.

Avots: EH XIII, 176

pastāvīgs

pastãvîgs, beständig, dauerhaft: laime nav pastāvīga. viņš pastāvīgi kle̦puo.

Avots: ME III, 108

pašvībināt

‡ pašvībinât, ein wenig švībināt: zirgs pašvībināja tikai asti un apstājās Sessw.

Avots: EH XIII, 180

pasvīdēt

pasvîdêt, tr., ein wenig schwitzen machen: vajag[a] maku pakratīt, kumeliņu pasvīdēt BW. 11460.

Avots: ME III, 111

pašvīkstēt

pašvīkstêt, ‡

2) ein wenig flüstern:
ragana pašvīkstēja (p. poszeptała) ar juo i[r] prasa Zbiór XVIII, 358.

Avots: EH XIII, 180

pašvīkstināt

‡ pašvĩkstinât AP., eine Weile švīkstinât Lubn.: (ar) rīksti p.

Avots: EH XIII, 180

pasvīst

[I pasvîst, eine Weile schwitzen: iedzer tēju, lai dabū pasvīst!]

Avots: ME III, 111

pasvīst

[II pasvīst, zu tagen anfangen: bij jāceļas, tikkuo gaismiņa pasvīda Lis.]

Avots: ME III, 111

pasvītrāt

[pasvĩtrât, pasvītruôt, unterstreichen. Subst. pasvĩtruõjums, pasvītrājums, das Unterstrichene; die Unterstreichung.]

Avots: ME III, 111

patgalvība

patgalˆvĩba U., der Eigenwille, Eigensinn, die Eigenmächtigkeit. patgalvîgs U., eigenwi1lig, eigensinnig, starrköpfig Manz., Elv.: kas patgalvīgs, nelaimē iekritīs Manz.

Avots: ME III, 121

patstāvība

patstãvĩba,* die Selbständigkeit: zemnieku iestādēm bij vairāk patstāvības Apsk. neatkarības un patstāvības jūtas RKr. XII, 72.

Avots: ME III, 125

patstāvīgs

patstãvîgs,* selbständig: tautas dzeja patstāvīga Latv.

Avots: ME III, 125

patvīcināt

patvīcinât,

1) ein wenig dämpfen:
p. Jāņu zâles; p. sluotu uz lāvas Bauske;

2) ein wenig verbrennen (von der Sonne):
vaigi saules patvīcināti Warkl. Refl. -tiês, sich ein wenig erhitzen: p. pirtī Warkl.

Avots: ME III, 127

patvīkt

patvīkt, ein wenig schwül werden: zē̦ns nuo bāriena tikai drusku patvīka.

Avots: ME III, 127

pavīcināt

pavîcinât PS., C., ein wenig wedeln, schwenken, winken, lüften: brālis pavīcināja augstu pār galvu savu ce̦puri Stari III, 25. es aitām pavīcinu (Var.: pavēcinu) ar baltuo vilnainīti BW. 29082. p. rīksti C.; pavĩcinât lingu Bauske.

Avots: ME III, 139

pavīdēt

I pavīdêt (li. pavydèti "skaust, nenuovēlēt"),

1): "skaust" (mit ĩ) PlKur.

Avots: EH XIII, 191

pavīdēt

I pavīdêt,

1) missgönnen
Oberl., St. n. U.: ja ē̦duot pie galda kas aizrijas, tad tas uz citiem saka: "jūs man pavĩdējāt" Wilzen;

2) pavĩdêt "jaunu velēt" Autz, Hofzumberge.

Avots: ME III, 139

pavīksnēt

pavīknêt: "lächeln (nicht bloss höhnisch)" Kurl. n. BielU.: meitene lasīja žigli, viegli pavīknē̦dama.

Avots: EH XIII, 191

pavīpšķināt

‡ I pavīpšķinât "das Gesicht höhnisch verziehen" Vank.

Avots: EH XIII, 191

pavīpšķināt

‡ II pavīpšķinât "kustināt (niķīgs zirgs asti)" Vank.

Avots: EH XIII, 191

pavīpstināt

‡ pavīpstinât, ein wenig höhnisch lächeln Fehteln.

Avots: EH XIII, 191

pavīslināt

‡ pavīslinât, ein wenig nieseln Dond.: tikai drusku pavīslināja.

Avots: EH XIII, 191

pavīst

‡ pavîst, prs. -vîd, prt. -vîda Oknist, = pavīdêt III: saulīte pavīd Rite. sejā atkal pavīda ... smaids Upītis Pirmā nakts 59.

Avots: EH XIII, 191

pavīstīt

‡ pavîstît, ein wenig wickeln; (ein wenig) aufkrempeln Dunika: brien bikses pavīstījis.

Avots: EH XIII, 191

pavīt

I pavît: es paviju labu gabalu auklas un atstāju Warkl.

Avots: EH XIII, 191

pavīt

‡ II pavît 2 Rutzau, besiegen, bewältigen, "padarīt" Kal., Kalvene, Ulmalen: vai tu varēsi viņu p.? - pavīšu gan! viņš tuo varēs labāk p. Kal. vai varēsi līdz launagam gabalu p.? Kalvene. Refl. -tiês, vonstatten gehen Zabeln: tev jau ne˙kas nepavijas.

Avots: EH XIII, 191

pavītēt

‡ pavĩtêt, ein wenig (eine Zeitlang) welken (trocknen) lassen: pavītēsim vēl, tad sāksim sìenu kast Oknist.

Avots: EH XIII, 191

pavīvināt

‡ pavīvinât vijuoli, ein wenig geigen Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 6.

Avots: EH XIII, 191

pavīze

pavĩze: ja būs rakstu pazinējas, jems nuo manis pavīzīti Tdz. 39716.

Avots: EH XIII, 191

Pelvīks

Pelvīks (?) L. "Gott der Gewässer und Moräste".

Avots: ME III, 198

piedevīgs

pìedevîgs Für. I, Treiden, nachsichtig, leicht verzeihend: kad Mežens žēlīgs, kāds viņš piedevīgs Lapsa-Kūm. 279. lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga Jaunie mērn. laiki I, 155.

Avots: ME III, 244

piekļāvība

pìekļāvĩba, Anhänglichkeit: piekļāvība seniem teikumiem Norv. 85.

Avots: ME III, 258

piekļāvīgs

pìekļãvîgs, anhänglich, zugetan: luokana, piekļāvīga ļaužu šķira Vēr. I, 1435. kaut kas pieļāvīgs un piekļuvīgs A. v. J. 1896, S. 652.

Avots: ME III, 258

pieļāvīgs

pìeļãvîgs, gern erlaubend Mag. IV, 2, 132, nachgebend U.: viņam bija dusmas par savu pieļāvīguo dabu Jaunā Raža IV, 50. acis tapa valgas un viņam pieļāvīgas Stari II, 757.

Avots: ME III, 270

pielavīt

pìelavît, heimlich etwas nehmend, damit füllen: pilnas kabatas pielavījis ābuoļiem Naud. n. Etn. I, 90. Refl. -tiês, (heimlich) heran-, hinzuschleichen: viņš meģināja kādam rubeņu gailim gar paegļu ceriņiem un elkšņu krūmiem pielavīties Rīg. Av. zirneklis pie uguns sārta pielavījies LP. VII, 1183. runāja, ka pielavījies pie pagasta naudas skapja Vēr. II, 30.

Avots: ME III, 266

pieslāvīt

pìeslàvît 2 , -īju, mit Gerüchten od. Nachreden anfüllen: par tuo meitu viss pagasts pieslāvīts Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 292

piesvīst

pìesvîst, intr., durchschwitzen.

Avots: ME III, 299

piesvītrāt

pìesvītrât, vollstreichen: p. visu grāmatu Bauske.

Avots: ME III, 299

pietvīcināt

pìetvīcinât, erröten machen: p. vaigus Austrums.

Avots: ME III, 307

pietvīkt

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307

pievīstīt

pìevîstît,

1) wickelnd füllen:
p. tīni ar veļu Arrasch;

2) hinzuwickeln;

3) vollessen:
p. pilnu vē̦de̦ru Dunika.

Avots: ME III, 311

pievīt

pìevīt,

1) windend, flechtend anbringen, anbinden, fesseln:
Dēkla vija pinekliņu..., pievij (Var.: piepin) dažu mātes meitu pie netikla tē̦va dē̦la BW. 12001, 1 var.;

2) viel, zur Genüge winden, flechten, fertigwinden, -flechten:
raibas vien man telītes, . . . diezgan darba tautiešam zīda valgu pievijuot BW. 16467. kur stārkis sev pērkļus pievijis MWM. IX, 149. Refl. -tiês, windend sich anknüpfen, sich mit etw. verbinden: tad dziesma pievijās MWM. VI, 327.

Avots: ME III, 311

pievīzēt

pìevīzêt, heruntermachen, anschwärzen Altenwoga: lai šī viņas vīru neduomājuot vis kâ pievīzēt Janš. Dzimtene 2 I, 378.

Avots: ME III, 311

pļacvīgsnējs

pļacvîgsnẽjs Jürg., wiesen-, heuschlagartig: pļ. vieta Kaudz. M.; pļavīgsnēji ze̦mumi Kaudz. Ve̦cpiebalga 5.

Avots: ME III, 367

plivīgs

plivîgs Lautb., flatternd: plivīgs karuogs.

Avots: ME III, 347

plīvīgs

plīvîgs, flatternd, flackernd: pāri mežam sāka celties plīvīgs spuožums. tur dega kāda ē̦ka Druva III, 13.

Avots: ME III, 351

pravīgs

pravîgs, energisch Erkul, Ekau, tätig, gewandt Laidsen, Salgaln, Orellen; Stelph., Treiden, Selg., Jürg., MSil., Nötk., N.- Peb., ordentlich in der Arbeit Wirglnalen, Degunen, Neu-Bergfrled, Schibbenhof, Peb., Oppek.; Kürbis: tad viņš e̦suot savā dzīvē nevien vērīgs un atminīgs, bet arī pravīgs visuos darbuos BW. I, S. 176. Wohl zu pravît.

Avots: ME III, 379

pravīt

pravît, zurechtstellen U. Refl. -tiês,

1) sich vorbereiten, sich zurechtmachen (z. B. für den Empfang von Gästen) Naud., sich zur Reise bereiten
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 53;

2) sich stärken
Wid. Aus r. править.

Avots: ME III, 379

prāvīt

pràvît 2 Warkh., Spr.,

1) auch prāvêt U., zurechtmachen, zubereiten;

2) sprechen, antworten, verantwortlich sein.
Refl. -tiês,

1) sich vorbereiten
Spr.;

2) verantworten
Spr.;

3) prozessieren, Prozesse führen
(prāvîtiês, -vuôs) N.-Autz n. U. Subst. prāvîtãjs, der Verantwortliche, der Älteste, der Anordnende Spr. Nebst li. próvyti "wirken" aus slav. praviti.

Avots: ME III, 384

pretburvības

pretburvĩbas līdzekļi Plüd. Llv. t48, vārdi LP. VII, 689, Mittel, Worte gegen Zauberei.

Avots: ME III, 386

priekšstāvība

prìekšstãvĩba* die Vertretung: valdības priekšstāvība (Vertreter der Regierung) Konv. 2 1732. (Dafür pãrstāvĩba.)

Avots: ME III, 397

prievīte

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts 2 Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits 2 Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts 2 Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts 2 Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte 2 Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis 2 Salis, prìevis 2 Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

provīgs

pruovîgs "schmuck, nett, passend" Nötk.: gribēt bē̦rnam pruovīgus vaigus JK. VI, 9; "iznesīgs, von gutem Aussehen": pruõvîgs zirgs N.-Peb., C.

Avots: ME III, 401

puišvīrs

‡ puĩšvĩrs, ein unverheirateter Mann Salis, Valdess Jūŗas vilki 79.

Avots: EH II, 322

purgalvītis

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

purggalvītis

purg[g]alvĩtis, jem., der eine purga 4 od. 5 als Kopf hat,

1) Beiname des Hopfens:
apentiņ, purgalvīti! BW. 19523, 3 var.;

2) nevarēja purgālīti (für schriftle. purggalvīti; gemeint ist der penis)
biksītēs savaldīt BW. 34623 (aus Rawen). Vgl. purga 4 und 5.

Avots: ME III, 417

purvīgsnējs

purvīgsnējs: nez vai zirgs ies pāri: tur ir tāds p. AP.

Avots: EH II, 329

purvīgsnējs

purvīgsnẽjs Drosth., Jürg., Kl., Schwanb., pùrvijs 2 Prl., morastig, sumpfig: purvīgsnēja pļava Stari II, 283. sākās purvīgsnējas pļaviņas ar re̦tām nuoriņām Austriņš M. Z. 18. sūnainas purvīgsnējas vietas Seifert Chrest. III, 2, 198. zemei purvīgsnēja daba Kaudz. M.

Avots: ME III, 420, 421

pusdevīta

pus˙devīta(s), 81/2: nuo pus˙treša miežu grauda pus˙devītas alus mucas BW. 2636.

Avots: ME III, 424

pusdevītas

pus˙devīta(s), 81/2: nuo pus˙treša miežu grauda pus˙devītas alus mucas BW. 2636.

Avots: ME III, 424

pusvīra

‡ pus˙vĩra, der halbe Mann: pus˙vīriņa (Var.: pus[e] nuo vīra) es pazudu ar ... slinku līgaviņu BW. 21947.

Avots: EH II, 335

pusvīrītis

‡ pusvĩrītis, der halbe Mann (Demin.): es paliku p. ar ... slinku līgaviņu BW. 26847.

Avots: EH II, 335

radavīrs

radavīrs, der Blutfreund Manz. Lettus: Jēzus Kristus ir jūsu brālis, radavīrs, pestītājs Manz. Post. I, 57.

Avots: ME III, 461

rasavīte

‡ *rasavīte, = rasene (?): es saviju ganīdama rasavīšu vaiņadziņu Tdz. 38945 (aus Marienhausen).

Avots: EH II, 354

ratavīt

ratavît, -ĩju, mit strengen Worten an die Arbeit schicken Druw. n. RKr. XVII, 75.

Avots: ME III, 480

raudavīte

ràudavīte N.-Wohlfahrt, = rauduve 1?

Avots: EH II, 356

rāvīgs

râvîgs, habgierig Golg.; râvîgs 2 Ahs. "gewaltsam an sich raffend" Wid.: r. cilvē̦ks. Zu raût.

Avots: ME III, 500

sadvīgt

sadvîgt 2, intr., schwül werden: sadvidzis gaiss MSil.

Avots: ME III, 620

sagruvīgs

‡ sagruvîgs "обветшалый" M. 302.

Avots: EH XVI, 410

sakvīcināt

sakvĩcinât, quieken machen Dunika, PS., Jürg., C., Dond.

Avots: ME II, 661

salavīt

salavît, tr., fangen (perfektiv): puspūra vēžu MWM. v. J. 1896, S. 923. Refl. -tiês, heimlich hineingehen (von mehrern Subjekten): bē̦rni salavījās istabā Dunika.

Avots: ME II, 667

sanāvīt

sanâvît, durchprügeln; abquälen, abplagen; töten: kaķis sanāvījis daudz peļu Golg.

Avots: ME II, 692

sapravīt

sapravît, saprāvît Spr., tr., zurechtstellen, -legen, zurechtmachen: Kāns sapravīja garās ūsas Saul. I, 215, sapravīdams slapjās bikses Ver. II, 1202. es saprāvīju ratus Stari II, 262. visas lietas sapravījis, ka prieks redzēt! Naud. Refl. sapravîtiês, saprāvîtiês Spr., sich zurechtmachen, sich vorbereiten: viņš jau ir sapravījies, er hat sicli schon zur Reise bereitgemacht Mag. XIII, 2, 53. Ancis bija laisks baznīcē̦ns: labi, ja reiz par gadu tas varēja tik tāļu sapravīties! MWM. VI, 306.

Avots: ME II, 707

saratavīt

saratavît Druw. n. RKr. XVII, 75, mit strengen Worten an die Arbeit schicken (viele).

Avots: ME II, 712

sarkangalvīte

sar̂kangalˆvĩte, ‡

3) eine Art Pilz
(anderswo apšu be̦ka genannt) Mesoten.

Avots: EH XVI, 443

sarkangalvīte

sar̂kangalˆvĩte,

1) Rotkäppchen
R. Sk. 1, 138;

2) eine Schnapsflasche mit rot versiegeltem
Kopf: dzēra viņš..., ka tikai pietika pie miezīša vai sarkangalvītes Auseklis. pie... alus mučeles un "sarkangalvītes" Apsk. v. J. 1903, S. 500.

Avots: ME II, 720

sārtšvītrains

sãrtšvītraîns, rot gestreift, mit roten Streifen versehen: sārtšvītrainuos tautmeitu lindrakuos Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 808

saslāvīt

saslàvît 2 , -īju, in bösen Leumund bringen, bösen Leumund machen: saslāvīta meita Gr. - Buchhof.

Avots: ME III, 736

sašvībināt

‡ sašvìbinât 2 Meselau, eine kurze Zeit hindurch hörbar fuchteln: gans sašvībina ar rīksti Lasd.

Avots: EH XVI, 455

sasvīdēt

sasvîdêt, sasvidinât, tr., schwitzen lassen, machen (perfektiv) Spr. Refl. sasvīdêtiês, stark schwitzen (perfektiv), in Schweiss geraten Spr.

Avots: ME III, 753

sašvīkāt

sašvikât, tr., (mehrfach) durchstreichen; strelchend, Striche ziehend besudeln: sašvīkājusi rakstītuo Stari I, 177.

Avots: ME III, 760

sasvīksnāt

sasvīksnât, zerkratzen A. Niedra Fiziskā ģeografija.

Avots: ME III, 753

sasvīrēt

sasvīrêt, mit HIlfe eines Hebels aufheben Spr.

Avots: ME III, 753

sasvīst

sasvîst, intr., stark schwitzen (perfektiv), in Schweiss geraten: sasvīduši kumeliņi Biel. 1499. - Subst. sasvîdums, das einmalige Schwitzen; der Schweiss: darba ruoku sasvīdums Duomas I, 1201.

Avots: ME III, 753

sasvītrot

sasvītruôt (unter sasvītrât): režisuoram nav nācies lugu s. Daugava 1939, S. 199.

Avots: EH XVI, 453

satvīcināt

satvīcinât,

1) erröten machen, rot werden lassen:
s. bē̦rnu Ermes, Golg.;

2) (nass zusammenlegend) erhitzen:
s. sienu (Gr. - Buschhof), labību (Jürg.).

Avots: ME III, 770

satvīkt

satvìkt, intr., sich erhitzen, in Schweiss geraten Wid.; sich röten Spr.: vaidziņi satvīkuši BW. 15698. saka mani satvīkušu (Var.: sasarkušu), brandeviņa piedzē̦rušu 19799 var. satvīkušuos tvaiku biezumuos Asp.; sich trüben (von tränenden Augen) Le. Leseb.

Avots: ME III, 770

savība

‡ savība, die Eigentümlichkeit, Eigenschaft Balt. Zemk. piel. 1884, S. 357.

Avots: EH XVI, 466

savīdināt

savîdinât, flechten lassen (Golg.), flechten (Gr. - Buschhof): s. virves.

Avots: ME III, 789

savīdināt

savìdinât 2 , welken machen: s. vaiņagu Saikava.

Avots: ME III, 789

savīkšīt

‡ savīkšît,

1) "?": savīkšīja nuotikumu režģus Veselis Cilv. sac. 114;

2) unordentlich zusammenfalten
C., Saikava (mit î), Dobl., Lemb., Schwitten: s. lakatu.

Avots: EH XVI, 466

savīkšķīties

‡ savīkšķîtiês Frauenb., sich zum Ausgehen zurechtmachen, sich ankleiden: tu nevari vien s.

Avots: EH XVI, 466

savīkšt

savīkšt, -kš(ķ)u,

1): viņi kaut kuo savīkš ("pakuo") Aiviekste. viņi savīkša (arrangierten)
... mē̦slu talku Sieva 157. savīkšķis (= savīstījis 1?) lûku vīkšķi Janš. Mežv. ļ. II, 358.

Avots: EH XVI, 466

savīkšt

savīkšt,

1) tr., zurechtmachen, (vor)bereiten:
kāzas savīkštas, die Hochzeit ist bereitet, die Vorbereitungen zur Hochzeit sind beendet. bēru savīkšt palīdzē̦tājiem Etn. II, 139. palīdzēt savīkšt visu vajadzīgākuo;

2) es e̦smu savīkšis, habe mir vorgenommen
(dazu ein Infinitiv savīkšēt angegeben) Für. I (unter vīkšēt). Refl. -tiês, sich zurechtmachen, sich (vor)bereiten: savīkšies un gajis uz baznīcu Pas. III, 30 (aus Serbigal). kuģiem atlikas vairs tik savīkšties uz duošanuos ceļa Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 29. Dazu eine III p. prs. savīškas A. XX, 506.

Avots: ME III, 789

savīlēt

savìlêt,

1) (mehreres) besäumen:
s. drēbes;

2) s. sienu Warkl., Saikava, das Heu vom Rand eines
apãrnis nach dem Zentrum zu dichter zusammenziehen.

Avots: ME III, 789

savīņāt

savīņât, tr., einwickeln, einhüllen; silti savīņāts Austr.

Avots: ME III, 789

savīrināt

‡ savĩrinât NB. "überreden": savīrini viņu, lai nāk man līdz! Refl. -tiês NB., OB., sich (für eine Reise od. Arbeit) zurechtmachen.

Avots: EH XVI, 466

savīrot

‡ savĩruôt, ermutigen: skuoluotājs savīruojis nuovadu vest šīs lietas dēļ prāvu Janš. Līgava II, 60. Refl. -tiês (s. ME. III, 789): "alle Kräfte zusammennehmen" Schmnden n. FBR. XIII, 106.

Avots: EH XVI, 466

savīroties

savĩruôtiês, Mut fassen, sich ermannen Wid.: vietnîeku vīri tâ savīruojās, ka izbalsuoja... kundzē̦nus Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: ME III, 789

savīst

savĩst, intr., verwelken: puķes savīst (fig.). ģīmis viņam bija savītis Stari II, 194. dūša tāda kâ savītusi RKr. VIII, 77.

Avots: ME III, 790

savīsti

savīsti (nom. pl.), Windeln: pādīte, negul[i] ilgi savīstuos! BW. 1858, 2 var.

Avots: ME III, 790

savīstīt

savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,

1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;

2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;

3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;

4) = atluocît: savistît 2 bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.

Avots: ME III, 790

savīt

I savît, Refl. -tiês, ‡

2) für sich fertigflechten:
savīšuos vainadziņ[u] BW. 5026, 1.

Avots: EH XVI, 467

savīt

I savît, tr., zusartimenflechten; fertigflechten: ķēdītes bij vienā gaŗumā savītas II Mos. 39, 15. runčelis... savij zarus LP. IV, 120. viju, viju, nesaviju (Var.: nenuoviju)... vainadziņu BW. 6211, 5. Refl. -tiês, sich zusammenflechten, sich verf1echten: puķes, krūmi, kuoki cits ar citu zaru zariņiem savijās Pūrs I, 101. uozuoliņš ar ieviņu savijies BW. 15451. stīgas savijas ar balkuona vijumiem Jaunais mežk. 29. neskaitāmi... putni, savīdamies par necaurre̦dzamu kamuolu Niedra. ruoku ruokās savijušies Stari II, 122. Subst. savijums, Zusammengeflochtenes: rīkstes... savij kuopā un savijumu ņem līdz! Pas. III, 164.

Avots: ME III, 790

savīt

III savît 2 Dunika, = uzvarêt, bewältigen: vai viņš tuo varēs savīt?

Avots: ME III, 790

savītēt

savĩtêt,

1): usnītes izravēju, savītēju saulītē BW. 28206 var. (aus Bers.).

Avots: EH XVI, 467

savītēt

savîtêt 2 , verprügeln Bixten.

Avots: ME III, 790

savītēt

savĩtêt Koddiack, savìtêt 2 Gr. - Buschhof, Mar.,

1) = savietēt; welken lassen Neugut, (mit ĩ) Nötk., Jürg., Kl. - Dselden; "ļaut apvīst, bet neizkaltēt gluži sausu" Sessw., Selsau, Schwanb., Druw., Golg., Laud., Aahof, Lös., N. - Peb. u. a.: s. zâles;

2) = sasautêt Fehsen, Vank., Sessw., (mit ĩ) Serben: savītēju vīksnes kūzu BW. 23213, 1. Refl. -tiês, sich abbähen: sestdien būs pirts, tad varēs savītēties N. - Peb.

Avots: ME III, 790

savītināt

savītinât, tr., fakt, zu savĩst, verwelken machen, lassen: savītinātas ravējamās zâles cūkas neē̦d Dond.

Avots: ME III, 790

savīvināt

‡ savīvinât "?": puiši kai trani sadzēre alu, sievas kai bites savīvinava Tdz. 36350.

Avots: EH XVI, 467

savīžot

savīžuôt,

1) mit Bastschuhen, unschön (die Füsse) bekleiden
Adsel, Fehsen: saimenieku meitiņām kurpes saka knipu knapu,... juostas gali žvingu, žvangu; kalpuonīšu meitiņām rullu bikš.., - ar vīzēm savīžuotas BW. 5726, 6;

2) "Bastschuhe
(vîzes) anhabend, ungewandt zusammenkommen" Adsel, Nötk.;

3) "ohne Not zusammenkommen"
Druw.;

4) mit schmutzigen Füssen beschmutzen (die Diele)
Druw., Aahof;

5) "sabrist": puika savîžuojis kājas Golg.;

6) "pavirši padarīt" (mit î 2 ) KL - Dselden;

7) "= nùomĩdît 1, nùobradât 1": zirgi savĩžuojuši rudzus Bixten. Refl. -tiês, Bastschuhe langsam anziehen: tas nevar vien savîžuoties Smilten.

Avots: ME III, 790

sazvīļoties

‡ sazvīļuôtiês, = sazvāļâliês: ratiem sazvīļuojuoties Janš. Dzimtene I, 422.

Avots: EH XVI, 468

sazvīrot

sazvīruôt,

1) "?": vecītis sazvīruojis ar zarainuo kūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557;

2) "saslaistīt" Nötk.; "aufheben" (mit î 2 ) Panemune;

3) "etwas im Wasser Befindliches in eine starke Bewegung versetzen:
nesazvīruo tuo laivu tik stipri! Planetzen; in Bewegung versetzen (mit ĩ) Bixten.

Avots: ME III, 799

sazvīrt

*sazvīrt, intr., sich seitwärts neigen: riteņi iet gar pašu grāvmali, rati sazvĩr [prt. sazvīra] uz tuo pusi Janš. Bandavā I, 135.

Avots: ME III, 798

sevī

sevī: jāsteidzas nebija, tādēļ gāja, kâ paši sacīja, tikai tâ sevī ("?") Janš. Dzimtene V, 311. viņš iedams runā sevī (für sich, auch hörbar) Lubn.

Avots: EH XVI, 479

sevī

sevī, mundartlich sevie, sevē (li. dial., sevė˜), der Lokativ des Reflexivpronomens: viņš runā sevī Luttr., er spricht für sich (dass andre es nicht hören sollen). brālis sevie nuoskumis Kl., der Bruder ist traurig im Herzen (dem Gesicht sieht man es zwar nicht an).

Avots: ME III, 822

sīkvīriņš

sîkvĩriņs, ein Knirps: elksnītis-sīkvīriņš Duomas II, 620.

Avots: ME III, 854

sīvība

sīvība, barsches Wesen: nekurnē nei pret dievu, nei pret .. . bagātu vīru! tam nelād[i] ... sīvības dēļ! Manz. Post. II, 26.

Avots: ME III, 856

skalvītis

skalvĩtis, ein längliches Klötzchen, welches die Pfluggabeln von den Femern trennt Oppek. n. Bielenstein Holzb. 473. Zu skalbis I?

Avots: ME III, 869

slavīgs

slavîgs: slavīgu (berüchtigt) slapkavu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 136).

Avots: EH II, 522

slavīgs

slavîgs "?": nāc jele nākdama, slavīga mārša! RKr. XVI, 176.

Avots: ME III, 921

slāvīt

slàvît 2 (li. šlóvinti "rühmen"), -ĩju "ļaunas valuodas paust" Gr.-Buschh.: nu tevi, meit, pa visu pagastu slāvī Gr.-Buschh. vai būsit jau beiguši slāvīt? ebenda. Zu slava.

Avots: ME III, 924

slepkavīgs

sle̦pkavîgs, mörderisch U.: sle̦pkavīga cirvju kauja Seifert Chrest. III, 3, 229. sle̦pkavīgā kārtā apšautie ķīlenieki Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 5. tē̦vs licis sle̦pkavīguo māti izraustīt gabaluos LP. VI, 789.

Avots: ME III, 927

spārvīši

‡ spãrvîši 2 NB., eine gewisse Schlingpflanze.

Avots: EH II, 548

spilvīgs

spilvîgs Dr. "тихонькiй" Wid.

Avots: ME III, 997

stāvīms

‡ stàvīms 2 Kaltenbr., = stàvīns 2 : stāvīmu dābuolu atstāj sē̦klai.

Avots: EH II, 574

stāvīns

stàvīns 2 : labība nuo lietus ir piezvilus; izvējuojusi paliks atkal stāvīna PV. stāviem (stellēm) citi kuoki stāvīni, citi - gulīni Oknist.

Avots: EH II, 574

stāvīns

stàvīns 2 Prl., Tirs., stàvins 2 Druw., stāvīns Meselau, Nerft, Fest., aufrecht stehend (von Pflanzen); stāvini lini, rudzi (auch Prl. n. FBR. Vl, 94), mieži Druw. n. RKr. XVII, 79, Tirs. kartupeļiem stāvini laksti B. Vēstn. stāvīna labība Fest. stāvīns bišu kuoks ebenda.

Avots: ME III, 1054

stīvgalvīgs

‡ stīvgalvīgs "?": stīvgalvīgus kruoga draugus Pēt. Av. II, 261.

Avots: EH II, 582

stūrgalvība

stũrgalˆvĩba, der Eigensinn, die Hartnäckigkeit U.: par tādu stūrgalvību ieme̦sts cietumā LP. IV, 123.

Avots: ME III, 1110

svētvīrs

‡ svē̦tvīrs, ein Priester: svē̦tvīru satiekuot Dünsb. Etnogr. 72.

Avots: EH II, 617

svībelēts

‡ svĩbe̦lē̦ts, = svībulaîns (?): (sivēniņus) citu me̦lnu, citu baltu, citu tādu svībe̦lē̦tu Tdz. 53610.

Avots: EH II, 619

švībināt

švĩbitlât,

1): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.; ‡

2) "pa juokam grasīties pērt" Višķi: čigāns savu ļaudaveņu ... ar rēpņiku (= rīksti) švìbinā 2 .

Avots: EH II, 662

švībināt

švĩbinât Nötk., Smilten, (mit ì 2) Golg., Grawendahl, Lasd., N.-Schwanb., Selsau, Sessw., schnell (auch hörbar) hin und her bewegen Druw., Lis., Meselau, N.-Peb.: kēvīt[e]... astīt[i] vien švībināja BW. 14118, 1 var. zirgs, kad tam iesit, ar asti švībina Smilten u. a. pātagu švībināt Druw. Vgl. svībinâties.

Avots: ME IV, 118

svībulains

svībulaîns: svībule̦ns lakats Seyershof.

Avots: EH II, 619

svībulains

svībulaîns Aahof, Adl., (mit ì 2 ) Adset, Lis., (mit ĩ ) Bauske, Nötk. "gestreift, mit länglichen Flecken, schattiert, braunu": man kazīte svībulaina, netiek balta vilnainīte BW. 25420, 1.

Avots: ME III, 1162

svīcināt

‡ svīcinât, (Striemen hintedassend) prügeln (?): ja Andriņš neklausīs, muguriņu svīcinās (ar pātagu) Tdz. 45723. Zu svĩka?

Avots: EH II, 619

švīcka

‡ švĩcka Stenden "švĩka".

Avots: EH II, 662

svīda

‡ svīda (Neologismus?), das Anbrechen (des Tages): ar gaismas svīdu A. Upītis Laikmetu griežos II, 42. ausmas s. A. Jansons Burtnieks 1934, 30.

Avots: EH II, 619

svīdene

svīdene um Windau, svīdenis Dond. (mit î 2 ), Uozuolnieki, svîdeņi 2 Popen, ein Fladen aus Roggenmehl, in Fett gekocht und im Ofen bebacken (soll frūher zur Festmahlzeit gehört haben).

Avots: ME III, 1162

svīdenis

svīdenis Ar. "launaga vējš vasarā"; zu svîst "schwitzen".

Avots: ME III, 1162

svīdēt

svîdêt: auch Kalnemois, Oknist. Refl. -tiês: auch AP., Kalnemois, Marienhausen, Ramkau.

Avots: EH II, 619

svīdēt

svîdêt Arrasch, C., Golg., Jürg., Lis., Kl., Kr., Sessw., (mit î 2 ) Bauske, -ẽju, svîdinât C., Jürg., (mit î 2 Dond., Dunika, Ruj., Salis, Selg., Widdrisch, tr., fakt. zu svîst, schwitzen machen (svīdēt) Biel. n. U., in Schweiss treiben: laime svīdē kumeliņu (Var.: zirgus nuosviedrēja) BW. 6629, 2 (ähnlich: 8945 var.; 12309; 22438 var.). augsti kalni, smags ve̦zums svīdē manus kumeliņus; tīri rudzi, smagas dzirnas svīdē mūsu malējiņas BW. 7945 (aus Lettihn). kumeliņu... svīdināšu (Var.: sviedruoju) 14712, 2. saules svīdējuošās tveicēs R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 175. Dazu das nomen agentis svīdē̦tājs, in der Verbind. svīdē̦tāju zâles, Schwitzmittel: ļaudis lietuo avenes ar tēju par svīdē̦tāju zâlēm Pūrs III, 37. - Refl. svîdêtiês Lis., svīdinâtiês Ar., sich in Schweiss treiben Ar., (vor lauter Arbeit) schwitzen: ir diezgan kuo svīdēties, da gibt es genug zu arbeiten Kaudz. bija dažreiz kuo svīdēties Saul. I, 97.

Avots: ME III, 1162

svīdiens

svîdiẽns: svîdieni 2 nāk, un galva reibst Salis.

Avots: EH II, 619

svīdiens

svîdiẽns Wolm., svīdienis Warkl., zeitlich begrenztes Schwitzen: svīdiens un nuogurums beidzies LP. VII, 427.

Avots: ME III, 1162

svīdīgs

svīdîgs: auch (mit wurzelhaftem î 2 ) Salis.

Avots: EH II, 619

svīdīgs

svīdîgs, schwitzen machend: svīdīgs gaiss Dünsb.

Avots: ME III, 1162

švīdināt

švīdinât: hin und her schwingen Druw.: mušas gaiņādams, zirgs švīdina asti.

Avots: EH II, 662

švīdināt

švīdinât "?": vilnānītes, ar kuo avis švīdināt (hin und her schwenkend scheuchen ?) BW. 29082, 1 und 4.

Avots: ME IV, 118

svīdiņš

I svîdiņš 2 Dond., gew. der Pfur. svîdiņi 2 in kochendes Fett getauchte Fladen aus Roggenmehl; vgl. svīdene.

Avots: ME III, 1162

švīdrains

‡ švĩdrains Frauenb., = švītrains: švīdraiņas debesis.

Avots: EH II, 662

svīdrēties

I svīdrêtiês, -ẽjuôs, = svīst, tagen, anbrechen (vom Licht): celies augšā! gaisma jau svīdrējas LP. V, 212.

Avots: ME III, 1162

švīdris

švīdris (?) "ein Wurfspiess" Straume.

Avots: ME IV, 118

svīdulis

‡ svīdulis, krankhaftes Schwitzen (?): māti muoca s. un murgi Mekons Debess vaļā (1873) 13.

Avots: EH II, 619

švīdzēt

*švīdzêt (oder *švīgt?) "?": birzē kaut kas švīdz un šalc Plūd; LR. IV, 510.

Avots: ME IV, 118

švīga

švīga,

1) leises Rauschen, Säuseln
Wid.;

2) "?": klīst nebeidzamā tālumā pa zvaigžnu švīgām Egl. Zilā cietumā 239.

Avots: ME IV, 118

svīka

svĩka: auch Neuhausen.

Avots: EH II, 619

svīka

svĩka Karls., ein Streifen: kas tā tāda svīku cūka sēž pie mana bāleliņa? nāc ārā, svīku cūka, lai mēs tevi mazgājam! BW. 21240. Wenn mit ī aus in und urspr. "Einbiegung", zu an. suangi "die weichen" u. a. (bei walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben mit ide. g schwed. svank "Einbiegung, Senkung").

Avots: ME III, 1162

švīka

švĩka: auch Schnehpeln, (mit ì 2 ) Linden in Kurl., (mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švīka

švĩka C., PS., Ahs. n. RKr. XVII, 57, Gr.-Sessau, = svīka, ein (eingeritzter) Streifen, eine Schramme Lennew., Mar., Trik. n. U.: ar kūju lai apve̦lkuot sev riņķī švīku Pas. III, 77. iedrīksnāt kaļķakmenī švīku A. v. J. 1899, S. 276. duošu (= sitīšu), kad vai švīkas būs re̦dzamas Gļiebava, ap muti asi iezīmējušās sāpīgas švīkas Zalktis No 3, S. 16. uguns švīkas šaudās Kurbads. gaismas švīka Alksnis-Zundulis. Ausser der unter svīka gegebenen etymologischen Vermutung könnte man noch an Entstehung aus *švītka (vgl. švītra) denken.

Avots: ME IV, 118

švīkains

švĩkains: auch Anzen, Frattenb., (mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švīkains

švĩkains Ahs. n. RKr. XVII, 57, C., Jürg., PS., mit (eingeritzten) Streifen versehen : š. stikls, galds. š. cilindrs Daugava v. J. 1928, S. 991. zaļgani švīkainiem aizkariem Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 18. le̦dus jau švīkains, -drīz izies Thorensberg. šuovakar ir švīkains gaiss Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 118

svīkalts

svīkal˜ts, das Ferkel, Jungschwein: cūka ar svīkaltiem.

Avots: ME III, 1163

svīkāt

svĩkât Ermes, ritzen, mit Streifen versehen.

Avots: ME III, 1163

švīkāt

švĩkât,

1): "svītruot" Karkel, Schujen, Walk; ‡

2) mit einer Rute od. Peitsche schlagen
(mit ī) Memelshof.

Avots: EH II, 662

švīkāt

švĩkât C., Lin., -ãju, = svīkât, streifend ziehen Druw., den Violinbogen über Kolophonium streichen; durch ein Pfeifenrohr hin und her ziehen Linden n. Mag. XIII, 2, 64; verschrammen (mit ĩ) Gr.-Sessau; mit einem stumpfen Messer über Fleisch, ohne es zu ritzen, hin und her ziehen Freiziņ; kājas švīkât, mit den Füssen scharren.

Avots: ME IV, 118

švīkata

švīkata, ein kleiner, feiner Streifen Vīt.: nebij ne˙kādas rē̦tas, bet maza švīkata.

Avots: ME IV, 118

svīķelis

‡ svĩķelis Frauenb., ein kleines, mageres Ferkel.

Avots: EH II, 619

svīķēt

svīķêt, mit einem Zwickbohrer bohren Freiziņ.

Avots: ME III, 1163

svīķis

svĩķis Karls., Kurs., = sviķis II 1 Hasenpot, Wid.: svīķi raudami e̦sat uzmanīgi, ka nenuošļācat sev drēbes! Janš. Dzimtene 2 I, 396. pielaidis krūzīti, viņš aizsita svīķi cieti 397. svīķa caurums, das Luftloch in der Tonne Wid.

Avots: ME III, 1163

svīķis

I svĩķis: auch Frauenb., Iw.

Avots: EH II, 619

svīķis

‡ II svĩķis Frauenb. "ein sehr mageres Schwein".

Avots: EH II, 620

svīķītis

‡ svīķītis Frauenb., ein Schimpfname für einen "paviegls cilvē̦ks".

Avots: EH II, 620

švīkoņa

švīkuoņa: vare̦na š. (nuo baluožu laišanās) Pas. VII, 349.

Avots: EH II, 662

švīkoņa

švīkuoņa, = švīkstuoņa 1: spārnu švĩkuoņa Vēr. I1, 58 und Janš. Mežv. ļaudis II, 354. meijas sacēla savādu švīkuoņu Poruk Dzīve un s. 110. pātagas švīkuoņa Jauns. I1I, 72. egles (zaru) . .. švīkuoņa MWM. v. J. 1899, S. 19. zābaku švīkuoņa Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3. dzirdama švīkuoņa nuo daudzām kājām A. XX, 857. švīkuoņai . . . pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297. tā pārvilka ātri švīkuoņu pār klavieru kauliņiem Deglavs Rīga II, 1, 455.

Avots: ME IV, 119

švīkot

I švīkuôt: lakats, kas tagad švīkuoja pa gaisu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 167.

Avots: EH II, 662

švīkot

I švīkuôt, sausen (?): kalpuone, švīkuodama kâ vējs; atskrēja ar šķīvjiem A. Brig. Daugava v. J. 1928, S. 699.

Avots: ME IV, 119

švīkot

II švīkuôt: auch A.-Autz, Memelshof, Schönberg, (mit ĩ) Anzen, Matkuln, Neuhausen, Nötk., Schwitten, Sepkull, Walk, Widdrisch, Wrangelshof, (mit ì 2 ) Erlaa.

Avots: EH II, 662

švīkot

II švīkuôt Lennew. (?) "= švīkât".

Avots: ME IV, 119

švīkš

švīkš, eine Interjektion: švīkš, švākš! ve̦lns turp Ans. I, 117.

Avots: ME IV, 119

švīkšēt

švīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, = švīkstêt: zīda svārki staigājuot švīkšķ Lennew. ja būs rudzi, tad švīkšēs (Var.: svīkšķēs, švīkšķēja) BW. 25853, 1. iet, ka švĩkšķ vien Etn. IV, 76. klase . . . sāka kustēties, ņirbēt, švīkšēt Upītis Nemiers 3. vārnas ... gaisā švīkšē̦damas... 75.

Avots: ME IV, 119

svīkšķēt

‡ svīkšķêt, raschem: sviedu šautru dibanā; ja būs rudzi, tad svīkšķēs BW. 25853, 1 var.

Avots: EH II, 619

švīkš(ķ)ēt

švīkš(ķ)êt: pele vilka taukainu papīru, ka švīkšēja vien PV.

Avots: EH II, 662

švīkšķēt

švīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, = švīkstêt: zīda svārki staigājuot švīkšķ Lennew. ja būs rudzi, tad švīkšēs (Var.: svīkšķēs, švīkšķēja) BW. 25853, 1. iet, ka švĩkšķ vien Etn. IV, 76. klase . . . sāka kustēties, ņirbēt, švīkšēt Upītis Nemiers 3. vārnas ... gaisā švīkšē̦damas... 75.

Avots: ME IV, 119

švīksna

švīksna Vid., = švīka; vgl. svīksnains.

Avots: ME IV, 118

svīksnains

svīksnains,

1) streifig, schattiert:
svìksnains 2 kuoks (mit verschiedenfarbiger Rinde) Sawensee. pē̦rkuoņa spēriens kuokā bij svìksnains 2 (in mehrern Streifen gehend) Vīt.;

2) svīksnaini lini Adl., Kreuzb., Odensee, Flachs, der die Schäwen
(spaļi) nicht absondert.

Avots: ME III, 1163

švīksnains

‡ švìksnains 2 Bers., = svīksnains 1: š. kuoks, dēlis.

Avots: EH II, 662

svīksnāt

‡ *svīksnât, zu erschliessen aus sasvīksnât.

Avots: EH II, 619

švīksnēt

švīksnêt: rakstījis, ka š. svīksnējis LP. VII, 229.

Avots: EH II, 662

švīkstas

švīkstas "?": švīkstas vien iet (= švīkst runādami) Celmiņ.

Avots: ME IV, 118

svīkstēt

svìkstêt 2 Warkl., flüstern; svīksiêt Bauske, rascheln: jaunas pastalas ejuot pa grīdu svīkst. Vgl. slav. svistěti "pfeifen".

Avots: ME III, 1163

švīkstēt

švĩkstêt: staigāja, pastalās autās kājas gar grīdu vilkdams, ka švĩkstēja vien Walk. vējs švīkst Pas. XII, 374; flüsternd sprechen (mit ì 2 ) Warkl.: kuo švīkstēja, kuo runava, sadūruši de̦guniem? Tdz. 59002.

Avots: EH II, 662

švīkstēt

švĩkstêt, -u, -ẽju AP., C., Gramsden, Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, (mit ì 2) Sussei n. FBR. VII, 182, Nerft, Prl., Preili, = svīkstêt, flüstern Wessen, zischeln, plaudern, lärmen Mag. III, 1, 137, mit der Peitsche Lärm machen U., sausen, schnarchen Ahs. n. RKr. XVII, 57 (slimniecei švĩkst krūtis), schallen (von der Sense beim Mähen) P. Abula Skolas druva I, No 26 (pļāvēju izkaptis švīkst pļavā), rascheln: švīkst drēbes Stari I, 72 und MWM. X, 902. egļu galuotnās vē̦sma nuoslē̦pumaini švīkstēja Poruk III, 323. pastaliņas pa grīdu švīkst Skola III, 219. pa ašķiem viens brien, ka švīkst vien A. XX, 865. švīkst kai de̦sas ceplī Birkert Sakāmv. 127. iet, dancuot, ka švīkst vien U., rasch und schwietig gehen, tanzen. pātaga švīkst pa zirga muguru N.-Peb. Refl. -tiês, rascheln: krūmi vien švīkstējās (Var.: nuošvīkstēja) BW. 17183, 1 var. ja bij rudzi, švīkstējas 25853.

Avots: ME IV, 118

švīkstiens

švīkstiens (unter švīksts 2): kuŗš laidis švīkstienu, tam teicis: "nepūt! nav jau karsts" Pas. XII, 398.

Avots: EH II, 662

švīkstināt

švĩkstinât: es ar kārklu vīzītēm š. švīkstināju Tdz. 47214.

Avots: EH II, 662

švīkstināt

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì 2) Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina 2 Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

švīkstoņa

švīkstuoņa,

3): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56.

Avots: EH II, 662

švīkstoņa

švīkstuoņa,

1) auch švīkstuons, das durch švīkstêt bezeichnete Geräusch: ļaužu pūlī švīkstuons A. v. J. 1896, S. 201. sadzirdēt daudzuo kāju švīkstuoņu A. v. J. 1902, S. 387. pātagas švīkstuoņa Vīt. lapu švīkstuoņa MWM. V1II, 289. spārnu švīkstuoņa Zalktis II, 64 und Skalbe Kâ es... 8. švīkstuoņu ... dzird ... gaisa laukuos Akurater Latvija;

2) "cilvē̦ks, kas švīkst, mīl uotru aprunāt", eine Klatschbase
(mit ì 2) Gr.-Buschhof;

3) ein morastiger Sandboden
(oben Morast, unten Sand; mit ì 2 und uô) Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 119

švīksts

švīksts,

1): š. (mit ĩ) ruodas rīksti vīcinuot Schujen; von andern Lauten:
(vedējs) laida caur zuobtem garu švīkstu, kam vajadzēja luopu nuomierināt Jauns. Sliņķu virsnieks 189. iesitās ausīs strīķa švīksti A. Brigadere Sk. v. 286;

2): "bezdējiens" (mit ĩ) Nötk.; ‡

3) "kas švīkstina (piem., be̦zd)" (mit ĩ) Nötk.

Avots: EH II, 662

švīksts

švīksts,

1) Geraschel: izdzirda vieglu drānu švīkstu Turg. Pav. ūd. 82;

2) auch švīkstiens, hörbar ausströmender Dampf
(tvaika katls izlaida tādu švīkstu); = bezdējiens Vīt.

Avots: ME IV, 119

švīkstulis

švīkstulis: krievu ... "švīkstuļu" skaņas A. Upītis Laikmetu griežos I, 98.

Avots: EH II, 662

švīkumains

švĩkumains: auch Anzen, Nötk., (mit ì 2 ) Gr.-Salwen: š. aude̦kls, švīkumaina debess.

Avots: EH II, 662

svīlēt

I svìlêt (?) Warkl., mit einem Hebel heben.

Avots: ME III, 1163

svīlēt

II svīlêt, -ẽju, beschmutzen; verleumden U. Refl. -tiês, beschmutzt werden Ruj. n. U. Vgl. svīnêt.

Avots: ME III, 1163

svīlēt

III svìlêt 2 (?) Laud. "= svilinât": sv. cūkām se̦rus; vgl. etwa (zum Vokalismus) li. svylỹs "eine Senge".

Avots: ME III, 1163

svīlot

svìluôt(iês) 2 Tirsen "= mirdzêt, funkeln": rasa zâlē svīluo(jas). svĩluôtiês Bauske "= svīļuoties". Vgl. svilt II und zvīļuot.

Avots: ME III, 1163

svīļot

svīļuôt,

1) "?": svīļuojuoši labības lauki Tēv.;

2) "= zvīļuot, funkeln, schimmern, glänzen": uguns atspīdums svîļuo 2 - drīz gaišāks, drīz tumšāks MSil. Refl. -tiês, "spīguļuot" Vīt. (mit ì 2 ), mit Unterbrechungen flammen, flackern Bauske (mit ĩ).

Avots: ME III, 1163

svīloties

svīluôtiês "?": bārzda viņu atlaiduse un viena pate svīluojas bluķī JK. III, 1.

Avots: ME III, 1163

svīloties

svìluôt(iês) 2 Tirsen "= mirdzêt, funkeln": rasa zâlē svīluo(jas). svĩluôtiês Bauske "= svīļuoties". Vgl. svilt II und zvīļuot.

Avots: ME III, 1163

svīļš

svĩļš "blank, glänzend" Bauske: kâ pusnakts debess zvaigznēs svīļš Duomas III, 1236. gars jau skaidrs un svīļš (?) Latv.

Avots: ME III, 1163

švīna

švīna Alksnis-Zundulis "?": lien kâ švīna!

Avots: ME IV, 119

švīņa

‡ švîņa 2 MSil., comm., "kas ar darbiem vai vārdiem gar uotru berzējas, svīnās".

Avots: EH II, 662

svīnains

svīnaîns (?) beschuppt V.; vgl. zvīņains.

Avots: ME III, 1163

svīņas

‡ *svīņas od. *svīņi resp. *svīnes (mit z- zu lesen?), = zvīņas: zvejniekam svīņu ruoka (wo?).

Avots: EH II, 620

svīne

svīne, in der Verbindung saules svīne, Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.) RKr. II, 66.

Avots: ME III, 1163

svīnēt

svīnêt, Refl. -tiês,

2): balts lakats ātri svînas 2 Seyershof.

Avots: EH II, 620

svīnēt

svīnêt,

1) schmutzig werden
(mit ĩ) Janš.;

2) s. svīnît.

Avots: ME III, 1163

švīnis

švīnis (oder švīms zu lesen?) "Scheibe" (?).

Avots: ME IV, 119

svīnīt

svīnît, Refl. -tiês,

1): svînās 2 kâ cūka Behnen.

Avots: EH II, 620

svīnīt

svīnît, -u od. -ĩju, -īju,

1) scheuern, reiben
(mit î 2 ) MSil.;

2) svìnît Wolmarshof, svînît 2 Salis, Salisb., svīnît U., svīnêt U., (mit î 2 ) Ruj., beschmutzen; mit Schweiss besudeln (svînīt 2 ) Widdrisch: svīnī aita baltu vilnu, svīnī meita vainadziņu BW. 6579;

3) verleumden
W. - Livl. n. U.; "kaunināt" Freiziņ: kruodzinieks svīna mani par zagli K.Kalniņš Alga pēc nuope̦lnas 83. guodu svînīt 2 Salisb. pa visām mājām... Jāni svīnīja, lādēja Druva II, 723. Refl. -tiês,

1) sich reiben, scheuern
(mit î 2 ) MSil.;

2) sich schmutzig machen
W. - Livl. n. U., schmutzig werden, sich beschmutzen (mit î 2 ) Ruj.; anlaufen (von Messing usw.) Ruj. n. U.: svīnās aitām balta vilna (ähnlich: 8931), svīnās meitu augumiņš BW. 6579, 1. lai svīnās... svārki 17950. izpurini nuospirātuo paklāju, lai nesvīnās vilna! Janš. Bandavā II, 406. In den Bedd. 2 - 3 jedenfalls zu svīns (vgl. poln. s "beschmutzen"); anders Froehde BB. XVII, 310.

Avots: ME III, 1163

švīnīties

švînîtiês 2 MSil., -uôs, -ĩjuôs, = svīnīties 1; sich den Rücken kratzen U.; störend sich aufdrängen, im Vorbeigehen sich dicht an andere andrücken: kuo tu man švînies 2 virsū? Naud. švīnās atkal virsū Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 119

svīns

svīns, beschmutzt, besudelt: svīnas aitas beschmutzte Schafe VL. n. U. Gleich slav. svinv "vom Schwein" (zu suvē̦ns "Ferkel")?

Avots: ME III, 1163

svīpelēta

svìpe̦lē̦ta 2 pele Odensee "eine braune Feldmaus mit einem schwarzen Streifen über dem Rücken". Vgl. svîpe̦lē̦ta pele und svĩbulē̦ts.

Avots: ME III, 1163

svīpsnāt

svĩpsnât,

1) "= svipsnât" Bauske;

2) auch svĩpsnît Salis, ironisch lächeln
Salis, Siuxt, Wandsen. Zur Bed. 2 vgl. vīpsnât.

Avots: ME III, 1163

svīpstēt

‡ svīpstêt "?": riebīgi svīpstē̦dams, ķēniņš stāvẽja Mekons Parīzes asins kāzas 12.

Avots: EH II, 620

švīpstēt

švīpstêt "(ironisch) lächeln" (?); vgl. li. svipsoti "auslachen" bei Geitler Lit. Stud. 114.

Avots: ME IV, 119

švīpstināt

švìpstinât 2 : "mit den Lippen gewisse Laute erzeugen" Daudsewas, Kl.-Salwen.

Avots: EH II, 662

švīpstināt

švìpstinât 2 Lubn. "durch die Zähne gewisse Laute hinausschnellen".

Avots: ME IV, 119

svīpt

svīpt "?": caur pirkstiem svīpdams plūda gaiss Bārda Stari I, 197.

Avots: ME III, 1163

svīpuris

II svìpuris 2 Tirsen "eine grosse, graue, schwarzgestreifte Katze"; vgl. svīpurains.

Avots: ME III, 1163

svīra

svīra, svīre,

1) svìra 2 Schwanb., svìre 2 Golg., Kreuzb., Gr. - Buschh., Lubn., svìris C., PS., svīris Serb. und Trik. n. U., der Hebel, Hebebaum: bez svīres šituo akmeni neizcelsim Gr. - Buschh. ce̦lmu laušanas svīrei paliek kaut kuo apakšā Etn. IV, 162. uz kuru pusi jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. meitas ar svīrēm (Var.: buomjiem) cilājamas BW. 12926, 1. ar svīrīti me̦du laižu nuo zaļā uozuoliņa 30353, 4;

2) svĩre Janš., svīris Plm. n. U., der Brunnenschwengel:
var redzēt... akas svīri Janš. Dzimtene V, 160. Zu svira; zum ī vgl. li. svyróti "taumeln" und r. освирить "der einen Seite das Übergewicht geben" (und wruss. свир "Brunnenschwengel", wenn dies nicht aus dem Baltischen stammt).

Avots: ME III, 1163, 1164

svīrāt

svīrât (li. svyróti "hin und her schwanken"), -ãju,

1) wiederholt wägend heben
Bers.: rūgšana gan˙drīz kuokam cauri jūtama, muciņu ruokās svīrājuot A. XX, 887;

2) = svīrêt, zu heben versuchen Lennew. (mit ì 2 ), Jürg. (mit ĩ).

Avots: ME III, 1164

svīre

I svīre,

1): s. (mit ĩ ) de̦r ce̦lmu laušanai AP.;

2): laba akas s. Tdz. 57459. ar svīrīti (od. zu svīris?) me̦du laižu nuo zaļā uozuoliņa BW. 30353, 4.

Avots: EH II, 620

svīre

II svìre 2 : zur Etymologie s. auch A. Mayer KZ. LXVI, 93 f.

Avots: EH II, 620

svīre

II svìre 2 Laud., svīre U., Konv. 2 2319, Natur. XXXVII, 44, svĩris Karls., svīriņš U., die Turm-, Mauerschwalbe (cypselus apus L.); der Schneevogel L., St.; weisser Brachvogel Depkin n. U. Nach Leskien Nom. 270 (vom Schweben) zur Wurzel von svīre I. Wie verhält sich aber dazu estn. wīr "Seeschwalbe"?

Avots: ME III, 1164

svīrēt

svìrêt 2 Golg., Bers., Lasd., Laud., Vīt., Grawendahl, Sessw., Kreuzb., Kokn., Lis., -ẽju, (etwas Schweres mit einem Hebel, Hebebaum) heben: akmeņus svīrē Golg. sāli svĩrē nuo laivām ārā Janš. Dzimtene IV, 71; schwer heben oder tragen: svìrēt 2 ūdeni ar nesieniem pret kalnu augšā Lis.; das Gleichgewicht einhalten: svìrē 2 uz uotru pusi, lai ve̦zums neapgāžas! Hirschenhof.

Avots: ME III, 1164

svīrēt

I svìrêt 2 : auch Fehteln, Lubn., Warkl.,(mit ĩ ) Nötk., (mit ī ) Druw., Meselau.

Avots: EH II, 620

svīrēt

‡ II svīrêt "?": cūka utis svīrēja (Var.: zvīrēja, spīdēja) kâ sidrabiņš Tdz. 58036, 4.

Avots: EH II, 620

svīris

I svīris,

1): auch (mit ì 2 ) Warkl.;

2): auch (mit î 2 ) Orellen.

Avots: EH II, 620

svīris

‡ III svĩris Karls., ein gewisser Fisch.

Avots: EH II, 620

svīrkoks

svīrkùoks, die Querstange an einer Wage, woran die Gewichtschalen hängen.

Avots: ME III, 1164

svīrot

‡ *svīruôt, zu erschliessen aus uzsvīruôt.

Avots: EH II, 620

švīšala

‡ švĩšala Kal. "maza gaismiņa agrā rītā". Aus einer Žemaitischen Form umgebildet?

Avots: EH II, 662

svīst

svîst,

1): pe̦lē̦ks svīst jau rīts Rainis Dz. un d. I 2 , 384.

Avots: EH II, 620

svīst

svîst, svîstu, svîdu,

1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;

2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;

3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,

1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;

2) das Beschlagen:
luogu svīšana;

3) das Schwitzen;
svîdums,

1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;

2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E svaidît II.

Avots: ME III, 1164

svīta

I svīta,

1) die Linie Walk; ein Längsstreifen, z. B, in Zeugen
(svīte L.) od. im Abreissen der Rinde von einem Baum oder Ast (auch: svīte) U.;

2) ein Hutband
Elv., (ce̦pures svīte) Alanz. Lettus. Wohl zur Wurzel von svītra.

Avots: ME III, 1164

svīta

II svīta: viņai s. ("puskažuoks") mugurā VL. aus Nerft; "svārki" Wessen; ein ehemaliges mantelähnliches Überkleid (mit ì 2 ) Kaltenbr.; ein langer und breiter Männermantel ohne Futter (bei kaltem Wetter auch über den Pelz angezogen; mit ì 2 ) Auleja; kam cirš ... ar pātagu, tam s. cauri Pas. VII, 109 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 620

svīta

II svīta U., svīte U., eine Art von Weiberröcken (St.) od. - wämsen ohne Ärmel L. (svīte); ein langes Weiberkamisol C.; eine Überjacke der Frauen (svīt(iņ)a) Saikava; ein weiter, wollener Rock Infl. n. U.; der Männerrock (svìti 2 ) Golg., (svīta) Saikava; ein Feiertagsanzug (svìts 2 ) Golg., (svìta 2 ) Lubn.; ein Halbrock (svītiņa) Infl. n. U.; "svārki"(svìta 2 ) Warkl.; ein Mantel (svīte) Infl. n. Konv. 2 134, (svìta 2 ) Kl., Pilda, Warkh., ein kurzer Mantel (svìte 2 ) Saikava; ein faltiger Überrock mit einem Gurt (svīta) Infl.; ein schlecht sitzender oder ein stark abgetragener Rock (svīte) Laud.: viņai svīte (Var.: vamži) mugurā BW. 8053, 2 var. zili brunči, zila svīte 21529. tautu dē̦ls lielījās, piecas svītas, trīs kažuoki 21643, es apģērbu dzelta svīti 34120, 2, sievieši bij apvilkuši pagaras svītas Libek Pūlcis 36, uzvelc savus svītus, - šuodien svētdiena! Golg. aizāķējis svīti Druva II, 405. kur lai lieku tādus svārkus? svītes es tev nepastellēju, bet tu man tādu esi izšuvis Laud. Aus r. сви́та "верхняя, широкая, долгая одежда".

Avots: ME III, 1164

svīta

*III svīta od. svīts "?": ap agruo gaismas svītu MWM. VI, 835. gaismas svĩts Salis, der erste Lichtschein am Morgen, Tagesanbruch.

Avots: ME III, 1164

svīta

IV svīta, comm., ein (besonders in der Kleidung) unsauberer Mensch Bers.: kuo tu staigā kâ svīta, vai neapēģērbsies labāk! Bers.

Avots: ME III, 1164

švīta

švĩta Lemsal n. FBR. IV, 89, Aliend. n. U., Mag. XX, 3, 219, = svīta I, 1, švītra: skrējuse kâ ugunīga švīta LP. VI, 121 (ähnlich Etn. II, 88).

Avots: ME IV, 119

svītains

svītaîns: svīte̦ns kaķis Seyershof.

Avots: EH II, 620

svīte

II svīte, s. svīta II.

Avots: ME III, 1165

švīte

švīte, ‡

2) "eine Schwiele (vom Schlag;
mit î 2 ) MSil.

Avots: EH II, 662

švīte

švīte "?": šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs Jauna Raža IV, 99. Vgl. svīte.

Avots: ME IV, 119

svītene

svìtene 2 : viena raiba svītenīte, tī - tē̦vam, tī - dē̦lam BW. 20453. 8.

Avots: EH II, 620

svītene

svìtene 2 N. - Rosen, ein weisses Umlegetuch. Wohl zu svīta II.

Avots: ME III, 1165

švītēties

švĩtêtiês, -ẽjuôs A. XVII, 481, den Stutzer spielen, schwitisieren.

Avots: ME IV, 119

švītība

švĩtĩba, stutzerhaftes Wesen Zeif. III, 2, 167: lakatus prast ar švītību valkāt MWM. v. J. 1896, S. 401.

Avots: ME IV, 119

svītra

svĩtra Arrasch, C., Ruj., (mit ì 2 ) Kr., svītra U., Memelshof, der Streifen: svītra pie debesīm Ruj. vakarpusē atspīd spuoža skaidra debess svītra A. v. J. 1898, S. 12. Wohl nebst svīta I zu li. švytrúoti "mehrfach blinken", švitė´ti "flimmern", švaitìnti "hin und her leuchten", šviẽsti "leuchten", šveĩsti "putzen", slav. svĕtъ (serb. svȉjet) "Tageslicht", aksl. svьtĕti sę, "leuchten", ai. š̍vēta-ḥ oder š̍vitra-ḥ, av. spaēta- "weiss" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 310 f.).

Avots: ME III, 1165

švītra

švĩtra: auch Anzen, Matkuln, Muremois, Neuhausen, Nötk., Orellen, Salgaln, Schrunden, Schwitten, Widdrisch, Wrangelshof, (mit ì 2 ) Erlaa, Memelshof.

Avots: EH II, 662

švītra

švĩtra C., Iw. n. FBR. VI, 52, švìtra PS., = svītra, ein eingeritzter oder farbiger Streifen U.; Spur auf der Haut von Peitschenhieben U.: garas mākuoņu švītras Etn. II, 96. nāk me̦lna švītra pa gaisu LP. VI, 49. jātnieks bij švītras mugurā sašautis 685. apvilkt ar kuociņu švītru riņķī VII, 145. vieglas miglas švītriņas Vēr. II, 156. nuozib re̦tās uguns švītras I, 1132, N.-Peb. guovs sabadījuse švītru švītrās viņu Duomas II, 1089.

Avots: ME IV, 120

svītrains

svĩtraîns Ruj., streifig U.: ietinies svītrainā se̦gā Dr.

Avots: ME III, 1165

švītrains

švītraîns U., = svītrains, streifig: švìtraini 2 brunči Saikava. gaiss švītraini nuovilcies ar mākuoņiem Etn. II, 73.

Avots: ME IV, 120

svītrāt

svītrât, -ãju, gerade Streifen ziehen, liniieren Burtn. und Kokn. n. U.

Avots: ME III, 1165

svītrēties

I svītrêtiês, ‡

2) "streifig werden"
(mit ì ) Nötk.

Avots: EH II, 620

svītrēties

I svītrêtiês, -ẽjuôs "?": zvaigzni, kas svītrējas gaisuos uz Rīgas pusi Jaun. mežk. 96.

Avots: ME III, 1165

švītrēties

švītrêtiês, ‡

2) "palikt švītrām" (sic!) Nötk.

Avots: EH II, 662

švītrēties

švītrêtiês Ruj., hell werden, anbrechen (vom Tage); vgl. svītrêties.

Avots: ME IV, 120

švītrot

‡ švītruot Memelshof, = švītrât.

Avots: EH II, 662

švītrs

švītrs "?": kas tā tāda švītra (Var.: švīta; streifig?) cūka sēd pie mana bāleliņa? BW. 21231 var.

Avots: ME IV, 120

svīts

svīts (unter *svīta III): gaismas s. auch Kokn. (mit ì 2 ), N.-Wohlfahrt.

Avots: EH II, 620

svīts

svīts, s. svīta II und III.

Avots: ME III, 1165

švīts

II švĩts,

2): (svētdien dzimis cilvē̦ks) ir ļuoti š. Lttic. 2436. švĩti ("le̦pni, labi") dzīvuot Seyershof.

Avots: EH II, 662

švīts

II švĩts,

1) ein Stutzer,
(prov.) Schwiet Jauna Raža IV, 167 u. a.;

2) stutzerhaft
Upīte Medn. laiki 144: švìts 2 kungs Adl., Kalz. u. a.

Avots: ME IV, 120

svīverēt

svīverêt, -ẽju, heben, tritzen: ar tām (= tauvēm) svīverējuot lielās mucas uz augšu A. v. J. 1896, S. 804.

Avots: ME III, 1165

tevī

tevī, Loc. s. von tu, du: tevī man te̦vs, māmiņa, tevī (Var.: tevie) visi paduomiņi BW. 22881. aug tevī rudzi, mieži 3147 var.

Avots: ME IV, 169

tivīms

‡ tivīms, = tuvîms Zvirgzdine, nahe verwandt Kaltenbr., Auleja, in der Nähe wohnend Auleja.

Avots: EH II, 684

tivīns

tivīns: = tuvīns Erlaa, Fest, Gr.-Buschh., Oknist; tivīni radi AP., Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH II, 684

trakgalvība

trakgalˆvĩba, unsinniges Wesen, Tollkühnheit U., Verwegenheit Für. I.

Avots: ME IV, 219

trakgalvīgs

trakgalˆvîgs, unsinnig, tollkühn U.: stiprs dzēriens dara trakgalvīgus Glück Spr. Sal. 20, 1. trakgalvīgs kā trakgalvīga guovs Hosea 4, 16.

Avots: ME IV, 219

travīt

‡ travît, -īju Saikava, = tràukt 1: t. ābuoļus.

Avots: EH II, 692

trijvīri

trijvĩri,* das Triumvirat: viens nuo trijvīriem Kundziņš Kronv. 48.

Avots: ME IV, 235

trivīt

trivît (unter trivêt): auch Warkl. n. FBR. XI, 122.

Avots: EH II, 695

trūvīgs

trũvîgs, traurig, trauernd Gold. n. DL.: manas jūtas ir . . . trūvīgas Latv.

Avots: ME IV, 252

tukšgalvība

tukšgalˆvĩba Seifert Chrest. III, 2, 60, das Wesen eines tukšgalvis.

Avots: ME IV, 255

tuvība

tuvĩba* MWM. VIII, 886; Izglītība III, 6, die Nähe: tuvība ... tuo bij padarījusi tē̦vam svešu A. Brigader Daugava I; 304.

Avots: ME IV, 276

tuvīms

tuvîms, in der Nähe liegend, nach Andrepno, (mit ì 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 28: Tuvîmās Klìesmetes 2 , Dorfname in Andrepno n. Lvv. II, 181. vgl. tālīms.

Avots: ME IV, 276

tuvīne

‡ tuvîne Nerft, die Nähe.

Avots: EH II, 707

tuvīnnieks

tuvĩnniẽks: "RA." ME. IV, 276 zu ersetzen durch "PW. Šis ar mani tiesāties? 3".

Avots: EH II, 707

tuvīns

tuvīns: auch (mit î) Fehteln, Marzen, Meselau, Nerft, Weissensee; tuvīni radi Dunika, Saikava. kāzās lūgsim tikai tuvīnuos radus un vienu, uotru nuo tuviem kaimiņiem Saussen n. FBR. XIII, 162. tuvīnām pļavām saimniecībā liela nuozīme ebenda t. mežs Dunika.

Avots: EH II, 707

tuvīns

tuvīns Kalz., Vīt., (mit în) Prl. n. FBR. V, 76, tuvins Stockm. n. FBR. VIII, 83, tivīns Spr., (mit ĩn) AP., nah: salūdza viesībās tuvinus radus un nāburgus BW. I, S. 187. tuvinuos (Var.: tuvējuos) kaimiņuos BW. 22 423. tuvini paziņas A. v. J. 1896, S. 579. devās uz tuvinuo māju Etn. III, 32. atskrē jis vilks nuo tuvina mežiņa LP. VII, 1I01. izdzirdējuši tuvinie saimnieki 956.

Avots: ME IV, 276

tvīce

tvīce, = tveice: pusdienas saules tvīce H. Eldgasts Vižņi 128. viņš gle̦znuojis dienvidus tvīci Vēr. I, 1527.

Avots: ME IV, 292

tvīcen

‡ tvīcen BW. 28811, = tvìcin.

Avots: EH II, 710

tvīcēt

‡ tvìcêt 2 Kaltenbr., erhitzen: tvīcēšu tevi ar sve̦tuguns svelmi Fausts (1936) 112.

Avots: EH II, 710

tvīcin

tvìcin, zur Verstärkung von tvìkt: tvīcin tvīka uoša uogle BW. 12982. Pēterim seja tvīcin tvīka Saul. I, 105.

Avots: ME IV, 292

tvīcināt

tvīcinât, fakt. zu tvìkt, = tveicinât: tvīcināja garu Seifert Latv. Chrest. III, 266; erröten machen, lassen (mit ì 2 ) Golg.

Avots: ME IV, 292

tvīka

tvīka, die Hitze, Schwüle: karstā tvīkā tuo (zemi) pārklāja jauni asni Upītis Sieviete 220. dze̦strums vēl nespēj dzest tvīku Ezeriņš Leijerk. I, 258. ielēja... asinīs mulsinuošu nemieru un tvīku A. Brigader Daugava I, 1086.

Avots: ME IV, 292

tvīkains

tvîkaîns 2 , schwül: gaiss bija . . . tvīkains un sutīgs Janš. Bandavā lI, 365. laiks . . . bija karsts un tvīkains Mežv. ļ. II, 529. tvzkainās naktīs MWM. X, 205.

Avots: ME IV, 292

tvīkans

‡ tvîkans 2 Salis, = tvîkaîns 2 : t. gaiss.

Avots: EH II, 711

tvīkme

tvīkme Ar., die Ofenhitze.

Avots: ME IV, 292

tvīkolis

tvīkuolis, der Schwindel Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 292

tvīkoņa

tvīkuoņa, die Schwüle, Hitze: saules tvīkuoņa Plūd. L. R. IV, 380. pēc dienas tvīkuoņas MWM. X, 451. nakts nāca tvīkuoņas pilna XI, 149. tvīkuoņa tai pārgāja pār ple̦ciem A. XVII, 494.

Avots: ME IV, 292

tvīksmains

tvīksmaîns "?": tvīksmains sārtums plēnēja par sē̦ri skaistuo vaigu Stari II, 197.

Avots: ME IV, 292

tvīksme

tvīkme: "siltums ar tvanu" (mit ì 2 ) Warkl. n. FBR. XI, 123: nuo plīts ustabā iegāja t.

Avots: EH II, 711

tvīksme

tvīksme,

1) = tvīka, die Hitze, Schwüle Wid.: saules tvīksmē Rainis Götes dzeja 31. karstas tvīksmes sildīts Apsk. v. J. 1903, S. 353;

2) auch tvīksma "?": tvīksmes pārņe̦mts vientulis Vēr. I, 1288. es jūtu augu tvīksmi MWM. VIII, 85. vijuolītes tvīksmēs mirdz JR. V, 145.

Avots: ME IV, 292

tvīksmīgs

tvīksmîgs: skumīguo un tvīksmīguo ("?") iepriecēt tu vari Janš. Pag. pausm. 35. sievietes tvīksmīgi ("?") iesmējās Sudrabkalns V. b. 1. 135.

Avots: EH II, 711

tvīksmot

‡ tvīksmuôt "?": gaiss tvīksmuo saules tvaikuos J. Ķelpe in E. Lejgalietis Sargs un karuogs 54.

Avots: EH II, 711

tvīkt

tvìkt,

1): auzas aruodā sāka t. ("kaist"; mit ì 2 ) Kaltenbr. man zabākuos kājas tvìkst 2 ("sūt un silst") Liepna. trauki tvīka karstā tvaikā Anna Dzilna 169; ‡

2) = briêst: tvīcen tvīka sīkas vārpas BW. 28811. Subst. tvīkums: t. un karsuons būs klāt L. L. ārste 22.

Avots: EH II, 711

tvīkt

tvìkt (li. tviñkti "anschwellen") C. u. a., (mit ĩ ) Dunika, (mit ì 2 ) Kl., Prl., (mit î ) Adsel, N.-Wohlfahrt, -kstu, -ku, Schwüle fühlen U., vor Hitze schmachten U., dursten Manz. Lettus, U. (nach U. auch unpers. gebraucht); (fig.) nach etwas dürsten: ja auss tvīkst (brennt), tad aprunājuot Etn. II, 110. sirds man tvīkst Rainis Ant. un Kl. 90 (ähnlich: Purap. Kkt. 114). tu tvīksti vienā kaislībā JR. IV, 182. ruoze tvīkst Br. 175. kâ zari vare̦ni tev saules tvīkst U. b. 85, 67. patiesības tvīkstuošuo garu Vēr. I, 1311. pēc tās ( taisnības) tvīkst un cenšas visi krietnākie gari 1290. kauli tvīkst L., man hat innerliche Hitze. mute tvtkst L., man lechzt. ja nekaltē̦tu ābuoliņu sakrauj gubā, tad tas sāk tvìkt 2 (pelēt, vai degt) Meiran. - Subst. tvīkšana, das Schmachten, Dursten: tuksnesī, kur . . . tvīkšana (Dürre) Glück V. Mos. 8, 15. caur badu un tvīkšanu (Hunger und Durst) nuomirt II Chron. 32, 11; tvīkums, die Schwüle, innere Hitze U.; grosser Durst U.: bezmiega nakšu tvīkumā MWM. VI, 559. tas būs jel rasas piliercs tvīkumā Juris Brasa 202. sārtuos apklāj bāls tvīkums Kaln. Ozolk. māc. 45. Zu li. tveñkti "anschwellen machen; schwül sein", tvankùs "schwül" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 709. tvenk- neben tveik- (in tvaiks u. a.) nach tven (in tvans u. a.)? Li. tvykti "tvīkt" bei Miežinis dürfte aus dem Le. entlehnt sein.

Avots: ME IV, 292

tvīkulans

‡ tvîkulans 2 (Adj.) Allend. n. FBR. XIX, 83 "?"

Avots: EH II, 711

ūdensvīrs

‡ ûdensvĩrs Janš. Dzimtene IV, 71, der Wassermann (gemeint ist damit ein Fischer).

Avots: EH II, 740

urvīksne

urvîksne 2 Sassm. n. RKr. XVII, 60, urvîts 2 ebenda, die Zwergspitzmaus.

Avots: ME IV, 308

uzkvīcināt

uzkvĩcinât Dond., quieken machen, zum Quieken bringen (perfektiv): sivē̦nus.

Avots: ME IV, 349

uzļāvība

uzļãvĩba, das Vertrauen, die Zuversicht: meiteņi ietu ar uzļāvību tev līdz Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 35. viņš neturuot par guodu... bēgt, kad e̦suot atstāts ar uzļāvību brīvībā IV, 16. nedrīkstēja... krusttē̦vam ar draudzības uzlāvību tuvuoties 31.

Avots: ME IV, 354

uzļāvīgs

uzļãvîgs, vertrauensvoll: viņš juties... krustmātei tuvs un uzļāvīgs Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47.

Avots: ME IV, 354

uzlavīties

uzlavîtiês, sich heimlich hinaufschleichen: uzlavīties uz bēniņiem.

Avots: ME IV, 351

uznāvīties

uznâvîtiês, mit grosser Mühe hinaufgelangen: uznāvīties kuokā, uz jumta Golg., Jürg. uznāvīties uz ceļa Ramkau.

Avots: ME IV, 362

uzpravīt

uzpravît: u. (ausbessem, instand setzen) rijai jumtu Frauenb. caur šādiem gaisa satricinājumiem u. (verschaffen?) kādai izkaltušai draudzei auglīgu lietutiņu Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 91. Refl. -tiês: vē̦rtāks saimnieks uzpravījās ("apkuopa sevi") ar; tad teica: "rau, tam ir dzelzu rati".

Avots: EH II, 731

uzpravīt

uzpravît, zurechtmachen (perfektiv): apģērbj, ieduod pīpi, naudu... un saka:"nu tu esi uzpravīts" Pas. IV, 145. izgāja ārā, lai varē̦tu pīpi uzpravīt (anzünden), juo nelaiķes tuvumā ar pīpēšanu nuodarbuoties neklājās Alm. Rud. 34. uzpravīt dūšu, einen Schnaps trinken. Refl. -tiês, sich zurechtmachen.

Avots: ME IV, 368

uzstāvīgs

uzstāvîgs: auch Adl., Meselau, PV., Tirsen.

Avots: EH II, 735

uzstāvīgs

uzstāvîgs,

1) = uzstājîgs Bers., Erlaa, Grünw., Kalz., Lubn., Ubbenorm: auga Vilis lielāks, palika uzstāvīgāks Domas III, 203;

2) "= iznesîgs" Meiran.

Avots: ME IV, 384

uzsvīdināt

uzsvīdinât, aufbähen Bauske: u. linsē̦klas kompresam.

Avots: ME IV, 387

uzsvīrot

uzsvīruôt, = uzsvĩrêt: Pēteris lēnītiņām uzsvīruoja ve̦zumu augšā MWM. VIII, 247.

Avots: ME IV, 388

uzsvīst

I uzsvîst, anbrechen (vom Tageslicht): uzsvīda gaismiņa.

Avots: ME IV, 388

uzsvīst

II uzsvîst, sich bilden als Tau auf: ienākuot istabā uz brillēm uzsvīst rasa.

Avots: ME IV, 388

uzsvītrāt

uzsvītrât, (einige Striche) ziehen auf: u. kuo uz tāfeles.

Avots: ME IV, 388

uzsvītrot

uzsvītruôt, strichweise aufleuchien: uzsvītruoja ugunīgas pērļu virknes Daugava I, 1087.

Avots: ME IV, 388

uztvīkt

uztvīkt (li. užtviñkti "sehr anschwellen"), errötend schwül werden: (karstumā, uztraukumā) drusku uztvīkusi seja.

Avots: ME IV, 395

uzvīdēt

uzvĩdêt,

1) wahrnehmen, erblicken:
nevar uzvīdēt, kas tur īsti ir Bauske;

2) gönnen:
dē̦ls neuzvīdēja tē̦vam pat maizes kumāsa Salis.

Avots: ME IV, 400

uzvīkšt

uzvīkšt, aufräumen, aufputzen: uzvīkšt istabu AP. Refl. -tiês, sich aufputzen: skaisti uzvīkšties Sessw.

Avots: ME IV, 400

uzvīle

uzvīle, eine Doppelnaht L., U., ein Doppelsaum LKVv.

Avots: ME IV, 400

uzvīlēt

I uzvìlêt, eine doppelte Naht nähen L., ("mit dem Saum nach oben") besäumen Bauske; einen saumartigen, erhabenen Rand aufwerfen: uzvīlēt palagu Bauske. zemi uzvīlēt gar grāvi (Sessw.) od. uzvīlēt grāvmalu (Saikava), einen Graben ziehend, die Erde den Rand entlang aufwerfen. uzvîlēt 2 sklandraušus Wandsen, die Ränder des Fladens rings um die Füllung aufbiegen.

Avots: ME IV, 400

uzvīlēt

II uzvĩlêt, auffeilen: uzvīlēt zāģi (zāģim zuobus).

Avots: ME IV, 400

uzvīpsnāt

uzvīpsnât, jem. ein wenig zulächeln, zuschmunzeln KatrE.

Avots: ME IV, 400

uzvīrināt

uzvīrinât, ermutigen: dūšīgākie bailīgākuos uzvīrināja Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: ME IV, 400

uzvīst

uzvĩst, ein wenig welk werden: sìens tikai drusku uzvītis.

Avots: ME IV, 400

uzvīstīt

uzvîstît, aufwickeln; aufkrempeln: uzvīstīt lakatu uz galvas Salis. uzvīstīt bikses Dunika.

Avots: ME IV, 400

uzvīt

uzvīt, Refl. -tiês,

1): mājā uzvijās ... Latvijas karuogs Tēvija 1941 vom 8. Juli, S. 6.

Avots: EH II, 739

uzvīt

uzvīt (li. užvyti "uzvīt" Miežinis, ksl. vъzviti "effringere"), hinaufwinden, (auf etw.) aufwinden: uzvīt auklai uzviju. Refl. -tiês,

1) sich hinaufwinden:
dūmi uzvijas augsti gaisā;

2) man trešā kārta nepareizi uzvijusies, ich habe die dritte Schnur versehentlich falsch aufgewunden.

Avots: ME IV, 400

uzvīterēt

uzvīterêt, aufzwitschern: krūmuos uzvīterēja putniņš.

Avots: ME IV, 400

uzvītēt

uzvītêt, noch, von neuem (ein wenig) welken lassen: sienu (zâli) vajadzēs vēl uzvītēt.

Avots: ME IV, 400

uzvīzēt

‡ uzvīzêt P. W. Šis ar mani tiesāties 2, = uzzùobuôt.

Avots: EH II, 739

uzvīžot

uzvîžuôt "mit Bastschuhen hinaufgehen": ve̦ctē̦vs uzvīžuoja pa trepēm augšā Saikava. uzvīžuôt, mögen, wollen (perfektiv): neuzvīžuot kādu darbu padarīt Bauske.

Avots: ME IV, 400

uzzvīļot

uzzvīļuôt, aufglimmen: kas tur uzzvīļuoja? Bauske.

Avots: ME IV, 402

vālavīdza

‡ vālavīdza Tdz. 50739 (aus Jāsmuiža), 53418 (aus Andrupine), = ãlava 1.

Avots: EH II, 762

varavīksna

vaŗavîksna,

1): auch Kaltenbr., Ramkau, vaŗavîksna N.-Laitzen.

Avots: EH II, 759

varavīksna

vaŗavîksna,

1) vaŗavîksna A.-Laitzen, Golg., Lubn., Mahlup, Meiran, Oknist, Selsau, (mit î 2 ) Frauenb., vaŗavīksna Altenwoga, Lesten, N.Bartau, Neuenb., Postenden, vaŗavîksne Lös., (mit î 2 ) Assiten, Dunika, Felixberg, Kurs., Luttr., Matk., Neuenb., Nigr., Ruba, Selg., Wirgin., vaŗavīksne Glück Offenb. 10, 1, Alschw., Bixten, Funkenhof, Kalleten, O.-Bartau, Rudbahren, Samiten, Santen, Schrunden, Waldegalen, Zeezern, vaŗvīksna Base, Fockenhof, vaŗvîksne 2 Degunen, Gudenieki, Pampeln, vaŗvīksne Gold., Hasenpot, Kreuzb., Laud., Schrunden, vaŗuvîksna Borchow, vaŗviksn Markgrafen, varavīksna Iw., varvîksne 2 Dond., Stenden, varavîksna Atašiene, Auguliene, Baltinow, Cibla, Dubena, Homelshof, Kārsava,Kl.-Salwen, Liepna, Mahlup, Makašē̦ni, Malta, Pilda, Rundē̦ni, Saucken, Stirniene, Tilža, Warkh., Warkl., Welonen, Vidsmuiža, Zvirgzdine, varavīksna Mag. XIII, 2, 43, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Annenhof (bei Mar.), A.-Schwanb., A.Wrangelshof, Dobl., Drobbusch, Drosth., Fehteln, Gr.-Roop, Hofzumberge, Kastran, Kortenhof, Marzenhof, N.-Bergfried, Neuermühlen, N.-Schwanb., Paltemal, Pürkeln, Smilt., Trik., Wilzen, varavîksna N.-Laitzen, varavîksne Burtn., C., Dricē̦ni, Kalupe, Marienhausen, Wolm., Višķi, varavîksne 2 Mesoten, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, varavīksne U., Annenburg, A.-Ottenhof, Ascheraden, Autz, Bauenhof, Borchow, Breslau, Dahlen, Dickeln, Ekau, Ellei, Erwalen, Essern, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn,Grünw., Kalnazeem, Katlekaln, Kegeln, Kekkau, Kokn., Kolberg, Kr,-Würzau, Kussen, Laud,, Lieven-Behrsen, Lis., Marzen, Matthäi, Meselau, Morizberg, Nerft, Nitau, Nötk., N.-Peb., Odsen, Puikeln, Raiskum, Ramdam, Rodenpois, Römershof, Ruj., Sackenhausen, Saikava, Schmarden, Schujen, Schwitten, Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Siuxt, Stackeln, Sunzel, Üxküll, Waidau, Weissenstein, Wenden, Zabeln, Zerrauxt, varaviksne Hasau, varvîksna Ringmundshof, varvîksna 2 Plahtern, varvīksna A.-Bergfried, Grundsahl, Lipsthusen, Widdrisch, Zirsten, varvîksne Daudsevas, Kl., Plm., Sonnaxt, varvîksne 2 Behrshof, Irmlau, Naud., Schlockenbeck, Segew., Treiden, varvīksne 2 Orellen n. FBR. XI, 39, varvîksn 2 Nauksch., Schlehk, Sepkull, Seyershof, varvīksne Alt-Moken, Baldohn, Bewershof, Fest., Fistehlen, Hochrosen, Kremon, Lappier, N.-Wohlfahrt, Nurmhusen, Oselshof, Pernigel, Pilten, Pussen, Remten, Schnikkern, Sehren, Selb., Sirgen, Suhrs, Talsen, Upesgrīva, Wain., varvīksn Ugalen, varavīsna, varvīsne Erwalen, varvīkse Schwarden, vaŗavîkste 2 Lautb., varvîkste 2 Alschw., varviksts Ugalen n. FBR. VII, 23, vaŗavĩga Neuhausen, vaŗarīkste Rutzau, varariksne Infl. (gehört im Kreise Jaunlatgale), der Regenbogen:
varavīksne debesīs BW. 26029. varavīksna dzeŗ ūdeni Kokn. n. Etn. II, 185. vaŗavīksne uzve̦lkuot nuo upēm, jūŗam ūdeni, un tamdeļ lietus līstuot Kurs, ja varavīksnei rāda ar pirkstu, tad pirksts nuopūst Ronneb.;

2) vaŗavīksnīte Konv. 2 1054; Preip. 36, die Regenbogenhaut (im Auge);

3) vaŗavīksniņa, ein Fisch;

4) ein (regenbogenfarbiger) Hundertrubelschein :
vai tu nevarē̦tu aizšaut kādu varavīksni? Vēr. II, 193. Dürfte mit Metathese auf redupliziertem *vavarīksne resp. *vavarīkste beruhen und nebst li. dial. vove rikšfis dass. als "Gebogenes" zur Wurzel er "drehen, biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 270 f.) gehören, s. Donum natal. Schrijnen 400 ff.

Avots: ME IV, 483, 484

varavīksnains

vaŗavîksnaîns, regenbogenartig, regenbogenfarben: varavīksnains gaišums... ieplūda acīs J. Kļaviņš. varēja tanī (= naudas makā) redzēt... vaŗavīksnaiņus papīrus Janš. Tie, kas uz ūdens 7.

Avots: ME IV, 484

varavīksne

vaŗavīksne (unter vaŗavîksna 1): auch Fest., Gr.-Buschh., Prawingen.

Avots: EH II, 759

varavīksnene

vaŗavîksnene* Konv. 2 269, Dr., die Regenbogenhaut.

Avots: ME IV, 484

varavīksnīgs

‡ vaŗavīksnīgs,* regenbogenfarben: (nafta) ūdenī kâ vaŗavīksnīga plēve Jauns. Raksti VI, 14.

Avots: EH II, 759

varavīksnis

‡ varavîksnis 2 Kl.-Roop n. FBR. XV, 152, der Regenbogen.

Avots: EH II, 757

varavīksnis

‡ varvîksnis 2 Wainsel n. FBR. XIV, 87, der Regenbogen.

Avots: EH II, 758

varavīkšņot

vaŗavîkšņuôt, regenbogenartig (regenbogenfarben) schimmern: varavīksņuojuošā gliemežvākā Latv. varavīkšņuojuošās cerībās Plūd. LR. IV, 252.

Avots: ME IV, 484

varavīkste

vaŗavîkste 2 (unter vaŗavîksna): vaŗavīkstes juostu juozies Lautb. Zalkša līg. 42.

Avots: EH II, 759

varvīksne

vaŗvīksne (unter vaŗavîksna 1): auch Lng. (unter vītas), Ruj.

Avots: EH II, 759

varvīkste

‡ vaŗvîkste 2 Pilten n. FBR. XX, 44, der Regenbogen.

Avots: EH II, 759

vecavība

‡ ve̦cavība, der Altjungfernstand: ve̦cavības draudi Jaun. Ziņas 1937, № 21.

Avots: EH II, 766

vectēvīgs

‡ vectēvīgs (Neologismus?), altväterlich: viņa vectēvīgu prātu re̦dzē̦dami Dünsb. Trīs romant. gadīj. 151.

Avots: EH II, 767

vecvīrs

ve̦cvĩrs: vecvīru bārda (eine Pflanze) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 255.

Avots: EH II, 767

vecvīrs

ve̦cvĩrs LP. VI, 775, A. - Ottenhof, ein alter Mann. ve̦cvĩra bārdiņa C., = vecīši.

Avots: ME IV, 519

vī

vī, c): vì AP.

Avots: EH II, 791

vī

vī! vĩ - vĩ! Rothof n. FBR. VIII, 130, Interjektion,

a) Erstaunen ausdrückeud:
vī, meitiņ, kāda tu pārvērtusies! Vēr. II. 849. vī, cik savādi! MWM. X, 416. vī! tad ta brīnums, ka durvis . .. vaļā! Saul. vī dievin! C., Lemsal. bet vī, manu dieniņ! R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 143;

b) 'pfui'!
vī, kauna, veci, kauna! MWM. IX, 40;

c) = vai II: vi! vi! man bail MWM. VII, 11. vi die[v]! 258. Aus d. fi?

Avots: ME IV, 633

vībaka

vībaka: mit ĩ Frauenb.; nuoķēruos pie vībakas Tdz. 46444 (aus Värme).

Avots: EH II, 791

vībante

vĩbante Dond., MSiL, N.-Salis, Widdrisch, (mit añ ) Wandsen, (mit an̂ 2 ) Gramsden, vībantes Lems. n. U., vībants Elv., Mag. IV, 2, 61 = vībuôtne I: vējš laukā vēcināja . . . baltuo vībantiņu BW. 4633 var. nuoķēruos vībantē (Var.: vībuoknē) 21871, 6 var. Etwa nach balanta aus vībuotne umgebildet?

Avots: ME IV, 633

vībante

I vĩbante: auch Puhren, Wainsel.

Avots: EH II, 791

vībante

II vībante "?": atskrej bite vībantīte BW. 3886, 1 var.

Avots: ME IV, 633

vībantes

vībantes (?) "schnüre der pastala(s)" Kreuzb. Wohl mit bañte zusammengesetzt.

Avots: ME IV, 633

vībants

vībants (unter vĩbante I): mit ĩ Pussen.

Avots: EH II, 791

vībaukšu

‡ vībaukšu (gen. pl.) "?": bē̦rna gaduos taisīju nuo vībaukšu (= vĩbuôtņu I?) stiebriem pīpītes Lautenbachs.

Avots: EH II, 791

vībele

vĩbele Lappfer, die Strieme W.-Livl, n. U. Zu lat. vībix "Strieme" nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 241 und Persson Beitr. 513; vgl. aber le. vīvele "Schwiele".

Avots: ME IV, 633

vībeļot

vîbeļuôt, zu erschliessen aus nuovībeļuôt.

Avots: ME IV, 633

vībināt

vìbinât 2 (so zu lesen!): auch Tdz. 35958 (aus Warkl.) und 35968 (aus Jāsmuiza).

Avots: EH II, 791

vībināt

vībinât 2 Pilda, = vīvinât, summend hin und her fliegen, eilen: ap saviem gasteņiem kai bitīte vībināja. Wohl dissimiliert aus vīvinât.

Avots: ME IV, 633

vībotne

I vĩbuôtne: auch BW. 11117; kaula v. Oknist, leonurus cardiaca.

Avots: EH II, 791

vībotne

I vibuôtne A.-Ottenhof, AP., C., Grobin, Jürg., Orellen, PS., Ramkau, Schnehpeln, Siuxt, Trik., Wolm., (mit ì 2 ) Erlaa, Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalz., KatrE., Kl., Kreuzb., Lis., Ogershof, Oknist, Selsau, Sessw., Sonnaxt, vibùotne 2 Zvirgzdine, vībuotne Mag. IV, 2, 61; RKr. 11, 67; Etn. I, 29, Memelshof, Plur. vībuotnes U., vībuote Manzel, Glück, Plur. vībuotes U., vĩbutins Ladenhof n. FBR. XI, 72, vibuôkne 2 Ladenhof n. FBR. XI, 67, Iw., vībuokne Lis., vĩbuoksne Grenzhof, Grob., Līn., Pankelhof, Schnehpeln, (mit ì 2 ) Gr.-Buschhof, Plur. vībuokņi U., vībuosne, Beifuss (artemisia vulgaris L.): Jāņa zâle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte (Var.: vībuoknīte, vībuoksnīte, vībuosnīte)... BW. 32402. nuoķēruos vībuokņuos (Var.: vībuoknē, vībuoksnē) 21871, 3 var. vībuokšņu krūmā Janš. Mežv. ļ. II, 487... vībuotnēm un citiem tādiem sē̦tmalu un lauku ziediem Kaudz. M. 115. vībuotnes duod guovīm, lai būtu dze̦ltans piens Zvirgzdine. vībuokņa kauli, Beifussstengel Bielenstein Holzb. 404. Sprw.: sirds vībuotnēs (von cinem Verliebten gesagt) RKr. VI, 726. - tīrumu vībuotnes, artemisia campestris L. Latv. vībuote(s) wohl die älteste Formenfwederdissimilierf aus bībuotes (aus mnd. bibot), oder umgestellt aus bīvuotes (aus mnd. bifot)

Avots: ME IV, 633, 634

vībukne

‡ *vībukne, = vībuokne: vībuknīšu krūmiņā BW. 23126, 1 var. (aus Aahof).

Avots: EH II, 791

vīburnītes

*vīburnītes od. *vīburnīši, = vībuôtne I: vīburnīšu (Var.: vībuotnīšu) krūmiņā BW. 8050 var.

Avots: ME IV, 633

vīcele

‡ vîcele 2 Karls. "ein Körbchen".

Avots: EH II, 792

vīcenis

vīcenis "?"; vai jums bija ielīguot tādā skuju vīcenī (Var.: būdiņā)? BW. 25782.

Avots: ME IV, 634

vīčerēt

vīčerêt, -ẽju, vīčeruôt Neuhausen, singen, zwitschern: vīčerē kâ cīrulītis Lautb. Ind. un Arija 49. zīle vīčē̦rē̦dama PIūd. Rakstn. 11, 279.

Avots: ME IV, 634

vīciens

‡ vīciens "?": viņš taisīja lielu vīcienu ar asmini Ezeriņš Dziesminieks un velns 56.

Avots: EH II, 792

vīcinājiens

‡ vīcinājiens, ein einmaliges Schwingen: spārnu sle̦pe̦ns v. Fr. Bārda Zemes dēls 7 232.

Avots: EH II, 792

vīcināt

vîcinât,

1): v. ar lakatiņu Smilt., ar ruoku (mit ĩ) Zögenhof, (mit ì 2 ) Fehteln, Marzen, Meselau, ruokas, spārnus (mit ì 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 792

vīcināt

vîcinât C., Golg., PS., Saikava, Selsau, Prl., Sessw., (mit î 2 ) Ramkau, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ ) AP., Bauske, Tr.,

1) schwenken
U., Kronw.: karuogu vīcināt U. vīcinā ce̦puri Valdis Stabur. b. 351. nuoņēmies ce̦purīti nuost migliņu vīcināju (Var.: vēdināju, vēcināju, vēdzināju) BW. 529, 1 var. vīcināt vīcināja bāliņš . . . zuobeniņu 13693, 6. dieva dē̦ls ze̦lta kruoni ruokā vien vīcināja (Var.: vẽcināja, vēdināja) 33968, 2 var. vējiņš bē̦rzu vīcināja (Var.: kustināja) 9317 var. es tavus ... matus ap ruociņu vīcināšu (Var.: vicināšu, vēcināšu) 21719. skalu vīcināja augsti pār galvām Pūrs I, 105. viņš vīcināja cirvi augsti gaisā MWM. VI, 421. vīcināja ieročiem RA. es varēju pieci puiši saujiņā vīcināt BW. 13180. var viegli vien vīcināt divpadsmit birkavi Pas. II, 124;

2) tummeln
U.: zirgu vīcināt U.;

3) einrichten, veranstalten
St. Refl. -tiês, sich schwenken, Biegungen machen U. zu vīkt "biegen", s. Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 634

vīcinis

*vīcinis od. "vīciņš, der Plügelschlag: putns viegliem vīciņiem aizliduo Domas III, 401.

Avots: ME IV, 634

vīciņot

vīciņuôt, ‡ Refl. -tiês "?": mušas, jautri vīciņuodamies, spindza ... A. Upītis Kailā dzīvība 81.

Avots: EH II, 792

vīciņot

vīciņuôt "?": putni vīciņuoja pa galvu Upītis Sieviete 103.

Avots: ME IV, 634

vīcītis

I vĩcītis Siuxt, ein kleines, rundes Körbchen.

Avots: ME IV, 634

vīcītis

II vīcītis "?" vilciņš grazni padancuoj[a] ... pa maziem vīcīšiem BWp. 2206.

Avots: ME IV, 634

vīckups

‡ vīckups Pas. VIII. 152, der Bischof. Nebst li. výskupas aus po. dial. wiskup.

Avots: EH II, 792

vīču

vīču, Interjektion: te̦k upīte vīču, vīču BW. 11272, 4 var.

Avots: ME IV, 634

vīdēt

I vīdêt,

1): prs. vīdēju Rite;

2): brūnuos matuos jau vīdēja pirmā sarma. visām cauri vīdēja (war vernehmbar)
skanīgā ... balss 70. gaitā un valuodā vīdēja (offenbarte sich) lē̦na labsirdība.

Avots: EH II, 792

vīdēt

I vīdêt,

1) (in der Ferne, flüchtig, nicht genau) sehen
Nerft n. U., wahrnehmen: gaismiņa tikkuo svīst, un tikkuo var vīdēt Nerft. tumšu ... pasauli, kur varēja vīdēt tikai kaut kādas skaitļu zīmes Veselis Netic. Toma mīlest. 96. naktī pamuodies Andrējs . . . vīdēja cielavinas iedze̦ltē̦nas acis Tīr. ļaudis. tik mēness gaismu vīd Zalktis II, 77;

2) (kaum
Nerft) sichtbar sein Sunzel: caur . . . bārdu vīdēja sarkanās pūtītes Druva II, 1072. visas . . . kustības man vīdēja caur tās matu . . . miglu Jauns. Zu viedêt.

Avots: ME IV, 634

vīdēt

II vîdêt 2 : viņš jau nevĩd ne maizes gabalu uotram ieduot Siuxt. Refl. -tiês,

2): viņa nevĩdējās malt putraimus Frauenb.

Avots: EH II, 792

vīdēt

II vîdêt 2 (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),

1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;

2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.

Avots: ME IV, 634

vīdēt

III vīdêt Nötk., = vītêt, welken lassen Kreuzb. Gebildet zum prs. vĩstu etwa nach dem Muster von svîstu: svidêt; man beachte auch den mundarllichen Inf. vīt (für vīst).

Avots: ME IV, 634

vīdināt

I vîdinât A.-Ottenhof, Kl., Selsau, (mit î 2 ) Karls., (mit ì 2 ) Sessw., fact. u. freqn. zu vît, flechten lassen U.; flechten U., Palzm. n. Mag. IV, 2, 155, einen Strick) zusammenflechten Bietenstein Holzb. 574: vīdināt vaiņagu Selsau. vīdināt auklu A.-Ottenhof. grību vīdināt... vainadziņu BW. 6096 var. smalkas auklas vīdināju (Var.: vijināju) 11173. dzeini vīde̦nāja 7338. nuo sarkanā ābuoliņa dzeņaukšiņas vīdināju (Var.: nuovijuos) 30261 var. šūpļa virves vīde̦nāja (Var.: vije̦nāja) 320 var. lai vij asu pātadziņu;... linus duošu pātadziņu vīdināt 10089. ze̦lta pinu pīdināju, sidrabiņa vīdināju 5530, 1.

Avots: ME IV, 634

vīdināt

II vidinât Karls., Nötk., fact. zu vĩst, welken lassen, machen Wessen; vgl. vĩdêt III.

Avots: ME IV, 634

vīdrēkša

‡ vìdrêkša 2 Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 792

vīdrieksne

vīdrieksne: spiraea ulmaria Ahs. (mit ĩ).

Avots: EH II, 792

vīdrieksne

vīdrieksne, vīdrēksne, vīdrīksne, vīdrikste U., vīderksne, Plur. vĩdriêksi 2 Wain., vìdriêkši 2 Linden, vìdrêkšņi 2 Kaltenbrunn, vīdrikšņi Wid., Marienhausen, vīdrikšņas, vĩdriži Ladenhof n. FBR. XI, 72, Widdrisch, vĩdir̂kšņi 2 Gramsden, vīdirkšņi U., gen. pl. demin. vīdreksnīšu BW. 32714, = vīgrieze U.; vīdriekši RKr. II, 78; Mežos un ārēs II, 39, Wassermerk (sium latifolium L.); vīdriekšņi, Mittwurz, Mägdekraut Für. I: šuogad pilnā pļava vīdriekšiem Linden. trakumam... labs līdzeklis ìr vīdrēkšņi Etn. IV, 106. vīdrēksnīšu (vīdreksnīšu 33011) krūmiņā BW. 32976, 2. nuorāvuos vīdrieksnīti (Var.: vīreksnīti, vīrekstiņu, vīrakstiņu) 21871 4 var. nuoķēruos vīdrīksne 21871, 3. kuŗa pirmā Jāņu zâle? bundurjānis, vīdrēksnītes ... 32393, 7. vīderksnīti, papardīti 32393, 1. lācis... auzas ēda vīdrikšņās (Var.: vidrikstēs) stāvē̦dams 2290, 2. Zu li. vendrýkštis "spiraea", s. Būga KSn. 1, 301. Da man daneben eln gleichbed. le. vīgrieze, li. vengrýkštis (bei Būga I. c. 300) hat, so dürfte das d in le. vīdrēk-, li. vendrīk- aus g (vor k ) dissimiliert sein.

Avots: ME IV, 635

viduvīte

viduvĩte, die Mittlere (mittlere Schwester, Tochter) Durben : biju Urdzenes viduvīte Janš. Bandavā I, 30.

Avots: ME IV, 581

vīe

vie, s. viên.

Avots: ME IV, 652

viensievība

viênsiẽvĩba,* die Monogamie A. XX, 40, Apskats v. J. 1903, S. 94.

Avots: ME IV, 666

vīga

I vîga, eine Schlingpflanze Drosth., Lenzenhof, Wesselshof; "puķēm, apīņiem gaŗi savijušies augumi" Serben; "= stîga (Ranke), vîtene" Nötk., Stockm.: apīņu vīga. Zu vît (wenn nicht mit i aus in; in diesem Fall zu vengre).

Avots: ME IV, 635

vīga

II vīga Zarnikau, = valte III.; gleichfaus zu vît?

Avots: ME IV, 635

vīģe

vĩģe: auch Burtn., Dobl., Ermes, Morizberg, Siuxt, (mit î 2 ) Zögenhof.

Avots: EH II, 792

vīģe

vĩģe Kaugershof u. a., (mit î) Arrasch, C., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit î 2 ) Dunika, die Feige. Nebst estn. wīg aus mnd. vige.

Avots: ME IV, 635

vīģēs

vĩģes Frauenb., eine Art sehr kleiner Fische in Flüssen und Seen. Vgl. vīķe.

Avots: ME IV, 635

vīgrieze

vĩgriêze C., Grobin, vīgrieze Nigr., vĩgriêzne AP., C., Jürg., (mit ì 2 ) Heidenfeld, vīgriesis, vigriêznis Burtn., PS., Wolm., vìgriests 2 Kalzenau, Selsau, vìgrêsts 2 , -s Kl., KatrE., Plur. vĩgrieži Karls., Dond., Schnehpeln, (mit iê 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 72, vīgrieži L., U., Mag. 1V, 2, 84; RKr. II, 78; Etn. 1, 28, Frauenb., vĩgriežņi A.-Ottenhof, N.-Salis, Trik., (mit ì 2 ) Erlaa, Kalzenau, Sessw., (mit iê) Kl., vīgriežņi Nitau n. Etn. I, 84, vìgriêksts 2 (acc. vìgriêksti 2 ; i-Stamm?) Warkl., vīgriežņi, vīgrižņi, die Sumpf-Spierstaude (spiraea ulmaria L.); vĩgriêzne Ramkau, ulmaria pentapetala; vīgrieži Etn. II, 148, ledum palustre; vīgrieši Konv. 1 849, polygonum bistorta L.: Jāņa zâle, kuo plūc Jāņa vakarā: vīgrieznīte (Var.: vīgriezīte)... BW. 32402 var. audzināju... liepu vīgriezī (Var.: vīgriezē) 13921. ieķēruos vīgrieznī 21871, 1. kas čīkstēja vīgrižņuos? 32976, 2. purva niedre teica mani, vīgriestiņš (Var.: vijgriestiņš) nicināja 8707, 4 var. vīgriešņu... čumuruos A. XVII, 289. Nebst li. vingirýkštis "Metkrant", vengrýkštis oder vangarýkštė "spiraea" (bei Būga KSn. 1, 300) wohl zur Wurzel von vengre: ihre Früchtchen sind spiralfürmig gewunden, weshalb wohl auch der Name im Le. mundartlich nach griezt "drehen" umgebildet ist.

Avots: ME IV, 635

vīgriši

‡ vĩgriši Pussen, = vĩgriêzes.

Avots: EH II, 792

vīgrīsts

‡ vìgrīsts 2 Marienhausen, = vīgriêze.

Avots: EH II, 792

vīka

I vìka 2 Šķilbē̦ni, die Wicke.

Avots: ME IV, 635

vīka

II vīka U. "=vika, viķe, der Kebs". "Kebs" ist wahrscheinlich in "Reps" zu korrigieren, vnd vīka - mit vīķe (s. dies) gieichbedeutend.

Avots: ME IV, 635

vīkaba

vĩkaba (tehlerhatt für vīkala I 2?): mātītes nuomirst un de̦r jaunajiem kāpuriem par vīkabu ("Hülle"?) Konv. 1 295.

Avots: ME IV, 635

vīkaine

vĩkaine, ein mt karriertes Umlegetuch. Zur Form vgl. vilnaine.

Avots: ME IV, 635

vīķaita

vĩķaita, ein Feld, wo Wicke wächst: vīķaitā ganījās guovis Domas I, 118.

Avots: ME IV, 639

vīķājs

vĩķãjs AP., C., das nach Abmähen der vĩķi nachgebliebene Stoppelfeld.

Avots: ME IV, 639

vīkala

I vīkala,

1): bez vīkalas "ohne Hülle des Oberkörpers"
Mag. V 1-2, 161.

Avots: EH II, 792

vīkala

I vīkala,

1) ein Teil der Frauenkleidung
BW. III, 3, S. 871 ; ein grünes Umlegetuch (mit ĩ ) Nurmhusen, Odern; ein gesticktes Umlegetuch (vĩkale) um Windau; ein wollenes Umschlagetuch Pilten und Windau n. U.: vīkale sīkām rūtīm Plutte 68. sedzu zaļu vīkaliņu BW. 14266. apveltīja vīra māti, kuŗai uzsedza baltu vīkalu RKr. XVI, 217;

2) auch vīkals Konv. 1 317, die Blütenhülle
Dr.; eine Hülle überhaupt: vīkala, t. i. lapiņas, kas se̦dz ziedu galviņu Konv. 2 187. ziedu galviņas ar vīkala lapiņu... galiem ķeŗas drēbēs 507. Zu vît? Zur Form vgl. ae. wág, and. wêg "Wand" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 234).

Avots: ME IV, 635, 636

vīkala

II vīkala (jeb rīsa māte) "Göttin des Fleisses und Erfolgs (?)" Bers. n. Etn. I, 55 (sie komme des Nachts zu den Spinnradern der Mädchen, um zn spinnen).

Avots: ME IV, 636

vīkaļa

II vīkaļa (?) "vilcējs, pūķis, mājas gariņš": Sprw. ve̦lk kâ vīkaļa Alksnis-Zundulis. tai jau vīkaļa kurvī, sagt man von einer Spinnerin, die viel Wolle hat ders. tai jau sava vīkaļa: ik gadus pa pāriem vien jēru ders.

Avots: ME IV, 636

vīkale

vīkale, s. vīkala I.

I vīkaļa Suhrs, = vīkala I, ein Umschlagetuch.

Avots: ME IV, 636

vīkāt

vĩkât Siuxt, -ãju, schleppen: uz rijas augšu bēra pe̦lus, un tad tik meitas ziernu vīkāja zemē Siuxt. senāk ūdens bij jāvīkā pus˙verstīm ebenda. - Etwa nebst li. vỹkšloti "ziehen" zu li. -vỹkti "anlangen" (prs. -vykstù)?

Avots: ME IV, 636

vīķauzas

‡ vĩķàuzas AP., zusammen mit Hafer gesäte Wicke.

Avots: EH II, 792

vīķe

vīķe Konv. 2 3667, vīķītis Riga, Fittchen (alburnus lucidus Heck.) RKr. IX, 94; Natur. XXXVII, 42; Demin. vīķīte "mailīte" RKr. XVII, 63. Aus mnd. witt(e)ke "kleiner Weissfisch", woher wohl auch vīka II, vika und viķe.

Avots: ME IV, 639

vīķelēt

vīķelêt, -ẽju, wickeln: tie (= mati) būs labi māsiņai gar ruociņu vīķelēt (Var.: sitināt, vicināt BW. 21719, 7 var.

Avots: ME IV, 639

vīķi

vĩķi Salis u. a., die Wicke U., (Demin. vĩķīši) AP.; Mangkorn, das zu Viehfutter gesät wird (mit ĩ) AP.; zirgu vīķi, die Rosswicke V.; ziemas vīķi, vicia villosa Konv. 2 2123. izsēt smilšu (ziemas) vīķus Mazvērsītis Lopkopība III, 45.

Avots: ME IV, 639

vīķītis

vīķītis (unter vīķe): mit ì 2 um Jakobstadt.

Avots: EH II, 792

vīkņāt

vīkņât, -ãju "schleppen, sammeln": vīkņā visu kâ skudra pūznī Alksnis-Zundulis. Zu vīkât.

Avots: ME IV, 636

vīkne

vīkne,

1) eine Ranke
Bl. (mit ĩ), U.;

2) = virkne, vīte (mit î) Marienhausen: sīpuolu vîkne Bewershof, Stockm.;

3) die Kartoffelstaude
(mit ĩ ) Kand.; kartupeļu vīknes Kartoffelkraut N.-Autz n. U.;

4) vīkne, verwelktes Kraut
Biel. n. U. In den Bedd. t. 3 und 4 nach Persson Beitr. 85 und 323, Prellwitz KZ. XLVII, 296 f., Holthausen IP. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. I, 235 u. A. Zu vīkt II u. a. Da aber (s. Le. Gr. 4 118 b) le. kn wahrscheinlich aus fn entstanden sein kann, so könnten vīkne 2 und 4 auf vītne zurückgehen, und in der Bed. 2 zu vīt, in der Bed.4 - zu vīst "welken" gehören, vgl. Leskien Nom. 378 und U. s. v.

Avots: ME IV, 636

vīknēt

vīknêt (aus vīpnêt?), zu erschliessen aus pavīknêt.

Avots: ME IV, 636

vīkns

vīkns, geschmeidig Wid.: caur viņas vīknam šķiedrām MWM. VI, 873. Zu vīkt II.

Avots: ME IV, 636

vīknums

vīknums "?": mati, kuŗi krāsā un vīknumā ... līdzinādamies ... MWM. v. J. 1898, S. 929.

Avots: ME IV, 636

vīks

‡ II vìks 2 Borchow n. FBR. XIII, 24, die Wicke.

Avots: EH II, 792

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

apsviīnīt

‡ apsvīnît, beschmutzen Wolmarshof (mit ì), Salis (mit î 2 ): a. jaunuo tē̦rpu. Refl. -tiês, ‡

2) schmutzig werden:
lakatiņš jau apsvìnījies Wolmarshof.

Avots: EH I, 119

Šķirkļa skaidrojumā (4715)

āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7

ačīgs

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

acūdens

acûdens, -s, od. -ņa, Wasser zum Gesichtswaschen: dzē̦rājam vīriņam acūdeņa nevajag BW. 26943.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss acûdens (zu streichen der Artikel acûdens)

Avots: ME I, 9

adatnīca

adatnĩca, ‡

2) "adatu prasītāja": kuo tu vie˙nādi prasi: duod adatu, duod adatu! - kâ adatnīca Vīt.

Avots: EH I, 3

adatnieks

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3

adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11

agrīksnējs

‡ agrīgsnẽjs Vīt., = agrîgs (von einem, der früh aufzustehen pflegt, gesagt).

Avots: EH I, 4

aiņemt

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizadīt

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

aizaust

àizaûst,

1) auch Saikava;

2) : aude̦kla galus vari ar zilu dziji aizaust Oknist. ‡ Refl. -tiês, versehentlich gewebt werden:
svītra man aizaudusies par tālu Bauske.

Avots: EH I, 7

aizbradāt

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

aizbūdzīt

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13

aizbugt

‡ àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12

aizburnīt

‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13

aizčakarēt

‡ àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15

aizdārze

àizdārze Festen, Sessw. (ein loc. s. aizdārzā Pēterburgas Avīzes I, 35), der Raum hinter einem Garten.

Avots: EH I, 18

aizdiebt

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22

aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21

aizdurve

àizdùrve auch AP., (mit ùr 2 ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene 2 II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

aizdurve

àizdùrve, àizdure, (àizduore), der Raum hinter der Tür; besonders gebräuchlich im Lokativ: aizdurvē, Pl. aizdurvīs Neik.: dzimtene bē̦rza galā, miteklis aizdurvē RKr. VII, 111 (Rätsel). - aizdurvis, die Hintertür. Rig. Aw.

Avots: ME I, 23

aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26

aizglāsīt

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

aizgoze

‡ aizguoze "aizguozne" Vīt.: krūmu aizguozē Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 88.

Avots: EH I, 26

aizgrandīt

‡ àizgrandît, fort-, hinstossen: nez kur nu viņi kaŗuoti aizgrandījuši? Refl. -tiês, sich rüttelnd fort-, hinfahren: a. pa meža ceļu Vīt.

Avots: EH I, 25

aizgraust

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

aizguldīt

àizguldît, verschlafen lassen: tu laikam gribēji mani aizguldīt Vīt. 61; Līze mani ir tīšām aizguldījusi Vīt. 52.

Avots: ME I, 28

aizgumdīt

‡ àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26

aizgumza

‡ aizgumza, eine geringe Biegung, Krümmung: aizgumzā sliece pārplīsa Vīt.

Avots: EH I, 26

aizgumzāt

‡ àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26

aizgunīt

‡ àizgunît,

1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sākām dūlēt Vīt.;

2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26

aizgurne

‡ aizgurne "vieta aiz sietavām": ve̦cā māte izvilka tuteni nuo aizgurnes Vīt.

Avots: EH I, 26

aiziet

àiziêt,

4) guovs aiziet ciet Siuxt, die Kuh hört auf, Milch zu geben;
‡

5) sich einfinden, eintreten:
aiziet vakars Pas. V, 426 (aus Welonen). tē̦vam aizgāja dusmes IX, 105; ‡

6) = iziet 8: nu tev... atkal... it šķībi aizgāja Pēterburgas Avīzes II, 193. Refl. -tiês, ‡

3) für jem. eintreten:
ve̦cais tē̦vs aizgājās pa viņam Gr. - Buschh. viņš jau cieši aizgājās pa viņai ebenda.

Avots: EH I, 27

aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: kā zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30

aizkars

àizkars,

1) der Vorhang (vor Fenstern, Guckfenstern in den Türen):
viesnīcā atradās ikkatras iztabas durvīs apaļa stikla rūtiņa, kuŗām bij priekšā aizve̦lkami aizkari Kaudz. M.; vor den Türen: durvju aizkari B. Vēstn.; vor Betten: pie gultas karājās aizkars B. Vēstn.; vor der Bühne im Theater: aizkars krīt, paceļas. Bildl.: cerēja pacelt nākamības nuoslē̦pumainuo aizkaru Etn. II, 140;

2) das, woran man etwas hängt:
es negribu neveiklīšu ne ieluoka aizkaram BW. 21884.

Kļūdu labojums:
neveiklīšu = neveiklīša

Avots: ME I, 31

aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31

aizkātot

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32

aizķīlāt

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

aizkliedēt

àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.

Avots: ME I, 32

aizkliegt

àizklìegt, ‡

4) schreiend hin-, weggehen
Oknist: jis aizkliedze vien uz dakteri; ‡

5) aufschreien
(nach r. закричать) :"vai jau visi?"aizkliedz kaŗavīrs Pas. VIII, 109 (aus Lettg.). jis aizkliedza (r. крикнул) reizi IX, 175 (aus Lettg.); absichtlich, bewusst aufschreien (neben àizkliegtiês, unversehens aufschreien) Oknist: pa reizei aizkliedzēm pļaudami. aizkliedze i nuoklusa Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 31

aizkrāmēt

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33

aizkuidīt

àizkuidît, wegschaffen, mühsam entfernen: vīrs nuodievuojies spuokus aizkuidīt LP. V, 61.

Avots: ME I, 34

aizkurs

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34

aizkust

àizkust, ‡

2) (seelisch) vergehen:
padevīgā laipnībā tīri aizkusdams Janš. Dzimtene II 2 331.

Avots: EH I, 33

aizlaidelēt

‡ àizlaîdelêt, sich verlaufen lassen Saikava: gans nezin kur aizlaidelējis guovis (= ļāvis guovīm aizklīst). Refl. -tiês, hin-, wegflattern: jaunie strazdi jau aizlaidelējušies.

Avots: EH I, 35

aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

aizliebt

àizliebt, hinlaufen: kad nu tu tâ plijies virsū, tad aizliebsim ar! Vīt. 35.

Avots: ME I, 37

aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

aizmatot

àizmatuôt, intr., entfliehen: nebūtu vīriņi aizmatuojuši, tad tiem gan nu ietu plāni JR. IV, 153.

Avots: ME I, 38

aizmērēt

àizmẽrêt, intr., auch refl. -tiês, halb verhungert sein: kruodzinieks, duod tiem lāga vīriem pusstuopu, viņi jau aizmērējuši! PS. viņš, pa pasauli vazādamies, aizmērējies JK.

Avots: ME I, 40

aizmilzums

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

aizmīt

‡ àizmĩt,

1) zutreten, festtreten:
a. kurmja be̦dumu. luopi aizminuši grāvīti;

2) a. kam garām, tretend das Ziel verfehlen.

Avots: EH I, 40

aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42

aizmukt

àizmukt, entwischen, wegfliehen, weggehen: uotrs vīrs LP. V, 77. e̦ze̦rs aizmucis LP. VII, 1289. bites aizmūk uz mežu LP. VII, 368.

Avots: ME I, 41

aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

aizņirbt

àizņirbt, dahinflimmern: zē̦ns aizņirba kâ virpulis Vīt. 13.

Avots: ME I, 43

aizpakšis

àizpakšis, der Ort hinter der Norke Vīt. 76.

Avots: ME I, 43

aizpūst

àizpùst, ‡

4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,

1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;

2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.

Avots: EH I, 44

aizrādīt

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46

aizraidīt

àizraidît,

1) hin-, wegschicken, entlassen
(mit aĩ ) Ahs.: a. savu kalpuoni. a. meitu uz muižu pēc avīzēm; ‡

2) zustopfen
(mit aĩ ) Salisb.: a. zeķi ar diegu.

Avots: EH I, 44

aizrīdināt

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47

aizrobs

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48

aizsaite

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

aizšāvekls

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

aizsēdināt

àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra māte aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.

Avots: ME I, 49

aizskanēties

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

aizšķūrēt

àizšķũrêt, 1): auch in Nötk. und Stenden; ‡

2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīramāti aizšķūrēja nuo mājas.

Avots: EH I, 55

aizšļūtēt

[àizšļũtêt Dnd. = aizlikt šļūti durvīm priekšā, verriegeln.]

Avots: ME I, 55

aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

aizsteberēt

àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.

Avots: ME I, 53

aizstigot

àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.

Avots: ME I, 53

aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

aizugune

àizugune, der Ort hinter dem Feuer, Herde Dubenalken; auch aizugunis, gew. im Lok. aizugunī: grāpim kūsājuot nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī Jk. VI, 32. ve̦cs vīrs sēd aizugunī Tr. IV, 613.

Kļūdu labojums:
nuosviež = nesviež

Avots: ME I, 58

aizvēja

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

aizvelt

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

aizverdēt

àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.

Avots: EH I, 62

aizvēre

àizvēre, eine Landfläche hinter einem vẽris Druva I, 392. varavīksna dzeŗ uz lietu laikam mārkā, aizvērēs Stari II, 180.

Avots: ME I, 59

aizvilt

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

aizzīst

àizzîst, tr., ansaugen, besaugen: krupis aizzīžuot guovīm tesmeņus MWM. X, 11.

Avots: ME I, 61

ajēga

ajē̦ga Vīt. 76 oder ajē̦gs R. A. = nejē̦ga resp. nejē̦gs, ein einfältiger Mensch [vielleicht eine Umbildung von estn. hajo "alberner Mensch" nach le. nejē̦ga].

Avots: ME I, 62

ajēgs

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65

aķīls

aķīls: auch Bers., Vīt.: viņš jau kâ nagla tev katrā vietā ir aķīls - kâ pie uzstāšanās, tâ arī runā un darbuos. Mit ī zu lesen auch in den Zitaten aus A. und Ar.

Avots: EH I, 67

akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

āksts

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237

ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

alusviris

‡ *alusviris (?) BW. 19513 var. (Var.: alus vīri, a. vīrs), = aldaris (?). Falls das i vor r wirklich kurz ist, wohl zu virt "kochen".

Avots: EH I, 68

alvirtuve

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

amads

‡ *amads (in der Verbind, amada vīrs) Elger Dict. 42 und 484, = amats.

Avots: EH I, 69

amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apausis

apausis (unter apaûši): vīriņš ar apausi ruokā Janš. Mežv. ļ. I, 251.

Avots: EH I, 72

apaut

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

apbērēt

apbērêt, apbēruôt, tr., beerdigen, bestatten: daudz nākuši skatīties, kā ve̦cuo Avuotiņu apbērēs Aps. viņa raudāja, apbēruojuse vīru Vēr. I, 1371; apbērēšana, apbēruošana, das Bestatten LP. VI, 78.

Avots: ME I, 77

apcienāt

‡ apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās mājas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76

apdraudēt

apdràudêt, tr., bedrohen: tautiņa savā patstāvībā apdraudē̦ta Vēr. II, 241.

Avots: ME I, 81

apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apdūklajs

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83

apduzis

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

apdzirdināt

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84

apdzist

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84

apekle

apekle, der breite Saum am oberen Rande der Hosen: guovīm vajaguot ap kaklu apsiet ve̦cu bikšu apekli Etn. IV, 62 (aus Selburg); cf. apakle, apkakle.

Avots: ME I, 85

apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86

apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

apgraizīt

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

apgriezinis

‡ apgrìezinis 2 Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84

apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

apīši

apīši (apìši 2 Gr. - Sonnaxt, wohl ap + vît, cf. apija, apvija), apîžas AP., Mar., Grünh., Serb., Selb. [Saussen; apìžas 2 in Lisohn], nach U. auch appīšas, apīzes, appīnes, seltener im Sing. apîža AP., Mar. [infl. n. pl. apiejzys Zb. XV, 200], die Femern am alten Pfluge, um welche die Stränge umgewunden (apvît), nach der bisherigen Ansicht umgewickelt (appît) wird, weshalb die Schreibweise appîši [in Ronneburg auch apvīžas].

Avots: ME I, 90

apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjaukt

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91

apjust

‡ apjust, = atģist Vīt., "сознать" Spr., "sajust" Bers. Refl. -tiês, = atģistiês Vīt., "сознать" Spr.: pēc bezsamaņas skrējiena sāku a., ka esmu neceļā ieskrējis Vīt., Wessen.

Avots: EH I, 88

apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94

apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94

apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

apkluit

apkluit"?": dēlieši savus gabalus ar reizi apkluja (verschlangen?) Vīt. 43.

Avots: ME I, 95

apknist

‡ II apknist, ringsum (vom Schweiss) zu jucken anfangen: es e̦smu pēc svī šanas rijā tāds apknitis Stenden. tam, kas ilgi svīdis, miesa apknitusi Golg.

Avots: EH I, 93

apkopīgs

‡ apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā mājā: katrā mazākā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.

Avots: EH I, 95

apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkūlas

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. 1 94.

Avots: ME I, 97

aplādēt

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

aplādēties

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

aplam

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

aplamēm

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž laukā (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97

aplenkt

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu māti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100

apliecināt

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99

aplīkt

aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.

Avots: ME I, 102

aplipināt

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101

aplūzāt

‡ I aplūzât "ringsum brüchig werden" N.-Peb.: šuovasar dažām guovīm nagi apluzājuši.

Avots: EH I, 99

apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106

apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

apmuļķināt

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109

apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apnērst

apnḕrst, mit Laich bedecken: grāvī skujas šuorīt bijušas apnē̦rstas Austriņš.

Avots: ME I, 109

apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apoglīt

apùoglît, sich verkohlen: plāceņa apakša apsvils un apuoglīs Vīt. 53.

Avots: ME I, 133

appirsties

[appir̂stiês, einen Furz (unvermutet) von sich geben: apsapirda... ķēvīte BW. 34451, a. ve̦damā 34479, 3.]

Avots: ME I, 111

appļāvenes

appļãvenes Konv. 2 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

applīst

applîst [li. apiplýšti], intr., ringsum abgerissen werden, abbröckeln: applīsušas papīra lādītes A. XI, 401, ē̦kas Saul.; applīsis vīrs, zerlumpt Zb. XVIII, 375.

Avots: ME I, 111

appurvis

appùrvis [in Kalzenau appurve], die Gegend um einen morast (purvs), eine feuchte, niedrige Gegend, die mit Strauch bewachsen ist und zum Weiden dient Salwen n. Mag. IV, 2, 107; oder = apurs: es redzēju par appurvi klibu vilku atte̦kam BW. 10389; appurītis pie ieejas durvīm Alm.

Avots: ME I, 112

apraut

apraût,

6): a. pienu Siuxt, Ceļi III, 65, = àizraût pienu, zu milchen aufhören (von Kühen). Refl. -tiês, ‡ 6): guovis apraujas Vank. oder guovīm piens apraujas Siuxt, die Kühe fangen an, weniger Milch zu geben.

Avots: EH I, 108

apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

aprist

I aprist, ‡

2) = atrist (III p. prs. aprîst 2 Stenden): man aprisa kāja (= man atrisa prievīte vai pastalas aukla) Stenden, Janš. Līgava I, 169 (ähnlich Dzimtene V, 403).

Avots: EH I, 109

aprobežot

aprùobežuôt, tr.,

1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;

2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.

Avots: ME I, 117

apsaukt

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

apšaut

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129

apsikas

apsikas, das Stocken: savādi jau bija, ka viņam, jau pavecīgam vīram, uznāca apsikas ar jaunu meitu runājuot RA.

Avots: ME I, 119

apsitām

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120

apskaits

apskaits, die Berechnung, Rechnung: viņš bija savās cerībās un apskaituos vīlies A. XVIII, 247.

Avots: ME I, 121

apskalināt

‡ apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112

apskārst

‡ apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113

apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122

apskūpstīt

apskūpstīt, ringsum belecken: pirkstus apskūpstīdami Vīt. 43.

Avots: ME I, 122

apspaļēt

apspaļêt, tr., niedermetzeln: vīrus LP. V, 327. Denom. von spaļi.

Avots: ME I, 124

apspiedējs

apspiêdējs, der Bedrücker: brīvības apspiedējs Kundz.

Avots: ME I, 124

apsprēgāt

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125

apstāji

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

apstaknīties

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125

apstāvi

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117

apstāvināt

‡ apstāvinât, = apstādinât 1 (?): steidzās pie guovīm, apstāvināja tās Janš. Mežv. ļ. II, 352; (die Herde) zusammentreiben und nicht mehr auseinandergehen lassen (so dass die Herde sich schliesslich niederlegt) AP. u. a.

Avots: EH I, 117

apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126

apstrēbt

apstrèbt,

1) beschlürfen:
Juris nebij tas vīrs, kas visu, tā sakuot, apstrebj ar muti Vēr. II, 191;

2) schlürfend verzehren, verbrauchen:
putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem A. XX, 269. vai tu prātu putrā apstrēbis?

Avots: ME I, 127

apšust

apšust [li. apsiùsti], intr., böse, unwillig werden, in Raserei geraten: bet šķimelis kā apšutis zviedz pārgalvīgi JR. V, 168.

Avots: ME I, 129

apsvaidīgs

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128

aptvert

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

apulēt

‡ apulêt, stumpf werden: cirvim zuobi apulējuši Vīt.

Avots: EH I, 124

āpuš

ãpuš, für abpuš, abpus AP., āpuž Vīt. 68, āpušin SF. n. BB. XIV, 144, beiderseits, zu beiden Seiten: ãpuš ceļam. [Auch in Bers., Sawensee u. a.; wohl aus abpuš

Avots: ME I, 239

apvārstīt

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

apvēlēt

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135

apveltīt

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

apvija

apvija,

1) der Strick an der Femer des Pfluges
Döbner nach U. (zu apvît [vgl. Bielenstein Holzb. 476]);

2) der Hopfen:
visapkārt nuokarājās apviju vītes, savienuodamas kuoku zaru MWM. VI, 216. Blumengewinde, Girlande.

Avots: ME I, 135

apvilkt

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

apžērgām

apžẽ̦rgãm Nigr., apže̦rgus, apžē̦rgus, apžē̦rgu Kazd. (li. apžargomìs),

1) rittlings
Etn. III, 65; uzme̦tas apže̦rgus uz kāda vītuola stumbra Antr. II, 69;

2) [in Zabeln apžē̦rgus = apžē̦rbām 2].

Avots: ME I, 139

apžergus

apže̦rgus (unter apžẽ̦rgām),

1): sievietes jddamas sēdēja tâ~paf kâ vīrieši zirgā apže̦rgus Janš. Mežv. ļ. II, 131.

Avots: EH I, 129

apziedot

apziêduôt, tr., beschenken, namentlich mit Brautgeschenken ausstatten: es tuo savu vīra guovi ar ziediem apzieduošu (Var.: ar veltēm apveltīšu) BW. 25572, 2.

Avots: ME I, 138

ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

arau

a˙rau (aus a raũgi), Interj., sieh doch! paduod man, a˙rau, prievītus Jan.

Avots: ME I, 140

ārceļš

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240

ārpuse

ârpuse, die äussere Seite, die Aussenseite (Gegensatz: iekšpuse, die innere Seite): ce̦pures, svārku, cilvē̦ka ārpuse un iekšpuse; Lok. ârpusē, draussen, ausserhalb: ārpusē priekš klēts durvīm stāvēja brūtes brāļi BW. III, 1, 28.

Avots: ME I, 243

artava

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130

ārzeme

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs mācījušies Pav.

Avots: ME I, 244

asmīte

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144

asns

asns, der hervorbrechende Keim, Demin. asniņš: uz asniem oder uz jauniem asniem dzert, auf die zu hoffende Ernte hin trinken und Schulden in der Schenke machen. Übertr.: ikdienība sažņaudz katru brīvu dzīvības asnu Vēr. I, 1233. [Zu ass "scharf", wie žem. ašnis "Schneide; die im Herbst aufkeimende Saat" bei Tratmann Wrtb. 15 (und russ. оснъ "Spitze, Stachel", wenn dies nicht mit aksl. остьнъ, russ. остенъ, gen. остна dass. identisch ist), s. Möller KZ. XXIV, 448 f. und Leskien Nom. 362.]

Avots: ME I, 144

ašs

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

atasta

‡ atasta Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine, Kompar. atastâk (auch Vīt.), Adv., = atastu: atasta suols auo galda atvilkts Zvirgzdine. ej atastāk nuo guns! ebenda. atastāk stāvuot var skaņas labāk izšķirt Vīt.

Avots: EH I, 133

atbraukas

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151

atbrīvot

‡ atbrĩvuôt befreien: atbrīvuodams sev svabadu eju uz durvīm Janš. Līgava I, 409. Refl. -tiês, sich befreien.

Avots: EH I, 136

atdaļa

atdaļa, die Abteilung: vīriešu atdaļās Kaudz. M.

Avots: ME I, 153

atdevas

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs māsiņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154

atdzist

atdzist, inch., intr.,

1) erkalten, kühl werden:
ūdens, ēdiens atdziest;

2) erkalten, erstarren nach dem Tode:
atdzisušas miesas Aus. I, 13. sieva nuo ne labi atdzisusi, jau vīrs ve̦lk pie altāŗa kādu veceni Sudr. E.;

3) erkalten, nachlassen:
pirmā lasīšanas dedzība drīz atdzisuse Pav. 66;

4) von der Hitze sich befreien, sich erholen:
lai sirds atdziest LP. VI, 336.

Avots: ME I, 156

atdzīt

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156

āte

āte: auch PlKur.: pie jūŗas zivīm piede̦r ātes Kavalls Dieva radījumi 171.

Avots: EH I, 195

atgāzt

atgâzt, tr.,

1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;

2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;

3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;

3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]

Avots: ME I, 159

atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161

atgult

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atiezt

atiezt zuobus - könne man nach Vīt. auch bei guter Laune.

Avots: EH I, 144

atirt

II atir̃t (li. atìrti), nach Spr. auch atirties, intr., inch., sich auftrennen: vīle atirusi, mati atiruši.

Avots: ME I, 161

atjāt

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.

Avots: EH I, 144

atjēgt

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atkāļām

‡ atkāļām, Adv., mit Umwegen, indirekt Vīt.: a. runāt.

Avots: EH I, 147

atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

atkaļņi

atkaļˆņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89,

1) a. adīt (s. unter atkalnu) auch Kaltenbr., Lös., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, ("= atkāņu") Wessen; ‡

2) in entgegengesetzter, verkehrter Richtung:
negriez auklas a. ("vijumam pretī"), bet uz tuo pusi, uz kuŗu vīta aukla! Wessen.

Avots: EH I, 145

atkalnu

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

atkāņu

atkãņu striķi vīt, einen Strick von rechts nach links drehen Etn. III, 146, Lösern. [Vielleicht aus * atkārņu und in dem Fall zu atkāru "rücklings, verkehrt".]

Avots: ME I, 166

atkarpeņus

‡ atkarpeņus, Adv., zurück: vīrs atliecis gatvu a. Im.

Avots: EH I, 146

atkāsēt

atkãsêt: iedzēru zâles, - tūliņ varēju a. un kļuva vieglāk Vīt.

Avots: EH I, 147

atkātot

‡ atkātuôt Trik., mit grossen Schritten (langen Beinen - kâti) herkommen Vīt.

Avots: EH I, 147

atkaut

atkaût,

1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡

2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.

Avots: EH I, 147

atkeiriski

atķeĩriski adīt, knöteln W., atķeiriski vīt valgu, t. i. vīt uotrādi nekā pa parastam; viena nuo grīstēm tiek likta uz kreisās ruokas īksti Wind., Schlehk.

Avots: ME I, 170

atķepurāties

‡ atķe̦puŗâtiês Rutzan, (zappelnd) wieder auf die Beine kommen: gŗāvī iekritis, zirgs nevar a.

Avots: EH I, 151

atklabēt

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167

atkrāpt

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atkristāt

‡ atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150

atlaistīt

atlaîstît,

1) verschneiden (von Getränken):
vīnu Dr.; [

2) atlaistīt pamirušu L., durch Begiessung mit kaltem Wasser jem. aus der Ohnmacht erwecken].

Avots: ME I, 171

atlapot

atlapuôt, ‡

2) (eine zusammengefaltete Zeitung) auseinanderbreiten:
steidzīgi atlapuojis [avīzi], pārlasīja kara ziņas A.Brigadere Daugava 1928,5.156.

Avots: EH I, 153

atlaulāt

atlaũlât, tr., scheiden (die Ehe): viņa nuo sava vīra e̦suot atlaulāta Vēr. I, 1082. Refl. sich scheiden lassen: viņš licis nuo viņas atlaulāties Vēr. I, 1082. tu nuo manis vari atlaulāties.

Avots: ME I, 172

atļāvēties

‡ atļāvêtiês U. (unter lāvīties) "die Nachstellungen abwehren".

Avots: EH I, 154

atmaksa

atmaksa, Bezahlung, Vergeltung, Abtrag, Rache: naudu ve̦lns atstājis vīram par atmaksu. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa Sprw.

Avots: ME I, 175

atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181

atplaikšīties

‡ atplaikšîtiês, = atplaikšķîtiês: dzīves misēkļi tiem nuobrūk nuo prāta kâ zvīņas, un viņi atplaikšās par krietniem cilvē̦kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 97.

Avots: EH I, 158

atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atrāpēt

atrãpêt, atrāpt(iês), intr., herkriechen: bē̦rns atrāpējis pie durvīm.

Avots: ME I, 185

atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185

atrist

atrist (li. atrìšti) [Dondangen], intr., inch. sich loswickeln, sich lösen: kad pastalai aukla atrist, tad aprunā JK. II, 74. atrisa dzīvības raibais pavediens Vēr. II, 386.

Avots: ME I, 186

atritināt

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186

atrūgties

‡ atrûgtiês (li. atsirúgti),

1) (infl.) acaryugu Zbiór XVI, 192 (poln.) "odbillo mi się";

2) zur Genüge gären
Vīt.: kuo nu maizi tik ilgi raudzē? tā jau būs diezgan atrūgusies.

Avots: EH I, 163

atsākt

atsâkt, wieder anfangen, beginnen, wieder anheben, wiederholen, weit ausholen: "ir gan kuo redzēt,"vīrs atsāk Vēr. II, 319. skaiti pātarus, labi gaŗi atsākdams LP. V, 267.

Avots: ME I, 188

atsargāt

atsar̂gât, tr., behütend, schützend verjagen, fernhalten: iznāk viena ze̦ltainīte, atsargā sīvus suņus BW. 13250, 46. raganas nuo ganibām varējuši labi atsargāt Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich hüten, sich schützen: nuo brandvīna dzeršanas pavisam jāatsargās Etn. II, 180. nuo raganām varuot atsargāties LP. VII, 593.

Avots: ME I, 188

atsarka

atsarka, rötlicher Wiederschein: sils nuo saules atsarkas tvīka MWM. VI, 834.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atšāstīt

atšâstît, tr., unterbringen: siena šķūnī pa durvīm iebāž, ka nevar tuo atšāstīt Bers., Druw., Lub.

Avots: ME I, 200

atsaukt

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188

atsēja

atsẽja (li. ãtsėja),

1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides

2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.

Avots: ME I, 189

atsēt

atsẽt, ‡

2) "das Säen beenden"
Dunika. ; Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss säen: diezgan savā mūžā e̦smu atsējies, vairs netīk sēt Oknist, Vīt.

Avots: EH I, 165

atsiet

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165

atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atšķirība

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atskriet

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

atslīst

atslīst (unter atslîdêt), ‡

3) "= ‡ atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.; ‡

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zumā tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist); ‡

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168

atsludēt

‡ atsludêt, sich verbreitend hergelangen (von einem Gerücht): līdz šejieni vina slavīte nav atsludējusi Janš. Dzimtene III 2 , 26.

Avots: EH I, 168

atspars

‡ atspars (li. ãtsparas),

1) der Rück stoss:
nuo lēcienu atspara laiviņa bij atbīdīta Pump. R. II, 142; Gegenstoss, Gegendruck: duod atsparu ve̦zmam (kas taisās gāzties)! Ermes;

2) "die Widerstandskraft"
Vīt.

Avots: EH I, 168

atspertene

atsper̂tene, atsper̂tne,

1) die Feder,Springfeder;

2) ein Ort, wogegen man die Beine stemmen kann
Sessw.;

3) dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203. uz atspertnēm stādīt, auf die Hinterbeine stellen
Grünh.

Kļūdu labojums:
piemērs ''dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. = Das Beispiel '' dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 195

atspīdināt

‡ atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169

atspīlēties

‡ atspîlêtiês 2 Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

atspīrināt

‡ atspīrinât Vīt. "= nùospīrinât". Refl. -tiês,

1): vērsis gaidīja, uz visām četrām atspīrinājies A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314; ‡

2) "krepieren"
Vīt.

Avots: EH I, 169

atspoguļot

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palamās) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196

atsprūdzenisks

‡ atsprūdzenisks "?": švīka pār kaklu ... jums nuo atsprūdzeniska zara, kad līdām caur krūmiem A. Niedra Anna Gaigala.

Avots: EH I, 170

atspulgt

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

atspuris

‡ atspuris, diejenige Stelle auf der Haut eines Haustieres, wo das Haar in verkehrter Richtung wächst Siuxt n. Fil. mat. 66: guovīm augšā uz priekšplečiem atspurītis. - atspuŗu cūka Siuxt n. Fil. mat. 66, = atspure; atspuru gailis resp. vista ebenda, ein Hahn resp. ein Huhn, dem das Gefieder nach vorn steht.

Avots: EH I, 170

atspuroties

atspuruôtiês, intr., faserig, struppig, sträubig werden: atspuruojušās plēvītes netīrā krāsa Latv.

Avots: ME I, 196

atstata

‡ *atstata od. *atstats, = atstatums: grāvīšus ... vajag ... vērtīgā atstatā vienu nuo uotra rakt Pet. av. III, 141.

Avots: EH I, 171

atsvēte

atsvète,

1) das Nachfest, die Nachfeier:
uotrā dienā atruodam šuos pašus draugus aprakstītuo svē̦tku atsvēti svinam Lautb.;

2) die Nachfeierin der Woche nach den hohen Festen, wo gewisse Arbeiten verboten waren:
svē̦tku atsvētes nedēļā nedrīkstuot velēties Etn. II, 181. ziemassvē̦tku atsvētē (t. i. darba dienās ziemassvē̦tku nedēļā) ne vīrieši, ne sievietes nee̦scot strādājuši pieminē̦tuos darbus Etn. III, 124, II, 52;

3) der Sonntag nach den hohen Festen:
vasarassvē̦tku atsvētē, der TrinitatisTag L., U.; ziemassvē̦tku atsvēte, Neujahr U. viņa bija pie mums vasaras svē̦tkuos un suolījās atsvētē atnākt Jauns.

Avots: ME I, 199, 200

attapt

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203

atteikt

attèikt, ‡

4) (Gehörtes) wiedererzählen:
tai jau ne˙kā nevar pateikt, kuo viņa citiem neatteiktu Siuxt. pasaku atteicējam Pas. IX, 237; ‡

5) kündigen, absagen
BielU.: a. līgumu, derības, precības Oknist. kāzu nebūs: brūte atteice ebenda. a. saimniekam ebenda. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss loben:
vīrs... nevar a., ka meita... cieši laba Pas. IV, 397 (aus Atašiene; ähnlich VI, 137; VIII, 385).

Avots: EH I, 175

attiekties

attiektiês (unter attiecinât), ‡

2) heimlich herkommen, herschleichen
(mit iẽ) Dunika, Kal.: vilks attiecies nuo meža pie avīm.

Avots: EH I, 176

attikt

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205

attirpināt

attirpinât: tirpini ātrāk savus pirkstus! vai nebūsi jau reiz attirpinājis? Vīt.

Avots: EH I, 176

attraukt

attraukt (li. atitráukti), ‡

3) hertreiben, nach Hause treiben
(perfektiv): vīrs cūkas attrauc Pas. IX, 414.

Avots: EH I, 176

attricināt

‡ attricinât, schüttelnd losbekommen Vīt.: nelīdze̦nais ceļš var a. piena kannai vāku Golg. ratiem asis nuo plāču attricināja Nautrēni. bucai aizbāžamie ceļā attricināti ebenda. Refl. -tiês,

1) viel geschüttelt werdend herfahren
Vīt.;

2) viel geschüttelt wer dend losgehen (sich loslösen):
piena kannai nelīdze̦najā ceļā var a. vāks Golg., Meselau, Peb., Tirsen u. a.

Avots: EH I, 176

attrīt

‡ attrīt,

1) durch Reiben erwarmen
(? vgl. r. оттирать): attrin (māsu) ar zâlēm Pas. III, 117 (aus Welonen);

2) dareh Reiben oder ungeschicktes Wetzen abstumpfen
(tr.) Vīt. u. a.

Avots: EH I, 177

attrumpot

‡ attrum̃puôt,

1) eine schlagende Antwort geben
Schibbenhof: priecājās, ka nu... žīdi vairs nevarēs viņu tītināt un ar kaulēšanuos blēņuoties, bet ka nu būs viens, kas viņiem attrumpuo un darbu padara A. Brigadere Dievs, daba, darbs 78;

2) im Kartenspiel zurückgewinnen
Vīt. Refl. -tiês, zur Genüge Karten spieien Vīt.

Avots: EH I, 177

attura

‡ attura, der Rückhalt, die Zurückbaltung Vīt.: tās bija... patiesīgas jūtas, tik izteiktas bez atturas Ar.

Avots: EH I, 177

atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atvaša

‡ atvaša, nom. plur. atvašiņi BW. 1998; 3358 1 , = atvasa: augat, maģas atvašiņas! BW. 1887. ar vītuola atvašām 1711, 2 var. (fig.) tur atzeļ pēcāk laimes atvašas Pet. Av. IV, 60.

Avots: EH I, 178

atveķēt

‡ atveķêt,

1) zurückschlagen
Vīt.: kad man sita, tad atveķēju dūšīgi pretim;

2) wiederholt schlagend, hauend stumpt machen
Vīt.: a. cirvi, lāpstu, grūstevi. cirvim zuobi atveķē̦ti. Refl. -tiês, von wiederholtem Schlagen, Hauen slumpf werden Vīt.: lāpstai gals atveķējies, pa akmeņiem ruokuot.

Avots: EH I, 179

atvērkšēt

atver̂kš(ê)t, -šu, -š(ē)ju: virslūpu krietni atverkšdams Vīt. 77, die Oberlippe weit zurückbiegend. [a. zuobus Bers., die Zähne fletschen; in Pebalg spreche man: (III p. prs.) atver̂kšķ zuobus. In Lubahn: atver̂kšķît zuobus].

Avots: ME I, 208, 209

atvērkšt

atver̂kš(ê)t, -šu, -š(ē)ju: virslūpu krietni atverkšdams Vīt. 77, die Oberlippe weit zurückbiegend. [a. zuobus Bers., die Zähne fletschen; in Pebalg spreche man: (III p. prs.) atver̂kšķ zuobus. In Lubahn: atver̂kšķît zuobus].

Avots: ME I, 208, 209

atvērst

atvḕrst [li. atver̃sti], tr., zurückwenden, zurückschlagen: pastarīte atvērš vilnainīti BW. 7876, 2; Refl. -tiês,

1) sich umwenden, sich umdrehen:
kungs rādīja kārti, kas bij augšpē̦du atvē̦rtusēs Dok. A. 48;

2) sich zurückverwandeln:
avis nuo jauna atvērušas par avīm.

Avots: ME I, 209

atvēsināt

II atvẽsinât (gleichbed. mit atvēzinât), tr., zurückschwingen, zum Hiebe ausholen: cirvi uz strtienu. dē̦ls atvēsina pātagu un gaž vīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. -tiês, einen Schwung zum Schlagen nehmen: dē̦ls atvēsinās un gāž ar patāgu LP. IV, 3.

Avots: ME I, 209, 210

atvilkt

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211

atvilt

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

atzeles

I atzeles (s. auch unter atzala): nachgewachsene Getreidehalme - auch Vīt.

Avots: EH I, 182

atžirbināt

atžir̃binât: sākām piedzē̦rušuo žirbināt un atžirbinājām tīri žirgtu Vīt.

Avots: EH I, 183

atžirbt

atžir̃bt: auch Erlaa, Lis., Vīt.: galva pamazām atžirba Lis.

Avots: EH I, 183

atžirbt

atžir̃bt, intr., inch., zu sich kommen, sich erholen, munter werden: vīrs cik necik atžirbis aizbē̦g LP. VII, 105. cienmāte nuo savām izbailēm atžirbuse Liev. 240. Refl. -tiês, U., wieder zu sich kommen.

Avots: ME I, 214

atžirgt

atžirgt, (Nerft), intr., inch., sich erholen, zu sich kommen, munter werden, aufleben, erstarken: nuo bailēm Aps. VI, 16. vīrs daudzmaz atžirdzis Etn. III, 109. Kurzeme nav spējuse atžirgt nuo zviedru kaŗa SDP. VI, 68. Refl. -tiês, wieder zu sich kommen U.

Avots: ME I, 214

atžlnīties

‡ atžulnîtiês, zur Genüge, bis zum eigenen Oberdruss mil einem stumpfen Messer schneiden Vīt.: žulni nu ātrāk! vai nebūsi jau atžulnījies?

Avots: EH I, 183

auglis

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216

augšlēcienu

aûgšlēciņu, aûgšle̦cām, augšlecēm Dr., aûgšle̦cu le̦cām, augšlē̦cu Duomas I, 155, hochspringend, in hohen Sprüngen, schnell, flink: augšlēciņu palēcuos Naud.; vīrs augšle̦cu le̦cām steidzās uz māju LP. VII, 72; augšlecēm vien pretī skrien Dr.

Avots: ME I, 219

augstsirdība

aûgstsir̂dĩba ,* Hochherzigkeit: nekad nedrīkstam duomāt, ka vīrestība un augstsirdība nevar būt savienota vienā un tai pašā cilvē̦kā A. XI, 65.

Avots: ME I, 218

augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

aukla

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla 2 KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

aukla

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

aušēties

aũšêtiês (unter aũšât),

2): auch Vīt.

Avots: EH I, 189

ausma

ausma, die hellwerdende Dämmerung, Morgendämmerung: man zirgi jūt šausmas nuo rīta ausmas, meine Pferde schaudern, der Morgen dämmert auf Rain. dažu nakti tā jau gājām, tvīkdami pēc rīta ausmas Vēr. I, 1513; nuojaust dzīves attīstības ausmu Vēr. II, 999. Zu àust.

Avots: ME I, 227

aust

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa i ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. 2 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229

austuve

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

ausums

àusums, die Morgenröte: migla gaisā skaidruojas, pirmais ausums svīdis MWM. III, 331.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss àusums. - Zu streichen ist der ganze Artikel àusums

Avots: ME I, 230

auza

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

auzainis

auzainis, Pferd (?): aizmetis sē̦ka klēpi aizjūgtam auzainim Vīt. 19.

Avots: ME I, 231

aužoties

‡ aužuôtiês, in der Verbind. aužuoties un dzīvīties, sich mit aller Anstrengung abmühen BielU.

Avots: EH I, 189

avots

avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].

Avots: ME I, 233

bāba

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].

Avots: ME I, 270

badains

badaîns,

1) gefrässig, hungrig
Burtn., Mar.: vērsis, nuo rīta badains, ieraudzījis siena vīšķi kabatā LP. VI, 598;

2) hungerleidend, hungrig, arm:
badains apgabals Lub.; es visu dienu nebiju ēdis: biju vakarā badains kā vilks RKr. XV, 106 (Mar.). badains (Var.: badîgs, badu) Jānīts nāca, badaināks (Var.: badīgāks) Pēterīts BW. 33031 var.

Avots: ME I, 247

badveidīgs

‡ badveĩdîgs,* hungerartig: badveidīgu dzīvības vilkšanu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 182.

Avots: EH I, 198

baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

bāka

I bãka,

1) die Feuerbake, der Leuchtturm:
zvejniekiem bijis jāiet Kolkas bãkā par bākas vīriem LP. VII, 1067;

2) eine Teertonne am Johannisabend
U. [Nebst estn. pāk aus mnd. bake "Feuerzemchen, Leuchtfeuer".]

Avots: ME I, 271

bakāns

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252

bakši

‡ bakši, eine oberflächlich verrichtete, untaugliche, nicht ernst zu nehmende Arbeit: tie tik tādi b., ne nuopietns, kārtīgs darbs Vīt.

Avots: EH I, 200

bakšīties

‡ bakšîtiês, -uôs, -ĩjuôs, ohne den nötigen Ernst, aus Langerweile etwas tun Vīt.: kuo te bakšies? strādā nuopietnu darbu!

Avots: EH I, 200

baldurēt

baldurêt, -ēju, intr., lärmen: kas aiz durvīm baldurē BW. 3461; cf. bul˜durêt. [Wohl aus mnd. balderen "einen lauten, harten Schall verursachen".]

Avots: ME I, 253

bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

balsnēt

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255

balstīt

balˆstît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,

1) sich stützen, sich gründen;

2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;

3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

baltgalvis

bal˜tgalvis (westkurl. bal˜tgâlis), -ve (li. baltgal˜vis, -ė), -īte, der Blond-, Flachskopf: es rudeni pārvedīšu baltgalvīti vērpējiņu Ltd. 808. Epitethon der Bachstelze: cielava, baltgalve (Var.: balgāle) BW. 2593. baltgalvji, baltgalvju od. baltgalvu, auch balgalvju lini (Weisskopf), kas viscaur vienādi balināti Konv. 1 , AP. u. a; cf. zaļgalvji.

Avots: ME I, 257

baltkaklis

bal˜tkaklis Vīt. 38, ein schwarzer Kater mit weissem Unterhals.

Avots: ME I, 257

baltspalvis

bal˜tspal˜vis, -e, der, die Weissfederige, Weisshaarige: kumeliņ, baltspalvīt BW. 29802.

Avots: ME I, 259

balzīt

bàlzît, -u, -īju, tr.,

1) den Schlitten mit den
balzieni versehen (Freiziņš);

2) stützen, einwickeln,
pa daļai vīstīt, pa daļai stutēt: bē̦rnu vāģus (ie)balzīt ar drēbēm, vai ar sienu PS. Refl. -tiês, sich einwickeln. [S. bàlziens.]

Avots: ME I, 260

banda

I bañda,

1): plur. bàndas 2 Kaltenbr.; bandas kalps Dond. bandas lauki, pļavas ebenda. par bandu strādāt ebenda. mēs jau savas bandas (unser Deputat)
e̦sam dabūjuši ebenda; derjenige Teil des Fanges, den die Fischer laut Abmachung dem Besitzer des Bootes abliefern (bañda) NB.;

2): bandas dzìt" naschen, zwischen den Mahlzeiten essen
Vīt.: kuo lielies ar neēšanu! ir jau zināms, ka tu dzen bandas.

Avots: EH I, 204

banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

banderēt

‡ bànderêt 2 , (figürlich) wie ein Böttcher bearbeiten (?): mans vīrs lāga amatnieks: stīpas drāž, mucas taisa, mani pašu banderē VL. aus Lubn. - Vgl. bandars.

Avots: EH I, 204

bārbala

‡ III bārbala "?": klaudzinuot pie durvīm kāda b. Pas. IX, 423; "eine Bettlerin" Borchow.

Avots: EH I, 209

bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273

barkšēt

barkšêt (unter barķšķêt): dröhnen Vīt.

Avots: EH I, 205

barkšis

barkšis (unter bar̃kšķis I), ‡

2) das (einmalige) Dröhnen
Vīt.: liels pē̦rkuoņa b. bij dzirdams; Gepolter, rollendes Getöse; Zänkerei (mit ar̃) Segew.

Avots: EH I, 205

baroklis

baruôklis,

2): auch Atašiene Briģi, Nirza, Pilda, Rudzē̦tas, Šķaune (mit ùo 2 ) Borchow n. FBR. XIll, 21, baruklis Linden; ‡

3) das Viehfutter
(mit ùo) 2 Zvirgzdine: šuogad trūka guovīm b.

Avots: EH I, 206

bāzīt

bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 275

bažīties

bažîtiês: muns vīrs bažījās ar muguru (war um seine Rückenschmerzen besorgt) Kaltenbr. - vista bažījas, nav kur dēt (vom Gackern des Huhnes gesagt) Kalz. n. Fil. mat. 26; in der Bed. "sich beklagen" auch in Zvirgzdine: jis bažījās, ka galva sāp.

Avots: EH I, 208

bēdāt

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra māte 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288

bendēt

beñdêt, -ēju, tr., hinrichten, quälen, abplagen, grausam behandeln: ķēniņš sasauc savus kaŗa vīrus un bendēs šuos nuost LP. IV, 3. par zirgu mani tie bendēja Lp. V, 145; valuodu b.

Avots: ME I, 279

beņķlājkņope

beņķkãjkņuope, eine kleine Spange, eine Schnalle: vīrieša kre̦klu mēdza saturēt saktiņa, tā sauktā beņķkājkņuope Plutte 75, 78.

Avots: ME I, 279

bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

berzt

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. 2 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281

bezbailis

bezbaîlis, F. -le, der, die Furchtlose, Unerschrockene: bezbaiļa od. -ļu vīrs LP. VI, 134. bezbailis naktī ņem... līķus... Latv.

Avots: ME I, 282

bezkrāsains

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284

bezvārdis

bezvā`rdis, fem. -de

1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;

2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde

a) bezvārda koks

b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).

Avots: ME I, 286

bībotes

bībuotes, Beifuss Manz., ELV., L., St., U.; gew. vībuotnes.

Avots: ME I, 303

bice

bice, biča Dond., das Schaf: ve̦lns šķita šuo otru aitu e̦sam un izlaida pa durvīm sacīdams:"bice mana, bice mana" LP. IV, 254; [vgl. bidze und bika].

Avots: ME I, 293

bīdeļstrumpē

‡ bīdeļstrumpē (loc. s.) "?": uz ve̦zuma sēdēt ne duoms: tad tevi tramda kā bīdeļstrumpē Vīt. 44.

Avots: EH I, 223

biedrs

bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. 2 537 f. und Feist. Wrtb. 2 68].

Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706

Avots: ME I, 305, 306

biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

biķeris

biķeris: dzert vīnu me̦du ze̦lta krusta biķerī BW. 32182. sudrabiņa biķerī 20845.

Avots: EH I, 219

biklība

biklība, die Furchtsamkeit, Ängstlichkeit, Schüchternheit: ne˙sen brīvību atdabūjušuo zemnieku pēcnācējiem iepuotē̦ta biklība Apsk. I, 154.

Avots: ME I, 294

bingas

bingas: Fehgen, (mit iñ) AP.; dagegen im Zitat aus Vīt. ist bingas ein gen. s˙!

Avots: EH I, 220

bingas

bingas, das Weinen: (Pēterītis) bingas vis nelaida vaļā Vīt. 64.

Avots: ME I, 297

birga

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas 2 Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

birzums

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

birzums

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300

bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti mājās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304

bīvoties

bīvuotes (für vībuotnes), Beifuss artemisia vulgaris) Mag. IV, 2, 89.

Avots: ME I, 305

bizulis

bizulis,

1) biesendes Vieh, umherschwärmender Mensch
Sessw., Tirs., Setzen A. X, 2, 536. [Hierher auch der Kuhname bizule;

2) bizulis Sunzel, bizuls Saussen, die Sucht zu biesen:
guovīm bizuls uznācis.]

Avots: ME I, 302

blačka

‡ blačka, = blašķe: ūdens b. BW. 35286. vīna blačku (Var.: blašķi) 22830, 1.

Avots: EH I, 225

blaknums

blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]

Avots: ME I, 311

blākš

‡ blākš! Pas. III, 67, = ‡ blāks!: viņš pakrita blākš! dubļuos ar visu augumu PV. sākušos grūstīties un blākš! pa trepēm zemē Pas. IV, 147, vīrs iegāzās dīķī blākš! Dunika.

Avots: EH I, 227

blankstīt

II blan̂kstît 2 , Refl. -tiês,

1): viņš nevīžuo strādāt, blankstās apkārt Dond.

Avots: EH I, 226

blašķe

blašķe: auch Rutzau, acc. S. blašku BW. 22830 var.: vīna blašķe BW. 22830, 2.

Avots: EH I, 226

blauks

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

bļauris

bļauris, f. -re, der Boshafte, Fürchterliche, Schreckliche: mans vīrs ir liels bļauris LP. V, 264. šis velns bija īsts bļauris VI, 484.

Avots: ME I, 320

blāzmains

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

bleiks

bleiks, Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: bleiks! sprāgst šāviens Vīt. 36.

Avots: ME I, 313

blieziens

blieziens, der Schlag Naud.;

2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;

3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;

4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;

5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.

Avots: ME I, 317

blīkšis

blĩkšis, blīkšķis, der Schall, Lärm: kad tik man ausis vien neaizkrīt nuo lielā blīkša! Vīt. 36; der Lärmmacher, die

Avots: ME I, 316

blinda

II bliñda: guļ kâ zvīņas (siļķes) vienā blindā Grünh.

Avots: EH I, 229

blinst

III blinst (li. blį́sti "dunkel werden"), -stu, -du, schimmern, dämmern: viņas acīs saltais mirdzums blinda MWM. XI, 37. blinstuoša svītra IX, 511. Vgl. blinda, blenst 2.

Avots: ME I, 315

bojā

buôjā 2 Kand., [Ruj., Libau, Dond., Selg., Bächhof, buõjã C., PS., Wolm.; in den ältesten Texten - buojan] iet, zugrunde gehen, verderben: daudz dzīvību aiziet buojā. tas ir buojā, damit ist's vorbei U. [Nach Thomsen Berörigen 253 aus liv. puoi "Grund, Boden".]

Avots: ME I, 361

bokņīt

‡ bokņît, -ĩju, = bukņît Seyershof: pieņe̦m pie matiem un pie durvīm bokņī galvu. Refl. -tiês, wiederholt schlagen: kuo tu tur bokņījies ar tuo vāli! Salis

Avots: EH I, 235

bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

braiksna

braĩksna: egles - tādas braiksnas, ka trīs vīri re̦sgali necels uz slēpēm virsū Janš. Mežv. ļ. II, 41.

Avots: EH I, 236

brālis

brãlis,

1): b. ar māsu BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239

brammēt

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323

brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324

braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

brāzēklis

‡ brāzeklis "vīšķis: allerlei in Leiwand gebunden, ein Opfer für die Toten, dem Kirchhof eingescharrt" Lubn. n. BIeIU.

Avots: EH I, 240

brēga

brē̦ga, = braga LP. V, 128, (Roneb., Smilt.]; brē̦gas od. brē̦gus vē̦de̦rs, der Vielfass A. XI. 82. Auch als Masc.: brē̦ga brālīši Vīt. 59.

Avots: ME I, 330

brieda

briêda, brieds Spr., das Schwellen, die Zunahme im Wachstum, das Reifen: briedas laiks bijis izdevīgs. rudzi pašā briêdā [Saussen], Spr. Besonders im zusammengesetzten Lok. puszaļbriedā: ābuolus bē̦rni nuoēda pus- od. zaļbriedā, grün, noch halbreif AP.

Avots: ME I, 336

briedināt

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

briedspalvas

briêdspal˜vis, der Elenhaarige: jāj... briedspalvīti kumeliņu.

Avots: ME I, 337

briedspalvis

briêdspal˜vis: briedspalvīti kumetiņu BW. 13637.

Avots: EH I, 244

brikšķēt

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

brīkt

brĩkt, Interj. zur Bezeichnung des Geräusches beim Sturze eines Gegenstandes: kaķis brīkt pie šķīvīša klāt A. IX, 322.

Avots: ME I, 334

brīve

brĩve: b. darīt, kuo grib A. Brigadere Skarbos vējos 206. brīvē jau nestāv: palasa, pastaigā Frauenb. tikt brīvē nuo klaušām Siuxt. e̦smu brīvē šuodien Pas. VI, 69. divi šķīvji atlika brīvē IX, 237. brīves vīri "vaļenieki" BielU. Die Verbindung par brīvi "umsonst" enthält das Adverb brīvi, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 333.

Avots: EH I, 243

brīve

brĩve, die Freiheit: kaut man tāda brīve būtu, kâ tam prūšu ķēniņam BW. 32062. brīves laiki BW. 33247,1. kungam brīve vīru rāt BW. 3606; gew. dafür mit Apokope brĩv: brīv kungam vīru rāt. man, tev tas brīv, das ist mir, dir erlaubt. Neuerdings brīve oft für brīvība gebraucht, besond. von Rainis: brīves sargs, der Beschützer der Freiheit, gew. brīvības s. Beliebt ist der Lok. brīvē, auch brīvā: brīvē būt, stāvēt, palikt ohne Abeit, unbeschäftigt sein, dastehen. neguli tu man brīvē. atlaist brīvā, umsonst,

Avots: ME I, 335

brīvēt

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335

brizināt

brizdinât, intr., poltern, klopfen; sle̦pkavas brizdinājuši pie durvīm tik dikti, ka pat gulē̦tājs uzmuodies LP. VI, 628; vgl. brazdêt.

Avots: ME I, 333

brūksnēt

‡ brūksnêt (Neolngismus?), = svītrât, streichen: daža (lapas) puse tukša, daža brūksnē̦ta Kronvalda vēstules 177. Vgl. li. brūkšnis "Strich".

Avots: EH I, 246

bruņas

bruņas: smalkas b. kaldināju BW. 32014, 1. smagas b. ne̦sājuot 32120, 1. kaŗa bruņu nē̦sātājs 32106. kara vīru ar visām bruņiņām 18306.

Avots: EH I, 245

bruzdināt

bruzdinât, ein knarrendes Geräusch hervorbringen, klopfen: kas namā bruzdina BW. 2723. kāds braucējs pa ceļu bruzdināja Sudr. Ed.; pie durvīm br.

Avots: ME I, 340

bubuldancis

bubuldancis, in einem Rätsel zur Bezeichnung der Laus: desmit akli vīri iet pa mežu, uziet vienu bubuldanci un ve̦d uz kaula tiltu kaut Rkr. VII, 1268.

Avots: ME I, 343

bubulīgs

bubulîgs, bubulisks popanhhaft, popanzartig, vermummt: bubulīgi savīkstījusies vecīte MWM. VI, 32.

Avots: ME I, 344

būds

bùds 2 [Warkhof, Kolup], die Wange Lettg.: tvīks tavi būdu gali BW. 21780. tavus skaistus būdus! 20099. [sarkaniem bũdiņiem 11414. Auch in Borchow; = li. bũdas "Antlitz".]

Avots: ME I, 357

buks

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. 2 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

būkšķēt

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

bukurot

‡ bukuruôt Kalz., bukurât Meiran, = kùleņuôt: ganībās ... sairnnieks ieraudzījis aitu barā bukuruojam neparastu aunu sveša vīrieša izskatā Brīvā Zeme.

Avots: EH I, 250

bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

buldurēt

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348

bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348

bultene

bultene, Jaun. R. III, 7

1) wohl = bults puķīte: pret bultām duod guovīm polygala (bults puķīti) RKr. XII, 15;

2) sagittaria sagittifolia L. [Neologismus]

Avots: ME I, 349

bulžurēt

‡ bul˜žurêt Frauenb. "(sich) reiben, stossen": cūka bulžurēja gar staļļa durvīm.

Avots: EH I, 252

bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bunčka

bunčka,

1) ein kleines Gefäss, eine Büchse
Serb. n. A. XI, 166: brandvīnu dzē̦ruši nuo vērša raga taisītā bunčkiņā Upīte, Medn. laiki 164;

2) eine kleine, mit Jauche Gefüllte Grube
Naud.

Avots: ME I, 350

bundulis

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253

bunga

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

bungāt

[II bungât, - āju,

1) (Wäsche) klopfen
PS., Lis.;

2) bùngât 2 Kreuzb., U., Rippenstösse geben.
Refl. - tiês, klopfen: kāds bugājas pie durvīm Sassm. Nach Zupitza Germ. Gutt. 160 zu aschwed. bunka, mnd. bunken "schlagen".]

Avots: ME I, 351

buņģis

buņ̃ģis,

1) eine Büchse
(= bunduls): vikses b.; [alus b., eine kleine Biertonne Bers.];

2) der Bienenstock
Stockm., Bers.: apaļš kâ buņģis;

3) ein Bündel:
linu buņģītis AP., [Bers.];

4) der Bauch, Schmerbauch
Dobl. (= bundzis);

5) der Inhaber eines solcher Bauches, ein junger Ochs, ein Junge, ein Mensch mit einem gehörigen Schmerbauch, der Vielfrass:
tad ta liels buņģis: piegāja pie putras un visu izbuņģīja Etn. II, 1, III, 161, IV, 65, A. XI, 166; vīra buņģis (Var.: bunga), ein Knirps BW. 9397, 26418, 3

[6) ein festvermummter Knabe, der einem Flachsbündel ähldich sieht
Bers.].

Avots: ME I, 352

buņķete

‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.

Avots: EH I, 253

buņu

buņu bārda, struppiger (?) Bart: ve̦ca vīra buņu bārda N. - Bartau A. XVI, 611.

Avots: ME I, 352

burgzdala

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353

burkste

burkste, ein Menschengewühl, Gedränge, ļaužu drūzma, kas uz reizi spiežas pa durvīm iekšā Kokn. n. Etn. III, 33.

Avots: ME I, 353

burte

burte, burta,

1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;

2) die Locke
Wid.

Avots: ME I, 354

burvis

bùrvis: b. būra BW. 9143. lai burvītis nenuobūra 32485 var.

Avots: EH I, 255

būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

čabata

I čabata, ‡

3) čabatas, (schlechte) Bastschuhe:
viņš nemāk pīt skaistu vīžu; iznāk tādas čabatas Warkl.

Avots: EH I, 281

čabināt

čabinât, fact., rascheln od. rauschen machen; auch intr.,

1) = čabêt, rascheln, rauschen:
lietus čabina pa birušām lapām. vējiņš lapās čabina klusi. gana tu čabināji ar tām kārklu vīzītēm;

2) schwatzen:
tâ čabina dē̦lu māte ar tuo meitu māmuliņu BW. 23647 var.; kuo tu tur čabini? Kand., Sassm. Refl.: - tiês,

1) rascheln, rasseln:
virs salmu jumta čabinās lietus Stari III, 224;

2) schwatzen:
kuo nu čabinies LP. I, 75.

Avots: ME I, 399

čakārniski

‡ čakârniski 2 Frauenb., wie einen čakārns 1: es tevi izraušu č. pa durvīm laukā!

Avots: EH I, 283

čakls

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401

cap

‡ cap! Interjektion zur Bezeichnung des Geräusches der Schritte beim Gehen: lācis (vista, ve̦cais vīrs) gāja cap, cap! Dunika. viņš nāciņās (für nāks in der Kindersprache) ... šurp cap, cap! Janš. Bandavā I, 357.

Avots: EH I, 260

caps

caps! cast! capt! Upīte, Medn. laiki(li. (càpt), Interj. zur Bezeichnung eines schnellen, plötzlichen Erfassens, einer schnellen Bewegung: šis caps! man krūtīs iekšā. caps! - meitene grāvītī Baltpurviņš, Agrā rītā 3.

Avots: ME I, 364

čapu

čapu, Interj., čaps 1: čipu, čapu vedējiņi, ar vīzēm sanākuši BW. 20669.

Avots: ME I, 404

čaubīties

čaĩbîtiês, sich freundlich stellen, eine freundliche Miene machen, sich zu einer freundlichen Miene zwingen: Taksis čaibījās reizu reizēm, lūpas atviezdams, kâ smiedamies Vīt. 82.

Avots: ME I, 401

čaučalīte

‡ čaučalīte, geringschätzige Bezeichnung für eine Prau: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda č. BW. 27264, 9 var.

Avots: EH I, 285

čaukstas

‡ čàukstas 2 Auleja, das Rascheln, raschelndes, knisterndes Geräusch: č. vien iet, kai dancā ar vīzes.

Avots: EH I, 286

caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

caureja

caũreja,

1) Der Durchgang:
briksnājā caureja iespējama tikai ar cirvi ruokā Etn. II, 75;

2) der Stuhlgang, der Durchfall:
caureja slimniekam laba. caureja apturama ar zāļu nuomērcējumu brandvīnā Etn. III, 160.

Avots: ME I, 365

čava

II čava, der Dieb: kuo nu tā runāt; tas jau gatavs čava, - čavī, kuo tik var Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407

čečerītis

‡ čečerītis, geringschätzige Bezeichnung für einen Mann: tev, māsiņa, gre̦zns vīrs..., man bij čāds č. BW. 21508 var.

Avots: EH I, 288

čegamā

če̦gamā "?": meklē tāda ezeriņa, kur deviņas upes te̦k! devītā če̦gamā būs tev svārkus izmazgāt BW. 31982 (aus Lös.)

Avots: ME I, 409

cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

ceļenieks

‡ ceļenieks, = ceļ(i)nieks: brauc pa ceļu, c. (Var.: ceļa vīrs)! BW, piel. 2 447, l.

Avots: EH I, 264

ceļgali

ceļgali, die Kniee, KNiescheiben: nuometies ceļgaluos, līdz zemei luocījās BW. 14921; ruokas ap ceļgaliem salikt. ve̦lns sadze̦n vīru līdz celļgaliem zemē.

Avots: ME I, 370

celi

ce̦li, schmückender Saum an der sagša [?],"ceļi ir izruotājumi gar sagšas malu uz pušķu vīzi, sagriezti nuo diviem pīniņiem": sēsi ce̦li sagšas griezt BW. 6673.

Avots: ME I, 368

celmene

celˆmene: auch Ladenhof n. FBR. XI, 68,

1): ein Pilz AP., Linden, Lubn., Meiran, (mit elˆ 2 ) Dond., Salis;

3): auch Siuxt (hier: zweierlei Pflanzen),
Sonnaxt (auch: celˆmeņu lapa): celmenes rudzu rugājuos bij nuo vienas vietas Siuxt. citi celmenes plūc, duod guovīm; e̦suot labs krēms ebenda.

Avots: EH I, 263

ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

centīgs

centīgs, strebsam, eifrig: cilvē̦ks, vīrs, jauneklis.

Avots: ME I, 373

cērve

cērve: linu saujas aptīdamas ap cērvi Janš. Mežv. ļ. II, 95. Falls cēre älter ist als cērve (wie Büga Liet. k. žod. CXI annimmt), ist cērve daraus vielleicht unter dem Einfluss von dzērvīte und dzērve 3 entstanden.

Avots: EH I, 268

četrdesmit

četrdesmit, četrudesmit Lis., vierzig, gew. mit d. Gen.: cetrdesmit vīru. - četrdesmitais, der vierzigste.

Kļūdu labojums:
cetrdesmit = četrdesmit

Avots: ME I, 410

ceturksnis

ce̦tur̃ksnis, ce̦turksnis L., ce̦r̂tuoksnis (aus tahm. ce̦tuorksnis) Ahs.,

1) ein Viertel:
stundas c.;

2) das Mondviertel;

3) das Vierteljahr;

4) ein Feldmass:
Dūksti bij ce̦turkšņa māja Vīt.

Avots: ME I, 376

čibu

čibu,

1) in der Verbindung ne čibu, ne grabu, mäuschenstill;

1) čibu, čabu, Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Lautes:
es ar kārklu vīzītēm čibu, čabu čabināju BW. 24101, 1. ne čibu, ne čabu, ganz still: es klausījuos gan, bet ne čibu, ne čabu Līniņ Wain. [Vgl. cibu, cabu.]

Kļūdu labojums:
1) čibu, čabu = 2) čibu, čabu

Avots: ME I, 412

cielava

ciẽlava, Demin. cielaviņa, auch cielajiņa, cielavīte BW. 23609, 4, die Bachstelze; baltā c., weisse Bachstelze. [cielaviņas, myosotis arvensis Wid.]. Zu li. kìelė, [kỳlė], apr. kylo [und (?) gr. χίλλουρος dass.; weiterhin am ehesten zu ačech. čilý "lebhaft" u. a. bei Trautmann KZ. XLVI, 240; s. auch Schrader BB. XV, 128 und Boisacq Dict. 455].

Avots: ME I, 393

ciems

cìems: Demin. ciemītis BW. 11543 var. (aus Lennew.);

1): kam piede̦r tē̦va c. BW. 3736. re̦ti tas ciemiņš (Var.: tā sētiņa), kur pie vārtiem vītuoliņš 3340 var. visu vienu šituo māju sauc ciemu Orellen;

2): "vairāk māju kuopā" Siuxt;

3): auch der Sing. cìems - der Ort, wohin man zu Besuch geht
AP.; " viesuošanās" Warkl.; uz ciemu iet, zu Besuch gehen Orellen;

4): ciemā nākt, iet, angreifen, überfallen
(ironisch) Saikava: ciema iedams dabūju par smeceri; ‡

6) ein guter, freundschaftfich gesinnter Nachbar
Dunika, OB., Rutzau: redzi, ciem! Janš. Dzimtene III 2 , 256; ‡

7) ciema grē̦ks PV., einmaliges Bettpissen:
zē̦nam šuonakt nuoticis ciema grē̦ks.

Avots: EH I, 277

cienāt

cìenât, - āju,

1) bewirten:
kuo mēs talku cienāsim BW. 28498. Sprw.: cienāt cienā, bet ēst neduod. kas re̦ti nāk, tuo labi cienā. viesus cienāja ar alu un brandavīnu;

2) dial., = cienīt, hochachten, schätzen. Subst.
cienājums, die Bewirtung: duos māmiņa, es neiešu, velt(i) būs tavs cienājums BW. 14671.

Avots: ME I, 394

cienīt

cìenît,

2): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: cienī teīkt Janš. Mežv, ļ. II, 81. cienīja bieži atnākt pie mums Dunika. man pastāvīgi cienīja būt mājās brandavs ebenda; ‡

3) = cìenât 1: kas rē̦li nāk, tuo labi ciena. Birk. Sakāmv. 77. pateicat... par sālīti, par maizīti, par mīlīgu cienīšanu BW. 1481.

Avots: EH I, 278

čiept

‡ III čiept "?": vīriņam bikses čiepu (= vērpju?) Pas. X, 507 (aus NB.).

Avots: EH I, 293

ciesnējs

I ciesnējs,

1) hart:
ciesnēja zāle AP. viņš gribēs ņemt vienu nuo ciesnējām zivīm A. XII, 274;

2) hartherzig, geizig
L. [Wohl zu ciêts.]

Avots: ME I, 395

ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

cigu cigu

cigu - cigu, Interj. zur Bezeichnung eines knirschenden, knarrenden Lautes: cigu cigu, grabu, grabu, ceļa vīra kamaniņas BW. 31838 var.

Avots: ME I, 379

cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

čiknīties

[čiknīties C., = stīvēties, sich steifen]: par lielu čiknīšanuos dabūjusi viņam iegrūst brandvīnu.

Avots: ME I, 412

cīkstināt

cĩkstinât, fact., knarren, piepen machen: cīksti, cīksti, tu kuociņ, kas jel tevi cīkstināja. es neietu par nuovadu kārkla vīzes cīkstināt BW. 9733.

Avots: ME I, 390

čīkstināt

čĩkstinât, fact., knarren, piepen machen, kläglich ertönen lassen, spielen: durvis č. citi putni savus bē̦rnus pa kūliņu čīkstināja BW. 2127. putni čalina, čīkstina un vīteruo savu rīta dziesmu. čīkstināt pijuoli, plēšiņas. Vgl. cīkstinât.

Avots: ME I, 416

cīku cīku

I cīku cīku, Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden, knirschenden: cīku cīku, grabu grabu, ceļa vīra kamaniņas BW. 31838 var.

Avots: ME I, 390, 391

čīkutiņš

čīkutiņš, (verächtliche Bezeichnung eines jungen Burschen), der Knarrer: jaunmuižnieki, čīkutiņi, trīs vienā ķēvītē BW. 12882.

Avots: ME I, 416

cildans

cildans: auch Bērzgale (c. vīrs).

Avots: EH I, 270

cildināt

cilˆdinât [C., Ruj., Salis, K., Warkhof],

1) oft heben;

2) anregen, erheben, preisen, loben:
bagātnieks cildinājis savu meitu LP. III, 100. [darbs vīru cildina Bers.;

3) sich heben lassen:
c. maizi Wandsen, den Brotteig durch Gärung sich heben lassen]. Refl. - tiês, sich erheben, rühmen, brüsten: kuo tu tik daudz cildinies? subst. cildinātājs, der Anregen, Lobsprecher.

Avots: ME I, 381

cilens

‡ cile̦ns, locker (nicht fest gepackt) Vīt.: c. malkas strēķis. stapjuos linus satikām cile̦ni, lai vējā ve̦lk caurs.

Avots: EH I, 270

cilīgs

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381

cilpot

cil˜puôt,

2): sprīžuo un cilpuo šurpu, turpu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 474; "nevīžīgi iet" Bērzgale. Refl. -tiês, ‡

2) in unsicheren Verhältnissen leben, sich irgendwie durchschlagen
(mit ìl 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 271

cimbara

‡ cimbara "?": Mure tik tāda c. un tumšu seju, - nav vīriešiem pievilcīga Janš. Dzimtene V, 83. Erinnert an li. kimbara, eine Art Pflanze.

Avots: EH I, 271

cimds

cìmds, dial. [auch bei Manz. Lettus] cimda, [Dem. (verächtl.) cim̃delis Līn.], der Handschuh: dūraini, pirkstaini, rakstaini cimdi. cimdus darināt, Handschuhe verfertigen; cimdus izduot, das Jawort geben L., St., U. Sprw.: kāda ruoka, tāds cimds. ar cimdiem kaķis peles neķeŗ. netiksi klāt ne ar ādas cimdiem, von einem Unnahbaren. viņi kâ cimds pie ruokas, von einem Schmeichler, von einem Aufdringlichen. kâ cimdiem taisīts, schlecht gemacht. tāds vīrs kâ cimds, von einem Knirps. līgstamie cimdi nennt man die Handschuhe, welche die Braut von der Traung anzieht RKr. XVI, 99; mirstami oder nāves c. habe ein Kind, welche bei der Geburt ganz weisse Hände hat, während der übrige Körper rot ist: kam tādi nāves cimdi ruokā, tas nav dzīvuotājs JK. VI, 30. [Etwa zu an. hamr "Hütte", ahd. hemidi "Hemd", got. gahamōn "sich bekleiden" u. a.; vgl. Thomsen Beröringer 187.]

Kļūdu labojums:
Trauung anzieht = Trauung anhat, während sie sich mit den Haussgenossen aussöhnt

Avots: ME I, 383

činka

II činka, ein kleiner Hümpel Druw. n. Etn. II, 161: citi putni savus bē̦rnus činkiņās perināja BW. 2128. pļava vienās činkās Stelp.; in dieser Bedeutung bei Vīt. 88 auch ein Demin. činkiņš. [Wohl eine Deminunutivbildung (vgl. utka) zu cinis; vgl. cinkulis.]

Avots: ME I, 413

činkaliņa

‡ činkaliņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem daiļas sievas: man bij tāda č: BW. 27264 var.

Avots: EH I, 290

čirksts

‡ čir̃ksts (Stammform ?) Salis, eine Krolle: dzija same̦tas čirkstas. guovīm visa spalva vienas čirkstas.

Avots: EH I, 291

cirpt

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. 2 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387

cirst

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr 2 ; neben cḕ̦rtu 2 ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

cīrulis

cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]

Avots: ME I, 391, 392

cirvis

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. 2 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

čivināt

čivinât, auch čivât BW. 12972, zwitschern, piepen: mazi putni (bezdelīga, strazds, zīle) čivina. Sprw.: čivina kâ strazds purvā. Auch von Menschen und Bäumen: meitene čivina kâ bezdelīga. vītuoliņi čivināja BW. 2827.

Avots: ME I, 415

čīviste

‡ čīviste Warkl., der Kiebitz. Vgl. ķīvīte, ķieviete und r. чибис.

Avots: EH I, 292

čokars

čuõkars,

1): auch Frauenb., Grünh.; čuokarā ir visas lapas, kas savīst Grünh.

Avots: EH I, 299

čubināt

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

cucaliņa

‡ cucaliņa, verächtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem labas sievas, mana tāda c. BW. 27261.

Avots: EH I, 279

cūkāt

‡ cūkât -ãju, "Böses tun" Dond.; schimpfen PV.; "(iz)ne̦rruot" Fest.: viņš daudz kuo cūkājis savā mūžā Dond. Refl. -tiês, = cũkuôtiês 1 Saikava; "etwas falsch machen" Fest.; schimpfen (intr.) Vīt.: kuo tu cūkājies? vai nevari labi padarīt? Fest.

Avots: EH I, 280

čūkslājs

čùkslãjs [PS., čūkslējs Kreuzb.], čùksliens [C., čûksliens 2 Nigr.], ein von kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsener, vielfach morastiger, mit Moos bewachsener Ort: sieva ve̦dusi vīru pa tādiem čūkslājiem, ka ne˙maz izbrist LP. V, 153. čūkslāja purvs Vēr. I, 66. meža čūksliens MWM. VI, 326. lūk purva čūksliens, kam sūnas vien ir duotas par jaukumu. čūkslājs od. čuksliens [resp. čùksliena Trik.] ist auch ein Ort, wo Reisig, Wurzeln, Späne, Schutt u. a. zum Heizen angehäuft sind.

Avots: ME I, 424

čulkstēt

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419

čumdināt

‡ čumdinât PV., čumdît. -u, -īju Briņģi bei AP., PV. "= gumdīt": vīrs grib duot, bet sieva čumda uz neduošanu.

Avots: EH I, 295

čunčelīte

‡ čunčelĩte, geringschatzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas sievas. man bij tāda č. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 295

čurināt

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

daba

daba,

1): ganiņam tāda d.: kad paēda, tad dziedāja BW. 733; 4411 1 . kumeļam vīra d.: izmijams neraudāja 27158. līksma bija man dabiņa 82; ‡

3) die Gepflogenheit, der Brauch, die Mode
Sonnaxt: nū jū tī d. ir atstāta (nun ist dieser Brauch schon aufgegeben).

Avots: EH I, 300

dabūt

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

dadot

daduôt: kad man būtu, kuo duot guovīm, tad es uzbaŗuotu tādas pat: bet man jau nav, kuo d. (mājās pēc ganīšanās) AP.

Avots: EH I, 301

dagriezt

dagrìezt, tr., hinkehren, hinlenken: pie durvīm es dagriezu (kamanas) Ltd. 1788. [dagrieza (kehrte zu) man muguru Drsth. Refl. -tiês, sich hin wenden zu: dasagrieze siena kaudzi Sprogis 206.]

Avots: ME I, 430

daiet

daiet [li. daeĩti, slav. doiti], intr., hinzugehen, hingelangen: dagāja pie viņa svešs vīrs LP. VII, 30. iet, da dibe̦nam nevar daiet Sproģis 318. gana man žē̦l palika, kad pie kalpa nedagāju Ltd. 1838. linu druvu dagājusi BW. 632. dagājusi uoga, eine reife Beere BW. 11370; [infl. daiet hat auch die Bed. "müssen", nötig sein": tev daies kauties, du wirst kämpfen müssen].

Avots: ME I, 433

daiļava

daiļava, dailava, Demin. daiļaviņa, daiļavīte MWM. VII, 572, die Schöne, das Schönchen, Liebchen: kas gan iegūs šīs daiļaviņas sirsniņu?

Avots: ME I, 431

daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

daiva

[daiva, od. (AP.) daĩve, der Teil eines Ganzen Wid.: daivīte ābuola. Entweder zu got. dailjan "teilen" u. a. (s. dairīties 2), oder zu ai. dayatē "zerteilt", gr. δαίομαι "teile".]

Avots: ME I, 433

dambis

dam̃bis,

1): migla dara dižu dambi BW. 2864 var. vīrs kā d., ein sehr starker Mann
Strasden;

2): dīķa d. BW. 5326;

3): auch Serben; ein Fahrweg mit Gräben
Diet.

Avots: EH I, 305

danākt

danãkt [Drsth., PS.],

1) intr., her-, herbeikommen:
danāk divi dieva dē̦li. danāk tas pats vīrs LP. VII, 130;

[2) einholen:
kur danācāt vaiņuceņu Mag. XIV, 2, 173 (li. danokti "einholen")].

Kļūdu labojums:
VII, 130 = VII, 30

Avots: ME I, 436

darbarīks

dar̂barìks, das Gerät, das Hausgerät, Ackergerät: vīrieši brīvā laikā gādā par darbarīkiem A. XI, 90.

Avots: ME I, 438

darbs

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

dardzēt

dardzêt, dārdzêt, knarren, poltern, dröhnen, rollen: trūkst virvīte dardzē̦dama (Var.: dārdē̦dama) BW. 32258, 2 [aus Kaltenbrunn]. kas skanēja, kas dārdzēja? uogles bira Daugavā BW. 33725, 1.

Avots: ME I, 440

darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

darvakslis

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442

daudzgribu

daudzgribu, einer, der viel haben will Vīt.

Avots: ME I, 444

Daugava

Dàugava: Demin. voc. s. Daugavīt BW. 24518 var.

Avots: EH I, 310

dauzīt

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

dāvins

‡ dāvins, = dàvana: ceļavīrs, pajimdams ituos dāvinus Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 313

dedzināt

dedzinât (li. dẽginti),

1) tr., fact., brennen lassen, brennen:
sveci, malku, skalus, žagarus; brandavīnu, līdumu; uguni dedzina augšā, man zündet Feuer an Mag. XX, 3, 69; dedzināms upuris, Brandopfer. Sprw.: par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir;

2) intr., brennen:
saule spiež un dedzina. vērmeles mani dedzina, ich habe Sodbrennen.

Avots: ME I, 450

dedzinātava

dedzinâtava,

1) das Brenneisen
Lös. n. Etn. III, 18;

2) die Brennerei:
brandvīna d.

Avots: ME I, 450

dei

dei kuo Ar., dei dei, kaum: pie Kangarkalniem ticis, dei dei kaklu nenuolauza Vīt. 77.

Avots: ME I, 453

deideris

II deideris [Roop, ein magerer, abgezehrter Mensch]: bet vīra nuo viņa tik˙pat nebūs, - ir tāds sauss deideris, rausta valuodu Švābe Duomas III, 201.

Avots: ME I, 453

dēļ

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463

dēlietis

dêlietis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, Erlaa, Heidenfeld, Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Taurup. Im Zitat aus Etn. IV ist vīrieši durch dēlieši zu ersetzen.

Avots: EH I, 318

dēlietis

dêlietis, ein (junger) Mann Livl., im Gegensatz zu meitieši (anderswo dafür vīrieši und sievieši): kad dzīparus taisījuši, tad meitieši manījušies, ka vīrieši nere̦dz Etn. IV, 93. Birzmaļam bija tik vis tā dēlieša bē̦rna kâ viens, - meitu, tuo gan bija vairāk Dok. A.

Avots: ME I, 463

dēlišķs

dêlišķs, dem Mann entsprechend, für den Mann bestimmt: dēlišķs kre̦kls (= vīrieša k.) Infl. n. A. XII, 164. [Zu dê̦ls; vgl. dêlietis.]

Avots: ME I, 463

delve

dèlve 2 [Kreuzb.], die Pfote od. Tatze eines Bären: lāča d. Lettg. lācīšam, brālīšam, pieci nagi delvītē BW. 30480.

Avots: ME I, 454

demīt

demît, schwer schleppen, ziehen: bet ve̦lns demī, ka demī šuo uz dzirnavu aci LP. VI, 393. zirdziņš var tikkuo demīt Vīt. 77. Zu dimît [und, wenn urspr. etwa "keuchend schleppen", zu ai. dhámati "bläst" u. a.]

Avots: ME I, 454

denkts

de̦ñkts [Līn., Turlau], stark, kräftig, stramm, stattlich, gravitätisch Rutzau, Ober- u. Nieder-Bartau: viņš bija de̦nkts zē̦ns. vīrs paze̦mu, de̦nktu augumu. viņš gāja stalti od. slaiki un de̦nkti Janš. [Wohl kurisch; zu r. дягнуть "stark werden", aksl. nedŏgъ "Krankheit" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 217 f.]

Avots: ME I, 455

depis

depis,

1) die Kröte
[Nieder-Bartau]: es atradu tuo Kārlīti grāvī depi dīrājuot BW. 20777, 2;

2) ein fetter, plumper Junge, Tölpel:
tautu dē̦ls zemes depis BW. 10771, 9.

Avots: ME I, 455

derdzis

derdzis, das Gekreisch, der Streit: nu bija derdzis izšķirts LP. VI, 855. kad tik vecenes atkal neiesāk kādu derdzi vilkt Purap. ļaudis sagāja derdzī, kamē̦r - vārds pa vārdam - sāka kauties Naud. netaisi ne˙kāda tukša gar,a derdža Vīt. kaimiņu starpā ve̦lkas ilgs derdzis (" stille, heimliche Feindschaft") Druw.

Avots: ME I, 456

derglājs

de̦rglājs, eine sumpfige, mit Gras und Gebüsch bewachsene Stelle Ruhental, ein Sumpf Setzen n. Etn. I, 32: vīgrieži aug de̦rglājuos, mežuos, pļavās Ilsters. [Wohl zu derglīties "sich besudeln".]

Avots: ME I, 456

derība

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457

desmit

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459

devants

devants Dond., für devītais, der neunte.

Avots: ME I, 459

dēvēt

dẽvêt, -ēju, auch dāvêt, dàvât 2 [im Vokalismus durch dāvât "anbieten" beeinflusst?] BW. 4846, tr., nennen, ausgeben für etwas, halten für etw.: Zauls, kas arī tuop Pāvils dē̦vē̦ts Apost. 13, 9. lācis manas auzas ēda, savas auzas dē̦vē̦dams. es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt Kaudz. M. [Bei Glück in der Bed. "genannt werden": salā nācām, kas Klauda dēvē Apost. 27, 16; ähnlich Apost. 27, 8 und 9, 11. Nebst li. dėvė´ti "(Kleider) anhaben" wohl zu dêt "legen"; vgl. slav. dějǫ (bei Berneker Wrtb. I, 192) "sage", apoln. dzieja, jemu "man nennt ihn" und serb. nadijèvati "einen Namen geben".]

Avots: ME I, 465

deviņi

deviņi, auch devīņi [in N. - Bartau u. a. s. Le. Gr.§ 331 f.], neun. deviņi ist eine heilige, bedeutungsvolle, mythische Zahl: kad tevi deviņi brīnumi. kad tevi deviņi vilki! kad tevi deviņi od. auch deviņie LP. I, 100. kad tevi divi deviņi. nāk kâ deviņi od. divi deviņi od. visi deviņi. deviņais oft für devītais, zur Bezeichnung des Teufels: rauj viņu deviņais! tas jau smird kâ deviņais ve̦lns, der stinkt wie der (neunte) Teufel. viņš šļūca tam kâ pats deviņš pakaļ Zeif. III, 3, 164. skrej pie deviņa ve̦lna Mag. XIII, 2, 69. tuo es aiztriekšu pie deviņiem ve̦lniem Vēr. I, 1245. [es kâ deviņi (= im Nu) laukā.]

Avots: ME I, 460

diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dieviņš

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485

dievkociņš

dìevkùociņš, dìevakuoks, die Eberraute (artemisia abrotanum): kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī. tâ izdēdējis, kâ dievakuoks Etn. IV, 40.

Avots: ME I, 485

dīgsts

dīgsts L., der Keim: dzīvības d. Rainis Gals un sākums 73.

Avots: ME I, 477

dillināt

dil˜linât, Refl. -tiês: d. vīram priekšā Janš. Līgava II, 416.

Avots: EH I, 320

dindaļi

I dindaļi "?": dindaļi, dundaļi tie jauni vīri, visu laiku dundaļuo pie viena graša BW. 25666 [aus Sassm.].

Avots: ME I, 468

dindināt

dindinât,

1): pē̦rkūns diñde̦na Ramkau; ‡

2) jem. in den Ohren liegen:
šī nu vienmē̦r vīram dindinā[ju]si, lai ve̦d bē̦[r]nus uz mežu Pas. III, 463 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 320

dirbt

dir̂bt [Kreuzb.], schnell laufen; kleinen, leichten Schrittes gehen und nicht gut vorwärtskommen Ar.: Pēterītis dirba tūliņ naski vien pakaļ Vīt. 40. dirb nu dirb veicīgāki! Druw.

Avots: ME I, 469

dirbuliene

‡ dirbuliene "?": dirbuļuo kâ pati d. vīra pē̦dās A. Jansons Latvis № 3642.

Avots: EH I, 322

divdegas

divde̦gas, ar divde̦gu (Vīt. 60) duot, tüchtige Hiebe versetzen: sadeva zirgam divde̦gas un aizlaidās kâ vējš AP.

Avots: ME I, 471

divdegu

divde̦gu brandvīns, der sogenannte 2/3 Brand U.

Avots: ME I, 471

divējāds

divẽjâds, divejâds C., zweierlei, zwiefältig; Adv. divējādi, divējāši BW. 23715 var. [Druckfehler für * divējāži?], auf zweierlei Weise: divējāds alutiņš (Rätsel). dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos BW. 19621, 2.

Avots: ME I, 471, 472

divkāršs

divkā`ršs,

1) doppelt, zweifach:
samaksāt divkāršu ce̦nu Niedra. dārzu ieslē̦dz divkārša sē̦ta A. XVI, 408. sirdī viņam dzīvības strāva te̦k tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6;

2) zweispaltig, zweierlei:
mani pildīs ar divkāršām jūtām Rainis. divkāršas sajūtas Konv. 2 843. Adv. divkā`rši, divkāršām BW. 23420, 5, auch divkā`ršu Tr. III, 1131, zweimal, zwiefach: atraitņam smaga ruoka, divkārš' mīti gredzeniņi BW. 15383, 8.

Avots: ME I, 472

divpadsmit

divpadsmit, divi pa desmit, zwölf (Konstruktion die von desmit): divpadsmit vīru und vīri. pulkstenis jau pāri par divpadsmitiem.

Avots: ME I, 473

divvārdu

‡ divvā`rdu vīrs Janš. Līgava II, 491, ein doppelnamiger Mann.

Avots: EH I, 323

divviru

divviru durvis, zweiflügelige Türen Vīt. 2; divviru vāki.

Avots: ME I, 473

dižezers

‡ diže̦ze̦rs, ein grosser See: diže̦zera raudavīte BW. 11746, 1.

Avots: EH I, 324

dižs

dižs: auch Erwalen, Frauenb., Grob., Gudeneeken, Iw., NB., Pampeln, Preekuln, Puhren, Satingen, Schrunden, Senten, Stenden, Strasden (unbek. um Wolm., Salisb. u. a. in Livl.); vīrs... vienā pusē, un dižais vedējs (= vedējtē̦vs?) uotrā pusē Janš. Dzimtene I 2 , 18. S. auch ‡ dižajuôs.

Avots: EH I, 324

dobums

duôbums [Serbigal, AP., dùobums 2 Nerft],

1) die Höhlung, die hohle Mitte eines Baumes:
vīrs ielīdis uozuola duobumā LP. IV. 168 ;

2) luogu duobums, die Fensternische
A. XVI, 501 ;

3) das Loch:
mūŗuos senāk bijuši duobumi (caurumi) LP. VI, 206 ; vgl. duobjums.

Avots: ME I, 532

dodāt

[duodât Jauns.], duodêt,

1) singen (vom Schwan):
duodē [Var.: dūduo] gulbis e̦ze̦rā BW. 8456, 2 var. ; [wenn mit uo aus ōu̯ zu li. daudýtė "Pfeife", r. дудá "Pfeife"] ;

2) duodât, umherschweifen:
vajadzēja duodāt pa līci ar savām guovīm tik˙pat vientuļam kâ visas dienas Jauns.

Avots: ME I, 532

domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

doms

I duoms (namentlich hochle.), = duoma, der Gedanke, häufiger der Plur., wie wohl auch dieser im Ganzen selten (st. duomas): tukši, puisi, tavi duomi (gew. tavas duomas) BW. 6413. tukšs, puisīt', tavs duomīns 12399 [aus Schujen]. pēc mana duoma, meiner Meinung nach Stelp. nuo mitēšanās nav ne duoms Vīt. 14. S. auch unter duoma.

Avots: ME I, 534

dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536

drakšķēt

drakšķêt, -u, -ēju, knarren: vīrs brauc, ka rati vien drakšķ Sessw.

Avots: ME I, 489

dranckas

drañckas [Salis, Wandsen], die Fezzen: izve̦lk zīmi, saplēš smalkās dranckās Vīt. sasist drancku dranckās, in Scherben schlagen Plm.

Avots: ME I, 489

draņķis

draņ̃ķis, dial. draņķes,

1) Spülicht, Branntweinspülicht:
šis alus tīrais draņķis. ar draņķi dzirdina guovis. brūžuos baŗuo ar draņķi vēršus;

2) schmutziges Wasser, schlechtes Getränk:
kas tādu draņķi var dzert?

3) das Grünfutter für das Vieh
Dond.;

4) ein (schmutziger) Schlemmer, Säufer:
skrej ellē, alus draņķi! als Schimpfwort - ein nichtsnutziger Mensch: labam vīram labas lietas; nauda katram draņķim;

5) schmutziges Wetter, besonders ein Gemisch von Regen und Schnee:
rītu būs draņķa laiks BW. 2471;

6) die Lochien der Wöchnerinnen.
[Nebst li. dránka "Schweinefutter" aus nd. drank "Spülicht".]

Avots: ME I, 490

drasīgs

drasīgs, [mutwillig, ausgelassen Nauditen]: drasīgās lavīnas skrien.,. pa priekšu P. Blau Druva II, 399.

Avots: ME I, 490

draudzēt

draudzêt, -ēju, befreunden Bielenstein LSpr. I, 406; gew. mit sa-. Refl. -tiês, sich vereinen, sich befreunden, Umgang miteinander haben: vīrs ar ve̦lnu brīnum draudzējies LP. VI, 61. kas tev, zemnieka cilvē̦kam, ar kungu kāda draudzēšanās Alm.

Avots: ME I, 491

draugs

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1

Avots: ME I, 492

draza

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

drebuļot

dre̦buļuôt, hin und wieder zittern: vīģu kuoku drūmā šalkā dre̦buļuo MWM. X, 217.

Avots: ME I, 496

driksna

I driksna: auch Lixna, Sakstagals, Warkl.; Baumrinde zum Flicken von Gefässen Warkl.; ein Hobelspan Zvirgzdine: driksniņām, skaidiņām BW. 23617 var.; ein sehmaler Span Zaļm.; "strēmele" Weinsch.; "ein Streif; Strich" Adsel: uz ieplīsušās glāzes ir re̦dzama d. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas.

Avots: EH I, 334

drīksna

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. 2 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

drons

‡ drùons 2 "?": vītuoleņš pi vārtiem drùonajām 2 lapeņām VL. aus Domopol.

Avots: EH I, 338

drosa

druosa * (li. drą̄sà). die Kühnheit, der Mut: vīra druosa Rainis MWM. III, 91; 573; druosu ņemt, sich unterwinden Rainis MWM. III, 249.

Avots: ME I, 507

drošsirdīgs

drùošsir̂dîgs, herzhaft, kühn, tapfer: cilvē̦ks, vīrs.

Avots: ME I, 508

drūdzēt

drūdzêt,

1) "sastingt, sasalt. erstarren vor Kälte"
Lös. n. Etn. IV, 18;

2) [drũdzêt, trösteln C., N. - Peb.]; frierend zittern:
sāk man jau ruokas drùdzêt 2 Vīt. 67, [kuo drùdzi 2? strādā! būs silti Fest. (III prs. drùdz 2). Wenigstens in der Bed. 2 zu drudzis, slav. drygati "zittern"; zur Bed. 1 vgl. drūvêt u. drūzêt.]

Kļūdu labojums:
2:trösteln = frösteln

Avots: ME I, 506

druņķis

druņķis.

1) = drunka;

2) ein Grützspann:
druņķī vīram jāaizne̦s ēst uz pļavu Gross-Essern n. Etn. II, 17.

Avots: ME I, 504

drusciņ

drusciņ, drus˙cĩniņ, drus˙cĩtiņ, druscīties Vīt. 55, drusku, ein wenig: paliecies vēl drusciņ pie mums! pagaidi! drusku nuosnaudīšuos.

Kļūdu labojums:
druscīties = druscītēs

Avots: ME I, 505

druska

druska: atlikušām druskām pagalmu kaisīja BW. 20364 var. lai drusciņa nenuokrita 31169. es tā vīna padzēruos pa vienai drusceņai 33638, 6. pa drusciņam Salis n. FBR. XV, 72, brockenweise.

Avots: EH I, 336

druve

druve (unter druva): Demin. gen. s. druvītes BW., 12201 var.

Avots: EH I, 337

ducīgs

ducîgs, dick, untersetzt, breitschultrig Stelp.: ļuoti ducīgu vīru Stari I, 339. ducīgs augumā Stari II, 585. [Vgl. ducka 1 und li. duksas "beleibt. völlig".]

Avots: ME I, 510

dūcis

V dũcis, Demin. (verächtl.) dũčelis, ein dolchartiges Messer, das nicht zugeschlagen werden kann: labu nazi izvīluši, dūčelīti iede̦vuši BW. 2215 var. Zu duncis.

Avots: ME I, 523

dūda

I dũda,

1) eine Pfeife, ein musikalisches Instrument
(dùdas 2 Mar. n. RKr. XV, 112): laukā dūdas, namā bungas BW. 1187. jemsim dūdas, dūdāsim BW. 22621. Auch suomu stabule genannt. jaunie ļaudis dancuoja kristībās pēc dūdas (suomu stabules) muzikas dažādus dančus BW. I, S. 194. dūdas laist vaļā, anfangen zu weinen;

2) [vgl. wr. дудá ein Dummkopf, Tor, Einfaltspinsel:
meitas, dūdas, vīra grib, nemāk cimdus nuoadīt. es nebiju redzējusi tādu dūdu panāksnieku BW. 20784;

3) das Demin. dūdiņa [dūdas Zabeln], Harmonika
Mag. XIII, 2, 49, dūdiņas U.: nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1. Nebst li. dūdà aus dem Slavischen.

Kļūdu labojums:
nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1 jāpārceļ pirmās nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 523, 524

dūdaliņa

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

duderags

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

duga

duga,

1) ein zäher, auf dem Wasser schwimmender Schleim, Schlamm:
avuots dugu pa grāvīti aizskaluo A. XIII, 975. [līdeciņa sajauc dugas (Var.: dūņas) e̦ze̦rā BW. 23893 var.];

2) das Unreine beim ungewindigten und ungesiebten Korn
U.;

3) schlechter Beigeschmack oder über Geruch von Speisen
Freiziņ;

4) [eine trübe Schwüle?]:
kas par dugu (oder von * dugas?)! būs negaiss Naud. [Vgl. dugt.]

Avots: ME I, 510

dūka

I dũka [Ronneb.],

1) die Pfeife am Dudelsack, die Orgelpfeife; die Sackpfeife, der Dudelsack:
dūkas kvieca. tur skan dūkas, stabulītes BW. 30130, 3. dūku stabulīte BW. 21363;

2) der Schlauch:
apgādā vīnu dūkās;

3) dūkas U., die Stahlharmonika;

4) einer, der viel weint
U.;

5) ein Störenfried
Ronneb. n. U. (s. dùkt);

6) die Ofenklappe:
dūmu dūka par agri aiztaisīta Balt. V., Ruj. [Nach Leskien Nom. 227 gehört dūka "Pfeife" zu dùkt und li. dũkti "rasen"; zu le. dùkt dürfte jedoch höchstens dūka 4 gehören und zu li. dũkti allenfalls dūka 5. Wenigstens in den übrigen Bedeutungen beruht le. dūka wohl auf r. ду́дка "Pfeife, Dudelsack" (zum -k- aus -tk- s. Le. Gr. § 106 d.)].

Kļūdu labojums:
die Offenklape = eine Röhre, Öffnung einer Röhre

Avots: ME I, 524, 525

duklas

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511

dulburēt

dulburêt, -ēju, dulburuot,

1) = buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;

2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;

[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].

Avots: ME I, 512

duļķe

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes 2 Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis 2 Lis., dùļķi 2 Grawendahl, duļˆķi 2 Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

dūmaka

dũmaka (li. dúmaka "Nebel"),

1): auch (dũmakas) Ramkau;

3): "pietvīcis laiks" Sermus; die 1527 unter dũmaka 3 gegebene Phrase gehört zu d. 1; ‡

4) "dūmaina istaba" Austr. n. Celm.

Avots: EH I, 347

dūmakāt

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

dūmoņa

dùmuoņa 2 [Meiran]. Bers., Rauchmasse, rauchgefüllte Luft od. eine solche Stube: [pirtī, kad tuo iekuŗ, ir nāvīga dūmuoņa; arī vasaru, kad meži de̦g, ir dūmuoņa Mar.].

Avots: ME I, 528

dūmonis

[dūmuonis Telssen "dūmaka, pietvīcis gaiss ".]

Avots: ME I, 528

duncka

II duñcka [Nigr., Selg., Ruj., dùncka Schujen, Wandsen], ein Rippenstoss, ein Faustschlag; die Faust [N. - Sessau n. U.]: ieduod duncku sānuos [Fest.], Grünh., Kand. vīrs tai iegrūda duncku ribās Vēr. I, 1473. [Vgl. ducka II und dunka.]

Avots: ME I, 515

dundaļi

dundaļi und dundaļuôt "?": dundaļi tie jauni vīri; visu laiku dundaļuo pie viena graša BW. 25666 [aus Sassm. - In Sessw. bedeute dundaļuôt: bittend und aufdringlich murmeln: dundaļuo kâ nabags; in Bers.: taumeln].

Avots: ME I, 516

dundināt

duñdinât [Wandsen],

1) bei sich murmeln, brummen:
dziesmiņu Freiziņ;

2) dröhnen, tönen, rasseln
Oppek. n. U.: tēlefōna izolātuors, kuŗš pastāvīgi dundināja Latv.

Avots: ME I, 516

dungāt

I duñgât, -āju, dunguot,

1) brummen, summen
[dunguôt Kreuzb., dungât Bers.]: uodiņš nāca dunguodams BW. 14975. tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];

2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied
AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]: Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ. viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903. māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289. dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.]. cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.

Avots: ME I, 517

duņķerēt

duņķerêt, -ēju, = dūķerēt: vīrs naktī duņķerējis zivis LP. VII, 479.

Avots: ME I, 518

dunkuris

II dunkuris,

1): eine Fischerstange
- auch (mit un̂ 2 ) Lems.; ‡

3) ein stumpfes Beil
(mit un̂ 2 ) Salisb.; (mit uñ) Seyershof (hier auch: ein stumpfes Messer): vai tad ar tādiem dunkuŗiem var gaļu sagriêzt! Seyershof. cirvītis tâ kâ d. neass; nevar ne skalu atplēst ebenda.

Avots: EH I, 343

dūņupīte

dùņupīte, ein Bach mit schlammigem Boden: tec gaŗām, dūņupīte! tevī ruoku nemazgāšu BW. 10816.

Avots: ME I, 529

dupuris

dupuris, ‡

7) eine Wasserotter
Stender Deutsch-lett. Wrtb. 754; Fischotter Fischer 52; ‡

8) dupurs "sakuperējis vīriņš" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 343

duramais

dur,amais, ein Werkzeug zum Stechen, Stossen: vīveļu dur,amais Zeif. III, 2, 288.

Avots: ME I, 521

dūrējs

dũrẽjs,

1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;

2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;

3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.

Avots: ME I, 529

durevls

‡ *durevls, = dùrvis: caur divējām durevīm BW. 31382, 1 (aus Nerft).

Avots: EH I, 343

durstīt

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

durteknis

durteknis, auch durteklis, dursteklis, der Setzling: durtekņi ir nuogriezti vītuolu vai citu tādu ātraudžu kuoku zari, kuŗus ieduŗ zemē, lai nuo tiem augtu jauni kuoki Ar., Konv.

Avots: ME I, 520

durteniski

durteniski, fallend, stolpernd, mit der Spitze, mit dem Kopf voran: durteniski krist zemē, mit dem Kopfe nach unten fallen Kaul. lai bulta skrietu taisni un durteniski Antr. II, 15. baļķi kâ laidām durteniski durvīs iekšā, tad bij durvis ar visām eņģēm nuo sienas ārā Janš.

Avots: ME I, 520

durvis

dùrvis: nom. s. durvis Ev.; duris auch Oknist n. FBR. XV, 170; gen: duru auch Lesten n. FBR. XV, 24; Perkunen; Demin: duriņas BW. 16885,1, durviņas 5002 var.; durvītes 24250, 11 var., durvitiņas 1137, durvetiņas 33323, acc. s: durvutiņ[u] 1095, 3 var., loc. plur. durtiņuos 1095, 2 var.

Avots: EH I, 344

durvis

dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. 2 307 u. a.]

Avots: ME I, 520, 521

dūša

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dūšīgs

dũšîgs, herzhaft, tapfer: dūšīgs vīrs, zaldāts; dūšīgi strādāt. tüchtig arbeiten.

Avots: ME I, 530

dusināt

dusinât [li. dùsinti "engbrüstig machen"],

1) fact., ruhen, sich erholen lassen:
še dzīrās sveši ļaudis kumeliņus dusināt BW. 14113, 1. sešas stundas kājas āva, se̦stā ruoku dusināja 9335. kur kauliņus dusināt 19955. še viņa mēdza dusināt kājas R. Sk. II, 126;

2) intr., ruhen, rasten (selten):
ne tie (kumeliņi) svīda, ne tie kusa, ne tie ceļā dusināja Windau.

Kļūdu labojums:
sešas = piecas

Avots: ME I, 521

dusmība

dusmĩba, die Bosheit, der Groll, Zorn: dusmiba paīsina dzīvību.

Avots: ME I, 521

dust

I dust, -šu, -su (li. dùsti "ins Keuchen geraten"), schwer atmen, keuchen: [duš (auch: tuš) vien aizkusis Bers.] dusa, dusa, svīda, svīda... bāliņa kumeliņi BW. 18676, 1. [Zu dusêt (s. dies), r. дохнуть "aufatmen" u. a.]

Avots: ME I, 522

dusulains

[I dusulains od. dusuļains, satvīcis, sadedzis: d-i milti, d-s siens, d-a (gubā sakarsusi, sadzeltējusi) zâle Mar.]

Avots: ME I, 522

dusulis

‡ II dusulis, der Dusel (?): es viņam tuo dusuli gribu izsvīdināt, ka sociāldēmokrati... nelieši Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 345

dūzna

‡ dũzna Weissensee "= svītra": visa magura vienās dūznās sasista.

Avots: EH I, 349

dvālekts

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537

dvaša

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

dvēsele

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537

dviriči

dviriči (unter dvīriči): auch Brucken; eine Bretterkarre auf zwei Rädern mit Femerstangen Platohn.

Avots: EH I, 351

dzeine

II dzeine "?": es pacēlu vainadziņu kuplumā, augstumā, devītā dzeinītē [Var.: žuburā] BW. 8640. [dzeine Bers. "pīne nuo stiebriņiem. dzijām vai cita kā"; "auch von den zīļu rindiņas eines Kranzes".]

Avots: ME I, 540

dzeinis

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. 2 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540

dzelonis

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

dzeltenējs

dzeltenējs, gelblich: dzeltenējs vīrs Niedra A. XIV, 2, 7.

Avots: ME I, 542

dzeltengalva

‡ dze̦lte̦ngalˆva, die Blondköpfige: atvedīšu dze̦lte̦ngalvu (Var.: baltgalvīti; sc.: linu) rāvējiņu BW. 28380, 6.

Avots: EH I, 353

dzelve

dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ 2 ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 354

dzelzasaiņi

dzè̦lzasaiņi od. dzè̦lzasu rati. ein Wagen mit eiserner Achse: pārtiktum ar tiem pašiem dze̦lzasainīšiem A. XII, 527. uz līdze̦na, laba ceļa dze̦lzasaiņi rit vieglāk Vīt. 45.

Avots: ME I, 543

dzeņa

[dzeņa, wohl = dzenis IV: kapli kalt. dzeņu vīt BW. 1985.]

Avots: ME I, 545

dzenis

IV dzenis [li. genỹs dass. bei Būga РФВ. LXXV, 156], = dzeinis 1: dzeni laida uozuolā BW. 3438, 1. dzeņu vīt 30394, 1. "dzenis ir nuodze̦nāts kuoks vai virve, kuŗā dravnieks turas" Tals. [Zu r. жень "снасть для лаженья борти" wenn das e hier nicht auf ģ zurückgeht.]

Avots: ME I, 545

dzērājs

dzê̦rãjs, dzêrẽjs, der Trunkenbold, Säufer, oft mit dem Zusatz kruogu, brandvīna dzē̦rājs, asaru dzē̦rājs, der Tyrann, Bluthund, der böse Freier: atjāj tautu rudacītis, mans asaru dzē̦rājiņš od. dzērējiņš BW. 14406, 9825. dzērējs nevar taisni pa ceļu iet, nedz laimīgi braukt. dzē̦rājs ir ve̦lna kalps, kruodzinieks ve̦lna kalpa kalps. dzē̦rāju trakums. delirium tremens.

Avots: ME I, 548

dzert

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru 2 Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzērve

I dzẽrve: voc. s. dzērviņ BW. 2451 var.,

1): kuoka dz: Glück Hiob 39, 16, der schwarze Storch.
sila dz. BW. 3072 var. purva dz. garu kaklu 3117, 3. dz. kliedza 2658;

4): auch Frauenb.; Grob.; "der Blinddarm"
(> dzẽre) Iw:; viena zarna pie kuņģa ir, tā ir dz., - viens gals ciet Frauenb. miežu pe̦lus guovīm nevar duot: ieiet guovij dzērvē un aizdambējas Grob.

Avots: EH I, 357

dzēsme

‡ dzêsme 2 Seyershof, = dzẽ̦sma: tāda auksta dz. nāk iekšā pa durvīm Seyershof. vasarā citreiz ir pa˙visam silta dz. ebenda; der leise Hauch am frühen Morgen bei sehr kalter Witterung

Avots: EH I, 357

dzīdināt

I dzĩdinât [Līn.], iter. zu dzìt,

1) wiederholt treiben, antreiben, anspornen:
iznāk ve̦ca māmulīte sīvu(s) suņu(s) dzīdināt BW. 13646, 1, 27. viņas nedzē̦rušas alu, tik dzīdinājušas vien Janš. [ganus dzīdināt Nigr., die Hirten mit dem Vieh hinausgeleiten. dzĩdinât (N. - Bartau) savu priekšu. vorwärts kommen Brasche Palejas Jānis];

2) dzīvību dzīdināt, das Leben schleppen, hinziehen
Turlau. Etn. IV, 65.

Avots: ME I, 556

dziedāt

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 1 ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 1 ;992

Avots: ME I, 561

dzija

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. 2 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549

dzimums

dzimums,

1) die Geburt:
vārna, aita, pūce, meita, tās ir viena dzimumiņa BW. 12984. viņš pēc dzimuma vācietis, cilvē̦ks latviešu dzimuma. dē̦ls bijis jau pa dzimumam bez kājām LP. VI, 779;

2) die Nachkommenschaft;
pēc gada tam nāk dzimums LP. VII, 159. vienam ķēniņam nebij ne˙kāda dzimuma VII, 185;

3) das Geschlecht:
vīriešu. sieviešu dzimums. dzimumu dzimumi. alle Geschlechter. uz dzimumu dzimumiem od. uz dzimum dzimumiem, auf alle Folgezeit. bībele ir avuots, nuo kuŗa smē̦luši dzimumu dzimumi. uodžu dzimums, Otterngezücht.

Avots: ME I, 551

dzirdināt

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

dzīrenieks

dzìrenieks, [dzîŗenieks Nigr., dzĩrenieks Ruj.], der Teilnehmer an einem Gastmahl, der Gast: dzīrenieki iztvīks nuo slāpēm Jes. 5, 13. dzīrenieki guļ LP. VI, 324.

Avots: ME I, 557

dzīrīties

dzīrītiês Stom., eine Absicht äussern: viņš izsviedās pa durvīm, dzīrīdamies, ka bez kavēšanās aiziešuot pruojām Līb. P. 38. [Zu dzirties.]

Avots: ME I, 557

dzirkstele

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554

dzirkstēt

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît 2 [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

dzirkstīt

dzirkstît: auch (mit ir̂) Ramkau, (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Wessen (hier = birkstît): blīgznas malka dzirkstī tâ, ka baile Ramkau. Refl. -tiês (s. unter dzirkstêt): putuojuošais vīns dzirkstījās malām pāri Janš. Dzimtene III 2 , 335.

Avots: EH I, 360

dzīsla

dzîsla (li. gýsla [od. gį́sla. apr. gislo]). dzîsle [BW. 35034. Glück], U.,

1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;

2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);

3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. 2 291, Fick Wrtb. I 4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]

Avots: ME I, 557, 558

dzīve

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

dzīvot

dzîvuôt (li. gyvúoti): mit. ì AP., N.-Peb:, Ramkau,

5): es būtu uz mieru labāk dz. nekâ sēdēt Ahswicken. tas nevīžā dz. ebenda. dzīvuo ar tīkliem katru dienu Kaugurciems. Refl. -tiês: (spielen)
auch Orellen, Puhren: augu un dzīvuojuos kuopā ar gājēju ... bē̦rniem Janš. Atpūta № 374, S. 7.

Avots: EH I, 363

dzīvs

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

elsa

è̦lsa 2 : Annele, nāvīgi izbijusies, aizrauj e̦lsu (den Atern?) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 15. e̦lsu vilkt, Atem holen Baar in seinem Exemplar von U. kuo tu tādas garas e̦lsas velc? Planhof. e̦lsa "Schluchzen" Dond.

Avots: EH I, 368, 369

enkurs

‡ II e̦ñkurs, (Dunika) e̦ñkuris, der Anker (als ein Flüssigkeitsmass): mazu e̦nkurīti... alus pabrūvēju BW. 19724: uzve̦lk vīna e̦n kurīti BW. piel. 2 32981. Aus nd. anker, s. Zēvers IMM. 1928 II, 206.

Avots: EH I, 369

ēnot

ẽ̦nuot,

1) schatten, beschatten:
ē̦nuotā seja Zalktis 1908, 3, 39;

2) spuken:
sieva ir vīru ieraudzījusi, kâ tas pa kapiem ē̦nuojis JK. III, 3. Refl. - tiês,

1) spuken
Burtn., Wolm., sich zeigen N. - Autz n. U.;

2) ne ē̦nuoties, nicht im geringsten:
viņš tam ne ē̦nuoties nevar pielīdiznāties. negribēja ne ē̦nuoties, er wollte auch entfern darauf nicht eingehen U.;

3) "?" vis meži ē̦nuojās [waren, beschattet?]
apakš tavas ce̦purītes BW. 32908 var.

Avots: ME I, 574

ērģelēt

ẽrģelêt,

1) die Orgel spielen;

2) singen:
vīriešu balsis arī nepiekūst vienmē̦r ērģelējuot BW. III, 1, 19.

Avots: ME I, 575

ēršķot

ēršķuôt, ērkšuôt 300 dz. Ventas krastuos Leišm., dornig, stachlig wachsen: lai ēršķuoja, ail dadžuoja, līdz nuovīta vaiņagā BW. 6621.

Avots: ME I, 576

gabalgabaliem

‡ gabalgabaliem, stüekweise, in Stücke: vīrs griêž miruoņus gabalgabaliem Pas. IV,. 188 (aus Dricēni). Vgl. gabals 6.

Avots: EH I, 375

gadīgs

gadîgs,

1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;

2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]

Avots: ME I, 581

gadīt

gadît, - u, - ĩju, tr., treffen, erwerben, finden: darbu (Spr.). Refl. gadîties,

1) sich finden:
kādu vietu es gribēju, tāda man gadījās BW. 25883. kaut man tāda gadītuos 21160. gadījās, kâ vilkam kumuoss;

2) auftauchen, sich einfinden, erscheinen, zum Vorschein kommen:
[viņš man gadījās pretī U., er kam mir in den Wurf.] kur tad tu atkal gadījies? LP. IV, 82. ne˙viens negadījās, es erschien niemand VII, 185. gadās vērsis VII, 1066. te kur gadījies, kur ne - liels vīrs lien IV, 10. bez burvja vārdiem nauda negadījusēs un negadījusēs III, 104. miegs tik ātri negadījies VII, 265. meitai gadījušies ragi pierē III, 86;

3) sich einfinden, geboren werden:
pēc kāda laika gadījās lāča sievai bē̦rns VI, 493;

4) herkommen herrühren, sich erweisen:
muļķe, muļķe, tautu meita, kur tik muļķe gadījās? BW. 18859. rīkuļa dē̦ls tad rītu gadīsies pa˙galam, LP. VI, 173;

5) sich ereignen, geschehen:
gadījies viss tas, kuo viņš teicis LP. IV, 5. gadījās, ka ķēniņam piedzima dē̦ls. rītā gadījās atkal gar akmeni iet. gadās vēja mātei aizmieguot (Gew. mit ka od. dem. Inf.). es rīkuojuos, kâ gadās. ich handle je nach den Umständen. [Wegen der Bedeutung (s. auch gadîgs) eher verwandt mit r. гóдиться "sich ereignen (aruss.); taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen", ae. gegada "Genosse, Gatte" u. a. als (nach Brückner Litu - slav. Stud. 82 u. 171 und Berneker Wrtb. I, 318) entlehnt aus dem Slavischen, während li. gãdytis (III p. prs. gãdyjas) "sich ereignen" der Betonung wegen wohl aus dem Polnischen stammt.]

Kļūdu labojums:
negadās VII, 269 = negadījies VII, 265

Avots: ME I, 581

gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

gaidīt

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. 2 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

gaigalava

‡ gaigalava, = gaĩgala 1: rauduvīte pirti kūre gaigalavas dēleņam BWp. 2513, 2.

Avots: EH I, 376

gaisma

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

gaita

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. 4 kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 4

Avots: ME I, 588, 589

gaitīgs

gàitîgs [C., AP., Jürgensb.], hurtig, behende, gewandt, erfolgreich: gaitīgs zirgs, auch cilvē̦ks. zirgs iet gaitīgi. viņš gaitīgi patapa vaļā Lautb., A. XII, 869. gaitīgs uz nebē̦du Vīt. 85.

Avots: ME I, 589

gājiens

gãjiêns, ein (einmaliger) Gang, die Prozession. bē̦ru g., der Leichenzug, kaŗa g., der Feldzug, svē̦tku gājiens, der Festzug. svē̦tsvinīgs gājiens, ein feierlicher Zug. veseli bari šautēju sarīkuoja gājienus Vēr. II, 185. vienas dienas gājiens, so viel an einem Tage gegangen werden kann U. vairāk nekâ verstes gājiens Vīt. 35.

Avots: ME I, 616

gaļa

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598

galēt

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

galināt

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592

gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gan

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599

ganeklis

ganeklis,

1) die Herde:
vīrs ganekli aizdze̦n mājā LP. VI, 585;

2) die Trift, die Weide
(gew. Pl.): ve̦lns aizgāja uz ganekļiem VII, 872. uz zālainiem ganekļiem ķēvi redzējām Dünsb.;

3) BW. 28873, die Hirttenrute:
ņemšu gana ganeklīti BW. 20238. sīku griežu ganeklīti sīkā lagzda krūmiņā BW. 29046.

Kļūdu labojums:
ve̦lns = vilks
die Hirtenrute = ganeklīte BW. 28873

Avots: ME I, 599

ganenīca

ganenīca, die Hirtenrute AP.: Juris drāž ar savu ganenīcu ūdenī Vīt. 79.

Avots: ME I, 600

gaņģis

gaņ̃ģis,

1): lai vītuolu gaņģi taisa BW. 5984. māja gaņģa gaņģiem (mit vielen Räumen)
Sonnaxt;

3): auch Orellen, Seyershof; g. - dziju puosms, kuo ve̦lk uz šķē̦rumiem, 20 dziju kuopā Salis. g. - aude̦klu ve̦lkuot 60 uz kārtim vai riņģiem savilktas dzijus; gaņģī var būt da,žāds skaits gājienu, skatuoties pēc tā; ar cik dzijām ve̦lk aude̦klu Ramkau. ir divējādi ganģi - meitiešu g. un vēveŗu g., meitiešu gaņģī ir 30 zuobu un vēveŗu gaņģī ir 20 zuobu AP. pēc gaņģiern var zināt, cik plats būs aude̦kls ebenda;

4): auch Kaltenbr., Seyershof; saka pa gaņģim katrs saimnieks iemantuot kaltus ratus Sonnaxt; ‡

10) ein Gang (5) Stricknadeln:
pieci irbi ir g. Frauenb. nuopirka gaņģi adāmuo adatiņu Sonnaxt; ‡

11) Dienst, Posten, Obliegenheit
Segew.; "eine Arbeit": tuo gaņģi viņš var izpildīt Seyershof. ne˙kādu gaņģi ("= darbu, saimniecību") nevarēja vadīt; tâ˙pat par vaļniekiem dzīvuoja Salis; ‡

12) eine dicke Brotscheibe
Seyershof: eik viņš gaņģus maizi vien neapē̦d! ‡

13) "vieta" AP.: tikai vienu gaņģīti vie[n] sakuste̦na. es tik tādu gaņģīti vie[n] izravēju.

Avots: EH I, 383

gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601

gardibene

gaŗdibene,

1) ein breitrandiger Filzhut:
uzlika vīriešu ce̦puri (gaŗdibeni) BW. III, 1, 41. viņš lāpīja ar ratu ilksi savu milza gaŗdibeni LP. VII, 476. Auch platmale, ratene, rata ce̦pure genannt;

2) der Cylinderhut:
spuodras gaŗdibenes* galvā MWM. II, 738.

Avots: ME I, 606

gārdzēt

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

garš

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

garšīgs

garšîgs, garžîgs AP.,

1) schmack haft, wohlschmeckend:
garšīga gaļa, garšīgs virums, garšīgi rāceņi. man muciņa ir zināma bez stīpām un bez dibe̦na; tur sula iekšā garšīga, nuo kā var celties dzīvība RKr. VII, 764. garšīgi ēst, mit Appetit essen Mar. n. RKr. XV, 114; garšīgi smieties, herzlich lachen MWM. II, 341, Mar. n. RKr. XV, 114. Vgl. garši II und gar̂ša.

Avots: ME I, 604

garspārnis

gaŗspārnis, fem. - ne, der (die) Langflügelige: raudavīte, gaŗspārnīte BW. 23850. In Erlaa heisst gaŗspārnis ein langflügeliges Insekt, welches man über dem Wasser fängt.

Avots: ME I, 607

garstilbains

gaŗstil˜baîns, langschenkelig, langbeinig: gaŗstilbaini vīri JR. IV, 18.

Avots: ME I, 607

gatavs

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

gatva

gatva, gatve, gatuve,

1) ein zu beiden Seiten eingezäunter Weg, Viehweg:
aizbrauca gatuves galā LP. VI, 746;

2) die Gasse:
visās gatvēs (gatvās) taps sacīts. vai! vai! Amos 5, 16; Die Gasse, Alee: caur ābeļu gatuvīti BW. 18133, 1. tagad viņi gāja pa kuošu gatuvi Lautb. liepu gatve Drosth.;

[4) gatva U., = Durchgang, Fahrwasser.
- Nebst li. gãtvė "Viehtrift" wohl aus dem Germanischen (vgl˙got. gatwō "Gasse" ); s. Zubatý BB. XVIII, 255 und Būga KSn. I, 114 f.]

Avots: ME I, 609

gaudenīgs

gaudenîgs, kläglich: gaudenīgā balsī Vīt. 56.

Avots: ME I, 610

gauša

II gauša, ‡

2) Unsinn, leeres Geschwätz:
sarunā visādas gaušas Vīt. (ähnlich P. W. Šis ar mani tiesāties? 22).

Avots: EH I, 388

gaušāt

gaušât Lös., - ãju, gaušâtiês Vīt., Unsinn schwatzen, langweilig erzählen: nevajag tâ gaušāt Saul. A. XXI, 404.

Avots: ME I, 613

gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614

gāzelīgs

gâzelîgs, wackelig, wackelnd: liels, gāzelīgs vīrs Saul. viņš iet gāzelīgi AP.

Avots: ME I, 619

gāzt

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

ģegot

‡ II ģe̦guôt "?": pēc kāda tā nu pastāvīgi ģe̦guoja (verlangte, trachtete, sehnte sich?) Janš. Līgava I, 141. bērni ... bija vienumē̦r ģe̦guojuši: rītu ziemas svē̦tki! Tie, kas uz ūdens 36. kas arī par dienēšanu muižas kalnā vien ģe̦guo Līgeva II, 275 (ähnlich 276). tâ iepatikusēs, ka nuo tās vien visu laiku ģe̦guojis, kukuojis Mežv. ļ. II, 42; "wiederholt sein Verlangen nach etwas äussern" Ruhental.

Avots: EH I, 425

ģelbene

ģelbene, die Rettung: tīklā zivīm ģelbenes nav Spr.

Avots: ME I, 695

ģemburot

ģe̦mburuôt Ar., ģemberēt, -ẽju Spr., wackeln, taumeln: viņš ģe̦mburuodams ienāca istabā Spr. piedzēris vīrs ģemberē Spr.

Avots: ME I, 696

ģendinis

‡ *ģendinis oder *ģendiņš "?": ir ģendiņiem, tādiem, kas uz savām ... kājām izdēd, šis (lapu) pēriens izdevīgs būs Lange Latv. Ārste, S. 16.

Avots: EH I, 426

ģērbs

gḕ̦rbs, die Kleidung, Bekleidung Nigr.: meita dabūja brūtes ģē̦rbu. viņa ģērba jaunuos pusvadmalas ģē̦rbus Janš. miesu vīriešu ģē̦rbi tik se̦dz J. R. IV, 17. galvas, kāju ģē̦rbs LP. III, 74, MWM. VI, 564.

Avots: ME I, 697

ģergzde

I ģergzde: auch (mit er̂ ) Kaltenbr. (ein gewisser Schmerz in den Knochen oder Sehnen), Oknist (Verstauchung), Sonnaxt ("= dzirkste, eine Gelenkkrankheit"): ģergzdi, (stīvumu luocītavās; luokuot sāp un knakšķ) nuoveŗ durvīs Ceļi III, 119 (aus Sonnaxt).

Avots: EH I, 426

ģībt

ģìbt [C., N. -Peb., Trik., Arrasch, Ruj., PS.], ģĩbt [Bl., Līn.], Kand., -bstu, -bu,

1) in Ohnmacht fallen, ohnmächtig, schwindelig werden:
skuķēm ne vajadzēs ģībt, ne bļaut MWM. VII, 704;

2) verzehrende Sehnsucht, Verlangen haben:
tas ģībst pēc viņas Lautb.;

3) sich plagen, quälen, murren wegen eines vermeintlichen Mangels:
kuo nu tu ģībsti; tev visa diezgan Lasd., Sissegal. [Wenn echtle., wohl dissimilatorisch aus * gvībt; vgl. ģeibt.]

Avots: ME I, 700

ģiedrs

ģìedrs 2 [Nerft, Wessen], heiter (vom Himmel): kad gaisma svīda, bij gaisi ģiedri Plūd. LR. IV, 6. - Aus li. giẽdras entlehnt; vgl. das echt le. dziedrs.

Avots: ME I, 701

ģilis

ģilis,

1) ein magerer Mensch
[Trik.], Smilt. n. A. XIII, 81: kuo nu tāds ģilis vīram padarīs Etn. I, 59;

2) ģelzis L., U.

Avots: ME I, 698

ģint

ģint (unter *ģinst), ģinstu ģinu: "tvīkt, gunît (vom Heu oder Klee)" PV.: tre̦knā zâle gubā sāk ģ.

Avots: EH I, 427

glābt

glâbt, - bju, - bu (li. glóbti "umarmen" ), tr., retten, schützen: ik˙viens glāba savu dzīvību. glāb guodiņu BW. 14369,9. galvu tā, nuo aukstuma glābdama, bija cieši ietinuse lakatā JR. IV, 45. ruozi glābt, die Rose (Krankheit) heilen Etn. IV, 110. Refl. - tiês,

1) sih retten, bergen, flüchten, Zuflucht finden, sich erwehren:
es nezinu, kur glābties. luopi, nevarē̦dami ne˙kur glābties LP. VII, 1166. nu tā mūsu māmuliņa ne šķirbā neglābsies BW. 21746, 1. līdz gājis mežā, medījumu, ka ne glābties LP. V, 138. nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. bē̦rns raud, ka ne˙maz glābties LP. VII, 443. ve̦lns ielīdis uozuola duobumā, nuo lietus glābdamies LP. IV, 163. nevarējuši nuo viņa glābties LP. VI, 13;

2) sich retten, sich behelfen:
lai glābjas, kas var. glābies, pādīte, ar linu ziedu BW. 1823. [Zu glabât und glêbt (s. dies); entweder mit altem ā, oder aber mit dem neuen ā (statt uo), das man in zâle u. a. findet, s. Le. Gr. 60.]

Avots: ME I, 623

glāze

glãze,

2): alus g. BW. 21332 var. vīna g. 382. ūdens glazīte 2850.

Avots: EH I, 392

gļēmot

gļē̦muôt, gļè̦mât 2 Schwanb.,

1) langsam, ohne Appetit essen:
kuo nu gļē̦muo kâ pussprādzis? Naud. tu jau gļē̦muo kâ veca guovs, von einem, der lange und langsam isst Setzen, Adsel, Bers. A. XIII, 251; Etn. I, 137; III, 177;

2) saumselig sein, mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
A. XIII, 251; Etn. IV, 147: kuo tu te gļē̦muo? strādā jel ašāki! Spr. Refl. - tiês, oberflächlich arbeiten; gļē̦muojuoties, pavirši nuosteidzuot, darbs re̦ti kad būs svētīgs Vīt. 56.

Avots: ME I, 632

glets

gle̦ts, gļe̦ts,

1) schleimig
U.;

2) unausgebacken, halbgar, schliefig:
gļe̦ta maize;

3) plump, schlaff, verweichlicht:
puisim gļe̦ti nagi Grünh. nuo izskata viņa ir ļuoti gļe̦ta - tur nav ne˙kādas dzīvības Apsk. I, 609. gļetajai sabiedrībai Vēr. I, 1068;

4) schlaff, lose, nicht fest anliegend:
neturi virvi tik gļeti! N. - Sess. n. U. šie kamzuoļi tev ļuoti gļe̦ti stāv (zu breit gemacht) Grünh. mati gļe̦ti nuokārās Alm. [glet - vielleicht durch Kontamination von glit - und glez - resp. glem -.]

Avots: ME I, 625

glieme

glieme Ruj. n. U., die Schnecke, Muschel: gliemju miesa pastāvīgi apklāta gļuomām D. [Zu gliemas.]

Avots: ME I, 628

gliemezis

gliẽmezis [Trik., Segew.] (li. gliemežys "mussel - fish" Lalys), gliẽmêzis [zum Suffix vgl. li. gl`ẽmėžius "слизь"] PS., [Nigr., Serbigal, C., N. - Peb., Arasch, Jürg., Dunika, glìemezis 2 Kl., Kreuzb.],

1) die Schnecke, Muschel, das Schaltier;

2) die Muschelschale:
sēdēja sevī ierāvies kâ gliemene savā gliemezī MWM. VIII, 308. In Sessw. u. Ermes soll gliẽmesis Schleim, gliemêzis dagegen die Schnecke bezeichnen. [Zu gliemene u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 303 und Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 628, 629

glotas

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632

gludgalvis

gludgalˆvis: nei staigāja gludgalvīte, nei te̦kāja kurpītēs Janš. Pag. pausm. 45.

Avots: EH I, 394

gludgalvis

gludgalˆvis, f. - ve, auch gludgalˆviņa, der (die) Glattköpfige, ein beliebtes Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, gludgalvīte BW. 2686; 22101,1 cielaviņa, gludgalviņa 4686; auch Beiwort des Hechtes 2716; Beiwort der Mühle BW. 28781.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 22010, 1
Mühle = maltuve

Avots: ME I, 629

glumiķis

glumiķis,

1) der Schleimige, Glatte:
divi vīri kliņķi tur; viens sauc: glumiķi, nāc ārā (Rätsel);

2) ein Schleimtier, die Molluske
Konv. 2 244.

Avots: ME I, 630

glumināt

[gluminât Fest., = gludināt: vītuolam glumas lapas, kas tās glumas glumināja? BW. 29163, 4. Refl. - tiês, oberflächlich, nachlässig arbeiten Fest.]

Avots: ME I, 630

glumis

‡ glumis, = glumiķis 1 (?): glumi, glumi, nāc ārā! pieci vīri tevi gaida Rätsel aus Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 394

glums

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glumā de̦sa
gluma zâle = glumā zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630

gluži

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630

gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

goļa

guõļa [Bl., Pl., Līn.],

1) Nest, Lager Kurl., Oppek. n. U.;

2) ein langer Brutkasten mit Abteilungen, in die man Gänse, n. U. auch anderes Fasel zum Brüten setzt
Kand., Nigr., [Dond.], Biel.: zuosu guoļa;

3) die Muschel, Schneckenhaus;
gliemeža guõļa, = gl. vāks Nigr.;

4) die Raufe;
kaste, kur ieliek guovīm ē̦damuo Dond.;

5) die Hecke
V. - Zu li. guõlis "Lagerstätte", [le. gult (s. dies)].

Avots: ME I, 691, 692

gosniņa

gùosniņa, verächtlich guosnele, Demin. von gùovs, die junge Kuh: ja saimnieks pirmais jaudājis klēpi nuolikt, tad guovīm būs bullīši, ja saimniece pirmā, tad guosniņas Etn. II, 120.

Avots: ME I, 692

govs

gùovs, -s, Demin. guotiņa, gùosniņa, guostiņa, guovīte BW. 16484, guoliņa, guoča, verächlich guosnele, guošņele Wain., guotele, die Kuh: tre̦kna, liesa, pinīga, slaucama guovs, fette, magere, milchreiche, milchende Kuh; pirmpiena guovs, eine zum ersten Male milchende Kuh. guovis īd, ņīd, kad grib ēst, brüllen leise; govis mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. guovs apgājusies, hat gerindert; guovs atne̦susies, hat gekalbt; g. izme̦tusies, hat abortiert. pati guovs pienu deva, pati izspēra. guovs ve̦lnu nuospē̦rusi RKr. VI, 231. kad guovij astes vairs nav, tad tā tik zin, kam tā derējusi. guovīm piens raguos iet, sagt man von Kühen, die fett, aber milcharm sind. kâ guovi ieslauc, tâ piens te̦k. - Zu ai. gāuh., av. gāuš "Rind", arm. kov "Kuh", gr. βοῦς (dor. βῶς) "Rind", air. bō, as. kō "Kuh", r. говядо "Rindvieh" u. a.; [vgl. J. Schmidt KZ. XXV., 17 ff., XXVI, 9 f. und Neutra 65, Walde Wrtb. 2 94 f. unter bōs, Ipsen in Stand u. Aufg. d. Sprachw. 226, sowie Brückner AfslPh. XXXIX, 7.]

Avots: ME I, 692, 693

grābāt

grãbât [PS., Nigr. u. a.], -āju, [klr. грáбати "harken" ], n. Biel. I, 386 auch grabât, -āju, freqn. von grâbt, wiederholt greifen, fassen, grabbeln, harken : eita, ruokas, jūs pa˙priekšu, jūs pa˙priekšu grābājat BW. 11047. Refl. -tiês,

1) um sich greifen, greifend, tastend suchen :
viņš sāka grābāties vis+apkārt A. XII, 808. kad ar ruokām pa kulēm grābājas, plīst atnagi Etn. II, 79. ve̦ciem pakšus grābāties BW. 19630. ilgi viņš grābājās ap durvīm Latv. viņš grābājas pa kabatām pēc sē̦rkuociņiem Purap. viņš grābājas pa stāvajām trepēm uz augšu A. XII, 92 ;

2) sich durch Lügen aus einer Verlegenheit helfen, nichtige Gründe vorbringen
Mag. XIII, 3, 56.

Avots: ME I, 642

graut

gŗaût 2 [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

grauzt

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I 4 , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

grāvēties

grāvêtiês, gŗāvêtiês,-ẽjuos, freqn. von gŗauties, poltern, lärmen Grünh., Naud. : gar durvīm grāvējušies sveši cilvē̦ki Balt. V. kas pa namu grāvējās BW. 2723. sāka atkal pa pili grāvēties LP. VI, 988. viņa kliedz, raud draud, lūdz, grāvējas it visādi Deglavs Lielā Lavīze 78.

Avots: ME I, 644, 645

grāvis

grãvis: lauka grāvja maliņā BW. 9307. te̦kuošā grāvītī 8346, 2.

Avots: EH I, 401

gravots

‡ gravuôts "?": gravuotās tīrumu un mežu švītras Ezeriņš Leijerk. I. 164.

Avots: EH I, 400

gražot

I gražuôt,

1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;

2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;

2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;

3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [

4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).

Avots: ME I, 642

grazoties

I grazuôtiês, [spazieren fahren Ruj.] : vastlāvī jāgrazuojas Etn. II, 34.

Avots: ME I, 641

grēdiena

grēdiena, ein Ort, wo sich Holzhaufen befinden Vīt. 6.

Avots: ME I, 652

gredzens

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646

greizgalvis

grèizgalˆvis,

1) Wendehals
(vgl. griezgalva, gruozgalvis) U., RKr. VIII, 88 ;

2) Epitheton des Hopfens :
apenīt, greizgalvīti! BW. 19537.

Avots: ME I, 647

greizs

grèizs, schief : vai greizaju cilvēciņ! BW. 19082. greizas ruokas, greizas kājas 21158. daudz purvā greizu bē̦rzu, man daudz greizu bāleliņu 10775. greizie rati, grosser Bär (Sternbild) ; greizais kakls Konv. 1539 ; greizi uzskati, verkehrte Ansichten. vīram palikusi pa˙visam greiza dūša, dem Mann ist schlecht zu Mute geworden Etn. III, 175. greizi lūkuoties, raudzīties, skatīties, schielen. tu viņu lūkuoji od. uzlūkuoji ar greizu aci od. greizi, du sahst ihn schel, neidisch an. man jau nuršāvās od. nuogāja greizi LP. V, 191 ; IV, 84. tas iet greizi un nepareizi, das geht schlecht und unrichtig L., St., U. kuoks nuoaudzis greizi, wenn die Holzfaser gewunden (gedreht), niuht gerade in ihm steigt. [Wohl nebst graizīt II und griezi wurzelverwandt mit slav. grěхъ "Sünde"; vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 10.]

Kļūdu labojums:
19082 = 9082;
greizu bāleliņu = greizu (=neīstu) bāleliņu;
Konv. 1539 = Konv. 2 1539

Avots: ME I, 647, 648

greznums

gre̦znums,

1) die Schönheit, Pracht :
audzi - maguonītes gre̦znumiņu ;

2) das Schöne, Herrliche, Kleinod, Schmuck, die Kostbarkeit :
vīrs apbrīnuoja visus gre̦znumus LP. VII, 509. tās man sala gre̦znumā: kājas sala kurpītēs, ruokas - ze̦lta gre̦dze̦nuos BW. 18838.]

Avots: ME I, 651

grežot

grežuôt,

1) "sirdīties, tītīties kâ mazi bē̦rni Adsel n. A. XIII, 329 ;

2) ärgerlich, verdriesslich, eigensinnig sein
U. Refl. -tiês, [

1) lärmen (von Kindern)
Misshof n. U. ;]

2) kapriziös sein ;

3) sich stolz gebärden,
["gre̦zni iztaisīties" U.] : ve̦cs puisītis grežuojās tā˙pat līdza jaunajam BW. 13108 ; 13100. puisītis biju, ne vīriņš, nu vēl sāku grežuoties (Var. : le̦puoties). māsiņa pret tautām grežuojās 12047. [grežuoties 3 nebst gražuot II doch wohl nach Fick BB. V, 172 zu gre̦zns I; in den übrigen Bedeutungen wohl zu gre̦zuot.]

Kļūdu labojums:
12047 = 12407

Avots: ME I, 651, 652

gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

gricēns

gricē̦ns "gre̦dze̦nā savīta rīkste, kuŗu uzmauc sē̦tas mietiem virsgalā, lai saturē̦tu kuopā" Druw.

Avots: ME I, 654

grievalgs

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660

griezene

griezene,

1) das Band, in das die Femerstange des Schlittens gesteckt wird
Lös. n. Etn. III, 177;

2) [in Üxkül griezenis], eine lange Stange, mit deren Hilfe ein an dieselbe befestigter kleiner Schlitten auf dem Eise in die Runde dreht wird:
griezenes ir grieztavas, ar kuŗām vizina ragutiņas riņķī (unb.); [

3) griezenes sakta (nach M. Siliņ zwischen Goldingen und Windau) " griezeniski savīta sakta"]. Zu grìezt.

Kļūdu labojums:
2. nozīmei jāskan (die Bed.2 muss lauten): griezenes, eine Vorrichtung, mit der man einen kleinen Schlitten an einer langen Stange auf dem Eise in die Runde dreht

Avots: ME I, 660

griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

grieztava

I grieztava,

1) etw., womit man etw. dreht, die Kurbel:
tecelei ir grieztava, ar kuŗu tuo grìež Nötk. n. A. XIII, 329. grieztava ir griežamais rīks pie virvju vīšanas Saussen n. Etn. III, 117;

2) = griezene 2;

3) der Weberbaum,
riestava Adsel n. A. XIII, 329;

4) ausgebreitete Melde (atriplex patulum)
RKr. II, 67.

Avots: ME I, 663

grieztin

II grìeztin, zur Verstärkung von grìezt, drehen, wenden, kehren: man pierīte nuosvīduse, man var kre̦klu grieztin (Var.: griezin) griezt BW.

Avots: ME I, 663

grīkste

grīkste, mit eingeschobenem k lokal für grīste, etw. Zusammengedrehtes, ein Bündel, ein Strauss, ein Strohwisch Naud. : puķes grīkstēs savītas Apsk.

Avots: ME I, 656

grīst

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. 2 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658

grīvs

‡ grĩvs AP., Ramkau, = grĩvis: labākuo sienu izlasa zirgiem; grīvu un dze̦lzzâli atšķir guovīm AP.

Avots: EH I, 407

grīzeklis

grĩzeklis [Wandsen, grĩze̦kls Nigr., Līn.],

1) ein [hölzener
Edwahlen] Riegel: grīzeklis ir kluoķis, kuo aizgriež, lai durvis nevar attaisīt Nigr. Hasenp., Wain. durvīs grīzeklis vaļā palicis LP.;

2) (unb.) ein Strick von Stroh, Neu od. Baumzweigen (?);

3) = griezene 2: bē̦rns savās grīzekļa ragutiņās sē̦dē̦dams Astr. 17; [

4) ein Drehholz
Bielenstein Holzb. 568 f.]. zu griezt.

Avots: ME I, 658

grīzte

grìzte: auch Nötk., (mit ì 2 ) Linden in Kurl., (mit î 2 ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î 2 ) Seyershof; valgs trijām grîztēm 2 "?" Grob.; grìztu grìztēm 2 saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

grozgalvis

gruozgalˆvis,

1) der Wendehals;

2) ein Eigensinniger:
kuo tu nāci gruozgalvīte, pie tā mana bāleliņa? BW. 21234;

3) beliebtes Epitheton des Hopfens und des Rosses:
apenītis, gruozgalvītis (der den Kopf hin und her dreht), kuokā kāpj uolu dēt BW. 765. kumeliņ, gruozgalvīti! 14000, 3.

Kļūdu labojums:
14000, 3 = 14000, 13 var.
jāizmet (zu streichen) 2. nozīme (die Bed. 2).

Avots: ME I, 671

groži

grùoži,

1): auch AP., (mit uô 2 ) Salisb., sing. grùožs AP., (mit uô 2 ) Orellen, Demin. acc. s. gruožīti BW. 30049, 5: vīts ... gruožiņš BW. 34060.

Avots: EH I, 414

grūtgalvis

grũtgalvis, einer, der schwer begreift, der Unbegabte Ar. In der Bed. von grūtdienis: micīte mana, grūtgalvīte, ik dieniņas mazgājama BW. 24784, 1 var.

Avots: ME I, 669

grūtspārne

grũtspā`rne, die Schwerflosse Neik. n. U.; ein beliebtes Beiwort der rauduvīte: rauduvīte, grūtspārnīte, sajauc dūņu e̦ze̦rā BW. 7542, 1; 23850.

Kļūdu labojums:
Schwerflosse = Schwerflügelige

Avots: ME I, 670

gruzdēt

gruzdêt (li. gruzdė´ti), -u, -ẽju, auch grust, prs. grùzdu oder grùstu C., prt. gruzdu Dr., Ruj. (li. grū,zdu, gruzdaũ, grùsti), intr. schwelen, glimmen: vairāk gruzda nekâ dega sveķu ce̦lmi līdumā BW. 12986. Miķeļa vakarā ugunī jāsame̦t ve̦cas vīzes, lai gruzd. Fig.: nemiers, gruzdams audzis, ar liesmu pilsē̦tu sāk rīt. galvā smadzenes gruzd arvien vairāk JK. IV, 151. ienaids sirdī gruzdēja Neik. [Vgl. Persson Beitr. 129.]

Avots: ME I, 666

gūbāt

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

gudre

gudre,

1) die Kluge, Vernünftige:
kas tuo varēja nuo mūsu Sofijas, nuo mūsu gudres, sagaidīt Lautb.;

2) die Vernunft
RKr. XVI, 224; in dieser Bedeutung auch der Plural: tas viss bij darīts ar gudrēm Vīt. 2. (ar) gudrēm gādā, ka... A. XI, 617.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) RKr. XVI, 224.

Avots: ME I, 674

gudrība

gudrĩba [li. gudrỹbė],

1) die Klugheit:
ve̦ca gudrība labāka nekâ jauna. gudrība labāka par zē̦ltu. tev tik daudz gudrības kâ vistas kājai gaļas, d. h. du bist unklug;

2) Berechnung, Spekulation, Raison:
katram sava gudrība;

3) die List:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. tagad dievs pamācījis lāci uz gudrību LP. II, 7. vīrs izgājis uz gudrību III, 21.

Avots: ME I, 675

ģūģeris

ģūģeris "?": citām meitām cē̦li vīri, man bij tāds ģūģerītis AP.

Avots: EH I, 428

gūksnīties

‡ gūksnītiês "?": ap dze̦rtuves pakšiem gūksnījās sadzērušies vīri it kâ šuo mīļuo labuo ē̦ku stutē̦dami T. Balss 1922, № 146 (Korresp. aus Fehteln); "= kùksnîtiês 2 ; ungeachtet aller Schwäche vorwärts streben" (mit ù 2 ) PV. (prs. -nuôs).

Avots: EH I, 422

guldāms

gùldãms, Part. Praes. von gùldît, schlafen legen: guldāms brandvīns, siers, guldāma maize, der Branntwein, Käse, das Brot, der resp. das für das Betten der Braut ausgeteilt wird: man arī guldāmā brandvīna od. guldāmās maizes BW. 25088, Ltd. 515. gruozs ar guldāmām grānām BW. III, 1, 30; guldāmā se̦ga Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 676

guldināt

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

gulenisks

gulenisks, liegend, Horizontal: suta katls nestāv guleniski, bet stāvu A. XI, 146; guleniska svītra, ein horizontaler Strich.

Avots: ME I, 677

guļvieta

guļvieta, guļuvieta, Schlafstätte: guļuvieta = vīšķis gružainu, puiekļainu siena saslauku Vēr. I, 1033.

Avots: ME I, 680

gumdināt

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât 2 Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681

gumzīt

gùmzît,

1): auch (mit um̂ 2 ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ 2 ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ 2 ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis 2 pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ 2 ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ 2 ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ 2 ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 419

gurds

gur̃ds [Arrasch, gùrds 2 Lis., Bers.], müde, matt: kauli gurdi A. XV, 360. nuoplīsušas vīzes gurdās kājās auni XI, 421. es kļuvis ve̦cs un nespēcīgs un gurds R. A. uz parka celiņiem vēl gurdas lapas bira MWM. VIII, 82. Zu gurt.

Avots: ME I, 683

gusska

‡ guska NB. "ein zusammengewundenes (savīts) Handtuch".

Avots: EH I, 421

gūzma

gũzma ["etwas, was man im Halbdunkel nicht deutlich sieht" N. -Peb.: nu līda pa durvīm iekšā milzum liela gūzma plašā zilā mētelī Kaudz. M. Atmiņas I, 70.] tik smagi gūzma slīd Plūd. LR. IV, Vgl. auch guzma 1.

Avots: ME I, 687

gvelža

gvelža,

1) leeres Gerede:
es jau ne˙kad nerunāju kaut kādas gvelžas vai tukšības Vīt.; [

2) = gvelzis Warkh., Bers., Bauske].

Avots: ME I, 694

īdēt

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834

idra

idra, [idrs Saussen n. BB. XIV, 147], das faule Mark eines Baumes Oppek. n. U.; ein im Kern verwittwerter Baum Aps., Mar., Biel. H. I, 190: ve̦cais vītuols vēl ne˙kad nav jutis nāvi savās idrās Duomas IV, 116. [idru egle, eine im Kern morsche Tanne Bielenstein Holzb. 222. Wohl zu gr. οἶδος "Geschwulst", arm. aitnum "schwelle", an. eitill "Drüse, Knorren am Baum" u. a., s. Bezzenberger BB. XXVII, 172. Boisacq. Dict. 688 f., Berneken Wrtb. I, 271.]

Avots: ME I, 701, 702

ieaijināt

ìeaĩjinât, einschläfern, in den Schlaf wiegen: tuo debesīs skaistules ieaijinās ar burvīgām aizsaules dziesmām.

Avots: ME II, 1

ieart

ìear̂t,

1): (fig.) gailis man bija abus piešus iearis virsgalvī Jauns. B. gr. 3 II, 191; ‡

3) = ìestràdât C., Smilten: zeme tik cieta, ka nevar ie. (dass man den Pflug gar nicht hineinbekommen kann) Oknist. es iearšu tuo zemi AP. te, liekna malā ..., brangi var ie. Janš. Dzimtene III 2 , 352.

Avots: EH I, 502

ieaust

ìeaûst, ‡

2) beim Weben hineingelangen
(?): nu jau trešā riņķī ieaudu Ramkau. Refl. -tiês: aude̦klā ieaužas (entsteht versehentlich beim Weben) greids Erlaa. ieaudusies nepareiza svītra Jürg. u. a.

Avots: EH I, 502

iebavietis

ìebavietis, [ein Häusler Druw., Heidenfeld]: kukuļa neizcepa iebaviešu bērniņiem BW. 26089 var. iebavieša meitiņām 19623. [kad zvirbulis ieiet strazda būrī, tad viņš ir iebavietis Vītiņi]. Vgl. iebūvietis.

Avots: ME II, 3

iebest

iebest,

1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡

2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡

3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡

4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.

Avots: EH I, 503

iebilst

ìebilˆst, ‡

3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,

1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ 2 ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl 2 ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;

2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;

3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;

4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.

Avots: EH I, 503, 504

ieblādēt

ìeblādêt: vīrs... ieblādēja sievai Pas. XI, 352.

Avots: EH I, 504

iebrīvēties

‡ ìebrĩvêtiês,

1) (andere zur Seite schiebend) sich in einem Gedränge Platz machen
AP., Stom., Vīpe: iebrīvējusies ... ubagu barā Janš. Tie, kas uz ūdens 12. ie. ("iekārtuoties") mazajā istabinā Mahlup;

2) sich Freiheiten herausnehmen
Schwitten: viņš pie mums tâ iebrīvējies, ka mums pašiem vairs nav ne˙kāda dzīve.

Avots: EH I, 505

iebrukt

ìebrukt,

1) glttschend herein -, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;

2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;

3) herein -, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.

Avots: ME II, 5

iebujietis

‡ iebujietis Mahlup, Vīpe, Welonen = iebūvielis: ir pulks tādu mazsaimnieku, kuo nuosauc par ... iebujiešiem ... Janš. Nīca 21. deldē savu mûžu kâ ie. Dzimtene IV, 195.

Avots: EH I, 505

iecelt

ìecelˆt,

1) hinein -, hereinheben:
pūlējusies iecelt viņus saulītē A. XXI, 695;

2) einführen in ein Amt, ernennen, anstellen:
kungs ieceļ muļķīti par savu vagari LP. IV, 77. brāli iecēla lielu vīru kārtā LP. IV, 103. meitas brāli iecēla lielā guodā Etn. II, 175;

3) errichten, stiften
U. [?] Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinheben;

2) aufkommen, in Gebrauch kommen:
auta vietā vē̦lāk iecēlās aube RKr. XVI, 182;

3) gelangen zu:
kur tu tādā zirgā iecēlies? Kav.

Avots: ME II, 5, 6

iečūkstēt

‡ ìečūkstêt Salis, = iečukstêt: meita... klusām iečūkst ausī .. . vīram Pas. IV, 510 (aus Domopol).

Avots: EH I, 507

iedaba

‡ iedaba,

1) die Art und Weise, die Natur, der Charakter; "Gepflogenheiten"
Sessw.: Māriņa ... vīzīga iedabā Veselis Tīr. ļaudis. viņā izpaudās ... darba cilvē̦ka un dabas bē̦rna ie.: ilgi bē̦dāties... viņai nebija nedz laika, nedz gribas Janš. Bandavā II, 173. viņai ir tāda ie. bučuoties tik ar dusmīgiem cilvē̦kiem Mežv. ļ. Il, 99; "eine schlechte Charaktereigenschaft" Ludsen, N.-Peb., Selsau, Sessw.: viņam tāda ie., ka viņš vienmē̦r lamājas;

2) = nuõdaba 2: iet savā iedabā Schwanb.

Avots: EH I, 507

iedancināt

‡ ìedañcinât, tanzend hineingeraten lassen: ie. gravī Sonnaxt.

Avots: EH I, 508

iedaudzīt

ìedaũdzît,

1) zertrümmern, zerschlagen:
tuo satrieciet kâ ielīkušu sienu un iedauzītu mūri Psalm 62, 4. būtu kādam pakausi iedauzījis A. XX, 867;

[2) durch Schläge nückisch machen:
viņš zirgu tâ iedauzījis, ka ne˙maz neiet Mag. XIV, 1, 162.]. Refl. - tiês,

1) einen Schlag bekommen, sich zerschlagen:
ābuoļus ņe̦mat zemē, ka neiedauzās Vīt. 30;

2) sich herumtreibend (irgendwo) herein -, hineingeraten:
kad tikai nav upē iedauzījušies Jauns.

Avots: ME II, 8

iedenderēt

‡ ìedeñderêt Ermes, Gramsden, Peb., Salis, Schibbenhof, (mit èn 2 ) Fest., Heidenfeld, Lis., Lös., Mar., Sehwanb., Selsau, Sessw:; hineintaumeln Domopol, Dricēni, Druw.; Golg., Jāsmuiža, Kārsava, Kreuzb., Līvāni, Nötk., Renzen, Rugāji: dzē̦rājs (bē̦rns) iedenderēja grāvī (istabā), Ramkau. klibais iedenderēja sē̦tā Jāsmuiža.

Avots: EH I, 508

iedēsts

iedē̦sts,

1): nuovītis ie. Manz. Post. III, 124; 4): auch sonstige junge Pflanzen zum Auspflanzen (kollektiv):
iedē̦stu paši sẽja; tirgū ie. dārgs Sonnaxt.

Avots: EH I, 508

iedoms

ieduoms, = ieduoma: bezprātīgs ieduoms Konv. 2 2224. nuo tā ieduoma vien tik drūmi vīram palicis ap sirdi LP. VII, 1134.

Avots: ME II, 12

iedot

ìeduôt, ‡

3) = ìepḕrt 2: es paņemšu stibu un tev ieduošu Salis; ‡

4) hervorrufen, , auslösen:
tādai sievai ... Līzes niekuošanās ... smieklus vien ieduod, nevis bailes Ciema spīg. 290. Refl. -tiês,

1): man luopi labi iedevēs, ne˙viens nebeidzēs AP. baltas aitas neiduodas, viņas ir glē̦vākas Siuxt (ähnlich: Pas. IX, 501); ‡

2) "šad un tad kuo ieduot" Frauenb.: vakarā ieduomuos: (sc.: cāļiem) baltas maizes; ‡

3) unversehens gegeben werden:
man tā ruoka devīga, tāpēc iedevās par daudz Laud.; ‡

4) ie. laulībā, sich verheiraten
Ar.

Avots: EH I, 511

iedrenēt

‡ ìedrenêt, eine Furche, Rinne ziehen, einkerben Renzen: ie. zemē ar nūju grāvītī Warkh. kad akmen[i]s plêš, tad akmenī iedrenē, iekaļ tādu reni AP. šindeļam viena mala tiek iedre̦nē̦ta ebenda.

Avots: EH I, 509, 510

iedurt

ìedur̃t, tr., und intr., ein -, herein -, hineinstechen: iedūra kaudzei mietu BW. 34502. šis samīs tev galvu un tu iedursi viņu papēdī Glück I Mos. 3, 15. sivē̦ni kviec kâ iedurti Poruk II, 43. sirdī viņai iedūra tik tas, ka vīrs nav vēl atnācis R. Sk. II, 136. Refl. - tiês, einstechen (intr.), stechend eindringen: meitai iedūrusies skabarga pirkstā Purap. Kkt. 107. asmina gals iedūrās sienā LP. IV, 27. vēsts iedūrās kâ nazis sirdī Neik. 4. iedurties prātā, in den Sinn kommen: nu man iedūrās viena dziesma prātā N. - Schwanb.

Avots: ME II, 11

iedzīt

ìedzīt,

1) eintreiben:
iedzīt zemē mietu Antrop. II, 91. iedze̦nam cirvim kātu, puišam gudru paduomiņu BW. 13001, 2. tu mani, tādu vīru, iedzīsi neguodā LP. IV, 80. sev kuo iedzīt, sich etwas verschaffen, einen Gewinn haben U.;

[2) (das Vieh) auf die Weide zu treiben anfangen:
pavasari jāiedze̦n luopi, kad "ūdensvīrs" valda Erlaa].

Avots: ME II, 14

iedzīve

ìedzîve,

1) Wirtschaft, Lebenseinrichtung, Inventar: nāc līdz manā iedzīvē LP. V, 236. kas ve̦cu iedzīvi apnicis Etn. II, 45. [viņam jau nu pašam sava iedzīve Wolm.] viņu iedzīvīte gāja brangi uz priekšu Janš. saimnieka iedzīve ar māju LP. VII, 788. visa iedzīve bijuse ierīkuota LP. VI, 770. atstāja savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. [Das Demin. iedzīvīte in Laud. öfters von dürftigen Verhälnissen gebraucht;

2) der Wohnort:
uz iedzīvi jāiet Stenden.]

Avots: ME II, 14

iegraudāt

ìegraudât: auch Bērzgale, (mit àu 2 ) Oknist, Pilda; zertrümmernd (zerbrechend) einstürzen (tr.), (hin)einstossen: ie. kūtij griestus Baltinow, Dricēni, Kārsava, Ludsen, Višķi, Vīpe. ie. le̦du, zem kura vairs nav ūdens Līvāni. ie. span[n]i aka Makašēni, Pilda, Sakstagals; "= ìebir̃dinât 2" Izvalta, Jāsmuiža: ie. kam kuo acī; "einen Schlag versetzen" Jāsmuiža: tâ kam ie., ka ... Zvirgzdine; "gierig und viel essend zu sich nehmen" (identisch mit ìegrauduôt I?) Dricēni.

Avots: EH I, 514

iegriba

iegriba, das Verlangen: Sprw. vīrieša iegriba kâ salmi pārde̦g, sievieša - kâ sieksta gruzd.

Avots: ME II, 18

iegūt

ìegũt, bekommen, erreichen, erwerben: naudas summas, kuŗas zemnieki ieguva A. XI, 474. ieguva mantu un slavu Nigr. [iegūn jaunas atziņas Latgalietis 1922, IV, 2 1 .] iegūt sirdi Austr. kal. v. J. 1893. stādu uošus, uozuoliņus rijas taka maliņā, lai vējiņš neieguva, lai salmiņus neputina BW. 28788. Refl. - tiês, für sich erreichen, erwerben, bekommen: zemnieki ieguvās pastāvību Pūrs III, 52. drīzi mantu ieguvuos, pie atraitņa aiziedama BW. 22175. Subst. ieguvums, das Erreichte: kultūras ieguvums MWM. X, 627.

Avots: ME II, 21

iekalt

ìekal˜t,

1) einschmieden:
misiņā iekaltās brilles A. XX, 11. iekaļ vīreli baļķī LP. IV, 16. [krustan iekalts, ans Kreuz geschlagen Kat. v. J. 1585];

2) einpauken:
iekalt vienreizvienu A. XX, 371;

[3) = iekalinât 2 C. Refl. - tiês,

1) sich einschmieden:
pats iekalies važās;

2) hämmernd hineingelangen:
iekalies klintī Arrasch].

Avots: ME II, 24

iekarsēt

ìekar̂sêt, erhitzen, in Hitze bringen: viņu ar bre̦ndvīnu labi iekarsējuši, sie haben ihn gut mit Branntwein eingeheizt U. Refl. - tiês, sich ereifern: abas pretenieku puses ar˙vien juo vairāk iekarsējas BW. III, 1, 45.

Avots: ME II, 25

iekārst

[ìekā`rst, trockend (Wolle) hineintun: iek. vilnu kārstuvī C.]

Avots: ME II, 27

iekārt

ìekãrt, Refl. -tiês, ‡

2) hineinreichen
(intr.): tur viens pļavas līcis iekāries Heidenfeld; ‡

3) sich verlieben:
e̦suot iekārusēs tevī Janš. Līgava I, 479.

Avots: EH I, 519

iekāsēt

‡ I iekãsêt, hineinhusten Dunika: ie. šķīvī. ie. citam acīs, einem ins Gesicht husten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "husten").

Avots: EH I, 519

ieķerpt

ìeķerpt "?": (vīstuokli), viegli ieķe̦rptu laikrakstā A. v. J. 1896, S. 893.

Avots: ME II, 34

ieklesēt

‡ II ìeklesêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: čigāns ieklesēja vīram pa galvu ar džendželi.

Avots: EH I, 520

ieklūgāt

ìeklūgât,

1) ["ungewandt, halb glitschend und laut hereinkommen"
Bers., Tirsen]: liela, gaŗa vīra māte ieklūgāja istabā;

[2) "ievilkt spainim klūgu" Siuxt; "klūgām sasiet" Wessen;

3) "in starken Schlucken (etwas Dickflüssiges) hastig und ungewandt hinunterschlingen"
Bers.; "iedzert": iesim uz kruogu ieklūgāt Stuhrhof:

4) ieklũgât gruozu Arrasch, Ronneb. u. a. "salikt gruozam ribas pīšanai";

5) "mehrfach mit einer
klūga oder auch mit einem Knüttel schlagen (indem man es mit einem Ebereschenknüttel tut, vertreibt man böse Geister)" Mar.].

Avots: ME II, 28

iekramstīt

ìekramstît,

1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm 2 ) Mar.; (mit am̂ 2 ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡

2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡

3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡

4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡

5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.

Avots: EH I, 521

iekrist

ìekrist,

1): hinein-, hereinfliegen (von Auerhähnen)
Stenden: viens gailis jau iekrita pudurā;

2) ‡

d) man iekrita sāpe galvā, ich bekam Kopfweh
Strasden; ‡

5) "gefallen"
AP.: viņa ir visādi vīzīga meita; man viņa vare̦n iekrīt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìekrist 3: vaigi sāk ie. acis iekritušās Jürg. u. a.;

2) ie. tēva (mātes) sejā, dem Vater (der Mutter) ähnlich sein
Ar.

Avots: EH I, 522

iekšām

ìekšām, Adverb, = iekšā, mit Verben der Bewegung verbunden: lika kaŗavīrus iekšām tiem I Mak. 9, 51. Dafür jetzt iekšā.

Avots: ME II, 31

iekurēt

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

iekurs

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

ielaist

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

ieļaut

[ìeļaũt,

1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;

2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. - tiês,

1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;

2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;

3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]

Avots: ME II, 42

ielecināt

ìelecinât, tr.,

1) herein -, hineinspringen machen:
puika grāvī. cūka izlē̦kusi nuo aizgalda; jāielecina viņa atkal iekšā;

2) iel. bē̦rnus, Kinder ans Dämmeln gewöhnen:
bē̦rns ielecināts allaž grib lecinājams L., Wend.;

3) iel. suņus Hunde zur Jagd ansprengen
L.

Avots: ME II, 37

ieleksēt

‡ ìeleksêt, eilig (oder "nevīžīgi") essend zu sich nehmen Lubn., Saikava: ie. putru.

Avots: EH I, 526

ielēpāt

‡ ìelē̦pât Jasmuiža, Makašēni, Viļāni, plump (langsam, die Füsse schleppendl hereinkommen, hineingehen: vecis ar lielajām vīzēm ielē̦pāja ustabā; herein-, hineinkriechen (von Läusen, Wanzen gesagt) Rugāji.

Avots: EH I, 527

ielest

‡ ìelest "ieaust ar skaliņiem" Rutzau n. Fil. mat. 125: pie ple̦ca ielesa . . . rakstu svītru.

Avots: EH I, 527

ielikt

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38

ielingāt

‡ ìelingât,

1) = ìelinguôt 1 Kegeln, Lubn., Prl., Saikava, Schwitten, Vīpe, Wessen, (mit iñ ) Schibbenhof, (mit -at ) Stenden: Juris Miku pašu ielingāja (ūdenī) Juris Brasa 91. ie. akmeni ūdenī. es gribēju putnam ie. ar akmeni Mahlup;

2) = ìelinguôt 2 Adl., Druw., Golg., Jürg., Lemb., Lis., Mar., NB., N.-Schwanb., Peb., Ramkau, (mit -ât ) Kolup; "hineinfahren" Golg.; eilig hineingehen Selsau, Sessw.; hineinlaufen (mit in` ) Smilt.; = ìecil˜puôt 2 Jürg.

Avots: EH I, 527

ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ieļorkstēties

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

ieļukt

‡ ìeļukt, sich einbiegen, einfallen: ce̦purei. dibe̦ns ieļucis AP. cūkai ausis ieļukušas Lennew. uz duobuota galda uzklāts lakats ieļukst galda duobē Wessen. ielukuši vaigi Kreuzb.; hineingleiten: kāja ieļuka grāvī N.-Peb.

Avots: EH I, 528

iemaktēt

‡ ìemaktêt, mit Gewalt hineinstopfen, -stecken Frauenb.: tikkuo varēja ve̦zumu ie. pa šķūņa durvīm iekšā.

Avots: EH I, 528

iemauties

ìemautiês, aufbrüllen, ein Gebrüll ausstossen: daža nuo guovīm iešņācas, daža ieīdējās, daža iemāvās.

Avots: ME II, 43

iemelot

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. - tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44

iemīlēt

ìemĩlêt, ìemĩļuôt,

1) tr., liebgewinnen:
tē̦va dē̦lu, zeltenīti, zemi, vietu. cilvē̦ks tuomē̦r var iemīlēt šuo zemi A. XX, 885. [viņš bre̦ndvīnu iemīlējis U., er hat am Branntweintrinken Geschmack gefunden. ] Part. iemīlē̦ts, iemīļuots, beliebt: ielīļuota barība;

2) intr., gefallen:
tie man labi iemīlēja BW. 9338. Refl. - tiês, sich verlieben - oft mit d. Lok.: puisis bijis iemīlējies līdz nagu galam LP. V, 30.

Avots: ME II, 46

iemīlināt

ìemĩlinât, fakt., lieben machen, Liebe in jem. erwecken: cilvē̦ks, kuŗu grib iemīlināt Etn. II, 20. nuozvērējušās mani iemīlināt sevī V. Eglītis Zilā cietumā 100.

Avots: ME II, 46

iemirt

‡ ìemir̃t,

1) mit dem Sterben den Anfang machen:
šuogad mūsu pagastā iemiruši vīrieši (d. h. im neuen Jahr ist als erster ein Mann gestorben) Golg.;

2) sich in etw. vertiefen:
tu visu laiku ... gramatā vien biji iemiris Janš. Dzimtene III2, 101. kad viņam kas kņubināms..., tad viņš darbā kâ iemiris Mežv, ļ. II, 195.

Avots: EH I, 530

iemurīt

ìemurît, tr., mit Mühe hineinwälzen, hineinstecken: vīru ratuos; kāju zābakā Seib.

Avots: ME II, 47

ienākt

ìenãkt, intr.,

1) hereinkommen:
tikmē̦r gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Kaudz. M.;

2) einholen, erlagen:
es viņu nevaru ienākt (gew. panākt). tik lielu naudu, kur tuo būs ienākt Neik. [gan zirga vajadzē̦tu, bet nevar ienākt U., kann es nicht erlagen];

3) einfallen, auf etw. kommen:
tas man ne˙maz neienāca prātā. viņam ienāca labs paduoms prātā LP. VII, 1172. valuoda ienāca par Lienu Kaudz. M. tâ vēl tagad ve̦cie ļaudis uomīgi pakrata galvu, kad ienāk runa par ve̦cuo pilskungu Degl.;

4) einkommen:
negrib tuo ņemt, kas par velti ienāk LP. III, 45;

5) reif werden
[zu Bed. vgl˙let. dagājušu (eine reife) uogu rāvu Mag. XIV, 2 187 und li. nókti und prieĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370]: baudīt ienākušus augļus SDP. VIII, 64. Refl. - tiês,

1) reif werden:
uogas jau labi ienākušas;

2) erreichen, bekommen:
latvieši vēl bija tik tāļu pārtikuši, ka varēja ze̦lta lietas ienākties PS. ienākties tādu vietu, nuo kurienes... nebūtu jāstaigā Ģurģuos Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 47, 48

ieņemt

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

ienicināt

[ìenicinât, zu verachten anfangen: viņa ienicinājusi savu vīra māti Nigr.]

Avots: ME II, 48

iepūst

ìepùst, tr.,

1) einblasen, einhauchen:
dievs iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2, 7;

2) anfangen zu blasen:
kāds vējš iepūš trešā dienā pēc gada ce̦turkšņa, tāds pūtīs līdz jaunam ce̦turksnim Etn. II, 95;

3) anfachen, anmachen:
kad man tika, es iepūtu nuo smildziņas uguntiņu. Fig.: tauta iepūtusi viņuos savu sirds kvē̦lu Aps.,

4) einblasen, einflüstern:
ja tu viņam par šituo lietu vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Blaum. Refl. - tiês,

1) anfangen zu blasen, wehen:
vējš diktāki iepūšas Janš.;

2) sich aufblasen, sich wichtig tun:
gan tā liela iepūtās, ar māmiņu rādamās BW. 18858;

[3) (vom Wasser) sich ansammeln (in der Staueng):
nu varēs malt: ūdens jau ir iepūties Sessw.].

Avots: ME II, 54

ierakt

ìerakt, tr.,

1) eingraben:
stabu zemē. atskrējis un pie veča kâ ierakts palicis JK. V, 27;

2) anfangen zu graben:
ierakta aka jāizruok;

3) hineinwühlen:
viņš kaut kur sìenā savas drēbes ieracis. Refl. - tiês, sich hineingraben, sich hineinwühlen, sich vergraben, versenken: puisis ieruokas sìenā LP. VII, 568. viņš pastāvīgi ieracies savās grāmatās.

Avots: ME II, 55

ieraudāt

ìeraûdât, tr., weinend hineinfliessen lassen: vīram acīs asaras LP. I, 82. Refl. - tiês, aufschluchzen: bē̦rns ieraudājās.

Avots: ME II, 56

ieraudzēt

ìeraûdzêt, tr., einsäuern, Hefe einrühren: maza drusciņa rauga ieraudzē ve̦se̦lu abru maizes mīklas. tu savu gudrību vari ieraudzēt! Vīt.

Avots: ME II, 56

ieripināt

ìeripinât, tr.,

1) ins Rollen bringen:
vīrs ieripina ripu un puoš pakaļ, kur ripa ripuo LP. V, 320;

2) herein -, hineinrollen:
dzē̦rājs savu naudu ieripina kruodznieka kabatā.

Avots: ME II, 58

ierotāt

I [ìeruotât,

1) zu essen verschaffen, einsammeln:
kalpuone guovīm jau šuo tuo ir ieruotājusi Nigr.;

2) fressend zu sich nehmen:
guovis būs jau pa druskai ieruotājušas Nigr.]

Avots: ME II, 60

iesākums

ìesâkums, der Anfang: iesākumā dievs radīja debesi un zemi I Mos. 1, 1. iesākumā ne̦s ūdeni ar sietu, pēc ne ar spanni nevīžuo atnest. nuo iesākuma gala, von Anbeginn: tāda viņa tiesību apruobežuošana nuo iesākuma gala Ādamam bij grūti ne̦sama Aps. vienā iesākumā od. ar vienu iesākumu, unaufhörlich, immerfort: gailis dziedāja vienā iesākumā N. - Bartau. kas šāda stāda sē̦klas ar vienu iesākumu apē̦d LP. VII, 672.

Avots: ME II, 62

iesirst

ìesir̂st, - stu, - du, auch refl. - tiês, zornig, böse werden: upīte iesirdusi čaluo MWM. VIII, 289. vīrs neiesirdās JR. VII, 73.

Avots: ME II, 63

ieskaldīt

ìeskalˆdît, hineinspalten: durvīs krustu ieskaldīja Lautb. Ind. un Arija 76.

Avots: ME II, 64

ieskats

ìeskats ,* die Ansicht, Meinung: tautas, guoda vīra ieskati.

Avots: ME II, 65

ieslēpt

ìeslèpt, tr., wohin verstecken: viņa ieslēpa ģīmi starp viņas ceļiem Apsk. Refl. - tiês, sich wohin verstecken, sich verschliessen: viņš nav ne˙maz tik sevī ieslēpies Stari III, 123.

Avots: ME II, 67

iespējīgs

iespẽjîgs ,* viel vermögend, einflussreich: iespējīgi vīri MWM. VI, 748.

Avots: ME II, 69

iespļaut

ìespļaũt, [ìespļaũdît], einspeien: laivinieks iespļāva ruokās A. XX, 50. vīrs dievmaizi iespļāvis drāniņā LP. VII, 146. [iespļaudīt saujā.]

Avots: ME II, 70

iespraukties

ìesprauktiês, sich hineindrängen, eindringen: viņš visur iespraucas Stari II, 117. viņas me̦lnās acis gribēja tās dvēselē iespraukties A. XVII, 387. lai ne˙viens neduomā starpā iespraukties Vīt. 45.

Avots: ME II, 70, 71

iesprauslāties

ìespraũslâties, auch iespraušļāties, einen prustenden Laut von sich geben: zirgs iesprauslājās. vīrs iesprauslājās Zeif. III, 3, 42.

Avots: ME II, 71

iestāt

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

iestiepiens

ìestìepiêns, die Spannung, der Zug; ar vienu iestiepienu od. vienā iestiepienā, in einem Zuge, unverwandt: skriet vienā iestiepienā. viņš gribēja pabraukt gaŗām vienā iestiepienā Kaudz. M. le̦dus gabali vienā iestiepienā steidzas gaŗām A. XII, 92. ar vienu pašu iestiepienu skatīties viņā A. XII, 814. izdzēra vienā iestiepienā šņabi Vīt. pūš vienā iestiepienā Vīt. 33. [zirgam bija tik viens iestiepiens, kad ve̦zums bij nuo dangas laukā Fest.]

Avots: ME II, 73

iestīvēt

ìestĩvêt, tr., mit Mühe herein -, hineinschleppen: viņš iestīvēja pa durvīm kādu pusmūža sievieti.

Avots: ME II, 73

iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ietilpt

ìetilpt, intr., eingehen, Raum haben: kurvī četri cilvē̦ki neietilpa LP. VI, 538. durvīs ragi neietilpa BW. 32416, 4.

Avots: ME II, 82

ieva

iẽva, Demin. auch ievīte BW. 18481, 2 var., der Faulbaum (prunus padus): [dzīrās ieva ar ābeli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773.] Zu li. ievà (acc. iẽvą) dass., [serb. [ì`va "Weide", ahd. īwa "Erle" u. a. (gemeinsam ist diesen Bäumen die rote Farbe des Kernholzes) vgl. Trautmann Wrtb. 68, Berneker Wrtb. I, 438, Liden IF. XVIII, 502, Bezzenberger BB. XXIII, 314, Jokl Ling. - kult. Unters. 198 f., Brückner AfsPh. XXXIX, 6.]

Avots: ME II, 85

ievalkains

ievalkaîns, schieffaserig, uneben (vom Holz), [bei Wid. ievalkuojs, splittrig]: ievalkainuo, cīpslainuo ielē̦- stuo pagali Vīt. 53. [kuoks ir ievalkains, ja šķiedru grupas līkumuoti izvijušās cita caur citu; kamē̦r vienā vietā ēvele ņe̦m gludi, uotrā tā "ieve̦lk" un atstāj spurgulas.]

Avots: ME II, 86

ievecēties

ìevecêtiês, [ìeve̦cuôtiês Wid.], selten ìevecêt, ein gewisses Alter erreichen: kad vīns ievecējas, tad var tuo ar līksmību dzert Sir. 9, 10. ievecējis tē̦va dē̦ls BW. 13041.

Avots: ME II, 87

ievērt

ìevērt, tr.,

1) einfädeln:
ievērt diegu adatā od. ievērt adatu;

2) einklemmen:
viņš ievēris pirkstu durvīs. Refl. - tiês,

1) von sich selbst einfädeln:
adata pati neievērsies;

[2) "sich einflechten"(wie Unkraut oder ansteckende Krankheiten)"
L.]

Avots: ME II, 88

ievilstīt

ìevilˆstît (freqn.) und ìevilˆt, herein -, hineinlocken: dzied purviski, dzied āriski, mūs[u] māsiņu ievildams Ltd. 2285. [viņš mani ievīlis savā kambarī U., er hat mich trügerisch in seine Kammer gelockt. viņš mani ievīlis savuos nedarbuos U., er hat mich trügerisch zum Teilnehmer seiner schlechten Handlungen gemacht. Refl. - tiês U., sich einschleichen: tur ir kādi cilvē̦ki ievīlušies Glück Jud. 1, 4.]

Avots: ME II, 89

ievirst

ìevirst BW. 31878, ìevirstiês,

1) sich einschleichen, Eingang finden, sich verbreiten:
[laukā nezāles drīz ievir̂st 2 (prt. ievirta) Nigr. od. ievirsušas Kreuzb., Drosth.] bezdievība un sle̦pkavība ir ievirtušās še Rol. tāds aplams ieskats varējis ievirsties un līdz šim uzturēties A. XII, 82;

2) "?": es māsiņa ievirtuse [bin ähnlich geworden?]
iekš dzērēja bāleliņa BW. 19938;

[3) werden zu:
tās meitas jau ievirtušas sievās Nigr.]

Avots: ME II, 89

iezīmēt

ìezìmêt, ìezìmuôt,

1) bezeichnen, kennzeichnen:
bijuši neaiztiekami, iezīmē̦ti akmeņi Etn. IV, 63. [vīru... dieva skaidri iezīmuotuo Glück Apost. 2, 22.] tu labi iezīmē̦ts MWM. VIII, 806. gadu virkne bija gan iezīmējusi viņas sejā dažu grumbu Saul. II, 30. lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi (Zeichnen) Konv. 2 1893;

2) erkennen:
acu dēļ iezīmuoju arī viņu pašu starp visiem cilvē̦kiem Zalkt.

Avots: ME II, 92

iezmauga

iezmauga "die Schnürung": izlīdzinātas tiek visas iezmaugas Vīt. 70.

Avots: ME II, 92

ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

ikgadējs

ikgadẽjs, alljährlich: ikgadēja vīriešu mirstība pamazinājās A. XII, 76.

Avots: ME I, 704

indeve

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė´ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708

ir

II ir, [ir̂ Kl.] (li. yrà), ist, sind, die III Pers. Sing. u. Plur.;

1) als Kopula wird ir ausgelassen, wenn kein Missverständnis zu befürchten ist: akmens smags. Statt des negierten ir (neir) wird nav gebraucht: viņš nav laimīgs, er ist nicht glücklich.
Der Debitiv heisst jābūt statt jāir; letzteres kommt jedoch in der Schriftsprache zuweilen vor: jums jāir (= jābūt) muodrīgiem;

2) es gibt, ist, existiert;
in dieser Bedeutung kann ir nie weggelassen werden: ir dievs, kas par visiem valda. tur ir gan kuo redzēt;

3) ir wird gern wiederholt in der Sätzen, wie:
vīrs tuomē̦r gulējis, kas ir, ir. der Mann habe dennoch geschlafen, dem sei, wie ihm wolle LP. VI, 254. puisis lē̦tāki nede̦r kâ uz vienu ķēniņa muižu, kas ir, ir IV, 108. kas tad ir, lai ir VII, 976. Zuweilen wird dem positiven Satz ein negativer angeschlossen: meita nevarējuse saprast, kas ir, kas nav LP. IV, 74. [S. Le. Gr. 551 und 556.]

Avots: ME I, 708

irbulis

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. 2 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709

irt

II ir̃t (li. ìrti) [Ruj., Salis, Gr. -Essern, Trik., PS., N. -Peb., Arrasch, Wolm.], Kand., ir̂t C., [Jürg., ir̂t 2 Dond.], ir̃stu, iru, intr., inch., sich auf-, lostrennen, sich brökeln: vīle irst. viss, kuo viņš ņēma ruokās, ir a un plīsa Blaum. zeme ira uz visām pusēm Vēr. I, 828. saimniekam dzīve ar˙vienu vairāk iruse LP. VI, 192. viss svē̦tums gaisis un iris Vēr. II, 208. [Zu èrst, s. dies). zuobus irt L., die Zähne weisen.]

Avots: ME I, 710, 711

īsmenis

īsmenis, eine Pfütze: pie pašām durvīm liels īsmenis (nachdem es geregnet hat) Ramkau.

Avots: ME I, 837

īveles

īveles, = vīveles, Fiebel, Fiefel, eine Pferdekrankheit U. īveļu zâle, vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 838

īvināt

īvinât, für vīvinât, summen BW. 29105, 2; [ĩvinât "rufen, schreien" Arrasch]; ērzelis īvina [wiehert nach?] ķēvi Karls.

Avots: ME I, 839

iz

III iz, aus, mit dem Gen.: saimnieks nav nācis iz istabas ārā Wolm. ceļas irbe iz (Var.: nuo) e̦ze̦ra, es iz (Var.: nuo) ļaužu valuodām BW. 8654, 1 (Ermes). iz vietiņas ārā celties, vom Bett aufstehen Smilt. viņam jānīkst iz māju (gen. pl.) ārā Smilt. izzudusi iz cisiņu līgaviņa BW. p. 1143, 4 (Lös.). iz (gew. nuo) prātiņa neizgāja tā puisīša mīļi vārdi 9954 (Neu-Ottenhof). šķiramies nu māsiņas, iz jaukām valuodām (Var.: iz jaukuo valuodiņu) 17603, 3, 4 (Lös.). tas izvīla mūs māsiņu iz (Var.: nuo) lieliem bāliņiem 600, 2 (Lennewarden). [kalt iz le̦dus zuobentiņu 28259 var.] iz "aus" kommt nur ein einem Teil des mittleren Dialekts vor, s. die Ortsangaben bei den Beispielen. In der Schriftsprache wird neuerdings dank dem Einflusse des deutschen aus und den russ. изъ iz sehr oft statt nuo gebraucht. Zu li. ìš [od. (dial.) ìž], apr. is, slav. iz, [s. Le. Gr. 505].

Avots: ME I, 712

izārdīt

izā`rdît [li. išardýti], tr.,

1) trennen:
vīli, drēbes gabala;

2) auseinanderbreiten:
sienu, mē̦slus, re̦lnus. spaiļu izārdīšana pierkrīt sievietēm Etn. III, 103. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu Etn. III, 90;

3) auseinander nehmen, niederreissen:
krē̦slu, gultu. tâ˙pat bij jāduod veltes pie tīši izārdītiem tiltiem BW. III, 1, 62;

4) zerstören:
likt neizārdāmus pamatus Pūrs II, 195. viņš čūskas darbus izārdīs G. L.;

5) geläufig, gewandt sprechen, gut singen:
vai dziedāju, vai runāju, kâ ārdīt izārdīju BW. 411. Refl. -tiês, zur Genüge wüten, toben, sich austoben, sich unabhängig gebärden: kad mežsargi pa pagastu bij izārdījušies... JU.

Avots: ME I, 714

izaudzēt

izaûdzêt, izaudzinât, fakt. zu izaugt, wachsen lassen, aufziehen, auferziehen: kuokus, puķes, luopus, cilvē̦kus: [lutini vien! labu jau izaudzēsi Fest.] ja izaudzinuot čūskas acī zirni... LP. VI, 2. es tevi lielu izaudzēju BW. 9397. tuo viņš gribēju izaudzināt par ļuoti stipru vīru LP. VII, 787. Fig., erzeugen, hervorbringen: raksti, kuŗus izaudzinājusi mūsu šejenes sadzīve Kaudz. Subst. izaûdzẽjums, das Erzogene, die Erziehung: tā ir tā atmaksa par kuopumu, izaudzējumu Kaudz. M.

Avots: ME I, 713

izausināt

II izausinât,

1) "?": čagana (karaša) un balta, tik˙pat kâ viens auseklītis izausināta Tirs.; [

2) (mit -àu-) "mischend und mit einem Löffel schöpfend und wieder zurückgiessend (eine kochende Flüssigkeit) kühlen"
Schujen, Serben, Wenden (hier mit -aũ-), C.;

3) streng, hart mit jem. verfahren"(?):
"es tevi izausināšu", teica vīrs, būdams uz sievu dusmīgs Golg.].

Avots: ME I, 713

izava

izava, ein alter, abgetragener Bastschuh, alte, abgetragene Fussbekleidung: Sprw. ja neklausi tē̦va, mātes, tad klausi ve̦cas izavas! Tr. II, 1258. biksītes paliks slapjas un netīras kâ izavas Vīt. 12.

Avots: ME I, 713, 714

izbālēt

izbãlêt, -ẽju, izbãlt Biel. I, 441, total bleich werden, verbleichen: izbālēja (Var.: nuo-, sabālēja) tautu meita BW. 14484. atnāk pate izbāluse BW. p. 1113. viņš skatās savā izbālējušā ce̦purē Vēr. II, 1235. Fig., herunterkommen, unbedeutend werden: lai izbālušai vācu dzejai iedve̦stu dzīvību Vēr. II, 18.

Kļūdu labojums:
1113 = 1143

Avots: ME I, 715

izbīties

izbîtiês, erschrecken, in Furcht geraten: bikla mana līgaviņa, nuo aitiņas izbijās BW. 27075. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevis izbīšuos BW. 33639, 8.

Avots: ME I, 717

izblunkšķināt

‡ izblun̂kšķinât Saikava, mit einem Stock ins Wasser schlagend und damit plätschernden Lärm verursachend durchstöbern: izblunkšķini visas paceres, ka ne˙viena nepaliek neizblunkšķināta! Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss ins Wasser schlagen, dass es plätschernd aufspritzt Saikava: izblunkšķinājuos labu laiku, bet kakažā ne˙kā nuo zivīm.

Avots: EH I, 435

izbradāt

izbradât, tr., aus-, abtreten: labību puiši ar vīzēm izbradāja BW. 12557. Sprw.: krievs, leitis tava tē̦va pakšus izbradās, wird zufolge deines leichtsinnigen Lebens in dein Haus als Herr einziehen. Refl. -tiês, nach Herzenslust waten: nu bē̦rni labi izbradājušies pa dubļiem.

Kļūdu labojums:
abtreten: labību... 12557 = abtreten; schmutzig treten: (paladziņus)... 12559

Avots: ME I, 718

izbružāt

izbružât, tr., ausreiben: Inga sev acis izbružāja MWM. VIII, 489. plakstiņi kâmīksti izbružātas lupatas A. U. zirgs kaklu izbružā un izstaipa Vīt. 86.

Avots: ME I, 719

izčāpot

izčāpât, izčāpuôt, heraus -, hinauskriechen, langsam hinausgehen, herauskommen: viņš izčāpāja lē̦ni pa durvīm Purap.

Avots: ME I, 723

izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izčukāt

izčukât, durchstochern, durchwühlen: i tad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri iz- čuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME I, 723

izčurināt

izčurinât, ausfliessen lassen: izčurināt taukus Vīt. 55.

Avots: ME I, 724

izdabāt

izdabât, auch izdabuôt, jem. zu Gefallen tun, es jem. recht machen, befriedigen: nevar dievs, nevar ve̦lns līgaviņai izdabāt BW. 27198. nevarēju vīra mātei izdabāt BW. 23345. Mit dem Acc. ungew.: māmiņu izdabuoju BW. 23544. lai es varu izdabāt treju kungu valuodiņu 1922. gudri mani māte māca, kaut varējis izdabāt (wenn ich den Rat nur richtig ausführen könnte): necērt cirvi akmenī, nesvied meitu ūdenī! 30144, 2. Refl. - tiês, aus der Art schlagen, ausarten: tas dē̦ls ir izdabājies.

Avots: ME I, 724

izdaudzīt

izdaũzît (li. išdaužýti), tr.,

1) ausschlagen:
luogus

2) ausklopfen:
drēbes, ce̦puri Kaudz. M. putekļus nuo grīdse̦gas A. XIII, 619. viņš pastalas izdauzīja ar akmeni uz akmeņa daudz˙maz pēc kājas Baltp. nagliņas viņš izdauza taisnas A. XX, 76;

[3) durchprügeln.
] Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust schlagen, klopfen, sich satt klopfen:
izdauzījāmies tur ap āra durvīm A. XI, 110;

2) sich austollen:
bē̦rni, diezgan e̦sat izdauzījušies; nu tik gulēt;

3) sich lange umhertreiben:
viņš pa visu pasauli izdauzījies.

Avots: ME I, 726

izdegt

izdegt, ‡

2) ermüden
(intr.), pìekust Seyershof: pirksti ar adatām izde̦g; paliek tâ kâ bez dzīvības; ‡

3) ausbrennen
(intr.) lassen Gr.-Buschh.: i. uogles. Refl. -tiês AP., = izkurêtiês 1: krāsns ir jau labi izde̦gusies.

Avots: EH I, 441

izdeibas

izdeibas, für izdevības Lippaiken, Hochzeitsschmaus Ltd. 4130.

Avots: ME I, 726

izdēvēt

izdẽvêt, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang nennen, für etwas ausgeben:
meitene izdēvējās jau mani par vīramāti Janš. Precību viesulis 43.

Avots: EH I, 442

izdievredzēt

izdievredzêt, zaubern, hexen: vajaguot tāda vīra, kas varuot izdievredzēt Dok. A., Bers.

Avots: ME I, 728

izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdracīties

izdracîtiês, zur Genüge austoben: augu dienu bez mitēšanās izdracījies Vīt. 50.

Avots: ME I, 728

izdrāzt

izdrãzt (li. išdróžti),

1) tr., ausschneiden:
iesmu;

2) intr., hinauseilen:
viņš izdrāza pa durvīm MWM. X, 815. So auch relf. - tiês: viena izdrāzās caur luožu krustu A. XX, 292.

Avots: ME I, 729

izdrupt

izdrupt, auch izdrupêt, intr., ausbröckeln: zuobi sāk pamazām izdrupt. zemei vajaga duot izdrupēt Vīt.

Avots: ME I, 729

izdunduroties

izduñduruôtiês, sich satt brummen: gan dundurs izdunduruojās gar durvīm MWM. VI, 814.

Avots: ME I, 729

izdzert

izdzer̂t (li. išgérti), tr.,

1) austrinken:
baluoži pelcī dzēra, abi dzēra, neizdzēra BW. 9473. karuoguos... sapulcējās ve̦cie izdzert malciņu BW. III, 1, 5. kuŗu kruogu es izdzēru? Oft mit dem Zusatz sauss, tukšs: izdzēra aku sausu, tukšu;

2) trinkend zu Ende feiern:
izdzērām abiem radiem kāzas Blied.;

3) trinkend verlieren, vertrinken:
izdzeŗ (Var.: nuo -, pa -, sadzer) savu sīku naudu BW. 26925. alu dzēru, brandavīnu, bet prātiņu neizdzēru 1958, 1; mit dem Zusatz nuo galvas: izdzert prātu nuo galvas Pantenius. vakar māte kruogā dzēra, izdzeŗ mani kruodzniekam BW. 13685; 10679. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust trinken, trinkend sich gütlich tun, schlemmen:
šie nāk, izē̦das, izdzeŗas un beigās parāda ikuci MWM. VIII, 585. e̦smu izdzēries diezgan, tagad pietiek LP. III, 45;

2) sehr viel, aber ohne Erfolg trinken:
gan šis izdzēries šādas zāles, gan tādas, bet ne˙kā Etn. III, 31.

Avots: ME I, 731, 732

izdziedēt

izdziêdêt, izdziêdinât, tr., ausheilen, wiederherstellen: vīrs izdziedē meitu LP. VII, 219. tuo varuot izdziedināt VII, 1256. Refl. - tiês, vollständig genesen, wiederhergestellt werden: šinī avuotā senāk akli, tilzi, kruopli dziedinājušies un arī izdziedinājušies LP. V, 414.

Avots: ME I, 734

izdzisināt

izdzisinât: auch (i. putru) Schwanb., Sessw., (i. misu; istabu) Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich abkühlen Jürg.: sasvīdis nedrīkst vējā i.

Avots: EH I, 445

izdzīt

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izēdas

izê̦das (li. ìšėdos), Überbleibsel von Viehfutter (zirgu izē̦das LP.), namentlich vom Schweinefrass: izmet nuo siles izē̦das! Adsel; nach Überreste von der Nahrung der Mäuse und Würmer: apcirknī vaira tik peļu izē̦das Mar. n. RKr. XV, 116. [graudiem kuoduols izē̦sts, un izē̦das palikušas Fest.] (ābuoli) bez tārpu izē̦dām Vīt. 30. utu izē̦da, Läusefrass, ein arges Schimpfwort.

Avots: ME I, 734

izēdināt

izêdinât,

1) oft satt füttern:
viesus;

2) verfütern:
barība, kuŗa tanī dienā izēdināma Konv. 2 2057;

3) ausbeizen:
šīs vietas izēdina ar skābi 1127. Refl. - tiês, satt füttern: cik reižu vēl (tevi) neizēdinājuos, kad laukus apstaigādams iegriezies pie mana vīra Seibolt.

Avots: ME I, 734, 735

izgādāt

izgãdât, tr.,

1) ausdenken, ersinnen
St., einen Gedanken zu Ende führen: gādāt vien izgādāju (Var.: izduomāju), kâ dzīvuošu bez māmiņas BW. 3982;

2) erwirken, verschaffen:
beidzuot izgādājis latvju tautai brīvību Jan. ķēniņš gribēja visiem uguni izgādāt Etn. II, 175. pabalstu izg. Ar. Refl. - tiês, eifrig Sorge tragen, sich absorgen: ve̦cāki izrūpējas, izgādājas, bet bē̦rni palaidņi.

Avots: ME I, 737

izgaidīties

izgadîtiês,

1) hervorkommen, erscheinen, herstammen:
citā reizē ielaidusi pīli upē; tā izgadījusies upē LP. VI, 204. te izgadījusies nuo kalna jaunava VII, 1074. tē̦vs sakalis abus dē̦lus ar vienu un izgadījies milzis VI, 403. kur tu tāds izgadījies? Kand.;

2) geschehen, gelingen, sich treffen:
mums izgadījies iegūt pie galda ļuoti izdevīgas vietas MWM. X, 306. kâ nu izgadās A. XX, 413,

Avots: ME I, 735

izgarot

izgaruôt,

1) intr., ausdünsten:
par izgaruošanu nuosaucam garaiņu rašanuos nuo mitriem ķermeņiem. ūdens izgaruodams atņe̦m apkārtnei siltumu Strautzel;

2) = izgarēties: pirts nebijuse izgaruojusi labi LP. VI, 830;

3) verschwinden, verfliegen (wie der Dunst):
raganai burvības spē̦ks izgaruojis LP. VII, 658;

4) tr., ausdunsten, aushauchen, verbreiten:
viņas gaišie mati izgaruoja siltu arōmatu Vēr. II, 159. Subst. izgaruõjums, die Ausdünstung: cilvē̦ku izgaruojumi.

Avots: ME I, 736

izgāzt

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. 2 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izģērbt

izģḕrbt, tr.,

1) auskleiden:
svārkus; bē̦rnu pliku;

2) einkleiden, kleiden, schmücken, ausstaffieren:
le̦pni izģē̦rbta meitene A. XXI, 699. ielas mudzēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587;

[3) schmücken:
atruod viņš tuo (sc. namu) ar sluotām mē̦ztu un izģē̦rbtu Glück Luk. 11, 25.] Refl. - tiês,

1) sich auskleiden, entkleiden:
sieva izģērbjas plika BW. 239. neizģērbies viņš iemetās gultā Vēr. II, 148.

2) sich aufstaffieren:
gre̦zni, le̦pni viņi bija izģē̦bušies;

3) sich vermummen, sich maskieren:
dažādi izģērbties Etn. I, 102. vīrieši gāja izģē̦rbušies par zīdiem, sievietes par čigānietēm A.

Kļūdu labojums:
aufstafierren = ausstaffieren
BW. 239 = LP. VII, 239

Avots: ME I, 743

izģinst

izģinst, izgint, intr., abnehmen, verarmen Elv., verschmachen Glück, abmagern, verkommen: tavs brālis izģinst III Mos. 25, 25. nuo bada būs tev izģinst V Mos. 32, 24. bezdievīguo acis izģindīs (izīgs) Hiob 11, 20. mani kauli ir izģinduši Psalm 31, 11. negribam... par tē̦liem izģinst Asp. kalsni izģinduši tē̦li Asp. muokās izģinst MWM. VI, 337. tam iekšā neizģinda, kuo daba ielika Sudr. E. izģindis, = nuoliesējis, vājš: nuo slimuma gluži izģindis, tâ ka vairs ne pazīt nevar Blist. n. Etn. I, 137. - izģina ļuoti Richt. 6, 6. izģinis kâ dievkociņš od. kâ nātna lupata od. kâ guovs pļécka, von einem sehr Mageren Naud.

Avots: ME I, 743

izglābt

izglâbt (li. išglóbti), tr., erretten: mēs tevi izglābām LP. IV, 138. Refl. - tiês, sich retten: vīrs izglābies LP. VI, 24.

Avots: ME I, 738

izgodāt

izgùodât, izguodêt, izguodît Aps., tr.,

1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];

2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;

3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];

4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;

5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;

6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].

Avots: ME I, 742

izgrabināt

izgrabinât, tr.,

1) auscharren, herausnehmen:
viņš izgrabinājis kaļķīti LP. VII, 451. viņš izgrabinājis pēdējās biezpiena drusks Vēr. II, 525. [izgrabināt visu apcirkni Arrasch;

2) = izdrebināt: izgrabināt kaulus Dunika.] Refl. - tiês,

1) vergebens, zur Genüge krabbeln:
aiz aizbultē̦tām durvīm kāds izgrabinājās Druva II, 454;

[2) zur Genüge Unsinn schwatzen:
nu gan izgrabinājās, cik vien patika Dodn.].

Avots: ME I, 738, 739

izgramstīt

izgram̃stît, tr., ausstöbern, ausscharren: zirgu siles. Refl. - tiês, gehörig stöben, durchsuchen: gājusi pie visām guovīm, izgramstījusies, izlūkuojusies LP. VII, 551.

Avots: ME I, 739

izgrasīties

izgrasîtiês, sein Wesen treiben, scherzen, toben: puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115.

Avots: ME I, 739

izgremt

‡ izgremt "ar gremšanu iznīcināt" Sonnaxt: lāci vede stal[l]ī, lai izgremj netīrumus ("= ļaunumu, burvības"). Refl. -tiês Līvāni, = ‡ izgrem̃ztiês.

Avots: EH I, 449

izgurt

izgur̃t,

1) recht matt, müde, flau werden:
visis kauli man izguruši. [es visu dienu e̦smu tāds izguris, ne ce̦pts, ne vārīts Dond.] gaiss slimības pietvīcis un izguris Druva I, 201. strādā kâ izguris Ahs.;

2) "nuo sasaluma izlaisties, čāgans kļūt" : pavasarī sniegs izguris; ceļš izguris Plm.

Avots: ME I, 742

izgūt

izgũt, tr.,

1) herausbekommen, gewinnen:
[ūdens bez straumes malku nevar izgūt U., das Wasser kann wegen fehlenden Stromes das Holz nicht weiter treiben.] lai varē̦tu pārtiku izgūt nul dabas ne visai davīgā klēpja Sirmais;

2) abquälen, ausbeuten, exploitieren:
viņš tuo pār˙lieku izgūst Wain.;

2) schnell bewältigen:
zemkuopji nevar reizē izgūt (padarīt) visus vasaras darbus A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742

iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izīgt

izīgt, intr., vergehen, verschmachten: bezdievīguo acis izīgs Hiob 11, 20; 17, 5. acis dūmuos izīgst, die Augen verderben im Rauche; izīgušas acis, schmerzhafte, verletzte Augen U.

Avots: ME I, 743

izjādīt

izjâdît (li. išjódyti), tr.,

1) ausreiten, müde reiten:
izjādīsi kumeliņu BW. 15241;

2) bereiten, durchreiten:
vīra māte... kārklu kārlus izjādīja BW. 23482. slavenais tē̦va dē̦ls trīs pagastus izjādīja 15652. ka varēju nere̦dzē̦ts miglā tautas izjādīt 3487;

3) lange Zeit hindurch reiten:
cik dieniņu izjādīsi, mauku méklē̦dams BW. 35652 var.

Avots: ME I, 745

izjārēties

izjārêtiês, zur genüge herumlasen Vīt. 50.

Avots: ME I, 745

izjozt

izjuôzt (li. išjústi),

1) tr., ab -, entgürten,
gew. atjuozt;

2) intr., hinaus -, herauseilen:
viņš tad izjuoza pa durvīm laukā Blaum. Refl. - tiês, sich ab -, entgürten: prāvs vīrs alu dzēra, izjuozies vēderiņu BW. 20006.

Avots: ME I, 746

izjūdīt

izjũdît C. izjūdinât, tr., auseinanderbringen, prüfen, untersuchen Oberl. n. U.: mācītājs raudzīja izjudīt, kur avīzei šinī lietā laimējies, kur ne Kronw. [izjũdît (= izšķirt) gaiļus, kas plêšas Drsth.]

Avots: ME I, 746

izkaitināt

izkaĩtinât, tr., abärgern: vīru, sievu.

Avots: ME I, 746

izkāris

izkãris Kand., izkãrẽjis, refl. izkãrẽjiês, gierig, ausgehungert: brandvīna izkārējis badakāsis Jan. viņš bij gluži izkārējies pēc launaga Bers. uz putniem viņš (kaķis) ir kâ izkārējies Vīt. 38.

Avots: ME I, 750

izkarot

izkar̀uôt,

1) ausringen, ringend enden:
ķēniņš kaŗu izkaŗuojis LP. VI, 792. cīņa jau sen izkaŗuota Vēr. II, 820;

2) erringend, ringend erweben:
brīvību, uzvaru. tautas izkaŗuo līgavu BW. III, 1, 153;

3) kriegend, irngend verwüsten, vernichten:
māca viņam rādījusēs tukša, gluži kâ izkaŗuota JU.;

4) bezwingen (ungew.):
lai tu grē̦kus izkaŗuo GL. Refl. - tiês,

1) sich erringen, in seinem Vorteil zu Ende ringen:
mums nuole̦mts pašiem izkaŗuoties šuo dārguo ruotu Kronw.;

2) zur Genüge kämpfen:
kuo es savā laikā ar viņiem nee̦smu izkaŗuojies Aps.

Avots: ME I, 748

izkarsis

izkarsis, verpicht: netaisnā ceļā tas vīrs savu mūžu nav piesavinājies naudu, lai cik izkarsis uz viņu krizdams A. XI, 154. ja nu tik dikti izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās LP. VI, 280.

Avots: ME I, 748

izkāst

izkãst [li. iškóšti], tr., durchseihen, filtrieren: pienu. taukas dzīres... nuo ve̦ca, izkāsta vīna Jes 25, 6. izkāsu alutiņu BW. 32761. izkāšamā ietaise, der Filtrierapparat.

Avots: ME I, 750, 751

izkaukt

izkàukt, heulend erlagen, abdringen, erbetteln: viņš bij izkaucis pusstuopu de̦gvīna MWM. VII, 882. izkauca nuo pagasta ve̦cākā mēneša algu uz priekšu Seibolt. Refl. - tiês, zur Genüge heulen: visu dienu viņa izkaukusies Jauns.

Avots: ME I, 749

izkaut

izkaût, tr.,

1) ausrotten, vernichten:
Sprw. cik kannu tu izdzēris, cik vīru tu izkāvis? ienaidnieks izkāvis visus iedzīvuotājus. viņš izkauj visus vēžus upē A. XII, 7. pilns nu kâ izkauta MWM. VI, 766;

2) prügeln, blauen:
man bail, ka manis neizkauj Aps.;

[3) reinigen (von Butten)
Popen n. Bielenstein Holzb. 660.] Refl. - tiês,

1) sich schlagen, prügeln:
ik svētdienas izkavies ar runčiem pagultē BW. 20865;

2) zur Genüge, lange hauen, schlagen:
pieci vienu uti kava; izkavās, apnikās, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878.

Avots: ME I, 749

izklest

izklest [Warkh.], schmalzend, gierig auffressen, aufessen, verschlingen: vīrietis izkleš putru LP. VI, 495; besond. von dem gierig Schlingen der Enten, Gänse und Schweine: ielej pīlēm kaut kādu ķenci, - redzēsi, kâ viņas tuo izklesīs Naud.

Avots: ME I, 752, 753

izkliedēt

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753

izknipāt

izknipât, Schnippchen schlagend überwinden: kad aizgāju tautiņās, vīra am'ti izknipāju BW. 23272.

Avots: ME I, 754

izkopt

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758

izkrāpt

izkrāpt (li. iškrópti), tr., durch Trug erlangen, gewinnen, austrügen: ceļa vīri, viltinieki, izkrāps tavas malējiņas BW. 13646, 1. burvis gribējis trīs suņus izkrāpt LP. VI, 723.

Avots: ME I, 754

izkuļāties

izkuļâtiês, lose werden: ar kuoka puļķīti vien nepieitek, tas ātri izklab un izkuļājas Vīt. 33, [C.]

Avots: ME I, 756

izkuldināt

izkuldinât, tr., durchprügeln: tu mani, ve̦cu vīru, izkuldināji Dok. A.

Avots: ME I, 756

izkulstas

izkul˜stas, Abfall vom geschwungenen Flachs Ahs.: nuo izkulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud.

Avots: ME I, 756

izlabot

izlabuôt, tr., ausbessern, gut machen: grābekļus, kuģus, rīkus, ē̦ku; - savu nuoziegumu Asp. vīriešu darbi - rīku izlabuošana un pagatavošana Etn. III, 104; cilvēces izlabuotājs MWM. VIII, 455.

Avots: ME I, 760

izlaist

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izlasīt

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izlest

izlest (unter izlèst ), ‡

2) "?": rakstu svītra šiem kre̦kliem ir izle̦sta ("ieluocīta") ar baltu pavedienu Fil. mat. 127.

Avots: EH I, 462

izlīdzināt

izlidzinât (li. išlýginti), tr.,

1) ausglätten, ebnen, ausgleichen, versöhnen:
viņa ņēmās spilve̦nus izlīdzināt. izlīdzināts ruobs. Vēr. II, 189. izlīdzināti ienaidnieki. zirgs izstaipa un izlīdzina luocekļus Vīt. 86;

[2) kastrieren:
izlīdzināts āzis Für. I.] Refl. - tiês,

1) gegenseitige Forderungen ausgleichen:
nu laiks mums izlīdzināties;

2) sich versöhnen:
tie grib zieduodami ar tiem (dieviem) izlīdzināties LP. VII, 343. Subst. izlĩdzinâtãjs, der Vermittler G. Allun.

Avots: ME I, 764

izlingot

izliñguôt (unter izliñgât ), ‡

2) schnell (temperamentvoll) sich hinausbegeben:
savicināja ruokas ... un ... izlinguoja pa sienenieka durvīm ar drošku Ciema spīg. 275.

Avots: EH I, 463

izlipināt

izlipinât (li. išlipìnti), auskleben: sludinājumus; avīzes pie sienas.

Avots: ME I, 764

izlūgt

izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,

1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;

2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.

Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu

Avots: ME I, 766

izlūkāt

izlũkât, izlũkuôt, tr., betrachten, ausersehen, ausspähen, auskundschaften: ej pa ceļu, staltais puisi, lai es tevi izlūkāju BW. 9610. kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 8. tie vīri atgriezās nuo izlūkuošanas IV Mos. 13, 26. Refl. - tiês, längere Zeit spähen: gājusi pie visām guovīm, izgramstījusies, izlūkuojusies LP. VII, 551.

Avots: ME I, 766

izmākt

izmâkt (li. išmókti), tr., erlernen, sich aneignen Rutzau: tad visu mākslu var izmākt Kurisch - Haff. Sehr gebräuczlich im VL. das Part. praet. f. g. izmâkusi, erlernt habend, verständig, gewandt, wissend: izmākusi man māsiņa BW. 17608, 5. es izaugu izmākusi 22605. neliecies nemākusi, ne visai izmākusi (Var.: nešķieties nemākuot, nešķieties izmākuot) 17734. izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās, lai nesaka vīra māte: nemācīta vedekliņa 6655. izmākušas ciema meitas vainā mani nemākušu 6652.

Avots: ME I, 769

izmargot

izmar̂guôt, tr., stickend verzieren, schmücken: es šķituos šuogadiņ margu vīt vainaciņu; augsti kļavi, re̦ti uoši, nevar margu izmarguot (Var.: salasīt) BW. 5869. tuorņa galuotnes ar izmarguotuo krustu A. XII, 1. izšuvumiem izmarguots galdauts Egl. te uz sarkanbalta zīdautiņa ar dzīpariņiem izmarguots Asp. izmarguotas drānas visādiem ziediem A. XXI, 529. margiem Rīga izmarguota BW. 31775.

Avots: ME I, 769

izmaulēt

izmaulêt, tr., auswühlen, ausfahren: cūkas ir sienmalas izmaulējušas Druw. Etn. II, 81. nuogājis pāri verstes pa izmaulē̦tuo dubļainuo ceļu Wid. slapjākās vietās izmaulēsim krietnus caurumus Vīt. 20.

Avots: ME I, 769

izmazgāt

izmazgât; ‡

2) waschend verbrauchen:
šās izmazgāja četri puõdi ziepju Pas. IV, 141; ‡

3) waschend aus etwas befreien:
tu mani esi izmazgājis nuo burvības Pas. IV, 300.

Avots: EH I, 465

izmeklēt

izmeklêt, tr.,

1) aussuchen, durchsuchen, untersuchen:
izmeklēju bē̦rzu birzi, kâ ar sluotu izslaucīju BW. 30894, 10. lai dieviņš izmeklē tur līgaviņu 11015. izmeklējuši visas malu malas LP. VII, 459. tiesnesim jāizmeklē, kam taisnība;

[2) erwählen
U.: izmeklēt par tiesas vīru.] Refl. - tiês,

1) für sich aussuchen:
jauna gada naktī visi mājas cilvē̦ki izmeklējas vienādus skalus Etn. II, 5;

2) lange vergeblich suchen:
tas izmeklējas zuobeņa Etn. II, 22. Gew. mit d. Akk.: izmeklējušas visas malu malas Etn. IV, 85 od. pa malu malām, pa pus˙pasauli LP. VII, 678. pa visu pasauli tuo izmeklējies, bet velti VII, 42. sievu izmeklējies ilgi juo ilgi LP. V, 307. viņš gan izmeklējās, bet zirgs kâ pazudis, tâ pazudis JK. III, 75. Subst. izmeklējums, die Untersuchung: bez kādiem tāļākiem izmeklējumiem nuoteikt, ka tas būs Vēr. II, 13.

Kļūdu labojums:
izmeklējušas = izmeklējušies

Avots: ME I, 770

izmest

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,

izmukt

izmukt (li. išmùkti),

1) entschlüpfen, entfliehen:
es izmuktu trijas tautas BW. 13543, 5. tad nāca viens, kas bij izmucis I Mos. 14, 13 Sprw.: izmucis kâ vēzis nuo čaumalas;

2) entfahren, entfallen, herausspringen:
cirvis izmuka nuo kāta. krampis izmuka nuo durvīm Kaudz. M.

Avots: ME I, 773, 774

izpalīgs

izpalĩgs, Hilfe, Rat: beidzuot atrada vis˙maz uz laiku izpalīgu Pūrs III, 4. paraudzīt kādu izpalīgu savai ķibelei Vīt. 46.

Avots: ME I, 778

izpārdot

izpārduôt (išpardúoti), tr., ausverkaufen: preces; izpārduots nams Vēr. II, 511. izpārduot vīnu, ausschenken Elv.

Avots: ME I, 778

izpaust

izpaûst, tr., ausposaunen, aus sprengen, verbreiten, bekannt machen: tie izpauda nelabu slavu IV Mos. 13, 33. izpaudziet tuo līdz zemes galiem Jes. 48, 20. puiši laikam izpauduši šuo vēsti Blaum. šā vīra vārdu nee̦smu izpaudis Kronw. mežuoņi izpauž dejā sava jūtas Antrop. II, 110. Refl. - tiês, sich verbreiten (von einem Gerücht): izpaudās slava, valuodas, vēstis, ziņa. pār lūpām ne vārdiņš neizpaudās MWM. VI, 840. [Bei Glück öfters iz paust in der Bed. von izpausties: šī lieta izpaudīs Esther 1, 17. nuo jums ir... kunga vārds izpaudis I Thess. 1, 8. nepatiesa slava izpauda II Makkab. 5, 5.]

Avots: ME I, 778

izplāt

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782

izpļaut

izpļaũt [li. išpjáuti], tr.,

1) ausmähen:
krūmus, gŗāvmaļus. sūrenes un balandas pavirši izpļautas;

2) nach dem Sinne mähen, nicht schnell genug mähen:
puisis nevar saimniekam pa prātam izpļaut. viņa pļāva tik ātri, ka Eda tai nevarēja pa˙priekšu izpļaut Tirsm.;

3) im Mähen übertreffen:
vīrs ar ve̦lnu iet pļauties; vīrs izpļauj ve̦lnu LP. VII, 1174. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust mähen: šuodien labi izpļāvāmies.

Avots: ME I, 784

izplūksnāt

izplũksnât,

1) tr., auszupfen, ausfasern:
šķiedras, vilnu;

2) intr., sich ausfasern:
sarkanas svītras kâ pavedieni vērpās, sašķetinājās re̦snas, izplūksnāja atkal Latv.

Avots: ME I, 784

izprašināt

izprašinât, izprašinât, tr., ausfragen, ausforschen: izprašinājis sievai (auch sievu), kuŗā vietā vīrs apsēžuoties LP. VII, 178. viņš visu izprašņās Grünh., Nigr. viņi nežēlīgi izprašņāja visus sīkumus Vēr. II, 225. tē̦vs stāvēja klāt, sarunādamies un izprašņādams Vīt. 48.

Avots: ME I, 785

izpukstēt

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786

izpūris

izpũris (Part. prt., = li. išpũręs) [C., Arrasch, Selg., Nigr., Dunika u. a.], aufgelockert, zerzaust, sträubig, struppig: mati izpūruši kâ raganai. vista, kumeļš ar izpūrušu spalvu LP. V, 42. vīrs ar izpūrušu bārzdu, zirgs ar izpūrušām krēpēm.

Avots: ME I, 787

izraisīt

izràisît, tr., etwas Eingebundenes lösen und herausnehmen, losmachen: pēc appļāvībām Lejnieks izraisa līkuo vienruoci JR. IV, 72. izraisa šauruo bantīti nuo matiem Vēr. II, 1408. viņa izraisīja kurpju sasienamuos MWM. IX, 893. [ar lieluo pipelīti (mani) kâ raisīt izraisīja ("?") BW. 35344.] Refl. - tiês, sich lösen, sich abheben: mati cenšas izraisīties nuo zilās bantītes Saul. iz miglas vāliem izraisās kāds milzīgs tē̦ls Asp. degšanas procesā izraisās kurināmā materiālā uzkrātā saules enerģija U. b. 118, 3.

Avots: ME I, 788, 789

izrakstīt

izrakstît, ‡

3) schriftlich darstellen, auseinandersetzen:
(avīzēs) jauki izrakstīts Janš. Dzimtene II2, 193; (mündlich erzählen) šī izrakstījusi šim visu, kâ zadzis Adiamünde, Ermes, Jürg., Seyershof, Trik. Refl: -tiês, ‡

3) zur Genüge schreiben.

Avots: EH I, 476

izraudzīt

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

izrēdēt

I izrēdēt, ausreissen, vernichten Manz.: sakni Sir. 10, 18. bezdievīgi taps nuo zemes izrē̦dēti Spr. Sal. 2, 2.

Avots: ME I, 791

izrētāt

‡ izrē̦tât, "ausnarben" Stender Deutseh-lett. Wrtb., vernarben U. (unter rē̦tāt): vīrs ar izrē̦tātu (mit Narben bedecktem) ģīmi Dunika.

Avots: EH I, 476

izrīkot

izrìkuôt, tr.,

1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;

2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;

3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;

4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. 2 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.

Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie

Avots: ME I, 792

izsarkt

izsar̂kt, intr., (rot werdend) verkommen: šie izskaidruo, ka viņu zemē agri sē̦ti rudzi mē̦dzuot izsarkt B. Vēstn. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10.

Avots: ME I, 795

izšaut

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

izsautēt

izsàutêt, izsàutinât, fakt. zu izsust,

1) ausbähen, ausbrühen:
sēnes. guļ man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. izsautināja sluotu mīkstu LP. VI, 836;

2) durchprügeln:
ganu. Refl. - tiês, sich abbähen, ein Schwitzbad nehmen: labi izperies, izsautējies mīksts kâ lūks R. Sk. II, 141.

Avots: ME I, 796

izšautēt

izšautêt, izšautît, tr., durchprügeln: pašu pirmuo vakariņu vīra māti izšautēju BW. 23285, 2.

Avots: ME I, 810

izsikt

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

izsirt

izsirt Bers., izsiŗuot, tr., durchstreifen (von marodierenden Kriegsleuten, von Abenteurern, od. von Bettlern): edz, kur stalti kaŗa vīri, mani balti bāleliņi; izsiruši (Var.: izsīruši) tautu zemi, atve̦d tautu zeltenīti BW. 18628. atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama; izsīrusi svešu zemi, atve̦d jaunu malējiņu 18624.

Avots: ME I, 797

izsitaļāt

‡ izsitaļât, = izsitinât: pa ziemu guovīm astes kuplas izaug, bet pavasarī krūmuos izrausta un izsitaļā gar kuokiem Siuxt.

Avots: EH I, 479

izskaidrot

izskaĩdruôt, tr., erklären, erläutern, deutlich machen: dažādus jautājumus. tam izskaidruojis, ka... LP. VII, 483. Refl. - tiês, sich er -, aufklären, klar werden, sich erweisen: es netikšu pie izdevības izskaidruoties Vēr. II, 568. visi drīz izskaidruosies. Subst. izskaĩdruõjums, die Erklärung, Erläuterung; izskaĩdruôtãjs, der Erklärer.

Avots: ME I, 797

izskatīgs

izskatîgs: labi i. (vīrietis) Janš. Līgava II, 336.

Avots: EH I, 479

izskatīt

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

izšķelt

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

izšķērdīgs

izšķērdîgs, verschwenderisch: dievs bij brīnum devīgs, gan+drīz izšķērdīgs LP. VII, 1163. tagad pasaule izšķērdīga Vēr. I, 772.

Avots: ME I, 810

izšķirt

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. 1 viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. 1 = Konv. 1 766

Avots: ME I, 811

izslivēt

‡ izslivêt Lubn., Perfeklivform zu slivêt 2: slavīte izsliv.

Avots: EH I, 480

izsludināt

izsludinât, tr., bekannt machen, annoncieren, öffentlich erklären: likumus. izsludinātā dienā daudz jāj uz kalnu LP. IV, 57. Refl. - tiês, zur Genüge annoncieren, bekannt machen: vis˙pirms bija jāizsludinās avīzēs Egl.

Avots: ME I, 800

izspārdīt

izspãrdît [li. išspárdyti ], tr., mit den Füsse stossend, ausschlagend zerstören, vernichten: pūzni, siekstu BW. 16856, jumtu 18544. sapuvušu bē̦rza ce̦lmu ar kājiņu izspārdīju 15097, 1. Refl. - tiês, zur Genüge zappeln, um sich schlagen: lai vēl izspārdās. nuo galda atstājušies, puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115. sakrājušies padebeši izspārdījās (sich entladen) pē̦rkuonī Kronw.

Avots: ME I, 801, 802

izspaudīt

‡ izspaudît (li. išspáudyti ), auspressen: vīns ... izspaudīts tuop Manzel Post. I, 374.

Avots: EH I, 482

izspiegot

izspieguôt, tr., auskundschaften, ausspionieren, ausspähen: kas iespiedušies mūsu brīvību izspieguot Galat. 2, 4.

Avots: ME I, 802

izstaltot

izstal˜tuôt ,* gestalten, formen, stattlich machen: grieķu dziesminieki vienkāršuo nuojē̦gumu (μοῖρα) izstaltuojuši par likteņa dieviņu Lautb. dzejniekam trūkst spē̦ka šuo sajūsmu tālāk izstaltuot un izdaiļuot Vēr. II, 729. viņš gribēja dziesmas tâ izstaltuot, ka visi vārdi pie sirds ietu Klaust. izstaltuot sevī savu pasauli Vēr. II, 602. Refl. - tiês, sich gestalten, sich ausbilden: dievu pasaule latviešu apcerē nav spējusi izstaltuoties tik plašuos apmē̦ruos Plūd.

Avots: ME I, 805