Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'up' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'up' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1568)

abejup,

abejup, nach beiden Seiten hin: diže̦nu cirvi tā sniedza tam, - abejup asu O. V, 235.

Avots: ME I, 5

ačikups

ačikups, ačkups oder ačkops, ein Tanz RKr. XI, 79, XVI, 230.

Avots: ME I, 10

acuplakstiņi

acuplakstiņi,

1) Augenlider;

2) Sonnentau (Drosera rotundifolia)
RKr. II, 70, Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 9

aizdrupināt

‡ àizdrupinât,

1) bröckelnd
(tr.) hinter etwas geraten lassen: a. kam maizi aiz kakla;

2) bröckelnd
(tr.) hinstreuen vor (für): a. cāļiem maizi priekšā Sessw.;

3) anfangen zu (zer)bröckeln
(tr.): a. plāceni Saikava.

Avots: EH I, 20

aizdrupt

‡ àizdrupt, (zer)bröckelnd (intr.) hinter etwas geraten: viņam maize aiz kakla aizdrupusi.

Avots: EH I, 20

aizklupinēt

‡ àizklupinêt, hilflos (wiederholt dem Fallen nah) hin-, fortgehen: tik, tik aizklupinēja da ustabai Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 32

aizklupt

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

aizknupt

àizknupt, sich ducken hinter... Lemsal: a. aiz ratiem.

Avots: EH I, 32

aizkraupēt

‡ àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32

aizkupināt

àizkupinât, verwehen: aizkupināts ceļš.

Avots: ME I, 34

aizlaupīt

‡ àizlàupît, teilweise abschälen (: kàli ); auszuhülsen anfangen (: zirņus ).

Avots: EH I, 36

aizlupināt

‡ àizlupinât, zu schälen anfangen (und dann das Schälen unterbrechen): a. rāceni Trik.

Avots: EH I, 37

aizpupināt

àizpupinât, von dem bösen Geschrei des Wiedehopfes: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9.

Avots: ME I, 45

aizšļaupt

àizšļaupt, wegschneiden Frauenb.: a. nuost ar nazi pirkstam labu šķēli.

Avots: EH I, 56

aizšļupstēties

àizšļupstêtiês, einen stammelnden Laut hervorbringen MWM. XI, 259.

Avots: ME I, 55

aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

aiztrupināt

‡ àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59

aiztupēt

‡ àiztupêt,

1) hinter etwas niederhocken
Salis: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) niederhocken;

2) a. līdz. hocken (sitzen. weilen) bis (temporal)
Trik.: aiztupējis kruogā līdz vakaram. Refl. -tiês.

1) = ‡ àiztupêt 1 Lemsal;

2) = ‡ àiztupêt 2 Trik.

Avots: EH I, 59

aiztupināt

‡ àiztupinât aiz, hinter etwas einsperren: a. aiz restēm (ins Gefängnis).

Avots: EH I, 59

aiztupstīties

‡ àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muokām a. uz mežu.

Avots: EH I, 60

aiztupt

‡ àiztupt Dunika, Kal., Rutzau, refl. àiztuptiês Dunika, Kal., Siuxt u. a., hinter etwas niederhocken: a. aiz krūma; a. kam priekšā, vor jem. (oder etwas) verdeckend niederhocken.

Avots: EH I, 60

aizupe

àizupe, der Ort jenseit des Flusses. aizupis U., àizupiẽtis, auch àizupniẽks, der jenseit des Flusses wohnt BW. 10330.

Avots: ME I, 58

aizupnieks

àizupniẽks: auch BW. 6507, 1; 9344.

Avots: EH I, 60

apčupināt

‡ apčupinât,

1) betasten:
a. meitas krūtis U. (unter čupinât);

2) umhettastend auffinden
Gr.-Buschh, Refl. -tiês Gr.-Buschh.,

1) sich oder einander betasten;

2) sich umhüllen.
Vgl. li. apčiupinėti "aptaustīt".

Avots: EH I, 76

apčupinēt

‡ apčupinêt,

1) umhertastend auffinden
Gr.-Buschh.;

2) umhüllen
Gr.-Buschh.;

3) betasten
Gr.-Buschh.;

4) "= apkuopt (scherzweise)" Sussei.

Avots: EH I, 76

apčupt

‡ apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76

apdrupēt

‡ apdrupêt,

1) ringsum anfaulen
Oknist: apdrupējis zuobs; 2 = apdrupt, ringsum abbröckeln (intr.).

Avots: EH I, 78

apdrupt

apdrupt, intr., abbröckeln: apdrupuši mūŗi, nami; zuobi Vēr. II, 1239.

Avots: ME I, 82

apklupt

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

apkrupēt

‡ apkŗupêt, ringsum grindig, räudig, schorfig werden: apkŗupējis rācinis, de̦guns Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 94

apkrupt

apkŗupt (unter apkrupt): kâ pirts de̦rē̦tu! e̦su nuo me̦lnumiem galīgi apkŗupis (die Haut ist sehr schmutzig) Frauenb.

Avots: EH I, 94

apkrupt

apkrupt [in Westkurland apkŗupt], intr., inch., räudig, grindig werden: apkrupušas kājas, ruokas.

Avots: ME I, 96

apkupināt

‡ apkupinât, ein wenig gerinnen machen: a. pienu Bauske.

Avots: EH I, 95

aplaupīt

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

aplaupīt

aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.

Avots: ME I, 100

aplupināt

‡ aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99

aplupīt

aplupît, tr., berupfen, auffressen (von einer Menge): vilks visas aitas aplupījis RKr. VIII, 78. viņš mani krietni aplupījis, er hat mich gründlich berupft Grünh.

Avots: ME I, 103

aplupt

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103

appļupt

‡ appļupt,

1) bespritzen, nassmachen
U. (unter pļupt);

2) anschwärzen, belügen
St.

Avots: EH I, 106

apšķupelēt

‡ apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119

apstrupināt

‡ apstrupinât, verkürzen Bauske: a. svārkus.

Avots: EH I, 118

aptrupēt

aptrupêt: tas jau aptrupējis nuo slinkuma Jürg.

Avots: EH I, 122

aptrupēt

aptrupêt, auch aptrupt, intr., ringsum anfaulen: aptrupējis bē̦rzs A. XVIII, 193.

Avots: ME I, 131

aptrupināt

‡ aptrupinât, ringsum ein wenig faulen machen: a. nuošautuo irbi KatrE. a. sieriņus Arrasch.

Avots: EH I, 122

aptupēt

‡ aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

aptupināt

‡ aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123

aptupt

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

ārup

ârup: prieks . . . lauztin laužas ārup Janš. Līgava II, 97.

Avots: EH I, 195

ārup

ârup, hinaus, nach aussen Biel.; [bei Fürecker ahrop (wohl = āruop): tie ahrop spuoži spīguļuo].

Avots: ME I, 244

atčupis

‡ atčupis sist Frauenb., rücklings (rückwärts) schlagen (so schlagend, könne man nur einen Teufel treffen).

Avots: EH I, 138

atdrupināt

atdrupinat, tr., abbröckeln: pa drusciņai maizes Purap.

Avots: ME I, 154

atdrupt

atdrupt, intr., abbröckeln, abfallen: kaļķi nuo sienas atdrupuši.

Avots: ME I, 154

atdupēt

‡ atdupêt, dumpf schallend herlaufen Bērzgale.

Avots: EH I, 140

atklupt

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

atkupināt

atkupinât pienu, Milch gerinnen lassen = "sarūgušu nuokrejuotu pienu turēt siltā krāsnī, pie kam atdalās sukalas, un piens dabū tumīgu, patīkamu garšu" Dobl., Spr. u. a.

Avots: ME I, 169

atkupt

‡ atkupt, in der Verbind. piens atkupis, bei längere Zeit in der Wärme gestandener Milch hat sich der Käse von den Molken abgesondert Jürg.

Avots: EH I, 151

atlaupīt

atlàupît tr., ab-, losschählen: uolu, ādu [Auch teilweise abschälen: instr. s. atlaupītu galu BW. VI, S. 160.] Refl. sich ab-, losschählen: uolas Etn. II, 68.

Avots: ME I, 172

atlaupt

‡ atlàupt 2 Nautrē̦ni, (die Augen) weit öffnen (perfektiv): acis atlaupis, nuo cepļa virsa veŗas.

Avots: EH I, 153

atlupināt

atlupinât, (li. atlupinė´ti), tr., losschälen, lösen abnagen: gaļu nuo kaula. priekšsē̦dē̦tājs sāka telegrammu atlupināt Purap.

Avots: ME I, 174

atlupt

atlupt, ‡ Refl. -tiês Dunika, "= atdauzīties": puišel, vai tad tu vēl neesi atlupies?

Avots: EH I, 154

atlupt

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

atļupt

atļupt (unter atļubt), ‡

2) = atlupt N.-Peb.: priedei ve̦cā miza atļūp.

Avots: EH I, 155

atslupāt

‡ atslupât, (in grossen Pantoffeln) herschlurren, die Füsse längs der Erde ziehend herkommen Kal.

Avots: EH I, 168

atšļupāt

‡ atšļupât Kal., herschlurren, die Füsse nachschleppend herkommen.

Avots: EH I, 174

atšļupstēt

‡ atšļupstêt Kalz., undeutlich oder lispelnd antworten.

Avots: EH I, 174

atstrupēt

‡ atstrupêt Bauske, kurz (gestutzt, stumpf) werden: gals atstrupējis.

Avots: EH I, 172

atstupāties

‡ atstupâtiês, sich müde gehen U. (unter stupāt).

Avots: EH I, 172

attupēt

‡ attupêt, (eine Gefängnisstrafe) absitzen: a. trīs nedēļas cietumā. Refl. -tiês, zur Genüge hocken: vai neesi vēl diezgan attupējies?

Avots: EH I, 177

attupināt

attupinât Spr., tr., sich hinhocken lassen.

Avots: ME I, 205

attupties

attuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kur lācis attupstas, tur me̦lnums paliek (Rätsel).

Avots: ME I, 205

augšņupēdu

aûgšņupê̦du (unter aûgšpê̦du): auch Prl. n. FBR. VI, 113, Ramkau.

Avots: EH I, 185

augšup

aûgšup, aûgšupu, augšuop Glück IV Mos. 13, 31 u. a., in die Höhe, hinauf: cilā galvu uz šām lietām, augšup... paskaties GL. nuo atvara vē̦sa dve̦sma gar krastmalu augšup kāpj JR. IV, 40. aizbrauca pa upi augšup LP. V, 219. augšupu, lejupu klusi lūkuojuos JR. IV, 22.

Avots: ME I, 219

augšupēdu

aûgšupê̦du (unter aûgšpê̦du): auch Frauenb.

Avots: EH I, 185

augšupēdus

aûgšupê̦dus (unter aûgšpê̦du): auch Siuxt.

Avots: EH I, 185

augšupēji

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

augšupējie

‡ aûgšupēji(e) radinieki, Verwandte in aufsteigender Linie, Aszendenten.

Avots: EH I, 185

aupauniņi

aûnpaũniņi 2 , eine gelbe Blume Kand.

Avots: ME I, 225

aupēties

aupētiês [in Nerft àupêtiês 2 ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]

Avots: ME I, 225

aupucis

aũpucis: tas jau ne˙kā prātīga nevar padarīt, - iet tik kâ aupucis Annenburg, Garrosen, Mesoten, N-Bergfried, Salgaln.

Avots: EH I, 187

aupucis

aũpucis, ein Springinsfeld ("trakulis"). Gr. - Sess. [Wohl zu aupētiês.]

Avots: ME I, 225

aupuš

àupuš: a. (mit aû 2 gesprochen) saulei tādas kâ tulznas Ramkau: a. sviķeles laida nuost valdziņus ebenda.

Avots: EH I, 187

aupuš

àupuš,2 àupušām, Adv., zu, von beiden Seiten: ņemt maisu aupušām, den Sack von beiden Seiten ergreifen AP. aupuš upei aug alkšņi (Druw.) A. X, 2, 66. kājas aupuš baļķam nuokāris Dr. Wohl aus au- + pušu (puse, die Seite ). [Nun ist aber aupuš gleichbed. mit abpuš, und au- hat nicht die Bed. "beide"; daher aupuš eher vielleicht aus abpuš > avpuš, wie um Talsen gesprochen werde; vgl. auch das gleichbed. āpuš.]

Avots: ME I, 225

aupušam

àupušãm (unter àupuš): ābuliņš kārstā jākraun a. AP. a. baltam valdziņam iemest pa zaļam ebenda, aptaisīt kaudzei sētu a. ebenda.

Avots: EH I, 187

aupušas

‡ aupušas (gen. s.), zu beiden Seiten befindlich: bij trīs braucēji: pirmais vadīja priekšgalā zirgus un divi bija aupušām pie a. (mit aû 2 gesprochen) zirgiem AP.

Avots: EH I, 187

bezpupe

bezpupe od. bezpupu meita, keine (volle) Brust habend, ein flachbrüstiges Mädchen: kuo nāci kāzās, bezpupu meita (Var.: bezpupe) BW. 20191. kā jau bezpupa bē̦rns, wie schon ein Kind sein kann ohne Mutterbrust Mag. XIII, 1, 5.

Avots: ME I, 285

čaupata

čaũpata, ein leichtsinniger Mensch Dond.

Avots: ME I, 407

caurupe

caũrupe, ein Fluss, der an gewissen eisenhaltigen Stellen nie zufriert Nigr.

Avots: ME I, 366

ceļup

‡ ceļup, Adv., auf den Weg: duoties c. Alschw., A.-Rahden, Livāni, Naud., Janš. Dzimtene V, 52. gribu laisties ... c. IV, 169.

Avots: EH I, 265

četrupadsmit

četrupadsmit (unter četrpadsmit): auch Borchow n. FBR. XIII, 29, Pilda n. FBR. XIII, 52.

Avots: EH I, 289

cīrups

cĩrups Ahs., Dunika, Kal., OB., PlKur., = sīrups, der Syrup.

Avots: EH I, 276

cūkpupa

cũkpupa, auch dārza pupa, Gartenbohne (vicia faba) MWM. VII, 796.

Avots: ME I, 399

cupa

‡ cupa "?": graudiņi, uz ... (ābuoliņa sakņu) cupām (= čupām?) uzkrituši, neuznāktu Klapmeyer 1789, S. 111.

Avots: EH I, 280

čupa

I čupa: akmeņu č. BW. 2130. mē̦slu č. 3305.

Avots: EH I, 296

čupa

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421

čupa

II čupa: duod cūkai ar cirvi pa čupu (= čupru) Grobin.

Avots: EH I, 296

čupa

II čupa, ein Busch Haare, der Schopf (= čupra): ņemt, grābt zē̦nu aiz čupas Dünsb. (auch: aiz čupja; von čupis Mag. II, 3, 36). Aus r. чупъ "Schopf".]

Avots: ME I, 421

čupains

‡ čupains, büscheiweise Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 296

cupāt

[cupât, schwer gehen, auftreten (hauptsächlich von Kindern) Trik.]

Avots: ME I, 397

čupāt

čupât, -āju, čupuôt Karls., [Wid.], tr., häufeln, in Haufen sammeln Spr. Refl. -tiês, sich in Haufen sammeln: diezin kas šuodien par svē̦tkiem: cilvē̦ki čupājas vien Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 421

čupata

čupata: ein kleines Häufchen Mar. n. RKr. XVII, 135, Heidenfeld.

Avots: EH I, 296

čupata

čupata, [eine Flocke Spiess n. U.], ein Weniges, ein klein wenig: mums siena vairs nav ne čupatas Kand. In Angermünde čupats, ein Stäubchen.

Avots: ME I, 421

čupatka

‡ čupatka, ein Häufchen Kalz. n. Fil. mat. 26: č. malkas.

Avots: EH I, 296

čupināt

I čupinât,

1): "grabbeln"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 296

čupināt

I čupinât, [čupinêt Wessen],

1) betasten, befühlen:
apčupināt meitas krūtis U.; vgl. li. čiupinė´ti "betasten";

2) bei den Haaren
(matus) zausen, foppen L.

Avots: ME I, 421

čupinēt

čupinêt (unter čupinât I). n. auch Gr: Buschh., Kaltenbr., Warkl.

Avots: EH I, 296

cupis

cupis, für čupis, Haarwisch St., U. [Nach d. Zopf?]

Avots: ME I, 397

čupis

čupis (s. auch unter čupa I): ein Busch, Strauss Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Busch"); Demin. čupītis, ein Büschel ebenda (unter "Büschel").

Avots: EH I, 296

čupis

čupis L., ein Haarwisch; vgl. čupa 2.

Avots: ME I, 421

čupoties

‡ čupuôtiês Siuxt n. Fil. mat. 68, sich durcheinanderdrangen: aitas čupuodamās samin sienu.

Avots: EH I, 296

čupra

čupra: iekrīt cits citam čuprās Janš. Līgava II, 329; grosses Haar Grenzhof.

Avots: EH I, 296

čupra

čupra, čuprs, der Schopf: ņemt, grābt aiz čupras. tad viņu sagrāba ve̦lns aiz čupra A. XXI, 248, LP. III, 73. es viņu izsviedīšu aiz čupras ārā Līniņ Wain. [Gleich li. čiupra auf Grund des (aus dem wr. чуприна) entlehnten čuprīna (li. čiupryna) entstanden, indem čuprīna für ein Deminutiv angesehen wurde.]

Avots: ME I, 421

čuprains

[čuprains Nigr., dicht belaubt, buschicht, traubenförmig]: audziet, lini, lieli, gar,i, čuprainām puodziņām BW. 28277 [aus Weissenstein].

Avots: ME I, 421

čups

čups! Interj. zur Bezeichnung einer schnellen Bewegung: zuoss iele̦c čups iekšā.

Avots: ME I, 421

cupst

‡ cupst! Interjektion, eine schnelle Handlung ausdrückend Kaltenbr.: šis c˙! izlēcis.

Avots: EH I, 280

čupt

čupt: čupu gan pagānu ruokā (ich fing ihn) Warkl, ragana čūp (stiehlt?) grāmatu Pas. IX, 205.

Avots: EH I, 296

čupt

[čupt Wessen "iegūt, ķert"; čupt, čùpu, čupu Praulen, ( über einen od. etwas) herfallen (um sich dessen zu bemächtigen): č. kam virsū Laud.]

Avots: ME I, 421

cupts

‡ cupts, hübsch, schön (in der Kindersprache) Linden.

Avots: EH I, 280

čupums

čupums, der Haufe: lai tas aitas griež čupumā kuopā Etn. IV, 168.

Avots: ME I, 421

čupurs

[I čupurs, der Buckel; nest bē̦rnu čupurā (auf dem Rücken) Ruj.]

Avots: ME I, 422

čupurs

[II čupurs Bers., = čupra.]

Avots: ME I, 422

daklupt

[daklupt Drsth., hinfallen: d. pie zemes.]

Avots: ME I, 433

datrupināt

‡ datrupinât, hinzubröckeln Auleja: vajag buļbu sivē̦nam d., ka būtu biezākai (Adv.).

Avots: EH I, 309

datupināt

[datupinât Drsth., sich niederhocken lassen.]

Avots: ME I, 443

datupties

[datuptiês Drsth., sich niederhocken.]

Avots: ME I, 443

divjup

divjup, zu zweien, je zwei und zwei Ar.

Avots: ME I, 472

dižupe

dižupe, der Strom BW. 4502.

Avots: ME I, 476

draupīt

draûpît 2 [Bl.], zerbröckeln U.; vgl. drupt.

Avots: ME I, 492

drupa

‡ drupa (Sing. zu drupas) Diet., = drupata Baar in seinem Exemplar von U.; ein ungenügendes Quantum Auleja: kuo es tiê drupu ēšu?

Avots: EH I, 336

drupača

drupača: auch Grenzh. n. FBR. XII, 24, Salis n. FBR. XV, 65, Frauenb.: ne drupač[u] nedabūj[u] BW. 2231.

Avots: EH I, 336

drupača

drupača, drupakla, drupakle, drupala, drupata, gew. Pl., Krümchen, Brocken, Stückchen: maizes drupačas, drupači AP., drupaklas Etn. II, 120. drupakles Purap. maizes nav ne drupačiņas LP. V, 218. liels siets pilns smalku drupaklu. mūsu maize bīde̦lē̦ta. cauri skrēja drupalām BW. 19363. sasist drupatu drupatās.

Avots: ME I, 504

drupala

drupala: auch Lös. (maizes d.).

Avots: EH I, 336

drupalot

‡ drupaluôt PV. "bröckeln (tr.)".

Avots: EH I, 336

drupana

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336

drupana

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504

drupans

drupans: vušku tauki ir drupani (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Mahlup.

Avots: EH I, 336

drupans

drupans [Warkh.], AP., drupe̦ns, [drupins Kl., Kreuzb.], bröckelig, mürbe: drupana zeme Purap.; drupans siers A. XX. 119; drupana maize C., AP., Aps., Smilt.

Avots: ME I, 504

drupata

drupata: drupatām saplēsis Erlaa n. FBR. XIV, 128. drupatiņas lasīdams BW. 2221.

Avots: EH I, 336

drupata

drupata Wain., s. drupača. In Sonnaxt unterscheidet man drupanas "Brotkrümchen" von drupatas "überhaupt kleine Stückchen von verschiedenen Gegenständen".

Avots: ME I, 504

drupeklis

drupeklis U., [Bers.], ein Krümchen, ein Brocken.

Avots: ME I, 504

drupena

drupe̦na Nigr., drupene, Krümchen, Brocken: nemē̦tā maizes drupe̦nas pa zemi Nigr. Das Demin. drupeniņa ist ein Liebkosungswort für die Schwester: māsiņ. ze̦lta drupeniņ BW. 18005. Vgl. drupana.

Avots: ME I, 504

drupenis

drupenis, eine Speise. - in gegorene Milch eingebröckeltes Schwarzbrot Bers. n. Etn. I, 41.

Avots: ME I, 504

drupens

drupe̦ns (unter drupans): drupe̦ni tauki Siuxt.

Avots: EH I, 336

drupēt

[drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]

Avots: ME I, 504

drupi

drupi: Auch Aps. J. Raksti I, 17.

Avots: EH I, 336

drupi

drupi. drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504

drupīgs

drupîgs: drupīga, nieka lieta Dünsb. Kristīgs stāstītājs 200.

Avots: EH I, 336

drupināt

drupināt. tr., bröckeln. abbrechen: maizi drupināja MWM. VIII, 3. sīkstuošuos spē̦kus drupini allaž pa drupatai Vēr. I, 912. Refl. -tiês, zerbröckeln (intr.), zerfallen: man šķiet, ka zeme drupinātuos zem manām kājām Steperm.

Avots: ME I, 504, 505

drupins

drupins (unter drupans): drupinas ziepes KatrE.

Avots: EH I, 336

drupīte

‡ drupīte, ein geringes Quantum, ein wenig Lettg.; acc. s. drupīti, ein wevig, drusciņ Auleja: iesēt d. auzu. paej d. uz citu pusi!

Avots: EH I, 336

drupot

drupuôt [Neologismus?], zerfallen: kur beidzas ceļi. kur drupuo pē̦das Rainis Gals un sāk. 61.

Avots: ME I, 505

drupši

‡ drupši Dond., = drupšiņi, in eine Milchsuppe hineingeriebene Teigstückchen.

Avots: EH I, 336

drupsteles

‡ drupsteles, Abgangsel von Gartengewächs (= nuokašas) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 336

drupt

drupt [li. drupti Miež.], -ùpu, -upu. intr., zerbröckeln, zerfallen: mūŗi drūp. iegriêzts kukulis drūp. tur lē̦ni mana dzīve drūp Rainis. [Nebst draupīt wohl zu sloven. dr̀pati "bröckeln" und zu gr. δρύπτω "zerkratze". δρυπίς "eine Dornenart" resp. zu gr. ϑρύπτω "zerreibe". τρύφος "Bruchstück", s. Persson Beitr. 859, Boisacq Dict. 202 u. 1112, Fick Wrtb. III 4. 214, Wiedemann; Prät. 13 u. 172, Holthausen IF. XXXIX, 72; vgl. auch li. trupė´ti "bröckeln".]

Avots: ME I, 505

drupuļains

drupuļaîns, bröckelig: drupuļains akmens Saul.

Avots: ME I, 505

dūņupīte

dùņupīte, ein Bach mit schlammigem Boden: tec gaŗām, dūņupīte! tevī ruoku nemazgāšu BW. 10816.

Avots: ME I, 529

dupa

dupa, der Hintere, das Gesäss U.; in Schwanb. so vom podex der Kinder (in der Sprache der Mütter). [Eher wohl entlehnt aus poln. dupa dass. als damit verwandt.]

Avots: ME I, 518

dupenis

dupenis, eine Fischerstange, mit der man die Fische ins Netz treibt Lasd. [Zu dupêtiês.]

Avots: ME I, 518

dupeņot

‡ dupeņuôt, mit einer Fischerstange (dupenis) hantieren NB.

Avots: EH I, 343

duperes

duperes L., dupenes Karls., eine Art Vogelschlingen.

Avots: ME I, 518

dupes

dupes L., Krebsnester (an Bachufern. [Vielleicht zu dupis.]

Avots: ME I, 518

dupēt

‡ dupêt, = dupêtiês Nautrēni:. klausās.: nez kas dup Pas. XI, 164.

Avots: EH I, 343

dupēties

[dupêtiês, dumpf schallen: sviedu šautru aruodā; ja bij mieži, sipējās,ja bij rudzi, dupējās BW. 25853, 5 var. Dafür auch dupinêt Wessen. Zu li. dùpinas "шесть с набалдашником, которым болтая в водѣ, загоняют рыбу в сѣти" vgl. le. dupenis), serb. dù`piti "mit Getöse schlagen ", sloven. dùpati "dumpf rauschen ", gr. δοῦπος "dumpfes Geräusch, Getöse ", s. Būga РФВ‚. LXX, 105.]

Avots: ME I, 518

dupināt

[dupinât, (Krebse) aus Uferhöhlen heraustreiben N. - Bartau.]

Avots: ME I, 518

dupins

[dupins Planhof, = dupa: puikas! dupins vaļā; zum Auslaut vgl. dibins.]

Avots: ME I, 518

dupis

dupis, ein hölzernes Salzgefäss: dupjuos sagrūž sāli, cūku taukus. mazākuos dupjuos uzglabā kukņā sāli un dažreiz liek arī uz ļaužu galda sālnīcas vietā A. IX, 2, 182. [Zu duplis.]

Avots: ME I, 518

dupis

I dupis: auch Lipsthusen.

Avots: EH I, 343

dupis

‡ II dupis "eine Geschwulst im Baumstamm" Gold.

Avots: EH I, 343

dupliķis

dupliķis, ein korpulenter Mensch Grünh.

Avots: ME I, 518

duplis

duplis: auch Iw. (ein viereckiges, längliches; aus einem: Holzstück gehöhltes Salzgefäss).

Avots: EH I, 343

duplis

duplis ein Gefäss, in dem man Salz hält od. Fatt zerstösst Edwahlen n. U. [Nebst dupes und dupis wohl zu ksl. dupļģ "hohl ", r. дуплó "Höhlung im Baumstamm ", čech. duopa "Höhlung ", ahd. tobal "enges Tal " u. a. bei Berneker Wrtb. I, 237 f.]

Avots: ME I, 518

duporis

dupuoris, Fischotter RKr. VIII, 86.

Avots: ME I, 518

duprs

duprs: dick, kräftig, untersetzt Morizberg.

Avots: EH I, 343

duprs

[I duprs Mar. "grob ": dupra drēbe (= maisu drēbe, rupjš pakulu audums).]

Avots: ME I, 518

duprs

II duprs "? ": iejūdz man, bāleliņ, re̦snu, dupru kumeliņu! BW. 16161, 1 var. dupruo žuburaku Duomas III, 326. [Wohl zur Wurzel von dupuris.]

Avots: ME I, 518

duprs

[III duprs Bers. "augsts, apdrupis ce̦lms ".]

Avots: ME I, 518

duprs

[IV duprs Naud. "lebhaft. beweglich ": d. bē̦rns.]

Avots: ME I, 518

dups

dups: auch Kaltenbr.; Oknist.

Avots: EH I, 343

dups

dups, stumpf: tapa ir par dupu Samiten. ar dupuo stūri virspusē Konv. 2 155.

Avots: ME I, 518

dupt

[* dupt, s. sadupt.]

Avots: ME I, 518

dupu

‡ dupu, ein wenig n. J. Loja Ceiņas karugs 1934, № 4, S. 56:

Avots: EH I, 343

dupučka

‡ dupučka "ein dickes, untersetztes Mädchen" (?): meita kâ d. Saikava.

Avots: EH I, 343

dupuriņš

‡ dupuriņš, Epitheton der Kartoffel im VL.: rācenītis d. BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 343

dupuris

dupuris, ‡

7) eine Wasserotter
Stender Deutsch-lett. Wrtb. 754; Fischotter Fischer 52; ‡

8) dupurs "sakuperējis vīriņš" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 343

dupuris

dupuris,

1) etwas Kurzes und Dickes:
ir gan dupuris šis burkāns Mar. n. RKr. XV, 113. es uzaugu dupurītis BW.;

2) Epitheton der Eiche, der Kartoffel:
rācenīši, dupurīši BW. 2974. uozuolam, dupuram visapkārt saule spīd RKr. VII, 499;

3) dupuŗi, runde, kleine Rüben
Manz.; Mairüben L.;

4) [dupurs], Bruchratte (arvicola amphibius L.)
RKr. VIII, 84;

5) "ein kleiner Kessel, ein kleines Gefäss "
Schwnbg.;

6) "ciņu kaplis (eine Hümpelhacke)"
Jaun-Latgale.]

Kļūdu labojums:
dupurītis BW. = dupurītis BW. 5320

Avots: ME I, 518

džaupats

‡ džaupats, ein Unbändiger Dond.: tu esi tāds dž., ne˙maz nevari mierā stāvēt.

Avots: EH I, 365

dziļupe

dziļupe, ein tiefer Fluss, Bach BW. 3640, 29099.

Avots: ME I, 550

gaiļupiesis

gaîļupiêsis, auch gaîļapiêsis, gaiļapiete RKr. XII, 8,

1) Feld - Rittersporn (delphinium consolida)
RKr. II, 70;

2) Schlüsselblume (primula officinalis)
Dond., Hasenp., RKr. III, 72.

Avots: ME I, 585

galvup

galvup, kopfüber: (kuģis) galvup gāžas atkal lejā U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 597

glupans

‡ glupans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein wenig dumm (?).

Avots: EH I, 395

glupavāt

‡ glupavât Kaltenbr., Dummheiten machen; tollen.

Avots: EH I, 395

glupēns

[glupē̦ns Fest. (Subst. od. Adj.?), = glupiķis.]

Avots: ME I, 630

glupēt

‡ *glupêt, zu erschliessen aus nùoglupêt.

Avots: EH I, 395

glups

glups: (smilšu lauks) put kâ g. Kaltenbr. g. līdz trakamam Oknist n. FBR. XV, 184.

Avots: EH I, 395

glups

glups, glupjš, dumm: viņa apprecējusi glupuo LP. VI, 669. Nebst li. glūpas aus глупый resp. poln. głupi entlehnt.

Avots: ME I, 630

glupums

glupums: bērniņ, tavu glupumiņu! BW. piel. 2 3033, 1.

Avots: EH I, 395

grauzdupīte

grauzdupīte, [ein an Kies reicher Bach?]: sajukuse grauzdupīte (Var.: zvirgzdupīte, uolupīte) BW. 13630, 4 var. [Zu grauzains?]

Avots: ME I, 640

grīvupe

‡ grīvupe "ein Fluss nach dem Zusammenfluss zweier anderer" BielU.

Avots: EH I, 407

grupi

‡ grupi Dunika, OB., Graupen.

Avots: EH I, 411

ieaugšupēdus

ieaûgšupē̦^dus, Adv., beinane (nicht ganz) aûgšpê̦du Frauenb.

Avots: EH I, 502

iedrupināt

ìedrupinât, tr., ein -, herein -, hineinbröckeln.

Avots: ME II, 10

iedrupt

[ìedrupt,

1) sich abzubröckeln anfangen:
upes krasts iedrupis; siena iedrupusi;

2) einstürzen
(intr.): kartupeļu bedre iedrupusi Salis.]

Avots: ME II, 11

ieklupt

ìeklupt: heimlich hineingehen: kad ieklūpi kādreiz muižas ābuoliņa lauka stūrī Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 520

ieklupt

ìeklupt, hinein -, hereinstürzen: ielupis kâ jau pats nelabais istabā LP. V, 128.

Avots: ME II, 28

iekrupt

‡ ìekrupt "?": tu biji tâ iekrupis (=neveikli iesēdies?) ratuos, ka tevi ir pazīt nevarēja Smilt.

Avots: EH I, 523

iekrupt

[ìekŗupt, schorfig werden: rāceņi ieķrupuši Nigr.]

Avots: ME II, 30

iekrupt

‡ II ìekŗupt, stecken bleiben Wandsen: saimnieks iekŗupis kruogā un dzeŗ.

Avots: EH I, 523

iekšup

ìekšup, nach innen Ar.

Avots: ME II, 32

iekupināt

[ìekupinât,

1) "nuolikt kupināšanai": iek. pienu Dond., Lautb.;

2) hineingiessend gerinnen lassen:
iek. putrā kunkuļus Bauske.]

Avots: ME II, 32

iekuplināt

ìekuplinât, [einkräuseln Bauske, Selg., Lautb.]: matus.

Avots: ME II, 32

iekuprēt

ìekuprêt, bucklig hineingehen, hereinkommen: līka, līka dē̦lu māte iekuprēja istabā BW. 23316, 5.

Avots: ME II, 32

ielaupīt

ìelàupît,

1) anfangen zu schälen (eine Kartoffel);

2) durchprügeln.

Avots: ME II, 37

ielupināt

[ìelupinât,

1) schälend und pflückend einsammeln:
iel. zirņus, apiņus gruozā Salis. viņa savu daļu zirņu ielupinājusi Ruj.;

2) zu schälen anfangen:
viņš rāceni (nuovārītu) ielupināja un nuometa Bauske.]

Avots: ME II, 40

ielupt

[ìelupt,

1) intr., teilweise platzen:
rāceņi vāruot ielupuši Wandsen;

2) betrügen:
čigāns zirgus mituojuot ielupis saimnieku Nigr.]

Avots: ME II, 40

iešļaups

iešļaûps 2 "ein wenig schräge": gar kalnmalu iet iešļaups ceļš Sassm.

Avots: ME II, 77

iešļaupums

iešļaûpums 2 , der Abhang: pa kalna iešļaupumu brauc pamazām augšu un zemē Sassm.

Avots: ME II, 77

ietrupēt

[ìetrupêt, trocken zu faulen beginnen: kuoki, kartupeļi ietrupējuši Trik., Lis., Warkl.]

Avots: ME II, 83

ietrupināt

[ìetrupinât,

1) modern machen:
lecekli jeb lecektī zemes ietrupināt Kl.;

2) trocken faulen machen:
viņš ietrupinājis kartupeļus, ilgi laukā turē̦dams Jürg.]

Avots: ME II, 83

ietupināt

ìetupinât, tr.,

1) herein -, hineinsetzen:
viņš mani ietupināja maisā MWM. X, 30;

2) ins Gefängnis werfen:
mani vajadzējis ietupināt, tāpēc ka es ne- pareizi sūdzuot Poruk. Refl. - tiês, sich herein -, hineinsetzen: krē̦slā.

Avots: ME II, 84

ietupstīt

ìetupstît, nachlässig hineinsetzen Spr.

Avots: ME II, 84

ietupt

ìetupt, auch refl. - tiês, sich hineinhocken, sich herein -, hineinsetzen: jauna vista ietupuse ve̦cas vistas pereklī BW. 24724. viņš ačgārniski ratuos ietupies LP. VII, 483. gausa māte ietupās (Var.: ietupusi) mana sieka dibinā BW. 8102.

Avots: ME II, 84

izčupinēt

‡ izčupinêt Kaltenbr., Wessen, tastend durchsuchen. Aus li. iščiupinė´ti "aus-, abtasten".

Avots: EH I, 440

izčupt

‡ izčupt Warkl., wegstibitzen.

Avots: EH I, 440

izdrupēt

izdrupêt (unter izdrupt ): ausfaulen (izdript) Oknist (z. B. von Zähnen).

Avots: EH I, 443

izdrupināt

izdrupinât, tr., auskrümeln, zerbröckeln: kukulis bijis izdrupināts LP. IV, 171.

Avots: ME I, 729

izdrupt

izdrupt, auch izdrupêt, intr., ausbröckeln: zuobi sāk pamazām izdrupt. zemei vajaga duot izdrupēt Vīt.

Avots: ME I, 729

izķaupēties

izķaũpêtiês "sich einbilden, sich einstellen": meita nezina, kâ sevi izķaupēties Dond.

Avots: ME I, 759

izklupt

izklupt, intr., hinaus -, herausstolpern: Miķelis klupšus izklupa laukā A. XX, 868.

Avots: ME I, 753

izkrupt

izkrupt, intr., ausschlagen: mute, lūpas izkrupušas Dond.

Avots: ME I, 755

izkupināt

[izkupinât,

1) gerinnen lassen, käsen
(perfektiv) Bauske u. a.;

2) Buttermilch hinzugiessend gegorene Milch säuerlich werden und aufgehen lassen
Nigr.]

Avots: ME I, 756

izkuplināt

[izkuplinât Nigr., dicht (und prächtig) kleidend "kupls" werden lassen: izk. meitu.] Refl. - tiês, sich herrlich entfalten, entwickeln: spējas ir varējušas īsā laikā apbrīnuojami izkuplināties Vēr. II, 609.

Avots: ME I, 756

izkuplot

‡ izkupluôt, üppig gedeihend sich ausbreiten: vēlēšanās ... bija augusi un lieliski izkupluojusi kâ kuoks Veselis Netic. Toma mīlest. 86.

Avots: EH I, 459

izlaupīt

izlàupît,

1): asakas i., ausgraten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 462

izlaupīt

izlàupît, tr.,

1) ausschälen, aushülsen:
zirņus, pākstis Ahs., [Salis]. gailis pupas izlaupīja BW. 32583, 5;

2) ausplündern:
siŗuotāji mantas izlaupījuši Dok. A. Refl. - tiês, sich aushülsen, ausschälen: zirņi labi izlaupās.

Avots: ME I, 762

izlaupt

‡ izlàupt 2 Nautrēni

1) gierig aus-, auf(fr)essen:
i. visu ķipi;

2) i. acis, die Augen aufsperren.

Avots: EH I, 462

izlupināt

izlupinât, ‡

3) ausplündern
Stender Deutsch-lett: Wrtb.

Avots: EH I, 464

izlupināt

izlupinât, tr.,

1) ausschälen, aushülsen:
riekstus;

2) abknibbern:
circeņi kājiņas izlupinājuši BW. 24096.

Avots: ME I, 765, 766

izlupīt

‡ izlupît,

1) schnell ausschlürfen
Lis.;

2) schnell heraus-, hinauslaufen
Warkl.: i. nuo meža;

3) "izvilt, izkrāpt" Frauenb.

Avots: EH I, 464

izlupt

[I izlupt (li. išlùpti),

1) betrügerisch entweden:
viņš tam izlupa (prs. izlūp) daudz naudas Nigr.;

2) intr., ausbrechen:
bļuodai mala izlupa Salis;

3) = izšķilties 2: cālis nuo uolas izlupis Bers.]

Avots: ME I, 766

izlupt

[II izlupt, den Glanz verlieren: izlupusi bļuoda Bauske.]

Avots: ME I, 766

izpļupt

‡ izpļupt "?": vārdus i. Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "schwatzen").

Avots: EH I, 474

izšļaupt

izšļàupt, ‡

2) "izsist slīpu ruobu" Frauenb.: kas tai krūzai tâ varēja i.?

Avots: EH I, 486

izšļaupt

izšļàupt, tr., konkav machen: glāzes tālskatī duobumuotas (uz iekšu lietas, izšļauptas) Astr., C.

Avots: ME I, 813

izstaupēt

izstaũpêt, tr., austreten: luopi izstaupējuši pļavu Druw., Schujen, Bers., Lub., C. [tirdzeniekiem tâ plūstuot,... ceļš tika ātri izstaupē̦ts Austriņš M. Z. 9.]

Avots: ME I, 805

iztaupīt

iztaũpît, etwas eine gewisse Zeit sparen: kuo tur, cilvē̦ks, iztaupīs?

Avots: ME I, 815

iztrupēt

iztrupêt (li. ištrupė´ti), ausfaulen, verwittern, morsch werden: iztrupi kâ pūpēdis.

Avots: ME I, 820

iztupēt

iztupêt, Refl. -tiês, ‡

2) seine Notdurft verrichten:
tas, ... aizstājies aiz uogulājiem, iztupēfās un uzliek savu ce̦puri čupai virsū Pas. XII, 308.

Avots: EH I, 491

iztupēt

iztupêt (li. ištupéti), aushocken, aussitzen: vai cāļus gribi iztupēt? Refl. - tiês, zur Genüge hocken: vilks iztupējies, izgaidījies, kūlējs nekāpis nuo kuoka zemē LP. VI, 294.

Avots: ME I, 821

iztupināt

[iztupinât,

1) an verschiedenen Orten oder eine längere Zeit hindurch hocken od. sitzen lassen:
izt. bē̦rnu ceļuos Warkh. izt. vistas pa visām pagultēm Bauske. izt. kādu pa cietumiem Arrasch;

2) = izturināt;

3) hinaussetzen:
izt. uotru nuo istabas Warkh., Warkl.; nuo cietuma Lautb.]

Avots: ME I, 821

izūtrupēt

izũtrupêt, izũtrupuôt, tr., versteigern, verauktionieren: mantas, beidzamuo nieciņu. parādnieki būšuot jūs izūtrupēt Purap. 84.

Avots: ME I, 822

jēlkupči

jê̦lkupči, die Aufkäufer frischer Butten Rojen.

Avots: ME II, 112

jezupeņas

‡ *jezupeņas od. *jezupeņi (mit el ), eine gewisse Pflanze: jezupeņu krūmeņā BW. 17839, 2.

Avots: EH I, 563

jēzupeņas

‡ *jēzupeņas od. *jēzupeņi (mit ē !), eine gewisse Pflanze: jēzupeņu krāmeņā BW. 13250, 8.

Avots: EH I, 565

jozupausis

juozupausis, ein Vermummter, ein Umgürteter: mazais Jēcītis iztaisījies par juozupausi Gaw. juozupausis, kas lieliski savilcies un sajuozies Stockm.

Avots: ME II, 128

jupis

jupis: kādu jupu (Var.: kāda ve̦lna) ... bēga? BW. 13346, 5. var.

Avots: EH I, 567

jupis

jupis, ein Gespenst, ein böser Geist, der Teufel: reiz tẽ̦vs satikās ar jupi (ve̦lnu) LP. VII, 474. Jetzt nur doch in

a) Verwünschung erhalten:
rauj, parauj, rij tevi jupis! kad tevi jupis!

b) beim Ausrufe: zum Henker, zum Kuckuck:
kad tevi jupis laukā! kas jupis tā par pūrvietu! LP. V, 239. sazin tevi jupis! kas jupis visu atmin! LP. V, 210. kur jupis viņš palicis! kur jupē (jür jupī) Mag. XIII, 42. [Aus estn. jupe "grausig, schauderhaft, nicht geheuer" resp. aus einer dementsprechenden livischen Form?]

Avots: ME II, 119, 120

jupķins

‡ jupķins Wessen, jupķis Ahs. u. a., eine Weiberjacke; mēteli nuogriêzīšu īsāku, un man tad būs labs ziemas jupķis Janš. Mežv. ļ. I, 144. Beruht auf einem Deminutiv von d. Joppe.

Avots: EH I, 567

juzupeņas

‡ *juzupeņas od. *juzupeņi, eine gewisse Pflanze: juzupeņu krūmeņā BW. 13250, 28.

Avots: EH I, 568

kājup

kãjup,

1): lai ... līgaviņu k. rastu, ne guļam BW. 26785, 1; ‡

2) = kãjum, zu Fuss: iet mājās k. Kal. k. nākt Janš. Dzimtene V, 43.

Avots: EH I, 599

kājup

kãjup, auf die Beine, auf den Beinen Blieden: pieguļnieki salē̦kuši kājup LP. V, 121. tikkuo meita kājup, kungs prašina 196. saimnieks bijis vēl kājup, der Wirt soll noch auf gewesen sein 151. citi iemieg; ve̦cs vīriņš tik paliek kājup I, 126. Vgl. das veraltete kājuop.

Avots: ME II, 189

kalnup

kalˆnup: spērās k. kāds puika Janš. Līgava II, 7.

Avots: EH I, 578

kalnup

kalˆnup, kalnupus, bergauf: aug kuoki, starp kuŗiem kalnup iet celiņš Lautb. pagriezi acis uz lielceļu kalnup Sudr. E. kalnupus teciņiem, lejupus apstājas Tr. III, 1129.

Avots: ME II, 144

kalnupe

‡ kalˆnupe, ein Sturzbach: k. uz gŗavu gāžas Janš. pag. pausm. 3.

Avots: EH I, 578

kaņupāji

‡ kaņupāji Serbig. n. FBR. VII, 70, = kaņe̦pāji.

Avots: EH I, 585

kaņupe

kaņupe (unter kaņepe): auch Gr.-Buschh. n. FB Xll, 64, Sussei n. FBR. VII, 132, Dunika, Grob., Kal., Mahlup, OB., Oknist: kâ k. dārziņā BW. 21506. par gaŗām kaņupēm 12662 var.; vēja kaņupes "debestiņas" Alswig.

Avots: EH I, 585

kaņupe

kaņupe [Rutzau], s. kaņepe.

Avots: ME II, 157

kaņupējs

‡ kaņupējs,

1) = kaņe̦pãjs 1 Mahlup;

2) gew. der Plur. kaņupēji Ekau, Mahlup, Oknist, Siuxt, = kaņe̦pãjs 2; vēja k., ein Unkraut, das im Hanf wächst Siuxt.

Avots: EH I, 585

kaņupkauls

kaņupkaũls: "2393" ME. II, 15T zu ersetzen durch "2303 var."

Avots: EH I, 585

kaņuppiens

kaņuppiens, eine Speise aus Hanf, Milch und Kohl N. - Schwanb., [Lis.].

Avots: ME II, 157

kartupelājs

kar̃tupe̦lãjs [Wolmarshof, kar̃tupelãjs C.], das Kartoffelfeld, gew. ein solches, von dem schon die Kartoffeln abgenomen sind: viņš sameklēja uz tuvējā kartupelāja vēl atlikušuos kartupeļus Degl. mē̦zusi mē̦slus, kuŗus ve̦duši nākuoša gada kartupelājam Etn. II, 35.

Avots: ME II, 165

kartupelis

kar̃tupelis: mit ar̂ Mahlup, mit ar̂ 2 Strasden; acaini kartupeļi BW. 28574. speltē ce̦ptu kartupeļu 19408 var.

Avots: EH I, 590

kartupelis

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

kartupis

kartupis (unter kar̃tupelis): auch (mit ar̃ ) PS., Demin. kartupīši ( verächtlich) Memelshof.

Avots: EH I, 590

katrup

[katrup L., St., Adv., wohinwärts; "in der Bed. von savrup" Briedēnieši.]

Avots: ME II, 172

kaupa

kaupa, die Eisente Natur. XXXVII, 239: nuo jūŗas, kur viļņu aijas vieg˙lītiņām šūpuo kaupas un kaijas Plūd.

Avots: ME II, 177

kaupe

kaupe, ‡

2) die Quappe
Gramsden.

Avots: EH I, 594

kaupe

kaupe, rotkehliger Seetucher (colymbus septentrionalis) RKr. VIII, 99.

Avots: ME II, 177

ķaupēties

ķaũpêtiês, -ẽjuos, sich anstellen, sich stolz gebärden Dond.: kalpuone, kas pilsē̦tā kalpuojusi, mē̦dz ķaupēties.

Avots: ME II, 357

kaupiņš

kaũpiņš,

1): uch AP., Gotthardsberg, Saikava, Salisb.; kaupiņi (oder mit Bed. 2?) un čūskas Pas. IX, 463;

2): auch N.-Peb.; kâ kaupiņi (Var.: vardītes) kurkstē̦dami BW. 859; ‡

4) Schimpfname für einen kleinen resp. minderwertigen Menschen od. ein solches Tier
AP.

Avots: EH I, 594

kaupiņš

kaũpiņš,

1) die Kröte
[Ruhental], U., PS.;

2) der Frosch
Kand.;

3) "ein eben aus der Erde zum Vorschein gekommener Pilz"
Siuxt. [Zu kuprs?]

Avots: ME II, 177

ķaupiņš

‡ ķaupiņš, = kaũpiņš 1, ķaupis 4: rijas istabiņa. kur tagad lē̦kā ķaupiņi Janš. Mežv. ļ. 1, 173.

Avots: EH I, 691

kaupis

kaupis, ‡

2) die Kröte
Alschw.

Avots: EH I, 594

kaupis

kaupis, die Muschelschale U., Wid. [Zu kuprs?]

Avots: ME II, 177

ķaupis

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit aû 2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps 2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358

kaupītis

[kaũupītis, die Kröte, der Frosch Serbigal.]

Avots: ME II, 177

kaupra

‡ kaupra (li. kauprà "бугор" ), ein unfruchtbarer (häufig mit Moos bewachsener) Hügel Kalupe; "ein Haufen" (mit aũ ) Zarnikau: lielās radžu kaupras A. Jansons Latvis № 3626; "ein kleines, unüberschwemmtes Stück Land" Lubn.

Avots: EH I, 595

kaupre

kàpre 2 ein kleiner Hügel, Hügelrücken Kreuzb., Warkl., Dubena, Gr. - Buschhof: ap Viļaku un Ludzu šādas kaupres (Hügelreihen) stiepjas ve̦se̦lu jūdžu gaŗumā Austriņ Mār. z. 28. Nebst li. kauprà (acc. kaũprą), "возвышенность, бугор" zu kuprs.]

Avots: ME II, 177

kaupris

‡ kàupris 2 Lettg.,

1) der Hügelrücken;
"škautnains pakalns ar nuogāzēm abās pusēs; klints asā daļa" Bērzpils;

2) = kàuss 2 III.

Avots: EH I, 595

kazupis

[kazupis Warkl. "glatter Wegdorn" (rhamnus frangula).]

Avots: ME II, 184

ķēpups

[ķẽ̦pups Dunika], ķēpups Spr., Nigr., aus ķēvpups, ķẽpuks N. - Bartau, Ober - Kurl., Morchel (morchella esculenta).

Avots: ME II, 374

ķirtupelis

‡ ķirtupelis Preekuln n. BielU., die Spitzmaus (sorex araneus).

Avots: EH I, 704

klaupāt

klàupât 2 - ãju, [mehrfach stolpern]: es klaupāju un kunkstēju Jauns., Plūd. IV, 412. sieva uz savām kuoka kurpēm klaupādama devās templī Jauns. U. b. 95, 118. [Zu klupt, li. klaũptis " niederknien".]

Avots: ME II, 216

klupeņot

‡ klupeņuôt NB., wiederholt stolpern (straucheln).

Avots: EH I, 623

klupiens

klupiêns, der Fehltritt, ein Stolpern, Straucheln: sieviņa par tādu klupienu pasmējusies LP. VI, 40.

Avots: ME II, 236

klupīgs

‡ klupîgs, im Gehen unsicher (stolpernd): viņa nuo ve̦cuma ... stīva un klupīga Pēt. Av. IV, 73; Fehltritte begehend Ar.

Avots: EH I, 624

klupināt

klupinât,

1) fakt. zu klupt, stolpern, straucheln machen, zu Fall bringen
(li. klupinti): cildi dievs, manas kājas, klupin[i] tautas kumeliņu RKr. XVI, 141, BW. 22656;

2) intr., freqn., dem., wiederholt ein wenig stolpern, straucheln
(li. klupinéti);

3) kurzen Galopp reiten.
[Refl. - tiês zemē, sich abschwingen St.]

Avots: ME II, 236

klupināt

I klupinât,

1): kas nevainīgas dvēseles ar saldiem vārdiem klupina. Bergm. Saņem. spred. māc. (1795), S. 315; ‡

4) Schwung geben
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Schwung").

Avots: EH I, 623, 624

klupinēt

‡ klupinêt (li. kluptnė´ti) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Warkh., Wessen, = klupinât I 2; stolpernd gehen (pejorativ) Auleja.

Avots: EH I, 624

klupiņu

I klupiņu Elv. klupinskis N. - Autz n. U.; in sachtem, kurzem Galopp Elv., U.; klupiņu zemē nākt, sich auf die Erde abschwingen St., U.

Avots: ME II, 236

klupiņu

II klupiņu [li. klùpiniu "падая на колѣни"], klupiņus, klupņus Allend., klupšis, klupšu, klupšus, stolpernd, strauchelnd: klupņus, kritņus viņš skrēja B. Vēstn. Uozuols ieklupa klupšis veikalā A. XVI, 483. klupšus klupdams un e̦lzdams viņš devās pie ķēniņa Etn. II, 176. abas jaunavas klupšus, krišus steidzās lejā A. XV, 112.

Avots: ME II, 236

klupt

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

klupurs

klupurs, ein Strauchelnder, Stolperer Kav.

Avots: ME II, 236

kņaupēt

‡ *kņaup(ê)t "kneifen" (?): nu kņaup pa[r] daudz "jetzt kneift es zu viel" (von viel Unglück) BielU.

Avots: EH I, 636

knaupis

II [knaupis "ein kleines Kind" (verächtlich) Gold.].

Avots: ME II, 243

knaupis

I knàupis 2 , [ein Bündel Bers.]: viņa knaupīti kaut kur aiznesa Upīt. st. 6. [Vgl. knupis 1.]

Avots: ME II, 243

knaupis

‡ III knaũpis Schmarden, Smüt." verächtl. Bezeichnung für einen eingebildeten, prahlerischen Mann".

Avots: EH I, 628

kņaupt

‡ *kņaup(ê)t "kneifen" (?): nu kņaup pa[r] daudz "jetzt kneift es zu viel" (von viel Unglück) BielU.

Avots: EH I, 636

knaupu

knaupu "?": šādi, tādi kneipu, knaupu Kav.

Avots: ME II, 243

knupa

‡ *knupa od. *knups "?": iekritušu zārka knupu Pas. III, 72.

Avots: EH I, 634

knupis

knupis,

1): auch Seyershof;

2): auch Orellen, Salis, (knups) Wessen.

Avots: EH I, 634

knupis

knupis,

1) ein zusammengebundenes Tuch, in dem etwas getragen wir; ein kleiner Packen
U., Grünh.: viena kārta mugurā, uotra knup'itī Degl.;

2) der Zulp für Säulinge
U., Gr. - Sess.: meta baltu maizi un cukuru, kuo bērniņam likt knupī BW. I, S. 181. [Aus nd. knupp "Knupf, Knüpfel, Bündelchen" bei von Gutzeit II, 66.]

Avots: ME II, 250

knupjš

knupjš U., rechts ausgebogen (von einem fehlerhaften Beile); mit der Spitze zu weit aufwärts gerichtet (von einer Sense) Kawall n. U. [Nebst knupt zu li. susikniaũpe̦s "согнувшись".]

Avots: ME II, 250

kņupši

[kņupši (mit ū aus uo? vgl. knuopši) inft. "?": meitiņa guļ kņupši sniegā Latg. 1921, No 52.]

Avots: ME II, 253

knupsis

[knupsis,

1) "ein Bündelchen"
Autz;

2) knupis 2 Gramsden.]

Avots: ME II, 250

knupt

knupt, knùpu, knupu, zusammengekauert sitzen: ve̦cā māte knupa vēl ar˙vien pie krāsns MWM. IX, 499. [Identisch mit li. knùpti "спотыкаться"? vgl. auch li. knúpoti "knien; auf dem Angesichte liegen". Weiterhin nebst knūpu, knūpêt, kņupt zu klr. kńuṕíty "über etwas sitzen", s. Berneker Wrtb. I, 531, Zupitza Germ. Gutt. 120, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 332.]

Avots: ME II, 250

kņupt

I kņupt [li. kniùpti "падать ниц"], - ūpu, - upu N. - Bartau n. U., = klupt. [Vgl. knupt.]

Avots: ME II, 253

kņupt

II kņupt: gekrümmt sitzen, kauern Kalvene.

Avots: EH I, 637

kņupt

II kņupt, zusammengekrümmt (auf dem Bauch) liegen L.: viņš..., miega nastas spiests, kņūp un pluok sevī ar˙vienu dziļāk Druva I, 1111. [Vgl. knupt.]

Avots: ME II, 253

knupults

‡ knupults, ein kurzes, aber ziemlich dickes Holzstück Frauenb.: knupulti mē̦tājas žagarienā.

Avots: EH I, 634

knupurains

‡ knupurains, knotig, uneben (vom Garn od. Gewebe) NB.: knupuraina dzija.

Avots: EH I, 634

knupurs

‡ knupurs, ein (als Verzierung eingewebter od. gestickter) Knoten im Gewebe NB.: par knupuriem sauc lakatuos ieaustus jeb iešūtus, uz augšu pace̦ltus me̦zglus. knupuru lakats. knupuru drāna.

Avots: EH I, 634

kraupa

kraupa, ‡

4) Betrüger, Spitzbube
Salwen (mit r ) n. IMM. 1932 1, 47.

Avots: EH I, 643

kraupa

[kraũpa,

1) sich losgelöst habende Baumrinde;

2) ein Knorren od. knotiger Auswuchs, der sich an einer verletzten Stelle, eines Baumes bildet
Dubenalken, Wirginalen;

3) = kreve 1 Nerft. - Vgl. kŗaũpa.]

Avots: ME II, 264

kraupa

kŗaũpa [auch Selg.], Grind der Pferde L.; Warze, Grind Biel.; Unebenheit auf der Kartoffel Spr. [Zu krupt, li. kraupùs "holperig", aksl. krupa "Krümchen", ae. hréof "rauh" n. a., s. Bezzenberger BB. II, 142 und bei Stokes Wrtb. 97, Berneker Wrtb. I, 630, Persson Beitr. 862, Walde Wrtb.2 690, Būga PФB. LXXI, 50 und KZ. LI, 119, Mladenov AfsIPh. XXXVI, 122 ff., Trautmann Wrtb. 143.]

Avots: ME II, 295

kraupains

kŗaũpaîns: kŗaupaiņa kuoka miza Siuxt.

Avots: EH I, 665

kraupains

kŗaũpaîns, [kraupjaîns], grindig, räudig, schorfig, uneben, rauh: kŗaupains zirgs Lautb. īsa tava piedruokne, kŗaupaina ruoka RKr. XVI, 127, [Annenburg]. uolas ar kraupainu čaulu Konv. 2 2022. kŗaupaini [od. kraupjaini Annenburg] kartupeļi Kand. [kraupaiņas ruokas BW. 35174 var. (aus Alschw., Sackenhausen, Talsen).]

Avots: ME II, 295

kraupe

kŗaũpe,

1): auch Frauenb., Siuxt;

4): auch Dunika, (auf Frauen bezogen)
Frauenb.

Avots: EH I, 665

kraupe

kŗaũpe [auch Nigr., Dunika],

1) [Schorf Gr.-Essern, Luttr., Wandsen]; auch: kraupe, die Krätze [am Vieh Wirginalen]:
lai tā kraupe nepielipa pie tavām ruociņām BW. 24136 [aus Kabillen];

2) grobe, unebene Rinde:
velc, sērdiene, bē̦rza kraupi! BW., Band V, No 4601 1 [aus Kabillen]. bē̦rza kŗaupes ce̦purīte 30562 [aus Kabillen;

3) kŗaũpes zâle Dunika], kŗaupa [wohl zu kŗaũpis] zâle Mag. IV, 2, 52, der Hahnenfuss (eine Pflanze);

[4) kŗaũpe, ein Schimpfwort
Gr.-Essern.] Zu kŗaũpa.

Avots: ME II, 296

kraupe

I kraupe,

2): auch Salis; Unebenheit auf Kartoffeln
(mit àu 2 ) Erlaa: karpeļi ar kraupi;

3): auch Salwen;

4): mauc, bralīti, piķa cimdus, ved tuo kraupi dancināt, lai tā k. nepielipa pie tavām ruociņām! BW. 24136.

Avots: EH I, 643, 644

kraupe

‡ II kraupe, in der Verbindung kalna k. "ein kahler, felsiger Bergrücken": gulēt zâlē uz kalna kraupes Veselis Daugava 1934, S. 315.

Avots: EH I, 644

kraupele

kraũpele, eine Mistgrube Salisb. [Zu li. kraupýti "копить".]

Avots: ME II, 264

kraupes

[kraupes U., Runzeln. - Wohl zu kŗaũpa.]

Avots: ME II, 264

kraupēt

‡ kŗaũpêt Dunika, = kŗaũpt: ruokas sākušas k. Refl. -tiês, sich (mit Worten, Händel suchend) aufdrängen (mit aũ ) Frauenb.: nekŗaupējies man virsū!

Avots: EH I, 665

kraupēt

kraũpêt [C., Jürg.], - ẽju, vor Schmutz und Nässe rauh, grindig, schorfig werden, mit Krätze bedeckt werden Kand.; trocken werden (von Wunden, namentl. Krätzwunden).

Avots: ME II, 264

kraupis

kraupis,

1): kraups BW. 35045, 4 var.

Avots: EH I, 644

kraupis

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296

kraups

kraũps [Bauske, Libau] (li. kraupùs "шереховатый, неровный"), uneben, rauh: tâ balta paliek āda kraupa A. Brigader Druva I, 10. tev, alksnīti, kraupa miza BW. 21706. var. [Zu kŗaupa.]

Avots: ME II, 264

kraupt

[kŗaũpt, rauh, schorfig werden: rāceņus je̦muot ruokas sāk kŗaupt Nigr.]

Avots: ME II, 296

krupat

‡ krupat Salis, "Kröte" (krupis) schimpfen.

Avots: EH I, 660

krupe

‡ kŗupe, Schimpfname für ein Mädchen Frauenb.: ak tu k. meitene, kuo tu izdarīji!

Avots: EH I, 665

krupe

krupe, die Krote, weiblich, nur zur Bezeichnung eines kleinen, reizenden Mädchens: ak tu krupe, tautu meita, tavu skaņu dziedāšanu! BW. 382. S. krupis.

Avots: ME II, 287

krupe

I krupe (li. krùpė "Erdkröte"): "BW. 382" ME. II, 287 zu ersetzen durch "BW. 382, 2 var.".

Avots: EH I, 660

krupe

‡ II krupe "die Querfalten eines Schaftstiefels" NB.

Avots: EH I, 660

krupelis

‡ krupelis Frauenb. u. a., Deminutivform zu krupis, die Kröte.

Avots: EH I, 660

krupēns

‡ krupē̦ns Frauenb., Deminutivform zu krupis, die Kröte; auch als verächtliche Bezeichnung kleiner Kinder gebraucht: kuo krupē̦ni maisās pa kājām!

Avots: EH I, 660

krupēt

krupêt: viņš mē̦dz mājā k. (hocken) Laidsen.

Avots: EH I, 660

krupēt

‡ *kŗupêt, zu erschliessen aus ‡ apkŗupêt.

Avots: EH I, 665

krupināt

krupinât: verkleinern (gew. in der Zstz. mit sa-) Jakobstadt.

Avots: EH I, 660

krupināt

*kŗupinât, zu erschliessen aus sakŗupinât.

Avots: EH I, 665

krupis

kŗupis,

1): auch Assiten, OB.

Avots: EH I, 665

krupis

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

krupis

kŗupis [li. kriùpis], s. krupis.

Avots: ME II, 297

krupiski

‡ krupiski Frauenb., krupisku Mekons Barons M. 65, auf allen Vieren: mesties krupiski Seyershof. krupiski ("nach Art der Kröten") līst, dejuot Diet.

Avots: EH I, 660

krupiski

[kŗupiski, auf allen Vieren kriechend: kŗupiski padancuot Janš. Dzimtene IV, 91.]

Avots: ME II, 297

krups

krups, ‡

2) "krumm (nur von Bäumen)"
Geistershof.

Avots: EH I, 660

krups

krups, winzig: krups augums, Zwerggestalt. bē̦rni paliek krupi Gg. I, 48.

Avots: ME II, 287

krupšināt

krupšinât, nagen: ve̦cus praulus krupšināšu BW. 33494, 3.

Avots: ME II, 287

krupt

krupt: prs. krupstu (hocke) Laidsen.

Avots: EH I, 660

krupt

kŗupt (unter krupt): ja negribi nākt līdz, tad vari pa mājām k.

Avots: EH I, 665

krupt

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288

krupt

kŗupt [Līn., Dunika], s. krupt.

Avots: ME II, 297

kultupis

kul˜tupis [Nigr.], ein unruhiger Mensch, ein Umhertreiber Wain., Essern, Bartau; n. Biel.: ein arges Schimpfwort.

Avots: ME II, 309

kumeļkupris

kumeļkupris, ein Schimpfwort ("der Buckel eines Füllens"): tu arī esi tik tāds kumeļkupris Duomas II, 288.

Avots: ME II, 311

kupa

kupa [Ruj., Bers.], der Haufe: es biju, kur starp le̦dus kupām tik kaucam dzird vien ziemeli Asp. pār klusām ielejām snauž kupām kuoki smīdri MWM. VI, 403; VIII, 432. [Ungewiss, ob entlehnt aus slav. kupa dass. oder verwandt damit und mit le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

kupača

I kupača "?": kupača [identisch mit kupača II?] māte, gaŗastes tē̦vs, pulks mazu, apaļu bērniņu (Rätsel: Ofen, Brotschaufel, Brot) Tr. III, 589.

Avots: ME II, 317

kupača

II kupača: auch Auermünde, Wirginalen.

Avots: EH I, 676

kupača

II kupača, kupica, kupice, kupenice L., die Kupitze, ein Grenzmal: kuo tie tē̦va suņi rēja uz kupaču tupē̦dami BW. 13658. [In Dond. ein nom. pl. kupeš. - Beruht nebst estn. kupits auf r. кóпица "Grenzhügel".]

Avots: ME II, 317

kupačās

kupačās nest, jem. auf dem Rücken tragen Grünwald. [Wohl zur Wurzel von kuprs.]

Avots: ME II, 317

kupačot

‡ *kupačuôt, zu erschliessen aus sakupačuôt.

Avots: EH I, 676

kupalači

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

kupana

kupana: auch Auleja, Warkl., (kupana) Linden in Kurl:, Oknist, Sonnaxt; vuškeņ, munu kupaneņ (Var.: gabaneņu) BW. 29060, 1 var.

Avots: EH I, 676

kupana

kupana, ein Schneehaufen N.-Sessan n. U., Wolm., AP.: sniegs krietnā kupanã bij sakritis Saul. [Nebst li. (plaukų̄) kùpana "ein Bündel (von Haaren)" Viltis 1908, 104 zu le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

kupaprecē

kupaprecê paņemt, nest, = kukarigâs n., huckepack nehmen, auf dem Rücken tragen: viņš paņēma mani kupaprecē un pārstiepa pār upi Latv.

Avots: ME II, 317

kupare

kupare Dobl., Naud., kupure, kupars Sassm., Ahs., kupurs Kand., ein Koffer (hierans entlehnt), ein hölzerner Kasten mit einem runden Deckel Etn. I, 121: tu pārne̦stu manai meitai pūru: ze̦lta kuparu (šķirstu ar apaļu vāku) LP. V, 41. viena ve̦ca kupurīte brāļa klētes dibe̦nā BW. 7882.

Avots: ME II, 317

kupāt

kupât, ‡

2) "?": k. kupāja auniņa vilna; tâ lai kupāja nama saimeniece RKr. XIX, 157 (aus NB.); ‡

3) "?": viņš kupā un briest nuo dusmām Pankelhof.

Avots: EH I, 676

kupāt

kupât, -ãju, intr., freqn. zu kupt, gerinnen, sich vermehren, steigen Frauenb.: kupā mans pieniņš Tr. IV, 453.

Avots: ME II, 317

kupata

kupata: auch Lixna, Pilskalne.

Avots: EH I, 676

kupata

kupata, Heuschober Oberl. n. St. und U. Nebst li. kùpeta "ein kleiner Heuod. Strohhaufen" zu le. kupt "sich ballen".

Avots: ME II, 317

kupcis

kupcis, kupčis: vēršu kupči BW. 12295. strimalu kupčis 18649:

Avots: EH I, 676

kupcis

kupcis, kupča, auch kupčis, kupčus, der Kaufmann: ne˙viena kupča nav bez grē̦ka. kuo tie nuo tiem kupčiem iedabūja II Chron. 9, 14. deri, kupči, ve̦zumiņu Ltd. 849. Nebst li. kùpčius aus r. купецъ resp. poln. kupiec.

Avots: ME II, 317

kupčot

kupčuôt: ar precēm kupčuojis Stender Pas. un st. (1789), S. 207.

Avots: EH I, 676

kupčot

kupčuôt [li. kupčiáuti], kupcuôt, intr., Handel treiben, schachern, gew. refl. -tiês: kad es biju jauna meita, es trejādi kupčuojuos (Var.: kupcuojuos) BW. 6447. Subst. kupčuôšana, das Schachern; kupčuôtãjs, der Schacherer.

Avots: ME II, 317

ķupe

ķupe: auch ("ein Schaf mit kurzen Ohren") Janš. Nīca 54.

Avots: EH I, 708

ķupe

ķupe, ein Schaf mit einer kurzen Schnauze und mit kleinen, kurzen Ohren Grob. n. Etn. III, 66; ein hornloses Schaf Kalleten.

Avots: ME II, 392

kupena

kupe̦na, ein Haufen: kārklu kupe̦nas Stari III, 220; ziedu kupe̦nas Kleinb. kâ kupe̦na es sēdēšu tautu galda galiņā BW. 21592; namentl. ein zusammengewehter Schneehaufen Nigr., A. Brig.: pa kupe̦nām vientulis ceļinieks staigā A. XX, 112. viens gul kuoka serdītē, uotrs sniega kupe̦nā BW. 27957, 5, [Rutzau]. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 317

kupene

kupene: auch Tdz. 45447.

Avots: EH I, 676

kupene

kupene [PS.), kupenis [Salis], der Schneehaufen: ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96.

Avots: ME II, 317

kupenice

‡ kupenice, der Feldrain Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pöner").

Avots: EH I, 676

kupenis

kupenis (unter kupene): auch Dond., Salisb., Seyershof; sniega kupens BW. 19904, 3.

Avots: EH I, 676

kupeņot

‡ kupeņuôt Orellen, in Haufen zusammengeweht werden (vom Schnee): rau, kâ kupeņuo! var uznākt lietus.

Avots: EH I, 676

kupēt

*I kupêt: ar... kuokiem... apstādīts; kas vasarā ar ziediem kupin kupe Pēt. Av. I, 224. - Vgl. zur Bed. auch sakupêt II.

Avots: EH I, 676

kupēt

[*I kupêt] od. *kupt, gut gedeihen: grieze vēl griež kupuošā druvā Lautb. [lai kup tē̦va pūŗu lauki! Schönberg. kupuoša (strotzende) greznība Janš. Dzimtene 2 II, 475; wohl zu kupls und kupinât "mehren".]

Avots: ME II, 317

kupēt

[II kupêt, -ẽju sieden: ēdiens kupē Ruj. - Zu kûpêt.]

Avots: ME II, 317

kupi

kupi,

1) die Haufen:
viņš skatījās uz lieliem mākuoņu kupiem Dünsb.;

2) kupi, Seifenblasen
Plm. [Eher wohl verwandt mit kupt "sich hallen" als aus slav. киръ "Haufen" entlehnt.]

Avots: ME II, 318

kupina

kupina: auch Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH I, 676

kupina

kupina, der Haufen, nament. der Schneehaufen Spr.: nu gulēšu baltu miltu kupinā (Var.: baltā sniega kupe̦nā, kupenī) BW. 7977.

Avots: ME II, 318

kupiņa

‡ *kupiņa od. *kupiņš, ein Haufe: baltā miltu kupiņā (Var.: kupe̦nā, kuopiņā ) BW. 81 var.

Avots: EH I, 676

kupīņas

kupīņas, gekäste Milch Naud. n. Etn. I, 41.

Avots: ME II, 318

kupināt

kupinât,

2): auch AP., Dunika, Kaltenbr., Sonnaxt: kupināts... asins Lang ; Latv. ārste 17; ‡

3) = virinât II 1 Seyershof: k. luopu iekšas.

Avots: EH I, 676

kupināt

kupinât (li. kùpinti "häufen), fakt. zu kupt,

1) häufen, mehren, gedeihen lassen, segnen, nähren:
ja jaunu rudzu maizi pirmuo reiz ē̦d, tad saka: dievs svētī, kupini, briedini (maizi) LP. VI,130. miers kupina GL., [Diez];

2) gerinnen lassen, käsen:
pienu [Gold.]; kupināts piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Naud., Mar., Frauenb., [Siuxt]. Refl. -tiês, aufgehen (vom Teige) U.; umstühmen Für. I.

Avots: ME II, 318

kupis

kupis, gen. s. kupuša, Part. praet. von kupt, geronnen: kupis piens, gekäste Milch: guovganam sviesta maize, kupis piens slaucenē BW. 29348, 5.

Avots: ME II, 318

kupis

‡ II kupis Mag. XVII, 1, 85, ein Häuflein. Vgl. kupi 1.

Avots: EH I, 676

kuplains

kuplaîns, dicht, dicht belaubt Spr.

Avots: ME II, 318

kuplašķi

kuplašķi Oppek, n. U., = puplakši. [kupl- dissimiliert aus pupl- (unter dem Einfluss von kupls)?]

Avots: ME II, 318

kuplastis

kuplastis, f. kuplaste, einen dichten, buschigen Schwanz habend, ein Dickschwanz, Beiname eines Wolfes, eines Hundes, Eichhörnchens, Hahnes, einer Elster: kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi? LP. VI, 260. sunītis mans kuplastītis BW. 10733. balts gailītis kuplastītis 30707. vāverīte kuplastīte 2347; 7780. ķēvīte kuplastīte 25863. žagatiņa kuplastīte Etn. II, 188.

Avots: ME II, 318

kuplgalvis

‡ kuplgalvis wer ein buschiges (dicht belaubtes) Haupt hat: bērziņam kuplgalvjam BW. 34039. 22.

Avots: EH I, 677

kuplināt

kuplinât, tr., häufen, Fülle verleihen, schmücken, bereichern: Prātnieks stāstīja, savu stāstu kuplinādams paša pielikumiem Kaudz. M. valuodu kuplināt, die Sprache bereichern Kronw.

Avots: ME II, 318

kuplmatains

kuplmataîns, behaart, starken Haarwuchs habend.

Avots: ME II, 318

kuplmatis

kuplmatis, ein Mensch mit starkem Haarwuchs, ein behaarter Mensch.

Avots: ME II, 318

kuplociņi

[kupluociņi Wid., wilder Knoblauch (allium scorodoptasum). Dissimiliert aus *klupluociņi (> mnd. kluflôk)?]

Avots: ME II, 318

kuplot

kupluôt,

1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];

2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].

Avots: ME II, 318, 319

kuplots

kupluôts, in dichtem Laube prangend, dicht gewachsen, mit dichter Wolle versehen: kalni kupluotie MWM. XI, 488. viena pate man aitiņa kupluotām kājiņām BW. 7905.

Avots: ME II, 319

kupls

kupls,

1): puķe saiet kuplajās, staudet
Auleja;

4): grūsnēja cūka me̦tas kupla Sonnaxt.

Avots: EH I, 677

kupls

kupls (li. kuplus "dicht"),

1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;

2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;

3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;

4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;

5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 318

kuplums

kuplums, die Fülle, dichte Belaubung: lai izauga mūs[u] pādīte zemes bē̦rza kuplumiņu (Var.: kuplumā) BW. 2023. pūriņš auga augstumā, vilnainīte kuplumā 8779. ceļu savu vainadziņu kuplumā, augstumā 8473. lauki stāvējuši kuplumu kuplie LP. V, 82. dievi dzīvuojuot bē̦rzu kuplumuos LP. VII, 357.

Avots: ME II, 318

kupona

‡ l kupuõna (wo?), ein Schneehaufen.

Avots: EH I, 677

kupona

‡ II kupuona N.-Peb., kupuons ebenda, eine Lampenkuppel.

Avots: EH I, 677

kupot

kupuôt, intr., schäumen, brausen Mar.: kupuodamu alus kannu BW. 13646, 6. alus lai kupuo! Samiten; [wallen: kur kupuo miežu lauks Dünsb. mākuoņas gan auga, kupuoja un vandījās Janš. Dzimtene IV, 84. Auch reflexiv: viļņu putas kupuojas (schäumen) Dünsberg. - Wohl zu kûpêt.]

Avots: ME II, 320

kuprainis

kapraînis: "2686" ME. II, 319 zu ersetzen durch "2686, 13".

Avots: EH I, 677

kuprainis

kupraînis, der Bucklige: krupis tāds kuprainītis BW. 2686.

Avots: ME II, 319

kuprains

kupraîns,

1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;

2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.

Avots: ME II, 319

kupre

‡ kupre,

1) der Buckel
Dunika, Kal., OB.: k. uz muguras;

2) fem. zu kupris, die Bucklige:
k. dē̦lu māte BW. 23316, 5 var.

Avots: EH I, 677

kuprēt

kuprêt: "kupru celt" Annenburg.

Avots: EH I, 677

kuprēt

[*kuprêt, s. ìekuprêt.)

Avots: ME II, 319

kuprināties

kuprinâtiês, sich höckerig machen: kuprinādamies atgainās nuo kuodieniem S. d. p. I, 10.

Avots: ME II, 319

kuprins

‡ kuprins Strods Par. vōrdn. 99 "?"

Avots: EH I, 677

kupris

kupris,

2) (s. unter kuprs 1): auch Oknist, Orellen, Salisb., Sonnaxt, Warkl., Wessen: lielu kupri mugurā BW. 21158, 1. nenes kupri mugura! 24051, 2 var.

Avots: EH I, 677

kupris

kupris (li. kuprỹs), der Bucklige [Kl.]; das Demin. kuprītis, ein buckliger, kleiner Mensch, ein Zwerg: beidzuot ies kuprītis LP. V, 42. bišu kuprītis, phora incrassata Latv.

Avots: ME II, 319

kuprot

kupruôt: auch Bērzgale. ‡ Refl. -tiês Diet. "mit krummem Buckel aufmerksam hinschauen".

Avots: EH I, 677

kuprot

[kupruôt, in gebückter Stellung hantieren (z. B. Roggen mit der Sichel mähen) Lettin, Domopol, Welonen u. a.]

Avots: ME II, 319

kuprots

kupruôts (li. kuprúotas "mit einem Höcker versehen"), erhaben, gewölbt, konvex: kuprota glāze jeb lē̦ca.

Avots: ME II, 319

kuprs

kuprs,

1): klupis vecīšam kupra Pas. IX, 520. balkas (acc. plur.) būvējuot liek ar kupru (līkumu) uz augšu Saikava;

2): auch Salis; ar kupriem de̦guniem Tdz. 40800. Zur Etymologie vgl. auch Wood Post-consonant. ω 28 und 47.

Avots: EH I, 677

kuprs

kuprs,

1) auch kupris Nigr., der Buckel, Höcker:
sēdi taisni, bāleliņ, nemet kupra mugurā BW. 21339. kaķis aiztecēja, kupru me̦zdams LP. VI, 860. Sprw.: juo kaķi glauž, juo kupru (kupri) ceļ. uz kuŗu pusi kaķim kuprs, nuo tās puses viesi gaidāmi. mugura jau kuprī Stari III, 223, septītais ar kuprīti mugurā LP. V, 42;

[2) höckerig, bucklig
L.: kupru sievu atve̦duši BW. 24051, 1.] Zu kupt "sich ballen" nebst li. kuprà, [ae. hofer, ahd. hovar "Buckel, Höcker" u. a., vgl. Wood IF. XVIII, 29, Fick Wrtb. 14, 27, Persson Beitr. 1044, Berneker Wrtb. I, 646, Boisacq Dict. 536, Walde Wrtb a 213, Uhlenbeck PBrB. XXII, 195 f.].

Avots: ME II, 319

kuprums

kuprums,

1) der Buckel;

2) die gewölbte Gestalt, Konvexität:
lē̦cas kuprums.

Avots: ME II, 319

kups

[kups, stumpf Sessw.: kups nazis, ein Messer mit abgebrochener Spitze Für. I, Lng. Wohl auch zu kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 319

ķups

ķups: auch Janš. Nīca 54.

Avots: EH I, 708

kupsa

kupsa Druw., Mar., [Domopol, Welonen u. a.], kupss Lasd., [Odensee, Selb.], auch kupsis, eine Baumgruppe, ein Hag von Bäumen: [guovis ieskrēja kupsā (= biezā meža jaunaudzē) Odensee.] kupsa-mazs meža kušķis, atstatu nuo cita meža.

Avots: ME II, 319

kupša

kupša [Für. I], kupšis, der Händler: luopu, zivju kupša Sassm. vakar še bija krieviņu kupšis BW. 988. Vgl. kupcis.

Avots: ME II, 319

kupša

I kupša: auch Strasden.

Avots: EH I, 677

kupša

‡ II kupša Zvirgzdine, = kuôpš 3: jau k. (= jau sen) kaî padarīju visu darbu.

Avots: EH I, 677

kupsains

‡ kupsaîns Oknist, büschelweise wachsend: auzas šuogad kupsainas.

Avots: EH I, 677

kupšene

‡ kupšene Kaugurciems, eine Handlerin.

Avots: EH I, 677

kupsienis

‡ kupsienis, ein Büschel, eine Baumgruppe Auleja: uogu kupsienītis. bē̦rzu k.

Avots: EH I, 677

kupsis

kupsis (unter kupsa), "maza birztiņa" Salis.

Avots: EH I, 677

ķupsis

ķupsis, ein kleines, dem ķipis ähnliches Schöpfgefäss: uzlej ar ķupsīti garu Gr. - Sessau. [Vgl. ķopsis II.]

Avots: ME II, 392

kupsna

kupsna, ein vom Winde zusammengewehter Sandhaufen, Sandhügel N.-Bartau. Zu kupt "sich ballen".

Avots: ME II, 319

kupsnis

kupsnis, ein Büschel: mati bij kupšņiem sirmi, kupšņiem pe̦lē̦ki dze̦lte̦ni DL.

Avots: ME II, 319

kupšot

[kupšuôt "Gewinn suchen, verkaufen" Für. I.] Refl. -tiês, handeln, schachem Mag. lI, 3, 42.

Avots: ME II, 319

kupss

kupss (unter kupsa),

1): auch Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt; eine dichte Strauchgruppe
Sonnaxt, Wessen; ‡

2) ein Gras- oder Getreidebüschel
Oknist, Warkl.: auzas šuogad aug nevienādas, kupsiem Oknist.

Avots: EH I, 677

kupt

kupt: zur Bed. vgl. auch sakupis II.

Avots: EH I, 677

kupt

kupt, kùpu Lub., St., Biel., U., [Kr. Mag. XV, 2, 60] oder [?] kupu U. [vielleicht prs. zu *kupêt], kupu, intr., zusammengehen, gerinnen, gähren, sich ballen: piens kūp Lub, kup, kup [ob hier kup die II s. imper. ist, ist sehr fraglich, vgl. kuop(ā), kuop(ā), sviestiņ! BW. 2935 und kupa], sviestiņ! BW. 2936. kupis piens, gekäste Milch. [Vgl. auch *kupêt. - Von der Bed. "gären" ausgehend, stellen J. Schmidt KZ. XXXII, 406 1, Zupitza Germ. Gutt. 121, Wiedemann BB. XXIX, 3121, Berneker Wrtb. I, 678 le. kupt zu slav. kypěti "wallen", ai. kupyati "gerät in Wallung", la. cupere "begehren" u. a. Richtiger aber ist es wohl (mit Walde Wrtb.2 213 unter cūpa, Leskien Abl. 301) von der Bed. "sich ballen" auszugehen; in diesem Falle zu kuprs (s. dies), apers. kaufa- "Bergrücken", alb. kipī, li. kaũpas, sl. kupъ "Haufe", norw. hov "kleiner Hügel", gr. χύπη "Hohle", la. cūpa "Gefäss", ai. kūpa-ḥ "Grube" u. a. bei Fick Wrtb. III4, 94 u. a.]

Avots: ME II, 319

ķuptūzis

[ķuptũzis "ein Häuschen zum Einsperren von Vögeln" Ellei, Schwitten.]

Avots: ME II, 392

kupuce

kupuce LP. VI, 23, [kupucis Adsel, Baltinov, Lettin, Wolm.], kupučs Mar., = kupača, kupice.

Avots: ME II, 319

kupucēt

‡ *kupucêt, zu erschliessen aus sakupucêt.

Avots: EH I, 677

kupucīte

kupucĩte, eine Blume (iesarkana puķe DL.).

Avots: ME II, 319

kupučot

kupučuôt, intr., gähren, aufgehen: kuo tai rūga, kupučuoja (iejaviņš)? dzīvi rudzi muldiņā BW. 12985, Stomersee, Mar. [Zu kupt.]

Avots: ME II, 319, 320

kupučot

I kupučuôt: auch Erlaa; maizes ieraudziņi rūgstuot kupučuo Ramkau. biezpiens kupučuo ebenda.

Avots: EH I, 677

kupučot

‡ *II kupučuôt zu erschliessen aus sakupučuôt II.

Avots: EH I, 677

kupuriņš

kupuriņš, Zündhütchen, Piston (eig. Kupferchen) Mag. XIII, 2, 60; Wid.

Avots: ME II, 320

kupurs

kupurs, der Höcker, Buckel in einem Rätsel: kupuru māte (eine bucklige Mutter), gaŗastes tē̦vs, bē̦rni kâ līni (Brottrog, Brotschaufel, Brot). Zu kupt.

Avots: ME II, 320

kupurs

III kupurs Pas. VIII, 63, Adsel, Gotthardsberg, Ilsen, Kalnemois, Meiran, Saikava, Schwanb., Kupfer.

Avots: EH I, 677

kupurs

‡ IV kupurs Orellen, die Kuppel (einer Lampe).

Avots: EH I, 677

kupušs

kupušs, eine nach den obliquen Kasus gebildete Nominativform für kupis (s. das): kupušs piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Kursiten, Gold. Etn. II, 137.

Avots: ME II, 320

kurup

[kuŗup St., wohinwärts, zu welcher Hand.]

Avots: ME II, 328

laupa

laupa, ‡

2) "atplē̦sums nuo vâts" (mit aû 2 ) Naud.

Avots: EH I, 723

laupa

[laupa (r. лýпа "Hautschuppe") "die Beute" Elgers Diction. 648. Zu làupît.]

Avots: ME II, 429

laupacis

‡ làupacis 2 Nautrēni, jemand, der schuldbewusst sich für unschuldig ausgibt und offen und zutraulich dem Scheltenden in die Augen schaut. Vgl. ‡ làupt 2 2.

Avots: EH I, 724

laupata

[laũpata Libau "ein vom Körper sich lösender Hautfetzen"; vgl. ļaupata.]

Avots: ME II, 429

ļaupata

ļaũpata,

1): atšķēlis lielu ļaupatu Siuxt.

Avots: EH I, 769

ļaupata

ļaũpata,

1) auch: ļaupete LP., Lesten, (Stück von einem Ganzen Kokn., Salis, Allend. n. U.], der Fetzen, ein vom Korper abgerissenes Stück Gr.-Sessau, Smilt.: izgāž vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. tāda ļaupete gaļas atšķīrās LP.; (ļaûpata 2 Gr.-Essern, ļaupata Kosenhof "vom Korper sich lösender Hautfetzen"];

2) die Schaufel Freis.
[In der Bed. 1 nach Būga PФB. LXV, 318 zu làupît, li. laupýti "отламывать".]

Avots: ME II, 532, 533

laupe

làupe, der Fetzen, ļaupata; trešā pakāpē apsalušās vātis apklājas ar biezām, cieši piegulušām ādas laupēm MWM. VI, 789; laupīte, eine Streifwunde L. [Zu làupît.]

Avots: ME II, 429

ļaupete

ļaupete St., ļaupetene Wid., eine Allermannshure, eine Hure. [Zu ļàudis und petene.]

Avots: ME II, 533

laupīgs

‡ laupīgs, räuberisch Stender Deutsch-lett. Wrtb.: laupīgam pulkam Dünsb. Od. 198.

Avots: EH I, 724

laupījums

làupĩjums, das Erbeutete, die Beute, der Fang: pusnaktī nāks sle̦pkavas mājā ar laupījumiem LP. IV, 114.

Avots: ME II, 429

laupiķi

làupiķi, abzuschälende Kartoffeln Drsth., kleine Rüben Durben.

Avots: ME II, 429

laupīt

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

laupīt

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

laupītājs

làupîtãjs, der Räuber, Plünderer: jūŗas laupītāji, die Seeräuber. puiši, puiši, suņi meitām guoda laupītāji BW. 6587.

Avots: ME II, 430

laupnieks

‡ laupnieks Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 185), ein Räuber.

Avots: EH I, 724

laupsna

laupsna, laupsne, die Schuppe, der Fetzen, ein kleines Blättchen, Stück Sld.: kâ smalkā smarša ātri nuo laupsnītēm klīst Rainis. ja tu kalnā esi uzrāpies caur dzelkņiem un akmeņu laupsnēm Duomas II, 259. gaŗiem, ar ādas laupsniņām apsē̦stiem pirkstiem Konv. 2 2054. [làupsna 2 Mar. "plāna plēve, atskabarga, kas atplīst nuo ādas, nuo pirkstiem".]

Avots: ME II, 430

ļaupsna

ļàupsna 2 : auch (mit aũ ) Frauenb.

Avots: EH I, 769

ļaupsna

[ļàupsna 2 Mar.], ļaupsna [Grosdohn (hier daneben auch ļaups)], Rītiņ, = laupsna; [ļaũpsna Würzau, Nitau, Ronneb., ļaûpsna 2 Grünh., Ruhental, Lutringen, Pampeln, Roop u. a. "atplīsusi miza vai āda, kas vēl karājas klāt"; ļaûpsna 2 , Hautfetzen Naud., Dobl., Dselden, AP., Gr.-Autz; "Sehne (cīpsla)" Sessau].

Avots: ME II, 533

laupt

‡ làupt 2 , -pju, -pu Nautrēni,

1) gierig essen (geringschätzig):
jis sāks jau trešuo bļuodu l.;

2) (die Augen) unnatürlich weit aufreissen.

Avots: EH I, 724

lejup

lejup: bērnības laika, l. 10 gadiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 875.

Avots: EH I, 732

lejup

lejup, lejupu, lejupus, talwärts, nach unten, herab, hinab, stromabwärts: dē̦ls nuolaidies pa caurumu lejup LP. III, 82. augšupu, lejupu klusi lūkuojuos JR. IV, 22. kalnupus teciņiem, lejupus apstājas.

Avots: ME II, 447, 448

lejupēji

‡ lejupēji(e)* radi, Verwandte absteigender Linie, Deszendenten. ‡

Avots: EH I, 732

lejupējie

‡ lejupēji(e)* radi, Verwandte absteigender Linie, Deszendenten. ‡

Avots: EH I, 732

līčupe

lìčupe, ein sich schlängelnder Fluss: aug dzimtenes ielejā kārkli, tie saknēm līčupē mirkst Sudr. E. līčupīte te̦cē̦dama mani līdzi aicināja BW. 31008.

Avots: ME II, 477

lielpupe

‡ liẽlpupe BW. V, S. 486, (als Frauenname) Pas.. V, 478, die Grossbrüstige: meitiņas lielpupītes BW. piel. 2 2962, 1.

Avots: EH I, 755

lielupe

liẽlupe,

1) der grosse Fluss, Strom:
meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes te̦k;

2) Liẽlupe, die (kurische) Aa, [und einige andere Flüsse und Bäche in Lettland.]

Avots: ME II, 503

līkaupas

līkaupas (unter lĩkaũps), ‡

2) ehemals eine gewisse Hochzeitszeremonie
Grob.

Avots: EH I, 748

līkaups

lĩkaũps, lĩkuopa, lĩkuops, auch līkapa, gew. Plur., [lĩkaũpi PS. ], der Leihkauf, der Schmaus nach einem Handel: viņš nevaruot izturēt ar tām mūžīgām līkapām Wilibald. citu gadu šādu laiku dzersim bikšu līkaupiņas (Var.: līkaupiņu) BW. 25001. vai es miju, vai pārdevu, lūgšu tevi līkaupuos 30052. drīz vien iznāca līkuopas A. XIII, 952. cik aiziet nuo jūsu puses līkuopuos? Kaudz. M. de̦ramdienas sauc Kandavā par līkuopiem jeb līkapiem Etn. III, 170. uz līkaupiem iztukšuoja dažas glāzītes BW. III, 1, 10. [kuo duosi līkuopā U., was gibst du als Zugabe zum Trinken? - Aus mnd. lī(t)kōp. ]

Avots: ME II, 485

līkupas

‡ *līkupas, = lĩkaũps: dzeŗam skruķa līkupeņas: mūsu māte, viņu māte samijušas skruķīšiem BW. 20929, 1.

Avots: EH I, 750

lupa

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762

lupa

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

lupas

‡ lupas, der beim Anschlagen weiche Gegenstande entstehende Lärm Auleja: l. vien iet, kad saje̦m pērties.

Avots: EH I, 762

lupata

lupata: dieserbe Bed. hat auch li. lùpata

Avots: EH I, 762

lupata

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514

lupatainis

lupataînis, der Lump, der Zerlumpte: puiši, puiši, lupataiņi, zirgi rudzu rugainē! BW. 10569, 7.

Avots: ME II, 514, 515

lupatains

lupataîns: vārti tādi lupate̦ni (alt. zerbrochen ) Seyershof.

Avots: EH I, 762

lupatains

lupataîns, aus Lumpen bestehend, Lumpen aufweisend, zerlumpt, lappig: lupatains kažuoks Tr. III, 395. nauda mani salamāja lupatainu BW. 20033.

Avots: ME II, 515

lupatdancis

lupatdañcis, ein von einem in Lumpen gekleideten Menschen ausgeführter Tanz; ein lumpichter, zerlumpter Tänzer, ein Lump: kuo tu nāci, lupatdanci (Var.: kankardanci), jaunu meitu pulciņā? BW. 20430.

Avots: ME II, 515

lupatdeķis

lupatdeķis, die Lumpendecke: tam ple̦cus lupatdeķis se̦dz Švābe.

Avots: ME II, 515

lupatdriskās

‡ lupatdriskās Linden in Kurl., = lupatâs (s. lupata 2): visi kamzuoļi būs l. sagriêzti.

Avots: EH I, 762

lupatelis

‡ lupatelis Janš. Līgava I, 296 Demin. zu lupats.

Avots: EH I, 762

lupatīgs

lupatîgs, lumpig, lumpicht: viņš sajuta pret šuo lupatīguo pušpuisi rūgtumu Egl.

Avots: ME II, 515

lupatkrancis

lupatkrañcis, der Lump, das Lumpenpack: ej, žīdiņ, lupatkranci, vai es tava līgaviņa? BW. 31855.

Avots: ME II, 515

lupatlasis

lupatlasis: auch Tdz. 47955, Erlaa, Kokn. Neugut, Oknist, Stockm.

Avots: EH I, 762

lupatlasis

lupatlasis,

1) der Lumpensammler;

2) der Lump:
e̦smu literārisks lupatlasis Blaum.

Avots: ME II, 515

lupatnīca

‡ lupatnīca Strods Par. vōrdn. 107 "?"

Avots: EH I, 762

lupatnieks

lupatniẽks,

1): hinter "zirgs" ME. II, 515 ergänze man "Birk. Latv. sakamv. un par. 2761" ‡

2) eine Lumpendecke
Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Oknist, Sonnaxt

Avots: EH I, 762

lupatnieks

lupatniẽks, der Lumpenhändler: tagad jau katrs lupatnieks smalks Duomas I, 236. Sprw.: mē̦tājas kâ lupatnieka zirgs.

Avots: ME II, 515

lupats

lupats (li. lùpatas, s. E. Praenkel KZ LVIII, 278): auch (= lupata 1) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dunika, Grob., Gr.-Würzau, Kal-OB., Rutzau, Siuxt: ietīsim lupatuos BW 1162 var. vāciešu lupati (Var.: drānas) 2061!

Avots: EH I, 762

lupats

[lupats U., ein kleines Tuch (im Gegensatz zu lakats); s. auch lupata.]

Avots: ME II, 515

lupausis

lupàusis, ein Wesen mit herabhängenden Ohren Smilt.

Avots: ME II, 515

lupica

lupica, guter Erfolg auf der Jagd oder beim Fischfang Burtn., [Ruj., Wolmarshof). lupiks [?] "ein unartiges Kind" Lasd.; vgl. lupties. [Wenn zuverlässig, identisch mit li. lupikas "Abdecker"; vgl. das le. Lehnwort šiñdars Wolm. "Schinder; ein Ungezogener".]

Avots: ME II, 515

lupiķis

lupiķis,

2): auch Oknist; ein etwas die bischer Mensch
Oknist.

Avots: EH I, 762

lupiķis

lupiķis,

[1) die Rübe:
burkāni, svikli, lupiķi un citas dārza saknes Janš. Dzimtene 2 II, 447;]

2) lupiķi L., Strassenräuber
[vgl. làupîtãjs].

Avots: ME II, 515

lupināt

lupinât,

1): auch Iw.; l. zirņus nuo pākstēm, kartupeļus AP. l. pāksti Fest. l. pupas Frauenb.;

2): auch Grenzhof (Mežamuiža), Oknist;

3): zirņi ar lupināšanu vien jālupina ("jāpļauj") Linden in Kurl. lupina savu tuvāku Getzel Spr. Salom., Kap. 16; stibitzen
Oknist. ‡ Refl. -tiês AP., klauben, rupfen (intr.): guovis visu rītu te˙pat vien lupinājas, bet kuo tad nu dabūs, kad viss ir pliks.

Avots: EH I, 762, 763

lupināt

lupinât (li. lùpinti "schälen),

1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;

2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;

3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;

[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.

Avots: ME II, 515

lupinēt

‡ II lupinêt "radīt truoksni nevīžīgi ē̦duot, smagiem suoļiem ejuot" Auleja: cūka lupinē, kad ē̦d.

Avots: EH I, 763

lupis

lupis,

1) der Strassenräuber
L.,

[2) ein Hahnrei
Tahm. n. U.;

3) "= knupis 2".) Zu lupt.

Avots: ME II, 515

lupīt

lupît,

1): gierig essen
Kaltenbr.; "plucinât, plêst": ar vienu ruoku glaust, ar uotru - l. Seibolt Zelta Emma 19; "laupīt" Gr.-Buschh.: tādi laiki atnākuši, ka katrs lupī, kur tik var;

2): kuŗu ceļu lupīsim? uz brāļiem lupīsim Tdz. 50475. Zur Bed. vgl. auch salupît.

Avots: EH I, 763

lupīt

lupît (li. lùpinti "schälen"), -ĩju,

1) = lupināt, klauben, nagen, essen: nu tik lupī rāceņus Gold. pats ļupīju (sic!) cūkas gaļu BW. 27225, 3;

2) intr., eilig gehen:
kur tâ steidzīgi lupī? Tirs.

Avots: ME II, 515

ļupīt

ļupît: zur Bed. vgl. ‡ izļupît.

Avots: EH I, 774

lupnīt

‡ lupnît, -īju "smagi krist" Auleja: lupnīšu zemē. pabrauksi i[r] lupnīsi duobē.

Avots: EH I, 763

lupsna

lupsna: āda lupsnām atle̦c Burtnieks 1934, S. 835.

Avots: EH I, 763

lupsna

lupsna, lupsnis (li. lupsnis od. lupšnis "geschälte Tannenrinde zum Gebrauch der Gerber"), die Schale, ein Stück: pavalgu viņš patērēja, pa lupsniņām vien lupinādams A. XI, 57. [viņš nuoplēsa lupsniņu nuo ceļmalītes un uzlika uz pušumu Stenden. kakls nuo liela karstuma kārtuo un ādu var plēst ve̦se̦lām lupsnām Stenden.] Zu lupt.

Avots: ME II, 515

ļupsna

‡ ļupsna Frauenb. "šķēle, tieva, gaŗa strēmele": atgriêz kādu gaļas ļupsnu!

Avots: EH I, 774

ļupsnains

‡ ļupsnaîns Frauenb., in dünne Schnitten (Streifen) zerschnitten.

Avots: EH I, 774

lupstāji

lupstāji: auch Auleja, Ramkau; der Sing. auch Auleja, Sonnaxt: suņaburkši, lupstājiņi jaunu puišu Jāņu zāles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 763

lupstāris

lupstāris, eine Art Wagenleiter, "vārtiem līdzīgs rīks, kuo lietuo mē̦slus ve̦duot, nuoliekuot tuo ratuos, lai varē̦tu kraut lielāku ve̦zumü Frauenb., [Luttr.).

Avots: ME II, 515

lupstēga

‡ lupstẽ̦ga AP., der Liebstock.

Avots: EH I, 763

lupt

lupt,

1): stehlen
Oknist, Rutzau; "laupīt, luobīt" Dunika, Rutzau: l. rāciņus;

3)

a): auch Dunika, Oknist: miza lūp; ‡

4) prügeln:
tevi saimnieks atkal lups Pas. XI, 324. Refl. -tiês: "dauzīties, plêsties" Dunika: puišeļi sāka l.

Avots: EH I, 763

lupt

lupt (li. lùpti "schälen"),

1) tr., [prs. *lupu (=li. lupù) od. lupju, prt. lupu, s. Le. Gr. 5751], schälen, kapp und kahl machen:
kur tad tu tuo lieluo mantu grūdīsi, kad sāksi grašus lupt nuo sava meitas vīra? Seib.; herausstehlen (prs. lupju): l. mantas nuo ratiem Dunika;

[2) essen (scherzweise):
lup nu kāpuostus! Seew. n. U.];

3) intr., prs. lùpu, prt. lupu,

a) sich abschälen, ablösen, herabhangen:
miza jau sāk lupt Aps., Lub. ausis cūkai lūp uz leju C., Aps.;

[b) "kahl werden"
L. Refl. -tiês, rasen, grassieren Lasd. Zu làupît (s. dies)].

Avots: ME II, 515

ļupt

[*ļupt, zu erschliessen aus atļupt N.-Peb.]

Avots: ME II, 543

lupučāt

‡ lupučât "mit schweren Schrittep schnell gehen" Auleja. Refl. -tiês, sich (ab)schälen Auleja: buļba lupučājas.

Avots: EH I, 763

lupuris

[lupuris, ein Lump Lis.; jem., der beim Arbeiten nur Unfug treibt und sich herumzutreiben liebt Ruj.]

Avots: ME II, 515

luputa

luputa: ar juostiņu, luputām BW. 25161, 1 var.

Avots: EH I, 763

mackups

mackups: tā viņu lamājusi par mackupu ("?") Janš. Bandavā I, 140.

Avots: EH I, 776

mackups

mackups, der Saufbruder L.

Avots: ME II, 546

mājup

mãjup [auch Arrasch, Bauske, Wandsen], nach Hause Sassm.: un kauna acīm mājup aizrāpās Adam. viens uotrs duodas mājup JR. IV, 92.

Avots: ME II, 578

malup

malup, [malūp Janš.], seitwärts: lai ceļš cik tāļš, - suods malup nenuoklīst! Duomas II, 1040. [stāv malup, zur Seite Arrasch. atnāca viņas māte un, pasaukusi meitu malūp, ņēmās tuo izvaicāt Janš. Dzimtene V, 432.)

Avots: ME II, 559, 560

manup

[manup, zu mir Wandsen, "uz man" G. Bergmann Erklär. einiger... Wörter... v. J. 1789. Daraus ist wohl manuz "uz man" U. korrumpiert.]

Avots: ME II, 562

melnupe

me̦l˜nupe, ein Fluss mit dunklem Wasser, Beiname der Düna BW. 30710.

Avots: ME II, 599

mežup

‡ mežup, waldwärts: abi devās m. Janš. Mežv. ļ. I, 203 (ähnlich Līgava I, 112).

Avots: EH I, 805

munup

[munup, zu mir, hochle. für manup: nāc šur manup! Bers.]

Avots: ME II, 667

mupši

‡ mupši (seltener der Sing. mupsis) Dunika, gestrickte Manschetten. Vielleicht (?) aus *muptji, das vielleicht auf r. муфта "Muff" beruhen könnte.

Avots: EH I, 832

netaupība

[netaupĩba, verschenderische, nicht sparsame Art: viņa pastāvīgi nuobažījusies par... cilvē̦ku izšķērdību un netaupību Janš. Dzimtene V, 290.]

Avots: ME II, 736

nočupāt

‡ nuočupât Frauenb., mit seinen Exkrementen besudeln: bē̦rns nuočupājis visu kluonu.

Avots: EH II, 37

nočupt

nùočupt: auch Kalz., Wessen.

Avots: EH II, 37

nočupt

nùočuot, tr., wegstibitzen: kaķis nuočuopa medījumu LP. VI, 683, [Gr. Sessau].

Avots: ME II, 771

nodrupas

[nuodrupas, abgebröckelte Krümchen Wellig 33.]

Avots: ME II, 777

nodrupināt

nùodrupinât, fakt. zu nùodrupt, abbröckeln: maizi putniem zemē nuodrupināt.

Avots: ME II, 777

nodrupt

nùodrupt, intr., abbröckeln: bildītei nuodrupusi mala R. Sk. II, 130.

Avots: ME II, 777

noklupināt

nuoklupinât, fakt. zu nùoklupt, zum Fall bringen, abschlachten: cāļus pa vienam vien nuoklupināja Sassm.

Avots: ME II, 799

noklupt

[nùoklupt,

1) niederknien:
n. ceļuos;

2) verkommen:
nuoklupis saimnieks Serben. Refl. - tiês,

1) niederknien
Warkl.;

2) fehlgehen:
viņai tâ nuoklupās (= vīlās) Bauske.]

Avots: ME II, 799

noknupt

‡ nùoknupt, = nùokņubt: nuoknupuši mieži (überreife Gerstenähren, die sich zur Erde neigen) Spiess.

Avots: EH II, 55

nokraupt

[nùokraupt "glätten"(?) Drobbusch.]

Avots: ME II, 801

nokraupt

nùokŗaũpt [Nigr., Lautb., Kursiten, Gudenieki, nùokraupt Behnen], = nuokŗupt: [ruokas nuokŗaupušas].

Avots: ME II, 803

nokrupt

nùokŗupt: auch Dunika, Frauenb.; (kājas) nuokŗupušas, nuosprē̦gājušas Janš. Līgava I, 226. nuokŗupuši rāceņi Kand. nuokŗupuši pirkstu gali Tdz. 47531.

Avots: EH II, 57

nokrupt

nùokrupt, nùoķrupt, intr., rissig, räudig, grindig werden, platzen, verschrumpfen: ruokas nuokrupa Plūd. LR. IV, 413. nuokŗupušas kājas, priedes; nuokrupuši rāceņi Sassm., Kand. nuokŗupis kâ kŗupis.

Avots: ME II, 802

nokrupt

nùokŗupt, [räudig werden: nuokŗupušas ruokas; nuokŗupis (= nuovārdzis, nuonīcis) luops Gramsden]; s. auch nùokrupt.

Avots: ME II, 803

nokupāties

nùokupâtiês, sich mit Schaum bedecken (von eben gemelkter Milch) Frauenburg.

Avots: ME II, 803

nokupināt

‡ nùokupinât,

1) Perfektivform zu kupinât 2 Hasenp., Memelshof, Schwitten, Üxküll: nuokupini mums krietnu puôdu piena!

2) ein wenig kochen
(trans.), apvirinât Seyershof: taukus pa˙priekšu nuokupināja karstā ūdenī, tad grūda piestā.

Avots: EH II, 57, 58

nolaupīt

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû 2 ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61

nolaupīt

nùolàupît, tr.,

1) abschälen:
kartupeļus, rāceņus;

2) abplündern, berauben:
blēži nuolaupījuši nabadziņam visu mantu.

Avots: ME II, 808

nolaupīt

nùolaupît, tr., abschälen; aufessen: viņš visu nuolupījis Lin.

Avots: ME II, 813

nolupināt

nùolupinât,

1): n. (abschälen)
kartupeļus - auch AP. aitas nuolupina (fressen ab) mazās lapiņas, ka nav kuo redzēt Saikava; ‡

2) rubeņus n., schnell nacheinander totschiessen
Prl.; nuolupina ("?") nuo zirgiem 5 jājējus Pirmais solis uz laimi 23. ‡ Refl. -tiês, = nùolupt 1: pirkstam āda nuolupinājusies Druw.

Avots: EH II, 64

nolupināt

nùolupinât, tr., abschälen [Dunika], abklauben, abbröckeln: kartupeļus.

Avots: ME II, 813

nolupīt

nùolupît, ‡

2) berauben, ausplündern
Frauenb.: n. uotru līdz kre̦klam.

Avots: EH II, 64

nolupt

nùolupt,

1): kašķis nuolupa Pas. VII, 22. miza nuolupusi Dunika; ‡

5) abschälen
Dunika: n. rāciņus (Kartoffeln). eglēm nuolupta miza R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 24; ‡

6) entwenden, abnehmen:
karšu spēlē maz bija varējis citiem kuo n. Janš. Līgava II, 203; stehlen Dunika: n. gaļas gabalu, jē̦ru.

Avots: EH II, 64

nolupt

nùolupt [li. nulùpti "abschälen"],

1) intr., abgehen, sich ablösen:
gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nuolūp LP. III, 43;

[2) tr., betrügen
Bauske: (prūsis) pēc franču kaŗa e̦suot ar franču ķeizaru mainījis zemes gabalus un šuo stipri nuolupis Janš. Dzimtene 2 II, 365;

3) nuolupis cilvē̦ks Ruj., = nùoplīsis v.;

4) nùolupušas ausis C., = nùoļupušas a.].

Avots: ME II, 813

noļupušas

nùoļupušas ausis, herabhangende Ohren Aps., Peb., Smilt., [Neu-Laizen].

Avots: ME II, 815

nopaupt

‡ nùopaupt U. (unter paupt), verrecken.

Avots: EH II, 73

nopļupināt

‡ nùopļupinât, mästend allmählich fett werden machen: guovi nuopļupinājuse, ka ļum vien Druw. n. RKr. XVII, 74.

Avots: EH II, 78

nošķupelēt

‡ nuošķupelêt Dunika, Rutzau, = nùošķipelêt.

Avots: EH II, 95

noskupstēt

‡ nuoskupstêt Segew., = nùoskapstêt.

Avots: EH II, 87

nošļaupēt

nùošļaupêt, nùošļaupt, tr.,

1) abschrägen, schräge machen:
nuošļaupē baļķim galu Tirs. nuošļaupēt - nuotēst asu galu: nuošļaupē mietam galu Druw. n. Etn. II, 33. bedres malas nav teicami ietaisīt stāvas, bet labākas ir nuošļauptas (slīpas) Mzv. nuošļauptajā kreisajā sienā divi luogi U. b.;

[2) nùošļaupt Wallhof, = nùoasinât). - Subst. nùošļaupums, die Abschrägung Dr.

Avots: ME II, 868

nošļaups

‡ nuôšļaũps 2 Gramsden, = nuošļaubans: nuošļaupa vieta.

Avots: EH II, 96

nošļaupstīt

‡ nùpšļaupstît, die Giebelbalken behauen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Giebel").

Avots: EH II, 96

nošļaupt

nùošļaupt (unter nùošļaupêt),

1): auch Fest., Lub.; pāļam galu n. (pataisīt šļaupu) Stenden (mit aû 2 ); "nuodrāzt vienu galu tievāku" (mit aũ) Gramsden; ‡

3) abschneiden
Frauenb. (mit aû 2): n. ar nazi gabalu miesas nuo pirksta.

Avots: EH II, 96

nošļupstēt

nùošļupstêt, intr., einen lispelnden Laut von sich geben, herlallen: viņa lūpas bez skaņas nuošļupst Vēr.II,1240.

Avots: ME II, 869

nostrupēt

nùostrupêt, ‡

2) sich abstumpfen (physisch)
Heidenfeld.

Avots: EH II, 92

nostrupēt

nùostrupêt, nùostrupinât, tr., abstumpfen, abstutzen: asti. iesita nuostrupē̦ta kuoka galā naudas gabalu BW. III, l, 55.

Avots: ME II, 861

notrupināt

nùotrupinât, ‡

3) stark abprügeln:
viņam gan smagi nuotrupināja muguru Tirsen n. RKr. XVII, 83.

Avots: EH II, 102

notrupināt

[nùotrupinât,

1) mit Dünger und Feuchtigkeit für die Saat (den Boden) zubereiten:
miežiem zemi labi nuotrupināt Kl.;

2) abfaulen machen:
n. mietam galu Warkl.]

Avots: ME II, 878

notupēt

nùotupêt, ‡ Refl. -tiês Salis, = nùotupt(iês): milzis ... slauktavi paņēmis, nuotupējās slaukt kazu Dünsb. Vecie grieķi II 106.

Avots: EH II, 103

notupēt

nùotupêt, intr.,

1) längere Zeit hocken:
dzelzs būdā nabadziņš nuotupēja dažus gadus LP. I, 167;

2) absitzer, hockendniederdrücken,abnutzen:
vārna bē̦rzu nuotupēja BW. 10910. dēstīdama, ravē̦dama grē̦das galu nuotupēju 28563.

Avots: ME II, 878

notupināt

nùotupinât, fakt., hinsetzen, brüten lassen: nuotupinājis savu instrūmentu kaktā Dz. Vēstn. pē̦rn pavasar nuotupināja zuosi uz manu laimi A. Allun.

Avots: ME II, 878

notupt

nùotupt: nuotupis gaida zaķus Dunika.

Avots: EH II, 103

notupt

[nùotupt Warkl., Lautb.], nùotuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kad kaķi sapeŗ, vai citādi aizkaitina, tad tas nuotupstas Etn. II, 80. vārnas nuotupušās bē̦rzuos Aps.

Avots: ME II, 878

notupuļot

‡ nùotupuļuôt, = nùotũpuļuôt: sē̦tmalīši nuotupuļuoti Aps.

Avots: EH II, 103

noupurēt

‡ nùoupurêt, Perfektivum zu upurêt 1: tuo rītu ... bija upurē̦ti astuoņdesmit un viens vērsis; un tuos visus tie tuo dienu nuoupurēja un apēda Dünsb. Vecie grieķi II, 148.

Avots: EH II, 103

ņupa

ņupa, das Gekräusel, der Wirrwarr: dzijas savilktas vienā ņupā Dond.

Avots: ME II, 905

ņupāt

ņupât, ‡

2) = ņukât 2 Rothof.

Avots: EH II, 116

ņupāt

ņupât, tr., knautschen, knüllen Dond.

Avots: ME II, 905

nupatan

‡ nu˙patan Janš. Dzimtene I 2 , 99, = nu˙pat.

Avots: EH II, 28

nupatās

nu˙patās (unter nu˙pat): auch Behnen n. FBR. XVI, 149, Lesten n. FBR. XV, 26, Wilkenhof n. FBR. XIV, 67, Dunika.

Avots: EH II, 28

nupatējs

nu˙patẽjs, neulich: tikai pēc nu˙patējā strīda viņš atzinās A. XVIII, 197.

Avots: ME II, 754

nupatnās

‡ nu˙patnās Segew., soeben.

Avots: EH II, 28

ņupsna

‡ ņupsna Frauenb., " = ‡ ļupsna, drēbju gabals": man pirkstam atgriêzta liela ņ. nuo mīkstuma; "šķipsna": vilnas, matu ņ.

Avots: EH II, 116

olupīte

‡ uolupīte BW. 30958 var., ein kieselreicher Bach (od. ein Eigenname?).

Avots: EH II, 743

ostupe

uôstupe, der Hafenfluss: uostupe iete̦k uostā Sassm.

Avots: ME IV, 422

otrup

ùotrup,

1): vienup, uo. kāpj un slīgst Rainis Dz. un d. III 2 , 124.

Avots: EH II, 745

otrup

ùotrup, uotruop Dubenalken,

1) vienup uotrup, hin und her
Adolphi. ar visu zirgu gruozās vienup uotrup kâ tranis Dünsb.;

2) andrerseits:
kauču grāmatniecībai uznācis krizes laiks, taču uotrup dažu rakstnieku izde̦vumi tuop izplātīti tādā mē̦rā kâ vēl ne˙kad agrāk A. XI, 509. kad se̦natnes veltījamie veļi ir tagadnes drūmīgie ve̦lni, tad uotrup uzmācas jautājums, kas tagadnes e̦lki bijuši se̦natnē Pūrs I, 116. vienup - uotrup, einerseits andrerseits: starp osētiem un skūtiem vienup un suomiem uotrup pastāvēja kultūriskas attiecības Etn. III, 102, nevaram atrast... starpību starp augiem vienup un kustuoņiem uotrup Vēr. II, 926. Vgl. Le. Gr. § 558.

Avots: ME IV, 426

pačupinēt

‡ pačupinêt Wessen, ein wenig betasten. Entlehnt aus li. pačiupinếti dass.?

Avots: EH II, 125

padrupans

[padrup(an)s, etwas bröckelig: padrup(a)na zeme Warkl.]

Avots: ME III, 18

padrupas

padrupas ("Gänge unter Ruinen" Bauske]: nāc ārā nuo tām padrupām! Rainis.

Avots: ME III, 18

padrupināt

padrupinât, tr., etwas bröckeln: luode padrupina kādās ē̦kas kleķi Druva I, 980.

Avots: ME III, 18

padrups

[padrup(an)s, etwas bröckelig: padrup(a)na zeme Warkl.]

Avots: ME III, 18

padrupt

[padrupt, ein wenig zerbröckeln (intr.): padrupuši mūŗi N.-Peb.]

Avots: ME III, 18

padupes

padupes: "das Bachufer" ME. III, 19 zu ersetzen durch "Behausungen der Krebse unter dem Bachufer".

Avots: EH II, 129

padupes

padupes,

1) Krebsnester, Löcher an den Bachufern, [das Bachufer
Bielenstein Holzb. 681]: iznesis varžu gaļas smaku pa visām alām un pādupēm Duomas IV, 460;

2) in Kurland ("tahmisch"n. St.) die Bierneige
L. [In der Bed. 1 zu dupes; desgleichen (vgl. padubenis) in der Bed. 2, wenn padupes 2 nicht aus einem tahm. padups < *padubes entnommen ist.]

Avots: ME III, 19

padupēt

[padupêt, eine Weile dumpf schallen: aizskrēja, ka padupēja vien Bauske.]

Avots: ME III, 19

paglups

[paglups, etwas od. ziemlich dumm: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 30

paklupināt

paklupinât, ‡

3) "nachhelfen aufs Pferd"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 143

paklupināt

paklupinât, fakt. zu paklupt,

1) zum Fall bringen; stolpern machen:
meitu;

2) dann und wann schlachten:
cāļus rudenī pa vienam vien paklupina Dond.

Avots: ME III, 46

paklupt

paklupt, ‡ Refl. -tiês, etwas straucheln (?): (fig.) kas šâ un tâ var p. un dze̦nas maz uz laba Dünsb. Ēstere Adams 105.

Avots: EH II, 143

paklupt

paklupt [li. paklúpti], intr., straucheln, stolpern, niederfallen: bet gan˙drīz es būtu paklupis Psalm 79, 2. sieva paklupa zem vāģiem Vēr. II, 339. [paklupt uz acīm, sich hinlegen, sich schlafen legen De̦glavs Riga II, 1, 170.]

Avots: ME III, 46

pakupināt

[pakupinât, ein wenig (Milch) gerinnen machen: p. pienu Nigr.]

Avots: ME III, 51

pakuplināt

pakuplinât, tr., bereichern: rakstnīecību Vēr. II, 1260.

Avots: ME III, 51

pakupls

‡ pakupls, ziemlich kupls: drēbes taisīja diezgan pakuplas AP.

Avots: EH II, 146

pakupls

pakupls, ziemlich dicht belaubt, ziemlich dicht, behäbig: pakupls kuoks. pakupla, pare̦sna vedēju māče BW. 16340. lai mana pādīte pakupli aug 1316.

Avots: ME III, 51

pakupt

[pakupt, einigermassengerinnen (von der Milch): piens jau labi pakupis Nigr.]

Avots: ME III, 51

palaupīt

palaupît, ‡

2) ein wenig rauben:
laupītājs paspējis vienā, uotrā pagastā šuo tuo p. Dunika.

Avots: EH II, 149

palaupīt

[palaupît, = paluobît, ein wenig schälen, bolstern: palaupi zupai tupeņus! Druw.]

Avots: ME III, 57

palaupt

‡ palàupt 2 Nautrēni, gierig aufessen: palaupis visa taba i[r] vēl prasa.

Avots: EH II, 149

palupināt

palupinât, ‡

2) "papļaut": zirņus var ar izkapts galu p. Linden in Kurl.

Avots: EH II, 152

palupināt

[palupinât Nigr., = palupt 1.] Bauske, = palpiens.]

Avots: ME III, 63

palupt

[palupt,

1) ein wenig schälen, klauben:
p. pupas Nigr.;

2) ein wenig essen:
bē̦rni drusku palupa pupas Bauske.]

Avots: ME III, 63

papupināt

‡ papupinât,

1) eine Weile (od. bis zur Sättigung?) säugen
Segew.;

2) "?": iegāju pupās, papupināju; iegāju lē̦cās, tur man lēcās Tdz. 50275.

Avots: EH XIII, 165

pārklupt

‡ pãrklupt,

1) hinüberstolpern;

2) "uzbrukt" PlKur.

Avots: EH XIII, 203

pārkupčis

‡ pãrkupčis (f. pārkupčene Janš. Dzimtene IV, 318), ein Aufkäufer Ar.

Avots: EH XIII, 203

pārkuplot

pãrkupluôt, tr., überwuchern: mūsu literātūru pārkupluojušas tukšas ne zāles Janš.

Avots: ME III, 162

pārkupšis

‡ pãrkupšis (fem. pãrkupšine) Dunika, ein Aufkäufer.

Avots: EH XIII, 203

pārlupināt

‡ pãrlupinât Seyershof, (eine Reihe von Objekten?) abrupfen: aitas pārlupina pupalājus un zirnājus (= nuolasa lapas un pākstis).

Avots: EH XIII, 206

pārtrupēt

[pãrtrupêt, durchfaulen: valgs pārtrupējis Lis.]

Avots: ME III, 184

pārtrupt

‡ pãrtrupt, durchfaulen Gr.-Buschh.: pārtrupušas saknes. kad ve̦lē̦nas pārtrup, tad var tās vest uz lauka.

Avots: EH XIII, 214

pārtupties

[pãrtuptiês, anderswo niederhocken: mednieks pārtupās nuo krūma aiz kuoka.]

Avots: ME III, 184

pārupe

pãrupe, der Ort jenseit des Flusses: ļaudis pļāva pārupes purvā sienu Plūd.

Avots: ME III, 184

parupjš

parupjš, ziemlich grob: parupja dzija, virve; parupjš cilvē̦ks.

Avots: ME III, 92

paslupski

‡ paslupski Gr.-Buschh., ein wenig undeutlich: p. runāt.

Avots: EH XIII, 174

pašļupstēt

[pašļupstêt, ein wenig lispeln: uodam mēle pašļupstēja Pas. I, 407; lispeln (nach Ausdrücken des Könnens): nuosalušais nevarēja pašļupstēt Dunika.]

Avots: ME III, 115

pašļupsts

pašļupsts, halblispelnd: izveļ S. ar tādu kâ pašļupstu mēli Zeif. III, 3, 45. pašļupsti piebalsuoja brālim Pēteris A. XII, 356.

Avots: ME III, 115

pašļupt

‡ pašļupt "undcutlich aussprechen" Aahof: viņš pašļupa dažus vārdus.

Avots: EH XIII, 179

pastrupināt

pastrupinât, tr., kürzen, stutzen, das Ende beseitigen: asti, bārzdu.

Avots: ME III, 109

pastrups

pastrups: palielas, re̦snas un pastrupas ... pudeles Jürgens 71.

Avots: EH XIII, 177

pastrups

pastrups, etwas kurz abgestutzt, kurzangebunden: viņa pastrupi atbildēja Blaum.

Avots: ME III, 109

pataupiņ

pataũpiņ, Adv., langsam, sachte (eig.: schonend): aust[i], gaismiņa, pataupiņ! BW.7948.

Avots: ME III, 119

pataupināt

‡ patàupinât 2 Golg., N.-Schwanb., = pataũpît.

Avots: EH XIII, 181

pataupīt

pataũpît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (dat.) aufsparen:
jauns būdams pelnies, pataupies! Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 115;

2) aufgespart werden:
lai dziesmiņas pataupās līdz Jānīša vakaram Tdz. 53184.

Avots: EH XIII, 181

pataupīt

pataũpît, tr., ein wenig schonen, aufsparen, aufbewahren: labs tas darbs, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju - vainagu) bargajai māsiņai BW. 24613.

Avots: ME III, 119

patrupēt

patrupêt: lai ce̦lmi patrup Jürgens 76.

Avots: EH XIII, 183

patrupēt

[patrupêt (li. patrupė´ti "hinbrökeln"), ein wenig morsch werden: patrupējis kuoks.]

Avots: ME III, 124

patupēt

patupêt [li. patupė´ti], ein wenig, eine beschränkte Zeitlang hocken: tuo dieniņu apakš egles patupēj[ujse BW. piel. 2 15687, 2. dabūja cietumā patupēt od. (refl.) patupēties, eine Weile sitzen.

Avots: ME III, 125

patupt

patupt, sich niederkauern: pie priedītes patupuse BW. 15687, 6. Refl. -tiês, sich ein wenig hinhocken, knixen: atvadījās, mazliet patupdamās Vēr. II, 650.

Avots: ME III, 125

patupus

‡ patupus TdZ. 52408, Adv., beinahe hockend (?).

Avots: EH XIII, 184

paupenes

paupenes "bungas" IMM. 1932 I, 142.

Avots: EH XIII, 185

pauperis

‡ *pàuperis 2 (vielleicht zu erschliessen aus po`upers 2 Liepna, wo ou aber auch aus ū entstanden sein kann) "guovs mazais penderis".

Avots: EH XIII, 185

paupēt

‡ pàupêt 2 PV. "schlagend erweichen". p. skābu ābuolu.

Avots: EH XIII, 185

paupināt

‡ paupinât "bungāt" IMM. 1932 I, 142.

Avots: EH XIII, 185

paupt

paupt,

1): sterben
Bauske, Garssen; ‡

3) "gulēt" Bauske.

Avots: EH XIII, 185

paupt

paupt, -pstu, pu,

1) paûpt 2 Bl., verrecken
L.;

2) = pampt, schwellen Agel., Bergm., Hr. n. U.: ar šuo slimību luopi ātri paûpst 2 Nigr. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. pups, pupa, pūpuols (s. diese), la. pūpus "kleines Kind", alb. pups "Weintraube; Hügel" u. a., s. Persson Beitr. 245 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 81.

Avots: ME III, 128

pentups

pe̦ntups: auch Funkenhof, (mit e̦ñ) Assiten, Preekuln.

Avots: EH XIII, 223

pentups

pe̦ntups, die Kartoffel U., Preekuln (in Kurl.), Gramsden. Vielleicht durch Metathese aus *pe̦mputs (vgl. le. pampaļi. pimpuļi und zum Suffix li. pumputis dass.; in Betracht kommt auch le. kar̃tupis dass.), wobei dies pe̦ntups als das vermeintliche Stammwort einem deminutivisch aussehenden *pe̦ntupelis (vgl. kar̃tupelis) entnommen sein kann.

Avots: ME III, 200

piedrupināt

pìedrupinât, viel bröckeln, vollbröckeln (tr.): p. maizi uz galda C. p. pienu ar maizi.

Avots: ME III, 246

piedrupt

piedrupt, sich mit Zerbröckelndem anfüllen: piens piedrupis ar gružiem Dond.

Avots: ME III, 246

pieklupt

pìeklupt Spr., stolpern; zu jemandes Füssen hinfallen; sich auf jem. werfen Wid.

Avots: ME III, 258

pieknupt

pìeknupt N.-Peb., pieknubt Nigr., sich bücken: p. pie zemes.

Avots: ME III, 258

piekupenēt

pìekupenêt, piekupināt Spr., Für. I unter kupināt, vollschneien, sich mit Schneehaufen bedecken: durvpriekša piekupe̦nē̦ta Vēr. II, 52.

Avots: ME III, 261

piekupinēt

pìekupinât, (Milch) gerinnen lassend (damit) anfüllen: p. pilnu trauku Dond.

Avots: ME III, 261

pielaupīt

pìelaupît,

1) schälend od. aushülsend anfüllen:
p. tupeņu pilnu spaini (Lis., Golg., Schwanb.); p. zirņu pilnu bļuodu;

2) raubend (viel) erwerben:
p. daudz naudas.

Avots: ME III, 265

pielupains

pielupaîns, strähnig: vīrs nekuoptu bārdu, gaŗiem, dze̦lte̦niem, pielupainiem matiem.

Avots: ME III, 269

pielupināt

pìelupinât, aushülsend anfüllen: p. zirņu pilnu trauku C., N.-Peb.

Avots: ME III, 269

pielups

I piẽlups Gr.-Sess., Kr.-Würzau, piêlups 2 N.-Bergfried, die Strähne Annenburg, Ekau: matu pielups nuokritis uz pieri Vēr. I, 1241. nuo linu pielupiem vij auklas Kr.-Würzau. paķeles, pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. - Vgl, palupiens.

Avots: ME III, 269

pielups

II pielups, eine Erhöhung am Brotlaib (hier und da auch für Vertiefung) U.; nebst pielaupa anscheinend zu lupt (nach Leskien Nom. 192).

Avots: ME III, 269

pielupt

pìelupt, raubend (viel) erwerben: viņš pa šuo laiku daudz pielupis Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 269

piepaupt

piêpaûpt 2 Nigr., anschwellen: bērns ir piepaupis, hat sich einen dicken Bauch durch Essen verschafft U.

Avots: ME III, 278

piepupāt

pìepupât, Bohnen ansammeln: iegāju pupās, piepupāju BW. 34193.

Avots: ME III, 281

piepupot

pìepupuôt, mit den Rufen des Wiedehopfs anfüllen: puputes... piepupuoja pasauli īpatnējiem kliedzieniem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 281

piešļupstēt

pìešļupstêt, dazuflüstern: visi pacēla galvas un gruozīja, kaut kuo piešļupstuot Ezeriņš Leijerkaste II, 211.

Avots: ME III, 301

piestrupēt

pìestrupêt, ein wenig stumpfer machen: p. zīmuli Bauske.

Avots: ME III, 298

pietaupīt

pìetaũpīt,

1) zurücklegend sparen, ersparen;

2) schonen:
zābakus ne˙vien iegādā, bet māk arī pietaupīt A. v. J. 1893, 5. I41.

Avots: ME III, 302

pietrupēt

pìetrupêt Spr., sich mit Fäulnis füllen: duobe ir pietrupējusi ar gružām.

Avots: ME III, 305

pietrupināt

pìetrupinât, auf die Dauer modem, verfaulen lassen: kuo nu tu kuokus pietrupināsi lietū? Warkl.

Avots: ME III, 305

pietrupt

pìetrupt, intr., anfaulen: kuoks jau krietni pietrupis Arrasch.

Avots: ME III, 305

pietupināt

pìetupinât, tr., hinzusetzen, nebenansetzen, neben etwas hocken lassen: viņš ķērās pie dažādām piebūvēm, pietupinādams tās vienu pie uotras Stari II, 21.

Avots: ME III, 306

pietupt

pìetupt Neuenb., Behnen, Bers., Arrasch, pìetuptiês, sich neben etwas, zu etwas hinhocken: kur kuŗais piespiedies, pietupies Stari II, 324. pietupt pie zemes.

Avots: ME III, 306

pilsdrupas

pìlsdrupas, die Schloss-, Burgruine: pilskalns ar savām nuosirmuojušām pilsdrupām Lautb. Luomi 24.

Avots: ME III, 217

pļupa

pļupa "?": ar pļupām putra Etn. II, 31.

Avots: ME III, 373

pļupata

pļupata, comm., ein Schwätzer, eine Plaudertasche U. Zu pļupt.

Avots: ME III, 373

pļupināt

pļupinât "etwas Flüssiges so lange kochen, bis es dick wird" Druw. Zu pļupt.

Avots: ME III, 373

pļupis

pļupis L., St., = pļupata; "jem., der sehr undeutlich spricht" Lesten.

Avots: ME III, 373

pļupīt

pļupît (?), -u, -ĩju, intr., hörbar kochen (von einer dickflüssigen Masse): biezputra pļup katliņā Druw. (pļup kann nur zu pļupt oder pļupêt gehören).

Avots: ME III, 373

pļupt

pļupt, -pstu od. -pju od. (in Nigr.) pļùpu, sprudeln wie kochende Grütze U., spritzen L. Zu li. pliaũpti "plätschern; schwatzen", pliupas "pliopa", pļùpu, vgl. Persson Beitr. 8021 und Būga LM. IV, 440.

Kļūdu labojums:
pļùpu, sprudeln = pļùpu, prt. pļupu, sprudeln
"pliopa", pļùpu, = "pliopa",

Avots: ME III, 373

priekšup

priekšup, Adv., vorwärts, nach vorn: mēs pavirzījāmies priekšup RA.

Avots: ME III, 398

pupa

pupa (li. pupà), ein Demin. pupĩte BW. 32514 var., die Bohne: Sprw. beŗ kâ pupas, von einem, der sehr schnell spricht. vai vakar pupas esi ēdis? hast du gestern Bohnen gegessen? d. h. kannst du nicht hören? Misshof, Livl. n. U. ej pupās! geh zum Kuckuck! viņš drīz pupas duos, er wird bald sterben BW. III, 3, S. 878. Krišs Laksts nuokrita kâ pupa kungam pie kājām Krišs Laksts 7. - cūku pupa, Saubohne (vicia faba L.) RKr. II, 80; ķēvju pupa, phallus esculentus Mag. IV, 2, 30; kāršu pupa, phaseolus vulgaris Peņģ.; turku pupa, gemeine Bohne (phaseolus L.) RKr. II, 75, Mag. IV, 2, 58; vilka pupa, lupinus Konv. 2 2554; zemes pupas (od. pupas Warkl., Vidsmuiža), Kartoffeln Infl. n. U. pupiņas "= vanaga pieši": kad pupiņas nuogatavuojušās, tad ir laiks sienu pļaut Kreuzb. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 414

pupa

pups, die Weiberbrust, Mutterbrust; die Zitze: nuo radziņiem pupiņuos, nuo pupiņiem manā slaucenē Etn. IV, 69. pupa gals, die Brustwarze U. pupa bē̦rns, der Sāugling U. pupa lellis Salisb., ein unselbständiger Mensch. ķēvju pupi U., grosse, spitze Morcheln. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 415

pupa

I pupa: zirnīt[i]s, pupiņa, tā laba labība BW. 2828. balta (Var.: turku) p. 34046. sešas dienas pupas kūlu Tdz. 50282. pupas duot, a) sterben - auch Wessen; b) verprügeln Vank.

Avots: EH II, 326

pupa

‡ *II pupa od. *pupe, zu erschliessen aus pup (fem.) Salis, die Zitze (von Tieren).

Avots: EH II, 326

pupacīte

pupacĩte,

1) "?": pupacīte (Var.: pupucīte, pupuzīte), Jāņa diena, atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1 var.;

2) eine Pflanze, die der Bohne ähnlich blüht und an Zäunen wächst
Warkl., Malta.

Avots: ME III, 414

pupaine

I pupaine, ‡

2) ein Feld, wo Kartoffeln abgenommen sind
Lettg.

Avots: EH II, 326

pupaine

I pupaine, ein Feld, wo Bohnen abgenommen sind Wid.

Avots: ME III, 414

pupaine

II pupaine, eine säugende Sau Biel. n. U.

Avots: ME III, 414

pupaite

‡ pupaite,

1) ein Feld, wo Bohnen abgenommen sind
Wessen;

2) = pupaine I ‡ 2 Lettg.

Avots: EH II, 326

pupāja

pupāja: auch Fest. n. FBR. XVII, 77; nuovēlēju ... pupājā (od. zu einem nom. pupājs?) padurties BW. 8428

Avots: EH II, 326

pupāji

pupãji,

1): auch Auleja, Iw., Kaltenbr., BW. 33536, Tdz. 39850;

3): pupājs (li. pupójas "Bohnenstengel"
bei Skardžius Arch. Phil. VII, 13) - auch AP.

Avots: EH II, 326

pupāji

pupãji,

1) Bohnenstroh
U., Spr., AP., Bers., Smilt., Lös., Etn. I, 58;

2) Dreiblatt (menyanthes trifoliata)
U., Etn. III, 159;

3) pupājs Etn. IV, 167, Golg., = pupaine I.

Avots: ME III, 414

pupājs

‡ II pupājs AP. "ein in alte und zerfetzte Kleider gekleideter Mensch": viņa vie˙nādi tāda kâ p. vienās lupatās un skrandās.

Avots: EH II, 326

pupalājs

‡ pupalājs Seyershof, ein welker Bohnenstengel, dessen Bohnen schon ausgeschotet sind.

Avots: EH II, 326

pupaleillis

pupalellis, ein Säugling (verächtlich): brangs karalis, pēc sievas tvīkdams, kâ pupalellis piena dīkdams Druva I, 144.

Avots: ME III, 414

pupana

pupana: auch Auleja, Tdz. 53906 (aus Naujene), 53907 (aus Kapiņi), 54574 (aus Kalupe), 56646, 6 (aus Andrupine), 57547 (aus Jāsmuiža), ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 41.

Avots: EH II, 326

pupana

pupana, der Nabel Sussei. Auf r. пупъ dass. beruhend?

Avots: ME III, 414

puparka

puparka,

1) "ļuoti salāpīti kamzuoļi, zeķe";

2) die Flickerin
Etn. IV, 167. In der Bed. 1 erinnert es an r. фуфайка "Kamisol", vgl. auch pupurêt 1.

Avots: ME III, 414

pupāt

‡ *pupât, zu erschliessen aus pìepupât.

Avots: EH II, 326

pupate

‡ pupate Pas. XIII, 141 (aus Kreuzb.), = puputis, der Wiedehopf.

Avots: EH II, 326

pupauksīte

pupauksĩte,

1) "?": Jāņu diena, pupauksīte (Var.: pupacīte, pupucīte, pupuzīte) atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1 var.; 2, pupau(k)sīte "eine Gartenblume mit blauen Blüten"
Bērzpils.

Avots: ME III, 414

pupausis

pupausis Wid., pupauss Kokn. n. Etn. II, 17, verächtliche Bezeichnung für einen Schwerhörigen. Vgl. pupa.

Avots: ME III, 414

pupešains

pupešaîns,

1) "?": Jurģa dienā vajaga miežu sēt, tad tie auguot pupešaini Etn. II, 127;

2) holperig, uneben:
p. tīrums, aude̦kls Schwanb.

Avots: ME III, 414

pupetīte

pupetĩte "?"; Jāņu diena, pupetīte (Var.: pupacīte, pupauksīte, pupucīte, pupuzīte), atved man līgaviņu! BW. 33078, 1 var.

Avots: ME III, 414

pupīgs

pupîgs, volle Brüste od. ein grosses Euter habend Salisb.: pupīga meiča; pupīga guovs.

Avots: ME III, 414

pupiķis

pupiķis, der Wiedehopf (upupa epops L.) RKr. VIII, 89, Brucken n. Etn. I, 6, Karls., Üxkül: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9. - Vgl. pupuķis.

Avots: ME III, 414

pupināt

I pupinât, ärgerlich etwas vor sich hin murmeln Wid.: viņš pa˙visam saskabis: pupina vien Mar. n. RKr. XV, 131. Vgl. bubinât I 2.

Avots: ME III, 414

pupināt

II pupinât: auch Segew., Seyershof.

Avots: EH II, 326

pupināt

II pupinât Riga, säugen: bē̦rnu.

Avots: ME III, 414

pupis

pupis: auch Erlaa n. FBR. XI, 9, ķēves p. AP., eine Art Pilz. - "kuņas" ME. III, 414 zu verbessern in "kuņas".

Avots: EH II, 326

pupis

pupis Spr., Demin. pupĩtis BW. 34487, 1 var., = pups; kuņas pupis U., ein Gerstenkorn.

Avots: ME III, 414

pupkāris

pupkāris, Zitzennascher Für. I, L.

Avots: ME III, 414

pupķins

‡ pupķins Dunika "puns: apaļš uzgalis": p. uz pieres: p. guovij raga galā.

Avots: EH II, 326

puplakši

puplakši: auch Stenden; nom. s. puplaksis Gr.-Buschh., Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH II, 326

puplakši

puplakši U., RKr. II, 74, Etn. III, 159, puplači Mag. IV, 2, 64, U., puplakšķi Gold. n. Etn. I, 67, puplašķi Mag. IV, 2, 77, pupulakši Selsau, Neugut, N.-Bartau, pupulakšas BW. 32367 var., pupulakšķi 32367, 1, pupulâkša PS., pupulaksti BW. 32367, 6 var., pupurlakši Rönnen, BW. 32367; 32680, pupurlãkši Drosth., N.-Peb., pupurlaukši BW. 32367, 6 var., pupulekšķi, pupulēšķi 32367 var., pupulēkši Golg. (mit ê), A. XXI, 203, puplêkši Lis., pupulapas U., RKr. II, 74, Dreiblatt, Fieberklee, Bitterklee (menyanthes trifoliata L.). Zu pupa˙laksti; vgl. li. pùplaiškiai "ein Wasserkraut mit Blättern, die den Bohnenblättern ähnlich sind".

Avots: ME III, 414, 415

puplakšķi

puplakšķi (unter puplakši): nom. s. puplakšķis Iw.

Avots: EH II, 326

puplakšķis

‡ pupalkšķis (fehlerhaft für puplakšķis?), menyanthes trifoliata (?): še auga trusītis, še - pupalkšķītis Tdz. 54555. Vgl. puplakšķi (unter puplakši).

Avots: EH II, 326

pupoji

‡ pupuoji, eine weiss blühende Morastblume BielU.

Avots: EH II, 327

pupot

‡ *pupuôt, zu erschliessen aus pìepupuôt.

Avots: EH II, 327

pups

pups: lai man auga balti pupi BW. 5553. pupiņš (Var.: cicīt[i]s) mani audzināja lielu vīru 2039.

Avots: EH II, 326

pupstiķis

‡ pupstiķis NB., der Zapfen einer Tonne.

Avots: EH II, 326

pupuča

pupuča "?": aiztec uz pupuču (=istabu?) un atnes kāstuvīti! Stockm.

Avots: ME III, 415

pupuča

‡ II pupuča "?": apakš katras pupučiņas vienai (scil.: meitai) blusa, uotrai ute Tdz. 42479.

Avots: EH II, 327

pupučains

pupučaîns" "?": pupučaini cimdi Brucken n. Etn. I, 6; zu pupucis II 3?

Avots: ME III, 415

pupučāt

pupučât,

1) schwatzen
Malta, Kārsava, Atašiene;

2) gärend kolkern:
alus pupučā Malta, Nautrē̦ni u. a.

Avots: ME III, 415

pupuce

pupuce: pupucīte pupas prasa, uozuolā sē̦dē̦dama. pras[i], pupuce, tam pupiņas ... BW. 2510, 1.

Avots: EH II, 326

pupuce

pupuce, s. pupucis I.

Avots: ME III, 415

pupucis

I pupucis Etn. I, 6, pupuce Stockm. n. Etn. I, 114, der Wiedehopf. Vgl. pupuķis.

Avots: ME III, 415

pupucis

II pupucis,

1) etwas Kleines, ein Mensch von kleinem Wuchs, ein Knirps:
ira tuo gadiņu jau laba tiesa aiz muguras, bet vēl tāds pupucis Naud. sargies, ka es tev kādreiz nenuokuožu tavu pupucīti (dein kleines Näschen)! Apsk. v. J. 1903, S. 499;

2) ein stark Vermummter, "cilvē̦ks, kas savilcies daudz drēbju, tâ ka izskatās tik garš, cik re̦sns" Stockm.;

3) uneben, knotig gesponnenes Garn
Stockm. Wohl zu paupt.

Avots: ME III, 415

pupucis

III pupucis, eine Speise aus zerstossenen Bohnen und Hanf Sprēstiņi n. Etn. I, 4.

Avots: ME III, 415

pupucīte

I pupucĩte, pfirsichblättrige Glockenblume (campanula persicifolia L.) RKr. II, 68.

Avots: ME III, 415

pupucīte

II pupucĩte, masc. pupucītis Arrasch, ein Kosename: Jāņu diena, pupucīte (Var.: pupacīte, pupuzīte u. a.), atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1.

Avots: ME III, 415

pupucīte

III pupucīte "ein noch (die Mutterbrust) saugendes Mädchen" MSil.

Avots: ME III, 415

pupudze

pupudze Konv. 2 2318, der Wiedehopf; vgl. pupuce.

Avots: ME III, 415

pupugali

‡ pupugali Janš. Līgava I, 85, ein gewisses Strickmuster ("tie ... ir baltas vilnas ar tumšsarkaniem apaļiem plankumiņiem").

Avots: EH II, 327

pupuķis

pupuķis U., Fischer 78, der Wiedehopf (upupa epops L.) RKr. VIII, 89. - Vgl. pupikis, pupucis I puputis.

Avots: ME III, 415

pupuks

‡ pupuks Wessen, ein Schimpfname.

Avots: EH II, 327

pupukūļi

pupukūļi U., trockene Bohnenstengel.

Avots: ME III, 415

pupulāji

pupulãji U., Karls., Dreiblatt (menyanthes trifoliata L.) RKr. III, 71. Zu pupa.

Avots: ME III, 415

pupulēkši

pupulēkši (unter puplakši): auch Tdz. 53340.

Avots: EH II, 327

pupulēkška

‡ pupulêkška Heidenfeld, = ‡ pupulêkšķis.

Avots: EH II, 327

pupulēkšķis

‡ pupulêkšķis Heidenfeld, Plur. pupulêkšķi Saikava, = puplakši.

Avots: EH II, 327

pupulellītis

pupulellĩtis, ein verzogenes, verwöhntes, ausgelassenes Kind Ramelshof.

Avots: ME III, 415

pupulis

pupulis, eine dickere Stelle im Garn Mar. n. RKr. XV, 131; wohl zu paupt.

Avots: ME III, 415

pupupēda

pupupē̦da "?": mārša mani nemieluoja. pa, pa, mārša, pupupē̦da, teikšu savam bāliņam! BW. 26589.

Avots: ME III, 415

pupurāt

‡ pupurât Auleja, = pum̃puruôt: bērzeņš jau pupurā.

Avots: EH II, 327

pupuris

pupuris: te (= bē̦rza virsuotnē) saldani pupurīši BW. 2551, 1. bē̦rza pupurīšu (gen. pl.) Tdz. 36340 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 327

pupurka

pupurka Wid., ein geflickter Weiberrock; vgl. puparka.

Avots: ME III, 415

pupurlākši

pupurlãkši (unter puplakši): nom. s. pupurlãksis AP., (hier auch: calla palustris) Ramkau.

Avots: EH II, 327

pupurs

pupurs,

1): auch Auleja, Kaltenbr., Saikava Warkh., Tdz. 39064 (aus Andrupine), 41169 (aus Kalupe), 47644 (aus Preiļi), 49084 (aus Warkl.), 56256 (aus Zvirgzdine), 56256, 3 (aus Welonen); "kuoka pumpurs ar sē̦klām" Wessen; "lapu kuoku spurdze, kad tā vēl nav izziedējusi" Ramkau.

Avots: EH II, 327

pupurs

pupurs,

1) pupuris U., die Knospe
Erlaa (lapu pupurs), Cibla: priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu BW. 24407, 5. es mežiņa vīriņš biju, man pupuru ce̦purīte 30557. eita, meitas, madarās, nu zied elkšņa pupuriņi! BW. 7126;

2) ein Knirps:
vīriņ, manu pupuriņ, es tev[i] lielu izaudzēju BW. 9397, 7 var.;

3) Demin. pupurtiņš "maza drusciņa" Bers, n. Etn. IV, 167. Wohl zu paupt; zum Suffix vgl. pumpurs.

Avots: ME III, 415

pupurtiņš

pupurtiņš (unter pupurs 3), ‡

2) ein kleiner Knäuel
Erlaa, Linden in Livl.

Avots: EH II, 327

pupurts

pupurts "ein kleiner Zwirnknäuel, der schon zu Ende geht" Lös.

Avots: ME III, 415

pupute

pupute (unter puputis): auch Nerft, Demin. puputīte BW. 2510 var.

Avots: EH II, 327

puputis

puputis U., RKr. VIII, 89, pupute Sussei, Dubena, Saucken, Pas. I, 373, der Wiedehopf (upupa epops L.). Onomatopoetisch, vgl. Suolahti Deutsche Vogeln. 12.

Avots: ME III, 415

pupužiņa

‡ pupužiņa, verächtl. Bezeichnung für eine Frau: ļaudīm bija lielas sievas, mana tāda pupužiņa (Var.: kukažiņa, līkužiņa u. a.) BW. 27264, 1.

Avots: EH II, 327

pupuzīte

pupuzĩte "?": Jāņu diena, pupuzīte (Var.: pupucīte, pupacīte u. a.), atved man brūtgâniņu! BW. 33078, 1 var.

Avots: ME III, 415, 416

pupzīdis

pupzīdis L., U., ein Säugling; pupazīža, Muttessöhnchen LKVV.

Avots: ME III, 416

pusdrupis

pusdrupis, Part, praet. act., halb zerbröckelt, zerfallen: pusdrupusi ķieģeļu krāsns Vēr. II, 1368.

Avots: ME III, 425

pusklupu

pusklupu, Adv., halb stolpernd: (saimniece) duodas pagubu, pusklupu meitām pakaļ Janš. Čāp. 39.

Avots: ME III, 428

puskupris

‡ puskupris, ein halber Buckel (Höcker): nelielais ... augums ar puskuprīti mugurpusē A. Upītis Ģertr. 68.

Avots: EH II, 332

puslaupīts

puslàupîts, halb, zur Hälfte geschält: puslaupītu rāceni Janš. Tie, kas uz ūdens 6.

Avots: ME III, 429

pusnokrupis

pusnuokŗupis, Part. praet. act., halb räudig: pusnuokŗupis tē̦va dē̦ls BW. piel. 2 13154, 2.

Avots: ME III, 431

pusšļaupsti

pusšļaupsti, nom. pl., gebrochener Giebel Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 435

raudupes

raudupes, Scorzonere, Schwarzwurz (scorzonera humilis L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 484

raupa

raupa (serb. rȕpa "Loch, Grube", an. rauf "Loch"), ràups 2 Gr.-Buschhof, die Gänsehaut: āda nuo aukstuma raupā sarāvusies Kokn. n. U. Zu ràupjš.

Avots: ME III, 488

raupains

raũpains, schorfig, grindig, uneben: r. kartupelis Jürg., Bauske.

Avots: ME III, 488

raupens

‡ raûpe̦ns 2 Seyershof "rupjš": lini ir raupe̦ni, - tie seksies labi malt.

Avots: EH II, 358

raupēt

‡ raũpêt, -ēju AP., (Gemüsewurzeln) mit einem Hackeisen zerhacken (zerstampfen).

Avots: EH II, 358

raupi

raupi, ‡

2) zerhackte Gemüsewurzeln und Blätter (als Futter für Kühe)
(mit aũ) AP.

Avots: EH II, 358

raupi

raupi, die abgeschnittenen Samenstengel des Flachses Ruj. n. U. Zu ràupjš.

Avots: ME III, 488

raupīt

‡ raũpît, -u, -īju AP., = ‡ raũpêt.

Avots: EH II, 358

raupjš

ràupjš: auch Smilt., Trik., (raups) Heidenfeld; ar ... mazliet raupjāku dabu, ar ziemu un sniegu Veselis Daugava 1936, S. 933. "ràups 2 Lis.," ME. III, 488 zu streichen (in Lis. sei es unbek.); desgleichen - "raûps 2 Salisb.".

Avots: EH II, 358

raupjš

ràupjš PS., Wolm., raûps 2 Salisb., ràups 2 Lis., struppig, was grob, rauh anzufühlen ist U.; geköpert (von Geweben) Dr.: raupja āda, straffe Haut an den Händen U., Gänsehaut. raupjš truots Wolm. raupi putraimi Salisb., grobkörnige Grütze; raupjš audums Dr., der Köper. raupa (struppig) bārda Ruj. Nebst rupjš zu li. raũpti "dúobti" (nach Būga KZ. LII, 267), raũpas "Pocke", raupėžė "Kröte", raupýti "höhlen", poln. rypać "graben, wühlen", ae. réofan "brechen", lat. rumpō (perf. rūpī) "breche", ai. rōpayati "bricht ab", rúpyati "hat Reissen im Leibe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 240, Fick Wrtb. III 4 , 352, Büga PФB. LXXV, 141 f. und LM. IV, 441, Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 488

raups

‡ raûps 2 Salisb., Seyershof, = ràupjš: sari ir gaŗi un raupi (von der Mähne eines Pferdes) Seyershof.

Avots: EH II, 358

raupuļi

‡ raũpuļi AP., eine Art Erbsen (gross, grau, sehr mehlig).

Avots: EH II, 358

rāvupīte

rāvupĩte, ein Fluss, Bach mit unklarem, eisenhaltigem Wasser: lejā te̦k rāvupīte BW. 25950, 7. pur[v]a mala tev, tautieti, rāvupīte lejiņā 25892.

Avots: ME III, 500

robežupe

rùobežupe MWM. VI, 482, Konv. 2 779, der Grenzfluss.

Avots: ME III, 575

rupača

‡ rupača (Druckfehler für rumpača?), = rumpača 1: rupjās pakulu rupačas vietā es dabūnu ... smalku kre̦klu Janš. Līgava I, 189.

Avots: EH II, 385

rupaimi

‡ rupaîmi Liepna, = rupumi (unter rupjš): kad ruoku dzirnūs maļ, ne milti, ne putraimi ar vienas reizes malumu nav smalki diezgan, un tāpēc pēc katra maluma jāsijā; rupjās daļas, kas sijājuot paliek sietā, ir r.

Avots: EH II, 385

rupates

rupetes L., rupetnes, s. rupatenes.

Avots: ME III, 563

rupeši

‡ rupeši "?": kas tuos mūsu puisīšuos kâ tabākas rupešuos? Tdz. 42332.

Avots: EH II, 385

rupība

‡ rupība Strods Par. vōrdn. 151, = rupjība.

Avots: EH II, 385

rupīgs

rupîgs, grob Lems., Salis n. U.

Avots: ME III, 563

rupijs

‡ rupijs Linden in Kurl., = rupjš: r. diegs.

Avots: EH II, 385

rupjība

rupjĩba, die Grobheit; rupjības runāt, teikt, Grobheiten sprechen, sagen.

Avots: ME III, 563

rupjkāršs

‡ rupjkāršs "grobdräthig" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "dräthig").

Avots: EH II, 385

rupjkviešu

‡ rupjkviešu maize Pas. IV, 483, Brot aus grob gemahlenem Weizenmehl.

Avots: EH II, 385

rupjoties

‡ rupjuôtiês, sich grob betragen (?): pret tevim r. Dünsb. Skaistā Mīle 89.

Avots: EH II, 385

rupjpakulu

rupjpakulu aude̦kls Dond., ein Gewebe aus grober Hede.

Avots: ME III, 563

rupjš

rupjš: ruonis nevar āmi saplêst, juo tas ir r. (nuo stipras, rupjas dzijas) Salis, iemantuot rupju grasi Ciema spīg. 158. Subst. rupjums: pieēda Kārlītis rupjumu vien BW. 19394. ašķu sietu sijādama, rupjumiņus me̦klē̦dama 22543 var. rupu mālīti samalu, aizbariņa rupumā 8178; rupjumi Seyershof, grob gemahlenes Getreide als Schweinefutter.

Avots: EH II, 385

rupjš

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 1.

Avots: ME III, 563

rups

rups (unter rupjš): auch Fest., Kaltenbr., Nerft, Ramkau, Sonnaxt, Warkl.; r. aude̦kls Ramkau. r. diegs, rupa vilna, šķiezna, drēbe, rupa (nelīdze̦na, grumbuļaina) āda Sonnaxt.

Avots: EH II, 385

rupstiķis

rupstiķis Wid., der Knüttel, Stock.

Avots: ME III, 563

rupstulis

‡ rupstulis nb., alles, was dick ist; auch ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 385

rupt

‡ rupt, -stu, -u N.-Peb., rissig werden (von der Haut): lai āda nerupst vējā un ūdenī.

Avots: EH II, 385

rupucains

‡ *rupucains, uneben: rupuce̦ns adījums ("zināms, ļuoti biezs adījuma veids") Seyershof.

Avots: EH II, 385

rupučains

rupučaîns, räudig, grindig: rupučaini sivē̦ni LP. V, 5.

Avots: ME III, 563

rupučēks

‡ rupučē̦ks Kaltenbr., eine Deminutivform zu rupucis.

Avots: EH II, 386

rupucēns

‡ rupucē̦ns Kalupe, Lubn., eine Deminutivform zu rupucis l und 2: zē̦ni, zē̦ni, rupucē̦ni, jūs man zuobus nerādiet! Tdz. 57668.

Avots: EH II, 385

rupucis

rupucis,

1): auch Kaltenbr., Mahlup, Oknist, Seyershof, Sonnaxt, Zvirgzdine; min rupucus BW. 32483; ‡

3) "zināms auduma veids (raksts)" Seyershof.

Avots: EH II, 385

rupucis

rupucis,

1) die Kröte
L., U., Karls.: rupuči sāka rāpuot pa mitruo plānu A. v. J. 1900, S. 1062. rupucītis jūŗu pe̦ld BW. 30907, 4. min rupučus, min raganas, tīrī tīru laidārziņ[u]! Etn. III, 25. - bruņu od. kaulu rupucis, europäische Sumpfschildkröte RKr. VIII, 100;

2) verächtliche Bezeichnung für einen Menschen: cūku gani, ve̦lla bē̦rni, kâ rupuči vazājās BW. 29349. Nebst li. rùpkė od. rupūžė˜ "Kröte"
zu rupjš, s. Būga PФB. LXXV, 142.

Avots: ME III, 563

rupučot

‡ rupučuot "?": bē̦rusi rudzus ... abrā un ūdeni virsū, sacīdama: "rupučuo, maizīte, neurpučuota!" Pas. XV, 280 (aus Erlaa).

Avots: EH II, 386

rupučrīma

rupučrīma: "liels izē̦dājs" (mit ĩ) Karkeln.

Avots: EH II, 386

rupučrīma

rupučrīma "?": viņa apskata.., dāmas... ar īstām rupučrīmas acīm Latv.

Avots: ME III, 563

rupulis

rupulis L., rupuls U., rupults U.,

1) ein grobes Stück Holz
L., ein zum Bauen untaugliches krummes Holz U.;

2) ein Grobian, Tölpel
L., U.;

3) rupuls Kav., = rupucis, die Kröte. Zu rupjš.

Avots: ME III, 563

rupuža

rupuža: ein Schimpfname (mit -už-) Salgaln.

Avots: EH II, 386

rupuža

rupuža "?": rupuža! tu man tur mieguo! Purap.

Avots: ME III, 563

rupūzis

‡ rupũzis Dunika,

1) eine grosse Kröte;

2) ein halbwüchsiger Junge.

Avots: EH II, 386

rupūznis

rupūznis, ein grober Brummbär: es tāds stāvraģis un rupūznis ne˙kad nee̦smu bijis... mums, maziem cilvē̦kiem, kungi jāguodē Janš. Dzimtene IV, 99.

Avots: ME III, 563

sačupāt

sačupât, sačupuôt Wid., tr., in Haufen legen, häufen: pusžuvis siens jāsačupā Sassm. Refl. sačupâtiês, sich zusammen auf einen Haufen drängen U.

Avots: ME II, 606

sačupināt

sačupinât, in einen Haufen zusammenstellen Spr.: sačupinātie statiņi Janš. Bandavā I, 195.

Avots: ME II, 606

sačupt

sačupt, zusammensinken (prs. -čūpu): ja būtu dabūjis visā sparā, tad gan būtu tur˙pat uz de̦guna sačupis Janš. Prec. viesulis 66; sich in einen Haufen zusammensetzen Spr.

Avots: ME II, 606

sačupt

I sačupt: cilvē̦ks ... tūliņ sačupa un palika nekustuot uz vietas Pas. XV, 173 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 401

sačupt

‡ II sačupt Warkl. "saķert".

Avots: EH XVI, 401

sadrupačāt

‡ sadrupačât PV., sadrupačuôt PV., = sadrupinât: s. gaļu smalkās drumslās.

Avots: EH XVI, 404

sadrupatāt

‡ sadrupatât PV., = sadrupinât: ar āmuru s. akmini drupatās.

Avots: EH XVI, 404

sadrupēt

sadrupêt, intr., morsch werden, verfaulen, vermodern.

Avots: ME III, 614

sadrupināt

sadrupinât, tr., zerbröckeln: sadrupināt maizi kreimā LP. II, 14. graudus pa˙priekš sadrupina Konv. 2 708. drupu drupās sadrupini Aus. I, 118. (fig.) trieciens pēc trieciena spēj sadrupinat pat vis˙dzelžainākuo spē̦ku Vēr. I, 1411.

Avots: ME III, 614

sadrupt

sadrupt, intr., zerbrockeln, zerfallen (eig. u. fig.): kaut šis mūris sadruptu lupu lupās! LP. IV, 89. pils sadrupa VII, 1089. kastīte izkrituse nuo ruokām, sadrupuse VII, 765. sadrupis suoliņš Purap. zemes sadrupšana Konv. 1534. labāk lai sadrūp mana dzīve Rainis. Grieķija... sadrupa un gāja buojā SDP. VIII, 7.

Avots: ME III, 614

sadupt

sadupt, -dupstu, -dupu Weinsch., = sakumpt, sakrupt, sabrukt: egles stāv kâ sadupušas K. Jē̦kabsons. sadupis (verfallen) kruogs Ar.

Avots: ME III, 616, 617

sagaupties

sagauptiês (mit bt?) "zusammenstürzen (intr.)" (??) Nötk.

Avots: ME III, 624

saklupt

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

saklupt

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

saknupis

saknupis: ze̦mas, saknupušas klētis Siuxt.

Avots: EH XVI, 418

saknupis

saknupis, saknupt, s. saknubt.

Avots: ME II, 653

sakņupis

sakņupis: s. plānā gulus Perkunen n. FBR. XVIII, 132.

Avots: EH XVI, 418

sakraupēt

sakŗaũpêt, räudig, schorfig werden: āda sakŗaupējusi Dunika, Lautb., Wandsen, Kursiten, Selg.

Avots: ME II, 657

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (3)

patuostīties

patupstîtiês, dann und wann für eine Weile niederhocken: sievas, iegājušas kaimiņa pļavā zāļu plūkt, bieži vien tur patupstījās Nigr.

Avots: ME III, 125

sačurināt

sačuprinât, tr., kräuseln, aufwerfen (von den Lippen): viņa, lūpiņas sačuprinājuse, nuorūca... U. b. 104, 38.

Avots: ME II, 606

Šķirkļa skaidrojumā (5778)

a

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5

abejpus

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5

abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192

acains

acaîns, acuôts,

1) maschig, augenähnliche runde Figuren aufweisend:
acaiņi diegi LP. VII, 1238, acaini cimdi Druw. acuots aude̦kls Etn. III, 146;

2) hervorbrechende Keime habend:
ja neduos brandavīna, būs acaini kartupeļi BW. 28574.

Avots: ME I, 7

acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

ādains

âdains, häutig, hülsig: ādainas pupas, dickhülsige Bohnen.

Avots: ME I, 236

adīklis

adîklis: adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.

Avots: EH I, 3

ādogs

‡ ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

ai

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

aikāties

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

airināt

‡ *airinât, rupfen (erschlossen aus izairinât ). Vgl. die Notiz zu aĩrît.

Avots: EH I, 5

aisīt

àisît 2: auch Golg., Gr. - Buschh., Lubn., Mahlup: metās virsū, zuobus aisīdams Azand. 52. Refl. -tiês, ‡

2) aisêtiês PiIda, Zvirgzdine, = zùobuôtiês: jaunie aisās, smejas savā starpā Zvirgzdine; ‡

3) àisêtiês 2 Pilda, schielen.

Avots: EH I, 5

aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizars

àizars: àizara 2 auch Golg. In Oknist nennt man àizara 2 eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6

aizaudzēt

àizaûdzêt, tr., fact., zuwachsen, verwachsen lassen: Ve̦cupi.

Avots: ME I, 17

aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

aizbalināt

‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7

aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8

aizbāšķis

‡ àizbāšķis,

1) "rijas luodziņa slēģis"
Mahlup;

2) = àizbàzeknis 2; der Stellvertreter: es negribu būt par aizbāšķi Golg.

Avots: EH I, 8

aizbērt

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

aizbikstīt

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

aizbungāt

‡ àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12

aizburbēt

‡ àizburbêt,

1) anfangen porös, morsch zu werden, anfangen zu faulen:
le̦dus upē pavasarī šur tur jau aizburbējis Wandsen. stabs aizburbējis. tas jau aizburbējis kâ ve̦cs kuoks (von einem schwachen, kränklichen Menschen gesagt) Bauske;

2) mit weichen, porösen Gewächsen zuwachsen:
avuots aizburbējis 2 Ahs. - luogs aizburbējis, das Fensterglas hat sich mit einer Schnee- od. Eiskrusfe überzogen Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 12

aizčirkstēt

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

aizčuknīt

‡ àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, = ‡ àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16

aizdambēt

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21

aizdambrēt

‡ àizdàmbrêt 2 Kaltenbrunn, abdämmen: a. upi. Refl. -tiês, sich aufstauen: vienā vietā ūdins aizdambrējies Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 17

aizdedzināt

àizdedzinât, anzünden: skalu, sveci, žagaru, čupu, ē̦ku.

Avots: ME I, 22

aizdīžāt

‡ àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar kājām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19

aizdukurēt

‡ àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20

aizdzirdēt

‡ àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22

aizelpoties

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

aizgalds

àizgalˆds,

1) aizgalˆds 2 Orellen, Siuxt, aizgalds Stom., àizgalˆda AP., Ramkau, Wolm., àizgalˆda 2 Fest., Linden, Mahlup, Saikava, Sonnaxt, Warkl., aizgalda 2 Siuxt, âzgalˆda 2 Frauenb.: kumeliņi lauzīs staļļa aizgaldiņas BW. 33064. baltā cūkas aizgaldā 33362;

2) àizgalˆde AP., Zvirgzdine, aizgalde Pilda n. FBR. XIII, 47, aizgaldis Pilda n. FBR. XIII, 47: bērēs trijās aizgaldēs (an 3 Tischen)
barā cilvē̦kus Zvirgzdine;

3) auch Illuxt n. Bielenstein Holzb. 547.

Avots: EH I, 23

aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26

aizgānīt

‡ àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24

aizgarēties

‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23

aizgausināt

‡ àizgaũsinât,

1) = àizdarît 3: a. putru Ruhental;

2) aufsparen, ersparen:
a. ar jauniem kartupeļiem maizi.

Avots: EH I, 23

aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

aizgraut

àizgr,aût, tr., hinstürzen, niederstürzend versperren: ceļu. Refl. - sich schwerfälling hinter etwas hinsetzen (aizkrāsnē), hinbrausen, tönen: dziesma aizgrāvās pāri uz upes pusi MWM. X, 242.

Avots: ME I, 28

aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28

aizjūgs

àizjûgs,

3) Pferdegeschirr
Sonnaxt; ‡

4) das Gefährt nebst dem Geschirr
Mahlup.

Avots: EH I, 28

aizkamsāt

‡ àizkàmsât 2 Mahlup, einen Imbiss einnehmen: a. kuo uz ātru ruoku.

Avots: EH I, 29

aizknist

‡ àizknist, ein wenig zu keimen anfangen Golg., Siuxt, Stenden, Wid.: graudi aizknituši; in AP.: kartupeļi aizknituši, die Kartoffelknollen haben angesetzt.

Avots: EH I, 32

aizkvēpināt

‡ àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo kādas vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34

aizlankšot

àizlankšuôt, intr., hin-, weglaufen: upīte rāmi aizlankšuo krustam pa ceļa apakšu Sil.

Avots: ME I, 36

aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36

aizlīkumot

àizlìkumuôt, in Krümmungen, im Zickzack weg-, dahingehen: pār viņa galvu bij nupat zibins aizlīkumuojis Laps.

Avots: ME I, 37

aizlitot

‡ àizlituôt, schnell und flink hin-, weglaufen Bers., Mahlup: Spuļģis... aizlituo pār nuolejas tīrumu Burtnieks 1934, S. 31.

Avots: EH I, 36

aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

aizmilzt

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40

aizmizāt

‡ àizmizât,

1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;

2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.

Avots: EH I, 39

aizmizot

‡ àizmizuôt,

1) an éiner Seite der Länge nach die Rinde abschälen
Stenden: vēl vienu reizi gar kārti aizmizuot (lai kalst);

2) (gehend oder fahrend) schnell hin-, wegeilen
C., Mahlup: a. ātri kam gaŗām.

Avots: EH I, 39

aizmudrīt

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis mājā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41

aizmuldēt

‡ àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40

aizmurdīt

‡ aîzmur̂dît 2

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

aizpaļāt

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

aizpeldināt

àizpelˆdinât, fakt. zu aizpeldēt, wegschwemmen, bis zu einer gewissen Stelle schwemmen; baļķus pa upi līdz jūŗai.

Avots: ME I, 43

aizpērnais

àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.

Avots: ME I, 43

aizplēsties

àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.

Avots: ME I, 44

aizplūkt

‡ àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43

aizplūst

àizplûst, ‡

3) Ahs., = uzplûst 3: upe tâ aizplūdusi, ka nevar pāri tikt.

Avots: EH I, 43

aizputot

‡ àizputuôt,

1) gährend zu schäumen anfangen
Golg.: alus jau aizputuojis;

2) schäumend hin-, wegströmen:
ūdens putuodams aizputuoja pa slūžām lejup.

Avots: EH I, 44

aizraudzīt

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45

aizridēt

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46

aizrisināties

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46

aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

aizsacīt

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

aizsaldināt

‡ àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47

aizsalt

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

aizšaut

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55

aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

aizsērst

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49

aizšķaudīt

àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen

1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;

2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.

Avots: ME I, 54

aizsklidēt

‡ àizsklidêt, hin-, weggleiten Dunika, Kal., Rutzau: ragus aizsklidēja lejup.

Avots: EH I, 48

aizslēpt

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50

aizsolīt

‡ àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.

Avots: EH I, 54

aizspaidīt

‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50

aizspīguļot

‡ àizspīguļuôt: saule aizspīguļuo kuplus debešus U. (unter spīguļuot) "die Sonne tritt hinter dichten Wolken strahlend hervor (funkelt sie weg)".

Avots: EH I, 50

aizsprostot

àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.

Avots: ME I, 52

aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52

aizstatīt

‡ àizstatît,

1) hinter etwas, hin-, wegstellen:
a. kuo aiz galda;

2) gewaltsam hin-, wegschaffen, -führen
Golg.;

3) hinpflanzen, pflanzend hingelangen
Mesoten: neiznāca (kartupeļu), kuo aizstatīt līdz galam;

4) befehlen, zwingen
(nach r. застáвить ) Pilda.

Avots: EH I, 52

aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

aiztecēt

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

aiztirdīt

‡ àiztirdît,

1) erzürnen
(mit ìr 2 ) Mahlup;

2) ärgernd wegtreiben
Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 58

aiztrūdināt

‡ àiztrûdinât, modern (faulen) machen (ingressiv): kartupeļi pagrabā aiztrūdināti.

Avots: EH I, 59

aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58

aizvagāt

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61

aizvairāk

àizvaĩrâk, zu viel (Fockenhof): tepat vēl aizvairāk Up.

Avots: ME I, 58

aizvalcīt

‡ II àizvalcît,

1) wegschleppen
(mit àl 2 ) Mahlup, Mar.: a. kuokus nuo tīruma. bē̦rni aizvalcījuši rīkus;

2) zirneklis aizvalcījis luogu ar savu tīklu Mar., Serben, die Spinne hat ihr Spinngewebe vors Fenster gezogen.
a. linus kam priekšā Bers., (gereinigten) Flachs vor etwas ausstrecken (ausbreiten);

3) "verbinden"(z. B. mit einer Schnur)
Mar., Serben.

Avots: EH I, 61

aizvēja

àizvẽja,

1): àizvèja 2 Linden. Sonnaxt. àizvèjs 2 Mahlup, Olmist, Wessen, àizvèjš 2 Kaltenbr., Demin. aizvējīte BW. 29564, 3.

Avots: EH I, 62

aizvilcināt

àizvil˜cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

aizzemdēt

àizzemdêt, ‡ Refl. -tiês, versanden: upe... aizzemdējusies LA. v. J. 1829, No 41.

Avots: EH I, 64

aizzemdēt

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

aizzīst

àizzîst, tr., ansaugen, besaugen: krupis aizzīžuot guovīm tesmeņus MWM. X, 11.

Avots: ME I, 61

akacis

akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),

1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;

2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;

3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].

Avots: ME I, 62

akmenkalis

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63

akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

akmintēns

‡ akmintē̦ns, Demin. zu akmins, ein Steinchen: akmintē̦nus mazus lasām pa upi Auleja.

Avots: EH I, 66

akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

āla

ãla [Durben]: zila āla Etn. III, 160, schwefelsaures Kupfer.

Avots: ME I, 237

ālavīca

ãlavīca (unter ãlava),

1): auch AP., (mit à 2 ) Golg., Kaltenbr., Mahlup, Oknist. àlavica 2 Saikava, àlavīce 2 Sonnaxt: paliks teles ālavicas BW. 32459. ganu guovis ālavīcas 28965, 1. guovi ālavici 20949 var, cūkas ālavices 29195, 2.

Avots: EH I, 193

aleni

aleni (wohl = alē̦ni), "eine Gattung Wölfe, die in Höhlen hausen sollen (?), Allunan"U. [Wohl =] alas vilki, wie von Jägern in Behrshof Füchse, Dachse und überhaupt alle Höhlentiere genannt werden.

Avots: ME I, 66

āleri

āleri, Kalmus, Acorus calamus Swirdsen BD. 167. [l könnte hier aus j entstanden sein, s. Le. Gr. 110, und in dem Fall ist dieses Wort aus dem Russ. entlehnt, vgl. r. aup, klr. ajer dass.]

Avots: ME I, 238

alksnaine

alksnaine: auch BW. 19488, 2. alksnāja: auch BW. 2541, 1 var. alksnene,

1) auch (mit alˆ 2 ) Dond., Ruj., Salis, (mit àl 2 ) Mahlup.

Avots: EH I, 67

alkšņains

àlkšņaîns, erlenreich, mit Erlen bewachsen: upes alkšņainā gultne Stari I, 323.

Avots: ME I, 68

alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68

alons

aluôns, alūns, Alaun; zilais a. Kupfervitriol Etn. IV, 21. dziju nuoraudzēja alūnā Etn. III, 58.

Avots: ME I, 69

alva

alˆva, alˆvs (> tahm. âls), das Zinn (li. alvas "Zinn", apr. alwis "Blei", [slav. olovo "Zinn"; gegen die von Brückner Lit. - slav. Stud. I, 67 und 167 behauptete Entlehnung des balt. Worts aus dem Slavischen spricht der Stosston der lettischen Form, vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXII, 537, Lidèn Stud. 60 und 94, Persson Beitr. 302 f.]).

Avots: ME I, 69

amplis

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita kā ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70

ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

anckapele

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

antiķis

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

apalītis

apalĩtis, ‡

2) etwas Rundes überhaupt (?):
tupelīši apalīši (Var.: apaļais rācenīt[i]s) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 71

apaļniski

apaļniski (s), rund, ohne Ecken, daher leicht rollend, wie eine runde Kugel wegschnellend, rasch: apsien platu linti apaļniskis ap galviņu JK. VI, 27. pamāte apaļniski vien ievē̦lusies upē LP. IV, 218. stiprs sitiens iztriecis apaļniski šuo nuo alas LP. VI, 959.

Avots: ME I, 74

apart

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

apaurēt

‡ apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72

apbēdot

apbè̦duôt, tr., betrauern: divi mēnešus Raudupiete nuolē̦muse (mirušā) Matīsiņa apbē̦duošanai Blaum.

Avots: ME I, 77

apbeigties

‡ apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73

apbīdīt

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77

apbružāt

apbružât, ‡

2) (im Wasser) scheuernd (reibend) abreinigen
Saikava: a. tupeņus silē. ‡ Refl. -tiês Jürg., sich beim Gebrauch abnutzen: jaunā grāmata jau krietni apbružajusies.

Avots: EH I, 75

apbungāt

‡ apbuñgât, = apziņuôt 1: visu pagastu nevar a. Trik. Refl. -tiês Pas. VI, 476, euphemistisch für appir̂stiês.

Avots: EH I, 75

apčāpāt

apčâpât, apčâpuôt, tr., um etwas kriechen: krupis apčāpāja maizi LP. VII, 321.

Avots: ME I, 80

apčaukstēt

‡ apčàukstêt 2 KatrE., nur an der Oberfläche ausbacken (intr.): kartupeļi tikai tādi apčaukstējuši.

Avots: EH I, 76

apcepināt

‡ apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75

apēnot

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85

apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apgalvot

apgalˆvuôt, behaupten, beteuern, versichern: saimniece svē̦ti apgalvuojuse, ka nedz meitenes, nedz jaunavas neredzējuse LP. I, 177. apgalvuojums, die Behauptung. [apgalvuoties L., sich verbürgen].

Avots: ME I, 86

apgarēt

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apgaudot

‡ apgauduôt

1) heulend beklagen:
suns apgauduo miruoni Arrasch, Jürg.;

2) vējš apgauduojis kartupeļus, die dem Winde ausgesetzten Kartoffeln sind bitter geworden
Arrasch, Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: EH I, 81

apglezēt

‡ apglezêt: zeme apglezējusi Bauske, Golg., die Erde hat nach dem Regen eine harte Kruste bekommen. kartupeļi apglezējuši Lubn., Saussen, die Kartoffeln sind mit Lehm beklebt. iela apglezējusi Bauske, die Strasse ist (bei winterlichem Regen und Tauwetter) feucht und glatt geworden.

Avots: EH I, 82

apglīdēt

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87

apgrabāt

‡ apgrabât (li. apgrabóti "дѣлать коекак") "apzagt": a. kartupeļu kaudzi Trik.

Avots: EH I, 83

apgrābt

‡ apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83

apgrebt

apgrebt, tr., ringsum abkratzen, abschaben, beschaben Grünh. rupji apgre̦btais kuoka e̦lks Antr. III, 56; Grünh.; apgreb karuoti ar grebli! Auermünde u. a.

Avots: ME I, 88

apgriezinis

‡ apgrìezinis 2 Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim kārtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84

apgrūst

apgrûst, ‡

2) unter etwas stossen
(perfektiv): a. kasti apakš gultas Mahlup, Ruj., Salis; ‡

3) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) (eine Arbeit) oberflächlich verrichten:
tas darbs ir tikai apgrūsts Golg.; ‡

5) eilig bewältigen:
a˙lieluos darbus (lielumu) Bauske, Dunika, Fest., Jürg., Lemburg, Mahlup, Trik.

Avots: EH I, 84

apgubām

‡ apgubām kast, gruppenweise ("pa vienam vai diviem pie gubas") harken C.

Avots: EH I, 85

apgulēt

‡ apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85

apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90

apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apkabināt

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

apkamāt

‡ apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89

apkamsāt

‡ apkàmsât 2 Mahlup, heisshungrig auf(fr)essen: tas jau visu apkamsājis.

Avots: EH I, 89

apkarsēt

‡ apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90

apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apklesēt

‡ apklesêt, (mit Geräusch, schmatzend KatrE.) auffressen, verschlingen C., Golg., Mahlup: cūka apklesējusi ēdienu.

Avots: EH I, 92

apkležāt

‡ apkležāt Stenden "nachlässig, unachtsam um etwas herumgehen": ve̦cais savās tupelēs lē̦nām apkležāja visus dārzus.

Avots: EH I, 92

apkražāties

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkrecēt

apkrecêt [li. apkrekė´ti], intr., sich mit einer Kruste beziehen, rings herum gerinnen: zupa apkrecējusi Stenden, Kursiten.

Avots: ME I, 95

apkucis

‡ apkucis (Parl. praet. act.), struppig: a. krūms Bauske. S. auch ‡ apkukt.

Avots: EH I, 94

apkūlāt

‡ apkũlât,

1) = apkūlâtiês: zâle apkūlājusi Meiran. pļāviņa apkūlājusi Jürg.;

2) zirgs apkūlājis Jürg., das Pferd ist (st)ruppig geworden.

Avots: EH I, 95

apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplauzt

aplaûzt,

1) auch: leichthin (nicht ganz, bis zur Hälite) abbrechen zerbrechen
(tr.): aplauz kartupelus (gekochte Kartoffeln), ieduod cūkai ēst! Frauenb; ‡

2) = apdarît 3: a. darbus Celm.

Avots: EH I, 97

aplizgāt

‡ aplizgât (so auch aplizguot I, 102 zu lesen),

1) belecken
Baltinov, Liepna, Ludsen, Wessen;

2) (einen Fisch) abschuppen
Marienhausen.

Avots: EH I, 99

apmangot

‡ apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100

apmelot

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

apmest

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apmīdīt

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju apkārt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108

apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apostīt

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133

appaļāt

appaļât, freqn. von appelˆt, tr., tadeln, verleumden: mārša mani appaļāja, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402.

Avots: ME I, 110

apperkšķēt

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

appērsnes

appērsnes, Mehltaupilz Konv. 1 102, s. apsar̂mes.

Avots: ME I, 111

appērt

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

appirkt

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111

applukt

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa; ‡

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106

applūkt

applùkt [li. apiplũkti], tr., berupfen, abpflücken, freqn. applũkât: jaunas guobas guovju applūkātas Stari II, 103.

Avots: ME I, 111, 112

applūskāt

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106

appūt

appũt (li. apipúti), ringsherum in Fäulnis übergehen, anfaulen: appuvuši kartupeļi; appuvis bluķis JR. IV, 155.

Avots: ME I, 112

aprasināt

‡ apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107

apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apraušņāt

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

apraust

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies 2 (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108

apraustīt

apraûstît, ‡

2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.

Avots: EH I, 108

apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apravēt

apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114

apsauka

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

apšaust

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apsērsnot

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119

apsēst

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apskapstēt

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

apskaust

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
kā es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121

apšķīst

apšķîst, ‡

2) ringsum auseinanderfallen (zergehen):
vārīt kartupeļus, kamē̦r apšķīst.

Avots: EH I, 119

apskretis

apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzvalkā A. Up.

Avots: ME I, 122

apšķūnis

apšķũnis: auch Lieven-Behrsen (ein Holzschuppen), (mit ù 2 ) Laud., Sessw.

Avots: EH I, 119

apšļukt

‡ apšļukt,

1) schlaff herabsinken
N.-Peb.: kartupeļiem pēc salnas laksti apšļukuši;

2) herunterrutschen:
jumts var a. (?) Warkh. guluošai meitai adīklis apšļuka apakš galda Salis.

Avots: EH I, 120

apsmakoties

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

apsmiet

apsmiêt: tē̦vam apsmējuši Upīte Medn. l. 163. Refl. -tiês: jūs jau neapsmiesities par manu darbu Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsmirdināt

‡ apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115

apsprēgāt

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125

apsušķēt

apsušķêt, intr., verkommen, verkom mend struppiges, zottiges Haar bekommen: suns istabā turē̦ts un bē̦rnu muocīts apsušķ vien Naud.

Avots: ME I, 127

apšūt

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130

aptapt

aptapt: bē̦rni aptupa ap ugunskuru Dunika, Kal.

Avots: EH I, 123

aptauzēt

‡ aptàuzêt 2 , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121

aptīstīt

aptîstît, ‡ Refl. -tiês, sich wieder holt umwickeln: a. ar lupatu Trik.

Avots: EH I, 122

aptīt

aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu kā cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.

Avots: ME I, 131

aptrepēt

‡ aptrepêt Mahlup, Trik., ringsum verwittern: aptrepējis kuoks.

Avots: EH I, 122

aptrūdināt

‡ aptrûdinât, anfaulen lassen Salis: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 122

aptvarstīt

‡ aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123

apūbēt

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitrumā gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132

āpuš

ãpuš: auch (mit à 2 ) FBR. IX, 157, Erlaa n. FBR. XI, 15, Heidenfeld, KalrE., Saikava: ā. caurumam Saikava n. Fil. mat. 177. kãrkli saauguši ā. upes Heidenfeld. te ir ā.: vienā pusē un uotrā pusē KatrE. grãvis ir ā. ebenda. šitie grāvji ir ā. rakti ebenda.

Avots: EH I, 194

apvalstīt

apvalˆstît, freqn. von apvelt, wiederholt umwälzen, hin- u. herwälzend unuber, schmierig machen: atruon ņuciņu apvalstītas maizes Up.

Avots: ME I, 133, 134

apvandīt

apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.

Avots: ME I, 134

apvarot

‡ apvaŗuôt verkupfern Für. I (unter vaŗš.

Avots: EH I, 125

apvelcēt

‡ apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labākās vietas upē.

Avots: EH I, 125

apveltīt

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135

apzaidīt

‡ apzaidît Bērzgale (mit ài 2 ), KatrE. (mit aî ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar māliem.

Avots: EH I, 127

apzilēt

‡ apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127

apzīst

apzîst (unter apzîdît): mūsu kaķei laikam bē̦rni: apzīsti pupi Siuxt.

Avots: EH I, 128

apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

apzvecināt

apzvecinât Dond., tr., um-, durchschütteln: nuolupinātus, izvārītus rāceņus apzvecina, lai paliek miltaini.

Avots: ME I, 138

ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

ardavāt

‡ ardavât (> hochle. ordovāt), lant rufen, schreien: ardavāja pluostnieki ap kruogu un pie upes Fil. mat. 183.

Avots: EH I, 129

ārdīklis

ā`rdîklis (unter ā`rdeklis): ârdiklis 2 Seyershof, Plur. ãrdikļi Salis, (mit ā`r 2 ) Mahlup, ā`rdiklīši Ramkau.

Avots: EH I, 194

ārds

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet māršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194

ārzdags

ãrzdags Dond. "das Haartuch: kāds lupats, kuo lietuo mazgājuoties mačalkas vietā": ar ārzdagu nuoberž muguru. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195

asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

asarains

asaraîns, -aiņš, asaruôts, voller Tränen: asaraina (Var.: asaruota, asariņu) upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen BW. 3952. vaigu gali asaruoti 3461.

Avots: ME I, 143

asarāt

‡ asarât (s. unter asaruôt) Für. I, Kaltenbrunn, Mahlup, Zvirgzdine, = asaruôt.

Avots: EH I, 130

asgalīgs

asgalîgs, spitz: asgalīgie taustekļi Up.

Avots: ME I, 143

asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

asnis

asnis (unter asins): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Wessen n. FBR. XIII, 88, Borchow, Kaltenbr., Mahlup, Warkl., Pas. III, 124, acc, s. asni Pas. III, 120, BW. 34136, I, nom. pl. asnis BW. 33494, 2, Pas. VII, 339, acc. pl. asnis BW. 34136, gen. s. asnis Fürecker (s. unter krase), ašņa Pas. III, 42 und 245, loc. s. asnīte BW. 34043, 6, plur. ašņi auch Kaltenbr.: parakstīja ar savu asni Pas. V, 292 (aus Lettg.). ašņa lase Borchow n. FBR. XIII, 36. ašņu zâles, Schafgarben N.-Rosen.

Avots: EH I, 131

aste

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149

atart

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133

atbadīt

[atbadît, zur Vergeltung auch seinerseits mit einem spitzen Gegenstand stossen: meitas mani mazu zē̦nu ar pupiem nuobadīja; dievs, duod man lielam augt, gan meitām atbadīšu BW. 35019, 1.]

Avots: ME I, 150

atbarot

atbaŗuôt, tr., wieder auffüttern: rijīgais naida zvē̦rs atbaŗuots Up. atbaŗuoties, sich wieder auffüttern, von neuem zur Leibesfülle kommen: tas bija atbaŗuojies nuo pavasaŗa zāles MWM. VIII, 414.

Avots: ME I, 150

atčāpurēt

‡ atčāpurêt,

1) "?": atnāca dieniņa, atčāpurēja VL. aus Rutzau;

2) = atčâpuôt Mahlup (mit â).

Avots: EH I, 138

atcilāt

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atčivināt

atčivinât, intr., entgegen zwitschern, antworten: kundze jautri atčivināja pretī Up.

Avots: ME I, 153

atdabūt

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138

atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atēst

atêst, tr. u. intr., noch einmal essen: ēdis, atēdis, atraugstās, - atkal grib ēst, sagt man sprichwörtlich von einem Vielfrass. Refl. -tiês [li. atsiė´sti],

1) durch Essen zunehmen, sich auffüttern:
zirgs labi atēdies;

2) sich satt essen, zum Überdruss essen,
mit dem Gen. u. Akk.: kartupeļus varam vē̦lāk diezgan atēsties. tu atē̦dusēs viņa labuma Vēr. I, 536; mīlestības MWM. III, 696. nu ir atēdies, nun hat er es satt. izkapts drīz atē̦das, die Sense wird bald stumpf.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 157

atgāztēm

atgāztēm staigāt, mit gehobenem (ein wenig zurückgebogenem) Haupt einhergehen Duomas IV, 365.

Avots: ME I, 159

atglēbties

atglêbtiês, atglābtiês, wieder zur Leibesfülle, zu Kräften kommen, sich erholen, genesen C.: nu jau viņš labi atglēbies nuo neveselības Serb.; viņš vēl nav atglābiers nuo ziemas pēriena Upītis Nemiers 43.

Avots: ME I, 159

atgrābt

atgrâbt, tr., wegharken: sienu nuo upmales. Daneben auch eine Iterativform atgrābât.

Avots: ME I, 159

atjaust

atjàust, tr., begreifen: labu brīdi viņa neatjauda, kas nuotiek Up. 71, AP. Refl. -tiês, zur Einsicht kommen: viņi atjaudās, ka nu nav labi Laud., Bers.

Avots: ME I, 162

atjokot

atjuõkuôt, intr., scherzend antworten: viņi smaidīja, dažreiz pat atjuokuoja Stari II, 500. Refl. -tiês, scherzend antworten, ausweichen: viņš lūkuoja atjuokuoties. viņa bezbēdīgi atjuokuojas Up.

Avots: ME I, 163

atkalne

atkalˆne [li. atkálnė], der Abhang, die Böschung: dažu labu kalnu kāpu, dažu labu atkalnīti BW. 9451. cūku gans cūku zīda, atkalnē gulē̦dams 29356. mežuos, gravās un gŗavu atkalnēs vēl sniega diezgan Apsk. I, 176. upītes krastuos un atkalnēs I, 12, Jan.; LP. VI, 513, Nigr.

Avots: ME I, 164

atkan

atkan [hauptsächlich im hochlettischen Gebiet, aber auch in Sunzel und Üxkül], mundartlich auch at[t]kan, atkaniņ Sessw., atkanāt Baers., atkanāties JK. IV, 9, hochle. auch otkonīs und (in Sonnaxt) otkin, wieder, abermals: te sautīte rītā te̦k, te atkan vakarā; atkan mana māmuļiņa ikdieniņas ve̦cumā BW. 3252. [Eher wohl entlehnt aus dem Russischen (s. russ. конъ "Anfang" und dazu Berneker Wrtb. 560 F. und Trautmann Wrtb. 134), als altererbt.]

Avots: ME I, 164

atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

atkāsēt

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

atkautrība

atkautrī˜ba, die Scheu, Abscheu: pret rupjiem darbiem man arvien bijusi tāda savāda atkautrība Latv.

Avots: ME I, 165

atkraut

atkŗaũt, -kraũt, tr., abgesondert packen, laden, legen: atkŗaut bē̦rzu malku savrup, egļu malku savrup.

Avots: ME I, 168

atkrist

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150

atkūņoties

atkùņuôtiês,

1) sich mühsam loswickeln, sich entpuppen; [

2) Nach U. auch = atveseļuoties, genesen, sich erholen];

3) sich mühsam heranbewegen, sich herschleppen:
gudrie suoļus vilkdami atkūņuojās LP. V, 310; so auch atkūņāt: laikam e̦smu atkūņājis Blaum.

Avots: ME I, 169

atlabināt

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atļubt

[atļubt, sich schall zurückbiegen: ausis atļubušas PS.; auch mit p: pastalai ielāps atļupis Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 175

atļuvis

atļuvis, -uša, seitwärts zurückgebogen: pīne bij... atļuvuse nuo... uzkre̦kla A. Up. Duomas 901; [ herabhangend: baruoklim miesa atļuvusi AP., Widdrisch, Frauenburg].

Avots: ME I, 175

atmest

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡

6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155

atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmiegs

atmìegs: auch Ramkau, (mit ìe 2 ) Golg., Kaltenbr. (sagula visi atmiegā), Mahlup (stiepuos uz pada atmiegā), (mit iê 2 ) Salis; plur. atmiegi auch Mahlup (izkūlām riju, bij vēl atmiegi), BielU. (biju atmieguos).

Avots: EH I, 156

atmietēt

atmietêt, erweichen: jēmeni Grünh. [zu atmist "weich werden", mītis "mild", air. moeth "zart", cymr. mwydo "erweichen" u. a., s. Zupitza BB. XXV, 99 und Walde Wrtb. 2 488 f].

Avots: ME I, 179

atmirdzēt

atmirdzêt, intr., erglänzen, sich glänzend wiederspiegeln: drīz viņa seja atmirdz liesmas sarkanumā Up.

Kļūdu labojums:
wiedrespiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 177

atmirkšķināt

atmir̂kšķinât, mit den Augen entgegen blinzeln: meitene atmirkšķināja pretim Up.

Avots: ME I, 177

atmuguris

atmuguris, atmuguriski, atmuguriskis, rücklings, rückwärts: es sēdēju atmuguriski vilcienā Up. nuokrita atmuguriski zemē LP. VI, 24. gailis gulējis sasietām kājām atmuguriski LP. III, 99. atmuguriski (den Rücken zugekehrt) krietnu cirtienu duot LP. V, 341. es tevi atsiešu atmuguris Tr.

Avots: ME I, 179

atmurmināt

atmurminât, entgegenmurmeln: viņa kaut ko atmurmināja Up.

Avots: ME I, 179

atols

atuols (unter atãls): auch Zvirgzdine (mit uô), Mahlup (gesprochen: otuls).

Avots: EH I, 177

atpilis

atpilis (unter atpîlis 2 ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.

Avots: EH I, 158

atpļaut

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atplucināt

‡ I atplucinât, ab-, wegzupfen, -rupfen, -raufen.

Avots: EH I, 159

atplūkāt

‡ atplūkât,

1) = ‡ atplucinât I: a. bārkstis Wolm.;

2) zupfend öffnen:
a. pumpuru (vaļā).

Avots: EH I, 159

atpluskāt

‡ atpluskât, rissig, struppig werden Stenden: šķindeļu jumts mē̦dz a.

Avots: EH I, 159

atraidīt

atraĩdît, tr.,

1) wegschicken, von sich weisen, entlassen:
nabagu LP. VII, 1198, svešnieku Etn. I, 12, strādnieku. šie gari bija neatraidāmi viesi Pūrs I, 108;

2) ablehnen, abweisen:
lūgumu JK. III, 6, prasījumu Vēr. I, 1271. jaunekle atraida kungu LP. VI, 310; strupi atraidīt; atraĩdĩjums, die Ablehnung, Absage, Abweisung.

Avots: ME I, 183

ātraudzis

ãtraûdzis: (von Kartoffeln gesagt) auch AP., (Plur. ātraadži) Dobl. n. BielU., Mahlup, Strasden. .

Avots: EH I, 195

ātraudzis

ãtraûdzis, f. -dze, auch ãtraûdzẽjs, f. -ja, der (die) Schnellwüchsige, Aufschössling; beliebtes Beiwort des Hanfs: kaņepīte, ātraudzīte BW. 2848, 2; ãtraûdži PS., ātraudžu kartupeļi od. rāceņi, frühreife Kartoffeln.

Avots: ME I, 244

atrietēt

atriẽtêt: atlaižat, atrietat pienu sev pupuos! Janš. Mežv. ļ. 1, 201.

Avots: EH I, 162

atriezies

[atriezies Jauns., Part. praet. act., mit zurückgeworfenem, gehobenem Haupt.]

Avots: ME I, 186

ātrs

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. 2 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

atrušināt

atrušinât, ‡

2) losscharren:
a. (vaļā) kartupeļus.

Avots: EH I, 163

atsacīt

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atsaucīgs

atsàucîgs, einer, der auf einen Ruf antwortet, empfänglich, teilnahmvoll: beidzis dzīvuot silts, krietns, atsucīgs un ievē̦ruojams cilvē̦ks Vēr. I, 1224. cilvē̦ka ciešanām rūp viņa dvēsele visatsaucīgākā Up.

Avots: ME I, 188

atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atsēdināt

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164

atsēst

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atskabargains

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191

atskaminis

atskaminis (unter atskamenis): auch Mahlup.

Avots: EH I, 166

atšķirt

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atsllaukt

‡ atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā traukā Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167

atspert

atsper̂t,

1) auch - auf-, losstossen überhaupt:
alus pudeli atspēris vaļā Siuxt.

Avots: EH I, 169

atsprākliski

atsprãkliski (unter atsprãklu): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dond., Salis, Seyershof, Trik.: kāpjas a. Salis. a. jāvelk žagars ziemsvē̦tku vakarā nuo čupas Seyershof.

Avots: EH I, 170

atspraudīt

atspraûdît, freqn., atspraûst, auf- kpämpen, zurückbiegen: svārkus Niedra, Purap. gans atsprauda zirgam lūpas LP. VI, 383; atsprauzdama kuplus matus A. XX, 615. Auch reflexiv:

1) ņe̦mas at+spraudies ["energisch"
?] Gr. - Sessau; [iet atspraudusies Lis., mit aufgestecktem Kleid;

2) sich entgegenstemmen:
atspraudās pretī durīs Wandsen].

Avots: ME I, 196

atspurdzēties

‡ atspurdzêtiês Fest., faserig, sträubig, struppig werden (häufiger von einem rundlichen Gegenstand gesagt, dessen Ende struppig geworden ist, z. B. von einer Eichel).

Avots: EH I, 170

atspurēt

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196

atspuroties

atspuruôtiês, intr., faserig, struppig, sträubig werden: atspuruojušās plēvītes netīrā krāsa Latv.

Avots: ME I, 196

atstiept

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

atstrēbt

‡ atstrèbt, wegschlürfen, -löffeln: puika atstrēba (Suppe vom vollen Teller), kâ var vairāk biezumu ielikt Siuxt.

Avots: EH I, 172

attaka

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. 1 61; Konv. 2 ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

atteka

atte̦ka (unter attaka),

1): upe te̦k deviņām atte̦kām BW. 33844,4;

3): im Wald od. auf einer Wiese angestautes Wasser, das sich von einem grösseren Wasserbassin angesammelt hat
Siuxt.

Avots: EH I, 175, 176

attirkšķēt

attir̃kšķêt C., intr., sich knarrend herbewegen, herknarren: rati attirkšķēja nuo viņpus upes A. XII, 733.

Avots: ME I, 205

aturdīt

‡ atur̃dît Dunika, Kal., Rutzau, wegtreiben: a. kŗupi nuost nuo kājas.

Avots: EH I, 177

atvaga

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206

atvagāt

‡ atvagât kartupeļus "Furchen ziehen zwischen den Kartoffelstauden" Warkl.

Avots: EH I, 178

atvākt

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo mājām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208

atvārīt

atvãrît, tr.,

1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;

2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.

Avots: ME I, 208

atvars

I atvars: dziļā upes atvarā BW. 32886, 1 var. (fig.) kādas dziesmes bij tai Mildai nu vai viss pasaules a˙! AP.

Avots: EH I, 178

atvasa

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207

atvēcināt

atvẽcinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen ausholen: ruoku, zuobe̦nu. Refl. -tiês, fächelnd sich erwehren: kundze atvēcinās abām ruokām Vēr. I, 1399. dāmas atvēcinājās nuo dūmiem Up.

Avots: ME I, 209

atvelt

atvelt, Refl. -tiês (li. atsivélti), ‡

2) a. augšupē̦dus Siuxt, rücklings zu Boden fallen
Pas. II, 15; ‡

3) sterben
(verächtl.) Siuxt.

Avots: EH I, 180

atvērst

atvḕrst,

1): a. kŗupi augšpē̦du Dunika, Kal., Rutzau. kad dievs... ļaunu paduomu... atvērš (geschrieben: #) LLD. II, 14; ‡

2) = ‡ atvā`rtît Oknist.

Avots: EH I, 180

atvērtne

atvẽrtne,

1): eine Öffnung überhaupt:
pa durvju atvērtni (durch den offenen Türspalt) iespruktu istabā A. Brigadere Skarbos vējos 187. kuŗu (= ratu) atvērtnē redzēja starp kurvjiem un maisiem vairākas... galvas Daugava 1928, S. 824.

Avots: EH I, 180

atvēzt

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

atvieglināt

atvìeglinât, atvìegluôt, tr., erleichtern, leicht machen: darba gŗūtumus BW. 608; sirdi Kundz.; dažu suoli Kaudz. M. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu RSk. II, 238. kā atviegluots viņš pacēlās Vēr. I, 828. Refl. -tiês,

1) leichter werden, sich leichter machen:
ne̦samais nuoplaks un atvieglināsies LP. IV, 225. atvieglinies tā savu nastu II Mos. 18, 22;

2) euphem., seine Notdurft verrichten:
jāiet aiz pakšķa atvieglināties od. atviegluoties. Subst. atvieglinājums, die Erleichterung.

Kļūdu labojums:
BW. 608 = BW. I, S. 102

Avots: ME I, 211

atvilgt

atvilˆgt C., feucht, weich werden: grāmatām atvilga lapas MWM. VIII, 866. cietā seja atvilga VIII, 498. izkaltušās vārpas nuo mitruma atvilgušas RA. [kaudze tā kā atvilgst A. Up.

Avots: ME I, 210

atviņģot

‡ atviņ̂ģuôt 2 Dunika, Rutzau, in Windungen, Krümmungen herannahen: pa zâli atviņģuoja ķirmins. līdeka atviņģuoja nuo upes dziļuma.

Avots: EH I, 181

atvīstīt

atvîstît (li. atvýstyti), dial. atvîkstît, tr., loswindeln: bē̦rnu; loswickeln: lupatiņu vaļā LP. VI, 98.

Avots: ME I, 211

atvizēt

‡ atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181

atzale

atzale (unter atzala),

1): kad mati nuoiet, tad ataug atzalītes Fest.;

2): atzales ruodas rudenī; piem., zirņiem un pupām, kad pirmais augums jau nuokaltis Schibbenhof.

Avots: EH I, 182

atzars

atzars (li. ãtžaras "rupjš, ass"),

1): staipekņu augs ar savam saknēm un atzariem J. Veselis Daugava 1934, S. 3. rieti, saulīt, ... ze̦lta zariem zaruodama! pamet munam mūžeņam ... vienu atzarīti! BW. 18135, 8.

Avots: EH I, 182

atzvejot

‡ atzvejuôt fischend hergelangen: a. pa upi līdz šejienei.

Avots: EH I, 182

auda

‡ aũda Salis "upes%20atvars">upes atvars": audas (gespr.: oũdi) ir nuo tāda iznesuma, kur ūdens viņas izgriež, tik dziļa a., ka ne˙maz dibenu nedabū. līdakas dzīvuo audās. Aus liv. *ouda> ōda "Grab"; vgl. estn. haud "Grubë, merehauad "tiefe Stellen im Meerë.

Avots: EH I, 183

audakls

aûdakls (unter aûde̦kls): auch Linden, Mahlup, Seyershof, (-akls) Oknist.

Avots: EH I, 183

augonis

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221

augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

augšgals

aûgšgals, das obere Ende: spāru augšgali LP. VII, 463; upes augšgals, der Oberlauf des Flusses LP. VII, 709. Kurzemes augšgals, Oberkurland.

Avots: ME I, 219

augšnams

aûgšnams ,* das Oberhaus (in England) Vēr. II, 1018. aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]

Avots: ME I, 219

augstkrastains

aûgstkrastains, hohe Ufer habend: augstkrastaina upe A. Brigader Druva I, 24.

Avots: ME I, 217

augstlēcīte

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217

augums

aûgums,

2): tas ir mazs kâ tupiņš, ne˙maz auguma nav Ramkau;

3): trīs augumi, drei Generationen
BielU. mums trīs augumiem bijuši pa pieci bē̦rni AP.; ‡

6) der Trieb, Schössling:
nevar vis tur ļaut ganīt: aplauza visus jaunuos augumiņus AP.

Avots: EH I, 185, 186

augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

aukle

aũkle: dazu gehört vielleicht auch das apr. Superlalivpräfix ucka-, wozu Trautmann Apr. Spr. 453.

Avots: EH I, 186

aumaļis

‡ aũmaļis Planhof, Adv., = aũmaļām: zupa (= das Regenwasser) te̦k a, pa visām vìlītēm.

Avots: EH I, 187

aumaļot

aumaļuôt, stromweise sich ergiessen: it kā iz līķu muklāja tas (scil. smags trūdu tvans) aumaļuotu Bārda Zem. d. 144. [Auch aumuļuôt, schnell fliessen: upīte aumuļuo Bers.]

Avots: ME I, 224

auša

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

auts

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

auzaimi

‡ àuzaîmi 2 Mahlup, auch auzaimu salmi ebenda, Haferstroh. Zum Suffix s. Le. Gr. § 164.

Avots: EH I, 189

auzājs

àuzãjs,

1): auch AP., Mahlup, Ramkau, Seyershof;

2) Haferstroh
- auch Auleja, Salis, Seyershof, Sonnaxt.

Avots: EH I, 189

avieška

aviêška Andrupine, (mit ìe 2 ) Oknist, Sonnaxt, = avene.

Avots: EH I, 190

avīze

avĩze, avĩza PS., die Zeitung; [nebst li. avyzai Lit. Mit. I, 15] aus d. dial. awise bei Frischbier [und Hupel Idiotikon 14] (aus franz. avis "Anzeige").

Avots: ME I, 232

avots

avuõts: gen. s. avutiņa BW. 17550, 4 var.; BWp. 2572, 1 var. (aus Lennew.); dial. gesprochen aũuôts Salisb., auvuots Arrasch n. BielU., AP., Lös.: ūdens avuotiņš BW. 15166, 12 var. bezdibe̦na avuotiņš 24504. nuo upes avuotiņa 4806. te̦kuoša avuota 21261, 2 var. strieguošā avuotā 23247. iz ve̦rduoša avuotiņa 29678, 2.

Avots: EH I, 190

azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246

āzkrāsne

‡ āzkrāsne, = àizkrâsne: es tupēju āzkrāsnē BW. 7918, 2 (aus Kabillen). dzen miedziņu āzkrāsnē! 6766, 1 (aus NB.).

Avots: EH I, 196

babs

babs, Popanz, Knecht Ruprecht für Kinder. [Vgl. etwa li. babaužis "нищiй, лохмотникъ, коимъ дѣтей пугаютъ", babužỹs "нищiй, лохмотникъ"; le. babs ist vielleicht eine Rückbildung auf Grund des vermeintlichen Deminutivs * babuzis, vgl. li. bužũs "Popanz" und gege zu gegužė˜ "Kuckuck".]

Avots: ME I, 246

bačiņas

bačiņas: auch Behnen, Frauenb. (hier: in Milch gekochte Beetenblätter), Siuxt(hier: eine Speise aus Beeten- und Meldenblattern und Grütze); bačiņi, Beetensuppe Grenzhof.

Avots: EH I, 197

bails

baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.

Avots: ME I, 251

bais

baîs [Kolup], Bauske, gleichbed. mit baîl: man bais; man tuop bais. [kauns man ļaužu, bais (Var.: bail) māmiņas BW. 9329 var.] [Wohl identisch mit li. baĩsu "страшно", baĩs "schreklich"].

Avots: ME I, 251

baka

‡ I baka (> ostle. boka) Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 29. Cibla, Mahlup, = be̦ka 1.

Avots: EH I, 199

bakāns

bakãns,

1): kupcis aizlika kâ ar vārī-juošu ūdeni apliets bakans P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 199

bākša

bãkša [C., Roop, Lös.], Taurup, Druw., bākšene Lub., Fest., die Hebamme BW. I, S. 178, 186. [Vgl. bāka 2.]

Avots: ME I, 271

balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254

bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

balka

bal˜ka,

1) ein Querbalken:
auch Sermus: ein Balken überhaupt (mit al˜) Orellen, (mit àl 2 ) Borchow, Fesf., Kaltenbr., Prl., Saikava, Warkl: uzkāra . . . priežu balku (oder zu bal˜ks?) istabā BW. 2087. balkas vežu 5175;

2) fig., die Sündenlast:
man bija grüts uz baznīcu iet: vajadzēja balku vilkt (d. la.: ich ging zur Beichte) Warkl. vai tu ar balku? gehst du beichten? ebenda.

Avots: EH I, 200

balsnīt

balsnît weiss(lich), schimmern: nuo pieres pāri galvai šķīruma vietā balsnīja plata ādas strīpa A. Up. Vārds 1913, 40; [rudzu tīrumi jau balsnī pusbriedā A. Up.]

Avots: ME I, 255

balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

balsts

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258

balziens

bàlziêns PS., [bal`zienis 2 Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]

Avots: ME I, 260

banda

bañda, die Bande: laupītāju, zagļu banda. Entlehnt.

Avots: ME I, 262

bānis

II bãnis: ein Nachttopf Salisb. Nebst li. bonė "ein Lehmgefass; eine Kuppel" aus slav. bańa "Kuppel, Gefass", s. Būga Tiž. 1, 409.

Avots: EH I, 209

barāt

‡ baŗât,

1) = baruôt Kaltenbr., Mahlup, (barât) Auleja;

2) als Viehfutter (ver)brauchen
Mahlup: nav ilgi laiki, ka skujas baŗātas.

Avots: EH I, 206

bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273

bāris

bā`ris [C. PS., Ruj., Ermes, Salisb., AP., Jürgensburg, Roop, Wolmar, Lemsal], bāris Kand. [Dond., Selg., Erw., um Libau, Bauske, Neuenburg, Wandsen], Dem. bārītis und bāriņš, die Waise: bāram pūra prasīt, von einem Waisenkinde Mitgift verlangen BW. 4929; bāriņas pūrs, die Mitgift eines verwaisten Mädchens 4921. sveša māte bārītei 4429; bāra od. bāru [mit r auch in Bachhof, Dond. und um Libau] bē̦rns, das Waisekind; bāru od. bāriņu nauda, Mündel-, Pupillengeld; bāru od. bāriņu tiesa,

1) das den Waisen Zukommende, der Anteil am Getretde im Kornmagazine;

2) das Waisengericht.
Nach BW. 16804 soll bāriņš für bāliņš gebraucht werden. [Zu bārt "schelten"?]

Avots: ME I, 274

bārkšķes

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

barokle

baŗuokle,

1): auch Pas. 1, 247, (mit ùo 2 ) Warkl., barukle Mahlup: kam maz luopu barības, savus luopus pa ziemu atduod baruoklēm (das Vieh wird für den Winter gegen eine gewisse Entgeltung zur Verpflegung abgegeben) Warkl.; ‡

2) ein (weibliches) Mastschwein
(mit uô ) Auleja, (mit ùo 2 ) Kaltenbr., baŗukle Mahlup.

Avots: EH I, 206

baroklis

baŗuoklis,

2): auch (mit uô) Auleja, (mit ùo 2 ) Kaltenbr., Sonnaxt, (mit uô 2 ) AP., Dunika, Siuxt, baŗuklis Mahlup.

Avots: EH I, 206

bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

barvedis

barvedis (f. -de) bara vedējs (li. barvedỹs), der erste Mäher, der Volks-, Rädelsführer, Tonangeber. barvede, die Hauptsängerin in früheren Zeiten: viena nuo dziedātājām, kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt, bija bara vedēja BW. III, S. 8. tad barvede teica tālāk uotru pusi, un kuoris nuodziedāja ibid. guodājiet barvedi BW. 12686; ruotaļu barvedis, Spielleiter.

Kļūdu labojums:
BW. III, S. 8 = BW. III,1, S. 8

Avots: ME I, 265

bārzda

bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr 2 ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,

1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.

Avots: EH I, 210

bāslis

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

bauga

bauga,

1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;

2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];

3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;

4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [

5) eine Anhölie
Wid.];

6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]

Avots: ME I, 267

bauze

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268

be

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210

beka

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212

bekurs

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

bemberis

bemberis, be̦mburis,

1) ein knotiger Baum
A. X, 2, 535; eine krumme, schlecht gewachsene Birke Ar.; [auch bè̦mbars PS., ein Holzklotz];

2) ein Knoten, Knollen am Baume
A.; [auch bè̦mbars PS.];

3) Tannenzapfen
L.;

4) herabhängende Lumpen
U.; [auch bè̦mbari PS.]; Beiname des Wolfes U.;

6) ein zerlumpter Mensch;

7) ein eiliger, aber nichts zustande bringender Mensch
A.;

8) ein junges Tier von kleinem Wuchs
A. [In Schujen sei bèmberis ein faules oder auch abgejagtes Pferd;

9) bèmberis 2 Bers., ein Dicker, ein Unbeholfener. -
bemberis 1 - 2, 8 - 9 und vielleicht auch 3 zu bembelis. Dagegen bemberis 4 - 6 und vielleicht auch 3 nebst be̦barains und bẽ̦barains vielleicht mit Reduplikation zur Wurzel von bā`rda (s. dies); vgl. auch berbeles.]

Avots: ME I, 279

bērala

bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. 1 ; cf. bẽ̦rulis und li. bė˜ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 1 172

Avots: ME I, 290

berbeles

ber̂beles [Lis.], Fetzen; ber̂beļatns [Lis.], ausgefranst, zerfetzt Burtn. [Zu bàrbala; und - mit "gebrochener" Reduplikation - zu bemberis 4 - 6? Vgl. auch li. bérbėti "состариться; разлагаться".]

Avots: ME I, 279

berēties

‡ berêtiês Kaltenbr., sich begeben: visi grib b. pāri par upi.

Avots: EH I, 213

bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

bērze

bẽrze (unter bẽ̦rzs): kupli auga zemes b., vēl juo kupli purva b. BW. 4572, 1. zaļas bērzes galiņā 2552 var.

Avots: EH I, 217

bērzlape

bẽ̦rzlape (unter bē̦rzlapa),

1): auch AP., Kaltenbr., Linden Mahlup, Ramkau, Demin. bē̦rzlapīte BW. 2842 var.

Avots: EH I, 217

bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

besiņi

‡ besiņi Dweeten, Kalupe, Warkh., beseņi Warkl., = ceriņi. Wohl nebst li. bẽzas "Holunder, Flieder" auf poln. bez "Holunder" beruhend.

Avots: EH I, 213

best

best, graben: auch Mahlup, N.-Rosen, Stom., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 213

best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

bezde

bezde, 3): kad nuoruok kartupelus, tad uz tiem vajag uzlikt cūku bezdes, lai peles neiet klāt Linden.

Avots: EH I, 214

bezdvēsele

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283

bezgala

bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.

Avots: ME I, 283

bezkaunīgs

bezkàunîgs, unverschämt, unanständig, zotig; Sprw.: bailīgs kā zaķis, bezkaunīgs kā kaķis. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76.

Avots: ME I, 284

bezlape

bezlape, Schuppenwurz (latharea squamaria L.) RKr. II, 73.

Avots: ME I, 284

bezziedots

bezziêduots, durch ein Opfer nicht geweiht, ungeweiht [?]: nedzeŗ mani kumeliņi bezzieduotu [vielleicht = bez(vien) zieduotu] ūdentiņu. me̦tu mārku upītē, lai dzeŗ mani kumeliņi.

Avots: ME I, 287

bezzobis

bezzùobis, fem. -be, der (die) Zahnlose: sieviņu bezzuobes RKr. XVI, 244; in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Windes RKr. VII, 1308; euphemistisch auch zur Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 414.

Avots: ME I, 287

bidzīklis

[bidzîklis, eine Holzstange zum Hin- und Herschieben der àrdi Trik.; eine Stange zum Stossen überhaupt C.]

Avots: ME I, 293

biedrs

bìedrs: auch (mit ìe 2 ) Sessw., (mit iê 2 ) Dunika, Stenden, bìedris auch C., N.-Peb., (mit ìe 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Bērzgale, Kaltenbr., Mahlup, N.-Laitzen, (mit iê 2 ) Lemb., Salisb., Siuxt: Milda atnāks pabūt biedram Annelei A. Brigadere Skarbos vējos 185. dieviņš manim biedrim (Var.: biedriem, man biedris, manu biedru) nāca BW. 33697, 4 var. neņem manu mūža biedri! 27389 var. spēļu biedra BW. piel. 2 3033, 2.

Avots: EH I, 224

biezlūpainis

biezlũpainis, bìezlũpis Sassm., jem., der dicke Lippen hat Stari II, 91, Upīte, Medn. laiki 180.

Avots: ME I, 306

biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

biezums

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev māte pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, māmiņa, nu ies radi biezumā BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307

biga

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

biguze

biguze (auch Rutzau): eine Brotsuppe Autz n. BielU.

Avots: EH I, 218

biguze

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

biguzis

biguzis (unter biguze): auch Behnen, Grenzhof, Mitau, Nerft; eine Art Brei aus zerstampften Kartoffeln, Erbsen, Hanf, Zwiebeln und Salz Kurmene (auch raibais b. genannt); eine Ad Brotsuppe Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 218

bijums

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294

biķāt

‡ biķât Mahlup, (den Kohl) stampfen. Vgl. ‡ biķis 2.

Avots: EH I, 219

biķis

‡ biķis,

1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;

2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.

Avots: EH I, 219

bil

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 2 .]

Avots: ME I, 295

birdināt

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât 2 Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

birga

I bir̂ga,

1): auch Kegeln und Waldau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Kerstenbehm und Sessw. n. Fil. mat. 101, Mahlup, N.-Rosen, (mit ìr 2 ) Saikava; ‡

3) die Schelte, Rüge:
blēņdaris dabūja labu birgu Fest.

Avots: EH I, 220

birt

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

birzs

bir̃zs, -s, [li. bìržis], auch birze, [bir̂ze 2 Bielenstein LSpr. I, 62], birzis BW. 2762, 25933 (li. biržỹs), Demin. birzīte, birziņa, birzniņa, birzetiņa, birztiņa, birztīte, birztele, birztelīte, birztaļa, birztala, birztaliņa, birztalīte (birztuliņš) BW. 2762, 6152, 10958, 17706, 20487, 14, der Birkenhain, das Birkengehege, ein Hain, ein Laubwäldchen überhaupt: es redzēju tautu dē̦lu birzī zirgu se̦dluojuot BW. 15681, 2. zaļas birzis pakrēslī BW. 33959. zaļu birztalīti BW. 25937, 1. skani, skani, bē̦rzu birzs BW. 428. iemu brāļa birztalā BW. 29568, 2. birzi luocīt, sich durch den dichten Hain hindurcharbeiten Ltd. 1187. Sprw.: es vis tavā birzē neiešu, bet tu gan nāksi manā sēņu lauzt, sagen die Alten zu den Jungen. [apšu bir̃ze VL., ein Espenhain]. Zu bē̦rzs.

Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.

Avots: ME I, 299, 300

birzums

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

bizāt

‡ bizât Mahlup, Zvirgzdine. = bizuôt. biesen (vom Vieh).

Avots: EH I, 222

bizināt

bizinât,

2): auch Mahlup (hier mit langem z gesprochen!), Siuxt. Das Zitat aus BW. 12186 ist unter

1) zu placieren, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 228.

Avots: EH I, 222

blāgžt

‡ blàgžt 2 Auleja, -žu, Getreide (hauptsachl. das Wintergetreide für die Saat) dreschen, indem man mit den Garben gegen einen Gegenstand schlagt, damit die Körner herausfallen: blāgž, kad ve̦d nuo tīruma. kam nevar datuvēt drīž da rijai, blāgža seņāk.

Avots: EH I, 226

blauks

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blaukt

blaukt, schallnachahmende Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: mežsargs nācis uz tuo vietu, kur briedē̦ns spārdījies, un... blaukt! dūmi vien nuokūpējuši. kâ ieraudzījis lāci, gaili vaļā un tūliņ - blaukt! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blāzmains

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

blāznums

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313

blēgs

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas 2 Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga 2 Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

bleive

‡ blèive 2 PV.,

1) "eine lange, mit wenig Zutaten gekochte Suppë;

2) "kas bleivējas";

3) "bleivēšanās".

Avots: EH I, 227

bleivēt

‡ I bleivêt, -ẽju "pieliet, piepildīt" Druw.; "viel Flüssigkeit hinzugiessend, eine dünne Suppe kochen" PV. Refl. -tiês achtlos und sorglos mit Wasser hantieren" PV. (mit èi 2 ). Aus d. bläuen?

Avots: EH I, 227

blieķis

I bliẽķis [nebst li. bliekis aus mnd. blēk(e)],

1) die Bleiche, der Ort, wo die Leinwandbleiche stattfindet:
es blieķu dārzā biju St. blieķa meitas velējas aiz upes Lautb. L. 33. aude̦kli tagad blieķī; stip liec aude̦klus uz blieķi, blieķī (= uz bala) Serb., AP., Sessw. A. XI, 81.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):1)

Avots: ME I, 317

blīgzna

II blīgzna (unter blìgzne 2 I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì 2 ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230

blīkšķināt

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

bliņčuki

‡ bliņčuki Sonnaxt n. Fil. mat. 197, eine Art Pfannkuchen: b. var būt nuo miltiem, sabe̦rzē̦tiem kartupeļiem un asinīm. Beruht auf r. блинчик "kleine Plinsë.

Avots: EH I, 229

blindīt

‡ blindît, -ĩju "kochen": vai tupiņi blindī? Kroppenhof.

Avots: EH I, 229

blīnēt

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt 2 [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316

blīnis

II blīnis, ein Gluper, Halbblinder Mag. III, 1, 116.

Avots: ME I, 316

blinst

[II blinst, -stu, -du "sieden" (intr.): vai kartupeļi jau blinst? Ramdam.]

Avots: ME I, 315

blīšķēt

‡ blìšķêt 2 Saikava, -u. -ẽju, = blĩkšêt: ta ta šie jāja - blīšķēja vien pa dubļiem! tupeņus rakām, ka blīšķēja vien pa slapjumu.

Avots: EH I, 230

blīšķis

blìšķis 2 Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

blīžgas

‡ blìžgas 2 Saikava, platschernder Larm: upes salā aruot iet b. vien pa vagu: pilna ūdens. b. vien aizgāja ar sīva mucu.

Avots: EH I, 231

blodīties

bluôdîtiês 2 :

1) Schlupfwinkel suchen
Stenden; ‡

2) "sich unverschämt betragen"
Dond.

Avots: EH I, 232

blodīties

bluôdîties 2 [Dond., Wandsen], -uos, -ījuos, = blandities Lind. n. Mag. III, 3, 68, sich umhertreiben, zufolge eines bösen Gewissens keinen offenen Blick haben, sich schämen: saki nu, saki, kuo nu bluodies A. VIII, 1, 205; [Schlupfwinkel suchen zufolge eines bösen Gewissens Dond.; vgl. blenst 2, li. blandýtis "sich schämen" und aksl. blo,diti "irren".]

Avots: ME I, 319

bloskāt

[bluõskât,

1) "spülen":
aude̦klu upē; spaini Satiken, Pebalg; refl. -tiês, plätschen: ūdens bluoskājas;

2) "lausen"
Bixten, Appricken.]

Avots: ME I, 319

bļugās

bļugâs (loc. pl.) Schnehpeln: kartupeļi b., die zu stark zerkochten Kartoffeln bilden eine breiige Masse.

Avots: EH I, 234

bļugt

bļugt: auch Dunika; bļudzējs kartupelis, eine Kartoffel, die leicht auseinandergeht Dunika.

Avots: EH I, 234

blusa

blusa (li. blusà, aksl. блъха), der Floh. blusu kule, der Flohsack, jem., der voller Flöhe ist; n. St. u. U. auch blusu kuņģis; blusu kāvējs, der Daumen (scherzweise); blusa iekuodusi, scherzweise von einer Frau, die in die Wochen kommt St., U. blusu dancis, ein Tanz Upīte, Medn. laiki. Sprw.: tam vairāk stiķu un niķu nekā sunim blusu. tukša blusa augsti le̦c. pie ēdiena kâ blusa, pie darba kâ uts. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 62, Trautmann Wrtb. 35 und Meillet MSL. XXII, 142 f.]

Avots: ME I, 318

blūšķināt

‡ blùšķinât 2 Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina 2 pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232

blūžģienis

‡ blùžģienis 2 Warkl., ein einmaliges starkes Geräusch (z. B. beim Steinwurf ins Wasser): akmins upē iekrita ar lielu blūžģieni.

Avots: EH I, 232

boga

buoga U., buôgs 2,

1) ein mit Gestrüpp, Wald bewachsener Platz im Felde, eine (rundliche) Baumgruppe
[buôgs 2 Tals., Wandsen, Dond.]: priežu buogs, ein Fichtenwäldchen. sagriezis kumeļu gar meža buogu LP. V, 107;

2) der Haufe, die Schar Suhrs
[buôgs 2 Alschw.]: pīļu buogs. es redzēju irbes buogu aiz kalniņa ruotājam BW. 2568. viļņiem auga mieži, rudzi, buogām bē̦ri kumeliņi Ltd. 3995. dziedātāju buogs RKr. XVI, 121 (aus Windau) und 133 (aus Ranken). kūmas... apgāja vienā buogā plānā apkārt BW. I, S. 193. sastāt buodziņā, einen kleinen Kreis bilden Tēv. [Falls mit uo aus an, wohl zu li. bangà "Menge", prabangà "Übermass", an. bingr "Haufen" u. a.; s. Leskien Abl. 320 und Nomina 174 u. 260, Zupitza Germ. Gutt. 177, Wiedermann BB. XXVIII, 77 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 312 f. und Trautmann Wrtb. 26.]

Avots: ME I, 361

bomis

buõmis,

1): pati buomi cilājama BW. 12915, 10 var. se̦ra b., ein Faulpelz, ein ungeschickter Arbeiter
Saikava;

2) s. Fil. mat. 186;

3) krūšu b. - auch Mahlup, Orellen; ‡

5) ein unter den Rändern eines Wagens befindliches sechs- oder achtkantiges Holzstück, das die übrigen Teile des Wagens zusammenhält
Siuxt.

Avots: EH I, 259

borkšēt

‡ bor̃kšêt Lems., Wainsel, -u, -ẽju, = bur̂kšķêt 1: kartupeļi bor̃kš pa puodiņu; būs savārījušies.

Avots: EH I, 235

bracāties

‡ II bracâtiês Schnehpeln, sich aufschürzen, die Kleider emporheben: pār upi brieduot ir jābracājas.

Avots: EH I, 235

bradāt

bradāt, - āju, [auch bradīt L., = bradýti, slav. broditi], freqn. von brist, waten: pa dubļiem, pa upi; mit den Füssen treten: kuo tu, krievs pa manām pupām bradā; Verkehrtes, Albernes sprechen Hug.

Avots: ME I, 321

bradināt

‡ II bradinât,

1) = bradât: pats vis pa upi bradinā un meklē... stabulīti Pas. II, 72;

2) (li. bradìnti) waten lassen:
b. zirgus pa ūdeni Schwanb,

Avots: EH I, 236

braks

III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.

Avots: ME I, 322

brālēns

brãlē̦ns (brolėnas "Neffe"),

1) Brudersohn
[Kreuzb.], der Neffe;

2) der Vetter:
brãlēniņi = brāļu bē̦rni BW. 3850, dann aber Vettern überhaupt; cf. māsē̦ns;

3) der Stiefbruder, der von demselben Vater, aber von einer anderen Mutter stammt:
brālē̦ni ir viena tē̦va un savas mātes be̦rni Buschh.

Avots: ME I, 328

brankūzis

brankũzis, die Branntweinsbrennerei: viņš smird kâ brankūzis. [Aus einem nd. *brankhūs; vgl. Brankhaus bei Hupel 31.]

Kļūdu labojums:
Branntweinsbrennerei =

Avots: ME I, 324

braucīt

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I 2 , 333. Refl. -tiês, ‡

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238

braukt

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brauna

braũna, [bràuna 2 Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. 2 1391

Avots: ME I, 327

braunāt

braũnât, - ņāt, - āju, tr., schaben, kratzen: ar skaidu priedi mizu brauņāt Poruks. Refl. - tiês, auch brauņîties Lös. n. Etn. III, 161, [Wid.], schelfern, den Balg abwerfen, sich kratzen, sich schuppen, scheuern: kuo tu braunājies? vai tev kasus? N. - Schwaeb. brauņājies tikmē̦r gar akmeņiem, kamē̦r zābaki beigti Poruks.

Avots: ME I, 327

braužņāties

braũžņâtiês, - ājuos, sich schuppen: cūka braužņājas gar sē̦tu Sassm.

Avots: ME I, 327

brazdenēt

brazdenêt, suchen, tasten (hauptsächlich auf dem Boden eines Flusses Spr.

Avots: ME I, 327

Brencis

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

bričot

bričuot, essen: bričuo, dē̦ls, upenes Etn. II, 31; [vgl. bricêt 2].

Avots: ME I, 331

bridināt

bridinât (li. (brìdinti),

1) causat. von brist, waten, schtreiten lassen:
es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. kam tu mani agri cēli, aukstu rasu bridināji 5364. tautas mani bridināja pa asiem rugājiem 13727. tiltiem grīsta tā upīte, nebridiņa kumeliņa BW. 22853. pēc tas mani dziļus dubļus kājinām bridināja RKr. XVI. 163;

2) iterat. von brist: dažu augstu kalnu kāpu, dziļus dubļus bridināju BW. V, 213. daža laba straujupīte man ceļā bridināja Rutz. n. RKr. XVI, 112.

Avots: ME I, 331

briedināt

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

briedums

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

briest

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338

brikšķēt

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

brist

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

brīvslūžas

‡ brĩvslũžas, diejenige Schleuse durch die das überflüssige Wasser abgeleitet wird: ūdens ... plūst ... pa brīvslūžam lejup Janš. Bandavā II, 135.

Avots: EH I, 243

brosls

bruôsls: auch Golg., (mit ùo 2 ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.

Avots: EH I, 247

brožs

bruôžs,

1): tupeņi pēc lieta palikuši bruožāki Saikava. viņam vajadzēja dzert tuo bruožākuo glāzi ebenda. Adv. bruôži "briedīgi" Saikava: runkuļi smagi b. aug; ‡

2) nahrhaft
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 248

bruģis

I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",

1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;

2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;

3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;

4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;

5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.

Avots: ME I, 338, 339

brukšķināt

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339

bruņas

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzamās br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340

brūnsvārcis

brũnsvārcis, der Braunröckige: brūnsvārči (Heimchen) sāka čirkšķināt Up.

Avots: ME I, 341

brusināt

brusinât, tr., zupfen, reissen, zerren: bikses Etn. II, 156.

Avots: ME I, 340

brūvējiens

brũvējiens, das auf einmal Gebraute, Gebräude (brūvējums, das Gebraute, Gebräudeüberhaupt); von einer misslungenen Arbeit sagt man: tas brūvējiens cūkām Etn. IV, 43.

Avots: ME I, 342

bružāt

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

buba

[buba Weinsch. "Bohne" (sonst: pupa); etwa zu li. bùbas "ein Apfel od. Ei" (in der Kindersprache)?]

Avots: ME I, 343

bubināt

I bubinât,

1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;

2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III 4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].

Avots: ME I, 343

bubināt

I bubinât,

1): auch AP., Dond., KatrE., Mahlup, Ramkau, Salis, Warkl.

Avots: EH I, 248

bubulis

II bubulis, Popanz, Knecht Ruprecht der Kinder: klusu, bē̦rni, bubulis nāk! pie vilkiem, pie lāčiem, pie sila bubuļiem BW. 34143. [Vgl. bubis.]

Avots: ME I, 343

bučs

‡ bučs Kaltenbr., eine Art Netz zum Fischen und zum Fangen von Rebhühnern: ieliku upē buču. Vgl. bucis II und li. bùčias "Fischreuse".

Avots: EH I, 248, 249

būds

bùds 2 [Warkhof, Kolup], die Wange Lettg.: tvīks tavi būdu gali BW. 21780. tavus skaistus būdus! 20099. [sarkaniem bũdiņiem 11414. Auch in Borchow; = li. bũdas "Antlitz".]

Avots: ME I, 357

budzis

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. 1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 3 budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345

būdzīt

[bùdzît 2 Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

buinis

buinis, ein plumper, dick angekleideter Mensch, von dem kaum die Augen zu sehen sind (hauptsächlich von Frauen gesagt) Trik.

Avots: ME I, 346

būķēt

bũķêt, - ēju, bäuchen, die Wäsche in Lauge einweichen, waschen: pameitai katru nakti bijis jāiet pirtī būķēt LP. VI, 825. trešdienā lietiņš lija, tad pie drēbju būķēšanas BW. 973,1. Refl. - tiês, sich mit Frauenarbeit überhaupt beschäftigen: pie tā liepas avuotiņa trīs meitiņas būķējās: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šķetināja. Subst. būķētājs, fem. - āja, jem., der sich mit der Wäsche beschäftigt: vakar vedu būķa baļļu, šuodien pašu būķē̦tāju BW. 22866. [Nebst estn. pǖkima aus mnd. būken dass.].

Avots: ME I, 358

buks

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. 2 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

buldurēt

II buldurêt kartupeļus "die Kartoffeln vom Sande reinigen"[?] Kalleten.

Avots: ME I, 348

bullis

bul˜lis,

2); grobe Bezeichnung einer Mannsperson
Kandau;

4): "aklais arkls" Ramkau (ceturtuo reizi vaguoja tupiņus ar bulli).

Avots: EH I, 251

bullītis

bul˜lītis, Demin. von bul˜lis,

1) schlangenlauch, Rockenbolle (allium scorodoprasum L.);
auch Knoblauch (alium sativum) (vgl. Zēvers Izglīt. min. mēnešr. 1923, 536];

2) die Kartoffel
[Kolup u. a., auch buļļi RKr. XV, 109; vgl. Niedermann WuS VIII, 847.]: bullīšu muoze, Kartoffelbrei Edwahlen;

3) s.
bullis 3, 4, 5;

4) der Morgenstern
Mag. XX, 3,70;

5) Welle zum Aufdrehen der gewebten Leinwand
U.

Avots: ME I, 348

buļvas

bùļvas 2 [Kolup (auch bùļvi 2 ), Warkland, buļves Welonen], Kartoffeln Oberl. n. U. [Nebst li. bul´va, bulvė aus poln. bulwa, s. Niedermann WuS. VIII, 67 ff.]

Avots: ME I, 349

bumbēži

bum̃bẽži,

1) Kartoffeln, vielleicht Knollen überhaupt
Kronw. n. U.;

2) Birner
Wolmar, Roop n. U. [Vgl. dazu Niedermann WuS. VIII, 82.]

Avots: ME I, 349

bumbulis

bumbulis,

3) auch Alswig, Mahlup;

7) auch AP. (mit um̃);

8) ein kleiner, runder Gegenstand (namentlich von Kartoffeln:
mit ùm 2 ) Kaltenbr.; ‡

10) eine Art Haspel
(krijs), auf die man Garn windet (mit ùm 2) Saikava.

3) (von Menschen) - zu ersetzen durch

9) (von Lebewesen); hlerher gehören wohl auch die Zitate aus
BW. 33089, 2 und 29246 unter 8. J. Al.

Avots: EH I, 252

bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bunčka

bunčka,

1) ein kleines Gefäss, eine Büchse
Serb. n. A. XI, 166: brandvīnu dzē̦ruši nuo vērša raga taisītā bunčkiņā Upīte, Medn. laiki 164;

2) eine kleine, mit Jauche Gefüllte Grube
Naud.

Avots: ME I, 350

bunga

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

bungāt

[II bungât, - āju,

1) (Wäsche) klopfen
PS., Lis.;

2) bùngât 2 Kreuzb., U., Rippenstösse geben.
Refl. - tiês, klopfen: kāds bugājas pie durvīm Sassm. Nach Zupitza Germ. Gutt. 160 zu aschwed. bunka, mnd. bunken "schlagen".]

Avots: ME I, 351

buņu

buņu bārda, struppiger (?) Bart: ve̦ca vīra buņu bārda N. - Bartau A. XVI, 611.

Avots: ME I, 352

burbulēt

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

burči

burči, Pl., suņa burči, Hundekamille: pupurlakši, suņa burči, jaunu puišu Jāņu ziedi Ramk.; [vgl. burkšņi].

Avots: ME I, 353

buržgaliņa

‡ buržgaliņa, das Wasserbläschen: te̦k upīte pret upīči, buržgaliņas mē̦tādama BW. 19122, 9 var.

Avots: EH I, 256

būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

būzēlis

bũzẽlis,

1) ein zottiger Kopf;

2) Knecht Ruprecht Dond.,
PS.: nerātnus be̦rnus māte mēdza baidīt ar būzēli. Vgl. būzis.

Avots: ME I, 360

bužināt

bužinât,

1) lausen:
galvu;

2) bužināt ūsas, zupfen
R. SK. II, 142. Refl. - tiês, lausen: aukle bužinās bē̦rnam pa matiem Ahs.

Avots: ME I, 357

būzis

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360

cabainis

‡ *cabainis "?": cibainīši, cabainīši aiz upītes sienu pļāva BW. 35777.

Avots: EH I, 259

čagans

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282

čākstere

čãkstere: auch Frauenb., NB., Siuxt: katram pupam sava č. Siuxt. tai guovij dižas čāksteres NB.

Avots: EH I, 287

čakstināt

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

čala

I čala,

1) das Geschwätz
[Bers., Nigr.], Gemurmel, Geflüster: uz reizi čala gāja pa zãli Apsk. I, 328. tur bija nemitīga, nejauka čala. So auch lakstīgalu, meža, viļņu čala. krāšņie ziedi nuozuda upes jautrās čalās A. XXI, 619;

2) die Schwätzerin:
viņa ir tik tāda čaliņa; [die Elster Nigr.].

Avots: ME I, 402

calanka

‡ calànka 2 Warkl. n. FBR. XI, 122, Fianden, Mahlup, Pilda, Zvirgzdine, = atspuõle. Aus r. челнок dass.?

Avots: EH I, 260

čalot

čaluôt, čalât Karls., intr., schwatzen, plaudern, murmeln: visi iet smiedamies, čaluodami Vēr. II, 138. te̦k upīte čaluodama BW. 3254. Vgl. li. čãlyti "калякать".

Avots: ME I, 402

čamala

čamala: č. ir riekstam, pupām, zirņiem Ramkau.

Avots: EH I, 284

čammas

čam̃mas, Neichbleibsel von gereinigtem Korn [Waldeg., Neugut]: kas tā par labību, tik čammas vien Sassm.; minderwertiges, kurzes Stroh od. Heu; untaugliche Flachsabfälle Līniņ Wain.; [ Abfälle überhaupt Dond., Brinken; vgl. čambas 1].

Avots: ME I, 403

čangāt

‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285

čapana

‡ *čapana oder *čapans, = upa">čupa (?): čūskas salien ... ve̦cā žagaru čapanā Pas. IX, 79 (aus Preiļi).

Avots: EH I, 285

čapārnis

‡ čapārnis "ein Reptil, ein hässliches, sich ungeschickt bewegendes Tier": saķērām upē tādus lielus čapārņus (Krebse) Kabillen.

Avots: EH I, 285

caps

caps! cast! capt! Upīte, Medn. laiki(li. (càpt), Interj. zur Bezeichnung eines schnellen, plötzlichen Erfassens, einer schnellen Bewegung: šis caps! man krūtīs iekšā. caps! - meitene grāvītī Baltpurviņš, Agrā rītā 3.

Avots: ME I, 364

čāpuris

čāpuris, auch čapris, der Kriechende, Schleichende: čāpuris (Var.: čapris) upē, der Krebs (in der Rätselspr.). In Mar. n. RKr. XV, 110 čâpuris, jemand, der ungeschickt geht: ir gan čāpuris; it kâ zuosu tēviņš.

Kļūdu labojums:
čāpuris; it = čāpuris: iet

Avots: ME I, 409

časkas

časkas,

1): auch Saikava, Salisb., Seyershof, (časki) Salis; ‡

2) Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Sonnenblumensamen), harte Abfälle überhaupt
Lems.; ‡

3) Fettgrieben
Warkl.; eine Speise ans gebratenen, fein gehackten Eingeweiden, Nieren, Leber u. s. w. Meiran.

Avots: EH I, 285

čauga

čaũga,

1) etwas Mürbes, lose Zusammenhängendes:
le̦dus čaugu slāņi. sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238;

2) ein sich nicht zusammenschliessender Kohlkopf;
čaugas, lose Blätter des Kohls, die sicht nicht zusammenschliessen;

3) der Kopf,
gew. im verächtl. Sinne von untreuem Gedächtnis: tev tik tāda čauga;

4) der Weichling
L.

Avots: ME I, 405

čauksta

čauksta, čaukstene Lasd., Fest., Bers.,

1) ein Ofenbesen
St., [Bielenstein Holzb. 270];

2) sich zum Kopfe nicht zusammenschliessender Kohl
U.; in dieser Bed. [cauksta Für.], čàukste 2 Stomersee;

3) (raschelnde?) Trümmer (?):
sapuvušais krusts sadrupa čaukstu čaukstās.

Avots: ME I, 405, 406

čauksters

čaukste̦rs, lose, los-, lockerblätterig (vom Kohle), mürbe (vom Eise) St., U.: le̦dus ir čaukste̦rs, das Eis ist falsch L.; čaukste̦ri kāpuosti, Kohl, der keine Häuptchen setzt L.

Avots: ME I, 406

čaula

‡ čàula: gen. plur. čaulu BW. 2172 var.,

1): auch (mit àu) AP., Ramkau (hier nur in der Bed. "Eierschale"),
(mit àu 2 ) KatrE., Warkl. ("Eierschale"), Zvirgzdine: uolas čaulu BW. 32266. rieksta čaulas 8278. pilni ... zuobiņi kaņepju čaulu 20324. mazam pupam ir mazaka č. AP. uozuola zīles izčumalā nuo čaulām KatrE.

Avots: EH I, 286

čauls

‡ čaûls Alswig, Mahlup, (mit àu 2 ) Schwanb., gen. s. čaula BW. 2172 var., = čàula I.

Avots: EH I, 286

caune

caûne (unter caûna),

1): auch AP., Bērzgale, Kalz., Mahlup, Memelshof, Saikava, Schwaneb., Smilten, Warkl., (mit aû 2 ) Dunika, Kal., Mesoten, OB., Pankelhof: eglīte, kur caunīte nakti guļ BW. 33646, 3; ‡

2) eine Mardermütze:
uzlieku cauni galviņā BW. 13250, 36; ‡

3) Name einer dunkelbraunen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 260

caur

caũr, ‡

4) = gar, langs, entlang: brāzāt muguru c. siênu Warkl. caur munu mājiņu te̦cē̦tu... upe Pas. VII, 492.

Avots: EH I, 260

caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

caurmiegs

caũrmiegs [li. kiáurmiegis], leiser Halbschlaf: caurmiegā gulēt. tas nav miegs, bet grūts caurmiegs Up.

Avots: ME I, 365

caurs

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261

čavarains

‡ čavarains Mahlup, uneben, runzelig: murķeļi (Morcheln) ir čavaraini.

Avots: EH I, 286

čavars

čavars: auch Mahtup, N.-Laitzen.

Avots: EH I, 286

cebe

cebe, [cēbe Wid.], lauka cebe, euphrasia officinalis Doblen n. Birsm.

Avots: ME I, 367

cebriņš

[cebriņš Pampeln "ein Büschelchen, eine kleine Gruppe": puķu vai kuoku cebriņš.]

Avots: ME I, 367

cecere

‡ IV cecere "ein verkrüppelter Baum" Mahlup.

Avots: EH I, 262

ceceris

[II ceceris Schwaneb.], cecers, der Stobben, Baumftumpf mit den aus der Erde gerissenen Wurzeln; fig., ein widriger, hämlischer Mensch Adsel; ein Krauskopf Oppek. n. U. [Wegen cencers "ein alter Baumstumpf", das doch wohl eine reduplizierte Bildung zu ce̦rs "knorrige Baumwurzel" ist, wohl eher eine reduplizierte Bildung zum genannten ce̦rs und zu ce̦ra "unordentliches Haupthaar" u. a. (so Persson Beitr. 157, Berneker Wrtb. I, 540 und Trautmann Wrtb. 124, wo auch čečeŗti "struppig machen, kräuseln", r. кокора "im Flussbett angeschwemmter Baumstamm mit Ästen" u. a. herangezogen sind), als (nach Būga KSn. I, 192 und РФВ. LXX, 254 f., vgl. auch Zubatý AfslPH. XVI, 386) eine Ableitung von der Wurzelform in ce̦kuls, kokaža u. a.]

Avots: ME I, 367

cedrs

cè̦drs 2, ranzig Infl. n. U.; [ herb: c. alus Warkhof; einem schlechten Beigeschmack habend: c. kartupeļi, c. putra Borchow, Domopol. Ursprünglich vielleicht "angebrannt" und in diesem Fall zu sloven. čâd "Rauch, Dunst", čech. čad "Ofendunst, Qualm"].

Avots: ME I, 376

cēdrs

cè̦drs 2 ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums 2 Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267

čegamā

če̦gamā "?": meklē tāda ezeriņa, kur deviņas upes te̦k! devītā če̦gamā būs tev svārkus izmazgāt BW. 31982 (aus Lös.)

Avots: ME I, 409

cegums

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gumā AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367

ceguna

ce̦guna, der Schopf, Zopf: ņemt aiz ce̦gunas, klupt ce̦gunās Grünh. ce̦guns Elv., ein Pferdezopf; [vgl. ce̦kūna].

Avots: ME I, 367

cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

cekuls

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

cekuts

‡ ce̦kuts Frauenb., = ce̦kulis 1, das Haupthaar: māte ieķērās abām ruokām meitai ce̦kutā.

Avots: EH I, 263

celis

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368

celms

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai mātei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III 4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369

celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cemeriņš

[cemeriņš, die Nieswupzel (helleborus) Wid.; zu r. чемери`ца, p. dial. czemier, ahd. hemera "Nieswurz", li. kemerai "Wasserdost", worüber Charpentier KZ. XL. 430 1 und Berneker Wrtb. I, 142 f.]

Avots: ME I, 372

cept

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

cera

ce̦ra, das Haupthaar, namentlich unordentliches, zerzaustes: kad klupšu tev ce̦rā, nezināsi, cik ve̦cs esi. vgl. ce̦rs 2.

Avots: ME I, 374

cerbuks

ce̦rbuks,

1) "?": [galva kâ ce̦rbuks (von struppigem Haar)];
mati kâ ce̦rbukm A. XI, 255;

[2) ein Mensch mit langem, dicztem und struppigem Haar; auch ein böser, heftiger Mensch
Lub.].

Avots: ME I, 374

ceri

ce̦ri, ce̦ras, die Glutseine auf dem Gewöbte des Riegen - od. des Budstubenofens, die (in der Badstube) begossen werden: kâ uz karstiem ce̦riem; der Glutfang U. [Zu kar̂sts "heiss", li. ker̃štas "Zorn", klr. чéрень "Feuerherd", serb. čèrjen "Wölbung über dem Feuerherd mit einem Loch oben beim Rauchfang"; ahd. herd "Herd", an. hyrr "Feuer" u. a.; s. zupitza Germ. Gutt. 114, Fick Wrtb. III 4, 75, v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 318, Berneker Wrtb. I, 146, WAlde Wrtb. 2 130.]

Avots: ME I, 375

čērkstele

II čḕrkstele 2 Schwaneb., [Lös.], ein Milchstrahl, ein Strahl überhaupt: guovi slaucuot izlēca vēl kāda čērkstele. [Vgl. čirkste 1.]

Avots: ME I, 411

cerokslis

‡ III ce̦ruokslis, eine kleine Strauchgruppe Gramsden. Zu ce̦rs II 1.

Avots: EH I, 267

cērokslis

‡ cē̦ruokslis (mit e, zu lesen?) "eine Gruppe von Strauchern oder Blumen" Naud. Vgl,

Avots: EH I, 268

cērpa

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

cers

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375

cervele

‡ cer̂vele 2 Seyershof,

1) "zähes Holz (hauptsächl. Birkenholz)";

2) Schimpfname für eine schwer zu bandigende Kuh:
ak tu c˙! ne˙kur nevar vārēt! Vgl. etwa ķe̦rvaîns.

Avots: EH I, 267

červuļains

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410

cēšķi

cēšķi: auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Pilda n. FBR. XIII, 53, (mit è 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Bērzgale, Mahlup.

Avots: EH I, 269

četriski

četriski, auf allen Vieren: Ansis klupa, ka nākuošā acumirklī četriski grāvja malā atmuodās Por. II, 100. mazs bē̦rns iet četriski Plm. tas nuometies četriski Etn. II, 77.

Avots: ME I, 411

čibarītis

čibarītis, etwas Rauhes, was eine schuppige Rinde hat Mag. XX, 3, 208: rācenīši, čibarīši BW. 2974 var. [aus Rudbahren].

Avots: ME I, 411, 412

čības

čĩbas [PS., Selg., Salis], Kinderschuhe; leichtes (genähtes od. geflochtenes) Schuhwerk überhaupt.

Avots: ME I, 415

čīča

II čĩča: auch Mežmuiža; čīčas, pupas BW. 2426.

Avots: EH I, 292

čīči

čĩči (unter čīča II): č., pupas, nemē̦rcē̦ti BW, piel. 2 27227, 1; trockene, abgekochte Erbsen Bixten; nom. s. čīčis, die Erbse (in der Kindersprache) Stenden n. Fil. mat. 76.

Avots: EH I, 292

čiegot

[čieguôt, an den Haaren zupfen Lub., Fest.]

Avots: ME I, 417

ciekmēr

ciêkmẽ̦r, so oft (im Hauptsatz: tiekmē̦r) Lautb. L. 78.

Avots: ME I, 393

čiekšt

čiekšt "?": viņš rūcis, čiekšis un kvakšinājis kâ teter,i Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 417

ciemiņš

cìemiņš, f. ciemene Ahs., (eigentlich: ein Bewohner desselben Dorfes),

1) ein Gast überhaupt:
kākis laizās; ciemiņi būs. pa priekšu ciemiņi, tad pašu ļaudis;

3) loc. ciemiņuos, beim, zum Besuch:
kur tu jāsi, bāleliņ? daiļas meitas ciemiņuos. Vgl. noch es redzēju ciemiņuos. Vgl. nch es redzēju ciemiņuos (1) bei den Nachbarn,

2) beim Besuch)
vakar skaistu dze̦ltainīti BW. 13833; bitītēm, meitiņām, tām dzīvuot ciemiņuos (Var.: kaimiņuos "in der Nachbarschaft") 6511, 2 var.

Avots: ME I, 393

ciemkukulis

cìemkukulis, auch ciema kukulis, feineres Brot, das den Gästen nach einer Festlichkeit als Gastgeschenk gegeben wird; ein Gastgeschenk, ein geschenk überhaupt.

Avots: ME I, 393

ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394

ciesminieks

‡ cìesminieks 2 Mahlup, = pàsma 2 , ein Gebinde von je 30 Fäden: ciesminiekā ir trīsdesmit dziju. kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekā.

Avots: EH I, 278

cieti

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396

cietināt

ciêtinât [li. kietinti], tr.,

1) hart, fest machen;

2) gefangennehmen:
cietinājuši un gūstījuši Upīte, Medn. laiki, 206. Refl. - tiês, sich fest, hart machen, sich abhängen. Gew. in Zstz. mit ap -, nuo -.

Avots: ME I, 396

čīgāt

II čĩgât, zupfen, einem in den Haaren rupfen (so besond. in d. Zstz. mit sa-: kādu sačīgāt) Ar.

Avots: ME I, 415

cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cikai

cikai,

1) wieviel (von paarweise zusammengehörigen Gegenständen):
cikai skrituļu tu nuopirki? wieviel Gänge Räder hast du gekauft? BB. XIV, 144;

2) beinahe, fast
[in dieser Bed. wohl aus cik kai]: cikai skritulis man nenuomuka N. - Schwanb. BW. 844. cikai tupu, cikai rāpu, iesavilku cisiņās BW. 19652;

3) wie oft (?):
es cikai (Var.: cikkārt), jauns būdams, meitas laidu vējiņā BW. 22018 var.

Kļūdu labojums:
rāpu, = rāpu

Avots: ME I, 380

čīkāt

čīkât, čikât Spr., rupfen, die Haare zupfen. Refl. -tiês, nach Spr. čikâtiês, einander in den Haaren liegen, kämpfen. Vgl. cīkāties.

Avots: ME I, 415

cīkot

III cīkuot, wimmeln Bergm. n. U.; [nach Bezzenberger BB. XXVII, 168 zu cīku "truppweise" u. a.].

Avots: ME I, 391

ciksta

ciksta: nach Būga Liet. k. žod. CXI zu li. nom. pl. kikstys "Querhölzer zur Verbindung der Hauptpfähle des Lachswehrs".

Avots: EH I, 269

cīkstīties

cĩkstîties, [cîkstîties 2 Salis, Ruj., Nigr.], cĩkstêtiês [C.], auch cīkstuoties, kämpfen, ringen: velns aicinājis muļķīti cīkstēties LP. VI, 672; VII, 140. ūdris, bebris cīkstuojās straujupītes maliņā BW. 30592. ir jācīkstās ar grūtumiem GL. [Zu cīties.]

Avots: ME I, 390

cīku

II cīku, truppweise: [ļaudis cīku cīkuo L. "es wanket überall von Volk"]."Scheint nicht bekannt" U.; [vgl. cīkuot "wimmeln"].

Avots: ME I, 391

cilāt

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

cildīt

[cildît,

1) heben, erregen
Wid.: cildi, dievs, man kājiņas RKr. XVI, 141. sajūta augšup cildītas krūtis Purap.;

2) cil˜dît Bauenhof, cilˆdît Drosth., Kr., cilˆdît 2 Wandsen, rühmen;

3) zum Zorne od. zur Empörung reizen
Allend., Kok., Smilt. n. U.]

Avots: ME I, 381

cilpa

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382

cilpot

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

cimenēt

cimenêt, - u, - ēju, Gedeihen verleihen [?]: lai pūķis tīrumus cime̦nuot LP. VI, 58, Etn. I, 6. [Etn. I, 6 heisst es: cimenēt = pūķis, ar savādu balsi sīkdams, sanē̦dams, ap laukiem liduo un sauc Lauku māti, lai me̦t rupju graudu. Darnach bedeutet dies Verbum eigentlich wohl ein Summen und gehört in diesem Fall zu kamene "Hummel", slav. čьmeľь dass. u. a.]

Avots: ME I, 383

cimenis

[IV cimenis, ein Haarschopf im Nacken: saņemt aiz cimeņa; klupt cimenī. Vgl. cimini.]

Avots: ME I, 383

cīmis

cīmis, = dzīmis Oger n. Etn.; [zu cīku "truppweise"?].

Avots: ME I, 391

cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384

cinksla

cinksla, cinkslis,

1) die Wade:
suns iekuoda ciñkšļuos [Salis];

2) ciñksla [Bauenhof], die starke Sehne in der Kniebeugung
Allend., Salis n. U.;

3) cinkslis, der untere Teil des Hinterfusses
Naud.; [ciñkslis um Bauske, das Eisbein]; cinkšļa luoceklis, das Sprunggelenk Preip. 78. [Zu cimslis (und somit mit nk aus mk), li. kinka "Kniekehle; Hesse̦" kenklė˜ "Kniekehle", ae. hòh (aus urgerm. *hanha -) "Hacke, Ferse, Sprunggelenk," ne. hough "Kniekehle"; vgl. Leskien Nom. 455 und Abl. 331, Thomsen Beröringer 187, Zupitza Germ. gutt. 115, Charpentier MO. II, 26 f.]

Avots: ME I, 384

činkurs

čìnkurs 2 [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413

cins

cins, -s (unter cinis): auch Prl. n. FBR. VI, 94, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68, Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup.

Avots: EH I, 272

cīraps

cĩraps Suhrs, für sĩrups "Sirup".

Avots: ME I, 391

čirkains

čir̃kains, lockig Smilt.: č. galva Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 414

cirksnis

[II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis 2 ], cirksnis Karls., cìrsnis 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne 2 Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši 2) behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]

Avots: ME I, 385

čirkstēt

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst 2 AP. circenis čir̂kst 2 , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst 2 vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

cirmains

‡ cirmains Stender Deutsch-lett. Wrtb., wurmicht Mahlup, N.-Peb., Sessw.: c. rieksts, burkāns, kartupelis.

Avots: EH I, 273

cirmis

[cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis 2 Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. 2 27

Avots: ME I, 386

cirmitains

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains 2 Lis., cìrmulains 2 Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

cirpa

[IV cir̂pa Domopol "eine Frau mit struppigem Haar"; vgl. ce̦rba.]

Avots: ME I, 386

cirpt

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. 2 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387

cirpt

I cìrpt: praes. cìrpju 2 Mahlup. ‡ Refl. -tiês, sich das Haar scheren lassen Bolwen, Ludsen. ‡ Subst. cìrpums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Scherens; das Resultat der Schur: šī vilna ir nuo rudens cirpuma Frauenb.

Avots: EH I, 273

cirst

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr 2 ; neben cḕ̦rtu 2 ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II 2 , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II 2 , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

cirtējs

cìrtējs [li. kirtė˜jas],

1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;

2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.

Avots: ME I, 388

cisas

cisas,

1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:

2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;

3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]

Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).

Avots: ME I, 388

citreizējs

citreĩzējs, eheamlige, vormalig: citreizējā le̦pnā pils tagad sagŗuvusi drupatās.

Avots: ME I, 389

citur

citur dial., z. B. Nigr., Apschuppen, citūr (li. kitur̃), anderswo; anderswohin; oft in der Verbindung mit kur, irgendwo anders: ej citur kur savas laimes meklēt; dial. pie citūr jāiet, man muss anderswohin gehen Nigr.

Avots: ME I, 390

čopa

[I čopa (um Talsen), = čupa 2.]

Avots: ME I, 417

copāt

‡ copât, gehen Ladenhof n. FBR. XI, 65: kur nu copā! Vgl. cupât.

Avots: EH I, 279

copēt

copêt, pakaļ copēt, nachzotteln Hug. [Wohl mit kur o aus u; vgl. cupāt.]

Avots: ME I, 397

cūcene

cũcene,

1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù 2 ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;

2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù 2 ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;

3): auch Orellen, Salis; ‡

5) nuphar luteum Pussen (mit ũ); ‡

6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.

Avots: EH I, 280

čugums

čugums,

1) der Dachfirst
BW. 31933, 27 var., [Ronneb., Smilt., čugurs Salisb.;

2) die Stelle, wo die Äste einer Heugabel sich vereinigen
Bers.];

3) biezs zaru čugums Upīte Medn. laiki 91; [vielleicht gleichbed. mit če̦gums].

Avots: ME I, 418

cūkoties

cũkuôtiês,

1) schweinigel:
kuo tu duomā, šitā ar cilvē̦kiem cūkuodamies Upīte, Medn. laiki, 39;

2) sich besudeln.

Avots: ME I, 399

cūkroka

‡ cũkroka Popen, (> cukrok) Anzen, nuphar luteum.

Avots: EH I, 281

čumala

II čumala: auch Ramkau; uolu, vēžu čumalas Ahs., Erlaa; Plur. čumalas,

a) "riekstu, zirņu, upu%20mizas">pupu mizas" Frauenb.; ‡

b) "Pflanzenwurzeln und Kräuter, die auf dem Acker beim Eggen zusammengezogen werden"
Dricēni; ‡

c) Fetthäute ("tauku plēves") Wessen.

Avots: EH I, 295

čumurs

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420

čunča

II čunča, der Vermummte, Eingehüllte: čunča tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. [Nach Siliņ sei č. ein Saumseliger.]

Avots: ME I, 420

čunčurs

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421

čūreniski

čūreniski: tas uz vietas č. sačupis dubļu skrīnī Janš. Līgava II, 320. č. nuokūleņuoja lejā I, 296 (ahnlich Mežv. ļ. II, 426).

Avots: EH I, 299

čurēt

I čurêt, -ēju, auch čurât [Wid.], Līniņ Wain.,

1) mit Geräusch fliessen:
lietus lija čurē̦dams. zvirgzdupe čurēja čuru V. Egl. jumti čurēja Jauns.;

2) den Urin lassen (von Kindern).
Vgl. li. čiurúoti "испускать мочу" und [čiurė´ti "струиттся", sowie klr. чурimu "rieseln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 131].

Avots: ME I, 422

čurksle

‡ *čurksle, ein hörbar rieselndes Wasser (?), ein Rinnsal (?): kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. pa lielus straumes izrautām rievām redzēja vēl dažu čurkslīti sūcamies lejup ebenda. pa vienu, uotru te̦kuoņu ūdens... mazām čurkslītēm tecēja... lejup Bandavā I, 96. Vgl. čurkste III.

Avots: EH I, 296

čurkstēt

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt 2 Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

čurmulis

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

čurnēt

čur̃nêt, -u, -ēju, čurnuôt Druva III, 4, intr., den Kopf hängen lassen, duseln, [müssig sein Erlaa], gebückt sitzen Bers., Fest.: kuo tu čurni kaktā? AP. galvu nuokārusi tur tā čurnēja A. XII, 647. tupu, tupu, čurnu, čurnu pie tā cepļa caurumiņa BW. 12981, 1. vientiesītis e̦suot liels muļķis, tik čurnuot vien Saul. ē̦kas čurnējušas labu gabalu lejāk Druva I, 40.

Avots: ME I, 423

čūška

čūška (unter čũska): auch (mit ù 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 131, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 70, Laitzen n. FBR. VIII, 90, Stockm. n. FBR. VIII, 87, Wessen n. FBR. XIII, 87, Bērzgale, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, Mahlup, Meiran, Oknist, Prl., Schwanb., Selsau, Seltingshof, Sonnaxt.

Avots: EH I, 299

čūžis

čūžis, euphemistische Bezeichnung der Schlange: ve̦ci ļaudis par zalkti runādami, ne˙kad tuo nesaukuši par zalkti, bet vai nu par gar,uo, vai par čūži (nuo šņākšanas) JK. V, 144.

Avots: ME I, 426

da

II da,

1): in Mahlup auch mit dem dat: instr. plur.;

a): da kam (bis wann, bis zu welcher Zeit)
nu dzīvuos? Saikava. tie dzēre da beigu beigām AP. nuoslīka da vienam (bis auf den Letzten) Kaltenbr. vasaru turēja da divus aunus Mahlup.

Avots: EH I, 300

daaugt

daaût, ‡

2) fertig (zu Ende) weben:
es šuodien daaudu audaklu Mahlup.

Avots: EH I, 300

dadadzis

dadadzis, dadazis BW. 14611, 6, auch dadaza, Ackermennig (agrimonia eupatoria). [Wohl mit Reduplikation zu dadzis (" Kelchröhre... mit... Stacheln. Fruchtkelche... klettenartig sich anhängend"); dieselbe Pflanze heisst auch dadzīši; zum z für dz s. Le. Gr.§ 89 b.]

Kļūdu labojums:
Ackermennig = Odermennig

Avots: ME I, 429

dadzis

dadzis: Demin. dat.-instr. plur. dadziņiem BW. 7264 var.,

1): = usna Salis; (voc. s.) sīvais (Var.: asais) dadzi BW. 21720, 3 var. kuplu dadzi iestādīju 32472, 15. dadzītis platām lapām 2132, 2; pļavas dadzītis, eine Wiesenblume.

Avots: EH I, 301

dadzis

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429

daecēt

daecêt, ‡

2) zu Ende eggen
Mahlup: es rītu daecēšu papuvi.

Avots: EH I, 301

daģis

daģis [wohl ein Lituanismus), = dadzis: audzi kupla, daģa (Var.: dadžu) lapa BW. 25268 [aus Nurmis].

Avots: ME I, 430

daglains

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430

daiļums

daĩļums, dailums [li. dailumas], die Zierlichkeit, Niedlichkeit, Schönheit: upe, upe, meita, meita, abas vienu daiļumiņu.

Avots: ME I, 432

dakts

dakts, -s, dakte [C., Ruj., Sissegal], der Docht; dakts galiņš, die Schnuppe. [Nebst estn. taht aus mnd. dacht.]

Avots: ME I, 434

dakult

[dakul˜t Drsth., schlagend od. rührend hinzutun: d. uolu pie zupas.]

Avots: ME I, 434

daļa

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

dalba

dal˜ba Smilt., dal˜bs Kand., auch dalbe, dalbis,

1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];

2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;

3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;

4) [dàļba 2 Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);

5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;

6) die Ofenkrücke;

7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];

8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;

9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;

10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III 4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]

Avots: ME I, 434

dalbis

dalbis (unter dal˜ba),

5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;

7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "kuoks kūļu celšanai" ebenda; ‡

11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.

Avots: EH I, 304

danga

III danga, eine kotige Pfütze; weiches, morastiges Land Kokn.; Meerschlamm U. - [Vgl. li. danga jūrū, "Meerwoge" nach Fortunatov BB. III, 65. Nach Zupitza Germ. Gutt. 89 zu schwed. dank "morastiger Boden", isl. dökk "Pfütze", norw. dunken "feucht, moderig", engl. dank, ahd. tunkal "dunkel". Nach Fick Wrtb. III 4, 201 gehören diese germ. Wörter zu ir. deim "dunkel" u. a., sodass le. -ng- hier aus -mg- entstanden, und dies Wort echt le. sein kann.]

Avots: ME I, 437

daplūkt

[daplùkt Drsth., hinzupflücken.]

Avots: ME I, 438

darbs

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

darkšķēt

darkšķêt, dar̃kšêt [C., dārkšķêt Wid.], -u, -ēju, intr., schnarren, klappern (wie es sich bei zerbrochenen Fahrzeugen und Gefässen hören lässt) U.: puôdi vien darkšējuši Upīte Medn. l. 163.

Avots: ME I, 441

dārzājs

dā`rzājs SDP. I, 12,

1) die Gartenfrucht, das Gemüse:
nuosaluši dažādi dārzāji kâ: pupas, zirņi, gurķi;

2) im Pl., die im Garten wachsenden Beerensträucher
Mesoten.

Avots: ME I, 448

dārzs

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

dauba

daũba (li. daubà "Schlucht" ) Grob. n. Etn. III, 65, daube [Kalleten], die Schlucht Ahswikken. [Zu dubt "einsinken", dubens "Boden", li. dubùs "tief und hohl", apr. padaubis "Tal", poln. dub "Baumhöhle", aksl. дъбрь "Schlucht", дъно "Boden", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. u. 246, Trautmann Wrtb. 46, Feist Wrtb. 2 89 f., Zubatý BB. XVIII, 261, Leskien Abl. 295, Stokes Wrtb. 153 f. u. a.]

Avots: ME I, 443

daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

daudzināt

dàudzinât,

1): auch (mit àu) N.-Wohlfahrt, Ramkau, (mit aû 2 ) Siuxt, Strasden, (mit aũ) Schrunden n. FBR. X1II, 100, AP., Salisb., (mit àu 2 ) Erlaa ("viel über etw. sprechen"),
Kaltenbr., Mahlup ("erwähnen"), Saikava ("wiederholt erzählen"), Sonnaxt ("oft nennen"): tuo daudze̦na iielu zagli Ramkau ‡

2) mehren, ausbreiten
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich bemerkbar machen ("darīt kuo tâ, lai citi zinātu darītāju") Auleja: nuoiet kur tīruma galā i[r] dzied; saka - dàudzinājas 2 , kab citas salas dzirdē̦tu.

Avots: EH I, 309, 310

daudzvārdains

‡ daũdzvā`rdaîns, vielnamig: daudzvārdainas upes Janš. Nīca 8.

Avots: EH I, 310

dauzīt

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

daza

‡ daza "= virkne" AP.; eine Menge N.-Peb.: d. lupatu, bē̦rnu. Zu dazums.

Avots: EH I, 310

debesis

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449

dedesa

[de̦de̦sa Lis., de̦de̦ss Warkhof (s. auch dadasi)], dedestiņa, auch dedestiņš BW. 32367 [Bers.], Wiesenplatterbse (lathyrus pratensis) RKr. II, 73. baltās dedestiņas, Sandnelken (dianthus arenarius) Peņģ. es nuoviju ganīdama dedestiņu vainadziņu (Var.: dedesiņu, dadasiņu) BW. 5843, 5844. [Anscheinend zu li. dedešva, malva (bei Matulionis ųolynas II, 68) od. dedesva, Vogelwicke (bei Kurschat) resp. dedešra, Käsekraut. Wenn le. de̦da echt und alt ist, kann de̦de̦sa keine Reduplikation, sondern suffixales -es- enthalten. Aber der Vers nuo de̦das rācenīša BW. I, S. 932, Nr. 3033 var. ist metrisch unmöglich und vielleicht aus nuo de̦dasu r. entstellt. In diesem Fall könnte de̦de̦sa redupliziert sein und, wenn es ursprünglich der Name einer Hülsenpflanze war, zu le. de̦sa, li. deš(e)rà "Wurst" gehören, indem die Schoten mit kleinen Würstchen verglichen werden können.]

Avots: ME I, 450

dedzināt

dedzinât (li. dẽginti),

1) tr., fact., brennen lassen, brennen:
sveci, malku, skalus, žagarus; brandavīnu, līdumu; uguni dedzina augšā, man zündet Feuer an Mag. XX, 3, 69; dedzināms upuris, Brandopfer. Sprw.: par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir;

2) intr., brennen:
saule spiež un dedzina. vērmeles mani dedzina, ich habe Sodbrennen.

Avots: ME I, 450

degt

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

Dēkla

Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla 2 Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 1.]

Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6

Avots: ME I, 462

dēlietis

dêlietis: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, Erlaa, Heidenfeld, Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Taurup. Im Zitat aus Etn. IV ist vīrieši durch dēlieši zu ersetzen.

Avots: EH I, 318

denderēt

deñderêt [Ruj.] -ēju, -uot,

1) taumeln, unsicher gehen:
nāk de̦nde̦rē̦dams, laikam atkal piesūcies Lasd., Lubahn, Setzen, Bers.; [in Naukschen bedeute denderēt - über eine holperige Stelle fahren];

2) sich umhertreiben, lärmen, tollen
Alt-Rahden, Krem. [Mit Reduplikation zu gr. ϑορεῖν "springen, hüpfen" u. a. bei Boisacq Dict. 348 f.?]

Avots: ME I, 455

derdzēties

der̂dzêtiês [Bers.], -ẽjuos, zanken, streiten: kaimiņi jau vairāk gadu derdzējas od. ve̦lk derdzi Druw. [Vgl. auch dergtiês. - Zu derdzis, derglis 1, dergties, li. dérgti "гадить, поносить, чернить, ругать; schlecht Wetter sein", dárgana "schlechtes Wetter", dargus "ненастный, клеветливый", sudirgo "ist schlechtes Wetter geworden", dergė´tuvas Daukša Post. 22, 17, apr. dergē "(sie) hassen", aruss. падорога "Unwetter", mhd. terken "besudeln", mnd. dork "Platz, wo sich der Schmutz samelt", ae. deorc "dunkel", ir. derg "rot", s. Leskien Abl. 324, Trautmann Apr. Spr. 320, Berneker Wrtb. I, 213, Zupitza Germ. Gutt 160 f., Reichelt KZ. XLVI, 322 f.]

Avots: ME I, 456

derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

dešīgs

‡ dešîgs Mahlup, allzu freigebig.

Avots: EH I, 317

desmit

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459

dēstīt

dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],

1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!

2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.

Avots: ME I, 464

dēt

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. 2 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dēt

II dêt, dêju, saugen L., [Trik., Salisb.]: kumeļš dēj ķēvi Wolm.; [mazs bē̦rns dēj pupu Alt-Ottenhof]. [Nebst dê̦ls, dêle, dīle, atdiene, li. pirmdėlė˜ kárvė "eine Kuh, die zum ersten Mal gekalbt hat" zu slav. děti "Kinder", aksl. доити "säugen", ai. dháyati "saugt" (Part. dhītá-ḥ "gesogen"), dhēnā "Milchkuh", ádhāt "sog", gr. ϑήσατο "sog", la. fēmina "Frau", ir. dīnim "sauge", ahd. tāan, got. daddjan "säugen", arm. diem "sauge" u. a., [vgl. Trautmann Wrtb. 51, Berneker Wrtb. I, 196 und 205, Walde Wrtb. 2 280 unter fēlō u. a.].

Avots: ME I, 465

dibenējs

dibenējs, dibinējs [Warkh.], im innersten od. hintersten Teil eines Raumes befindlich: mēs duodamies uz dibenējuo nuodaļu A. XVII, 724. dibenējā siena Jauns. sirds dibinējā kaktā Upīte Sieviete 101.

Avots: ME I, 465

dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

diena

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327

diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dienuds

‡ dìenuds 2 (gen. d-da, acc. d-di!) oder dienudo Mahlup, der Süden. Vgl. den acc. dienudi unter diensvidus.

Avots: EH I, 327

dievkrēsliņš

dìevkrēsliņš, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia) RKr. II, 71.

Avots: ME I, 485

dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486

dievsunītis

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487

diezcik

diezcik, aus dievs zin cik, Gott weiss wie, wenn auch noch, wie sehr auch: lai upīte diezcik strauja, pret kalniņu netecēja BW. 997. lai tie kungi diez cik lieli 5960.

Avots: ME I, 487

dīkt

I dìkt,

1): auch (mit î 2 ) AP., Ramkau, (mit ì 2 ) Mahlup;

3): heulend, ohne Schmerzen, zu empfinden, weinen
AP., Seyershof (mit î 2 ).

Avots: EH I, 325

diliņš

diliņš, ein altes, mageres Pferd (izdilis zirgs): kuprītim pame̦t izpūrušuo diliņu LP. V, 42. izpūrušais diliņš par ērzeli iztaisījies LP. V, 42.

Avots: ME I, 467

divstobrene

divstuobrene, divstuobrenīca, -nīce, divstruobnīca Upīte Medn. laiki, divstuobru bise, eine doppeläufige Flinte.

Avots: ME I, 473

dižans

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]

Avots: ME I, 474

dižoties

I dižuôtiês (li. didžiúotis), dižîtiês RKr. XVI, 228, sich gross tun, sich rühmen, prahlen, prunken: tu ne˙maz tâ man te nedižuojies! nuo šīs vai tās upes dzimuši dižuojās [Rutzau] grieķu varuoņi Pūrs I, 99.

Avots: ME I, 476

dobe

dùobe: duôbe Wessen n. FBR. XIII, 81,

1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup, N.-Rosen, Sonnaxt, Warkl.: dziļas duobes (Var.: bedres) dibe̦nā BW. 27536: iekrita ūdens duobē 21099; duobe, der Voröfen
- auch Lubn: n. BielU:; utu d., das Grübchen an Genick PV.;

2): puķu duobes maliņā BW. 1543;

3): negāja sargātu munas duobes Pas. VI, 361 (aus Eglūna); ‡

5) das Tal, die Schluchf
BielU.; ‡

6) ein Teich
Mesoten.

Avots: EH I, 349

dobe

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

dobele

dùobele 2 , eine (natürlich entstandene Mahlup) Höhlung, Gruft N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, eine kleine Grube Auleja:. uz ceļa var būt nuo braukšanas izdauzītas duobeles Mahlup. vista cāļus pirināja ... duobelē (Var.: duobulī) BW. 25789 var.

Avots: EH I, 349

dobulis

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule 2 Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš 2 Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule 2 = dùobele 2 , dùobulis 2
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

dobums

duôbums: auch Wolmarshof, mit ùo 2 auch Aahof;

1): kuoka duobumā BW. 27957, 6 var.;

3): die Höhlung in einem angefressenen Zahn
BielU.; upes d. Salis, = atvars I; ‡

4) ein hölzernes Gefäss, dessen Wandung aus éinem Holzstück angefertigt ist:
nuo apaļa kuoka iztaisīts d. Iw. duobumā dibins nuo virsus dzīts iekšā Siuxt.

Avots: EH I, 349, 350

doka

doka, eine Puppe, ein Puppenkopf aus Porzellan Ubbenorm. [Nebst estn. tokk aus mnd. docke dass.]

Avots: ME I, 487, 488

doļa

‡ *II duoļa (> ostle. dùļa 2 ) "= daļa" Mahlup, Mar.

Avots: EH I, 350

domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

dona

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

doņa

duoņa, 1): tā (kundzene) bija gaŗa, slaika kâ upes: duoņa Janš. Mežv. ļ. II, 78;

2): (das Brotende)
auch. Selg., (mit uõ ) Glūda.

Avots: EH I, 350

dopināt

[dopinât Dond., Wandsen,

1) auf den Knieen schaukeln;

2) trippeln, scharf traben (von Pferden), vgl. dupinât.]

Avots: ME I, 488

dore

dùore, [duora, duoris Wid.], ein Acc. pl. duoris BW. 28029, 33706,

1) [dùore PS., Drsth., Lis., duõre Ruj., Trik.], ein von Natur hohler Waldbaum, in welchem Bienen hausen können ;

2) ein von Menschen für Bienen ausgehöhlter Waldbaum
[dùore Serbigal, PS., duõre Rönnen]: duori cirst, darināt, dēt, dēdināt, durt ; duores priede, eine zum Bienenstocke ausgehöhlte Fichte ; weiterhin auch ein Bienenstock überhaupt: ve̦cais tē̦vs sirmu bārzdu duores vilka uozuolā BW. 30421 ;

3) ein Loch:
dzeņi dēj labi izkaltās duorēs Konv. 2 697. viņi dēj uolas un perē kuoku duorēs 560 ;

4) eine kleine Vertiefung in der Dickgrütze, in welche geschmolzene Butter od. geschmolzenes Fett als Zukost gegossen wird
Salisb., in Kand. actiņa genannt ;

5) ein aus einem Stücke Holz verfertigtes Gefäss, dergleichen man zu Honig, Butter gebraucht
L. [Wohl mit Fick BB. XII, 169, J. Schmidt KZ. XXXII, 338 und Neutra 196, Osthoff Parerga 158 ff., Trautmann Wrtb. 53 zu av. dāru "Baumstamm", ai. dāru "Holzstück", gr. δόρυ "Baum" (wozu auch le. dar̂va), indem duore ursprünglich den "Baum" bedeutet haben kann (vgl. le. kùociņš "Bäumchen" >"Bienenstock"), woraus die Bed. "Bienenstock" > "Höhlung, Vertiefung".]

Kļūdu labojums:
duorēs 560 = duorēs 561

Avots: ME I, 534, 535

drabanča

‡ drabanča Frauenb. "eine schlechte, ohne Zutaten gekochte Brotsuppe".

Avots: EH I, 328

dracis

dracis (unter draca),

1) "tracis" Sonnaxt; "ein lärmvolter Vorfall" Seyershof; ‡

2) Schelte
Mahlup, Schwanb.; ‡

3) "kas pluosas" Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 76; "draiskulis" Zvirgzdine; verächtl. Bezeichnung für einen Unruhigen (häufiger von Kindern gesagt)
Warkl.; ein nückisches Kind Bērzgale.

Avots: EH I, 329

dragāt

dragât, -āju, draguôt BW. 14398, 2, tr., schmettern, schlagen: ienaidnieki nedraguos viņu Ps. 89, 23. vai tu mani ieraudzījis sāc dragāt kumeliņu BW. 14398, 1. krusa dragājusi ē̦rglē̦nus LP. III, 81. pē̦rkuoņa dragāts kuoks, ce̦lms. [Nach U. auch: zerren, reissen, erschüttern, zerbrechen, verstümmeln, beschädigen. Bei Für.: zeideln (kas tad mazuma me̦dus labad bites ies dragāt). Zu li. dragoti (echt li.?) "сокрушать, дробить, разбивать, разорять, истреблять" und (s. Zubatý BB. XVII, 324, Zupitza Germ. Gutt. 161 und KZ. XXVII, 388, Walde Wrtb. 2 787 f. unter traho und IF. XIX, 106 und Berneker Wrtb. I, 212 und 221) zu ae. dragan "ziehen" resp. zu ai. dhrá- jati "zieht einher", dhrāji- "Zug". Vgl. auch Būga KSn. I, 196.]

Avots: ME I, 488

drāna

drãna, Demin. (verächtlich) drãnele,

1) das Zeug, der Stoff:
man pietrūka drānas svārkiem;

2) das Tuch, das Kopftuch:
apsiet galvas drāniņu; kakla dr., das Halstuch; rīku drāna, ein Scheuertuch; maizes drāna, ein Tuch zum Bedecken des Brottroges; mutes od. kabatas drāna, das Schnupftuch; bē̦rnu drāniņas;

3) = drẽbes bibl. u. in Kurl., Kleider: vecītis ātri aprauj drānas LP. IV, 191. Sprw.: tas nav tās drānas ielāps, tā spainīša vāciņš, das gehört nicht zum Thema;

4) drānas, die Wäsche:
viņai uz drānām, sie hat Menstruationen; drānas maz gāt, Wäsche waschen. drānu sieva St., Wäscherweib. gultu od. gultas drānas, das Bettzeug BW. 1956, 12, 24982, 2. [Wohl eher nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a. als zu gr. δρᾶν "machen", δρᾶνος· ἔπγον.]

Kļūdu labojums:
4: 1956,12 = 31906

Avots: ME I, 494

draņķēt

draņ̃ķêt, -ēju,

1) tr., mit Spülicht
(draņķis) tränken, füttern: guovis tapa draņķē̦tas cauru gadu LA.; in Dond. "füttern"(vom Vieh) überhaupt;

2) intr., auch draņķuôt Spr., regnen und schneien zugleich, schlacken:
laiks taisās uz draņķēšanu Blaum. pēdējās dienās bij lijis un draņķuojis Duomas II, 27. Refl. -tiês, sich beschmutzen: neiešu vis vairs jūsu dēļ draņķēties MWM. X, 675.

Avots: ME I, 489, 490

drapans

[drapans od. drapains Nieder-Kurl., = drupans.]

Avots: ME I, 490

drapas

drapans: drapana maize Mahlup (hier kann das zweite a aus e, entstanden sein).

Avots: EH I, 330

draudēt

dràudêt, -u, -ēju, drohen. Zu li. draudžiù (inf. draũsti) "wehre, verbiete; даю остраску; сдерживаю"; [apr. draudieiti "wehret". Kausativ zu le. drudêt "zittern"? Weitere Beziehungen unsicher; nach Fick Wrtb. I 4, 468 zu einer Wurzelform dhreu̯- "halten" (in ai. dhruva-h, "fest" u. a.), vgl. auch Johansson IF. XIX, 121 und Zupitza BB. XXV, 100 f.; Bezzenbergers Annahme KZ. XLI, 105, dass dies balt. Wort aus dem Deutschen entlehnt sei, ist wegen Ableitungen wie li. drausmė˜ "Zucht" unwahrscheinlich; vgl. auch le. drūsme und drūksts].

Avots: ME I, 491

draugs

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1

Avots: ME I, 492

dravatnīca

[dravantnīca, eine Art Kartoffelsuppe Latv. Vēstn. 1924, Nr. 39 (aus Livland).]

Avots: ME I, 493

draza

draza,

1) ein Schnitzel, ein abgeschnittenes
(drāzt) Stück: skaidas un drazas Bers.;

2) allerlei Abfälle, [kleine Holzstückchen
Laud.], Stückhen, Splitter, Fetzen: kaļķu, ķieģeļu, stiklu drazas. [kad puodniekam braucuot trauki saplīst, saka:"te nu bij, - izņēmu nuo ratiem tikai drazu." N. - Peb., Kokn. apber krūmus ar drazu (verwitterte Holzspäne), lai aug uogas! N. - Peb., Kokn.] glāze sabirza drazu drazās A. XII, 263. pīpe nuokrita zemē un bija drazās XIII, 816. suns pie gana dzīvuos, ja gans ar maizi tam ieduos kādu drazu nuo savām vīzēm un pastalām Etn. II, 99. visi labie ābuoli jau pārduoti, tikai draza vien vairs palikusi, d. h. die schlechten Äpfel sind noch übrig Dond.; [drazas Taurup "padibenes, Bodensatz"; aus *dradzas? vgl. dradži];

3) ein Schimpfwort:
tu ļaužu palieks, draza ["ein Leichtsinniger" Fest.], Tirsm.

Avots: ME I, 493

drazga

[IV drazga, ein lebhafter, ausgelassener, unruhiger Mensch (aus Mahlup und Kurl.).]

Avots: ME I, 493

drāzga

[drāzga (mit hochle. ā aus ē, ?),

1) "ein unruhiger, ausgelassener Mensch"
Lipna, Mahlup;

2) "jem., der in zerfetzten Kleidern einhergeht"; "ein Taugenichts"
Bers.]

Avots: ME I, 494

drāzt

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt 2 Salis, Ruj., dràzt 2 Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt 2 Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

dribt

‡ dribt (li. drìbti "in Flocken niederfallen; hinplumpsen; schlapp werden"), drìbu; dribu Bērzgale = upt">drupt: maize sāk d.; zerbröckeln, zusamenstitrzen (intr.) Diet.; (zer)reissen : (intr.); entzwei gehen (von alten Kleidern, meist mit sa-; eine Mauer dagegen kann nur drupt) Wolmarshof. Vgl. sadrebt II, izdrebt.

Avots: EH I, 333

driksna

II driksna: auch Bolwen, Dricēni, Mahtup, Pilda, Tilža. Anscheinend identisch mit driksna I (s. den Beleg aus Adsel).

Avots: EH I, 334

dript

[dript, -stu, -u Domopol, intr., = drupt "zerbröckeln".]

Avots: ME I, 500

dripu

dripu! Interj. zur Bezeichnung des beim Laufen entstehenden Geräusches: un (upīte) zaļiem akmentiņiem pāri - dripu, dripu - uz mazuo purva ezeriņu skrien Vēr. II, 802.

Avots: ME I, 500

drīsēt

drìstêt: auch bei Elger (in Günthers Ausgabe I, 102 und 197), Alswig, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Mahlup, Oknist; Saikava, Wessen.

Avots: EH I, 335

dropstala

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507

dropstalāt

‡ drùopstalât 2 Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

droši

drùoši [li. drą̃siai]. Adv. zu druošs,

1) kühn, mutig:
druoši gāju caur upīti Ltd. 925;

2) sicher, sicherlich,
in Grünh. oft mit dem Zusatz bez drebēšanas.

Avots: ME I, 508

dross

drùoss: auch AP., Jürg., N.-Peb., Ramkau, Weissensee, (mit ùo 2 ) Adsel, Borchow, Erlaa, Gr.-Buschh., Jummardehn, Kallenbr., Linden (in Kurl.), Lös., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, N.- Rosen, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt.

Avots: EH I, 338

drudzis

drudzis (li. drugỹs), das Fieber; aukstais dr., kaltes Fieber; [pe̦rdamais dr. U., ein unbedeutendes Unwohlsein (als Grund zur Faulheit benutzt)]; karstuma dr. LP. VII, 1243, dažas mātes dabū trīs dienas pēc dzemdēšanas tâ sauktuo piena drudzi Etn. II, 165. vāšu dr., Wundfieber Konv. 2 107. [drudža kaŗš U., das Brechen in den Gliedern]. drudzis pieme̦tas, [viņu] jāj, krata, kreš, atstājas, [drudza zâle L., Tausendgüldenkraut (vgl. li. drùgžolė), vielleicht identisch mit drudža lapa Salis, Nigr., Kreuzb., eine Pflanze; drudža zirgs Sassm., ein schwarzer Käfer. - Zu slav. drźgati od. drźžati "zittern". drźžģ "Zittern. Schauer" und vielleicht auch apr. drogis "Rohr"; vgl. Berneker Wrtb. I, 231, Jokl AfslPh. XXIX, 45, Leskien Nom. 293. Zupitza Germ. Gutt. 169.]

Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj

Avots: ME I, 502, 503

drumpačas

drumpačas, Stücke, Teilchen, Krümchen: ķēves dē̦ls salasījis dze̦lzu drumpačiņas LP. VI, 513, visa gada taisījumu mani bē̦ri kumeliņi drumpačās sadragāja BW. 19055, [Vielleicht aus drupačas und drums(ta)las kontaminiert.]

Kļūdu labojums:
sadragāja = sabradāja

Avots: ME I, 503

drumska

drumska, drùmsks 2 Mar. n. RKr. XV, 112. drumška, drum̃sla, drùmsla 2 [li. drumslas Miež. "мут"] Mar., drum̃psla Wain., drùmstala C., drum̃stala Smilt., gew. Pl., Brocken, Krümchen, Fetzen, Stücke, allerlei Abfälle: kartupeļu drumsla. viņi neduod ne˙kādas drumslas nuo savas bagātības Vēr. II, 865. stikls saplīsa drumslu drumslās A. XX. 50. dē̦lu atrada drumskās nuospe̦rtu LP. V. 59. slimuo bē̦rnu de̦r mazgāt sienu drumšku ūdenī Etn. IV, 117 [aus dem hochle. Alswig]. krustu drumstalas Vēr. II, 29. rītā atraduši pirtī tikai kaulu drumstaliņas LP. VII, 863. [drums- entweder kontaminiert aus drams- (in dramsla) und drus- (in druska) oder (nach Prellwitz Wrtb. 2 187) zur Wurzel von druska, drupt, drubažas u. a.]

Avots: ME I, 503, 504

drumsla

drùmsla 2 (unter drumska): auch PV. (drumsla ir lielāka par drupatu).

Avots: EH I, 336

druska

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. 2 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. 2 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 2 und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. 2 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505

druva

druva: das Feld Grob., Iw., Pussen: rudzu (miežu, auzu) d. BW. 32554 `var. linu d. 4123; ein hoher, mit hartem Gras bewachsener Ort Mahlup.

Avots: EH I, 337

druvaudzīte

druvaûdzĩte, die im Felde Wachsende. Epith. des Hanfes: kaņupīte. druvaudzīte BW. 2848, 4.

Avots: ME I, 505

druvības

druvĩbas,

1) "?": panāksnieku meitām druvības būs BW. 25122;

[2) "= appļāvības" Lipna, Mahlup u. a.; "= apkūlības" Stuhrhof].

Avots: ME I, 506

dubens

dube̦ns (gen. s. dube̦na), dubens, -s (masc. g.) in Westkurland für dibe̦ns. [Zur Verbreitung von dub- vgl. z. B. BW. 24503 - 6. Zu dubt. li. dùgnas "Boden", daubà "Schlucht", dubùs "tief ausgehöhlt", dùbti "hohl werden", apr. padaubis "Tal", slav. dъno "Boden", poln. dub "Baumhöhle", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Trautmann Wrtb. 46, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 245 f.]

Avots: ME I, 509

dubnāja

‡ *dubnāja od. *dubnājs "?": zīles bira dubnājā (Var.: upītē) BWp. 2800, 3 var.

Avots: EH I, 338

dubrs

[dubrs (aus * dubris?) Mahlup "dūkstains meža ceļš pa me̦lnzemi".]

Avots: ME I, 509

dučīgs

‡ dučîgs, wer sich zu sorgen, abzuplagen oder andere Menschen anzutreiben pflegt Ar.: d. cilvē̦ks: arbeilsam; flink, gewandt Kalz.

Avots: EH I, 339

dūcis

V dũcis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Puhren n. FBR. XIV, 46, AP., Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof, Siuxt, (mit ù 2 ) Mahlup; Demin. dūcītis, das Streichholz zum Schärfen der Sense.

Avots: EH I, 345

dugains

dugaîns, unrein, schmutzig, trübe, getrübt: skrēja zuosis klaigādamas nuo dugaiņa [Var.: dūņaina] ezeriņa BW. 12350 var. pratis šuo ūdentiņu dugainu sajaukt A. XI, 55. mazgāja rupučus ar dugainu rāvu LP. VI, 834. laiks bija dugains MWM. V. 561. uguns..., kas kurēšuoties dugaini Lautb., Vidv., 37.

Avots: ME I, 510

dugnējs

‡ dugnējs, schlammig, einschiessend: dugnēja upe Lub.

Avots: EH I, 339

duka

duka, auch dūka,

1) Rippenstoss, Faustschlag, Stoss:
iegrūst duku sānuos. dabū duku mugurā. pirmais bij iedevis pircējam dūku pret ribām Akurater;

2) die Faust
AP., Gr. - Sess., Smilt., [Drsth.]: duk[u] uz duku parādīju BW. 18327. [Prellwitz Wrtb. 2 119 erinnert (mit?) an gr. δοίδυξ "Mörserkeule". wo δοι- Reduplikation sei.]

Kļūdu labojums:
2) die Faust = 2) auch duks, die Faust
uz duku = uz duka

Avots: ME I, 511

dūka

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346

dukam

‡ dukam Sonnaxt, Wessen, du˙kam Saikava, Adv., ganz, vollständig: grāvis du˙kam izsusējis Saikava, grāmatai saplē̦stas dukam visas lapas Wessen. vistas dārzu dukam uzplē̦sušas Sonnaxt. - ni dukam, gar nicht, überhaupt nicht, auf keinen Fall Sonnaxt: skuolā n. d. neiet. - kad nuomeklēja kaut kā, tad nuosacīja: ne dukam nav, tas ir beigts Erlaa.

Avots: EH I, 340

dūķerēt

dũķerêt: "unter dem Wasser etw. suchen" Wainsel: dzuosis pa dūņiem pa upi dūķerē.

Avots: EH I, 347

duknums

duknums C., der Sumpf, eine sumpfige Stelle: briedē̦ns iestidzis duknumā Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 511

dukurēt

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512

dukuris

[dukuris,

1) "ein Gerät zum Zerstossen von Kartoffeln":
ņem dukuri, samīci kartupeļus! Warkh.;

2) eiserne Gabel zum Fischestechen
(Autz) od. Stange zum Fischescheuchen Bielenstein LSpr. I, 406; s. auch dukurs.]

Avots: ME I, 512

dukurītis

‡ dukurītis, dukuriņš, Beiname der Kartoffel im VL.: rācenītis dukurītis (Var.: dupurītis; rācentiņš dukuriņš) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 340

dullis

‡ II dullis, das Holz, woran die Flügel des Zugnetzes befestigt sind (mit ul˜ ) Frauenb.; ein hölzerner Pflock überhaupt: birka bij pāris pirkstu re̦snumā glīti nuodrāzts, četrkantīgs kuoka dullītis R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 341

dūmaka

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas 2 Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

dumbēris

dum̃bêris,

1): eine Grube überhaupt:
vecis rijas istabiņā krāsns priekšā ruok dumbērīti NB.;

3): ein kleiner Teich
- auch Kal.

Avots: EH I, 341

dumbla

dum̃bla [Nigr., Līn.], der Schlamm: Ēģiptes ielejās zemes kārtas radušās nuo Nīlupes saskaluojumiem un dumblas (dūņu) slāņiem Antrop. III, 29. [dùmbla 2 (gen. s. od. nom. s.?) zeme Lauri "purvaina zeme". krievs iegāja dumblā un uzcēla māju.] Zu li. dum̃blas, [dumlas (Szyrwid unter kał "Schlamm": vgl. le. dumbrs].

Kļūdu labojums:
29 = 28

Avots: ME I, 514

dumbrājs

dum̃brājs,

1): zem vārtiem dumbrājā BW. 21260, 1; ‡

2) Adj., morastig, einschiessend:
d. līcis, dažreiz zirgu un guovju izstaupāts FBR. XIV,74.

Avots: EH I, 341

dūmi

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4. 75. Walde Wrtb. 2 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528

dūmvadis

‡ dũmvadis, dũmvads, der Rauchfang, Schornstein: māja bez dūmvada A. Melnalksnis Mazsalaca 46. liesmas rāvās ... augšup uz dūmvadi A. Brigadere Skarbos vējos 152. dūmvadis bija piesnidzis ebenda.

Avots: EH I, 348

dūņas

I dùņas: der Singular auch Pas. IX, 425, XI, 54, (mit ù 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Heidenfeld, Kaltenbr., Sonnaxt, dūņe BW. 30987, 3; ‡

4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù 2 ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù 2 ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.

Avots: EH I, 348

dunkurēt

duñkurêt: mit un̂ 2 Lems., Salis; "jede Suppe od. Grütze mit einem Löffel umrühren" Bartau; (Kartoffeln zu Brei) stampfen (mit uñ ) Dunika: d. biezputru.

Avots: EH I, 343

dunkuris

II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,

1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];

2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]

Avots: ME I, 517

dūrgalis

dū`rgalis, dū`rgals [das Handgelenk, der Ärmelsaum Wid.]: kuplas, dūrgalī šauras ruokas BW. III, 1. 16. kre̦kli ar izšuvumiem uz piedurkņu dūrgaliem Plutte 69.

Avots: ME I, 529

durnēt

durnêt, -u od. -ēju, -ēju, intr.,

1) trödeln, faulenzen, ruhig sein:
tu vari tur tupēt un durnēt SDP. III, 41. palaidnis pie uozuola durn LP. VI, 491;

2) [dur̃nêt Nigr.] schweigen, unfreundlich sein:
kuo tu nu durnē un ne ar vienu vairs nerunā. laiks durnē vien (nav ne vēja, ne saules) - būs atkal lietus Nigr.;

3) [dur̃nêt C., Jürgensb.] kur tad nu tu atkal durnēji, wo stecktest du denn wieder
Wagner u. U.;

4) (von Schafen)
durnêt, durnuot, sich krank zeigen Allend., Ruj. [In der Bed. 1 und 3 vielleicht durch dirnêt beeinflusst.]

Avots: ME I, 519

durstīt

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

durt

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

durtene

dur̃tene,

1): auch Kabillen; ‡

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344

dūsma

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

dzedrs

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= upj%C5%A1">rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352

dzeguze

dze̦guze, [dze̦gûze 2 Lin., Bauske, Lis., dze̦guôze (> infl. dzagûz`e, BW. 33612 und Warkhl.). dze̦guse Kl., dze̦gusis Ruj.], Demin. dze̦guzīte, dze̦guztiņa BW. 10074. dze̦guozīte (Krohten n. BW. 19108. 1).

1) der Kuckuck:
dze̦guze kukuo, kūkuo, auch zvana AP. n. U. tas vairs dze̦guzes nedzirdēs od. diezin, vai tas vairs dzirdēs dze̦guzi kukuojam, sagt man von einem Kranken, dessen Genesung sehr zweifelhaft ist. kad tik tavu nuoduomu dze̦guze neaizkūkuo Janš. Bada dze̦guze. der Wiedehopf;

2) eine Blume,
n. K. Müller 88 Fünffingerkraut, wohl Knabenkraut (Orchis) od. Kuckucksblume (Lychnis flos cuculi): dze̦guzes siešu pušķī Lautb.;

3) dze̦guzes asaras, rote Punkte auf Blättern. hauptsächlich auf Ellernblättern
Skuja. Zu li. gegužė˜ [woraus wohl gegà resp. gẽgė (wovon gegẽlė und gegùtė) abstrahiert, vgl. Niedermann Festgabe A. Kaegi 83], apr. geguse, [aruss. (bei Соболевскiй Лекцiи 4 143) жегъзуля, an. gaukr "Kuckuck", s. Meillet MSL. XII, 213 f. und Trautmann Wrtb. 81 f.]

Avots: ME I, 539, 540

dzeine

II dzeine "?": es pacēlu vainadziņu kuplumā, augstumā, devītā dzeinītē [Var.: žuburā] BW. 8640. [dzeine Bers. "pīne nuo stiebriņiem. dzijām vai cita kā"; "auch von den zīļu rindiņas eines Kranzes".]

Avots: ME I, 540

dzeinis

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi 2 ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini 2 . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi 2 ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi; ‡

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353

dzeinis

dzeinis,

1) eine Tritze
(li. geinỹs). ein Kletterstrick, ein Strick nebst Zubehör, mit dessen Hilfe der Imker in die Höhe zum Waldbienenstock klettert Bielenstein Holzb. 199: uozuoliņš dzeiņa raud, dzeinītis raud vijējiņa BW. 1905. priežu dēļ dravinieki gaŗu dzeini vīdināja 1338. dzaini [wohl mit ostle. ai aus ei; doch vgl. auch cainis] ritināju 30256 [aus Aahof]; auch ein Strick überhaupt Erlaa, "ein schlechter Strick" Sessw., Bers.;

[2) dzèinis N. - Peb., Bers. "закрутка (ein Knebel)"];

3) ["sašķē̦rē̦ts aude̦kls, kuo pašureiz uz stellēm griež" AP.], aufgeschorenes Garn
[li. geinỹs "основа ткани"]. das Garn für den Aufzug der Weber [Bielenstein Holzb. 394 u. 399], Bers.: brāļa māsa dzeini vilka deviņiem kamuoliem. mūsu meitām vēl stāv aude̦kls dzeinī Selb. pūrā man smalki dzeiņi Lasd. A. XI, 84. [Zu r. жень "Tritze" (wenn mit e aus ģ; doch vgl. auch le. dzenis) und weiterhin vielleicht nebst dzeika zu dzija; vgl. auch Walde Wrtb. 2 291 f. unter fīlum und 327 unter fūnis.]

Kļūdu labojums:
1338 = 7338

Avots: ME I, 540

dzelkne

dzelkne, dzelksne, dzelˆknis [Kr.], dzelksnis [Ronneb.], gew. Pl.,

1) Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus
RKr. II, 69; n. Konv. 2 2123 carduus crispus): ganuos gāju, dzelkšņus plūcu BW. 6260;

2) [dzel˜ksnis Ruj., Salis], Distel überhaupt:
dzelkšņu kruonis MWM. VII, 575;

3) [dzel˜ksnis Ruj.], der Stachel:
ruožu bez dzelkšņiem nav Apsk. I, 388.

Avots: ME I, 541

dzelmains

dzelˆmaîns, voller Tiefen, tief, tiefliegend: dzelmainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops LP. VII, 866. upe akmeņaina un ne visai dzelmaina Konv. 2 712.

Kļūdu labojums:
un ne visai = un visai

Avots: ME I, 541

dzelt

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I 4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. 2 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541

dzelve

dzel˜ve: auch Orellen, Salisb.; purva dzelvīte BW. 2448, 1 var.; eine Tiefe Mārupe (mit elˆ 2 ), Nötk. (mit el˜ ), Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 354

dzelzinis

‡ dzelˆzinis 2 Dunika, dzelzinis nazis Pilda n. FBR. XIII, 51, ein Messer mit eisernem Stiel; ein einfaches, billiges Messer überhaupt Dunika: tavs nazis tāds dz. vien ir.

Avots: EH I, 354

dzelzszāle

dzèlzszâle, eine harte, scharfe Grasart, die hauptsächlich auf Weiden wächst Salisb., Rietgras [Wolm.],

Avots: ME I, 544

dzeņaukste

dzeņaukste, dzeņauksts, -s, dzeņaukša [Drsth.], Grünh., Tirs., dzeņaũska PS., hochle. dzeņaukša Saussen. dzeņauksis Mag. III, 1. 97. LP. VI, 75. dze̦nūška (mit hochle. šk aus šķ) Selb., [Kreuzb., Grawendahl], dzeņauste, [dzenauksis Glück Hoib 39. 13], dze̦naukša [Warkh., Lis,, N. - Peb., Wessen], Upīte. dze̦nuôška (mit hochle. šk für šķ) RKr. XVII, 129. ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstange verbindet, die Kummetschnur, Kummet-. Würgriemen [vgl. Bielenstein Holzb. 565]: arāji dzeņaukstis pārgriezuši LP. VII, 1294. vilks iekuodis zirgam saku dzenaukšās Upīte Medn. laiki 11. [Nach U. auch: ein jeder Strick mit einer Schlinge am Ende. Zu dzenis IV?]

Avots: ME I, 546

dzeramais

dzeŗamais,

1) was getrunken werden kann, was getrunken wird:
muca ar dzeŗamuo LP. III, 51. ielika zārkā līdz plāceņus, pīrāgus, dzeŗamuo, kuo ēst un dzert V, 55; dzeŗams ūdens od. dzeŗamūdens. Trinkwasser; dzeŗams upuris, Trankopfer; iekšā dzeŗamās zāles. Medizin zum inneren Gebrauch;

2) der Ort, die Zeit, das Gefäss, wo, womit getrunken werden kann:
dzeŗams trauks, Trinkgefäss; dzeŗama vieta, die Kneipe. dzeriet, brāļi, šuo dieniņu, šī dieniņa dzeŗamā;

3) dzeŗama nauda, Trinkgeld, d. h. das Geld, das vertrunken werden kann.

Avots: ME I, 547

džerkste

I džer̂kste: auch AP., Mahlup, Prl., Saikava, džer̂kste Warkl.; kad zirgam braucuot kājas knikšķ, tad ir dž. Mahlup.

Avots: EH I, 365

džerkstēt

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

dzerlstele

dzerkstele: gruoda dzijs stipri sitas dzer̂kstelēs Mahlup.

Avots: EH I, 356

dzersis

dzèrsis PS.,

1) ein bestimmtes Getränk, ein aus Brotrinde (n. U. aus Mehl) und heissem Wasser durch Gährung bereitetes Getränk
Wolmar n. Etn. I, 43. dzersi darīt PS. ķēķī stāv dzersis N. - Bartau. ielej karstuo dzersi MWM. VIII, 83;

2) Getränk überhaupt:
iebaudi nāves dzersi MWM. VII, 664.

Avots: ME I, 546

dzert

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru 2 Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzēse

dzēse, dzēsis Kurs., dzēsnis,

1) schwarzer Storch
RKr. VIII, 97; nach Mag. II, 3. 117 ist dzēsis bei den ventinieki der Storch überhaupt;

2) [dzêse 2 Dond., Līn., Wandsen], der Reiher.
[Die daneben bei Manz., ElV, u. L. vorkommende Schreibung dzese ist wohl fehlerhaft (für dzēse). Trotz apr. geasnis "Schnepfe" dürfte le. dzēse usw. wegen li. géršė "Reiher" nach Niedermann Kaegi-Festschrift 76 f. aus * dzērse usw. entstanden sein (zum r- Schwund s. Le. Gr.§ 103), wie auch apr. geeyse "Reiher" nach Trautmann Apr. Spr. 336 auf * geerse zurückgeht. li. géršė gehört wohl zu dzẽrve.]

Avots: ME I, 548

dzestrs

dze̦strs,

1): auch Salis n. FBR. XV, 64, AP.; putra ir dze̦stra (neben dzē̦strs laiks!) Bērzgale; ‡

2) grob, rauh ("upj%C5%A1">rupjš"; von Flaehs, Hede, seltener- von harter Wolle) Siuxt: kad tādi dze̦stri lini; tad tik smalku. dziju nevar izvērpt.

Avots: EH I, 356

dziedāt

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 1 ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 1 ;992

Avots: ME I, 561

dziezna

‡ III dzìezna 2 Mahlup "ein gänzlich heruntergekommenes Tier".

Avots: EH I, 365

dzija

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. 2 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549

dziļans

‡ dziļans AP., Bērzgale, Mahlup, Schwanb., = padziļš: kuražas bij dziļanākas kâ ragavas AP.

Avots: EH I, 358

dziļš

dziļš, tief: dziļa upe. grava; dziļa ziema; dziļš miegs; dziļa sirsnība, dziļas bē̦das; nuogrimt dziļās duomās. ne tik dziļš kâ me̦lns. der Schein trügt. viņš atņe̦m dziļi e̦lpu, lūdzu, nākat tikai dziļāki, treten Sie nur näher! viņš lūdza viesi dziļāk A. XII, 601. Zu li. gilùs "tief", le. dzelve. dzelme (s. dies). apr. acc. s. fem. g. gillin "tiefe".

Avots: ME I, 550

dzimt

dzìmt (li. gim̃ti), dze̦mu od. dzìmstu. dzimu. geboren werden: kas dzimst, tas mirst. ve̦se̦ls kâ mātē dzimis Tr. IV, 635. kāds dzimis latvietis, dzimstamā. dzimuma od. dzimšanas diena, der Geburtstag. man lai miņa (mūžu) nuolikusi dzimstamā (Var.: dze̦muošā) stundiņā BW. 9222. [Zu apr. acc. s. gimsenin "Geburt", gemton "gebären", li. gamìnti "(Kinder) zeugen", ai. gamati "kommt", got. qiman "kommen", gr. ἐβαϑη· ἐβεννήϑη Hes., sowie vielleicht alb. preģim "Gastmahl bei der Geburt eines Erstgeborenen" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 130, de Saussure MSL. VIII, 440 1. Feist Wrtb. 2 291 f., Fick Wrtb. I 4. 196, Bezzenberger BB. III, 174, Trautmann Wrtb. 84; semasiologisch vgl. d. Niederkunft, salzburg. fürkemma "geboren werden", an. koma til "zur Welt kommen", sowie le. atskriet.]

Avots: ME I, 550

dzimte

dzimte, die Gebärmutter: kad sievām pēc dzemdēšanas nāk dzimte ārā, tad tā jāatspiež atpakaļ ar sarkanu lupatu Etn. II, 162.

Avots: ME I, 551

džinkstoņa

džinkstuoņa, das Klingen, das Sausen: ausu džinkstuoņa Konv. 2 778. zvārguļu džinkstuoņa Upītis Sieviete 34.

Avots: ME I, 564

dzintele

dzìntele 2 ,

1): auch Stender Gramm. 36, 137 (= ziñtele I am Krummholz); (mit iñ ) Frauenb., (mit ìn 2 ) Erlaa; Kalz., Mahlup, Saikava, Stockm.

Avots: EH I, 359

dzirdēt

dzìrdêt (li. girdė´ti), dzirdu. dial. auch dziržu, -ēju, hören: daudz kuo dzirdēt, maz kuo runāt od. dzirdi daudz, runā maz. kas man jādzird? was muss ich hören? viņš neliekas ne dzirdis od. dzirduot, er lässt es sich nicht merken. ve̦cie nuo tam ne dzirdēt, die Alten wollen davon nichts hören LP. III, 68. Mit abhängigem Part. od. ka: viņš dzird zâli augam. Refl. -tiês. sich hören lassen: šalkā dzirdas gaudas Apsk. I, 305. [Auswärtige Beziehungen unsicher; vgl. Fick Wrtb. I 4. 418 und BB. XVIII, 142, Leskien Abl. 327, Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza KZ. XXXVII, 388, Buck AJPh. XXXVI, 11 f., Walde Wrtb. 2 334 unter garriō. Trautmann Apr. Spr. 337.]

Avots: ME I, 552

dzirdināt

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

dzirkalis

dzir̃kalis [PS., N. - Peb.] (li. gir(n)kalis). Mühlsteinschärfer; Steinhauer, Steinmetz überhaupt.

Avots: ME I, 553

dzirkstelēt

dzìrkstelêt, -ēju, (auch dzìrksteļuot, Funken sprühen, funkeln: straujupīte dzirkstelēja. nuo viņas acīm dzirksteļuot dzirksteļuoja.

Avots: ME I, 554

dzirkstēt

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît 2 [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

dzirnavas

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555

dzirnavnieks

dzir̃navnieks (f. -niece). der Müller (in den Gegenden. wo dzirnavas die Mühle überhaupt bezeichnet).

Avots: ME I, 555

dzirt

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês 2 Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. 2 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzīvāt

dzîvât: auch (mit î 2 ) Schrunden. n. FBR. XIII, 105, Lesten n. FBR. XV, 29,

1): auch (mit î 2 ) Frauenb., Gold., Siuxt, (> dzîvet) Strasden, (> dzîvt) Popen, Pussen, Rothof, jāsāk dz. zeme Siuxt. dz. gar sìenu ebenda. viņi tagad dzīve ar sìenu Stragden;

2): auch (mit î 2 ) Orellen (hier neben dzîvuôt 2 ), Siuxt. Refl: -tiês,

1): auch - Mahlup, (mit î 2 ) Orellen, Siuxt. (dzîvetiês 2 ) Strasden: dz. ar lellēm Mahlup; ‡

2) tev labi dzīvājas (nach r. живется), du hast gutes Leben
Pas. VIII, 317. tam la bāk dzīvājas IX, 451.

Avots: EH I, 362

dzīvāt

dzîvât [PS., dzîvât neben dzìvât 2 Mar. n. RKr. XVII, 109], -āju [li. gývoti "leben", apr. gīwu "lebst"],

1) arbeiten, (eine Arbeit) verrichten Stenden:
vai darbiņa nedzīvāju BW. 6912. In Alschw. wurde erklät: strādāt ir smalkāki, dzīvāt rupjāki teikts;

2) leben
Mag. XIII, 2. 59. Refl. -âtiês, spielen: bē̦rni dzīvājas.

Avots: ME I, 559

dzīvība

dzîvība, [dzìvîba 2 Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559

dzīvs

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560

dzlmenis

dzelˆmenis, die Tiefe, dzelme: upes dzelmenī viņa lūkuojās JR. V, 167. jūŗas dzelmenī Asp. dzelmeņi apkārt veŗas Rainis Gals un sākums 191.

Avots: ME I, 541

egle

egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. 2 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,

1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];

2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;

3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];

4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]

Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys

Avots: ME I, 565, 566

elderis

I elderis, ein mit Kot und Jauche gefüllte Grube (hauptsächlich in der Nähe des Viehstalles) Rutzau n. Etn. III, 65, Wain.

Avots: ME I, 567

elks

I è̦lks, der Götze, der Abgott; e̦lka dievs, ein Abgott U., Vēr. II, 980; e̦lka kalns, Götzenberg, heiliger Berg zu heidnischem Gottesdienst U. [Die Bed. "Götze" wohl aus e̦lka kalns u. e̦lka dievs entnommen, s. Bezzenberger BB. XXIII, 297 und v. Grienberger AfslPh. XVIII, 16; zu li. elkas, al˜kas "(heiliger) Hain", got. alhs "Tempel" und vielleicht auch zu ae. eagian "schützen", gr. # "Wehr., Kraft" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 128, Feist Wrtb. 2 27, Karsten Germ. - finn. lehnwortstud. 52 f., Thumb. KZ. XXXVI, 188 f., Kikkola BB. XXII, 241, Trautmann Wrtb. 6., Zubatý O alliteraci 18 2, Güntert der ar. Weltkön. 262 f.]

Avots: ME I, 567

elksnis

èlksnis, die Erle, die Eller Selb., AP., Kalzenau, Ogershof, Sawensee, Roseneck, Nerft, Erlaa, Fest., Illuxt, Laud., Lub., Bers., Odensee, Schwanb., Meiran, Aahof, Grawendahl, Sessw., Borchow, Warkl., Welonen [überhaupt in Oberkurland, Lettgalen und teilweise in Livland]: ja pavasarī elkšņi... pilni ar ziediem, ce̦rams uz labām auzām Etn. II, 73. mell - elksnis U., me̦lnais elksnis, die Schwarzeller (alnus glutinosa); pe̦lē̦kais elksnis, graue Eller (alnus incana); das Demin. elksnīši, auch elksnītes, Erlenschwämme (agaricus). [Vgl. alksnis (wozu auch Ильинскiй Slavia II, 258 ff.), woneben auch aluksnis dass. in Hopfenhof, Mahlup, Semershof.]

Avots: ME I, 567

elsināt

‡ èlsinât 2 Mahlup, Schnell und schwer atmen, keuchen: karstā laikā suns, vuškas elsina; "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369

ērbērģis

‡ ẽrbẽrģis, das Wohnhaus Orellen; ein Wohnhaus in der Nähe des Hauptgebäudes auf einem Gut Siuxt.

Avots: EH I, 372

ērce

ẽrce,

1): auch Dunika, Seyershof, (mit è 2 ) Mahlup;

2): ein unverträglicher Mensch
AP.

Avots: EH I, 372

ēst

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

ēstuve

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

ēža

êža,

2): auch Welonen;

3): tagad taisa êžas; lai zirgi ē̦damuo zemē neve̦lk Mahlup. lika tuo (ābuoliņu) ratu pakaļā plati izple̦stā aude̦kla ēža iekšā Janš. Līgava II, 21; "Krippe, Trog"
Līn., eine Raufe im Viehstall Dunika.

Avots: EH I, 374

gabaiņa

gabaiņa, der Haufe: kupla aitiņa kâ sniega gabaiņa Etn. II, 122. gabaiņa, = gabana, kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306. [Aus gabaniņa?]

Avots: ME I, 578

gabals

gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),

1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III 2 , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);

8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;

11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,

b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;

13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡

14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.

Avots: EH I, 375

gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gāgans

I gãgans [Nigr.], ein Reise; ein langer Strick AP., Dond., U.: kuo tu tāds krupja gailītis duomā iesākt ar lieluo gāgana zuosi? Apsk. I, 66. [Vgl. li. gogas "Riese" AfslPh. XIII, 314 (aus Akielewicz).]

Avots: ME I, 616

gaiba

gaĩba [N. - Bartau], die Törin, die in den Tag hineinredet U.: celies, gūba! gaiba nāk Biel. R. 347; RKr. VII, 368. [Zu li. geĩbti "издыхать, падать (от слабости)", geibùs "schwächlich, plump", norw. keiv "schief, gedreht; linkische Person" u. a., s. Leskien Abl. 273, Zupitza Germ. Gutt. 173, Trautmann KZ. XLII, 372, Persson Beitr. 837, Būga KSn. I, 250.]

Avots: ME I, 582

gaideniski

‡ gaideniski, Adv., in Erwartungstellung: ja venteri plūdu laikā, kad ūdens nāk pa upi augšā, iespiež ar muti pret upes iete̦ku, tad saka, ka venteris iespiests g. NB.

Avots: EH I, 376

gaigala

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala 2 Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals 2 [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. 2 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 1 zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584

gailene

gailene;

1): auch Fest., Lems., Pampeln, Prawlngen, Schlampen, Trik., BW. 2834, (mit aĩ ) N.-Wohlfahrt, (mit aî ) AP., Linden in.Kurl., Lubn., Mahlup, Meiran, Ramkau, Sonnaxt;

2): eine Blume
(mit aî ) AP.

Avots: EH I, 376

gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

gaismeklis

‡ gaismeklis,* ein Beleuchtungskörper (eine Laterne?): viņš steidzās lejup ar gaismekli Veselis Daugava 1934, S. 428. ar druošības drātīm appītu vēja gaismekli Netic. Toma mīlest. 128.

Avots: EH I, 377, 378

gaišonis

gaišuonis "?": ievē̦lē̦ts par pagasta gaišuoni, baznīcā par mācītāja palīgu Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 588

gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

gaizs

gàizs 2 (li. gaižùs "ranzig, bitter") Lubn., Meiran, Warkl., unangenehm bitter (zwischen sars und rūgts): gaizi kartupeļi. Nebst li. gìžti "sauer werden (von der Milch)" zu westosset. änγezun "gären", alb. ģizε "gelabte Milch", arm. kcu "bitter, ranzig" u. a., s. Lidén KZ. LXI, 1 ff. - Die Schreibung gaîzs FBR. XIII; 163 beruht auf einer falschen Angabe.

Avots: EH I, 379

gājas

‡ gãjas kuõpa Fravenb., eine in der Regel zusammen ausgehende Gruppe von Leuten: mēs ar kaimiņiem g. k. visas dzīŗās un ap kūlībās.

Avots: EH I, 389

gājums

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617

gaļa

gaļa: Demin. gaļīte Pas. XI, 364 (aus Lixna), vetächtl. gaļele Frauenb.; (Plur.) visādas gaļas (verschiedene Fleischgerichte) pietaisītas ēst Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79. - aukstā g. auch Salis, Seyershof; bēru g., ein Gericht aus frischem Schweinefleisch; das am Täge des Schlachtens gegessen wird; luopu g., Rindfleisch Salis; saldā oder (Sonnaxt) saldanā g. "?": saldā g. pie de̦sām ir tivu AP. saldā g. ir tādām īksām kā`rtiņām AP. saldā g. ir apzarņuos; tādi salde̦ni liesumiņi. saldā g. ir trupana, garda Ramkau; saltā g., Sülze aus dem Schweinskopf AP.; sē̦tas g. auch AP., Ramkau, Siuxt; sētiņas g. auch Sessw.; smalkā g., Sülze aus feingehacktem Kalbsfleisch AP., Salis; kauna g., ein Schimpfrrame Heniņ.

Avots: EH I, 381, 382

galdīt

II galˆdît [Kr.], - u, ĩju, [gàldît 2 Warkl., galˆdêt, - u, ėju Domopol, Warkh.], gàlduôt 2 [Kl.], Lasd., Bers., schälen, bolstern: pupas, riekstus, zirņus Bers. riekstus galduot Stockm. Refl. - tiês,

1) sich ablösen, sich schälen, bolstern lassen:
rieksti labi galdās Kokn., A. XII, 869;

2) fig., gedeihen
(vgl. luobties): kad es biju pie māmiņas, kâ pupiņa galdījuos BW. 23955. Vgl. li. gáldyti "тереть, чистить" [und gvaldýti resp. gváldyti "лущить"; zu slav. golъ ahd. kalo "kahl"?]

Avots: ME I, 589

ģaldīt

‡ ģaldît,

1) = galˆdît II Oknist n. FBR. XV, 194, Gr.- Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt (mit alˆ), Wessen (mit àl 2 ), Sussei: ģ. pupas; zirņus, riekstus;

2) = dzelˆdêt II (mit alˆ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Oknist n. FBR. XV; 194: ņātres man ruoku ģalda Wessen: Refl. -tiês, = galˆ dītiês II 1: rieksti jau paši ģaldās (luobās) Kaltenbr.

Avots: EH I, 425

galds

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379

gāle

II gàle C., auch gāla,

1) eine dünne Eisdecke
[Wessen], Elv., Glatteis: tuo katru rītu klāja plāna gāle MWM. XI, 255. viz le̦dus gālēs RSk. II, 152. blakām sniega kupenām dzirkstījās le̦dus gāles Vēr. II, 60. tādus auda audekliņus kâ tās gāles gabaliņus BW. 7336;

2) die Überreste von noch nicht ganz im Frühling ausgeschmolzenem Eis auf dem Wege, wenn der Schnee abgegangen ist:
visa gāle nuokusīs nuo ceļiem A. Up. A. XII, 868. [Wohl zu slav. golъ "nackt" russ. гóлоть "Glatteis", s. Leskien Nom. 181, Trautmann Wrtb. 76 f.]

Kļūdu labojums:
tās = tuos

Avots: ME I, 617

galenes

galenes, Pl. t., die Hede, "tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē, un kuo salasa un pārmīsta" Siuxt, Salisb.; = galu pakulas, t. i. rupjas, pirmās nuosukātās pakulas Lasd. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 591

galgt

‡ *galgt, -dzu, dumpf krachen: kad naktis bija klusas un spalgas, tad tālumā tumši un duobji īdēja un galdza le̦dus Saul. le̦dus upē plīsdams galdz Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 380

gaļīgs

gaļîgs, fleischig: teļš tak daudz lielāks un gaļīgāks nekâ niecīga avtiņa Kronw. sacīja smagā, gaļīgā balsī Upītis Nemiers 88.

Avots: ME I, 598

gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

galva

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

galvenieks

galˆveniẽks,

1): der Hauptmann
Ev.; dat. pl. galveniekims LLD. II, 23 31 ; ‡

4) der Analphabet
Ruj.

Avots: EH I, 381

galvenieks

galˆveniẽks, galˆviniẽks (li. galviniñkas "Bürge"), galvnieks,

1) das Haupt, Oberhaupt, der Vorgesetzte, der Anführer:
še ir viņu tē̦vu namu galvinieki II Mos. 6, 14. tādēļ tā ir citiem vedējiem par galvenieci BW. III, 1, 20. tu galvnieks mums, mēs luocekļi GL.;

2) Bürge, Kavent, Geissel:
kad parādnieks nespēj maksāt, tad jāmaksā galvniekiem;

3) (lokal) der Gipfel, Wipfel
Sessw. (= galuotne): rāva viena, rāva uotra, nenuorāva galvnieka BW. 13250, 12.

Avots: ME I, 597

galvens

galˆve̦ns,* hauptsächlich, wichtig: galve̦nā lieta, die Hauptsache; galve̦nais nuolūks, der Hauptzweck; galve̦nie ieme̦sli, die hauptsächlichen Ursachen.

Avots: ME I, 597

galvgabals

galˆvgabals, ein auswendig zu erlernendes Stück, das Hauptstück (im Katenchismus): viņš uzņēmās bē̦rnu ielauzīt galvgabaluos Neik.

Avots: ME I, 597

galvgalis

galˆvgalis, galˆvgals, galvgālis JK. VI, 30, das Kopfende: vajaguot zārka galvgalā ielikt naudu LP. VII, 120. kad pavilku galvgalī (paladziņu), tad pietrūka kājgalī BW. 24837. galvgalī, galvgalā, zu Häupten: tad redzēja tā divi eņģeļus... sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12.

Avots: ME I, 597

galvot

galˆvuot,

1) behaupten:
"nav atļauts", galvuo konduktuors Druva II, 906;

2) bürgen, kavieren:
es galvuoju par viņu, par viņa krietnumu. šī prece uz galvuošanu laba. galˆvuôtâjs, der Bürge, Kavent.

Avots: ME I, 597, 598

gan

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599

gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601

garausis

gaŗàusis, fem. - se, der (die) Langohrige, Epitheton

a) des Esels:
ēzelis, gaŗausis;

b) des Hasen:
gruozi acis, gaŗausīti (Hase), mana tē̦va kulītē! BW. 2301;

c) des Schafes:
lai manai pādītei trejādas avis: strupause, gaŗause, eine Mütze mit langen Ohrenklappen Spr.

Avots: ME I, 605

gards

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. 2 unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602

gards

I gar̂ds: auch AP., Auleja, Heidenfeld, Kaltenbr., Mahlup, Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 383

gargzda

gargzda, grauer, sandiger Boden Biel. n. U. [Zu li. gar̃gždas "хрящ, дресва", girždė´ti "knarren", poln. žarstwa "grober Sand", s. Leskien Abl. 327, Zupitza Germ. Gutt. 194, Būga Aist. Stud. 135.]

Avots: ME I, 602, 603

garkšināt

garkšinât "?" briedis sācis eglītēs garkšināt un spārdīties Upīte Medn. laiki. [gar̃kšinât (mit ar̃ für schriftle. ãr) Neuenb., klappern (vom Stroch); zuosis garkšina Homelshof, zischen gackernd.]

Kļūdu labojums:
"?" = röchelnde Laute hervorbringen?

Avots: ME I, 603

gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604

garš

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386

garš

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

gašķa

gašķa (unter gasts): gaška Pilda n. FBR. XII , 57, Mahlup.

Avots: EH I, 387

gašks

‡ gašks Mahlup, = gasts: nu es varu gaškuos iet BW. V, S. 235 (aus Mar.).

Avots: EH I, 387

gauda

gauda,

1) die Klage;
kakla gauda, die Anklage auf Leib und Leben Elv. [gaudas grāmata U., Klageschrift, Supplik];

2) zuobu gauda, Zahnschmerzen
Schwanb.;

3) der Plur. gaũdas [Tr., Bauske, gàudas C.], n. St. u. U. auch gaudi, der Schmerz
[Manz. Post. II, 263], die Wehklage, Klagetöne: raudas bez gaudām. plūst pār lūpām sē̦ras gaudas JR. IV, 127. dzejuolis... satur mīlestības gaudas Konv. 2 285. Jeremijas gaudu dziesma A. XVII, 585;

4) Wolsfsgeheul in der Laufzeit
Bergm. [suņu gàudas Jürg.] Zu gaust.

Avots: ME I, 609

gaudāt

gàudât: auch (mit àu 2 ) Kaltenbr., Mahlup.

Avots: EH I, 387

gaume

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611

gauri

gauri (li. gauraĩ "Haar am Körper"), die Haare an den Schamteil U. [Zu mir. gúaire "Haar", nnorw. kaure "krause Locke", av. gaona - "Haar" u. a., s. Zupitza KZ. XXXV, 269, Lindén IF. XIX, 318 u. 341 ff., Persson Beitr. 63 u. 314, Trautmann Wrtb. 80.]

Avots: ME I, 611

gausa

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

gausināt

gaũsinât,

1): auch LLD II, 21 22 , Lesten n. FBR. XV, 29, 31, Dunika, Strasden: viņam bail, ka neaptrūkst; tad jau viņš gausina ("svētī; upa">taupa") katru gabaliņu Strasden.

Avots: EH I, 387

gausināt

gaũsinât (li. gaũsinti "bereichern"),

1) verschlangsam, reichlich machen, segnen, Segen, Gedeihen verleihen:
dieviņ, gausini, kupini, briedini jaunu rudzu maizīti! dievs gausin, gesegnete Mahlzeit (beliebter Gruss an Essende). dievs tev maģuma gausinās, ka tev būs iztikt Manz. pūķis tup aiz sijiņas, siekā rudzus gausināja BW. 8103. gausini, Laimiņa, māsiņas pūru Ltd. 878;

2) verlangsamen:
zirga suoļuos Niedra. [tagadējā valdības polītika zemes lietās gausina zemes reformu LW. 1921, No 48,1 2 .]

Avots: ME I, 612

gaust

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III 4 , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. 2 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

gauzt

gauzt, - žu, - zu, Dummheiten sprechen; etwas, was nicht der Wahrheit entspricht, behaupten: kuo nu gauzi dumjības Lub.; [gaûzt "verleumden" Warkh. (hier auch vom Heulen des Hundes), Domopol; gaûzt 2 Bauske "Übles reden." - Reimwort zu bauzt].

Avots: ME I, 613

gavilēt

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. 2 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

gāzelēt

gâzelêt, - ēju, freqn., tr., wiederholt kippen, wiederholt zum Wackeln bringen: papēdi nuo vienas puses uz uotru MWM. VI, 565. Refl. - tiês, wackeln: jau sāka gāzelēties uz klupšanu A. XII, 37. viņš gāzelējas kâ piedzēris Stari III, 229. iet tâ gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 619

gāzne

gâzne, gāznis Duomas II, 311,

1) der Wassersturz, die Sturzwelle:
upēs gāznes un virpuļus... saceļ ve̦lni, raganas Pūrs. I, 114;

[2) gāzne "herabrutschender Erdboden"
(?) Stelpenh.;

3) "= mē̦slu bedre" (?) Nieder - Kurl.;

4) starker Regenguss
Freudenberg, Domopol].

Avots: ME I, 620

gāzt

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

ģerīt

ģerît, -ĩju, [ģernît], reissen, zupfen: es turu kuoku aiz viena gala, aiz uotra suns ģerī, grib izraut Fest. [sivē̦ni cūku ģernī (saugend). ģernīju plē̦sumu, kamē̦r uzģernīju Fest. - Auf Grund des russ. Imperativs дери "reisse" entstanden?]

Avots: ME I, 697

ģiebs

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

ģiernīt

ģiernît, zerfetzen: suns ar zuobiem ģiernī lupatu Katzd. [Wohl mit westkurl. ier aus ir.]

Avots: ME I, 701

ģirnīt

ģir̂nît: lupatas ģir̂nît 2 (plêst) NB.; ģ. mizu nuost Kal.

Avots: EH I, 427

ģirts

ģirts [Kolup.], betrunken: ģirta bāba piedzē̦ruse BW. 33403. dzēris kamē̦r ģirts palicis Illuxt. [Aus li. girtas.]

Avots: ME I, 699

glabāt

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. 2 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

glāsīt

glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît 2 Pl.], - u, - ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III 4 , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. 2 343 unter glaber.]

Avots: ME I, 623, 624

glaudens

glaude̦ns,

1) glatt:
gaŗastis tē̦vs, strupaste māte, glude̦ni, glaude̦ni bē̦rni Biel. R. 918;

2) sich anschmiegend:
glaude̦ns kâ kaķis Bers., Sessw., Drsth.

Avots: ME I, 622

glaudīgs

glaudîgs, glatt, sich anschmiegend, reizend: veldzēties pa dze̦struo, mīkstuo, glaudīguo ūdeni Saul. glaimīgs un glaudīgs rīts A. Up.

Avots: ME I, 622

glezans

‡ gle̦zans Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, klebrig, schliefig: gle̦zana maize, gle̦zani kartupeļi.

Avots: EH I, 393

glīda

glīda,

1) = glūda U., dsel n. A. XIII, 251;

[2) wässerig:
glīde̦ni kartupeļi Plm.;

[3) glîde̦ns 2 Ruj., glatt:
gl. kuls].

Avots: ME I, 627

glits

glits (li. (glitùs "glatt; клейкiй, слизистый; водянистый"),

1) schlüpfig, weich:
pēc lietus ceļš tik glits, ka kājas iekšā vien līp Nigr. taks atglitējis pa˙visam glits Apsk. I, 176;

2) schliefig, glitschig
Naud.: glita maize kâ klīsteris LP.; gliti kartupeļi, wässrige Kartoffeln (in gekochtem Zustand) Naud., [Neuenb.]; gliti rāceņi Gold. [Zu glids (s. dies), glietēt, la. glis (gen. glitis) "humus tenax", ae. œtclíƥan "ankleben" u. a. bei Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 627

glīve

glīve,

1) Wasserblüte, der grüne Schleim auf dem Wasser, der Schlick, der Schleim
L., St., U., Konv. 2 2673;

2) die Farbe
Allend. n. U. [Zu li. gleĩvės od. gléivos "Schleim", poln. gliwieć "verderben (vom Käse)", klr. гли́ва "Leberschwamm", gr. γλοιός "klebrige Feuchtigkeit", gleims, glīts u. a., s. Wood IF. XVIII, 43, Zupitza Germ. Gutt. 147, Walde Wtb. 2 348 unter glūs, Boisacq Dict. 150 f., Berneker Wrtb. I, 304, Trautmann Wrtb. 92 u. a.]

Avots: ME I, 628

gliži

‡ gliži "?": g. nuotīrītus kartupeļus Pet. Av. I, 253.

Avots: EH I, 393

glodene

gluõdene: ‡

2) die Kupferschlange (coluber natrix)
Diet.; ‡

3) ein gewisser Fisch
AP.

Avots: EH I, 395

glodens

gluode̦ns,

1) [gluõde̦ns C.], glatt
Sissegal, LKVv.;

2) gewandt, pfiffig, kriecherisch
AP., A. - Rahden n. A. XIII, 251: mežasargs bijis tāds glums un gluode̦ns, sle̦pe̦ni viltīgs Upīte Medn. laiki 236.

Avots: ME I, 632

gļotas

gļuôtas: auch Mahlup (hier auch der Singular), (mit uô 2 ) Ramkau, Seyershof.

Avots: EH I, 396

glūda

glùda Burtn., [Trik., Arrasch, glûda 2 Segew., Selg.], glùds, - s, PS., [glûds 2 Bl., glūde L.], blauer Ton, Lehm, Mergel: glūdu lietuo sienas balsinuot Bers. peļķē nuodzērās un ar glūdu mazgājās. Auch vom Brot: maize kâ glūds (= pie apakšgaruozas neizšūnuojusi, sakritusi). [Um Lennew. unterscheide man glīza "blauer Lehm" von glūda "Lehm (namentlich dunkler) überhaupt".] Wohl zu gluds; [vgl. Leskien Nom. 193, Berneker Wrtb. I, 308].

Avots: ME I, 630, 631

gluds

gluds,

1): ceļš g. kâ galds Ramkau, Zvirgzdine. vuškai gludas ausis Mahlup, gludi mati Warkl. nuoē̦ve̦lē̦ts kuoks ir g. Saikava.

Avots: EH I, 394

glums

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glumā de̦sa
gluma zâle = glumā zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630

glūnēt

glũnêt, - u, - ẽju,

1) lauern, nachstellen:
vilks uz aitām glūn LP. VI. 291. bisenieki tevis glūn BW. 30474, tâ glūnēja ve̦ci puiši uz jaunām meitiņām BW. 13099;

2) wachend im Bette liegen, faulenzen
Hr. n. U. [Zu schwed. dial. gluna "scheel blicken", mnd. glūmende "tückisch" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 175 und Persson Beitr. 795 f. u. 893.]

Avots: ME I, 631

glužs

glužs (selten für gluds), glatt, rein: upe te̦k pa glužiem akmeņiem St.

Avots: ME I, 630

gņūka

‡ gņùka 2 Kaltenbr., die Rast, Erholung (für marschlerende Truppen).

Avots: EH I, 396

gņūzt

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

gotiņa

guõtiņa [Tr.], Demin. von gùovs,

1) die junge Kuh, Färse, oft als Liebkosungswort für Kuh überhaupt:
man guotiņas nedzē̦rušas BW. 6928. dabū man triju gadu guotiņu I Mos. 15, 9;

2) dieva guotiņa coccinella septempunctata Latv.;

3) ["der Blütenkolben des Kalmus" Nerft]: tu man plūci skalbju guotiņas Stari II, 92.

Avots: ME I, 692

goveņi

guoveņi guovluopu rāceņi, tupeņu suga" Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 692

gozēt

guôzêt [Kr., PS., C.], -ẽju, guozît, -u, -ĩju, guozât St., U., Elv., guoztīt U., tr.,

1) wärmen, sonnen:
kaķis guozēja saulē baltuo pavēderi Dok. A. guozīt kaulus saulē Manz. jūŗas radības guozē savus luocekļus Vēr. I, 237;

2) rösten, schmoren:
zirņus guozēt, geweichte Erbsen in der Ofenröhre rösten Mag. XIII, 2, 44. guozē̦ta maize LP., [Manz. Post. 252]. ce̦pums guozē̦ts cūku taukuos Druva II, 295. tapsi elles dibinā guozēts Manz. Refl. -tiês, [gùozêtiês 2 Kl.],

1) sich wärmen, sich sonnen:
pie krāsns, piesaulē. guozējas kâ cūka piesaulē. manīja spuožu putnu maulē guozāmies LP. V, 236. viņš pretkalnē guozījies saulē VI, 527. vilks guozējies krāsns priekšā VI, 248. var gan˙drīz sākt guozēties kunga laipnībā Alm.;

2) sich sonnend rekeln, sich hin- und herdrehen, trödeln, faulenzen
Tals.: guozīties krē̦slā Stari II, 599. melderzellis tur tupēja un guozējās R. Sk. II, 142.

Avots: ME I, 693

grabaža

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

grabeklis

II grabeklis, eine Kinderklapper, etwas Klapperdes überhaupt Sassm. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635

grābīgs

‡ grābîgs, viel erwerben wollend (?): g., netaupīgs zemkuopis Pet. Av. III, 292.

Avots: EH I, 400

grābstīt

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643

gramstīt

gram̃stît, - u, - ĩju, greifen, raffen, streichen, betasten: gramsta naudu LP. VI, 886. tik viņš jūs dabū gramstīt Purap. viņš kārtuoja bārdu, tuo ar pirkstu gramstīdams Apsk.; [auflesen, aufharken, zusammenraffen Bergm. n. U.]. Refl. - tiês,

1) greifen, umhergreifen, tappen:
viņš gramstījās kabatās A. XXI, 353. viņa gramstījās pa priekšiņu un aizgāja pagalmā Etn. ap sienām gramstīties Dz. Vēstn. sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani gramstījās (Var.: knakstījās) BW. 29476. kuo tu te gramsties apkārt Bers.;

2) Unsinn schwatzen:
negramsties aplam! A. XX, 723. [Nebst gramšķi, gramslis II und gramšļi I am ehesten zu li. grambýti "хватать" und weiterhin entweder zu mmhd. krammen "mit den Klauen packen", ahd. chrimman "die Klauen zum Fange krümmen", aschwed. krama "hart umfassen", la. gremium "Schoss, Armvoll" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 150, Siebs KZ. XXXVII, 318, Walde Wrtb. 2 353, Fick Wrtb. III 4 , 52 f., oder aber zu schwed. dial. gramma "greifen", grams "Handvoll".]

Avots: ME I, 637

grandīt

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît 2 Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît 2 Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638

grante

grante: gewöhnl. mit aņ̃ auch mit an̂ 2 Wainsel n. FBR. XIV, 78; tuo upīti, kur re̦dz granti dibe̦nā BW. 11093 var.

Avots: EH I, 398

grasis

grasis, [grašs Stenden],

1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;

2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 638

grasīt

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638

grauds

grauds: angeblich auch Alswig, A.-Schwanb., Bers., Fehteln, Garssen, Kalz., Kokn., Kreuzb., Laitzen, Liepna, Lös., Lubn., Mahlup, Meselau, Neugut, Odsen, Saikava, Selb., Selsau, Sessw., Setzen, Sonnaxt, Stelp., Wallhof,

1): pupu graudiņš BW. 21447 var. kâ baltaju zirņu graudu 21177. kaņepju graudiņi 2426, 4. smilšu graudus 29059, 2; f

3) "?": viņš izskatījās, vai kur nebūtu kāds kuociņš, kuo te šinī pusē iedurt, lai nuo tā uotrā pusē varētu nuoņemt graudu, kā iet tālāk Pas. IV, 90 (aus Selg.). nuoņemt purvā kādu kuoku par graudu Zögenhof, sich im Sumpf einen Baum als Ziel (Orientierungsmittel) zum Gehen auserwählen.

Avots: EH I, 399

grauds

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

graušļi

graušļi,

1) schutt, Trümmer;
graušļi od. mīzalu graušļi, Griess in der Blase Konv. 2 3323;

[2) gràšļi 2 Borchow, Kornabfälle.
- Zu grauds, graust, grūst, sloven. [grûh "Steingerölle", grùša "grober Sand, Schotter", mnd. grōs od. grūs "zerbröckelte Steine, Kies" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 176 und v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245].

Avots: ME I, 640

grava

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641

grāva

‡ gŗâva 2 Ahs, "vēmekļu čupa": suns sagŗāvis lielu gŗavu namā.

Avots: EH I, 414

grebe

grebe, eine Höhlung, Vertiefung, Grube überhaupt: baļķim siênā nuo slapjuma izpuvusi g. Druw. kad izbirst krāsnei viens vai divi kieģeļi, tad tādas grebes paliek Erlaa.

Avots: EH I, 401

grebēze

grebēze,

1): der Pilz überhaupt
(mit ê ) Auleja; ‡

2) "ve̦ca, sabrukusi vecene" Lettg.

Avots: EH I, 401

grebzdas

gre̦bzdas, grebzde U., gre̦bzdi [Ronneb.], grebži Golg.,

1) der Splint, die süsse Rinde unter der aüsseren Rinde der Baüme, namentlich der Birken :
kad pavasarī nuoplēš mizu, tad re̦dzama ap kuoku mīksta suluota gļuotu kārta - gre̦bzdas jeb gre̦bzdi Smilt., Nötk., Dond. bē̦rni grebj nuo bē̦rza gre̦bzdas un ē̦d tās labprāt. pie manim puikas lipa kâ pie mīksta gre̦bzdu bē̦rza BW. 5415, 2. ievas gre̦bzdi Etn. I, 28 ;

2) Abschabsel :
pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi Etn. IV, 32 ; 118 ;

3) Raspelspäne
L., St., U. Zu grebt.

Avots: ME I, 646

greceklis

‡ greceklis, grob Gesponnenes: vērpējam rupjš g. ("= vē̦rpums") vien spuolēs Serbig.

Avots: EH I, 402

grecele

‡ II grecele,

1) eine alte, schwache Frau
Bērzgale;

2) "eine struppige, zerzauste, liederliche Frauensperson"
Bers.

Avots: EH I, 402

grēda

grè̦da: mit è̦ auch AP., Ramkau,

1): auch (mit ê̦ 2 ) Dunika; grèdiņa 2 Saikava, ein länglicher Heu- od. Kleehaufe;

3): auch (mit è̦ 2 ) Lös., Mahlup, Pilda, ein Gemüsebeet
(mit ê̦ 2 ) Saikava: kāpustus stādīja platās grē̦dās Mahlup. agrāk grē̦dās stādīja saknes Ramkau. kad trīs vagas kuopā sadzìtu; tad būtu g. ebenda.

Avots: EH I, 404

grēda

grè̦da [C., Jürg., Schujen, grē̦da Ruj.],

1) eine Haufe, eine Menge, eine lange Reihe :
akmeņu, kalnu, mākuoņu, malkas, žagaru, radžu, sniega, viļņu, muļķīgu vārdu grē̦da. migla savē̦lusies gubās un grē̦dās A. XX, 860. divas grē̦das bē̦rza malkas, trešā alkšņa pagalīte (Rätsel). kas tev bē̦das, kad suns aiz grē̦das ;

2) der Steinwall
Spr. ;

3) das Beet :
puķu, kāpuostu gr. Lasd., Stockm., Fest. grē̦du gali ravējuot nuotupē̦ti BW. 28563. [Entlehnt aus r. грядá "Reihe, Beet".]

Avots: ME I, 652

grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gremoklis

gre̦muôklis (li. gremuõklis "erster Magen der Wiederkäuer" ),

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, AP., Auleja, Gramsden, Kaltenbr., Kand., Ramkau, Warkl., Wessen, Zvirgzdine, gre̦makls Salis; ‡

2) der Blättermagen
Auleja, Sonnaxt, (gre̦muklis) Mahlup; ‡

3) "der Backenzahn der Wiederkäuer"
Seyershof: aita ar priekšzuobiem kuož zâli, ar gre̦muokļiem sagre̦muo zâli.

Avots: EH I, 403

gremt

II gremt,

1): brummen, dumpfe Laute von sich geben
Memelshof, Wessen, (mit èm 2 ) Kaltenbr., Oknist (hier haupsächl. vom Vieh gesagt): vērsis gremj. dzied gre̦mdams Kaltenbr.; vor Wut laut brüllen (von Rindern und Bären) Sonnaxt: grēme, bļāve briesmīgs pūķis Dažādu dziesmu krāj. Rīga 1867, S. 29; zürnend schelten (mit èm 2 ) Auleja; zürnend brummen, murmeln Kaltenbr.: ve̦cais smagi grēme; ‡

2) "visur pieķerties" Saikava ("mit em̂"): vinš mani gremj. Refl. -tiês: sich ärgern, grämen, sich kränken
Wolm. n. BielU.; "ēstiês" (mit em̃ ) Sassm.: kuo tu gremies tik daudz uz mani? "grollen; schlecht über andere sprechen" (mit em̃ ) Strasden: priekšā viņi ir labi cilvē̦ki, bet pakaļā (hinter dem Rücken) gremjas, ka bail; "dzirties" Segew.

Avots: EH I, 403

gremt

II gremt, gremju, grēmu, murmeln, im Affekte reden : Pēteris ap vienu grābekļa siekstiņu ņēmās visu dienas vidu, gre̦mdamies un runādams pats ar sevi Jauns., Buschh. Gew. refl. grem̃tiês, Wolm., im Affekt eine Absicht äussern, drohen, sich vornehmen, jem. etw. anzutun : tē̦vs grēmās tevi kult ; grollen, unwillig sein ; sich aufdrängen [Stelp.] ; im Begriff sein : kas mācību tur, tie gremjas uz viņiem Spr. Sal. 28, 4. kuo par tādiem niekiem tik daudz gremties A. VIII, 1, 38. viens uh uotru gremjas LP. IV, 23. šī nuoskaitusēs, paklusk gre̦mdamās Duomas I, 567. meita sākusi gremties uz viņu LP. VI, 793. [gremjas virsū "drängen sich auf" Stelp.] izskaidruojumi, kādus viņi gremjas duot MWM. IX, 334. In dieser Bedeutung auch ein Praet. grema [?] : lai arī kâ.., dziedāja laimes, tuomē̦r savā sirdī grema uz Liekņa par tādu apvainojumu Rīg. Av. [Zu li. gramė´ti "mit Lärm hinfallen", slav. gromъ "Donner", čech. hŕmi, r. греми́т "es donnert", gr. χρόμος "Geräusch", χρειμίω "mache Getöse", as. gram. "zornig", ahd. gramizzōn "brummen, zornig sein", an. grimmr "grimmig", av. granta- "ergrimmt" u. a., S. KZ. XLII, 378, Zupitza Germ. Gutt. 175 f., Persson Beitr. 936, Trautmann Wrtb. 97.]

Avots: ME I, 648

gremzda

I gre̦m̃zda [Kand.], gremzde, [grè̦mzdi PS., Trik.], gre̦m̃zdi [Līn., Ruj.], K.,

1) = gre̦bzdas, der Splint : bērniņ, tavu trakumiņu, nuo celmiņa gre̦mzdu gaida BW. 3033. [gre̦mzdu laiks, die Zeit des reichlichen Baumsaftes
Bielenstein Holzb. 342 u. 575.] jūs jau dzīvuojat kâpa gre̦mzdiem JR. IV, 85, herrlich und im Freuden ;

2) die Schale, das Abschabsel :
nuoplukumus apsien ar kartupeļu gre̦mzdiem Etn. IV, 106 aus Selb. uz auguoņiem liek burkānu gre̦mzdus un sakasītas ievu mizas ibid. ; kāļa gre̦mzdi Siuxt, Wain.;

3) Angebranntes :
gre̦m̃zdas Katzd., gre̦mzdas Grünh., gre̦m̃zdi Nigr., = piede̦gumi, piem. biezputras katlā ;

4) gre̦m̂zdas 2 , Überbleibsel von geschmolzenem Fett
Neuermühlen.] zu gremzt "nagen", li. grémždu "schabe laut".

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 1 570

Avots: ME I, 649

grencumi

gre̦ncumi, Überbleibsel von geschmolzenem Fett ; Dobl. n. Etn. I, 138, 57. gre̦ncumi ir īsti cūku bē̦ŗu ēdiens. cūkas cīpslas, aknas u. t. t. saliek katliņā un grauzdē jeb vāra, pie kam atlikušuos sausumus ē̦d ar maizi vai kartupeļiem Ogershof n. Etn. I, 20.

Avots: ME I, 650

grendze

‡ greñdze Lems., Wainsel "eine niedrig gelegene Stelle im Wald, wo im Frühjahr Wasser fliesst, im Sommer aber langes Gras wächst": grendzes te̦k nuo riņņa jeb teiča uz rinni, kamē̦r iete̦k upītē vai gravā. grendzes zâle, Riedgras.

Avots: EH I, 404

grezeklis

‡ grezeklis,

1) grob gesponnenes Garn
(?): rupjš g. vien spuolēs gājis Pas. V, 468 (aus Serbig.);

2) "ein geflochtener Korb"
(grezeklis) Serben.

Avots: EH I, 404

grezele

grezele: auch Oknist n. FBR. XV, 167, 175, Kaltenbr., Sonnaxt, Sussei, Wessen; ein aus Pergeln geflochtenes rundes Behältnis, worin Mehl, Gries usw: getragen wird Siuxt; verächtl. Bezeichnung für einen alten Korb Lems.: es tuo ve̦cuo grezeli negribu: tur kartupeļi birs cauri:

Avots: EH I, 404

grības

II grĩbas,

1): grību (Var.: sēņu) zupu strībināja BW. 26413, 1 ;

2): ausij grību . . . atrāva Janš. Dzimtene II 2 359 (ähnlich Līgava 1, 104).

Avots: EH I, 406

gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

griest

griest, -žu, -du (li. grę̃sti " dielen"), tr., bauen, dielen: varēju ar naudiņu pār upīti tiltu griest BW. 13181. valuodiņu tiltu griežu 9022 var. dēļiem griestu istabiņu 17777; 25816. griestu stalli darinuot 29523, 1. Zu grīst I.

Avots: ME I, 659