Paplašinātā meklēšana

‡ àizbirdinât, hinter etw. streuen: a. kam kuo aiz kakla.

Avots: EH I, 9

‡ àizir̃dinât, lockernd zuschütten: a. vagu Bauske.

Avots: EH I, 26

‡ àizkãrdinât,

1) lüstern machen;

2) hin-, weglocken.

Avots: EH I, 30

‡ àizmērdinât, = àizmērdêt: a. kustuoni.

Avots: EH I, 39

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡

4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51

[apbirdinât, fallend bedecken: tur tevi ziediņi apbirdinās BW. 33778].

Avots: ME I, 77

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84

‡ apgar̂dinât muti, einen guten Geschmack im Munde erzielen: ieduod man ar a. muti! Nitau. Trik. Refl. -tiês, die Lippen beleckend eine angenehme Geschmacksempfindung zur Schau tragen: iedzert šņabi un apgardināties Dunika.

Avots: EH I, 81

‡ apgurdinât, ermüden, ermatten (tr.): a. līde̦ku. kaķis apgurdinājis peli Salis. tē̦vs apgurdinājis dē̦lu Warkl.

Avots: EH I, 86

‡ apir̃dinât,

1) ringsum auftrennen
(tr.): a. lakatam malas Trik.;

2) rings um etwas auflockern:
a. zemi ap ābeli. a. ābeles, die Erde um die Apfelbäume auflockern.

Avots: EH I, 86

‡ apmẽrdinât und apmẽrdît Salis, (vor Hunger oder durch Gift) umkommen machen: a. žurkas.

Avots: EH I, 101

‡ apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102

‡ apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115

ārdi L., die aus dem Ofen gezogene und ausgespreitete Asche [zu ārdît].

Avots: ME I, 241

‡ ardieva, = ardievas: a. tik īsa Juris Brasa 164.

Avots: EH I, 129

ardievas: in Wolmarshof ar̃dievas.

Avots: EH I, 129

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141

ardievuoties (auch Pas. IX, 436): in Wolmarshof ar̃dievuôtiês.

Avots: EH I, 129

ardievuoties, adieu (ar dievu) sagen, Abschied nehmen: vecīši ardievuojās un aizgāja.

Avots: ME I, 141

ārdiņas,

1) Rost (zum Braten);

2) ein Raum zum Obsttrocknen
Linden (Kurl). [Wohl ein Deminutiv zu ā`rds.]

Avots: ME I, 241

I ārdinât, tr., härten. Refl. -tiês, sich abhärten: iet ārdināties A. -Autz, aus der heissen Badstube in den Fluss baden gehen. Zu ãrdêt.

Avots: ME I, 241

II ārdinât, auch ādinât, tr., foppen, reizen, necken; sirdi ārdinât U., das Herz quälen. [Nebst le. ērdinât "reizen" wohl zu an. erta "aufreizen, necken" und ai. ardáyati "regt auf", s. Bezzenberger GGN. v. J. 1875, 229, T. Torbiörnsson LiqMet. I, 69, Boisacq Dict. unter ἄρδις und ἐρέϑω Fick Wrtb. III ^4, 19 und Falk-Torp 196 f.]

Avots: ME I, 241

‡ atbirdinât Salis, Schwanb., = ‡ atbãrstît 2.

Avots: EH I, 135

atdzir̂dinât, mit Milch aufmästen: teļu.

Avots: ME I, 156

‡ atgar̂dinât, bis zum Überdrüss mit Leckerbissen traktieren AP.: e̦sam jau atgardināti.

Avots: EH I, 141

‡ atirdinât Trik., = atḕrst: a. vìli.

Avots: EH I, 144

‡ atkãrdinât AP., herlocken: visādi izmēģinājuos, bet ne˙kâ nevarēju viņu šurp a.

Avots: EH I, 147

‡ atspârdinis ² Dunika "īpatnēja raksta aude̦kls": sešas siênas atspārdiņa.

Avots: EH I, 168

‡ bārdienītis L. Av. 1846, № 6, = sērdienītis, bārenis, die Waise.

Avots: EH I, 209

bezbā`rdis, der Bartlose.

Avots: ME I, 282

‡ bezsirdis,

1) ein Herztoser;

2) "ein Geizhals"
Celm.

Avots: EH I, 215

bezvā`rdis, fem. -de

1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;

2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde

a) bezvārda koks

b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).

Avots: ME I, 286

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

‡ caurdìrša, comm.,

1) ein nicht zu sattigender Mensch; ein Pferd, das oft mistet und sich daher schlecht mastet
Diet.;

2) einer, der alles schnell durchbringt od. verliert
Oknist: esi gan tu c.: tikkuo iedevu, i[r] atki nav.

Avots: EH I, 261

‡ càurdìrška ² Gr.-Buscnn. n. FBR. XII, 77 "kas nebaruojas".

Avots: EH I, 261

cē̦lsirdis,* der Grossmütige Od. V, 94.

Avots: ME I, 377

ciêtsir̂dis, f. - de, der, die Hartherzige: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida. cietsirde mātes meita BW. 21654, 3.

Avots: ME I, 397

[dabir̃dinât Drsth., hinzustreuen.]

Avots: ME I, 428

dãrdi (unter dãrdiens): orķestŗu mūzikas d. A. Grīns Dvēseļu putenis II, 200.

Avots: EH I, 311

dãrdiens, dãrdi, dãrduoņa, das Knattern, Geröll: pē̦rkuona dārdiens, dārdi, dārduoņa. rīb bungu duobjie dārdieni A. XV, 425.

Avots: ME I, 447

dãrdinât, ein knarrendes, polterndes Geräusch hervorbringen: lai rati rīb, tas aprasts tam, viņš ne˙maz nedzird dārdinām Apsk. I, 236.

Avots: ME I, 447

‡ dārdinêt Warkl., = dãrdinât.

Avots: EH I, 311

dižsir̂dis, ‡

2) ein ungehorsames Kind
Dond.

Avots: EH I, 324

dižsir̂dis, ein Grossherziger Sassm.

Avots: ME I, 476

[dzẽrdinât Ladenhof. Lat, kat. 36, = dzirdinât.]

Avots: ME I, 548

dzẽrdinât: auch Nabben n. FBR. XI; 66,. Orellen p. FBR. XV, 147, Adiamünde, Lems., Salis, Ulpisch, (dzerdenāt) Elger (Gunther Altle. Spr., I, 145).

Avots: EH I, 356

[dzirdiklis Bers., das Gehör.]

Avots: ME I, 552

dzir̂dinât: auch AP., Ramkau, mit ir̃ Kand.

Avots: EH I, 359

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

dzirdiņš: auch Sessw.

Avots: EH I, 359

dzirdiņš, das Gehör Kawall n. U.

Avots: ME I, 553

I ērdinât, locker machen Wend.

Avots: ME I, 575

II ērdinât, reizen, necken U.: neērdini suni, ka neiekuož Etn. III, 66. kuo tu tur ve̦cuo cilvē̦ku ērdini Wend. [Vgl. ārdinât II.]

Avots: ME I, 575

‡ galˆv[v]ìerdis ² Warkl. n.. FBR. XI, 108, = galˆvvìrsis.

Avots: EH I, 381

‡ galˆv[v]ìerdis ² Warkl. n.. FBR. XI, 108, = galˆvvìrsis.

Avots: EH I, 381

gaŗbā`rdis, gaŗbāŗzdis, der Langbärtige LP. IV, 10.

Avots: ME I, 605

gaŗdibene,

1) ein breitrandiger Filzhut:
uzlika vīriešu ce̦puri (gaŗdibeni) BW. III, 1, 41. viņš lāpīja ar ratu ilksi savu milza gaŗdibeni LP. VII, 476. Auch platmale, ratene, rata ce̦pure genannt;

2) der Cylinderhut:
spuodras gaŗdibenes* galvā MWM. II, 738.

Avots: ME I, 606

gaŗdienis (fem. - ne), gaŗdìena, jem., der langsam arbeitet Ar., Blieden, Ahs.

Avots: ME I, 606

gaŗdiênisks ² " langsam" : gaŗdienisks cilvē̦ks Sasm.

Avots: ME I, 606

gar̂dinât, ‡ Refl. -tiês, beim Essen auf verschiedenerlei Weise das Empfinden des Wohlgeschmacks äussern Dunika: ē̦d gardinādamies, ja ... gribēja atzīmēt kuo jauku, tad gardinādamies teica: "salds kâ me̦dus! gards kâ me̦dus!" A. Brigadere Dievs, daba, darbs 182.

Avots: EH I, 383

gar̂dinât [li. gárdinti u. gar̃dinti], würzen (in übertragenem Sinne) Ronneb.: gardināja kuopmaltītes ar jaukām galdarunām Mag. 1913, 2. St.

Avots: ME I, 602

gurdinât, auch gurinât L., U., fakt., müde machen: acis Vēr. II, 685.

Avots: ME I, 683

‡ gùrdins ² Erlaa n. FBR. XI, 14 "?".

Avots: EH I, 420

‡ ìedzērdinât "jem. einen vergifteten Trank beibringen" Segew., Smilten.

Avots: EH I, 511

[ìedzirdinât,

1) = iedzirdît Nigr.;

2) nicht bis zum Sättigung tränken
Bauske;

3) einem das Trinken beibringen:
iedzirdināt (auch: iedzirdît) teļu PS.]

Avots: ME II, 13

ìegar̂dinât, reizen, Appetit erregen (indem ma[n hin und wieder etwas Verlockendes zeigt, zu essen gibt u. s. w.) Wen., Lasd., Illuxt: viņi mani tâ ar tuo ēdienu iegardināja Bers. iegardini vien viņu: nevarēsi pēc atkauties Mar. n. RKr. XV, 115. Refl. - tiês, "sich einschmecken": iegardināties ar blēdību iegūtā mantā BW.

Avots: ME II, 15, 16

‡ iegârdinâtiês ² Dunika, = ìegar̂dinâtiês: puišelis zupu negribēja strēbt, bet kad iegārdinājās, izstrēba visu.

Avots: EH I, 513

ìekãrdinât, in Versucherung führen: ve̦lns iekārdinājis viņu LP. V, 139.

Avots: ME II, 26

[ìesmirdināt L., einstänkern: viņš zābakus pārāk stipri iesmirdinājis (mit einem stinkenden Stoff eingeschmiert) Ruj.]

Avots: ME II, 68

ìespãrdinât zirgu, ein Pferd wiederholt zum Ausschlagen reizen, das Ausschlagen beibringen.

Avots: ME II, 69

ìevadvā`rdi, die Einleitung.

Avots: ME II, 85

[igvārdis, eine flache, breite Grube: puiši aizgāja rakt igvārdi Stuhrhof. - Zu igvartis, igvāts.]

Avots: ME I, 702

ir̃dinât, locker machen, lockern: lietus zemi irdina. Zu irt II.

Avots: ME I, 709

‡ îsbārdis Tdz. 43647, ein Kurzbärtiger.

Avots: EH I, 501

izbir̃dinât, ausstreuen, ausfallen lassen Ahs.: graudus. kuo par ziemu iemācās, tuo par vasaru izbirdina (vergisst man) Kand.

Avots: ME I, 716

‡ izdirdinât Kalz., Lubn., (mit ir̃ ) Schibbenhof "iztirdīt, izprašņāt".

Avots: EH I, 442

[izdzirdinât,

1) reichlich (viele) trinken lassen, mit Getränken traktieren:
saimnieks visus puišus izdzirdināja Dunika; nevar visus teļus ar pienu izdzirdināt Jürg.;

2) gänzlich austrinken lassen, tränkend verbrauchen:
izdzirdināt luopiem visu dzērienu C.]

Avots: ME I, 732

izgar̂dināt, tr., ergötzen, weiden: izgardināšu acis, ausis un citus prātus MWM. VIII, 28. izgardināt muti ar gardu ēdienu Salisb. Refl. - tiês, sich zur Genüge ergötzen: jāduod nuomēģināt, lai mute izgardinās un zin citiem pastāstīt, ka nav vis viltus manta Seibolt.

Avots: ME I, 736

‡ izgardis, verwöhnt (?): i. tâ, ka ne ābuola vairs neē̦d Mesoten.

Avots: EH I, 447

izgurdinât, zur Genüge müde, matt machen: labi nu gan tās kājas izgurdināji A. XIII, 530.

Avots: ME I, 742

izir̃dinât, ‡

2) auftrennen, zertrennen
Seyershof: i. deķi plucekļuos.

Avots: EH I, 451

izir̃dināt, tr., gehörig locker, fein machen, zerbröcheln: zemi.

Avots: ME I, 743

izkārdinâtiês, alle Versuchungsmittel (vergeblich) anwenden: gan japāņi izdraudējušies, gan izkārdinājušies, durvis neatvē̦rušās A. XX, 293.

Avots: ME I, 750

[izmḕrdinât C., hungern lassen.]

Avots: ME I, 771

izmirdinât, aushungern lassen LKVv.

Avots: ME I, 772

‡ izmurdinât Warkl., izmurdinêt ebenda, izmurduļât ebenda, verunreinigen: i. ūdeni.

Avots: EH I, 467

‡ izpirdinât, sich tüchtig abarbeiten (bei der Arbeit abqualen) lassen Wessen.

Avots: EH I, 471

‡ izvirdinât M., auskochen (tr.).

Avots: EH I, 496

‡ kãrdibe̦ns Seyershof, = kãrumêdis, ein Leckermaul: tā aita ir k.

Avots: EH I, 602

kãrdinât, tr., versuchen, in Versuchung führen: kuo tu mani vēl kārdini? LP. VI, 62. Subst. kãrdinãjums, kãrdinâšana, die Versuchung. kãrdinâtãjs, der Versucher. Zu kãrs.

Avots: ME II, 195

‡ kazbārdis (wo?) "tragopogon pratensis".

Avots: EH I, 597

kuokserdis (unter kùoksir̂dis): sīvu; dziedru tē̦vs ar māti, kuokserdīti mūža draugs [?] BW. 21651,2. (voc. s.) kuoksērdīti tē̦va dē̦l 26821 var.

Avots: EH I, 686

kùoksir̂dis, (kuokserdis Janš. Dzimtene I, 428], der Hartherzige: brāļi mani kuoksirdīši BW. 26685.

Avots: ME II, 343

‡ kuõvârdis ² Siuxt, = kuõvãrnis; vgl. den Plur. kuovārži ME. II, 350b unter kuõvãrnis.

Avots: EH I, 688

kulbãrdis: "cornua" ME. II, 304 zu verbessern in "cernua".

Avots: EH I, 670

‡ kũlbārdis Frauenb., jem. mit einem undichten Bart.

Avots: EH I, 683

kur̃dinât [li. kùrdinti] Karls., Smilt., Lub., = kurinât.

Avots: ME II, 321

kužbār(z)dis, ein kleiner Fisch (gasterasteus?) Dond.

Avots: ME II, 331

laũvsir̂dis ,* der Löwenherzige.

Avots: ME II, 431

liẽlsir̂dis,

1) der Eigensinnige, Heftige, Hochmütige:
lielsirdim jācieš suodība Spr. Sal. 19, 19. tautiešam, lielsiržam. lieli, gaŗi me̦lni mati BW. 21719, 4. tautu meita, lielsirdīte 21754;

[2) jem., der herftig zürnt
Trik.].

Avots: ME II, 502

‡ lìerdienes ² Gr.-Buschh., Līvāni, = liẽldìena(s).

Avots: EH I, 756

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

mẽrdiķis: "19206, 2" ME. II, 618 zu verbessern in "19206, 4 var.".

Avots: EH I, 807

mẽrdiķis, der Meerrettich Bauske, Mag. XIII, 2, 43: vēl sūta māmiņu mērdiķu rakt BW. 19206, 2. [Aus mnd. merreddich.]

Avots: ME II, 618

mḕrdinât, ‡

2) = mẽrdêt 3 (s. oben) Diet.; ‡

3) betäuben, bezähmen
Stenden Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 807

mḕrdinât [auch PS., mêrdinât ² Ruj., Wandsen, mẽrdinât Wolm., Dunika], = mērdêt, tr., die nötige Nahrung nicht geben, knapp halten, hungern lassen, mergeln, kasteien: savu miesu mērdinât, sich kasteien U. apņēmās, ka katru dzīvu dvēseli mērdinās Rainis.

Avots: ME II, 618

‡ miltubārdis, ein Schimpfname A. X, 2, 438.

Avots: EH I, 815

[mir̃dinât,

1) (er)sterben machen: cilvē̦ku PS., Trik., Jürg., Arrasch; sāpes Bauske; badā mirdināt Drosth., Bers., Dond., Warkh., Domopol;

2) einschläfern, gefühllos machen (einen Kranken, vom Arzt)
Salis.]

Avots: ME II, 631

misiņbā`rdis, der Messingbart, eine häufige Bezeichnung des Teufels in den Märchen: misiņbārdis plēš miruoņus LP. IV, 184. viņš nuogrābj misiņbārdi, ve̦lnu LP. VII, 145.

Avots: ME II, 636

murdi,

1) ein Sprudel;

2) Konfusion
L.; unverständliches Reden, Murmeln, Fieberphantasie [Kreuzb., mur̃di Ruj., mùrdi ² Warkl., Bers.]: murduos runāt, nicht wissen, was man redet L.;

[3) Spektakel
Bergm. n. U. - In der Bed. 3 (und 1?) nach Leksien Nom. 190 wohl aus estn. murd "Gedränge"].

Avots: ME II, 668

mur̂diens [C.], das Gemurmel, Gebrumm [mur̃diens Ruj.]; der Sprudel, Spektakel: ļaužu murdiens ar nejaukiem tabakas dūmiem drāzās pa durvīm ārā Alm.

Avots: ME II, 668

murdinât,

1): "duļķuot" (mit ùr ² ) Līksna. Zu li. mùrdyti stellt Scheftelowitz KZ. LVI, 206 auch bulg. mrъdam "bewege" und poln. mardać "wedeln".

Avots: EH I, 832

[murdinât,

1) aufrühren
(jaukt): ūdeni Warkl., Wessen;

2) mur̂dinât C., sprudeln machen:
ūdeni;

3) mur̃dinât, schnurren machen:
kaķi Ruj. Wohl zu li. mùrdyti "etwas im Wasser rüttelnd behendeln".]

Avots: ME II, 668

neērdis "?": ve̦lns... nuoskrēja uz elli pruojām kâ neērdis LP. VI, 988.

Avots: ME II, 711

nevā`rdis, f. -de, ein Namenloser, ein noch nicht getauftes Kind: peries, mana nevārdīte! BW. 1278.

Avots: ME II, 739

nùobir̃dinât, tr., abschütten, abschütteln: draugs nuobirdina pe̦lnus nuo cigāra Vēr. II, 1238. vējš nuobirdinājis rasu. nuobirdināt asaras, Trägen vergiessen: bet meita tik nuobirdina rūgtas asaras LP. I, 36.

Avots: ME II, 761

‡ nuodzẽrdinât Salis, tränkend auffüttern, abmästen: labi nuodzērdināts teļš.

Avots: EH II, 43

[nùodzirdinât (li. nugirdinti), tränkend abmästen: n. teļu pa˙visam re̦snu Bauske.]

Avots: ME II, 780

‡ *nuogardinâtiês, mit wohlgefallen (etwas Schmackhaftes) essen: ēda biezputru nuogârdinādamās ² Dunika.

Avots: EH II, 45

nùogur̃dinât, nùogurinât, fakt., ermüden: ceļuošana pa dzelzceļu mani drusku nuogurdina Vēr. II, 295. [nuogurināja... Jūdu ļaužu ruokas Glück Ersa 4, 4.]

Avots: ME II, 789

‡ nùokãrdinât "?" : ve̦lns ... negrib atduot kuokles zvejniekam, visādi viņu kārdinādams. tâ nu ve̦lns nuokārdināja zvejnieku, ka tas nevarēja vairs izciest un sāka raudāt Pas. V, 112.

Avots: EH II, 52

nùomirdinât,

1): verhungern lassen
(mit ir̃ ) Seyershof; vergiften Segew.

Avots: EH II, 69

nùomirdinât, tr.,

1) töten, vernichten:
māte gribējuse puiku nuomirdināt LP. VI, 788;

2) dem Tode beiwohnen und dabei teilnehmende Hilfe leisten:
nuomirdinājām vienu nabadzīti, wir waren zugegen, als eine Bettlerin starb und drückten ihr etwa die Augen zu Biel. n. U.

Avots: ME II, 820

‡ nùosmir̂dinât, Perfektivum zu smir̂dinât; mit Gestank erfüllen: mē̦slu ve̦zums gaŗām braucuot nuosmirdināja visas malas (wo?).

Avots: EH II, 88

‡ nuozvẽrdinât Rutzau, = nùozvērinât.

Avots: EH II, 110

‡ ùotardìe Kaugershof, uõtardiê ² Frauenb. n. Fil. mat. 77, (am) Dienstag: katru uo. tirgus.

Avots: EH II, 744

‡ uõtardiên ² Pussen, ùotardìen ² Kārsava, (am) Dienstag: uo. nešu kuokles sēteņā BW. 27207, 1.

Avots: EH II, 744

ùotardìena ² : auch Fest., (mit uô ² ) AP., Roop.

Avots: EH II, 744

ùotardìena ² Sessw., ùotardìene ² Warkl., = ùotrdìena.

Avots: ME IV, 423

ùotardìene ² (unter ùotardìena ² ): auch Borchow, Kalupe, Lubn., Pilda, Skaista, Wessen.

Avots: EH II, 744

‡ uoterdien BW. 14109 (aus AP.), am Dienstag.

Avots: EH II, 744

ùoterdìena ² : auch Heidenfeld.

Avots: EH II, 744

ùoterdìena ² Golg., = ùotrdìena.

Avots: ME IV, 424

ùotrdien, Adv., am Dienstag.

Avots: ME IV, 424

ùotrdiena Wolmarshof, (mit uô ² ) Adiamünde, A.-Salis, Widdrisch, uõtrdiena Līn., N.-Salis, Pankelhof, Stenden, der Dienstag.

Avots: ME IV, 424

‡ uôturdiena ² Ramkau, = ùotrdiena.

Avots: EH II, 745

‡ uõturdiene Grenzhof n. FBR. XII, 15. = ùotrdiena.

Avots: EH II, 745

[pabirdinât, (schüttelnd) ein wenig herunterfallen machen: p. plūmes nuo kuoka N.-Peb.]

Avots: ME III, 8

[padārdinât, eine Weile dārdêt machen: p. bungas Warkl.]

Avots: ME III, 15

‡ padzẽrdinât Salis, = padzir̂dinât: p. zirgus.

Avots: EH II, 130

padzir̂dinât [Wolm.], padzir̂dît [Wolm.], padzir̃dinât, padzir̃dît [li. pagirdyti] Kand., tr., zu trinken geben, satt tränken, abtränken: ja burvi padzirdina, viņš nuo muokām vaļu LP. VII, 692. kustuoņus rītuos un vakaruos paēdina un padzirdina visas meitas kuopā Etn. III, 74. es viņu pabaŗuoju, padzirdīju A. XX, 269. cik iedama guovu slaukt, tik ar pienu padzirdīju BW. 9397.

Avots: ME III, 22

[pagar̂dinât muti, etwas Schmackhaftes geniessen (perfektiv) Warkl.]

Avots: ME III, 27

[pa-irdinât, pa-irdît Jürg., ein wenig auflockern: p. zemi, sìenu.]

Avots: ME III, 34

[pakãrdinât, ein wenig kãrdinât: p. uotru ar kuo.]

Avots: ME III, 44

pamir̃dinât, fakt., zum Erstarren, Vertauben, Absterben bringen: ne̦rvus Stari II, 58. lapsene pamirdinātuos (zirnekļus)... MWM. XI, 124.

Avots: ME III, 71

[pamurdinât Warkh. oder pamurdît Warkl., ein wenig aufrühren od. trüben: p. ūdeni.]

Avots: ME III, 73

‡ pãrbirdinât Ar. "überschütten".

Avots: EH XIII, 196

‡ pãrdārdinât, von éinem Ende bis zum andern vom Gewitter dröhnen machen: laiks ... Pē̦rkuona tē̦vam atcerēties ... mūsu apvidu: labi tuo p. Janš. Mežv. ļ. I, 239.

Avots: EH XIII, 198

[pãrdiêdzêt, zu lange diedzêt: p. iesalu Dunika.]

Avots: ME III, 153

‡ pārdien Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = pãrdìenãm (?).

Avots: EH XIII, 198

pãrdìenãm: pãrdiênim ² Kürbis n. FBR. XIV, 67.

Avots: EH XIII, 198

pãrdìenãm, [pãrdienas U.], pārdienis, pãrdieņš [Zaravič], einen Tag um den andern: viņa sūtīja gan+drīz. pārdienām pec dakteŗa Kaudz. drudzis ik pārdienām nāca bē̦duli apraudzīt LP. VII, 1245. de̦gunu ik pārdienis turi... kambarī! Sil. viņam jāiet katru dienu, mums pārdieņš Austr.

Avots: ME III, 153

‡ pãrdìeņãm AP., = pãrdienãm.

Avots: EH XIII, 198

pãrdienas (unter pãrdìenãm): auch Dunika, Oknist, Rutzau.

Avots: EH XIII, 198

pārdienis (unter pãrdìenãm): auch (pãrdiênis ² ) Siuxt, (> pãdienis) Behnen n. FBR. XVI, 149, Lesten n. FBR. XV, 26.

Avots: EH XIII, 198

pãrdieņš (unter pãràienãm): auch AP., Heidenfeld, Ramkau, Zvirgzdine.

Avots: EH XIII, 198

pãrdilinât, ‡ Refl. -tiês Vank., = pãrdilt: ratam gar galdu beržuoties, tas pārdilinãjies.

Avots: EH XIII, 198

[pãrdilinât, mühsam durchfeilen: ar neasu vīli pārdilināt drāti].

Avots: ME III, 153

pãrdilt, intr., sich durchreiben: ruokai āda bij pārdiluse Dok. A.

Avots: ME III, 153

[pãrdzirdinât, pãrdzirdît, übermässig tränken: p. teļu.] .

Avots: ME III, 154

[pasmirdinât (li. pasmìrdinti), eine Weile stinken lassen: p. de̦guošas lupatas Salis.]

Avots: ME III, 104

‡ pasmir̂dinêt Warkl., = pasmirdinât.

Avots: EH XIII, 174

pastardìena, der jüngste Tag.

Avots: ME III, 107

pavārdis (unter pavārds II): auch Blieden n. FBR. XVI, 99, Lesten n. FBR. XV, 27.

Avots: EH XIII, 188

pavadvārdi,* die Begleitworte Plūd. Llv. II, 323.

Avots: ME III, 131

pēkšņu vārdi "Zaubersprüche für plötzliche Unglücksfälte" Golg., A.-Schwanb.: pie tāda cilvē̦ka, kam trejdeviņu (trejdeviņi LP. VII, 1256) pēkšņu vārdi Etn. I, 61; wohl zu pēšņi II.

Avots: ME III, 207

perdinât, farzen machen, lassen Fest.

Avots: ME III, 201

pẽrdinât Tr., tr.,

1) baden lassen, abbaden
U.: rauduvīte pirti kūra, savus bē̦rnus pērdināja BW. 2512. kâ pirtī pērdināju BW. 31536;

2) pr"ügeln
Wid.; zu pḕrt,

Avots: ME III, 208

pìebirdinât Ar., piebirdît Lis., Ruj., vollschütten.

Avots: ME III, 239

pìedzirdinât, (wiederholt) sich antrinken lassen, trunken machen: Dāvids aicināja tuo, ka tās... ēde un dzēre, un viņš piedzirdināja tuo Glück II Sam. 11, 13.

Avots: ME III, 248

pìegurdinât, ermüden: p. acis Bauske.

Avots: ME III, 253

pìemurdinêt, piemurduļât Warkl., = piegānīt.

Avots: ME III, 274

pìesmir̂dinât,

1) vollstänkern:
piesmirdina vaguonu kâ kādu kabaku MWM. VIII, 541;

2) piesmirdināt muti, sehr wenig zu essen geben,
"duot ēst tik daudz, ka tik ir kuo pasmeķēt" Grünh.; vgl. piesmirdēt.

Avots: ME III, 293

piesmir̂dis, f. -usi, vollgestänkert, stinkend: istabiņa suņu smakas piesmirduse RKr. XVI, 126. Part. praet. zu piesmirst.

Avots: ME III, 293

pir̂diẽns,

2): nu ir p. krustim od. lākturī (von einem leicht zürnenden Menschen)
Salis.

Avots: EH XIII, 236

pir̂diẽns,

1) ein Furz
U., Wolm., Dond.: pirdieniņi vien vaukšēja BW. 35326;

2) ein heftiger od. unbeständlger Mensch:
ir gan vecī, bet vēl ar˙vienu tāds pirdiens Dond. aizskrēja kâ pirdiens, ne vārda neteikdams N.-Peb.

Avots: ME III, 222

‡ pirdilis PlKur. "pirdiens".

Avots: EH XIII, 236

pirdinât: zaķīt[i]s kurmi pir̂dināja Tdz. 37257 var. miruonu pirdinātājs RKr XX, 91.

Avots: EH XIII, 236

pirdinât "likt izpirsties" Fest.

Avots: ME III, 222

plânbā`rdis Ant. un Kl. 5, wer einen dünnen, undichten Bart hat.

Avots: ME III, 329

platbā`rdis, platbā`rzdis, wer einen breiten Bart hat; ve̦cs zaldāts, saukts platbārzdis, pēc viņa platās bārzdas JK. V, 1, 60. - platbārzdis, Benennung eines russischen, bärtigen Arbeiters Spiess n. U.

Avots: ME III, 321

rudbā`rdis, rudbārzdis Dond.,

1) (li. rudbar̃zdis), ein Rotbart
U., Hugenberger Mag. III, 1, 106;

2) Bartgrundel, Bachschmerle (cobitis barbatula)
Sassm.

Avots: ME III, 553

sabir̃dinât, tr., fakt., zusammenschütten: sane̦stuo jeb sabirdinātuo kalnu ir ļuoti maz MWM. X, 262.

Avots: ME III, 593

‡ sadzir̂dinât AP., = sadzirinât: s. ar alu. guovis labi s. AP. sadzirdina (lässt sich betrinken) visus ... ļaudis Pas. IX, 383.

Avots: EH XVI, 406

sagar̂dinât,

1) schmackhaft machen
Ruj.;

2) = ìekāŗinât: sagardināja tikai muti Salis, Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 624

‡ sagurdinât "?": viņa ašas un pabargas acis tuos tâ sagurdināja ... Dünsb. Koši spoži stariņi 45.

Avots: EH XVI, 411

sa-ir̃dinât, sa-irdît Lis., tr:, tüchtig lockern: zemi.

Avots: ME II, 637

sakãrdinât, tr., stark versuchen, in Versuchung bringen.

Avots: ME II, 647

sakūrdinât: wohl mit kuron. ūr aus ur, vgl. sakur̃dît.

Avots: EH XVI, 421

sakūrdinât Hasenpot n. Etn. III, 67, = sakûdinât.

Avots: ME II, 660

sar̂kanbā`rdis, sar̂kanbā`rzdis, sar̂kanbārzģis, der Rotbärtige, der Rotbart: zaķis sarkanbārdis (sarkanbārzģis Latv. Saule 1927, S. 621, aus Rönnen) BW. 2520, 1. krauklis sarkanbārzdis 11627. sarkanbārzdi ziņnesi jau nuo tālienes varēja pazīt Vēr. 11, 195.

Avots: ME II, 720

sasirdinât, tr., zornig machen: ķildas sasirdina pat lē̦nākuo garu.

Avots: ME III, 729

sasirdis (f. -usi), Part. praet. act., erzürnt: it kâ sasirdis par manu vaicājumu Siliņš 7.

Avots: ME III, 729

sasmir̂dinât, tr., stinken machen, mit Gestank erfüllen, verpesten Dr.: visu apgabalu sasmirdinājis Upīte Medn. laiki 50.

Avots: ME III, 739

šàursir̂dis,* ein Engherziger Celm., Vēr. 1, 1191.

Avots: ME IV, 7

sauserdis, s. sausserde.

Avots: ME III, 775

sausser̂dis (unter sausserde): auch Frauenb., (mit aû ² ) Strasden.

Avots: EH XVI, 461

savārdis, = suovārdis: Janča savārdis jau dze̦n rateļus atpakaļ Duomas IV, 19.

Avots: ME III, 782

sē̦rdiegs,* der Schwefelfaden Wid.

Avots: ME III, 828

sẽrdienĩba* Dr., Niedra, das Waisentum.

Avots: ME III, 828

sērdienîgs,* verwaist, verlassen, öde, leer: cik skumīgs, cik sērdienīgs viņai izskatījās šis vidus! Kaln. Uozuolk. māc. 8.

Avots: ME III, 828

sẽrdienis: auch (sẽrdiênis ² ) Strasden; ein vaterloses Kind, dessen Mutter noch leben kann BielU.; ein Kind, dessen Vater od. Mutter gestorben ist Schrunden n. PBR. XIII, 106 (vgl. aber BW. 4137); dievs bij man nuovelej[i]s sērdienim vien dzīvuot BW. 3973. kuo, sērdiene, sē̦ruojies? 4077. Demin. sērdieniņš 4945 var. (aus Wandsen).

Avots: EH II, 481, 482

sẽrdienis C., Ramkau, sẽrdiênis ² Līn., Iw., sḕrdienis Walk, Neuenb., Wolmarshof, sêrdienis ² Ruj., Zögenhof, Widdrisch, f. sērdiene, sḕrdiênīte ² Prl., sērdēnīte RKr. XVI, 229, die Waise.

Avots: ME III, 828

‡ širdiens "?": viens vienīgs pauts bij palicis ve̦se̦ls, tie citi visi bij saškīduši ... tā lielā pautu ķe̦za tanī pašā dienā kā š. izpaudās caur visu ... nuovadu Mekons Trīsreiz par velti 28.

Avots: EH II, 626

sir̂dinât Schwanb., Warkl., Kreuzb., Bers., ärgern Salisb.; vgl. li. širdinti "zürnen".

Avots: ME III, 843

‡ sir̂dišnieks Auleja, parnassia pulustris. Wohl aus r. сердечник umgebildet.

Avots: EH II, 488

sir̃mbā`rdis: voc. sirmbārdīti! BW. 3763 var.

Avots: EH II, 488

sir̃mbā`rdis V., sir̃mbārzdis Sadz. viļņi 65, der Graubart.

Avots: ME III, 846

skābardis: skãbârdis ² "Weissbuche" Dunika. - "skãbârzde ² ". ME. III, 878 zu verbessern in "skābârzde ² ". - Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 72 ff.

Avots: EH II, 503

skābardis Kaleten, skābards Mag. IV, 2, 65, skābarde U., skãbârzde ² Dunika, skabarde RKr. II, 71; gen. pl. skabardžu Duomas I, 293, die Rotbuche (fagus silvatica L.); baltais skābardis (skabārdis Peņģ.) Mežuos un ārēs II, 5. od. baltā skabarde RKr. II, 69, die Weissbuche (carpinus betulus L.); skabarda, skabard(i)ene, die Ulme, Rüster Mai:.; skābars od. skābaru kuoks, der Buchsbaum Für. I. Zu apr. scoberwis "Hainbuche" (le. skābars könnte auf *skābarvs zurückgehen); wegen li. skroblùs "Buche" ist le. und apr. skāb- hier vielleicht wegen des folgenden r dissimilatorisch aus skrāb- entstanden (anders Būga KSn. I, 82). Die Kürze des wurzethaften a in skabarde ist nicht über allen Zweifel erhaben: dieser Baum ist nur in Südwestkurland bekannt, und man kann den Namen irrtümlich auf skabarda "Splitter" bezogen haben. Vgl. daneben slav. grab(r)ъ "Hagebuche".

Avots: ME III, 878

‡ *skārdijs, = ‡ skārdains: skārdejām biksītēm Tdz. 58142, 4 (aus Sakstagals).

Avots: EH II, 504

skārdinis, ‡

2) blechern
(mit ãr ) Dunika: s. spannis.

Avots: EH II, 504

skārdinis (li. skardinis "blechern" ) Warkl., skārdiņa Gr.-Essern, = skārdelis; skā`rdiņas ² "kleine Blechstücke" Meiran.

Avots: ME III, 880

smirdi, etwas Stinkendes Wid.

Avots: ME III, 965

smir̂dinât: auch Saikava.

Avots: EH II, 538

smir̂dinât (li. smìrdinti "stinkend machen"), Geruch, Gestank verbreiten L., U., C. - Bei De̦glavs Rīga II, l, 585 auch ein smirdinē̦tājs, Stänkerer.

Avots: ME III, 965

suôvãrdis: auch (mit uô ² ) Lieven-Behrsen, Luttr., (mit ùo ² ) Heidenfeld, Marienhausen, Schwanb.

Avots: EH II, 611

suôvãrdis PS., MWM. VIII, 246, (mit ùo ² ) Gr. - Buschhof, suovārdis L., Sessw., suovārdnieks U., suõvãrnis Bauske, suovarnis Hasenpot, suôvārģis Smilten, fem. sùovārža ² Gr. - Buschhof, suovārde Sessw., der Namensvetter; Handwerksgenosse U. Zu suo- + vā`rds.

Avots: ME III, 1139

‡ *spãrdinât, zu erschliessen aus iespãrdinât.

Avots: EH II, 547

spirdziêns,* die Erfrischung, Erquickung: lūpas . . . tiecas pēc slāpju spirdziena A. XX, 529.

Avots: ME III, 999

‡ sūrdienas Strods Par. vōrdn. 166 "?".

Avots: EH II, 608

‡ *sūrdiene, = sūra diena (?): ruokā vien paturēju tautu dē̦la ce̦purīti; vai, manīte ("?") sūrdienīte, - tūdaļ sauca līgaviņu! BW. 24687.

Avots: EH II, 608

‡ *sūrdienis "kam sūras dienas": sūrdienīt[i]s tautu dē̦ls Tdz. 43409.

Avots: EH II, 608

tir̂dinât Saikava, Schwanb., (mit ìr ² ) Gr.-Buschh., Marzen, freqn. zu tirdît, ausfragen,verhören,beunruhigen Odsen. Vgl. li. tirdinė´ti "mehrfach nachfragen".

Avots: ME IV, 194

tulbārds U., tulbārts Bielenstein Holzb. 610, der Dollbord des Bootes; tulbārts, die Dollen am Boot (?) L.

Avots: ME IV, 258

tùmšbārdis, ein Dunkelbärtiger Alm. Meitene no sv. 67.

Avots: ME IV, 263

ur̃di C.; (mit ùr ² ) Bers., = urda 2: mājās dzirdami tikai urdi, bē̦das A v. J. 1896, S. 389.

Avots: ME IV, 303

ùrdijs ² Birsgaln, bräunlichgelb, (in Ekau) orangengelb: jauki nuokuodinātas gan dze̦lte̦nas, gan rudas. gan ruslas, gan zilas, gan mēļas, gan ur̃dijas un vēl citādas dzijas Janš. Mežv. ļ. II, 127. Entlehnt nebst ordijs Gr.- Buschhof dass. und estn. ordian "Orleans" (gelber Farbestoff); d für l vielleicht unter dem Einfluss von Bordeaux. Vgl. auch ur̃diņš (und urds?), sowie Stenders Wrtb. 447.

Avots: ME IV, 303

urdinât: = ur̃dît 1 Elger (Günther Altle. Sprachd. I 137).

Avots: EH II, 714

urdinât (li. ur̃dinti "дразнить" bei Būga PФB. LXV, 321) U., = urdît; auflockern (den Boden) Grünwald, (mit ur̃) Bauske, (mit ùr ² ) Saikava; wecken Seppkull (mit ur̃), antreiben (mit ùr ² ) Gr.-Buschh., Warkl.

Avots: ME IV, 303

ur̃diņš Kand. "?": dze̦lte̦ns kâ urdiņš Kand.; wohl zu urdijs. izsiks kâ urdiņš (urdziņs?) tuksnesī B. W.

Avots: ME IV, 303

uzbirdinât, Refl. -tiês Lemb., Selg., = ‡ uzbārstîtiês: siena smalkumi uzbirdinājušies.

Avots: EH II, 718

uzbirdinât

1) tr., aufstreuen, aufschütten:
nabags uzbirdina sāli uz maizi Ahs.;

2) intr., = uzbirdelêt: lietus drusku uzbirdināja. naktī sniegs drusku uzbirdinājis Ahs.

Avots: ME IV, 317

uzdārdinât, poltern, dröhnen machen (perfektiv): uzdārdināt bungas (die Trommel schlagen) Golg.

Avots: ME IV, 324

‡ uzdzẽrdinât Salis, = uzdzirdinât: uzdzērdināts jē̦rs skrien cilvē̦kam nuopakaļ.

Avots: EH II, 721

uzdzirdinât Wid., uzdzirdît Dr., Wid., mit Milch aufziehn, säugend, tränkend auffüttern.

Avots: ME IV, 328

uzērdinât, auflockern: uzērdināt papuvi Rosenbeck.

Avots: ME IV, 330

uzgar̂dinât, schmackhafter machen: ēdienu uzgardināt. muti uzgardināt, etwas Schmackhaftes essen.

Avots: ME IV, 331

uzir̃dinât, uzir̂dinât ² Sassm., auflockern: sakņu duobes ravējuot zeme jāuzirdina, lai gaiss piekļūst Sassm. ve̦lē̦nu labi uzirdina Konv. ² 184, viņi klintis uzirdina 1700.

Avots: ME IV, 336

uzkãrdinât, in Versuchung führen (perfektiv): uzkārdināt kādu uz dzeršanu.

Avots: ME IV, 340

uzurdinât, aufgraben, auflockern, aufpflügen: kaut kâ jau tuo gabaliņu uzurdināšu - un maizīte būs! Grünw.

Avots: ME IV, 395

‡ uzvārdis Blieden, Frauenb., = uzvā`rds.

Avots: EH II, 738

vakardìen, Adv., gestrigen Tages L., U., gestern: es redzēju vakardien ciemā skaistu zeltenīti BW. 13833, 1 var.

Avots: ME IV, 447

vakardìena: auch BW. 2264.

Avots: EH II, 750

vakardìena, der gestrige Tag.

Avots: ME IV, 447

‡ vakardìene ² Oknist, = vakardìena.

Avots: EH II, 750

‡ vakardienējs, = vakarẽjs: rādās tē̦li gluži kâ vakardienēji Sudrabkalns V. b. 1. 122.

Avots: EH II, 750

var̂dine Warkl. "= var̂de I".

Avots: ME IV, 476

‡ vārdinieks Pas. XIV, 104 (aus Lettg.), = vā`rdnieks 1.

Avots: EH II, 762

vardis U., = var̂de I.

Avots: ME IV, 476

vā`rdisks,* wörtlich: vārdiski tulkuot Konv. ² 3368.

Avots: ME IV, 500

var̂dive: auch Pilda, Skaista, Tdz. 56827 (aus Lettg.), Demin. vardivīte Tdz. 55328, 1 (aus Marienhausen).

Avots: EH II, 757

var̂dive Baltinow, Borchow, Preili, Warkh., Warkl., = var̂de I Pas. IV, 316 (aus Silajāņi), VII, 253 (aus Lettg.), Kurmin: Sprw. vardive pīkst, kad virsā min Birk. Sakāmv. 129. e̦ze̦ra malā bija pulka vardivu Pas. I, 185. Wohl mit iv aus uv nach Le. Gr. 34.

Avots: ME IV, 476

vērdiņbļuoda, eine einen vērdiņš kostende Schüssel: Zana ienesa ... vērdiņbļuodiņā grauzdē̦tu cūkgaļu MWM. VII, 815. .

Avots: ME IV, 560

vẽrdiņģis (unter vẽrdiņš): auch Perkunen; vērdiņģi - ubagu nauda BW. I, S. 894, № 1795, 1.

Avots: EH II, 776

‡ vā`rdiņi ² Oknist n. Ceļi VIII, 236, thymus chamaedrys.

Avots: EH II, 776

vẽrdiņš Wolm. u. a., vẽrdiņģis Rutzau, Demin. vērdindziņš BW. 19995 var., vērdinītis ebenda, ein Ferding (eine nicht mehr geltende Münze = 1 ¹ / ₂ Kopeken): šiliņģis, vērdiņģis ubaga nauda Rutzau n. FBR. VIII, 142. sīku naudu pa vienam vērdiņam BW. 19921 var. ne plika vērdiņa (kein roter Heller) nebija MWM. X, 305. nuo viņiem ne˙vienu vērdiņu ņemt Seifert Chrest. II, 14. tev ir labs vērdiņš naudas Stāsti Kraukļu kr. 82, du hast ziemlich viel Geld. vērdiņus maksat, zweimal im Jahr je 1 ¹ / ₂ Kopeken für jedes eingesegnete Gemeindeglied dem Pastor für den Abendmahlswein zahlen Mar. n. RKr. XV, 143. Sprw.: par vērdiņu ne ve̦lns labu nedarīs JK. = II, 646. par vērdiņu ne ve̦lns savu māti neduod uz pirti aizbraukt RKr. VI, 980. tuos vērdiņu zagļus tie suoda un kar Lapsa-Kūm. 181. Aus mnd. vêrdink "der vierte Teil einer Münze".

Avots: ME IV, 560, 561

ver̂dive Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Zvirgzdine, = var̂de, der Frosch: meitiņa palika par... verdivi Pas. III, 453.

Avots: ME IV, 539

‡ *virdinât, zu erschliessen aus ‡ izvirdinât.

Avots: EH II, 787

zārdi, s. zãrds.

Avots: ME IV, 699

zãrdiêns ² Dunika "vieta, kur uz zārdiem žāvē pupas".

Avots: ME IV, 699

ze̦msir̂dis, ein niederträchtiger, gemeiner Mensch: gļē̦vulis... ze̦msirdis Saul. III, 92.

Avots: ME IV, 712

‡ žor̃diņš Lems., Wainsel, = žurdiņš I: žordiņus sprauž zirņiem, puķēm.

Avots: EH II, 821

I žurdiņš, s. žurds.

Avots: ME IV, 833

II žurdiņš, ein Vogel: purva žurdiņam (Var.: strazdiņam) BWp. 600, 3 var.

Avots: ME IV, 833

zvārdis (nom. pl.), zvārdes "?": celsim (sc.: Dāvidu) zvārdīs (Var.: vārdēs, zārdā) skalu grabināt BW. 20892, 1. mucis uz krāsns ar skalu zvārdēm Anekd. IV, 313 (aus Appricken). zvārd- wahrscheinlich aus vārd- und zārd- kontaminiert.

Avots: ME IV, 767

zvẽrdinât Ahs., Grobin, Rutzau, Stenden, = zvẽrinât, vereidigen: rītu zvērdinās baznīcā pagasta ve̦cākuo Ahs.

Avots: ME IV, 772

kulbārdis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cornua) U., RKr. VIII, 105. [Wohl aus mnd. kûlbars dass. umgebildet.]

Avots: ME II, 304

pluostbārdis,

1) pluostabārzdis, Wiesenbockskraut (tragopogon pratensis
L.) Mag. IV, 2, 90; RKr. II, 79;

2) pluostabārdis, ein Spottname für die russischen Holzflösser auf der Düna
U. Das pluost hier wohl zu li. plúoštas "волокно" Пон. гов. II, 27.

Avots: ME III, 365

‡ III a, in a˙dzi "hörst du?" aus ar dzirdi; s. ar 2. Identisch damit ist wohl à bei U.

Avots: EH I, 1

ã, [à Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.

Avots: ME I, 234

‡ àbèideris ² Erlaa,

1) = ārdbĩtis: uz sijām bij ārdis; ar divi ābeideŗi sabīdēja;

2) ein ungestümer, ausgelassener Mensch.
Vgl. ‡ àbideris ² .

Avots: EH I, 191

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âdene, eine Pelzmütze Biezbārdis.

Avots: ME I, 236

ādinât [wohl aus ārdinât], ärgern, foppen (Ermes).

Avots: ME I, 236

ādzele "?": kuo... kaķi ņaud pa ādzelēm (Var. 9: ārdiem) staigādami? BW. 20463, 7 var. [ād- anscheinend aus ārd-, und ā(r)dz- für ārd-c-, s. Le. Gr. § 119 a: ādzele also gleichbed. mit ārdcila, li. ardkilà.]

Avots: ME I, 236, 237

ai, mit, für schriftlett. ar BD. 19, BW. 6416, EPr. I, 44; ebenso ai˙dzi? "hörst du?" für ar dzirdi?

Kļūdu labojums:
6416 = 8416

Avots: ME I, 12

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

àizderêt: ‡ Refl. -tiês, sich irgendwohin verdingen: viņš aizderējies pie cita saimnieka Bauske, Schwanb., Segew., Trik.

Avots: EH I, 18

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

àizgũtnîgs, eifrig, feurig, hastig, zu übertreffen bestrebt: aizgūtnīga censība Kronw. aizgūtnīgiem vārdiem tas runā par latviešu tautas likteni Aps. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618.

Avots: ME I, 28, 29

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

‡ àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37

àizmaksât, tr., bezahlen: Sprw. aizmaksā uotram vērdiņu, padari pats.

Avots: ME I, 38

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51

‡ àiztumêt,

1) "(im Bienenstock) verleimen, zukleben
(tr.)"Lubn.;

2) (auch refl. -tiês) "sich verdichten, dicht werden, verschleimen
(intr.)"M. Arons.

Avots: EH I, 59

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76

apbērêt, apbēruôt, tr., beerdigen, bestatten: daudz nākuši skatīties, kā ve̦cuo Avuotiņu apbērēs Aps. viņa raudāja, apbēruojuse vīru Vēr. I, 1371; apbērēšana, apbēruošana, das Bestatten LP. VI, 78.

Avots: ME I, 77

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93

apkurinât, dial. apkurdinât Gr. - Essern, beheizen: istabas. apkurināšana, die Beheizung: par skuolas apkurināšanu jāgādā pagastam.

Avots: ME I, 96

apkur̃linât, betäuben: dzirdi apkurlināja nemituoši grāvieni Latv. Kursiten, Hasenp., J. Kaln.

Avots: ME I, 96

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

‡ apmirinât Saikava, = ‡ rdin%C3%A2t">apmirdinât 1.

Avots: EH I, 102

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

aprakt, tr.,

1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;

2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;

3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.

Avots: ME I, 113

aprèmdêt und aprèmdinât, tr., lau machen, abkühlen, beruhigen, trösten: ūdeni Saul., sirdi, dusmas LP. VII, 196; apremdināšana, der Trost, die Beruhigung. Refl. -tiês, sich beruhigen, trösten.

Avots: ME I, 115

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

apsèja (zu apsìet), Strumpfband; neuerdings auch für Verband: uzlikt apsēju MWM. VI, 789. - Mag. XX, 3, 98 dafür apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?).

Kļūdu labojums:
apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?). = apsejas und RKr.XVI, 100 - apsēji (Strumpfbänder)

Avots: ME I, 119

apšķebêt (unter apšķebinât): in der selben Bed. auch reflexiv: man apšķebējas U. (unter šķebinât), Festen, N.-Peb., mir wird übel. sirdis... apšķebējušās, re̦dzuot . . . plūstam . . . asinis Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39.

Avots: EH I, 119

apšķebinât [Lisohn u. a.], auch apšķibinât PS., Übligkeit, Ekel erregen: man rutki apšķebināja dūšu, sirdi MWM. III, 696. Refl. -tiês, übel werden: varēja dūša apšķebināties Vēr. I, 1162; A. X, 1, 528. Auch: widerwärtig werden, z. B. uzbāzīgā brūte brūtganam apšķebinājās Dr. - Für apšķebināties "übel werden" auch apšķebêt: dūša apšķebēja U. b. 41, 18.

Avots: ME I, 129

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122

apsmãdêt, verschmähen, zurückweisen: dāvanas, labu sirdi.

Avots: ME I, 123

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

apstãvêt, umstehen: miruoni, līķi apstāvêt, Leichenrede halten, beerdigen A. XVI, 295; līķa apstāvēšanas runa, die Grabrede; apstãvê̦tãjs, der Grabredner: tad atnāk apstāvē̦tājs, izdara apbēŗuošanu Stari I, 317. apstāvējusi gaļa, Fleisch, das stinkend geworden ist (Hug.). Refl. -tiês, durch langes Stehen ungelenke Beine bekommen Hug.

Avots: ME I, 126

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

aptecinât (li. aptẽkinti), caus.,

1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;

2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.

Avots: ME I, 130

‡ apubaguôt, bettelnd durchstrdifen AP.: a. visu pagastu.

Avots: EH I, 123

apvazât, tr., durch Tragen abnützen (von Kleidungsstücken): apvazātās drēbēs Apsk. I, 484; ve̦cas, apvazātas sirdis, alte, nicht mehr empfängliche Herzen Vēr. I, 1308; apvazāts piemē̦rs, ein abgedroschenes Beispiel Vēr. II, 832. Refl. -tiês, sich durch Tragen abnutzen, beschmutzt werden: apvazājās manas baltās drēbes.

Avots: ME I, 134

apvidus, die Umgegend: ķēniņš tai apvidū medījis LP. VI, 1016; auch apviducis Apsk. I, 655; apvidus vārdi, Provinzialismen.

Avots: ME I, 135

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140