Paplašinātā meklēšana

âbulains PS. [und BW. 28585, 1], gleichbed. mit âbolains.

Avots: ME I, 234

[amulainis"?": ak tu puisi amulaini! BW. 34436].

Avots: ME I, 70

‡ apkula, = apkala: rudeņuos līst apkula, tad apsalst visi kuoki ar le̦du Ramkau.

Avots: EH I, 95

‡ apkulas,

1) = apkūlas Dunika, Gold., Kal., Libau, Rutzau;

2) Strohabfälle beim Dreschen, Flachsschäben
Bers.

Avots: EH I, 95

apsula, der im Frühling zu einer kompakten Masse geronnene Saft verletzter Birken. Konv. ¹

Avots: ME I, 127

‡ atbula PlKur. "debess atsarkums": vgl. ‡ atbala.

Avots: EH I, 137

‡ atgula Siuxt, eine Niederung im Acker, in der sich Wasser ansammelt.

Avots: EH I, 143

‡ àulagiem ² RKr. XVII, 109, àulagiem ² Schwanb., = aule̦kām.

Avots: EH I, 186

àulaka ² comm., àulaks ² (au- + lekt > hochle. lakt), ein Eilender, Stürmender, Rasender: iet kā aulaka Aps., Bers., Lub. [-lak- in dieser hochle. Form aus urbalt. lak- oder lek-; im ersten Teil steckt aber wohl nicht au-, denn dies Präfix gäbe hier keinen passenden Sinn, sondern aul- zu aulis II.]

Avots: ME I, 223

aulakiem (unter aule̦kām): auch Wessen n. FBR. XIII, 85, Golg.

Avots: EH I, 186

bẽ̦rulaina maize, Brot, zu dem etwas zugeschüttet (bẽrt) ist, wie: Kaff, Kleie: brāliņam tīra maize, vēl maldama izsijaj', tautiņām bẽ̦rulaina, vēl piebēra sē̦naliņ BW. 9208.

Kļūdu labojums:
sē̦naliņ BW. 9208 = sē̦naliņ[u] BW. 19208

Avots: ME I, 292

‡ bẽ̦rzsulas Siuxt, Birkensaft.

Avots: EH I, 217

brakulaiņi (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2 var.

Avots: EH I, 237

bruokulaiņi "?": brāļi mani bruokulaiņi (Var.: bruokalaiņi), zābakuos sienu pļāva BW. 16953 var.; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 342

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339

‡ bruzgula Warkl. "burbulis".

Avots: EH I, 246

bubulains, bubuļains Grühl., knotig, zottig, uneben: bubulainu (Var.: pubuļainu) dziju vērpa BW. 6999. lindruoki bubulaini od [bubulaiņi BW. 35096].

Kļūdu labojums:
bubulainu (Var.: pubulainu) = bubuļainu(Var. bubulaiņu,pubuļainu)

Avots: ME I, 343

‡ bukulaîns, hornlos: pilni kārkli sīku kazu, viens pats āzis b. (Rätsel: die Sterne und der Alond) Wessen.

Avots: EH I, 250

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

‡ bulada Wessen "= bulants".

Avots: EH I, 250

‡ I bulans (wo?) "eine mit Ohrenklappen versehene Ledermütze".

Avots: EH I, 250

‡ II bulans (mit hochle. a aus e, ?) Druw., ein abgestumpftes Messer oder Beil; ein stumpfes und sttirrisches Lebewesen.

Avots: EH I, 250

bulants, ein übermässig grosser, unförmlich, unvernünftig Gegenstand: tāds cirvis kâ bulants; ruokas jau piekūst tuo cilājuot Naud. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 347

‡ bulavs, ein Gegenstand (eine lange Holzstange, auf deren ein Ende ein dickeres liolzstück aufgestülpt ist), mit dem man Fische zum Netz hin scheucht Kaltenbr. Aus r. булава "Keule"?

Avots: EH I, 250

bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]

Avots: ME I, 349

burbula (unter bur̂bulis I): nuo ūdeņa burbuliņas BW. 29720 var.

Avots: EH I, 254

burbulains (unter bur̂buļains): burbulaiņš Siuxt (mit ur̂ ² ), Janš. Mežv. ļ. II, 358.

Avots: EH I, 254

burzgulains, sprudeln, brodelnd: tur apveļas mutulis burzgulains, plats Skalbe.

Avots: ME I, 355

‡ buzbulains Dunika "= pũkaîns".

Avots: EH I, 256

bũzulains, zottig: būzulaina galva AP.

Avots: ME I, 360

‡ čàula: gen. plur. čaulu BW. 2172 var.,

1): auch (mit àu) AP., Ramkau (hier nur in der Bed. "Eierschale"),
(mit àu ² ) KatrE., Warkl. ("Eierschale"), Zvirgzdine: uolas čaulu BW. 32266. rieksta čaulas 8278. pilni ... zuobiņi kaņepju čaulu 20324. mazam pupam ir mazaka č. AP. uozuola zīles izčumalā nuo čaulām KatrE.

Avots: EH I, 286

čaula Naud., ein weinerlicher Mensch.

Avots: ME I, 406

I čàula [C.], čaule,

1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;

2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 ^2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. ² 218].

Avots: ME I, 406

čàulains,

1) mit Hülsen, Schalen, mit einer Kruste versehen;

2) hartnäckig, eigensinnig.

Avots: ME I, 406

‡ čaumula Pas. IV, 52 (aus Rosttten), (mit àu ² ) Lös., = čàumala 1.

Avots: EH I, 286

ce̦kula: (= ce̦taļa) auch Seyershof.

Avots: EH I, 262

[ce̦kula,] ce̦kuļa, ce̦kule, Bezeichnung einer Kuh, n. U. einer Kuh, die am Donnerstage gefallen ist (= cetaļa), od. die ein Zeichen an der Stirn hat. [Zu einem * ce̦ka aus poln. cecha "Zeichen, Merkmat"?].

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kulaine, ein Huhn mit einem Federbüschel am Kopf Kaltenbr.

Avots: EH I, 262

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368

[činkulains, uneben, voll Klumpen Nurtn.]

Avots: ME I, 413

[cirkuļains od. cirkulains Bers., gekräuselt: c - i mati.]

Avots: ME I, 386

čula, = čaula, die Schale, Hülse, Kruste: puosts, klāts asiņainām čulām Duomas I, 971.

Avots: ME I, 419

[čumulains Wid., = čumurains.]

Avots: ME I, 420

‡ čurbuļains,

1) "uneben, höckerig":
č. kuoks (mit ur̃ ) Frauenb.;

2) porös
Hopfenhof: č. akmens.

Avots: EH I, 296

čurgulains, vom Wasser durchlöchert, durchsickert Kurl. n. U.

Avots: ME I, 422

‡ dābulaine, die Kleereiche: d. tā pļaviņa BW. 28585, 7 var.

Avots: EH I, 311

dābulains (unter sābuolains): (geäpfett) auch Linden (mit â).

Avots: EH I, 311

‡ dâbulaite Linden, ein abgemähtes Kleefeld: dābulaiti nuogana. dābulaitē vis˙biezākā ve̦lē̦na.

Avots: EH I, 311

‡ dir̃sulaĩža Dond., = pakaļlaiža.

Avots: EH I, 322

duobulaîns, duobumains Druva II, 308, gruftig, uneben: duobulains ceļš Spr.

Avots: ME I, 532

‡ dre̦bulains Warkl. "= dre̦bulîgs".

Avots: EH I, 332

‡ drupulaîns Sonnaxt, = drupuļaîns.

Avots: EH I, 336

dulaka: die Faust Ramkau. Erinnert an das gleichbedeutende Lehnwort kulaka.

Avots: EH I, 340

dulaka, [dulaks Wid.], der Faustschlag: sist ar dulakām LP. VI, 245. Wohl aus kulaka unter dem Einfluss von duļāt entstanden.

Avots: ME I, 512

[I dusulains od. dusuļains, satvīcis, sadedzis: d-i milti, d-s siens, d-a (gubā sakarsusi, sadzeltējusi) zâle Mar.]

Avots: ME I, 522

II dusulains [um Bauske, Daiben, Wandsen], schweratmig, engbrüstig: dusulains cilvē̦ks; [d. zirgs Bers.; in Weissenstein dusuļains.]

Avots: ME I, 522

dze̦gulains, gezinkt L.

Avots: ME I, 539

‡ ẽ̦rkule Pussen, = ẽ̦rkulis 2.

Avots: EH I, 373

gaigula (unter gaĩgala): baltajai gaigulai BWp. 2513, 2 var.

Avots: EH I, 376

‡ gaigula, = gaĩgala: dat. s. gaigulam BW. 28399, 1.

Avots: EH I, 376

galpakulas, = galenes: māte nuobāla kâ ve̦cs galpakulu aude̦kls A. XVII, 869. galpakulas aude̦kls Karls.

Avots: ME I, 592

gaŗaulaîns, mit langem Schaft versehen: gaŗaulaini zābaki Jauns.

Avots: ME I, 605

‡ gaŗgulu: gaŗgulus, = gaŗgâzu: viens (sc.: braucējs) bij gluži gaŗguļu salmuos Kaudz. Izjurieši 284. nuolikās gaŗgulus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 799.

Avots: EH I, 385

gaŗkula (unter gaŗkūlis): auch Ramkau, Plur. gaŗkulas Skaista, gaŗkulu salmi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 386

gārkula (s. unter gaŗkūlis): Plur. gārkulas Lettg., gā`rkulis <sup>2</sup> Sonnaxt, gā`rkuls ² ebenda: gākzulas kūlīlī BW. 31625 var. gār kuļu kūliņā ebenda.

Avots: EH I, 390

gaûla: Demin. gaûliņa ² Grenzhof n. FBR. XII, 24.

Avots: EH I, 387

gaûla [Wolm.], = galva (in der Kindersprache) Konv. ¹ 211.

Avots: ME I, 611

graula,

1) jemand, der langsam, aber viel isst
Bers.;

2) ein griesgrämiger Mensch
Nerft;

3) [gràula ² ], ein (trockener) Kuhfladen
Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd.

Avots: ME I, 639

gre̦bulaîns, uneben : ce̦lms apakšgalā gre̦bulains Konv. 212.

Kļūdu labojums:
"gre̦bulaîns" vietā jābūt - gre̦buļaîns (gre̦bulaîns ist in gre̦buļaîns zu korigierren),

Avots: ME I, 646

‡ grīzulaîns, kapriziös (?): grīzulainuo ieduomu se̦kas Janš. Bandavā II, 361.

Avots: EH I, 407

gruobulaîns, uneben: gruobulains ce̦lms MWM. VIII, 326.

Avots: ME I, 670

grubulains, [grubuļains U.], uneben, holperig, höckerig: āda ir grubulaina bez spīduma Konv. ² 1273; grubulains čakārnis Stari III, 226. uz baznīcu grubulaiņš ceļš BW. 20073 var., [Weinsch.].

Kļūdu labojums:
grubulaina = grubuļaina

Avots: ME I, 664

grum̃bulains, [grumbuļains], uneben, höckerig, holperig: grumbulains kuoks, ceļš. bumbulaiņi, grumbulaiņi tautas dē̦la kumeliņi BW. 17160. grumbulainās saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. grumbulaina šī grīdiņa BW. 32652.

Avots: ME I, 665

gruñdulaîns, [

1) uneben, knorrig
Bixten]: šķībi, greizi grundulaiņi mana tē̦va uozuoliņi BW. 30379; [

2) "geäpfelt":
gr. zirgs Zeezern].

Avots: ME I, 665

‡ gùmzulaîns ² Oknist, = ‡ gùmzaîaîns ² .

Avots: EH I, 419

‡ iẽgula Frauenb. "eine Niederung in einem Acker, wo sich Wasser ansammelt": iegulās rudzi izpuvuši.

Avots: EH I, 515

irbulaîns,

3): i. ("ietrunējis") kuoks Sakstagals.

Avots: EH I, 431

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains ²
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709

jaûkulas Buschh., = jê̦(l)kulas. [Wohl aus * jalkulas (vgl. gaûgalis aus galvgalis und Le. Gr. 146) > * jālkulas (s. Le. Gr. 98) mit ostle. ā aus ē̦.]

Avots: ME II, 98, 99

‡ je̦kula KatrE., Sessw., = jê̦kula 2: pagrāba kādu kūli je̦kulas Kaudz. Izjurieši 99. Vermutlich aus *je̦lkula < jê̦lkula.

Avots: EH I, 562

jê̦kula: gen. s. jē̦kula BW. 31625 var., gen. plur. jē̦kulu 31625 var.;

2): auch Saikava n. Fil. mat. 177 (acc. s. jê̦kulu ), Fest. ("rija izkulti rudzu salmi"): jē̦kulas kūlītī BW. 31526; 31625.

Avots: EH I, 563

jê̦kula (aus jē̦lkula), auch jê̦kuļi C. (aus jê̦lkuļi),

1) windtrockenes Getreide od. Korn
L., U.;

2) Langstroh
Kaul., AP., Lös., Bers., Erlaa, C.: vedēji sagrieza pīckas nuo jē̦kulas jeb gaŗiem salmiem BW. III, 1, 50. ar vienu sitienu pārcirtis kūli jē̦kulas Etn. I, 68.

Avots: ME II, 112

jê̦lčaula, mīkstčaula.

Avots: ME II, 112

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112

judrpraûlaîns, im Kern angefault: judrpraulaina egle J. Dr.

Avots: ME II, 115

jumula, ein in Kleidung und Arbeit heruntergekommener Mensch: tuo jau tev nede̦r par puisi līgt: tāds jumula vien ir Bers.

Avots: ME II, 119

‡ kaitula BW. 26459 var., = kaitule (unter kaitulis).

Avots: EH I, 575

kam̃barsulainis ,* der Kammerdiener.

Avots: ME II, 149

‡ karpulaine Sonnaxt, = kar̃tupe̦lãjs.

Avots: EH I, 589

‡ ķarstula (mit hochle. a aus e, ?) PV. "kas ķarstās".

Avots: EH I, 691

‡ kàrtapulaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = kar̃tupe̦lãjs.

Avots: EH I, 590

kārtula ,* die Regel Dr.

Avots: ME II, 202

ķaula: auch (mit âu ² ) Kaltenbr., Oknist, Prl.: riekstu ķaulu dzirnaviņas BWp. 2172, 2. kartupeļu ķ. Oknist.

Avots: EH I, 691

ķaula, ķaule Selb. BW. 16565, Stockm., Spr., = čaula. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 357

kaũlaîns, knochtig, entfleischt, mager, stenglicht: kaulaina gaļa, ruoka; kaulains zirgs, cilvē̦ks. dzī(k)slainas, kaulainas panāksnu meitas BW. 20143, 3. kaulaina gulta Duomas II, 1018.

Avots: ME II, 174

kaũlainis, der Knocherichte RKr. VII, 90.

Avots: ME II, 174

kaũlastiņa, einen knochigen Schwanz habend, Epitheton des Hundes: kuo, sunīti, kaulastiņa, tukšu mežu lādināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174

kàulaža ² comm., ein knöcherichter, hagerer Mensch Mar. n. RKr. XV, 118.

Avots: ME II, 174

ķe̦r̂pulaîns,

1) zottig, kraus, lockig:
ķe̦rpulaini mati Ar., Ramkau, [Lis., N. - Peb.] ;

2) mit unebener Rinde:
ķe̦rpulains kuoks Smilt.

Avots: ME II, 368

ķe̦r̂vulaîns: "Aps." ME. II, 370 zu streiehen.

Avots: EH I, 697

ķivulaîns, ķivuļaîns, voller Larven, Maden: labāk dzēru purviņā ķivulainu (Var.: ķivuļainu, kivaruotu, ķikuraînu) ūdent˙iņu BW. 24328.

Avots: ME II, 387

‡ krambulaîns "?": krambulaini, bambulaini ... kumeliņi, kâ nebūs krambulaini linu pe̦lu ēdināti Tdz. 44141.

Avots: EH I, 641

kruõķ(u)lapas, Frauenmantel (alchemilla valgaris) Mag. IV, 2, 27. Zu kruoķe.

Avots: ME II, 294

[kruñculaîns Smilt., gefaltet.]

Avots: ME II, 287

‡ krùnkulaîns ² Sonnaxt, = kruñkaîns: krunkulainas zarnas.

Avots: EH I, 660

‡ krũzulaîns Siuxt, = krũzaîns: krūzulaiņi svārki.

Avots: EH I, 663

‡ kùkula ² Skaista, = kūkuolis.

Avots: EH I, 682

‡ kula Assiten, Dunika, OB., = kuls I 2.

Avots: EH I, 669

I kulace, kulaciņa, kulačkiņa, [ein kleines und dickes Weib Bers.]: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda kulaciņa (Var.: kulačkiņa); nav gaismiņa uzauguse, jau kulace tīrumā BW. 27264, 5.

Avots: ME II, 304

[II kulace "ein Anbau (auf Pfosten) an der Riege zam Bergen verschiedener Gegenstände"(?) Rozentov.]

Avots: ME II, 304

kulaiņi Lis. n. RKr. XVII, 94, [Alt-Ottenhof], = kulaini cimdi.

Avots: ME II, 304

kulaînieks: auch Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 669

kulaîniẽks, der Fausthandschuh [PS.], Smilt.: adu cimdus kulainiekus BW. 7226.

Avots: ME II, 304

I kulainis,

1): auch AP., Bērzgale, Fest., Lubn., Pilda, Ramkau, Saikava; "ein zwirnener Handschuh; den man beim Getreidedreschen mit einem Dreschflegel anhat"
Līvāni; ‡

3) jem. mit einem Hodenbruch
Saikava.

Avots: EH I, 669

I kulainis,

1) der Fausthandschuh
N.-Bartau: šim kulaiņi, tam kulaiņi, brūtgānam pirkstainīši BW. 25507; [3546?]. Zariņš nuorāva savus kulaiņus Saul.;

[2) ein Tarakan (Küchenschabe) mit dem Eiersack
Welonen. Zu kule].

Avots: ME II, 304

II kulainis, Brachvogel, Kronschnepfe, Wettervogel RKr. VIII, 97; n. Elv.: Wasserhuhn. [Für. I schreibt: kullanis, plar. kullani Wasserhühner; Für. - kuleinis, Wasserhuhn. - Vgl. r. кули́къ "Schnepfe", ai. kulīkā "ein Vogel" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 642.]

Avots: ME II, 304

III kulainis, ein kleiner Mensch Mar.

Avots: ME II, 304

kulaîns, in kulaîni cimdi, Fausthandschuhe Mar., N.-Schwanb., (Salisb,].

Avots: ME II, 304

‡ kulaka C., Lemb., Orellen u. a., = kulaks 1; kas tad (nuorīts) nuogāja pa kaklu lejā kâ laba k. Kaudz. Izjurieši 258.

Avots: EH I, 669

kulakât, -ãju, kulakuôt, mit Fäusten schlagen.

Avots: ME II, 304

kulaks,

1) die Faust
(echt le. dùre); der Schlag mit der Faust: dabūsi ar kulaku pa muguru; dabūsi kulaku pa muguru;

2) der Zapfen der Kornwalze:
bluķim vis˙apkārt zināmā attālumā viens nuo uotra bija kulaki 10-4 collu gaŗumā Konv. ² 2077. - Wohl aus r. кулáкъ "Faust", [woher auch li. kulokas "Faust" und estn. kulak "Faustschlag"].

Avots: ME II, 304

‡ kulasè̦ta ² Baitinow n. FBR. XI, 138, Pilda, ein Hof (pagalms) bei der rija.

Avots: EH I, 669

‡ kulašiņa, verächtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem lielas sievas, man tik tāda k. BW. 27264, 9.

Avots: EH I, 669

‡ kulašķena, = ‡ kulašiņa: citiem vīriem skaistas sievas, man tik tāda k. BW. 27264 var.

Avots: EH I, 669

kulavs, die Tenne: kas piesēja me̦lnu zirgu pie kulava (Var.: kuliņa 28540) durvtiņām BW. 28539. Zu kuls I.

Avots: ME II, 304

kulaža: "27264" ME. II, 304 zu verbessern in "27264, 9".

Avots: EH I, 669

kulaža, eine kleine und dicke Frau: citiem vīriem gaŗas sievas, man tik tāda kulažiņa (Var.: kukažiņa) BW. 27264.

Avots: ME II, 304

kuñgulaîns, klümpig, schollig Ruj., Salisb.

Avots: ME II, 315

kuñkulains: kunkulaina vaga Lubn. palūkuoja ... sūcienu, vai tas ... nav ... k. Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 675

‡ ķùrkstulains ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, "pumpas" habend: ķurkstulaina drēbe.

Avots: EH I, 708

‡ ķur̃zulans Salis, gekräuselt.

Avots: EH I, 708

‡ kuzulaîns Sonnaxt "?": slimi sivē̦ni kļūst kuzulaini (sarūvušies, ar lielu spalvu, vāji, kuprus uzme̦tuši).

Avots: EH I, 681

kūzulaîns, zerzaust, verwühlt: kūzulaiņi (= izpūruši) vedējiņu kumeliņi RKr. XVI, 114.

Avots: ME II, 339

laũla: braukuši... uz laulu Pas. X, 189.

Avots: EH I, 723

laũla, die Trauung: pie laulas iet, sich trauen lassen Drsth. n. Etn. IV, 129, Lub.; pie laulas ar tādu neiešu RA. šķiŗat vien tik laulu pāri Rainis.

Avots: ME II, 428

laulabas: auch C., Ramkau (mit aũ ), Bērzgale, Kalnemois, Oknist, Warkl. (mit àu ² ), Pas. VI, 146, 424; VII, 42; VIII, 401; X; 143, 249; "eine Mahlzeit, die nach der erfolgten Trauung lm Kirehdorf eingehalten wird" Warkl.: ja kāziniekiem mājas tuvu pie baznīcas, tad tie re̦ti ē̦d laulabas: par tiem saka: "kāzas bez laulabü.

Avots: EH I, 723

[laulabas Zb. XV, 215, L. W. 1922, № 9, 3 _3, = laulĩbas.]

Avots: ME II, 428

laũlabniẽks: auch Orellen, (mit àu ² ) Oknist, Warkl.: laulabnieku kumēleņi BWp. 1384, 1.

Avots: EH I, 723

laũlabniẽks Kaudz. M., Bers., C., Aps., Sessw., [Ronneb., Smilt.], = laũlĩbniẽks.

Avots: ME II, 428

laulajiņa [làulājie ² Warkh.], die Braut: kas tuo... šķetināja, tā būs mana laulajiņa BW. 13250, 21; [in Warkh. sei l. auch der Gürtel, den der Bräutigam bei Trauung an hat.]

Avots: ME II, 428

liẽlkaũlaîns: i. abuliņš Orellen.

Avots: EH I, 755

[liẽlkaũlaîns, grobfaserig: lielkaulaini ("ar lieliem spaļiem") lini Morizberg; s. auch liẽlkaũls.]

Avots: ME II, 499

liẽpula, liepule,

1) s. liepaine; ein loc. s. liepūlā BW. 13655, 4 var.;

2) [liepule], ein aus Lindenborke gemachtes Gefäss
RKr. VII, 1436.

Avots: ME II, 504

masulas U., = masalas.

Avots: ME II, 565

maula,

1): "= maule Friedrichswald" ME. II, 569 zu ersetzen durch: "maula Saikava, Nerft n. BielU., = maule I".

Avots: EH I, 786

maula,

1) = maule Friedrichswald; s. auch maulains II und maulainis;

2) màula ^2, eine Vertiefung
Bers., Lub.

Avots: ME II, 569

[maulaiņi, ein Wagen mit schienen losen Rädern Wid.]

Avots: ME II, 569

maulainis "maulas ritenis; maulas svārpsts" Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

I màulaîns ^2, ausgefahren (vom Wege) Bers., Lub. Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 569

II maulains, enthalten in maulaini od. maulu rati Lös. n. Etn. IV, 146 "ein altmodischer Wagen mit hölzernen, schienenlose Rädern".

Avots: ME II, 569

‡ mîkšķàula ² Kaltenbr., = mîkstčàulis 1.

Avots: EH I, 821

mîkstčàula (unter mîkstčàulis),

1): auch AP., Seyershof.

Avots: EH I, 821

mizulaîns: auch Schnehpeln.

Avots: EH I, 820

mizulaîns Wid., s. mize̦laîns.

Avots: ME II, 640

mugurkaũlaînis ,* mugurkaũlaîns dzīvnieks, mugurskaũlniẽks *, das Wirbeltier MWM. VI, 792; Konv. ² 832, 2115.

Avots: ME II, 661

mulaža: auch (Einfaltspinsel) Stenden.

Avots: EH I, 830

mulaža [Bers.], comm., der Maulaffe, Einfaltspinsel: tas tik ir tāds mulaža Dond., Tals.; [mulāža Wandsen].

Avots: ME II, 664

mũsulaîns, = mũsaîns: mūdulains ģīmis, luogs, mūsulaina drēbe Mat.

Avots: ME II, 680

‡ muzgulas Grenzhof (Mežamuiža) "savīstītas drānas".

Avots: EH I, 837

nuogula, nuogulda, s. nuoguls.

Avots: ME II, 788

‡ nùlat ² Prl. n. FBR. VI, 113, Saikava, = nule.

Avots: EH II, 29

pabulaîns, pabulis Pönau, = pubuļains, pubulis.

Avots: ME III, 10

‡ pakaũlaîns, etwas knochig, mager: pakaulaini darba zirgi Mahlup.

Avots: EH II, 141

pakulaîns, hedicht, voller Hede: pakulaini lini.

Avots: ME III, 50

pakulas (li. pãkulos), die Hede; galu pakulas, die schlechteste Hede BW. 25337, 2. viņš pinas kâ vista pa pakulām, er kann nicht von der Stelle kommen. nu bij uguns pakulās od. pie pākulām, nun war Öl im Feuer, nun war er Feuer und Flamme. tās bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. l, 74. Selten auch im Sing. pakula BW. 7011, 2, 3; pakuls L., St., BW. 7011, 5. [Wohl nebst li. nuokulos "die vom Flachs abgedroschenen Teile" und r. пáкля (aus *пакъля) dass. zu le. kult; wenn le. pakulas aus dem Slav. entlehnt wäre, müsste es langes ā haben; poln. pakuły dass. stammt wohl aus dem Li., vgl. auch Potebnja Знач. множ. числа в русск. яз. 24 f.]

Avots: ME III, 50

pãrkulas, = pãrkaras: pārkulas - gaŗas bē̦rzu klūgas, kuŗu tievie gali kaudzes virsgalā tiek kuopā savīti un re̦zgaļi karājas svabadi uz leju, tâ ka vējš nevar sienu iznē̦sāt Lubn. n. Etn. I, 105; vgl. auch pãrkũlas.

Avots: ME III, 162

pašu˙laĩk: "pat˙laban" Kaltenbr.; gerade recht Behnen n. FBR. XVI, 149: zābaki man p.

Avots: EH XIII, 180

pašu˙laĩk, s. paš˙laĩk. [pašumêtiês,

1) "ausgleiten, sich verdrehen":
man kājas pašumējās un es nuokritu gar zemi Salisb.;

2) = pamisêtiês: meitai pašumējies: e̦suot jau gaidībās Jürg., Nitau.]

Avots: ME III, 117

patkula (unter patkuls*): schon in der Ve̦ca un jauna laika grāmata v. J. 1803.

Avots: EH XIII, 183

pè̦nkulaîns: auch (mi e̦n̂2) Ceļi VIII, 303 (aus Frauenb.).

Avots: EH XIII, 223

pè̦nkulaîns Kumbern, zottig: pe̦nkulainu (Var.: pinkulainu) kumeliņu BW. 33062 var.

Avots: ME III, 200

‡ pigulants Grünh., pigurants U., ein durchtriebener Mensch, ein Spassvogel (Figurant).

Avots: EH XIII, 230

‡ pinkulainis Tdz. 42552, ein Zottiger (?).

Avots: EH XIII, 235

piñkulaîns: auch (piñkulans) Seyershof.

Avots: EH XIII, 235

piñkulaîns, zottig: pinkulainu kazu vedu BW. 18704. pinkulaiņu kumeliņu 33062.

Avots: ME III, 220

prātula;* das Sinngedicht, der Sinnspruch, die Sentenz: tas viņas kladē bija ierakstījis . . . pašdarinātūs mīlestības dzejuoļus un prātulas De̦glavs Rīga II, 1, 24. man uznāk trīsas nuo viņu sīkajām prātulām uņ patiesībām Zalktis v. J. 1908, S. 133.

Avots: ME III, 383

praûlaîns, moderig, molmig U.: jau praulains (Var.: izpraulējis, sapraulejis, izduobējis; iztrūdējis, izburbējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 13 var. māja taps arvienu praulaināka Poruk II, 57. lai sakne netuop cieta, sausa un praulaina Peņģ. Sakņu dārzs 35.

Avots: ME III, 379

pugulaîns, abgerundet erhöht, knopfförmig Bergm. n. U., mit runden Erhöhungen versehen: pirku kumeļam pugulaiņus (Var.: zvārgulainus) iemauktiņus BW. 11373, 1 var.

Avots: ME III, 402

pulans "?": par pulanu kalnu pāri BW. VI, S. 161 (im Rätsel).

Avots: ME III, 406

pumpulaîns, pumpalaîns, pumpuļuots Lettg., knotig, zottig, uneben U.

Avots: ME III, 411

pupulakši: auch BW. 32367, 1 var.

Avots: EH II, 327

pupulakši, pupulakšķi, pupulaksti, s. puplakši.

Avots: ME III, 415

‡ pupulakšķis Spr., ein Bohnenstengel.

Avots: EH II, 327

pupulapas, s. puplakši.

Avots: ME III, 415

purdulaîns, pur̃duļains Drosth., pùrduļaîns ² Lis., Golg., rotzig, schnodderig: purduļains zē̦ns Apsk. v. J. 1905, S. 173. maza, maza māsiņa, purdulaiņš de̦guns (Rätsel) RKr. VII, 1196.

Avots: ME III, 416

‡ raîbulaiņš ² Frauenb., raîbule̦ns ² Seyershof, fein gemustert (sīki raibs): zĩlītēm ir raibule̦nas spalvas Seyershof.

Avots: EH II, 350

raudula, die Jeremiade Celmiņ.

Avots: ME III, 484

raûdulaîns: "Stockm. n." ME. III, 484 zu streichen!

Avots: EH II, 356

raûdulaîns N.-Peb., rauduļaîns, weinerlich: raudulains bē̦rns Stockm. n. Etn. I, 90; raudulaina balss. bailīgi žēlīgā, gan˙drīz rauduļainā balsī Janš. Dzimtene I ² , 354. es re̦dzu nuo tava rauduļainā ģīmja Purap.

Avots: ME III, 484

re̦m̃bulains, uneben, knorrig: r. kuoks N.-Peb.

Avots: ME III, 509

repulains Mar. "uneben".

Avots: ME III, 513

rē̦pulains (unter rẽ̦puļaîns): rẽ̦pule̦ni karpeļi ir tādi sasprē̦gājuši Seyershof. acte̦ns audakls tāds r. ir, -nav glumjš ebenda.

Avots: EH II, 370

riņķulaîns, kreisförmig Heniņ: tievs, gaŗš tē̦vs, riņķulaina māte (Rätsel) RKr. VII, 70.

Avots: ME III, 529

rumulas: eine gewisse Suppe, die man am Abend nach den rumeles bereitet Warkl. n. Ceļi VIII, 223.

Avots: EH II, 384

rumulas, rumules, rumulis, s. rumeles.

Avots: ME III, 559

rūsulaîns Alksnis-Zundulis, rostfarben: rūsulaiņa zuoss.

Avots: ME III, 573

šâdulaĩk, Adv., um diese Zeit: pē̦rn šādulaik Bārda Zem. d. 195.

Avots: ME IV, 12

sagula* die Schicht, Lage, Ablagerung Wid.: avuoti, kas riņķuo caur sagulu sugām MWM. VIII, 499.

Avots: ME II, 632

sakulakuôt, tr., (tüchtig) mit Fäusten bearbeiten, Rippenstösse versetzen.

Avots: ME II, 658

saũlainĩba,* die Sonnigkeit Veselis Saules kapsē̦ta 18.

Avots: ME III, 772

saũlaîns, ‡

2) "?": smalkie linu aude̦kli esuot ... staraini, saulaini, puķaini un ziedaini Janš. Dzimtene III, 261.

Avots: EH XVI, 460

saũlains, sonnig: saulaina diena. saulains laiks MWM. X, 40. saulainā sē̦tā Vēr. II, 1118. uz saulainiem klajumiem Stari 1, 241. viss tik spuodrs un saulains Vēr. II, 571. kur saulīte saulaināka le̦c A. v. J. 1899, S. 164.

Avots: ME III, 772

sauskaulains, mit nicht dickem Kern (vom Baum): sauskaulaina priede Warkl.

Avots: ME III, 775

savulaĩk, je: savulaĩk es neiešu (nie werde ich gehen) aiz e̦ze̦ra sievu ņemt VL. aus Ahs.

Avots: ME III, 793

sē̦nula: (mit ẽ̦ ) auch Orellen, (mit è̦ ² ) Fest.

Avots: EH II, 481

sẽ̦nula, s. sẽ̦nala.

Avots: ME III, 827

‡ sẽ̦nulains Orellen, = sē̦nalaîns.

Avots: EH II, 481

še̦rmulaîns, schaurig, grausig: Hofmaņa še̦rmulaiņā novelē Vēr. Il, 929.

Avots: ME IV, 16

šḕ̦rmulas ² Warkl., = šermeles.

Avots: ME IV, 17

‡ sĩpuolsula, Zwiebelsaft: sīpuolsulas smaršu Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 23.

Avots: EH II, 493

sirmula "sirma guovs" Kand.

Avots: ME III, 847

skarbulaîns, s. skarbalaîns.

Avots: ME III, 874

šķe̦r̃bulains, ‡

2) = šķe̦rbalains 1: š. kuoks.

Avots: EH II, 631

šķe̦r̃bulains Salis, krächzend, heiser: šķe̦rbulaina balss.

Avots: ME IV, 28

skrandulainis, ein Zerlumpter: kā tu nāci, skrandulaini (Var.: kankarīti, kankardanci), labu ļaužu maltuvē? BW. 8036, 2 var.

Avots: ME II, 887

‡ skrimbulas Lubn., Krümchen, Überbleibsel: guovis apē̦dušas sienu; ne s. nav palikušas.

Avots: EH II, 509

‡ skritulaiņi Zvirgzdine, radförmig gemusterte Handschuhe.

Avots: EH II, 510

‡ skrulains, = skrul˜lains (?): ar savām skrulainajām peļastītēm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.

Avots: EH II, 513

‡ skrùzulains ² Sonnaxt, = skrũzaîns: skrūzulaini mati.

Avots: EH II, 513

skvarbulaiņi, Adv., "?"·: citus gadus (puisis) skaņi pirda, šuogad pirda skvarbulaiņi BW. 35194.

Avots: ME III, 911

‡ smalˆkpakulas ² Salis "smalkākās pakulas, kuo dabū pēc galu pakulām". Vgl. smalkpakulu aude̦kls.

Avots: EH II, 533

smaula,

2): ir gan tev s˙! P. W. Šis ar mani tiesāties? 22.

Avots: EH II, 534

smaula,

1) der Übermut; Eigensinn
Wid.;

2) der Kopf (eines Begabten od. eines Ausgelassenen Fest.):
nebiju duomājis, ka tev tik vien tā pulvera smaulā Vīt. 64. tam tik ir smaula! Fest.

Avots: ME III, 955

smaulainis: auch (mit àu ² ) Meselau, Saikava.

Avots: EH II, 534

smaulainis Vīt., = pārgalvis, re̦sgalis.

Avots: ME III, 955

smaulains,

1): auch (mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH II, 534

smaulains,

1) übermütig
(nebēdîgs);

2) sich beschmutzt habend
(mit aũ) Wolmarshof.

Avots: ME III, 955

‡ smula PV. "slapjš, netīrs darbs; draņķa laiks": linu vilkšana nuo mārka ir smulas darbs. smulas laiks.

Avots: EH II, 540

smulains, schmutzig Ar.

Avots: ME III, 969

smulausis, wer sich das Gesicht besudelt hat Ar.

Avots: ME III, 969

smur̃gulaîns, rotzig, mit Rotz besudelt: puišam mute smurgulaina BW. 9703. smurgulains de̦guns Dünsberg.

Avots: ME III, 970

snàudula ² , Schlummer, Schläfrigkeit Sussei; s. auch snaudulis.

Avots: ME III, 973

snaudulains, =snaudalaîns: miegulaiņa, snaudulaiņa... līgaviņa BW. 21974 var.

Avots: ME III, 973

snaudalaîns, schlafmützig: miegalaiņa, snaudalaiņa... tava līgaviņa BW. 21971.

Avots: ME III, 973

snurgulas St., U., snur̃galis PlKur., Nasenschleim.

Avots: ME III, 979

šņurgulas U., =snurgulas, Nasenschleim, Rotz.

Avots: ME IV, 98

spangulains, = spañgains 3: jāja . . . spangulainu kumeliņu BW. 32931, 7.

Avots: ME III, 985

spe̦ngulaîns, = spangulains: spe̦ngulaini kumeliņi BW. 32931, 4 var.

Avots: ME III, 989

spīgula (n. St. und U. spīguļa), Glanz L.

Avots: ME III, 1002

‡ spuogulas, Glanz von Firnis, Öl Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 565

‡ sprungulains, einem Knüppel ähnelnd (?): kuce̦ns ... ar savām sprungulaini īsajām kājām A. Brigadere Skarbos vējos 35. sprungulainu kazu veda, ... pliku veda tautu meitu B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā, S. 75.

Avots: EH II, 561

spurgulaîns: uzklāt zirgam deķi, lai nav s., lai spalva stāv gluma (mit ur̃ ) Siuxt. spur̃gulaiņa dzija Frauenb., Kand.

Avots: EH II, 564

spurgulaîns, s. spurgalaîns.

Avots: ME III, 1032

*stabula: der ganze Artikel ME. III, 1036 f. ist als auf einem Druckfehler beruhend zu streichen.

Avots: EH II, 567

*stabula od. *stabats, = stadats: (vedējs) dzied stabulā (?) zirgu pūtinādams Austriņš M. Z. 101. Mit fehlerhaftem -b- für -d-?

Avots: ME III, 1036, 1037

stre̦bulains, hastig, hitzig, schnell, unruhig: s. zirgs Roop, Schujen, Sermus, N. - Wohlfahrt, Odsen; s. cilvē̦ks Sawensee.

Avots: ME IV, 1085

‡ *struõgulains, = spaļaîns (?): lini tik struõgule̦ni, ka nevar vērpt; kulstuot atstāti kauli iekšā Seyershof.

Avots: EH II, 592

strungulaîns: putns, spalvas nuometis, ir s. Grünh.

Avots: EH II, 590

strungulaîns, mit strunguli ² versehen Naud., Gtünh.: zuosis vēl tik strungulainas, ka nav vē̦rts kaut Grünh.

Avots: ME IV, 1095

‡ sũdsula AP., Mistjauche.

Avots: EH II, 607

sūkulas: auch (mit û ² ) Lemb.

Avots: EH II, 608

sūkulas L., sūkuli L, oder sūkuls St., U., = sūkalas, Molken.

Avots: ME III, 1132

sula: me̦lnā s. - auch Siuxt; ein kleines Quantum einer Flüssigkeit ebenda; eine ziemlich flüssige Speise ebenda: jāizvāra miltu suliņa; jede Flüssigkeit Salis: kad maize ir, tad kādu, sulu piestrēbj klāt; sviesta sulas Ramkau, = panijas; "zilās suliņas" ir skaidras, zilas sulas, kas atdziestuot nuostājas virsū, ja uzvāra piena sulas Ramkau; suliņas "sūkalas" AP.; "zilās suliņas" atdalās nuo biezpiena (pēc rūgušpiena sildīšanas) ebenda; biezuopienu silduot atdalās suliņas Fest. mātei gaļa, bē̦rniem s. bļuodiņā BW. 2186. apšu s. 4426, 2 var. sēņu s. 26551, 5 var. arājam piena sulas 32462. tē̦vam gaļiņa, ... bē̦rnam suliņa 2186, 2. suliņās mazgājuos 2929 var.

Avots: EH II, 602

sula (li. sulà "der fliessende Baumsalt", apr. sulo "geronnene Milch"), sule PlKur., eine sich absondernde Flüssigkeit, wie Saft von Bäumen: bē̦rzu sula U. oder sulas Wolm., Schwanb., Birkenwasser; piena sula oder suliņa U. resp. sulas Schwanb. oder suliņas Wolm., Spr., Molken; gaļas sula, Fleischbrühe; asins sula U., Blutwasser (Serum); paniņu sulas Etn. II, 137, tās ieliek sietā lai nuosūcas sula ebenda. me̦lna sula, ein Gericht aus Schweineblut und Grütze Etn. II,137. sula, ein Gericht aus den Eingeweiden, Füssen, dem Kopf und Rückgrat vom Vieh, das weichgekocht mit Grütze (in Blut geknetet) vermengt wird Blieden n. Etn. I, 57; suliņa, ein dünnflüssiger, fetter Mehlbrei 42, ein Gericht aus Grütze und Fleisch in Wasser Grünhof. vē̦de̦ra sula Jaun. Dr. 1902, 360. sulu mēnesis Einhorn, Etn. 11, 82, der April. Zu sūlât, ai. súrā "Branntwein", av. hurā "Kumys" (wo r auf l zurückgehen kann), gr. ύ'λη; (mit langem u ) "Kot", ac. sol, norw. saula "Schlamm", ahd. sūrougi "triefäugig", an. saurr "Kot", ahd. sou, air. suth "Saft", gr. ύ'ει (mit langem υ ) "es regnet", alb. ši "Regen", ai. sundti "presst aus" u. a., s. Walde Vrgt. Wrtb. II, 468 f.

Avots: ME III, 1119

sulaînis: duošu kunga sulaiņam BW. 2213. saules sulainīt[i]s 33884.

Avots: EH II, 602

sulaînis, f. sulaine Glück Römer 13, 4, ein (verächtliches) Demin. sulainelis MWM. X, 435, der Bediente, Diener: ja visi gribē̦tu kungi būt, kas tad sulaiņi būs? Jelg. sak. v. 246. Aus estn. sulane "Diener", s. Thomsen Beröringer 280.

Avots: ME III, 1119

sulaîns: s. ābuols Strasden. sulans (= sūkalains) piens Salis. taukao, sulainuo zāli pļaut Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 239.

Avots: EH II, 602

sulaîns, vollsaftig: s. auglis. balss bija skaļa un sulaina J. R. VII, 122. sulât, -àju L., sulâtiês L., Spr., einen Saft, eine Feuchtigkeit von sich geben, langsam fliessen, tröpfeln U.

Avots: ME III, 1119

svībulaîns: svībule̦ns lakats Seyershof.

Avots: EH II, 619

svībulaîns Aahof, Adl., (mit ì ² ) Adset, Lis., (mit ĩ ) Bauske, Nötk. "gestreift, mit länglichen Flecken, schattiert, braunu": man kazīte svībulaina, netiek balta vilnainīte BW. 25420, 1.

Avots: ME III, 1162

trešula U., trešuļa L., = trešala.

Avots: ME IV, 232

trùopulaîns ² Gr.-Buschh., = truopains 1.

Avots: ME IV, 253

‡ trùmpulains ² Gr.-Buschh., = trùopulaîns2.

Avots: EH II, 698

truntulains, truntuluots, masericht VL. n. Ar.

Avots: ME IV, 247

‡ tula AP. "tīteris" (ziemlich selten gebraucht).

Avots: EH II, 701

tulaîns "?": tulainie vīri Latv.

Avots: ME IV, 258

‡ tulapītis AP., ein kleiner, runder Pelz.

Avots: EH II, 701

‡ tulaps Sonnaxt, ein grosser, breiter Pelz. Vgl. talups und ‡ tulups.

Avots: EH II, 701

tulas, tulīte, der Urin (in der Kindersprache).

Avots: ME IV, 258

‡ tùntula ² Nautrēni, eine kleine, feuchte Blase (Hautausschlag): tev piere pilna tuntulu.

Avots: EH II, 703

‡ tvîkulans ² (Adj.) Allend. n. FBR. XIX, 83 "?"

Avots: EH II, 711

I ula, ‡

2) als Schimpfname (?):
eit[a], ulas, iekšā! kuo valstāties? BW. 20772.

Avots: EH II, 712

I ula, s. ule.

Avots: ME IV, 297

II ula Bauske, = dzergzde: dzija vērpjuot (virve vijuot) saiet ulās Adsel.

Avots: ME IV, 297

III ula! Interjektion: ula, ula (Var.: uija, ūja), ve̦ci vilki! BW. 13132, 3.

Avots: ME IV, 297

‡ ulans (mit hochle. a < e̦?) Druw. "apmulsis; kas sevī visu duomā un gudruo, citiem ne˙kā neteikdams". Vgl. ule̦ns und RKr. XVII, 84.

Avots: EH II, 712

‡ ulaveņa (Demin.), eine gewisse Gartenblume: (zirgs) ulaveņas salauzīja BW. 33622, 5 var. (aus Lettg.).

Avots: EH II, 712

urbulains: urbulaiņa maize Blieden.

Avots: EH II, 714

urbulains, durchlöchert, porös: urbulaini māla puôdi Konv. ¹ 462.

Avots: ME IV, 302

‡ urskulains "der mit Koder am Halse behaftet" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Koder").

Avots: EH II, 715

uzkula: u. (= uzkala 1) ir ragavām Geistershof.

Avots: EH II, 726

*uzkula (erschlossen aus ostle. izkula),

1) der obere, aus einem runden Holz bestehende Rand eines Wagens
(Preili) oder Schlittens (Wackl.);

2) der Griff einer Schaufel
Preili.

Avots: ME IV, 346

vabulaķis (?), ein hölzerner Kochlöffei Laud. n. Bielenstein Holzb. 279.

Avots: ME IV, 428

vârdulaša ² Segew., wer von jem. geäusserte einzelne Worte seinerseits anwendet.

Avots: ME IV, 502

viênulaũku, über eine ganze Fläche hin (ohne Zwischenräume): slimībā cilvē̦ka miesas e̦suot vienulauku ar sīkām... pumpiņām, tik˙pat kâ ar nātrēm nuošaustas Etn. II,? 36.

Avots: ME IV, 667

‡ viesulaiņš, = viesuļaîns*: viesulaiņiem dančiem Apsk. 1903, S. 51.

Avots: EH II, 798

‡ vĩnsula Fausts (1936) 117, der (ausgepresste) Rebensaft.

Avots: EH II, 793

‡ viņulaik Ahs., Kalupe, = viņlaik.

Avots: EH II, 786

vizulaîns, s. vizuļaîns.

Avots: ME IV, 632

zvārgulaîns, s. zvārguļaîns.

Avots: ME IV, 768

ķe̦r̂vulaîns Aps., Smilt., Sessw., = ķe̦rve̦laîns.

Avots: ME II, 370

kraulaîns Lautb., C., mit krauļi versehen: jaukais, kraulainais krastmalis nuoaudzis kuokiem Lautb.

Avots: ME II, 263

kuñkulaîns, kuñkuļaîns, klumpig, klümperig, knotig, knotenreich: kunkulaina zeme, dzija BW. 8412; kunkuļains maisījums Konv. ² 2121. maza, maza jaunuvīte, kunkulainas dāvani-ņas BW. 25314, 7.

Avots: ME II, 315

‡ *spraudula "?" : spraudu sprauduliņu (Var.: sprēdu sprēdaļiņu) Ziemassvētku vakarā; kuo darīji nespraudusi šādu ziemas gabaliņu? Tdz. 54357, 2.

Avots: EH II, 557

aba, ‡

4) oder Evang. 1753, S. 81, Ulanowska Łotysze 63: nezinu, kai sacīja - tai aba citaiž Warkl. citu reiz aba ituo reiz Pas. IX, 55; aba - aba, entweder - oder
Evang. 1753, S. 62. Aus r. dial. або "oder".

Avots: EH I, 1

âbuõlaîns, [ulains">âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizdràicît ² Ass. - Kalt., vollstreuen: aizdraicījis pus kula (mit Stroh).

Avots: EH I, 19

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

àizkakle, der Raum zwischen dem Hemde und dem Halse, gewöhnlich im Lokativ aizkaklē, hinter dem od. den Kragen: miega zāles sulainis aizlējis aizkaklē LP. IV, 228. Gew.: azuote.

Avots: ME I, 30

‡ àizkapinât (Druckfehler?), = àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.

Avots: EH I, 29

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

‡ àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59

akles: nom. s. akle Auleja, nom. s. aklis Linden ("ein Unkraut"), AP., Heidenfeld, Oknist (galeopsis) Orellen, Ramkau (galeopsis speciosa), Ruj., Saikava (galeopsis tetrahit L.); baltie aklīši, lamium album Ulanowska Łotysze 100.

Avots: EH I, 66

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

‡ aplìciene ² ,

1) = aplīcine Pilda, Zvirgzdine;

2) die äussere Waudung eines Gefässes
Zvirgzdine: kubulam (glāzei) a. netīra.

Avots: EH I, 99

‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99

aplìk: auch (mit ì ² ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene ² III, 126.

Avots: EH I, 99

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102

‡ applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105

apradi: auch Frauenb.; apradu meitas Janš. Līgava I, 154. Anscheinend auch ein Singular: meklēju savu apradu (oder zu ‡ aprada?) Viļumu Janš. Dzimtene II, 930.

Avots: EH I, 107

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazākā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109

apse: gen. s. apsas BW. 12709, 6 var.: purvā auga ruda apse BW. 23387, 1. sarkana apse 11758. rūgts kâ apšu sula Siuxt. apsu BW. 5837 zu korrigieren in: apsu BW. 5837, 2 var.

Avots: EH I, 111

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

apskrìet, ‡

5) im Laufen überholen:
ja es apskriešu tevi Pas. I, 383; ‡

6) vergehen, dahinschwinden (von der Zeit):
tie gadi apskrien BielU.; ‡

7) begatten, befruchten:
apskrej mūsu kazu! Ulanowska Łotysze 43; sich belaufen (sich begatten) Siuxt: ķēve apskrēja ar jaunuo ērzeli; ‡

8) im Verkehr (hin und her eilend) erfahren (ermitteln):
cik dabūju a. Janš. Atpūta № 382, S. 4.

Avots: EH I, 113

[apsulâtiês in Ronneburg und Sunzel oder apsuluôtiês in Neuermühlen, Alt-Ottenhof, Kalzenau, sich mit sulas bedecken.]

Avots: ME I, 127

‡ arājnieki, Bezeichnung der Strandbewohner für ihre nachstgeiegenen (vom Strande mehr entfernten) Nachbarn Neuland Mani Jaunības laiki.

Avots: EH I, 129

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atbulu (li. atbulaĩ), zurück, rückwärts (Rutzau, n. Etn. II, 33). [Nebst a [p]- bulis zu. li. bulìs "Hinterbacke", mnd. pule "Schote", ai. buli-ḥ "After", ndl. puilen (mit ui aus ū) "schwellen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und Fick Wrtb. III ^4, 220.]

Avots: ME I, 152

‡ atgultenis Stelpenhof, = ‡ ula">atgula.

Avots: EH I, 143

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atkala, das Glatteis: atkala ruodas, ja pēc silta laika uznāk aukstums Zaun. cik ziemu atkalu, tik vasarā salnu Etn. II, 96. laiks bij apmeties atkalā Aps. atkala - aple̦duojumi nuo lietus ziemu Mar. RKr. XV, 105. Cf. apkala. In Geistershof spreche man atkula statt atkala.

Avots: ME I, 163, 164

atlupinât, (li. atlupinė´ti), tr., losschälen, lösen abnagen: gaļu nuo kaula. priekšsē̦dē̦tājs sāka telegrammu atlupināt Purap.

Avots: ME I, 174

atmìegs: auch Ramkau, (mit ìe ² ) Golg., Kaltenbr. (sagula visi atmiegā), Mahlup (stiepuos uz pada atmiegā), (mit iê ² ) Salis; plur. atmiegi auch Mahlup (izkūlām riju, bij vēl atmiegi), BielU. (biju atmieguos).

Avots: EH I, 156

[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīkām Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmîkā.]

Avots: ME I, 178

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181

atradums, das Gefundene, die Erfindung: "tagad tevi atradu", sulainis saka, priecādamies par savu atradumu JK. III, I. piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721.

Avots: ME I, 183

‡ atrìekt ² (li. atriẽkti) riekumu līdz kādai vietai Saikava, Neuland zum ersten Mal bis zu einer gewissen Stelle aufpflügen.

Avots: EH I, 162

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

atslê̦ga,

1): atslē̦gas zuobi, der Bart des Schlüssels
Siuxt u. a.; ‡

2) die äussere Reihe des auf dem Felde ausgebreiteten Flachses
Ramkau: kad linus klāj, tad vienu rindu klāj vis˙riņķī; tuo sauc par atslē̦gu. tad var zināt, ka zagļi ņe̦m linus; ‡

3) "iegriezumi abuos kuoka stīpas galuos, kuo, saliekuot kuopā, apsien ar linu šķiedru, lai stiprāk stāvē̦tü Warkl.; ‡

4) Pēteŗa a., primula officinalis Jacq. Oknist.

Avots: EH I, 167

atsniegt, ‡

2) herreichen, bieten
(perfektiv) Stender Deutsch-lett. Wrtb.: a. ruoku. ‡ Refl. -tiês Stender ebenda "zulangen": nevaru vis a.

Avots: EH I, 168

atvẽrtne,

1) der Schlitz:
sieviešu lindruoku atvērtne naud.;

2) die obere Hälfte einer Tür, die man ehemals geöffnet habe, um den Rauch aus dem Zimmer hinauszulassen (Altenwoga);

3) in Sudden gleichbed. mit tĩne.

Avots: ME I, 209

aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],

1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;

2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;

3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.

Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

‡ àulẽ̦ka AP., = ulaka">àulaka ² : tas jau tads a. - i[r] valdīt nevar (von einern Pferde gesagt).

Avots: EH I, 187

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

I àuts,

2): galvas a., ein linnenes Kopftuch
Lubn. n. BielU., Auleja; garais a., das Handtuch Ulanowska Łotysze 23. galda autu BW. 25607, 5. priekšas auts 35409 var.; ‡

3) Plur. auti, lange, weisse Röcke mit Stehkragen, Haken, Osen und Falten am Schoos (?) an 3 Stellen
(?) Kokn, n. BielU. (Lesung nicht ganz sicher); ‡

4) autā spiež, von einem Druck in der Magengegend
(pakrùts) gesagt Saikava.

Avots: EH I, 189

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. bà "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. bā "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246

baîs: man b, nuo zuosu tēviņa Linden. b. bij nuo vāčiešiem ebenda. bais iet da ve̦lnu Pas. III, 458. b. tava suņu VIII, 218. man tevi ne bais Ulanowska Łotysze 12. In Pilda nach FBR. XIII, 45 und in Zvirgzdine werde dieses Wort mit langem und erweichtem -s gesprochen.

Avots: EH I, 199

bakacis,

1) schlecht gebackenes Brot;
auch "trula, neizde̦vusēs lieta" Stockm. n. Etn. II, 137; ii, 129;

2) ein grosser Widder
AP. Vgl. bakāns.

Avots: ME I, 252

balˆda ² [Angern], = "nuosaukums pie zvejnieku tīkla dzijām"; baldīgas ("varžulainas"dzijas Zehrxten.

Avots: ME I, 253

bal˜tâbuols, weisser Klee: pāri gāju baltābuolu, sarknuo me̦klē̦dama Ltd. 2355. baltābuola kalniņā BW. 21720, 2; baltābula (Var.: baltābuoļa) rasiņā 32455, 6.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tdâbuols, bal˜tdâbuls, = bal˜tâbuols: baltdābuola kalniņā BW. 18440. baltdābula pļavu bridu 9385, 2 var.

Avots: EH I, 202

bal˜tgalˆvis: bàltgalˆve ² Kaltenbr., baltgalveņa Ulanowska Łotysze 13, Name einer Kuh mit weissem Kopf.

Avots: EH I, 202

‡ bàltkàja ² Zvirgzdine, baltkājeņa Ulanowska Łotysze 13, Name einer Kuh mit weissen Beinen.

Avots: EH I, 202

‡ bal˜tkaklĩte, das Weisskehlchen (sylvia garrula) Heniņ.

Avots: EH I, 202

‡ baltmugara Ulanowska Łotysze 13, = bal˜tmugura.

Avots: EH I, 202

‡ baltsāne Wessen, baltsānīte Ulanowska Łotysze 13, ein Kuhname.

Avots: EH I, 202

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259

Bārbeles (Bārbules, Bārbulas, Bārbalas) diena, der Barbaratag, der 25. November: ai kaziņu Bārbaļiņa BW. 29096. ak tu žiglā kazu Bārbele Tp. IV, 643. kazu Barbiņa BW. 29202.

Avots: ME I, 273

baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III ⁴ , 276.]

Avots: ME I, 267