Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'stig' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'stig' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (47)

aizstigot

àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.

Avots: ME I, 53


apstigot

apstiguôt, tr., ringsum mit Pfählen bezeichnen, übertr., umgeben: pa maura apstiguotu taku Stari I, 205.

Avots: ME I, 126


apstigt

apstigt, einsinken (in einen Morast).

Avots: ME I, 126


iestigāt

[ìestigât, (eine stiga herstellend) zumessen: katram savu gabalu meža iestigāt PS., Trik.]

Avots: ME II, 73


iestigt

ìestigt, intr.,

1) einschiessen, einsinken:
mežsargs iestieg tādā purvā JK. III, 75. atrada cirvi zemē iestigušu LP. VII, 953;

2) versinken, hineingeraten:
viņš iestidzis nabadzībā LP. VI, 237; ve̦lna naguos III, 46; aklā nelaimē IV, 140. viņš dziļās duomās iestidzis iet savu ceļu Liev.

Avots: ME II, 73


iestigums

ìestigums, das Versunkensein: stiprais ik uz sitiena cēlies nuo iestiguma ārā LP. VI, 547. [ìestiguôt C., = iestigât.]

Avots: ME II, 73


izstigāt

izstigât,

1) = izstiguôt: pirms ciršanas. mežs jāizstigā Stenden; "sadalīt, zemes gabalu" N.-Wohlfahrt;

2) (hoch gewachsenes Gras) austreten
AP.: i. pļavu.

Avots: EH I, 483


izstigot

izstiguôt, gerade Linien durchhauen, ziehen in: mežkuopis it labi zin, kāpēc mežu vajag izstīguot Vēr. II, 718.

Avots: ME I, 805



nostigāt

nùostigât,

1): auch Erlaa, Lasd., Laud., Mar.; ‡

2) Perfektivum zu stigât 2: izcirst kuokus un krūmus, lai taisni var n. Nötk.

Avots: EH II, 91




nostigt

nùostigt, intr., versinken: dažs purvuos, ūdeņuos nuostieg GL. vietām pat stirnas varēja nuostigt Egl.

Avots: ME II, 859


pārstigot

pãrstiguôt,

1) intr., auf einem schmalen Stege hinübergehen:
sisenis varbūt, pie mieta turē̦damies, vārēja pārstiguot Por.;

[2) eine gerade Linie von neuem ziehen
od. durchhauen (von Feldmessern) Jürg.].

Avots: ME III, 179


piestigt

pìestigt, sumpfig werden: gaŗkātaini ūdens augi ve̦lkas caur piestigušu muklāju Jansuona duomas 21.

Avots: ME III, 297


robežstiga

rùobežstiga, eine (durch einen Wald führende) Grenzlinie Br. Zeme 1939, № 173, S. 2.

Avots: EH II, 390


sastigāt

sastigât PS., C., mit durchgehauenen Linien (stigas) messend zerteilen (einen Wald): s. mežu.

Avots: ME III, 747



sastigt

I sastigt, intr., einschiessen, einsinken: sastigt kâ rati purvā Celm. tautu meita sastiguse (Var.: iegrimuse, iemukusi, samukusi) dzērvenīšu purviņā BW. 16159, 3. man sastiga kumeliņš laucenieku griķājā 1014. stiprais līdz pus˙lielam sastidzis zemē LP. VI, 546.

Avots: ME III, 747


sastigt

II sastigt: stīvajiem kauliem un sastigušajām asinīm Jauns. J. un v. 53.

Avots: EH XVI, 451


sastigt

II sastigt "gerinnen, erstarren" Sessau.

Avots: ME III, 747


stig

stig stigām iet L., gehen als ob man versinken wollte. Zu stigt.

Avots: ME IV, 1065


stig

stig! U., stiga še! L., U., stikš! Salisb., Allend. n. U., Interjektion, Zuruf für Ziegen; stigš! Dunika, Zuruf für Schafe: stigš, pruom! stigš! kur iesi!

Avots: ME IV, 1065


stiga

I stiga,

1): nebij stigu, nebij ežu ... tīrumā; nu atveda ... stigu, ežu dzinējiņu BW. 25930. tī stidziņa (Var.: celiņš) jāaiziet, tis darbiņš jāpadara 4307 1 , 1. pie alas ašņa stidzeņa nuozabeidze Pas. VII, 245.

Avots: EH II, 578


stiga

I stiga (aksl. stьdza "Pfad"),

1) ein Pfad, Fusssteig
U., Fusspfad Spr., Bers., Lasd., Laud., Fest., (stidzīte) Gr. - Buschh.; die gerade Linie, die der Feldmesser durch den Wald schlägt U., der Durchhau Spr., Dond.: ej pa stidziņu! tur nav rasas Bers. u. a. stidzīte nua ustabas uz klēti Gr. - Buschh. kāju stidziņa nuove̦d pie upītes Aps. IV, 12. pa mežu neliela stidziņa iet Pas. IV, 316. stigu dzīt (U.), cirst, izvilkt (Etn. II, 75), einen Durchhau schlagen Kaudz. M. 84. dzelzceļa stiga, die Eisenbahnlinie;

2) der Dienst
(vgl. gàita), die Dienstpflicht Spr.: kunga stiga, der Gehorch, Frohndienst Spr. kungu stigas iet, herrschaftliche Frohndienste leisten St. divi stigas iet, trešu ne, zwei Wochen zur Arbeit gehen, die dritte zu Hause bleiben St. stigu dienas iet, zum Frohndienst gehen ("die Wege im Park zu säubern") Golg. Zu stèigt.

Avots: ME IV, 1065, 1066



stigains

stignains BielU., morastig.

Avots: EH II, 578


stigains

stigaîns, morastig, einschiessend: purvs tur briesmīgi stigains, īsta ūdeņu elle Veselis Saules kapsē̦ta 78.

Avots: ME IV, 1066


stigāt

stigât, -ãju, stiguôt,

1) "geradeswegs vorwärtsgehn", im Getreidefelde od. in einer Wiese mit hohem Gras trampeln
AP., "izbradāt pļavu, labību stigu stigām" (stigāt) Aahof, Meselau, N. - Schwanb., Laud., Lasd., Mar., Erlaa, Lis.: viņš ar gaŗiem suoļiem stiguo par apsē̦tuo lauku pāri Liev. Brez. un Hav. 221;

2) stigât Mar., N. - Wohlfahrt, Laud., Lasd., Sawensee, Nötk., Sermus, Schujen, Erlaa, Wid. (tr.), Sessw., C., PS., MSiI., Nigr., Stenden, stiguôt U., Celm., Nigr., eine revisorische Linie durchhauen
U.: mēs (= mērnieki) alejā stiguodami nuocirtām paris liepu Ezeriņš Leijerk. I, 177.

Avots: ME IV, 1066



stiglājs

stiglājs,

1) ein morastiger Ort Daudsewas
n. Mag. XIII, 3, 70, Wid.;

2) stiglais U. "= staigns".

Avots: ME IV, 1066


stignājs

stignājs, = stiglājs 1: gar stignāja malu Pas. XIV, 100. alkšņu stignājā ebenda.

Avots: EH II, 578


stignējs

stignējs Heidenfeld, = stigns: stignēja pļava. Subst. stignējums ebenda, ein morastiger Ort.

Avots: EH II, 578


stignis

stignis, in der Verbindung stigņa purvs BW. 26355, 1, (als Name eines Morasts) Mar. n. Lvv. I, 66, ein einschiessender Morast.

Avots: ME IV, 1066


stignīties

stignîtiês, sich abmühen Lind. n. U. Aus *stibnîtiês ( zu stibîtiês I; mit dem n von stiknīties

1) ? Vgl. aber auch stiknîtiês.

Avots: ME IV, 1066


stigns

stigns, ‡

2) stigns, ein Morast
Oppek. n. BielU.

Avots: EH II, 578


stigns

stigns, = staig(n)s: es izbridu stignu (Var.: staigu) purvu BW. 8401 var. stigna grunts.

Avots: ME IV, 1066


stigonis

stiguonis: lielceļa stiguoni (acc. s.) Jauns. Raksti IV, 30.

Avots: EH II, 578


stigonis

stiguonis Wid., stiguons L., stigūnis Nerft, eine einschiessende Steile: bija briesmīgs stiguons. vietām bija dūņu pieslīguši grāvji... Jauns.

Avots: ME IV, 1066


stigot

stiguôt: auch Lis. n. Aps. J.; kad te vēl brauca ... Dzilna, stiguodams smaguo, zāļainuo purvu Anna Dzilna 174. smēla nuo kuopējām bļuodām, stiguodami ("?") galdu ar lāsēm A. Sprūdžs Asaru liekņa 22.

Avots: EH II, 578



stigrs

stigrs (?), zähflüssig Latv. konv. vārdn. 957 und 10147. Vgl.stîgra(s) 2 .

Avots: EH II, 578


stigt

stigt: luopi tur stìg 2 (Kaltenbr.), stigst (Seyershof).

Avots: EH II, 578


stigt

stigt (li. stigti "bleiben"), stiegu, stigu, einschiessen, einsinken (in einen Sumpf) U.: zirgs stieg zemē Aps. III, 26. kur... nesēji stigdami gājuši, palikušas lielas sliednes Upīte Medn. laiki. Refl. -tiês "in tiefen Wegen bestecken bleiben" L. Nebst stdig(n)s und steigs zu li. stýgoti "(an einem Orte) ruhig verbleiben", ae. stician "stechen; stecken bleiben"; got. stiks. poln. šcig "Stich", lat. instīgāre "anstacheln", gr. # "steche" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 612 ff., Boisacq Dict. 913, Zupitza Germ. Gutt. 168.

Avots: ME IV, 1066


stigums

stigums, ein Sumpfloch L., Sessw., Lubn.: purvu stigumuos R. Kam. 78.

Avots: ME IV, 1066


stigznis

stigznis, eine einschiessende Stelle im Morast od. in einer Wiese: neej pa tuo stigzni: nuostigsi! Mar. n. RKr. XV, 138.

Avots: ME IV, 1066


uzstigot

uzstiguôt, eine stiga I 1 ("Durchhau") herstellend (die stiga) führen auf (perfektiv): stigu dze̦nuot uzstiguoja (= nuoveda stigu) uz pļavas.

Avots: ME IV, 384

Šķirkļa skaidrojumā (1017)

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


agns

agns (hochle. ogns), feurig, brünstig, eifrig, energisch: Andrievs ir ognis uz meitām Dr. [Auch in Aahof, Wellen, Bersohn und Adsel: viņš agns tuo izdarît. Zu li. agnùs Jušk.: agnùs nesiuntamas eina? Durch Dissimilation aus nagns (so in Grawendahl; zu nags)?].

Avots: ME I, 11


ailis

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13


aizars

àizars, auch àizara, - der kleine Streifen Ackers, der wegen eines Grabens oder sonstigen Hindernisses nicht durch Längsfurchen, sondern durch Querfurchen durchzogen ist; aizaras uzartas MWM. III, 691; nach U.: aizars, aizara, ein weg- oder zugepflügtes Stück Ackers.

Avots: ME I, 17


aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23


aizdusa

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgākā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23


aizdzīt

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24


aizgalot

àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23


aizgulēt

àizgulêt, ‡

5) aizgulē̦ts piens "Milch, die über Nacht oder 24 Stunden in der Brust geblieben";


6) āzgulêt "befestigen, beim Kaltn, anlegen (?)"
Mag. XVII, 1, 79 (aus der kur. Nehrung).

Avots: EH I, 26


aizgūtnīgs

àizgũtnîgs, eifrig, feurig, hastig, zu übertreffen bestrebt: aizgūtnīga censība Kronw. aizgūtnīgiem vārdiem tas runā par latviešu tautas likteni Aps. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618.

Avots: ME I, 28, 29


aizgūtnis

àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.

Avots: ME I, 28


aizkalēties

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30


aizkalst

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30


aizkarināt

I àizkarinât, ‡

2) anhängen hinter..., hängend befestigen an:
a. dakstiņus aiz jumta latām.

Avots: EH I, 29


aizkaustīt

àizkaûstît, tr., keilend befestigen, verkeilen: mucai stīpas Nerft, Lös.; grābekli, izkapti, cirvi A. XVII, 285 (aus Bersohn).

Avots: ME I, 31



aizklūgot

àizklũguôt, -ât, mit einem aus Birken oder Weidenzweigen gedrehten Bande (klūga) befestigen: vārtus Grünh., K.

Kļūdu labojums:
Birken = Birken-

Avots: ME I, 33


aizkniepēt

àizkniẽpêt, zuknöpfen, eigentl.: mit Stecknadeln befestigen U.

Avots: ME I, 33


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkrebināt

àizkrebinât, leichthin befestigen, lose anbinden RKr. VI, 5.

Kļūdu labojums:
VI, 5 = VI, 88

Avots: ME I, 33


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizmeteklis

àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39


aizmetināt

àizmetinât, tr.,

1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;

2) vor dem Essen einen Imbiss machen.

Avots: ME I, 40


aizpļerkt

aîzpļêrkt 2 Dunika, garstig schreiend betäuben: a. kam ausis.

Avots: EH I, 43


aizpraulot

àizprauluôt,

1) zu modern anfangen
Bers., Festen: kuoks aizprauluojis;

2) modern (faulen, geistig verkommen) machen (?):
beigās tādi nieki pat aizprauluot var cilvē̦ku Austriņš M, z. 38;

3) "mit
praûli 1 versperren" Wessen.

Avots: EH I, 43


aizpuļķot

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45


aizrīstīties

[aizrīstīties L., "durch hastiges Schlucken etwas in die Luftröhre bekommen"].

Avots: ME I, 47


aizsitināt

àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47


aizsmakums

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49


aizspīlēt

àizspīlêt cirvja kâtu A.-Ottenhof, kleine Keile eintreibend, den Axtstiel im Öhr befestigen.

Avots: EH I, 50


aizstipināt

àizstiprinât,

1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;

2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.

Avots: EH I, 52


aizstutēt

àizstutêt, stützend befestigen: a. duris, žuogu (lai negâžas).

Avots: EH I, 53


aiztrallāt

àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58


aizvara

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


akačājs

akačājs Warkl., eine morastige Stelle, wo es viele mit Wasser gefüllte Gruben gibt.

Avots: EH I, 65


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


ālis

ãlis Burtn., ein lustiger Mensch [zu ãļa].

Avots: ME I, 238


alksna

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna 2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67


alūksnējs

alūksnējs (mit ostle, ũ aus uo ?) Nerft, morastig, sumpfig: alūksnēja vieta.

Avots: EH I, 68


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


anka

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70


apbiedēt

apbiedêt, tr., bedrohen, beängstigen L.

Avots: ME I, 77


apcelēt

apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apdūklajs

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83


apdūmot

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83


apdurstīt

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82


apdusa

apdusa Spr., Engbrüstigkeit, Asthma.

Avots: EH I, 79


apduzējis

apduzējis (unter apduzis),

2) dunstig
Ahs.: a. laiks.

Avots: EH I, 79


apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apgrieziens

apgrìeziens, ein Strick, mit welchem man die Femerstange an die Stütze auf der Schlittensohle (mietne) befestigt Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 88


apgrūtināt

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89


apjausma

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apķirināt

apķirinât,

1) behängen
Kal., OB.: a. siênu ar me̦ncām;

2) leichthin befestigen:
viņš šķūnim dēļus tikai tâ apķirinājis - krīt jau atkal nuost Stenden. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96


appogāt

appuõgât,

1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu apkārt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;

2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).

Avots: EH I, 107


apskrūvēt

apskrũvêt, schraubend ringsum befestigen.

Avots: EH I, 113


apstāsts

apstâsts, die Erzählung: visiem tīri kā par apstāstiem, allen dient er als Gegenstand des Gespräches, alle machen sich (über ihn) lustig. JU.

Avots: ME I, 126


apšūdināt

apšũdinât Bauske, = ìešũdinât. Refl. -tiês, sich alle nStigen Kleider nähen lassen: e̦sat jau agrāk apšūdinājušies Janš. Līgava I, 495.

Avots: EH I, 120


āre

âre (s. unter âra),

1): urbares, waldloses Land
Kalz. n. BielU.; āres pļava, eine trockene (nicht morastige) Wiese, wo gutes Gras wächst AP.;

2): loc. ārē Kaltenbr., = ārā: es iešu ārē.

Avots: EH I, 194


ārķis

ãrķis, arķis,

1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;

2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;

3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;

4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;

5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]

Avots: ME I, 243


arkls

[ãrkls Widdrisch, für sonstiges ar̂kls; zur Intonation vgl. ar̃t (für ar̂t) in Salis und Lemsal.]

Avots: ME I, 243


astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146



atasnieki

atasnieki Warkh. (gesprochen: atosnìki 2 ), Warkl. "Eisenstücke, die auf Wagenachsen aufgestülpl werden, um daran die "Femerstrange" (Deichselstangenstrange) zu befestigen". Beruht auf r. "веревка от конца переднеи́ оси к концу оглобли, для оборота передка".

Avots: EH I, 133


ataugu

ataûgu priêde Dunika, eine sehr ästige, auf freiem Feld gewachsene Kiefer.

Avots: EH I, 133


atkara

atkara, das Anhängsel, das Zweiglein; der Vorwand, Grund (Spr.); kalna atkara, der Abhang A. XII, 507. atkarā stāvēt, būt nuo kam, sich von etw. in Abhängigkeit befinden Kundz. Kr. 105. izkapts iesieta atkarā, atkaru, ar atkaru, atkarus, die Sense ist in stumpfen Winkel an den Sensenstiel befestigt. atkarus (viens nuo uotra) iet oder dzīvuot, abgesondert (jeder für sich) gehen resp. leben 8 Sesswegen). [atkaru galvu, mit zurückgebogenem Kopf Weinsch., Nerft, C., Ruj.]; vgl. atkaru.

Avots: ME I, 165


atkare

II atkare, die pē̦da (s. pê̦da 6) einer in stumpfem Winkel an den Stiel befestigten Sense Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169.

Avots: EH I, 146


atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atkaru

atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,

1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡

2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.

Avots: EH I, 146


atkaut

atkaût,

1): kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od. verloren hat
Dobl. n. BielU.; ‡

2) abspenstig machen:
viņai izdevtes pre̦cē̦tai sievai a. vīru Janš. Dzimtene V, 140.

Avots: EH I, 147


atlustēties

atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154


atpelt

atpelˆt, tr., durch Tadel abspenstig machen: tu atpēli dieveŗam sance̦rē̦tu ļaudaviņu BW. 8770.

Avots: ME I, 181


atpriecāties

atpriêcâtiês, sich zur Genüge belustigen: kamē̦r viņš gar tevi atpriecājas Janš. Mežv. ļ. 11, 170 (ähnlich Līgava II, 274).

Avots: EH I, 159


ātrs

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. 2 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245


atsēdnis

atsēdnis, ungünstiges, kaltes, das Gedeihen des Getreides hinderndes Wetter: labība būtu labi augusi, bet uznāca atsēdnis Lub.

Avots: ME I, 189


atsēja

atsèja, gew. Pl., (dial. acējas [in Nerft atcejas] ausgesprochen),

1) Femerstrang,
gleicbed. mit atsaĩte, atsãne;

2) Kummetschnur
L., U.;

3) die Schnur, mit welcher die Femerstangen an das obere Ende der hölzernen Gabel der Pflugschar befestigt wird
A. XI. 170, Etn. III, 146.

Avots: ME I, 189


atsijgalis

atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atskabarga

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191


atskabargains

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191


atskarbe

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166


atskarbe

atskarbe,

1) ein flacher Riss am Zahne einer Brettersäge
Hug.;

2) der Widerspenstige, Widerhaarige:
dažs kalps un kalpuoen it kā atskarbe Manz.

Avots: ME I, 192




attīstīt

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205


attrinkt

attrinkt, herjagen, hastig und rücksichtslos herschicken: attrinkusi meitu vaicāt Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 122.

Avots: EH I, 176


atustu

[atustu, in Lisohn für sonstiges atastu.]

Avots: ME I, 206


atviļināt

atviļinât, tr., her-, weglocken, abspenstig machen: es prasu, lai tu nemēģinātu Almu nuo manis atviļināt pruojām Alm.

Avots: ME I, 211


augstskanīgs

aûgstskanîgs, hochtönend, schwülstig: valuoda B. Vēstn.; vārdi Ar.

Avots: ME I, 218


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


aumakām

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 1 (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224


aumaļains

aumaļains, stürmisch, heftig, hastig, eifrig: aumaļaina darbība B. Vēstn.; cf. aumaļām.

Avots: ME I, 224


aumešīgs

àumešîgs 2 A.-Schwanb., unbedacht, hastig, hitzig, heftig.

Avots: EH I, 187


aumulītis

aumulĩtis, ein unbedachter, hastiger Mensch: ai, paisīti, aumulīti! BW. 11604 (Kreuzburg). Wohl zu àumaļām [Epr. I, 60 1 ].

Avots: ME I, 225


bādēt

[bādêt (li. bodė´ti "Ekel od. Grauen empfinden"), lästig fallen: infl. nabuod'ę̄škys šam Zb. XVIII, 248. Zu ai. bādhatē "bedrängt", bībhatsatē "ekelt sich"; s. Uhlebeck KZ. XL, 553 und Persson Beitr. 341.]

Avots: ME I, 270


baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250


baigot

baiguot: auch Für. I. Refl. -tiês,

2) "sich ängstigen; phantasieren, im Traum Gespenster sehen"
Dunika.

Avots: EH I, 199


baigs

I baîgs Burtn., AP.,

1) das Schreckbild, Scheusal, der Schrecken, beängstigende Phantasieerzeugnisse der Kranken:
mežā apkārt maldās... pekles baigs MWM. X, 257. kuo, nāves baigs, tu knuosies GL. milzīgi baigi apkārt klīda Rain. pruojām bija nakts un baigi Aps. slimnieks mē̦tājas pa gultu, baigus re̦dzē̦dams Naud.;

2) im Plur., furchtbare Zeichen am Himmel, namentlich das Nordlicht:
baigi kaujas, das Nordlicht flackert AP.;

3) eine winzige Pflanze
Kok. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 250


baiļot

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251


baiss

I baîss 2 Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III 4 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. 2 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]

Avots: ME I, 251


baltkrūtainis

bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202


bāvīties

bāvîtiês, ‡

3) sich belustigen
Lettg.;

4) "ärmlich leben"
Friedrichstadt n. A. X 2, 438.

Avots: EH I, 210


bāža

bâža, com., ein Lustigmacher, ein Frauenzimmer, das immer Zerstreung sucht und unverschweift Mag. III, 1, 106: bāža ir skraidule, kas allaž puišiem pie astes Hug. MAG. II, 3, 114. [Nach Leskien Nom. 313 zu bāzt].

Avots: ME I, 276


beilis

beĩlis,

1) ein abgestumpftes Messer
Plm.; ein kleines Messer Kandau;

2) ein geistig beschrankter
(neatjautīgs) Mensch Plm.; ein Schimpfname Sermus.

Avots: EH I, 211


bembere

bembere, ‡

2) "?": īsā bruncītī un plikām bemberēm Janš. Bandavā I, 241 (ähnlich, Līgava I, 55);

3) eine Fichte, deren Äste sich bis zum Erdboden herabneigen
(mit èm) AP.;

4) ein ästiger, verkrüppelter Baum
N.-Peb., PV.

Avots: EH I, 212


bemberis

bemberis,

1): ein krummer und ästiger Baum; auch - ein aus einem solchen Baum angefertigter Gegenstand
(mit em̃) Seyershof.

Avots: EH I, 212


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292


bēržums

bēržums Aahof, BW. 27992, 5 var. [aus Lettin], für sonstiges birzums od. bìrze "Saatfurche".

Avots: ME I, 292


bezpupe

bezpupe od. bezpupu meita, keine (volle) Brust habend, ein flachbrüstiges Mädchen: kuo nāci kāzās, bezpupu meita (Var.: bezpupe) BW. 20191. kā jau bezpupa bē̦rns, wie schon ein Kind sein kann ohne Mutterbrust Mag. XIII, 1, 5.

Avots: ME I, 285


biedēt

biêdêt, -ẽju, caus., schrecken, scheuchen, Furcht einflüssen: nebijuos biedējama, ne ceļā traucējama BW. 6643. nav labi bē̦rnus biedēt ar bubuli. Refl. -tiês, einander schrecken: tē̦vs ar dē̦lu biedējas LP. VII, 1187. Subst. biedē̦tājs, wer Furcht einflüsst, ängstigt. Zu bīties.

Avots: ME I, 305


birgains

bir̂gains, qualmig, dustig: istaba.

Avots: ME I, 298


bizenīgs

bizenîgs, eilig, hastig, oberflächlich AP.: nevajaga tâ bizenīgi bizeņuoties.

Avots: EH I, 222


blāgs

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs 2 Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs 2 (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311


blēgs

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas 2 Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga 2 Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314


blitne

blitne, eine Art Angel mit einem daran befestigten metallenen Fischchen, mit der man im Winter Barsche fischt Lubn. Vgl. blitka.

Avots: EH I, 230


bozties

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363


braks

V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236


brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328


brammēt

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323


brasla

I brasla (unter brasls I),

4) ein mit Gesträuch bestandenes, morastiges Gelände
Sonnaxt.

Avots: EH I, 238


brašoties

brašuoties, intr., sich aufblähen, protzen, lustig, protzig aufleben; zürnen: vienād vien jāgre̦znuojas un jābrašuojas Janš.

Avots: ME I, 325


braucāt

braucât,

1) lustig fahren
Döbner Mag. XX, 3,206;

[2) (eine kranke Stelle) heilend (be)streichen Sehren
(mit àu 2)].

Avots: ME I, 325


braulums

braulums, die Geilheit, Brust: ēzeļu braulums Ezechiel 23, 20 savā brauluma sajūtā viņš meiteni rāva sev līdz Lejas - Krūmiņš [Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", r. бруя "Strömung" gr. φρυάσσομαι "bin übermütig" air. bruth "Glut, Wut", isl. breyma "brünstig" u. a.; s. Lesken Abl. 293, v. d. Osten -Sachen IF. XXIII, 379, Persson Beitr. 179 und 785 und Walde Wrtb. 2 225.]

Avots: ME I, 326


Brencis

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330


brīvība

brīvība,

1) die persönliche, bürgerliche, staatliche Freiheit:
kar̀uot, mirt par brīvību; gara brīvība, die geistige Freiheit;

2) das Privilegium:

3) die Erlaubnis:
man tāda brīvība duota, ka es varu ārstēt U;

4) par brīvību nākt, zum ausserordentlichen Gehorch kommen
St.

Avots: ME I, 335


bruģis

I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",

1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;

2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;

3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;

4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;

5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.

Avots: ME I, 338, 339


brukslājs

brukslājs, brukslis, eine morastige Stelle, wo man Gehend einsinkt Lesten. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339


bučīgs

bučîgs, kusslustig: viņš nuogrūda bučīguo Annu nuost Purap.

Avots: ME I, 344


buciņš

buciņš, Bemin. von buks,

1) das Böcklein;

2) der schwedische Pflug
(vienjūga arkls); s. Rkr. XVII, 38, [nach Wid. auch bucis, in Jakobshof bucītis];

3) der Schemel
Etn. IV, 33;

4) eine Vorrichtung, an der die Weberhefteln befestigt sind:
aukliņas katrā galā piestiprināti buciņi, pie buciņiem nītis A. X, 2, 440;

5) buciņuos iet, ein Spielchen
Etn. III, 185.

Avots: ME I, 344


bukumbārda

bukumbârda 2 Iw., ein aus Binsen geflochtenes, bartähnliches Kinderspielzeug, das sich Kinder am Kinn befestigen, um andere zu schrecken.

Avots: EH I, 250


bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


bulītis

bulītis (aus dem Hochle.), ein Gegenstand (ein Brettchen, in dessen Mitte ein vertikal abstehender Stiel befestigt ist) zum Zusammenschieben eines vàsms 2 .

Avots: EH I, 251


bulte

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte 2 Saikava, eine heftige Windsbraut;


8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm 2 ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bura

buŗa, gew. Pl. buŗas, buras, burves (li. (bùrė), Segel: buŗas uzvilkt, nuolaist. buŗu kuģis, das Segelschiff. buŗas suols, ein Bänkchen in der Mitte des Bootes zur Befestigung des Segels Etn. II, 107. [Vielleicht zu gr. φᾶρος (att. φάρος) "Stück Zeug. Leinwand"; vgl. Bezzenberger BB. I, 244, Preilwitz Wrtb. 2 482 f., Boisacq Dict. 1016, Lidén Stud. 10 3 u. 24 und Thomsen Beröringer 163 f.]

Avots: ME I, 356


burbis

burbis, wer hastig redet Für. I. Zur Wurzel von burbinât.

Avots: EH I, 254


burēt

I burêt Bērzgale, (mit Stützen) befestigen, nuostiprinât.

Avots: EH I, 254


būris

III bũris AP., ein Gestell aus 3-4 ästigen Pfählen (žepeŗi), worauf Getreide, Klee, Erbsen getrocknet werden: duošu ... rudenī būrī graudus palasīt BW. 15614, 2 var. Identisch mit būris I?

Avots: EH I, 257


čāčeris

čāčeris, ein ästiges Hölzchen, als Quirl dienend, der Quirl: ar čāčeri iejauc miltus ūdenī Dobl. Vgl. čačis 1.

Avots: ME I, 407


čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400


čagums

I čagums, etwas Anschwellendes, Wulstiges, der Wulst, der Bausch, wodurch die Kleider abstehen: kas tai par lielu čagumu! Etn.; [vgl. čagans 1].

Avots: ME I, 401


čākars

čãkars, ‡

2) ein ästiger Pfahl (ein abgehauenes Bäumchen), worauf Klee od. Getreide zum Trocknen aufgerichtet wird
Iw.; "uz kuokiem sakrauti zirņi" Valgale;

3) ein Schimpfname
Frauenb.

Avots: EH I, 287


čalmene

čalmene, eine Stange zur Befestigung des Strohs auf dem Dache N. - Bartau n. Etn. II, 1.

Avots: ME I, 402


čārbalains

čârbalaîns 2 Frauenb., ästig: čarbalaina vica.

Avots: EH I, 287


čeburs

[če̦burs Morizberg, ein sehr ästiger Baum od. ein sehr dichter Strauch.]

Avots: ME I, 409


čēpurains

čē̦purains Frauenb., ästig: č kuoks.

Avots: EH I, 289


cerēklis

I cerêklis [Autz], cerekle, Hoffnungsstütze, worauf jem. seine Hofnung setzt N. - Autz n. U. die Hoffnung St.: cik man paliek cereklē; amats, kas cereklē, ein Amt, das man sich einbildet Elv. katechismu sauca ve̦cuos laikuos par cerekli N. - Schwnb. [cereklis St. "Überlegung"; cerekle St. "der Affekt; was man inbrünstig denkt, empfindet und hoff; Meinung"; ļauna cerekle St. "Argwohn"; cereklē būt St. "in der Hoffnung sein"; brīnišķas cerekles St. "seltsame Einfälle".]

Kļūdu labojums:
N.-Autz n. U. = U.; das Warten N.-Autz n. U.

Avots: ME I, 374


červelis

[červelis, červele Lub., Fest. "ein Auswuchs, Knorren oder eine sonstige Unebenheit am Baum" Posendorf; "etwas Zusammengekrolltes": lapa nuo karstuma sarāvusies červelī.]

Avots: ME I, 410


cičinīca

cičinîca Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, ein vollbrüstiges Mädchen,

Avots: EH I, 269


cieceris

cieceris, ein Hümpel (inmitten einer morastigen Stelle) Warkl.

Avots: EH I, 276


ciglis

ciglis [wohl dem scheinbaren Demin. ciglīt(i)s aus *stiglīt(i)s (aus d. Deutschen) entnommen], der Stieglitz. Sonst dafür dadzītis, ķivulis.

Avots: ME I, 379


cigulis

II cigulis "eine Scheibe (am Webstuhl), an der die audi befestigt werden" Pankelhof.

Avots: EH I, 269


ciksta

ciksta, ein Knüppel; ein Feuerbrand; [in Dond. auch die Bretten, die man an morastigen Stellen unter einen Heuschober legt]. cikstu tilts, eine Knüppelbrücke U. Gewöhnlich cikste [Neuhausen, Walgalen], ciksts, auch čiksts, ein an sumftigen Stellen mit Strauchwerk bedeckter Weg Wain., Frauenb. Das Material, das Strauchwerk heisst cikstes Lasd., Gold. [Nach Būga РФВ. LXVII, 235 zu r. ч(и)кать "schlagen", čech čkáti "stopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 166.]

Avots: ME I, 380


ciksts

ciksts, ‡

2) "?": lē̦kādams nuo ciņa uz cini, nuo viena ciksta uz uotru Janš. Bandavā I 96. jāizceļ (nuo zemes) ce̦lmi un ciksti Mežv. ļ. II, 407;

3) ciksti "muklis, eine morastige Wegstelle, wo man einsinkt" BielU.

Avots: EH I, 269


činka

I čiñka, comm., jem., der feilscht Sassm., mit Bitten belästigt, in jem. dringt: kuo nu darīt ar tādām činkām? LP. VI, 342. ak tavu činku, kur tu ilgi laiku vilcini II, 13.

Avots: ME I, 413


činkstis

čiñkstis,

1) etwas Klingendes, der Schmatz:
vienu činksti uz lūpām MWM. X, 590;

2) [auch činkšķis Wid.], wer flennt, piept, feilscht, mit Fragen und Bitten belästigt
Etn. I, 138, Blieden, Naud.;

3) ein junges Gänschen, das dadernd umhergeht
Kav.

Avots: ME I, 413


čipslis

čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.

Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)

Avots: ME I, 414


cirslis

IV cirslis PV. "ein von Wuchs kleiner, leicht aufbrausender, rauflustiger Mensch".

Avots: EH I, 274


cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387


cirtums

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388


citkārtinis

‡ *ci[t]kārtinis, früher, einstig: vai atmini ci[t]kārtiņus laikus? Warkl.

Avots: EH I, 275


cūka

cũka,

1): sirma (Var.: me̦lna, dagla) c. BW. 22832. lauka c. Frauenb., Sassm., = ârtecis;

2): meža cūkas sivēniņi BW. 11827; jūŗas cūciņa, das Meerschweinchen;

3): Schimpfname für einen Säufer;


8) in genitivischen Verbindungen: cūkas luops, ein Schwein:
redzēsi, kādi cūkas luopi Janš. Dzimtene III 2 , 127; cūku ce̦pure (s. unter cũkce̦pure) Janš. Bandavā II, 388, Schimpfname; cūkas laime Frauenb., unverdientes, grosses Glück; cūku priede Lennew., eine abgesondert wachsende und daher von unten an ästige Kiefer;

9) cũka N.-Peb., sìena c. Golthardsberg,
cũciņa Grenzhof, N.-Peb., Ramkau, Siuxt, = ķir̃pa I, ein kleiner Heuhaufe (votzugsweise zum Trocknen nassen Heus): cūciņās liek sienu, ja tas nav pietiekuoši sauss Ramkau. kad sìenu saliek cūciņās, tād tas nuote̦k Siuxt. Zur Etymologie s. auch M. Niedermann Tiž. II, 443 und P. Kretschmer Glotta XIII, 134.

Avots: EH I, 280


čūkslājs

čùkslãjs [PS., čūkslējs Kreuzb.], čùksliens [C., čûksliens 2 Nigr.], ein von kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsener, vielfach morastiger, mit Moos bewachsener Ort: sieva ve̦dusi vīru pa tādiem čūkslājiem, ka ne˙maz izbrist LP. V, 153. čūkslāja purvs Vēr. I, 66. meža čūksliens MWM. VI, 326. lūk purva čūksliens, kam sūnas vien ir duotas par jaukumu. čūkslājs od. čuksliens [resp. čùksliena Trik.] ist auch ein Ort, wo Reisig, Wurzeln, Späne, Schutt u. a. zum Heizen angehäuft sind.

Avots: ME I, 424


čūra

I čūra,

1) ein plumper, unbeholfener, geistig unentwickelter Mensch:
čūra tāda, nere̦dz, kur sviediens iet LP. IV, 30, BW. 856; vgl. čura III.

Avots: ME I, 425


čurkstēt

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt 2 Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423


čūslains

čūslains, morästig, kleine Moräste zwischen Anhöhen enthaltend Plm., Druw.

Avots: ME I, 426


dabādēt

dabādêt Kārsava, überdrüssig werden, lastig fallen (r. докучáть).

Avots: EH I, 300


dacept

dacept, ‡

3) intr., ausbacken:
maize nav dace̦puse Kaltenbr., Warkl.;

4) nedacepis, geistig beschränkt; unvollständig ausgebildet
Kaltenbr.: dē̦ls nedacepis.

Avots: EH I, 301


dacietināt

daciêtinât, befestigeu AP.: ģēveles galuos tīk daciête̦nāta uotra spāre.

Avots: EH I, 301


dāderis

[dàderis 2

1) ein Hahn, der
dāderē; fem. dādere Fest.;

2) Oppek., ein allzu hastiger Mensch,
"cilvē̦ks, kas grābšķīgs, ķerstīgs, pārsteidzīgs, ātrs visu darīt, pie kam ne˙kas neizduodas, viss plīst un jūk": tāds kâ dāderis, - grābstās vien.]

Avots: ME I, 446


dādiņš

[dãdiņš "ein leichtsinniger, geistig beschränkter Mensch" Planhof.]

Avots: ME I, 446


daiņa

daĩņa [Autz], das Volkslied, das Lied: es nenāku ar skaņu daiņu Asp. Zu li. [dainė˜ od.] dainà [acc. s. dàiną od. daĩną] "Vokslied; [Melodie" Jušk. 704; vgl. auch dainužėlė Niemi Nr. 1187 ( "Jammerlied"? ). Weitere Beziehungen sind unsicher. Am ehesten wohl nach Sommer Balt. 35 zu le. daiņuôt "kreischen, lustig sein" und li. dejà "Weheklage" (Wurzelbed. etwa: laut sein, schreien ); dagegen nach Solmsen PBrB. XXVII, 363 unter Voraussetzung einer älteren Bed. "Tanzlied" zu le. diet "tanzen" (s. dies) und anderen Formen, die auf eine Wurzelbed. "eilige Bewegung" hinweisen (ähnlich, zu diet, auch nach Prellwitz Wrtb. 2 116, Boisacq Dict. 189, Leskien Abl. 271, Trautmann Wrtb. 50, Wiedemann Prät. 30, Būga KZ. LI, 116, und auch Sommer l. c. bezieht auch diet), aber eine ältere Bed. "Tanzlied" scheint nicht nachweisbar zu sein. Noch anders Oliphant, s. Indog. Jahrb. I, 61 (zu ai. dhēnā, av. daēnā), W. Meyer KZ. XXVIII, 173 (zu rum. doină "Volkslied"; dakisch?), v. Patrubány IF. XXXII, 327 und de Saussure Mémoire 38].

Avots: ME I, 432


daiņāt

daiņât, -āju, daĩņuôt [" singen" Autz; li. dainiuoti Lit. Mit. II, 239, 243, V, 295], tanzen [?], singen (ein Volkslied): ziņģē tē̦vs, daiņā (Var.: daiņuo, dancuo) māte, man ve̦zdami līgaviņu BW. 1033; [daĩņuôt Bl., kreischen, lustig sein [Nigr.], Oberl. n. U., singen Borchow.]

Avots: ME I, 432


dainēt

dainêt, spielen: uz cimbuolēm dainēja Vēr. I, 657. [dainē (wohl "singt) māte BW. 18748 (aus Lasd.)]. dancuot gribu, dainēt gribu 24057 var. [aus Lasd. - In Bers. bedeute dainêt: (für sich) summen, (lustig) singen].

Avots: ME I, 432


danga

I danga,

1): auch (mit ) Ramkau, (mit àn 2 ) Kokn., Stockm.; eine Grube, Gruft (mit àn 2 ) Sonnaxt; Demin. dandziņa, eine zertretene Stelle im Schnee
BielU.;

4): auch Kal. n. FBR. IX, 91, Alschw.,Grob. (mit añ); kumeļam staļļa dangu (Var.: stūri) BW. 19041 var. tumsiņa, dandziņa (Var.: kaktiņā) 27240 var. mēs ieņe̦mam klētī katrs savu dañgu Felixberg. viņs dzīvuo kalpu dañgā ebenda. slaucīji muižu dangas Janš. Līgava I, 281, lietus d. pilna mūkuoņiem Grobin; ‡

9) eine Niederung
BielU. Vgl. die Ortsnamen (die jedoch auch zu danga III und ‡ VI gehören können) Dañgas (Gesinde) Lvv. II, 119, Ģibdañga (Sumpf) 5, (Wälder) Valka-danga 155, Grimžu d. 156, (sonstige Flurnamen) Buku d. 7, Zĩles d. 18, Akmeņu d. 23, Dzeņu d. 148, Suņu d. 151, Dangas pļava 119, Miruoņu d. 154, Laču d. 154, Dangas 91 und 56.

Avots: EH I, 306


danga

III danga, eine kotige Pfütze; weiches, morastiges Land Kokn.; Meerschlamm U. - [Vgl. li. danga jūrū, "Meerwoge" nach Fortunatov BB. III, 65. Nach Zupitza Germ. Gutt. 89 zu schwed. dank "morastiger Boden", isl. dökk "Pfütze", norw. dunken "feucht, moderig", engl. dank, ahd. tunkal "dunkel". Nach Fick Wrtb. III 4, 201 gehören diese germ. Wörter zu ir. deim "dunkel" u. a., sodass le. -ng- hier aus -mg- entstanden, und dies Wort echt le. sein kann.]

Avots: ME I, 437


darbs

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439


dārks

[dā`rks 2 Bers.], scheckig, bunt: dārks zirgs, dārka ķēve AP., Etn. IV, 5, Laud. [Wohl (mit einer ältern Bed. "fleckig" ) nach Leskien Abl. 361 und Nom. 174 und Reichelt KZ. XLVI, 322 f. zu li. der̃kti "mit Unflat besudeln, марать, пачкать", darkùs "garstig, нечистый") u. a.]

Avots: ME I, 448


daudzžuburains

daũdzžuburaîns, sehr ästig, zakkig, stark verzweigt: kustuonis ar ... daudzžuburainiem ragiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 3 (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 429).

Avots: EH I, 310


dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449


degt

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452


dēnēt

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. 2 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461


derglis

derglis, der̃glis Gr. - Sess.,

1) jem., der seine Kleider mit Kot beschmutzt hat, ein Schmutzfink
[der̃glis Neu-Bergfried], ein widerlicher, garstiger Mensch: tāds derglis ķersies man klāt Grünh., Naud.; kalpa sieva sauca mājās arī savus derglīšus Fallijs;

2) der Knirps:
kuo tāds derglis var, cik tam spē̦ka? Grünh.;

3) der Unartige, Alberne:
dergli, kuo pluosies kâ kumeļš Naud.

[4) jem., der vor etwas Ekel empfindet, ein Kostverächter
Wid.;

5) der̃glis Weinsch. (wo auch be̦r̃zs für bẽ̦rzs gesprochen wird; also = schriftle.
* dẽrglis), jem., der Andere zu schmähen pflegt (vgl. li. derglioti "злословить"). - Zu dergties].

Avots: ME I, 457


deviņzaru

deviņzaru dakša, eine neunzinkige Gabel. deviņzaru uozuoliņš, eine neunästige Eichte BW. 30536.

Avots: ME I, 460


diderains

dide̦rains oder (in Ogershof) dīde̦rainis, ein unruhiger, andere belästigender Mensch Bers.

Avots: ME I, 466


dīdīt

dĩdît,

4): jem. wiederholt stossen, schütteln Frauenb. Refl. -tiês,

1): trampeln
Ahs: (zirgs dĩdâs) tollen, ausgelassen sein Segew:, Wolm.; sich unnötig hin und her bewegend andere stören Frauenb.; ‡

2) "?": skuoluotājs dìdījās 2 un neņēma pretī (bē̦rnu skuolā), ja grāmatu nemācēja (wo?); ‡

3) d. kam virsū Segew., jem. belästigen, zusetzen.

Avots: EH I, 325


dīgns

[dìgns 2 Sessw. "morastig, staigns": d. purvs.]

Avots: ME I, 477


dimuksnis

dimuksnis, grundloses Stück vom Heuschlag od. Morast: tai dimuksnī jau visi cilvē̦ki un luopi var apstigt. pār šuo dimuksni ir ziemā nevar pārbraukt Schwnb.

Avots: ME I, 468


dirbeklīgs

dir̂beklîgs PV., fein, mit zitternder Hand, hastig und nachlässig geschrieben resp. angefertigt.

Avots: EH I, 321


dirbeklis

dir̂beklis PV.,

1) eine feine, hastig geschriebene, schwer lesbare Handschrift;

2) eine feine, hastig und ohne die nötige Sorgfait angefertigte Handarbeit.

Avots: EH I, 321


dirbulis

I dirbulis,

2): ein hastiger, bei der Arbeit oberflächlicher Mensch
(mit ir̂ ) Nitau.

Avots: EH I, 322


dirbulis

I dir̃bulis [Schujen, Daiben],

1) einer, der kleinen, gewandten Schrittes geht
Druw.;

2) [dir̃bulis Krem., ein alberner Mensch], ein hastiger Mensch; ein Kind, das schnell spricht
Setzen n. Etn. II, 129.

Avots: ME I, 469


dirbuļot

dirbuļuot,

1) kleinen, gewandten Schrittes gehen
Druw.;

2) hastig sein, schnell sprechen:
kuo tu tur dirbuļuo kâ dirbuls? Setzen n. Etn. II, 129;

[3) (mit ir̂) "in Aufregung zittern"
Domopol].

Avots: ME I, 469, 470


drace

drace (unter draca): "tracis; lustiges Aufleben" Siuxt.

Avots: EH I, 329


draņķis

I draņ̃ķis,

4): meitas mani draņķi sauca; ... alus mani draņķi taisa BW. 20017, 1 var.; ein schmutziger Mensch
Sermus; ein garstiges (nejauks) Lebewesen Salis u. a.;

5): kad suns ē̦d zâli, tad tas uz draņķi AP.

Avots: EH I, 329


driegnis

[driegnis Morizberg "eine morastige, ein schiessende Stelle".]

Avots: ME I, 502


driepa

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502


dristins

dristins: wer hastig handelt (arbeitet) Bērzgale.

Avots: EH I, 334


drošība

drùošĩba,

1) der Mut, die Dreistigkeit:
zagļi mūsu pusē rīkuojas ar nekaunīgu druošību;

2) die Sicherheit:
abru druošības dēļ viņš uzvilka sev virsū par apse̦gu LP. V, 176;

3) die Kaution:
viņš, ielicis druošību, izņēma Pēteri nuo cietuma A. XI, 111;

4) die Gewissheit:
tuo varu ar vis˙lielākuo druošību apgalvuot.

Avots: ME I, 508


druvīgs

druvîgs,

1): sehr erschreckbar
BielU.;

2) schauerlich, beängstigend
Diet.

Avots: EH I, 337


dubrājs

dubrājs Prl., Sessw., eine sumpfige, morastige Stelle.

Avots: EH I, 338


dūdis

dūdis,

1) die Taube
Tr. III, 926; ["kas dūduo"; die Pfeife Bers.;

2) dūdis "ein geistig beschränkter Mensch"
Weissenstein; vgl. dūda I 2].

Avots: ME I, 524


dugt

dugt, wohl nur in Zstz., bes. mit sa-, auch ap-, dunstig, trübe, finster, böse werden.

Avots: ME I, 510


dūknains

dūknaîns: morastig (dū-) N.- Peb.

Avots: EH I, 346


duknējs

duknējs: auch Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127, AP., Fest., Saikava.Subst. dukņējums, eine feuchte, morastige Stelle im Walde od. in einer Wiese Saikava: nij tur cilvē̦ks pa tuo duknējumu var iet, nij zirgs.

Avots: EH I, 340


duknējs

duknējs [Arrasch. Kl.], morastig, quebbig, einschiessend: gultas vieta pārvē̦rtusies par duknēju purvu LP. V, 385. līdz duknējai vietai VII, 958. duknēja pļava Lasd., Lös. Etn. IV. 18.

Avots: ME I, 511


dukņīt

II dukņît, Fische fangen an einem morastigen Orte (dukurēt duknējā vietā) Lös. n. Etn. IV. 18.

Avots: ME I, 511


dukns

dukns C., [Bers.], morastig, einschiessend: dukna tērce.

Avots: ME I, 511


dūksnains

dūksnains [Schujen], morastig, einschiessend: aiz dūksnaina purva līgava zvana Latv. [dūksnainā purviņā BW. 34622.]

Avots: ME I, 525


dūkstains

dùkstains, morastig, sumpfig: plata, dūkstaina izte̦ka Aps.; dūkstainas ganības.

Avots: ME I, 525


dūksts

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526


dullis

II dullis, das Holz, woran die Flügel des Zugnetzes befestigt sind (mit ul˜ ) Frauenb.; ein hölzerner Pflock überhaupt: birka bij pāris pirkstu re̦snumā glīti nuodrāzts, četrkantīgs kuoka dullītis R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 341


dumbra

[dùmbra 2,

1) eine grosse Pfütze
Grawendahl;

2) eine morastige Wiesse
Bers.]

Avots: ME I, 514


dumbrājs

dum̃brājs,

1): zem vārtiem dumbrājā BW. 21260, 1; ‡

2) Adj., morastig, einschiessend:
d. līcis, dažreiz zirgu un guovju izstaupāts FBR. XIV,74.

Avots: EH I, 341


dumbrājs

dum̃brājs, ein Sumpf, eine sumpfige, einschiessende Stelle: kādā dumbrājā mēs iestiguši. daudz dumbrājiem nav pārbrienams.

Avots: ME I, 514


dumbriens

[dumbriens,

1) einschiessend, morastig:
dumbriena pļava Kalz.;

2) dum̃briens Nigr., = dumbrājs]; acc. s. dumbrienu BW. 21714.

Avots: ME I, 514



dumburis

dumburis Bers., ="stumburis": dumburīši (Var.: dumpurīši, stumburi) arājiņi BW. 9763, 9; [auch dùmburs 2 "ein ästiges Holzstück nebst dem Wurzelende; ein Knorren" Grawendahl, Bers].

Avots: ME I, 514


dunāksns

[dunāksns od. dunāksnējs Kalz. "einschiessend, morastig".]

Avots: ME I, 515


dunāksts

[dunāksts (gen. s. d-a od. d-s) "eine einschiessende, morastige Stelle" Kalz.]

Avots: ME I, 515


dūņas

I dùņas: der Singular auch Pas. IX, 425, XI, 54, (mit ù 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Heidenfeld, Kaltenbr., Sonnaxt, dūņe BW. 30987, 3; ‡

4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù 2 ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù 2 ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.

Avots: EH I, 348


duselis

duselis,

1) = dusulis 3;

2) Engbrüstigkeit
Mag. II, 3, 118;

[3) der Keuchhusten
Bers.: viņu jau tâ duselis aizņēmis, ka nevar ir atpūsties].

Avots: ME I, 521


dusināt

dusinât [li. dùsinti "engbrüstig machen"],

1) fact., ruhen, sich erholen lassen:
še dzīrās sveši ļaudis kumeliņus dusināt BW. 14113, 1. sešas stundas kājas āva, se̦stā ruoku dusināja 9335. kur kauliņus dusināt 19955. še viņa mēdza dusināt kājas R. Sk. II, 126;

2) intr., ruhen, rasten (selten):
ne tie (kumeliņi) svīda, ne tie kusa, ne tie ceļā dusināja Windau.

Kļūdu labojums:
sešas = piecas

Avots: ME I, 521


dusulains

II dusulains [um Bauske, Daiben, Wandsen], schweratmig, engbrüstig: dusulains cilvē̦ks; [d. zirgs Bers.; in Weissenstein dusuļains.]

Avots: ME I, 522


dusulīgs

dusulîgs, engbrüstig, schweratmig: vecīgs un dusulīgs cilvē̦ks Janš.; dusulīga sieviņa Saul.

Avots: ME I, 522


dusulis

dusulis (li. dusulỹs "Engbrüstigkeit"),

1) Engbrüstigkeit, Asthma, Schweratmigkeit
[Bers.] (oft bei der Schwindsucht); oft = diluonis, die Schwindsucht: viņš dabūja caur dusuli nāvi Lautb.;

2) der Husten
Katzd.; gar,ais dusulis od. kāsus, der Keuchhusten;

3) der keuchet
Manz.; der Engbrüstige Mag. II, 3, 118. vārgie gara dusuļi U. b. 110, 55; [ einer, der fortwährend hustet U.];

4) ein Pferd, das den Bauchschlag hat
U.

Avots: ME I, 522


dužoties

[dužuôtiês, sich ängstigen Schnikkern.]

Avots: ME I, 523


dvēselīgs

dvẽselîgs [Für.], seelisch, geistig Vēr. II, 1012. MWM. VIII, 469.

Avots: ME I, 537


dveselis

dveselis [vgl. li. dvèsèlis "хвориш"]. = duselis. ein engbrüstiger, asthmatischer Mensch Nerft. [Domopol. Kārsava.]

Avots: ME I, 537


dvingains

dviñgains, dunstig: dvingaina istaba; dvingains gaiss.

Avots: ME I, 538


džauga

džauga,

1) die Freude, das Vergnügen
Dēmons 40, [Wid.];

2) "der Lustigmacher"
L.

Avots: ME I, 563


dzēle

[dzêle 2 Pampeln "ein spottlustiger Mensch mit einer scharfen Zunge".]

Avots: ME I, 547


dziesna

II dzìesna 2 Nautreni, die Kraft, das (physische und geistige) Vermögen: puiša dz. - kaut mazs, bet ciets (stiprs). bāba, bābas i[r] dz. - nevar ne˙kā.

Avots: EH I, 364


dzinējs

dzinẽjs,

1): kumeļa dzinējiņa BW. 2686, 12. cauņu dzinējam 21318, 14. pē̦du dzinējiņa 13458, 2; darba dz., ein Vorknecht, Fronvogt
Livl. n. BielU.; ‡

5) ādu dzinējiņš (Var.: ģē̦rmanīt[i]s) BW. 20446 var., ein Gerber;


6) nomen agentis zu dzìt 17: vagas dzinējiņš BW. 26045 var. stigu, ežu dzinējiņu 25930.

Avots: EH I, 358


dzīvs

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560


elst

èlst, - šu, - su,

1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;

2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il˜sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]

Avots: ME I, 569


elvede

elvede, ein junger, armdicker Tannenbaum, dessen dünnes Ende, in kleine klūga verwandelt, zum Befestigen der Flösser am Ufer dient Berent n. U., Neu - Bergfried, Alt - Rahden. [Vgl. elvete, li. elvỹtos "die birkenen Seitenstangen einer Schaukel", alvỹtė "Weidenrute", elvėvė (und dazu Būga žod. 70) "Schaukelstange, apr. aloade "Haspe", s. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Löwentahl Die sav. Farbenzeichnungen 20, Petersson Balt. - slav. Wortstud. 4.]

Avots: ME I, 569


ērklēt

[ẽrklêt Trik., für sonstiges (entlehntes) ēķelēt od. ērķelēt, häkeln.]

Avots: ME I, 575


ērmi

ẽ̦rmi, der Teil des Wagens, wo die Deichsel befestigt ist ("plakans kuoks starp ratu priekšasi un ratu grīdu, pie kuŗa piestiprināta dīstele Rutzau. n. Etn. II, 97). [Zu li. armaĩ "бруски, между которыми вставляеться дышло повозки" wohl identisch mit ide. armo - "Arm, Schulter" bei Trautmann Wrtb. 13 f., Walde Wrtb. 2 62 unter armus u. a.]

Avots: ME I, 575, 576


erslaka

II è̦rslaka Sermus "?": tâds kâ e̦. (von einem allzu hastigen Menschen). Nebst è̦rslaks I aus mnd. ars-lock? Zur Bed. vgl. le. dirselis 2.

Avots: EH I, 370


gābiķis

gãbiķis Hasenp., [Nigr.], gãbšis, der Habgierige, Missgünstige, Nimmersatt: kungs nuo žagariem atvēlēja mums katram pusi, bei viņš, gābšis, aizbraucis pa˙priekšu un sagūbījies vai visus viens Grob. Etn. III, 65, Kaleten. [Zu li. gobétis "жадничать", gõbšas "жадный человѣк" (und vielleicht daraus entlehnt), poln. gabnąć "ergreifen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 28 f.]

Avots: ME I, 615


gaidulīte

gaidulīte,

1) BW. 30903, 4 var. für sonstiges gaigala 1: dziedās kaŗa gaidulīte (Var.: gaigalīte);

2) "?": saki, gaidulīt! (zur Nachigall gesagt)
Sudr. E. MWM. VIII, 943.

Avots: ME I, 583


gails

I gails,

1) wollüstig
V.;

2) schlank, astlos.
biezā mežā ar˙vien ir gailāki kuoki nekâ re̦tā Dreeten. [Vgl. gailêt.]

Avots: ME I, 585


gāla

gâla 2 , tahm. für galˆva BW. 8499; 15226, 1; 28382, 3. [gâla dürfte aus einem altkurischen * gâlva (mit ā wie li. acc. s. gálvą vgl. kuron. dârbs neben sonstigem dar̂bs) entstanden sein. wobei das v zuerst vor u im acc. u. instr. s. und gen. pl. geschwunden sein mag.]

Avots: ME I, 617


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


gards

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. 2 unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602


garīgs

garîgs ,* geistlich, geistig: es, brāļi, nevarēju ar jums runāt kâ ar ga rīgiem, bet kâ ar miesīgiem I Kor. 3, 1. garîgas dziesmas, geistige Lieder, garīgi dzērieni, geistige Getränke.

Avots: ME I, 603


garīgums

garîgums ,* das Geistige: viņas smalkajuos ģīmja pantuos atspuoguļuojās garīgums Asp.

Avots: ME I, 603


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


gārša

II gãrša,

1) grosser (trockener
N.- Schwnb.) Wald, namentlich Fichtenwald, aber auch Laubwald [Ronneb.]: māsiņa mana nuogājuse sausu gāršu maliņā BW. 25926. redzēju sila gāršu trim reizēm nuolīžuojam 27301. rudzi kâ gārša Etn. II, 188;

2) Gebröch
L.;

3) gārša zeme, gārši, nasses, morastiges Land
Hr. n. U. - [Wohl zu dziŗa "Wald" und vielleicht (nach Fick Wrtb. III 4 , 40) an. kjarr "Gebüsch"; s. Lindén Stud. 8 3 , Sommer Balt. 127, Būga Aist. St. 100.]

Avots: ME I, 619


gauzt

gauzt: auch Saikava; Dummheiten sprechen - auch (mit ) Schwanb.; "piedauzīgi runāt" (mit ) Lettg.; scherzen, sich lustig machen (mit ) Lubn.; "= gaust" Wessen; "verklagen" (mit ) Dond.: vai es tevi gaužu? ‡ Refl. -tiês "?" : kuo tu gauzies? Schwanb.

Avots: EH I, 388


ģēļot

ģē̦ļuôt, refl. -tiês, intr., widersprechen, kratzbürstig sein, sich über jem. lustig machen, schamlos reden Kreuzb., Saikava.

Avots: ME I, 697


ģenģergailis

ģeņģergailis, jemand., der anderen lästig ist, andere stört Ramelsh.

Avots: ME I, 696


ģībt

ģìbt: mit. ĩ Dunika, OB., Rutzau;

2): Māra ģībst pēc Jāņa Oknist; ‡

4) an Wassermangel leiden; durstig sein
Pilda; Hungers sterben: zâles nav; luopi ģībst pa˙visam Auleja. badu (Warkl.) od. badā (Oknist) ģ. ēst nava kā; badu jāģībst Pas. IV, 504 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 427


ģībulis

ģìbulis, ģĩbulis,

1) der Ohnmachtsanfall:
saimniecei uznācis ģībulis JK. V, 147;

2) jem., der ohnmächtig wird
Purap.;

3) ein habsüchtiger, missgünstiger Mensch
Sissegal.

Avots: ME I, 700


ģiezēties

ģiezêtiês, ohne gehörigen Grund kratzbürstig sein, zanken Kroppenhof n. Etn. IV, 49. [Ein Lituanismus; vgl. li. giẽžti "браниться".]

Avots: ME I, 701


ģimstīt

ģimstît,

1) "ķert; pluosît (von Hunden)" Erlaa;

2) "hastig schlingen"
Jāsmuiža, Refl. -tiês Jāsmuiža, = rĩstîtiês (?): tas ģimstās kâ karstu putru iestrēbis.

Avots: EH I, 427


glaims

glaims; ‡

2) listig sich anschmeichelnd
Lutr.

Avots: EH I, 391


gliebties

gliêbtiês [Bers.], - bjuos, - buos,

1) sich an jem. od. etw. klammern, sich anschmiegen
Lös. n. Etn. III, 177, [Fest.]: cilvē̦ks gliebās tuvāk pie dieva Lub. n. Etn. II, 144;

2) sich erwehren, sich retten, aushalten:
vairs nevarēju gliebties aiz pļapām Bers. [Wohl zu li. glaibýtis "укрываться" aksl. * uglьběti "stecken bleiben", uglěbľevati "infigere", ae. clifian, ahd. klīban "festhangen", ahd. kleiben "befestigen, huften" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 310.]

Avots: ME I, 628


gnīda

gnĩda (гни́да), gņĩda Kand. [serb. gnjì`da], gnĩde,

1) die Niss, das Lausei:
bēdz pruojām, citādi būsi beigts kâ gnīda! R. A.

2) ein habsüchtiger, missgünstiger, geiziger Mensch
[gņĩda Autz]: tas bijis tur˙pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda: kas uotram bijis, tuo vajadzējis viņam dabūt, lai kas LP. III, 42; auch von einem saumseligen Menschen: tas ve̦lkas kâ gnīda;

3) als Schimpfwort - zur Bezeichnung eines ärmlichen, sich aufdrängenden Menschen
Dond.: gnīda, kuo tu lieni man virsū? [Zu li. glinda "die Niss", wenn dies dissimil. aus * gninda, was aber wegen la. lens dass. nicht ganz sicher ist. Sonst könnte auch altes ī vorliegen, vgl. norw. gnit dass. und wohl auch mnd. gnīst "Schinn" und vielleicht ahd. gnītan "reiben" u. a.; s. Persson Beitr. 94 f. u. 811, Wood IF. XVIII, 24, Berneker Wrtb. I, 313.]

Avots: ME I, 633, 634


gņuta

gņuta LP. VII, 261, = kņuta, eine dünne Stange, zur Befestigung des Strohs auf dem Dache gebraucht Katzd.; [in Dunika dafür gņutele].

Kļūdu labojums:
VII, 261, = kņuta = VII, 261, ein Stock; = kņuta

Avots: ME I, 634


gozt

guozt, -žu, -zu, beissen: tas guož (gew. kuož) kaulā od. kauluos Lasd. A. XIII, 252; Sessw., Salisb. n. U. tas gan viņam kādu laiku guozīs, die Folgen (etwa eines Schlages) werden ihn einige Zeit belästigen Lasd. n. A. XIII, 252. nuo dabūtās brūces man ar˙vien vēl guož sānuos Druw.

Avots: ME I, 693


grauds

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639


greizīgs

grèizîgs AP., neidisch, missgünstig: g. prāts.

Avots: EH I, 403


gribelīgs

gribelîgs wollüstig, geil, brünstig : viņa ļuoti gribelīga K.

Avots: ME I, 653


gribīgs

gribîgs,

1) begehrlich, ernsten Willen zeigend
U. ;

2) brünstig, geil.

Avots: ME I, 654


gričaļas

[gričalas Siuxt, ein zum Herumdrehen auf dem Eise an einer Stange befestigter Schlitten.]

Avots: ME I, 654


grievalgs

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660


griezene

griezene,

1) das Band, in das die Femerstange des Schlittens gesteckt wird
Lös. n. Etn. III, 177;

2) [in Üxkül griezenis], eine lange Stange, mit deren Hilfe ein an dieselbe befestigter kleiner Schlitten auf dem Eise in die Runde dreht wird:
griezenes ir grieztavas, ar kuŗām vizina ragutiņas riņķī (unb.); [

3) griezenes sakta (nach M. Siliņ zwischen Goldingen und Windau) " griezeniski savīta sakta"]. Zu grìezt.

Kļūdu labojums:
2. nozīmei jāskan (die Bed.2 muss lauten): griezenes, eine Vorrichtung, mit der man einen kleinen Schlitten an einer langen Stange auf dem Eise in die Runde dreht

Avots: ME I, 660


griķaine

griķaine, griķājs, griķējs BW. 16197 [aus Siuxt], ein Feld, auf dem Buchweizen steht od. gestanden hat : man sastiga kumeliņš laucenieku griķājā BW. 1014. Der Pl. griķāji, Buchweizenstroh.

Avots: ME I, 654


grīnīgs

I grīnîgs, ‡

2) neidisch, missgünstig, geizig
(mit ĩ ) Salis: viņš ir briesmīgi g. un neuzvēlīgs. petreļļa ir, bet viņš ir g. un dedzina skalus.

Avots: EH I, 406


grūst

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši!

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;


2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412


grūtināt

grũtinât, tr.,

1) schwer machen, beschweren, belästigen:
savu sirdi grūtināja BW. 23307. dzīves vakars ar tuo grūtināts Aps.; [

2) schwängern
L.,St.].

Avots: ME I, 669


gudrām

gudrām, Instr. Pl., schlau, listig: gudrām slēdzu klēšu durvis BW. 16819.

Avots: ME I, 674


gudre

gudre,

2): darīt kuo ar gudrēm (schlau, listig)
Saikava, pret tuo viņam ir visādas gudres (= izgudres) un izmaņa PV.

Avots: EH I, 416


gudrs

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675


gulku gulkām

gulku gulkām, eilig, nastig Erlaa: g. g. rīt, mit grossen Bissen (Schlucken) essen (trinken) Erlaa. visi ņe̦mas g. g. un ē̦d ... Blaum. Pēt. Av. 1902, S. 552.

Avots: EH I, 417


gumdināt

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât 2 Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681


gumt

gùmt [N. -Peb. gùmt 2 Kl., Kreuzb., gum̂t Warkh.], -stu, -mu,

1) sich biegen:
gumst plāns le̦dus, kad pa viņu iet, t. i. līkst, bet nelūst;

2) wulstig werden,
vienā vietā uz āru izvelties Etn. IV, 33;

3) überfallen, sich auf einen langsam senken,
ar visām miesām virsū gāzties un apkampt Kronw. n. U.;

4) greifen
Oppek. n. U. Refl. -tiês, sich biegen. [Zu li. gumuóti "итти, переваливаясь с ноги на ногу (vgl. le. gumām und gumstīties); нести большую тяжесть" und vielleicht (s. Persson Beirt. 78 ff.) zu ae. cumul "a glandular swelling", und weiterhin vielleicht auch zu an. kaun "Geschwulst", gr. γύαλον "Wölbung" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 45 f.]

Avots: ME I, 681


gumzāt

gum̃zât, [gum̂zât 2 Dond.], -ãju, gumzêt, -ẽju,

1) verknillen:
drēbes;

2) verschlingen:
ēdienu Wolm.; [

3) gum̃zât Nigr., schwerfällig gehen.
] Refl. -tiês,

1) etwas ungeschickt verrichten
Ps.; faulenzen: tu tik zini gumzāties Alm.;

2) sich in der Ferne bewegen [?]:
redzējis, ka kaut kas gumzējuoties uz ceļa LP. VII, 1134;

3) gumzāties, wulstig werden
Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 681, 682


gumziķis

gumziķis,

1) "wer sehr hastig isst und schlingt"
Selsau, (mit um̃ ) Frauenb.;

2) "kas gumzā vai gumzājas" PV.: iet gumzu gumzām kâ g.; "ein ungewandter, steifer Mensch"
Mar.; "wer nichts ausrichten kann" Laidsen.

Avots: EH I, 419


gunīgs

gunîgs Strods Par. vōrdn. 82 ("?"); "ātrs, straujš darbā" Kaltenbr.; adv. gunīgi, hastig Kaltenbr.: g. (mit Heisshunger) ēst.

Avots: EH I, 420


gūstīt

gũstĩt, -u, ĩju, iter. zu gũt,

1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;

2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.

Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1

Avots: ME I, 686, 687


gūsts

II gūsts, einer, der nach etw. hastig greift, es zu erhaschen sucht Bers.

Avots: ME I, 687


gūters

gūters [wohl aus * gūteris], einer, der seine arbeit hastig tut und schnell enden will: gūstās kâ gûters Tirs.

Avots: ME I, 687


iecietināt

[ìecietinât,

1) in etwas befestigen, fest machen:
iec. mietu zemē Bers. iecietināt (absperren) kādu kustuoni aizgaldā N. - Peb.;

2) abnärten:
e̦smu iecietināts (gewöhnlich: nuocietināts) pret aukstumu Ruj.]

Avots: ME II, 7


iedēsts

iedē̦sts,

1): nuovītis ie. Manz. Post. III, 124; 4): auch sonstige junge Pflanzen zum Auspflanzen (kollektiv):
iedē̦stu paši sẽja; tirgū ie. dārgs Sonnaxt.

Avots: EH I, 508


iedibināt

ìedibinât, ‡

2) (be)gründen, einrichten:
iedibinājuši ... pilsē̦tas Dünsb. Vecie grieķi I, 57. iedibināja tirguotavu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 79. celiņus iedibinuot ... nācies izkustināt dažus akmeņus Vecpiebalga 31. ‡ Refl. -tiês, gegründet werden; sich begründen, befestigen: iedibinājās šai draudzē ... pirmās pagastskuolas Kaudz. Vecpiebalga 75. draudzība ... cietāk un krietāk iedibinājas Dünsb. Trīs romant, gadīj. 71.

Avots: EH I, 509


iedibināt

ìedibinât, festigen: iekš mīlestības iesakņuoti un iedibināti (tuopat) Glück Epheser 3, 17.

Avots: ME II, 9


iegrūst

ìegrûst

1): ie. ar piestu, einstampfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. ie. uotru nelaimē;

2): biju spiests viņam ie. (= ieduot) pedējuo grasi Kand.; "einem Begehrlichen hastig etwas geben"
BielU.; ‡

4) "sagrūst" (?) Auleja: jāgrūž, kāļ labi iegrūž, kāļ sē̦nala nuoplīst. Refl. -tiês,

5) sich einfinden
Oknist: iegrūdās negaidīts viesis.

Avots: EH I, 515


iegult

ìegult,

1): zirgs iegulis dubļuos un nevar tikt ārā Zvirgzdine. guovs iegula duobē ebenda; ‡

2) = stigt">ìestigt 1: zirgs iegulis pļavā Kaltenbr.; ‡

3) ins Stocken geraten, aufhören:
ieteiktās reformas iegula Deglavs Rīga II, 1, 185. uz daudz gadiem iegula arī visa sātības kustība Janš. Nīca 49. Refl. -tiês,

2) = stigt">ìestigt 1 (wo?): ganuoties guovis iegulās purvā;

3) einschlafen
Seyershof: bē̦rns nevar ie. Subst. ìegulums,

2) = ‡ ieguliens: vai tu guli vēl ar vakarējuo iegulumu? PV.

Avots: EH I, 515


iekārēt

[ìekārêt, (ein Boot) mit den kāri versehen und festigen Nogallen: šī laiva nav labi iekārē̦ta.]

Avots: ME II, 26


iekārtnes

[ìekãrtnes,

1) "zwei an der Oberlage der Dreschtenne befestigte Stangen, woran das Windsieb angebunden wird"
Lenzenhof;

2) "eine Schaukel"
Auermünde;]

3) Türhängen
[Neologismus?]: durvju iekārtņu skaļuo brīkšēšanu Vēr. II, 62.

Avots: ME II, 27


iekaru

I ìekaru, [iẽkaru MSil., iekarus Geisthof] (Gegensatz: atkaru) od. uzkumu iesieta izkapts [Jürg., Bers.], eine Sense, die so an den Stiel befestigt ist, dass ihre Spitze dem Stiel zu nahe steht, indem die Sense mit dem Stiel einen spitzen Winkel bildet.

Avots: ME II, 25


iekausēt

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26


ieķert

ìeķer̂t,

1): ar ieķeŗamām stumjamām rungām ruokās Janš. Līgava II, 29; ‡

2) (Fische) (ein)fangen
Oknist: vai daudz zivju esit ieņē̦ruši?

3) hastig essend zu sich nehmen
Salis; trinkend zu sich nehmen Linden in Kurl.: šis bij ieķēris vairāk. Refl. -tiês,

3) "= ìedîgt, ìezelˆt" Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "bekommen").

Avots: EH I, 525


ieklučot

ìeklučuôt, ‡

3) "in einer Klotzspalte mit Keilen befestigen"
Frauenb.

Avots: EH I, 520


ieklūgāt

ìeklūgât,

1) ["ungewandt, halb glitschend und laut hereinkommen"
Bers., Tirsen]: liela, gaŗa vīra māte ieklūgāja istabā;

[2) "ievilkt spainim klūgu" Siuxt; "klūgām sasiet" Wessen;

3) "in starken Schlucken (etwas Dickflüssiges) hastig und ungewandt hinunterschlingen"
Bers.; "iedzert": iesim uz kruogu ieklūgāt Stuhrhof:

4) ieklũgât gruozu Arrasch, Ronneb. u. a. "salikt gruozam ribas pīšanai";

5) "mehrfach mit einer
klūga oder auch mit einem Knüttel schlagen (indem man es mit einem Ebereschenknüttel tut, vertreibt man böse Geister)" Mar.].

Avots: ME II, 28


ielāns

ielāns, eine niedrig gelegene, morastige, mit Bäumen bestandene Stelle Salisb.

Avots: EH I, 526


ielustēt

ìelustêt, ‡ Refl. -tiês, - tiês, lastig weraen: pamazām ielustējās un sāka dziedāt citiem līdz Dunika. ballinieki tâ ielustējušies, ka negrib iet mājās Jürg.

Avots: EH I, 528


iesekt

I ìesekt [Nerft, = iesegt 2: viņš kre̦klā ieseca sudraba saktiņu Jauns.] kâ kad stīvi pirksti būtu viņu (saktu) tur (kre̦klā) iese̦kuši Saul. Druva I, 52. Refl. - tiês, sich einschnallen, sich befestigen, sich festsetzen: virs priežu galuotnēm iesecās vakara zvaigzne Jauns. U. b. 127, 5.

Avots: ME II, 62


iesiet

ìesìet, tr., einbinden: tu iesēji ve̦cu aukli BW. 12913. es tevi iesiešu kumeļa astē 17155. izkapti iesiet, die Sense an den Stiel befestigen; arklu iesiet, alle Bestandteile des Pfluges in Ordnung bringen, gehörig befestigen. iesiet kādu, beim Kartenspiel eine Reihe von Karten aufnehmen lassen, indem man solche Karten hinzulegt, die der Spieler nicht stechen kann od. zu stechen nicht für geraten hält.

Avots: ME II, 64


ieslāpt

ìeslâpt, durstig werden Spr.

Avots: ME II, 67


iešņākties

ìešņàktiês, anfangen zu schnarchen, zu schnarren, zu zischen, zu brausen: cilvē̦ks, guovs, kuoki, mežs iešņācas. vienā pusē stigai iešņācās vēja šalka A. XX, 267.

Avots: ME II, 78


iestingrināt

ìestingrinât, tr., befestigen: mācībniekus iestingrināt kristīgā dzīvē.

Avots: ME II, 73


iestiprināt

ìestiprinât, ìestipruôt, tr., befestigen, stärken: sliecēs mietnes; spēku. viņš ar šiem vārdiem rauga savu iestiprināt. Refl. - tiês, sich befestigen, sich stärken: Dārtiņa iestipruojās tik tāli, ka iedruošinājās pārkāpt pār svieksni A. Up. duomas juo vairāk iesakņuojās un iestiprinājās A. XI, 693.

Avots: ME II, 73


iezobot

ìezùobuôt,

1) sich etw. lustig machen über jem.:
vientiesīti;

2) einzäumen:
vai zirgi jāiezuobuo Wainoden.

Avots: ME II, 92


ikstins

ikstins, in der Verbind. skraida kâ i., von einem sehr lustigen; bewegllchen, unruhigen Kinde gesagt Lettg.

Avots: EH I, 429


ilksnica

ilksnica A. XXI, 386 [ "eine Schnur, mit der man die Femerstange ans Geschirr befestigte" Schlehk; ìlksnîca 2 "ein eiserner Haken, der das Ende der Femerstange mit der Schlittensohle verbindet" Mar.; "dzelzs kulba, kuŗā iekaļ kuoka ilksni ratiem" Karkel; ìl˜ksnica "dzelzs, kas savienuo ilksi ar ratiem" Kurs., Ose der Femerstange Walk].

Avots: ME I, 706


īr

[īr Lng. (vgl. yrà), für sonstiges ir, ist.]

Avots: ME I, 837


irbulis

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. 2 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709


irbuls

irbuls (unter ir̃bulis ),

1): citiem bij uogi ar ir̃buliem Frauenb.;

4): ein Stäbchen zum Befestigen der FIachsknocke
- auch Luttr.; ein dünnes, glattes Stäbchen, dessen ein od. beide Enden zugespitzt sind (mit ir̃ ) Siuxt: lai es drāžu irbuliņu (Var.: sprunguliņu ) BW. 2066, 1. bē̦rni irbulus (Var.: īle̦nus) drāza 20973.

Avots: EH I, 431


irdzīgs

irdzîgs "lustig, beständig lachend": ir gan irdzīgi bē̦rni, nevar klusu būt ne˙vienu brīdi Nötk.]

Avots: ME I, 709


irskoties

irskuôtiês, sich lustig machen: viņi sāka par mani irskuoties A. XVII, 709.

Avots: ME I, 710


īslaicīgs

îslaicîgs ,* zeitlich, kurzfristig Hebr. 11, 25.

Avots: ME I, 837


izbādēt

izbādêt, zur Genüge lästig fallen ("докучать") Kārsava.

Avots: EH I, 433


izbailīgs

izbailīgs "ängstig" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 433


izbailināt

izbailinât, ängstigen Für. I; tracis mežā mani briesmīgi izbailināja Bers.

Avots: EH I, 433


izburināt

izburinât Stenden, hastig und undeutlich aussprechen: i. vārdus tik ātri, ka citi tuos nevar saprast.

Avots: EH I, 437


izburmetēt

izburmetêt Frauenb. "hastig und unverständlich aussprechen". Erinnert an r. бормотать "murmeln".

Avots: EH I, 437


izčakarēt

izčakarêt, tr.,

1) ausstochern:
zuobus. izčakarē labi krastus, lai iet vēži un zivis dukurī Kand.;

2) auseinanderwühlen, gründlich schüren:
uogles, krāsni;

3) stechend zerstören:
putnu ligzdas Kand.;

4) einen ungünstigen Tausch machen, leichtsinnig verschleudern:
saimnieks savu jaunuo zirgu izčakarējis.

Avots: ME I, 722


izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721


izderbelēt

II izderbelêt PV. "flüchtig, hastig oder übereilt (etwas) verrichten oder aussprechen". Refl. -tiês "zur Genüge derbelêt(ies)" PV., "izākstīties" (mit er̂ ) AP.

Avots: EH I, 441


izdevība

izdevĩba,

1) Gedeien, Ertrag, Fruchtbarkeit:
kâ attaisnuot alpiešu garīguo neražīgumu Francijā un viņu tik lielu izdevību Itālijā Vēr. I, 1884;

2) izdevības, = izdeves 2, der Hochzeitschmaus;

3) izdevības, das Verlassen des früheren Wirts, der Auszug:
es nāku, ja ne vairs uz izdevībām, tad jel uz ievedībām Kaudz. M.;

4) günstige Gelegenheit
(vgl. izdevîgs): šuo izdevību mūsu tautas gara mantu krājējiem nevajadzē̦tu palaist gaŗām neizlietuotu Etn. II, 90.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu strichen) 3. nozīme (die Bed.3); "izdevību" vietā te jālasa: izvedības (statt izdevības ist hier izvedības zu lesen).

Avots: ME I, 727


izdevīgs

izdevîgs,

1) erbieg, günstig:
šuogad izdevīga labība, vasara Etn. I, 61. šuodien izdevīgs siena laiks. izdevīgs brīdis, ein günstiger Augenblick, eine günstige Gelegenheit, dafür neuerdings auch izdevība allein;

2) erspriesslich, erfolgreich, geschickt:
izdevīga man gaitiņa BW. 17317.

Avots: ME I, 727


izerģēties

izer̃ģêtiês, sich nach Herzenslust lustig machen; in den Haaren liegen Spr.

Avots: ME I, 734


izēst

izêst (li. išė´sti, [aksl. izěsti]), tr.,

1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;

2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;

2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;

3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;

4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.

Avots: ME I, 735


izgaisināt

izgaisinât: auch AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, Warkl.: i. māk, tik atrast nemāk Warkl. pa mežu iedamas, izgaisinājām stigu (irrten vom Pfad ab, verloren die Spur) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 446


izgudras

izgudras, izgudres, die List, Tücke; gew. im Instr. izgudrãm, izgudrẽm, izgudriẽm, izgudreimi BW. 14675 [aus N. - Bartau], vorsätzlich schlau, listig, tückisch: tautiet[i]s jāja izgudrām (Var.: izgudrēm, izgudriem) manu guodu lūkuoties. es tautieša izgudrām (trotzdem der Tücke) salmiem namu izkaisīju (Var.: es pret tautu izgudrām salmiem namu pakaisīju JK. I, 146) BW. 14234; 10760; 11846; 14674. darīja tuo izgudram II Kön. 10, 19.

Avots: ME I, 741


izkalst

izkàlst, intr., austrocken, trocken werden, izkaltis siens, kuoks. mute, mēle, rīkle izkaltusi; fig., verdorren, mager werden: izkaltušas ruokas. meita gluži izkaltuse LP. VII, 314. zirgi izkaltuši, die Pferde sind durstig geworden Biel. n. U.

Avots: ME I, 747


izkārsis

izkā`rsis Mat., ausgehungert, sehr durstig: re, kāds tas izkārsis. meitene izkārsusi pēc ēšanas Ahs. pusizkārsis tē̦va dē̦ls gaida manis uzauguot.

Avots: ME I, 750


izklecēt

izklecêt Dunika, hastig ausessen: i. ķiļķinu šķīvi.

Avots: EH I, 456


izklīpāt

izklĩpât: sehr hastig ausessen (izrĩt) N.-Peb., Sessw.

Avots: EH I, 456


izlampāt

izlam̃pât, izļampuôt Erlaa, tr., überwinden, durchbleuen, sich lustig machen, einen zum besten haben: tad tu redzēsi, ka mēs viņus izlampāsim Blaum.

Kļūdu labojums:
izlampāsim = izlampāsim (im Kartenspiel)

Avots: ME I, 762


izluste

izluste PV., die Belustigung: izlustes vieta.

Avots: EH I, 464


izmest

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,


izmucelēt

izmucelêt, (eine morastige Wiese) austreten Biel. n. U.

Avots: ME I, 773


izmūdīt

izmūdît, herausziehen: izmūdījuši gan laukā (iestigušuo) Austiņš M. Z. 119. Refl. - tiês, sich mühsam heraushelfen: beidzuot izmūdījāmies atkal uz ceļa Mar., Sessw.

Avots: ME I, 774


izslāpt

izslâpt, intr.,

1) sehr durstig werden:
tas, visu dienu iedams, gan būšuot izslāpis Etn. IV, 54. viņš pēc pasaules guoda un slavas nebij izslāpis Vēr. I, 1304;

[2) zusammenfallen (von einer Geschwulst)
U.].

Avots: ME I, 800


izstrādāt

izstràdât, tr.,

1) aus -, bearbeiten, verfertigen:
ve̦se̦lu zinātni par skaņām Antrop. III, 18; plānu. rutki mīl dziļi izstrādātu, pasmagu zemi Konv. 2 3520;

2) bearbeiten, betrügen:
gan es šuo muļķīguo zē̦nu izstrādāšu Pur. Refl. - tiês, längere Zeit rüstig arbeiten: pie ķēniņa tu varēsi izstrādāties un izēsties LP. VI, 544. tâ izstrādājies kâ lūks Etn. IV, 78. Subst. izstràdãjums, das Verfertigte, Produkt, Erzeugnis, die Bearbeitung: drēbes vai metalu Vēr. II, 247. ādas izstrādājumi Konv. 2 445. izstràdâtãjs, der Verfertiger, Bearbeiter: metalu izstrādātājs Konv. 2 408.

Kļūdu labojums:
Konv. 2 444 = Konv. 2 445

Avots: ME I, 806


iztirām

iztirãm, listiglich N. - Sessau, mit listigen Fragen Biel. n. U., ausforschend: viņš tâ iztirām vien ar mani runāja Lautb.

Avots: ME I, 818


izvilkt

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829


izvilstīt

izvilˆstît, ablocken, abspenstig machen: nuo diene̦sta Smilt.

Avots: ME I, 829


izviltināt

izviltinât, schlau, listig erforschen (?) Pēt. Av. IV, 144.

Avots: EH I, 496


izzobot

izzùobuôt: durch Spott hinausbefördern: nenuodzīvuoja mēnesi; ... biedri izzuobuoja ārā Ezeriņš Leijerk. I, 39. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge spotten, sich über etw. lustig machen: vai neesi vēl diezgan izzuobuojies par mani? Dunika, nu varēja laimīgi izsmieties un i. Janš. Bandavā II, 66.

Avots: EH I, 498


jāciņš

jãciņš Stenden, ein geistig beschränkter, beim Arbeiten ungeschickter Mensch: vai tas j. pruot nazi uztrīt?

Avots: EH I, 561


jancīgs

jañcîgs,

1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;

2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;

3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]

Avots: ME II, 96


jandalēt

jañdalêt, jandelêt, - ẽju, den jañdaliņš tanzen: trīs dieniņas, trīs naksniņas jandalēja, priecājās Etn. I, 27. arī ve̦cie jandalēja un priecājās LP. VII, 410. Refl. - tiês, [auch jandalīties], nach Herzenslust tanzen, sich belustigen, tollen: pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzes jandalēties LP. VII, 624. kāzinieki dzēra, jandalējās VII, 907. bē̦rni, kuo jūs te jandelējaties, kad tē̦vs gul Gaweesen A. XV,1, 408. [Aus den finnischen Sprache? vgl. estn. jändama od. jandama "lärmen, tollen".]

Avots: ME II, 96


jāņot

jãņuôt, intr., Johannis feiern, zu Johanni Johannislieder singend umherziehen: mūsu pusē vairs nejāņuo. Refl. - tiês, sich der Johannislustbarkeit hingeben, sich belustigen: tu ar viņu jāņuojusēs LA. [tâ tu arī paliksi kādā žuogmalē guļuot, kad tā jāņuošanās būs pārgājuse Janš. Barenīte 83.]

Avots: ME II, 107


jautināt

jaũtinât, tr., verhören, mit Fragen belästigen: visi brīnās, ka šis gudrs tur jautina LP. VI, 894.

Avots: ME II, 104


jautrībnieks

jautrĩbniẽks, ein lustiger Bruder, Spassvogel B. Vēstn.

Avots: ME II, 104


jautrulis

jàutrulis, ein Lustiger, ein lustiger Bruder, ein Springinsfeld Dr.

Avots: ME II, 104


jence

[jeñce "ein geistig beschränktes, ungeschicktes Weib" Auermünde.]

Avots: ME II, 110


jestīgs

[jestîgs,

1) tüchtig, ordentlich:
tas bija jestīgs iemetējs Riga. šuogad uzauguši jestīgi gurķi Garrosen, Siuxt;

2) "energisch, hurtig, gewandt"Arrasch:
j. puisis, j. strādnieks, j. zaglis Bers. (hier sei es erst während des Weltkrieges aufgekommen);

3) "lustig":
j. puisis Salis, Mitau, Wenden, Stolben;

4) "leicht begreifend, scharfsichtig"
Serbigal. Vielleicht Ableitung von einem * je̦sts (wohl verwandt mit je̦strs), wovon wohl auch das Adv. je̦sti (zur Bed. desselben vgl. je̦strs 1).]

Avots: ME II, 110


jūsmelība

jūsmelĩba, sentimentale Schwärmerei (?): viņa neiestiga jūsmelībā Deglavs Rīga II, 1, 468.

Avots: EH I, 570


jutene

jutene, die Ahnung (?): vai tiem maz ir kāda j. par tuo likstu, kādā e̦sam iestigašas? Janš. Dzimtene V, 867.

Avots: EH I, 568


kaba

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III 4 , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129


kabnēsis

kabnēsis, der Kranzbalken, an dem ein das Wurzelende der kabe vertretender Haken befestigt wird Biel. H, 27.

Avots: ME II, 130


kails

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls 2 Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. 2 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133


kaisls

kàisls [C., Trik.],

1) erhitzt, heiss:
kaisls gaiss Apsk. šīs kaislās cepļu liesmas tevi nuogurdina;

2) leidenschaftlich:
acis mirdzēja silti un kaisli Purap.;

3) wild in Lust und Freude, albern, leichtsinnig
Salis, Ruj. n. U.; geil, unsinnig U., kaisla bite, ein lustiger Vogel N. - Sessau; kaisls suns, ein toller Hund L., Salis, Spiess n. U.; kaislā zâle, Christophskraut (actaea spicata) n. Mag. IV, 2, 85; n. St., Birzm. symphytum officinale, n. L. symphytum petraeum. Zu kàist.

Avots: ME II, 135


kājdiegs

[kãjdiegs, Zwirn, der zur Befestigung eines Netzes an das Tau dient Nogallen.]

Avots: ME II, 188


kakačas

kakačas (wo?) "überflüssiger, lästig fallender Kram".

Avots: EH I, 575


kaklenīca

kaklenĩca, kaklenĩdze Hasenp.,

1) = kaklenieks 1, 3: izvārīju pašu kaklenīju Bers.;

2) die Schnur, mit welcher die Peitsche an den Peitschenstiel befestigt wird
Lasd. [in Perk. "kakalnīca" gesprochen];

3) Kummetriemen, der von Kummet ausgehend um die Femerstange umwunden wird
Gold., Ahs., Katzd.; in Hasenp. aber kaklenīdze, der Kummetriemen od. die Kummetschnur, die beide Seiten des Kummets zusammenschnürt und zusammenhält.

Avots: ME II, 138


kalsens

kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs 2 Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns 2 Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]

Avots: ME II, 144


kama

[IV kama, ein zwei - oder vierrudriges Boot, die Jolle Wid.; ein Wasserfahrzeug U.; kama, ein trogähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot, an dessen Rändern Bretter oder runde Hölzer angebracht sind Mar.; ein Wasserfahrzeug, das aus zwei verbundenen Trögen besteht, an deren äusseren Rändern Bretter befestigt sind Kačanova. kama laiva Schlock.]

Avots: ME II, 148


karaža

II karaža(s): karaža "kavēklis ceļā" Jürg. viņam tāda karaža (oder: kâ karaža) uz kakla Segew., er hat an einem schweren Joch zu ziehen (ein lästiges Geschäft). viņš uz ceļa tāda karažā kritis ebenda, ist verunglückt.

Avots: EH I, 587, 588


karažas

II karaža(s): karaža "kavēklis ceļā" Jürg. viņam tāda karaža (oder: kâ karaža) uz kakla Segew., er hat an einem schweren Joch zu ziehen (ein lästiges Geschäft). viņš uz ceļa tāda karažā kritis ebenda, ist verunglückt.

Avots: EH I, 587, 588


kasīgs

kasîgs Aps., Bers., kasîklîgs, kratzig, borstig, unfreundlich, rechthaberisch, rauflustig: viņš tapa viemē̦r spītīgāks un kasīgāks A. XXI, 332. ļuoti kasīga nemiera gars A. XII, 753. pret viņu vien tu esi kasīga Dünsb. kasīklīgu cilvē̦ku viņš neciešuot A. XXI, 46.

Avots: ME II, 168


kasīklis

kasîklis, kaseklis Lasd.,

1) das Kratzeisen (z. B. des Bötchers), die Scharape, das Abfleischeisen:
paņem kasekli un iztīrī abru Nerft. izgatavuoja ādmiņa rīkus: skrīpstus, kasīkļus Antrop. II, 62. viņa pavēderē asi kasīkļi Hiob. 41, 2. linu galvas tika nuocirstas un kasīklī izkasītas Purap.;

2) eine hölzerne, in letzter Zeit eiserne Spindelnadel, womit der Flachs an der Kundel befestigt wird
Weissenstein, Lös., Lasd., Nerft, [Grawendahl];

3) = irbulis Aknīste; [ein Griffel Bergm. n. U.];

4) [kaseklis Kreuzb.], ein Instrument zum Flechten der Bastschuhe
A. XVI, 186;

5) Kratzbürste, ein kratziger Mensch
[kasīklis Lis.] Serb.: ak tu kaseklis tāds! Kreuzb., [C.], Lasd., Rump.;

[6) kasiklis Infl. n. U., eine juckende Stelle.]
Zu kast, kasīt.

Avots: ME II, 168


kāsis

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis 2 Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. 2 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. 2 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204


kāta

kàta 2 Kaltenbr., eine Vorrichtung, woran jem., der zur Prügelstrafe verurteilt ist, befestigt wird.

Avots: EH I, 606


kauša

[II kauša " ein rauflustiges Weib" Stomersee]; in Grawendahl auch von solchen männlichen Personen.

Avots: ME II, 179


kauslīgs

kaûslîgs, rauflustig: kauslīgs cilvē̦ks Latv.

Avots: ME II, 178


ķauzēt

ķàuzêt 2, -ẽju,

1) überkochen:
putra ķauzē Nerft ;

2) tr., hastig, viel essen:
ķauzē kâ ķauzis Naud. n. Etn. II, 50, Bers., Lub.

Avots: ME II, 358


ķauzis

I ķauzis, jem., der hastig, viel isst Naud. n. Etn II, 50 ; der alles beschmaddert und durchwühlt.

Avots: ME II, 358


kāvīgs

kâvîgs [Drosth., Ruj.], rauflustig: kāvīgi e̦suot tie, kas aiz˙vienam kaujuoties ar citiem, bet "kāvīgs" sakām arī par tādu, kas mīļuo pērt, piemē̦ram zirgu Etn. III, 150, Allend.

Avots: ME II, 205, 206


ķeburains

ķe̦buraîns, ķe̦buraîns, ästig, knorrig: ķeburains kuoks [Dunika, Nigr., Kalleten, Ruj.] ; ķē̦buraini kāpuosti, kam lapas uz visām pusēm, galviņas negriežas Gr. - Sessau ; ķē̦burains rācenītis BW. 2974, eine Rübe mit rauher Rinde Mag. XX, 3, 207. iestādīju smuku rutku, tas izauga ķē̦burains BW. 21423. ķē̦burains (kritzelig) ruokraksts Purap. [ķē̦burains ("zariņiem izadīts") cimdu raksts Bauske. briežiem ir ķē̦buraini ragi Fr. Mekons Münschh. 17].

Avots: ME II, 358, 359


ķeķere

ķeķere [Gr. - Essern], gew. ķeķeris Ahs.,

1) = ķe̦kars, ķeķe: ķeķeris - kuopā saauguši augļi. šuogad uogas augušas lielās ķeķerēs Frauenb. brūkleņu, vīnuogu, riekstu ķeķeris Ahs. ne̦suši uz māju, tâ˙pat kâ bē̦rni vīna ķeķeri JU. ;

2) ķeķeris, ein krummeŗ [langer Drosth.], ästiger Stock:
kaut man bijis kāds ķeķeris, vajadzē̦tu saduot Aps., Bers., Serb. ;

3) ķeķeris, ein schwächlicheŗ [unmündiger
U.] Mensch Smilt., Mag. XIII. 47.

Avots: ME II, 362


ķemburains

ķè̦mburaîns,

1) ästig, zackig:
ķe̦mburains kuoks Smilt. ;

[2) ķe̦m̃burains, verworren
Salis].

Avots: ME II, 363


ķemburs

ķè̦mburs,

1) [ķe̦mburis Naukschen, ein Quirl
(mieturis) ; ķe̦m̃buris Ruj., etwas unregelmässig und eckig Geformtes ; ķe̦m̃burs Nötk., ein krummgewachsener und ästiger Baum] ; die Gabelung eines Baumes ; der vom Baume abstehende Ast Smilt. ; ein Baumstumpf mit neuen Sprösslingen Würzau ; [2) ķè̦m̃burs 2 Mar. "ein kleines, ungewandtes Kind";

3) ķe̦m̃burs, ein träges Lebewesen
Wenden, N. - Schwanb. ; ķe̦mburis "wer unordentlich arbeitet" Grawendahl ;

4) ķe̦m̃burs Salis, etwas Verworrenes, z. B. Garn].

Avots: ME II, 363


ķēmēt

II ķẽmêt Zögenhof, gierig (hastig) essen.

Avots: EH I, 699


ķemīgs

ķemîgs,

1) "drukns, pabrangs": ja vāja sieviete apģērbj kuplus brunčus, tad tā iznāk ķemīga tik un tâ Bilskenshof;

2) "hastig (fr)essend"
Mesoten;

3) recht dickflüssig:
ķemīga zupa Behnen, Pankelhof.

Avots: EH I, 694


ķempt

[I ķèmpt Drosth., N. - Peb.], ķèmpt 2, -pju, -pu, gehörig [od. hastig] essen, trinken Naud.: viņš ķempis arī labi LP. V, 410, Bers. [Aus ķemst + tempt?]

Avots: ME II, 364


ķeņķis

ķeņķis,

1): mit eņ̂ 2 Salis;

3): "Blaum." ME. II, 366 zu ersetzen durch "Blaum. Balt. V. 189U, № 85"; ein Krüppel; ein verkrüppelter, sehr astiger Baum
PV. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 313 aus nd. könke "Stange, Gabel, Haken".

Avots: EH I, 696


ķerains

ķe̦raîns,

1) buschicht, zottig:
kupli, ķe̦raini mati Plūd., [Janš.] viņš kasīja savu ķe̦rainuo galvu RA. ;

2) ästig:
ķe̦raini kuoki derīgi zārdu celšanai Serb. Vgl. das echt le. ce̦rains.

Avots: ME II, 368



ķērpas

ķẽ̦rpas, ein Gerüste, ein ästiger Pfahl zum Auflegen von Erbsen, Getreide (ābuoliņa ķē̦rpas Salis); Zaunstaken. Vgl. ķērpiņi.

Avots: ME II, 376


ķibelēt

ķibelêt: belästigen - auch Oknist; "zwisten, uneins sein" Lng. Refl. -tiês: auch Sonnaxt (hier auch in der Bed. "niķuoties"). Wenigstens in der Bed. "Handel machen; zwisten" auch das aktive ķibelêt aus dem Nd.

Avots: EH I, 701


ķibelēt

ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 378


ķīķis

III ķĩķis (auch pluralisch: ķĩķi) Salis, das Eingeweide von Strömlingen und sonstige Abfälle beim Ausweiden: ķīķis ieķeŗas cūkai rīklē.

Avots: EH I, 705


ķīsīgs

ķĩsîgs, rechthaberisch, rauflustig RKr. II, 57: ķīsīgs vīrs Etn. III, 181, PS.

Avots: ME II, 389


klambins

II klàmbins 2 Bers. "wer unablässig klappemd (klabinādams) unangenehm stört, lästig fällt".

Avots: EH I, 609


klampa

klam̃pa,

1) ein am Rande des Bootes befestigtes Holz, in dem die Dollen ruhen
[Bielenstein Holzb. 610]: pie kartiņām piestiprinātas klampas, kuŗās ieliek duļļus Etn. II, 107;

2) ein Stück:
es atradu siera klampu BW. 33083. maizes klampa, ein grosses Stück Brot U.;

3) ein liederliches Frauenzimmer
Lems., Smilt., Lub.;

4) [klam̃pa Jürg., N. - Peb., Varkl., " ein altes, steifes Pferd"]; ein lahmes Pferd
Stürzenhof. [Wenigstens in der Bed. 1 u. 2 wohl aus dem Deutschen; vgl.

1) mnd. klampe " Klammer, Krampe; ein zahn - oder hornförmiges Holz zur Befestigung grösserer Holzeile"
und

2) d. klampe " Klumpen, grosses Stück".]

Avots: ME II, 212


klapatāt

klapatât, - ãju, klapatuôt Spr., klapatît [li. klapãtyti " belästigen"], - ĩju Wain., Denominativ von klapata, beunruhigen, sich sorgen lassen: kuo lai klapatāju tavu sirmuo galvu MWM. X, 88. Refl. tiês, sich Mühe geben, sich abplackern: tâ man ar tuo paku jāklapatājas Brig. kas man tur būtu kuo klapatuoties? [Aus r. хлопотáть " sich mühen".]

Avots: ME II, 214


klauga

klaũga (unter klaũģis),

1): auch (mit àu 2 ) Oknist; ‡

4) eine Schindmähre:
tādu klaugu pirkt Pas. V, 17 (aus Stiglava).

Avots: EH I, 611


kledzēt

kledzêt, - ẽju, gierig, hastig essen: kledzē biezputru kâ tītars Grob. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 220


klēmēt

II klẽmêt Doblen "hastig und gierig fressen (von Hunden)".

Avots: EH I, 616


klemst

[I klem̃st, viel essen Grünh.; klèmst 2 , - šu, - su Warkl. "hastig schlingen"; auch in Nötk. u. Ipiķi üblich. Vielleicht aus klest mit dem m von glemzt 1 oder kamsāt. Vgl. klàmsât.]

Avots: ME II, 222


klencēt

[II kleñcêt C., Autz, klèncêt Serben, Trik., hastig und gierig essen], unästhetisch schlürfen: nu atradu (tautu dē̦lu) piestā putru klencējjuot (Var.: lencējuot, plencējam, lempējuot) BW. 19047, 15.

Avots: ME II, 222


klesīt

klesît, -īju Seyershof, hastig (fr)essen.

Avots: EH I, 615


klīma

[klĩma N. - Peb., Frauenb., klìma 2 Erlaa, jem., der hastig und viel isst Nötk., Tirsen, Laud.]

Avots: ME II, 230


klīmāt

[klĩmât Salisb., Frauenb., klìmāt 2 Erlaa, hastig und viel (fr)essen: kad sunim ņe̦m trauku nuost, tad viņš klīmā Nötk., Odsen, Praulen.]

Avots: ME II, 230


klimbināt

klimbinât, störend, lästig klimpern (mit im̂ ) Bers., (mit im̃ ) N.-Bergfried; leise (an eine Tür) anklopfen (mit im̃ ) Rodenpois.

Avots: EH I, 617


klūgāt

I klũgât, - ãju, klūguôt, tr., mit einer klūga befestigen, verbinden [Golg.]: nuogriezi klūgu un klūguo tik muti ciet LP. IV, 33. pirtī cepu kviešu maizi, ar klūgām klūgādama BW. 28442.

Avots: ME II, 238


kļundurkājis

kļundurkājis Erlaa "ein geistig beschränkter, ungewandter Mensch" Blaum. Latv. lit. p. 1907, S. 48.

Avots: EH I, 626


knaģēt

[I knaģêt, (die zum Trocken ausgehängte Wäsche) mit einem Pflöckchen am Strick befestigen Autz.]

Avots: ME II, 241


kniepēt

kniẽpêt, - ẽju, mit Stecknadeln befestigen; zusammenknöpfen: kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm BW. 17005, 1.

Avots: ME II, 249


knietēt

[V kniẽtêt, - ẽju, Dunika, Wandsen, hastig (fr)essen.]

Avots: ME II, 249


knocēt

[knuõcêt, - ẽju Dond., hastig und emsig essen: tik maz gaļas, bet viņš tuo knuocē, ka bail me̦tas.]

Avots: ME II, 251


knurga

knur̃ga Kegeln, Lems., ein ästiger Knüppel, dessen ein Ende dicker ist, als das andere; ein biegsamer Stock (mit ur̂ 2 ) Zögenhof.

Avots: EH I, 634


knute

knute, knutele [Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, 168, knutiņa Wessen], eine dünne Stange, zur Befestigung des Strohs auf dem Dache gebraucht Salis n. U. [Zu got. hnuƥō "Stuchel", an. hnúđr "Stange, Pfahl" nach Fick Wrtb. III 4 , 100 und Persson Beitr. 810 1 ; vgl. auch knautele. Doch s. auch unter knuta.]

Avots: ME II, 250


koļļāt

koļļât,

1): = kul˜t 1, schlagen (Butter), schütteln (mit oļ˜ ) Lems.: es koļļāju gan tuo kreimu, bet nevarēja lē̦ti sataisīt.Refl. -tiês. zappeln, sperkeln (z. B. vou einem Pferd, das in eine morastige Grube gefallen ist) Seyershof (mit oļ˜). Vgl. kuļņât.

Avots: EH I, 638


koļļāt

koļļât,

1) mischen
[aus kuļņât?];

2) [hastig essen
(auch mit iz -) Dond.].

Avots: ME II, 254


konna

konna, kunna, derjenige Teil der Sense, der an den Sensenstiel befestigt wird - izkapts daļa, kuŗu piestiprina pie kāta Ubbenorm, Etn. IV, 97, Salis n. U.

Avots: ME II, 254



krabiķis

[II krabiķis, ein in die Erde gesteckter ästiger Pfahl, an dem man Getreide auf dem Felde trocknen Dunika.]

Avots: ME II, 255


krāģis

krãģis,

1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;

2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡

7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡

8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡

9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.

Avots: EH I, 644, 645


krēkt

krèkt 2, -cu,

1) krächzen:
[vārna krē̦c Wessen.] kuovārnu krēkšana;

2) lachen:
krēc vien, rītu raudāsi Mar. n. RKr. XV, 119. [Ursprünglich wohl: kre̦cu (prs.), krècu (prt.), krèkt; vgl. krekt und li. krẽkias, krė˜kės, krė˜kties "brünstig sein (von Schweinen)." Zu krecêt II.]

Avots: ME II, 275


krepīt

krepît, -īju,

1) greifen, festnehmen, festhalten
Aahof, Adl., Dūre, Druw., Golg., Ilzene, Lis., N.-Peb., PS., Renzen, Schwanb., Selsau, Seitingshof, Sessw., Smilt.: k. ciet zirgu Dūre. ja panāksim zagļus, tad tik krepīsìm cieti Golg. vilki krepī[ju]ši ve̦lnu ruokā Pas. XIII, 163 (aus Serbig.);

2) befestigen
Mahlup, (mit -êt) Bērzgale: k. laivu Mahlup. Wenigstens in der Bed. 2 aus r. крѣпить "befestigen".

Avots: EH I, 649


krētains

krẽ̦tains, lang-, starkmähnig: krē̦tainā smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti) RKr. II, 65. [krē̦tât"mē̦tāties; brünstig sein (von Kühen)": guovs krē̦tā Wessen. - Wohl zu krēst.]

Avots: ME II, 277


krieviņš

kriêviņš 2 , ein kleiner Haferhaufe auf dem Felde (2-3 zusammengebundene und aufrecht gestellte Garben) Frauenb., Iw.; ein kleiner Heuhaufe Alschw.; ein kleiner Heuhaufe auf zwei belaubten Ästen Nabben; ein Heuhaufe mit drei oben zusammengebundenen ästigen Stangen in der Mitt Drosth., Gotthardsberg; "ein Getreide haufe mit vier ästigen Stangen in de Mitte" Ramkau.

Avots: EH I, 658


krist

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281


krolis

[I krùolis Drosth. "ein hartnäckiger, widerspenstiger Knabe".]

Avots: ME II, 294


krube

krube, ein krummes, ästiges Holzstück: dabūsi ar krubi par muguru Dond.

Avots: ME II, 285


krucelīgs

[krucelîgs "geil, brünstig" Wessen. Zu li. krùkti "начать хрюкать"? Semasiologisch vgl. le. krèkt: li. krė˜kties.]

Avots: ME II, 285



krūtaine

krùtaine,

1) das Bruststück
Dr.;

[2) eine Starkbrüstige:
augumā braša un brīnum krūtaine meita Janš. Dzimtene 2 I, 179].

Avots: ME II, 292


krūtainis

krùtainis,

1) ein Brustleidender
[PS.], Hektischer, Engbrüstiger U., Smilt., AP.;

2) ein Wesen, namentl. ein Pferd mit breiter Brust.

Avots: ME II, 292


krūtains

krùtaîns,

1) brustleidend
[PS.]; engbrüstig: kamē̦r krūtainais... uz sliekšņa nuosēdies... Neik.;

2) starkbrüstig:
krūtains zirgs C., AP., Aps., Smilt.;

3) hümpelig, uneben:
krūtaiņa pļava U.

Avots: ME II, 292


krūteža

krùteža [PS.], C., Smilt., [Zb. XVI, 171, Dagda], krùtaža 2 Aps.,

1) krūtaža 2 Gr.-Sess., die Brust (namentlich vom Geflügel), das Bruststück: suns ar baltu krūtažu Saul. raiba pagātne kā dzeņa krūteža A. XIV, 98. uz pīpes galviņas le̦puojās turcietes krūtežas nuotē̦ls Seib. krūteža-krūts gabals nuo gaļas Lös. n. Etn. IV, 98. grauduos guļ ierušināti cūkgaļas gabali, gan vidukļi, gan krūtažas Janš.;

2) krūteža, das Holz, in dem die Füsse des Spinnrockens befestigt sind
Nerft n. A. XI, 83.

Avots: ME II, 293


krūtīgs

krùtîgs (li. krūtìngas "vollbrüstig"), stark-, voll-, breitbrüstig, stämmig: krūtīgs cilvē̦ks Etn. III, 182.

Avots: ME II, 293


kūčot

kūčuôt, Denom. von kūči,

1) betteln:
sieviņa aizgājusi kūčuot;

2) hastig
etw. Dargebotenes ergreifen Kabillen.

Avots: ME II, 332


kukulis

kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),

1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;

2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;

3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;

4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;

5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;

[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].

Avots: ME II, 302


kūliņš

I kùliņš,

1) = kùlenis 1: kūliņus [stādīt Dond.] od. mest LP. IV, 223 ;

2) = kùlenis 2 U., Plutte 102 ;

3) kûliņš 2 Lis.], die Garbe ;
in Dond.: mehrere Garben zu einem Haufen aneinander gelehnt (= statiņš) ;

4) ein Klotz, vorzüglich ein solcher, den man bei den Lubbendächern braucht, um die Lubben zu befestigen
Mag. IV, 2, 123 ;

5) das Flechtwerk von Stäben auf dem Bauernschlitten
U. [s. Bielenstein Holzb. 548.] Vgl. kùlis.

Avots: ME II, 335


kūlis

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335


kumt

II kumt (?)"heimlich und hastig (etwas) tun": kum, kuo vari. kamē̦r saimnieks nere̦dz! Sessw., N.- Schwanb.]

Avots: ME II, 313


ķurmulis

ķurmulis,

1) das Gefängnis:
viņu iebāza ķurmulī Gr. - Sess.;

2) ein kleines Loch:
kad cimds neiet ruokā, saka: mazs kâ ķurmulis Etn. I, 122;

3) eine kleine Holzpfeife
Naud.;

4) ein Mensch, der einem anderen mit unsin- nigen Reden belästigt:
uzbāžas kâ ķurmulis ar saviem niekiem Naud.;

5) ein Knäuel, Klumpen:
krampji save̦lk viņu ķurmulī Mar. [Zur Bed. 5 vgl. kùrmulis I.]

Avots: ME II, 392


kūsnīgs

kūsnîgs, brünstig (von Tieren) Spr.

Avots: ME II, 338


kūve

kũve, das Albern, Tollen, Grassieren, Spielen, das lustige Springen der Pferde Lös. n. Etn. IV, 98, 148: šis zirgs vienmē̦r gatavs uz kūves Vīt. kad zirgi, asti gaisuos pacē̦luši, skraida, kad zivis nāstruojas, tad runā par kūvi Lös. [zirgiem uznākusi kũve Jürg.]

Avots: ME II, 339


kvernēt

kver̂nêt: auch Seyershof (mit er̃ ), Saikava (mit èr 2 ); schmachten (im Gefängnis, unter ungünstigen Lebensverhältnissen) Segew.

Avots: EH I, 690


labvēlīgs

labvẽlîgs, wohlwollend, günstig: Jē̦kaba brūte arī pret Ansi it labvēlīga JK. III, 80. labvēlīgi apstākļi, günstige Umstände.

Avots: ME II, 399


laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402


laide

laide,

1) der Flintenschaft
Gr. - Essern: [spēcīgs laides belziens Veselis Saules kaps. 126]; s. laida 3d;

2) [laĩde], der Rheumatismus
N. - Autz;

3) laides, der Rockschoss;
[laĩdes Bauske, = laida

I 3a];

4) ein leichtes, lustiges Leben:
bet tad nu viņam gan ir laide Tirs., Bers. līgaviņa laides raud; kādas laides tev vajag? BW. 22756, 1;

5) der Zins der Freibauern:
lielie laides saimnieki, kas darbuos negāja, sāka lasīt luopā spuožus dāldeŗus, ar kuo laidi samaksāt Druva III, 497. zemnieki grib palikt uz laides R. A. 259a. [Wohl zu laîst.]

Avots: ME II, 402


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


lakstīgala

lakstîgala: mit ĩ auch Siuxt, mit ì 2 Sonnaxt, acc. s. lakstigali BW. 408, 3 var. Zur Etymologie s. auch Skardžius Arch. Phil. VI, 206.

Avots: EH I, 716


lapsīgs

lapsîgs, listig, schlau Fest.

Avots: ME II, 422


lastīgala

lastĩgala: auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop, (lastigala) Ladenhof, Nabben, N.-Rosen, Wainsel: lastigalai trejvaluoda BW. 13872, 4 var.

Avots: EH I, 721, 722



ļaunvēlis

(ļaũnvẽlis,* ein Übelgesinnter, Missgünstiger.]

Avots: ME II, 532


lecin

lecin, lècin,

1) zur Verstärkung von lēkt: lecin lēkt, lustig springen.
mūsu puiši teivi, gaŗi, lēcin (Var.: stāvu) lēca mugurā BW. 12866;

2) nach sākt statt des Infin.: tad jau nuo prieka leŅin (st. lēkt) sāk St.

Avots: ME II, 444


lečka

II lečka,

1): auch ("prasta gulta") Salisb.;

2) ein Gestell für Futterktippen Im Kuhstall (2 an der Oberlage befestigte Pfosten, zwischen denen sich Quethölzer befInden; über diese sind Bretter gelegt und vor denselben ist die Futterraufe angebracht)
Salis.

Avots: EH I, 731


lekmenis

lekmenis, morastige Wiese Mar. n. RKr. XV, 123. [lekminis Warkl., eine einschiessende, quebbige Stelle od. Wiese: tam lekmiņam ne˙kâ pāri tikt.] Zu li. lekmenė "Pfuhl, Pfütze"; [s. auch le. leceklis.]

Avots: ME II, 448


lelle

lel˜le,

2): eiju, eiju, lāča l. (Var.: lāča bē̦rns) BW. 2046 var. sanākt pie lelles kājas Dunika, zum Besuch bei einer Wöchnerin zusammenkommen;
iedzert uz lelles kāju ebenda, auf die Gesundheit des neugeborenen Kindes trinken; lelles kukulis ebenda, Weissbrot, Käse und andere schmackhafte Sachen, die die Mutter der Wöchnerin ihren Besuchern nach Hause (für Kinder und sonstige Angehörige der Gäste) mitgibt.

Avots: EH I, 732


lemsīt

lèmsît, -īju Ermes, hastig und gierig (etwas Dünnflüssiges) fressen.

Avots: EH I, 733


lenca

le̦ñca, leñce, leñcis,

1) die Schlinge
[leñce Dond., Wandsen, Lautb., Gr. - Essern, Neuermühlen, lencis Stenden]: virves gala lencītis Kand. viņš bāza kaklu lencē Dīcm.; [leñce Popen, die Öse];

2) der Strick:
nāc ar laivu maliņā, paduod man lences galu! BW. 30940. kakla lence, der Strick vorn an der Deichsel, womit die Deichsel am Kummet befestigt ist Edwahlen n. U.;

3) der Plur.
leñces, das Pferdegeschirr, Sielen Selb., Karls., [PS., Ruj., Drosth., Arrasch, Wolm.]: pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru Kaudz. M.;

4) Plur., die Tragbänder
[N. - Sessau n. U., leñces Drosth.], Hosenträger: meitenīte īsuos bruncīšuos ar lenciņām pār ple̦ciem Vēr. II, 54; [n. U. auch ļences und ein Sing. lencis, Tragband];

5) Leitseil, Zugband
L.;

6) lences, ein Unterhemd (unter dem
pusainis) Autz n. U.;

7) le̦nca "tā luoma (vadus) mala, kur zvejnieki ieiet jūŗā" A. XI, 426; lence, ein Gerät der Fischer [ein Zugband?];
lences vīri BW. 30924 [aus Schlock; wohl = lencenieki, doch vgl. auch le̦nca. - Wohl als ein Kuronismus nebst čech. léč "Schlinge", an. lengia "Riemen" u. a. zu le. lìekt (s. dies); vgl. Berneker Wrtb. I, 708].

Avots: ME II, 450


lepsīt

lepsît (unter lepsêt): hastig und gierig (etwas Dünnflüssiges) fressen Lodenhof (bei Ruj.), Salis; sivē̦ns lepsī Kalnemois, Smilt., Wenden. - Zur Bed. vgl. auch ìelepsît2 und3.

Avots: EH I, 734


ļēpt

[ļèpt 2, ļēpju, ļēpu Mar. "hastig und gierig sich etwas Dünnflüssiges (mit dem Loffel) in den Mund giessen".]

Avots: ME II, 540


ļevens

ļe̦ve̦ns, ļevins Oppek., Mar.,

1) [ļe̦ve̦ns Nerft], eine moorige, sich bewegende Stelle Mar.
[hier und in Stomersee, N.-Schwanb., Laud. auch: ļevenis] n. RKr. XV, 125; [der schlammige Ufersaum eines morastigen Sees Oppek. n. U.];

2) etwas vor Fett Watschelndes:
kâ ļe̦ve̦ns [Lis.], ne pavelties nevar Naud.;

3) als Adj.,

a) schlaff
[Stenden, Nurmhusen]: [miesa ļe̦ve̦na; ūdens puķēm ļe̦ve̦ni kāti Lis.] dzija, virve, saite ir ļe̦ve̦na Sassm.;

[b) (gespr.: ļavans) feist, wohlgenährt:
ļ. zirgs Sakstagals. - Vgl. allenfaus Petersson Heterokl. 188 f, und Büga KSn. I, 272 f.].

Avots: ME II, 539


līdzīgs

lĩdzîgs, ‡

4) rechtwinkelig angebracht (befestigt):
izkapts ir līdzīga, kad tā piestiprinata pie kāta taisnā leņkī Grob. ‡ Adv. līdzīgi,

1) rechtwinkelig angebracht:
vis˙labāk, kad l.: ni atkaru, ni uzkum Heidenfeld;

2) gerade, genau:
l. astuotajā verstē Behnen n. FBR. XVI, 149;

3) entlang, parallel:
te nevar pārlekt par gŗāvi; te jāiet l. Frauenb.;

4) nahe:
tur iet ceļš l. gaŗā(m) Frauenb.

Avots: EH I, 747


liekšiņa

liẽkšiņa Frauenb., ein Brettchen, an das die Flachstocke (kuodeļa) befestigt wird: uz liekšiņu uzsprauž vērpjamuos linus.

Avots: EH I, 753


lielpupe

liẽlpupe BW. V, S. 486, (als Frauenname) Pas.. V, 478, die Grossbrüstige: meitiņas lielpupītes BW. piel. 2 2962, 1.

Avots: EH I, 755


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


liena

lìena 2 Saikava "stiga, līnija mežā". Anscheinend ein Hypernormalismus für *līna.

Avots: EH I, 756


liesms

liesms ["hitzig, heftig, hastig"(?) Bers.: l. kumeļš, jauneklis.] nuo liesmām asinīm Akurater Zaikitis I, 112.

Avots: ME II, 505


ligāts

ligāts (li. ligotas), ein Siecher, Schwächling; bei L. ligats, der eine garstige Krankheit hat.

Avots: ME II, 466


līkste

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487



līnija

lĩnija, lĩniņš, die Linie [hieraus entlehnt]: līnijas vilkt. ir tāds kâ līniņš, kâ stiga Druva II, 405.

Avots: ME II, 489


līniņš

līniņš (unter līnija): auch Salis; = stiga">stiga 1 Jauns. Baltā grāam. I3, 57, Plvv. I, 12, 22. 30, 32, 62, 64, 199, 124, 168, 208, 266.

Avots: EH I, 750


linot

linuôt, linât, -ãju,

1) Flachs sammeln als Geschenk für die Mitgift, dann auch andere Geschenke einsammeln:
nepre̦cē̦tas māsīcas mēdza rudeņuos pie māršām apkārt braukāt ciemuoties, īpaši ar tuo nuolūku, nuo viņām linus vai kādus drēbes gabalus savam pūram ielasīt. tādu braukšanu sauca par linuošanu BW. II, 357. es nuogāju jau rudeni gar māršām linuodama BW. 7609. Die heiratsfähigen Mädchen gingen so um Gaben auch die Brüder an und selbst auswärtige Menschen: ruden, ruden pa brāļiem tāļu gāju linuodama, pavasari pa māršām, duos gatavus gabaliņus BW. 7821, 2; 10424;

2) in den Bauerngesinden umherfahren, um Flachs, Getreide, Schinkeneinzusammeln (oft gegen Weissbrot, Branntwein). Solche Fahrten unternahmen die Geistlichen und die Küster vor etwa 50 Jahren;

3) betteln:
viņš iet linādams Mar. Refl. -tiês, umherfahren und für sich Flachs, Geschenke einsammeln: gāju linuodama (Var. linuoties) tai svešā zemītē; tur palika lini mani, tur es pate linuotāja BW. 22995. Subst. linuošana, die Fahrt mit dem Zweck, Flachs und sonstige Geschenke einzusammeln [Dunika]; linuôtãjs, wer Flachs und sonstige Geschenke einsammelt.

Avots: ME II, 473


līviņas

[līviņas "ein Durchhaü Sessw.; liviņas 2 "izdzītas, îzcirstas stigas" Modohn.]

Avots: ME II, 491


luga

I luga,

1): vienu lugu (eine Tour)
dancuojuši Walk n. BielU.;

2): tuo lugu Pas. IX, 224, zu der Zeit. labu lugu nuogulējis cietumā VIII, 82. nu ir precēšanās l. klāt Salis. kādu lugu viņš bija tīri mierīgs ebenda. vienu lugu viņš bij sācis nākt pie mūsu Annas Dunika, viņš bij vienu lugu strādāt Lös. tai lugā; zu der Zeit
ebenda. vienā lugā gan mums bija grūta dzīve AP.;

7): günstige Gelegenheit
Segew.; tumšs, tumšs! nu zagļiem l˙!

Avots: EH I, 759


luksts

II luksts, eine einschiessende Stelle, eine feuchte, niedrig gelegene Wiese [Burtn., Salis], Salisb., [um Ludsen]. luksts - pļava ze̦mā, miklā vietā Etn. I, 121. Ergļu draudzē tiek sauktas labas upju pļavas par lukstiem. [luksts, eine am Fluss gelegene Wiese, die im Frühjahr überschwemmt wird Illuxt.] jāšu, jāšu pa lukstiem uz Vidzemes meitiņām BW. 13870. skuolnieki aizskrēja uz lukstu Duomas I, 43. lukste U., Wiese auf morastigem Grunde; lukstes siens, grobes Heu. [Zu Ludza?]

Avots: ME II, 511


lūsītis

lũsītis Hasenp., ein sanftmütiger und geistig beschränkter Mensch: pati uzbāzusies ... pē̦rnajam puisim. tas tāds l, ir, - ar to visādi var izdarīt Janš. Bārenīte 95.

Avots: EH I, 764


lustēt

lustêt, -ẽju, intr., lustig, fröhlich sein: es dziedāju, es lustēju BW. 845. Refl. -tiês,

1) sich freuen, sich ergötzen, sich vergnügen:
lustējaties, jauni puiši! nu iet meitas lē̦tumā BW. 988. vēl prātiņš lustējās uz jaunām meitiņām BW. 13009;

2) Lust haben, gefallen:
man pašai lustējās jaunai iet tautiņās BW. 22066.

Avots: ME II, 516


lustīgs

lustîgs, lustig, fröhlich: princese bijuse itin lustīga LP. VI, 330.

Avots: ME II, 516


maize

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553


maļīties

maļîtiês, -ĩjuôs,

1) mit Bitten belästigen:
viņš visu dienu maļījas ap mani, lai aizduoduot naudu Plm. kad dē̦ls 18 gadus ve̦cs bija, tad maļījās vie+nādi tē̦vam virsū, lai laižuot šuo laukā LP. VI, 391; ["sich aufdrängen" Sessw., Laud., Kerstenbehm];

2) dringend sich bemühen
U. - Beruht auf r. моли́ться "bitten, beten".

Avots: ME II, 560


maņčka

maņ̃čka, Name einer am Montag geborenen Kuh Salis XV, 78 (hier verächtl. für sonstiges mañdaļa), Ruhtern.

Avots: EH I, 783


mazgulis

[mazgulis "ein Wisch, mit dem man sich in der Badstube beim Waschen abreibt" Stürzenhof Marzenhof; ein Waschlappen Sakstigala, Wolmarshof, Burtn., Seppkull.]

Avots: ME II, 572


mēgt

I mêgt, mê̦dzu, mêdzu, [mègt 2 Kr.] (li. mė´gti "wohlgefallen"), intr.,

1) vermögen, taugen:
[nevar mègt 2 (= nespēt) Warkh., Warkl.]. nete̦k vairs kumeliņš, nemē̦dz vairs zuobentiņš BW. 31910. ciešu zirgu nete̦kuot, zuobeniņu nemē̦dzuot 9056. izkapts nemē̦dz, die Sense schneidet nicht wohl Manz.;

2) [III p. prs. mê̦dz, prt. mêdza Wolm. u. a., mẽ̦dz, mẽdza Lautb., Gr. - Essern, Wandsen, Selg., Kand., mè̦dz 2, mèdza 2 Warkl., Warkh., prs. mẽ̦dz, prt. mêdza 2 Ruj., mè̦dz 2, mêdza Bers.], gewohnt sein, pflegen
(mit abhäng. Infin.): tas mēdzis lielīties LP. VII, 1021. vilkatas pa apgabalu mē̦gušas skraidīt VII, 915. [Unsichere Zusammenstellugen bei Prellwitz BB. XXIV, 216 (Walde Wrtb. 2 452, Boisacq Dict. 773), Fick Wrtb. I 4, 104 (Mahlow AEO. 144), Wiedemann BB. XXVIII, 65, Bezzenberger BB. V, 314; aus dem Li. vgl. noch mėgu "vergnügungssüchtig, wollüstig", mėgùmas "Vergnügen."]

Avots: ME II, 612, 613


mekšķene

mukšķene [?], eine dem Vogelgras ähnliche, an morastigen Stellem wachsende Pflanze mit weissen Blüten Apšciems.

Avots: ME II, 663


menčīgs

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601


mendzu

me̦ndzu mēle, eine listige Zunge: puišel, tev ir me̦ndzu mēle, tu māk [i] meitas viļināt BW. 12429.

Avots: ME II, 601


meņķins

meņ̃ķins, miņ̃ķins,

1) [meņ̃ķins Karls.], der Iltis
Aps., [Trik.] (echt le. se̦sks;

[2) der Schelm
U.; ein hinterlistiger Mensch Serbigal. - In der Bed. 1 (und 2?) aus mnd. menk "Art Fischotter."]

Avots: ME II, 602


meteklis

meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,

1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. 2 2752;

2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];

3) = metiens, klājiens Puhnen;

[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;

5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;

6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;

7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;

8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]

Avots: ME II, 606, 607


midzenietis

midzeniẽtis, schlafmütze (übertr., in Bezug auf das geistige Leben) Aps.

Avots: ME II, 623


miet

mìet [Wolm., PS., miênu U., Wolm., Drosth., N. - Peb., miênu Lis.]. Prt. mēju,

1) (einen Pfahl) einjagen; bepfählen
L.: tē̦vs apinim mietu mēja BW. 19857, 2. divi brāļi reiz mējuši mietu LP. V, 348. mieni tu meitu ve̦cā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs Kaudz. M. 93;

2) schlagen, hauen:
mej tam par ļe̦pu! Dond. [Nebst mìets (s. dies) und maidît zu ai. mēthū "Pfosten", mētā "Aufrichter", minōti "befestigt", an. meiđr "Balken", arm. moiť "Pfeiler" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 52, Meringer IF. XVIII, 270, Walde Wrtb. 2 481, Trautmann Wrtb. 165 f., Lidén AfslPh. XXVIII, 38 f. und IF. XVIII, 493 f. Fick KZ. XXI, 6.]

Avots: ME II, 655, 656


milna

I mìlna C., [milˆna 2 Līn., mìlns 2 Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna 2 Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls 2 Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna 2 Bers., milˆna 2 Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627


mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633


morķis

mor̂ķis 2 Lems.,

a) ein Knoten:
sasiet morķi;

2) ein ästiges Holzstück.

Avots: EH I, 827


mormolis

mor̂molis 2 Lems., ein ästiger, knorriger, schwer zu spaltender Baum od. Klotz; ein Knorten; ein nicht glatter Stein.

Avots: EH I, 827


mudrs

mudrs (li. mudrus, [ai. mudrá-ḥ "munter"]), hurtig, fix, schnell, munter, labhaft: vai tev nebija mudru zirgu? LP. VII, 383. mudri, jautri cilvē̦ki Vēr. I, 1089. mudra dzīve Rol. muižā mudras mātes meitas BW. 31425. jiem vajaga baŗuotāja, gudra, gudra, mudra, mudra BW. 33773, 8. drīzi, mudri, tautu meita, slauki savu pagalmiņu! Ltd. 1754. mudri pie darba! [lapsa mudri, mudri (auch in Wessen) aizskrien uz mežu Pas. I, 156. baluodis, kâ lielāks putns, neapreiba tik mudri I, 360. - Nebst mudêt I, mudinât, li. mùdrinti "antreiben (ein Pferd)" zu ai. mōdatē "ist lustig", s. Osthoff MU. IV, 114, Trautmann Wrbt. 188.]

Avots: ME II, 659


mudzināt

mudzinât, mudžinât [Dond.],

1) wimmeln machen, verwühlen, verwirren, verknoten:
mudzinât (Kokn., [Erlaa], Gold., Tuck., Spr.,) od. mudžināt matus, linus Etn. IV, 147. tēviņš mani kult gribēja, pātadziņu mudžināja BW. 3048;

2) fig., verwirren, belästigen, stören:
nemudžini man, ļauj strādāt! Dond. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja (Var.: mudzināja)? BW. 14336. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln:
šī mudžinājusies, mudžinājusies, kamē̦r samudžinājusies pa˙visam un pakārusies LP. V, 82;

2) wimmeln:
mudzinās kâ pa skudru pūzni Kand.;

3) eine kleine, heikle Arbeit tun, trödeln, nuscheln:
kuo tik ilgi mudzinies klētī? Kand., Ahs. ve̦lns sāka pie bišu struopa mudžināties LP. VI, 410. Subst. mudžinãjums, das Verwickelte, die Verwikkelung; mudžinâšanâs, das Sichverwickelt; mudžinâtãjs, wer ververwühlt, stört. [Vielleicht zu ai. múhyati "wird irre", mugdhá-ḥ "ver(w)irrt", mōgha-ḥ "eitel, zwecklos".]

Avots: ME II, 660


mugura

mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661


nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) stig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688


naidīgs

naîdîgs, feindselig, gehässig, missgünstig: dziedātāju māsu devu naidīgam tautiešam BW. 189.

Avots: ME II, 689


nāve

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb 2 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704


nedārs

nedārs [li. nedoras "нечестивый"], ausgelassen, böse, listig Grob. n. Etn. III, 65: viņš ir nedārs [Rutzau] od. nedāra cilvē̦ks; unfreundlich (vom Wetter): laiks ir ļuoti nedārs. [Zu li. doras "rechtschaffen".]

Avots: ME II, 710


negadījums

negadījums ,* unpassende, ungünstige Gelegenheit: līdzcietība, kas vietā un nevietā, gadījumā un negadījumā plūst par viņu sirsnības traukiem Vēr. I, 1068.

Avots: ME II, 712


negribīgs

negribîgs, unlustig, nicht wollend; negribīgi, wider Willen: paspīd saulīte, bet tâ negribīgi. [tādas mūžam saduzušas dienas... padara cilvē̦ku drūmu un ne uz kuo negribīgu, nespējīgu Janš. Dzmitene IV, 122.]

Avots: ME II, 713


nejauce

[nejauce "ein unangnehmes, garstiges Frauenzimmer" Bauske.]

Avots: ME II, 716


nejaukņa

ne-jaukņa

1) "?": nejaukņa ir katra sāpe Rainis;

[2) "ein unangenehmer, gastiger Mensch"
Bers.].

Avots: ME II, 716


nejauks

nejaûks (li. nejaukùs "widerspenstig"),

2): n. (nikns) suns Dunika, Rutzau;

3): cilvē̦ks var nejauki aluoties Saul. Raksti V, 44; ‡

4) verpicht auf etwas gierig:
viņš ir n. uz naudu Siuxt. cits zirgs ir n. ē̦dājs, bet ne˙kāda stipruma nav ebenda. kad viņš bij mazs, tad bij n. uz grāmatām, bet tagad nemācās ne˙maz Strasden.

Avots: EH II, 13


nekautrība

[nekautrība, Dreistigkeit, Mangel an Schamhaftigkeit.]

Avots: ME II, 718


nekrēts

[nekrē̦ts (?) grastig, hässlich; unartig Für. I, unter krē̦ts; für nekriets? Auch in Welonen und Makašē̦ni werde ein nekrē̦ts für nekrietns gebraucht.]

Avots: ME II, 719


nelabvēlīgs

nelavẽlîgs ,* ungünstig, missgünstig: nelabvēlīgi apstākļi, cilvē̦ki.

Avots: ME II, 720


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nenoliecīgs

nenùoliecîgs, nenùosliecîs, unduldsam, missgünstig [Fest.]: nebūsim nenuoliecīgi, atļausim arī viņam savu prieku! A. XIV, 69; [eifersüchtig Seew. n. U.].

Avots: ME II, 724


nenoliekša

nenùoliekša, comm., der (die) Missg"unstige, Neidische: kāds tu esi nenuoliekša! ne mazākā prieka tu viņam negribi atvēlēt Purap. nenuoliekša viņas labumu nuoskadīs Pur.

Avots: ME II, 724


nenovēlīgs

nenùovẽlîgs, missgünstig, neidisch: viņam tādas nenuovēlīgas acis.

Avots: ME II, 725


nenovēloņa

neunùovē̦luoņa, comm., der (die) Missg"nstige E.

Avots: ME II, 725


nenovīdīgs

nenùovīdîgs, missgünstig, neidisch: nenuovīdīgs pret savu dzimtenes biedri viņš nebija A. XX, 652. apstākļi bij nenuovīdīgi MWM. VII, 780.

Avots: ME II, 725


nepadevīgs

nepadevīgs,

1) ungehorsam, eigensinnig;

2) ungünstig:
nepadevīgs laiks Klaust.

Avots: ME II, 726


nērba

[* nē̦rba, erschlossen aus ostle. nārba "ein schlechter, aufdringlicher Mensch; eine Art geistiger Krankheit(Manie?)" Welonen, Warkl.]

Avots: ME II, 742


nešoetnis

nešpetnis, der Boshafte, Rasende, Garstige, Abscheuliche Poruk.

Avots: ME II, 735


nešpetnība

nešpetnĩba, die Bosheit, Garstigkeit, Abscheulichkeit: nenuovēršamas tâ tad visas nekrietnĩbas un nešpetnības Stari II, 461.

Avots: ME II, 735


nespetnis

nespetnis, ein niederträchtigeŗ garstiger Mensch Peb.

Avots: ME II, 733


nešpetns

nešpe̦tns, boshaft, unbändig, garstig, abscheulich Oberl. n. U.: mana kundze nešpe̦tna Purap. [nešpe̦tna mātīte Erlaa.]In derselben Bedeutung auch špētns Gr. - Sess. [aus poln. szpetny "garstig".] In manchen Gegenden jedoch unterscheidet sich špe̦tns noch von nešpe̦tns in der Bedeutung: nešpe̦tns, gutmütig, špe̦tns, böse, garstig Birzm.

Avots: ME II, 735


netīksmīgs

netìksmîgs,* ‡

2) unlustig, nicht wollend:
paņe̦m darbu netīksmīgiem pirkstiem Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH II, 21


neuzvēlīgs

neuzvẽlīgs Salis, missgünstig, neidisch.

Avots: EH II, 22


nevēloņa

nevẽ̦luoņa, comm., der (die) Missgünstige: burvis būra, skauģis skauda, nevē̦luoņa nevēlēja BW. 9143.

Avots: ME II, 739


nevingrība

neviñgrĩba, die Schlaffheit, Mangel an Strammheit, Festigkeit: vispārīga nevingrība bija se̦kas nuo sausas barības Konv. 2 1853.

Avots: ME II, 740


nīgrs

nîgrs 2 ,

1): auch Bersteln, Dond., Frauenb., Windau: uz meža zagļiem viņš bija n. Daugava 1933, S. 194; häudelsüchtig
Stenden; ‡

2) lüstern, gierig
(mit î 2 ) Strasden: pēc ķiļķē̦niem viņš bij dikti n.;

3) unternehmungslustig
Stenden: n. uz kaušanuos, uz darbu.

Avots: EH II, 26


nobaiļoties

nùobaîļuôtiês, sich abängstigen: māte nuobaiļuojas par sava dē̦la likteni.

Avots: ME II, 759


nobradāt

nùobradât,

3): strādnieki nuobradājuši bre̦ngu stigu pa mežu Saikava. Refl. -tiês,

2) eine Zeitlang waten, trampeln, mit Mühe tretend gehen:
eču visu cēlienu nuobradājies pa mežu Saikava.

Avots: EH II, 33


nočalot

nùočaluôt,

1) [eine Zeitlang
čaluôt]: viņa kâ avuotiņš vēl nuočaluoja JR. V, 92. [Mātiņu bē̦rni nuočaluoja un aizgāja Behnen. ve̦se̦lu stundu nuočaluot Jürg., Peb., Grünwald, Lennew., Grünh., Vank., Sessw., Serben, Segew.; lustig plappernd vertrödeln Neu - Bilskenshof;

2) "schwatzend zum Schweigen nötigen"
es gribēju kuo teikt, bet mani nuočaluoja Autz.]

Avots: ME II, 769


nocietināt

nùociêtinât, tr.,

1) befestigen: pilsē̦tu brūtgāns ar saviem nuocietina vārtus BW. III, 1, 83;

2) fesseln, festhalten:
tādu cilvē̦ku nevaruot nuocietināt ne cietumā ne dzelzī Etn. IV, 64;

3) verhärten:
bagātība nuocietna sirdi LA.;

4) abhärten, stählen:
tu, laime, zini, juo vairāk siti, juo tu nuocietini Rainis. Refl. - tiês,

1) sich befestigen:
ienaidnieki nuocietinājās skanstīs LA.;

2) sich abhärten:
vingrinādamies nuocietināmies;

3) sich verhärten:
kad mēs nuocietināmies iekš grē̦ka Rainis.

Avots: ME II, 769


nogražot

nùogražuôt, ‡ Refl. -tiês Vank., sich eine Weile ungehorsam gebärden; widerspenstig schreien.

Avots: EH II, 46


nogrimt

nùogrìmt, ‡

2) "stigt">iestigt" Saikava; ‡

3) sich nach einer Seite senken
(= nùošķiebtiês

1) Saikava: ve̦zums nuogrima uz labuo pusi un gan˙drīz apgāzēs. ‡ Refl. -tiês, sich versenken:
grē̦ki spieda viļņuos n. Dünsb. Krista gājiens II, 175.

Avots: EH II, 47


nojaucēt

[nùojaucêt, abspenstig machen, abwenden Enchiridion.]

Avots: ME II, 791


nokampt

nùokàmpt, tr., weghaschen, hastig abnehmen, heimlich entwenden: suns, nuokampis gabalu gaļas, aizskrēja.

Avots: ME II, 794


noknocēt

[nùoknuõcêt, hastig und gierig aufessen: tādu lielu gabalu nuoknuocēja! Dond.]

Avots: ME II, 800


nolustēties

nuolustêtiês Salis u. a., zur Genüge lustig sein: n. vien nevarēja, cik tur ir jauki un labi.

Avots: EH II, 64


noņemt

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826


nopuļķēt

[nùopuļ˜ķêt, -ẽju, mit Pflöcken befestigen od. verschliessen: n. rijas durvis nuo ielzšpuses Dunika.] nùopùņķuôt, tr., mit Nasenschleim besudeln: drēbes. Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim bedecken: vīrs mala nuopuņķuojies LP. VI, 908.

Avots: ME II, 834


nosala

nuõsala, eine verfrorene, frostige Person Salisb., Burtn.

Avots: ME II, 843


nosēdēt

nùosêdêt, intr.,

1) eine Zeit absitzen:
kâ man bija nuosedēt visu laiku bāliņuos? BW. 10912. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā 11700. viņš nevar ne acu˙mirkli mierīgi nuosēdēt. nelaimes stundu nuosēdēt, vor der Reise eine kurze Zeit im Zimmer sich niedersetzen, um dadurch Unheil abzuwenden;

2) tr., absitzen, abbüssen:
cietumā suodu nuosēdēt;

3) absitzen, sitzend abnutzen, belästigen:
maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja BW. 1925. dažu labu purva cini ganīdama nuosēdēju 9451, 3;

[4) sitzend abwarten
U.] Refl. -tiês, sich absitzen: visu dienu e̦smu nuosēdējies istabā.

Avots: ME II, 844, 845


noskaujš

[I nuoskaujš "abgünstig" L.; "skaudīgs; böses anwünschend" Kursiten.]

Avots: ME II, 848


nošķērsīt

nùošķērsît Aps., abspenstig machen: n. uotram saimniekam puisi.

Avots: EH II, 95


nošķorēt

nùošķuõrêt,

1) stark einheizen, erhitzen
[Salgaln], Spr., [Lennew.; "(den Ofen) zum Brotbacken vorbereiten" MSil. (mit uõ);

2) wegschaufeln (den Schnee)
Dickeln, Jürg.;

3) ("mit 2 ") "hinschaffen, wegtransportieren:
n. visu labību uz pilsē̦tu Mesoten; "(Getreide vom Felde) wegschaffen" Druw.;

4) "(Lehmtöpfe, um ihnen die nötige Festigkeit zu verleihen) eine Weile in der Ofenhitze halten, glasieren; (abgekochte Kartoffeln im Kessel) eine Weile über dem Feuer halten (damit die nachgebliebenen Wasserteile verdunsten)"
Grünwald;

5) "hinunterstossen"
Stomersee: nuošķuorē man nuo ārdiem se̦ru! Vank.;

6) "aufessen":
tas jau nuošķuorēs visu, ka ne druskas nepaliks pāri Neu-Bergfried;

7) "abscheren"
Golg., Drobbusch;

8) "gründlich abprügeln"
Tirsen].

Avots: ME II, 867


noslampāt

[nùoslam̃pât,

1) beständig der Nässe aussetzend, schnell abtragen
Golg.,Grünwald; "nuodriskāt"(drēbes, mit "àm") Serben, Peb.; im Kot (Schuhzeug od. Kleider) beschmutzen: n. jaunuos svārkus Autz, Seppkull, Salis;

2) "nuostaigāt, nuobradātu: n. grīdu; n. stigu pa zâli Mar.;

3) unbeholfen und mühsam hingehen:
nuostrādājies vēl nuoslampāju līdz kaimiņiem Mar. - Refl. -tiês,

1) sich im Kot beschmutzen
Kokn.: viņa ienāca pie manis nuoslampājusies Salis;

2) "einen resultatlosen Gang tun"
Dickeln: nuoslampājuos vien (uz pagasta namu iedams) un ne˙kā neizdarīju Nikrazen.)

Avots: ME II, 850, 851


noslāpt

nùoslâpt, intr.,

1) dürsten, durstig sein:
reiz saimnieks bijis nuoslāpis LP. IV, 213;

2) ersticken
(intr.), nachlassen, zusammenfallen, weich werden: pirtī sieva nuoslāpuse BW. 20868, 4. lai uguns kvē̦luo, bet nenuoslāpst LP. VII, 435. pampums nuoslāpst Etn. III; 6. kâ tu dūmuos nenuoslāpi BW. 33494, 7.

Avots: ME II, 851


noslodzīt

nùosluôdzît, nùosluôgât, tr.,

1) beschweren, niederpressen, befestigen:
linus. vīra māti akā bāzt, akmeņiem nuosluogāt BW. 26103. puods nuosluogāms ar vāku LP. VII, 585. sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts, nuosluodzīts;

2) absperren; zum Schweigen veranlassen
Spr.;

3) abprügeln.

Avots: ME II, 853


nostienēt

nùostiẽnêt, mit eisernen Stangen versperren, befestigen: dē̦ls uzgājis citas durvis, vēl vairāk nuostienē̦tas LP. III, 488.

Avots: ME II, 860


nostiprināt

nùostiprinât, tr., befestigen, verstärken: kad viņš... debešus nuostiprināja... Spr. Sal. 8, 28. izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Refl. -tiês, sich befestigen, stark werden: valstis nuostiprinās.

Avots: ME II, 859


notaisīt

nùotàisît, tr.,

1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;

2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;

3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;

4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,

1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;

2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;

[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]

Avots: ME II, 871


novērsīgs

nùovḕrsîgs, abwendig, abspenstig: dabas zinātne ne˙būt nepadara nuo dieva nuovērsīgus Dr.

Avots: ME II, 885


novērst

nùovḕrst [li. nuver̃sti "hinabstürzen"], tr.,

1) abwenden:
Jānītis nenuovērš acis nuo lagzdām MWM. X, 244. tad nuovērs savu cē̦luo vaigu! Rainis. [dievs... nenuovērsīs savu vaigu nuo jums Glück II Chron. 30, 9;]

2) abwenden, ablenken, beseitigen:
visus šuos kavēkļus nuovērsa kalta nauda Pūrs I, 121. viņa gribēja zē̦nam nuovērst pērienu Laps.;

3) abwenden, abwendig, abspenstig, abtrünnig machen:
tad viņa... bē̦rnus nuo manim pa˙galam nuovērsīs A. XX, 412. Refl. -tiês,

1) sich ab-, wegwenden, abweichen:
jauneklis kâ iztrūcies nuovērsās Neik. ļaudis nuo viņa vēl vairāk atrausies uu nuovērsīsies Latv. lizumniešu izluoksne nuovēršas nuo rakstu valuodas RKr. XVII, 89. Lokal mit z statt s im Stamme: nuovērzās A. XX, 2I3. nuovērzās un nevis nuovērsās pruojām MWM. X, 473;

2) nuovērtīsies vēl, du wirst noch herunterfallen
Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 885, 886



novicāt

nùovicât,

1) (ab)schlagen, abprügeln:
kad labību kuļ spriguļiem, tad beidzuot vēl ruogas ar vicu nuovicā Welonen. n. suni ar rīksti C., Wandsen;

2) hastig aufessen
C., Ermes, Lemb., Trik., Wolmarshof.

Avots: EH II, 107


novilt

nùovilˆt, tr., ablugsen: naudu. Refl. -tiês, sich versehen, fehlen: kājām nuovīlās un viņa nuogāzās gar zemi MWM. VIII, 15. Subst. nùovīlẽjs, wer mit List jem. abspenstig macht: niknais sacensis netaupīja... brūtes nuovīlējam ne galvas, ne acu Seibolt.

Avots: ME II, 887


noža

[I nuõža Bl., C., N.-Peb.], nùoža 2 [Kr.], nùožs 2 Lös., Laud., [Warkl., Sessw.], körperliche, geistige Kraft, Energie: vairs ne˙maz man nuožas Erlaa, Lub. man ruokas bez nuožas Vīt. dūšīgi, ar visu nuožu kuo darīt Etn. IV, 164. krūts plešas plaši nuo nuožas Rainis. [gulēja kâ sists, bez nuožas Vīt. 50. vai tev vēl ir kaut cik nuožas? Bers., Fest. - Zur Etymologie eine ganz unsichere Vermutung bei Sommer Balt. 127.]

Avots: ME II, 893


nozobot

nùozùobuôt, nùozùobît U., tr., verspotten, verhöhnen. Refl. -tiês, sich lustig machen, verhöhnen (längere Zeit): ļaudis par viņu nuozuobuojas Latv.

Avots: ME II, 892


nurga

I nur̃ga Lems., ein ästiger Knüppel, dessen éin Ende dicker, als das andere ist: man bij tāda n. ruokā; es salaidu visiem nuo vietas.

Avots: EH II, 28


oksts

I uõksts AP., ùoksts 2 Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts 2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415


pabādis

pabâdis [Warkh., Wessen], f. -usi, widerwärtig, lästig geworden: ļaudīm bija māmuliņa i bādin pabāduse (Var.: apnikuse) BW. 4105. jau man bija šitie kungi izauguot pabāduši 1009. [Zu bādêt, pabāst.]

Avots: ME III, 6


pabēgt

pabêgt [li. pabė´gti "fortlaufen", serb. po`bjeći "laufen, fliehen"], intr.,

1) sich unter etwas flüchten:
upīte it kâ zem krūmiem pabē̦guse Aps.;

2) entfliehen, entlaufen:
[labāk pabē̦g viņam nuo acīm De̦glavs Rīga II, 1, 258.] Šņauka ātri nuolēcis nuo stigas, pabēdzis eglītēs Upīte Medn. laiki. tā nuo viņa pabēga Por.;

3) ein Stückchen weglaufen, fliehen:
viņš tikai kādu gabāliņu pabēga. Refl. -tiês, Versteck spielen.

Avots: ME III, 7


pabrammēt

pabram̃mêt,

[1) ein wenig poltern od. scheiten
Talsen;

2) verprassen:
p. savu naudu Nigr.;

3) "eine Weile lustig (im Kruge) aufleben"
Bauske]. Refl. -tiês, ein wenig bramarbasieren, poltern: vēl pabrammējušies panāksnieki aizbrauca BW. III, 1, 45.

Avots: ME III, 9


padevīgs

padevîgs,

1) ergeben, untertänig, gehorsam:
vīrs, būdams lē̦ns un padevīgs cilvē̦ks, neiedruošinājās pretuoties sievas pavēlei Etn. III, 61. tiesas vīrs sacīja padevīgā balsī Kaudz.;

2) günstig:
padevīgs laiks.

Avots: ME III, 16


pakāzoties

pakāzuôtiês, [ein wenig auf einer Hochzeit aufleben od. sich belustigen]: lai es ejuot vien tagad uz mājām pakāzuoties Jauns., [Lis. māte tautās laižamās meitas labprāt atlaiž uz citu māju guodiem pa dienai pakāzuoties N.-Peb.]

Avots: ME III, 44


paķert

paķer̂t,

1) tr., hastig ergreifen, erfassen:
muļķītis paķeŗ zuobinu LP. IV, 63. šis tūliņ paķeŗ buozi VII, 683;

2) einen kleinen Griff tun:
šad, tad paķeŗuot A. XII, 478. ēdi, ēdi, tu Babiņa, paķer bļuodas dibe̦nā! BW. 19251, 2.

Avots: ME III, 53


palaimīgs

palaimîgs (li. palaimingas), glücklich, günstig Balt. Zemk. p. 1884, S. 254: p. ķēriens, ein glücklicher, erfolgreicher Griff.

Avots: EH II, 148


palīksmot

palìksmuôt, auch refl. -tiês, intr., ein wenig sich belustigen, jauchzen: padziedāju, palīksmuoju, neraudzīju ļaunu dienu BW. 119.

Avots: ME III, 61


pamēglis

pamēglis,

1): naktī ... biedekļus un pamēgļus re̦dz Lange L. Ārste 15;

2): auch (mit ẽ; fem. -gle) Dunika, OB., Rutzau; "ein närrischer Mensch"
Bartau; ein Spassmacher Turlau; ein ausgelassenes Kind od. ein solches Füllen NB.; wer etwas erfolglos zu tun versucht - auch OB., Mesoten, Schwitten; eine im Scherz od. aus Wut gebrauchte verächtliche Bezeichnung (mit ê 2 ) Siuxt: ak tu p., tavu darīšanu! karsti - pamēgļi (in diesem Fall Kartoffeln) - jau ir!

3) "Plaggeist; Alp od. Mahr"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: viņš man pamēglam ir, Plaggeist ist er mir Stender ebenda (unter "Plaggeist"). citam pamēglam būt, überlästig sein jemandem ebenda (unter "überlästig"). cērmes ir ... bē̦rniem pamēgļam Lange L. Ārste 35.

Avots: EH II, 155


pampa

pam̃pa, ‡

2) "cūka" [?] NB. (mit am̂ 2 ): tā ir gan re̦sna p.;

3) "ein kurzer, dicker und ästiger Baum (z. B. eine Fichte, Eiche" ;
mit am) Spiess.

Avots: EH II, 157


paniekot

paniekuôt, tr., sich lustig machen, herabsetzen: viņas ņēmās bārenīti paniekuot Janš. [Refl. -tiês, eine Weile niẽkuôtiês: jāļauj bē̦rniem arī paniekuoties.]

Avots: ME III, 77




parizgoties

parizguôtiês, (sich ein wenig belustigen, ein wenig tollen, "papluosīties, padauzīties" Sessw., Lös., Lis., Selsau]: nepruotuot ar citiem parizguoties Saul. [bē̦rni nu ir diezgan parizguojušies, lai nu me̦t mieru! N.- Peb.], Druw., Lasd., Meselau, N.-Schwanb.].

Avots: ME III, 90, 91


pārrast

pãrprast,

1) missverstehen:
Lūdzu te manis nepārprast A. XX, 141;

2) geistig übersehen
(das ganze Obj.), verstehen Für., wohl verstehen L. Subst. pãrprašana, das Missverstehen, - das Verstehen Für.; pãrpratẽjs, wer missversteht; pãrpratums, das Missverständnis: tam nācās izskaidruot pārpratumus Kundz.

Avots: ME III, 171


patecēt

patecêt [li. patekė´ti], intr.,

1) ein wenig laufen:
viņš pate̦k, pate̦k, apstājas;

2) gehörig laufen:
bērītis mans kumeliņš, tu man labi pātecēji BW. 29642;

3) perfektiv - laufen, untergehen:
saule jau bij it ze̦mi patecējusi Lapsk.;

4) verstreichen, verfliessen, vergehen:
gaŗie vakari patecēja ātri Purap. [laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties De̦glavs Rīga II, 1, 195.] Refl. -tiês, [ein wenig laufen]: uz stigas pate̦kas vāverīte A. XX, 266. viņa sauc pate̦cē̦damās 265.

Avots: ME III, 119


paturēt

paturêt,

4): nenācām ēsti, dzerti, tikai lusti p. (sich eine Weile belustigen)
Tdz. 53758; ‡

5) sich vorwärts bewegend eine bestimmte Richtung einhalten (?):
saiminieks izskrēja uz zirga reitu un paturēja taišņi uz puišu Pas. VII, 122. Refl. -tiês,

2): auch NB., Satingen.

Avots: EH XIII, 184


pavada

pavada,

2): Burte ... vāca ... saknes jau maza meitene būdama, vēl savas mātes pavadā (od. zu einem nom. g. *pavads?), nuoklausīdamās viņas paduomus Vindedze 113; ‡

3) pavada Liepna, pavadiņa Ranken n. JK. VI, 22, Orellen, Seyershof, die Nabelschnur;


4) ein Seidenfaden od. ein Stück Draht, womit der Angelhaken an der Angelschnur befestigt wird
Latv. konv. vārdn. (s. v. Makšķere).

Avots: EH XIII, 186


paviedīgs

paviêdīgs Warkl., neidisch, missgünstig.

Avots: EH XIII, 191


pēda

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206


peklains

peklains, morastig Brasche Anl. 125.

Avots: EH XIII, 219


pēlīgs

pēlîgs,

1) "schlecht"
(?) Erlaa; "izlaidīgs" Ohlenhof;

2) auch pẽrtīgs, verwöhnt
Serben, Sermus, AP., leicht Druw., Lös.: nu es jauna, nu lustīga, nu pēlīgi (Var.: priecīgi, vēlīgi) padzīvuoju BW. 66, 8. pẽlīgs "zimperlich" Bauske. Aus pērlīgs? Aus Nötk. wird ein unlettisches fẽrlîgs "lustig, übermütig" angegeben.

Avots: ME III, 208


pencīgs

peñcîgs MSil. "rauflustig".

Avots: ME III, 199


pieaut

pìeàut, die Füsse bekleidend, an den Füssen mitbefestigen: kājiņas audama, pieāvu cīruli; tas gre̦zni dziedāja dancuojuot BW. 29814, 1.

Avots: ME III, 237


piecietināt

pìeciêtinât, befestigen; strengen Befehl geben Spr.

Avots: ME III, 241


pieczarains

pìeczaraĩns, fünfästig: pieczarains kruonis Stari I, 213.

Avots: ME III, 242


pieklambarot

pìeklambaruôt Wid., anklammem, mit Hilfe von Klammem befestigen.

Avots: ME III, 257


pielādēt

II pìelâdêt, fluchend befestigen: racējs naudu pielādējis vai ve̦llam uzdevis apsargāt LP. VII, 625.

Avots: ME III, 266


piespiede

piespiede,

1) ein Hölzchen, mit dem man zu trocknende Wäsche am Strick befestigt
N.-Peb.;

2) = piespiešana Ar.;

3) = piespaids 1 Annenburg.

Avots: ME III, 294


piestiprināt

pìestiprinât, (an etwas) befestigen: silītes, kas... piestiprinātas pie vienas... ass Japana 37. Refl. -tiês, sich befestigen.

Avots: ME III, 297



pietvīkt

pìetvìkt, erröten: pietvīkusi Marija stāvēja pie plīts Vēr. II, 1041. Jānis pietvīka vaigā Krišs Laksts 50. apzinādamās, ka gan˙drīz puse nuo šā kauna tai jāņe̦m pašai uz sava birka, viņa pietvīka vēl vairāk Vēr. II, 192. - Part. pietvìcis,

1) errötet;

2) sehr erhitzt und durstig
U.;

3) auch pietviciês, dunstig:
pietvīcis iaiks, dunstiges Wetter U. gaiss smags un pietvīcis Aps. IV, 6. ja saule iet pietvīkusēs un ja saulei dārzs apkārt, tad rītu līs Etn. II, 95.

Avots: ME III, 307


pieurbt

pìeurbt, tr., bohrend (an etw.) befestigen: kārtis liktas aiz ķīļiem, un tikai pie jaunākām ē̦kām tās pieurbtas Konv. 1509, ve̦lna kalps palicis pie kaktas kâ pieurbts LP. III, 47. Refl. -tiês, sich anbohren.

Avots: ME III, 307


piezobot

pìezùobuôt, tr.,

1) "?": šim zuobratam piezuobuosim mazāku ratu ar tik˙pat lieliem zuobiem Pürs III, 146;

2) auslachen, sich (über jem.) lustig machen, zum Besten haben:
lapsa atņēma gailim vistas, vēl piezuobuoja klāt, lai nu tē̦vainis rauguot kādu laiku viens pats padzīvuot LP. V, 180.

Avots: ME III, 313


pilnkrūtains

pil˜nkrūtaîns, vollbrüstig: pilnkrūtaina meiča Veselis Saules kapsē̦ta 44.

Avots: ME III, 215


pindols

piñduõls Sermus, eine Art Deckenschmuck (hergestellt aus einer Kartoffel, in die kleine Holzstäbchen gesteckt sind, an deren Enden farbige Papierstückchen befestigt werden). Wohl zu piñdele.

Avots: EH XIII, 234


pļempt

pļem̃pt Katzd., pļempt 2 Dunika, pļempt Gr.-Essem, -pju, -pu, viel und lange trinken, "riebīgi dzert": pļempj kâ teļs. pļèmpt, viel und hastig schlürfen C. identisch damit ist wohl pļemt "telzt, tempt" Preekuln n. Etn. IV, 166. Vgl. plempt.

Avots: ME III, 369


pļērkt

I pļêrkt 2 , -cu, plärren, garstig schreien : ar pļē̦rcuošu balsi Janš. Čāp. 36. meitene pļē̦rc kâ pĩle Janš.

Avots: ME III, 370


plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341



plude

plude (liela), ein grösseres Flottholz über der Netzbeutelöffnung, an der oberen Leine befestigt Bielenstein Hoizb. 650.

Avots: ME III, 353


plūksnots

plūksnuôts, gefiedert: vāji plūksnuotas lapas Konv. 2 1699. plũksnuôts kuoks "ein ästiger Baum" (?) Mitau. plūksnuôti svārki "ein mit Hede behafteter Rock" Neuhausen; ausgefasert Vank.

Avots: ME III, 361


pluts

II pluts (f. plute), ein Vagabund U.; ein listiger, ein unsolider, ausgelassener Mensch Lubn. n. Etn. III, I, Tirs.; "ein Säufet" Golg. Aus r. плутъ "Schelm".

Avots: ME III, 359


pluzerēt

pluzerêt, -ẽju, uneben, widerristig werden, ausfasem: galds, pusvadmala sāk pluzerēt Dond.

Avots: ME III, 359


po(d)celis

puô(d)celis Auleja, Kaltenbr., Kalupe, ein Lappen, mit dem man einen Kessel od. sonstige heisse Gefässe weghebt: puodcelīša lindraciņš Tdz. 58581.

Avots: EH II, 345


popains

puopaîns,

1) morastig:
puõpaina zeme Dond.;

2) wulstig;

3) puõpaîns Dunika, = ciņaîns.

Avots: ME III, 457


postīgs

puõstîgs,

1): verderblich
Segew.: p. gads, ungünstiges Jahr;

2) viņš tīri p. Segew., seine Gesundheit ist zerrüttet.
viss bija pe̦lē̦ks, atstāts un p. (ruiniert?) Veselis Cilv. sac. 245. puostīgas acis Orellen "acis, kas niez vai asaruo".

Avots: EH II, 347


preilis

II preĩlis "zwei Stäbchen zur Befestigung des Gewebes, die einen stumpfen Winkel (mit der Spltze nach oben) büdend aneinander gefügt und an deren freien (untern) Enden Zähnchen befestigt sind" : zuobiņus iesprauž aude̦klā un preiļa vidējuo daļu (den stumpfen Winkel) nuospiež uz leju, tad aude̦kls stāv stingri uzstiepts Grünh.; "Spanneisen" Bauske, Arrasch.

Avots: ME III, 385


prēsliņš

prẽsliņš, derjenige Teil des Spinnrades, wo die kuodeļa befestigt wird PS. prèslīca 2 Mar., Stomersee, dar Spinnrokken: viņa izstiepj savu uoku pēc... prēslicas un viņas pirksti satveŗ... vārpstu Glück Spr. Salom. 31, 19. Aus r. пряслица dass.

Avots: ME III, 390


pretinieks

pretiniẽks, pretniẽks, preteniẽks, pretimnieks PlKur.,

1) der Gegner, Widersacher:
Sprw. tam vairāk pretinieku nekâ matu uz galvas. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs! pretenieks, ein Widerspenstiger Sackenhausen;

2) wer gleichen Schlages, von gleichem Werte ist:
es šim zirgam pretinieku nemāku atrast, ich kann kein Pferd gleichen Schlages, gleicher Güte finden U. muļķīša kumeļam visā stallī nav ne˙viena pretinieka, ne izskatā, ne skriešanā. pirtī, tur mans ve̦ctē̦vs varbūt tam tu būsi pretinieks LP. VI, 445;

3) kas tai meitai bija pretinieks? mit wem hat es das (verführte, geschwängerte) Mädchen zu tun gehabt?
U.

Avots: ME III, 387



pudurains

puduraîns, ästig, verzweigt Wid.: pudurains uozuols; "puduruos audzis".

Avots: ME III, 402


pulka

I pùlka,

1): cilvē̦ki nāk pa pulkām Manz. Post. II, 62. visa pulˆciņa 2 sivē̦nu AP.; eine Versammlung junger Leute an Sonntagabenden zum Tanz od. anderen Belustigungen
Warkl.: iešu uz pùlku 2 . kur šuovakar ir p.?

2): te bija pùlkas 2 mantas Sonnaxt;

3): auch (mit ulˆ 2 ) Orellen, Puhren; p. par mazs putns Apsk. 1903, S. 164. viņš pe̦lnus diezgan pulˆka 2 AP.

Avots: EH II, 323


puļķis

puļ˜ķis Karls., AP., Bl., Līn., Iw., Salis, Dond., Selg., Kand., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Bauske, Arrasch, puļˆķis Serbigal, Kr., Kl., Jürg., Golg., Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, Nerft, C., PS., pul˜ka Ruj., C., Wolm., Widdrisch, Smilt., der Pflock, Stöpsel, der hölzeme Nagel, Deichsel nagel (pul˜ka Serbigal, Karls., Arrakst) U.: Sprw. muļķis kâ puļķis. suolītis ar šķībi liktām pulkām A. XXI, 440. taisījuši nuo zariem pulciņu LP. VII, 595. nabas pulka U., das die Pflugfemern auseinanderhaltende Querholz. miezeŗa pulka Smilt., die Stampfe des Mörsers. Nach Konv. 1 396 pulkas die Dollen im Boot. In Wain. und Rutzau n. A. XI, 83 pulķis - das eiserne od. hölzerne Stäbchen, womit der Flachswocken an die Spindel befestigt wird; in Lasd. puļķis - "ein Teil des Spinnrades". - Aus liv. pūlka resp. estn. pulk, s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 409


punculs

punculs, ein in einem Baume befestigtes Starenhäuschen Gulben; vgl. puncis 2.

Avots: ME III, 412


puņķis

II puņķis, ein im Baume befestigtes Starenhäuschen Gulben; vgl. puncis 2 und puņģis 2.

Avots: ME III, 414


puršķis

puršķis Selb., (mit ùr 2 ) Gr.-Buschhof, = purslis: mans dē̦ls ir tāds kâ puršķis, nevar ne˙maz vārdu pateikt; pùršķis 2 , wer hastig spricht Saikava.

Avots: ME III, 420


purvaine

pùrvaîne, eine sumpfige, morastige Gegend: visas purvu purvainītes (Var.: purvmalītes, purvmaliņas) manis gauži nuoraudāja BW. 760, 4 var.

Avots: ME III, 420


purvains

pùrvaîns, morastig, sumpfig: purvains mežs LP. VI, 304. purvainajuos klajumuos Apsk. v. J. 1903, S. 79.

Avots: ME III, 420


purvarājs

pùrvarãjs, einer, dessen zu bebauendes Land sich in einer morastigen Gegend befindet (eig.: der Pflüger des Morastes): kam jūs mani iedevāt purvarāja dēliņam? BW. 25630 var.

Avots: ME III, 420


purviens

purviens Lautb. > tahm. puoriens, der Morast, eine morastige Gegend: kam tu augi, balta puķē, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. duomas nuovirzījās pāri . . . purvienam ar me̦lnalkšņiem Vēr. II, 651.

Avots: ME III, 421


purvīgsnējs

purvīgsnẽjs Drosth., Jürg., Kl., Schwanb., pùrvijs 2 Prl., morastig, sumpfig: purvīgsnēja pļava Stari II, 283. sākās purvīgsnējas pļaviņas ar re̦tām nuoriņām Austriņš M. Z. 18. sūnainas purvīgsnējas vietas Seifert Chrest. III, 2, 198. zemei purvīgsnēja daba Kaudz. M.

Avots: ME III, 420, 421


purvots

pùrvuôts (li. purvuotas "kotig"), = purvains, sumpfig, morastig: Latgale nav ne pārāk purvuota, ne pārāk kalnuota Kemps.

Avots: ME III, 421


pusstilbs

pusstil˜bs, pus˙stil˜ba, das halbe Bein, die Hälfte des Beines: viņa tūlīt līdz pus˙stilbiem iestiga sniegā Saul. I, 12. pusstilbs kails, pusstilbs apse̦gts Neuenb.

Avots: ME III, 434


putns

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. 2 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. 2 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. 2 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. 2 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442




ragacis

ragacis,

1) ein Stock, worauf man den Flachs beim Schwingen legt
Mar. n. RKr. XV, 132;

2) der Weberbaum, auf welchen sich das fertige Gewebe aufwickelt
Mar. n. RKr. XV, 132;

3) "etwas Unebenes, Knorriges, Ästiges"
Mar.: ecējamie egļi kâ ragači;

4) ein unartiger, ungestümer Knabe, "kas iet kâ vējš, visu gāzdams un lauzdams" Mar.: putka iet kâ ragacis ar visu klibuo kāju. Wohl zu rags.

Avots: ME III, 463


ragālis

ragālis,

1) "balsts pie ve̦cā arkla". Warkl., Kreuzb., Stelph.; vgl. ragalis;

2) ragâlis, ein gekrümmtes Holzstück, das man beim Holzaufladen quer über die
ragavas legt, um mehr aufladen zu können Gr.-Buschhof;

3) ein ästiger Baumstumpf
Warkl.

Avots: ME III, 465


ragaža

ragaža,

3): kad ar slapjām drēbēm iziet saltumā, tad sasalst ragā, un kad viss ir sasalis, tad tuo sauc par ragažu Saikava; ‡

5) = nuõzis 1, ein zwischen 2 Hölzern befestigtes Geflecht aus Stricken als Trage
Kārsava, Ludsen, Malta.

Avots: EH II, 349


ragrillis

ragrillis "etwas Gehörntes od. Ästiges, z. B. ein Käfer, Baum, Zweig" Kroppenhof bei Kokn.

Avots: ME III, 465



rāvains

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene 2 II, 144.

Avots: ME III, 499


rāvokšņains

rāvuokšņaîns, morastig: rāvuokšņaina pakraste MWM. VIII, 288.

Avots: ME III, 500


rempls

re̦m̃pls "sarepējis, ästig, schwer zu spalten": r. kuoks Neu-Bergfried.

Avots: ME III, 510


rēpains

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521


resns

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513


riķis

riķis, gew. der Plur. riķi, U., Mag. II, 3, 36, Nigr., Tals., Senten, Wahnen, Luttr., Lieven-Behrsen, Dunika, Gr.-Essern, die Zaunspricken (riķīši U.), Fichtenreiser, Sprickerstangen Bielenstein Holzb., die quergelegten Stangen im Sprickenzaun Kawall n. U.: riķu žuogs od. riķu sē̦ta, der Sprickenzaun. vīrs... izrāva nuo žuoga riķi, ar kuo aizstāvēties pret suņiem Janš. Dzimtene 2 I, 46. šķiŗaties, me̦lni meži, ārdāties, riķu puosmi! BW. 31399. -riķi- auch: auf gegabelten Stöcken befestigte Stangen zum Aufhängen von Netzen Bielenstein Holzb. 657 (mit Abbild.). Nebst li. rikė "Zaunstange" und estn. rike "Zaunstecken" aus mnd. rick "lange, dünne Stange".

Avots: ME III, 525, 526



rīkstiņš

rīkstiņš,

1) der Ladestock
St.;

2) eine Stütze für Erbsen
Dond.;

3) rĩkstiņš, ein Stöckchen, woran man beim Krebsen den Froschköder befestigt
Dond. Wohl zu rĩkste.

Avots: ME III, 538


ripa

ripa,

1): das Rad am Spinnrad
Siuxt; = rãcenis 3 AP.; ripu kuoks BielU., das Holz über dem Webstuhl, an dem die Räder für die Schnüre der nĩtis befestigt sind. ripu rùls 2 Lubn. n. FBR. XVII, 123 "dzelzs šķīvju rullis".

Avots: EH II, 372


rīpelēt

rĩpelêt Karls., Walk, -ẽju.

1) riefein
Amboten, U.;

2) zur Arbeit anspornen, munter machen, auffrischen
Walk n. U., Ruj., Nötk.: vīra māte. gan es tevi rīpelēšu BW. 23353. duodiet man jaunu puisi, es māk[u] puisi rīpelēt 25101 var. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta pātadziņa, tuo es tev rīpelēšu par netikļa audzējumu 23420, 2. tuos (=svešniekus) kampšu ruokā, bet rīpelēšu RKr. XVI, 179. kalpam netīk, ka tuo vienmē̦r rīpelē. dass man ihn unnötig antreibt, durch häufige Bemerkungen belästigt Jürg. In der Bed. 1 aus d. riefeln; hieraus wohl auch rĩpelêt 2, vgl. d. riefeln "riffeln" und riffeln "durchhecheln" in Grimms Wrtb.

Avots: ME III, 539


rīstīt

rĩstît C., Karls., -u, -ĩju, hastig schlingen U.: čūska ilgi rīstīja krupi, kamē̦r pēdīgi tuo nuorija D. mēs smieklus pilnām mutām rīstījām MWM. VIII, 129. ve̦se̦lu pus˙minūti viņš rīstīja atbildi A. XX, 13. Refl. -tiês, sich würgen Windau, Vank., U.: Sprw. rīstās kâ vilks, kas jē̦lu gaļu parēdies. vi,na rīstījās kâ žņaugta Vēr. I, 1502. jums nav jārīstās pēc gaisa II, 790. Horns aiz dusmām rīstījās Pasaules lāp. 260. Zu rĩt.

Avots: ME III, 539


rīt

rĩt (li. rýti "schlucken"), praes. riju (dial. rīnu, z. B. in Kroppenhof, A.-Schwanb.), praet. riju, tr., intr., schlukken, schlingen, fressen: rij tāvu rīšanu! von vielem, hastigem Schlingen. nu˙dien, tad ir visas aplupījis; rij tavu rīšānu! LP. VI, 293. rij, ka(d) tu pārplīstu (pārsprāgtu)! Mag. XX, 3, 42. Refl. -tiês,

1) einander schlingen:
neē̦dušam de̦sa de̦su rijas Birkert Sakāmv. 51;

2) sich (beständig) zanken, streiten
(eig.: einanderschlingen, fressen): ļautiņi rijas un ē̦das Aus. I, 61;

3) - rīstīties, sich würgen
U. Subst. rĩšana, das Schlucken, Schlingen, Fressen; rijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schlingens; das Verschlungene, Gefressene; rijẽjs, ein Fresser, Verschlinger; galas rijējs zvē̦rs, ein fleischfressend Tier U. Nach Osthoff MU. IV, 45 zu ai. riṇāti "lässt fliessen", rīyatē "gerät ins Fliessen", aksl. rinǫti od. rijati "fliessen; stossen", ae. rīd "Strom", cymr. rhid "Same" u. a.

Avots: ME III, 540


robs

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs 2 Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs 2 KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576


rodele

ruodele U., Adsel, ruodene, ruõdiņš Adiamünde, ruodiņa U., Bielenstein Holzb. 21 (hier auch ruodiņš), eine dünne, biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dache. Aus estn. rōde od. rōdle "Stange", s. Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 56.

Avots: ME III, 577


rodole

ruoduole Mag. XX, 3, 222, = ruodele, eine biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dach.

Avots: ME III, 577


roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580


rovis

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene 2 I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585


rūdēt

rūdêt, -u, -ēju,

1) intr., faulen
U.; rot, rostig werden (li. rūdėti "rosten" ) Wid.: vai nepel, vai nerūd (Var.: vai pelēja, vai rūsēja) mana mūža dzīvuošana? BW. 27409, 3 var,; kartupeļu rūdēšana, die Kartoffelfäule U.;

2) tr., faulen machen, lassen:
labāk manu augumiņu būt[u] zemīte rūdējuse BW. 8581. Teilweise (in der Bed. "faulen" ) vielleicht in livischem Munde aus trûdêt: vgl. li. rūdìs "Rost".

Avots: ME III, 567


runga

ruñga Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., Līn., rùnga 2 Kl., Prl., Nerft,

1) eine Runge, ein Knüttel, Knüppel, Prügel:
Sprw. tas viņam tik˙pat kâ ar rungu pa sāniem. ne ar rungu nenuositīsi! Kav. - rungu tilts, eine Knüttelbrücke Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 715 (mit Abbild.);

2) ein Teil des Wagens Nerft; die auf dem Achsenende ruhende Stütze der Wagenleiter
Bielenstein Holzb. 550, U. (ratu runga od. ruņģa), Kalleten (ruñgs); rungas, Knüttel, die zum Höhermachen u. zur Erweiterung des Wagens benutzt werden, um ein grösseres Fuder aufladen zu können (vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S.550): kad ve̦zumus kraujam, tad ņe̦mam 4 pāŗi rungu līdzi, lai varē̦tu pietaisīt ve̦zumu Selb. rungas taisīt od. ietaisīt, die Knüttel auf dem Getreidewagen befestigen und daraufhin das Getreide aufladen Grünh. - vienas rundziņas tik bija, es war nur ein kleines Fuder, das nicht hoch reichte Biel. n. U. Nebst li. rùngas "Wagenrunge" und estn. rung dass. aus mnd. runge dass.

Avots: ME III, 561


rūsains

rūsaîns L., U., rūsans Wid., Ar., (mit ù) PS., rūse̦ns Ar., (rùsains Ju*rg., Arrasch) rostig U., (rûse̦ns 2 Ruj., rùse̦ns C., rûsans 2 Salis, Widdrisch, rùsins 2 Kl.) rostfarben, rötlich, bräunlich: kakls rūsaini sarkanā krāsā Konv. 2 1356. rūsans mētelis LP. VII, 229. rūse̦nās smilgas MWM. VI, 841. rūse̦na čūska X, 6.

Avots: ME III, 572


ruska

ruska, comm., ein unruhiger, ausgelassener Mensch, ein Übermütiger, Alberner Nigr., Gr.-Essern. wohl zur Wurzel von rusenis, wozu auch čech. rychly "rasch", rušiti "anrühren" ahd. rôsc "hastig" mhd. rûsch "Angriff"

Avots: ME III, 563


sabaiļot

sabaîļuôt, sabaiļinât, tr., erschrecken, in Angst jagen: vainīga, iekšēji sabaiļuota... cilvē̦ka šaubu jūklis Veselis Tīrumu ļaudis. ar dvēseli sabaiļinātu V. Eglītis. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), sich stark ängstigen: viņa tad par mani sabaiļuotuos Latv.

Avots: ME III, 591


sabažīties

sabažîtiês Dr., heftig Angst bekommen, sich stark ängstigen.

Avots: ME III, 592


sabiņas

sabiņas, der Ertrag der eignen Arbeit Oppek. n. U.: sabiņu lini, im eignen Felde gesäter und selbstbearbeiteter Flachs Mar. sabiņas ēdējs, einer, der selbst für sein Essen sorgt (ein Knecht, der nicht vom Wirt bekostigt wird) ebenda. saimniekam deva sabiņas (atsevišķi ēst, lai saime nere̦dz) Mar. Auf Grund einer dem slav. sobě apr., sebbei "sich" entsprechenden Form entstanden? Oder entlehnt aus r. cóбина "coбь, пожитки, нажитки, достоянье" Zu Gunsten einer Entlehnung spricht entschieden das o in sobiņas Mar. "etwas, was jem. für sich besitzt".

Avots: ME III, 593


sabozt

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601


sabrangot

sabranguôt laivu, ein Boot, Schiff mit den notigen Knieholzern (brangas) versehen und festigen U.

Avots: ME III, 596


sacerēt

sacerêt, tr.,

1) ausdenken, zusammenphantasieren
U., ersinnen, (er)dichten: dziesmas sacerēt, Lieder ersinnen VL. (BW. 36). sacerēt (verfassen) stāstu, dzejuoli. tas drīz sacerēja... dažādus dieviņus RKr. VIII, 15. sacerēj[u]šas (haben veranstaltet)... tādu līksmu vakariņu Ld. 10.888;

2) gedenken an, sich erinnern an
(vgl. dazu Streitberg Festgabe 44): gulēt gāju, neaizgāju, daudz darbiņus sacerēju: sacerēju sev pūriņu šūtu vien, nerakstītu BW. 6725. Refl. -tiês: viņi sacerējušies, sagt man, wenn die Hoffnungen der Brautsleute in Erfüllung gehen U. - Subst. sacerêšana, das Ausdenken, Ersinnen, das Dichten; sacerẽjums, das Gedachte; das Gedicht; die geistige Schopfung U.: rakstnieka sacerējumi. citas tautas lasītu un baudītu viņa sacerējumus A, v. J. 1898, S. 36. leišu dziesmas e̦suot viņa paša Zvaigznītes sacerējumi RKr. VIII, 24; sace̦rê̦tãjs, wer ausdenkt, ersinnt; der Dichter, Schriftsteller, Verfasser.

Avots: ME III, 602


sacietināt

saciêtinât, tr.,

1) verhärten
U.;

2) befestigen
U.: durvis Kaudz. M. 48. Refl. -tiês, sich verhärten U.

Avots: ME III, 604


sadiegt

I sadiêgt, tr., zunähen, zusammennähen, mit Zwirn etwas befestigen U.: viņš bija par laisku sadiegt izgrieztuos gabalus MWM. VI, 199. ... jērenīcu, sadiegtu nuo daudz maziem gabaliņiem Druva III, 595. villānes uzsedza pa˙priekš brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, 1, 27. sadiedz manas vilnainītes! BW. 17023, 2. pie aizkaru malas, divu aude̦klu sadieguma vietā Veselis Saules kapsē̦ta 177. šie svārki man steigā sadiegti (eilig und oberflächlich genäht) Festen.

Avots: ME III, 611


sadugt

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga 2 Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615


sadūkt

I sadūkt, intr., gew. das Part. praet. sadūcis gebr., dunstig, trübe, finster, übellaunig werden, sich bewölken: sadūkusi (nicht ganz klar, bewölkt, umwölkt) saule U. sadūkuse (Var.: saduguse, sadūgusi, saduzuse, sadumuse) saule caur zilām mākuoņām; tâ sadūca (Var.: saduga, sadūga, saduza, sa-duma) mans prātiņš, ar netikli runājuot BW. 21902, 3. sadūcis prāts, umwölktes Gemüt U. sadūkusi sirds, bekümmert Herz Für. I (unter dūgt). nāk sadūcis virsū.

Avots: ME III, 618


sadumēt

sadumêt, dunstig, trübe werden Golg.: laiks sadumējis (= apmācies); "ve̦cuma smaku piejemt" Lubn., N.-Schwanb.: milti sadumējuši; putra pa˙visam sadumējusi ("kļuvusi bieza, drusku ieskābusi") Golg., Jürg., Lemb., Sessw.

Avots: EH XVI, 405


sadumt

II sadumt, auch sadūmt, intr., dunstig, trübe, böse, finster werden : sadumuse (Var.: sadugusi, saduzuse, sadūgusi, sadūkuse) saule te̦k caur zilām mākuoņām; tâ saduma (Var.: saduga, saduza, sadūga, sadūca) mans prātiņš ar netikli dzīvuojuot BW. 21902, 2 var. aizbrauc mani bāleliņi ... es māsiņa te palieku kâ saulīte sadūmuse 26310, 2. sadumis avuots Spr. Sal. 25, 25.

Avots: ME III, 616


sadunēt

III sadunêt, ganz dunstig, räucherig werden : kad vasaru lielā sausumā gaiss kâ dūmu pilns, saka, ka gaiss sadunējis Golg., Wandsen, Siuxt, Gr.Buschhof.

Avots: ME III, 616


saduzt

I saduzt, prs. -dūzu Nigr., saduzêt, gew, das Part. praet. saduzis, saduzẽjis gebraucht,

1) dunstig, trübe, finster, böse, übellaunig werden:
saduzusi (in Nebel gehüllt) saule U. saduzēj[u]se saule lēca, lietus gaisa gaidīdama; saduzējis mans prātiņš: iešu tautās. vai neiešu? BW. 10591. saduzuse (Var.: sadugusi, sadūgusi, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduza (Var.: saduga, sadūga, saduma, sadūca; saduzuse) man sirsniņa pret nelieti tē̦va dē̦lu 21902 var. saduzis (Nigr., Katzd.) od. saduzējis (Ahs.) laiks, trübes, bewölktes Wetter. tādas mūžam saduzušas dienas . . . padara cilvē̦ku drūmu Janš. Dzimtene IV, 122. - tagad nu viņš saduzis (bedrückt Stelp., Smilt, Laud., Bers., Lub.) sēdēja uz suola MWM. X, 194. Subst. saduzums, Übellaunigkeit: ne˙kādas liekas rūpes, ne˙kāds saduzums Janš. Bandavā I, 75;

2) krank sein
U.: tē̦vs ir tāds saduzis (unwohl), salti vien. e̦suot, nij ē̦d, ne˙kā Kokn.; (vom Heu) schimmelig werden Oppek. n. U.; saduzējuši (nuo slapjiem graudiem malti un pikuos sagājuši) milti Schlampen; gaļa saduzējusi, hat schlechten Geruch bekommen Salisburg.

Avots: ME III, 618


šaiba

šàiba 2 , šàibene 2 Pilda, ein Holzkeil, den man hineinzwängt, um etwas zu befestigen.

Avots: ME IV, 1


sakārne

sakārne (unter sakārnis I),

1): auch Bērzgale, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, Tdz. 37097 (aus Memelshof), 57889 (aus Kalupe); kuoki izzagāž ar visām sakārnēm Pas. V, 143 (aus Bewern); ein altes, angefaultes, ausgetrocknetes, ästiges Holzstück
Auleja;

2): ein abgemergeltes Lebewesen
Auleja; ein abgemergelter, bärtiger Mensch mit langem, verfilztem Haar Bērzgale.

Avots: EH XVI, 416


sakārnis

I sakārnis (li. šakarnis stig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis 2 Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648


sakārot

sakāruôt Kurl. n. U., ein Boot, Schiff mit den nötigen Kniehölzern versehen und festigen.

Avots: ME II, 648


sakas

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646


saķeburot

saķe̦buruôt,

1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;

2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;

3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";

4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.

Avots: ME II, 662


saķīlēt

saķĩlêt, tr.,

1) verkeilen, mit Keilen befestigen
U.: ve̦cu veda pūra lādi,... ar ķīļiem saķīlē̦tu BW. 16785 var.;

2) zerschlagen:
ābuoli braucuot saķīlē̦ti od. saķīlējušies Dunika.

Avots: ME II, 664


saklamburot

saklam̃buruôt, saklam̃baruôt, zusammenklammern, mit Hilfe von Klammern zusammenfügen, befestigen: ar dzelzs klambariem saklambaruot Būvmācība 14.

Avots: ME II, 649


saklūgāt

saklūgât Wid., Golg., saklũguôt, mit einer klũga befestigen, zusammenbinden: saklūgât pluosta baļķus Golg. saklūgāti mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten gebunden sind Bielenstein Holzb. divus mietus mē̦dz ar klūgām saklūgāt Ahs. saplīsušu ratu riteni saklūguot LP. V. saklūguoju ķēvi Etn. IV, 160. ve̦cu veda pūra lādi, ar klūgām saklūgātu BW. 16785 var. zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67.

Avots: ME II, 651


sakrist

sakrist,

1): sakritu (= iestigu) līdz gurniem AP.;

2): nekrītat līdz zemei, ... asariņas! sakrītat tuo sirdī, kas man[i] gauži rūdināja! BW. 8681, 3 var. sakrita pār augstuo slieksni mūsu istabā vairāki zē̦ni Jauns. B. gr. 3 II, 227. ienāši zirgam sakrīt pļaukšās Auleja. nuo dažām slimībām paliek pē̦das dažuos organuos; tad saka, piem., ka "sakrita ausīs". kad mazam sarus neizpeŗuot, tad lielam acīs sakrītuot Sonnaxt;

4): šai ar tuo puiku bij labi sakritis AP. ‡ Subst. sakritums, das Zusammengefallensein:
tu jau esi atkal stāvus, bet mēs visi vēl lielā sakritumā Janš. Dzimtene V, 168.

Avots: EH XVI, 419


saldkārīgs

salˆdkãrîgs,* salˆdkãrs*, wollüstig: tumsa kļuva tvīkstuoša un saldkārīga kâ sieviete Veselis Saules kapsē̦ta 138.

Avots: ME II, 669


šalmene

šalmene, = knute, eine an den Dachsparren befestigte Stange, an der das Dachstroh befestigt wird Wid., Lasd., Grobin, N. - Bartau: piesien tuo piedarbā pie devītās šalmenes (kņutas)! Dīcm. pas. v. I, 13; Pas. III, 54 (aus Leegen); šalmine "spāru lakta" N. - Bartau. Wohl ein Lituanismus (vgl. li. šalma oder šelmuõ "langer Balken", wozu Trautmann Wrtb. 301 f.).

Avots: ME IV, 3


sals

I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu salˆt. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).

Avots: ME II, 675, 676


salstus

salstus laiks, frostig Wetter Adolphi; salstus ist wohl der nom. s. des part. prs. act. zu salˆt.

Avots: ME II, 676


saltumlaidis

saltumlaidis, ein frostiger Mensch (scherzhaft) Seew. n. U., ein Murrkopf.

Avots: ME II, 677


samukt

samukt,

2): = sastigt I AP.: kājas ... samuka dūņās līdz luocītavām A. Upītis Pirmā nakts 110.

Avots: EH XVI, 432


sapuļķēt

sapuļķêt Dunika, mit Zapfen (Pflöcken) aneinander befestigen: galdnieks dēļus sapuļķēja un tad nuoēvelēja.

Avots: EH XVI, 439


saraine

saraine, ‡

2) die Borstige (vom Schwein)
Tdz. 50732.

Avots: EH XVI, 440


sarains

saraîns,

1) borstig:
saraina bārda Saul. III, 68. sarains dadzis Vēr. II, 930. zirģelis iecirta sarainuo purnu... krūtīs I, 769;

2) = staraîns, Strahlen werfend U.: sarains mēnesis; saraina saule VL. n. U.

Avots: ME II, 711


sarene

sarene,

1) ein borstiger Pinsel:
skaluo spainī sarenes Zalktis v. J. 1908, S. 2. ūdensvīrs ar strupuo sarenes bārdu (borstiger Bart) Duomas IV, 462;

2) panicum Karls.

Avots: ME II, 715


saslāpt

saslāpt,

1) durstig werden
Lautb.;

2) (intr.) ersticken
(von mehrern Subjekten): zivis saslāpušas lielā vairumā Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 736


sašmugāt

sašmugât "hastig und liederlich das angezogene Kleid in Ordnung bringen" Erwalen.

Avots: ME III, 758


sasprostot

saspruôstuôt,

1) = saspruostît 2 Bers.;

2) einsperren:
s. suņus, lai nekrīt virsū Golg.;

3) zusammenlehnen und an einander befestigen:
s. kuokus labības kraušanai gubās Saikava. Refl. -tiês, durch einander geratend stecken bleiben: baļķi saspruostuojušies ūdenī Kl.

Avots: ME III, 744


sasprundzelēt

saspruñdzelêt "mit einem kleinen Stöckchen befestigen, znsammenheften (z. B. Hosen, die knopflos geworden sind)" Roop, (mit ùn ) PS.; zusammendrehend festbinden MWM. v. J. 1896, S. 697, Smilten, Sauken, Hofzumberge, (mit uñ) Grünh.

Avots: ME III, 744



sastērstēt

sastẽrstêt Dond., tr., schienen (perfektiv); "zurechtmachen; verbinden" Dond.: kāja greizi sastē̦rstē̦ta, un tamdēļ jālauž uotrreiz Duomas IV, 463. dumjš feldšerītis, kas nepruot ne kājas sastērstēt 475. vai nevari sastērstēt manas pastalas? Dond. sastērstêju; atkal kādu laiku turēs! ebenda. sastērstēt slimuo ruoku ebenda. ve̦zumu ar rungām sastērstēt L., das Fuder zwischen den Rungen befestigen.

Avots: ME III, 747


sastērstīt

sastērstît ve̦zumu, das Fuder mit Rungen befestigen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Rungen").

Avots: EH XVI, 451


sastiprināt

sastiprinât, befestigen: Dāvids sakrāja daudz dzelzs sastiprināšanas pēc I Chron. 23, 3. Refl. -tiês, sich (be)festigen; (fig.) sich tüchtig erholen: sastiprinājaties vēl kādu nedēļu! Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 748


sastreņģot

sastreņģuôt,

1) "?": jāt baznīcā sastreņģuôtu kumeliņu BW. 22730, 2;

2) "die Strängen anlegen"
Roop, Hochrosen, Allendorf, Fehsen, AP., Salisburg, Sessw, u. a,; den Strang(riemen) festbinden, mit den Strängen befestigen: ja ilksis nav pareizi sastreņģuotas (auch: sastreņģē̦tas), tad zirgam grūta vilkšana Jürg.; sastre ģuot, mit Strängen, Stricken festbinden Schrunden.

Avots: ME III, 748


šastrs

šastrs, ein Stück Holz Warkl., eine Stange, mit der man beim Dachdecken das Dachstroh befestigt Gr.-Buschhof, ein Pfahl, mit dem man das Netz befestigt Lubn., eine Stossstange zum Fortbewegen der Blockböte in seichtem Wasser Bielenstein Holzb. 621 (aus Subbat), Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 4


sastudzināt

sastudzinât,

1) festdrücken:
puisis, mĩdams siena ve̦zumu, tuo krietni sastudzināja Nigr., Dond. puisis, apķēris meitu nuo muguras puses, tuo sastudzināja den Geschlechtsakt nachmachend) Nigr.;

2) = savicinât: s. kūju Saikava. Refl. -tiês, sich hastig zurechtmachen: sastudzinājāmies iet tirgū Nigr.

Avots: ME III, 750


sastūķēt

sastũķêt, hastig und gewaltsam zusammen-, hineinstopfen: s. sienu maisā N.-Bergtried.

Avots: ME III, 750


satapāt

satapât, mit tapas (Zapfen) befestigen: ratluoka galus salaida pamīšus kuopā un satapāja Jürgens 22.

Avots: EH XVI, 455


satīrīt

satīrît,

1) reinigend aufräumen od. wegschaffen:
s. pagalmu; s. mē̦slus;

2) hastig aufessen:
ātri satīrīja ēdienu Gr. - Buschhof,

Avots: ME III, 764


satramdīt

satramdît, tr., in Bewegung seizen Spr.; durchschelten Spr., ängstigen (perfektiv) Dr.; viel tramdît (bis zur Ermüdung od. Aufregung): satram̃dît zirgu, skudru pūli Dunika.

Avots: ME III, 764


šaudrs

šaudrs, šaudrîgs, hastig, hitzig L., flatterhaft Ruj., Kurl. n. U. Wohl (nach Leskien Abl. 312) zu šaũ(dî)t.

Avots: ME IV, 6


savārsnis

savārsnis,

1) "?": uz centra savārsni (cilvē̦ka miesās) A. XI, 566; "kas savārstīts" Nötk.;

2) "eine hastig und ungeschickt gemachte Handarbeit"
(mit ã) Serben. Smilten;

3) "verworrenes Garn"
N. - Peb.

Avots: ME III, 783


savaržāt

savaržât,

1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;

2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;

3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;

4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.

Avots: ME III, 781


savervelēt

saver̂velêt, hastig, Unsinn zusammensprechen Golg.

Avots: ME III, 785


savicot

savicuôt, tr.,

1) savicêt Ahs., mit Weidenruten zusammenbinden, befestigen:
pūra lāde ar vicām savicuota (Var.: apvicuota; ar klūgām saklūguots) BW. 16813. ar vicēm mē̦dz žuoga, aizgaldas mietus savicēt Ahs. savicuoti sē̦tas mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten zusammengebunden sind Biel.;

2) mit der Rute verprügeln:
māte savicuoja (savicēja Dunika) puišeli krietni ar vici pa pakaļu Ahs.;

3) eine gewisse Zeit hindurch saufen, zechen:
savicuoja (Widdrisch) od. savicēja (Gr. - Buschhof) visu nakti. Refl. -tiês, sich tüchtig besaufea Segew.: kāds naktsklejuoņa - labi savicuojies un nezin vairs mājas Alm.

Avots: ME III, 786


savrups

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792


savstarpība

savstar̂pĩba*

1) die Gegenseitigkeit
Wid.;

2) die Meinungsverschiedenheit, Zwistigkeit:
mazas savstarpības, kas bijušas jums... ar dažiem zemniekiem Kaudz. M. 213.

Avots: ME III, 793


sažuburot

sažuburuôt, sehr ästig, mit vielen Gabelungen auswachsen: sažuburuojis kuoks.

Avots: ME III, 800


šeperis

šeperis, gew. der Plur. šeperi, Stangen, woran man die wachsenden Bohnen befestigt Peņg. Sakņu dārzs 65: viņš paklupa pār kādu pļavmalā nuosviesiu šeperi A. v. J. 1902, S. 245,Grawendahl, Lennew., Stoiben. - Vgl. žeperis.

Avots: ME IV, 16


seriņi

seriņi (nom. pl.), ästige Stangen. worauf Erbsen, Klee usw. zum Trocknen aufgesteckt werden Windau.

Avots: ME III, 819


sideris

sideris,

1) ein fixer, gewandter, listiger Mensch
Gr.-Buschh.: tis iet kâ sideris; "kas apkārt staigā" Gr.-Buschhof;

2) "ein winziges Lebewesen (auch von kleinen Kindern)"
Kl.-Salwen: sideris (gemeint ist der Fioh) siekstu kustina (Rätsel). mans sideris gul mierīgi šūpulī.

Avots: ME III, 835


siku

siku, suku, von hastigem, hurtigem Gehen Kurl. n. U.

Avots: ME III, 838


skanste

skañste U., skansts, -s, Dr., Pl. skanstis U.,

1) die Schanze
U., Ronneb., Smilt., die Befestigung, Festung: skanstes kalns K. Müller, Befestigungsburg. zemes shansis, die Erdschanze Dr. viņi mēdza uzcelt skanstes uz ratiem MWM. VI, 134. vilcis milzu lielgabalus uz skanstīm Kaudz. Jaunie mėrn. laiki I, 42;

2) skansts "maza būdiņa kūtī ar griestu lūku, pa kuo nuogāž būdiņā sienu luopiem" Rothof. Vgl. skance und zum Lautlichen etwa alcers: alste̦rs.

Avots: ME III, 871, 872


skarbains

skar̂baîns 2 : auch ("splitterig") Amboten, Baldohn, Erwalen, Irmelau, Schrunden, Wilzen, (mit ar̂ ) Arrasch, Drobbusch, Raiskum, Ronneb., Vaive; stig" (mit ar̂ 2 ) Ukri; "nuodriskājies" Lesten: skar̂baina 2 pastuote.

Avots: EH II, 501


skarbe

II skarbe, skarbis,

1) widerrissiges Holz
L., U.;

2) ein Widerspenstiger
U.

Avots: ME III, 873


skarbīt

skarbît, splittern U.; schroff erwidern Mesoten (mit ar̂ ). - Refl. -tiês pretī L. "widerstemmig, widerspenstig sein".

Avots: ME III, 873


skaudēt

skàudêt 2 Kr. (li. skaudė´ti "wehe tun" ), -u, -ẽju St., U., skàudît 2 Warkl., neiden, missgünstig sein (mit dem Nebenbegriff des Schadens) U.: es biju viņu tik skaistu darījis . . ., ka visi kuoki . . . viņu skaudēja Glück Ezech. 31, 9. ve̦cuotē̦vi skaudīja un pārdeve Jāzepu (die Erzväter neideten Joseph) Apostelgesch. 7, 9. tie skaudīja Muozu lēģerī (sie empörten sich wider Moses) Psalm 106, 16.

Avots: ME III, 875


skaudīgs

skàudîgs,

1): duod, dieveņ, dievīgam, ne ļaunam, skaudīgam! BW. 32830, I var. s. gads BielU., ein missgünstiges Jahr, wo nichts wächst.
skaudīga (reich an Unkraut) zeme Seyershof; geizig Salis;

2): übermässig:
sažiekājis sev uz kumāsa skaudīgu kārtu sinap[j]u Pas. XII, 404. Adv. skàudīgi: šim s. iepatikusies ... meita Pas. X, 253. s. skuops XI, 391. auzas... s. bira Lttic. 1633. s. licies un sasitis ruoku KatrE.

Avots: EH II, 502


skaudīgs

skàudîgs (li. skaudìngas "schmerzlich, gewaltig"),

1) neidisch, missgünstig, gehässig
U., geizig Salisb. - skaudīgas acis Etn. III, 23, böse, neidische Augen, Blicke, die fähig sind, einem andern etwas zu entwenden od. zu verderben;

2) Adv. skàudîgi, sehr, sehr stark, heftig:
skaudīgi bārties Lubn. drudzis kratījis tuo vēl skaudīgāki LP. VII, 1252. tas nu sāpējis, skaudīgi sāpējis Pas. III, 31 (aus Serbigal). Dāvīšam palicies skaudīgi bailes ebenda. skaudīgi skaista princese IV, 393, skaudīgi dzert (viel trinken) Aps. III, 19. visi bij skaudīgi izsalkuši Dīcm. pas. v. I, 40. skaudīgi piekaut Ar.

Avots: ME III, 875


skaudulis

I skaudulis, ein Missgünstiger B. Vēstn.

Avots: ME III, 876


skauģis

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis 2 Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876


skauža

skàuža 2 Warkl., Alksnis-Zundulis, comm., skaužkukulis Salisb., = skauģis, der Neider, der Missgünstige.

Avots: ME III, 877


skaužs

*skaužs (erschlossen aus skauž L.), neidisch, missgünstig.

Avots: ME III, 877


šķeista

šķeĩsta: auch (Rute) Ramkau, Serben, (mit ei ) Erlaa, PV., Swehthof, Zirsten; "ein grosser, ästiger Knüttel" Bixten. "makšķeres šķeista" ME. IV, 25 zu verbessern in "makšeres šķeista".

Avots: EH II, 630


šķērsisks

šķērsisks, widerspenstig: meitas bija šķērsiskas. ļauniem skatieniem tās neuzticīguos uzlūkuoja De̦glavs Rīga II, 1, 63. alus... dara šķērsisku..., vīns turpretim mīlīgu 202.

Avots: ME IV, 36


šķetna

II šķe̦tna, eine Rute zum Prügeln von Kindern Zirsten; ein Knüttel zum Verprügeln Nikrazen; ein zugespitzter, nicht ästiger, 1-3 Meter langer Stock (den man leicht in den Boden stecken kann) Luttr. Vgl. šķe̦tra 2.

Avots: EH II, 632


šķibīt

I šķibît, -ĩju,

1) hauen, schneiden
Biel. n. U., die Äste eines Baumes rund herum abhauen, ihn beputzen Kremon n. U., Lieven - Bersen, Saikava, Salis, Stelp.; (schnell Kurl. n. Etn. I, 154) abblatten Adsel, Bers., Salis; (hastig Golg.) pflücken Bers., Plm., Serbigal; (Salat od. Kohl) schnell essen Kurl. n. Etn. I,154, gern und tüchtig essen N. - Peb.: kuokam zarus Saikava, Salis; kāpuostus U. (abblatten); runkuļu lapas Salis; riekstus Arrasch. aitas šķibī zâli C. tad ta šķibī, - kâ zaķis! Kurl. n. Etn. I, 154;

2) "stibitzen":
bē̦rni sle̦pe̦ni šķibī zirņus;

3) -u, -ĩju, reinigen:
kūts jāšķiba, der Stall muss gereinigt werden U. Wohl zu klr. щибати "herunterschlagen, z. B. Obst vom Baum" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 415), sowie mhd. schipfe "Schaufel" (s. Fick Wrtb. III 4 . 464 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 545) und (?) gr. dial. σχίφος "Schwert" (s. Prellwitz Wrtb. 2 319), engl. shive "Flachsabfall" (s. Persson Beitr. 884) und li. skiẽbti "auftrennen" (s. Būga KSn. I, 219).

Avots: ME IV, 38


skotiņš

skuõtiņš Markgrafen, St., U., Spr., Etn. II, 107, skuote Lasd., (mit uõ) N.Bartau, das Seil, womit das entfaltete Segel befestigt wird: zēģelīte plikšķē̦dama pluosījās un rakstīja ar skuotiņu fantastiskus līkumus ūdenī Stari I, 44. Nebst estn. kōt "Schote (am Segel)" aus nd. schot(e) "Segelleine".

Avots: ME III, 911


skritulis

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894


skrotiņš

skruotiņš, n. U. "vielleicht" gleichbed. mit skuotiņš, das Seil, womit das entfaltete Segel befestigt wird.

Avots: ME III, 901


skubrs

skubrs (li. skubrùs "eilig"), eilfertig L., U., hastig V.: skubrs gajējs Austr., ein guter Fussgänger.

Avots: ME III, 901


skundīgs

skundîgs, mürrisch Wid.; missgünstig St.

Avots: ME III, 905



slāpsts

II slâpsts Warkl. "jem., der oft oder stets durstig ist".

Avots: ME III, 923


slāpt

slâpt (li. slópti "durstigsein;schwach werden [prs. slópstu]; ersticken" [prs. slópiu] KZ. LII, 262; s: auch Geitler Lit. Studien 110 und Bezzenberger Lit. Forsch. 172) C., Wolm., Kr., Neuenb., Prl., slâpt 2 Karls., Līn., Iw., slâpstu, slâpu,

1) pers. u. unpers., dursten, dürsten:
man slāpst U., mich dürstet. tev manis būs slāpt! Rainis. nāc, māsiņa, nuodzerties, lai neslāpst tav[a] sirsniņa! BW. 13593;

2) sticken, der Ohnmacht nahe sein
U.;

3) zusammenfallen, weich werden (von Geschwülsten)
U.;

4) nachlassen, gelinde werden (von Schmerzen)
U. Nebst le. slâpes, slâpêt, li. nuslópti "nugulti" (bei Būga Aist. Stud. 171; s. auch Leskien Abl. 377 und Johansson KZ. XXXII, 500) mit einer Urbed. "schlaff, schwach werden" zu an. slafast "erschlaffen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 432).

Avots: ME III, 924


slepens

sle̦pe̦ns, adv. sle̦pe̦ni,

1) heimlich, verborgen
U.: pašus sle̦pe̦nākuos dvēseles kaktiņus viņš uzmeklē Vēr. I, 1410. līdis pa sle̦pe̦nuo pusi uz pirkstu galiem LP. V, 29. nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz IV, 144. Sprw.: sle̦pe̦ni kâ kurmis ruok;

2) hinterlistig
U. - Subst. sle̦pe̦nums,

1) die Heimlichkeit, Verborgenheit;

2) ein Geheimnis
U.;

3) ein heimlicher Ort
U. Zu slèpt, sle̦ps.

Avots: ME III, 926


šļicka

I šļicka,

1) comm., = šļucka, einer, der sich nicht bezähmt, die Kleider auf dem Leibe zu befestigen L.;

2) "?": iet ar mēli kâ čļicka (spricht Unwahres)
Bershof.

Avots: ME IV, 71


sliedne

slìedne Smilt., = sliede, die Spur, das Geleise Trik.: gan pazinu tās sliednītes (Var.: pēdiņas), kur gājuši bāra bē̦rni: sīki suoļi, dziļas pē̦das BW. 4005 var. kur ... nesēji stigdami gājuši, palikušas lielas sliednes Upīte Medn. laiki. ceļa malā, kādus ... suoļus nuo ragavu sliednes ebenda.

Avots: ME III, 938


šļucka

šļucka "einer, der sich nicht bezähmt, die Kleider auf dem Leibe zu befestigen" L., ein Lump, ein Liederlicher Bergm, n. U.; ein plumpes, liederliches ulädchen U.; ein schludriges Frauenzimmer V., Lennew.

Avots: ME IV, 74


smagkrūtis

smagkrūtis, ein Engbrüstiger U., Asthmatiker Wid.

Avots: ME III, 948


smakt

smakt, smuoku od. (L., St.) smakstu (eine Debitivform jāsmakst Latg: 1922, VI, 4), smaku, intr., ersticken, erlöschen, schmachten; heiser werden: uguns smuok. balsiņš smuok Ld. 10832. istaba ziliem dūmiem smuok LP. VI, 978. trīs tam ruoka sade̦ruot, smuok valuoda runājuot BW. 15407. puisis smacis alā trīs dienas LP. III, 75. smuoc nu! (sage man zu jem., der behauptet, er habe nichts zu essen bekommen) Etn. II, 188. Subst. smakums, Geruch, Dampf (auf der Brust) U., krūšu smakums L., Engbrüstigkeit. Wenn von einer Bed. "gering(er) werden, schwinden" auszugehen ist, zu mnd. smacht "Verschmachten", ahd. smâhi "gering, klein", gismâhteôn "schwinden" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 526 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 685).

Avots: ME III, 950


šmauls

II šmauls (Substantiv und mit -lis zu lesen?) "neprātnis" Wessen; geistig beschränkt, schwer begreifend (mit àu 2 ) Odensee.

Avots: ME IV, 83


smicenis

I smicenis Bauske, ein sehr kleines Insekt Stenden; eine sehr kleinen Mücken ähnliche Fliege, die die Pferde belästigt Spiess n. U.; ein kleines, an der Unterseite der Mistkäfer lebendes Insekt: cik viņai (vāmbuolītei) smiceņu pie vē̦de̦ra, tik gadu vēl jādzīvuo LP. VII, 414. purva ūdens pilns smiceņu Stenden. Zu smicis.

Avots: ME III, 961


smiekliņš

smiekliņš St., (mit 2 ) Dond., Wandsen, (mit iê) Saikava, Bers., ein Lachnarr, Spassvogel L.; ein Lachlustiger Segewold.

Avots: ME III, 967, 968


smuceklis

smuceklis Auleja, ein am Ende eines Stöckchens befestigtes Läppchen, mit dem man vor dem Backen von Pfannkuchen die Pfanne einfettet.

Avots: EH II, 540


smukt

smukt (li. smrikti "gleitend sinken"), = stigt">stigt (purvā); gleitend sinken: cirvis smūk nuo kāta nuost Dunika; "= sprukt, bēgt" Friedrichshof (bei Ronneb.). Zu li. smaũkti "gleitend stteifen auf", sloven. smúkati "schlüpfen, abstreifen", poln. smykać się "sich schleppen", čech. smeknouti "abziehen" u. a. bei Trautmann Wrtb. 271 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 254; vgl. auch šmaukt.

Avots: ME III, 969


snapāt

snapât, -ãju, hastig und mit Lust essen Ermes, Mar., (in der Kindersprache) Walk: rudzu maizīti snapāt snapāja BW. 20246. dzeriet, brāļi, snapājiet (geniesst?) manu saldu alutiņu! BW. V, S. 477, № 2328; "heimlich anrühren". Vielleicht zu mhd. snaben, mnd. snappen od. snabben "schnappen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 520).

Avots: ME III, 972


šņuceniski

šņuceniski, Adv., schräg, in schrägem Winkel: ruobežu stigas pie kupices saiet šņuceniski Druw. n. RKr. XVII, 82.

Avots: ME IV, 96


snurķis

snùrķis Ermes, (mit ur̂ 2 ) Zögenhof,

1) = snuķis Bauske: staigā snurķi (Var.: snuķi) uzcē̦luse BW. 25358 var.;

2) ein Schimpfname
Memelshof: ne tu, snurķi (Var.: ne̦lga), man[i] audzēji 21808, 2 var.; snur̂ķis 2 "ein geistig unentwickelter Knabe" Wandsen.

Avots: ME III, 979


šome

šuome L., ein garstiger Balg; ein Weibstück wie ein Klotz.

Avots: ME IV, 113


sotnajs

sotnajs Salis,

1) Subst., ein Wald mit morastigem, nicht zufrierendem Boden:
tanīs sotnaj[u] mežuos gruzdīja iekšā, kur tāds požņans, sūnans;

2) Adj., morastig:
s. mežs ir tāds, kas nesasalst, mīksts. tāda ze̦ma vieta. - Mit o aus u; vgl. sutnājs.

Avots: EH II, 544


spaiglis

spaiglis, die Krebsgabel, ein an einem Ende gespaltener Stecken, um darin Krebse einzuklemmen L., U., Bielenstein Holzb. 681. WohL zu norw. speika "mit steifen (gespannten) Beinen gehn", spīka "widerspenstig sein", nhd. dial. spaichen "ausschreiten", s. Persson Beitr. 399 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658.

Avots: ME III, 981


spalvains

spal˜vaîns, mit Federn bedeckt, rauchhaarig; gereizt (borstig), zornig Salis n. U.; spalvaini mākuoņi, Federwolken Caunītis.

Avots: ME III, 983


spert

sper̂t,

1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen;

2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris 2 tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡

3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā;

4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡

5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.

Avots: EH II, 548


spertenis

sper̂tenis, ein unverträglicher, zänkischer, rauflustiger ("plēsīgs") Mensch Planhof.

Avots: ME III, 990


spetns

spe̦tns, böse, garstig: nē̦su barga, nē̦su spe̦tna BW. 10950. Vgl. nespe̦tns, nešpe̦tns.

Avots: ME III, 991


špetns

špe̦tns Bauske, Brandenburg, KL, Lubn., Ruj., Saikava, Sessau, Wandsen, Wessen, špetns Sussei n. FBR. VII, 133, Bers., Dubena, Golg., Gr: Buschh., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sonnaxt, Warkl., špetns U., Mag. XIII, 3, 68, ungestüm, wild, tobend U., Oberl. n. Mag. IV, 2, 143, böse Dubena, Kreuzb., Saikava, Schlossberg, Sessau, boshaft Ekau n. U., Mag. XIII, 368; mutig Bers.; grossmäulig Ekau n. U.; garstig St., Amboten n. U.: tā ir brīnum špetna mātīte, das ist ein sehr boshaftes Weib Mag. XIII, 3, 68. špetna tā meitiņa: vārdu saka, meži skan, suoli spēra, zeme rīb BW. 6630, 11. svainīšam špetni (Var.: nikni, sīvi) suņi 3875, 5. suns gan špetni rej, bet nekuož Saikava. uz meitiešiem e̦suot špetns palicis ebenda. vīrs aizskrēja savu špetnuo dūšu slīcināt uz... kruoģeli R. Sk. II, 129. viņu špetnā dvaša nuo riebu ē̦smas kūpēs Rainis Ant. un Kl. 118. Aus poln. (resp. wruss.) szpetny "garstig".

Avots: ME IV, 101


spīdzināt

spĩdzināt: vom Blasen auf einer eigens dazu hergerichteten Pederpose, wodurch ein kreischender Ton hervorgebracht wird (Kinderbelustigung) Diet. (mīt ī ).

Avots: EH II, 553


spīle

spīle: spìles 2 Erlaa n. FBR. XI, 11;

1): die Krebsschere
(mit î 2 ) Seyershof; spîles 2 Salis, eine zweizinkige Holzgabel zum Strohheben; kājas ieliek spìlītēs AP.; spìlīte AP., ein dünnes Pflöckchen mit spitzem Ende, gebraucht zum Befestigen der Leinwand beim Bleichen; ar spīlēm (Var.: spīlīti) guovis slauc BW. 22580 var.;

5): auch (mit ĩ ) Nidden; ‡

6) spîles 2 Salis, die Kummethölzer für Ochsen;


7) eine Art Wagen
("raspuska") Orellen und Raiskum n. Āboliņš Darba rati Latv. lauksaimn. 16; akmeņu ve̦damuos ratus sauc par akmeņu spīli ebenda 28 (aus N.-Salis).

Avots: EH II, 553


spilva

II spil˜va Salis, in e̦nkura spilva, die Ankerwinde, Spille, woran die Ankerkette befestigt ist U. Umgebildet aus spille 1, und zwar wahrscheinlich im Tahmischen wo z. B. spall (s. Le. Gr. 157) neben schriftle. spalva steht.

Avots: ME III, 996


spindzelīgs

spindzelîgs,

1) "?": spindzelīgi luokās slaikā bumbiere Purap.;

2) spiñdzelîgs, hastig, heftig, hitzig
Grünwald; lebhaft; unfreundlich, böse Stenden; unbeständig, charakterlos Bershof; ausgelassen, ungezogen Nötk.; lustig; nückisch Baldohn, Schujen; leichtsinnig; prahlerich Neuhausen, Widdrisch, Amboten; geschickt, gewandt Hirschenhof; weinerlich Ramelshof.

Avots: ME III, 998


spīne

spīne "eine mit beiden Enden in die Wand getriebene eiserne Klammer, woran Ketten befestigt werden" Lubn.; spĩne, ein Vorhängeschloss Dunika; spìne 2 Saikava, Meiran, Warkl., - cemme. Nebst li. spynà "Vorlegeschloss" zu le. spīle 1 ?

Avots: ME III, 1004


šporēt

špuorêt Grünh. "(stigu) ar kņutām iezīmēt"; vgl. spuore.

Avots: EH II, 656


sprēslīca

sprẽslîca C., sprèslîca 2 Sussei n. FBR. VII, 132, sprẽslica Nigr., sprèslica 2 Prl., sprēslice Wid., sprẽslenîca Jürg., sprēslenice BW. 18210, 1 var., sprēslīte Selb., Schujen, BW. 18210, 3, sprēsnīca, = prēslīca, ein Spinnrocken (sprēsliņš) Spr.; die Spindel (sprēslīce) Blelensteln Holzb. 375, (sprēslica) Dr., (sprēslītis) Bērziņš, Handspindel (sprēslice) U.; der Wockenstock (sprēslīte) Blelenstein Holzb. 379 f. (mit Abbild. S. 380), auch als Tell des Spinnrades (sprēslica) Plm., Nerft, Wessen; das Brettchen am Wockenstock des Spinnrades, woran die Kunkei befestigt wird (sprēslica) Grawendahl, (sprēslice) Lasd. n. A. XI, 83; die Kunkel am Spinnrocken (sprēsnica) Peb.: kuodeļu piesprauž pie sprēslicas Konv. 1 844. man tāda maza sprēslīte, nevar lielu kuodeļu piespraust Selb.

Avots: ME III, 1018


sprēslīce

sprēslīce (unter sprēslîca): auch (mit è 2 ) Sonnaxt (woran die kuodeļa befestigt wird).

Avots: EH II, 559


sprīdis

sprîdis (li. sprindỹs, gen. sprìndžio "Spanne" in Dusetos Tiž. II, 474),

1) gen. s. sprīda LP. III, 40, eine Spanne
U.; die Breite der ausgespannten Hand U., Bielenstein Holzb. 375; die Spanne vom Daumen bis zum Mittelfinger U.: ar sprīdi mest, nach Spannen messen U. lielais sprīdis, die Länge vom Daumen bis zum Mittelfinger nebst Zugabe des ersten Mittelfingergelenkes (zum Abmessen der Pastellänge) Biel. n. U. laika sprīdis, die Zeitspanne. nuo tās dienas jau labs laika sprīdis bija aiztecējis De̦glavs Ve̦cais pilskungs 44. iešu vēl tuo mazuo ceļa sprīdi A. v. J. 1904, S. 3. vai man liktenis nav par sprīdi labāks par viņas likteni? Rainis. caur sprīdi līst, Bezeichnung eines zur Belustigung aufgegebenen Kunststückes U.;

2) sprīdis Oppek. n. U. od. sprīža tārps U., eine Spannraupe;

3) Demin. sprīdītis, der Däumling:
ielīdis sprīdītis ar uolekles gaŗu bārzdu LP. VI, 556. Wohl zu sprañda, s. Trautmann Wrtb. 278; vgl. auch Persson Beitr. 873 und spriêst.

Avots: ME III, 1021


šprika

III šprika Sawensee, ein lustiges Mädchen, das "vienmē̦r mē̦dz dauzīties".

Avots: EH II, 655


springalvis

springalvis, ein Lustiger, Springinsfeld Spr.

Avots: ME III, 1021


sprudze

sprudze,

1) "?": dzija sprudzē (= skrudzē?) sprieias Plūd. LR. IV, 235;

2) ein lebhaftes, lustiges Mädchen
Rutzau.

Avots: ME III, 1023


špuldīgs

špuldīgs Grünh. "gewandt, lustig, vendīgs"; vgl. spul˜dîgs.

Avots: EH II, 655


spullīgs

spullīgs (?) "lustig, lebhaft" Libau, (mit ul˜) Auermünde, Schnickern, Nigr.; "gewandt, anmutig" Planhof; "fix, geschickt" (mit ul˜) Bershof.

Avots: ME III, 1029


spurga

spur̃ga Karls., spùrga 2 Kl.,

1) spùrga 2 (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;

2) spùrgas 2 Warkl., spur̂gu 2 spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;

3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;

4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;

5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga 2 , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;

6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze

2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.

Avots: ME III, 1031


spurīgs

spurîgs,

1) = spuraîns 1 U.;

2) ärgerlich Nerft, kratzbürstig, zänkisch:
šis cilvē̦ks tāds spurīgs un uz viņu tâ ieēdies De̦glavs Rīga II, 1, 360. tikpat spurīgs pret tevi A. v. J. 1903, S. 24, spurīgi pretim turēties Ar., sich heftig, energisch widersetzen.

Avots: ME III, 1032


špurstiķis

špurkstiķis Bers., eine am Ende einer Stange befestigte hölzerne od. blecherne Maulwurfscheuche.

Avots: EH II, 655



staigns

stàigns,

1): auch Nötk., Ramkau, (mit ài 2 ) Borchow, Eglūna, Lasd., Marienhausen, Preiļi, Warkl., (mit 2 ) Kolberg, Zögenhof, (mit ai ) Ermes, Walk;

2): pa izmirkušu ceļu braucuot zirgs iet staigniem suoļiem ("= gausi, stigdams") Bers. Subst. stàignums: auch (mit ài 2 ) Saikava; staignumiņu nezināju Tdz. 41378 var.

Avots: EH II, 568


staigns

stàigns C.,

1) stàigns Jürg., (mit ài 2 ) Lis., Schwanb., staigns PS., Adleenen, staĩgns Bershof, auch staigņš, morastig, quebbig, einschiessend
U.: dziļas upes, staigni purvi līdz tautieša nuovadam VL. staigņa purva galiņā BW. 8877 var. (änlich: 15916). kur dūksts vis˙staignaka Aps.;

2) "?": zirga staignie suoļi iztraucēja Jē̦kabu nuo darba A. v. J. 1899, S. 123. Subst. stàignums C., eine quebbige, einschiessende Stelle
U.: (fig.) dzīves staignums Stari III, 266. In der Bed. 1 zu staigs.

Avots: ME III, 1039


staigs

stàigs Wolmarshof, staigs 2 Ruj., stàigs 2 Warkl.,U., Schwanb., N.-Peb., morastig, quebbig, einschiessend, grundlos: es izbridu staigu purvu BW. 8401 (ähnlich: 10187; 18770 var.). tautiet[i]s gāja staigu purvu 506, 3. tâ staigāju staigu purvu, kâ kājiņas neapmirka 4305. kumeliņi staigu dūkšu bridējiņi 15905, 3 var. pa tik staigu purvu ne˙viens cilvē̦ks nestaigās, kur nu vēl luopus tur dzīt, - tie visi apstigs! Schwanb. - Subst. staîgums 2 Karls., eine quebbige, einschiessende Stelle U., Freiziņ : staigums un purvs A. XI, 3. purvainajuos staigumuos Kaln. Uozuolk. māc. 24. iebridis . . . tādā staigumā, ka nezin, vai un kad izbridīs malā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. zinu purva purvmalītes, staigumiņa (Var.: stiegnējuma) nezināju BW. 10644, 7. Zu stigt.

Avots: ME III, 1039


stangoties

stanguôtiês, kämpfen; viņi stanguojas LP. VI, 736. Wohl als ein Lituanimus resp. Kuronimus zu li. stangà "Widerspenstigkeit", stangùs "widerspenstig", stėngti "sich anstrengen", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 623.

Avots: ME III, 1044


štarpa

štrapa: nach Sehwers Unters. 140 aus d. Slropp "Tauschlinge am Mast zur Befestigung des Segels".

Avots: EH II, 656


stāvs

I stãvs (li. stovus "stãčias" Miežinis),

1) stehend, aufrecht; steil
U.; stāvs kalns, ein steiler Berg U. gravas ar stāviem krastiem Vēr. II, 1. stāvs lietus, ein Platzregen U.;

2) gerade heraus, aufrecht
(fig.); widerspenstig; jautāt stāvuos vārduos Kaudz. M. 92. nuo Linuma stāviem izteicieniem... visi... vairījās Izjurieši 46. vai šādam pārāk stāvam apgalvuojumam ir savs īsts pamats Druva II, 115. stāva būt pret viņu nedrīkstu Janš. Bandavā I, 122. - Subst. stãvums,

1) die Steilheit
U.; eine steile Anhöhe, etwas Steiles; viss stāvums bij piestādīts... lazdiem Dz. V. te rādījās tāds stāvums, ka tuo nevarēja uzjāt JK. V, 115. nuo stāvuma iemeta upē MWM. VIII, 116;

2) die Positur
U.

Avots: ME III, 1055


steigt

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt 2 Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059


stelles

stel˜les Karls.,

1) das Gestell
Bielenstein Holzb. 391;

2) der Webstuhl
U., Bielenstein Holzb. 391, 397, 407, Spr., Salis; s. die Abbild. bei Bielenstein l. c. 398; ruokā turamās stellītes, das in der Hand Zu haltende Webstühlchen zum Bänderweben Bielenstein I. c. 417; nīšu stellītes, ein Gestell, welches zur Verfestigung der Weberhefteln dient Bielenstein I. c. 405 (mit Abb.);

3) runde Hölzer, woran die Flügelenden des Setznetzes angebunden werden
Bielenstein Holzb. 649; vada gali piesieti ar rupjākām auklām... pie apaļiem kuokiem, kuŗus nuosauc par stellēm Etn. II, 105. Nebst. estn. tel˜l˜ "Webstuhl" aus mnd. stel(le) "Webergestell".

Avots: ME III, 1060


stengrs

ste̦ñgrs Iw. n. FBR. VI, 51; Schlehk n. FBR. VII, 40, Dunika, Turlau, Gramsden, ste̦ngrs Rothof, Suhrs, Popen n. FBR. VIII, 115,

1) = stingrs, kräftig, stark U., prall, straff V.: vajaga ste̦ngram būt, lai darbuos izturē̦tu Dond. lai bē̦rns nebūtu izļuris kâ plausis, lai būtu ste̦ngrs JK. VI, 9;

2) streng, trotzig
U. - Subst. ste̦ngrums, die Steifheit V. Nebst ste̦ngs und stingrs als ein Kuronismus zu li. sténgti "sich anstrengen", stangris "widerspenstig", stingti "steif werden" und wohl auch ahd. stanga "Stock, Pfahl, Stange", stengil "Stengel" u. a., s, Walde Vrgl. Wrtb. II, 623.

Avots: ME IV, 1061, 1062


stidzināt

II stidzinât, fakt. zu stigt, einsinken, einschiessen lassen, machen C.: stidzināt luopus purvā Stockm., Nötk.

Avots: ME IV, 1065



stiegra

stiêgra Lis., Golg., Adl., Saikava, Lubn., Bers., stiêgrs Schwanb., die Sehne: ruoku stiegras kâ nuo dzelzs pītas Niedra A. v. J. 1898, No 7, S. 7. tirpuoņa izgāja... caur ruoku stiegrām A. XX, 770. kāju stiegras (auch in N. - Peb.) sāpīgi sarāvās A. v. J. 1899, S. 263. kakla stiegras sāp A. XV, 251. vilka stiegras nuo miesas laukā XX, 290. stuopa sastāv nuo kuoka, starp kuŗa abiem galiem ir piestiprināla stiegra Konv. 2 4036. Wohl zu stiga.

Avots: ME IV, 1078



stīga

I stîga (li. stygà, acc. stỹgą "Saite" KZ. LI, 117) Wolm., PS., KL, Prl., Kr., stîga 2 Karls., Salis, Iw.,

1) der Stengel, die Ranke
U., die Hopfenranke Mag. XIII, 3, 59: apiņu stīgām pārkrustuots Etn. II, 75;

2) der Metalldraht
U., Bielenstein Holzb. 435; im VL. für Verzierungen im Genähten, vielleicht auch für Tressen U.: stīgām šūta pātadziņa Mag. XX, 3, 181. es savam kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus BW. 13259;

3) die Saite
U., Salisb. (stîga), Bielenstein Holzb. 729, Klavier - od. Harfensaite Mag. XIIl, 3, 59: kuokļu stīgu iemauktiņi BW. 13248, 2. Zu kir. styh oder (wenn mit e aus e) steh "Saite" (und le. stiegra "Sehne", li. stiegarà "Federkiel"?); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 und stiga II.

Avots: ME IV, 1075





stīgot

stîguôt,

1): tas bē̦rzs lāgā neaug, bet tikai stîguo 2 (= stīdzē 2 ) Seyershof;

4): ar stīgām stīguodami, ar bungām bunguodami BW. 2221, 15; ‡

6) "gewandt, flink gehen"
Lubn.: s. pa stigu;

7) Schleim aussondem
Meselau: guovs stīguo (nach der Begattung).

Avots: EH II, 582


stiķains

II stiķains, ein spassiger Mensch Erlaa n. U.; ein listiger Mensch Salis, Allend., Lems., Ruj. n. U.

Avots: ME IV, 1067



stillēt

stillêt, -ẽju, (das Netz an der Leinej verfestigen Wid.: tamsas acis piestiprina ar diegiem pie vada malas auklām, t. i. linumu stillē pie auklām Etn. II, 105. Zu stilli I?

Avots: ME IV, 1068


stindzēt

I stìndzêt 2 Schwanb., klingen: stiga stindz.

Avots: ME IV, 1070


stingrestība

stingrestība, Festigkeit: nuo ... iekšējas stingrestības nav atkāpšanās Veselis Latvju Mēnešr. 1942, S, 1043.

Avots: EH II, 580


stiprs

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072


stodere

stuõdere, das Lootsenzeichen im Wasser U., Libau, Markgrafen, ein am Netz befestigtes, über dem Wasser stehendes Zeichen der Fischer (eine Stange od. ein grösserer Korken mit einem Fähnchen daran) Salis, Apschuppen, N. - Bartau, die Boje V.; eine Holzstange mit einem Strohbündel am oberen Ende, womit auszuhauende Linien (im Walde) abgesteckt werden Apschuppen, Siuxt: pluostu ceļu bailīgākās vietās apzīmē ar stuoderēm. stuoderes ir kārtis, kurām vienā galā piestiprina e̦nkuru, uotrs gals izcēlîes virs ūdeņa stāv Etn. IV, 61. pie buojām un stuoderēm Konv. 2 847. Aus nd. stoder "Boje" (bei Frischbier II, 365).

Avots: ME III, 1111



stragns

stragns Dond., Anzen, einschiessend, morastig: stragni purvi BW. 17219, 1 var.; RKr. VI, 110. stragni valki BW. 17533 var.; 26472. mūsu pļava šuogad ir ļuoti stragna Dond. Nebst stre̦gna nach Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 29 f. zu li. stregiu "erstarre", le. streģele "Eiszapfen", slav. strogъ "streng" u. a. (vgl. auch mnd. strak "steif" u, a. bel Walde Vrgl. Wrtb. II, 629). Eigentlich: zum Erstarren > Stehenbleiben bringend?

Avots: ME IV, 1080


straignains

straignaîns, einschiessend, morastig: tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV, 16. straignainuo pļavu Janš. Dzimtene V, 17. straignainas lankas Janš. Nīca 60. straignainās apkārtnes dēj e̦ze̦ram grūti piekļūt 9. straignaiņuos ceļuos A. XX, 335.

Avots: ME IV, 1080


stramenes

stramenes Druw. n. Etn. II, 97, eine morastige, ebene Wiese. Etwa zu poln. stromy "steil" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 290)??

Avots: ME IV, 1081


štrapakmenis

štrapakmenis, der Stein, woran das Lotsenzeichen befestigt wird: štrapakmeni nuogremdē jūŗas dibe̦nā, lai stuodere stāvē̦tu uz vietas N.-Bartau.

Avots: ME IV, 103


straujš

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš 2 Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš 2 Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082


strauva

*strauva od. *strauve "?": Jānīšam daudzi bē̦rnu, kai tam strauves ubagam BW. 20934 (aus Stiglava). Aus strauja?

Avots: ME IV, 1083


strēbt

strèbt: prs. strebju Allasch, Allend., Alswig, AP., Burtn., C., Dunika, Fehteln, Jürg., Kadfer, Kalnemois, Kaltenbr., Kaugershof, Kolberg, Lemb., Marienhausen, Morizberg, N.-Laitzen, N.-Peb., Salisb., Schwitten, Serbig., Sessw., Siuxt, Taurkaln, strèbju 2 Warkl., (mit ê 2 ) Dobl., Ziepelhof; strebjamais,

a): auch (mit -um- ) Ramkau. Subst. strèbšana,

2) hastiges Arbeiten
Orellen: tāda s. (mit ê 2 ) ne˙kuo nelīdz; darbs jādara ar apduomu; strĕ,bums,

2) = strèbiêns 2: saimniece pie maizes deva strê̦bumu 2 ar klāt Seyershof; strèbẽjs: putras strēbējam BW. 24082. piena strēbējiņa (fem.) 27087.

Avots: EH II, 586, 587


strebulains

stre̦bulains, hastig, hitzig, schnell, unruhig: s. zirgs Roop, Schujen, Sermus, N. - Wohlfahrt, Odsen; s. cilvē̦ks Sawensee.

Avots: ME IV, 1085


strebuļains

stre̦buļaîns, alles hastig machend Wolmarshof, Meiran: pats tāds ātrs, stre̦buļains kâ čigāna zirgs Duomas III, 201, Laud., Lasd., Erlaa, Mar.

Avots: ME IV, 1085


strebulis

stre̦bulis Lubn., Wolmarshof, wer alles hastig macht, ein Hitzkopf. Zu strèbt.

Avots: ME IV, 1085


strebuļoties

stre̦buļuôtiês Orellen, hastig, unbedachtsam etwas tun.

Avots: EH II, 585


strēpāt

*strè̦pât 2 : auch Bērzgale; hier daneben strāpcis "jem., der sehr hastig ist" und das Demin. strāpcītis "ratiņa riteņa griežamais kuociņš".

Avots: EH II, 587


striba

striba,

2): jem., der hastig und unbedachtsam handelt; ein ungeduldiges, schnelles ("ātrs") Pferd Bērzgale; ‡

3) = jāveklis 1 Janš. Mežv. ļ. II, 380; eine flüssige Speise, eine Suppe (?): salasījušas ... pirmās skābenes un izvārījušas gardu stribu, pielikdamas klāt drusku putraimus un āpša taukus Janš. Mežv. ļ. II, 379.

Avots: EH II, 587


stribāt

stribât Bērzgale, hastig, eilig, nervös sein.

Avots: EH II, 587


striegnums

striegnums Alksnis - Zundulis, striêgņa 2 N. - Bartau, Alksnis - Zundulis, eine einschiessende, morastige Stelle: kas nu tādā striegņā labs augs! Zu strigt.

Avots: ME IV, 1092


striegonis

strieguonis, strieguons Dr., striêguôņa 2 Dunika, eine morastige, einschiessende Stelle: strieguoņa dūņās A. Niedra Fiziskā ģeografija. kas viņu bij izvilcis nuo nespē̦ka strieguoņa? A. XV, 413. striegons Kalleten "eine Grube, in welche die Mistjauche abfliesst.

Avots: ME IV, 1092


strieties

striêtiês, striênuôs, strêjuôs, sich widersetzen, widerspenstig sein, sich empören (gew. in der Zstz. mit sa-) Lis. Zu li. strainùs "widerspenstig" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633).

Avots: ME IV, 1093


strigonis

striguonis, eine einschiessende, morastige Stelle: e̦ze̦ra... līkņās un striguoņuos vietām atruod dziļāki zemē... siekstas Janš. Nīca 11. striguoņa purvs A. v. J. 1897, S. 317. Zu strigt.

Avots: ME IV, 1089


strigt

strigt (li. strigti "stecken bleiben; втыкаться, вонзаться" Izvěst. III, 367) U., Dond., Dunika, Nigr., N. - Bartau, Frauenb., Kurs., Gr. - Essern, Katzd., striêgu 2 Līn., strigu, = stigt">stigt: sunim pat kājas cietā zemē striga LP. IV, 114. zirgam kājas un ratiem riteņi dziļi striga iekšā Janš. Bandavā I, 18. aplam stridzis LP. V, 385. gailis... palika tik smags, ka... pa muižas placi ejuot tam... striga VI, 273. estevi stradzināšu strieguošā avuotā BW. 23247. Nebst straignis, strieguons, striegt, strigts, strigals, stridzināt zu li. straigyti "hineinstossen" (s. J. Schmidt Voc. I, 55), lat. strigāre "stehn bleiben", norw. strika "einhalten", strīka "den Lauf hemmen" u. a., s. Būga KSn. I, 287, Persson Beitr. 458 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29 f., Walde Vrgf. Wrtb. II, 649.

Avots: ME IV, 1089


strīķtīkls

strīķtīkls, ein lakenförmiges Zugnetz, an dessen beiden Enden Stangen befestigt sind u. mit dem von zwei Büten aus gelischt wird Kurl. (am Stendefluss) n. Bielenstein Holzb. 667 f.

Avots: ME IV, 1092


stropt

struôpt 2 , -pu Siuxt, schnell und lustig laufen: kumeļš, izticis nuo staļļa, struop pa lauku.

Avots: EH II, 592


stuburains

stuburaîns: auch Lis., Neuhausen; "stūŗains, ragains" Krape; "žuburains; vairākiem apcirstiem zariem" Mar. u. a.; "žuburains, zarains, negluds" Nötk.; stig" Lubn., N.-Peb., Sawensee; ("nur von gefälltem Nutzholz") Schibbenhof; s. ("ar aplauztiem zariem") kuoks Ermes; vēja izlauzīts mežs ir s. (reich an Baumstümpfen?) N.-Peb.; s. ("pilns stuburiem") mežs, lauks PV.; stuburaina ("ar daudziem stab(iņ)iem") ceļmala Bers., Kalz., Kokn.; stuburaini ("kam svītras atgādina stuburu rindas") padebeši Bers.; var būt arī kas stuburaini izkrāsuots ebenda.

Avots: EH II, 592


stuburains

stuburaîns, mehrere stuburi 1 oder 4 habend Lennew., uneben, eckig Bers., ästig: kad stāv, tad snaigs; kad apgrìežas, tad stuburains RKr. VII, 204 (die Rede ist im Rätsel vom Baumstumpf.)

Avots: ME IV, 1099


stuburkls

stuburkls, ‡

2) "ein unebenes, ästiges Stück Holz"
Lubn.

Avots: EH II, 592


stūķis

I stũķis,

1): stuķītis (Windelkind)
- auch AP.;

3): ein ungeschickter und unachtsamer Mensch
Frauenb.;

6) ein sehr wollüstiger Mensch
Frauenb.;

7) eine Stampfe zum Zerstampfen gekochter Kartoffeln
Mežamuiža n. Ceļi VIII, 231.

Avots: EH II, 597


stūrains

II stùraîns Arrasch, widerspenstig; stùraîns 2 Sessw., Golg., Saikava "niķīgs": stūraina galva.

Avots: ME III, 1109


stūre

I stũre Karls., PS., U., stūris U.,

1) das Steuerruder
U., Karls., (stūre u. stūris) Bielenstein Holzb, 611, das Hauptsteuer am Hintersteven der Struse (stūre, stūris) Bielenstein Holzb. 632: nuo maza stūra Glück Jakobus 3, 4;

2) der Langbaum zwischen Vorder - u. Hinterachse
U., Bielenstein Holzb. 547 (stūre, stūris); das Eisen, mittels dessen die Femerstränge an der Achse befestigt sind Biel. n. U., der Strick (die Kette) an der Wagenachse (stūre) Dobl. n. Bielenstein Holzb. 549, Schwarden;

3) ein Döbel
Karls. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stûr(e) "Steuer".

Avots: ME III, 1109


stūrēt

stũrêt, -ẽju,

1) steuern;

2) stolzieren
Golg., Lind., Infl. n. U. (unter stuorēt); "wiederholt an einen und denselben Ort hingehn (wie es klatschhafte Weiber u. heiratslustige Mädchen zu tun pflegen)" Gr. - Buschh. (mit ù 2 ): kur nu tâ stūrē? Golg. Dārtīte atkan stūre uz viņiem sātiem Gr. - Buschh. Aus mnd. sturen "steuern".

Avots: ME III, 1110


stūris

I stùris Wolm., C., PS., Serbig., AP., Neuenb., stùris 2 Prl., Kl., stūris 2 Ruj., Salis, Lin., Iw., stūris U., Bielenstein Holzb. 549, Mag. V, 2, 176, stūrs 2 Preili, stūrs U., stūrs 2 Nerft, stūre Glück, die Ecke, der Winkel U.; ein (eckiges) Stück; eine Strecke, eine Gegend U.: ir viņa... uz ielām un glūnē pie visām stūrēm Glück Spr. Sal. 7, 12. nuo tām četrām stūrēm (altāra) Offenb. 9, 13. stūri, zari... vaiņagam BW. 6151. maizes stūri ar labu kārtu sviesta Poruk III, 96. zemes stūriņš Launitz Stāsti 59. apaļ[a] mana tē̦va zeme̦... kad pārveda... māršas, stūru stūris (Var.: stūru stūr˙us, stūru stūriem) izdalīja BW. 3770, 1, labs stūrs (eine gute Strecke Weges) kuo iet U. mūsu stūrī; in unserer Gegend U. Die Bed. "Ecke" geht wahrscheinlich auf eine Bed. "Spitze" zurück; in diesem Fall wohl zu gr. στῦλος "Säule, Griffel", στύραξ "das untere Ende der Lanze", av. stunā "Säule", an, staurr "Pfahl", norw, styr lange Stange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 608); Būga KSn. I, 288 stellt hierher auch r. стырить "sich widersetzen", das aber eher zu mnd. stûr "widetspenstig" (woraus le. stūrs) gehört.

Avots: ME III, 1110


stūrs

stũrs Bl., Grünwald, Adv. stūri U., hartnäckig St., U., Bauske, Gr. - Sessau, Grünh., Siuxt, Schibbenhof, Grenzhof (bei Irmelau), Wandsen, Dond. (mit ũ); unbegabt, schwer von Begriff Baldohn, Laidsen, Sess., morosus, difficilis Elger Dict. 259 und 262, widerspenstig (mit ũ ) Bershof: stūra galva Schibbenhof, Laidsen, Sess. tik ietiepīgs! tik stūrs! A. Brigader Ausmā 76; "= stūrīgs" L. - Wegen der grossen Übereinstimmung in der Bed. wohl entlehnt aus mnd. stûr "schwer, störrig, widerspenstig", während Fortunatov KZ. XXXVI, 45, Boisacq Dict. 902 f., Persson Beitr. 714, Petersson Balt. - slav. Wortst. 50 u. a. dies le. Wort für ein Erbwort ansehen.

Avots: ME III, 1110


suksantiņš

suksantiņš " ein nichtiger Mensch" ("kas visur šaudās") Edw.; "ein Unerwachsener, der sich ins Gesprach mischt" Launekaln; "ein lebhaftes, lustiges Kind" Odensee.

Avots: ME III, 1118


sulināt

sulinât,

1) die Milch von den Molken befreien
U.: kādi tur pieni: rūguši, sulināti, kupināti Janš. Dzimtene V, 114. saimniece sulina biezpienu N.-Wohlfahrt;

2) fliessen machen:
skrieš[u] kaimiņu guovu slaukt, zilu sulu sule̦nāt BW. 29207; in Adsel bedeute zilu sulu sulināt - schlecht und kärglich beköstigen.

Avots: ME III, 1119


sūna

sûna, sûnas (> infl. syłnys Zbiór XVIII, 243), sûne KI., Lubn., Saikava, sûnes Bers., Spr., ein Gen. pl. sûņu (neben sonstigen Formen eines ā- Stamms) auch in Prl. n. FBR. VI, 95, sūnis St., das Moos: čūska pa sūnu lied un dzeļ A. 1896, S. 202. sūnu luoža Br. 410, die Schlange. aknu sūnas oder krūšu sūnas, lichen pulmonarius; baltā(s) oder purva s., sphagnum, Torfmoos; briežu s., Renntiermoos RKr. II, 69; čūsku s., lycopodium cIavatum Konv. 2 2475; jūŗas s., Seetang; lāču s., poIytrichum Konv. 2 2147: mīksta lāču sūna LP. II, 68. (purvā) lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem Kaudz. Izjurieši 8.; ruožu s., hypnum triquetrum L. in der Umgegend Rigas n. RKr. III, 70. Bezzenbergers Herleitung BB. XVII, 217 aus *sumnā(s) (: li. sãmanos) dürfte lautlich unmtiglich sein. Vielleicht als "Schwellendes" (vgl. dazu namentlich sūnākslis "Blitschen") zu ai. š̍ūná-ḥ "geschwollen", š̍váyatē "schwillt an", av. spā(y)- "aufschwellen", gr. χυέω "bin schwanger", χῦμα "Woge", cymr. cwn "Hohe" (und ksl. synъ oder sunъ "turris"?) u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. 2 146; nach Iľjinskij Prace filolog. XIII, 504 hierher auch slav. sunica "Himbeere").

Avots: ME III, 1132, 1133


sutra

sutra,

1) der Dunst, Dampf
Lemsal n. U.;

2) die Mistjauche; dünnflizssige Exkremente
(skaluoja ar sutru LP. VI, 838); "jē̦la cilvē̦ku izkārnījumu čupä Naud.; "Rasenstücke auf Reisig als Düngemittel"(gemeint ist wohl eine Düngerstätte) Kalzenau;

3) ein unsauberes, liederliches Mädchen
Blieden. In der Bed. 1 jedenfalls nebst li. šutringas "dunstig" zu suta, s. Leskien Nom. 438 und 439; in der Bed. 2 dagegen nebst li. sutrė, sùtros "Spülwasser; Mistjauche; eine trübe, schmutzige Flüssigkeit; Bodensatz; der Schmutz auf dem menschlichen Körper" (Geitler Lit. Studien 113, Tiž. III, 356, Lit. Mitt. IV, 404) und (nach Būga PФB. LXVI, 233) apr. sutristio "Molken" zu air. suth "Saft, Milch" (und r. сыта "Honigwasser"?), le. sula (s. dies) u. a., oder aber (wenn sutr- dissimilatorisch aus *srutr-, vgl. Būga Aist. Stud. 29) zu le. strutas (s. dies).

Avots: ME III, 1128



svabads

svabads, schlaff, müde, los, ungebunden, unbefestigt, frei (= brĩvs) Mag. V, 2, (Synon.) 176, U.: man gan kauli svabadi; es pagulēšuos Saul. R. I, 8. saules karstumā sienu pļaudams, viņš palicis gluži svabads (müde) Saikava. zirgs nebūdams ve̦se̦ls iet tīri svabads Saikava. zirgs iet tā svabadi (nesteigdamies) Kav. Je̦ruzaleme būs svē̦ta un svabada Glück Makkab. 10, 31. Adv. svabadi oder (in Saikava) svabaži: tik svabaži (lose) sluotu sasējis! Saikava. Ob entlehnt (nebst estn. wabat "frei") aus slav. svobodь "frei" (zu apr. sups, acc. s. subban "selbst", s. Trautmann Wrtb. 291), oder verwandt damit, kann nicht sicher entschieden werden; für die letztere Möglichkeit spräche (at)svabinât, wenn diese Ableitung (schon bei Glück!) alt wäre.

Avots: ME III, 1139


svalsts

svalsts,

1) ein Übergewicht
St.; "svira" (z. B. ein an einem Strick befestigter Stein zum Zuziehen der Tür) Schibbenhof (mit al 2 );

2) ein fauler Mensch
U., Sessw. (mit àl 2 ), Bers. Zu svalstît.

Avots: ME III, 1143


svētība

svètĩba, der Segen, das Gedeihen; die Seligkeit U.; die Heiligkeit (?) U.: svētībiņa, gausībiņa, nāc pa luogu istabā! BW. 1416. pūķis piene̦suot nuo nāburgiem daudz labības un svētības LP. VI, 59. pienam un kreimam pa˙visam cita svētība (die Milch... ist viel verschlagsamer) Alm. Meitene no sv. 5. saimniecei... negājis ne˙kādā jē̦gā: visuos kaktuos svētība zustin izzuduse LP. IV, 110. dieva svētība (gew. mit dem genit. partit.), zum Überfluss, in Hülle und Fülle: drānu tai bija dieva svētība De̦glavs. dieva svētība man gan mēteļu, gan mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3, 36. viss juo pilnīgi apgādāts, vēl ir barība un dzērieni dieva svētība RKr. VI, 113. māte... nesa... bērniņu baznīcā pie svētības (um den Segen zu empfangen, segnen zu lassen) BW. I, S. 181. pie dieva svētības iet, zum Abendmahl gehen Brasche. - Plur. svētības, die Festlichkeit, Feier; lai brauktu... uz baznīcu, bet nuo turienes pie karaļa uz svētībām Pas. V, 276 (aus Stiglava).

Avots: ME III, 1155


švīkstoņa

švīkstuoņa,

1) auch švīkstuons, das durch švīkstêt bezeichnete Geräusch: ļaužu pūlī švīkstuons A. v. J. 1896, S. 201. sadzirdēt daudzuo kāju švīkstuoņu A. v. J. 1902, S. 387. pātagas švīkstuoņa Vīt. lapu švīkstuoņa MWM. V1II, 289. spārnu švīkstuoņa Zalktis II, 64 und Skalbe Kâ es... 8. švīkstuoņu ... dzird ... gaisa laukuos Akurater Latvija;

2) "cilvē̦ks, kas švīkst, mīl uotru aprunāt", eine Klatschbase
(mit ì 2) Gr.-Buschhof;

3) ein morastiger Sandboden
(oben Morast, unten Sand; mit ì 2 und uô) Gr.-Buschhof.

Avots: ME IV, 119


svilpene

III svil˜pene, eine Leichtsinnige: te šij svilpenei ne˙kas neiznāks (von einem heiratslustigen Mädchen gesagt) Janš. Bandavā II, 111.

Avots: ME III, 1158


švirkstins

švirkstins,

1) = švirkstenis 4 Sermus (mit "ir̂"), eine Spritze Lettg. n. U. (vgl. švirkstenis 4);

2) eine Maulwurfscheuche (eine in die Erde eingegrabene Tonne, in deren oberes Ende durch ein Loch eine Stange gesteckt ist, an der eine kleine Windmühle befestigt ist)
Kreuzb. (mit ìr 2);

3) ein schwirrendes Geräusch beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes
Kl.-Salwen;

4) ein Jähzorniger oder Leichtsinniger
Vīt,; ein Hitzkopf.

Avots: ME IV, 117


tārpa

tãrpa (li. tarpà "Gedeihen, Wachstum") Dond., Lautb., Nigr., Kraft, Vermögen, Fähigkeit (auch geistige) Anzen, Katzd., Sassm.; was gute Hoffnung gibt, Gedeihen, Wachstum U.: maza tārpa, wenig Kraft Kand. n. U. ve̦cam cilvē̦kam tâ˙pat kâ mazam bē̦rnam maz tārpas (maza tārpa) Lautb. tev nav tārpas, du hast keine Kraft, Fähigkeit Dond., du bist ein Taugenichts U. jums trūkst tārpas tuo izdarīt Anzen. ar vari šuo dižuo... braiksnu vaļāt... - tik daudz mums nebūs tãrpas arī par abām kuopā Janš. Dzimtene V, 370. lai cīnāmies, līdz kamē̦r kauluos tārpa! Lautb, Marģeris 163. tārpas nav nedz bēgt, nedz pretuoties Ind. un Ārija 91. celt jaunu (= būdu) nav tārpas: tik daudz vē̦de̦ru baŗuojami, bet pelnītājs viens pats Janš. Bandavā I, 9. kuo nu tik mazu bē̦rnu grāmatā mācīt: vēl jau maza tārpa Nigr. gribu tavu tārpu izmēģināt JK. V, 43. tur nav tārpas, da ist nichts (wenig) zu hoffen U. tam jau nav tās tarpas (wohl mit ār zu lesen !) Apsk. v. J. 1903, S. 68. Nebst tērpinât "verbessern" zu li. tar̃pti "gedeihen", apr. enterpo "nützt", gr. τέρπω, ai. tarpáyāmi "sättige", tṛpyati "sättigt sich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314, sowie Zubaty Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME IV, 149


tēce

I tèce 2 Prl., Kr. (li. tėkė˜ "eine tiefe, von der Stromung nicht bewegte Stelle im Fluss"), das Rinnsal (tecīte) Dr.; ein morastiger Bach (tēce und tēcis) U.; ein Wiesenbach N.-Platonen, (mit ê 2 ) Dunika; "ein kurzes Flüsschen" (mit è 2 ) Warkl.; ein altes, ausgetrocknetes Flussbett (mit è 2 ) Sessw.; "ze̦ma vieta, pa kuo sūcas ūdens, kas var izsikt" (mit ê 2 ) Bauske, (mit è 2 ) Gr.-Buschh.; eine nasse Niederung im Felde (tēce und tēcis) U.; eine feuchte Niederung, wo Laubbäume wachsen Saikava; ein Morast Lvv. II, 125 (aus Santen); "eine Stelle zwischen Feldern, wo Gras wächst" (mit ē) Drosth.; eine Wiese Lvv. II, 108 (aus Ahs.); ein Wald 1, 111 (aus Wolmarshof); ein Feld I, 98 (aus Mojahn); eine überschwemmte Stelle ohne Stromung (tècis 2 ) Nerft; eine Weide II, 141 (aus Schlampen): piens mazās tēcītēs un ezeriņuos izplūda pa plānu Līgotnis Stästi II 58. upes tēce Celm. ūdens vēl turas tēcē N.-Platonen. uz šiem puduriem re̦dz pļavu tēcītes Aps. V, 7. viņš atradīs ceļus un tēces Vēr. II, 882. (fig.) kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8. - Vgl. auch die Gesindenamen tēces 2 Lvv. 11, 74 (aus Dobl.), tēči I, 67 (aus Serbigal) und tēcupe 2 I, 78 (aus Aahof). Zu tecêt.

Avots: ME IV, 169, 170


teice

I teice, eine morastige od. an Wiesen reiche Stelle Allend., Dickeln, Matthäi, Salisb. (auch in den Zstz. plavteice, upteice); ein Morast Lvv. I, 71 (aus Wohlfahrt); ein Eschenod. Birkenhain (auch in der Zstz. uošteice, die auch "Waldwiese" bedeutet) Allend., Dickeln, Matthäi, Salisb.; vgl. me̦ltalkšņu teices Lvv. I, 37 (aus Kolzen), den Wiesennamen teices-kakts Lvv. 1, 74 (aus N.-Wohlfahrt), den Waldnamen "sārmteice" II, 72 (aus Behrshof), die Gesindenamen teicīte I, 88 (aus Haynasch) und ežteice I, 103 (aus Koddiack). In Warkl. nenne man tèice 2 einen ganz kurzen und kleinen Nebenfluss. In den livonischen Mundarten könnte ein *teice = nach Le. Gr. § 58 aus *têce 2 entstanden sein, vgl. tē(r)ce und teicis; aber unklar bliebe teice in Warkl.

Avots: ME IV, 155


teicis

teîcis 2 : "ein morastiger Laubwald" Kürbis; eine Stelle im Walde, die bei Regenwetter mit Wasser bedeckt ist Lems.

Avots: EH II, 673


terbt

terbt, -bju, -bu, bis zum Überdruss (für andere) und wiederholt sprechen; hartnäckig mahnen, vorwerfen, fordern Sessw.: vecene . . . pastāvīgi terbj un lamājas Saul. n. Plūd. LR. III, 329. Vielleicht nebst aksl. trěbiti "purgare" (urspr. etwa: reibend reinigen) und r. тереби́ть "zupfen, plagen, belästigen" zur Wurzel ter- "reiben" in lat. terere "reiben" u. a. (vgl. le. tirdît); oder zur Wurzel von le. terêt?

Avots: ME IV, 165


tērce

tḕrce C., = tēce, ein morastiger Bach U., ein Bach, ein Flüsschen, (mit ḕr) Arrasch, (mit ẽr) Gr.-Roop, N.-Wohlfahrt, Serben, Stolben, [mit ḕr 2 ] Schwanb., [mit êr 2 ] Salis; ein Bach, dessen Ufer mit Gesträuch bewachsen sind (mit ḕr) C.; eine Wiese mit einem Bach Meselau; eine niedrig gelegene (lange und schmale [mit ḕr] Notk., [(mit ḕr 2 ] Golg.) Wiese (mit ḕr) Jürg., (mit êr) Schujen, Smilt., (mit ḕr 2 ) Ogershof; eine niedrig gelegene Stelle (mit ḕr) Jürg., (mit ḕr 2 ) Adl., Ogershof, Schwanb.; eine nasse Niederung im Felde U., A.-Ottenhof; ein halbzugewachsener Graben (mit ḕr) N.-Peb.; ein altes Flussbett A. X, 2, 66; die mit Wasser gefüllte Tiefe eines ehemaligen Flussbettes, = mārks Adsel; ein Sumpf U., Celm., (tẽrce) Tr. Mat. 10; ein Feld (tērces) Lvv. l, 42 (aus Jürg.); ein Wald (sarkanā tērce) Lvv. l, 53 (aus Nitau): grīslis neaug tīrumā, bet tērcē Br. sak. v. 407. dziļi gravā tērces urdz Vēr. visas tērces (Var.: līči) balti zied BW. 12127 var. ve̦cās upītes tērce pilna neaizmirsteļu MWM. IX, 811. ve̦zums dubļu tērcē apgāzies LP. V, 343. Wohl mit sekundärem r aus tēce.

Avots: ME IV, 172


tergava

te̦rgava,

1) comm., ein Schwätzer
(mit e̦r̃) Wolmarshof, (mit è̦r 2 ) Bers., Golg., Gr: Buschh., N.-Schwanb., Stomersee, (mit e̦r̂ 2 ) Schibbenhof;

2) ter̂gavas 2 Siuxt, Geschwatz: ir piere̦dzē̦ti vēl vecāki vīri, bet tiem darbs ne˙maz nerūpēja; vieglās te̦rgavās iestigt tas cita lieta! A. v. J. 1893, S. 230. Vgl. targava.

Avots: ME IV, 166


timbāt

I timbât, -ãju,

1) etwas langsam machen
Sessw. n. U.;

2) (langsam, steif, ungewandt
Bers.) gehen (mit im̃) Serbigal, (mit ìm 2 ) Bers., Kalzenau: es redzēju . . . par kalniņu timbājam BW. 7493. "nu timbā, timbā!" sagt man, um ein faules und schwaches Pferd anzutreiben Bers., Kalzenau;

3) mit Mühe tragen, schleppen
(mit im̃) Amboten, Funkenhof, Neuhausen, (timbuot) Kaltenbrunn, Subbat: jāiet atkal ūdens timbāt uz stalli Neuhausen. tev uz Rīgu jātimbuo pieci puodi kuiļa tauku VL. aus Subbat. vilks citu (= bē̦rnu) timbāja (Var.: bringāja) avuota lejā BW. 21128;

4) lange und langsam trinken
(mit im̃) Arrasch, (mit ìm 2 ) Adsel; viel und hastig trinken Druw., (mit ìm 2 ) Mar., Alswig, viel trinken Aahof, Lis., Schwanb., Sessw., Stomersee (mit ìm 2 ); saufen Plm.: kuo tu timbā tā auksta ūdeņa tik daudz! Mar. n. RKr. XV, 141.

Avots: ME IV, 190


tīreklis

tīreklis,

1) ein zum Heuschlag gereinigter Morast
Segew. (mit ĩ), L., St., (tĩriklis) PS., (tĩreksnis) Ramkau; eine morastige, mit Gesträuch bewachsene Wiese (mit ĩ ) Zirsten; eine von Gestrüpp und Baumstümpfen gereinigte Wiese (tīrsklis) Wid.;

2) eine Art Sieb zum Gelreidereinigen, das an der Tür der Dreschtenne aufgehängt wird
Laud.; "rīks" ar kuo tīrä (ti rêklis) Nötk.; Reinigungsmittel Wid., Ar.

Avots: ME IV, 202


tītīgs

tĩtîgs C., Kabillen, Ligat, Notk., PS., Raiskum, Ruj., Salis, Weissenstein, Wenden, (mit ì 2 ) Adsel, trotzig L., U., Druw., eigensinnig, widerspenstig; mit Bosem drohend (mit ĩ) MSil: viņa rājas pretim kâ nepaklausīgs, tītīgs bē̦rns DL. e̦suot apnicis kauties ar tītīgiem bē̦rniem Seibolt. bē̦rna tītīgās raudas id. tu esi . . . ieduomīgs un tītīgs MWM. v. J. 1899, S. 431.

Avots: ME IV, 208


tītīt

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì 2 ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion beruhen.

Avots: ME IV, 208


tītulis

II tĩtulis, einer, der sich oft ärgert Walk; ein widerspenstiger, eingebildeter und schnell verärgerter Mensch Wrangelshof; "kas tītās" Widdrisch.

Avots: ME IV, 208


traida

traida, ein (lustiges) Lied (das ohne Worte, in Trillern gesungen wird) Mar. (mit ài 2 ): ziņģes, traidas jau pa˙galam BWp. 26, 2. ganu meitene tikai tādas traidas vien dzied; gaidi vien, kad dziedās dieva dziesmas! Mar.

Avots: ME IV, 217


trakulis

trakulis, einer, der törichtes, unsinniges Zeug treibt, ein Haselant U., ein Spassvogel; ein Waghals; fem. trakul(īt)e, ein lustiges, ausgelassenes, albernes Mädchen Amboten, Bauske, Bornsmünde, Dunika, Kaipen, Odsen, Ruhental, Schrunden, Serben, Sessau: tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē LP. IV, 138. tur būs visadi ēdēji, dzērēji, daždažādi trakuļi 203. lācis . . . gribēja dusmās nezin kuo izdarīt; tuomē̦r Lāčausis ne˙maz nesabaidījās nuo trakuļa VI, 493. trakuļi pārtrakuojušies 229. kāds piedzēris trakulis salielījies V, 117. tas tāds trakulītis vien ir (ein Spassvogel) Smilt. saka, ka es tāda trakulīte. kā man bij netrakuot nu paša trakuma? BWp. 104. es bij[u] tāda trakulīte, drīz palaidu valuodiņu BW. piel. 2 8401. ar vienu trakuli neej pa ceļu! Glück Sirach 8, 15.

Avots: ME IV, 220


trakuļot

trakuļuôt, lustig sein, Unsinn treiben, tollen Spr.

Avots: ME IV, 220


trallāt

tral˜lât Dunika, (mit àl 2 ) Saikava, Selsau,. -ãju, tralluôt Spr., tral˜lêt Ruj., Wid., tralêt U., -ẽju, trallinât Wid., Dr., Adsel, Bers., N.-Peb., (mit al˜ ) Bauske, C., Dunika, Siuxt, (mit àl 2 ) Bers., Kl., Prl., Sessw., tralinât U., trallît, lustig singen, trallieren U., trillern: kad es biju jauna meita, trallādama vien staigāju BW. 64. dzieduot un trallājuot vien Janš. Bandavā I, 304. viņa . . trallāja savas trallas Dzimtene V, 428. viņa mūžam mīl tralluot un trairuot 82. dziesmiņas trallināt BW. 9136 var. trallāt tralt jaunas nzeitas, kuo tās trallī, kuo netrallī? ne tās trallī manis paša..., trallināja īsa laika gribē̦damas BW. 1040. mazie putni trallina A. XXI, 644. trallināja cīrulis Vēr. II, 1070. nedziedāja. bet trallināja C. Nebst li. iralalàuti und estn. trallama "trällern" auf dem Refrain tralala beruhend.

Avots: ME IV, 220


tralle

tralle,

1) der Triller; ein lustiges Liedchen
Sessw., (mit al˜) Dunika, Rutzau; tràlle 2 Gr-.Buschhof, ein Refrain;

2) ein lustiges Mädchen
Spr., L. (auch trallene), U. (trale), Wid., (tràlle 2 ) Gr.-Buschhof, ein Mädchen, das gern singt Sessw.; ein alhernes Mädchen (ein albemer Mensch Gberhaupt) Nikrazen (mit al˜);

3) lustiges Leben
(mit al˜ ) Lenzenhof.

Avots: ME IV, 220, 221


tralliņš

tralliņš,

1) tralliņš Wid., Plur. tral˜liņi Nikrazen, (mit àl 2 ) Mar., der Triller, eine lustige Melodie; ein Liedchen
Bezzenberger Le. Di: St. 178;

2) tralliņš Wid., traliņš U., ein lustiger Mensch; ein Leichtsinniger
(tral˜liņš) Bauske;

3) tral˜liņš Salis, = tralle 3.

Avots: ME IV, 221


trallis

tral˜lis Dunika, MSil., der Refrain; in Siuxt: lustiges Lied; Plur. traļļi, tralli, traļi U., das Tralala, die Verzierungen und besondem Künste, die beim Singen angebracht werden: uz tralliem (traļļiem BWp. 3671; trillemd?) es dziedāju, uz tralliem gavilēju: uz tralliem tē̦vs, māmiņa man pakāra šūpuolīti BWp. 367 2 . es pruotu radīt tādus traļus Jaun. Dr. v. J. 1902, 311. traļ˜ļus sist, trillern Dreylingshof; ,frohlich, schnell und kurz singen (Stolben) oder so auf dem Klavier spielen (Libau); scherzen, Spass machen Koddiack, Wrangelshof: jautrs cilvē̦ks sit traļļus Wrangelshof. ar mēli pa zuobu starpu visādus traļļus . . . sizdams Seibolt. septiņi vilki traļļus sita BW. 2381, 1. In N.-Schwanb. ist tràļļus 2 sist ein gewisses Spielchen.

Avots: ME IV, 221


traukt

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt 2 Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu 2 ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu 2 ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit 2 ) AP., Segew., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit 2 ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu 2 ); ohrfeigen (mit àu 2 ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu 2 ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc 2 Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu 2 ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu 2 ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit 2 ) Arrasch, Ruj., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit 2 ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III 4 , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225


trekns

tre̦kns (li. trẽknas "fett", Jušk. I, 314), gemästet, feist U., fett, kräftig (eig. u. fig.): Sprw. neteic tre̦knu, kamē̦r ne esi dīrājis (ēdis JK. II, 610) ! RKr. VI, 913. tre̦knam grūti celties Br. sak. v. 1272. tre̦kna gaļa. tre̦kns krējums, piens. tre̦kns ēdiens. tre̦knajā zâlē ganīties Etn. I, 104. tre̦knuo augļu dārzi MWM. XI, 166. (fig.) de̦vuse ... pretniecei . . . tre̦knu nuosaukumu (einen kräftigen, d. h. groben Namen) Baltpurviņš I, 47. Sprw.: labāk vāja salīgšana nekâ tre̦kna sūdzība JK. Subst. tre̦knums, die Feistigkeit, der Grad der Mästung U.; die Fettigkeit. Plur. tre̦knumi, Fettes, fettes Fleisch u. dergl.: sace̦pti cūku tre̦knumi LP. VII, 552. Nebst li. traknùs Jušk. I, 4 vielleicht zu air. trén "stark", s. KZ. XLIV, 57.

Avots: ME IV, 229, 230


trezierēt

trezierêt Sonnaxt "lange und lustig etwas nicht Notwendiges sprechen".

Avots: EH II, 693


trīdēt

I trĩdêt Dunika, Schrunden, U. (aus Sessw.), trīdêtiês Frauenb. (mit ĩ ), Gold., = strĩdêtiês, streiten: sajāj visi ... kuopā un visādi trīdas, kamē̦r visi ... sabraukuši RKr. XVI, 169. In livischem Munde aus strīdêt(iês) entstanden? Weniger wahrscheinlich ist wohl Verwandtschaft mit norw. treisk "widerspenstig", aksl. triz[d]na "certamen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633).

Avots: ME IV, 240



trijmastu

trijmastu (gen. plur.), dreimastig Dr.

Avots: ME IV, 234


trilla

tril˜la AP.,

1) ein lustiges Lied;

2) "jautra, viegla rakstura sieviete; slinka sieviete".

Avots: EH II, 695


trillāt

tril˜lât: "lustig leben" AP.

Avots: EH II, 695


trillināt

trillinât Adsel, Bers., Fehteln, Kalz., trillern, trällern, lustig singen Wid., Bers., Blumenhof, Holmhof, Kurmene, Mar., Nötk., N.-Peb., Romershof, Prl., Sermus, (mit il˜l ) Amboten, Dunika (nur vom Trillern der Lerche gesagt), Gramsden, Irmelau (vom Trillern der Lerche), Kalleten, Laidsen, Mitau, Neuhausen, Pilten (vom Trillern der Lerche), Renzen, Ringen, Rönnen, Schwitten, Sessau, (trilinât) Lennew., MSil., (trilinât) U.; auf dem Bockshorn spielen (trilinât) U., Bielenstein Holzb. 724; (in der Schenke) trinken und singen Sessw.: cīrulis trillina (trilina MSil.) Dunika, Irmelau, Pilten, Prl. u. a. lakstīgalas trillina Holmhof. gani laukuos trillina Mar., Prl., Sermus u. a. es trillināju ve̦cuo meldiju Römershof. tē̦vs ar māti dūdināja..., es pats skaisti trilināju BW. 185871, 1. cits trilināja, cits dūduoja LapsaKūm. 150. lakstīgala kuošu dziesmu trilināja BW. 12056, 2. putniņš sāk trilināt MWM. v. J. 1896, S. 387.

Avots: ME IV, 236


trimpelēt

I trim̃pelêt, -ẽju, sich trinkend belustigen, schlemmen Gr: Sessau.

Avots: ME IV, 237


trīnīte

II trĩnĩte Sessau, ein ungeschicktes oder geistig beschränktes Frauenzimmer. Deminutiv vom Frauennamen Trĩne.

Avots: ME IV, 240


trinkt

trìnkt Drosth., Notk., Serben, (mit in̂ 2 ) AP., (mit ìn 2 ) Alswig, Kl., Mar., Meiran, N.-Laitzen, Ogershof, prs. tre̦ncu AP., Kl., Korwenhof, Mar., prt. trinku AP., Drosth., Kl., Ogershof, Plm. oder trincu Korwenhof, Mar., Meiran, = trenkt, triekt, hastig und rücksichtslos treiben, nachjagen: luopus trinkt. suns trinka zaķi. ve̦cais trinka (Var.: trenca, trieca) jaunu meitu BW. 13151 var. puiši trinka [mani] pa ruozēm 13527, 2 var. trink[a] mani Krustiņš ap istabiņu; trinkdams iekrita ūdens duobē 21099. dē̦lu māti suņi trinca (Var.: trinka, trenca, trieca und trenka!) 23619, 7 var. Vgl. dazu Le. Gr. 598.

Avots: ME IV, 238


trīsulis

I trĩsulis Salis, = trīse, die Tritze, der Kloben U.; trìsulis 2 Aahof, Festen, Sessw., ein Schelbenrädchen am Webstuhl zum Befestigen der Weberhefteln.

Avots: ME IV, 242


tuims

tuĩms: "stulbs" Seyershof; "steif" Allendorf: man kāja nuosalusi tuîma 2 ; geistig stumpf, tölpelhaft (mit 2 ) Lems.

Avots: EH II, 700


tukls

tukls,

1): tukla (= tàuka) gaļa Kaltenbr. tukla cūkas gaļa Tdz. 57116 und 59829 (ähnlich Pas. XI, 378). tukla cūka; tukls piens Višķi. t. (= tre̦kns) sviests Silajāņi; ‡

2) tuklas acis "ausstehende Augen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Auge"). Subst. tuklums,

1): auch Kaltenbr.; zirdziņ, tavu tuklumiņu! BW. 29944. "Festigkeit" ME. IV, 255 zu verbessern in "Fettigkeit";

2): auch Auleja; fettes Fleisch
Kaltenbr.

Avots: EH II, 700


tukls

tukls (li. tuklùs "fett" PФB. LXV, 324), feist, wohlbeleiht U., dick: nuokaun pašu tuklākuo vērsi Rositten. tuklas ruociņas Purap. Kkt. 1, tuklais naudas maks Ziltars; fett: kab neē̦stu tuklu gaļu Zbiór XVIII, 475. - Subst. tuklums,

1) die Festigkeit, Dickheit;

2) das Fett
(tauki) Schlossberg. Zu tukt.

Avots: ME IV, 255


tūksnains

II tūksnaîns,

1) bewslkt
(mit ù 2 ) Meiran;

2) morastig
Bē̦rzmuiža.

Avots: ME IV, 279


tuslis

tuslis, ein dicker, kurzatmiger Mensch AP., Drobbusch, Fehgen, Geistershof, Laud., Lubn., Nötk., N.-Schwanb., Saussen, Sermus, Ungurmuiža, Welonen; einer, der langsam und keuchend arbeitet Meiran; ein tölpelhafter und träger Mensch Lubn., Mitau; "ein geistig unentwickeltes Kind." Zu tust.

Avots: ME IV, 273


tvaikains

tvàikaîns Wolm., dunstig St., U.; qualmig V.; neblig (mit ài 2 ) Lubn.; schwül U., Mar., Ronneb., Ruj.-Tornei, (mit ài 2 ) Kalzenau: pavasarīgi tvaikainajā miglas rītā A. Brigader Daugava I, 1202. tvaikainā naktī Stari II, 337. (fig.) tvaikaini muodās jauna mīla Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 35.

Avots: ME IV, 288


tvanains

tvanaîns, schwül, dunstig Kalzenau, Meiran: karstā laikā priekš lietus tvanains gaiss Meiran. rijā pēc izkurināšanas tvanains gaiss ebenda. tvanainie tvaiki Vēr. II, 5. (fig.) ar... tvanaiņu galvu I, 1450.

Avots: ME IV, 288


tvanēt

tvanêt, -u od. -ẽju (z. B. in Nötk.), -ẽju,

1) dunstig werden
Nötk., Peddeln, Stockm.; zu Dunst werden: valgums, satveicē̦ts, iz zemes tvan Akurater Astras 54;

2) ersticken
(tr., imperfektiv) Lubn.: grūti pane̦sama smaka tvanē Nötk.;

3) auch tvanuôt (neben tvanēt) Meiran, vibrieren (von der Luft bei heissem Wetter
Meiran): ausīs skaņas vēl tvan MWM. VII, 616. man ausīs tvanēt tvan 527. mums brīvība mūzikā tvan 700. pa visu sidrabs tvan Zalktis I, 6.

Avots: ME IV, 288


tvangains

tvangaîns, dunstig: tvangains gaiss Fest. tvangaina istaba ebenda. Vgl. tvanks und dvingains.

Avots: ME IV, 288


tveicēt

tveicêt, -ẽju,

1) schwül machen, heiss machen, durstig machen
Wid., (mit èi) C., Salisb., (mit èi 2 ) Adl., Adsel, A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Kl:, Marzen, Meiran, Ogershof, Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, (mit 2 ) Arrasch, Iw.; Jürg., Segewold: vasaras saule pusdienā dedzina un tveicē Aps. V, 51 (ähnlich: Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 850; Vēr. II, 5). pusdiena tveicē J. Alunāiis. braukt pa saules tveicējamuo šoseju A. v. J. 1896, S. 505. karsta vasara ar tveicējuošām dienām Vēr. II, 160. asaras... tveicēt tveicē viņas . . . seju Värpas 11;

2) = tvaicêt 2 Nötk.

Avots: ME IV, 290


tvirtība

tvirtĩba, die Festigkeit, Sicherheit, Verlässlichkeit U. Vgl. li. tvirtybė "Festigkeit".

Avots: ME IV, 291


tvirtināt

tvirtinât, festigen: vajag daudz tvirtinātas gribas K. Raudive Pārperson. un person. 82. sirds cēlums, kuo tvirtina īsti suomiskais sīkstums Daugava 1939, 258.

Avots: EH II, 710


tvirts

tvir̂ts 2 (li. tvìrtas "fest") Bauske, Dunika, Rutzau, stark, fest U.; prall Dr.; drall; fest (im Gegensatz zu "flüssig"): skābe, caur kuo tas tiek ciets (tvirts) Mzv. m. 8. sūduos (tvirtajuos izme̦tumuos) 42. tvirts ēdiens (eine feste Speise) Römershof. tvirti (drall) diegi Kursa. tvirta (drall gesponnen) dzija Bauske. tvirta drēbe, fester, gut vorhaltender Stoff Rutzau. tvirts strādnieks, ein starker Arbeiter Kurl, n. U. tas cilvē̦ks ir diezgan tvirts Rutzau. ruokas tvirtiem stiepieniem Stari III, 21. nav tam cilvē̦kam reālistiski tvirta skata Druva I, 1539. ļauj man tvirtu mērķi! Rainis Zelta zirgs ;59. - Subst. tvirtums, die Tüchtigkeit, Festigkeit U., die Prallheit, Drallheit: aude̦kla, gruožu tvirtums N.-Bartau. lai ... duotu pavedienam vajadzīguo gluduo tvirtumu JR. VII, 71. krūtis... pilnā tvirtumā it kâ jaunai skuķei Janš. Dzimtene 2 I, 434. tam trūka vēl skaudra tvirtuma un brieduma Druva III, 456. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 291, 292


ūkņa

I ūkņa, eine morastige Stelle Aahof; ùkņa 2 Golg., Wessen, Plur. ūkņas, ein tiefer Morast L., Oberl. n. U.: purvs ar . . . ūkņām LP. VII, 1307 (aus Adsel). pie muižas guļuot ūkņā ze̦lta mucas 1130.

Avots: ME IV, 407


ūmkām

ūmakām, Adv.,

1) viel, in Mengen:
man... tuo maisu ir ūmakām Alm.;

2) mit Gewalt, ungestüm : ūdens te̦k nuo trubas ūmakām Usingen;

3) hastig, mit vollem Munde
(mit ũ) Sessau: ūmakām ēst (von Menschen und Pferden gesagt). Wohl zu li. ūmaĩ "plötzlich, sogleich", umarùs "ungestüm", ũmyti "drängen" und le. umaka und aũmakām (s. dies).

Avots: ME IV, 409


unda

unda Peterskapelle n. Bielenstein Holzb. 456, Plur. uñdas Salis, Sussikas, undes Peterskapelie n. U., uñdi (?) Salis, lange Leinen mit 100 od. mehr daran befestigten Angelhaken (Vorrichtung zum Fischen) Bielenstein Holzb. 656: migliņus izlietuo kâ ē̦mu pie undu āķiem Salis. Wohl aus liv. ūnda resp. estn. und "Angel"; vgl. dazu Thomsen Beröringer 821.

Avots: ME IV, 299


urga

I ur̃ga (>tahm. uorga) Arrasch., C., Jürg., Kav., Salisb., Segew., Widdrisch, (mit ùr 2 ) Saikava, (mit ur̂ 2 ) Bauske, urdziņa Gr.-Buschh., Kussen, Schwanb. (mit ùr 2 ), Selg., Siuxt (mit ur̂ 2 ), Adl., Sonnaxt, Sunzel (unbek. in Burtn. und Kaugershof), ein Loch in der Erde Dond. n. U., ein Wasserloch Biel. n. U., eine Pfütze Spiess n. U., morastige Pfütze U. (unter uorga), ein Loch, eine Höhle Druw. (žurkas izgrauzušas lielu urgu, kur luožņāt. skurstenim ir liela urga), eine tiefe Gruft auf einem kotbedeckten Weg Freiziņ, ein mit Wasser oder Schlamm gefülltes Loch auf dem Weg (besonders im Radgeleise) Frauenb., eine ausgefahrene oder ausgetretene Stelle auf Wald- oder Wiesenwegen Autz, Stenden (mit ur̃), eine ausgefahrene oder vom Regen ausgespülte Vertiefung, durch die nach einem Regen Wasser fliesst Doblen, Ekau, Mitau, Tuckum (mit ur̃), eine schwer passierbare Stelle Dond. (kādās ur̃gās tu mani esi ievedis!), ein Graben Ruhtern, Ulpisch, ein kleines, fliessendes Wasserchen Mag. IV, 2, 152, Schlucht mit steilen Seitenwänden, in der ein Flüsschen fliesst Sackenhausen n. U., ein kleiner Bach, besonders Morastbach Livl. n. U., ein Bach PS., Salis (mit ur̃), Bers. (mit ùr 2 ), ein Giessbach U., ur̂dziņa 2 , ein Bächlein vom Regenwasser Ziepelhof, (auf dem Wege) Mitau, Windau: urgu un urdziņu dēļ gan˙drīz ne˙maz nav iespējams izkļūt ārā iz meža Aps. J. Svešos ļaudīs 27. kam cauri meža urga uz upi līkumuoja MWM. VIII, 325. kā urgstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kā es 15. dzīva urdziņa ("?") izskrēja man caur kauliem Kleinb. st. 41. Hierher auch die Gesindenamen Urga Lvv. I, 18, Ur̃ga 88, Ur̃gas II, 21, Ur̂gas 2 143, Urgas I, 45, Ur̃dziņi 96, 104, Pur[v]ur̃ga 103, Me̦llur̃ga 108, Ežurgas 112, Ur̃g(a)skalns 107, Urgaskruogs 57 und der Wiesenname Lapurga Lvv. I, 111. Aus liv. ūrg(a) "kleiner Bach; Niederung mit fliessendem Wasser" resp. estn. urg "Vertiefung, Höhle", s. Thomsen Beröringer 283. Ursprunglich vielleicht: Vertiefung; die Bed. "Bach" könnte im Le. im Anschluss an urdzêt entstanden und ins Livische entlehnt sein.

Kļūdu labojums:
ins Livische entlehnt sein = ins Livische entlehnt sein. Vgl. auch V. Diederichs Mag. XV, 2, 71.

Avots: ME IV, 304


urraciņš

urraciņš Grünwald, ein Tanzabend, eine lustige Abendgesellschaft.

Avots: ME IV, 307


uzdrasēt

uzdrasât, aufjodeln; sich belustigen: uzdrasāsim nu! Golg.

Avots: ME IV, 325


uzdzīve

uzdzîve,* die Belustigung, das Schlemmen, Prassen: iesākās uzdzīve ar dziesmām, ujināšanu un līksmu auruošanu Veselis Daugava 1, 432. Ludis šuovakar duomāja par uzdzīvi MWM. VIII, 650.

Avots: ME IV, 329


uzdzīvot

uzdzîvuôt,

1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene 2 II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;

2) "vorwärtskommen"
Wid.;

3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;

4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.

Avots: ME IV, 329, 330


uzkaru

uzkaru (U., Bielenstein Holzb. 499, Dond., Saikava) od. uzkarā (Wid.) sìet (izkapti), (die Sense) an den Stiel in spitzem Winkel befestigen U.; (die Sense) aufgehängt binden Bielenstein Holzb. 499.

Avots: ME IV, 339


uzkļaut

uzkļaût, befestigend anbringen: u. dzelzi arkla lemešam Domopol.

Avots: ME IV, 343


uzkniebt

uzkniêbt,

1) kneifend auf etw. befestigen
(perfektiv): uzkniebis brilles uz de̦guna Domas I, 495;

2) kneifend zum Vorschein bringen:
asinis uzkniebt;

3) Schläge versetzen:
uzkniebt zirgam ar pātagu;

4) lielu ce̦nu uzkniebt, teuer verkaufen
Ogershof.

Avots: ME IV, 343


uzknopēt

uzknuõpêt, uzkņuõpêt,

1) aufknöpfen, knöpfend auf etw. befestigen:
uzknuopēt vāģiem ādu Salis;

2) auf-, losknöpfen:
uzknuopēt svārkus.

Avots: ME IV, 343


uzkrampēt

uzkram̃pêt,

1) (an einem Schliesshaken)in die Höhe haken, aufhaken:
lũku uzkrampēt, die Luke aufheben und mit dem Schliesshaken befestigen Salis;

2) krampfhaft und fest anbringen:
laužuoties uzkrampēt kam ruokas uz kakla Ogershof.

Avots: ME IV, 343


uzmākt

uzmàkt,

1) belästigen
L.;

2) aufdrängen:
uzmākt uotram savu gribu Golg. Refl. -tiês, sich aufdrängen U., Meiran, Wolm. u. a.; über einen kommen; gewaltsam eindringen, feindlich überziehn U.: tik ļuoti sāka uzmākties, ka nevar atkauties Krilova pas. 56. miegs uzmācās LP. IV, 18. itkâ tai uzmāktuos ģībuons Vēr. II, 575. viņam piepeši uzmācas duomas Krišs Laksts 27. uzmācas jautājums Vēr. II, 83. - Subst. uzmàkšanâs, das Sichaufdrängen; uzmàkums, das einmalige, vollendete Sichaufdrängen, der Überfall: tautā... sakrājies diezgan spē̦ka izturēt arī šuos uzmākumus Druva III, 566; uzmàcẽjs, wer sich aufdrängt, wer überfällt: uzmācējiem pretī atturēties Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 10. uzmācējus nuo durvīm atgaiņāt nuost RKr. VI, 91.

Avots: ME IV, 357


uzņēmīgs

uzņêmîgs, unternehmend, unternehmungslustig; tätig, wirksam: uzņēmīgs prāts R. Kam. 77. uzņēmīgs rūpnieks A. XI, 475.

Avots: ME IV, 363


uzpogāt

uzpuõgât,

1) aufknöpfen:
vāģiem ādu uzpuogāt (knöpfend befestigen auf). svārkus augstāk uzpuogāt;

2) anziehen:
jaunus svārkus uzpuogāt Nigr.;

3) eine Zeitlang schlagen (von der Nachtigall):
lakstīgala uzpuogāja Golg.

Avots: ME IV, 370


uzpumpāt

uzpum̃pât Dunika, knöpfend befestigen auf, über.

Avots: ME IV, 369


uzsiet

uzsìet,

1) (hin)aufbinden
U. (unter siet), LKVv.: kur tu jāsi,... ķēvei asti neuzsējis? BW. 14434 (ähnlich 14435 - 9; 18554; 19062 var.). u. lakatu uz galvas, u. tomātus pie mieta;

2) festbinden, anbinden auf, an:
u. zirgu labākā zâlē. u. zeķi ar prievīti;

3) u. pātagu, am Peitschenstiel die Schnur bindend befestigen.
Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) (hin)aufbinden: uzsējusēs tuo (nastiņu) sev uz muguras Janš. Mežv. ļaudis I, 28;

2) man lakats uzsējies greizi, ich habe mir unversehens das Tuch schief aufgebunden.

Avots: ME IV, 377


uzsmaidīt

uzsmaidît, auflächeln, zulächeln: dē̦ls brīžiem jau uzsmaida Kundz. Kronv. 234. lūpiņas uzsmaidīja Jauna Raža IV, 31. viņi uzsmaidīja viens uotram Vēr. II, 706. (fig.) kur jums katram laime uzsmaida (günstig ist) LP. V, 244.

Avots: ME IV, 380


uzspert

uzsper̂t,

1) in die Luft sprengen
U.: kuģi uzsperuot gaisā A. XX, 157. saslējās nuo sēdekļiem kājās it kâ uzspe̦rti Mērn. 1. 68;

2) u. kãju, seinen Fuss setzen auf, auftreten:
svārku galam uzspert kāju Libek Pūķis 10. kāju uz tuo uzspe̦rdama Janš. Mežv. ļ. II, 142. Refl. -tiês,

1) emporschnellen
(intr.): u. stāvus Jürg. uzspērās nuo krē̦sla A. XXI, 700;

2) hastig und energisch hinaufeilen:
u. kalnā Dunika.

Avots: ME IV, 381


uzstiprināt

uzstiprinât,

1) befestigen (anbringen) auf:
katliņš... uzstiprināts uz diviem ķieģeļu gabaliem Jauna Raža IV, 70. u. vē̦luogu uz jumta Dond.

Avots: ME IV, 385


uztapāt

uztapât, mit Pflöcken (tapas) auf etwas befestigen: uztapāt kārtis uz spārēm C.

Avots: ME IV, 391


uztrallināt

uztral˜linât, lustig singen, trällern (perfektiv): kādu jautri aušīgu dziesmiņu uztrallinādama Janš. Dzimtene V, 373. dažreiz viņa... jautri uzdziedāja un priecīgi uztrallināja 458.

Avots: ME IV, 393


uztveicēt

uztvèicêt,

1) schwül, heiss, durstig maehen
(perfektiv): ap pusdienu saule tâ uztveicēja, ka ne˙kur glābties AP.;

2) = uztvaicēt Bers.

Avots: ME IV, 395


vaļējs

vaļẽjs,

1) offen:
ieiet pa vaļējām durvīm. iekāpt pa vaļēju luogu. stāvēja ap vaļēju kapu Blaum. Pie skala uguns 220. vaļējām acīm BW. I, S.182; Etn. III, 16;

2) unbefestigt, los, locker, undicht, frei
U.; schlaff Brasche: vaļẽjiem matiem Etn. III, 41; LP. VII, 426. de̦lamuo var pazīt nuo ādas, kura gluži vaļēja un gruozīga JK. VI, 42. (fig.) lielums baznīcē̦nu bij izklīduši, nu kruogā vaļējāka apgruozīšanās Kaudz. M. 305;

3) frei (von Schuld und Strafe)
U.

Avots: ME IV, 464


vaļīgs

vaļîgs,

1) unbefestigt, los, locker, frei
U., Bers., Kalzenau: vaļīgs miets. vaļīgi zuobi. vaļīgi sasiet auklu Nötk. izvilka kādus vaļīgākus žeperus A. XX, 402. vējš atraisa vaļīgās cirtas Ed. Virza. ļuoti plašas, vaļīgas bij piedurknes Konv. 138. vaļīgajā ... jaciņā J. R. V, 110. vaļīgā rindā MWM. VI, 337. (fig.) svabada, vaļīga izturēšanās Janš. Līgava I, 216. kauli nu pa˙visam vaļīgi (von einem Müden gesagt) Golg.;

2) frei, los (von etw.):
būt vaļīgam nuo visām rūpēm Seifert Chrest. III, 215. es e̦smu vaļīgs nuo tā darba Sussikas, es gribēju tikt vaļīgs nuo jums Ruhtern;

3) Musse habend, müssig, frei:
ziemu vaļīgāks laiks Ramkau, Saikava, Salis;

4) offen:
pilis bij vaļīgas: varēja iet, kur grib LP. VI, 520.

Avots: ME IV, 465


valka

III valka, ein an der oberen Leine über der Netzbeutelöffnung befestigtes grosses Flottholz Bielenstein Holzb. 650.

Avots: ME IV, 455


valks

I valks U., Hasenpot, valka (li. valkà "Pfütze" bei Būga KSn. I, 129) U., ein fliessend Wässerchen; valˆks 2 Frauenb., ein Waldbächlein; valˆks 2 Amboten, Anzen, Gaweesen, Gudenieki, Iw., Nikrazen, Nogallen, Popen, Wandsen, valka Alksnis-Zundulis, ein kleiner Bach; valks L., U., Rutzau, valka Rutzau, der Zug des Stromes; ein Regenbach (der bei warmem Wetter austrocknet [valˆks 2 ] Bl., Dond., Luttr., Schrunden, Stenden, Windau, Wirgin.); Abgang, Abzug des Wassers St. (valks); valˆks 2 Schlehk, ein mit Gras verwachsenes Flüsschen; valˆks 2 Neuhausen, ein Bach, der durch einen Morast fliesst; valks, eine Schlucht Brinken n. Lvv. II, 11; eine Quelle Popen; valˆks 2 Schrunden, eine Wiese, durch die ein Bach fliesst; valˆks 2 Kalvene, ein Wiesenstreifen am Bachufer; valˆks 2 Kluostere, Kurs., Wain,, valˆka 2 Wain,, eine morastige Wiese; valka Neuenb., eine feuchte Wiese im Walde; valˆka 2 Rutzau, eine Waldwiese; valˆka 2 Frauenb., eine nasse Stelle in einer Wiese Bixten (hier auch: eine solche Stelle im Morast), (valˆks 2) Hasau, Sarnaten; valks 2 Dragunen, Kabillen, ein Morast; valˆks 2 Stenden, Wandsen, valks Kurl. n. U., Wirgin., valˆka 2 Dragunen, valka Kurl. n. U., ein niedrig gelegener, feuchter Ort; valˆks 2 Golg., ein feuchter Ort, durch den ein Bach fliesst: dziļas upes, stragni valki BW. 26472. valks, kas iete̦k Abavā LP. VII, 645. neliels valciņš, pa kārklienu un alksnienu lejup uz upi luocīdamies Janš. Bārenīte 17. slapjā laikā pa dažu valku te̦k ve̦se̦ls strautiņš Stenden. nikni valki, kur mūk, verwachsene Flussstellen, da man einsinkt Depkin, Kurl. n. U. kas tai valkā pē̦rn bij par zāli ! Kurs. - Vgl. auch die Wiesennamen Maiļu valks Lvv. II, 47; Bišu valks u. a. 103, Aunu valks u. a. 118, Mãlvalˆks 2 122, den Feldnamen Spiru valks Lvv. II, 47, den Weidenamen Rašu valks II, 99 und die Gesindenamen Valˆki 2 Lvv. II 16, 17, 93, 98, 146, 148, 150, 151, 152, 154 und Mãlvalˆki 2 Lvv. II, 92. Es scheinen hier zwei, nicht sicher von einander abzugrenzende Wörter vorzuliegen:

1) in der Bed. "feuchter Ort"
zu valks II;

2) in der Bed. "Abzug des Wassers"
zu vìlkt und valka II.

Avots: ME IV, 457


vaļņot

vaļņuôt, mit einem Wall umgeben, befestigen U., schanzen Brasche.

Avots: ME IV, 466


vaļš

vaļš Bers., Līn., = vaļîgs, unbefestigt, los, locker, frei (eig. und fig.): man šie zābaki ir tik vaļi, ka divi pāri zeķu ieiet Frauenb. gan vaļš, gan intims puosts Domas III, 945.

Avots: ME IV, 466



vārcele

vārcele,

1) der Streckbalken, Querbalken an der Decke
Druw. n. Etn. II, 97, (mit ãr) Ronneb. n. RK.r. XVI, 47, Ramkau, Trik.; eine (an der Stubendecke befestigte) Querstange an der unteren Seite der Querbalken (mit ãr ) Siuxt; der Unterbalken zum Türgerüst, die Oberschwelle L.: uz vārceles uzliek lietas žūšanai Siuxt. aiz vārceles aizsprauž zarus zāļu tējai, sīkus saimniecības darba rīkus, aizver arī šūpuļa auklas vai aizsprauž šūpuļa kārti Trik. cirtis istabas dziedā (vārcelē jeb vē̦rbaļķī) RKr. XI, 97. "par vārceli (vē̦rbaļķi) pārsvieda", saka, kad kādu pāru baznīcā uzsauc Etn. IV, 121;

2) Plur. vārceles Grünh. n. Etn. III, 66, = paruõvis, der Schornstein, wo Fleisch geräuchert wird. Wohl aus vārd-cefe (zu vārde I . celˆt); vgl. li. arkilaĩ aus *ard-kilã bei Būga KSn. I, 129. Zur Bed. 2 vgl. (unter vārde

1) vārdi "Stangen im Mantelschornstein zum Räuchern".

Avots: ME IV, 499


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


varmācēns

varmāce̦ns,

1) gewaltig, gewaltig gross
St., übermässig U.;

2) überlästig
L : v. ve̦zums "ein Fuder, das nicht fortzubringen ist, überladen".

Avots: ME IV, 480


varte

I varte, eine sumpfige, morastige Stelle, wo das Vieh nicht weiden kann Brandenburg n. Etn. I, 154.

Avots: ME IV, 481


vāvuļot

vāvuļuôt,

1) vàvuļuôt 2 Lubn., Meiran, Oknist, vàvuļât 2 Wessen, leeres Zeug schwatzen
(vāvuļuôt) Saikava; vāvuļuôt Lubn., Tirs., (mit à 2 ) Gr. - Buschh., unaufhörlich sprechen; vàvuļuôt 2 Gr. - Buschh., Sessw., undeutlich sprechen (in Bērzpils, Dricē̦ni, Kārsava, Mērdzine, Sessw. und Viļāni von Kindern gesagt); vāvuļuôt Celm. "in den Tag hineinreden"; vàvuļât 2 Zvirgzdine, lustig, frölich reden (nur von Kindern gesagt); vãvuļuôt C., (mit à 2 ) Plm. n. RKr. XVIl, 85, durcheinandersprechen, -schreien; vāvuļuôt Aps., Golg., Bers., schreien (z. B. von Kindern od. Betrunkenen): bē̦rni spē̦lē̦damies vāvuļuoja visu pēcpusdienu Saikava. vāvuļuo vienā vāvuļuošanā, tik˙pat kâ biezaputras katls Gr. - Buschh. kuo jūs te vāvuļuojāt? Veselis Saules kapsēta 60;

2) abends ohne Arbeit lange aufbleiben, quienen
Memelshof, Nerft. Zur Bed. 2 vgl. vāvaļât.

Avots: ME IV, 513


važa

važa,

1) die Kette
L., Dickeln, (Plur. važas) Arrasch, Kl., Memelshof, Saikava, Zaļmuiža, Zvirgzdine; die Halskette L., Golg., Nigr., Sehren, Sessw., (Plur. važiņas) Zvirgzdine; Plur. važas Infl. n. U. (z. B. in Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168), Adsel, Bers., Fest., Lasd., važi Laud., Ketten (z. B. zum Befestigen der Kühe im Stall Bers., Fest., Lasd.): ap kaklu valkājama ruota, vis˙biežāk važiņas Konv. 1 784. skudras sarāpās uz kuoka... nuo tejienes tās važiņās nuokārās... visa važiņa sastāvēja nuo skudrām: viena turēja pie uotras D.;

2) važa U., Plur. važas, važi, der Zügel:
zirgu ar visiem zvārguļiem un važiem Kaudz. M. 86. zirgi zviedz, važi (važas 29176,

1) skan BW. 14482. tev, brālīti, smalki važi, tev diže̦ns kumeliņš 21375. aiz važiņu (Var.: gruožiem) nuoturē̦tu . . , kumeliņu 26676 var.;

3) "smalkāka vicīte, kuras viens gals pie vāles, uotrs pie treiliņa" Uozuolnieki;

4) "eine grosse Tracht oder ein grosses Fuder"
Līvāni;

5) "ein Band
(saite), z. B. an einer Schürze" Nötk.: ja kādam priekšme̦tam karājas jeb vazājas saites, tad saka: "kas tās tur par važām karājas?" Le. važas "Zügel" (worauf die Bed. "Kette" beruhen könnte) ist anscheinend mit li. vãdžios "Fahrleine" identisch und in diesem Fall zu vadît gehörig. Doch wäre auch Beeinflussung durch r. вожжá "Zügel" nicht undenkbar.

Avots: ME IV, 489


vazot

vazuôt,

1) = vazât 1: pīlīte... vazuoja kungu gar zemi Pas.IV, 350 (ausN.-Bartau);

2) "darbu strādāt; uz reizu sākt ķadu darbu strauji strādāt" Dickeln. Frauenb., Kosenhof; von einer heftigen, hastigen, unüberlegten Tätigkeit gesagt
Lennew., Sessw.: šie tik vazuo ar pļaušanu Sessw. nu tik sāc vazuot pļaut, lai pakaļējie paliek pakaļā! Frauenb. vazuo vaļā! fang (schnell) an! AP., Erlaa, Selburg, Serben, Siuxt, Wahnen: vazuo vaļā ar siena pļaušanu (fang an zu mähen)! Frauenb. saucienu "vazuo vaļām!" kuo tikai kāršu spē̦lmaņi lietuo savā darbā Janš. Līgava I, 320;

3) schnell gehen
(AP., Erlaa, Frauenb., Siuxt), fahren, reiten: vazuo vaļā! fahre schnell! (prahlerisch gesagt) AP. Kristiņa . . . kāpj zirgam mugurā un sāk vazuot uz baznīcu Plūd. LR. III, 60;

4) = vazât 4, (mit etwas Langem, z. B. einem Strick Schibbenhof) schlagen, prügeln Erlaa, Frauenb., Lenzenhof, Lindenberg, Nötk., N.-Peb., Platohn, Raiskum, Ronneb., Rosenberg, Selburg, Serben; "pamudināt kādu, lai sāk kauties" Frauenb. Zur Bed. 2 ("vazuo vaļā!") vgl. das gleichbed. sukā vaļā!

Avots: ME IV, 488, 489


vediens

vediêns,

1) der Faden
(gew. pavediens): māmuliņa smalki vērpj, garu laida vedieniņu (Var.: pavedienu) BW. 7081 var. gargaruos vedienus šķetināt A. XX, 253. zīda vedieniņš Vēr. II, 454;

2) derjenige Erdstrich, der beim Eggen eines Feldes von der Egge unberührt bleibt
Stenden, "ecējama strīpa" Ahs.: zeme jāsaecē labi smalki, tāpēc je̦m labi šaurus vedienus Stenden. arumus mē̦dz ecēt uz vedieniem Ahs. n. RKr. XVII, 62;

3) "?": viņš nāca tam pa vedienam (war in günstiger Position zum Schlagen od. etwas anderem)
Frauenb., Stenden.

Avots: ME IV, 521


veikls

veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),

1) fleissig
L., U., (mit èi 2 ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi 2 ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;

2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;

3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;

4) etwas dumm, beschränkt
(mit ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,

1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;

2) das Wohlbestelltsein
U.;

3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.

Avots: ME IV, 523, 524


veldene

I velˆdene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene 2 Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit elˆ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit elˆ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine 2 ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit elˆ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit elˆ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit elˆ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit elˆ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(velˆdine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit elˆ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās velˆdenes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit elˆ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.

Avots: ME IV, 527


velēna

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ 2 ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā 1 / 3 pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529


vēris

vẽris, ein grosser Wald PS., namentl. ein grosser Laubwald Walk. n. U., Burtn., (mit è2 ) Bers., Fehteln, Kl.; ein grosser morastiger Wald Bers.; ein niedrig gelegener, feuchter Fichtenwald Allasch n. BielU.; ein niedriger Laubwald (mit ) Jürg.; ein grosser, gemischter Wald (mit ) Nötk.; ein undichter Kiefernwald (mit è 2 ) Festen; ein undichter Wald mit grossen Bäumen Walk; ein grosser abgeschlagener Wald Bergm. n. U.; "ve̦cs, lē̦ni audzis priežu mežs" Ronneb.; Gebröch U.; eine morastige, einschiessende Stelle, wo nichts recht wächst Grundsahl, Sinolen; eine trockene Wiese am Flussufer (mit ) Wolm.; mit gutem Gras bestandene Uferwiesen Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617 (unbek. in Dond., Dunika, Golg , Kaltenbrunn, Lubn., Salis, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, Wanasen): purvi vien, vēri( Var.: vēres) vien BW. 25938, 6. gan ir liela vēra (Var.: vēres) mala 7569. vēra uozuoliņu 4820. devāmies dziļi mežā... līdz . . . silam, gāršai vai vēram A. v. J. 1900, S. 887. - Vgl. die Gesindenamen Vẽris Lvv. I, 82, Vẽrīši und Zvir̂gzdavẽris 2 I, 35 und die Wäldernamen Bauskas vēris I, 51 und Vērgārša I, 111, sowie (in einem Dokument v. J. 1254 bei Bielenstein Grenzen 431) "silvam, quae Vere dicitur" (in Semgallen). Unklar ist das Verhältnis zu ähnlich lautenden finnischen Wörtern mit der Bed. "Wald", wozu Setälä IFA. XIII, 295 f. In der Bed. "Uferwiese" vielleicht aus estn. vēŕ "Ufer".

Avots: ME IV, 561, 562


verst

*verst, sprudeln; bekannt ist nur die III p. prt. ver̂da: ūdens verda nuo zemes Schwanb., Sessw., Wandsen. Sonstige Formen da von verdêt gebildet.

Avots: ME IV, 542


vervelīgs

ver̂velîgs Fistehlen, heftig, hastig, ungeduldig.

Avots: ME IV, 542


vēza

I vẽ̦za C., Frauenb., Wolmarshof, (mit è̦ 2 ) Buschhof n. FBR. 1V, 77, Golg., Kaunata, Kr., Lubn., Mar., Meiran, N.-Rosen, Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., Zvirgzdine, vēza Oppek. n. U., Mag. XIII, 25, Pas. II1, 125 (aus Makašē̦ni), IV, 29I (aus Ludsen), VII, 292 (aus Lettg.), Bolwen, Gr.-Jungfernhof, Zaļmuiža, vē̦zs Oppek. n. U. Mag. XIII, 25, ein Stock; ein grosser, ästiger Knüppel Ramelshof; eine Rute, ein Prügel V., (mit è̦ 2 ) Aahof: sē̦rmūkša vẽ̦zu LP. VII, 305. pliederu kuoka vēziņu Etn. II, 55, izsautēta ievas vē̦za BW. 23185. jemiet vē̦zas ruokā! 28877, 3. apēde ubagu ar visas vẽ̦zas 18189. ubags iet ar vẽ̦zu ruokā Mar. izņēmis ...vē ziņu (spieķīti) nuo paduses Anekd. 37 (aus Sinolen). ķer vē̦zas . . , un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Bē̦rzgale). ar vē̦zu vien varu iziet laukā (sagt ein Kranker) Oppek. n. Mag. XIII, 25. Vermutlich als das, womit man (beim Schlagen) schwingend ausholt, identisch mit vē̦za II.

Avots: ME IV, 572, 573


vienmasta

viênmasta (gen. s.), einmastig V.

Avots: ME IV, 661


viga

viga,

1) die Niederung zwischen Dünen (die auch morastig sein kann)
Biel. n. U., Anzen, Dond.; eine grasige Niederung Kawall n. U.; eine mit Fichten od. kleinen Kiefern bestandene Schlucht N.-Bartau: viga līdze̦na un ar garu zâli Dond. - vigas zâle, das Gras, welches in einer viga wächst Dond. - Vgl. den Namen einer Uferwiese Viga in Salis;

2) Teichgras
L.; Riedgras Dond.: viga aug valkuos Dond. n. RKr. XVII, 63;

3) vadmalas viga N.-Bartau "aude̦kla rieva". viga 2 scheint auf vigas zâle zu beruhen. Und viga 1 und 3 deuten auf eine Urbedeutung Einbiegung", weshalb liv. viga "Sumpfland, feuchte Niederung" wohl aus le. viga I (und nicht umgekehrt) entlehnt ist. Somit wohl (s. Petersson Heterokl. 242) zu sloven. véga "Schiefe", vè̦gati "schwanken", an. vīk "kleine Bucht", norw. vik "Biegung", an. veikja "biegen", ai. vēga-ḥ "Zittern" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. I, 234 f.).

Avots: ME IV, 582


vilags

vilags, ein Knüttel N.-Salis; eine dünne, biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dach U. Wohl aus estn. vilakas "Knüttel". Anders (zu apr. walis "Zugscheit an einem Wagen" u. a.) Petersson Heterokl. 99.

Avots: ME IV, 584


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


viltīgs

vilˆtîgs Nerft, Preili, Serbigal, Wolm., (mit ilˆ 2 ) AP., Līn., Ruj., Salis, betrügerisch, listig, falsch L., U.

Avots: ME IV, 596


viltinieks

vìltinieks 2 Zvirgzdine, L., viltenieks vilˆtniẽks Wolm., U., ein Betrüger U.; ein Listiger: tautu meita viltiniece pieviļ manu kumeliņu BW. 14577.tu bij[i] liela viltiniece: tu ar mani saderēji, ej pie cita tē̦va dē̦la 15876. lapsa vilteniece 11053. Vgl. li. vìltinykas dass. bei Būga KSn. I, 38.

Avots: ME IV, 596


vingers

viñge̦ns (mit e, aus ai?) Ruj., dunstig: vinge̦ns gaiss.

Avots: ME IV, 599


vingrs

I viñgrs (li. vingrùs "sich schlängelnd") IW. Lin. (unbek. in Arrasch, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Oknist, Ruj., Schwanb., woim.),

1) elastisch; fest:
vingra miesa Dond. vingra gaita Bers. vingri suoļi Lubn. vingrs (fest anliegend) zābaks Stenden, zeme jau brangi vingra (uzsalusi) Wandsen;

2) frisch, hurtig, geschickt
L., U.: pazīdami manu vingruo un veikluo ruoku Janš. Mežv. ļ. II, 272. vingras ruokas (geschickte Hände) C. vingra mēle Dunika. vingrs vīrs Kaudz. M. 81. - Subst. vingrums,

1) die Festigkeit, Elastizität
Frauenb.;

2) die Hurtigkeit, Geschicklichkeit
U.;

3) = augums Hasenpot n. U. Wohl ats ein Kuronismus nebst vinguruoties, ve̦ngrs und vengre (s. dies) zu apr. acc. s. wīngriskan "List" und le. Uogre (ein Flussname); s. auch Leskien Abl. 355, Būga KS. I, 73 und Rozwadowski RSI. VI, 55.

Avots: ME IV, 599, 600


vinkaļāt

vinkaļât Edwalen n. U., viñkļât Frauenb., Gramsden, -ãju, vinkļuôt Wid., Jakobshof, (mit ) Frauenb., Katzd., N.-Bartau, Telssen, vinkluot Für. I, viñkuļât Stenden, -ãju, refl. vinklâtiês Kalzenau, vinkluôtiês St., Dobl. n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"), Lettihn, (mit ) Behnen, Behrshof, Grenzhof, Hasenpot, Kurs., Lieven-Behrsen, Mitau, Nikrazen, Pan kelhof, Ruba, Schibbenhof, Schrunden, Swehthof, Telssen, Uozuolnieki, viñ kuļâtiês Stenden, viñkuļuôtiês N.Bartau, die Zeit vertrödeln, den Tag mit Nichtstun verbringen, säumen, zaudern, nachlässig sein, faulenzen, langsam arbeiten: nevinkļuo taču un strādā dušīgāki! Jakobshof. vinkļuo tu man atkal! vai nestrādāsi? N. Bartau. viņš vinkluodams iet pie darba (nicht gern) Für. I. Als ein Kuronismus zu li. vinklùs "munter, rührig", vinkrus "listig" (s. Būga KSn.I, 732), ai. vañcati "geht krumm", vañcayati "weicht aus; täuscht", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", váṅkri-ḥ "Rippe", mnd. wingeren "sich krüm men", ae. wōh "krumm" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218).

Avots: ME IV, 600


viņmal

viņmal, Präp. mit dem Genitiv (mundartl. Akkusativ), = viņpus, jenseits: šaimal grāvja, viņmal grāvja BW. 10617. tiklab šaimal, kâ arī viņmal... strauta Janš. Līgava I, 12. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal... panīkuši Bandavā II, 172, viņmal stigu Ladenhof n. FBR. XI, 79.

Avots: ME IV, 601


virga

II virga (Eigenname?) "eine morastige Wiese" Rutzau.

Avots: ME IV, 604


virpeles

virpeles,

1) vir̃peles Sehmen, virpeles 2 Sessw., das Herumdrehen eines Schlittens auf dem Eise mit Hilfe eine an einen Stock in der Mitte befestigten Rades Spiess n. U. (Abbild. s. bei Bielenstein Holzb. 560);

2) "?": kad zirgs stipri sabraukts, saka - zirgs sabraukts virpelēs Jürg. (mit ir̃), Aiviekste. Wenigstens in der Bed. 1 zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 608, 609


vīrs

vĩrs (li. vyras, apr. wijrs, ai. vīrá-ḥ, av. vīra- "Mann"), vìris 2 (zu vergleichen mit apr. acc. s. wijrin??) Eversmuiža n. FBR. VI, 38,

1) der Mann; der Ehemann; der Knecht, Arbeiter
Frauenb., Siuxt: Sprw. vīrs kâ lācis Br. sak. v. 1445. vīrs kâ uozuols 1446. vīrs kâ cimds von einem kleinen Mann gesagt) Etn. II, 63. kāds vīrs, tāda ce̦pure JK. II, 664. vīram vīra dūša RKr. VI, 1005. vīrs un vārds (ein Mann ein Wort)! Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda - kuģis pie e̦nkura Birk. Sakāmv. 72. vīrs pie vārda - vērsis pie valga. vīrs suola - vīrs dara Birk. Sakāmv. 72. ne̦lga, kas suola; vīrs, kas dara Br. sak. v. 855. ve̦cs vīrs - kumeļa prāts 1442. labāk cirvis bez kāta nekâ vīrs bez prāta 195. nauda gudra vīra ruokā 831. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna vīra pātagas Etn. II, 45. lai būt[u] žīdiņš, kad tik vīriņš! Birk. Sakāmv. 38. vīrs pret vīru! Frauenb. lai iznīkst nelaimes kâ ve̦ca vīra darbi Br. 72. arājs vīrs tev, māsiņa! BW. 26934 var. dzē̦rājs vīrs tev, māsiņaa! 26953, kalpa vīrs (ein Knecht) 22257. bruņuots vīrs 30063, 1. sīks vīriņš Kaudz. M. 14. labs vīra gabals, ein heranwachsender Junge U. ceļa vīrs,

a) ein Reisender, ein Wanderer;

b) das Kind, das geboren wird
Br. 39. guoda vīrs, ein Ehrenmann. jaunais vīrs, der junge Ehemann: brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs BW. III, 1, S. 93. jaunā vīra līgavai BW. 1086. kara vīrs, der Krieger, Soldat: ķeize̦ram kara vīrs BW. 1899 var. māsas vīrs, der Schwager, der Mann der Schwester: svaini, svaini, māsas vīr! BW. 25768. sievas vīrs, ein verheirateter Mann Salis: sievas vīri sievām dzied, es padziedu meitiņām BW. 572, 5. es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Lomi 185. piektais vīrs, zu 4 grösseren Männern bei einer Feldarbeit ein halberwachsener Junge als Fünfter N.-Autz n. U. senāk saimnieki turēja pa divi, trīs vīri (Knechte) Siuxt. tas sūtīja vienu nuo saviem vīriem MWM. X, 416. šuogad e̦smu gan ticis vīruos, sagt ein Wirt, der viele männliche Arbeiter beschäftigt Frauenb. kur vajadzīgs daudz palīgu, uzaicina, lai sanāk vīruos ebenda. vīruos saiet, eine Prügelei beginnen ebenda. pie vīra iet U., iziet, heiraten (von einem Mädchen gesagt). pie vīra būt, verheiratet sein (vom Weibe gesagt) U. vīrā (vīruos) būt, in einergünstigen Lage sein: puisis nu vīrā: liela ze̦lta kaudze, muiža un kēniņa meita par sievu LP. IV, 108. bet kučieris, tas nu bij vīrā 138. bet zē̦ns nu bij vīruos 23. labi, - pavārs vīrā V, 83. Sīmanītis ir atkal vīrā Seifert Chrest. III, 2, 129;

2) (ironisch) fürs Pronomen viņš (er):
ne˙kā nesekmējās vīram (vom Teufel gesagt) LP. VII, 1175. vīrs cieši aizmiga (auf eine Spinne zirneklis - bezogen) 1184. vīram izgāja plāni (auch auf ein Tier bezogen);

3) garais vīrs, der Mittelfinger:
trīs pirmuos pirkstus: īksti, puodulaižku un garuo vīru Kaudz. Izjurieši 278. Zu lat. vir, air. fer, got. wair "Mann" u, a.; wahrscheinlich zu lat. vīs "Kraft" gehörig; s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 314 f.

Avots: ME IV, 642


virza

vir̂za AP., Kl., Prl., vir̂ze Schwanb., Sessw., vir̂ze 2 Kabillen, O.-Bartau, Rutzau, vir̃ze Serben, virze Ihlen, Mar., gemeine Sternmiere, Vogelmiere (stellaria media Will.) Etn. I, 30; RKr. II, 78, (mit ir̃ ) Ramkau; "stellularia" (mit ir̂ 2 ) Karls.; Vogelgras (alsine media) U. (auch virze, virzes), (mit îr̂ ) C., Nötk., PS., Wolm.; ein Unkraut im Getreide (mit ir̂ 2 ) Frauenb., MSil.; ein Unkraut, das im Garten wächst Mērdzine, Zvirgzdine, (virze) Setzen; Unkraut im Gemüsegarten überhaupt (mit ir̃ ) Ramkau (unbek. in Dond. und Dunika): nuomin virzas, nuomin gušņas, lai aug skaidri kāpuostiņi! BW. 32523 var. apaugt ar virzu un mauru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 159. saravēja kāpuostdārzā virzu A. XVI, 297. kaudze... saplūktas mīkstas virzas MWM. VIII, 595. Die virza ist sehr ästig und bildet dicht wachsend eine schwer zu entwirrende Masse; daher wohl nebst vir̂zis zur Wurzel von varza 1-4 und ve̦rza.

Avots: ME IV, 619


vīvaļot

vīvaļuôt,

1) hoch singen
Bergm., Ruj, n. U.: vāluodze vīvaļuo Ruj. n. U., Etn. II, 51, (mit ĩ ) A.-Ottenhof;

2) ausgelassen sein Büttner
n. U.; ausgelassen, lustig sich umherbewegen Bielenstein Holzb. 295: pavasarā jaunas meitas kâ bitītes vĩvaļuoja (Var.: vīvināja ) BW. 172 var. Die Bed. 2 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. Wohl mit Reduplikation zur Wurzel von valuoda

II.

Avots: ME IV, 649


vīža

I vīža Karls., das Vermögen, die Kraft Vīt., "veikls spars" Salis: man nav vaîrs tās vīžas kâ agrāki Erlaa. tam tik ir vīža uzņēmumu izvest galā Vīt. nuo tā ne˙kāda pļāvēja nav, viņam jau nav vīžas Salis. Abgeleitet von vīžât

I, oder aus liv. vītš "Lustigkeit"?

Avots: ME IV, 651


vīzēt

vĩzêt Allend., A.-Ottenhof, Nötk., N.-Salis, -ẽju, durch die Zähne ziehn, durchhecheln, verspotten W.-Livl. n. U., Vīt.: ja sāk kādu vīzēt, tad jau var katrā vārdā pārvīzēt Vīt. Refl. -tîês, sich lustig machen (mit ĩ ) A.Ottenhof, Salis: vēl gribēs gar manl vīzēties, ka es nemākuot ne ravēt, ne berzt Janš. Precību viesulis 9. un nu tik tās visādi vīzēties! Dzimtene 2 I, 18 Wohl niederdeutschen Ursprungs; vgl. mnd. wis maken "weis machen, aufbinden".

Avots: ME IV, 650


vizulis

I vizulis: vizulīšu (Var.: vizulīša, sudrabiņa) šūpulī BW. 1937. Gauja te̦k, vizulīšus vizuodama 10863, 1. kruonis nuo vizuļiem Orellen. makšķere ar gruozīgu vizuli kâ ê̦smu vizuļi Alschw. n. BielU. "kleine Bleistückchen, die am untern Rand der sagša befestigt beim Gehen klingen."

Avots: EH II, 791


vurvēt

vurvêt,

1) weich, morastig sein
Wessen;

2) = vurkšķêt 4 (?): staigumā ejuot vur̂v Wessen;

3) sich womit überziehen, bedecken
Gr.Buschh.: luogs sāk jau vur̂vēt cieši.

Avots: ME IV, 677


žabārkls

žabārkls,

1) žabãrklis Palzmar, žabārklis Kroppenhof, Selb., Zvirgzdine, žabar̂kls Mar., žabar̂klis Mahlup, = žebērklis, das Fischeisen;

2) žabārklis Grawendahl, eine ästige Stange, wie sie zum Trocknen von Erbstenstroh, Getreide usw. auf dem Felde gebraucht werden;

3) eine Art Hacke zum Roden
Grobin, Ob. - Bartau, Ruba;

4) der Hakenpflug
Grobin, Ob. - Bartau, Ruba;

5) ein bei der Arbeit eifriger, hartnäckiger Mensch
Grobin, Ob. - Bartau, Ruba.

Avots: ME IV, 783


žabele

žabele, eine bewegliche und lustige Frau Gr. - Buschh.: skraida kâ žabele. Zu žaba.

Avots: ME IV, 783


zadināt

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene 2 II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679


zaigulis

zaigulis,

1) ein leuchtender, flimmernder Gegenstand
Nötk., (mit ) Schibbenhof: spīdulis un zaigulis Schibbenhof;

2) der Schimmer
U. Nach Petersson Balt.-Slav. Wortst. 51 f. zu apr. sixdre "Goldammer", le. zibêt u. a. das von ihm gleichfalls herangezogene r. зга aber kann auf зги не видать) aber kann auf * стьга (= le. stiga?) zurückgehen (s. dazu Преображенскiй sub voce).

Avots: ME IV, 680, 681


žaikstis

žaĩkstis (nom. pl.) Bersteln stige Holzstangen (maikstes) zum Stützen von Erbsenstengeln".

Avots: ME IV, 787


žāklains

žâklaîns Erlaa, Gotthardsberg, Lennew., Schujen, Serben, Smilt., Uogre, žâkļaîns 2 Frauenb., ästig, verzweigt; gegabelt: nuo zemes izlauzts ce̦lms ir par daudz žākļains Frauenb. uz žāklainiem mietiem pakārtā katliņā Latv., Druw., Sessw.

Avots: ME IV, 795


žākle

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis 2 Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis 2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis 2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis 2 Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle 2 Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. 1 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795


zalkšņi

zalˆkšņi 2 Annenburg, zalkšņi Trik., eine auf morastigen Wiesen wachsende, stechende Pflanze.

Avots: ME IV, 684


zalktis

zalˆktis (li. žalktỹs bei Būga Izv. XVII, 1, 49) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Gilsen, Jürg., Neuenb., Ogershof, Prl., Schujen, Sunzel, Trik., zalˆktis 2 Angern, Arrasch, Bl., Dond., Durben, Frauenb., Gaiken, Gaweesen, Gold., Gramsden, Gr.-Essern, Grikken, Gudenieki, Hasau, Iw., Kalleten, Karls., Kremon, Krohten, Kurmalen, Līn., Lubessern, Medsen, Mitau, N.-Bartau, Nogallen, N.-Salis, Ob.-Bartau, Paddern, Pampeln, Perkuhnen, Planetzen, PlKur., Pormsaten, Ranken, Rawen, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Selg., Senten, Spahren, Stenden, Telssen, Turlau, Wahnen, Waldegalen, Wandsen, Wirginalen, Wormen, zalktis RKr. VIII, 101, Altenburg, Alt-Mohken, A-Rahden, A.Schwanb., Bers., Ellei, Erwalen, Gränz-hof, Kreuzb., Kr.-Würzau, Lamingen, Linden, Lipsthusen, Lubn., Mar., Marzenhof, Nigr., Nötk., Nurmhusen, Plm., Postenden, Preekuln, Ronneb., Sackenhausen, Saucken, Sehmen, Serben, Sessw., zalˆkts 2 Suhrs n. FBR. VII, 41; VIII, 120, Rothof n. FBR. VIII, 120, zalkts U., zalˆksis Erlaa, Saikava, Sessw., zalksis Seyershof, zalksis U., zalˆkšs 2 Schlehk n. FBR. VII,41, zalˆksnis 2 Wainsel (nur in Märchen vorkommend), zalksnis Memelshof, zalsis Oselshof, zalˆtis (li. žaltỹs, gen. žálčio ) N.-Peb., PS., zaltis 2 Orellen n. FBR. XI, 40, Baldohn, Frauenb., Kurs., Siuxt, Treiden, Waddaxt, * zaltis (s.KZ. L, 27) Ruhtern, Sussikas, zaltis U., RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6, Annenhof bei Mar., Ekau, Fossenberg, Grosdohn, Jakobshof, Līve, Marzen, Meselau, Salisb., Zerrauxt, Demin. zaltiņš U.,

1) die Ringelnatter, Hausnatter (tropidonotus natrix L.)
RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6; eine Schlange überhaupt U., Frauenb., Telssen; ein Molch Linden n. U.: zalktis ceļu ritināja BW. 31737, 1. zalkša asins Br. 124. zalkšu dūriens 418. zalkšu ķēniņš 383. zalkšu kruonis ebenda. zalkšu vārdi Br. IV, XLV. raibais, skauģaiņais, strīpaiņais, rūtaiņais zalktis Br. 399. rudais zalktis 400. ūdens zalktis dzīvuo ūdenī Livl. n. Heniņ. slinks kâ zalkts, sehr faul U. viltenieks, zalša mẽle BW. piel. 2 15640. senāk latvietis savu sūcẽju tâ sunīja: tu zaltis, es tevis dēļ e̦smu kaltis! Etn. IV, 42;

2) in genitivischen Verbindungen:
zalkša raksti, eine Art Webmuster: lindraki... ar... zalkša rakstiem Janš. Līgava I, 434. - zalkšu kārklis Karls., daphne mezereum; zalšu liepa, der Seidelbast Brasche, Sassm.; Sandelholz U.;( zalkšu l. ) eine Pflanze, die im Walde wächst Frauenb.; zalkšu (zalšu RKr. II, 75) mẽle, Triften- Knabenkraut ( orchis morio L. ) Wid.; zalšu (zalkšu U.) sakne, Wiesenknöterich, Hirschzunge (polygonum bistorta L.) RKr. II, 76, Birsman; zalšu uoga, die Einbeere (paris quadrifolia L.) U., RKr. II, 75;

3) zaltis 2 Frauenb., ein listiger Mensch.
Der nom. zal(k)sis für. zal(k)tis nach dem gen. zal(k)ša. Nebst li. želektỹs dass. (bei Būga I. c.) wohl am ehesten nach Zubatý BB. XVII, 328 und Oštir WuS. IV, 214 zu zaļš, ze̦lts, zalgs. Anders (zu li. žalga "Stange" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 540) Petersson IF. XXIV, 276.

Avots: ME IV, 684, 685


zaļot

zaļuôt (li. žaliúoti "grünen, grün schimmern"),

1) intr., grünen
U.; kräftig sein; sich aufrichten, zu Kräften kommen: zaļuo kâ zâle RKr. Vl, 840. papuve jau sāk zaļuot, nu jāsāk ecēt Frauenb. rudzu statiņi zaļuo uz lauka, kad ilgi lietus līst, graudi sadīguši ebenda. lai tas auga, lai zaļuoja BW. 32860. iznāk... brāļi kâ uozuoli zaļuodami 13646, 26. lai zaļuoja tautu dē̦ls 18934, 1. lai mūžam zaļuo mūsu dzimtene! Latvju tauta XI, 1, S. 53. kas iekrituši parāduos, tik lē̦ti vairs nezaļuos Aps. III, 24;

2) grün färben
Wid.;

3) "?" saule sēd vītuolā, zaļuo zīļu vaiņadziņu; zaļuo, saule, duod man vienu! VL. aus Kalleten (?);

4) lustig und in Freuden leben, schlemmen:
panāksnieki... zaļuoja līgavaiņa galā visu pirmdienu Kaudz. Vecpiebalga 45. daži studenti un citi zaļuotāji Jaunie mērn. laiki III, 48. Refl. -tiês, = zaļuôt 1: viss nuo jauna zaļuojas Plūd. Llv. II, 330.

Avots: ME IV, 688


zaļš

zaļš (li. žãlias "grün; roh, ungekocht", apr. saliga-n "grün"),

1) grün:
zaļš kâ maurs Br. 143. zaļa žagata 75. zaļais zuobentiņš 397. zila, zaļa uguntiņa 210. kab tu ar zaļiem guņiem sade̦gtu! Zbiór XV, 191. zili, zaļi dūmi kūp BW. 8905 var. zaļa puķīte Kaudz. M. 12. tie (Kiefern, Fichten) zaļ[i] ziemu, vasariņu BW. 12224, 2. kam es sē̦tu rudzu lauku, ka tas zaļi nezaļuotu? Biel. t. dz. 822. zaļi mirdzuošs zīds A.XX, 253. zaļi mīksts mauriņš MWM. VIII, 447. zaļi ze̦ltains tauriņš R.Sk. II, 29. zaļam palikt nuo e̦rrastībām Purap. Kkt. 142. zaļš vien gar acīm nuogāja JK. II, 96, Frauenb. u. a., von grosser Anstrengung, heftigem Schreck u. s. w. gesagt. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. Upītis J. l. 28. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 28. dē̦ls tik tura, lai zaļš acīm me̦tas LP. IV, 42. man acis... bij za. ļas, man ļuoti slikti bij ap dūšu Plūd. LR. III, 62. gaida sieva, gaida bē̦rni zaļas acis gruozīdami BW. 30529. - zaļā muiža, der Wald (scherzhaft) Kav. zaļā ce̦turtdiena od. ce̦turta Stari I, 232, der Gründonnerstag. zaļa gaisma, die hellwerdende Dämmerung vor Sonnenaufgang an Wintermorgen Frauenb.: zaļa gaisma ausa BW. 816, 4; 20070; 30006, 9. zaļa diena ausa 13899; 19960;

2) frisch, unfertig,.. unreif, roh
U.: zaļi ābuoli, unreife Apfel. zaļas uogas. zaļi rāceņi Dond., Wessen. zaļa gaļa U., Bers., Dond., Frauenb., Laud., Salis, Sessw., Wessen, rohes Fleich; (in Dunika) geräuchertes, aber ungekochtes Salzfleisch. gabals zaļa šķiņķa Janš. Mežv. ļ. II, 79. zaļa siļķe Dunika, ungebratener Hering. zaļas reņģes Adiamünde, Salis, gesalzene, roh zu essende Strömlinge. zaļa putra Kav., nicht gargekochte Grütze. zaļas (jē̦las) uolas Kreuzb. zaļa maize, nicht recht ausgebackenes, rohes Brot Warkh.: zaļas (Var.: jē̦las) maizes cepējiņu BW. 18659, 13 var. zaļi rudzi (nicht ausgetrockneter Roggen) dzirnavām 8245. zaļa malka Bers., Frauenb., Laud., Warkl., ungenügend getrocknetes Holz: krāsnī iebāzis zaļu malku LP. VI, 751. citiem dedza zaļa malka Biel. 1669. (skalus) zalus dedzināju BW. 7316. šķirsts nuo zaļiem dēļiem. zaļi diegi, ungebleicht Garn U., A.Ottenhof, Ruj., Segewold;

3) gesund, kräftig, stark
Frauenb.: zaļš cilvē̦ks Frauenb. jaunam jau tā sirds zaļa ebenda;

4) lustig, sorglos: kruodziniekam zaļa dzīve MWM. VI, 311. zaļa izdzīve Kaudz. M. 181. sākuši zaļi dzīvuot: ē̦duši, dejuši LP. III, 85. ieve̦duši meitas... un dzīvuojuši zaļi 1V, 228. zaļa diena, ein guter Tag, eine Zeit, da es gut geht
Frauenb.;

5) "?": zaļa ruoka, slaida valuodiņa RKr. VI, sak. v. 681. - Subst. zaļums (li. žaliumas), das Grünsein, das Grüne:
lapu zaļums (Chlorophyll) MWM. VII, 714; Plur. zaļumi,

a) das Grüne (in der Natur), das Grünwerk; das Gemüse
Frauenb.: pastaigāt pa zaļumiem LP. VII, 183. iziet zaļumuos Dr. ārpus pilsē̦ta spēlējas bē̦rni pa zaļumiem LP. VI, 599. pajūgs un... zirgi... bija puškuoti zaļumiem BW. III, 1, S. 9. vasarā zirgs dabū zaļumus (frisches Gras), rudenī negrib ēst sienu Ahs.;

b) das Grünfest, ein Fest im Grünen, unter freiem Himmel
Frauenb., Saikava u. a. Zu zelˆt.

Avots: ME IV, 687, 688


žamburs

I žamburs,

1) ein ästiger Pfahl zum Aufstecken von Klee, Erbsen
(žamburs) Burtn., Lems. und Wolm. n. U.;

2) "ce̦lms upē" Ronneb. - Neuhof.

Avots: ME IV, 788


zampis

I zampis, - sampis, ein Sumpf Bergm. n. U., eine einschiessende, morastige Stelle (mit am ) Ruj. Vielleicht aus estn. somp "Sumpf" mit dem z- von zumpis.

Avots: ME IV, 689


zarains

zarains, ästig U.; zinkig V.; strahlend U.: zaraina ābelīte RKr. XVI,223. zarains (Var.: zarājs, zaruojs, zaruots) mans vainadziņš BW, 24250 var. ar zarainuo skrāpi Aps. V, 5. zaraina saulīte lēca BW. 24732. zaraini raksti Konv. 2 1390, starainuo, zarainuo ugunīt! Asp. Ziedu klēpis 174.

Avots: ME IV, 690


zarakains

zarakaîns (?), ästig Schwanb., (von einem gewissen Stick- resp. Strickmuster gesagt) Naud.: darīja cimdus zariem līdzīgiem raibumiem, kuo nuosauca zarakaiņu raibuma Naud. zarakaiņas villanītes VL. aus Naud. Wenn zuverlässig, aus zarains + * sakains?

Avots: ME IV, 690


žarbsts

žarbsts,

1) ein flinker Kletterer:
tas gan bij žarbsts, par kuŗu pats mē̦rkaķis pabrīnītuos Autz;

2) eine zum Aufklettern geeignete Stelle an einer Wand (wo Ritzen, ästige Stellen, Pflöcke sind):
ja ārā krauj sìena vai labības kaudzes, tad tikai pa tuo žarbstu drīkst uzkāpt un nuokāpt Autz (?). Vgl. žārpsts.

Avots: ME IV, 789


zārds

zãrds,

1): auch Grob., (ein pyramidales Gerüst aus ästigen Stangen zum Trocknen von Klee od. Getreide)
Orellen; (unbek. Heidenfeld, Lubn., Marienhausen, wo dafür guba od. ķirpa);

2): ein Scheiterhaufen
Dunika; zuobe̦nus zārdiem kŗāva Apsk. 1903, S. 53.

Avots: EH II, 803


zarene

zarene,

1) eine ästige Kiefer od. Fichte
Vīt.; zarenes egle, eine am Waldrande wachsende Fichte mit sehr dichten Zweigen Frauenb.;

2) ein ästiger Knüppel
Autz, Bers., C., Grenzhof, Lennew., Meselau, Nötk., Schujen, Sessw., Vīt.;

3) eine zweizinkige hölzerne Gabel zum Kehren von Stroh od. Heu
Neuhausen;

4) eine Astkanne
Mar. n. RKr. XV, 144, Sessw.;

5) "?" strādājams... ar arklu, vai egļu zareni (oder zu einem nom.
*zarenis?) jeb ecēšām Janš. Mežv. ļ. II, 407.

Avots: ME IV, 690


zaudēt

zàudêt A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Jürg., PS., Serbigal, Trik., Wolm., (mit àu 2 ) KL, Nerft, Preili, Schwanb., Sessw., (mit 2 ) Adiamünde, Dond., Iw., Pankelhof, Ruj., Selg., (mit ) Dunika, Siuxt, -ẽju, fakt. zu zust, verlustig machen L., verscherzen, zernichten St., verlieren; verloren gehn machen, verderben U.: Sprw. veselību puõdiem zaudē, luotēm nedabū atpakaļ Br. sak. v. 1400. zaudēt cerības JK. III, 75. se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Lomi 106. nezaudē, dē̦ls, dūšu! JK. III, 71, tas, kas debesīs dzīvuo,... sit un zaudē tuos, kas tur nuoiet ļaunu darīt II Makkab. 3, 39. šie man vienu teļu zaudē nuost, sie streiten mir ein Kalb ab U. atrastu naudu zaudēt, das gefundene Geld unterschlagen U. ienaidu zaudēt St., Uneinigkeit stillen. - Subst. zaudê-šana, das Verlieren: zaudēšanas nauda Mag. IV, 2, 140; zaudẽjums, das einmalige Verlieren; der Verlust: ciest zaudējumu, einen Verlust erleiden; zaudê̦tãjs, Vertilger St., wer verliert, wer verloren gehen macht: dziļūdeni, augumiņa zaudē̦tāju BW. 10874, 1 var. Nebst zust zu li. žavìnti "umbringen", žúti "umkommen" und (nach Holthausen IF. XX, 327, s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gētan "verletzen, töten".

Avots: ME IV, 692


žebeklis

II žebeklis,

1) ein ästiges Holz, ein ästiger Stock
Gr. - Roop, Horstenhof, Raiskum, Ramelshof, (žebēklis) Schnehpeln; die Gabelung eines Astes: ligzdiņā... re̦sna zara žebeklī zem kupla lapu jumta Janš. Dzimtene IV, 19;

2) žebeklis Luttr., že̦be̦kls Schwanb., žebe̦kls Stenden, že̦be̦kl Angern n. Bezzenberger Le. Di. - St. 177, = žebērklis. Vgl. žabeklis.

Avots: ME IV, 799


žeberēt

I žeberêt, -ẽju,

1) unartig, ausgelassen sein, albern, tollen
Aiviekste, Peb., Stockm., Vīt.; in grosser Hast, ohne den geziemenden Ernst etwas tun, sich (bei der Arbeit) übereilen Bers., Laud.;

2) schwatzen
Kl., Sessw.; "laut sprechen" Warkl.; Unsinn plappern Golg., Kl., Lubn., Prl., Schwanb.; (eine Sprache) schlecht sprechen Schnehpeln, Schwanb.; undeutlich sprechen Golg., Saikava, Schwanb.: kuo tu te žeberē? Kl. svešā valuodā žeberēt Schnehpeln. viņš žeberē, žeberē, bet ne˙kā nevar saprast Schwanb. Refl. -tiês 1, sich (bei der Arbeit Drosth.) schnell bewegen Mar.; ausgelassen sein, albern, tollen Wid., Kalz., Lubn., Mar., Nötk., Ramdam, Smilt., Vīt.; hastig, übereilt bei der Arbeit sein Wid., Druw., Golg., Schwanb., Sessw., Smilt.: zē̦ns nav mierīgs, skrien, kliedz, neliek miera, vienmē̦r žeberēt žeberējas kâ nevaldāms žeberis Vīt. nežeberējies, bē̦rns! trāpīs ar lingu pašam pa galvu! Ramkau. Vgl. žaberêt und žabelêt.

Avots: ME IV, 799


žeberglītis

žeberglītis Setzen, ein ästiger Stock (den man als Stütze für Erbsen in den Boden steckt).

Avots: EH II, 818


žeberīgs

žeberîgs, munter, lebhaft Spiess n. U., Adl., Arrasch, C., Golg., Gr. - Sessau, Jürg., Kandau, Kl., Lubn., Meiran, Schnehpeln, Schwanb., Sermus, Wolmarshof; beweglich (bei der Arbeit Drosth.) Alswig, Erlaa, Ermes, Lis., N. - Peb., N. - Schwanb., Schibbenhof, Tris.; geschickt Erlaa, Gr. - Sessau, Wain.; ausgelassen, unartig, unruhig, fix Aiviekste, Bers., Gotthardsberg, Horstenhof, Kalz., Lubn., Mar., Nötk., Peb., Raiskum, Ramelshof, Schrunden, Stockm., Strutteln, Vīt.; albern Serben, Vīt.; hastig, übereilt Druw., Golg.; leichtfertig, unbeständig Golg., Linden in Livl., Odensee, Saikava, Saussen; "iznesīgs, dūšīgs, kas grib vērst uz sevi uzmanību" Schibbenhof: meitene ir par daudz žeberīga Vīt. šis puisis ir stipri žeberīgs Saikava. es tik žeberīga cilvē̦ka nebiju redzējis Bers. tāda žeberīga meita Schibbenhof. nerātni bē̦rni tik nevaldīgi un žeberīgi, ka ar viņiem tīrais negals mājā Vīt. jauns zirgs ir žeberīgs Saussen. Vgl. žaberîgs.

Avots: ME IV, 799


žeberklis

I žeberklis,

1): ein ästiger Stock
Smilt.;

2) = žebērklis 2 Autz, Ruba.

Avots: EH II, 818


žebērklis

žebērklis,

1) žebērklis Serben und Walk n. U., Frauenb., N. - Schwanb., PS., Ronneb., Wenden, žeberklis Trik., že̦bē̦rkls Zvirgzdine, ein ästiger Pfahl (worauf Klee, Erbsenstroh usw. getrocknet wird):
dārznieks nuogriêza ābelītei visus zarus, ka žebērkļi vien palika Frauenb.;

2) žebērklis Mag. XIII, 3, 61, Kokn. n. U., Alswig, Bers., C., Erlaa, Frauenb., Horstenhof, Kegeln, Kerstenbehm, Meselau, Nötk., Odsen, Peb., Raiskum, Ramelshof, Schujen, Schwanb., Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Talsen, Zirsten, žebērklis Druw., N. - Peb., Vīt., že̦bē̦rkls Adl., AP., Bers., Domopol, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalz., KatrE., Kl., Lubn., Memelshof, Selsau, Serben, Sessw., Warkh., žeberklis St., Dr., Bielenstein Holzb. 677, A. - Laitzen, Bauske, Ekau, Gramsden, Grünw., Stockm., Warkl., zeberklis Kalnemois, že̦be̦rklis Üxküll, žebe̦rklis N. - Schwanb., das Fischeisen, Hechteisen, die Harpune
U.; žeberklis Dr., die Aalgabel: žeberkļi zivju duršanai Plutte 103. ar že̦be̦rkļiem... zivis dūris LP. VI, 207. nuolika zivi uz krasta... un izrāva že̦be̦rklu Jauns. ar makšķeŗiem, žebe̦rkliem... tvers Aus. I, 34. bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. Aus li. žeberklas "ein Fischeisen" Arch. phil. III, 155.

Avots: ME IV, 800


žebers

že̦be̦rs, ein ästiger Pfahl, darauf Getreide getrocknet wird AP. Vgl. žeberis I.

Avots: ME IV, 800


žebi

že̦bi,

1) že̦bi Schibbenhof, žebi Grosdohn n. Etn. I, 137, ästige Pfähle, die als Gerüst für Heu- od. Getreidehaufen benutzt werden und auf denen Erbsen- und Bohnenstroh getrocknet wird;

2) žebi Linden in Livl., žebiņi ebenda, ein aus Tannenreisern geflochtener Zaun;
že̦bi Sessau, = laûži. Wohl auf li. žābas (s. unter žabanga) beruhend; dazu auch že̦bs.

Avots: ME IV, 800


žebieksne

II žebieksne,

1) eine morastige, mit dichtem Gesträuch bestandene Stelle im Walde
Smilt.;

2) der Ort, wo Reisig gehackt und aufbewahrt wird
Odensee: žagariem žebieksne, kas malkai skaidiene. Zur Bed. 1 vgl. žebeksne I, zur Bed. 2 - že̦bi.

Avots: ME IV, 800


žeburs

že̦burs,

1) = žuburs, ein ästiger Pfahl, ein verzweigter Ast Wid., Fehteln, Kreuzb., Raiskum, Ramdam, Uogre, (že̦burs) Ekau, Grünw.; ein gabelförmiger Zweig LKVv.; "ķirpas miets" Lubn.: ieraudzīja uz lauka pame̦stuos že̦burus A. XXI, 550;

2) ein Quirl
Drosth., Ekau, Grünw., Gr. - Sessau, Segew.; 3) "ein unverträglicher Mensch" Nötk.

Avots: ME IV, 800


zeceris

zeceris,

1) ein mit allen Wurzeln ausgehobener Baumstumpf
Adsel;

2) "ein widerlicher, widerspenstiger Mensch"
Adsel.

Avots: ME IV, 701


zedenis

II zedenis Spr., AP., Bers., Bewershof, Borchow, Burtn., Butzkowsky, Drosth., Festen, Gilsen, Gotthardsberg, Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, KL, Kosenhof, Lennew., Lis., Lös., Lub., Lubn., Meiran, Meselau, Nötk., N.Peb., N.-Schwanb., Odsen, Ramelshof, Rengenhof, Ruhental, Saikava, Schujen, Selb., Selsau, Sessw., Stockm., Stomersee, zedinis Lub., Mar., zediņš Wid., = vab()a, riķis, ein Zaunstecken (gew. ein Fichtenast): kuo stāvi kâ zedenis Saikava. slinks kâ zedenis Meiran. izkaltis kâ zedenis Nötk. utu zedenis (Schimpfname für einen sehr abgemagerten Menschen) Nötk. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās? Birk. Sakāmv. 102. - zedenis, ein ästiger Pfahl, daran man Leinsaat trocknet Brucken. - zedeņi AP., Bers., Drosth., Erkul, Gaigalava, Gilsen, Grawendahl, Kokn., Korwenhof, Linden(in Livl.), Lös., Lubn., Meselau, N.Peb., Ruhental, Schwanb., Serben, Sessw., zediņi Bers., Fehsen, Golg., Kalnemois, Kokn., Lis., Mar., Odsen, Orellen, N.-Schwaneburg, Rengenhof, Selburg, Selsau, Semershof, Siuxt, Smilten, Stomersee,

a) Plural zu zedenis resp. zedinis (oder zediņš?);

b) ein aus
zedeņi resp. zediņi hergestellter Zaun (Abbild. s. auch Bielenstein Hol2b. 177, Fig. 95): zedeņu (Lubn., Meiran, Nötk.) oder zediņu (Adsel, Autz, Bers., Borchow, Erlaa, Golg., Holmhof, Kalz., KatrE., Kokn., Mahlup, A.-Ottenhof, Schwanb., Warkh., Widdrisch, A. Melnalksnis Mazsalaca 47) sē̦ta (gleichbed. mit zedeņi

b). iedrāzies zedeņuos Austriņš Nop. vējā 64. gar ruobežas zedeņiem 91. stabi kâ zedeņi slaistās P. W. Šis ar mani tiesāties? 6. gar zedeņ[u] malu (Var.: gar sē̦tmalām ) BW. 20577 var. kurzemnieki savas meitas sapinuši zediņuos I2862. Etwa Ableitung von einem *ze̦da (oder *ze̦ds) "Tor"
< "Loch, Öffnung" (und in diesem Fall zu li. pryžeda "Backofenloch", wofür auch prieždà LChr. 359,22, an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572)? Oder zu aschwed. gadder, ahd. gataro "Gitter" u. a. (bei Walde 1. c. 531 f.)?

Avots: ME IV, 701, 702


zeģins

zeģins, = zeģenes U., ein ästiger Pfaht zum Aufstecken von Getreide auf dem Felde Oknist; zeģinis, ein Gerüst zum Trocknen von Getreide und Leinsaat Dweeten.

Avots: ME IV, 702


žeiga

žeiga,

1) eine lange Rute, Stange
(mit ) Wolmarshof (auch in Vergleichen: tāds kâ žeĩga); ein grosser ästiger Knüppel Burtn.;

2) ein langes, ungewandtes Frauenzimmer
(mit ) Trik.

Avots: ME IV, 801


žeperains

žeperaîns, ästig, widerhakig: ap žeperainiem kuociņiem vijās turku pupas Jauns.

Avots: ME IV, 803


žeperīgs

žeperîgs, herzhaft, unternehmend, geschickt, beweglich AP., Arrasch, Druw., Ekau, Erlaa, Golg., Gotthardsberg, Horstenhof, Kegeln, N. - Peb., Nötk., Raiskum, Ramelshof, Römershof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Serben, Sermus, Sessw., Uogre, Waidau; geschickt bei der Arbeit A. - Ottenhof, AP., Bauske, Naud.; tüchtig, arbeitsam Ekau, Grünw., Stockm.; hurtig Grünh., Saucken; schlagfertig, ein wenig schroff Schujen; lustig, beweglich, ausgelassen Kokn., Stockm.; "žeberīgs" Drosth.; übereilt A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Lubn., Meiran, Prl., Saikava; kräftig, "stingrs uz kājām" N. - Peb.; störrisch, zänkisch, prahlerisch, auf seinem Recht bestehend Vīt.; "drusku lielīgs, draiskulīgs" Plm.; das Wesen eines žeperis II habend Kurmene; "kas pretī turas" A. - Ottenhof, Bauske, C.: žeperīgs puisis Grünh. u. a. Jūla ir žeperīgs skuķis Saikava. žeperīga meita N. - Peb. tas ir žeperīgs vecis Stockm. mūsu saimnieks tik žeperīgs: visur viņš iŗ visu viņš re̦dz un dzird Naud. žeperīgs uz visām kantēm Drosth, Sessau.

Avots: ME IV, 803, 804


žeperis

I žeperis,

1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. 1 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;

2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.

Avots: ME IV, 803



žepurains

že̦puraîns, ästig Erlaa, Horstenhof, Lems., Nötk., Wesselshof; knorrig Ramdam: že̦purains bē̦rzs Ramdam. ar nelīdze̦nu, punainu, že̦purainu mizu ebenda. že̦mie, že̦purainie kārkli Vārds v. J. 1913, S. 50.

Avots: ME IV, 804


žerbuļi

žè̦rbuļi 2,

1) s. že̦rbulis;

2) ästige Holzstangen zum Stützen von Erbsen
Tirsen, Kroppenhof.

Avots: ME IV, 804


ževeris

ževeris,

1) ževeŗi Warkh., Sägespäne: maizes trūkuma dēļ tie ē̦d ževeŗus, salmus, kuoku mizas L. W. 1922, II, 3 4;

2) ein unebeneŗ ästiger Baum
Wessen;

3) ein Schimpfname Wessen.

Avots: ME IV, 805


zobot

zùobuôt,

1) = zuobît 1: visu˙pirms zāģis jāzuobuo, tad zuobi jāluoka un jāizvīlē Vīt.;

2) mit einem besonderen Werkzeug die scharfen Kanten der Pferdezähne
ebnen Lubn.;

3) (einem Pferd) den Zaum anlegen
Frauenb.;

4) verspotten, höhnen
(tr.): brāļi taisās uz kalnu jāt, zuobuodami muļķīti LP. IV, 56. Refl. -tiês, spotten, sich über etw. lustig machen.

Avots: ME IV, 758


zoķeris

zuõķeris N. - Bartau, ein ästiges Holz, welches man an einer Schnur längs dem Meeresboden hinzieht, um zerrissene Netze aufzufangen. Aus mnd. soker "Sucher".

Avots: ME IV, 759


žubeklis

I žubeklis,

1) žubeklis, U., žubērklis Lubn., PS., Trik., Wenden, Wolm., žubē̦rkls Meiran, = žuburs I, eine ästige Stange zum Aufschichten, Trocknen von Getreide, Klee u. s. w.: ābuoliņa kuokus sauc arī par žubērkļiem Planhof;

2) žubeklis im Libauschen n. U., Grobin, Kalleten, Rutzau, žube̦kls Dunika, Gramsden, žuberklis Wid., = žebērklis, ein Fischeisen: ņem žubekli un cērt tai līdakai virsū, kas tur tik lē̦ni pe̦ld! Grobin. Wenigstens in der Bed. 2 wohl ein Lituanismus; vgl. li. žubèrklas "ein Fischeisen, Aalstecher" (zu žuvìs "Fisch" und der Wurzel von lat. ferīre "stechen", le. bars, bãrt?).

Avots: ME IV, 827