Paplašinātā meklēšana

‡ aîzsvaîdât ² Kal., wiederholt oder mehrere Objekte hin-, wegwerfen, -schleudern: a. akmeņus uz visām pusēm.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvaidelêt, = ‡ aizsvaidât (aber wohl in Bezug auf leichtere Gegenstände): bē̦rns atkal aizsvaidelējis savas mantiņas.

Avots: EH I, 54

àizsvaîdît, freqn. von sviêst, wiederholt weg-, verwerfen: diež, kur bē̦rns savas lietiņas aizsvaidījis JK.

Kļūdu labojums:
sviêst = aizsviêst

Avots: ME I, 53

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54

‡ II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54

‡ àizvaĩdêt, = àizvaĩdêtiês: tis aizvaidēja Pas. IX, 408.

Avots: EH I, 61

àizvaĩdêtiês, jammernd aufschreien, aufstöhnen: aij, ai, ai! sasistais aizvaidējās Dok. A.

Avots: ME I, 58

‡ àizvaimanâtiês, aufjammern.

Avots: EH I, 61

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

àizvaĩņuotãjs, der Beleidiger.

Avots: ME I, 58

àizvaĩrâk, zu viel (Fockenhof): tepat vēl aizvairāk Up.

Avots: ME I, 58

‡ àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65

àizzvaidît, mehrfach verkleben, Bers., Laud.

Avots: ME I, 61

ankravains, tiefgruftig, ausgefahren (ceļš) AP.

Avots: ME I, 71

apaļvaîdzis, fem. -vaîdze, der (die) Rundbackige.

Avots: ME I, 75

‡ apsvaidelêt, wiederholt bewerfen: a. suni ar akmeņiem, lauku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 118

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.

Avots: ME I, 128

apsvainuoties, sich verheiraten, sich verschwägern: ar tautām apsv. Jos. 23, 12.

Avots: ME I, 128

‡ aptvaicêt, eine Weile in heissem Dampf halten: a. drēbi, lai neraujas, lai neburzās.

Avots: EH I, 123

apvaĩcât, tr., fragen, nachfragen: pateicuos par apvaicāšanu, Dank für gütige Nachfrage. Refl. -tiês, sich erkundigen: viņš aizgājis apvaicāties kapteinim, kas darāms LP. VII, 200. vedējs apvaicājās pēc aitiņas Vēr. I, 84.

Avots: ME I, 133

apvaidêt Spr., wegen der beginnenden Geburtswehen zu jammern anfangen.

Avots: ME I, 133

‡ apvaîdzêtiês ² Dunika, Kal., = ievajadzêtiês: man apvaidzējās miltu.

Avots: EH I, 124

apvaiņaguôt, -kuôt, tr., bekränzen: tē̦lus guoda dienās apvaiņaguoja Pūrs I, 117; kapu A. XI, 108.

Avots: ME I, 133

‡ apvaĩnât Dunika, = apvaĩnuôt.

Avots: EH I, 124

apvaĩnuôt Refl. -tiês, ‡

2) einandel beschuldigen:
viens uotru apvainuojas sle̦pkavas darbu padarījuši Pet. Av. III, (pielik.) 111; ‡

3) sich beleidigt fühlen.

Avots: EH I, 124

apvaĩnuôt, auch apvaĩņuôt, beschuldigen, beleidigen: vai es varu apvainuot citus JR. IV, 155. Refl. -tiês, sich etw. zu Schulden kommen lassen, sich versündigen: mūķenes, kas apvainuojušās, tapušas iesluodzītas Kaudz. M.; apvaĩnuôtãjs, der Beleidiger, apvainuojums, die Beschuldigung, Beleidigung.

Avots: ME I, 133

‡ apvaîslêtiês ² Rutzau, = apvàisluôtiês.

Avots: EH I, 124

apvàisluôt, tr., befruchten, schwängern (von Menschen, Tieren, Pflanzen). Refl. -tiês, sich begatten, belaufen, befruchtet werden: augs apvaisluojas Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 133

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

‡ apvaišļuôt(iês) Dunika, = apvàisluôt(iês).

Avots: EH I, 124

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128

‡ apzvaigzdnêtiês, sich mit Sternen bedecken Dond. n. FBR. V, 126.

Avots: EH I, 128

‡ apzvaigznît, sich hier und da mit dünnem Eis beziehen (?): bija tik auksts, ka pie akas ūdens bija apzvaigznījis Azand. 153.

Avots: EH I, 128

‡ ā`rdavaîns (mit ā`r- aus ḕ̦r-?) Ramkau, locker: ārdavaina zeme. ā. siens.

Avots: EH I, 194

‡ atlivaine (pīpe) Warkl. "eine Pfeife (zum Rauchen) mit einem Hohlraum unten, wo sich das Pfeifenöl ansammelt": iet ar atlivaini zuobuos.

Avots: EH I, 154

‡ atsvaîdelêt, wiederholt (oder vieles) liederlich oder achtlos wegwerfen, -schleudern: a. ruotaļlietas Saikava, meita visu savu pūru atsvaidelējusi čigānīcām Oknist.

Avots: EH I, 173

‡ atsvaidît, wiederholt (oder vieles) wegwerfen Dunika: a. ve̦lē̦nas nuo grāvja.

Avots: EH I, 173

‡ atsvaidzinât, auffrischen Janš. Līgava II, 79, erfrischen: sejas bija sārtas, atsvaidzinātas, bez nuoguruma . . . Veselis Saules kaps. 57. Refl. -tiês, sich erfrischen.

Avots: EH I, 173

‡ atšvaĩtîtiês Rutzau, = atgaiņâtiês 1.

Avots: EH I, 175

atvaĩcât, Refl. -tiês: "bet Aldis?" atvaicājās tē̦vs A. Brigadere Skarbos vējos 51.

Avots: EH I, 178

atvaĩcât, refl. -tiês, tr., intr., eine Gegenfrage tun: kas tur ir? šī atvaicā Vēr. II, 319.

Avots: ME I, 206

‡ atvaidas "?": izdve̦sdamas ... tautas vaidas un a. Janš. Bandava II, 255.

Avots: EH I, 178

atvaĩdêt intr., jammernd antworten: šī atvaid: e̦smu tava nelaiķe LP. VI, 369.

Avots: ME I, 206

atvaĩnuôt, tr., entschuldigen: atvainuojiet par izteicienu Vēr. I, 1290. Refl. -tiês, sich entschuldigen: kas nepareizi darījis, tam jāatvainuojās. man jāaizbildinās, vai pat jāatvainuojas Vēr. I, 1464.

Avots: ME I, 207

‡ atvairîgs, abwehrend, ausweichend: ar atvairīgu pieskaņu balsī Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 178

atvaĩrît, tr., abwehren, fernhalten: preciniekus, mēri LP. VII, 1237. Refl. -tiês, sich zu befreien suchen, ausweichen: nuo preciniekiem LP. VI, 664. Juris atvairījās teikdams Apsk. I, 344.

Avots: ME I, 207

‡ atvairuôt, wegschaffen., entfernen: zemes kuopa ... tuop atvairuota Dārza kalend. v. J. 1796, S. 39.

Avots: EH I, 178

avai, Interj.: avai, māmiņa, tavu skaistu aubi BW. 24649.

Avots: ME I, 232

‡ bal˜tspalˆvaîns weissfederig U. (unter spaiguļi): baltspalvainas zuosis.

Avots: EH I, 202

bal˜tvaîdzis: Demin. f. baltvaidzīte BW. 21930, 2 var.

Avots: EH I, 202

bal˜tvaîdzis, -e, der, die Weisswangige.

Avots: ME I, 259

bãlvaîdzis, -dze, bleiche, blasse Wangen habend, Bletchgesicht: mēnestiņš, bālvaidzītis MWM. X, 347.

Avots: ME I, 272

‡ bezgalˆvains,* kopflos: bezgalvainā ē̦na Veselis Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 214

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286

bezvaĩnas schuldlos, unschuldig: tavs bezvainas bē̦rna prāts man pretim mirdz MWM. VI, 91.

Avots: ME I, 286

bezvaĩnĩba die Schuldlosigkeit A. XI, 495: Glükam izdevās pierādīt savu bezvainību Plud.

Avots: ME I, 286

‡ bezvainīgs, schuldlos Warkl.

Avots: EH I, 215

blāvains: blàvains ² ģīmis Druw.

Avots: EH I, 227

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312

brũnvaîdzis f. - e, der, (die) Braunwangige.

Avots: ME I, 341

buļvaine, das Kartoffelfeld: cūkas ruok buļvainē Lettg.

Avots: ME I, 349

[čāvainis U., = čāpainis, ein Kind, das eben zu gehen beginnt.]

Avots: ME I, 409

čavainīte "?": č. gauži raud LP. VII, 69. [Aus Erlaa. In Daiben sei č. ein eingewickeltes Kind od. eine Alte, die sich in Tücher eingehüllt hat.]

Avots: ME I, 407

čavains, diebisch, vernascht: ta ta čavains puika! Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407

dar̂vaîns: dar̂vana ² priede Salis.

Avots: EH I, 308

dar̂vaîns, geteert, mit Teer beschmiert, beschmutzt: sveši ļaudis sanākuši darvainiem kažuokiem BW. 20397, 6.

Avots: ME I, 442

daũdzgalˆvaîns, vielköpfig: daudzgalvains ve̦lns.

Avots: ME I, 444

dievaines,

1) die letzte Nacht der Geisterzeit:
veļu laiks sācies pa Miķeļiem un vilcies četri nedēļi; beidzamuo veļu nakti saukuši par dievainēm jeb ve̦cļaužu dienu LP. VII, 123;

2) die Geisterzeit
(= veļu laiks).

Avots: ME I, 484

[diêvainis ² um Tuckum "ein ausgenähtes (gesticktes) Gewebe".]

Avots: ME I, 484

dievainītis, das Schwägerlein: visi mani dievainīši (Var.: dieverīši) BW. 7260.

Avots: ME I, 484

dievains: haplologisch aus *dievainains (vgl. dievainītis), viele Schwager habend?

Avots: EH I, 327

dievains "?": dievaina [viele Götter habend? Var.: skumīga] tautiņu sē̦ta; kur kāju spēru, tur zieda vajag BW. 25560.

Avots: ME I, 484

dievais [= dievājs?],

1) gut, herrlich:
dievajam [zum nom. s. dievājs?] dēliņam BW. 8715;

2) endgültig, vollständig:
viņš audzināts kâ dievais luopiņš Druw.

Avots: ME I, 484

divai: d. zeķu AP. d. ragavu KatrE. n. FBR. XIV, 127.

Avots: EH I, 323

divai, divaju, wohl ein erst. Nom., Akk. [neutr. gen.; vgl. Le. Gr. 371 und slav. dъvoje], zwei Paare: viņš par gadu nuoplēš divai zābaku. ar divai zeķu, mit 2 Paar Strümpfen Kaul., ar divaju zeķu N. - Schwanb. [priesteris nuoturēja divai dievvā`rdu: rīta un pusdienas Austriņš M. Z. 59.]

Avots: ME I, 471

‡ divaîds Preili (Lettg.) n. FBR. VIII, 15, = divējâds.

Avots: EH I, 323

divgalˆvaîns, divgalˆvu, zweiköpfig: divgalvains ērglis.

Avots: ME I, 472

‡ dre̦vains Warkl. "borkig": dre̦vaina āda.

Avots: EH I, 333

dzelvaîns, einschiessend, voller Wasserlöcher, Wassergruben: dzelvainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops Etn. II, 75.

Avots: ME I, 543

[galvaiņas "sēnes (Pilze)".]

Avots: ME I, 597

‡ galˆvaine sakta, eine Art Fibel ("mit einem Kopf") Kaltenbr.

Avots: EH I, 381

galvaînis: ein Vielköpfiger Pas. II, 161.

Avots: EH I, 381

galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.

Avots: ME I, 597

galˆvains,

2): auch Warkl.

Avots: EH I, 381

galˆvains,

1) köpfig, in Zstz. mit Zahlwörtern:
deviņgalvains ve̦lns; ohne Zahlwort: galvaini mākuoņi Druva II, 272;

2) köpfig, hartnäckig, eigensinnig;

3) geweckt, witzig [?]:
kāds galvains puika salielījies LP. V, 66.

Avots: ME I, 597

glē̦vains, schaffer, träger Mensch U.

Avots: ME I, 626

gļē̦vaîns, s. glē̦vains.

Avots: ME I, 632

glīvaîns, schleimig Brasche.

Avots: ME I, 628

[gļīvains Stenden, = = glĩmains. Vgl. glīvains.]

Avots: ME I, 633

‡ guovainis,

1) eine Art Kartotfeln (vorzugsweise für Kühe und Schweine)
AP. (mit ùo);

2) "purvs, kur luopus gana" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 424

gravaîns, gŗavaîns, grubig : g. ceļš St., V.

Avots: ME I, 641

gruvaîns, gruftig vom Fahren St.

Avots: ME I, 666

gvaiša, ein körperlicher Fehler Kaltenbrunn, Ilsenberg n. Mag. IV, 2, 118.

Avots: ME I, 693

ìesvaîdît, tr., freqn. zu iesviest,

1) wiederholt hineinwerfen:
iesvaidiet sìenu šķūnī;

2) einschmieren:
žīds sūta lietuvē̦nu iesvaidīt uori LP. VII, 802. ratus izvilkuši, iesvaida patlaban riteņus Janš.;

3) einsalben, einbalsamieren:
miesa tika iesvaidīta ar dārgām eļļām MWM. VI, 204.

Avots: ME II, 75

[ìesvaipît, ein wenig durchprügeln Trik.]

Avots: ME II, 75

ìevaicâtiês, eine Frage tun: es tik gribēju tâ˙pat ievaicāties. ķēniņš ievaicājās: "kurp braukdams?"

Avots: ME II, 85

ìevaĩdêtiês, ìevaidêt Spr., einen Seufzer ausstossen, aufseufzen, aufstöhnen: atkal viņš ievaidas tik skumji Vēr. II, 439. apkārt tai me̦ldri ievaidas Asp.

Avots: ME II, 85

ìevaĩnuôt, verletzen, verwunden: viņš mani ievainuojis ruokā, guoda jūtās. Refl. - tiês,

1) sich verletzen, sich verwunden:
tu gan ievainuojies MWM. X, 40;

[2) "sich verschulden"
L.] Subst. ìevaĩnuõjums, die Wunde: kad ievainuojumā liekgaļa ieme̦tusēs, tad pārkaļķi iekaisa pušumā Etn. III, 6.

Avots: ME II, 85

ìevaĩruôt, erwerben, vermehren Spr. Refl. - tiês, sich mehren, gedeihen: bites dārzā ievairuojušās Etn. III, 190.

Avots: ME II, 85

ìevaisluôt, tr., züchten: luopus. Refl. - tiês, durch Fortflanzung sich vermehren: luopi ievaisluojušies.

Avots: ME II, 85

‡ izsvaîdât ² Dunika, = izsvaîdît.

Avots: EH I, 484

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

‡ II izsvaĩdît Dunika, (be)streichend verbrauchen: i. visa sviestu.

Avots: EH I, 484

‡ iztvaicêtiês, sich gehörig erwārmen, erhitzen: mēs ... ļuoti izsaluši, gribam ... i. pie siltas tējas Pēt. Av. III, pielik., S. 100.

Avots: EH I, 491, 492

iztvàikuôt,

1) tr., ausdünsten:
garaiņi, kuo zeme iztvaikuo un izgaruo;

2) intr., ausdünsten:
nuo vannas iztvaikuoja garaiņi Purap. So auch refl. - tiês: pļavās zeme nuogulējusies, tādēļ mitrums ātri iztvaikuojas Konv. ² 160. Subst. iztvàikuõjums, die Ausdünstung: visu pruojām skaluojuot, kas tur sakrājies nuo iztvaikuojuma Asp.

Avots: ME I, 822

‡ izvaibît, Perfektivform zu vaîbît: i. ģīmi Ar.; s. auch Mag. XV 3, 62. Refl. -tiês, eine Zeitlang vaibîties.

Avots: EH I, 492

izvaĩcât, tr., ausfragen: kad tie meklēja un izvaicāja, tad tapa sacīts Richt. 6, 29. Refl. - tiês, zur Genüge fragen, lange vergeblich fragen: gan viņš izvaicājies šâ, gan tâ, bet atbildes tuomē̦r nav dabūjis ne+kādas.

Avots: ME I, 823

‡ izvaice, das Ausfragen: kāda ... būtu i. un izprašņa Janš. Dzimtene V, 192.

Avots: EH I, 492

izvaidêt,

1): tâ sabijusies, ka nepaspēja ... ne izkliegt, ne i. Ciema spīg. 7; ‡

2) = izslimuôt: pēc tīfa izvaidēšanas Austriņš Gaŗā jūdze I, 288. Refl. -tiês, ‡

2) = izslimuôt AP., Auleja; diese Bed. hat i. wohl auch im Zitat unter i. 1. ME. I, 824.

Avots: EH I, 492

izvaidêt, tr., jammernd, wehklagend hervorbringen: dziļākās duomas smadzenes izvaid bezvaida murguos Duomas I, 588. Refl. - tiês, längere Zeit zur Genüge wehklagen, jammern: nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējies Kaudz. M.

Avots: ME I, 823, 824

‡ izvaîdîtiês ² Siuxt, = izvaĩrîtiês.

Avots: EH I, 492

izvaĩjât: auseinanderjagen, zerstreuen Jes. 11, 12; hinaustreiben I. Makk. 13, 51.

Avots: EH I, 492

izvaĩjât, zur Genüge verfolgen: pilna lakta sarkanu vistiņu, ieskrēja gaŗaste - izvaijāja (Rätsel). Nach Manz. Lettus = austreiben. Vgl. izvajât.

Kļūdu labojums:
zur Genüge verfolgen = auseinanderjagen, hinaustreiben

Avots: ME I, 824

izvaîkât ² ,

2): auch Gaiken, (mit aĩ ) Schnehpeln: i. luopus uz visām pusēm Schnehpeln;

3): auch Frauenb.

Avots: EH I, 492

izvaîkât ² [Nigr.],

1) "?": žurkas lūkuojuši izvaikāt arī ielas zē̦ni;

[2) auseinandertreiben
Wid.: izvaĩkât pūli Gr. - Essern;

3) hinaustreiben:
izvaĩkât zuosis nuo dārza Schrunden; vgl. li. išvaikýti "auseinanderjagen"].

Avots: ME I, 824

‡ izvaîkuôt ² Birži (bei Base), = izvaîkât ² 2.

Avots: EH I, 493

izvaikstîtiês, zur Genūge schreien: zē̦ns iegājis mežā, labi izvaikstījās.

Avots: ME I, 824

I izvaikstîtiês,

1): auch (mit aî ² ) Gramsden; ‡

2) zur Genüge das Gesicht verziehen, Grimassen schneiden
Bers., Kārsava, PV., (mit aî ) Selsau; ‡

3) "?": izvaikstījusies ... diezgan ir, nuodarīdama piederīgiem kaunu un bē̦das Janš. Bandavā II, 245.

Avots: EH I, 492, 493

‡ II izvaikstîtiês, sich (auf den Weg) zurechtmachen Warkl.

Avots: EH I, 493

izvaimanât, wehklagend hervorbringen, sprechen: Krišs dre̦bē̦dams izvaimanāja Dok. A.

Avots: ME I, 824

izvaĩnât [li, išvainóti], izvaĩnuôt, tr., heftig tadeln, schmähen, herauntermachen: tautietis mani izvaināja līdz pat kāju galiņam BW. 22031. izvainuota mātes meita 8446.

Avots: ME I, 824

izvairât Refl. -tiês,

2): puika izvairājās nuo žagariem Bērzgale.

Avots: EH I, 493

‡ izvairîgs, ausweichend: duoti izvairīgi suolījumi Veselis Netic. Toma mīlest. 103. viņš veikli un izvairīgi atlēca sāņus Saules kaps. 126.

Avots: EH I, 493

izvaĩrît: darbā slimuo vietu grūti i. (= izsar̂gât) Nötk. Pr. Skardžins stellt Arch. phil. IIl, 49 f. dazu li. išvairė´ti "išrieti, išvýti, išguiti".

Avots: EH I, 493

izvaĩrît, lokal auch izvairuôt, izvairât BW. 6199 (Var.: izvairāsi, izvairuosi 6200). gribē̦dams māsiņu nuo tautām izvairuot 26205, 2. ārsti nemācēja brūces izvairīt nuo strutuošanas dīgļiem A. XX, 116. Refl. - tiês,

1) sich häten, vermeiden
(mit abhäng. Inf.): izvairījuos dzert Rainis. izvairuos uz viņa pusi skatīties Vēr. II, 424;

2) ausweichen, sich bergen, entgehen:
ragana grib zē̦nu nuoķert, bet zē̦ns izvairās LP. I, 51. izvairījies nuo sviediena V, 46.

Avots: ME I, 824

‡ izvaĩruôtiês Planhof, = izgribêtiês: es tâ izvairuojuos tevi redzēt.

Avots: EH I, 493

[izvàišķît ² , - u, - īju, vertreiben, ausrotten: izvaišķi viņu, lai iet nuo kurienes nācis Mar. n. RKr. XV, 116; vgl. izvaikāt.]

Avots: ME I, 824

izvaisluôtiês, abarten od. ausarten Elv.

Avots: ME I, 824

izzvaîdît, tr., ausschmieren: sviestu pa galdu C.

Avots: ME I, 832

‡ izzvaĩgâtiês Dond., eine Zeitlang, zur Genüge übermässig lachen.

Avots: EH I, 498

‡ kaļavaiņi, Schaftstiefel (?): darvuoti k. viņiem bija līdz ceļiem Sprūdžs Asaru liekņa 6. Vgl. kaļavas.

Avots: EH I, 580

[I kalvainis BW. 19186, 3 var., = ķe̦l(a)vainis: znuotiņ, manu kalvainīti! [aus Schlossberg; vielleicht mit ķ - statt k- zu lesen.]

Avots: ME II, 146

[II kalvainis Kurs. u. a., = kalvene II 1.]

Avots: ME II, 146

‡ kal˜vaîns, hügelig Dunika, Wandsen; mit kleinen Baumgruppen bestanden Stenden: sausās, kalvainās pļavās Janš. Bandavā II, 72.

Avots: EH I, 580

ķe̦lavaînis PS., ķe̦lvainis, ķe̦luvainis, des Weibes Schwester - Mann, der Schwager Erlaa: znuoti vien, znuoti vien, kur tie mani ķe̦lavaiņi (Var.: ķelvainiņi)? vai tā mana līgaviņa bez māsiņas izaugusi BW. 19146 ; 26024. uz krustībām vīrs ielūdza sievas radus: ķe̦lavaiņus jeb sievas māsu vīrus BW. I, 178. [Beruht auf liv. kälu "Schwägerin" resp. estn. kälo "Mannesbruders Weib", s. Thomsen Beröringer 258 f.]

Avots: ME II, 362

ķe̦luvainis, ķe̦lvainis, s. ķe̦lavainis.

Avots: ME II, 363

ķè̦lvainis ^2, jem., der grosse, starke Hände hat Lub.

Avots: ME II, 363

‡ ķe̦rgalvains BielU., kraushaarig.

Avots: EH I, 696

ķe̦rvaîns, [= ķerveļains]: bē̦rzi ar ķe̦rvainu ce̦lmu Janš. Dzimtene ² II, 324.

Avots: ME II, 370

‡ ķielavainis (??) Suhrs, = ķe̦lavainis.

Avots: EH I, 707

‡ *kļavaina (erschlossen aus dem loc. s. kļavaināji BW. 9457, 1), = kļavaine.

Avots: EH I, 625

kļavaine AP., kļaviene Tirs., kļaviens, kļavãjs, der Ahornwald, ein mit Ahornbäumen bewachsener Ort: ne tur krita kļava lapa, kur augusi kļavienā (Var.: kļavainē, kļavienē, kļavājā) BW. 22364; kļavene 11082.

Avots: ME II, 239

‡ *kļe̦vaine, = kļavaine: kļe̦vainē ganīdama dz. 38492.

Avots: EH I, 625

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274

‡ kvaipa Grünh. "die Laus".

Avots: EH I, 689

lĩdzvaĩna ,* die Mitschuld Vēr. I, 615.

Avots: ME II, 482

lĩdzvaĩnîgs ,* mitschuldig: tu esi līdzvainīga pie visiem maniem nedarbiem Rainis.

Avots: ME II, 482

lĩdzvaĩniniẽks ,* der Mitschuldige A. XI, 574.

Avots: ME II, 482

‡ liêtavaiņa ² laiks AP., Regenwetter.

Avots: EH I, 757

‡ liêtavains ² AP., = liêtaîns, regnerisch: l. laiks.

Avots: EH I, 757

lietuvainis L., der Regenvogel U., kleiner Brachvogel (numenius phaeopus) Natur. XXVII, 215. [liêtuvainis ² Ruj., Beiname des Pfingstvogels.]

Avots: ME II, 507

‡ liêtuvains Heidenfeld, = lietaîns: l. laiks.

Avots: EH I, 757

lievaine: "1733" ME. II, 508 zu verbessern in "1733, 2 var."

Avots: EH I, 758

lievaine, = lievenis: kungi sauca gudru vīru, lievainē sē̦dē̦dami BW. 1733.

Avots: ME II, 508

lievaîns: auch (mit iê ) Saikava: griêzt kuoku nuo lievainās puses.

Avots: EH I, 758

lievaîns, in der Verbindung lievaina egle, eine Tanne, die an der Nordseite hart ist, also eine lieva aufweist Buschh.

Avots: ME II, 508

lĩgavaînis * (eine verfehlte, aber in der Schriftsprache jetzt oft gebrauchte Neubildung), der Bräutigam: meita nevarējuse līgavaini atrast LP. III, 37.

Avots: ME II, 483

‡ mar̃davainis AP., ein fabrikgewebtes grosses wollenes, grossgemustertes Schultertuch mit Fransen.

Avots: EH I, 783

‡ mar̃navainis AP., = mar̃davainis.

Avots: EH I, 784

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

naktszvàigznĩte, der Krebs -, Fischfang zur Nachtzeit.

Avots: ME II, 691

‡ navaîde Oknist, = nav.

Avots: EH II, 7

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

‡ navaîdin(a) Auleja, = nav.

Avots: EH II, 7

nevaid (unter nev ): auch (mit aî ² ) Dunika.

Avots: EH II, 22

‡ nevaîdâs ² Ns., = nev.

Avots: EH II, 22

‡ nevaîde Kaltenbr., = nav.

Avots: EH II, 22

‡ *nevaide̦n(a) (> ostle. navaidan(a) ) Pilda n. FBR. XIII, 45, = nav.

Avots: EH II, 22

‡ *nevaide̦n(a) (> ostle. navaidan(a) ) Pilda n. FBR. XIII, 45, = nav.

Avots: EH II, 22

‡ nevaide̦nas Jan,. Dzimtene I ² , 497; III ² , 184, = nav.

Avots: EH II, 22

‡ nevaidulis, der Gegensatz von vàidulis ² : vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; n., nebē̦dulis, nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 22

‡ nevaina, der Gegensatz von vaĩna I 1: vai tas ... ir vaina, vai n. Brigadere Dievs, daba, darbs 28.

Avots: EH II, 22

‡ nevaine, die Unschuld (?): Ruoze ir vēl vairāk pieņē̦musies savā nevaines sieviešu vērtībā Dünsb. Kokles meita 10.

Avots: EH II, 22

nevaĩnĩba, die Unschuld: viņš uzmetās par aizstāvi vajātai nevainībai A. XX, 105.

Avots: ME II, 738

nevaĩnîgs, unschuldig, schuldlos: iesvieduši nevainīguo muklājā Lp. III, 32.

Avots: ME II, 738

nevaĩnuõjamĩba ,* die Tadellosigkeit.

Avots: ME II, 738

nevaĩnuõjams, tadelfrei, tadellos: viņas uzvešanās ir aiz˙vien bijuši skaidrs, nevainuojama Rainis.

Avots: ME II, 738

‡ nevaislība, die Unfruchtbarkeit Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 222.

Avots: EH II, 22

‡ nevaislīgs, unfruchtbar Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 22

nuosvaida,

3): nuosvaidas Warkl. "atkritumi".

Avots: EH II, 93

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863

‡ nuosvaîdât ² Dunika, = nùosvaîdît: visa pļava nuosvaidāta akmiņiem.

Avots: EH II, 93

[nùosvaidelêt, = nùosvaidît: n. visu pagalmu ar skaidām. pati vairs nezin, kur saivītes nuosvaidelējusi Bauske.]

Avots: ME II, 863

nuosvaide̦ns: "slide̦ns un kāpains" (nuôsvaîde̦ns ² ) Seyershof: n. ceļš tagad ir - sviež ragavas grāvī iekšā.

Avots: EH II, 93

nuosvaide̦ns, [nuõsvaîdains Wolmarshof, Dickeln, Neu-Wohlfahrt, Planhof], nuõsvaîdîgs [Jürg.], abschlägig L., abschüssig, nach einer Richtung hin abfallend U.: nuosvaidīgs ceļš, abschlägiger Weg, da man leicht schlenkern und umschlagen kann St.

Avots: ME II, 863

nuõsvaîdîgs (unter nuosvaide̦ns): "schlenkernd" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 93

nùosvaîdît, tr., freqn., wiederholt herab-, weg-, bewerfen: uolinieki nuosvaidīja sīkajām uoliņām BW. 14427. Refl. -tiês, sich hin- und herwerfen: nuosvaidās kâ spuole JR. lV, 88.

Avots: ME II, 863

I nùosvaîdît: visa pļava ar bļīniem nuosvaidīta Pas. XI, 360.

Avots: EH II, 93

‡ II nùosvaidît: "abschmieren" Stender Deutsch-lett. Wrtb., beschmieren, bestreichen: n. maizi ar sviestu Dunika.

Avots: EH II, 93

nùosvailuôt "?": dedzināja zīmes citiem uz miesas ar karstu, nuosvailuotu dzelzi JK.

Avots: ME II, 863

[nuôsvaîpît ² , abprügeln Nigr.]

Avots: ME II, 863

[nuôsvaîpîtiês ² "eine Weile Grimassen schneiden" Bauske.]

Avots: ME II, 863

‡ nùotvaicêt,

1) erhitzen:
krāsns labi vien nuoškuorē̦ta jeb nuotvaicē̦ta Pēt. Av. III, pielik., 93;

2) Perfektivum zu tvaicêt 2.

Avots: EH II, 103

nùovaĩcât, intr., sich erkundigen, nachfragen: kāds cilvē̦ks nuovaicāja pēc tevis Kand., Ahs.

Avots: ME II, 881

nùovaĩdêt, ‡ Refl. -tiês, einen Seufzer tun, eine Klage aussprechen: "tad mēs abas e̦sam kritušas krāpniekiem naguos!" ... nuovaidējās Radagaisene Janš. Dzimtene V, 107.

Avots: EH II, 104

nùovaĩdêt, intr., Wehklage erheben, einen kläglichen Laut von sich geben: viņš tikkuo dzirdami nuovaidēja Dok. A. nuovaidēja sē̦tas vārti, aiz māsiņas aizveruot BW. 18227.

Avots: ME II, 881

nùovaîguôt, tr., das Ende eines Balkens behauen bei Bauten, die aus runden Balken ausgeführt werden Marzen.

Avots: ME II, 881, 882

[I nuôvaîkstîtiês ² Ahs. "= nuotramdîties."]

Avots: ME II, 882

[II nùovaikstîtiês "mit Gebärden äussern" Bers.]

Avots: ME II, 882

‡ nùovaimanât Janš. Līgava II, 332, eine jammervolle Klage aussprechen.

Avots: EH II, 104

‡ nùovaiņaguôt, den Brautkranz abnehmen: sākās nuovaiņaguošana un mičuošana RKr. XIX, 150 (aus NB.).

Avots: EH II, 104

nùovaĩnât (unter nùovaĩnuôt): auch OB.

Avots: EH II, 104

nùovaĩnuôt, ‡ Refl. -tiês, sich vergehen: "bet es kuo e̦smu nuoziedzies?" - "... nav man vaļas še izmeklēt, kuo nuovainuojies tu° Krilova fābulas ³ 23.

Avots: EH II, 104

nùovaĩnuôt, nùovaĩnât, tr., heruntermachen, beschimpfen: nu es ņemšu nuovainuotu mātes meitu BW. 13343. pašu brāļi nuovainā 8818.

Avots: ME II, 882

‡ nùozvaigznêt, eine gewisse zeit hindurch mit Sternen bedeckt sein (?): nuozvaigznēja visu nakti, es war sternklar die ganze Nacht BielU.

Avots: EH II, 109

‡ nùozvàigznît Meselau, = nùozibêt: krītuot man gar acīm nuozvaigznīja vien. Refl. -tiês = nùozvàigžņuôtiês: debesis bija nuozvaigznījušās Vanagu ligzda 145. debess nuozvaigznījies skaidrs Aps.

Avots: EH II, 109

nùozvàigžņuôtiês: auch Pas. X, 368, Virza Straumēni ³ 267, Lub.; pa nakti bij nuozvaigžņuojies Grob.

Avots: EH II, 110

nùozvàigžņuôtiês, nùozvàigznuôtiês, sich mit Sternen bedecken; nuozvaigznuojies, sternenklar, bestirnt: debesis nuozvaigžņuojušās LP. VII, 415. nuozvaigznuojusēs ziemas nakts Druva II, 160.

Avots: ME II, 892

uôzuõlvaiņags, der Eichenkranz.

Avots: ME IV, 427

pakavaîns, pakavuôts, mit Hufeisen beschlagen [Fest.]: pakavaini zābaki Bračs. Jānītis jāja vaŗa tiltu pakavuotu kūmeliņu BW. 32931, 8.

Avots: ME III, 42

pakrùtsvaina, Seitenstiche: pret caurduri jeb pakrūtsvainu Etn. IV, 53.

Avots: ME III, 49

‡ paravaini lini Ramkau, = lini ar paravām.

Avots: EH XIII, 166

[pãrsvaidît,

1) wiederholt od. mehrere Objekte hinüberwerfen:
p. kuokus pār sē̦tu;

2) (bei einem Konfessionswechsel salbend) umtaufen;

3) trocknend umwerfen (eine gegliederte Masse):
p. ābuoliņu.]

Avots: ME III, 180

pãrvaicât, ‡

2) sich über viele erkundigen:
kas ... mīl par citiem p. Janš. Līgava I, 447; examinieren Stender Deutsch-lett. Wrtb., forschen nach ebenda (unter "darnach").

Avots: EH XIII, 215

[pãrvaicât, nochmal fragen: Mielavene arī pārvāicāja pēc Anetes Janš. Dzimtene ² I, 268.]

Avots: ME III, 185

[pãrzvaîdît C., N.-Peb., Bers., = pãrziest.]

Avots: ME III, 189

pãrvàimanât, tr., im Jammern, Wehklagen übertreffen: viena uotru cenšas pārvaimanāt MWM. X, 13.

Avots: ME III, 185

[pasvaîdelêt, wiederholt (nicht weit) werfen: p. akmeņus C. Refl. -tiês, zum Behagen wiederholt (nicht weit) werfen: bē̦rni grib pasvaidelēties ar akmeņiem Jürg.]

Avots: ME III, 110

[pasvaidît,

1) wiederholt werfen unter:
p. pakaišus;

2) leichtfertig vergeuden:
piedzēries grib pasvaidīt naudu Golg.]

Avots: ME III, 110

‡ II pasvaĩdît Dunika, bestreichen (nach Verben des Könnens): saimniece nespēj p. (ar sviestu) maizi visai saimei.

Avots: EH XIII, 178

[pasvaipît Bauske "= pašķuobît": p. lūpas.]

Avots: ME III, 110

‡ pašvaĩtrît Dunika, = pavicinât: p. kuoku acu priekšā. Ein Lituanismus.

Avots: EH XIII, 180

pavaibstît, verziehen: pavaibstīja biezās lūpas A. v. J. 1900, S. 1076. Refl. -tiês, ein wenig das Gesicht verstellen: Boriss pavaibstīsies brītiņu Boriss God. 3.

Avots: ME III, 131

pavaĩcât: pavaicājis puisim parādīt ceļu Pas. XIII, 25.

Avots: EH XIII, 186

pavaĩcât, fragen (perfektiv): pavaicāju paduomiņu BW. piel. ² 3220. uz saulītes pavaicāju, kuo dara mana māmuliņa BW. piel.2 4993. pavaicāju mīļai Mārai BW. piel. ² 1141. brālīt[i]s mani pavaicāja BW. 11676. man jāpavaicā vēl ceļa A. v. J. 1903, S. 174.

Avots: ME III, 131

pavaikstîtiês, eine Weile tollen, lärmen: bē̦rni pavaikstījās un apklusa Dond.

Avots: ME III, 131

pavaĩrāk, (etwas) zu viel: tas pa+tiesi bija pavairāk! das war wirklich zu viel! Druwa II, 301. Vidzemei bij tâ drusku pavairāk tuo valdnieku Kad mēnesis dilst 3.

Avots: ME III, 131

‡ pavairinât, = pavaĩruôt: ve̦se̦lu nedēļu mācīdamies, būtu duomu krājumu pavairinājis Pēt. Av. II, 131.

Avots: EH XIII, 186

pavairîtiês: jāpavairās nuo viņa ... tev būs Pas. XIII, 81.

Avots: EH XIII, 186

pavairîtiês, eine Weile ausweichen, meiden: p. nuo slāpjuma, (sich wehrend) nuo suņiem; pavairies ļaunu valuodu!

Avots: ME III, 131

pavaĩruôt, vermehren: lai pavairuotu ienākumus Zeif. III, 2, 256. atraitnītes viegli pavairuojamas nuo sē̦klām Konv. ² 219. tas manu dziņu tik pavairuo Asp. VII, 61. pavairuojamā glāze, das Vergrösserungsglas. Refl. -tiês, sich vermehren.

Avots: ME III, 131

pe̦lavaîns, mit Spreu, Kaff vermischt; pe̦lavaina maize BW. 19196, 3; 32090,

Avots: ME III, 194

per̂vains: das Stichwort ME. III, 202 in "per̂vjains" zu verbessern.

Avots: EH XIII, 225

per̂vains, mit per̂ve(s) I versehen: p. kuoks Drosth.

Avots: ME III, 202

pìesvaidît, vollwerfen, viel werfen: iedams es piesvaidīšu vēziņu Pas. III, 124.

Avots: ME III, 299

pìetvaikuôts, mit Dampf gefüllt: it kâ būtu gājuši caur tumšām, pietvaikuotām te̦lpām stud. Jansona duomas 12.

Avots: ME III, 306

pìevaimanât, jammernd erreichen, erlangen: ar vaimanāšanu ne˙kāda labuma nepievaimanāsi.

Avots: ME III, 307

pìevainât, verursachen Für. I (unter vaina).

Avots: ME III, 307

pìevairinât od. pievairīt "(etwas Schweres) heran-od. hinzurücken, -stossen, -schieben": p. kuo smagu pie sienas Warkl.

Avots: ME III, 307

pìevaĩrītiês C., sich in Acht nehmen (mit aî ² ) Salis.

Avots: ME III, 307

pìevaĩruôt, (eine Menge) anwachsen lassen, sich vermehren machen: p. dīķī daudz zivu. Refl. -tiês, sich stark vermehren.

Avots: ME III, 307

pìevaisle, der Zuwachs.

Avots: ME III, 307

pìevaisluôtiês, pievaišļuôtiês,

1) sich füllen mit heranwachsenden Tieren:
dīķis pievaisluojies ar zivīm Dunika;

2) sich stark vermehren (wachsend):
daudz varžu pievaišļuojies Golg.

Avots: ME III, 307

pinkgalvaîns, einen zottigen Kopf habend: pinkgalvainie lācē̦ni Ver. II, 1288.

Avots: ME III, 220

platgalˆvaîns, mit einem breiten Kopf versehen: platgalvainas nagliņas MWM. VI, 66.

Avots: ME III, 321

plâvaîns ² Karls.,

1) schelferig
U.; mit einem Häutchen versehen Spr.;

2) fleckig
Talsen;

3) rissig, flach rissig
U.: plāvains zāģis Mag. III, 1, 100, eine Säge, die flache Risse hat U. nauda neskan tāpēc, ka tā plāvaiņa Hug. n. U.

Avots: ME III, 332

pļavaîns, reich an Wiesen: pļavainā apgabalā Kaudz. Ve̦cpiebalga 8.

Avots: ME III, 367

plê̦vaĩns C., dünnhäutig, mit dünner Haut überzogen U., Fest.

Avots: ME III, 342

plikgalˆvaîns, kahlköpfig, glatzköpfig.

Avots: ME III, 343

plūvaine "?": ce̦purīte plūvainīte BW. 29117, 2 var.

Avots: ME III, 363

plūvains, = plaukaîns, faserig, flockig: liniem sakņu gali plūvaini Fest.

Avots: ME III, 363

prâvaîns ² "umfangreich" Bauske: dziedāju prāvainu dziesmu Ld. 10851:

Avots: ME III, 383

prettvàiks,* der Gegendampf Dr.: mudīgi tiek duots prettvaiks MWM. VIII, 463.

Avots: ME III, 390

prievaîns,

1) priẽvains: "gefurcht,
rievains" Bauske: prievaini ragi Skalbe Stari II, 737;

2) "mit Stickereien od. Ornamenten verziert":
priẽvaina vilnaine, blūze;

3) "ruobains" Seppkull (mit iê ² ).

Avots: ME III, 399

pùrvaîne: purvaines ciņi Daugava 1937, S. 199.

Avots: EH II, 329

pùrvaîne, eine sumpfige, morastige Gegend: visas purvu purvainītes (Var.: purvmalītes, purvmaliņas) manis gauži nuoraudāja BW. 760, 4 var.

Avots: ME III, 420

pùrvaîns, morastig, sumpfig: purvains mežs LP. VI, 304. purvainajuos klajumuos Apsk. v. J. 1903, S. 79.

Avots: ME III, 420

‡ ràvaine ² Lettg., = rãviêns II.

Avots: EH II, 362

ravaîns Schrunden, Kurs., Schlehk, = rāvaîns.

Avots: ME III, 491

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene ² II, 144.

Avots: ME III, 499

‡ reîvains (mit ostle. ei < ī? ) Liepna, = riêvaîns. Vgl. rīve II.

Avots: EH II, 364

riêvaîns: maserig Diet.

Avots: EH II, 380

riêvaîns Nötk. u. a., riẽvains Nigr., C., mit Falten, Furchen versehen, runzelig, schrammig, streifig, narbig: rievaini ragi Stari II, 581. rievains speķis MWM. VIII, 282. rievaina mute U. rievainajā, sastrādātajā ruokā A. XX, 651. pamazām sāka viļņi pazaudēt savu vienmērīguo apaļumu un metās rievaini Alm. lielgabalus ar rievainu stuobra iekšpusi Konv. 1489. klinšu rievainās pieres Vēr. II, 267.

Avots: ME III, 550, 551

‡ rĩvains AP., (mit ì ² ) Sonnaxt, = riêvaîns: balss rīkle ir tāda rīvaina.

Avots: EH II, 377

sar̂kanvaidzis (f. -dze), wer rote Backen hat: tautu meita sarkanvaidze BW. 15876, 2.

Avots: ME III, 721

sar̂kanvaigaîns, rote Backen habend: sarkanvaigainais... zē̦ns Turg. muižn. per. 10.

Avots: ME III, 721

sārtvaidzaîns, s. sārtvaidzîgs.

Avots: ME III, 808

sārtvaidzîgs, sārtvaidzaîns, rote Wanzgen hahend: sārtvaidzīga meita Saul. III, 68. drukns, sārtvaidzīgs kungs JR. IV, 49. sārtvaidzainais strādnieks Latv.

Avots: ME III, 808

sārtvaidzis: s. ābuols Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH XVI, 473

sãrtvaidzis (f. -dze), wer rote Wangen hat: tautu meita sārtvaidzīte BW. 14047 var. padrukna sārtvaidze Ezeriņš Leijerk. II, 144. jauns sārtvaidzis puisis De̦glavs. sārtvaidzīšus bērniņus A. v. J. 1899, S. 244.

Avots: ME III, 808

‡ sasvaîdât ² Dunika, = sasvaidît I 1, 2.

Avots: EH XVI, 452

sasvaidelêt, = sasvaidît I 1: s. mantas pa visiem kaktiem.

Avots: ME III, 752

I sasvaidît,

1): ziedus ... upītī sasvaidīja Tdz. 50178.

Avots: EH XVI, 452

I sasvaidît, tr., freqn. zu sasviest,

l) (mehrfach)zusammenwerfen, auf den Haufen werfen
Dunika (mit aî ² ), Spr.;

2) längere Zeit (hin und her) werfen:
stiprinieki sasvaida dē̦lu cauru nakti LP. II, 42.

Avots: ME III, 752

II sasvaidît, tr., tüchtig einschmieren, einsalben: vai vē̦de̦rs nesāpēja? -saldu sviestu sasvaidīju (Var.: sasmērēju) BW. 33494, 5. sasvaĩdît (aufschmieren) visu sviestu uz maizi Dunika. Refl. -tiês, sich tüchtig einschmieren, einsalben: viņas sasvaidījās vēl ar smaržuotiem ūdeņiem De̦glavs Rīga I II, I, 580.

Avots: ME III, 752

‡ sasvaiņuôtiês, sich verschwägern: sasvaiņuojaties ... savā starpā! Janš. Mežv. ļ. I, 89.

Avots: EH XVI, 452

sasvaîpît ² , durchprügeln Nigr.

Avots: ME III, 752

sasvaitît, (Eisen) zusammenschweissen N.- Bergfried.

Avots: ME III, 752

savaibît, verzerren V.: s. seju. Refl. -tiês, sein Gesicht verstellen, verziehen: savaibījās tâ neveikli, lai slē̦ptu prieku Stari I, 260.

Avots: ME III, 779

savaicât, eine gewisse Zeit hindurch fragen Spr.

Avots: ME III, 779

savaĩdêt: vīrs ... saslima ..., ... savaidēja nepilnu nedēļu un nuomira Austriņš Raksti V, 26.

Avots: EH XVI, 462

savaidêt, savaidât, eine gewisse Zeit hindurch stöhnen (krank sein Spr.); stöhnend zusammenschwatzen: brālis ne˙maz neklausās, kuo šī tur savaida (wohl mit -ā zu lesen) LP. 1, 142.

Avots: ME III, 779

savaids: auch Pas. VI, 135 (aus Warkl.); vis savaîdai (Adv.) taisa: cits taî, cits taî Auleja.

Avots: EH XVI, 462

savaids Pas. III, 382 (aus Bikava), IV, 204 (aus Nīcgale) u. a. = savâds.

Avots: ME III, 779

savaimanât Nötk.,

1) mit Beschwerden, Klagen anfüllen:
savaimanāt kam pilnas ausis Koddiack, MSil.;

2) eine gewisse Zeit hindurch jammern:
s. visu nakti;

3) wehklagend erlangen:
kuo tad nu savaimanāsi? paliec vien mierā! vaimanāja, kamē̦r savaimanāja nelaimi Sessw., Selsau, Schwanb. u. a.

Avots: ME III, 779

‡ savaĩnât Dunika "ievainuot, sabuojāt": s. kāju.

Avots: EH XVI, 462

‡ šāvainis "?": (apinis bija kuokā) šāvainīšus izperējis Tdz. 56084.

Avots: EH II, 624

‡ savaĩnuôt, (stark) verletzen, verwunden: kruodzinieks ... stipri savainuots: abuos sānuos ielauztas ribas Janš. Mežv. ļ. II, 513 (ähnlich 502); verderben: savainuotu vē̦de̦ru nebūs mieluot ar salatām Pēt. Av. III, 310.

Avots: EH XVI, 462

savaĩnuôtiês, krank od. verletzt werden: šim savainuojusēs kāja, man - acis Austriņš.

Avots: ME III, 779

savaiņuôtiês, sich einen Schaden antun, sich verletzen: var˙būt Robe̦ris tuoreiz savaiņuojās Saul. III, 27. viņš bija pārsitis galvu un varbūt arī citādi savaiņuojies 91.

Avots: ME III, 779

sâvaîns, narbig, mit Narben versehen Mar. n. RKr. XV, 134.

Avots: ME III, 809

šâvains, eine šāva oder mehrere šāvas habend: š. kuoks Lis.; š. klaips Bauske; š. dzelzs Aps.

Avots: ME IV, 13

savairuôt, reichlich vermehren, vergrössern; anhäufen: izdevās tuos (mācītājus) vai desmitkārt savairuot Druva I, 1452. lai tas man bagātības savairuo R. A. Refl. -tiês, sich reichlich vermehren, sich anhäufen: par daudz jau viņu savairuojies R. Sk. II, 76. pasugas milzīgi savairuojas Konv. ² 2843.

Avots: ME III, 779

‡ savaišļuôt M. 521, durch Geburten reichlich vermehren. Refl. -tiês ebenda, (mit aî ² ) Dunika, = savaisluôtiês.

Avots: EH XVI, 462

savaisluôtiês: karstā laikā blusas var diezgan s. (mit aî ² ) Kand.

Avots: EH XVI, 462

savaisluôtiês, sich durch Geburten reichlich vermehren Wid.: gada laikā savaisluojas tādā kārtā 6 - 8 paaudzes Konv. ² 912.

Avots: ME III, 779

‡ savaiži Warkl. n. FBR. XI, 118, Adverbform zu savaids. Dazu ein Komparativ savaîžâk Skaista n. FBR. XV, 48.

Avots: EH XVI, 462

sazvaidît,

1) einsalben:
priesteris sazvaidīja bē̦rnu;

2) verschmieren:
s. vietu vietam saplīsušuo krāsni Jürg.

Avots: ME III, 797

sazvaigznît Golg., sazvaigznîtiês, sazvaigznuôtiês, bestirnt werden Für. I: nu debesis sazvaigznuojās, nun ist's bestirnt und klar Für. I (unter zvaigzne). kura (debess) sazvaigznījusēs mirdzēja Austriņš Vērpetē 11.

Avots: ME III, 797

‡ se̦l˜navains Walk, = sē̦nalaîns: šuogad maize se̦lnavaina.

Avots: EH XVI, 476

šẽrvaîns Dunika, grindig, räudig: šērvaina āda Dunika. šērvainas ruokas Lubn., mit (angewachsenem) Schmutz bedeckte Hände.

Avots: ME IV, 17

sešrievaîns, mit 6 Vertiefungen, Furchen versehen: ar sešrievainuo ripu Konv. ² 654.

Avots: ME III, 821

‡ sîkzvaigznīte,* ein kleiner Stern: septiņu sīkzvaigznīšu pudurīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 238.

Avots: EH II, 492

sīvaîns, = sīvs, grausam: kaŗš ar pūķīšiem gan bija sīvains Lautb. Vidv. 37.

Avots: ME III, 855

‡ II sīvaîns "?": trin ruokās rudzzāli, kamē̦r tā tīk (= tiek) sīvaina AP.

Avots: EH II, 493

sīvais, s. sĩvs I.

Avots: ME III, 855

skaistspalvaîns Konv. ² 1384, mit schönem Gefieder versehen.

Avots: ME III, 866

‡ šķil˜tavainis AP.,

1) Benennung eines Strickmusters (mit grossen
"raibumi") für Handschuhe;

2) das kleine Kopftuch mit grossen
"raibumi";

3) = ‡ mar̃navainis.

Avots: EH II, 636

‡ šķil˜tavains AP., mit grossen "raibumi" versehen; šķiltavaini ("ar šķiltavu zīmējumu") lakati Sessw.; šķiltavainus kre̦klus auda Tdz. 39852 (aus Sawensee).

Avots: EH II, 636

skrūvaîns, schraubenartig: rubeņi skrūvainām astītēm BW. 34197.

Avots: ME III, 899

šuôvaîns PS., = šâvains.

Avots: ME IV, 113

spal˜vaînis, f. -ne, wer mit Federn oder Haar bedeckt ist: mazais spalvainītis (eine Maus) A. 1899, S. 491. pacel vienu kāju, pacel uotru, liec spalvaini vidū! (Rätsel) RKr. VII, m. 1420.

Avots: ME III, 983

spal˜vaîns, ‡

2) spalvaina zeme, Erdboden mit verschiedenen Erdarten od. Erdschichten neben einander
BielU.

Avots: EH II, 545

spal˜vaîns, mit Federn bedeckt, rauchhaarig; gereizt (borstig), zornig Salis n. U.; spalvaini mākuoņi, Federwolken Caunītis.

Avots: ME III, 983

spilˆvainis ² : paliek man pagalvī ... spalvu spilvainīti BW. 13250, 36.

Avots: EH II, 550

spilˆvainis ² Schlehk, das Kissen.

Avots: ME III, 996

spruõggalˆvaîns, krausköpfig: spruoggālvaini... bērniņi MWM. VI, 942.

Avots: ME III, 1027

stāvaiņi: auch (mit à ) AP.

Avots: EH II, 573

stāvaiņi, hohe Stiefel, Wasserstiefei; stāvainīši kājās Austriņš M. Z. 92. Zultāns ar Duksi bij kâ pastalas ar stāvaiņiem - ūdenszābakiem Bračs Aukstā ē̦nā 3. līkājas stavaiņuos garuos... zemnieki.

Avots: ME III, 1052

stãvzvaigzne* Konv. ² 989, der Fixstern.

Avots: ME III, 1056

strāvaîns, streifig, gestreift, in Streifen: nuo strāvainiem vaigiem varēja redzēt, ka vēl ne+sen bija raudājusi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 36. e̦lpuojuot strāvaini viļņuoja tvaiks D. 116, 31. stràvaina debess Jürg., Drosth.

Avots: ME IV, 1084

‡ švaibît Lubn. "saviebt, sakniebt". Refl. -tiês ebenda,

1) "viebties";

2) "sakniebt ausis": zirgs švaibās.

Avots: EH II, 660

svaîbîtiês: "Grimassen schneiden" Fehteln; Margita svaibejās ("?"): ni ē̦dāja, ni dzē̦rāja, ni aiz galda sē̦dē̦tāja Tdz. 59634 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 611

svaîbîtiês "mimische Bewegungen machen": tas cilvē̦ks par daudz svaibās Sawensee; vgl. vaibîtiês.

Avots: ME III, 1140

‡ svaida (Neologismus?) "мазь" M. 236.

Avots: EH II, 611

svaidā* (loc. s.), im, beim Hinundherwerfen: straujā miesu svaidā V. Egl. MWM. 1908, S. 16.

Avots: ME III, 1140

svaĩdaļātiês, womit hin und her werfen: bē̦rni svāidaļājas ar sniegu; dzērājs svaidaļājās ar naudu Dond. n. RKr. XVII, 54.

Avots: ME III, 1140

‡ svaĩdât, -āju Seyershof, = svaĩdît I.

Avots: EH II, 611

svaide, die Salbe Wid.

Avots: ME III, 1140

svaîdelêt: auch (mit aĩ ) Dunika. ‡ Refl. -tiês Seyershof, wiederholt od. hin und her (nicht weit) werfen (intr.): puikas svaĩdelējas ar akmeņiem.

Avots: EH II, 611

svaîdelêt Wolm., Jürg., Drosth., Arrasch, Ermes, Saikava, Gr. - Buschhof, (mit aĩ) Ruj., Salis, -ẽju, hin und her werfen U.; zu sviêst.

Avots: ME III, 1140

‡ svaidība (Neologismus?), Wankelmut: cīnījās pret viņas nepastāvību un svaidību J. Veselis Dienas krusts 31.

Avots: EH II, 611

svaîdîgs,

2): s. vējš Frauenb.

Avots: EH II, 611

svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,

1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;

2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.

Avots: ME III, 1140

I svaĩdît: auch Lemb., Ligat, Salis, (mit aî ) AP., Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Kokenhof, Marzen, N.-Laitzen, N.-Peb., Pilda, Sonnaxt, Trik., Waidau, Warkl., (mit aî ² ) Kegeln, Luttr., Morizberg. Refl. -tiês,

1): liesmiņas vējluktuŗuos ... svaidījās un šaudījās vē̦tras grūdienuos Janš. Dzimtene V, 59. visas lietas svaidās pa zemi Kaltenbr. jis tai ("so")
i[r] svaidās (schwankt, zweifelt; russ. колеблется) Pas. IX, 205 (aus Lettg.; ‡

2) hin und her werfen
(intr.): puikas svaidās ar sniegu Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH II, 611

I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, ₃ Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit ² Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît ² Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.

Avots: ME III, 1140

II svaĩdît: schmieren (mit ai ) Perwelk.

Avots: EH II, 611

II svaĩdît Tr., svaîdît ² Bl., Salis, Wandsen, svaîdît Kl., Sessw., Golg., Schwanb., C., -u oder -ĩju, -ĩju, salben, schmieren Brasche: rati jāsvaida Manz. kas labi svaida, viegli brauc Br. sak. v. 1242. zābakus svaidīt (schmieren) Kaudz. R. svaĩdīt sviestu uz maizi Dunika. svaidīts ar zâlēm LP. II, 38 (ähnlich VI, 856). svaidāmas zāles U., Spezereien zum Salben. miesu svaidīja ar eļļu Konv. ² 1047. es, dieva svaidītais Zalktis II, 75. svaidītā (salbungsvoll) balsī Vēr. v. J. 1903, S. 47 und A. XX, 801. miera svaidīts nuogurums Vēr. II, 770. ziedu laiks, tu atkal nāc smaršām gaisu svaidīt Jaunības dzeja 33. Refl. -tiês, sich salben. Subst. svaidîšana, die Salbung Brasche, Vēr. II, 1074, Schmiererei Brasche. svaidĩjums, die (abgeschlossene) Salbung: saņē̦muši gara augstākuo svaidījumu Plūd. Llv. II, 245. svaidîtãjs, der Salbende, der Schmierer Brasche. Zunächst jedenfalls zu sviêsts "Butter", li. svíesti "schmieren" (s. Būga KSn. 1, 288 f.) und weiterhin vielleicht (nach Leskien Abl. 286 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520) zu svīst "tagen", li. svidė´ti "glänzen" u. a.; oder (nebst sviêsts) vielmehr (vgl. zur Bed. z. B. afries. smîta "schmeissen, werfen": got. gasmeitan "schmieren") identisch mit svaidît I?

Avots: ME III, 1140, 1141

svaidulis, wer unbeständig, wankelmütig, flatterhaft ist Duomas II, 462.

Avots: ME III, 1141

‡ svaidzinât,* erfrischen: zaudēt ... sakarus ar svaidzinuošuo dzīvi Jauns. Nesk. saulē 150.

Avots: EH II, 611

svaigs: svaigu (zuverlässig?) maizi ieduošuot Tdz. 52356.

Avots: EH II, 611

svaigs, frisch Pas. IV, 543: svaigi augļi Konv. ² 231. vajaguot svaigas... gaļas Etn. III, 128. svaigs gaiss Kīmija 11. rīta svaigā e̦lpa Vēr. II, 565. es svaigi izturuos JlgRKr. V, 157. Subst. svaigums, die Frische: runāja nuo svaiguma un jaunības Balt. Vēstn. 1904, No 31, dārza svaigums Vēr. II, 546. pirmā svaigumā Apskats 1903, S. 225. Zu urslav. * svěžь "frisch", wenn dies le. Wort ererbt ist. Aber in alten Texten fehlt es, und auch in der lebendigen und unbeeinilussten Volkssprache ist es nirgends ermittelt, abwohl nach P. Schmidts Mitteilung J. Velme es von einer alten Frau gehört (und darauf in die Schriftsprache eingeführt) habe.

Avots: ME III, 1141

svaîgslîgs "unstät, flatterhaft" Lab., Fest.

Avots: ME III, 1141

svaîgslis "ein Unstäter, Flatterhafter (kas svaidās nuo vienas vietas uz uotru)" Lub., Fest. Wohl zu li. svaĩgti "schwindelig werden", r. свигать "sich herumtreiben", ae. swīcan "wandern", ahd. swīhhōn "schweifen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 519).

Avots: ME III, 1141

svaĩgstîtiês (?) Orellen "= snaigstîties".

Avots: ME III, 1141

svaîgstîtiês ² Schibbenhof, = guorīties, staipîties; svaîkstîtiês "staipīties" Tirsen: bē̦rni svaikstās, nuo gultas izce̦ldamles; wohl zu svaîgslis.

Avots: ME III, 1141

svàilêt: svailēt ("kurt") guni Sonnaxt.

Avots: EH II, 611

svàilêt ² Kreuzb. "starkheizen"; vgl. sveilêt.

Avots: ME III, 1141

švailêt,

1): sich energisch betätigen
Memelshof: š. ar ēšanu, ar pļaušanu; ‡

3) stark heizen
Memelshof: tas gan švailē tuo plīti! ‡

4) "sakalt (dzelzi)" Gr.-Salwen; ‡

5) "vēcināt" (mit aĩ) Gramsden.

Avots: EH II, 660

švailêt, -ẽju,

1) "schnell zu tun pflegen;
encêt" Nerft; 21 "mit Rauch und mit einer grossen Flamme brennen (intr.)" Holmhof ("mit aî").

Avots: ME IV, 113

svaina "?": tev pienāk... iemantuošanas un svainas tiesa (du hast Erbrecht dazu und du bist der Nächste) Glück Jerem. 32, 8.

Avots: ME III, 1141

svaîne: auch Skaista, Warkl., (mit ai ) Pas. VIII, 402 (aus Baltinow); "Mutter der Frau" (mit ai ) Lubn. n. BielU.

Avots: EH II, 611

svaîne Kr., Warkh., Sessw., svaĩne Nigr. (li. sváinė "Schwester der Frau"), svaîne ² Bauske, Bershof, die Schwester der Frau: svainīt[i]s mani svaini sauca BW. 15714; 25771. sīkas, mazas tev svainītes 25758. kur, svainīte, tā maltīte? 19334. svainis... veda svaines, sievas māsas, pēc kārtas dancuot III, 1, S. 34.

Avots: ME III, 1141

svaînene C., Schwanb., die Frau des Bruders; svainene, die Tochter der svaine Adolphi Gramm. 15 und nach Zalktis 1908, S. 160 auch die Tochter des Bruders der Frau.

Avots: ME III, 1141

svainē̦ns, der Sohn der svaine Adolphi Gramm. 15 und nach Zalktis 1908, S. 160 auch der Sohn des Bruders der Frau; svainē̦ni, die Kinder des Bruders resp. der Schwester der Frau U. ("nicht mehr gėbräuchlich").

Avots: ME III, 1141

svainībā* tikt, verschwägert werden Rainis MWM. VI, 83.

Avots: ME III, 1141

svainiene Konv. ² 1046, = svaine.

Avots: ME III, 1141

svainieši Konv. ² 744 und 2422, durch Heirat Verwandte.

Avots: ME III, 1141

svaĩnis: auch ("?") Pilten, (mit ài ² ) Erlaa, Višķi, (mit aî ) Aahof, Borchow, Skaista, Zvirgzdine, (mit ai ) Kurmene; der Mann der Schwester (mit aî ) Warkl.; "Schwiegersohn" (mit ai ) N.-Autz n. BielU.; "in Zirau auch wohl Bruder des Mannes" BielU.

Avots: EH II, 611

svainis Bl., Schlehk, Iw., Widdrisch, Tr., Nigr. (li. sváinis "des Weibes Schwestermann"), (mit aî ) Mar., Walk, Kreuzb., KL, Sessw., Golg., Warkh., Pilda, Kr., C., Lipskaln, (mit aî ² ) Bershof, Bauske, svains, der Bruder der Frau Kalz., Birži (in Lettg.), Baltinow, Laud. (mit aî ), Schwager; der Mann der svaine Döbner n. U.; der Mann der Schwester RKr. XVI, 2072, BW. 13712; Vetter Glück Jerem. 32, 12 (svains), Ohm Glück Amos 6, 10 (svains): te̦ku māsu apraudzīt, vai svainītis labi tur(a) BW. 13763. svaini, māsas vīr! 25768. paši brāļi svaiņi (Druw.), sagt man von Brüdern, die (nicht ihre!) Schwestern geheiratet haben. svainu sē̦ta Janš. Nīca 40. Bei Glück Jerem. 32, 12 auch (fehlerhaft?): der Bruder des Vaters. Zu ahd. swein "Diener" (eigentlich: der Angehörige?, swîo "Bruder der Frau, Schwestermann" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 295, Johansson IF. II, 7, Walde Vrgl. Wrtb. II, 457) und nach Brandt PФB. XXIV, 187 und Ehrlich griech. Beton. 148 auch zu ksl. svьstь, čech. svěsť "soror uxoris".

Avots: ME III, 1141

švainis BW. 10792; 13730, 29; 24865, (scherzhaft; mit aî) Stockm., = svainis. Mit dem š- vom entlehnten švãgars (BW. 3844 var., 15301) oder švãģeris "Schwager"?

Avots: ME IV, 113

svaînît ² Suhrs"?".

Avots: ME III, 1141

‡ *svainuôtiês, zu erschliessen aus apsvainuôtiês.

Avots: EH II, 611

svaiņuôtiês, sich verschwägern: svaiņuoties ar kalpa vīreli Janš. Prec. viesulis 29.

Avots: ME III, 1141

svàipît PS., -ĩju, peitschen L., Wolmar u. Trik. n. U., Celm. Nebst svipstis zu an. svīfa oder sveifla, ahd. sweibōn "schwingen" u. a., s. KZ. XLIV, 64 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520.

Avots: ME III, 1141

svaĩpît lūpas Bauske "die Lippen verziehen, mannigfach bewegen".

Avots: ME III, 1141

švaiplîtiês, = ņirgâties, still, ironisch, zynisch lachen. Vgl. svaipît lūpas und šaipîties.

Avots: ME IV, 113

I svàist ² : schwer seufzen Kalnemois; nevajag par katru nieku s. Mahlup.

Avots: EH II, 611

I svàist ² -šu, -tu, laut weinen, schluchzen, jammern, seufzen, sich bekümmern, traurig sein Mar., Wid.: viņam nuotikusi nelaime: svaiš vien Mar. n. RKr. XV, 139, Wenn von einer Bed. "blasen" auszugehen ist (zur Bed. vgl. le. pùst), vielleicht zur Wurzel su̯ei- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 517 f.), wozu aüch ir. seth- "wehen, blasen" gehören könnte.

Avots: ME III, 1141, 1142

II svàist (?) Nötk. "schlagen, prügeln".

Avots: ME III, 1142

‡ svaitekle "?": tuo šādas svaitekles (auf erwachsene Mädchen bezogen) vēl nesajē̦dz Janš. Līgava I, 85.

Avots: EH II, 611

*I svaitît, zu erschliessen aus sasvaitît.

Avots: ME III, 1142

II svàitît ² (??) Lisohn "= bārstīt": svaitu miltus (Aps. unbekannt).

Avots: ME III, 1142

‡ švaĩtît Rutzau, = švaĩtrît: š. ar pāte̦gu. Refl. -tiês (mit ài ² ; prs. švaituos) Auleja "luocīties, piem., sienu pļaujuot". Aus li. švaitýti "schwenken".

Avots: EH II, 660

švaĩtrît, -u, -ĩju Dunika, um sich schwenken: š. ar nūju. Refl. -tiês. um sich schwenken (intr.): viņš tik ilgi švaitrījās, līdz iesita man ar nūju pa galvu. Ein Lituanismus; vgl. li. švaitýti "schwenken".

Avots: ME IV, 113

tẽ̦vainis,

1): der Vater
AP., ("ar cildinājumu runājuot"; mit è̦ ² ) Warkl., (im Munde der Mutter beim Gespräch mit ihren Kindern, wenn der Vater der Kinder gemeint ist; mit ẽ̦) Lemb.; ein Alter N.-Autz n. BielU.;

2): "tēviņš" (mit è̦ ² ) Lubn.; bišu t. Pas. VII, 374; ein Gänserich od. Enterich
Smilt; ein altes Pferd Frauenb.;

3): auch Orellen; t. kājās Trik. n. BielU., es zieht ein Gewitter auf. pēc tē̦vaiņa vie˙nādi auksts laiks Seyershof. t. tik tuo drīkst darīt, kuo dievs tam pavē̦l Janš. Līgava II, 53.

Avots: EH II, 679

tẽ̦vainis (li. tėváinis "der Erbe"),

1) der Vater
(mit e, ) Nötk., (mit è̦ ² ) Mar. n. RKr. XV, 140 ("vulgär"), Golg., Gr.-Buschh., Warkl.; ein Alter, alter Mann LP. VI, 166, 829, Erlaa, Meselau, (mit ẽ̦ ) Arrasch, Dond. (erschlossen aus tẽ̦ve̦ns), Nötk., PS., (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh., Marzen, Ogershof, Sessw., Warkl.; der Grossvater (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh.; der Schwiegervater (Vater des Ehemannes) Serbigal (tē̦vainītis); der Ehemann Straume Wag. 89, (mit ẽ̦ ) PS.; der Onkel (?) Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 170: tētīt, manu tē̦vainīti! BW. 16477. ai ve̦cais tē̦vainīt! 13015, 2; 29142, 3 var. ve̦cajam tē̦vainim (Var.: tētiņam) 11560 var. Budēli, tē̦vaini! 33352. kāds tē̦vainis ar mammiņu Austriņš Daugava I, 982;

2) das Männchen (bei Tieren)
Wid.: tev būs nuo visa, kas dzīvuo . . . pa diviem . . . šķirstā ievest . . . tē̦vainim un mātītei būs tiem būt Glück I Mos. 6, 19 (7, 3 in derselben Bed. auch ein Acc. s. tē̦vainu). strausu tē̦vains V Mos. 14, 15; der Gänserich VL. n. U., (mit ẽ̦ ) Dunika, Frauenburg, Gramsden, Gr.-Essern, Nigr.; der Enterich Frauenb., Gr.-Essern (s. auch LP. VI, 272); scherzhafte Bez. des Wolfes Biel. n. U.: kas tas (= vilks) bijis par prāvu tē̦vaini Janš. Mežv. ļ. I, 85. - lielu lielie tē̦vaiņi (auf Krebse bezogen) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 925. zaķu tē̦vaiņi Janš. Dzimtene ² II, 307, als Schimpfname gebraucht;

3) das Gewitter
U., (mit ẽ̦ ) Arrasch, Karls., Nigr., Wolmarshof, (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh.: tiklīdz tē̦vainis ieŗūcies un spēris Janš. Dzimtene V, 123. tē̦vains (auch Mag. IV, 2, 150, aus Livl.) augšā drūms draudas Aus. I, 31.

Avots: ME IV, 176

tē̦vainīte, die Schwiegetmutter (Mutter des Ehemannes) Serbigal.

Avots: ME IV, 176

‡ tē̦vains Vidzemes kalend. 1795, reich an Gewitter?

Avots: EH II, 679

‡ tivai Auleja, Višķi, Adv., = tuvu, nahe.

Avots: EH II, 684

‡ tuklvaidzis Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), jem. mit feisten Wangen.

Avots: EH II, 701

tũkstuošgalˆvaîns, tausendkopfig: tūkstuošgalvainuo cilvēku mežu A. Brigader Daugava I, 159.

Avots: ME IV, 279

*tuvai (erschlossen aus ostle. tyvai), Adv., = tuvu: gāja jie, gāja, jau pa˙visam tuvai elnei Pas. V, 265 (aus Asūne).

Avots: ME IV, 275

tuvaîns, = tuvins: aizgājuši līdz tuvainam kruogam LP. VI, 937.

Avots: ME IV, 275

tvaicene,* eine Dampfmaschine: rūcuošas tvaicenes Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 287

tvaicêt, -ẽju,

1) hitzen (von der Sonne gesagt)
Bē̦rzmuiža, Heidenfeld, Lubn., (mit aĩ) Hofzumberge, (mit ài ² ) Borchow, Meiran, Saucken, (mit aî) Odensee, (mit aî ² ) Ruj.-Tornei: saule tvaicē nemitīgi JR. IV, 24. saule tvaicē vasarā pirms negaisa Hofzumberge;

2) dämpfen:
kartupeļus tvaicē nuole-juot ūdeni, lai uz uguns nuosusinātu Freudenberg.

Avots: ME IV, 287

tvaîcîgs ² : dedzina zâli ... zâle daudz tvaicīgāka (duod vairāk siltuma) par salmiem Pēt. Av. III, piel., 93.

Avots: EH II, 710

tvaîcîgs ² AP., = tvaikains: tvaicīgs gaiss, būs lietus AP. gaiss bija dūmakains, tvaicīgs Saul. III, 148.

Avots: ME IV, 287

tvàikaîns Wolm., dunstig St., U.; qualmig V.; neblig (mit ài ² ) Lubn.; schwül U., Mar., Ronneb., Ruj.-Tornei, (mit ài ² ) Kalzenau: pavasarīgi tvaikainajā miglas rītā A. Brigader Daugava I, 1202. tvaikainā naktī Stari II, 337. (fig.) tvaikaini muodās jauna mīla Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 35.

Avots: ME IV, 288

tvaikãjs, der Dampf, Dunst: padzisuši kalcija un citu vielu tvaikāji K. Kasparson.

Avots: ME IV, 288

tvaikans, = tvaikaîns, neblig (mit âi ² ) Meiran; dumpf, schwer, stinkend (von der Luft) Fest. (mit ài ² ): attaisi durvisl te ir tāds tvaikans gaiss Fest. nāvīgi tvaikana, zaļgani me̦lna dumbra Vēr. II, 2.

Avots: ME IV, 288

tvàikdzinẽjs* Veselis Saules kapsēta 184, die Lokomobile.

Avots: ME IV, 288

tvàiklaĩva* das Dampfboot: tvaiklaivas braukāja pa upi Alm. Meitene no sv. 35.

Avots: ME IV, 288

‡ tvàikuôjs ² Heidenfeld, = tvàikaîns: t. laiks.

Avots: EH II, 710

tvàikuonis,* das Dampfschiff, der Dampfer.:

Avots: ME IV, 288

tvaikuôt Konv. ² 1680,

1) intr., einen Dunst geben
Für. I; verdunsten Wid.;

2) tr., = sutinât, (im Kessel) dämpfen.

Avots: ME IV, 288

tvàiks,

2): t. (mit aî ² ) nāk ārā pa muti Seyershof.

Avots: EH II, 710

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài ² ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit aî ² ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus ² (neben tvaîks ²⁾ Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit aî ² ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit aî ² ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288

tvaîkt ² , -kstu, -ku Katzd., (in schlechter Luft) langsam verkommen: cik ilgi Ziemelis lai nīkst un tvaikst tur cietumā? Janš. Mežv. ļ. I, 381. mēs tvīkstam un tvaikstam bē̦dās un bailēs II, 196.

Avots: ME IV, 288

tvàikvilcis* Veselis Saules kapsēta 187, die Lokomotive.

Avots: ME IV, 288

‡ uzsvaidelêt Dunika, wiederholt hinaufwerfen: zē̦ni uzsvaidelējuši akmeņus uz jumta.

Avots: EH II, 735

I uzsvaidît,

1) wiederholt hinaufwerfen:
u. sìenu uz kūtsaugšas;

2) wiederholt werfen auf.

Avots: ME IV, 387

II uzsvaidît, aufsalben, aufschmieren: uzsvaidît sviestu uz maizi Dunika. uzsvaidāms siers, der Schmierkäse Brasche.

Avots: ME IV, 387

uztvaicêt, noch, von neuem hitzen, bähen: uztvaicēt saknes se̦gtā traukā Bauske.

Avots: ME IV, 394

uzvaicât, = uzprasît, Nachfrage tun L.: viņa tam uzvaicājuse, vai... Janš. Bandavā II, 280 (ähnlich Līgava I, 363).

Avots: ME IV, 396

uzvaidêt, aufseufzen, aufächzen: ubags vēl uzvaidēja, tad nuomira Bauske.

Avots: ME IV, 396

I vài,

2): v. tu iesi v.? AP.

Avots: EH II, 747

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433

II vaĩ: auch Kl.-Roop; v. ve̦lna! kâ tu pie šāda zvēriņa tiki? Janš. Dzimtene V, 382.

Avots: EH II, 747

II vaĩ! (li. vaĩ, got. wai, ahd. wē, lat. vae, mir. fáe "weh!" ) Adiamünde, AP., Bauske, Bl., Dond., Dunika, Gr.Essern, Jürg., Lin., Pankelhof, Ruj., Selg., Siuxt, Stenden, Tr., Wandsen, Zabeln, vài! Arrasch, Drosth., Peb., Ronneb., Serbigal, Wolm., vai ² ! Salis, vài ² ! Kl., vàī! Golg. u. a. (als Ausdruck starken Schmerzes), Interjektion, wehe! ach! Hierher (oder zu vai I?) auch die Phrase meitai e̦suot vai kâ (das Mädchen sei schwanger) Golg. und der Erstaunen ausdrückende Ausruf vài ratā! Nötk.? Vgl. Walde Vrgl. Wrtb. I, 212 f. und Trautmann Wrtb. 338.

Avots: ME IV, 433

III vaĩ: auch Allend., OB., Roop, Salis, Smilt.

Avots: EH II, 747

III vaĩ Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 71, C., Peb., PS., = vaĩr(s): ne˙kad vai nav nākusi augšā LP. VI, 41.

Avots: ME IV, 433

vaîbît Bers., Fest., Golg., Peb., Saikava, Sonnaxt, (mit aî ² ) Adiamünde, Widdrisch, -u, -ĩju, freqn, zu viebt, (das Gesicht) verziehen, verstellen: vaibīt seju. Refl. -tiês U., Nerft, (mit aî ) Kr., Drosth., Zvirgzdine, das Gesicht verziehen, verdrehen, verstellen: runājuot un vaibuoties kâ bābieši par tādām blēņām Kaudz. Izjurieši 164.

Avots: ME IV, 433

‡ vaîbstaļa PV., = vaîbstiķis.

Avots: EH II, 747

‡ vaibstalnieks PV., = vaîbstiķis.

Avots: EH II, 747

vaîbsti, s. vaibsts.

Avots: ME IV, 433

vaîbstiķis Nötk., Sessw., Tirsen, einer, der häufig das Gesicht verzieht Peb., Vīt., Zebrene.

Avots: ME IV, 433

vaîbstît: auch (mit ai) Sermus, Wessen. Refl. -tiês,

1): auch (mit aî ² ) Ekau, Grünw., MSil., (mit ai) Sermus.

Avots: EH II, 748

vaîbstît Erlaa, Fest., Mahlup, Meiran, Oknist, Peb., Saikava, Sessw., Sonnaxt, -u, -ĩju, (das Gesicht) verziehen, verzerren, verdrehen Bers., Lubn., Memelshof: vaibsti ģīmi, vai nevaibsti - smuku vaibstu tev nav Vīt. Refl. -tiês,

1) das Gesicht verziehen, verdrehen, verzerren
Wid., Ascheraden, Autz, Bers., Blumenhof, Erlaa, Fehteln, Kalzenau, Mar., Ramkau, Rosenbeck, Seltingsh., Serben, Schwanb., Vīt., Wirgin., (mit aî) C., Ekengraf, Golg., Kl., Nötk., Peb., Sessw., (mit aî ² ) Arrasch, Bauske, Hofzumberge, Schibbenhof, Siuxt;

2) "gausties" Rutzau: tas vaibstās ar zuobis (von einem, der wegen heftiger Zahnschmerzen jammert) Rutzau. Zu viebt; vgl. aber auch atviept.

Avots: ME IV, 433

vaĩbstuôt, lächeln Lenzenhof, Raiskum. - Subst. vaibstuôtājs, der Mimiket Celm.

Avots: ME IV, 433

vaibsts,

1) vaîbsts Drosth., Fest., Kl., Mahlup, Peb., Sessw., (mit aî ² ) Arrasch, (mit aĩ) Bauske, der Gesichtszug; eine Verzerrung im Gesicht; die Miene, der Gesichtsausdruck
Wid.; Plur. vaîbsti Kl., (mit aî ²⁾ Iw., die Gesichtszüge;

2) = vaibstiķis Vīt.: tāds vaibsts vien nuo tevis iznāk Ar.

Avots: ME IV, 433