Paplašinātā meklēšana

abraskrãpis Purap., abruskrãpis, das Instrument, mit dem der Teig zusammengeschabt wird. Nach Ulm. auch abruskrāpīte.

Avots: ME I, 6

àizkràce, die Gegend jenseit einer Stromschnelle JK.

Avots: ME I, 33

‡ àizkraistît, teilweise die Sahne von der Milch abschöpfen Golg.: daži kubliņi bija aizkraistīti (= pa daļai nuokrieti), von einigen Milchgefässen war die Sahne teilweise abgeschöpft.

Avots: EH I, 32

‡ àizkràkt, schnarchend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, einen röchelnden Laut von sich geben: čūska aizkrācēs un salima Pas. VII, 112.

Avots: EH I, 32, 33

‡ aîzkŗâkt ² balsu Kal., Rutzau, (vom Schreien) heiser werden.

Avots: EH I, 33

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunākās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês, ‡

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33

àizkrãmêt, tr., wegkramen. Refl. -tiês, sich mit seinem Kram entfernen, wegziehen.

Avots: ME I, 33

àizkram̃pêt, verriegeln, zuriegeln, verkrampfen: krampi, durvis.

Kļūdu labojums:
verkrampfen = zukrampfen

Avots: ME I, 33

‡ àizkrampt,

1) wegraffen
(mit àm ) Trik.: a. gaļu;

2) energisch hinter etwas fassen
(mit m̃ ) Rutzau: a. aiz kakla.

Avots: EH I, 32

‡ àizkrāpt, trügerisch hin-, weglocken: a. bērnu uz mežu.

Avots: EH I, 33

‡ àizkrāsnā (loc. s.) Bw. 2730, = aizkràsnī.

Avots: EH I, 33

àizkrâsne: ein gen. s. aizkrāšņa auch BW. 977 und 2733 var.

Avots: EH I, 33

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, māmiņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33

‡ àizkrâstît, nachlässig schichtend (häufend) versperren Kalz. n. Fil. mat. 25: a. šķūņa durvis.

Avots: EH I, 33

àizkrât, tr., ersparen: naudu. Refl. -tiês, sich anhäufen: nauda viņam bij atlikusies un aizkrājusies A. IX, 1, 28.

Avots: ME I, 33

‡ àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraukšķêtiês, einen krachenden Laut von sich geben: mežā kas (lūstuot) aizkraukšķējās.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraũpêt,

1) sich mit Schorf (Grind) anfüllen
Trik.: aizkraupējušas ausis;

2) sich mit Ausschlägen bedecken, rauh werden (von Kartoffeln)
C.

Avots: EH I, 32

‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32

àizkŗaũt, tr.,

1) häufend versperren:
puķēm aizkŗauts luodziņš A. XX, 622;

2) hinter etwas legen, häufen:
malku aizkrāsnī.

Avots: ME I, 34

àizkŗavât, freqn., tr.,

1) wegräumen:
lietas pruojām;

2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunākā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.

Avots: ME I, 34

àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.

Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88

Avots: ME I, 33

àizkrekle: māsiņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.

Avots: EH I, 33

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrekšķêtiês Ar., = àizkrekstêtiês.

Avots: EH I, 33

àizkrekstêtiês, sich räuspern. Purap.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

‡ àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slimās acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33

àizkrēšļuôt, hindämmern (schwinden): pruom aizkrēšļuo viss Druva II, 1150.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33

‡ àizkribinât Lemsal, = ‡ àizknaîbît 1.

Avots: EH I, 33

àizkriet, tr., die Sahne (krējumu) von der Milch zu schöpfen anfangen. Mitau.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrikstêtiês Dond., erknarren.

Avots: EH I, 33

àizkrimst, ‡

2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.

Avots: EH I, 33

àizkrimst, tr., annagen, anbeissen: tuomē̦r pats kuoduols viņā bija palicis neaizkrimsts A.

Avots: ME I, 33

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

‡ àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33

àizkritinājumi vārti, Fallgatter Brasche.

Avots: ME I, 33

àizkritne, Versenkung auf der Bühne, die Falltür: ve̦lni nuokāpj pa aizkritni R. Sk. II, 81.

Avots: ME I, 33

‡ àizkrubinât, annagen Trik.: a. kukuli.

Avots: EH I, 33

‡ àizkruitiês,

1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;

2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.

Avots: EH I, 33

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav māsiņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33

‡ àizkrũmē (loc. s.) BW. 34531, 2 und 35038, hinter einem Gebüsch.

Avots: EH I, 33

àizkrùņuôtiês, -âtiês, langsam, mit schweren Tritten hinweggehen, besonders von alten Menschen Etn. III, 145.

Avots: ME I, 35

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34

‡ àizskrabinâtiês. nagend für eine kurze Zeit zu rasseln anfangen Bauske u. a.: aiz skapja aizskrabinājās peles.

Avots: EH I, 48

àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.

Avots: EH I, 48

‡ àizskraidît, = àizskraidelêt.

Avots: EH I, 48

‡ àizskram̃bât, ein wenig einschrammen (einkratzen): tam seja aizskrambāta Arrasch. a. vietu kuokam, kur jāzāģē.

Avots: EH I, 48

‡ àizskrãpêt, ein wenig einkratzen: a. kam acis AP., Arrasch, Erlaa, Lemsal, Meselau, Selsau, Sessw., Trik.

Avots: EH I, 48

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

‡ àizskretelêt Borchow, mit einem kleinen Kinderwagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 48

‡ àizskriedinât pakaļ Für. I (unter skriet) "eiligst nachschicken".

Avots: EH I, 48

àizskrìet, ‡ Refl. -tiês, einen Anlauf nehmen AP.: zē̦ns aizskrējās (ieskrējās) un tad lēca. lēciens ar aizskriešanuos Sessw.

Avots: EH I, 48

àizskrìet,

1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;

2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.

Avots: ME I, 50

‡ àizskrubinât Meselau, ein wenig annagen: aizskrubināts kauls.

Avots: EH I, 48

‡ àizskruķêt Wolmarshof, mit einer Ofenkrücke hin-, wegstossen, -schieben: a. labību uz piedarba kaktu.

Avots: EH I, 48

àizskrũvêt, tr., zuschrauben: skrūvi.

Avots: ME I, 50

‡ akmeņkrûts ² , -s Dond., ein Steinhaufen: akmeņainuos laukuos sakrautas akmeņkrūtis.

Avots: EH I, 66

akracis: auch Pas. VIII, 363, Sonnaxt.

Avots: EH I, 66

akracis (aka + rakt), der Brunnengräber: akracis ruok akas.

Avots: ME I, 65

akrims: auch Lemsal, Wesselshof, BW. 26028, 9 var. (aus Ranzen); 224, 3 var.; 8694 var.; 19151; 301-14, 9, Demin. akrimtiņš BW. 7931 var. Als terminus technicus: Findling, erratischer Block.

Avots: EH I, 66

akrims, für akmens, in Wolmar, Ermes, Rujen, Salisb.; cf. Endzelin KZ. XLIV, 65.

Avots: ME I, 65

ankraine "?" ankraines krājējam dancātājs kumelenis BW. 28267, 3.

Avots: EH I, 70

I ànkrava ² (mit àn gesprochen!) Warkh. "eine alte Sache, alter Kram".

Avots: EH I, 70

II ankrava "?": ankravas krāvējam BW. 28267, 2.

Avots: EH I, 70

ankravains, tiefgruftig, ausgefahren (ceļš) AP.

Avots: ME I, 71

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70

ankravas, ausgefahrene Stellen auf dem Wege AP.; vgl. aber auch BW. 28267, 2.

Avots: ME I, 71

‡ apakškre̦kls Riga u. a., ein Unterhemd.

Avots: EH I, 71

‡ apkraistît, (eine Anzahl von Objekten wiederholt) abrahmen: a. visus spainīšus Lemburg u. a.

Avots: EH I, 93

apkrãmêt, ‡

2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;

2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.

Avots: EH I, 93, 94

apkrãmêt, bekramen.

Avots: ME I, 95

‡ apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93

‡ apkramptît "?": gļuotīm apkramptītas lapiņas Wid.

Avots: EH I, 93

‡ apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93

‡ apkram̂t ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, ringsum od. an der Oberflache trocken werden (pertektiv): zeme, vâte, maize apkramuse.

Avots: EH I, 93

‡ apkramtît,

1) suchend betasten
Bers., N.-Peb.;

2) "bestehlen, berauben"
Bers.

Avots: EH I, 93

‡ apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94

apkrâpt, tr., betrügen: cilvē̦kus. Refl. -tiês, sich betrügen, sich täuschen.

Avots: ME I, 95

apkrāsuôt, tr., bemalen: durvis, luogus.

Avots: ME I, 95

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

apkŗaupêt: auch (mit aũ) Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit aũ) "ielaisties kādās juo stiktās darīšanās": es neiešu ar čigāniem a.

Avots: EH I, 94

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

‡ apkraustelêt Meiran, = ‡ apkraũstît.

Avots: EH I, 93

‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.

Avots: EH I, 93

apkŗaũt: malku a. apkārt, ringsum Holz aufstapeln.

Avots: EH I, 94

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ apkravât Spr., = ‡ apkŗavât: visa mežmala apkravāta ar malku Saikava. Refl. -tiês,

1) = ‡ apkŗavâtiês Spr.: ubags apkravājies tâ ar nastām, ka nevar ne paiet KatrE.;

2) unversehens beschüttet werden (?): rati apkravājušies ar sienu Wandsen;

3) sich einrichten, einkramen
(perfektiv): ienācēji jau apkravājušies jaunajā dzīvuoklī Jürg.

Avots: EH I, 93

‡ apkŗavât, wiederholt resp. fortgesetzt beladen, bepacken: bē̦rns apkŗavājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich mit vielen Objekten umringen (umgében): bē̦rns tâ apkŗavājies ar savām spēles lietām, ka tam vairs nav vietas, kur sēdēt Dunika.

Avots: EH I, 94

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkrecêt [li. apkrekė´ti], intr., sich mit einer Kruste beziehen, rings herum gerinnen: zupa apkrecējusi Stenden, Kursiten.

Avots: ME I, 95

‡ apkreĩkt Rutzau, bestreuen, ringsum etw. ausstreuen; a. salmus ap guovi. Aus li. apkreĩkti.

Avots: EH I, 94

‡ apkrepečuôtiês Wessen, sich mit krepeči 1 bedecken (?).

Avots: EH I, 94

apkrẽ̦puôt, auch -ât, tr., mit Schleim beschmutzen.

Avots: ME I, 95

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

‡ apkrēslis,

1) "?": pēc dienas darbiem un apkrēšļa (Dammerung ?)
Burtnieks 1934, I, S. 33;

2) "pakrēslis" Bers.: uznāca a.

Avots: EH I, 94

apkrēst, ‡

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡

3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡

4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.

Avots: EH I, 94

apkrēst [li. apkrė˜sti], auch apkrest, tr., besudeln, beschmutzen, bescheissen.

Avots: ME I, 95

‡ apkreties (part. praet. act.) Mesoten, zornig, unwillig, erzürnt ("apskaities").

Avots: EH I, 94

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95

‡ apkribinât, beknibbern; benagen: a. maizes duoniņu Wolm. a. kaulus Salis.

Avots: EH I, 94

‡ apkrìet, (eine Anzahl von Objekten) abrahmen: a. visus puôdus Bauske.

Avots: EH I, 94

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95

apkrist,

1): trauks apkritis uz muti Siuxt.

Avots: EH I, 94

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96

‡ apkristît, ein wenig mit Wasser verdünnen (eig.: taufen): tā nav paspējusi pienu a. Rauske.

Avots: EH I, 94

apkrĩtêt, etw. trocken werden, von nassem Lehmboden: kuo tādā skrīnī lai dari; jāgaida, kamē̦r drusku apkrītēs, tad varēs ecēt Naud., Gr. - Behrsen.

Avots: ME I, 96

‡ apkritinât, umfallen machen, lassen (perfektiv): ragavas apkritinājis Janš. Dzimtene V, 169.

Avots: EH I, 94

‡ apkrĩžât "aprakstīt": a. galdu Kal.

Avots: EH I, 94

‡ apkriželêt, bekritzeln: puišelis apkriželējis galdu Dunika, Kal.

Avots: EH I, 94

‡ apkruõnêt, krönen (perfektiv): tavi brāļi .. . taps apkruonē̦ti Pas. VII, 64.

Avots: EH I, 94

apkruopļuôt, tr., verkrüppeln, entstellen A. XIII, 390.

Avots: ME I, 96

‡ apkrubinât, beknabbern, benagen: a. kaulu, maizes kukuli.

Avots: EH I, 94

‡ apkruitiês, mit Mühe um etwas herumgelangen: nevarēja ap purvu a. Saikava.

Avots: EH I, 94

‡ apkŗupêt, ringsum grindig, räudig, schorfig werden: apkŗupējis rācinis, de̦guns Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 94

apkŗupt (unter apkrupt): kâ pirts de̦rē̦tu! e̦su nuo me̦lnumiem galīgi apkŗupis (die Haut ist sehr schmutzig) Frauenb.

Avots: EH I, 94

apkrupt [in Westkurland apkŗupt], intr., inch., räudig, grindig werden: apkrupušas kājas, ruokas.

Avots: ME I, 96

apkrustît, taufen (perfektiv): a. bē̦rnu Bewern, Kal., Stenden.

Avots: EH I, 94

apkrustît, auch -uôt, tr., bekreuzigen, ein Kreuz hinstellen zum Zeichen, dass auf dem mit dem Kreuz versehenen Platz nicht geweidet werden darf: apkrustīt pļavas. Refl. -tiês, sich bekreuzigen: viņa apkrustuojās Vēr. II, 945.

Avots: ME I, 96

apskrãbât, apskrãpstît, benagen, ringsum abkratzen, abschaben.

Avots: ME I, 122

apskrabìnât, s. apskrubinât.

Avots: ME I, 122

‡ apskraidelêt (ein wenig pejorativ), in verschiedenen Richtungen oder mit Unterbrechungen laufend durchstréifen Bers. u. a.: a. visas mājas ar jaunām ziņām.

Avots: EH I, 113

‡ apskraidît, = ‡ apskraidelêt (aber nicht pejorativ): apskraidīja visu ciemu Pas. IX, 503.

Avots: EH I, 113

apskram̃bât, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens ringsum oder leichthin abgeschrammt werden: jaunā kaste jau apskrambājusies.

Avots: EH I, 113

apskram̃bât, tr., leichthin, od. ringsum abschrammen: drusku pirkstiem ādu Alm.

Avots: ME I, 122

apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.

Avots: ME I, 122

‡ apskrañdâtiês, = ‡ apskarâtiês Bers. u. a.: pa drēbēm, kas bijušas pa˙visam apskrandājušās Pas. IV, 147.

Avots: EH I, 113

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, kājas Poruk.

Avots: ME I, 122

‡ apskrãpêt, bekratzen: a. seju. Refl. -tiês, sich bekratzen: kur tu tâ apskrāpējies ?

Avots: EH I, 113

‡ apskrē̦dât vor Schmutz oder scharfen Winden ausgesetzt ringsum rissig werden (von der Haut) Plm. n. RKr. XVII, 77, Golg.

Avots: EH I, 113

‡ apskretelêt, mit Schleim besudeln Neugut.

Avots: EH I, 113

apskretis: auch Memelshof, Ruhental ("cieti saķepējis").

Avots: EH I, 113

apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzvalkā A. Up.

Avots: ME I, 122

apskribinât: auch Oknist: a. kaulu.

Avots: EH I, 113

apskribinât [BW. 34402, 3], s. apskrubinât.

Avots: ME I, 122

apskrìet, ‡

5) im Laufen überholen:
ja es apskriešu tevi Pas. I, 383; ‡

6) vergehen, dahinschwinden (von der Zeit):
tie gadi apskrien BielU.; ‡

7) begatten, befruchten:
apskrej mūsu kazu! Ulanowska Łotysze 43; sich belaufen (sich begatten) Siuxt: ķēve apskrēja ar jaunuo ērzeli; ‡

8) im Verkehr (hin und her eilend) erfahren (ermitteln):
cik dabūju a. Janš. Atpūta № 382, S. 4.

Avots: EH I, 113

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122

‡ apskrĩpât AP., Salis, bekratzen: a. sienas.

Avots: EH I, 113

apskruõte: auch Wenden.

Avots: EH I, 113

apskruõte (Schrot, Schrote), der obere Saum an Weiberröcken Serb., C.

Avots: ME I, 122

apskruõtêt,

1) den Saum an Weiberröcken annähen
C., Serb.;

2) schroten, grobmahlen
Spr.

Avots: ME I, 122

apskrubinât, apskrabinât und apskribinât, tr., benagen, abschaben: tu mūsu liepiņu apskrubināji BW. 15741.

Avots: ME I, 122

‡ apskrubît Lis. u. a., = apskrubinât: a. kaulu.

Avots: EH I, 113

‡ apskrũvêt, schraubend ringsum befestigen.

Avots: EH I, 113

‡ atkraĩstît AP., (die Sahne) vom (obern) Rande abschöpfen Bērzgale: krējums spainītī nuo malas atkraistīts.

Avots: EH I, 149

‡ atkŗâkt ² Frauenb., Kal., = atkãsêt: vecītis ne˙kuo nevar a. Kal. Refl. -tiês,

1) sterbend zum letzten Mal aufröcheln
Frauenb,;

2) bis zum eigenen Überdruss singen
(verächtlich): vai talcinieki vēl nav atdzē̦rušies un atkŗākušies? Dunika.

Avots: EH I, 150

atkrãmêt, ‡ Refl. -tiês,

1) her(über)siedeln
Rutzau u. a.;

2) sich davonmachen:
atkrāmējies! packe dich! verschwinde! Oknist.

Avots: EH I, 150

atkrãmêt, tr., wegkramen, weglegen: lietas.

Avots: ME I, 168

atkram̃pis, der Widerhaken am Stecheisen Burtn. U.

Avots: ME I, 168

‡ atkram̃šât Seyershof, etwas Schweres herbringen, -schleppen: man bij visi kartiņi pa kaklu jāatkramšā mājā.

Avots: EH I, 149

‡ atkram̂t ² Kal., Rutzau, = atkàlst: ābelei zars atkramis.

Avots: EH I, 149

‡ atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149

‡ atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150

atkrāt Spr., [Warkl.], tr., ersparen, beiseite legen.

Avots: ME I, 168

atkratît (li. atkratýti), tr., zurückabschütteln. Refl. -tiês, sich gewaltsam losmachen, sich befreien von (nuo) jem. od. etw.: nuo drudža LP. VII, 1248; nuo nepatīkama cilvē̦ka VI, 20. nuo vienām jūtām neatkratuos Vēr. I, 1299.

Avots: ME I, 168

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168

atkŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": a. savu tiesu malkas Dunika, Rutzau;

2) sich erwehren:
bērni bāzās virsū, ka māte nespēja ne˙maz a. Siuxt.

Avots: EH I, 150

atkŗaũt, -kraũt, tr., abgesondert packen, laden, legen: atkŗaut bē̦rzu malku savrup, egļu malku savrup.

Avots: ME I, 168

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

‡ atkŗavât, wegpacken, -kramen, -häufen: a. akmiņus nuo luoga Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, hersiedeln Dunika, Kal., Rutzau, Schnehpeln.

Avots: EH I, 150

‡ atkravâtiês, = ‡ atkrãmêtiês 1: a. šurp ar mantām.

Avots: EH I, 149

‡ atkrecêt, abkratzen, kratzend abschälen, abreissen: a. vâti Dunika.

Avots: EH I, 150

‡ atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150

‡ atkre̦kuõjumi, = ‡ atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150

atkrekstêtiês, sich ausräuspern, sich räuspernd wieder Atem schöpfen: daudzmaz atkrekstējies, vecītis atkal pasāka runāt Latv.

Avots: ME I, 168

atkrem̃tiês Dunika, Kal., OB., Rutzau, = atspiêstiês: uz galda atkrēmtes (mit dem Ellbogen).

Avots: EH I, 150

‡ atkreñkstêt Dunika, Kal., OB., hüstelnd auswerfen: vecītis krenkstēja, krenkstēja, bet nevarēja ne˙kuo a.

Avots: EH I, 150

‡ atkre̦pas, der Schleim, Auswurf (beim Husten) Dond.: kādas biezas a˙! tas nav uz labu.

Avots: EH I, 150

atkrẽ̦sluôtiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln, sich zeigen: uz sienas atkrē̦sluojās kāda kuoka ē̦na Vēr. II, 643.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 168

atkrèst ² Kaltenbr., schlagend, stossend beschädigen (sich stark stossen): smaģi atkrēšu muguru.

Avots: EH I, 150

‡ atkribinât, ab-, wegknibbern, -nagen: a. maizei garuozu Bauske, Erlaa, Salis, Trik., Wolmarshof.

Avots: EH I, 150

‡ atkrĩčuolêt Dunika, auf Schlittschuhen herlaufen: Jānis katru vakaru atkrīčuolēja pie Annas.

Avots: EH I, 150

‡ atkriêt ² Dunika, ab-, wegschöpfen: a. sliktuo pienu citā traukā.

Avots: EH I, 150

‡ atkript "?": pirsti jam atkripa (poln. palce mu skołczały) Zb. XVIII, 489; vgI. dazu KZ. XLIII, 9.

Avots: EH I, 150

atkrisnis, Dem. -ĩtis, das Abgefallene, der Abfall: dūņu tur, te atkrisnīti - pereklīts darināts Plūduonis, Naud.

Kļūdu labojums:
dūņu = dūnu
pereklīts = pereklītis

Avots: ME I, 168

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

‡ atkristît, = atšķaidît, mit Wasser verdünnen (eig.: taufen; perfektiv): brandvīnu ar ūdeni a. Salis. Refl. -tiês, (einen unangenehmen Menschen Oknist, eine überdrüssig gewordene Arbeit Wessen) los werden: ka nuo šā darba varē̦tu drīzāk a˙! Wessen.

Avots: EH I, 150

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

atkritẽjs, der Abtrünnige, Apostat.

Avots: ME I, 168

‡ atkritĩba* "отпадчивость" Wid.

Avots: EH I, 150

‡ atkritîgs "отпадчивыи́" Wid.

Avots: EH I, 150

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168

‡ atkrubinât, langsam und vorsichtig lösen Seyershof: a. me̦zglu.

Avots: EH I, 150

‡ atkruitiês, langsam, mit Mühe herkommen Laud., Lemburg, Prl.: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 150

‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150

‡ atskraidelêt, zwecklos (auch: wiederholt) hin und her laufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge hin und her laufen C.

Avots: EH I, 166

‡ atskraidinât "=atdzisinât" Mesoten: a. izce̦ptuo maizi.

Avots: EH I, 166

‡ atskraidît (li. atskraidýti), umherlaufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge umherlaufen Salis.

Avots: EH I, 166

‡ atskram̃bât, abschrammen: a. pirkstam ādu Kalz.

Avots: EH I, 166

atskràmstît ² Lubn. "abschaben": a. piedegumu katlā.

Avots: EH I, 166

atskrãpêt, tr.,

1) losscharpen;

2) schrapend, scharrend verletzen:
a. nagus rāceņus ruokuot Wandsen.]

Avots: ME I, 192

atskribu, ein onomatopoetisches Adv.: skribu, skrabu, vāvere atskribu le̦c Biel. R. 63.

Avots: ME I, 192

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193

atskrubinât C., Kalz., Nigr., atskrubît Spr., atskribinât Nerft, atskrabinât Warkl., tr., abnagen: zaķis atskrubinājis ābelei mizu.]

Avots: ME I, 193

atskrudzinât, tr., entkräuseln, glatt machen: matus LP. VI, 381.

Avots: ME I, 193

‡ atskrũvêt, losschrauben: a˙skrūvi. Refl. -tiês, sich (von selbst) losschrauben.

Avots: EH I, 167

aûgstkrastains, hohe Ufer habend: augstkrastaina upe A. Brigader Druva I, 24.

Avots: ME I, 217

‡ azkrāsne, = àizkrâsne: es gulēju azkrāsnē BW. piel. ² 7918, I (aus Schrunden).

Avots: EH I, 191

‡ āzkrāsne, = àizkrâsne: es tupēju āzkrāsnē BW. 7918, 2 (aus Kabillen). dzen miedziņu āzkrāsnē! 6766, 1 (aus NB.).

Avots: EH I, 196

azkre̦kls Popen, Ugahlen, der Busen; cf. àizkre̦kls.

Avots: ME I, 233

bakrẽ̦ta Ahs. od. bakrēte, die Pockennarbe.

Avots: ME I, 252

bakrẽ̦tains, pockennarbig: ģīmis.

Avots: ME I, 252

bakris Ahs., [Weinsch.], ein grosser Schafbock. [Eine Umbildung von d. Bock (> liv. bokā) nach le. vepris "Eber" ? Nach M. Siliņ in Weinsch. als ein fremdwort empfunden.]

Avots: ME I, 252

baltkrēpis bal˜tkrētis, -ītis, weisse Mähne habend, der Weissfuchs, der Schweissfuchs: jūdzu baltkrēpīti kumeliņu BW. 11297.

Avots: ME I, 257

bal˜tkrẽtis (unter balˆtkrẽpis): kumeliņ, baltkrētīti! BW. 29801 var.

Avots: EH I, 202

‡ bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202

baznîckruõgs od. baznîcas kruogs, der Kirchen-Krug.

Avots: ME I, 269

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284

bezkrasta e̦ze̦rs, ein uferloser See A. XX, 272.

Avots: ME I, 284

bezkruñkains, -aiņš, keine Runzeln habend, runhellos: bezkrunkaiņa āda, piere.

Avots: ME I, 284

bezkrustu kapsē̦ta, ein Kirchhof ohne Grabkreuze.

Avots: ME I, 284

‡ *bikrēslīte od. *bikrēslītis (erschlossen aus acc. s. bikrēslīti und acc. pl. bikrēslīšus) BW. 6447 var., = biškrẽsliņš (unter bite 4). bik- aus bitk-.

Avots: EH I, 218

‡ biskrēsliņi, biskrēslīši, acc. s. biskrēslīti BW. 6447 var., = biškrēsliņi (s. unter bite 4), Rainfarren: sẽju āra biskrēsliņus (Var.: biskrēslīšus, biškrēsliņus) BW. 6447, 1 var.

Avots: EH I, 222

biškrēsliņš (unter bite 4): bišu k. auch Oknist, nom. plur. biškrēslītes BW. 5842: sēju āra biškrēsliņu BW. 6447, 1, nuoviju ... biškrēsliņu vaiņadziņu 5842.

Avots: EH I, 222

‡ bīskrēslīši, = biškrēsliņi (s. unter bite 4): bīskrēslīši (Var.: biškrēsliņi) . . ., tās meitiņu Jāņu zâles BW. 32367, 6 var.

Avots: EH I, 223

buciņkraķis, ein kleiner Schemel Selg.

Avots: ME I, 344

‡ càurskreja ² Oknist, euphorbia helloscopia L. ("dzeŗ, kad sāpe pa muguru skraida").

Avots: EH I, 261

‡ čikrigās Dond., = kukaragâs: č. nest. č ņemt.

Avots: EH I, 290

‡ cūkriẽksts (gesprochen cukriẽksts) Pussen, potentilla anserina.

Avots: EH I, 281

‡ čukris NB. "ein verärgerter (verstimmter) Mensch".

Avots: EH I, 294

‡ cũkroka Popen, (> cukrok) Anzen, nuphar luteum.

Avots: EH I, 281

‡ cũkrudene Popen, ein Pilz.

Avots: EH I, 281

[dakrât Drsth., ersparend hinzufügen.]

Avots: ME I, 433

[dakratît Drsth., hinzuschütteln.]

Avots: ME I, 433

dakraũt, tr., hinzutun, hinzufügen: dakraut kādas lietas klāt. Aber: piekraut pilnu ve̦zumu.

Avots: ME I, 433

dakrist, ‡

2) zukommen, zufallen; sich gehören:
viņam dakrita tā manta Gr.-Buschh. viņam dakrita tâ runāt ebenda; ‡

3) = piemestiês 2: kāss (drudzis) dakrīt Sonnaxt; ‡

4) sich in Mussestunden an eine Arbeit machen:
kamanas dakrizdams pataisīju Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

dakrist, hinfallen, hinstürzen: puika skrienuot dakrita PS.

Avots: ME I, 433

daskrìet, herbei-, hinzulaufen: lai šūpuoja, lai līguoja vēja māte, daskriedama BW. 8426. [daskrien zaļa līdeciņa, nuoraun viņas vainedziņu Sprogis 5. daskrējusi pie brāļa LP. VII, 1, 142.]

Avots: ME I, 442

daũdzkràsains, daũdzkràsu, vielfarbig: daudzkrāsaini od. daudzkrāsu audumi.

Avots: ME I, 444

deviņkrustains, mit neun Kreuzen versehen: puisis pagādājis sē̦rmūkšļa nūju - deviņkrustainu LP. VII, 658.

Avots: ME I, 460

dìevkrēsliņš, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia) RKr. II, 71.

Avots: ME I, 485

‡ dižkruõgs Dond., = dižkruõgus.

Avots: EH I, 324

dižkruõgus, das grosse Zimmer im Kruge Sassm.

Avots: ME I, 475

‡ dze̦lˆkrẽpis Planhof, ein Pferd mit gelber Mähne.

Avots: EH I, 353

[ìekraistît, (die Sahne) wiederholt (von der Milch) schöpfend hineintun: saimniece iekraistīja krējumu puôdā Nigr.]

Avots: ME II, 29

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521

‡ ìekrakš(ķ)êtiês, = ìekrakstêtiês: nuoliektais zars iekrakšējās Dunika. le̦dus zem kājām iekrakšejās ebenda. gulta iekrakšķējās Dond.

Avots: EH I, 521, 522

ìekrakstêtiês, ‡

2) aufschreien, aufkrächzen:
vārna iekrakstē̦damās pietrūkstas nuo ... zâles Saul. III, 201.

Avots: EH I, 521

ìekrakstêtiês, plötzlich anfangen zu knacken, knarren: likās, ka viņa krūtīs zem kalēja spiedieniem būtu kas iekrakstējies Rīta skaņas I, 39.

Avots: ME II, 29

‡ ìekrakstîtiês, = ìekrakstêtiês: viņa (=liepa) ... iekrakstījās un ... krita pie zemes Dünsb. Kristīgs stāstītājs v. J. 1848, S. 7.

Avots: EH I, 521

‡ iekrākt, hineinschnarchen: ie. uotram ausī.

Avots: EH I, 522

‡ iekŗâkt ² Dunika, = ‡ iekrākt: viņš man iekŗāca pašā ausī. Refl. -tiês Dunika, Rutzau, = iekrāktiês.

Avots: EH I, 523

ìekrāktiês, aufschnarchen: mežs iekrācies LP. VII, 127. "tu neģēli", iekrācas Andrejs MWM. VII, 188. zirgi iekrācas LP. V, 124.

Avots: ME II, 29

ìekrãmêt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Frauenb., Kalz., Lubn.: iekrāmē viņam pa galvu! ‡ Refl. -tiês, mit seinen Möbeln einziehen: ie. dzīvuoklī.

Avots: EH I, 522

ìekrãmêt, (hin)einkramen.

Avots: ME II, 29

[ìekra(m)pêtiês Tirsen "mit beiden Händen worin hineinfahren und krampfhaft sich daran festhalten."]

Avots: ME II, 29

[ìekràmpt, heftig einkratzen: viņš man iekrampa vaigā Arrasch.]

Avots: ME II, 29

‡ ìekram̃šât Seyershof, einkratzen: kaķis man iekramšāja rokā.

Avots: EH I, 522

ìekramstît,

1): auch Adl., Druw., Fehsen, Geistershof, Grawendahl, Lis., Lös., Lubn., N.-Schwanb., Ramkau, Selsau, (mit am̃ ) Schibbenhof, (mit àm ² ) Mar.; (mit am̂ ² ) Peb., Zögenhof, (iekramstêt) Jāsmuiža: iekramstīju putras (kartupeļu) Mar. guovis nuo rīta iekramstīja zaļuo ābuoliņu Jāsmuiža. kuo nu viņš ēda! tik drusku iekramstīja Līvāni, Ruhental, Schibbenhof; ‡

2) "iekrāt, ievākt (krējumu)" (mit -êt ) Līvāni: iekramsteju putrai krējuma; einschöpfen
Vīpe: ie. taukus nuo putras katla; ‡

3) stibitzen
(mit am̃ ) Lems: kalps iekramstīja saimnieka labību; ‡

4) einen Hieb versetzen
Gramsden, (mit am̃ ) Frauenb.: ie. zirgam ar pātagas kātu; ‡

5) (mit dem Fingernagel) ein wenig einkratzen
Renzen. ‡ Refl. -tiês, sich räuspern Sessw.

Avots: EH I, 521

[ìekramstît, = iekamstīt: zirgs iekramstīja zâli Warkl.]

Avots: ME II, 29

‡ ìekrànkât ² Warkl. "herein-, hineinlaufen": iekrankājis sē̦tā.

Avots: EH I, 522

[ìekra(m)pêtiês Tirsen "mit beiden Händen worin hineinfahren und krampfhaft sich daran festhalten."]

Avots: ME II, 29

‡ ìekrapšķêtiês Grünw., Verbum zur Bezeichnung eines kurzen, scharfen Geräusches Schibbenhof: atslē̦ga iekrapšķējās Lems., Zögenhof. peles iekrapšķējās Zögenhof; sich räuspern Laidsen, Renzen.

Avots: EH I, 522

ìekrâpt, Refl. -tiês, ‡

2) "?": iekrāpjas bišķi pa bišķim (allmählich) un piedzeŗas Frauenb.

Avots: EH I, 522

ìekrâpt, mit Trug hinein -, hereinlocken: viņš vairāk kâ simtreiz tâ iekrāpis kaunā Lapsa - Krūmiņš 13. Refl. - tiês, sich hineinschleichen: vedēji kâ nekâ rauga iekrāpties istabā RKr. XVI, 103.

Avots: ME II, 29

ìekrât, einparen: kādu paduomiņu, kuo e̦smu iekrājusi savā mūža ceļā Kaudz. M. 57. Refl. - tiês, (für sich) einsparen: vajag iekrāties ir tādas ziņas Kundziņ Kronw. 172. Gaitiņiem bij šur un tur parādi iekrājušies Kaudz. M. 166. es naudiņu iekrājuos BW. 29601 var. Subst. iekrājums, Ersparnis.

Avots: ME II, 29, 30

ìekraten,

2): iekrate̦n (nepiespaiduot) iebāzt maisā Gramsden. ie. (nepieminuot) iekŗaut ve̦zumā ebenda.

Avots: EH I, 522

ìekraten,

1) "?": atradusi iekraten sieku ar labību piebē̦rtu... sieks iekraten bijis, iekraten palicis Etn. I, 102;

[2) de̦sas dējuot laist turamuo ruoku iekraten "viegli pakratuot" A. Baltpurviņ].

Avots: ME II, 29

iekrate̦ns: auch (mit iẽ- ) Smilt.: kamē̦r atbraua: mājā nuo meža, gruozs bij palicis pa˙visam ie.

Avots: EH I, 522

[iekrate̦ns, = iekrite̦ns: skuopulis iedeva ierate̦nu miltu sieku Fest.]

Avots: ME II, 29

ìekratinât: leicht (locker) einschütten Frauenb: šâ tâ iekratināta šķunī labība; "nuo gruopē̦tām stenderēm izņe̦mtus sienas baļķus ielikt atpakaļ" Frauenb.

Avots: EH I, 522

[ìekratinât, langsam (Ruj.) oder wiederholt (Dunika) hineinschütten.]

Avots: ME II, 29

ìekratît, ein -, hineinschütten: katrs iekratīja savu daļu maišelī Jaun. mežk. 54.

Avots: ME II, 29

iekrauja: aiziesim uz kalna iekrauju puķes palasīt Laidsen.

Avots: EH I, 522

[iekrauja, iẽkŗaûja ² MSil., der obere Rand des Abhangs einer Schlucht.]

Avots: ME II, 29

‡ iekŗaûle ² Frauenb., der Abhang eines kleinen Hügels.

Avots: EH I, 523

ìekŗaustît, ‡

3) = ìekraustît Frauenb. (mit aũ ): ie. luopam par galvu.

Avots: EH I, 523

[ìekraustît, Schläge verabfolgen: iekr. pa galvu Trik.]

Avots: ME II, 29

ìekŗaustît,

1) "einschachteln";

[2) hineinladen:
tikai žagarus bija iekŗaustījis Nigr.].

Avots: ME II, 30

ìekŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) für sich hineinlegen, -laden:
žīds bija sev iekrāvies pilnu ve̦zumu siena Dunika;

2) unversehens hineingeladen werden:
šai ve̦zumā iekrāvies par daudz;

3) sich einlassen:
es ar tādiem neiekŗaujuos Frauenb.

Avots: EH I, 523

ìekraũt, s. iekŗaũt.

Avots: ME II, 29

ìekŗaũt, iekraũt,

1) hineinlegen, - laden:
iekraun ratuos, lege (irgend etwas) in den Wagen Mag. XIII, 2, 64;

2) einen Schlag versetzen, durchprügeln:
meita iekrāvusi ar kāšiem zirgam LP. VI, 1, 226. [iekraut kādam pa žaunām, pa de̦gunu.]

Avots: ME II, 30

‡ iekrava, die Schiffsladung Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 26.

Avots: EH I, 522

‡ ìekŗavât Dunika, = iekravât: ie. akmiņus ratuos.

Avots: EH I, 523

ìekravât, (mehrfach) hineinkramen. Refl. - tiês, (in eine Wohnung) einziehen.

Avots: ME II, 29

‡ ìekrecêtiês, gerinnen Schwitten: gaļa labi iekrecējusies.

Avots: EH I, 522

‡ ìekrecelêtiês, sich räuspern Lemb., Renzen, Schwanb.; "īpatnēji iesmieties" Līvāni.

Avots: EH I, 522

[ìekrejuôt Ruj., = iekraistīt.]

Avots: ME II, 30

ìekrekšķêtiês (unter ìekrekstêtiês): Made... bailīgi iekrekšķas (sagt räuspernd?) A. Jansons Latvis, № 3642.

Avots: EH I, 522

ìekrekstêtiês: pate tik iekrekstē̦damās nuodudināja Janš. Mežv. ļ. II, 36.

Avots: EH I, 522

ìekrekstêtiês, [ìekrekšķêtiês, ìekrekšķinâtiês Nötk.], (hin und wieder) ein wenig knarren, krächzen: iekrekstējās ve̦cie kuoki Vēr. viņš iekre̦kstē̦damies izstāsta mācītājam Janš.

Avots: ME II, 30

‡ iekremelêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: viņam vajaga ie. pa(r) kramenīca.

Avots: EH I, 522

‡ ìekre̦muotiês, sich rauspern Laidsen.

Avots: EH I, 522

‡ ìekŗe̦muôtiês B. Vestn. "iekāsēties".

Avots: EH I, 523

‡ ìekre̦m̃slâtiês Kegeln, Zögenhof. (mit è̦m ) AP., = ìekre̦msluôtiês.

Avots: EH I, 522

ìekre̦msluôtiês [Windau, Roop u. a., ìekremslêtiês Sermus, sich räuspern]: saimnieks iekre̦msluojies vien MWM. II, 416.

Avots: ME II, 30

[ìekremšļuôtiês MSil. "verknorpeln."]

Avots: ME II, 30

‡ ìekremtiês, sich anklammem Diet.; ìekrem̃ties luogā, sich mit den Ellbogen auf die Fenstetbank stützen Dunika.

Avots: EH I, 522

‡ I iekren̂celêtiês ² AP., Jürg., sich räuspern Laidsen, Meselau, N.-Peb., Ramkau, Renzen: lai meitene nesatrūktuos, viņš pie laika drusku iekrencelējās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 37.

Avots: EH I, 522

‡ II ìekrencelêtiês "hineintaumeln" NB.

Avots: EH I, 522

‡ iekreñkstêtiês Dunika, ein wenig hüsteln: vecītis pāra reizas iekrenkstējās.

Avots: EH I, 522

iekrēsliņā, zum Beginn der Dämmerung: (puiši) tīklus lāpa, iekrēsliņā sē̦dē̦dami BW. 30774, 3.

Avots: ME II, 30

[ìekrèst, hineinschütteln: iekr. ābuolus zâlē Trik.]

Avots: ME II, 30

‡ ìekrĩčuolêt Dunika, auf Schlittschuhen herein-, hineinlaufen: ie. āliņģī.

Avots: EH I, 523

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

‡ ìekrimšķinâtiês Prl., = iekre̦msluôtiês.

Avots: EH I, 522

[ìekrimst, annagen: zirgs iekrimtis sili Arrasch. bē̦rns atstājis iekrimstu maizi.]

Avots: ME II, 30

‡ ìekripšinât, knabbernd (nagend) eilig zu sich nehmen Frauenb.: ieduod aitām kuo ie˙!

Avots: EH I, 522

ìekrist,

1): hinein-, hereinfliegen (von Auerhähnen)
Stenden: viens gailis jau iekrita pudurā;

2) ‡

d) man iekrita sāpe galvā, ich bekam Kopfweh
Strasden; ‡

5) "gefallen"
AP.: viņa ir visādi vīzīga meita; man viņa vare̦n iekrīt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìekrist 3: vaigi sāk ie. acis iekritušās Jürg. u. a.;

2) ie. tēva (mātes) sejā, dem Vater (der Mutter) ähnlich sein
Ar.

Avots: EH I, 522

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30

‡ ìekristît, = ‡ ìekrustît.

Avots: EH I, 522

iekrite̦ns: iekrite̦nu glāzi vien vajag liet Saikava.

Avots: EH I, 522

iekrite̦ns Kokn., Lasd., [iekritins Bers.], iekritans Tirs. "nicht ganz voll": iekrite̦ns pūrs. [Auch ein Adverb dazu: ūdens vasaru mārkuos stāv iekritin (= unter der Norsmalhöhe) Bers.]

Avots: ME II, 30

iekritîgs, [angenehm, passend: iekritīga drēbe; iekritīgs cilvē̦ks Smilt, Nitau, Lettihn; in Seltingshof dafür: iekritîgs].

Avots: ME II, 30

ìekritinât,

3): "(Bauhölzer) zwischen zwei Ständern von oben hineinsenken"
Biel. n. U. (unter kriteņi).

Avots: EH I, 522

[ìekritinât,

1) hineinschütten:
iekr. rāceņus pagrabā Wandsen;

2) einfallen od. sich senken machen (beim Backen):
meita iekritinājusi maizi Trik.;

3) sich fallend hineinfügen machen:
iekritināja trīs puosmus Nigr.]

Avots: ME II, 30

‡ ìekriũkšêtiês Dunika, Rutzau, = ‡ iekrikstêtiês: le̦dus iekriakšējās.

Avots: EH I, 522

[ìekŗuokât, einfalten: iekŗ. kre̦klam piedurkni Nigr.]

Avots: ME II, 30

‡ ìekruõnêt "ievietuot" Seyershof: kad pārliek kādu lietu, gultu vai skapi. tad saka: nu tika iekruonē̦ts citā vietā.

Avots: EH I, 523

‡ ìekruôstît, ein wenig herein-, hineinkramen, -laden Kalz. n. Pil. mat. 27, Bers.: viņš jau iekruostījis drusku siena savā šķūnī.

Avots: EH I, 523

iekruit: ìekrùit ² Saikava, stibitzen, sich aneignen: kad pluosti pajūk, iekruj ir tu!

Avots: EH I, 523

iekruit Nerft, = iegūt.

Avots: ME II, 30

‡ ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523

‡ ìekŗupêt Dunika, = ìekŗupt: iekŗupējuši rāciņi.

Avots: EH I, 523

‡ ìekrupt "?": tu biji tâ iekrupis (=neveikli iesēdies?) ratuos, ka tevi ir pazīt nevarēja Smilt.

Avots: EH I, 523

[ìekŗupt, schorfig werden: rāceņi ieķrupuši Nigr.]

Avots: ME II, 30

I ìekŗupt: auch Dunika.

Avots: EH I, 523

‡ II ìekŗupt, stecken bleiben Wandsen: saimnieks iekŗupis kruogā un dzeŗ.

Avots: EH I, 523

‡ iekrustis Frauenb., Adv., = iẽšķē̦rsām: rati paliek uz ceļa ie.

Avots: EH I, 523

‡ ìekrustît, (beim Taufen) benennen; einen Namen (Spitznamen) geben, taufen: kâ nu iekrustīsim jaunuo teliņu? Frauenb. meitas mani iekrustījušas par Andžu ebenda. bē̦rni iekrustīja ve̦cuo par čāčiņu Strasden. Refl. -tiês, sich einen Namenu geben: tu pats gribi sevi ie. citā vārdā Frauenb.

Avots: EH I, 523

I ìeskrabêt, [ìeskrabêtiês Bers., erknarren: sakaltis kažuoks piedeŗuoties ieskrab Wessen. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs Fest.] viņas durvis ieskrab Stari I, 237. [ Vom Geräusch, das beim Schrapen od. beim Nagen der Mäuse entsteht Bers., Welonen u. a.: pele ieskrabējās].

Avots: ME II, 65

[II ìeskrabêt "sich mit Grünspan bedecken"(?) Treppenhof bei Adsel.]

Avots: ME II, 65

[III ìeskrabêt Bolwen, = ieskrabināt.]

Avots: ME II, 65

[ìeskrabinât C., PS., ein wenig einkratzen. Refl. - tiês, = ìeskrabêties.]

Avots: ME II, 66

[ìeskrabt Warkh. "hart werden": ieskrabis kažuoks.]

Avots: ME II, 66

ìeskraidît, oft hereinlaufen Spr.

Avots: ME II, 66

ìeskram̃bât, tr., einkratzen, einschrammen, streifen: ādu, ruoku. dzīve nav ieskrambājusi sejā rūpju grumbas R. Sk. II, 17. Refl. - tiês, sich einkratzen. Subst. ìeskram̃bãjums, die eingekratzte Wunde, Schramme.

Avots: ME II, 66

ìeskrampt, einkratzen: (nadziņi) mīksti: it ne˙vienam neikrampj Duomas II, 378.

Avots: ME II, 66

ìeskrãpêt, tr., schrapen, einkratzen: kaķis ieskrāpējis bē̦rnam ruokā. [Refl. - tiês, sich hineinscharren: suns iekrāpējies alā Kokn.]

Avots: ME II, 66

ìeskrapêtiês, = iekrabēties: uotrā istabas kaktā ieskrapējās Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 66

ìeskrìet, intr., herein -, hineinlaufen, wohin laufen: kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. ieskrējis kâ circenis pe̦lnuos. kad tu ellē ieskrietu! krūtīs ieskriet, in die Braust fahren. Refl. - tiês,

1) einen Anlauf nehmen:
labi ieskrējies, viņš pārleca par grāvi;

2) in Bewegung, Schwung kommen:
ragutiņas, ieskrējušās, pāri upei aizslīdēja. zirgi bij ieskrējušies; viņus vairs ne˙maz nevarēja valdīt.

Avots: ME II, 66

[ìeskrĩpât Dond., einschrammen.]

Avots: ME II, 66

[ìeskruõstît Trik., Bauske "frühstückend ein wenig zu sich nehmen."]

Avots: ME II, 66

ìeskruostît, tr.,

1) einkerben, [einknicken, einprägen
L.]: tu manā sirdī ieskruostīts, du bist in mein Herz geschlossen Elv., L. [cirvim zīmi ieskruostīt "schlagend einprägen" Wandsen];

2) einpferchen, einschliessen
(= iespruostīt): putnu būrītī Wend. n. A. XII, 560.

Avots: ME II, 66

[ìeskrubinât, benagen: žurkas ieskrubinājušas grīdu Lis., N. - Peb.]

Avots: ME II, 66

[ìeskrubît,

1) = ìeskrubināt: peles ieskrubinājušas kaulu Lis.;

2) einschrapen:
duobumu kausam N. - Peb.]

Avots: ME II, 66

ìeskrũvêt, tr., einschrauben: te tāds daikts, kur cilvē̦kus ieskrūvē LP. IV, 50.

Avots: ME II, 66

[ikrainis, ein Starkwadiger Wid.]

Avots: ME I, 704

I ikraîns, viel Rogen enthaltend: ikraina zivs, vēzis.

Avots: ME I, 704

[II ikraîns, starke Waden habend Wid.]

Avots: ME I, 704

ik˙reĩz: ikreĩz Salisb., jedesmal.

Avots: EH I, 429

ik˙reĩz, ik˙reizas, ik˙reizes (auch getrennt geschrieben: ik reizas): ik˙reiz māte raušus nece̦p.

Avots: ME I, 704

‡ ikreĩzẽjs, jeweilig: sasniegtu savas ikreizējās iegribas mērķus Janš. Līgava I, 505.

Avots: EH I, 429

ikrene ,* Rogenfisch Dr.

Avots: ME I, 704

I ikri (li. ìkrai Ti˛, I, 401 ): ursprünglich identisch mit ikri II nach Kalima Ztschr. f. slav. Phil. IX, 376 ff.

Avots: EH I, 429

I ikri (apr. yccroy, ali. gen. ikrū,), die Waden. [In Salis. auch der Sing. ikrs, die Wade (eines Beines), - Zu slav. ikra "Wade"; vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 162, Persson Betir. 384, Berneker Wrtb. I, 424.]

Avots: ME I, 704

II ikri (li. ìkrai), bei U. auch ikra, der Rogen, Froschlaich U.: ikrus laist, laichen [Zu slav. ikra "Rogen" und vielleicht ir. fuchair "Laich"; vgl. Brückner KZ. XLIV, 333, Berneker Wrtb. I, 424].

Avots: ME I, 704

‡ III ikri, ein dumpfes Geräusch aus dem Innern eines laufenden Pferdes KatrE.: tukšumuos ir i.; kad skrien, tad sānuos i. kurc. tie ir stipri zirgi, kam i. kauc, kad skrien. Vgl. ‡ ikstri.

Avots: EH I, 429

‡ ikrijs,

1) (viel?) Rogen enthaltend:
zivs ir ikrija FBR. XIV, 72;

2) (kleine) Samenkerne enthaltend:
dažas uogas ar sīkām sēkliņām, piem., jāņuogas, sauc par ikrijām FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 429

ikruôt, laichen Karls.

Avots: ME I, 704

‡ ikruôts Dunika u. a., viel Rogen enthaltend: ikruota siļķe.

Avots: EH I, 429

izkrabinât, ausschaben, auskratzen, reinigen (eine Pfeife): ar kādu nuopietnību pīpe netiek izkrabināta A. XI, 469.

Avots: ME I, 754

‡ izkŗãkât Frauenb., ausspeien.

Avots: EH I, 459

izkràkt: pēdīguo dvašu izkrākdams Dünsb. Vecie grieķi II, 68.

Avots: EH I, 458

izkrãmêt, ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang kramen;

2) pflegend fertig werden
Frauenb.: es taču viena nevaru i. ar tik daudz bē̦rniem.

Avots: EH I, 458

izkrãmêt, tr., auskramen: viņa piedāvājās izkrāmēt čemodānu Vēr. II, 444.

Avots: ME I, 754

‡ izkramîtiês Dunika, plump, mit schweren Schritten hinausgehen resp., herauskommen.

Avots: EH I, 458

izkram̃pêt, [izkrampt U.], tr., stehlen: zirgu.

Avots: ME I, 754

‡ izkram̃šât Seyershof,

1) herauskratzen, -scharren:
suns izkramšā peles nuo peļu bedrēm;

2) "ar lielu sparu izvilkt".

Avots: EH I, 458

‡ izkramstît, mit dem Maul (den Zähnen) durchsuchen Ar.: zirgs izkranzstīja ar purnu (ar zuobiem) visu sili.

Avots: EH I, 458

‡ izkram̂t ² Dunika, austrocknen (intr.): izkramusi (sakaltusi kâ krams) pļava, druva.

Avots: EH I, 458

‡ izkrankât Warkl., aushungern, heiss hungrig werden: trīs dienas luopeņi nav ē̦duši, tāpêc jau visā izkrankājuši.

Avots: EH I, 458

‡ izkraņ̃ķêt Heniņ "?".

Avots: EH I, 458

izkrāpāt, aushusten Für.

Avots: EH I, 458

izkrampt (unter izkram̃pêt ): auch (mit am̃ ) Dunika.

Avots: EH I, 458

izkrāpt, ‡

2) = pìekrâpt, betrügen Kaltenbr.; ‡

3) durch Trug, mit List ausforschen:
nerima, kamē̦r nebija nuo viņas izkrāpusi, kur tā visu tuo ņē̦musi Pas. V, 347.

Avots: EH I, 458

izkrāpt (li. iškrópti), tr., durch Trug erlangen, gewinnen, austrügen: ceļa vīri, viltinieki, izkrāps tavas malējiņas BW. 13646, 1. burvis gribējis trīs suņus izkrāpt LP. VI, 723.

Avots: ME I, 754

izkrāsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich bemalen: dažas sievietes mīl i.

Avots: EH I, 458

izkrāsuôt, tr., aus -, bemalen: istabas, namu. izkrāsuojuši sev ādu MWM. VI, 499.

Avots: ME I, 754

izkratas, was beim Schütteln ausgedroschenen Getreides auf einem Sieb durch dieses Sieb hindurchfällt (Körner und Spreu) RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 754

‡ izkratinât Frauenb., = izkratît: pa neadze̦nu šostju braucuot i. kādu cilvēku.

Avots: EH I, 458

izkratît, Refl. -tiês,

2): auch Fraueub.

Avots: EH I, 458

izkratît (li. iškratýti), tr.,

1) ausschütteln
(auch fig.): še tuos salmus izkratīja BW. 19405. licis pīpi izkratīt LP. VII, 673. lai blusiņas izkratām BW. 24108. izkratīt sirdi, visas bē̦das. tā nuovilka dažam svārkus, dažam maku izkratīja BW. 19891. Refl. - tiês,

1) sich ausleeren, sehr hungrig werden
Ahs.: lai ē̦d, ja tâ izkratījies LP. V, 195;

2) all sein Geld ausgeben:
pilsē̦tā tas tâ izkratījies, ka vairs tam nav ne kapeikas pie dvēseles.

Kļūdu labojums:
1) ausschütteln = ausschütteln

Avots: ME I, 754

izkraucelêt(iês) Bers., Kalz., Meiran, Prl., = izkraukât(iês).

Avots: EH I, 458

izkraucelêt(iês) Bers., Kalz., Meiran, Prl., = izkraukât(iês).

Avots: EH I, 458

izkr̀aukât, Speichel, schleim auswerfen: kŗaukas. Refl. - tiês, längere Zeit Schleim auswerfen, von Schleim sich befreien: viņš izkŗaukājās A. XX, 482.

Avots: ME I, 755

izkraũkstêt, izkraũkš(ķ)êt, zur Genüge knacken, krachen: tad stipri krata, lai kauli izkraukšķē̦tu, damit das nachen aller Knochen erfolge Etn. II, 148.

Avots: ME I, 754

izkraukstinât, izkraũkš(ķ)inât, knakken machen bis zum Aufhören des Knachens: pirkstus.

Avots: ME I, 754

izkraũt, ‡

2) = sakraũt: kad luobjas, tad izkraun (mit ostle. iz- für uz-?) pa dienu pa kubikam Kaltenbr.

Avots: EH I, 458

izkŗaũt,

1): auch Dunika;

2) einen Schlag versetzen
Dunika: es viņam reiz stipri izkrāvu.

Avots: EH I, 459

izkraũt [li. iškráuti], tr., aus -, abladen, auspacken: ve̦zumu, lietas nuo ratiem.

Avots: ME I, 754

izkràkt, intr., ausschnarchen; izkrācis, verfallen, verschmachtet Manz., Oppek., Peb., Refl. - tiês, ausschnarchen: nu viņš diezgan izkrācies.

Avots: ME I, 754

izkrautne ,* der Stapelort, Stapelplatz Dr.

Avots: ME I, 754

izkravât, tr., aspacken, auskramen: visas lietas nuo šķirsta LP. VII, 514. mātes pūru nevar izkravāt (Rätsel). [izkravāta (verwühlt, durchgestöbert?) vācelīte BW. 35159.] Refl. - tiês,

1) lange Zeit kramen, packen:
viņš izkravājās augu dienu;

2) ausziehen:
nuo dzīvuokļa.

Avots: ME I, 754

izkŗavât, = izkravât.

Avots: ME I, 755

izkrecelêtiês, izkrecêtiês, izkreķuôtiês, sich ausräuspern, den Schleim auswerfen Serb., Nötkh., A. - Rahden, A. XIV, 479.

Avots: ME I, 754, 755

‡ izkrecêt Dunika, = izkasît 1: i. galvu, kad tā niez.

Avots: EH I, 458

‡ izkre̦kluôtiês, sich der Oberkleider soweif erledigen, dass nur das Hemd anbehalten wird: viņš bij izkrekluojies A. Brigadere Skarbos vējos 11.

Avots: EH I, 458

[izkreķuôt, auswerfen, ausräuspern, aushusten Wid.]

Avots: ME I, 755

‡ izkrem̃tiês Dunika, sich hinaus-, herausbeugen: i. pa luogu laukā.

Avots: EH I, 458

*izkreñkstêtiês Dunika, sich ausräuspern.

Avots: EH I, 458

izkrẽ̦pât, izkrẽ̦puôt, tr., auswerfen, ausräuspern: ar diloni sasirdzis cilvē̦ks var izkrē̦pāt milzum daudz baciļu. Refl. - tiês, sich ausräuspern, genügend Schleim auswerfen: viņš ne˙maz nevar izkrē̦pāties. Subst. izkrē̦puõjums, der Auswurf, Speichel.

Avots: ME I, 755

‡ izkrēpelêt, ausqualstern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 458

[izkrepinât, stochernd reinigen: pīpi Sissegal, N. - Peb.]

Avots: ME I, 755

izkresinâtiês, [izkrezinâtiês Dond.], allmählich, langsam [ohne ärztliche Hilfe] genesen: vai slimais bē̦rns jau nebūs izkresinājies? Sassm. [vai nebūsi izkrezinājies, ka vēl guli? Dond.]

Avots: ME I, 755

‡ *izkrest, = ‡ izkretêt 1: rāceņi izkretuši Nötk., Peb.

Avots: EH I, 458

‡ izkrēst (li. iškrė˜sti "ausschütten" ),

1) "hinauswerfen":
zirgs juo izkrète ² nuo ratiem Kaltenbr. i. sniegus, mē̦slus Warkl. (vē̦tra) baznīcai luogus izkrēte Auleja;

2) vertun, vergeuden:
cik jis te izkrēte manta! Kaltenbr.;

3) heraussuchen ("izkrejuot") Bērzpils: i. biezumus nuo putras Dricēni, Viļāni.

Avots: EH I, 458

‡ izkretêt,

1) = izkur̃têt Nötk., Peb.: rāceņi drīz izkret (ir izkretējuši);

2) sich herabbeugen und verdorren (von Pflanzen):
ja dē̦sts neaug, tad tas irkret Nötk., Peb.

Avots: EH I, 458

‡ izkre̦tulât Iw., mit Hüfe eines kre̦tulis 1 aussieben.

Avots: EH I, 458

izkribinât "ausplusern" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 458

‡ izkrĩčuôlêtiês Dunika, zur Genüge Schlittschuh laufen.

Avots: EH I, 459

izkridzinât, izkridžinât, tr., ausdreschen: knapi tik spēju rudzus izkridžināt Frauenb.

Avots: ME I, 755

izkridžinât: mit einem kre̦tuls auswindigen Frauenb.

Avots: EH I, 458

izkrìmst (li. iškrim̃sti), tr., ausnagen, aushöhlen, durchlöchern, durchnagen: tas tārpu izkrimsts MWM. VI, 948. pelīte nuozūd izkrimstajā caurumā Kleinb. zvē̦ri trīs durvis jau izkrimtuši LP. IV, 142. izkrimta (verdrängten) mūs laukā Deglavs Rīga I, 11. [Refl. - tiês, zur Genüge nagen.]

Avots: ME I, 755

izkrist,

3): man pašam neizkrīt, für mich selbst ist es ungelegen (nicht gut möglich)
Deglavs Rīga II, 1, 150; ‡

4) zugrunde gehen, ruiniert werden, sein Hab und Gut vertun
Frauenb.: kad saimnieks izkrita, tad luopus izdzina muižā. izkrituši (ausgestorben) vēži upēs ebenda; ‡

5) fallend sich ausstrecken:
zirgi izkrīt izšļauku nuo bailēm (bei Gewitter) Frauenb.

Avots: EH I, 458, 459

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

izkrĩtaļâtiês,

1) zusammenfallen:
auzas uz visām pusēm izkrītaļājušās Dond.;

2) abtrocken, austrocknen:
dārzs jāuzaŗ, lai zeme izkrītaļājas Dond.

Avots: ME I, 755

izkrītâtiês, sich zerstreuen, verschminden: lietus izkrītājās, mākuoņi izklīda Katzd.

Avots: ME I, 755

‡ izkritinât Dond., N.-Schwanb., Wandsen, = ‡ izkre̦tulât: vai esi izkritinājis, kuo šuorīt izvētījām? Dond. ar vēju graudus nuo pe̦lūm izšķir (izvētī un izkritina) Dünsb. Bērnu draugs I, 7.

Avots: EH I, 459

izkruõģêt (unter izkruôguôt ),

2): "izputināt, izvazāt" Kurmene.

Avots: EH I, 459

izkruõguôt,

2): divuos mēnešuos visi milti bij izkruoguoti Seyershof. viņš izkruoguo mūsu ēdiena vistām ebenda.

Avots: EH I, 459

izkruõguôt, izkruõgêt, tr.,

1) ausschenken, verzapfen:
alu. brūveris izkruoģēja vai visu pusmucu tukšu MWM. VII, 257;

2) verschleudern, vertun:
bet nestāsta vis, kâ savu naudu izkruoģējis Blaum. kāds savas un citu kases izkruoģē̦tājs A. XII, 653.

Avots: ME I, 755

izkuģuôt, ‡

3) "nesaprašanas dēļ izdarīt zaudējumus" Frauenb: viņš izkuģuojis visu savu veikalu (dzīvi).

Avots: EH I, 459

izkrùokât ² : in Falten legen Diet.

Avots: EH I, 459

izkrùokât ² [Kr.], tr., entfalten, Falten bilden: kre̦klu svārkus; izkruokāts, faltig: izkruokātas lapas Latv.

Avots: ME I, 755

izkruopļuôt, tr., verunstalten, entstellen: vai krampis tē̦va ģīmi bij izkruopļuojis ar tik svešu, baigu zīmi? MWM. VIII, 167.

Avots: ME I, 755

izkruķêt: izkruķēja mūs nuo Kurzemes (während des Krieges) Frauenb.

Avots: EH I, 459

izkruķêt, tr., gewaltsam (eig.: mit der Krücke) hinaustreiben: ar kruķīti izkruķēju (Var.: izskruķēju) savu māsiņu tautiņās BW. 18185. ļaudis tagad slinki; viņus ne˙maz nevar pie darba izkrūķēt.

Avots: ME I, 755

izkrupt, intr., ausschlagen: mute, lūpas izkrupušas Dond.

Avots: ME I, 755

izkrustît, tr., taufend verbrauchen: visu ciemīšu vārdi jau izkrustīti LP. VI, 847.

Avots: ME I, 755

‡ izskrabas, was herausgekratzt, -geschabt ist (z. B. die Teigreste aus dem Brottrog) Auleja.

Avots: EH I, 480