Paplašinātā meklēšana

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

‡ àizbaĩdêt Siuxt, = àizbaĩdît.

Avots: EH I, 7

àizbaĩdît: ‡ Refl. -tiês,

1) sich fortscheuchen:
viņš neļāvās aizbaidīties;

2) sich so erschrecken, dass man nicht mehr sprechen kann
BielU.: (mežsargs) bijis aplam aizbaidījies Janš. Dzimtene ² I, 71.

Avots: EH I, 7

àizbaĩdît, tr., verscheuchen: krītuoša lapa aizbaidīja bailīguo zaķi. dzīve būtu aizbaidījusi jūsmīguo salkanību Jans.

Avots: ME I, 18

àizbaîles, Furcht, Entsetzen: ar aizbailēm tā sauca māsas palīgā.

Avots: ME I, 18

‡ apbaidît,

1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;

2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.

Avots: EH I, 72

atbaĩdeklis, die Scheuche, ein abschreckendes Mittel Pūrs III, 12.

Avots: ME I, 150

atbaĩdîgs, ab-, zurückschreckend: atbaidīgas duomas Pūrs I, 35.

Avots: ME I, 150

atbaidinât (unter atbaĩdît): auch Salis, Stenden.

Avots: EH I, 134

atbaĩdît, ‡ Refl. -tiês: viņš neļaujas atbaidīties, er lässt sich nicht abschrecken.

Avots: EH I, 134

atbaĩdît (li. atbaidýti), auch atbaĩdinât, tr.,

1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;

2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.

Avots: ME I, 150

‡ atbaids M. Arons, ein Abschrekkungsmittel.

Avots: EH I, 134

atbaidu līdzeklis, Abschreckungsmittel Latv. atbaidu spēle Seibolt.

Avots: ME I, 150

bai: bai manu! Kr.-Würzau.

Avots: EH I, 198

bai Spr., Interj., o, ach: bai, kuo tu nu izdarīji? Bers.

Avots: ME I, 249

baĩce, auch baĩcene, eine kurze, dicke Peitsche Kand., Naud.; wohl eine Umbildung von d. Peitsche, das seinerseits aus poln. oder čech. bič stammt. [Betreffs des le. b- für d. p- vgl. Mitzka Studien zum baltischen Deutsch 25 f., wo häufiger Zusammenfall von p-5 b- in der baltisch - deutschen Aussprache konstatiert wird.]

Avots: ME I, 249

baida: Schrecknis St.

Avots: EH I, 198

baĩda, gew. Plur.,

1) das Angstgefühl; die Wefürchtung, die Angst:
tu zini, kādās vaidās un bēdās, kādās miesas un dvēseles baidās es e̦smu bijis Fürecker. man ir baida par padarītuo nedarbu A. X, 2, 438 savādas baidas nāk dažreiz cilvē̦ka sirdī;

2) die Drohung:
nelīdzēja nekādas baidas MWM. III, 687

Avots: ME I, 249

[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

baidē̦kls (unter baĩdeklis): auch (mit àI ) AP., (mit aî ) Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH I, 198

‡ baîdelîgs Lubn., Meiran, furchtsam, scheu: b. zirgs.

Avots: EH I, 198

baîdêt (unter baĩdinât): auch Linden.

Avots: EH I, 198

baĩdîgs,

1) furchterregend, furchtbar:
zīme Spr.; viņa balsī bij kaut kas tumsš un baidīgs Saul.;

2) furchtsam, scheu:
baidīgs zirgs, bē̦rns AP., Burtn.

Avots: ME I, 250

baidīklis (unter baĩdeklis): auch PlKur., (mit ai) Rutzau; baĩdīkls Dunika.

Avots: EH I, 198

baĩdinât: auch PlKur.

Avots: EH I, 198

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250

baidît (unter baĩdinât): baĩdît auch Kaugurciems, Orellen, Salis, Strasden, Wolm., baîdît auch Aahof n. FBR. IV, 43, Warkl. Refl. -tiês: sich genieren BielU.

Avots: EH I, 198

baids: tur ne˙kādi baĩdi (Schreckliches) nevar būt Trik.

Avots: EH I, 198

baids Dz. V., ein Schreckbild, Schreckmittel.

Avots: ME I, 250

baiga,

1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;

2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.

Avots: ME I, 250

baîganis Bers., der Furchtsame.

Avots: ME I, 250

baigans, furchtsam Bers., Frauenb.

Avots: ME I, 250

‡ baiģi, Gespenster Celm.

Avots: EH I, 199

baiglis: tādi baigļi un tādas pesteles vairāk tuop daudzinātas nekâ dieva pirksts Lange Latv. ārste S. 5.

Avots: EH I, 198

baiglis, der Popanz, das Schreckbild, das Gespenst St., Bergm. n. U. [-gl- hier vielleicht aus -dl-].

Avots: ME I, 250

baiguot: auch Für. I. Refl. -tiês, ‡

2) "sich ängstigen; phantasieren, im Traum Gespenster sehen"
Dunika.

Avots: EH I, 199

[baiguot, rasen Lng.] - Refl. -ties Spr., sich fürchten.

Avots: ME I, 250

‡ baîguots ² Dunika "ängstlich gemacht; Gespenster sehend".

Avots: EH I, 199

I baîgs,

1) baîgi ² Dunika, böse Träume, Phantasiebilder, Gespenster;

2): bàigi ² kaunas od. šaudās - auch Linden; ‡

3) Schreckensgeschichten
(?): stāstīt tukšus baigus Janš. Dzimtene IV, 194.

Avots: EH I, 198

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250

II baîgs, ‡

2) ängstlich:
kad es braucu caur mežu, tad man arvien tāda baiga ² dūša Strasden.

Avots: EH I, 199

II baîgs [Kalz.] (li. baigus "furchtbar; schüchtern"), furchtbar, schrecklich, angstvoll: rītu bija gaidāma baiga diena LP. VII, 471. viņa sejā lasāmas baigas rūpes JR. IV, 74; baigas jūsmas. meitenītes bija sasniegušas baigākuos augstumus B. Vēstn.; baigs lietus debess Etn. III, 129. [baigs laiks Kalz., Ungewitter. baiga dziesma Kalz., ein Schauder erregendes wehmütiges Lied. ] Adv. baigi, furchtbar, ängstlich: man tuop tik baigi un drūmi. [Nebst li. baikštùs "schüchtern", baikštis "ein Fliegenwedel", baiginti "einschüchtern", air. baígul "Gefahr" zu bîtiês; s. Bezzenberger BB. XXVII, 183 und Būga KSn. I, 57.]

Avots: ME I, 250

‡ III bàigs ² Erlaa "?": baigas auzas. undicht gewachsener, kleiner Hafer. baigi mieži, tādi baigi vien ir, nav jau lāga lini. tādi baigi vien ir atstāfi, lieluo uogu vair navā. vai bij kāds jē̦rs maziņš, vai te̦lē̦ns, tad teica: tāds b. vien ir, tur nav nī kuo turēt.

Avots: EH I, 199

baigums, die Angst: neizsakāms baigums pārņēma viņu Blaum.

Avots: ME I, 250

baika: auch Libau (baîka ² ), Dunika, Gramsden, Rutzau (baîkas ² ).

Avots: EH I, 199

baika, etwas Nichtiges, Unbedeutendes, nichtssagende Dinge: nu tās ir baikas MWM. IX, 101, Sudr. E. kuo tu baikas (niekus) stāsti? [Nebst li. baika "Fabel" aus russ. od. poln. bajka dass.]

Avots: ME I, 250

‡ baîkâtiês ² Rutzau, nichtssagende Dinge erzählen.

Avots: EH I, 199

baîkst: auch Oknist (neben baîst): vieniem b. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81.

Avots: EH I, 199

baîkst Buschh.: ne tai bija vilka baikst BW. 7142 sie fürchtete sich nicht vor dem Wolfe. [Wohl eine gekürzte Neutralform zu li. baikštùs; vgl. baigs und auch li. baika "пугало".]

Avots: ME I, 250

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250

‡ baiļ, = baîl: man b. Janš. Precību viesulis 74. kâ nav grē̦ka b˙! Dzimtene I ² 178. b., ka neuzrāda viņu Bandavā I, 182.

Avots: EH I, 199

baîle: jam bija b. Pas. VI, 361. man ne nuo paša ve̦lna nebij b. AP. nuo uguns bij b. Siuxt. tâ smird, ka b. ebenda. nuo bailes jis dre̦b Kaftenbr. kam nav ni˙kādas bailes ebenda. bailes me̦t, ängstlich ists (?) anzusehen Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 199

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251

baîlestĩba: bailestībā (aus Furcht) saduomājis nuogādāt ... Janš. Līgava II, 212 (ähnlich 140).

Avots: EH I, 199

baîlestība, die Furcht, Ehrfurcht: vai tad tagad kāda bailestība nuo mācītājiem AP., Serb., Bers.

Avots: ME I, 251

[bailēt, intr., sich fürchten: tiem būs trīsēt un batlēt Glück V Mos. 2, 25]. Gew. refl. baîlêtiês dass.

Avots: ME I, 251

baîlība (li. bailỹbė), die Furchtsamkeit, Furcht: nuo lielām bailībām viņš saslima N. - Schwanb.

Avots: ME I, 251

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199

baîlîgs (li. baìlingas "furchtsam"),

1) furchtsam, ängstlich, schüchtern:
bailīgs cilvē̦ks, zirgs. Sprw.: bailīgs kā bāba. bailīgs kā zaķis, manīgs (oder bezkaunīgs, od. blēdīgs) kā kaķis. kas bailīgs, tas vainīgs;

2) furchbar, schrecklich, gefährlich:
vai traks! tad ir gan bailīga lieta! LP. V, 267. bailīgs zirgs pats bīstas, bet bailīga lieta iedveš citiem bailes; bailīgs ceļš, gefährlicher Weg; bailīgi daudz, ungeheuer viel.

Avots: ME I, 251

‡ baîlinât (li. báilinti "in Schrecken setzen") Nautrē̦ni, sich dauernd fürchten machen: miŗšana mani vienmē̦ŗ bailina.

Avots: EH I, 199

baîlisks Spr.,

1) furchtsam; [

2) Schrekken erregend:
bailisks nuotikums, bailiski laiki, bailiska vieta Kalz.]; bailiski daudz, schrecklich, sehr viel AP., Burtn., Bers.

Avots: ME I, 251

baîlpràtītis, der Furchsame (Beiname des Hasen); der Steinhase, Spitzkopf (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83.

Avots: ME I, 251

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251

baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.

Avots: ME I, 251

baîļš ² (unter baîls) Franenb. "= baîlîgs".

Avots: EH I, 199

bailulis, der Furchtsame, Menschenscheue Burtn.; der Feigling MWM. IV, 315.

Avots: ME I, 251

baîme: auch Auleja, PlKur., Skaista, Pas. III, 954, 450, Plur. baîmes Preili n. FBR. VIII, 14 (gen. plur. baîm), Kaltenbr.: jaunekli apjēme baimes Pas. V, 243 (aus Auleja). jam nuo baimēm aizmirsās, uz kuŗu pusi skriet Kaltenbr.

Avots: EH I, 199

baîme [Warkhof], Bers. (li. báimė) die Furcht.

Avots: ME I, 251

baĩrišs PS., baĩrĩtis, bairisch Bier.

Avots: ME I, 251

baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.

Avots: EH I, 199

baîs [Kolup], Bauske, gleichbed. mit baîl: man bais; man tuop bais. [kauns man ļaužu, bais (Var.: bail) māmiņas BW. 9329 var.] [Wohl identisch mit li. baĩsu "страшно", baĩs "schreklich"].

Avots: ME I, 251

baĩsîgs, ‡

2) bösartig, grimmig:
baîsîgs ² vērsis Dunika.

Avots: EH I, 199

baĩsîgs [Līn.] (li. baisingas), furchtbar Vēr. I, 1112: vai, kur tagad baisīgs laiks. tā tik ir baisīga sieva Wainoden.

Avots: ME I, 251

baîsma [Feht.], die Furcht, der Schrecken: baismas mani māc Asp. un ārā māj tumsa un baisma MWM. V, 367. viss pilns nuo kādas neizteiktas baismas R. Sk. II, 95.

Avots: ME I, 251

baismîgs, furchtbar, schrecklich: baismīgas acis.

Avots: ME I, 251

I baîss ² : mit ài N.-Peb., mit ài ² Erlaa.

Avots: EH I, 199

I baîss ² Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III ⁴ 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. ² 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]

Avots: ME I, 251

II baiss (li. baisà "der Schrecken"), die Furcht, der Schrecken: šis drūmais baiss kā lietuvē̦ns man krūtis spieda Asp. un aiz manis tumsa un baiss Vēr. I, 387.

Avots: ME I, 251, 252

baišs, furchtbar, schrecklich: baišs truoksnis Dr.; s. baiss.

Avots: ME I, 252

baîst: auch Kaltenbr., Oknist, Prohden, Skaista: jai tika ... b. Pas. IX, 328 (ähnlich VIII, 386). dē̦lam ... bija ... b. nuo mātes VII, 133.

Avots: EH I, 199

baîst [Warkhof] mit dem Dat. der Pers.: man baist, ich fürchte mich. [baist šiem kungiem nuostāt tiesas priekšā infl.]. ne tai bija vilka baist BW. 7141; LP. VI, 542. [Entweder eine Kontamination von baikst und bais, oder aber baist ist eigentlich eine III p. prs. (vgl. li. baĩsta "wird greulich" ); im leztern Fall entstand die Verbindung bija baist nach dem Muster von bija baikst od. bija bais].

Avots: ME I, 252

‡ baisti Wessen "= baîst".

Avots: EH I, 199

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. ² 289].

Avots: ME I, 252

‡ II bàists Smilten, der Lärm: kuo jūs taisāt tādu lielu baistu?

Avots: EH I, 199

bezbaîlība, die Furchlosigkeit: tas nuožēluojis, ka bailes gājis meklēt un bezbailību pazaudējis LP. I, 118.

Avots: ME I, 282

bezbaîlîgs, furchtlos, unerschrocken: tam bija bezbailīgs kareivja prāts.

Avots: ME I, 282

bezbaîlis, F. -le, der, die Furchtlose, Unerschrockene: bezbaiļa od. -ļu vīrs LP. VI, 134. bezbailis naktī ņem... līķus... Latv.

Avots: ME I, 282

‡ *bimbainīte od. *bimbainītis "?": klausies, manu bāleliņ, meitas vien istabā: ņem tuo pašu bimbainīti [?], sien apeņu stīdziņā! BW. piel. ² 13476, 1.

Avots: EH I, 219

‡ bùļbaine ² Auleja, Pilda, Warkl., = bulvaine.

Avots: EH I, 252

‡ bùļbaite ² Pilda, Skaista, = buļvaine.

Avots: EH I, 252

bum̃baiņš, knollig: bumbaiņš gīmis Ahs.

Avots: ME I, 349

‡ *cabainis "?": cibainīši, cabainīši aiz upītes sienu pļāva BW. 35777.

Avots: EH I, 259

čam̃bains, mit Kleinkorn gemischt: čambaina labība, ungereinigtes Korn Dond.

Avots: ME I, 403

‡ *cibainis, s. cabainis.

Avots: EH I, 269

[čubains Wandsen, ringsherum an seinem Körper od. Anzug klebendes Stroh od. Heu habend.]

Avots: ME I, 417

dùobaîns, gruftig, pockennarbig: duobains kuls Zalkt. II, 31, ģīmis RKr. XII, 10 ; [inwendig hohl Glück II Mos. 27, 8].

Avots: ME I, 531

gabaiņa, der Haufe: kupla aitiņa kâ sniega gabaiņa Etn. II, 122. gabaiņa, = gabana, kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306. [Aus gabaniņa?]

Avots: ME I, 578

gaŗstil˜baîns, langschenkelig, langbeinig: gaŗstilbaini vīri JR. IV, 18.

Avots: ME I, 607

gram̃baîns, grubig, uneben, holperig: ceļi izrūguši un grambaini Aps.

Avots: ME I, 636

grobaîns, uneben, ausgefahren [vom Wege): ceļš tagad grobains - slikta braukšana Drnd.; [in Wandsen grobļains].

Avots: ME I, 664

gruôbaîns ² [Salis, Ruj.], gŗuobains, grubig, uneben, ausgefahren: gŗuobains ceļš Selg. n. Etn. IV, 33. priedīte gruobainu mizu Janš. [gruobains nazis Ruj., ein schartiges Messer].

Avots: ME I, 670

‡ grùmbaine ² āda (drēbe) Lettg., faltenreiche Haut (-er Stoff).

Avots: EH I, 411

grum̃baîns,

1) runzelig:
grumbaina piere, grumbains ģīmis. viņš mani darījis grumbainu Hiob. 16, 8;

2) holperig:
grumbains ceļš.

Avots: ME I, 664, 665

gũbainis "eine in der Ferne sich bewegende Gesialt" Ruj., Lems., Serb. n. U.: kad ieraugi gūbainīti, paliec par sila čakārnīti BW. 29088. Vgl. gūbâtiês.

Kļūdu labojums:
gūbainīti = gūbainīti (gemeint ist damit ein Wolf)

Avots: ME I, 685

‡ guļbaine Strods Par. vōrdn. 81, ein Kartoffelfeld (?).

Avots: EH I, 418

‡ gùlbainis ² Līvāni, eine Kartoffelspeise. Zu gulbes.

Avots: EH I, 416

gumbaîns: wellenförmig erhöht Spiess, uneben Siuxt: g. skārda trauks, gum̃baina drāna, āda Siuxt. gumbaiņi bē̦rzi Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 418

gumbaîns, mit Knoten versehen: gumbaina dzija Dond., Ahs. gumbaina nūja, Knotenstock W.

Avots: ME I, 680

‡ ìebaidelêt, wiederholt in Angst versetzen, einschüchtern Warkl.: ie. bē̦rnus.

Avots: EH I, 503

‡ ìebaîdêt Oknist, = ìebaĩdît: zirgs tâ iebaidē̦ts, ka nevar braukt Oknist. ar draudiem iebaidējami Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 54.

Avots: EH I, 503

‡ ìebaîdinât Warkl., = ‡ iebaidelêt.

Avots: EH I, 503

ìebaĩdît, ‡

2) schreckend, scheuchend hineintreiben:
ie. zaķi mežā Dunika.

Avots: EH I, 503

ìebaĩdît, in Angst versetzen.

Avots: ME II, 2

‡ ìebaîkst ² Sonnaxt, Adv., ein wenig angst: cilvē̦kam vajadzē̦tu būt ie.

Avots: EH I, 503

‡ ìebailêt, zaghaft machen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 503

‡ iebailība, die Zaghaftigkeit L. 591.

Avots: EH I, 503

‡ iebailīgs, zaghaft L. 591, Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 503

ieduobains, ‡

2) gruftig.
Warkl.: ie. ceļš.

Avots: EH I, 510

ieduobains od. ieduobe̦ns [Kosenhof], konkav: magnēta gali ir ieduobaini Konv. ² 811. ieduobe̦nā spuogulī Apsk. 1903, 74.

Avots: ME II, 12

izbĩdelêt, tr., ausbeuteln: miltus.

Avots: ME I, 716

‡ izbaîdêt Oknist, = izbaĩdît 1: lai neizbaidē̦tu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 43.

Avots: EH I, 433

izbaĩdît [li. išbaidýti], tr., erschrecken, in Furcht setzen: ar valuodu izbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097. [Refl. -tiês,:

1) erschrecken
(intr.);

2) zur Genüge baidît.]

Avots: ME I, 714

izbaîles, auch (nom. s.) izbaîlis Schreck, Furcht, Entsetzen: drudzis nuo izbailēm cēlies LP. VII, 249. māte izbailēs aizmūk uz mežu IV, 49. duošu uz izbailēm gaļas saēsties III, 106. ar mazām izbailītēm sejā Stari III, 25. nabadzīte tik tikkuo nepaģībst aiz liela izbaiļa R. Sk. I. 29; Etn. I, 66. [Bei Glück auch der Sing. izbaile: izbaile nāce pār visiem Luk. I, 65. duos jums bē̦du maizi un izbailes ūdeni Jes. 30, 20.]

Avots: ME I, 714, 715

‡ izbailêt, abschrecken Stender Deutschlett. Wrtb.

Avots: EH I, 433

‡ izbailīgs "ängstig" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 433

‡ izbailinât, ängstigen Für. I; tracis mežā mani briesmīgi izbailināja Bers.

Avots: EH I, 433

‡ izbaiļuôt, erschrecken (tr.): izbaiļuotu prātu Stender Rāms laiks.

Avots: EH I, 433

izbaîļuôties, erschrecken, in Furcht geraten: neizbaiļuojaties un nebīstaities! Jes. 44, 8; Mos. 20, 3.

Avots: ME I, 715

I ķē̦bainis Wid., ein Schemelchen Lambertshof. Vgl. ķēb (e) lis.

Avots: ME II, 372

[II ķẽ̦bainis Bauske "ein kleines, schmutziges Kind."]

Avots: ME II, 372

kleĩbaîns: "lipīgs" Schwanb.

Avots: EH I, 613

kleĩbaîns, glitschig, schliefig: kleibaina maize Mat.

Avots: ME II, 220

[krobaîns Wid., mit krobas, krobuļi bedeckt.]

Avots: ME II, 285

labai: duod l. ieēst! Wessen.

Avots: EH I, 709

labai, Adv., gut: uz māsiņu sērst gāju, ceļa labai (Var.: labi) nezināju Stockm. BW. 23669; Lub. juo labai, umso besser RKr. II, 57.

Avots: ME II, 394

labainĩtis, der gute Sohn Kl.

Avots: ME II, 394

‡ ļībains "?": ļībaina ce̦pure (aus einer Handschr ).

Avots: EH I, 773

limbaiži "?": es aizjāju panākšņuos ar tiem darvas limbaižiem SDP. III, 38.

Avots: ME II, 470

ņârbaîns ^2, zerfetzt, abgerissen: tev tik ņārbaiņas drēbes mugurā kâ nabagam Ahs.

Avots: ME II, 897

‡ nebaîlîgs, furchtlos: Jānis bija puisis n. Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine).

Avots: EH II, 10

ņir̂baîns, ņir̂buôts, bunt: ņirbaina od. ņirbuota drēbe.

Avots: ME II, 902

nuobaida, der Schreck Spr.

Avots: ME II, 758

nùobaĩdît [li. nubaidyti], nùobaĩdêt, auch nùobaĩdinât Spr., tr.,

1) ver -, wegscheuchen:
nuobaidi ļaunuo garu pruojām! Tr. IV, 67. es nuobaidīšu vāverīti nuo kuokazemē;

2) sehr erschrecken, mit Furcht erfüllen:
lai sapuva apšu lapa. kam tā mani nuobaidīja! BW. 8588 (Var.: nuobaidēja Dobl.), 8364. Refl. - tiês, sehr erschrecken (intr.): visi nuobaidās LP. I, 164. kâ es nuobaidījuos! Kand.

Avots: ME II, 758

‡ nùobailêtiês (in einem handschriftl. Vokabular), = nùobaîļuôtìês.

Avots: EH II, 31

nuobaîlis: auch Heidenfeld, Warkl., (mit nuõ- ) Ramkau: man šuodien bij liels n. - mežā guovs nuogaisa Warkl.

Avots: EH II, 31

nuobaîlis, nuõbaîles AP., der Schreck, die Furcht: jauneklis izskatījās ļuoti juocīgs savā nuobailī A. XIV, 2, 164.

Avots: ME II, 758

nùobaîļuôtiês, sich abängstigen: māte nuobaiļuojas par sava dē̦la likteni.

Avots: ME II, 759

‡ nuobaîme Auleja, = nuobaîlis.

Avots: EH II, 31

‡ pabaîdêt Oknist, = pabaĩdît.

Avots: EH II, 119

pabaĩdît, ‡

2) scheuchend jem. sich unter etwas flüchten machen
Dunika: p. cāļus apakš klētes. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang zaghaft sein
Heidenfeld;

2) zaghaft werden
Dunika: ciemiņš, pabaidījies, piecēlās nuo galda. (fig.) riekstus kuožuot zuobi pabaidījušies. cirvim asmiņi pabaidījušies (stumpf geworden).

Avots: EH II, 119

[pabaĩdît (li. pabaidyti, ein wenig scheuchen, einschüchtern: p. zvirbuļus, bē̦rnus.]

Avots: ME III, 5

‡ pabàigas ² (ai kann hier aus ei entstanden sein) Kaltenbr. "stāvuoklis tuvu pie beigām": alus jū iet uz pabaigām. uz pabaigu galu jam bija divi zirgi; der Abschluss, das Ende: dārzeņā tās (sprediķa) pabaigas teicis.

Avots: EH II, 119

pabaîles, eine Art, ein Anflug von Furcht: viņam uzmācās tādas kâ pabailes LA. Dazu auch ein Adverb pabail: tâ pabail viņai gan bijis, so etwas bange sei ihr gewesen JK. III, 7.

Avots: ME III, 5

pabaîlîgs, etwas ängstlich, bange: [pabailīga daba Jaunie mērn. laiki I, 55.] eņģelis tâ pabailīgi apsēdās uz luoga A. XX, 221.

Avots: ME III, 5

‡ pakārbaîns, etwas warzig: pakārbainu seju Kaudz. Izjurieši 37.

Avots: EH II, 142

pãrbaĩdît: Trīna žīdu pārbaidīja Tdz. 55942.

Avots: EH XIII, 196

pãrbaîles, allzu grosser Schreck, Panik: nuo pārbailēm viņa jau tagad nuogurusi JR. IV, 4.

Avots: ME III, 150

pìebaidît, tr., erschrecken: zakītis... atgājis labi vien piebaidīja (citus zvē̦rus) Pas. I, 222 (aus Rositten).

Avots: ME III, 237

piebaîkls ² , etw., was schreckt, erschreckt: tam puišam vajaga piebaikla, kas tik bezkaunīgs Heniņ; piêbaîklis ² , Prügel: tam vajaga piebaikli Dond.

Avots: ME III, 237

ribainis,

2): "ribains kustuonis" Ruj.

Avots: EH II, 370

ribainis,

1) "eine Art Meerbewohner";

2) ein mageres und schwaches Lebewesen mit deutlich hervortretenden Rippen
Nötk., N.Peb., Bers., Lös., Sauken, Wolgunt.

Avots: ME III, 521, 522

ribaîns, mit Rippen versehen; ribains kustuonis Wolgunt, = ribainis 2.

Avots: ME III, 522

rùobainĩte, ein gekerbtes, gezacktes Blatt: kad bē̦rzs... bija savas... lapiņas izaudis un arī uozuols savas kuošās ruobainītes izgatavuojis Pas. I, 413.

Avots: ME III, 574

rùobaîns: pašam ruobu ("?") kalējam nav rùobainu iemauktiņu BW. 21318, 13 var.

Avots: EH II, 390

rùobaîns, rùobuôts, gekerbt, mit Kerben, Einschnitten versehen U., zackig Bergm. n. U., schartig Brasche: ruobainas virsaunes Vēr. II, 1094. ruobuotas lapas. ruobuotie vīgrieži Vēr. II, 53. ruobainas vārpas Lis., unterbrochene Ähren (wo die Körner nur an einzelnen Stellen ausgebildet sind). uz ruobuota sliekšņa Vēr. II, 135. šī zināšana mē̦dz būt ļuoti ruobaina (lückenhaft) L. Bērziņš.

Avots: ME III, 574, 575

rumbainīca, rùmbenīca ² Golg., Lub., rumbene, eine Art Hut: vīrs ar rumbainīcu galvā Plūd. LR. Ill, 43. me̦lna rumbenes ce̦pure Druva I, 41. Zu rumba I; vgl, estn. kübara rumm "Hutcylinder".

Avots: ME III, 558

‡ rumbains "?": ve̦ci, rumbaiņi, gumbaiņi bē̦rzi Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH II, 383

sabaĩdinât (unter sabaĩdît): auch Salis.

Avots: EH II, 395

sabaĩdît, auch sabaidêt, sabaĩdinât, tr., erschrecken: dievs, duod apsei nuodrebēt, ka tā mani sabaidēja (Var.: nuobaidīja, nuobiedēja)! BW. 8364. Refl. -tiês, sabaidêtiês Spr., erschrecken (intr.).

Avots: ME III, 591

‡ sabàilinât ² Liepna, = sabaîļuôt.

Avots: EH II, 395

sabailis, der Schreck: sabaiļa maldināta acs vienu varēja nuoturēt par uotru Blaum. lielais sabailis viņam kaitējis id.

Avots: ME III, 591

sabaîļuôt, sabaiļinât, tr., erschrecken, in Angst jagen: vainīga, iekšēji sabaiļuota... cilvē̦ka šaubu jūklis Veselis Tīrumu ļaudis. ar dvēseli sabaiļinātu V. Eglītis. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), sich stark ängstigen: viņa tad par mani sabaiļuotuos Latv.

Avots: ME III, 591

sidrabaîns, versilbert, silberartig U.; mit Silber geschmückt: sidrabaiņu (Var.: sudrabuotu, sudrabuoju) māršu vedu BW. 22547 var.

Avots: ME III, 835

sir̂dsbailĩba,* die Herzensangst V.: apslēpt kādas sirdsbailības Kaudz. M. 108. savu sirdi apkuopt ņemies svē̦tajā sirdsbailībā! Gesangbuch.

Avots: ME III, 844

skâbaîns Mar. n. RKr. XVII, 135, skābains L., U., skâbans Prl. n. FBR. VI, 80, skâbe̦ns Neugut, säuerlich: skābans ābuols Dr. skābe̦ni augļi A. v. J. 1896, S. 409.

Avots: ME III, 878

skam̃bains: auch (mit am ) A.- Ottenhof. Smilt., Vaive, Wilsenhof.

Avots: EH II, 500

skam̃bains AP., skàmbaîns ² Mar. n. RKr. XVII, 114, Warkl., Odensee "ar skambām, skabargām" Schwanb., = skabargains Alswig, N.-Laitzen, Erkul, = atskabargains Bers., Adsel: sk. kuoks Ekau Grosdohn, ("kuoks, kas labi neplīst, bet tikai last nelielām skambām") Schwanb., Stomersee, Sessw., Selsau, Adleenen, Odsen, Druw., Lös., Aahof, Meselau, ("saplaisājis kuoks, nuo kupa viegti atle̦c skambas") Sessw., ("sīkās sluoksnītēs, piem. zibeņa sapluosīts kuoks") Bers. kad vē̦tra nuolauž kuoku, paliek tikai skambains stuburs AP. šis dēlis ir tik skambains, ka bail pat kāju uz tā spert Alswig.

Avots: ME III, 870

škambains Wessen, = skambains.

Avots: ME IV, 20

skar̂baîns ² : auch ("splitterig") Amboten, Baldohn, Erwalen, Irmelau, Schrunden, Wilzen, (mit ar̂ ) Arrasch, Drobbusch, Raiskum, Ronneb., Vaive; "ästig" (mit ar̂ ² ) Ukri; "nuodriskājies" Lesten: skar̂baina ² pastuote.

Avots: EH II, 501

skar̂baîns ² Salis, = ķē̦rcuošs, dusmīgs: ja strazds aizbrē̦cuot, tad balss skarbaina LP. V, 106; splitterig, rauh: sk. kuoks, dēlis AP., Neuhausen, Hirschenhof.

Avots: ME III, 873

‡ skârbains ² Luttr., = skārbalains.

Avots: EH II, 504

skārbains "nuoplīsis" Gramsden.

Avots: ME III, 879

‡ *šķe̦r̃bains, erschlossen aus šķe̦r̃be̦ns Seyershof, "skabargains, nelīdze̦ns, ass": ar vēju lūzis kuoks ir š.

Avots: EH II, 631

šķibains Elger Dict. 204 "squamosus".

Avots: ME IV, 38

šķir̃baîns, voller Ritzen oder Spalten U., spaltig V., rissig V.: mē̦sli... bira caur klētiņas šķirbainuo grīdu Jauns. Vēja ziedi 92. krāsns nav diezgan cieti mūrē̦ta, bet šķirbaina Konv. ² 728. re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179.

Avots: ME IV, 43

sknârbaîns ² Ahs., sknârbalaîns ² Dond., zerlumpt: sknārbainas (sknārbalainas) drēbes.

Avots: ME II, 883

sknârbaîns ² , sknârbalas ² und sknārbalītis ME. III, 883 mit âr resp. ãr zu lesen!

Avots: EH II, 505

skram̃baîns, viel geschrammt U.: s. kuoks Mahlup.

Avots: ME II, 886

‡ slàbai ² Kaltenbr., Adverb zu slãbs: bez˙gala s. (= nelabi) paliek.

Avots: EH II, 522

stabaîns,

1) aus verschiedenen Erdarten gemischt:
stabaina zeme Segew., Lub., Stelp., Thomsdorf, Boden, dessen Bestandteile in kurzen Zwischenräumen wechseln;

2) verfault
Warkl. Zu stabs resp. stabji.

Avots: ME III, 1036

I stabaîns,

1): šis tīrums nav ne˙kāds labais, juo ir stipri s.: tur blakus gabaliņiem ar mālu pamatu ir gabaliņi ar smilšu pamatu Jungfernhof;

2): "verfault Warkl. Zu stabs resp. stabji" ME. III, 1036 zu ersetzen durch "s. lietus Diet., Platzregen". Zu stabs.

Avots: EH II, 566

II stabains, verfault Borchow, Lubn.; daneben stabainis, fem. st-ne Warkl.; stabaina (resp. st-ne Warkl.) malka. Vgl. *stabji (unter stabis ‡ ) und ste̦bs II (richtig?).

Avots: EH II, 566

stil˜bainis,

1): tevi jau tāds liels stilbains sauc par papu Latv. liter. piel. 1907, S. 199.

Avots: EH II, 579

stilbaĩnis C.,

1) ein langbeiniger Mensch
U.;

2) der (hohe) Wasserstiefel:
viņš apmauca stilbaiņus Stari II, 591.

Avots: ME IV, 1068

stilbaîns: auch (stil˜bans) Salis, (stil˜be̦ns) Seyershof.

Avots: EH II, 579

stilbains, mit einem Schaft versehen: stilbainajiem zābakiem MWM. X, 334.

Avots: ME IV, 1068

stulˆbaiņi ² Bauske, = stulpaiņi.

Avots: ME III, 1102

tarbaiņi,* Beuteltiere, Beutler Jaun. R. Vagn. III, 10.

Avots: ME IV, 132

tūbaîns, filzig V.

Avots: ME IV, 277

ùbaîns ² Odsen, Saikava, = ūbelaîns 2.

Avots: ME IV, 403

uzbaidît,

1): suns uzbaĩdīja cīrulīti nuo pērkļa augšā Seyershof.

Avots: EH II, 717

uzbaidît,

1) aufschrecken
(tr.) Wid.; schreckend aufwecken: suns uzbaidzja zaki. uzbaidīt nuo miega;

2) (auf jem. od. etwas) aufschrecken:
dzinejs uzbaidīja medniekam zaķi virsū;

3) "pabaidīt": uzbaidi viņu drusku!

Avots: ME IV, 316

vĩebaîns "?": truokšņuotājas publikas viebaiņiem smiekliem Kaln. Kaz. Dalbs 74.

Avots: ME IV, 652

‡ virbains "?": aiz virbainā žuoga Birznieks-Upītis Podiņos 29.

Avots: EH II, 786

že̦baikste U., RKr. VIII, 86, = zebieksts.

Avots: ME IV, 799

žẽ̦labaîns, kläglich, wehmütig: lai nedzirdē̦tu žē̦labaiņuo šņukstēšanu Domas II, 1028. žē̦labaini ste̦n Līgotnis. žē̦labainā balsī Pūrs I, 154. žē̦labaina sirsniņa Dr. vēja kuokle žē̦labaina U. b. 85, 50. žē̦labainas dzejas MWM. VII, 903.

Avots: ME IV, 805

‡ *zibaiņa (od. *zibaine?) "?": timsa nakts zaļejām zibaiņām BW. 10789, 1 (aus Krāslava).

Avots: EH II, 806

zuobaine "?": kažuokadata-zuobaine Kaudz. Izjurieši 172.

Avots: ME IV, 755

zùobaîns, mit Zähnen versehen, gezähnt Ar.

Avots: ME IV, 755

žurbaîns, mit Rillen, kleinen Gruben, Grüften versehen: ceļš izbraukts žurbains Katzd.

Avots: ME IV, 832

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26

‡ àizklupinêt, hilflos (wiederholt dem Fallen nah) hin-, fortgehen: tik, tik aizklupinēja da ustabai Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 32

àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.

Avots: ME I, 37

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

àizmìrsĩba, Vergessamkeit: aizmirsībai jau nav ar kuo līdzēt VII. 62.

Avots: ME I, 41

àizmûžs, die Zeit vor oder nach der Zeit, die Ewigkeit: bailes nuo aizmūža suoda LDP. VIII, 7. aizmūžā nuotika brīnums Pump.

Avots: ME I, 42

àizpaĩjât, tr., streichelnd, glättend verscheuchen: aizpaijājā tavus baiguos māņus nuo tavas pieres Alm.

Avots: ME I, 43

àizpukstêtiês, intr., anfangen zu schlagen (vom Herzen): viņas sirds bailīgi aizpukstējās Vēr. II, 439.

Avots: ME I, 45

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

‡ àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58

‡ àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit aũ ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59

aklĩba (li. aklỹbè), Blindheit: tu esi atdevies aklībai, bezspē̦ka straumei JR. V, 12.

Avots: ME I, 63

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

apsar̂dzĩba, der Schutz: bites nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368; muitas apsardzība, Schutzzoll.

Avots: ME I, 117

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

aptrìekt, tr., herumjagen: aitas ap kalnu. Refl. -tiês, sich herumjagen, sich gründlich aussprechen: Čībai bija vaļa aptriekties ar Luzi Degl. Cf. triekt, viel sprechen.

Avots: ME I, 131

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

‡ atdricinât,

1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;

2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.

Avots: EH I, 139

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

‡ atjaûnuôtĩba,* das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidrumā pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

atrist (li. atrìšti) [Dondangen], intr., inch. sich loswickeln, sich lösen: kad pastalai aukla atrist, tad aprunā JK. II, 74. atrisa dzīvības raibais pavediens Vēr. II, 386.

Avots: ME I, 186

atsẽja (li. ãtsėja),

1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides

2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.

Avots: ME I, 189

[atspẽt (li. atspė´ti) bei Glück, vermögen: tas neir paklausīgs... dieva bauslībai nedz arīdzan tuo atspēj Röm. 8,7 >]

Avots: ME I, 195

‡ atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzumā A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181

atzala,

2): auch Ramkau (Plur. atzalas "sīkāki un zaļāki stiebri, kas aug labībai pa apakšü).

Avots: EH I, 181

atžir̃bt, intr., inch., zu sich kommen, sich erholen, munter werden: vīrs cik necik atžirbis aizbē̦g LP. VII, 105. cienmāte nuo savām izbailēm atžirbuse Liev. 240. Refl. -tiês, U., wieder zu sich kommen.

Avots: ME I, 214

atžirgt, (Nerft), intr., inch., sich erholen, zu sich kommen, munter werden, aufleben, erstarken: nuo bailēm Aps. VI, 16. vīrs daudzmaz atžirdzis Etn. III, 109. Kurzeme nav spējuse atžirgt nuo zviedru kaŗa SDP. VI, 68. Refl. -tiês, wieder zu sich kommen U.

Avots: ME I, 214

aûgšlē̦kām, Adv., Instr. Pl., mit hohen Sprüngen, schnell: zaķis aizgājis augšlē̦kām LP. VI, 264. šī nu tīri augšlē̦kām dej vien LP. V, 364. bailīgais augšlē̦kām vien aizgājis LP. IV, 206. aizskrēja augšlē̦ku lē̦kām Burtn.

Avots: ME I, 219

‡ aumalîgs, = aũmaļîgs: sirds leca tik baigi un aumalīgi Janš. Dzimtene ² II, 183. nuo manas straujās, aumalīgās padarīšanas Mežv. ļ. II, 402. nuo... aumalīgā apskāviena Līgava II, 79.

Avots: EH I, 187

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

I badinât (li. bãdinti), fact., hungern lassen: luopus, cilvē̦kus. Refl. -ties, Mangel leiden, sich einschränken: viņai nebija jābadinās kā dažai labai Degl. pilsētnieki dārguma dēļ badinās ar malku Ahs. viņi salst un badinās Druva I, 391.

Avots: ME I, 247

‡ bajārĩba, in der Verbind. mutes b., die Grossmäuligkeit, Prahlerei: nezina mē̦ra savai mutes bajarībai Janš. Bandavā II, 232.

Avots: EH I, 199

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bãlums, die Blässe, die blasse, bleiche Farbe: kā tumšā alā vājš svecītes bālums spīd zinātnes stars Vēr.II, 236. vaigs līķa bālumā, leichenblass. bāluma kaite od. bālumkaite die Bleichsucht (Chlorosis). bāluma pusē mesties (nuo bailēm), erbleichen (vor Furcht) Etn. III, 1, 129.

Avots: ME I, 272

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦rumā un bezbēdībā Aps. III, 38.

Avots: ME I, 282

bezkàunîgs, unverschämt, unanständig, zotig; Sprw.: bailīgs kā zaķis, bezkaunīgs kā kaķis. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76.

Avots: ME I, 284

bezpràtĩba, die Sinnlosigkeit, Absurdität, Unvernunft: izņemuot bezprātību, tu ne˙kuo citu nespēji teikt JR. V, 12. viņa mīlestība sniegsies vai līdz bezprātībai Etn. II, 20.

Avots: ME I, 285

bigls, scheu; vgl. baigs, baiglis, bikls und li. baigus "schüchtern".

Avots: ME I, 293

biguzis (unter biguze): auch Behnen, Grenzhof, Mitau, Nerft; eine Art Brei aus zerstampften Kartoffeln, Erbsen, Hanf, Zwiebeln und Salz Kurmene (auch raibais b. genannt); eine Ad Brotsuppe Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 218

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

bīlîgs: "bail%C4%ABgs">bailīgs" Ekau (mit ĩ).

Avots: EH I, 223

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas ² Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

blaũgât, klopfen, schlagen: puika blaugā meiteni Dond. - Refl. -tiês, klopfen (intr.): nuo izbailēm sirds dikti blaugājās Dond.

Avots: ME I, 309

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 ¹ bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

blèdît: Praes. -u Orellen: visādi tie cilvē̦ki blēdās: cits šâ, cits tâ blēda tai valstībai.

Avots: EH I, 229

brac, brāc, ein schallnachahmendes Wort zur Bezeichnung eines mit einem schweren Falle verbunden Schalles: lācis nuo bailēm brāc nuo kuoka zemē LP. VI, 259

Avots: ME I, 321

bram̃manība: kruogu brammanībai Janš. Līgava I, 439.

Avots: EH I, 237

‡ II brazda, Lärm, Gekeife (kņada) Dunika: bē̦rni taisa lielu brazdu. rijā gāja tāda b. vaļā, ka bail.

Avots: EH I, 238

briẽsma,

3): ne tai bija vilka briesma (Var.: briesmas, briesmu, briesmi, bailes, bail) BW. 7142 var.; ‡

4) briesmu, sehr:
tur jau b. labas pļavas Heidenfeld; ‡

5) Plur. briẽsmas, das Eingeweide des (geschlachteten) Viehs
Dunika; ‡

6) Ekel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 244

‡ brīns, = brĩnums 1: nevarēja būt laika ne brīniem, ne pateicībai Ezerinš Leijerk. II, 113. brīnā paskatās uz Ilzi I, 257. dusmu vietā ... karāli pārņēma b. A. Grīns Septiņi un viens 44. liels brīns Bers. n. M. Arons. bija mums lieli brīni Salis. Vgl. brīnu lieta.

Avots: EH I, 242

‡ britns Warkl., = brikns; "bailīgs".

Avots: EH I, 242

‡ bubins Lubn., Meiran, = biêdêklis: bē̦rnus baida ar bubinu.

Avots: EH I, 248

I burzulis: kad bija tie bur̂zuļ[a] ² laiki (unruhige, Kriegs-, Revolutionszeiten), tad gan bija bailīgi Strasden.

Avots: EH I, 256

bũzẽlis,

1) ein zottiger Kopf;

2) Knecht Ruprecht Dond.,
PS.: nerātnus be̦rnus māte mēdza baidīt ar būzēli. Vgl. būzis.

Avots: ME I, 360

[bũzîgs C. u. a., erbost, schlecht gelaunt]: meitiņa būzīgi pretuojās"labai partijai" U. b. 110, 51.

Avots: ME I, 360

‡ čākšt "?": izbailēs čākšdami un sparīgi grūzdamies bruka ... atpakaļ istabā Kaudz. Atmiņas I, 15.

Avots: EH I, 287

čammât, -āju, kauen, umherwälzen Fest., Drosth., [Kreuzb., Dond.]: krusttē̦vs paņēma kūku un sāka čammāt bezzuobainā mutē R. Sk. II, 138. Refl. -tiês, [čamuôtiês Stelp.], herumtappen, zögern, trödeln Grünh., Burtn., Fest.: kuo tu tur čammājies? Alm. [In Segew. in dieser Bed. auch čam̃mât.]

Avots: ME I, 403

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

I daĩras, daires,

1) unheimliches Gefühl, unbehagliches Grauen, Angstgefühl
Lub.: reizām viņai uznāca savādas dairas Janš. man bailes nav, bet tik daires Etn. III, 18. [Der Anklang an la. dīrus "grausig" ist wohl nur zufällig, denn. le. dairas ist wohl eine Ableitung von le. dairīties 1.]

Avots: ME I, 432

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 ^3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. ² 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I ^4, 73, 233 u. III ^4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443

dažs, mancher: daži duomā tâ, citi atkal citādi. dažs labs gan sacīs, mancher wird wohl sagen. Die defin. Endung hier ungewöhnlich: jau dažs labais (gew. labs) tuo izmeklējies LP. VII, 1019. tuo es pruotu labāki par dažu labuo (gew. labu) Purap. Zu li. dãžnas "mancher" [und apr. kodesnimma "so oft", s. Leskien Nom. 355].

Kļūdu labojums:
dažs labais (gew. labs) = dažlabais [dies auch Latvis № 1877; vgl. auch dažlabs LP. VII, 569, 593]

Avots: ME I, 446

‡ deseris Kaltenbr., ein Brett, das am Ende eines Gebäudes beide Ränder des Daches abschliesst: kad nav deseŗa, tad nevar labai apjumt ar salmiem.

Avots: EH I, 317

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466

[dirbas, izbaiļu dre̦buļi, der Schauder: man pārskrēja dirbas pār kauliem Selsau.]

Avots: ME I, 469

divẽjâds, divejâds C., zweierlei, zwiefältig; Adv. divējādi, divējāši BW. 23715 var. [Druckfehler für * divējāži?], auf zweierlei Weise: divējāds alutiņš (Rätsel). dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos BW. 19621, 2.

Avots: ME I, 471, 472

‡ dīves (auch Sing. ?), Verwunderung: nuo bailēm un dīvēm ... aizmirsis muti aiz-taisīt Mekons Barons M. 1870, S. 15.

Avots: EH I, 326

‡ divtulĩba,* = divat(n)e (?): vis˙īslākā d. tuomē̦r ir ļautu vidū Daugava 1934, S, 1060. divtulībai piede̦r nakts Daugava 1928, S. 972. Gebildet nach viêntutība.

Avots: EH I, 323

dre̦bas, [auch dre̦bi Trik.], der Schauder, das Zittern: liegas dre̦bas un šalkas vien lauzās caur sirdi A. XII, 883. baiļu dre̦bas Latv.

Avots: ME I, 495

drebêt (li. drebė´ti), -u, -ēju, intr., zittern, beben: es drebēju aiz (nuo) saltuma. dre̦b tai lūpa runājuot. tautu dē̦la sirds drebēja ruokas, kājas, visas miesas dre̦b aiz bailēm. zeme trīc un dre̦b. viņš dre̦b kâ apšu lapa. [Dazu das Part. drebis, fem. drebīša "zitternd" Für.] Refl. -tiês, (sehr) zittern: nedrebiesi, liela apse BW. 5160. druoši, bez drebēšanas! nur zu ohne Zittern und Zagen! [Nach Būga РФВ‚. LXX, 105 zu r. dial. дробѣть "робѣть" und (?) nach Petersson Ar. u. arm. Stud. 80 zu mnd. trefse, ndl. drep "Trespe".]

Avots: ME I, 496

drūme (unter drũma): spuoku re̦dzuot, man uznāca stipra d. Janš. Dzimtene II ² ; 105. baiga d: Mežv. ļ. I, 63. dziļa d. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 337

druvîgs, furchtsam: druvīgi un bailīgi lūkuodamās A. VIII, 1, 270.

Avots: ME I, 506

[II duburis "zivju baidāmais zvejnieku rīks ar izduobtu galu".]

Avots: ME I, 509

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516