Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'aube' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'aube' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (15)
aube
čaubens
nošļaubens
škļaubeniski
slaubeniski
slaubeniski
slaubeniski, Adv., schräge (mit aũ) Dunika; der Länge nach Serben (mit aũ), Fehteln: viens, kas slaubeniski maurā zem zariem gulēja A. v. J. 1899, S. 17. nuozāģēt stabu slaubeniski Dunika. nuokrist slaubeniski Serben. nuolaidās slaubeniski (auf dem Bauche liegend) nuo jumta. Zu šļaubs.
Avots: ME III, 917, 918
Avots: ME III, 917, 918
šļaubeniski
šļaubeniski
šļàubeniski 2 Bers., Adv., zugespitzt (nuocērt galu šļaubeniski!); abschüssig (nuokritis šļaubeniski nuo ve̦zuma); der Länge nach schräge (nuovelc kūlim ar brauktuvi šļaubeniski); šļaũbeniski Nötk. "garām, pieglaudīgi", Vgl. slaubeniski.
Avots: ME IV, 64
Avots: ME IV, 64
šļaubens
staubenis
staubenis: ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Burtn., (mit aũ ) Plm.; "kuoka sprunguls" (mit àu ) Burtn.
Avots: EH II, 572
Avots: EH II, 572
staubenis
stauberis
stàuberis 2 : ein (noch stehender) Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Mahlup, Marienburg.
Avots: EH II, 572
Avots: EH II, 572
stauberis
stauberis 2 Mar., staubers, staubere, stàuburis Burtn., ein Baum ohne Äste Mar. n. RKr. XV, 137; eine verkrüppelte Eiche Burtn.; ein verfaultes Holzstück Mar.; staũbẽris C., ein stehen gebliebener, hoher Baumstumpf; bieza birztiņa, staubers vidū RKr. VII, 1088 (Rätsel). bābas salīdušas... bē̦rza stauberē (Var.; stumburā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 3 (aus Sinolen); 4 var. (aus Peterskapelle). (fig.) bē̦rni aizgāja: paliku kâ stauberis Mar. n. RKr. XV, 137. Nebst staubenis zu stubur(i)s (s. dies).
Avots: ME III, 1048, 1049
Avots: ME III, 1048, 1049
taubens
taube̦ns, abgestorben Bergm. n. U.: t. kuoks, ein vertrockneter Baum Ruj. n. U.; leicht zerbrechend (intr.); schlaff: valgs, kas saslapis, ir taube̦ns Kronw. Es erinnert an staubenis (s. dies und Zubaty Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20). Wood Post-cons. w in Indo-Eur. 99 stellt es zu lat. titubāre "wanken, straucheln". Kronw. bei U. gibt auch ein mit taube̦ns "leicht zerbrechend" synonymes čaube̦ns, was ein Lituanismus (mit č- aus tj-) sein könnte (vgl. auch čauba).
Avots: ME IV, 135
Avots: ME IV, 135
Šķirkļa skaidrojumā (948)
aizbāzeknis
àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
aizbrūzgāties
‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.
Avots: EH I, 12
Avots: EH I, 12
aizburt
‡ àizbur̃t,
1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;
2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.
Avots: EH I, 13
1) fortzaubern:
a. ļaunuos garus. agrāk varējuši e̦ze̦rus ar aizburt nuo vienas vietas uz uotru Salis;
2) verzaubern, behexen:
viņš ir aizburts.
Avots: EH I, 13
aizcirst
àizcìrst, tr.,
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
aizdziedāt
àizdziêdât,
1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;
2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;
3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.
Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.
Avots: ME I, 24, 25
1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;
2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;
3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.
Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.
Avots: ME I, 24, 25
aizķēpāt
aizķepināt
aizļaut
aiznārot
aizpūst
àizpùst, ‡
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
4) kas neēdis pavasarī pirmuo reizi dzird baluodi, tuo baluodis aizpūš Planhof, wer im Frühjahr, ohne gegessen zu haben, zum ersten Mal die Stimme einer Waldtaube zu hören bekommt, hat Schlimmes zu erleiden.
‡ Refl. -tiês,
1) sich anstauen (vom Wasser gesagt)
Spr.;
2) sich einbilden, dünkelhaft werden
Saikava: aizpūties sevī.
Avots: EH I, 44
aizputēt
àizputêt, intr.,
1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;
2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.
Avots: ME I, 45
1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;
2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.
Avots: ME I, 45
aizraibīt
‡ àizraibît, besprechend (mit Zauberworten) wegschaffen (entfernen, beseitigen, heilen) Trik.: a. ruozi.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizriebt
‡ II àizriebt, (mit Zauberworten) besprechend vertreiben (heilen, tr.) Lemsal, Warkl.: a. ruozi.
Avots: EH I, 46
Avots: EH I, 46
aizrūkt
àizrùkt,
1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;
2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,
1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;
2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;
3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.
Avots: ME I, 48
1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;
2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,
1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;
2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;
3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.
Avots: ME I, 48
aizšķīt
àizšķĩt,
1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;
2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.
Avots: ME I, 55
1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;
2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.
Avots: ME I, 55
aizskrūvēt
aizspirāt
‡ àizspirât, mit spiras I 1 unsauber machen Rutzau: avis aizspirājušas duris (duru priekšu).
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizsprauslāt
àizspraũslât, ‡ Refl. -tiês, auch àizsprausluôtiês, einen prustenden (schnaubenden) Laut von sich geben: zirgs var a.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsprauslāt
àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duomājis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aiztikt
àiztikt, intr.,
1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;
2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;
3) tr.,
a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;
b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;
c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.
Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi
Avots: ME I, 56
1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;
2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;
3) tr.,
a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;
b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;
c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.
Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi
Avots: ME I, 56
aiztikums
àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.
Avots: ME I, 56, 57
Avots: ME I, 56, 57
aiztirpt
akls
akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
akmens
akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
amatnieks
amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;
2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.
Avots: ME I, 70
2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.
Avots: ME I, 70
apbarot
apbaŗuôt, tr.,
1) etwas mästen;
2) durch Beibringung von etwas Essbarem, das vom Schweiss der Achselhöhle durchtränkt ist, die Liebe jem. für sich gewinnen
Etn. II, 20;
3) durch behexte Speisen schädigen, verzaubern:
vilkacis e̦suot apbaŗuots cilvē̦ks LP. VII, 926.
Avots: ME I, 76
1) etwas mästen;
2) durch Beibringung von etwas Essbarem, das vom Schweiss der Achselhöhle durchtränkt ist, die Liebe jem. für sich gewinnen
Etn. II, 20;
3) durch behexte Speisen schädigen, verzaubern:
vilkacis e̦suot apbaŗuots cilvē̦ks LP. VII, 926.
Avots: ME I, 76
apbiskot
apburt
apburt
apbur̃t [li. apibùrti], tr.,
1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;
2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.
Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242
Avots: ME I, 78
1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;
2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.
Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242
Avots: ME I, 78
apcepurot
apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apcirpt
apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,
1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;
2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.
Avots: ME I, 79
1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;
2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.
Avots: ME I, 79
apdot
apduot (li. apdúoti), ‡
4) mit einem Zaubermittel oder -trank behexen
Warkl.: neielaidies! tevi apduos.
Avots: EH I, 79
4) mit einem Zaubermittel oder -trank behexen
Warkl.: neielaidies! tevi apduos.
Avots: EH I, 79
apdzirdināt
apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.
Avots: ME I, 84
Avots: ME I, 84
apēst
apêst [li. apė´sti], tr.,
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
apģērbs
apģḕ̦rbs, die Kleidung, Kostüm: sieva drusku svešādā apģē̦rbā Kaudz. M.; galvas apģē̦rbs, Kopfbedeckung B. Vēstn. plintes apģē̦rbs, Montierung der Flinte [li. ãpgerbas, saubere Kleidung].
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apglītināt
apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. māju sestdienā.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apīņi
apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apkopīgs
‡ apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā mājā: katrā mazākā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
apkramtīt
apkūpēt
apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 97
Avots: ME I, 97
apkūpināt
apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
aplādēt
aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].
Avots: ME I, 100
Avots: ME I, 100
aplapot
aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. kāts pie zemes aplapuots Konv. 1 299.
Avots: ME I, 100
Avots: ME I, 100
aplasīt
aplasît [li. aplasýti],
1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;
2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;
3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,
1) einer, der alles wegliest,
2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu
Avots: ME I, 100
1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;
2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;
3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,
1) einer, der alles wegliest,
2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.
Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu
Avots: ME I, 100
aplaupīt
aplàupît,
1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.
Avots: EH I, 97
1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.
Avots: EH I, 97
aplaupīt
aplàupît (li. aplaupýti), tr., ringsherum abschälen; übertr., berauben, ausplündern: viņi aplaupīja ēģiptiešus II Mos. 12, 36.
Avots: ME I, 100
Avots: ME I, 100
apliecība
aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
aplupināt
‡ aplupinât,
1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;
2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.
Avots: EH I, 99
1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;
2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.
Avots: EH I, 99
apmastīt
apmičot
apmičuôt, tr., der jungen Ehefrau die Haube (mice) aufsetzen: dē̦lu māte lielījās mani labi apmičuot BW. 24650.
Avots: ME I, 107
Avots: ME I, 107
apņemt
apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
appekstēt
‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.
Avots: EH I, 104
Avots: EH I, 104
appestelēt
applēst
applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡
2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 105
2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 105
appūšļot
appũšļuôt, tr., beblasen, beblasend einen Gegenstand zum Zauberheilmittel machen: appūšļuots alus LP. VII, 925.
Avots: ME I, 112
Avots: ME I, 112
apputināt
apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.
Avots: ME I, 112
Avots: ME I, 112
apraibīt
apraĩbît, freqn. von rìebt, besprehen, durch Zauberworte heilkräftig machen: apraibītuo ūdeni lietuo pret visām slimībām. V. Vēstn.
Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt
Avots: ME I, 113
Kļūdu labojums:
rìebt = aprìebt
Avots: ME I, 113
apsējas
apsẽjas, (Stelpenhof u. a.) apsẽjĩbas,
1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. 1;
2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.
Avots: ME I, 119
1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. 1;
2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.
Avots: ME I, 119
apskrūvēt
apšņaukt
‡ apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
aptirpt
‡ aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam kājas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas kājas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.
Avots: EH I, 122
Avots: EH I, 122
apzāļot
apzâļuôt,
1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;
2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;
3) würzen
U.
Avots: ME I, 137
1) intr., sich mit Gras
(zâles) bedecken, sich begrasen: uzart savu apzāļuojušuo druvu Vēr. I, 501;
2) tr., durch Zauberkräuter feien:
manas guovis apzāļuotas LP. VII, 594;
3) würzen
U.
Avots: ME I, 137
atbrīvēt
atbrĩvêt, ‡ Refl. -tiês Bers., sich frei machen, sich beurlauben lassen: a. uz kadu laiku.
Avots: EH I, 136
Avots: EH I, 136
atbrīvēt
atbrĩvêt, erlauben, frei machen: mežkungs man atbrīvēja tuos zarus nuo meža nest mājā A. XX, 266. viņš it viegli varēja atbrīvēt divus zirgus MWM. VII, 441.
Avots: ME I, 151
Avots: ME I, 151
atburt
atburt
atbur̃t [li. atbùrti], tr.,
1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;
2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;
3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.
Avots: ME I, 152
1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;
2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;
3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.
Avots: ME I, 152
atdabūt
atdabût, ‡
3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡
1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡
2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡
3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.
Avots: EH I, 138
3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡
1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡
2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡
3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.
Avots: EH I, 138
atdzēriens
atdzêriẽns,
1) der Labetrunk
Mag. IV, 2, 108;
2) ein Trunk als Gegenmittel gegen einen Zaubertrank
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 156
1) der Labetrunk
Mag. IV, 2, 108;
2) ein Trunk als Gegenmittel gegen einen Zaubertrank
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 156
atknaibīt
atknibināt
atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.
Avots: ME I, 168
Avots: ME I, 168
atkodējs
atkuôdẽjs, fem. -ja, eine Person, die enthext, durch Zaubermittel den Zauber löst (atbūrējs): kad bijuši burvji, tad bijuši arī atkuodēji LP. VI, 23.
Avots: ME I, 169
Avots: ME I, 169
atkrustīties
‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.
Avots: EH I, 150
Avots: EH I, 150
atkūļāt
‡ atkūļât, (viele) von neuem schlagend entzaubern: viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus: visi palika atkal par zuosīm Pas. IV, 498.
Avots: EH I, 151
Avots: EH I, 151
atlaist
atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,
1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;
2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;
3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;
4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;
5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;
6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;
7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;
8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;
9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;
10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,
1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;
2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;
3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;
4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;
5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.
Avots: ME I, 170, 171
1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;
2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;
3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;
4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;
5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;
6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;
7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;
8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;
9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;
10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,
1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;
2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;
3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;
4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;
5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.
Avots: ME I, 170, 171
atļaut
atļaũt, Refl. -tiês, ‡
3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡
4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.
Avots: EH I, 154
3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos; ‡
4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl. ‡ atļāvêtiês.
Avots: EH I, 154
atļaut
atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,
1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;
2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.
Avots: ME I, 175
1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;
2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.
Avots: ME I, 175
atlēkt
atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,
1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;
2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;
3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;
4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,
1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;
2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.
Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340
Avots: ME I, 172, 173
1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;
2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;
3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;
4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,
1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;
2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.
Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340
Avots: ME I, 172, 173
atmest
atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
atņemt
atņemt, tr.,
1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;
2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;
3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;
4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.
Refl. -tiês,
1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;
2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;
3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;
4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.
Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern
Avots: ME I, 180
1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;
2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;
3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;
4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.
Refl. -tiês,
1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;
2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;
3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;
4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.
Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern
Avots: ME I, 180
ators
atuors: auch BW. 32886, 1, Janš. Līgava I, 333, Prl. n. FBR. VI, 84, Heidenfeld (mit uô), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69 (mit ùo 2 ), A. Laitzen, Geistershof, Grosdohn, Kalz., Kussen, Laubern, Laud., Lös., Lubn., Neugut, Ogershof, Saikava, Wallhof und Višķi n. FBR. XII, 127; vgl. den Waldnamen Atuoriņi Lvv. II, 64 (Saucken).
Avots: EH I, 177
Avots: EH I, 177
atpīlis
atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]
Avots: ME I, 181, 182
Avots: ME I, 181, 182
atputēt
‡ atputêt,
1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;
2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 160
1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;
2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 160
atputināt
‡ atputinât,
1) herstauben machen;
2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.
Avots: EH I, 160
1) herstauben machen;
2) wehend entbldssen (freilegen):
vējl atputināja kapsē̦ta miruoņu kaulus A. Niedra Latv. Sargs v. J. 1925, .N's 3.
Avots: EH I, 160
atraisīt
atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.
Avots: ME I, 183, 184
Avots: ME I, 183, 184
atšaubu
atšaubu, atšaubinu, aubeniski">atšaubeniski, atšaubiski, [atšuobeniski Drostenhof, atšuobeni Kalz.], Adv., rückwärts, hinterwärts: zirgs speŗ atšaubu. mūrnieks atkrita atšaubiski nuo stalažām. atšaubu, atšaubeniski sist, mit der Hand rückwärts schlagen A. X, 2, 66.
Avots: ME I, 200
Avots: ME I, 200
atsēt
atsẽt [li. atsė´ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]
Avots: ME I, 189, 190
Avots: ME I, 189, 190
atskaits
atskàits,
1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.
Avots: EH I, 165
1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.
Avots: EH I, 165
atskrūvēt
atspēkot
atspè̦kuôt, tr.,
1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;
2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.
Avots: ME I, 195
1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;
2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.
Avots: ME I, 195
attaisīt
attaisît (li. atitaisýti),
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
attaisīt
attaisît, tr.,
1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;
2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;
3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.
Avots: ME I, 203
1) öffnen, aufmachen, lösen:
acis, durvis, vārtus, me̦zglu;
2) die im Wege befindlichen Hindernisse beseitigen:
kur ceļš bij aiztaisīts, vajadzēja duot ziedu, lai tuo attaisītu BW. III, 1, S. 89;
3) den Zauber lösen, von der Zauberei befreien:
gājis pie tā paša burvja, lai attaisuot guovis LP. VII, 680.
Avots: ME I, 203
attirpt
atvaļināt
atvaļinât, tr.,
1) befreien:
māte viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;
2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļinājumā A. XX, 102.
Avots: ME I, 207
1) befreien:
māte viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;
2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļinājumā A. XX, 102.
Avots: ME I, 207
atvēlēt
atvẽlêt, tr.,
1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;
2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;
3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;
4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.
Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas
Avots: ME I, 209
1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;
2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet māsiņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;
3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsmāju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;
4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.
Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas
Avots: ME I, 209
atvilkt
atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,
1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;
2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;
3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;
5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;
6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,
1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;
2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;
3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;
4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;
5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;
5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.
Avots: ME I, 210, 211
1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;
2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;
3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;
5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;
6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,
1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;
2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;
3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;
4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;
5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;
5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.
Avots: ME I, 210, 211
augonis
aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.
Avots: ME I, 221
Avots: ME I, 221
aukšlēja
aukšlēja AP. und RKr. VIII, 104, auch ausleja, ein kleiner weisser Fisch, Lauben (alburnus lucidus). Zu li. áukšlė oder aukšlė˜ (acc. aũkšle.) dass., [das von Būga und Trautmann Wrtb. 18 mit r. уклея, klruss. уклiя dass. zusammengestellt wird. Le. ausleja hat wahrscheinlich zwischen u und s ein k eingebüsst, vgl. dial. aûsts für aûgsts "hoch" Le. Gr., S. 174. Zum š für s in aukšlēja vgl. aûkšlējas für aûkslējas "Gaumen"].
Avots: ME I, 223
Avots: ME I, 223
ausains
àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.
Avots: ME I, 226
Avots: ME I, 226
auza
àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.
Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70
Avots: ME I, 231
Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70
Avots: ME I, 231
bākšķis
bâkšķis Bers.,
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
bakšķoties
bakš(ķ)uoties, Zauberei treiben Erlaa. Wohl zu bakšķi; vgl. bâkšķis und bašķuoties.]
Avots: ME I, 253
Avots: ME I, 253
bākšļi
balodains
balode
[baluode Kreuzb.], baluoda n. Peņģ., auch baluôdene Mar. A. XX, 867, [baluôdine Warkhof], gew. Plur., die Melde. Nebst balanda (s. dies) und bala(ta) dass. wohl zu baluodis "Taube" und balts "weiss"; s. Lidèn Stud. 77.]
Avots: ME I, 259
Avots: ME I, 259
balode
balodine
II baluodine, die weibliche Taube: uz... e̦ze̦ra atskries... divpadsmit baluodinītes Pas. V, 148 (aus Welonen).
Avots: EH I, 203
Avots: EH I, 203
balodis
baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]
Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083
Avots: ME I,
Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083
Avots: ME I,
baložmeita
‡ baluožmeîta Pas. VII, 252, ein Taubenmädchen (ein in eine Taube verwandeltes Mädchen).
Avots: EH I, 203
Avots: EH I, 203
balši
baltacis
balˆtacis,
1) wer ein weisses Gesicht hat;
baltactiņu līgaviņa, die Braut mit dam zarten, weissen Gesicht BW. 17115, 1;
2) taube Hanfsamen:
šuogad kaņepēs daudz baltaču.
Avots: ME I, 256
1) wer ein weisses Gesicht hat;
baltactiņu līgaviņa, die Braut mit dam zarten, weissen Gesicht BW. 17115, 1;
2) taube Hanfsamen:
šuogad kaņepēs daudz baltaču.
Avots: ME I, 256
baltot
bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),
1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;
2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,
1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;
2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.
Avots: ME I, 259
1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;
2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,
1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;
2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.
Avots: ME I, 259
balts
bal˜ts (li. báltas),
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
baludis
bambiens
bambiens, Takt: bambienu sist Laut. N. XVIII, 270, bambenus (Var,: bambiņu, baubeņus) sist BW. 21056 var.
Avots: ME I, 261
Avots: ME I, 261
bantains
bašķis
bašķis,
1) der Schwätzer, der Dummkopf, ein Abergläubiger
Etn. IV, 49; bašķu bībis, bašķinieks;
2) der Zauberer
Druw. A. X, 2, 439;
3) ein Vermummter
Friedrichstadt;
4) Unsinn:
kuo viņš tur bašķus stāsta Infl.;
5) ein Vielfrass
A. X, 2, 439;
6) bašķi, ein Weniges, Brocken (von Speisen):
kuo tu duod bašķus; duod tak cilvē, kam kuo paēst Etn. III, 129. [Vgl. bašķuoties.]
Avots: ME I, 266
1) der Schwätzer, der Dummkopf, ein Abergläubiger
Etn. IV, 49; bašķu bībis, bašķinieks;
2) der Zauberer
Druw. A. X, 2, 439;
3) ein Vermummter
Friedrichstadt;
4) Unsinn:
kuo viņš tur bašķus stāsta Infl.;
5) ein Vielfrass
A. X, 2, 439;
6) bašķi, ein Weniges, Brocken (von Speisen):
kuo tu duod bašķus; duod tak cilvē, kam kuo paēst Etn. III, 129. [Vgl. bašķuoties.]
Avots: ME I, 266
bāšķis
bāšķis,
1) ein Strohwisch od. Lappen, womit man ein ausgeschlagenes Fenster verstopft
N. -Schwnb.; zu bāzt;
2) Pl. bāšķi, Zaubermittel; =
aizbāzi, Lös. n. Etn. III, 161. [Zu bâzt.]
Avots: ME I, 275
1) ein Strohwisch od. Lappen, womit man ein ausgeschlagenes Fenster verstopft
N. -Schwnb.; zu bāzt;
2) Pl. bāšķi, Zaubermittel; =
aizbāzi, Lös. n. Etn. III, 161. [Zu bâzt.]
Avots: ME I, 275
bāšķīties
bāšķītiês, bāšķuoties Lub., Fest.,
1) zu verstecken pflegen;
2) Zaubermittel hinlegen:
viņš visādi bāšķuojās, lai kaimiņam kādu lēkmi nuodarītu. [Ableitung von bāšķis.]
Avots: ME I, 275
1) zu verstecken pflegen;
2) Zaubermittel hinlegen:
viņš visādi bāšķuojās, lai kaimiņam kādu lēkmi nuodarītu. [Ableitung von bāšķis.]
Avots: ME I, 275
bāšļi
bāšļi, das Zaubermittel (zu bâzt): vis˙stiprākiem pūšļuošanas vārdiemun bāšļiem par spīti, izrādījās par vajadzīgu Blaum.; Lös. Etn. III, 161.
Avots: ME I, 275
Avots: ME I, 275
bāslis
bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [
1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];
2) der sich aufdrängt;
3) ein Zauberer; [
4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].
Avots: ME I, 275
1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];
2) der sich aufdrängt;
3) ein Zauberer; [
4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].
Avots: ME I, 275
bāšļot
baubiens
baûbiens 2 , baubenis, der Takt mit dem trijdeksnis: sita takti jeb baubienu Vēr. I, 658; Etn. I, 38. sit, bāba, baubeņus BW. 21056. baubiena zizlis, Der Taktstock Konv. 2 3339. [Zu baubt?]
Avots: ME I, 266
Avots: ME I, 266
bāzeklis
bāzeklis,
1) ein vermeintes Zauberstück, das einer dem andern zum Possen steckt
St.; ‡
3) ein aufdringlicher Mensch
A. X 2, 438.
Avots: EH I, 210
1) ein vermeintes Zauberstück, das einer dem andern zum Possen steckt
St.; ‡
3) ein aufdringlicher Mensch
A. X 2, 438.
Avots: EH I, 210
bāzeklis
bāzeklis (zu bâzt),
1) ein Zaubermittel:
bāzekļi, tie tādi pesteļi, kuo skauģis kur citam ieliek, iebāž Mag. II, 3, 114; gew. nešļavas; [
2) ein bezauberter Gegenstand
Wid.].
Avots: ME I, 275
1) ein Zaubermittel:
bāzekļi, tie tādi pesteļi, kuo skauģis kur citam ieliek, iebāž Mag. II, 3, 114; gew. nešļavas; [
2) ein bezauberter Gegenstand
Wid.].
Avots: ME I, 275
bāžļi
bāzlis
bāžļot
bāžot
bērnēties
biks
biktot
biskot
bite
bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
blekte
I blekte
1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;
2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;
3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]
Avots: ME I, 313
1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;
2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;
3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]
Avots: ME I, 313
blīma
brālis
brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,
1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;
2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;
3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;
4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]
Avots: ME I, 328
1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;
2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;
3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;
4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]
Avots: ME I, 328
brīvs
brĩvs,
1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;
2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;
3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;
4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,
a) ein unbenutztes, freistehendes Land;
b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;
5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;
6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".
Avots: ME I, 336
1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;
2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;
3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;
4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,
a) ein unbenutztes, freistehendes Land;
b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;
5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;
6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".
Avots: ME I, 336
brūzēt
brùzêt 2, - ēju, tr., übermässig trinken,übermässig viel zu triken geben: viņš brūzē bē̦rnam zāles Buschh. Refl. - ties, sich mit einer unsauberen Flüssigkeit begiessen.
Avots: ME I, 342
Avots: ME I, 342
būda
bũda, Demin. bũdiņa, verächtlich būdele
1) eine Hütte, ein kleines, unansehnliches Haus:
gudri dievs radījis garu miesas būdiņā. kaimiņi cēla būdeles. pa+priekšu būdiņa, tad dūdiņa. zuerst das Häuschen, dann das Mäuschen;
2) die Laube:
būdiņu svē̦tki, das Laubhüttenfest;
3) putna būda, ein Verschlag für die Hausvögel;
suņu b., die Hundehütte; likt cūkas būdā = aizgaldā Etn. IV, 151;
4) būdiņas, Deckenschmuck, zur Feier des Hochzeitstages aus Langstroh angefertigt
RKr. XVI, 108. [Nebst li. būdà "Hütte" aus r. буда "Gebäude" resp. poln. buda "Hütte".]
Avots: ME I, 357
1) eine Hütte, ein kleines, unansehnliches Haus:
gudri dievs radījis garu miesas būdiņā. kaimiņi cēla būdeles. pa+priekšu būdiņa, tad dūdiņa. zuerst das Häuschen, dann das Mäuschen;
2) die Laube:
būdiņu svē̦tki, das Laubhüttenfest;
3) putna būda, ein Verschlag für die Hausvögel;
suņu b., die Hundehütte; likt cūkas būdā = aizgaldā Etn. IV, 151;
4) būdiņas, Deckenschmuck, zur Feier des Hochzeitstages aus Langstroh angefertigt
RKr. XVI, 108. [Nebst li. būdà "Hütte" aus r. буда "Gebäude" resp. poln. buda "Hütte".]
Avots: ME I, 357
būdzīt
[bùdzît 2 Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:
1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;
[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;
3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].
Avots: ME I, 357
1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;
[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;
3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].
Avots: ME I, 357
bulināt
bulta
bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,
1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;
2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;
3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;
4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;
5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;
6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]
Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.
Avots: ME I, 349
1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;
2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;
3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;
4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;
5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;
6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]
Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.
Avots: ME I, 349
būre
burekle
burekle, das Zaubermittel: burekles, burstekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56.
Avots: ME I, 353
Avots: ME I, 353
burināt
II burinât, caus. von burt, verzaubern, verhexen lassen: dzīrās mani tautu dē̦ls ar burvjiem burināt BW. 9582. [Vgl˙li. burinė´ti "ворожить".]
Avots: ME I, 353
Avots: ME I, 353
bursteklis
bursteklis, das Zaubermittel: bur stekļus, pesteļus ieliek ve̦cā ratu rumbā Etn. III, 56; burstekļu vārdi, Zauberworte A. XIII, 227.
Avots: ME I, 354
Avots: ME I, 354
burstelēt
burstīšanās
burt
bur̃t, ‡
2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês, ‡
3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.
Avots: EH I, 255
2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês, ‡
3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.
Avots: EH I, 255
burt
bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,
1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;
2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]
Avots: ME I, 354
1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;
2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]
Avots: ME I, 354
burta
bur̂ta 2 (li. bùrta, Stück, Los [Psalter v. J. 1625, Ps. 16, 6], Zauberei), das Verzeichnis L., St., U., die Einkerbung Wid.; bur̃tas [Salis], burtu kuoks od. burtskuoks [woraus dial. buo(r)t(a)skuoks, buockuoks], der Kerbstock. [Vgl. burt.]
Avots: ME I, 354
Avots: ME I, 354
burtavnīca
burtnieks
burtnieks
burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),
1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;
2) der den Kerbstock führt;
3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;
[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].
Avots: ME I, 355
1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;
2) der den Kerbstock führt;
3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;
[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].
Avots: ME I, 355
burts
burts (li. [bùrtas, Los, Zeichen],
1) das Zeichen eines Zauberers, Wahrsagers
Konv. 1;
2) (seit G. Allunan): der Buchstabe.
Avots: ME I, 355
1) das Zeichen eines Zauberers, Wahrsagers
Konv. 1;
2) (seit G. Allunan): der Buchstabe.
Avots: ME I, 355
burve
burveklis
burveklis,
1): ein Zaubermittel, womit man andere an sich fesselt
Janš. Bandavā I, 121.
Avots: EH I, 255
1): ein Zaubermittel, womit man andere an sich fesselt
Janš. Bandavā I, 121.
Avots: EH I, 255
burveklis
burveklis,
1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis 2 Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. 1 kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;
2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.
Avots: ME I, 355
1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis 2 Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. 1 kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;
2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.
Avots: ME I, 355
burvesti
burve̦sti, burvestība [Salisb., Kreuzb., Bers.; bur̃vestība Ruj.], die Zauberei: un paduodamies Līgas burve̦stiem Latv. viņa varē̦tu tuo burvestību ar spieģeli izmēģināt Blaum. šim kuokam ļaužu ticībā bija arī burvestības spē̦ks A. XII, 705.
Avots: ME I, 355
Avots: ME I, 355
burvība
burvīgs
bùrvîgs, zauberhaft, reizand: šeit atveŗas dzejas burvīgā valsts Pūrs I, 28. stabulīte skanējusi burvīgi LP. III, 24.
Avots: ME I, 355
Avots: ME I, 355
burvināt
burvinīca
burvis
burvisks
burzgalēt
‡ bùrzgalêt 2 Saikava, schnaubend mit der Schnauze in einer Flüssigkeit herumwirtschaften: suvē̦ns burzgalē pa sili, ka šļakst vien.
Avots: EH I, 256
Avots: EH I, 256
buze
buze, so soll man Fleisch nach dem Aberglauben in der Fastenzeit nennen Wagner n. U. [Zu buzis?]
Avots: ME I, 356
Avots: ME I, 356
čabene
čāča
čamas
[čamas,
1) Schlauben der Haselnüsse
Daiben, Salis, (in Wandsen dafür čam̃mas);
2) Rinden
Riga.]
Avots: ME I, 402
1) Schlauben der Haselnüsse
Daiben, Salis, (in Wandsen dafür čam̃mas);
2) Rinden
Riga.]
Avots: ME I, 402
čambas
čamma
I čam̃ma [Roop, Schujen, Ronneb., Erlaa, Kalzenau, Adsel, Widdrisch, Treiden, Gr. - Autz u. a.] (vgl. čama 2 und čampa
1), comm., ein [unsauberer
Ruj., Gramsden], ungewandter, ungeschickter Mensch, ein Trödler: viņš jau liels čamma, viņam ne˙kas nešķir,as Alm., Naud., [Morizberg], Mar., Fest., Burtn.
Avots: ME I, 403
1), comm., ein [unsauberer
Ruj., Gramsden], ungewandter, ungeschickter Mensch, ein Trödler: viņš jau liels čamma, viņam ne˙kas nešķir,as Alm., Naud., [Morizberg], Mar., Fest., Burtn.
Avots: ME I, 403
čammains
čam̃mains,
1) mit Kleinkorn gemischt:
č. labība Sassm.;
[2) unsauber, ungefegt:
č. istaba Dond.].
Avots: ME I, 403
1) mit Kleinkorn gemischt:
č. labība Sassm.;
[2) unsauber, ungefegt:
č. istaba Dond.].
Avots: ME I, 403
čampa
II čampa: auch (mit am̃ ) Salis; verächtl. Bezeichnung für eine unsaubere, ällere Frau (mit àm 2 ) Kattenbr.
Avots: EH I, 284
Avots: EH I, 284
čampa
II čampa, ein Unordentlicher, Unsauberer; jem., der ohne Not in Kot od. Schmutz umhergeht Lems. n. U.: e, kur ir čampa! ar netīrajām kājām piemīdīja visu istabu.
Avots: ME I, 403
Avots: ME I, 403
čampīgs
čams
I čams,
1) der Büschel, die Traube:
skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53; jāņuogu, brūkleņu čami Druw.;
2) = riekstu ķe̦kars Kalzenau, [Praulen, Fehteln;
3) der Schädel:
dabūsi par čamu Dond.];
4) ein Stobben mit Schösslingen, neuem Wuchs, namentlich im Sumpf
Nerft;
[5) ein Bienenschwarm
Kreuzb.];
6) fig., ein Dunkelmann, ein Spitzbube
Nerft.
Avots: ME I, 403
1) der Büschel, die Traube:
skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53; jāņuogu, brūkleņu čami Druw.;
2) = riekstu ķe̦kars Kalzenau, [Praulen, Fehteln;
3) der Schädel:
dabūsi par čamu Dond.];
4) ein Stobben mit Schösslingen, neuem Wuchs, namentlich im Sumpf
Nerft;
[5) ein Bienenschwarm
Kreuzb.];
6) fig., ein Dunkelmann, ein Spitzbube
Nerft.
Avots: ME I, 403
čamulis
čamulis,
1) die Traube, der Büschel:
ir gan man čamuļi MWM. IV, 903. čamulīte, eine kleine Traube von Nüssen Ruj. n. U.;
[2) der Schädel
Dond.].
Avots: ME I, 403
1) die Traube, der Büschel:
ir gan man čamuļi MWM. IV, 903. čamulīte, eine kleine Traube von Nüssen Ruj. n. U.;
[2) der Schädel
Dond.].
Avots: ME I, 403
čamurs
čamurs, die Traube, der Büschel: zem smagiem čamuriem līdz zemei lagzdas liecās MWM. VIII, 9; zīļu čamuri VIII, 82. [Vgl. ce̦murs.]
Avots: ME I, 403
Avots: ME I, 403
cānīgs
čāpaklis
[čāpaklis Kroppenhof "ein lümmelhafter, liederlicher, unsauberer Mensch, der mit den Fingern aus der Schüsse nimmt"; vielleicht mit ostle. čā- aus ķē̦-.]
Avots: ME I, 408
Avots: ME I, 408
čaula
I čàula [C.], čaule,
1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;
2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. 2 218].
Avots: ME I, 406
1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;
2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. 2 218].
Avots: ME I, 406
caurs
caũrs (li. kiáuras),
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
čeka
I če̦ka,
1) die Traube
[Wandsen], der Büschel: uogu če̦kas Dünsb.; sīpuolu č. Tals., Sassm.; [vgl. ce̦kulis].
Avots: ME I, 409
1) die Traube
[Wandsen], der Büschel: uogu če̦kas Dünsb.; sīpuolu č. Tals., Sassm.; [vgl. ce̦kulis].
Avots: ME I, 409
čekains
cekulis
ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,
1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;
2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;
3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;
4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;
5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;
6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;
[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].
Kļūdu labojums:
10635: = 10635;
Avots: ME I, 368
1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;
2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;
3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;
4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;
5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;
6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;
[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].
Kļūdu labojums:
10635: = 10635;
Avots: ME I, 368
čema
čemurots
če̦muruots, in Trauben, Dolden herabhängend: ceriņkrūms, pilns če̦muruotiem ziediem Druwa II, 909.
Avots: ME I, 409
Avots: ME I, 409
cemurs
ce̦murs Smilt., Bers., ce̦muors U., die Dolde, die Traube: riekstu c.; [zu li. kẽmuras "Traube, Büschel; куча, множество", le. kamuols, r. комъ "Klumpen" u. a. s. Būga РФВ. LXV, 316 und LXVII, 241, sowie KSn. I, 196, Petersson Vergl. slav. Wortst. 29 f., Berneker Wrtb. I, 557, Trautmann Wrtb. 115].
Avots: ME I, 372
Avots: ME I, 372
čemurs
če̦murs [Golg.], če̦muors Salisb., auch če̦ms, če̦muls [Burtn.], če̦muols Karls.], eine Traube, ein Büschel, etwas durcheinander Geschlungenes: ze̦lta če̦muors paklētē RKr. VII, 390; uogu če̦muri od. če̦mi Etn. sakņu, lapu če̦muri Peņģ. MWM. X, 161. ziedi sakuopuoti če̦murā Konv. 2 1701. saknes laiž zemē jaunus pudurus (če̦murus). trusītis save̦lkas če̦murā Brig. N. Spr. auch der Hümpel;verwühltes Haar. [Vgl. ce̦murs.]
Avots: ME I, 409
Avots: ME I, 409
čenčere
cenkurs
ce̦ñkurs, die Dolde, die Traube Smilt., Bers.; [wohl als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs "Tannenzapfen"].
Avots: ME I, 372
Avots: ME I, 372
čenkurs
če̦ñkurs [Neuenb., Salis, Ronneb., čè̦nkurs 2 Lis., če̦nkurs Morizberg], die Traube, der Büschel: riekstu č. Niedra. man zied ruozes če̦nkuriem (Var.: ķe̦karā, ķe̦karuos) BW. 52; n. U. auch ein Tannenzapfen; [Rasenstück im geackerten Felde U.]; auch Krümmung, Buckel. [Vgl. ce̦ñkurs und ciekurs.]
Avots: ME I, 410
Avots: ME I, 410
čepeslāt
čepesls
cepure
ce̦pure (li. kepùrė),
1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;
2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:
a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;
b) der Helm auf dem Destilierkessel;
3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.
Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54
Avots: ME I, 373
1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;
2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:
a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;
b) der Helm auf dem Destilierkessel;
3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.
Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54
Avots: ME I, 373
cepurot
ce̦puruôt, - êt [li. kepurė´ti], - ēju U., einer jungen Frau die Haube aufsetzen: brūti veda uz klēti ce̦puruot BW. III, 1, 41. man māsiņu ce̦puruoja ve̦cā salmu gubenī BW. 24313.
Avots: ME I, 374
Avots: ME I, 374
cers
II ce̦rs,
1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;
2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;
4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;
5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]
Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs
Avots: ME I, 375
1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;
2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;
4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;
5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III 4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]
Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs
Avots: ME I, 375
cilāt
cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,
1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];
2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.
Avots: ME I, 381
1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];
2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.
Avots: ME I, 381
čimurs
čimurs,
1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;
2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].
Avots: ME I, 413
1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;
2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].
Avots: ME I, 413
cirpt
cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. 2 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]
Avots: ME I, 386, 387
Avots: ME I, 386, 387
cirtējs
cìrtējs [li. kirtė˜jas],
1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;
2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.
Avots: ME I, 388
1) der Hauer;
malkas c., der Holzhacker;
2) eine nach dem Volksglauben gefährliche Raupe, eine Schlange:
čūska, kas dažreiz guovis nuocē̦rt, sauc par cirtēju LP. VII, 1273.
Avots: ME I, 388
cīrulis
cĩrulis, [cīrvulis Lng.], cīrvulis Manz., cĩrvels Dond., [gen. s. cīrvēa BW. 24133, 4 var. (aus Sassm.)], die Lerche: cīrulis dzied, ļivina, vīturuo. Sprw.: kur cīrulis mē̦sluo, tur cīrulis pļauj. ce̦kulains od. sūdu cīrulis, Haubenlerche, cīrulītis als Liebkosungswort: vīriņ, manu cīrulīti BW. 9397. [Li. dial. cyrulỹs vielleicht ein Kuronismus (neben echt li. vyturỹs od. vieversỹs; unklar is das Verhältnis zu finn. kirvi "Lerche". Im Übrigen wohl eine Lautnachahmung; vgl˙sloven. čiriti "zirpen", r. чири́кать "zwitschern, zirpen", bulg. чурулига "Haubenlerche".]
Avots: ME I, 391, 392
Avots: ME I, 391, 392
cīšķi
‡ cìšķi 2 (> ostle. ćèišĸ΄i) Baltinow n. FBR. XI, 135, Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Adv., rein, sauber: itī sluota c. slauka Pilda n. FBR. XIII, 53.
Avots: EH I, 276
Avots: EH I, 276
cīsts
‡ cìsts 2 ,
1) rein, sauber
Bērzgale, Cibla, Liepna: c. trauks Pilda n. FBR. XIII, 57. cīsta ustaba ebenda. kas ir . . . vis˙cīstākais Pas. X, 238 (aus Lixna);
2) unschuldig, jungfräulich
Warkl.: cīsta meita. Ungewiss, ob verwandt mit slav. čistъ "rein", oder daraus entlelmt.
Avots: EH I, 276
1) rein, sauber
Bērzgale, Cibla, Liepna: c. trauks Pilda n. FBR. XIII, 57. cīsta ustaba ebenda. kas ir . . . vis˙cīstākais Pas. X, 238 (aus Lixna);
2) unschuldig, jungfräulich
Warkl.: cīsta meita. Ungewiss, ob verwandt mit slav. čistъ "rein", oder daraus entlelmt.
Avots: EH I, 276
čoka
čolla
‡ čolla,
1) "ein geschmacklos gekleideter Mensch"
Lubn. ("mit olˆ");
2) ein unsauberer Mensch
Seyershof (mit olˆ).
Avots: EH I, 293
1) "ein geschmacklos gekleideter Mensch"
Lubn. ("mit olˆ");
2) ein unsauberer Mensch
Seyershof (mit olˆ).
Avots: EH I, 293
čongurs
čučala
‡ čučala, "eine schlafrige oder ungeschlekte Person" PV.; eine unschöne, unsaubere und saumselige Person Sonnaxt.
Avots: EH I, 294
Avots: EH I, 294
cūcene
cũcene,
1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù 2 ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;
2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù 2 ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;
3): auch Orellen, Salis; ‡
5) nuphar luteum Pussen (mit ũ); ‡
6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.
Avots: EH I, 280
1): ein junges (weibliches) Schwein
- auch Siuxt, (mit ù 2 ) Saikava; ein Mutterschwein AP., Salis, Sassm.: slaucamuo cūcenīti BW. 16490, 6 var.;
2): (ein Pilz)
auch AP., Dond., Salis, Sassm., (mit ù 2 ) Linden, Lubn., Mahlup, Meiran, Saikava; baltā od. nuoras c., pe̦le̦kā c., Pilzarten Saussen;
3): auch Orellen, Salis; ‡
5) nuphar luteum Pussen (mit ũ); ‡
6) verächtl. Bezeichnung für ein unsauberes Weib
Strasden.
Avots: EH I, 280
čumuls
čumuls,
1) die Traube, der Büschel; das Häufchen:
brūklenes aug pa 3 - 4 vienā čumulā, bet zemenes tik pa vienai Janš.; mācekļu č. MWM. X, 233;
2) ein knäuelartig oder kraus zusammengezogenes Garn, ein Knäuel zusammengekrochener Bienen, ein rundes Häuflein Blätter
Seew. n. U.
Avots: ME I, 420
1) die Traube, der Büschel; das Häufchen:
brūklenes aug pa 3 - 4 vienā čumulā, bet zemenes tik pa vienai Janš.; mācekļu č. MWM. X, 233;
2) ein knäuelartig oder kraus zusammengezogenes Garn, ein Knäuel zusammengekrochener Bienen, ein rundes Häuflein Blätter
Seew. n. U.
Avots: ME I, 420
čumurs
čumurs,
1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;
2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;
3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).
Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245
Avots: ME I, 420
1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;
2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;
3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).
Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245
Avots: ME I, 420
čungurs
čuprains
[čuprains Nigr., dicht belaubt, buschicht, traubenförmig]: audziet, lini, lieli, gar,i, čuprainām puodziņām BW. 28277 [aus Weissenstein].
Avots: ME I, 421
Avots: ME I, 421
čurkšķi
‡ čur̃kšķi Iw.,
1) Uferschwalben;
2) unsaubere, kinderreiche Menschen.
Vgl. ‡ čurkstis.
Avots: EH I, 297
1) Uferschwalben;
2) unsaubere, kinderreiche Menschen.
Vgl. ‡ čurkstis.
Avots: EH I, 297
čurksnis
čūska
čũska, dial. [Serbigal, Nerft u. a.; auch bei Glück] čũška, die Schlange. baltā č., eine fabelhafte weisse Schlange, deren Genuss nach dem Volksglauben dem Geniessenden die Fähigkeit die Zukunft vorauszusehen verleiht; sarkanā od. svē̦tā č., eine fabelhafte Schlange, deren Biss todbringend ist Etn. IV, 10. čūska cē̦rt, dur,, dzeļ, kuož; luokās, tīstās, šņāc. Sprw.: šņāc kâ čūska. čūsku puķes, Knabenkraut (orchis maculata) RKr. III, 71. [čūsku lapa L., Huflattich. - Vielleicht nach dem Zischen benannt; vgl. čũkstêt.]
Avots: ME I, 425
Avots: ME I, 425
čuslis
‡ IV čuslis Sauken,
1) "ein schmutziges Zimmer, in dem mancherlei Sachen in Unordnung datiegen":
tai mājā ir gatavs č.;
2) "ein zerlumpter, unsauberer, unzuverlässiger Mensch";
dzīvuo kâ čušļi ("netīrīgi") Frauenb.
Avots: EH I, 297
1) "ein schmutziges Zimmer, in dem mancherlei Sachen in Unordnung datiegen":
tai mājā ir gatavs č.;
2) "ein zerlumpter, unsauberer, unzuverlässiger Mensch";
dzīvuo kâ čušļi ("netīrīgi") Frauenb.
Avots: EH I, 297
cuža
čuža
dauba
daũba (li. daubà "Schlucht" ) Grob. n. Etn. III, 65, daube [Kalleten], die Schlucht Ahswikken. [Zu dubt "einsinken", dubens "Boden", li. dubùs "tief und hohl", apr. padaubis "Tal", poln. dub "Baumhöhle", aksl. дъбрь "Schlucht", дъно "Boden", got. diups, kymr. dwfn "tief" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. u. 246, Trautmann Wrtb. 46, Feist Wrtb. 2 89 f., Zubatý BB. XVIII, 261, Leskien Abl. 295, Stokes Wrtb. 153 f. u. a.]
Avots: ME I, 443
Avots: ME I, 443
dēkle
‡ dēkle, eine weise Zauberin (Fee?): negribu būt vis kaut kāda prasta ragana, bet gudra d. Janš. Mežv. ļ. I, 75 (ähnlich II, 125; s. auch Laimei un dēkļu - mātei (echt?) ebenda 23). pie dēklēm un citām gudrām sievām Janš. Atpūta № 385, S. 5. - Vgl. Dēkte (unter Dē̦kla).
Avots: EH I, 318
Avots: EH I, 318
dergloties
dergluôtiês,
1) albern, tollen, lärmen
Alt-Rahden; [ auslachen, spotten Selsau;
2) der̂gļuôtiês 2, unsauber sein
Neu-Bergfried].
Avots: ME I, 457
1) albern, tollen, lärmen
Alt-Rahden; [ auslachen, spotten Selsau;
2) der̂gļuôtiês 2, unsauber sein
Neu-Bergfried].
Avots: ME I, 457
dievredzis
dìevredzis, auch dìevreģis, der Seher, der Wahrsager, der Zauberer: viens dievredzis (pareģis, burvis) zināja vienā kuldā naudas puodu Etn. IV, 128. dievredzīte, beliebtes Epitheton der Meise im Volksliede, seltener des Kuckuks: zīle liela dievredzīte, sava gala nepare̦dz Etn. II, 172. dze̦guzīte dievredzīte BW. 9578.
Avots: ME I, 485
Avots: ME I, 485
drikte
drikte, drikts, -s,
1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;
2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;
3) das Schraubengewinde
LKVv.;
4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);
5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.
Avots: ME I, 499
1) die Achse der Spule des Spinnrades
Kand., Krem.;
2) driktīte, driktītis U., Schwungholz am Fusstritte eines Rades, z. B. beim Spinnrade, dadurch das Eisen bewegt wird;
3) das Schraubengewinde
LKVv.;
4) Hängen, Federn
Naud.: tam jau driktis izdilušas (= tas jau vienmē̦r pe̦rd);
5) driktes, die Zähne am Kammrade
U.
Avots: ME I, 499
driles
driles,
1) Reifen an der Schraube Sieckeln
n. U. [Vielleicht mit -ll-;
2) dril˜les"ripiņas pie stellēm, kuŗās karājas nītis" Frauenburg, Kürbis, Lindenhof.]
Avots: ME I, 499
1) Reifen an der Schraube Sieckeln
n. U. [Vielleicht mit -ll-;
2) dril˜les"ripiņas pie stellēm, kuŗās karājas nītis" Frauenburg, Kürbis, Lindenhof.]
Avots: ME I, 499
dublis
[dublis, ein unsauberer Mensch Wid.] Auch in der Wendung: piedzēries od. pilns kâ dublis. Zu dubļi.
Avots: ME I, 509
Avots: ME I, 509
dūda
II dũda, die Taube: mēs bijām abi divi kâ tie dūdu baluodīši BW. 6515. dūdiņa dūduo, pūš, ūbuo. pa˙priekšu būdiņa, tad dūdiņa. [Vielleicht eine Umbildung von dūja unter dem Einfluss von dūduot.]
Avots: ME I, 524
Avots: ME I, 524
dūdis
dūdis
dūdis,
1) die Taube
Tr. III, 926; ["kas dūduo"; die Pfeife Bers.;
2) dūdis "ein geistig beschränkter Mensch"
Weissenstein; vgl. dūda I 2].
Avots: ME I, 524
1) die Taube
Tr. III, 926; ["kas dūduo"; die Pfeife Bers.;
2) dūdis "ein geistig beschränkter Mensch"
Weissenstein; vgl. dūda I 2].
Avots: ME I, 524
dūduks
dudulis
[dudulis,
1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;
2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;
3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]
Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.
Avots: ME I, 510
1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;
2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;
3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]
Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.
Avots: ME I, 510
duins
dūja
dũja, die Haustaube: dūjiņas dūdina, girren. dūjiņa als Liebkosungswort: Täubchen. [Zugrunde liegt mnd. dūve, woher le. dūve mit dem Demin. dūviņa, woraus dūjiņa entstehen konnte (s. Le. Gr.§ 101 c); aus diesem dūjiņa scheint dūja abstrahiert zu sein; vgl. aita.]
Avots: ME I, 524
Avots: ME I, 524
dūkulis
dūkulis "? ": ak tu mans dūkulīt!..., tu mazais muļķīt! Latv. [Zu dūks ? In Ruj. sei dûkulis 2 ein Kind, das sich von andern Kindern abzusondern liebt; in Mar. dùkulis 2 "ein weinerliches Kind "; in Lös. "kas dūc "; dũkulis. Taube, Täubchen Neu-Bergfried.]
Avots: ME I, 526
Avots: ME I, 526
dūmala
dūrējs
dũrẽjs,
1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;
2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;
3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.
Avots: ME I, 529
1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;
2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;
3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.
Avots: ME I, 529
dūve
dzelzs
dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,
1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;
2) etwas aus Eisen Verfertigtes,
a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;
b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;
c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:
a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;
d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]
Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.
Avots: ME I, 543, 544
1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;
2) etwas aus Eisen Verfertigtes,
a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;
b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;
c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:
a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;
d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]
Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.
Avots: ME I, 543, 544
dzīvība
dzîvība, [dzìvîba 2 Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],
1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;
2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;
3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.
Avots: ME I, 559
1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;
2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;
3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.
Avots: ME I, 559
ēnaine
‡ ē̦naine,
1) ein beschatteter Ort
Geistershof, Preekuln: labības šķūņa ē̦nainē Sārts Daugava 1934, S. 687;
2) eine Laube
AP.
Avots: EH I, 372
1) ein beschatteter Ort
Geistershof, Preekuln: labības šķūņa ē̦nainē Sārts Daugava 1934, S. 687;
2) eine Laube
AP.
Avots: EH I, 372
ēverģēlība
ēverģēlība U., ēverjēlība L., der Mutwille, der Übermut, die Ungezogenheit. Nach MWM. X, 647 ēverģēlība, der Aberglaube.
Avots: ME I, 578
Avots: ME I, 578
gabals
gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
galds
galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
galvārška
galvenāji
galvene
galˆvene,
1) das Köpfchen:
apiņa galvenīte BW. 30892;
2) der Kohlkopf
[Kreuzb., Kl. Bers.]: brāļi māsu pārde̦vuši par kāpuostu galvenīti BW. 26150. lai augtu cietas un baltas galvenes... Etn. II, 127;
3) die Blaubeere (vaccinium uliginosum)
N. - Schwnb., Etn. II, 80, Spr., Selsau, [Bers., Kreuzb.].
Avots: ME I, 597
1) das Köpfchen:
apiņa galvenīte BW. 30892;
2) der Kohlkopf
[Kreuzb., Kl. Bers.]: brāļi māsu pārde̦vuši par kāpuostu galvenīti BW. 26150. lai augtu cietas un baltas galvenes... Etn. II, 127;
3) die Blaubeere (vaccinium uliginosum)
N. - Schwnb., Etn. II, 80, Spr., Selsau, [Bers., Kreuzb.].
Avots: ME I, 597
gānīt
gànît: auch (mit â 2 ) Dunika, Strasden, (mit ã) Frauenb.,
1): mit à Ramkau, mit â 2 Siuxt. Refl. -tiês, ‡
3) unordentlich, unsauber arbeiten
(mit ā 2 ) Seyershof: "g." saka, kad tâ labā vĩzē nedara. viņa gānijās ar susekli. ‡ Subst. gānĩjums, das einmalige, vollendete Schimpfen, Schmähen, Sudeln: žē̦l ... vakarēj[a] gānījum[a] BW. 22712.
Avots: EH I, 389
1): mit à Ramkau, mit â 2 Siuxt. Refl. -tiês, ‡
3) unordentlich, unsauber arbeiten
(mit ā 2 ) Seyershof: "g." saka, kad tâ labā vĩzē nedara. viņa gānijās ar susekli. ‡ Subst. gānĩjums, das einmalige, vollendete Schimpfen, Schmähen, Sudeln: žē̦l ... vakarēj[a] gānījum[a] BW. 22712.
Avots: EH I, 389
garaiņi
garaiņi, garaiņas,
1) der Dampf, Qualm:
cēlās uz augšu pe̦lē̦kas garaiņas LP. III, 98. garaiņus laist, Qualm verbreiten (durch Giessen auf heisse Steine) U.;
2) Geister:
garaiņu mēnesis = garu mēnesis, der Oktober (wo nach heidnischem Aberglauben die Geister zu speisen waren) Bergm. [zu gars.]
Avots: ME I, 601
1) der Dampf, Qualm:
cēlās uz augšu pe̦lē̦kas garaiņas LP. III, 98. garaiņus laist, Qualm verbreiten (durch Giessen auf heisse Steine) U.;
2) Geister:
garaiņu mēnesis = garu mēnesis, der Oktober (wo nach heidnischem Aberglauben die Geister zu speisen waren) Bergm. [zu gars.]
Avots: ME I, 601
garmētru ogas
ģēda
III ģē̦da "Haufen, Menge": visa ģē̦da atnāca nuo kaimiņiem; riekstu ģē̦da "Nusstraube" Annenburg n. Līg. J.]
Avots: ME I, 697
Avots: ME I, 697
ģenģes
ģeņ̃ģes,
1) die Gänge, Schraubengänge
(in Selb.: ģeņģi): mazās atslēdziņas ģeņģītes Purap.;
2) "kāju vai ruoku luocītavu kauli" Adsel n. A. XIII, 81: ja tev kājas ģeņģēs mesies, wenn deine Beine schlottern, wanken werden
BW. 9610, 5;
1) = eņģes Bers. n. A. XIII, 81, [Kokn.] Aus d. Gänge
entlehnt.
Avots: ME I, 696
1) die Gänge, Schraubengänge
(in Selb.: ģeņģi): mazās atslēdziņas ģeņģītes Purap.;
2) "kāju vai ruoku luocītavu kauli" Adsel n. A. XIII, 81: ja tev kājas ģeņģēs mesies, wenn deine Beine schlottern, wanken werden
BW. 9610, 5;
1) = eņģes Bers. n. A. XIII, 81, [Kokn.] Aus d. Gänge
entlehnt.
Avots: ME I, 696
ģenģīzeris
ģennes
ģērdacis
gē̦rdacis, der Tag (der 17. März a. St., der Gertrudentag), an dem nach Volksglauben die Tiere vom Winterschlaf erwachen Oppek. n. Etn. I, 49.
Avots: ME I, 698
Avots: ME I, 698
glāzenāji
glāzenājs
glāzene
glãzene, [glãzine Dunika], die Blaubeere (vaccinium uliginosum) RKr. II, 80, [Wolm.]; die Schwarzbeere Salisb.
Avots: ME I, 624
Avots: ME I, 624
glemzde
gļēvināt
glītība
glîtĩba, die Sauberkeit, Ordentlichkeit: vācu glītība A. XX, 618; [ Nettheit, Zierlichkeit U.].
Avots: ME I, 627
Avots: ME I, 627
glītināt
glîtinât, glatt, ordentlich, sauber, schön machen, schmücken: glīti kājas, tautu meita, neglītini vaiņadziņa! BW. 16944, 1.
Kļūdu labojums:
16944, 1 = 16944, 8
Avots: ME I, 627
Kļūdu labojums:
16944, 1 = 16944, 8
Avots: ME I, 627
glītot
glîtuôt, ‡ Refl. -tiês,
1) sich sauber, schön machen;
2) sich ausbilden, sich verfeinern:
skuoluošanās un glītuošanās ... bijuse vajadzīga Janš. Dzimtene I, 395.
Avots: EH I, 394
1) sich sauber, schön machen;
2) sich ausbilden, sich verfeinern:
skuoluošanās un glītuošanās ... bijuse vajadzīga Janš. Dzimtene I, 395.
Avots: EH I, 394
glītot
glîtuôt,
1) sauber, schön machen:
pārvaldnieks glītuoja savas istabas Stari II, 520;
2) zivilisieren
* Kronw.
Avots: ME I, 628
1) sauber, schön machen:
pārvaldnieks glītuoja savas istabas Stari II, 520;
2) zivilisieren
* Kronw.
Avots: ME I, 628
glīts
glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 2 .]
Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.
Avots: ME I, 627
Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.
Avots: ME I, 627
gluds
gluds [il. gludùs],
1) glatt:
gluda man galviņa BW. 16910. tas gludajam pilsuonim ir pliķis pa ausi Vēr. II, 16;
2) aalglatt, schlüpfrig:
gluds ir glude̦ns, glums, ka nevar saturēt ruokā N. - Schwnb.;
3) eben, sauber:
gluds pagalmiņš BW. 14012, 1. slauki namu gludu Ltd. 2236. [Zu glaust; vgl. Būga РФВ. LXX, 108.]
Avots: ME I, 629
1) glatt:
gluda man galviņa BW. 16910. tas gludajam pilsuonim ir pliķis pa ausi Vēr. II, 16;
2) aalglatt, schlüpfrig:
gluds ir glude̦ns, glums, ka nevar saturēt ruokā N. - Schwnb.;
3) eben, sauber:
gluds pagalmiņš BW. 14012, 1. slauki namu gludu Ltd. 2236. [Zu glaust; vgl. Būga РФВ. LXX, 108.]
Avots: ME I, 629
gluži
gluži, Adv. zu gluds, glužs,
1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;
2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;
3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;
4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.
Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži
Avots: ME I, 630
1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;
2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;
3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;
4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.
Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži
Avots: ME I, 630
grāmata
grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,
1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;
2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;
3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [
4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].
Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis
Avots: ME I, 644
1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;
2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;
3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [
4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].
Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis
Avots: ME I, 644
graule
graule,
[1) gràule 2 , eine Kuh, die
graulē Kreuzb.];
2) [gràule 2 Warkh.], = graula 3 Lös. n. Etn. IV, 18, Druw.;
3) ein grobes unsauberes Weib
Lös. n. Etn. IV, 18;
[4) gràule 2 Nerft, Warkh., ein Vielfrass].
Avots: ME I, 639
[1) gràule 2 , eine Kuh, die
graulē Kreuzb.];
2) [gràule 2 Warkh.], = graula 3 Lös. n. Etn. IV, 18, Druw.;
3) ein grobes unsauberes Weib
Lös. n. Etn. IV, 18;
[4) gràule 2 Nerft, Warkh., ein Vielfrass].
Avots: ME I, 639
graulis
graulis,
1) einer, der mit vollem Munde lange isst
Etn. I, 106, Naud., A. XIII, 252; [gràulis 2 Lis., jem., der alles Mögliche ohne Auswahl isst];
2) ein unsauberer ohne Auswahl
Druw.;
[3) Mist, Dreck
poln. (pomiot) Kossowski Gram. 6].
Avots: ME I, 639
1) einer, der mit vollem Munde lange isst
Etn. I, 106, Naud., A. XIII, 252; [gràulis 2 Lis., jem., der alles Mögliche ohne Auswahl isst];
2) ein unsauberer ohne Auswahl
Druw.;
[3) Mist, Dreck
poln. (pomiot) Kossowski Gram. 6].
Avots: ME I, 639
grecele
gredzens
gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,
1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,
a) den Ring abstreifen,
b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;
2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;
3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;
4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]
Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken
Avots: ME I, 646
1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,
a) den Ring abstreifen,
b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;
2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;
3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;
4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]
Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken
Avots: ME I, 646
gremokle
‡ gre̦muokle, comm., "ein in der Kleidung unsauberer Mensch" Saikava: kur tu tāds esi nuotašķījies? gatavais g˙!
Avots: EH I, 403
Avots: EH I, 403
grepe
grepe,
1) eine ausgefahrene Grube auf dem Wege
Naud., Blied. n. Etn. II, 81 (vgl. grebe) ;
2) ein Einschnitt bei Schrauben
Adsel n. A. XIII, 329.
Avots: ME I, 650
1) eine ausgefahrene Grube auf dem Wege
Naud., Blied. n. Etn. II, 81 (vgl. grebe) ;
2) ein Einschnitt bei Schrauben
Adsel n. A. XIII, 329.
Avots: ME I, 650
grezna
gre̦zna,
1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;
2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;
3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]
Avots: ME I, 650, 651
1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;
2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;
3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]
Avots: ME I, 650, 651
gribēt
gribêt, -u, ēju,
1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht
a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;
b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;
c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;
d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,
1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].
Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami
Avots: ME I, 653, 654
1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht
a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;
b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;
c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;
d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,
1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].
Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami
Avots: ME I, 653, 654
grievalgs
grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].
Avots: ME I, 660
Avots: ME I, 660
griežams
grìežams, part. praes. pass. von grìezt, drehen,
1) was gedreht wird od. gedreht werden kann:
griežams tilts, griežama skatuve;
2) womit man drehen kann:
griežami vārdi, Zaubersprüche, mit denen man ausgerenkte Glieder einrenken kann RKr. IX, 12. cepešu griežamais, der Bratenwender St.;
3) worauf man dreht, windet:
uz griežamiem satin me̦tu dziju (unb.).
Avots: ME I, 663, 664
1) was gedreht wird od. gedreht werden kann:
griežams tilts, griežama skatuve;
2) womit man drehen kann:
griežami vārdi, Zaubersprüche, mit denen man ausgerenkte Glieder einrenken kann RKr. IX, 12. cepešu griežamais, der Bratenwender St.;
3) worauf man dreht, windet:
uz griežamiem satin me̦tu dziju (unb.).
Avots: ME I, 663, 664
grūdeklis
gubīt
gubît, -īju, tr.,
1) rauben, heimlich od. gewaltsam wegnehmen; ["haschen, fangen"
PS., Lis.];
2) gewaltsam wegschaffen, abtreiben, z. B. die Leibes frucht
Agel. n. U. [Wenigstens in der Bed. 2 aus r. губи́ть "verderben".]
Avots: ME I, 674
1) rauben, heimlich od. gewaltsam wegnehmen; ["haschen, fangen"
PS., Lis.];
2) gewaltsam wegschaffen, abtreiben, z. B. die Leibes frucht
Agel. n. U. [Wenigstens in der Bed. 2 aus r. губи́ть "verderben".]
Avots: ME I, 674
ieburt
ìebur̃t, hinein -, hereinzaubern: it kâ kad šis bubulis viņu ieburtu viducī Poruk III, 245.
Avots: ME II, 5
Avots: ME II, 5
iecelt
ìecelˆt,
1) hinein -, hereinheben:
pūlējusies iecelt viņus saulītē A. XXI, 695;
2) einführen in ein Amt, ernennen, anstellen:
kungs ieceļ muļķīti par savu vagari LP. IV, 77. brāli iecēla lielu vīru kārtā LP. IV, 103. meitas brāli iecēla lielā guodā Etn. II, 175;
3) errichten, stiften
U. [?] Refl. - tiês,
1) sich hinein -, hereinheben;
2) aufkommen, in Gebrauch kommen:
auta vietā vē̦lāk iecēlās aube RKr. XVI, 182;
3) gelangen zu:
kur tu tādā zirgā iecēlies? Kav.
Avots: ME II, 5, 6
1) hinein -, hereinheben:
pūlējusies iecelt viņus saulītē A. XXI, 695;
2) einführen in ein Amt, ernennen, anstellen:
kungs ieceļ muļķīti par savu vagari LP. IV, 77. brāli iecēla lielu vīru kārtā LP. IV, 103. meitas brāli iecēla lielā guodā Etn. II, 175;
3) errichten, stiften
U. [?] Refl. - tiês,
1) sich hinein -, hereinheben;
2) aufkommen, in Gebrauch kommen:
auta vietā vē̦lāk iecēlās aube RKr. XVI, 182;
3) gelangen zu:
kur tu tādā zirgā iecēlies? Kav.
Avots: ME II, 5, 6
iečūdīt
‡ ìečùdît 2 Auleja, mit Hilfe von Zaubereien (abergläubischen Mitteln) etw. einrichten, wohl geraten machen: vajag ie., kab kāpusti rabi rūgtu.
Avots: EH I, 507
Avots: EH I, 507
iedaris
[I ìedaris 2 Mar., ein Zauberer, der andern Böses zufügen kann. Nach MSil. sei iedaris jem., der eine Arbeit beginnt (iedara) oder begonen hat.]
Avots: ME II, 8
Avots: ME II, 8
iedarīt
ìedarît,
1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;
2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;
[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].
Avots: ME II, 8
1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;
2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;
[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].
Avots: ME II, 8
iedzirdīt
ìedzirdît, durch einen Zaubertrank irgendwie beeinflussen Etn. II, 20, IV, 11: iedzirdīt... viesus ar čūsku... alu I, 104. iedzirdītam cilvē̦kam LP. VII, 691.
Avots: ME II, 13
Avots: ME II, 13
iemesls
iẽme̦sls,
1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];
2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 3 ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);
3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;
4) ein Traumbild
Ruj. n. U.
Avots: ME II, 44
1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];
2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 3 ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);
3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;
4) ein Traumbild
Ruj. n. U.
Avots: ME II, 44
iepurkstēties
[ìepurkstêtiês Wenden], ìepurkš(ķ)êtiês, einen knarrenden, knatternden, schnaubenden Laut von sich geben: kaut kur viens iepurkšas Vēr. II, 519.
Avots: ME II, 54
Avots: ME II, 54
iepūšļāt
ìepūšļât,
1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;
[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;
3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].
Avots: ME II, 54
1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;
[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;
3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].
Avots: ME II, 54
ieputēt
[ìeputêt,
1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;
2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;
3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]
Avots: ME II, 54
1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;
2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;
3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]
Avots: ME II, 54
ieskaistīt
ìeskàistît, tr.,
1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;
[2) anrechnen;]
3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.
Avots: ME II, 64
1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;
[2) anrechnen;]
3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.
Avots: ME II, 64
ieskaust
I ìeskàust, missgönnen, anfeinden, durch Missgunst, Zauberei schädigen: ve̦ci ļaudis nekaitina tādus cilvē̦kus, par kuŗiem duomā, ka tie var ieskaust Naud., Dond., Adsel.
Avots: ME II, 65
Avots: ME II, 65
ieskrūvēt
ieticēt
ietirpt
iezīlēt
ìezĩlêt,
1) durch Zauberei verschaffen:
čigāniete man iezīlēja sievu Bers.;
2) wahrsagend einleiten
U.: iezīlēt darbu, ein Werk glücklich od. unglücklich anfangen (je nach dem Ausfall der Schicksalserkundung) St., L.;
[3) sich merken, kennen lernen:
es tuo cilvē̦ku sāku iezīlēt Serben, Schujen;
4) wahrsagen:
čigāniete man iezīlēja, ka dabūšu atraitni ar trim bē̦rniem Kokn.;
5) zu erkennen meinen:
atrastuo zirgu viņš iezīlēja par savu Jürg.]
Avots: ME II, 91, 92
1) durch Zauberei verschaffen:
čigāniete man iezīlēja sievu Bers.;
2) wahrsagend einleiten
U.: iezīlēt darbu, ein Werk glücklich od. unglücklich anfangen (je nach dem Ausfall der Schicksalserkundung) St., L.;
[3) sich merken, kennen lernen:
es tuo cilvē̦ku sāku iezīlēt Serben, Schujen;
4) wahrsagen:
čigāniete man iezīlēja, ka dabūšu atraitni ar trim bē̦rniem Kokn.;
5) zu erkennen meinen:
atrastuo zirgu viņš iezīlēja par savu Jürg.]
Avots: ME II, 91, 92
ik
ik,
1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);
2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);
4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;
5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]
Avots: ME I, 702, 703, 704
1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);
2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);
4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;
5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]
Avots: ME I, 702, 703, 704
īksumi
impampis
im̃pampis, impampa Naud.,
1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;
2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, 2 dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);
3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [
4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].
Avots: ME I, 707
1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;
2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, 2 dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);
3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [
4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].
Avots: ME I, 707
izbīles
izbrīvēt
izbrĩvêt, befreien, erlauben, gönnen: izbrīvē viņu uz stundu, lai viņš var atnākt līdz Mar. ceļš jāizbrīvē ar varu Druva I, 981. kad tev tuo izbrīvē, tad makšķerē vien Blaum. skouluotãjs izbrīvēja skuolē̦niem paruotātes pa pagalmu A. XIV, 2, 73. Refl. -tiês, frei werden: vidū izbrīvējās vieta priesteŗiem Vēr. II, 348.
Avots: ME I, 719
Avots: ME I, 719
izburt
izbur̃t [li. išbúrti],
1) hervorzaubern:
(būdiņa) kâ nuo zemes izburta;
2) herauszaubern, durch Zauberei jem. das Heim zu verlassen zwingen:
viņa jau būra un izbūra Etn. III, 142;
3) izburi ābeci cauri, das ABC-Buch durchbuchstabieren, durchlesen.
Refl. -tiês,
1) die ganze Zauberkraft anwenden, sich satt zaubern:
izbuŗas pie viena, izbuŗas pie uotra LP. IV, 129;
2) glücklich mit heiler Haut davonkommen
Etn. I, 153: nu kâ tad gāja pie tiesas? vai izbūries gan?
Kļūdu labojums:
viņa jau = viņu jau
Avots: ME I, 719, 720
1) hervorzaubern:
(būdiņa) kâ nuo zemes izburta;
2) herauszaubern, durch Zauberei jem. das Heim zu verlassen zwingen:
viņa jau būra un izbūra Etn. III, 142;
3) izburi ābeci cauri, das ABC-Buch durchbuchstabieren, durchlesen.
Refl. -tiês,
1) die ganze Zauberkraft anwenden, sich satt zaubern:
izbuŗas pie viena, izbuŗas pie uotra LP. IV, 129;
2) glücklich mit heiler Haut davonkommen
Etn. I, 153: nu kâ tad gāja pie tiesas? vai izbūries gan?
Kļūdu labojums:
viņa jau = viņu jau
Avots: ME I, 719, 720
izdievredzēt
izdievredzêt, zaubern, hexen: vajaguot tāda vīra, kas varuot izdievredzēt Dok. A., Bers.
Avots: ME I, 728
Avots: ME I, 728
izdomnieks
izduõmniẽks, f. - niẽce, dial. izduomnīca, der (die) Sinnende, Erfindende, ein Klügling, Schauberger: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.
Avots: ME I, 730
Avots: ME I, 730
izkaut
izkaût,
1): utis i. nuo kažuoka Pas. X, 352;
2): izkavis visus žīdeļus pa ceļu Frauenb.; ‡
4) ausklopfen, ausstauben:
vecie susekļi bij jāizkauj un jāizmazgā Seyershof; ‡
5) schlachten
(?): senāk izkautas gaļas veda uz Rīgu Frauenb. Refl. -tiês, ‡.
3) sich (mit schwerer Arbeit) abplagen:
viņš izkavies ar smagiem darbiem zili melns Frauenb.
Avots: EH I, 454
1): utis i. nuo kažuoka Pas. X, 352;
2): izkavis visus žīdeļus pa ceļu Frauenb.; ‡
4) ausklopfen, ausstauben:
vecie susekļi bij jāizkauj un jāizmazgā Seyershof; ‡
5) schlachten
(?): senāk izkautas gaļas veda uz Rīgu Frauenb. Refl. -tiês, ‡.
3) sich (mit schwerer Arbeit) abplagen:
viņš izkavies ar smagiem darbiem zili melns Frauenb.
Avots: EH I, 454
izknīdzgāties
izknīdzgâtiês, mit einer kleinichen, aber dabei zeitraubenden Arbeit sich abquälen, fertig werden: kad gan es te izknīdzgāšuos Naud. In Grünh. izkņĩdzgâtiês, sich auslausen.
Avots: ME I, 754
Avots: ME I, 754
izlaubt
‡ izlaubt, ausstossen, ausschlagen, aushauen Bērzgale: jis, žagarus cirzdams. ar cirvi izlaube lielu duobi.
Avots: EH I, 462
Avots: EH I, 462
izplicināt
izputēt
izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.
Avots: ME I, 786, 787
Avots: ME I, 786, 787
izraganēt
izraganêt, durch Zauberei ausfindig machen: i., kur jā nauda varē̦tu atrasties Pas. XII, 329.
Avots: EH I, 475
Avots: EH I, 475
izraibīt
izriebt
izrìebt: vor "wegschaffen" ME. I, 792 einzuschalten: durch Besprechen (Zauberei). ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zaubernd) besprechen: visādas rìebējas izriebās, bet neattikās Jürg. gan jau devu jaunā mēnesī i. (zuobu sāpes), bet nelīdzēja Zaravič.
Avots: EH I, 477
Avots: EH I, 477
izriebt
izrìebt C., tr., wegschaffen: guovij gre̦muokslis izriebts (= izkritis), die Kuh wiederkäuet nicht - ein Rest alten lettischen Aberglaubens.
Avots: ME I, 792
Avots: ME I, 792
izskrūvēt
izskrũvêt, ‡ Refl. -tiês,
1) sich (von selbst) ausschrauben:
skrūvē nuo satricinājuma pati izskrūvējusies;
2) eine Zeitlang, zur Genüge (vergebens) schrauben:
ieskrūvējās visi amatnieki, bet nevarēja izskrūvēt.
Avots: EH I, 480
1) sich (von selbst) ausschrauben:
skrūvē nuo satricinājuma pati izskrūvējusies;
2) eine Zeitlang, zur Genüge (vergebens) schrauben:
ieskrūvējās visi amatnieki, bet nevarēja izskrūvēt.
Avots: EH I, 480
izskrūvēt
izskrũvêt, tr.,
1) ausschrauben:
skrūvi;
2) kräuseln:
izskrūvē̦ti matu gali BW. 20165.
Avots: ME I, 799
1) ausschrauben:
skrūvi;
2) kräuseln:
izskrūvē̦ti matu gali BW. 20165.
Avots: ME I, 799
izšmiegt
izsmurgāt
[izsmurgât,
1) besudeln:
izsm. ēdienu,
2) schändlich betrügen, besebeln:
kad tik viņš tevi neizsmurgā! Refl. - tiês, sich mit einer unsaubern und scwierigen Arbeit lange und vergeblich abplacken.]
Avots: ME I, 801
1) besudeln:
izsm. ēdienu,
2) schändlich betrügen, besebeln:
kad tik viņš tevi neizsmurgā! Refl. - tiês, sich mit einer unsaubern und scwierigen Arbeit lange und vergeblich abplacken.]
Avots: ME I, 801
izsprauslāt
izspraũslât, izsprausluôt, izspraušļuôt, tr., prustend herausspritzen, auswerfen: bieži vien viens vai uotrs izsprausluoja putru nuo kaŗuotes, nevaldāmam smieklam nelaikā uznākuot Jauns. ķēniņa meita izspraušļuo gre̦dze̦nu LP. VI, 860. Refl. - tiês, ausschnauben: zirgi izsprauslājās.
Avots: ME I, 803
Avots: ME I, 803
izsvīlēt
izteikt
iztèikt (li. išteĩkti), tr.,
1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;
2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");
3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,
1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;
2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;
3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;
4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.
Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132
Avots: ME I, 816
1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;
2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");
3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,
1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;
2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;
3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;
4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.
Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132
Avots: ME I, 816
izticēt
izticêt,
1) (allen) glauben:
visādi runā, kur nu visiem izticēt?
2) = iztikt: gribē̦dama izticēt arī citām māsām.. Neik.
Avots: ME I, 817
1) (allen) glauben:
visādi runā, kur nu visiem izticēt?
2) = iztikt: gribē̦dama izticēt arī citām māsām.. Neik.
Avots: ME I, 817
iztirpt
izzibenēt
[izzibenêt Nigr., nichtig, unfruchtbar sein lassen: tã sieviete tâ kâ izzibe̦nē̦ta,
a) ist unfruchtbar,
b) hat kleine Brüste.
vistas tagad kâ izzibe̦nē̦tas, tragen keine Eier. rieksti izzibe̦nē̦ti, sind leer (taub). Zu zibens, der Blitz (nach dem Volksglauben sei das Wetterleuchten schädlich).]
Avots: ME I, 831
a) ist unfruchtbar,
b) hat kleine Brüste.
vistas tagad kâ izzibe̦nē̦tas, tragen keine Eier. rieksti izzibe̦nē̦ti, sind leer (taub). Zu zibens, der Blitz (nach dem Volksglauben sei das Wetterleuchten schädlich).]
Avots: ME I, 831
izzulināt
‡ izzulinât (?) "mit faulen Handen unsauber auswaschen" Dond.: kalpuone izzulina veļu. Vgl. izžulinât.
Avots: EH I, 498
Avots: EH I, 498
jaunticībnieks
kājgrieži
‡ kājgrieži (auch im Singular?),
1) "Strandbewohner, welche Seefahrer Schiffbruch erleiden machen, um sie zu berauben"
Kolka;
2) "Personen, welche ausgerenkte Füsse wieder einzurenken verstehen"
(?) A.-Schwanb.;
3) "kas staigājuot griežas kājās" (?) A.-Schwanb.;
4) "asa zâle" Korwenhof.
Avots: EH I, 599
1) "Strandbewohner, welche Seefahrer Schiffbruch erleiden machen, um sie zu berauben"
Kolka;
2) "Personen, welche ausgerenkte Füsse wieder einzurenken verstehen"
(?) A.-Schwanb.;
3) "kas staigājuot griežas kājās" (?) A.-Schwanb.;
4) "asa zâle" Korwenhof.
Avots: EH I, 599
kakls
kakls (li. kãklas),
1) der Hals;
a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;
b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,
α) den Hals brechen;
β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;
c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;
d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;
2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;
3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]
Avots: ME II, 138
1) der Hals;
a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;
b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,
α) den Hals brechen;
β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;
c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;
d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;
2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;
3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]
Avots: ME II, 138
ķams
[ķams Wessen "mazu priekšme̦tu sakuopuojums", vīnuogu ķams, Weintraube. Vielleicht mit hypernormalem ķ aus č- ; vgl. čams I.]
Avots: ME II, 356
Avots: ME II, 356
kārtiņa
kastrs
[kasts, in spaņņu kasts U., ein Bötchergeräte zum Aushobeln der Fassdauben auf der inneren Seite. - Zu kast.]
Avots: ME II, 170
Avots: ME II, 170
ķaulis
ķaûlis,
1) jemand, der alles plump und ungeschikt macht
Smilt., AP., [Saikava], Gsth., Lasd., Naud., Mag. XIII, 2, 77 ; [in Warkl. dafür čaule (mit č- aus ķ-)] ;
2) ein Gefrässiger, Nimmersatt, der Schmadderer
Gsth., Aps., Druw.: ej jel nuost, ķauli, nu jau visu kukuli maizes saķaulēsi Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulis 2, wer unschön isst Kl., wer nachlässig isst od. arbeitet od. wer unsauber ist Lis.] ;
3) ein plumper, ungestalteter Gegenstand ;
ķauļi, plumpe Stiefel ;
4) "?": kuo nu vēl sēdi - kāda tā mute ir? kâ ķaulis Saul. ;
[5) ķaũlis Bauske "ein Raufbold."]
Avots: ME II, 357
1) jemand, der alles plump und ungeschikt macht
Smilt., AP., [Saikava], Gsth., Lasd., Naud., Mag. XIII, 2, 77 ; [in Warkl. dafür čaule (mit č- aus ķ-)] ;
2) ein Gefrässiger, Nimmersatt, der Schmadderer
Gsth., Aps., Druw.: ej jel nuost, ķauli, nu jau visu kukuli maizes saķaulēsi Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulis 2, wer unschön isst Kl., wer nachlässig isst od. arbeitet od. wer unsauber ist Lis.] ;
3) ein plumper, ungestalteter Gegenstand ;
ķauļi, plumpe Stiefel ;
4) "?": kuo nu vēl sēdi - kāda tā mute ir? kâ ķaulis Saul. ;
[5) ķaũlis Bauske "ein Raufbold."]
Avots: ME II, 357
ķega
‡ ķe̦ga Sonnaxt, eine Traube, Dolde: brūkleņu ķ. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. kẽgė dass.
Avots: EH I, 693
Avots: EH I, 693
ķekars
ķe̦kars, ungew. ķe̦kara Vēr. I, 1500, die Traube im weitesten Sinne des Wortes: vīna ķe̦kars, die Weintraube ; jāņuogu ķ., riekstu ķ. [Wohl als ein Lituanismus zu le. ce̦kulis (s. dies).]
Avots: ME II, 361
Avots: ME II, 361
ķekarveidīgs
ķeķe
I ķeķe, Vereinigung mehrerer Gegenstände, die Dolde, Traube (= ķe̦kars) Oknist, Podunay, [Wessen, Janš., Dunika], N. - Schwanb.: tu atradi tik vienu riekstu, bet es ve̦se̦lu ķeķi Nerft. ābuoli, uogas šuogad aug lielām ķeķēm Konv. 1 rieksti lazdā ķeķītēs BW. 10327. viņš neizrāva ve̦cuo zuobu un, jaunam auguot, izauga ķeķe, t. i. divi kuopā Janš. tik cieti kuopām sasē, dušies, kâ divi rieksti vienā ķeķē saauguši Janš. mati savīti un sagriezti pakausī lielā ķeķē (Zopf) Janš. - Aus li. ķekė˜ "Traube".
Avots: ME II, 362
Avots: ME II, 362
ķemps
ķe̦mps, die Traube, der Büschel, die Dolde Dubena, MWM. IV, 241. Vgl. če̦ms unter dem Einfluss von kams I.]
Avots: ME II, 364
Avots: ME II, 364
ķemurs
[II ķe̦murs,
1) die Traube
N. - Peb.;
2) die Waben von Hummeln
Ruj. Aus li. kẽmuras "Traube", vgl. das echt le. ce̦murs.]
Avots: ME II, 364
1) die Traube
N. - Peb.;
2) die Waben von Hummeln
Ruj. Aus li. kẽmuras "Traube", vgl. das echt le. ce̦murs.]
Avots: ME II, 364
ķemza
ķenga
ķe̦ñga,
1) die Schmähung, Beschimpfung:
tās jau tīrās ķe̦ngas! Serb., Smilt., Dond.;
2) der Schmäheŗ der Schmähsüchtige:
tu esi tīrais ķe̦nga Serb., Smilt.;
3) wer schlecht, unsauber arbeitet, ein schlechter Arbeiter
Gold.;
4) verächtliche Bezeichnung für den Fuss und dem Arm:
kad duošu, tad ķè̦ngas 2 vien atmetīsi (= nuomirsi) Bers.
Avots: ME II, 365
1) die Schmähung, Beschimpfung:
tās jau tīrās ķe̦ngas! Serb., Smilt., Dond.;
2) der Schmäheŗ der Schmähsüchtige:
tu esi tīrais ķe̦nga Serb., Smilt.;
3) wer schlecht, unsauber arbeitet, ein schlechter Arbeiter
Gold.;
4) verächtliche Bezeichnung für den Fuss und dem Arm:
kad duošu, tad ķè̦ngas 2 vien atmetīsi (= nuomirsi) Bers.
Avots: ME II, 365
ķenkarains
ķe̦n̂karaîns 2,
1) voller Trauben, büschelig:
man zied ruozes ķe̦nkarainas BWp. 52, 2;
2) zottig, struppig:
ķe̦nkarainu tē̦va dē̦ļu iedzinuši nātrienā BW. 14419. ķe̦nkaraina
(Var.: pluskataina) dē̦ļu māte ievēlās nātrienā 23570. Jānis gāja visu gadu ķe̦nkarainu kumeliņu
32933.
Avots: ME II, 365
1) voller Trauben, büschelig:
man zied ruozes ķe̦nkarainas BWp. 52, 2;
2) zottig, struppig:
ķe̦nkarainu tē̦va dē̦ļu iedzinuši nātrienā BW. 14419. ķe̦nkaraina
(Var.: pluskataina) dē̦ļu māte ievēlās nātrienā 23570. Jānis gāja visu gadu ķe̦nkarainu kumeliņu
32933.
Avots: ME II, 365
ķepašļāt
‡ *ķe̦pašļât (> ostle. čapašļuot), hexen, Zauberei treiben: jaunie nava iemācījušies ķ. Pas. XV, 204.
Avots: EH I, 696
Avots: EH I, 696
ķepaslis
ķe̦paslis,
[1) eine Mistgrube;
2) ein schmutziger Mensch
Tirs.]: šis ķe̦paslis grib manu meitu vest uz Sibiriju;
[3) "ein Zauberer"
Warkl.].
Avots: ME II, 366
[1) eine Mistgrube;
2) ein schmutziger Mensch
Tirs.]: šis ķe̦paslis grib manu meitu vest uz Sibiriju;
[3) "ein Zauberer"
Warkl.].
Avots: ME II, 366
ķepesls
ķepis
I ķepis,
2): ein Handwerker (namentlich ein Maurer), dessen Arbeit unsauber
(neglīts) ist Golg.
Avots: EH I, 696
2): ein Handwerker (namentlich ein Maurer), dessen Arbeit unsauber
(neglīts) ist Golg.
Avots: EH I, 696
ķērnāt
ķẽ̦rnât, -ãju, ķērnêt, -ẽju, schmieren, schmaddern: neķē̦rnā tâ sviestu! Refl. -tiês, im Schmutz wühlen, unsauber umgehen, stümpern: bē̦rns ķē̦rnājas ar pirkstiem pa bļuodu. viņš ilgi ķē̦rnājas ap siena gubu. nuopratis, ka ve̦lns te ķē̦rnājies LP. VII, 1312. kuo tur viena zagļa dēļ par daudz atkal ies ķē̦rnāties LP. VI, 17. [viņš tur ilgi ķē̦rnājās (= nesekmīgi darbuojās) gar salūzušajiem ratiem. ja nemāki ēvelēt, tad labāk neķē̦rnājies gar ēveli! Stenden. Li. ker̃noti "мѣшать с грязью" nach Būga KSn. I, 229 aus le. ķẽ̦rnât, das wahrscheinlich aus den finnischen Sprachen stamme (vgl. finn. kärnätä "tadeln", liv., kǟrnǝ "besudeln")]
Avots: ME II, 376
Avots: ME II, 376
ķēzgāties
ķīckāt
[ķĩckât, ausplündern, berauben: laupītāji... nenāk mūs ķīckāt Janš. Dzimtene IV, 83.]
Avots: ME II, 387
Avots: ME II, 387
ķika
ķika [so ist wohl statt Ulmanns ķiķa zu lesen], ķiķis, eine Weiberhaube U. [Nebst li. kyka dass. aus r. ки́ка "weiblicher Kopfputz".]
Avots: ME II, 379
Avots: ME II, 379
ķimene
II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. 1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]
Avots: ME II, 381
Avots: ME II, 381
ķimeņgrauzis
ķimeņgraûzis, ķimeņu griêžamais, ein Instrument, womit man die Dauben ausschneidet.
Avots: ME II, 381
Avots: ME II, 381
ķipis
ķipis,
1) = ķipa (s. dies), ein Schöpfgefäss mit einem Handgriff, der aus einer verlängerten Daube besteht; matu ķipis, die Metze in der Mühle N. - Autz n. U.;
2) der Kopf:
muļķītis spēris ar nūju tâ putnam pa ķipi, ka nuostaipījies vien LP. VI, 347; [in dieser Bed. aus nd. kippe "Spitze" od. aus nd. kippe "Kappe, Mütze"?].
Avots: ME II, 383
1) = ķipa (s. dies), ein Schöpfgefäss mit einem Handgriff, der aus einer verlängerten Daube besteht; matu ķipis, die Metze in der Mühle N. - Autz n. U.;
2) der Kopf:
muļķītis spēris ar nūju tâ putnam pa ķipi, ka nuostaipījies vien LP. VI, 347; [in dieser Bed. aus nd. kippe "Spitze" od. aus nd. kippe "Kappe, Mütze"?].
Avots: ME II, 383
ķiskāties
‡ III ķiskâtiês Aasel, Sessw., liederlich arbeiten; sich mit einer unsaubern Arbeit abgeben.
Avots: EH I, 705
Avots: EH I, 705
klajš
klajš (li. klajùs " irreführend"],
1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;
2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];
3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;
4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]
Avots: ME II, 210
1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;
2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];
3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;
4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]
Avots: ME II, 210
klinklāviņš
II klinklāviņš: "ein Schraubstock zum Festschrauben einer zu nähenden Haut" Dond. Aus nd. klinkklave, s. Sehwers Unters. 51.
Avots: EH I, 618
Avots: EH I, 618
klīrs
kļumīgs
knābis
knãbis: Demin. knābiņš BW. 2686, 14 (aus Satingen),
1): vistas k. BW. 2141, 2; ‡
3) vist[as] k.; ein kleines Geschwür am Augenlid (ein Gerstenkorn?), das nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn ein Huhn vom Waschwasser der betreffenden Person getrunken hat
Salis; ‡
4) uztaisīsim vēl vienu knãbi, lasset uns noch eine Flasche Branntwein trinken
Frauenb.
Avots: EH I, 629
1): vistas k. BW. 2141, 2; ‡
3) vist[as] k.; ein kleines Geschwür am Augenlid (ein Gerstenkorn?), das nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn ein Huhn vom Waschwasser der betreffenden Person getrunken hat
Salis; ‡
4) uztaisīsim vēl vienu knãbi, lasset uns noch eine Flasche Branntwein trinken
Frauenb.
Avots: EH I, 629
knibēt
I knibêt [li. knibéti "шевелиться, щемить, щекотать"], knittern, knibbern, kribbeln, krabbeln, pinkern U. [Ob zu li. knebénti "klauben", an. hneppa "klemmen" u. a. (s. Leskien Abl. 332 und J. Schmidt Kritik 85 f.), oder zu li. knaibýti "ковырять, копаться", kneĩbti od. kniẽbti "ковырять", läss sich kaum sicher entscheiden.]
Avots: ME II, 245
Avots: ME II, 245
knotaļi
knotaļi Döbner n. U., Schlauben der Flachsköpfchen nach Entfernung der Saat. [Mit hochle. o aus a? vgl. knatas, knatāji, aber auch knuõtaļa.]
Avots: ME II, 249
Avots: ME II, 249
kogurs
kuogurs, eine Traube, Strauss, Rispe; linu kuoguri Flachsknospen Harder n. U. (nach U. richtiger wohl: die ganze abgeschnittene Saatrispe); die Wurzel von Feldspargel od. Schweinstrüffeln Schweder n. U.
Avots: ME II, 342
Avots: ME II, 342
krākt
kràkt, kŗâkt 2 - cu (li. krõkti od. kriõkti "röcheln, grenzen"),
1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;
2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;
3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]
Avots: ME II, 266
1) schnarchen, röcheln, schnauben:
viņš aizgāja šņākdams, krākdams. kas piektvakaru vij auklas, tas pa nakti krācuot Wid. krāc kâ zāģeris krāc;
2) krächzen:
vārnas krāca uozuolā BW. 32123, 5;
3) schnauben, tosen, brausen:
jūŗa, vē̦tra, kŗāce kŗāc. zeija krāja krācama BW. 30321; mit dem Gen.: jūŗa kŗāca zvejnieciņu, schnaubte (verlangend) nach Fischern BW. 17456. [Nebst slav. krakati "krächzen" zu ahd. hruoh "Krähe" und vielleicht ir. cráin "Sau", s. Stokes Wrtb. 96.]
Avots: ME II, 266
krāsmata
krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],
1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;
2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.
Avots: ME II, 267, 268
1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;
2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.
Avots: ME II, 267, 268
krāšņs
kràšņs [PS.], herrlich, prächtig: septiņas liesas guovis ierija septiņas krāšņas guovis I Mos. 41, 4. mēs varam visi teikties gan tā laba, krāšņa kunga GL. [krâšņas 2 vietas Autz; sauber, zierlich, artig U. - Wohl nebst krāsns I aus ar. красьнъ "schön", wofür auch die von U. aus Autz angeführte Nebenform mit kurzem a spricht; das šņ für sn ist wohl zuerst im Adverb krāšņi aufgekommen, vgl. dazu Le. Gr. § 471.]
Avots: ME II, 269
Avots: ME II, 269
krelica
krencele
krievs
krìevs, Demin. verächtlich krievelis, krieveniņš BWp. 1371, krievulē̦ns Duomas III, 1109,
1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;
2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;
3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;
4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).
Avots: ME II, 284, 285
1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;
2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;
3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;
4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).
Avots: ME II, 284, 285
krimst
krìmst (li. krim̃sti), krè̦mtu, krìmtu, nagen, klauben: buciņš krimta kārklu krūmu BW. 14873. kre̦mtu savu garuoziņu 7095. viņš krimtis savus riekstus LP. VI, 666. vairāk ne˙kā nedabūja, kā tikai kaulus un garuozas krimst JK. V, 55. viņš manu sirdi, mūžu kre̦mt. es šaubu kre̦mtuošās muokās kliedzu R. Sk. II, 111. Refl. -tiês, sich verzehren: viņš kre̦mtas savās sirdsēdās A. XII, 499. Subst. krìmšana, das Nagen; krìmtējs, wer nagt: āzīt[i]s kuoka krimtējiņš BW. 12779. (Wohl aus einer Wurzel krem- (s. krama; auch in r. кромá "Brotschnitt"?) mit dem t von cḕ̦rtu "haue".]
Avots: ME II, 279
Avots: ME II, 279
kripstināt
krošķis
kruôšķis,
1) ein Gaukelbild, Zaubermittel
Kreuzb. n. Etn. IV, 98, C.;
2) der Tolpel, Schwätzer
Bers.
Avots: ME II, 295
1) ein Gaukelbild, Zaubermittel
Kreuzb. n. Etn. IV, 98, C.;
2) der Tolpel, Schwätzer
Bers.
Avots: ME II, 295
kruķis
kruķis, die Krücke, die Ofengabel: vai tu man meitu duosi, vai ar kruķi (Var.: skruķi) pavadīsi BW. 13955, 1. Sprw.: ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams sagt man von einem Saumseligen; elles od. ve̦lna kruķis, ein Hollenbrand. Das Demin. kruķītis,
a) der obere Griff der Sense für die linke Hand
Grünh.;
b) die hornformigen Enden der Haspel, auf welche das Garn gewunden wird
Grünh.;
c) ein krückenformiger, zum Zaubern verwandter Teil eines Froschgerippes
(vgl. kāsītis). - [Nebst li. krùkis "Krücke" aus mnd. krucke.]
Avots: ME II, 286
a) der obere Griff der Sense für die linke Hand
Grünh.;
b) die hornformigen Enden der Haspel, auf welche das Garn gewunden wird
Grünh.;
c) ein krückenformiger, zum Zaubern verwandter Teil eines Froschgerippes
(vgl. kāsītis). - [Nebst li. krùkis "Krücke" aus mnd. krucke.]
Avots: ME II, 286
krustdiena
krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.
Avots: EH I, 660, 661
Avots: EH I, 660, 661
kulens
ķuļķis
ķuļˆķis,
1) eine kleine Kalkpfeife, eine schlechte Pfeife
[ķuļ˜ķis PS.]: viņš kūpināja ķuļķīti Baum. [kalējs tūdaļ nuodzēš savu ķuļķīti Ezeriņš Leijerkaste I, 256.] izgriezu kuoka ķuļķīti Blaum.;
2) ein unsauberes Lehmgeschirr:
3) = ķuģis: viņam kājas nuoņe̦mtas pie ple̦znām, atlikušies tikai ķuļķi Druw.
Avots: ME II, 391
1) eine kleine Kalkpfeife, eine schlechte Pfeife
[ķuļ˜ķis PS.]: viņš kūpināja ķuļķīti Baum. [kalējs tūdaļ nuodzēš savu ķuļķīti Ezeriņš Leijerkaste I, 256.] izgriezu kuoka ķuļķīti Blaum.;
2) ein unsauberes Lehmgeschirr:
3) = ķuģis: viņam kājas nuoņe̦mtas pie ple̦znām, atlikušies tikai ķuļķi Druw.
Avots: ME II, 391
kulmastis
kul˜mastis, ein Zauberer: kulmastis - burvis, kas nāk gavēņa laikā, ce̦turtdienām izejuot, un cē̦rp aitas Wolm.
Avots: ME II, 307
Avots: ME II, 307
kūmiņa
kumoss
kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,
a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;
b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]
Avots: ME II, 313, 314
a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;
b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]
Avots: ME II, 313, 314
kūpēt
kûpêt: nach Baar in seinem Exemplar von U. sei kûpêt 2 transitiv neben intransitivem kvêpêt 2 (?). "stäuben" ME. II, 337 durch "stauben" zu ersetzen.
Avots: EH I, 684
Avots: EH I, 684
kuplot
kupluôt,
1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];
2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].
Avots: ME II, 318, 319
1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];
2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].
Avots: ME II, 318, 319
kuplots
kupluôts, in dichtem Laube prangend, dicht gewachsen, mit dichter Wolle versehen: kalni kupluotie MWM. XI, 488. viena pate man aitiņa kupluotām kājiņām BW. 7905.
Avots: ME II, 319
Avots: ME II, 319
kurlausis
kurlis
kurtēt
kur̃têt [PS., C., N. - Peb., kur̂têt Wolmarshof, kùrtêt Jürg., kur̂têt 2 Līn. Nigr., Bauske, Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Salis, Ruj.], -ẽju, intr., auswacshen, holzig, schwamming werden: kāļi, rāceņi sāk kurtēt C., Smilt., Bers., Nigr. [Wohl nebst izkurst zu li. kur̃sti "taub werden", užkur̃tusios ãvižos "tauber Hafer"; vgl. kurls und auch serb. krt "hart".]
Avots: ME II, 326
Avots: ME II, 326
kvēpināt
kvêpinât, ‡
3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina 2 . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.
Avots: EH I, 690
3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina 2 . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.
Avots: EH I, 690
labdaris
labdaris,
2): auch Siuxt, Sonnaxt (ein Zauberer, der mit seinen Künsten Wohltaten bewirkt).
Avots: EH I, 709
2): auch Siuxt, Sonnaxt (ein Zauberer, der mit seinen Künsten Wohltaten bewirkt).
Avots: EH I, 709
labdaris
labdaris, f. -re,
1) der Wohltäter:
grē̦kdaris klētī, labdaris aiz durvīm (Rätsel). mūsu labdare saule;
2) der Zauberer, Quacksalber:
visus trīs dē̦lus tē̦vs izmācīja par labdaŗiem, ārstiem JK. V, 91. gājis pie labdaŗiem (pesteļiem) LP. V, 3. labdare atskrēja ar zâlēm LP. VI, 963. labdarīte, Bilsenkraut (hyoscyamus niger) Birsm.
Avots: ME II, 394
1) der Wohltäter:
grē̦kdaris klētī, labdaris aiz durvīm (Rätsel). mūsu labdare saule;
2) der Zauberer, Quacksalber:
visus trīs dē̦lus tē̦vs izmācīja par labdaŗiem, ārstiem JK. V, 91. gājis pie labdaŗiem (pesteļiem) LP. V, 3. labdare atskrēja ar zâlēm LP. VI, 963. labdarīte, Bilsenkraut (hyoscyamus niger) Birsm.
Avots: ME II, 394
laist
laîst (li. láisti), - žu, - du,
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
lāksts
I lãksts, lāksta, lākstis (nom. pl.) U.,
1) ein Bretterverschlag zu Brutnestern für Gänse, Enten, Tauben
Essern n. U., Grünh.: pīļu lāksti, zuošu guoļ[a] tautu dē̦la istabiņa BW. 25811. izvanda sānus pīļu lākstiem Alm. priekšpuisis ierīkuoja lākstus, kuŗuos baluoži perēja Degl.;
2) lãksts, die Raufe:
lākstā liek guovīm ē̦damuo Sassm. [Wohl nach Leskien Nom. 531 (mit eingeschobenem k ausli. lãstai "Bretterverschlag für Gänsenester"; vgl. lāsts.]
Avots: ME II, 437
1) ein Bretterverschlag zu Brutnestern für Gänse, Enten, Tauben
Essern n. U., Grünh.: pīļu lāksti, zuošu guoļ[a] tautu dē̦la istabiņa BW. 25811. izvanda sānus pīļu lākstiem Alm. priekšpuisis ierīkuoja lākstus, kuŗuos baluoži perēja Degl.;
2) lãksts, die Raufe:
lākstā liek guovīm ē̦damuo Sassm. [Wohl nach Leskien Nom. 531 (mit eingeschobenem k ausli. lãstai "Bretterverschlag für Gänsenester"; vgl. lāsts.]
Avots: ME II, 437
lampaža
‡ lampaža,
1) ein zerfetztes Kleidungsstück
(mit am̂ 2 ) Seyershof;
2) eine liederliche, unsaubere Frau mit zerfetzter Kleidung
(mit àm 2 ) PV.
Avots: EH I, 718
1) ein zerfetztes Kleidungsstück
(mit am̂ 2 ) Seyershof;
2) eine liederliche, unsaubere Frau mit zerfetzter Kleidung
(mit àm 2 ) PV.
Avots: EH I, 718
lamza
lam̃za, comm., wer sich reklet, ein plumper [Nötk., Ruj.], langer Mensch Laud., Lasd., Smilt., [Trik., Bauske]: lamza - tāds, kas strādā tik pa gaŗu laiku Etn. I, 58; = neveikla sieviete [auch Selsau], palaistuve Erlaa IV, 129. šis lielais lamza mani lamā Seib. [làmza 2 "ein starkeŗ aber ungewandteŗ saumseliger Mensch" Mar., Sessw., N. - Schwanb.; lamza "ein Verschwender; jem., der lieder;ich und unsauber isst" Makašāni.]
Avots: ME II, 419
Avots: ME II, 419
ļapatka
‡ ļapatka (mit hochle. a aus ẽ̦ Kalz., Lubn., ein Mistklumpen; eine unsaubere weibliche Person.
Avots: EH I, 768
Avots: EH I, 768
lapene
lapene,
1) auch lapu sēne, ein Pilz (agaricus)
Kav., Wid.;
2) die Laube:
muižas dārza lapenē atradās Alīne Asp.;
[3) das weibliche Schamglied:
man pelītes piejūkušas ap tuo me̦lnu lapenīti BW. 34388 var.]
Avots: ME II, 422
1) auch lapu sēne, ein Pilz (agaricus)
Kav., Wid.;
2) die Laube:
muižas dārza lapenē atradās Alīne Asp.;
[3) das weibliche Schamglied:
man pelītes piejūkušas ap tuo me̦lnu lapenīti BW. 34388 var.]
Avots: ME II, 422
lapenis
lapiens
lapiens,
1) das Gebüsch:
vai es cita nedabūšu, pa lapienu ganīdama BW. 24376, 5;
2) die Laube:
abi šdēja dārzā biezajā lapienā kuopā Lautb.
Avots: ME II, 422
1) das Gebüsch:
vai es cita nedabūšu, pa lapienu ganīdama BW. 24376, 5;
2) die Laube:
abi šdēja dārzā biezajā lapienā kuopā Lautb.
Avots: ME II, 422
latiņot
latiņuôt [?], zaubern, hexen, die Milch den Nachbarn weghexen und sich zuhexen Wid. [In N.-Peb. sei latiņuôt = latât, nuoklât salmu jumtu šķeikstiņām.]
Avots: ME II, 425
Avots: ME II, 425
lauma
I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),
1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;
2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;
3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;
4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]
Avots: ME II, 428, 429
1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;
2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;
3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;
4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]
Avots: ME II, 428, 429
laume
ļaundaris
laupīt
làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],
1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;
2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]
Avots: ME II, 429, 430
1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;
2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]
Avots: ME II, 429, 430
ļaušu
ļaut
ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,
1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;
2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;
3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;
4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].
Avots: ME II, 533
1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;
2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;
3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;
4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].
Avots: ME II, 533
lavīt
lekša
lekša,
1) ein wohlgemästetes Schweinchen
Mar. n. RKr. XV, 123;
[2) der Schmutz, das Unsaubere
Wid.;
3) ein unsauberer Mensch
Wid. - In der Bed. 1 wohl zu le̦kns, in der Bed. 2 u. 3 wohl zu le̦ka I. Vgl. auch lêkša.]
Avots: ME II, 448
1) ein wohlgemästetes Schweinchen
Mar. n. RKr. XV, 123;
[2) der Schmutz, das Unsaubere
Wid.;
3) ein unsauberer Mensch
Wid. - In der Bed. 1 wohl zu le̦kns, in der Bed. 2 u. 3 wohl zu le̦ka I. Vgl. auch lêkša.]
Avots: ME II, 448
lekšēt
lēkšķe
lêkšķe 2 (unter lêkša),
1): ein verhärteter Mistklumpen, ein fest zusammenhaftendes Klee- oder Heubüschel; ein Stück, Teil
(mit ê) Saikava (hier dazu ein demin. lêkšķiņa);
2): auch Dobl. n. BielU., Siuxt;
5): eine unsaubere weibliche Pefson
(mit ê ) Saikava.
Avots: EH I, 736
1): ein verhärteter Mistklumpen, ein fest zusammenhaftendes Klee- oder Heubüschel; ein Stück, Teil
(mit ê) Saikava (hier dazu ein demin. lêkšķiņa);
2): auch Dobl. n. BielU., Siuxt;
5): eine unsaubere weibliche Pefson
(mit ê ) Saikava.
Avots: EH I, 736
ļemma
lencis
ļepāns
[ļe̦pãns,] le̦pãns Smilt., Ramk., ļe̦pans (Morizberg, hier daneben auch "ļē̦pans"], etwas Weiches, Schweres, Kraftloses, der Plumpsack: viņš uzgulās kâ ļe̦pans virsū Mar. n. RKr. XV, 125. [ļe̦pāns "ein unsauberer, ungeschickter Mensch" N.-Peb.; *ļe̦pans (oder *ļe̦pe̦ns?) Mar. (gespr. ļapans), *ļe̦pāns (oder "ļe̦pē̦ns?) Bers. (gespr. ļapāns), ļe̦pāns Nötk., ein kleines und weiches Tierjunge; *ļe̦pans od. *ļe̦pe̦ns Mar., ļe̦pans N.-Peb. "ļumans, mīksts". - Zu lept?]
Avots: ME II, 537
Avots: ME II, 537
ļepis
‡ I ļepis, ein unsauberer Mensch Bers., Golg., Sessw.; "nevīžīgs cilvē̦ks". Adl., Erlaa, KatrE.
Avots: EH I, 771
Avots: EH I, 771
ļepsna
‡ ļe̦psna Mesoten "etwas Zerrissenes und Unsauberes": vai man vajaga ... ļe̦psnas grāmatu? Brigadere Skarbos vējos 249.
Avots: EH I, 771
Avots: EH I, 771
leska
le̦ska Peb., l,e̦sa Smilt.,
1) der Fetzen
Mar.; [ein Wollenzotte: iet, ka le̦skas le̦c; iet kâ le̦ska (von einem zerlumten Menschen) Ruj.];
2) der Schmutzklumpen:
tai teļi kūtī saminuši deķi vienā le̦skā JU.; [ein Erd - od. Kotklumpen am Schuhwerk Ashof; le̦ska, ein schmutziger Strumpf Morizberg; le̦skas "guovīm pielipušas mē̦slu pikas" Loddiger];
3) der Schmutzfink, der (die) Zerumpte
Adsel, ein Mensch, der sich watend beschmutzt hat Smilt., [Serbigal], Peb.: pins, piedzēries kâ le̦ska, besoffen wie ein Stint. pavāri tâ piedzē̦rušies kâ le̦skas LP. VI, 782; iet le̦sku le̦skām, taumeln, watscheln; [ein unsauberes Weid Loddiger;
4) ein geschwätziges Frauenzimmer
Biel. n. U. - In der Bed. 1 und 3 zu li. leskis "Zipfel am Tuch", lãskana, r. лóскутъ, mnd. las od. lasche "Lappen"; zu Bed. 4 vgl. r. лещáть "plaudern", лóскать "klatschen, klappern."]
Avots: ME II, 453
1) der Fetzen
Mar.; [ein Wollenzotte: iet, ka le̦skas le̦c; iet kâ le̦ska (von einem zerlumten Menschen) Ruj.];
2) der Schmutzklumpen:
tai teļi kūtī saminuši deķi vienā le̦skā JU.; [ein Erd - od. Kotklumpen am Schuhwerk Ashof; le̦ska, ein schmutziger Strumpf Morizberg; le̦skas "guovīm pielipušas mē̦slu pikas" Loddiger];
3) der Schmutzfink, der (die) Zerumpte
Adsel, ein Mensch, der sich watend beschmutzt hat Smilt., [Serbigal], Peb.: pins, piedzēries kâ le̦ska, besoffen wie ein Stint. pavāri tâ piedzē̦rušies kâ le̦skas LP. VI, 782; iet le̦sku le̦skām, taumeln, watscheln; [ein unsauberes Weid Loddiger;
4) ein geschwätziges Frauenzimmer
Biel. n. U. - In der Bed. 1 und 3 zu li. leskis "Zipfel am Tuch", lãskana, r. лóскутъ, mnd. las od. lasche "Lappen"; zu Bed. 4 vgl. r. лещáть "plaudern", лóскать "klatschen, klappern."]
Avots: ME II, 453
lešķene
lešķene, ein unsauberes, unordentliches Frauenzimmer: vai tā bija cūku meita, vai židiņa lešķenīte BW. 24665. [Zu le̦ska.]
Avots: ME II, 454
Avots: ME II, 454
lesks
[II le̦sks, Adj., unsauber, mit abgetragenen Kleidern Morizberg; ungekämmt: l. cilvē̦ks, le̦ska galva Ruj.]
Avots: ME II, 454
Avots: ME II, 454
lezns
lieks
I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),
1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;
2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,
a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;
b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;
c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;
3) = liecinieks
2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;
4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;
5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].
Avots: ME II, 495, 496
1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;
2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,
a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;
b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;
c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;
3) = liecinieks
2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;
4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;
5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].
Avots: ME II, 495, 496
liekšķere
liẽkšķere Kand., [Salis], liekšere [Ronneb., Alt - Ottenhof], Lind., liekšķele Loddiger, [lìešķere 2 Saussen, Bers.], liẽšķere C., liekšķers Apsk., die Schaufel, namentl. für Korn, Wurfschaufel: kas vētīts ar liekšķeri un ar vētīkli Jes. 30, 24; [lie(k)šķis, liekšķere, die Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611. - Nebst liekša zu li. dial. lėkåt (wenn ė hier auf ie zurückgeht) "(Grütze von den Schlauben) reinigen" bei Bezzenberger GGA. 1885, 928 (aus Prökuls); über gr. λιχμός "Worfsschaufel" s. Prellwitz Wrtb. 2 270 und Boisacq Dict. 581].
Avots: ME II, 496
Avots: ME II, 496
liels
liêls,
1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;
2) zābaka liels, der Stiefelschaft;
3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls 2 "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].
Avots: ME II, 502
1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;
2) zābaka liels, der Stiefelschaft;
3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls 2 "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].
Avots: ME II, 502
liepūksnis
liesa
liêsa C., [auch Kr., liêsa 2
I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]
Avots: ME II, 504
I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]
Avots: ME II, 504
lievenes
liẽvenes, liẽvenis, lievens, liẽviņš BW. 19891, [Salis],
1) die Haustreppe, Veranda:
vīrelis stāvēja uz kruoga lievenēm Vēr. I, 770, mūs aicināja uz lieveni Dr. kungi sauca prāvu vīru, lieve̦nā (Var.: -nī) stāvē̦dami BW.20006;
2) der Balkon:
bez balkuona jeb ļuvenēm, kuŗas nuosauc arī par lievenēm. K. Müller;
3) Abschauer, Abdachung, Anbau an einem Gebäude, bedeckter Umlauf um die Riege:
pusgraudnieks rijas lievenī steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul.;
4) eine Reihe Schatten gebender Bäume:
lievenī launagu (dienasvidu) gulēt U.;
5) Laub-hütte
[Manz. Lettus]; lieveņu svē̦tki, das Laubhüttenfest. [Nebst li. lievenys Miež. "переходная галлерия" und estn. löˉw "Hütte, Baracke" aus mnd. love(ne) "Laube, bedeckte Halle."]
Avots: ME II, 508
1) die Haustreppe, Veranda:
vīrelis stāvēja uz kruoga lievenēm Vēr. I, 770, mūs aicināja uz lieveni Dr. kungi sauca prāvu vīru, lieve̦nā (Var.: -nī) stāvē̦dami BW.20006;
2) der Balkon:
bez balkuona jeb ļuvenēm, kuŗas nuosauc arī par lievenēm. K. Müller;
3) Abschauer, Abdachung, Anbau an einem Gebäude, bedeckter Umlauf um die Riege:
pusgraudnieks rijas lievenī steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul.;
4) eine Reihe Schatten gebender Bäume:
lievenī launagu (dienasvidu) gulēt U.;
5) Laub-hütte
[Manz. Lettus]; lieveņu svē̦tki, das Laubhüttenfest. [Nebst li. lievenys Miež. "переходная галлерия" und estn. löˉw "Hütte, Baracke" aus mnd. love(ne) "Laube, bedeckte Halle."]
Avots: ME II, 508
lieviņš
lĩviņš (unter liẽvenes),
1): auch Salis, (mit ìe 2 )Daudsewas, Memelshof, Sonnaxt. Nach Sehwers Unters. 71 aus nd. lō"ving "Sommerlaube".
Avots: EH I, 758
1): auch Salis, (mit ìe 2 )Daudsewas, Memelshof, Sonnaxt. Nach Sehwers Unters. 71 aus nd. lō"ving "Sommerlaube".
Avots: EH I, 758
likt
likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
likums
limējums
limējums, die Ausrenkung: limējuma vārdi, die Zauberformel, die die Ausrenkung heilt. limējumi un salauzumi ārstējami Etn. II, 161.
Avots: ME II, 470
Avots: ME II, 470
līškas
līškas, Zauberstäbchen, acht an der Zahl, die geworfen ein Wahrsagemittel abgeben Treu n. U. [Anscheinend aus estn. līsk "Los".]
Avots: ME II, 491
Avots: ME II, 491
lobīt
luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,
1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;
[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,
1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;
[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. 2 184.
Avots: ME II, 521
1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;
[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,
1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;
[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. 2 184.
Avots: ME II, 521
loceklis
lùoceklis, lùocêklis C., PS., lùocîklis, luoceknis Stom.,
1) das Glied, Gelenk:
visi luocekļi man nuotirpst. jāatstaipa luocekļi [KL]. pirmais, uotrais, trešais ticības luoceklis, der erste, zweite, dritte Glaubensartikel;
2) das Mitglied:
biedrības, tiesas luoceklis. In dieser Bedeutung neuerdings auch ein Feminium luocekle gebildet, Mitglied weibl. Geschlechts: biedrības luocekle A. XII, 710. Zu lùocît.
Avots: ME II, 522
1) das Glied, Gelenk:
visi luocekļi man nuotirpst. jāatstaipa luocekļi [KL]. pirmais, uotrais, trešais ticības luoceklis, der erste, zweite, dritte Glaubensartikel;
2) das Mitglied:
biedrības, tiesas luoceklis. In dieser Bedeutung neuerdings auch ein Feminium luocekle gebildet, Mitglied weibl. Geschlechts: biedrības luocekle A. XII, 710. Zu lùocît.
Avots: ME II, 522
loda
‡ III luõda, in der Verbindung luõdas vējš Taubenhof, der Nordwestwind; zu dieser Bed. vgl. luodes vējš.
Avots: EH I, 766
Avots: EH I, 766
lodāt
I luõdât: auch AP., Frauenb., (mit ùo 2 ) Sonnaxt; vējš luõdā Taubenhof, es weht der Nordwestwind.
Avots: EH I, 766
Avots: EH I, 766
lopīgs
losts
luosts (li. lástas "Brutnest"), ein Versteck, eine Nische, ein Tauben-, Schlag Mag. XIII, 3, 32. Zu lìst.
Avots: ME II, 528
Avots: ME II, 528
ļūckas
lūks
lupināt
lupinât,
1): auch Iw.; l. zirņus nuo pākstēm, kartupeļus AP. l. pāksti Fest. l. pupas Frauenb.;
2): auch Grenzhof (Mežamuiža), Oknist;
3): zirņi ar lupināšanu vien jālupina ("jāpļauj") Linden in Kurl. lupina savu tuvāku Getzel Spr. Salom., Kap. 16; stibitzen
Oknist. ‡ Refl. -tiês AP., klauben, rupfen (intr.): guovis visu rītu te˙pat vien lupinājas, bet kuo tad nu dabūs, kad viss ir pliks.
Avots: EH I, 762, 763
1): auch Iw.; l. zirņus nuo pākstēm, kartupeļus AP. l. pāksti Fest. l. pupas Frauenb.;
2): auch Grenzhof (Mežamuiža), Oknist;
3): zirņi ar lupināšanu vien jālupina ("jāpļauj") Linden in Kurl. lupina savu tuvāku Getzel Spr. Salom., Kap. 16; stibitzen
Oknist. ‡ Refl. -tiês AP., klauben, rupfen (intr.): guovis visu rītu te˙pat vien lupinājas, bet kuo tad nu dabūs, kad viss ir pliks.
Avots: EH I, 762, 763
lupināt
lupinât (li. lùpinti "schälen),
1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;
2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;
3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;
[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.
Avots: ME II, 515
1) schälen
[Dunika], klauben: kartupeļus, vēžus. meitām šļūkt, meitām vērpt, puišiem liepas lupināt! BW. 22633, 1;
2) klauben, nagen, kauen:
būs vardēm sausas reņģes par vasaru lupināt BW. 13067. lielus puišus vārnas knāba, mazus skudras lupināja 9810. es tuos kaulus lupināju 31085, 2. nesējiņa aizkrāsnē circenīšus lupināja 1431;
3) zausen, zupfen, rupfen, plündern:
visas vārnas, žagatiņas manu jumtu lupina BW. 3l284. diezgan tas krāpis, lupinājis mūs Dünsb.;
[4) "mazināt" Wessen]. Zu lupt.
Avots: ME II, 515
lupīt
ļurba
ļur̃ba Wolm., [PS., Salisb., Jūrg., Trik., N.-Peb., Ruj., Serbigal], ļùrba C., ļur̂ba 2 Kand., [Salis, Bauske, Selg., Lautb., Dond., Libau, Gr.-Essern, Dunika, Wandsen, ļur̂ba AP.), ļùrbāns 2 Lub., ļurbis,
1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?
2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].
Avots: ME II, 544
1) ein ungeschickter, maulaffiger Mensch, ein Taugenichts; Säufer; Schwätzer:
kuo tu runā ar tādu ļurbu?
2) die Quappe
Etn. II, 82. Zur Bed. 1 vgl. li. liur̃bas, ein Schimpfwort; [Petersson Balt.-slav. Wortstud. 55 1 erinnert an schwed. larpa "unsauberes Weib", norw. dial. larp "nasser Schmutz"].
Avots: ME II, 544
luskains
luterticība
mādžoties
mādžuôtiês, sich mit Zauberei abgeben Krem. n. U. Gew. mâžuôtiês. [mādž- wohl kontaminiert aus māž(uoties) und mād(īties), s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 1.]
Avots: ME II, 577
Avots: ME II, 577
māja
mãja, Demin. verächtl. mãjele,
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);
2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix
pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;
3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]
Avots: ME II, 577, 578
mākņa
mâkņa 2 Naud., mâkne 2, Afterweisheit, Zauberkunst, Kenntnis: viņa, rau, māk visādas māknes A. VIII, 1, 353. ve̦cās māknes MWM. VI, 410.
Avots: ME II, 579
Avots: ME II, 579
māksla
mâksla, mâkslis, auch ein Demin. māksliņš (vgl. li. mókslas "Lehre"),
1) die Lehre, Belehrung, der Kunstgriff, Pfiff, Kniff, das Kunststück:
māte savas meitas māca, es aiz luoga klausījuos. man, māmiņa, tas mākslītis (Var.: māksliņš, tava māksla), ne tavām meitiņām BW. 6660. (nuo tā var mâksli 2 jemt, den kann man sich zum Muster od. Vorbild nehmen N. - Bartau]. tad visu mākslu var izmākt, dann kann man sich jede Geschicklichkeit aneignen Kurisch - Haff. pesteļu māksla, die Zauberkunst LP. III, 106;
2) mâksla* die Kunst:
māksla plašākā nuozīmē ir katra tālāk attistīta spēja un veiklība. māksla šaurākā nuozīmē ir tā sauktā brīvā jeb daiļā māksla Konv. 2 2573. Zu mācēt.
Avots: ME II, 579
1) die Lehre, Belehrung, der Kunstgriff, Pfiff, Kniff, das Kunststück:
māte savas meitas māca, es aiz luoga klausījuos. man, māmiņa, tas mākslītis (Var.: māksliņš, tava māksla), ne tavām meitiņām BW. 6660. (nuo tā var mâksli 2 jemt, den kann man sich zum Muster od. Vorbild nehmen N. - Bartau]. tad visu mākslu var izmākt, dann kann man sich jede Geschicklichkeit aneignen Kurisch - Haff. pesteļu māksla, die Zauberkunst LP. III, 106;
2) mâksla* die Kunst:
māksla plašākā nuozīmē ir katra tālāk attistīta spēja un veiklība. māksla šaurākā nuozīmē ir tā sauktā brīvā jeb daiļā māksla Konv. 2 2573. Zu mācēt.
Avots: ME II, 579
mānis
mãnis: "2" vor "mãņi, Zaubermittel" ME. II, 582 durch "3" zu ersetzen, sowie "3" vor "mãņi, abergläubische" ebenda - durch "4"! ‡
5) ein abergläubischer Brauch:
es tādu ve̦claiku mãni piekuopu Seyershof.
Avots: EH I, 791
5) ein abergläubischer Brauch:
es tādu ve̦claiku mãni piekuopu Seyershof.
Avots: EH I, 791
mānis
mãnis [wruss. мань "Betrüger"],
1) ein Gaukler
L.,
2) das Trugbild, Gespenst
Bergm. n. U., die Vision: māņi ceļuoties nuo tam: ja kāds cilvē̦ks pakar,uoties jeb viņu nuonāvējuot jeb kaut kâ citādi bez laika nuomirstuot ātrāki, nekâ dievs viņam tuo nuolicis, tad tāds nelaiķis staigājuot līdz savai mirstamai dienai par māni apkārt LP. VII, 454. purvā bij māņi VII, 975. ar māņiem kauties, sich mit Trugbildern plagen U.; [acu māņi optiche Täuschung Wid.];
2) mãņi, Zaubermittel:
raganas staigājušas apkārt gan citiem guovis izslaukdamas, gan kādus māņus izlikdamas Etn. III, 24;
3) mãņi, abergläubische Vorstellungen, trügerische Lehren
U.: netici jel tādiem māņiem, glaube doch nicht solchen abergläubischen Geschichten! U.
Avots: ME II, 582
1) ein Gaukler
L.,
2) das Trugbild, Gespenst
Bergm. n. U., die Vision: māņi ceļuoties nuo tam: ja kāds cilvē̦ks pakar,uoties jeb viņu nuonāvējuot jeb kaut kâ citādi bez laika nuomirstuot ātrāki, nekâ dievs viņam tuo nuolicis, tad tāds nelaiķis staigājuot līdz savai mirstamai dienai par māni apkārt LP. VII, 454. purvā bij māņi VII, 975. ar māņiem kauties, sich mit Trugbildern plagen U.; [acu māņi optiche Täuschung Wid.];
2) mãņi, Zaubermittel:
raganas staigājušas apkārt gan citiem guovis izslaukdamas, gan kādus māņus izlikdamas Etn. III, 24;
3) mãņi, abergläubische Vorstellungen, trügerische Lehren
U.: netici jel tādiem māņiem, glaube doch nicht solchen abergläubischen Geschichten! U.
Avots: ME II, 582
mānīt
mãnît [Salis, Ruj., Wolm., Ronneb., AP., mànît Serbig.], -u od. -ĩju U., - -ĩju, tr., verblenden, täuchen, betrügen: tē̦vs šuo mānuot vien Upīte Medn. laiki 91. tu tik māni citus iz e̦ze̦ra laukā un pats aiz muguras zvejuo Kaudz. M. 44. Refl. -tiês,
1) sich täuschen
U.;
2) lügen, flunkern:
kuo tu te mānies, ve̦cais diedelnieks! JR. IV, 51. Subst. mãnîšana, das Betrügen: sevis mānīšana Vēr. I, 1040, Selbstbetrug; mãnîtãjs, der Trüger; mãnîtãjiês, Betrüger, Lügner, Flunkerer. [Betonung und Bedeutung deuten eher auf Verwandtschaft mit r. мани́ть "locken; zum besten haben" als auf Entlehnung daraus, während die Betonung von li. mõnyti "zaubern" auf Entlehnung weist; falls le. mãnît kein Lehnwort ist, gehört es wohl zu māt, māžs, mādīt.]
Avots: ME II, 582, 583
1) sich täuschen
U.;
2) lügen, flunkern:
kuo tu te mānies, ve̦cais diedelnieks! JR. IV, 51. Subst. mãnîšana, das Betrügen: sevis mānīšana Vēr. I, 1040, Selbstbetrug; mãnîtãjs, der Trüger; mãnîtãjiês, Betrüger, Lügner, Flunkerer. [Betonung und Bedeutung deuten eher auf Verwandtschaft mit r. мани́ть "locken; zum besten haben" als auf Entlehnung daraus, während die Betonung von li. mõnyti "zaubern" auf Entlehnung weist; falls le. mãnît kein Lehnwort ist, gehört es wohl zu māt, māžs, mādīt.]
Avots: ME II, 582, 583
māņoties
māns
mãns,
1): auch (mit à ) N.-Peb., Ramkau; ne˙kur neklīšti apkārt kâ m. Anna Dzilna 11;
2): auch (mit ā ) Segew., Pas, IX, 450, (mit ã ) AP.; (mit à 2 ) Kaltenbr., Meselau, Oknist, Saikava, Sonnaxt: tie ir lieli meitu māni Tdz. 40808; jem., der sich mit einer nichtigen Arbeit abgibt
AP.; ‡
3) Zauberei
AP.: tā jau vienmē̦r uz mãniem. man ne˙kādu tādu mãnu nazi; ‡
4) "māņi; Unwahres"
Kaltenbr.: kuo tu man mànus 2 laid acīs? nenāc man ar māniem! komm du mir nicht mit Gaukelei, Lügen, Ausflüchten! Bauske n. BielU.; ‡
5) "?": miegs mācas virsū kâ m. A. Brigadere Dievs, daba, darbs 241.
Avots: EH I, 792
1): auch (mit à ) N.-Peb., Ramkau; ne˙kur neklīšti apkārt kâ m. Anna Dzilna 11;
2): auch (mit ā ) Segew., Pas, IX, 450, (mit ã ) AP.; (mit à 2 ) Kaltenbr., Meselau, Oknist, Saikava, Sonnaxt: tie ir lieli meitu māni Tdz. 40808; jem., der sich mit einer nichtigen Arbeit abgibt
AP.; ‡
3) Zauberei
AP.: tā jau vienmē̦r uz mãniem. man ne˙kādu tādu mãnu nazi; ‡
4) "māņi; Unwahres"
Kaltenbr.: kuo tu man mànus 2 laid acīs? nenāc man ar māniem! komm du mir nicht mit Gaukelei, Lügen, Ausflüchten! Bauske n. BielU.; ‡
5) "?": miegs mācas virsū kâ m. A. Brigadere Dievs, daba, darbs 241.
Avots: EH I, 792
māns
mãns, māns,
1) das Trugbild, Gespenst:
(nemirstīguo cilvē̦ka daļu) sauca pa lielākai daļai par ē̦nu; bet ja tā parādījās vai kâ ne+būt darbuojās, - par garu, spuoku un mānu LP. VII, 13. pils drupas ar tuorni izskatās kâ ve̦cu laiku mãns Lautb. Luomi 112;
2) mā`ns 2 Mar., ein Lügner, Betrüger
Schwanb.: tu esi īsts māns un krāpnieks Purap. tad ir māns! das ist mal ein Lügner! Mag. XIII, 2, 68. viņš tāds māns: ne+kuo nevar ticēt Mar. n. RKr. XV, 125. [Vgl. li. mõnai "Zauberei".]
Avots: ME II, 583
1) das Trugbild, Gespenst:
(nemirstīguo cilvē̦ka daļu) sauca pa lielākai daļai par ē̦nu; bet ja tā parādījās vai kâ ne+būt darbuojās, - par garu, spuoku un mānu LP. VII, 13. pils drupas ar tuorni izskatās kâ ve̦cu laiku mãns Lautb. Luomi 112;
2) mā`ns 2 Mar., ein Lügner, Betrüger
Schwanb.: tu esi īsts māns un krāpnieks Purap. tad ir māns! das ist mal ein Lügner! Mag. XIII, 2, 68. viņš tāds māns: ne+kuo nevar ticēt Mar. n. RKr. XV, 125. [Vgl. li. mõnai "Zauberei".]
Avots: ME II, 583
mantēt
māņticība
mārtot
mārtuôt, = mičuot, der jungen Frau die Haube aufsetzen: mārtuošanu izdara kāda jauniķa klātu radeniece (sieva) un kāda mārtes īsteniece (sieva) tādā kārtā: nuoje̦m mārtei kaspinus, sasuk kasas (= bizes) uz pieri, uzsien kusku un uzliek galvā apgubeni Rutzau n. RKr. XVI, 190. [Vgl. li. apmartóti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 139.]
Avots: ME II, 585
Avots: ME II, 585
māte
mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],
1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,
a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;
b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;
c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,
a) die Grossmutter;
b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;
2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;
3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;
4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;
5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;
6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];
7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;
8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;
9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,
1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];
2) das Mütterchen von Vögeln
U.;
3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);
4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]
Avots: ME II, 587, 588, 589
1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,
a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;
b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;
c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,
a) die Grossmutter;
b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;
2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;
3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;
4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;
5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;
6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];
7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;
8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;
9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,
1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];
2) das Mütterchen von Vögeln
U.;
3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);
4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]
Avots: ME II, 587, 588, 589
mātīca
mātīca, mātice St., U.,
1) die Schwiegermutter:
mātīciņa, mātīciņa, abi viena bargumiņa BW. 23853; [23193, 1; 23389;
2) die Mutter
Warkl.;
3) mãtica Lautb., die Schraubenmutter.]
Avots: ME II, 589
1) die Schwiegermutter:
mātīciņa, mātīciņa, abi viena bargumiņa BW. 23853; [23193, 1; 23389;
2) die Mutter
Warkl.;
3) mãtica Lautb., die Schraubenmutter.]
Avots: ME II, 589
māžans
māžot
‡ māžuot,
1) intr., Zauberei treiben
(mit â 2 ) Salis, Seyershof;
2) tr., verzaubern, besprechen:
tādu brūti, kuŗai ve̦cā māte pare̦guojusi nāvi bē̦r[na] vājumā (im Wochenbett), bijis jāmāžuo, lai nemirst un lai viņai nav bē̦rnu Seyershof;
3) bilden, mahlen
Lng. (geschr.: mahjoht). Refl. -tiês (s. ME. II, 589): auch (Zauberei treiben) AP. (mit â ), Salis (mit â 2 ), Frauenb. (mit ã ); (Faxen machen) Frauenb. (mit â 2 ), Trik. (mit â ); "niekuoties; liederlich arbeiten" Orellen (mit â 2 ); "jem. das Licht vertreten" (mit ã ) Frauenb.: kuo nu māžuojies man gaismai priekšā? Zur Bed. vgl. auch izmâžuôt.
Avots: EH I, 795
1) intr., Zauberei treiben
(mit â 2 ) Salis, Seyershof;
2) tr., verzaubern, besprechen:
tādu brūti, kuŗai ve̦cā māte pare̦guojusi nāvi bē̦r[na] vājumā (im Wochenbett), bijis jāmāžuo, lai nemirst un lai viņai nav bē̦rnu Seyershof;
3) bilden, mahlen
Lng. (geschr.: mahjoht). Refl. -tiês (s. ME. II, 589): auch (Zauberei treiben) AP. (mit â ), Salis (mit â 2 ), Frauenb. (mit ã ); (Faxen machen) Frauenb. (mit â 2 ), Trik. (mit â ); "niekuoties; liederlich arbeiten" Orellen (mit â 2 ); "jem. das Licht vertreten" (mit ã ) Frauenb.: kuo nu māžuojies man gaismai priekšā? Zur Bed. vgl. auch izmâžuôt.
Avots: EH I, 795
māžoties
mâžuôtiês [Kr., C.], Gaukelei treiben, Faxen machen; Zauberei treiben U.: kuo māžuojies? vai duomā, ka es nesapruotu, kuo tu gribi? Laud. kas tur mežā ar kapsē̦tas pulksteni māžuojas? LP. VII, 38. viņa izskatās kâ bē̦rns, kas māžuodamies ietērpies mētēlī Druva I, 1112. - Subst. māžuôšanâs, das Albern, Faxenmachen: tā māžuošanās vien galu galā apriebjas MWM. IX, 588; mâžuôtãjs, der Gaukler.
Avots: ME II, 589
Avots: ME II, 589
mazticība
mazticĩba, der Kleinglaube, die Kleingläubigkeit: kaudze kaunējās par savu mazticību Apsk. v. J. 1903, S. 609.
Avots: ME II, 574
Avots: ME II, 574
meļļi
melnīgs
mel˜nîgs, schwärzlich, unrein, unsauber, brünett, dunkelfarbig: melnīga maize Matkuln. brūverītis raugu lika melnīgām ruociņām BW. 19611; melnīgs cilvē̦ks, ein brünetter Mensch C., Lub., Erlaa, Matkuln.
Avots: ME II, 597
Avots: ME II, 597
mešļi
mēslot
mê̦sluôt, ‡ Refl. -tiês;
1) "nuostīguoties" PV.: kad aplecinuot guovs nemē̦sluojas, tad viņa vēl nav apgājusies ar šuo reizi;
2) sich (von selbst) düngen
PV.: tīrums mē̦sluojas, kad papuves zâli nenuogana, bet apaŗ līdz ar sūduojumu;
3) Zaubereien treiben, ("pesteļuoties"): saimnīca, kas ... mē̦sluo[ju]sies Pas. XV, 500 (aus Plm.).
Avots: EH I, 809
1) "nuostīguoties" PV.: kad aplecinuot guovs nemē̦sluojas, tad viņa vēl nav apgājusies ar šuo reizi;
2) sich (von selbst) düngen
PV.: tīrums mē̦sluojas, kad papuves zâli nenuogana, bet apaŗ līdz ar sūduojumu;
3) Zaubereien treiben, ("pesteļuoties"): saimnīca, kas ... mē̦sluo[ju]sies Pas. XV, 500 (aus Plm.).
Avots: EH I, 809
mesls
me̦sls,
1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;
2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;
3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;
4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);
[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;
6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.
Avots: ME II, 603
1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;
2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;
3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;
4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);
[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;
6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.
Avots: ME II, 603
mētāt
mẽ̦tât: "мотать" (mit è̦ 2 ) Pilda; vagas m.,
a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;
b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡
2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡
3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡
4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.
Avots: EH I, 810
a) nach dem Pflügen mit einer Schaufel die hineingeschüttete Erde aus den Furchen werfen
Siuxt;
b) die Wasserfurchen im Saatfelde an den zum Graben auslaufenden Enden durchstechen, auswerfen
Diet. - mẽ̦tāt, auf gewisse Art Zauberei treibend, die Ursache einer Krankheit ergründen Salis: kad mẽ̦tātājs mē̦tā, tad viņš skaita peršu nuo krustbē̦du dziesmām; krustzuobu atslē̦ga jāliek bībelē; viņam tāda zināšana, kâ tā atslē̦ga krīt. - m. linus (laižuot paisāmā mašīnā) Lubn. n. FBR. XVII, 138. mē̦tāt, trakeln - auch Frauenb., bewerfen, überwendlich nähen - auch Auleja, "viegli šūt" AP.: m. vìles. pē̦das m., die Spur (zu) verwischen (suchen) Auleja: panāksni mē̦tā pē̦das: sakās pa vienu ceļu, a (= bet) nuobrauc pa uotru, kab neiegādātu. Refl. -tiês, ‡
2) einander (zu-, be)werfen:
m. ar sniegu Dunika; ‡
3) freqn. zu mestiês 3, sich wiederholt einstellen (von einer Krankheit)
Orellen; re̦sns m., dick werden, sich abmästen Saikava; ‡
4) sich herumtreiben:
čigāni mē̦tājas vēl te˙pat Salis. tad jau dorši mē̦tājas pa re̦tam ebenda. - Subst. mẽ̦tâtãjs: vagu mē̦tātāja BW. 2665, 2. mēs e̦sam tik trīs (sc.: kartupeļu) mē̦tātāji Janš. Dzimtene V, 318. sāka mesties auguoņi. nu gāja pie mē̦tātāja (Zauberer) Salis n. FBR. XV, 77.
Avots: EH I, 810
mētāt
mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.
Avots: ME II, 621, 622
Avots: ME II, 621, 622
mežs
mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
mice
mice, auch mica U.,
1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;
2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;
3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]
Avots: ME II, 622, 623
1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;
2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;
3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]
Avots: ME II, 622, 623
mičot
mičuôt, der jungen Ehefrau auf der Hochzeit die Haube aufsetzen: pēc pirmās maltītes ve̦d brūti uz klēti, kur mičuotāju māte viņu mičuo BW. III, 1, 12. mičuojamais galds, ein mit Speisen und Getränken besetzter Tisch, an dem das junge Paar vor der Aufsetzung der Haube sitzt. mičuojamā maltīte, das Mahl, welches nach der Aufsetzung der Haube abgehalten wird: pēc mičuošanas vedējmāte (mičuotāja) izdalīja mičuojamuo maltīti. pa+priekš deva jaunajam pārim, tad citiem ēdienus un dzērienus nuo mičuojamā galda BW. III, 1, 11. Die bei diesem Mahle genossenen Speisen und Getränke heissen mičuojamā (RKr. XVI, 186). od. mičuota (BW. 24832) maize, mičuojamais (RKr. XVI, 186) od. mičuots (BW. 24831) brandvīns, mičuota karaša BW. III, 1, 62, mičuots siers BW. 24832 var. u. s. w. - Subst. mičuôtãjs, f. mičuôtãja, diejenige Person, welche der jungen Frau die Haube aufsetzt; mičuôšana, das Aufsetzen der Haube; mičuošanas deja, ein Tanz, welcher nach dem Aufzsetzen der Haube getanzt wird.
Avots: ME II, 623
Avots: ME II, 623
miltenāji
miša
miša, auch misa, die Messe: [atbrauca pie baznīcas, kad mišas (der Gottesdienst) gāja jau uz beigām Dunika]. mišas vilkt, die Messe lesen Lind. n. Mag. XIII, 2, 57; uz mišām viņu likt, für ihn eine Mese lesen, d. h. nach dem Volksglauben ihn verfluchen lassen Autz. [miša zunächst wohl aus li. mišià; misa nebst estn. missa od. misse wohl aus mnd. mise.]
Avots: ME II, 637
Avots: ME II, 637
mitraks
mitraks Apšciems,
1) das Mütterchen der Schraube
LKVv.;
2) ein grosser, stämmiger Mensch oder ein solches Tier
Selg. n. Etn. IV, 147.
Avots: ME II, 638
1) das Mütterchen der Schraube
LKVv.;
2) ein grosser, stämmiger Mensch oder ein solches Tier
Selg. n. Etn. IV, 147.
Avots: ME II, 638
mitriķis
mitruķa
mokšķēties
morgāt
morgât. - ãju, intr., unsauber arbeiten; [ohne Erholung und ohne Erfolg arbeiten] Dond.: [dienu un nakti te jāmorgā, nuopūlējies un ne˙kurp uz priekšu. liels morgātājs esi, bet mazs darba darītājs Dond.]
Avots: ME II, 657
Avots: ME II, 657
moška
moška: "neuzvedīgs, netīrīgs cilvē̦ks" A. Melnalksnis Mazsalaca 54; ein sich unpassend benehmendes, unsauberes Lebewesen: sivē̦ni ir tīrie moškas: ar kājām silē iekšā Seyershof; ein stämmiges, korpulentes Lebewesen; ein stark behaartes od. zottiges Lebewesen Stenden.
Avots: EH I, 827
Avots: EH I, 827
mošķis
muôšķis Spr., [Erlaa], muôkšķis, muôkšis, fem. muôšķene,
1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;
2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;
[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]
4) der Plur. muošķi,
a) der Betrug
Spr.;
b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;
c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.
Avots: ME II, 684
1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;
2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;
[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]
4) der Plur. muošķi,
a) der Betrug
Spr.;
b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;
c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.
Avots: ME II, 684
mudas
mudas Windau, Dond., mudi,
1) [auch der Sing.], der Seetang, verfaultes
2) mudu vilcējs, jem., der verschiedenen Kram anhäuft, ein unsauberer Mensch
Dond.;
3) muldi, das Eingeweide geschlachteter Tiere; der Herzschlag [?]
Sess. [In der Bed. 1 von Stokes 500 u. a. nebst muldêt II zu gr μύδος "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke" gestellt; aber wegen der genauen Übereinstimmung in der Bed. wohl eher nach Thomsen Beröringer 269 f. entehnt aus liv. muda "Seetang" resp. estn. muda "Meerauswurf", mere muda "Tang".]
Avots: ME II, 658
1) [auch der Sing.], der Seetang, verfaultes
2) mudu vilcējs, jem., der verschiedenen Kram anhäuft, ein unsauberer Mensch
Dond.;
3) muldi, das Eingeweide geschlachteter Tiere; der Herzschlag [?]
Sess. [In der Bed. 1 von Stokes 500 u. a. nebst muldêt II zu gr μύδος "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke" gestellt; aber wegen der genauen Übereinstimmung in der Bed. wohl eher nach Thomsen Beröringer 269 f. entehnt aus liv. muda "Seetang" resp. estn. muda "Meerauswurf", mere muda "Tang".]
Avots: ME II, 658
mūdzis
mûdzis, gew. Plur. mûdži Smilt. (= mudži U.),
1) etwas Wimmelndes, das Ungeziefer, Insekt, das Amphinbium, Reptil:
kad gavēnī ne̦s mē̦tras mājā, tad mūdži nākuot mājās Etn. I, 73. tai pašā acumirklī uodi, knišļi, mūdži izsruka laukā LP. V, 180. dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus Etn. IV, 143; [mûdzis Schujen "eine Schlange"];
2) das Kleinvieh
Naud.;
3) ein Knirps, eine ungeschickte, unsaubere Person
Naud.: nāc tu, mūdzi! Alm. [mũdzis C., ein Schimpfwort.]
Avots: ME II, 677
1) etwas Wimmelndes, das Ungeziefer, Insekt, das Amphinbium, Reptil:
kad gavēnī ne̦s mē̦tras mājā, tad mūdži nākuot mājās Etn. I, 73. tai pašā acumirklī uodi, knišļi, mūdži izsruka laukā LP. V, 180. dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus Etn. IV, 143; [mûdzis Schujen "eine Schlange"];
2) das Kleinvieh
Naud.;
3) ein Knirps, eine ungeschickte, unsaubere Person
Naud.: nāc tu, mūdzi! Alm. [mũdzis C., ein Schimpfwort.]
Avots: ME II, 677
mūks
mũks, der Mönch; mūku pils, ein Kloster L., St.; mūku ticība, das Papsttum, päpstlicher Glaube L., St. [Zunächst nebst estn. muṅk aus dem Germanischen (vgl. schwed. u. dän. munk).]
Avots: ME II, 678
Avots: ME II, 678
murdulis
muriķis
murža
mutara
[mutara Nikrazen, Valgāle, mutars Stenden, Blieden, mutraks Blieden, mutriķis Stuhrhof, die Schraubenmutter.]
Avots: ME II, 674
Avots: ME II, 674
naigls
naigls,
1) nett, sauber
L.: kniedīte ar pieciem naigliem dze̦luonīšiem Kronw.;
2) schlank
Al., Burtn., U.;
3) rasch, bereit
LA. n. U.
Avots: ME II, 689
1) nett, sauber
L.: kniedīte ar pieciem naigliem dze̦luonīšiem Kronw.;
2) schlank
Al., Burtn., U.;
3) rasch, bereit
LA. n. U.
Avots: ME II, 689
namežnieks
namežnieks, ein, Mensch, der unsaubere, mit Blut befleckte Kleider angezogen hat [?] Līvaine n. Etn. I, 31.
Avots: ME II, 692
Avots: ME II, 692
nārot
I nāruôt, tr., mit den Tischlerklammern zusammenklammern L., verklammern, [mit Schrauben zwingen U. - Zu nārs].
Avots: ME II, 701
Avots: ME II, 701
nārs
nãrs, nãre,
1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];
2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;
[3) = spunde U.;
4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].
Avots: ME II, 701
1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];
2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;
[3) = spunde U.;
4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].
Avots: ME II, 701
nauda
naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
nāvcirksne
nejaucība
nejaûcība, die Unsauberkeit, Hässlichkeit, Unlauterkeit, Schweinerei: krupji šeit savu nejaucību bij piekuopuši LP. VII, 345. [Jupis lai parautu tādu nejaucības reizu, kādā mēs e̦sam ieekļuvušas! Janš. Dzimtene V, 369.]
Avots: ME II, 716
Avots: ME II, 716
neķitrs
neskaidrs
neskaĩdrs. ‡
2) unklar, unsauber:
kam mazgāji ... neskaidrā ūdenī BW. 1276; ‡
3) fig., unsauber, unkeusch:
neskaidrām brūtēm, kuŗām bij bē̦rni vai re̦dzamas mātes cerību pazīmes Latv. Saule 1928, S. 729.
Avots: EH II, 19
2) unklar, unsauber:
kam mazgāji ... neskaidrā ūdenī BW. 1276; ‡
3) fig., unsauber, unkeusch:
neskaidrām brūtēm, kuŗām bij bē̦rni vai re̦dzamas mātes cerību pazīmes Latv. Saule 1928, S. 729.
Avots: EH II, 19
nešļava
nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,
1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;
2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;
3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;
[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;
5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]
Avots: ME II, 735
1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;
2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;
3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;
[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;
5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]
Avots: ME II, 735
nespodrs
‡ nespuôdrs,
1) glanzlos;
2) unsauber:
tā bijusi slinka, ķildīga un nespuodra Pas. IV 389 (aus Ruj.).
Avots: EH II, 20
1) glanzlos;
2) unsauber:
tā bijusi slinka, ķildīga un nespuodra Pas. IV 389 (aus Ruj.).
Avots: EH II, 20
neticība
netīrelis
netĩrelis, der Unsaubere: es saimnieces vietā ne savā istabā vairs tāda netīreļa nelaistu Jauns.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrība
netĩrĩba, die Unreinlichkeit, Unsauberkeit: šī netīrība man gluži atriebusies MWM. V, 355.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrīgs
netĩrîgs, unsaubeŗ unreinlich (als inhärierende Eigenschaft): pilsētnieki netīŗīgi ļaudis JU.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrs
netĩrs, unrein, unsauber: kas sūdiem apkārt mē̦tājas, tam ruokas netīras. netīruo laiks iesākās 29. septembrī un pastāvēja četras nedēļas. šinī netīruo laikame̦tā vilks varējis ēst, kuŗu luopu grib LP. VII, 305; 870.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrums
netĩrums, das Unreine, Unsaubere; der Plur. netīrumi, der Schmutz, Unrat: mēslenīcā bijuši sakrājušies daudz netīrumu LP. V, 165. bijuši iesieti cūku netīrumi
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
neziņa
neziņa,
1): viņš ... ir tāds neziņas dē̦ls, ne˙kā negrib zlnāt nuo apslē̦ptām lietām (von Zauberei) Ciema spīg. 81. kur tad tu aizgājh neziņā palicis (zu einem Kinde, das ohne Wissen anderer fortgegangen war) Wessen. laiki bija neziņas pilni Vindedze 199. neziņā likt, ausser Acht lassen
U. (unter ziņa). tu paņem manu laivu, aizbrauc pa neziņu (unbekannt, wohin) Delle Negantais nieks 154. Miķelis visur iekšā jaucas, ziņa vai n. Jauns. Raksti III, 39. tu reizēm kluksti kâ vista ziņas, neziņas (dummes Zeug) Saikava.
Avots: EH II, 23
1): viņš ... ir tāds neziņas dē̦ls, ne˙kā negrib zlnāt nuo apslē̦ptām lietām (von Zauberei) Ciema spīg. 81. kur tad tu aizgājh neziņā palicis (zu einem Kinde, das ohne Wissen anderer fortgegangen war) Wessen. laiki bija neziņas pilni Vindedze 199. neziņā likt, ausser Acht lassen
U. (unter ziņa). tu paņem manu laivu, aizbrauc pa neziņu (unbekannt, wohin) Delle Negantais nieks 154. Miķelis visur iekšā jaucas, ziņa vai n. Jauns. Raksti III, 39. tu reizēm kluksti kâ vista ziņas, neziņas (dummes Zeug) Saikava.
Avots: EH II, 23
nobāzi
nobrūzēties
[nùobrūzêtiês, sich mit einer unsauberen Flüssigkeit begiessen: visa nuobrūzējusies Laud., Bers.]
Avots: ME II, 766
Avots: ME II, 766
nobružļāt
[nùobružļât,
1) "abglätten":
n. siênu Warkl.;
2) "unsauber waschen":
nu gan veļa nuobružļāta vien ir Bers.;
3) beschmutzen;
4) abtragen:
n. zābaciņus gluži sarkanus Nötk. - Refl. - tiês, sich beschmutzen: bē̦rns nuobružļājies N. - Peb.]
Avots: ME II, 766
1) "abglätten":
n. siênu Warkl.;
2) "unsauber waschen":
nu gan veļa nuobružļāta vien ir Bers.;
3) beschmutzen;
4) abtragen:
n. zābaciņus gluži sarkanus Nötk. - Refl. - tiês, sich beschmutzen: bē̦rns nuobružļājies N. - Peb.]
Avots: ME II, 766
noburt
nùobur̃t [li. nubùrti], tr.,
1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);
2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,
1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;
2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.
Avots: ME II, 766, 767
1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);
2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,
1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;
2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.
Avots: ME II, 766, 767
nocilas
nũcilas, zur Schädigung des Nächsten niedergelegte Zaubermittel: nuocilas - raganu nuomešļi, kâ sapuvušas uolas, matu kušķi, lupatas Naud., [Oppek.] raganas atstāj kâ iedarījuma (burvības) zīmi nuocilas LP. VII, 569. uz kūts durvīm šai (pūpuoļu) svētdienā uzve̦lk trīs krustus, tad nuocilu ne̦sātāji netiekuot tur iekšā. tâ˙pat tas jādara cituos svē̦tkuos, kad nuocilu ne̦sātāji staigājuot apkārt Etn. II, 53; I, 75.
Avots: ME II, 768
Avots: ME II, 768
nograuzt
nùograûzt [li. nuográužti], tr., abnagen, abklauben: kaulu. pliki nuograuztas ganības Vēr. II, 1235. [kazas kūsi nuograuzušas BW. 35592.]
Avots: ME II, 786
Avots: ME II, 786
nokrākt
nùokrākt, abschnarchen, abschlafen: nuokrāca līdz palaunadzim Seibolt. Refl. -tiês, einen krächzenden, röhelden, schnaubenden Laut von sich geben, sich abkrächzen: me̦lnais tikai nuokrācies vien LP. VII, 1050.
Avots: ME II, 801
Avots: ME II, 801
nokūsāt
nolādēt
nùolâdêt, tr., verfluchen, verwünschen,fluchend verzaubern: likšu tevi nuolādēt trīs svētdienas baznīcā BW. 15877, 2. tē̦vs nuolādējis savu meitu LP. IV, 66. ak tu nuo˙lādē̦ts! šis bij princeses vīrs, - nuolādē̦tais ķēniņa dē̦ls Dīcm. Refl. - tiês, sich verfluchen, sich verwünschen.
Avots: ME II, 808, 809
Avots: ME II, 808, 809
nolapot
nolaupīt
nùolàupît, tr.,
1) abschälen:
kartupeļus, rāceņus;
2) abplündern, berauben:
blēži nuolaupījuši nabadziņam visu mantu.
Avots: ME II, 808
1) abschälen:
kartupeļus, rāceņus;
2) abplündern, berauben:
blēži nuolaupījuši nabadziņam visu mantu.
Avots: ME II, 808
noļaut
nùoļaũt, tr., erlauben, einräumen: tu par daudz tiem vaļu nuoļāvis Asp. Refl. -tiês,
1) erlauben:
vai es viena nuoļāvuos mīt visiem kājiņām? BW. 21726, 1;
2) sich abgeben:
nu ar tādām panckām es arī vairs nenuoļaušuos Purap.
Avots: ME II, 814
1) erlauben:
vai es viena nuoļāvuos mīt visiem kājiņām? BW. 21726, 1;
2) sich abgeben:
nu ar tādām panckām es arī vairs nenuoļaušuos Purap.
Avots: ME II, 814
nolobīt
nùoluôbît, nùoluobt Druw., Spr., tr., abklauben, abschälen, abschlauben, abhülsen, abrinden: kartupeļus, mizu, čaumalu, lūkus. es kārtis nuoluobu Druw. kaziņa nuoluobuse alkšņa turzu LP. II, 15. arklam zeme tikai viegli jānuoluoba Zemk. Refl. -tiês, sich abschälen, sich ablösen, sich abrinden: čaumala nuoluobījusies Apsk. gaļa nuo kauliem nuoluobījusies LP. VI. 828.
Avots: ME II, 814
Avots: ME II, 814
nolupināt
nolupīt
nomešļi
nuomešļi, hingeworfene Zaubermittel: kâ nu guosiniņas pienu duos? visās pasē̦tās nešļavas, nuomešļi Etn. I, 31.
Avots: ME II, 818
Avots: ME II, 818
nomešļi
nuomešļi, hingeworfene Zaubermittel: kâ nu guosniņas pienu duos? visās pasē̦tās nešļavas, nuomešļi Etn. I, 31.
Avots: ME II, 818
Avots: ME II, 818
nomičot
nùomičuôt, tr., der juugen Frau die Haube aufsetzen: brūte bija nuomičuota BW. III, 1, 62.
Avots: ME II, 819
Avots: ME II, 819
noogot
[nùouôguôt,
1) (alle Beeren) ablesen:
n. visas uogas;
2) lesend (Beeren) berauben (der Beeren):
šis mežs jau nuouoguots, in diesem Wald sind alle Beeren schon abgelesen;
3) (auch reflexiv) eine Zeitlang Beeren lesen:
nuouoguot(ies) visu dienu.]
Avots: ME II, 880
1) (alle Beeren) ablesen:
n. visas uogas;
2) lesend (Beeren) berauben (der Beeren):
šis mežs jau nuouoguots, in diesem Wald sind alle Beeren schon abgelesen;
3) (auch reflexiv) eine Zeitlang Beeren lesen:
nuouoguot(ies) visu dienu.]
Avots: ME II, 880
noputēt
nùoputêt, intr.,
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
noriebt
‡ II nùoriebt,
1) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Vank.: lai riebējs man nuoriebj sāpes;
2) behexen
Vank.: n. guovis, ka neduod piena.
Avots: EH II, 81
1) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Vank.: lai riebējs man nuoriebj sāpes;
2) behexen
Vank.: n. guovis, ka neduod piena.
Avots: EH II, 81
norunāt
nùorunât,
2): kruodzeniece nuorunāja kungu, lai nebraucuot Pas. IV, 125;
3): Līzīte viņu nuorunā ar˙vien, lai ... kâ tas pruot mēļuot Brigadere Dievs, daba, darbs 266;
4): kad nenuorunā tevi ... par le̦pnu Apsk. 1903, S. 165; ‡
6) = pìerunât 3: n. Agni, lai tā paliktu pārnakšņuot Vindedze 120; ‡
7) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Nautrēni: n. milsumu. ‡ Refl. -tiês, = nùorunât 1: jie nuozarunā bēgt Pas. V, 307 (ähnlich IV, 536).
Avots: EH II, 82
2): kruodzeniece nuorunāja kungu, lai nebraucuot Pas. IV, 125;
3): Līzīte viņu nuorunā ar˙vien, lai ... kâ tas pruot mēļuot Brigadere Dievs, daba, darbs 266;
4): kad nenuorunā tevi ... par le̦pnu Apsk. 1903, S. 165; ‡
6) = pìerunât 3: n. Agni, lai tā paliktu pārnakšņuot Vindedze 120; ‡
7) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Nautrēni: n. milsumu. ‡ Refl. -tiês, = nùorunât 1: jie nuozarunā bēgt Pas. V, 307 (ähnlich IV, 536).
Avots: EH II, 82
noskatīt
nùoskatît,
2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡
4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.
Avots: EH II, 85
2): Made nuoskatīja nuo puiša ģīmja, ka ... Anna Dzilna 81. drudzis nuoskatīja (= saskatīja) uz ēdiena burbuli Pas. XIII, 344; ‡
4) mit bösem Blick behexen, verzaubern:
mazu bē̦rnu nevajaga rādīt svešiem cilvē̦kiem, juo tie var bē̦rnu n. Irmlau.
Avots: EH II, 85
nošķis
nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene 2 I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)
Avots: ME II, 866
Avots: ME II, 866
noskrūvēt
nùoskrũvêt, ab-, herunterschrauben: nuoskrūvē lielgabalu stuobrus A. XX, 158. mākslu prasījumus nuoskrūvē bīstami ze̦mu Vēr. II, 1390.
Avots: ME II, 850
Avots: ME II, 850
noslemēt
nùoslemêt AP.,
[1) sich beschmieren, sich besudeln
Jürg.]: nuobridusēs, nuoslemējuse, tâ ka nuo viņas tuvuma aiz˙vien izvairās Austr. ej nuoslemējis kâ sunītis Vēr. II, 523. nuo saules līdz saulei ej nuoslemējis Austr. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka ne varēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117, nuoslemējusi gaitniece Austriņš M. Z. 107;
2) "velti nuostaigāties" Ronneb., Ar.;
3) "sich mit einer schweren und unsauberen Arbeit abplagen"
Ar.;
4) "nuoslinkuot" Lös.; "an einer nutzlosen Arbeit (die Zeit) vertrödeln"
Kalz.]
Avots: ME II, 851, 852
[1) sich beschmieren, sich besudeln
Jürg.]: nuobridusēs, nuoslemējuse, tâ ka nuo viņas tuvuma aiz˙vien izvairās Austr. ej nuoslemējis kâ sunītis Vēr. II, 523. nuo saules līdz saulei ej nuoslemējis Austr. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka ne varēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117, nuoslemējusi gaitniece Austriņš M. Z. 107;
2) "velti nuostaigāties" Ronneb., Ar.;
3) "sich mit einer schweren und unsauberen Arbeit abplagen"
Ar.;
4) "nuoslinkuot" Lös.; "an einer nutzlosen Arbeit (die Zeit) vertrödeln"
Kalz.]
Avots: ME II, 851, 852
nošņaukāt
‡ nùošņaũkât, eine Zeitlang schnauben (?): (suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik Brigadere Dievs, daba, darbs 242. (suns) pateicīgi nuošņaukā 50. Refl. -tiês (s. ME. II, 870), ‡
2) niedergeschlagen (betrübt) werden:
vai tāpēc tāds nuošņaukājies esi? Vanagu ligzda 12.
Avots: EH II, 97
2) niedergeschlagen (betrübt) werden:
vai tāpēc tāds nuošņaukājies esi? Vanagu ligzda 12.
Avots: EH II, 97
nošņaukāties
nùošņaũkâtiês, schnaubend, zischend Laute hervorbringen: viņš tâ savādi nuošņaukājās A. XX, 780.
Avots: ME II, 870
Avots: ME II, 870
nosprauslāt
nùosprauslât Spr., nùospraũslâtiês, nùospraũsluôtiês, sich abprusten, eine Weile schnauben: zirģelis nuosprauslājās MWM. VI, 744. ve̦lns dusmās nuosprausluojas vien uz ķēvi LP. VI, 501.
Avots: ME II, 856
Avots: ME II, 856
notaisīt
nùotàisît, tr.,
1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;
2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;
3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;
4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,
1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;
2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;
[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]
Avots: ME II, 871
1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;
2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;
3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;
4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,
1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;
2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;
[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]
Avots: ME II, 871
noticēt
nùoticêt, intr., tr., fest, unerschütterlich glauben: mēs viņam nuoticējām Stari II, 501. viņš ir ne˙re̦ti nuoticējis pārspīlē̦tām valuodām A. XX, 214.
Avots: ME II, 874
Avots: ME II, 874
notirpināt
nùotìrpinât fakt., vertauben machen, betäuben: luocekļus. sajušanu var nuotrulināt, nuotirpināt vai apreibināt Vēr. II, 928.
Avots: ME II, 875
Avots: ME II, 875
notirpt
nùotirpt [li. nutir̃pti], intr., ab-, vertauben, absterben, erstarren: nuotirpst kāja, ruoka, visas miesas, sirds. abām kājam lielie pirksti nuotirpa A. XX, 45. sirds aiz prieka vai tīri nuotirpa MWM. XI, 199. Subst. nùotirpšana, das Vertauben; nùotirpums, die Vertaubung.
Avots: ME II, 875
Avots: ME II, 875
novārdot
nùovā`rduôt, tr., durch Zauberworte besprechen, behexen: ūdeni JK. VI, 28. kundze viņu nuovārduoja Por.
Avots: ME II, 883
Avots: ME II, 883
nozavēt
nùozavêt, tr., bezaubern, verhexen: lai ne˙kāds zavadnieks gulē̦lājus nenuozavē̦tu BW. III, 1, 95. [diezin, kuo mūsu Rute gribēs nuozavēt vai pieburt, Lieldienas rītā tik agri skriedama pa āru Janš. Dzimtene V, 224.]
Avots: ME II, 890
Avots: ME II, 890
nozintēt
nu
I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,
1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,
a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;
b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;
2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:
a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:
b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;
c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]
Avots: ME II, 752, 753
1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,
a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;
b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;
2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:
a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:
b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;
c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]
Avots: ME II, 752, 753
nūška
‡ nũška Orellen. comm., ein saumseliger und unsauberer Mensch, ein Trödler: kam neveicas ne˙kas un neš,ķiŗas, kas dzīvuo tâ kâ sūdu lācis, tas ir kâ n.
Avots: EH II, 29
Avots: EH II, 29
nūža
‡ I nũža, comm., ein ungeschickter (und fauler Seyershof) Mensch Rothof: vīrs tāds lē̦ns n. vien bij Seyershof; eine unsaubere und bei der Arbeit langsame Frau Lems.
Avots: EH II, 29
Avots: EH II, 29
ojāgs
okšķis
II uokšķis (?), das Zauberwesen: saimniece negribējusi ticēt tādiem uokšķiem LP. VI, 82 (aufgeschrieben von Döbner; falsch für tādiem muokšķiem?).
Avots: ME IV, 416
Avots: ME IV, 416
olīt
I uolît (aksl. valiti "wälzen"), -u, -ĩju,
1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô 2 ) Karls., (mit ùo 2 ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;
2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,
1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;
2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;
3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô 2 ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo 2 ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;
4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo 2 ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô 2 ) Ruj.;
5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô 2 ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).
Avots: ME IV, 417, 418
1) (die Augen) rollen, drehen
(mit ùo) C., (mit uô) AP., Drosth., Nötk., Wolmarshof, (mit uô 2 ) Karls., (mit ùo 2 ) KatrE., Lös., Odensee, Vīt.: kaķis ... acis uola Treum.;
2) schälen, klauben, bolstern
(mit ùo ) Arrasch, Freudenberg, Karkel, (mit uõ ) Lindenberg, Raiskum, (mit uô ) Wenden: uolīt zirņus (Arrasch, Karkel), riekstus (Arrasch, Lindenberg, Raiskum), uolas (Lindenberg, Raiskum). kartupeļus kâ uolīt nuouolīja Etn. I, 6 (aus der Umgegend von Wenden). Refl. -tiês,
1) rollen
(intr.), sich drehen: viņam acis blēdīgi uolījās Deglavs;
2) "luobīties" Lindenberg, Raiskum;
3) seine Geschäfte besorgen, sich zu schaffen machen
(mit uõ ) Serbigal, Walk; sich unruhig, geschäftig hin- und herbewegen (mit uõ ) Salisb., Trik., (mit uô 2 ) Bauske; "veikli kādu labu darbu darīt" (mit ùo 2 ) Golg.: kalpuone . . . uolījās kâ jau savās mājās Seibolt. viņa uolījās pa ruovi ders. rūpīgi gādājuot un uoluoties ders. saimniece jau visu rītu ir uolījusies Golg. pats daudz ne˙kā nevar padarīt, juo paiet laiks tikai ar uolīšanuos (mit der Beaufsichtigung der Wirtschaft) Serbigal. kas man ir tagad kuo uolīties RKr. XX, 136 (Lapas Mārtiņš). mājenieki vēl uolījās un puosās uz svē̦tkiem sagatavuodamies DL.;
4) faulenzen, umherschlendern
U., Adsel, N.-Peb., (mit ùo ) Wrangelshof, (mit ùo 2 ) Odensee; "ar niekiem nuodarbuoties" (mit uô 2 ) Ruj.;
5) (einer Antwort) ausweichen
(mit uô 2 ) Base. Zu velt "wälzen", wenigstens in der Bed. 1; uolît 2 (zur Bed. vgl. taupît) vielleicht zu lat. vellere "rupfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.).
Avots: ME IV, 417, 418
osa
I ùosa (li. ąsà "Henkel; Schleife", lat. ansa "Henkel; Öse"),
1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa 2 Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa 2 A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa 2 Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse 2 Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss 2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo 2 ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;
2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo 2 ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô 2) Funkenhof, Stenden, (ùose 2) Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo 2 ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.
Avots: ME IV, 420, 421
1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa 2 Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa 2 A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa 2 Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse 2 Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss 2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo 2 ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;
2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo 2 ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô 2) Funkenhof, Stenden, (ùose 2) Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo 2 ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.
Avots: ME IV, 420, 421
osainis
pabrīvēt
pabrĩvêt, tr., erlauben; erwirken: es tikai izlietuošu atļauju, kuo mans pazīstamais man laipni pabrīvēja A. XIII, 473. viss jau bija ar muižas pabrīvēšanu Aps. VI, 10.
Avots: ME III, 10
Avots: ME III, 10
paburvis
pabùrvis, eine Abart von Zauberern, ein Zauberlehrling: te reiz saticies ar tādu paburvi LP. V, 657.
Avots: ME III, 10
Avots: ME III, 10
pača
pača,
2): jāliek pačās (in die Badewanne)
... mazais dē̦ls Saul. (ähnlich Nerft, Sonnaxt, Wilzen); pačas Bērzgale, pačiņas Wessen, das Baden eines Kindes. In dieser Bed. n. Sehwers Unters. 85 aus d. Patsche "unsauberes Wasser, unsaubere Flüssigkeit, die man weggiesst";
3): Demin. pačiņa (in der Kindersprache)
Grenzhof n. Fil. mat. 63.
Avots: EH II, 124
2): jāliek pačās (in die Badewanne)
... mazais dē̦ls Saul. (ähnlich Nerft, Sonnaxt, Wilzen); pačas Bērzgale, pačiņas Wessen, das Baden eines Kindes. In dieser Bed. n. Sehwers Unters. 85 aus d. Patsche "unsauberes Wasser, unsaubere Flüssigkeit, die man weggiesst";
3): Demin. pačiņa (in der Kindersprache)
Grenzhof n. Fil. mat. 63.
Avots: EH II, 124
pagubīt
pakaļkājis
pakaļkãjis, pakaļkājas pīle, der Haubensteissfuss (colymbus cristatus) Hen., [eine Vogelart Wormen.].
Avots: ME III, 40
Avots: ME III, 40
palaist
palaîst,
3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;
4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;
6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";
7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;
8) gestatten
Lng. (unter laist);
9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡
10) beurlauben
BielU.; ‡
11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡
12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡
13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,
1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);
5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡
6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.
Avots: EH II, 148
3): ar tuo mēs bijām palaisti un aizgājām Pumpurs Raksti II, 184;
4): tas ar raudas palaidīs Tdz. 55426. makšķere ar palaižamu auklu Gramsden;
6): patieš[i] ... grib[u] dzīvuot, nepalaist augumiņa BW. 5458. p. (sich verlaufen lassen)
guovis mežā Frauenb. aka ir palaista; tagad ūde̦nu ne̦s nuo bedres Siuxt; "VL." (ME. III, 55) zu ersetzen durch "Tdz. 39562";
7): tikai ziemas vidu palaida pilsē̦tā Jauns. Sliņķu virsnieks 22;
8) gestatten
Lng. (unter laist);
9): auch Diet., Frauenb., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt: p. viesus; ‡
10) beurlauben
BielU.; ‡
11) ausbreiten:
p. (= izārdīt) sìenu Kaltenbr. karpānu bedrei uz dibe̦na palaiž jē̦kulu AP. uz ... klēti, kur bija palaistas darbeniekiem cisas Ciema spīg.; ‡
12) hinfahren (?):
viņš ar gribuot p. līdz Pēterburgai Austriņš Raksti V, 17; ‡
13) "atstāt" PlKur. Refl. -tiês,
1): p. kâ baluodis Pas. IX, 35. pats ... palaidēs ceļī Pas. IV, 80 (aus Malta);
5): viņš palaidās uz māti Frauenb.; ‡
6) nachgeben, sich ergeben
Frauenb., Strasden; tē̦vs negribēja mātei p. (hinter der Mutter zurückbleiben, fig.) Veldre Dēli un meitas 71. ‡ Subst. palaîdums, Losgelassenes, Geschaffenes: savāds dieva p. (von einem Menschen) Janš. Līgava II, 43.
Avots: EH II, 148
palaist
palaîst [li. paláisti], tr.,
1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;
2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;
3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;
4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;
5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;
6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;
7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;
[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]
9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,
1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;
[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];
3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;
4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;
5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,
1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;
2) das Sichverlassen, Vertrauen.
Avots: ME III, 55, 56
1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;
2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;
3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;
4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;
5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;
6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;
7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;
[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]
9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,
1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;
[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];
3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;
4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;
5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,
1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;
2) das Sichverlassen, Vertrauen.
Avots: ME III, 55, 56
palaupīt
palaupît, ‡
2) ein wenig rauben:
laupītājs paspējis vienā, uotrā pagastā šuo tuo p. Dunika.
Avots: EH II, 149
2) ein wenig rauben:
laupītājs paspējis vienā, uotrā pagastā šuo tuo p. Dunika.
Avots: EH II, 149
paļaut
paļaũt [li. paliáuti "aufhören"], tr., einräumen, gewähren, gestatten, erlauben, zulassen: bē̦rniem vaļu. prātam vaļas nepaļāvu BW. 29892. kam tas man nepaļāva vainadziņu nuovalkat? 24551, 8. kâ dieviņš tuo tâ paļaujuot? LP. VII, 104. [tē̦vs nuo iesākuma gan negribēja atļaut, bet pēcāk tak paļāva Pas. II, 158 (ähnlich III, 273).] Refl. -tiês, sich verlassen: mēs paļaujamies uz dieva palīgu. Subst. paļaũšana, das Gewähren, Gestatten, Erlauben; paļaũšanâs, das Sichverlassen.
Avots: ME III, 64, 65
Avots: ME III, 64, 65
paļāvīgs
paļãvîgs,
1) nachgiebig, dienstfertig Etn. IV, 162:
bē̦rna vēl nesacietējušam un paļāvīgajam galvas kausiņam jāpieņe̦m tāds veids, kāds... Antrop.;
2) vertrauensvoll:
viņas vaigs bij paļāvīgs Kaudz.;
3) gern erlaubend
Sessw. n. Mag. IV, 2, 132.
Avots: ME III, 65
1) nachgiebig, dienstfertig Etn. IV, 162:
bē̦rna vēl nesacietējušam un paļāvīgajam galvas kausiņam jāpieņe̦m tāds veids, kāds... Antrop.;
2) vertrauensvoll:
viņas vaigs bij paļāvīgs Kaudz.;
3) gern erlaubend
Sessw. n. Mag. IV, 2, 132.
Avots: ME III, 65
palievenis
paliẽvenis, palievenes Bielenstein Holzb. 86, der Umlauf um die Riege, ein Anbau an der Riege: rijas priekšā plašs palievenis Vīt. tē̦vs rijas palievenī taisa labības grābeklīšus A. XVI, 248; palievene, die Laube Wid.
Avots: ME III, 62
Avots: ME III, 62
palupt
[palupt,
1) ein wenig schälen, klauben:
p. pupas Nigr.;
2) ein wenig essen:
bē̦rni drusku palupa pupas Bauske.]
Avots: ME III, 63
1) ein wenig schälen, klauben:
p. pupas Nigr.;
2) ein wenig essen:
bē̦rni drusku palupa pupas Bauske.]
Avots: ME III, 63
pamešas
pamešas, pamešu vainas, durch Behexung entstandene Krankheiten Oppek. n. U.; auch für andere zauberhafte Schädigung, etwa durch ein böses Auge U. Vgl. pamašas.
Avots: ME III, 69
Avots: ME III, 69
pamirdināt
pamir̃dinât, fakt., zum Erstarren, Vertauben, Absterben bringen: ne̦rvus Stari II, 58. lapsene pamirdinātuos (zirnekļus)... MWM. XI, 124.
Avots: ME III, 71
Avots: ME III, 71
pamirināt
pamirinât, fakt., in einen todähnlichen Zustand bringen, vertauben, absterben machen: viss, kas sagrauž un pamirina... Plüd.
Avots: ME III, 71
Avots: ME III, 71
paņemt
paņemt, tr.,
1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];
2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;
3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,
1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;
2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;
3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;
4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;
5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.
Avots: ME III, 79
1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];
2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;
3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,
1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;
2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;
3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;
4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;
5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.
Avots: ME III, 79
papūlēt
‡ papũlêt Orellen, zaubernd heilen (perfektiv): kāds cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tas tūlīt ir savāds; tad jālūkā kāds, kas pruot viņu p., un tad viņš ir atkal ve̦sals.
Avots: EH XIII, 165
Avots: EH XIII, 165
pārburt
pãrbur̃t,
1) zaubernd verwandeln:
burvi pašu varuot ... par akmeni p. Pas. VIII, 399 (ähnlich IV, 64, 541);
2) p. būrumu, zaubernd einen Zauber zunichte machen:
vai ve̦cā-māte ... nevar tavu būrumu p.? Janš. Mežv. ļ. I, 201;
3) "?": ve̦ca vīra sirma bārzda par ābeli pārbūrusi (pārkārusi) Tdz. 54777.
Avots: EH XIII, 197
1) zaubernd verwandeln:
burvi pašu varuot ... par akmeni p. Pas. VIII, 399 (ähnlich IV, 64, 541);
2) p. būrumu, zaubernd einen Zauber zunichte machen:
vai ve̦cā-māte ... nevar tavu būrumu p.? Janš. Mežv. ļ. I, 201;
3) "?": ve̦ca vīra sirma bārzda par ābeli pārbūrusi (pārkārusi) Tdz. 54777.
Avots: EH XIII, 197
pārputēt
pārsla
pā`rsla, [pãrsla Widdrisch, Bauske, Behnen], pḕ̦rsla,
1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;
2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;
3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;
4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;
5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 2 , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]
Avots: ME III, 176
1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;
2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;
3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;
4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;
5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 2 , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]
Avots: ME III, 176
pāšļi
pāšļi, Zaubersfücke, Zauberei, Unsinn: pāšļi - muošķi, nieki Lös. n. Etn. N, 162. tukši nieki un pāšļi A. XVIII, 128. [viņš vēl dze̦n pāšļus Erlaa.]
Avots: ME III, 190
Avots: ME III, 190
pāšļinieks
pāšļot
pāšļuôt(iês), intr., Zauberei, Unsinn treiben: kuo šitāda pāšļuošanās nuozīmē? A. XVIII, 127.
Avots: ME III, 190
Avots: ME III, 190
pāšļoties
pāšļuôt(iês), intr., Zauberei, Unsinn treiben: kuo šitāda pāšļuošanās nuozīmē? A. XVIII, 127.
Avots: ME III, 190
Avots: ME III, 190
pašņaukāt
pašņaũkât, intr., ein wenig schnauben, weinen: māsa tikai pruot papinkšķēt un pašņaukāt Vēr.
Avots: ME III, 116
Avots: ME III, 116
paticēt
[paticêt (li. patikė´ti), zeitweilig Glauben schenken Warkl., Bers., Bauske: vilks paticēja lapsai Pas. I, 165.]
Avots: ME III, 121
Avots: ME III, 121
pātiņš
patirpt
paupt
paupt, -pstu, pu,
1) paûpt 2 Bl., verrecken
L.;
2) = pampt, schwellen Agel., Bergm., Hr. n. U.: ar šuo slimību luopi ātri paûpst 2 Nigr. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. pups, pupa, pūpuols (s. diese), la. pūpus "kleines Kind", alb. pups "Weintraube; Hügel" u. a., s. Persson Beitr. 245 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 81.
Avots: ME III, 128
1) paûpt 2 Bl., verrecken
L.;
2) = pampt, schwellen Agel., Bergm., Hr. n. U.: ar šuo slimību luopi ātri paûpst 2 Nigr. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. pups, pupa, pūpuols (s. diese), la. pūpus "kleines Kind", alb. pups "Weintraube; Hügel" u. a., s. Persson Beitr. 245 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 81.
Avots: ME III, 128
pautnesis
pavēlēt
pavẽlêt, -lu (bei Manz. und Glück -ļu), -lēju,
1) gönnen, erlauben, überantworten :
ja tu skaisti nedziedāsi, pavēlēšu (Var.: atvēlēšu) vanagam BW. 30611, 1 var. kam tas mani pavēlēja ve̦cam tautu dēliņam BW. 22135;
2) anheimstellen:
dievam es pavēļau, aiz tuo viņš visas lietas spēj Manz. G. L. 157;
3) befehlen:
pavēļ bauslības grāmatu derības šķirstā sargāt Glück V Mos. 31. kuo mēs jums pavēļam, ir darāt, ir darīsiet II Thess. 3, 14. Refl. -tiês, sich überantworten, sich ergeben: pavēlēties dieva ziņā, dieva ruokai, prātam, in Gottes Sinn, Hand, Rat U. In der Bed. 3 wohl durch d. befehlen beeinflusst.
Avots: ME III, 136
1) gönnen, erlauben, überantworten :
ja tu skaisti nedziedāsi, pavēlēšu (Var.: atvēlēšu) vanagam BW. 30611, 1 var. kam tas mani pavēlēja ve̦cam tautu dēliņam BW. 22135;
2) anheimstellen:
dievam es pavēļau, aiz tuo viņš visas lietas spēj Manz. G. L. 157;
3) befehlen:
pavēļ bauslības grāmatu derības šķirstā sargāt Glück V Mos. 31. kuo mēs jums pavēļam, ir darāt, ir darīsiet II Thess. 3, 14. Refl. -tiês, sich überantworten, sich ergeben: pavēlēties dieva ziņā, dieva ruokai, prātam, in Gottes Sinn, Hand, Rat U. In der Bed. 3 wohl durch d. befehlen beeinflusst.
Avots: ME III, 136
pēkšņu vārdi
pēkšņu vārdi "Zaubersprüche für plötzliche Unglücksfälte" Golg., A.-Schwanb.: pie tāda cilvē̦ka, kam trejdeviņu (trejdeviņi LP. VII, 1256) pēkšņu vārdi Etn. I, 61; wohl zu pēšņi II.
Avots: ME III, 207
Avots: ME III, 207
pele
pele (li. pelė˜),
1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;
2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;
3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;
4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;
5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.
Avots: ME III, 195, 196
1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;
2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;
3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;
4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;
5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.
Avots: ME III, 195, 196
pesteļi
pesteļi,
1) Zauberstücke, Zaubermittel, Amulette, Hausgötter
Ruj. n. U.: burvji kādā stallī... Jurģa naktī ne̦suši kādus pesteļus Etn. II, 102. slimniekus ievīstīja daž˙nedažāduos pesteļuos Vēr. II, 337. pesteļus izdarīt Etn. I, 61. pesteļu māksla LP. III, 106;
2) Zauberworte
Sessw.;
3) Unglaubliches, Unsinn:
stāstīt pesteļus Dunika. In der Bed. 1 wohl zu pestît.
Avots: ME III, 203
1) Zauberstücke, Zaubermittel, Amulette, Hausgötter
Ruj. n. U.: burvji kādā stallī... Jurģa naktī ne̦suši kādus pesteļus Etn. II, 102. slimniekus ievīstīja daž˙nedažāduos pesteļuos Vēr. II, 337. pesteļus izdarīt Etn. I, 61. pesteļu māksla LP. III, 106;
2) Zauberworte
Sessw.;
3) Unglaubliches, Unsinn:
stāstīt pesteļus Dunika. In der Bed. 1 wohl zu pestît.
Avots: ME III, 203
pestelība
pestelĩba, das Zauberwesen: man riebjas tāda traka pestelība MWM. v. J. 1897, S. 166.
Avots: ME III, 203
Avots: ME III, 203
pestelīgs
pestelis
pesteļot
pesteļuôt, ‡
2) "Unnötiges wiederholt schwatzen."
Refl. -tiês: auch Orellen (wo dieses angeblich mit Zaubermitteln geschieht, während bur̃tiês ein Zaubern mit Worten ist): bur[v]is ..., visādīgi pesteļuojās Pas. XV, 173.
Avots: EH XIII, 225
2) "Unnötiges wiederholt schwatzen."
Refl. -tiês: auch Orellen (wo dieses angeblich mit Zaubermitteln geschieht, während bur̃tiês ein Zaubern mit Worten ist): bur[v]is ..., visādīgi pesteļuojās Pas. XV, 173.
Avots: EH XIII, 225
pesteļot
pesteļuôt, pesteļuôtiês Etn. IV, 164, sich wie ein pestelis betätigen; zaubern, hexen RKr. II, 59: nevajadzēs jums turpmāk pesteļuot Asp. Sidraba šķidrauts 18.
Avots: ME III, 203
Avots: ME III, 203
piebradāt
pìebradât, volltreten, watend unsauber machen: nedzeŗ[a]t purva ūdentiņu! ve̦lna bē̦rni piebradāj[u]ši spalvainām kājiņām BW. 28994. kāds būtu viņa svē̦tākuo un tīrākuo sirds kaktiņu piebradājis ar rupjām kājām A. XX, 242.
Avots: ME III, 239
Avots: ME III, 239
pieburt
pìebur̃t,
1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;
2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.
Avots: ME III, 240
1) anhexen:
puisis bij citiem visiem labību atbūris un vecīša laukiem piebūris Dīcm. pas. v. I, 75. spuožumu pieburs... kurpēm LP. I, 131. ragana piebūra ve̦lnam spēju Kurbads. viņš piebūris būrējam ragus pierē LP. VII, 669. kā pieburts tas stāvēja Zeiferts Chrest. III, 2, 196. vārdi, kā meitas puišus piebuŗ Etn. II, 168. suolī jusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11 ;
2) zaubernd, hexend anfüllen:
riju ar naudu pieburt LP. I, 161.
Avots: ME III, 240
piegružot
piegružuôt, tr., vollstauben, mit Kehricht vollschütten: piegružuotais kuls ...izslaukāms Jaunie mērn. laiki III, 173.
Avots: ME III, 252
Avots: ME III, 252
pieķezāt
pìeķezêt, unsauberwerden, vollkleben (intr.): pīpim cibuks pieķezējis Grünwald, Grünh. pieķezējusu tīklu tīra RKr. VI1,1225. gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. slapju sienu grābjuot grābekļa zari pieķezē (pieķez Grünwald) ar sienu Sassm.
Avots: ME III, 263
Avots: ME III, 263
piektvakars
pìektvakars, bei U. auch piekts vakars, der Donnerstagabend, an dem der Aberglaube zu spinnen verbietet U.: piektvakariem, kad rateņi nerūca Apsk. v. J. 1903, S. 149; in Sassm. und Naud.: der Freitagabend.
Avots: ME III, 261
Avots: ME III, 261
piekūpēt
pìekûpêt, vollstauben: galva piekūp ar putekļiem, der Staub setzt sich in die Haare U. (unter kūpēt); sich mit Rauch füllen: istaba piekūpējusi ar dūmiem PS.
Avots: ME III, 262
Avots: ME III, 262
pielaupīt
pìelaupît,
1) schälend od. aushülsend anfüllen:
p. tupeņu pilnu spaini (Lis., Golg., Schwanb.); p. zirņu pilnu bļuodu;
2) raubend (viel) erwerben:
p. daudz naudas.
Avots: ME III, 265
1) schälend od. aushülsend anfüllen:
p. tupeņu pilnu spaini (Lis., Golg., Schwanb.); p. zirņu pilnu bļuodu;
2) raubend (viel) erwerben:
p. daudz naudas.
Avots: ME III, 265
pieļaut
pìeļaũt,
1) zulassen, erlauben:
māte vien tā nepieļāva Vēr. I, 1456;
2) verzeihen:
pieļauniet jūs, māsiņas, netieš[i] man gadījās! BW. 6445, 9. Refl. -tiês, zugeben, nachgeben: kad tē̦vs ņēma tuo līdz, tad arī viņa pieļāvas D. Kleinb. J. 38, sirmgalvis beidzuot pieļāvās A. v. J. 1896, S. 356. kas tad lai pieļaujas, ja ne prātīgākais? Blaum.
Avots: ME III, 270
1) zulassen, erlauben:
māte vien tā nepieļāva Vēr. I, 1456;
2) verzeihen:
pieļauniet jūs, māsiņas, netieš[i] man gadījās! BW. 6445, 9. Refl. -tiês, zugeben, nachgeben: kad tē̦vs ņēma tuo līdz, tad arī viņa pieļāvas D. Kleinb. J. 38, sirmgalvis beidzuot pieļāvās A. v. J. 1896, S. 356. kas tad lai pieļaujas, ja ne prātīgākais? Blaum.
Avots: ME III, 270
pieļāvīgs
pìeļãvîgs, gern erlaubend Mag. IV, 2, 132, nachgebend U.: viņam bija dusmas par savu pieļāvīguo dabu Jaunā Raža IV, 50. acis tapa valgas un viņam pieļāvīgas Stari II, 757.
Avots: ME III, 270
Avots: ME III, 270
pielupt
piemāguļot
pìemāguļuôt Spr., mit den Fingern hineinfahrend, eine Speise ungeniessbar, unsauber machen (von Kindern gesagt); vielleicht mit hochle. ā aus ē̦.
Avots: ME III, 271
Avots: ME III, 271
pienēdis
piẽnẽdis, eine Art Zauberer, der den Kühen die Milch wegzaubert; pienēži - burvji, raganas, kaupiņi un citi mānekļi, kas guovīm pienu atņe̦muot N.-Schwanb.
Avots: ME III, 276
Avots: ME III, 276
piepelšķot
piepešs
piẽpešs, piẽpēšs, piẽpežs, piẽpēžs, plötzlich; eilig U.: piepeša nāve, plötzlicher Tod; piepešas nāves diena, der Georgitag (Aberglaube) Oppek., Bergm. n. U. Nuo ātriem, piepešiem e̦lpas vilcieniem krūtis augsti viļņuoja Alm. Kaislību varā 108. kungs uz piepēžu padebesi brauks Manz. Post. I, 104. piepešu zâle, Medizin, Kraut für plötzliche Zufälle Harder n. U. - Adv. pildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX, 504.
Avots: ME III, 278, 279
Avots: ME III, 278, 279
pieplančāt
pìeplančât, plätschernd, (im Wasser) wühlend unsauber machen: vārnas planču pie plančā[ju]šas (Var.: vārna pelci sajaukusi) BW. 11128 var.
Avots: ME III, 280
Avots: ME III, 280
piepūst
pìepùst,
1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;
2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;
3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;
4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.
Avots: ME III, 282
1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;
2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;
3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;
4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.
Avots: ME III, 282
pieputēt
pìeputēt, vollstauben: gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. galva sāka pieputēt jau miltiem R. Sk. II, 253. bagāts tē̦vs sav[u] meitiņu padzirnē audzināja; kad galviņa pieputēja, šķietas tautu malējina BW. 7949 var.
Avots: ME III, 281
Avots: ME III, 281
pierunāt
pìerunât,
1) nebenbei erwähnen
Bergm˙n.U,;
2) sprechend erreichen, das Ausgesprochene heraufbeschwören:
taisnība sakāmam vārdam, ka tuo, kuo runā, reiz pierunā Janš. Dzimtene 2 I, 334;
3) bereden, (zu etw.) bewegen:
runā tē̦vs, runā māte, runā pieci bāleliņi, manis vienas nevarēja tautiņām (Var.: tautiņās) pierunāt BW. 14997. māsiņ..., kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? 24547, 4. palīdziet, labi ļaudis, meitu mātes pieŗunāt! 14790. tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. vīŗs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem VII, 1126;
4) antragen, vortragen (z. B. beim Gericht)
Bergm. n. U.;
5) nācu pierunāt Angern n. U., = atnācu rakstīties;
6) mit Zauberworten versehen
Oppek. n. U.: pierunāts papīris. Refl. -tiês, sich überreden; einander überreden: tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP.III, 100.
Avots: ME III, 286
1) nebenbei erwähnen
Bergm˙n.U,;
2) sprechend erreichen, das Ausgesprochene heraufbeschwören:
taisnība sakāmam vārdam, ka tuo, kuo runā, reiz pierunā Janš. Dzimtene 2 I, 334;
3) bereden, (zu etw.) bewegen:
runā tē̦vs, runā māte, runā pieci bāleliņi, manis vienas nevarēja tautiņām (Var.: tautiņās) pierunāt BW. 14997. māsiņ..., kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? 24547, 4. palīdziet, labi ļaudis, meitu mātes pieŗunāt! 14790. tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. vīŗs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem VII, 1126;
4) antragen, vortragen (z. B. beim Gericht)
Bergm. n. U.;
5) nācu pierunāt Angern n. U., = atnācu rakstīties;
6) mit Zauberworten versehen
Oppek. n. U.: pierunāts papīris. Refl. -tiês, sich überreden; einander überreden: tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP.III, 100.
Avots: ME III, 286
piesiet
pìesìet,
1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;
2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;
3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,
1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;
2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.
Avots: ME III, 289, 290
1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;
2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;
3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,
1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;
2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.
Avots: ME III, 289, 290
pieskrūvēt
pieslēgt
pìslêgt,
1) zuschliessen:
pieslēgt māju, durvis, skapi;
2) (da) zuschrauben
Spr. Refl. -tiês,
1) sich einschliessen;
2) sich (an jem.) anschliessen
Wid.
Avots: ME III, 292
1) zuschliessen:
pieslēgt māju, durvis, skapi;
2) (da) zuschrauben
Spr. Refl. -tiês,
1) sich einschliessen;
2) sich (an jem.) anschliessen
Wid.
Avots: ME III, 292
piešņaukāt
piesūbēt
pieticēt
pìeticêt, auf die Dauer, zur Genüge glauben: visam nevar pieticēt; kuo ļaudis stāsta.
Avots: ME III, 303
Avots: ME III, 303
pieticīgs
pìeticîgs,
1) genügsam; zufrieden;
pieticīgs viņš nuostājas ē̦nā Vēr. II, 718. tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīguo labumu Seibolt. nabadziņi ir pieticīgi ar tuo mazumiņu, kas jau tiem ir JK. III, 67;
2) =uzticīgs, treu:
tie darīja tuo pieticīgi (... sie es auf Glauben hapdelten) Glück II Kön. 22, 7.
Avots: ME III, 304
1) genügsam; zufrieden;
pieticīgs viņš nuostājas ē̦nā Vēr. II, 718. tas savā jaunības pieticīgā neprašā vēl kaunējās vēlēties tik lielu blāķi pasaulīguo labumu Seibolt. nabadziņi ir pieticīgi ar tuo mazumiņu, kas jau tiem ir JK. III, 67;
2) =uzticīgs, treu:
tie darīja tuo pieticīgi (... sie es auf Glauben hapdelten) Glück II Kön. 22, 7.
Avots: ME III, 304
pietirpt
piezāļot
pìezâļuôt,
1) mit Gras od. Unkraut vollwachsen:
kur piezāļuojis, - izravē Ezeriņš Leijerkaste I, 241;
2) mit Hilfe eines Zaubergetränkes fesseln, anzaubern:
Marģieta suolījusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11.
Avots: ME III, 312
1) mit Gras od. Unkraut vollwachsen:
kur piezāļuojis, - izravē Ezeriņš Leijerkaste I, 241;
2) mit Hilfe eines Zaubergetränkes fesseln, anzaubern:
Marģieta suolījusies Edai pieburt un piezāļuot bagātā Ķikuriņa dē̦lu Janš. Tie, kas uz ūdens 11.
Avots: ME III, 312
piezavēt
pìezavêt, tr., zaubernd, mit Hilfe von hingelegten Zaubermitteln an sich fesseln: laikam ies nuolikt kādas zavatas tiem pašiem Stīpnieka dē̦liem . . . , lai tuo vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. (Rute) gribēs kādu puisi sev piezavēt Ebenda.
Avots: ME III, 312
Avots: ME III, 312
piezintēt
pīle
pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. 2 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. 2 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. 2 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen
7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.
Avots: ME III, 231, 232
7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.
Avots: ME III, 231, 232
pilkt
*pilˆkt, zu erschliessen aus izpilˆkt und ìepilcis. Etwa zu urslav. *polkati "waschen" (zur Bed. vgl. la. lautus "gewaschen, sauber, vornehm, fein, üppig")?
Avots: ME III, 215
Avots: ME III, 215
pimpolis
pimpuolis, eine Zauberkugel von Wachs, wozu das Wachs von Altarlichtern aus neun Kirchen genommen sein muss U. Zu pempt, pampt.
Avots: ME III, 218
Avots: ME III, 218
pincekls
pincenieks
pinčkains
pīst
pìst 2 , -stu, -su,
1) zerfasern
(intr.) Kl., Bers., Warkh., "flusern" Bers., Fest.: aizsien pātagai mazgu galā! citādi atšķetinās un sāk pīst;
2) sich leicht ausschlauben:
zirņi lē̦ti pīst Dobner n. U. Subst. pìsums 2 Bers. "nuodilums līdz skrandām". Vielleicht (nach Leskien Abl. 280) zu pàisît (s. dies), wobei das ī (wie in la. pīso neben pinso "zerstampfe") auf in (aus dem Nasalpräsens) zurückginge.
Avots: ME III, 234
1) zerfasern
(intr.) Kl., Bers., Warkh., "flusern" Bers., Fest.: aizsien pātagai mazgu galā! citādi atšķetinās un sāk pīst;
2) sich leicht ausschlauben:
zirņi lē̦ti pīst Dobner n. U. Subst. pìsums 2 Bers. "nuodilums līdz skrandām". Vielleicht (nach Leskien Abl. 280) zu pàisît (s. dies), wobei das ī (wie in la. pīso neben pinso "zerstampfe") auf in (aus dem Nasalpräsens) zurückginge.
Avots: ME III, 234
plancka
II plancka C.; Neuenb., Bixten, plàncka 2 Fest., ein unsauberes, nachlässiges, verkommenes Frauenzimmer Grünwald, Bers., N: Peb., Plm., Etn. IV, 165: gatava plancka nuo cilvē̦ka! Tirzm.; in N. Peb. auch ein geschwätziges Weib.
Avots: ME III, 318
Avots: ME III, 318
plāngaldiņa
plângalˆdiņa urbējs,
1) der Wortklauberer;
2) "kas uotram grib priekšā aizsteigties, bet tuomē̦r nepaspēj cauri izvest" Etn. IV, 165.
Avots: ME III, 330
1) der Wortklauberer;
2) "kas uotram grib priekšā aizsteigties, bet tuomē̦r nepaspēj cauri izvest" Etn. IV, 165.
Avots: ME III, 330
platrīklis
platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.
Avots: ME III, 322, 323
Avots: ME III, 322, 323
pļecka
pļe̦cka,
1) ein Kuhfladen
Karls., Ronneb. n. R r. XVI, 40 (sūdu pļe̦cka L., Ruj. n. U.);
2) comm., ein schmutziger, unsauberer Mensch
Spiess n. U.; ein liederliches Frauenzimmer Freiziņ; als Schlmpfwort überhaupt: es tādām vācu pļe̦ckām ruoku bučuotu Janš. Vgl: pļe̦ka 1.
Avots: ME III, 368
1) ein Kuhfladen
Karls., Ronneb. n. R r. XVI, 40 (sūdu pļe̦cka L., Ruj. n. U.);
2) comm., ein schmutziger, unsauberer Mensch
Spiess n. U.; ein liederliches Frauenzimmer Freiziņ; als Schlmpfwort überhaupt: es tādām vācu pļe̦ckām ruoku bučuotu Janš. Vgl: pļe̦ka 1.
Avots: ME III, 368
plikšķiņš
plišķēt
*plišķêt (geschrieben: plisķēt), -ẽju, kapp und kahl machen, berauben St., Bergm. n. U.; zu plisku pliskām.
Avots: ME III, 346
Avots: ME III, 346
pluncis
pluncis,
1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;
2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);
3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;
4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn 2 ) Gr.-Buschhof.
Avots: ME III, 356, 357
1) eine Pfütze
Nieder-Bartau : peļķes jeb plunči, kur labprāt vārtās cūkas Kronw.; asiņu pluncis Austrums;
2) pluñcis C., ein Schlemmer, Säufer,
(Preekuln, Gaiken) ein liederlicher Mensch Seew. n. U., wer auf saubere Kleidung nichts gibt Mag. XIII; 3, 67: kaut kāds palaidnis vai pluncis A. XXI, 4. ne˙viena laikam gan negribēs . . . kaut kāda plunča MWM. XI, 188. neraugāt šāda plunča, rasiņā izmirkuša! BW. 12172 (auf den Freier bezogen);
3) ein sackartiges Kleidungsstück
De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 470: Paula . . . bija ielīdusi laikam kādā mātes ve̦cā, vaļīgā rīta svārkā; bet arī šādā pluncī viņa bija skaista Janš. Dzimtene V, 320;
4) pluñcis "ein vom Regen Durch nässter" :
slapjš kâ pluncis Rothof, (mit ùn 2 ) Gr.-Buschhof.
Avots: ME III, 356, 357
pluncīt
pluncît, -ĩju "waten, watend nass werden, lange mit einer unsaubem Arbeit beschäftigt sein": kuo nu plùncī 2 pa tuo mārku kâ pluncis? Gr.-Buschhof; spritzen Ermes: kaijas sudrabuotiem spārnu galiem pluncī uostas ūdeni Laiviņ. Refl. pluñcîtiês PS., plunčuoties.
Avots: ME III, 357
Avots: ME III, 357
pogains
puogaîns,
1) mit Knöpfen versehen;
2) "ar baltu pakaklīti": puôgaiņš 2 suns, p. čūskulē̦ns Ahs. - puogains baluodis, die Ringeltaube.
Zur Bed. 2 vgl. puogs.
Avots: ME III, 455
1) mit Knöpfen versehen;
2) "ar baltu pakaklīti": puôgaiņš 2 suns, p. čūskulē̦ns Ahs. - puogains baluodis, die Ringeltaube.
Zur Bed. 2 vgl. puogs.
Avots: ME III, 455
pogums
puôgums; die Blässe Nigr., Lautb.; ein Halskragen L., Kurl. n. U.: lācim pie krtZtīm ir pusmēnesim līdzīgs baltš puogums Vidiņš. - puoguma baluodis, die Ringeltaube (columba palumbus L.) RKr. VIII, 94. Zu puogs.
Avots: ME III, 455
Avots: ME III, 455
prāts
pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,
a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;
b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,
a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,
b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,
a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;
b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.
Avots: ME III, 380, 381, 382, 383
a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;
b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,
a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,
b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,
a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;
b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.
Avots: ME III, 380, 381, 382, 383
pretburvības
pretburvĩbas līdzekļi Plüd. Llv. t48, vārdi LP. VII, 689, Mittel, Worte gegen Zauberei.
Avots: ME III, 386
Avots: ME III, 386
pretburvis
pretburvis, ein Zauberer, der einen Verzauberten entzaubert Nötk.: katram burvim bij pretburvis A. v. J. 1897, S. 225.
Avots: ME III, 386
Avots: ME III, 386
prūšļot
prusnas
prusnas (li. prùsnos dass.), die Lippen, der Mund (derb) Ahswikken: viņš nuoslaucīja piedurknē prusnas, pašļurkstināja vēl reiz pīpi MWM. VI, 572. Nebst apr. acc. s. prusnan "Angesicht" wohl zu ai. pruṣ̌ṇoti "spritzt", schwed. frusa "spritzen", an. frúsa "prusten", poln. pryskać "spritzen, schnauben", le. prũšļuôt, li. praũsti "(das Gesicht) waschen" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 28.
Avots: ME III, 400
Avots: ME III, 400
pul
pul! Interj. zum Locken von Tauben: dūjas sauc: pul, pul Etn. III, 11. Falls genuin, etwa aus *puol (zu apr. poalis "Taube")?
Avots: ME III, 406
Avots: ME III, 406
pul!
pul:! zum Locken von Hühnern (pul) Ulanowska Łotysze 13. "Falls genuin, etwa aus *puol (zu apr. poalis "Taube")?" ME. III, 406 zu ersetzen durch "VgL pulis".
Avots: EH II, 323
Avots: EH II, 323
pūlēt
pũlêt, -ẽju, tr.,
1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;
2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē 2 savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;
3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."
Avots: ME III, 446
1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;
2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē 2 savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;
3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."
Avots: ME III, 446
pulis
pūna
puņķēt
I puņķêt, Refl. -tiês,
1): unsauber etwas tun
Seyershof: kad viņa tâ puņ̃ķējas ar ēdienu, tad gan ne˙maz nepatīk ēst;
2): "ar niekiem nuodarbuoties" Etn. IV, 167; ‡
3) zanken
Bilst. n. Etn. IV, 167.
Avots: EH II, 326
1): unsauber etwas tun
Seyershof: kad viņa tâ puņ̃ķējas ar ēdienu, tad gan ne˙maz nepatīk ēst;
2): "ar niekiem nuodarbuoties" Etn. IV, 167; ‡
3) zanken
Bilst. n. Etn. IV, 167.
Avots: EH II, 326
purkšt
pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.
Avots: ME III, 418
Avots: ME III, 418
purskāt
pusburve
pūšļaki
pūšļaki, Zauberstücke, die zur Hervorbringung von Schaden irgendwo niedergelegt werden U.
Avots: ME III, 451
Avots: ME III, 451
pūšļāt
pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt 2 Kl., Golg., tr., intr.,
1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;
2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;
3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.
Avots: ME III, 451, 452
1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;
2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;
3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.
Avots: ME III, 451, 452
pūšļenieks
pūslis
pùslis Serbigal, Neuenb., Wolm., pûslis 2 Līn., Iw., Salis, Ruj., AP., pùslis 2 KL, Nerft, Preili, pûsls 2 Dond.,
1) eine Blase:
Sprw. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies, - ne vīrs! "kuņģis" Zaļmuiža;
2) die Urinblase bei Menschen und Vieh;
3) fig., ein leicht aufgebrachter, erzürnter Mensch
U. (in dieser Bed. auch dusmu pūslis BW. 10781 var.); zur Bezeichnung eines Menschen von kleinem Wucltse: bija man kaimiņuos vīra pūslis cerējams BW. 9397. kur tas mūsu znuota pūslis? 22973, 6. nāc laukā, švaiņa pūsli! 13730, 29 var. -jē̦ra pūslis, Schimpfwort: ai svainīti, jē̦ra pūsli! RKr. XVI, 152; BW. 25759. juoku pūslis, ein Spassvogel: mazais Jūlijs, mūsu juoku pūslis MWM. VIII, 40;
4) pūslĩtis, ein Vogel
Konv. 2 2319;
5) dūdu pūslis, die Sackpfeife
St., Bergm. n. U.;
6) Plur. pūšļi, das Verbällen der Pferde
Ruhental n. U.;
7) pūšļi, Andorn (marrubium vulgare
L.) RKr. I1, 74, St.;
8) Demin. pūslĩši,
a) Taubenkropf (cucubalus
Behen.) U.,
b) pûslīši 2 Nigr., Kandau, Wandsen, Dond., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata
Sm.) RKr. II, 78,
c) digitalis purpurea Bauske. Nebst li. pūslė˜ "Blase"
wohl direkt zu pùst: vgl. Persson Beitr. 248.
Avots: ME III, 450
1) eine Blase:
Sprw. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies, - ne vīrs! "kuņģis" Zaļmuiža;
2) die Urinblase bei Menschen und Vieh;
3) fig., ein leicht aufgebrachter, erzürnter Mensch
U. (in dieser Bed. auch dusmu pūslis BW. 10781 var.); zur Bezeichnung eines Menschen von kleinem Wucltse: bija man kaimiņuos vīra pūslis cerējams BW. 9397. kur tas mūsu znuota pūslis? 22973, 6. nāc laukā, švaiņa pūsli! 13730, 29 var. -jē̦ra pūslis, Schimpfwort: ai svainīti, jē̦ra pūsli! RKr. XVI, 152; BW. 25759. juoku pūslis, ein Spassvogel: mazais Jūlijs, mūsu juoku pūslis MWM. VIII, 40;
4) pūslĩtis, ein Vogel
Konv. 2 2319;
5) dūdu pūslis, die Sackpfeife
St., Bergm. n. U.;
6) Plur. pūšļi, das Verbällen der Pferde
Ruhental n. U.;
7) pūšļi, Andorn (marrubium vulgare
L.) RKr. I1, 74, St.;
8) Demin. pūslĩši,
a) Taubenkropf (cucubalus
Behen.) U.,
b) pûslīši 2 Nigr., Kandau, Wandsen, Dond., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata
Sm.) RKr. II, 78,
c) digitalis purpurea Bauske. Nebst li. pūslė˜ "Blase"
wohl direkt zu pùst: vgl. Persson Beitr. 248.
Avots: ME III, 450
pūst
pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);
2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;
3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;
4) weinen
Brig. Vizb. 51;
5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;
6) lügen;
7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,
1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;
2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;
3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,
1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;
2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.
Avots: ME III, 450, 451
pūstelnieks
putenis
putenis, der Stühm, das Schneetreiben, der Schneesturm: putenītis putināja BW. 8060. ceļu puteņiem aizraut Br., den Weg verstühmen. puteņi priekš meteņiem ir maizes puteņi, puteņi pēc meteņiem ir pe̦lu puteņi, Stühmwetter vor Weihnachten (soll wohl heissen: Fastnacht) bringt Brot, Stühmwetter nach Weihnachten bringt Spreu (Wetterprophezeihung) Berent n. U. - citi vilki, tuo pare̦dzē̦dami, aiziet kâ putenis, machen sich schnell aus dem Staube LP. IV, 42.
Avots: ME III, 440
Avots: ME III, 440
putrainains
putraimaîns, aus kleinen Körnern bestehend, grützig: putraimaina gaļa MWM. VI, 106, Avuots II, 196. kad cūkām ar sietiņu ne̦s graudus, tad cūkām gaļa putraimaina Etn. II,122. putraimains (feinkörnig) sniegs Taubenhof.
Avots: ME III, 442
Avots: ME III, 442
ragana
I ragana (li. rãgana "Hexe"),
1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;
2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;
3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.
Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.
Avots: ME III, 464
1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;
2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;
3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.
Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.
Avots: ME III, 464
raganēt
raganis
raganot
raganuôt, tr., zaubern, bezaubern: raganas raganuo pienu Plūd. Llv. 193. raganas skrien kaimiņuos sviestu raganuot LP. VII, 606. raganām raganuojamā reize klāt ebenda 533. Vgl. li. rãganauti "Hexerei treiben".
Avots: ME III, 464
Avots: ME III, 464
rags
rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,
1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;
2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;
3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;
4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;
5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);
6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;
7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;
8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;
9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;
10) ragi, das Degengefäss
U.;
11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);
12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;
13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;
15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;
16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;
17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;
18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;
19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);
21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.
Avots: ME III, 465, 466
1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;
2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;
3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;
4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;
5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);
6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;
7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;
8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;
9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;
10) ragi, das Degengefäss
U.;
11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);
12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;
13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;
15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;
16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;
17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;
18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;
19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);
21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.
Avots: ME III, 465, 466
raksts
II raksts,
1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu; ‡
2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;
4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;
5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern; ‡
6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.
Avots: EH II, 352
1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu; ‡
2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;
4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;
5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern; ‡
6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.
Avots: EH II, 352
raut
raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;
2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;
3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;
4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;
5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;
6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,
1) einander ziehen;
2) zanken, streiten;
3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;
4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;
5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;
6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,
1) der Zank, Streit;
2) das Geringerwerden;
3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;
4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,
1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;
3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.
Avots: ME III, 490, 491
reibenes
reize
reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,
1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;
2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).
Avots: ME III, 506, 507
1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;
2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).
Avots: ME III, 506, 507
repis
IV repis: "ein kurzbeiniger Schmerbauch" Segew.; ein kleines und dickes (auch: unsauberes, unschönes) Lebewesen AP.
Avots: EH II, 366
Avots: EH II, 366
repša
režens
reže̦ns, režains, = raže̦ns, schön, schmuck, trefflich, sauber: šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj reže̦ni rakstīdama! BW. 7378 var, ņemšu mazu, bet reže̦nu Biel. 827. gan reže̦ni es dzīvuoju BW. 8450 var. duj reže̦ni tē̦va dē̦li manis dēļ ienaidā 9474, 1. ietin iešu šuoruden, ... ja pie jauna, tad režaina (Var.: raže̦na, diže̦na), ja pie ve̦ca, tad bagāta 9593 var. Zum re, aus ra s. Le. Gr. 37.
Avots: ME III, 516
Avots: ME III, 516
riebt
II rìebt,
l): auch (mit ìe 2 ) Auleja, Warkl.; massierend od. besprechend kurieren
(mit ìe 2 ) Saikava; mit Zauberworten kurieren (mit iê 2 ) AP.; viņa man rìeba 2 gar kaklu; ja nebūtu riebts, var˙būt es būtu nuomiruse Linden in Kurl.; ‡
2) reiben
(?): viņš ar lielu ziepju gabalu steidzīgi rieba man ap virsgalvi (galvu mazgājuot) Jauns. B. gr. 3 I, 204.
Avots: EH II, 378
l): auch (mit ìe 2 ) Auleja, Warkl.; massierend od. besprechend kurieren
(mit ìe 2 ) Saikava; mit Zauberworten kurieren (mit iê 2 ) AP.; viņa man rìeba 2 gar kaklu; ja nebūtu riebts, var˙būt es būtu nuomiruse Linden in Kurl.; ‡
2) reiben
(?): viņš ar lielu ziepju gabalu steidzīgi rieba man ap virsgalvi (galvu mazgājuot) Jauns. B. gr. 3 I, 204.
Avots: EH II, 378
riebt
II rìebt PS., C., N.-Peb., Jürg., rìebt 2 Druw., Neugut, Golg., Kl., riêbt 2 Selg., Dond., Wandsen, Salis, riêbt Prl., Lis., -bju, -bu, tr., intr., vertreiben, wegschaffen U., (durch Besprechen) heilen, Schmerzen vertreiben Spr., Ronneb., Adsel, Wessen: riebjami vārdi, Zauberworte, die man beim Heilen gebraucht. sāpes riebt, Schmerzen (durch Besprechen) wegschaffen U. dziedina . . . kaites ar zâlēm, riebjuot, spaiduot u˙t.t. Etn. III, 50. kad ar vienu gre̦dze̦nu trīs pāŗus salaulā, tad ar tuo var riebt RKr. XlI, 20. - Subst. riebšana, das Heilen mit Hilfe von Zauberworten: Zaļuo tē̦vs e̦suot labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai dievvārdiem Aps. V, 32; riebẽjs, einer, der mit Hilfe von Zaubermitteln heilt B. Vēstn. n. U., Ronneb.: riebējs, t. i. vainas riebējs, raibītājs Konv. 2 162. Wenn von der Bed. "reiben" auszugehen ist (vgl. apriebt und raibît "riebt, slimuo vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen), zu mnd. wriven, ahd. rīban "reiben", und weiterhin - wenn man dabei Kreise beschreibend (drehendl rteb - zu mhd. rīben "sich drehen", le. rèibt (s. dies).
Avots: ME III, 543
Avots: ME III, 543
ritenis
ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,
1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;
2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;
3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,
a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;
b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;
4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.
Avots: ME III, 532
1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;
2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;
3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,
a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;
b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;
4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.
Avots: ME III, 532
roka
rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,
1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,
a) zum Gruss,
b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;
2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;
3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;
4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;
5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.
Avots: ME III, 578, 579, 580
1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,
a) zum Gruss,
b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;
2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;
3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;
4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;
5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.
Avots: ME III, 578, 579, 580
rozains
ruozaîns Wessen, ruozājs, ruozâts. mit Rosen verziert; rosenfarbig. rosa, rot Wessen: skujaini, ruozaini Ilzītes palagi BW. 24971. izšķīra ausainās un ruozaînās aubes RKr. XVII, 29. ruozaina krāsa Etn. IV, 5. ruozaiņi un ze̦ltaiņi mākuonīši Janš. Dzimtene V/VI, 186. sveši laudis nuorāvuši ruozātuo maguoniņu BW. 18354 var. ruozāja tai (= jumaliņai) galviņa 28535. ar bāli-ruozātiem purniņiem Zalktis 1, 101.
Avots: ME III, 586
Avots: ME III, 586
roze
I ruõze,
1) die Rose (rosa L.);
Demin. ruozĩte, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; ērkšku ruoze, die wilde Rose (rosa canina L.) U.; Jāņu ruoze Birzman od. svē̦tā ruoze Harder n. U., die Päonie (paeonia officinalis L.); kaulu od. kuoka ruozes, die Stockrose, Malve (malva L.) RKr. II, 74; kazu ruozes, Weidenroschen (epilobium L.) RKr. II, 70; Konv. l 849; Konv. 2 1664; kāršu ruozes, althaea L. Stockm. n. RKr. III, 69; Konv. 2 1689; Wolm.; Ķīnas ruoze, hibiscus rosa sinensis L. Konv. 2 1733; le̦dus ruozes, Eisblumen (am Fenster etc.); Mārtiņu ruoze Konv. 2, Siuxt, eine Art Blumen; meža ruoze, die Hundsrose, Hagebutte (rosa canina L.) RKr. II, 77; Demin. meža ruozīte, geranium L. Segew. n. RKr. III, 70; sarkanā ruoze, rosa gallica L. Birzman; saules ruoze, der Alant (inula helenium L.) Konv˙a 48; speķa ruoze, lilium bulbiferum Mag. IV, 2, 39; ve̦lna ruoze, datura stramonium L. Wolm. n. RKr. III, 70; vēja ruoze, die Windrose Konv. 2 1815. - astuoņu zaru ruozītes, eine Art Stickmuster Kav. ruožu kruonītis U., der Rosenkranz (beim Gebet). - ruozītes rakt od. pirkt, ein Gesellschaftsspiel U. ruožu māte Etn. I, l16 "priekšsēdē̦tāja pie ruotaļām";
2) die Rose, der Rotlauf (erysipelas): ruoze lauž, sme̦ldz Br.182. baltā, pe̦lē̦kā, luopu, mīkstuma, sitamā, tulžu ruoze, Arten des Rotlaufs.
caurā ruoze, eine fistulose, offene Wunde St., U. kaulu ruõze PS., Drosth., eine Knochenkrankheit (Osteomyelitis); kaulu ruoze (dies vielmehr zu ruozes?), die Gicht, der Rheumatismus U. ruozes od. ruožu (U.) vārdi, Worte, Zauberformeln, mit denen man die Rose bespricht. Nebst estn. rōz< zunächst aus d. Deutschen.
Avots: ME III, 586
1) die Rose (rosa L.);
Demin. ruozĩte, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; ērkšku ruoze, die wilde Rose (rosa canina L.) U.; Jāņu ruoze Birzman od. svē̦tā ruoze Harder n. U., die Päonie (paeonia officinalis L.); kaulu od. kuoka ruozes, die Stockrose, Malve (malva L.) RKr. II, 74; kazu ruozes, Weidenroschen (epilobium L.) RKr. II, 70; Konv. l 849; Konv. 2 1664; kāršu ruozes, althaea L. Stockm. n. RKr. III, 69; Konv. 2 1689; Wolm.; Ķīnas ruoze, hibiscus rosa sinensis L. Konv. 2 1733; le̦dus ruozes, Eisblumen (am Fenster etc.); Mārtiņu ruoze Konv. 2, Siuxt, eine Art Blumen; meža ruoze, die Hundsrose, Hagebutte (rosa canina L.) RKr. II, 77; Demin. meža ruozīte, geranium L. Segew. n. RKr. III, 70; sarkanā ruoze, rosa gallica L. Birzman; saules ruoze, der Alant (inula helenium L.) Konv˙a 48; speķa ruoze, lilium bulbiferum Mag. IV, 2, 39; ve̦lna ruoze, datura stramonium L. Wolm. n. RKr. III, 70; vēja ruoze, die Windrose Konv. 2 1815. - astuoņu zaru ruozītes, eine Art Stickmuster Kav. ruožu kruonītis U., der Rosenkranz (beim Gebet). - ruozītes rakt od. pirkt, ein Gesellschaftsspiel U. ruožu māte Etn. I, l16 "priekšsēdē̦tāja pie ruotaļām";
2) die Rose, der Rotlauf (erysipelas): ruoze lauž, sme̦ldz Br.182. baltā, pe̦lē̦kā, luopu, mīkstuma, sitamā, tulžu ruoze, Arten des Rotlaufs.
caurā ruoze, eine fistulose, offene Wunde St., U. kaulu ruõze PS., Drosth., eine Knochenkrankheit (Osteomyelitis); kaulu ruoze (dies vielmehr zu ruozes?), die Gicht, der Rheumatismus U. ruozes od. ruožu (U.) vārdi, Worte, Zauberformeln, mit denen man die Rose bespricht. Nebst estn. rōz< zunächst aus d. Deutschen.
Avots: ME III, 586
rūcēt
rûcêt 2 Salis, Taubenhof, FBR. IV, 93 (aus Lemsal), Widdrisch, Adiamünde, -u, -ēju, refl. rūcêtiês, = rūkt: rūcējās dzirnas Arrakst. rūcējās, rēbējās tautu dē̦li pie vārtiem BW. 14362. rūcējās, kad atvedu liela rada līgaviņu 18690.
Avots: ME III, 566
Avots: ME III, 566
rūgtsāls
rukšulītis
rukšulĩtis,
1) "?": ak tu cūku rukšulīti var.: Tenīsiņ), tavu skaistu suvēniņu! BW. 29194 var.;
2) "ein kleines (weisses und sauberes) Ferkel"
Schwanb., Golg., Selsau, Allendorf, Peb.; auch eine Koseform für kleine Kinder.
Avots: ME III, 557
1) "?": ak tu cūku rukšulīti var.: Tenīsiņ), tavu skaistu suvēniņu! BW. 29194 var.;
2) "ein kleines (weisses und sauberes) Ferkel"
Schwanb., Golg., Selsau, Allendorf, Peb.; auch eine Koseform für kleine Kinder.
Avots: ME III, 557
runāt
runât,
1): sagen:
vienu reizi zemnieks runā (r. говорит) savam dē̦lam: "ej sagūn vilku!" Pas. XII, 484 (ähnlich 500 und IV, 20, aus Lettg.). - ce̦turtdien viņš man runāja (= mani bildināja), un es viņam apsuolījuos Linden in Kuri.; ‡
4) r. slimību Auleja, eine Krankheit kurierend besprechen (mit Zauberworten).
Refl. -tiês, ‡
2) eine Absicht äussern
Dunika, Hasenp., Lubn., Schnehpeln: Maruta runājās iet nu pruojām Janš. Dzimtene V, 405.
Avots: EH II, 384
1): sagen:
vienu reizi zemnieks runā (r. говорит) savam dē̦lam: "ej sagūn vilku!" Pas. XII, 484 (ähnlich 500 und IV, 20, aus Lettg.). - ce̦turtdien viņš man runāja (= mani bildināja), un es viņam apsuolījuos Linden in Kuri.; ‡
4) r. slimību Auleja, eine Krankheit kurierend besprechen (mit Zauberworten).
Refl. -tiês, ‡
2) eine Absicht äussern
Dunika, Hasenp., Lubn., Schnehpeln: Maruta runājās iet nu pruojām Janš. Dzimtene V, 405.
Avots: EH II, 384
rūte
saburt
‡ sabur̃t, ‡
2) zaubernd bereiten
Salis: sabūris tādu tēju; nu sivē̦ni ve̦sali gan. ‡ Refl. -tiês "lange Zeit hindurch arbeiten" Saikava: kâ tik ilgi varēja s. pie vienas mazas mē̦slu čupas!
Avots: EH II, 398
2) zaubernd bereiten
Salis: sabūris tādu tēju; nu sivē̦ni ve̦sali gan. ‡ Refl. -tiês "lange Zeit hindurch arbeiten" Saikava: kâ tik ilgi varēja s. pie vienas mazas mē̦slu čupas!
Avots: EH II, 398
saburt
sabur̃t, tr., verzaubern: caur pasaku varu visus kâ sabūris un apbūris Seifert Chrest. III, 2, 37.
Avots: ME III, 599
Avots: ME III, 599
sačamarēt
sačamarêt "kuopā sačamdīt" Nötk.; "savilkt čumurā; nekārtīgi savīstīt" Lennew.; "saburzīt (piem. papīru)" Schibbenhof; "satīt, sarežģīt (piem. dziju)" Mar.; "sajaukt (ūdeni) ` A.-Schwanb., Ramelshof; nachlässig zusammenstellen: s. aizgaldu Jürg.; nachlässig zusammenflicken Erwalen; "sarušināt uogles un malku, lai labāk de̦g" Festen; "in Trauben wachsen (von Haselnüssen)" Vank. Refl. -tiês N.-Peb., = sarežģītiês, sich verwickeln : dzija tinuot sačamarējusies.
Avots: ME III, 604
Avots: ME III, 604
sačomerēt
sačuomerêt, tr., (mit Zauberformeln) besprechen Wid.: dzeramās zâles sapūš (...sačuomerē) trīsreiz JK. VI, 13.
Avots: ME II, 606
Avots: ME II, 606
sakoskāt
‡ sakoskât Lems.,
1) sich mit einer unsauberen Flüssigkeit (bes. Schweiss) vollsaugen lassen:
sakoskāts drēbes gabals;
2) von einer unsauberen Flüssigkeit (bes. Schweiss) durchdrungen werden.
Avots: EH XVI, 418
1) sich mit einer unsauberen Flüssigkeit (bes. Schweiss) vollsaugen lassen:
sakoskāts drēbes gabals;
2) von einer unsauberen Flüssigkeit (bes. Schweiss) durchdrungen werden.
Avots: EH XVI, 418
sakūpēt
salapot
salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. 2 4110.
Avots: ME II, 666
Avots: ME II, 666
salaupīt
salàupît, tr.,
1) abschälen, abhäuten, abhülsen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): salaupīja daudz kartupeļu, zirņu;
2) zusammenrauben, zusammenplündern:
salaupīt lielas bagātības.
Avots: ME II, 667
1) abschälen, abhäuten, abhülsen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): salaupīja daudz kartupeļu, zirņu;
2) zusammenrauben, zusammenplündern:
salaupīt lielas bagātības.
Avots: ME II, 667
saļaut
saļaũt, eine längere Zeit hindurch (zu bleiben) erlauben: lai saļāva tautu dē̦ls līdz citam rudenim BW. 15045. vai tad bērnam var vienmē̦r vaļu saļaut? Vank.
Avots: ME II, 678
Avots: ME II, 678
saļekāt
saļe̦kât,
1) knetend mit Wasser vermischen:
s. mālus Wrangelshof; zusammenkneten, -quetschen: s. uogas Lenzenhof;
2) "sabradāt": s. zābakus Mar., Smilten, Allendorf, Salisb. u. a.; s. kājas Dunika; mit unsaubern Füssen besudeln: peles saļe̦kājušas pienu netīru Nötk. bē̦rni saļe̦kājuši sedzeni Wolmarshof;
3) zahlreiche Spuren hinterlassen:
te laikam daudz zaķu, ka tik daudz pē̦du saļe̦kāts Vank.
Avots: ME II, 678
1) knetend mit Wasser vermischen:
s. mālus Wrangelshof; zusammenkneten, -quetschen: s. uogas Lenzenhof;
2) "sabradāt": s. zābakus Mar., Smilten, Allendorf, Salisb. u. a.; s. kājas Dunika; mit unsaubern Füssen besudeln: peles saļe̦kājušas pienu netīru Nötk. bē̦rni saļe̦kājuši sedzeni Wolmarshof;
3) zahlreiche Spuren hinterlassen:
te laikam daudz zaķu, ka tik daudz pē̦du saļe̦kāts Vank.
Avots: ME II, 678
salobīt
saluôbît, tr., schälen, klauben, bolstern (auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): lielu vairumu zirņu (Dunika), kartupeļu.
Avots: ME II, 677
Avots: ME II, 677
sālspūtējs
salupināt
salupinât, tr.,
1) fertigschälen, -klauben
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen);
2) s. maizi pienā, Brot in kleine Stückchen zerschneiden und in Milch hineinschütten
Dunika.
Avots: ME II, 677
1) fertigschälen, -klauben
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen);
2) s. maizi pienā, Brot in kleine Stückchen zerschneiden und in Milch hineinschütten
Dunika.
Avots: ME II, 677
salupt
samelnināt
sapatas
sapatas, Lumpen, Kleider: vēlēju svešļaudīm nuoģērbties, kārt savas sapatas namā vadzē BW. 19152. Etwa zu li. apšèpti "unsauber, struppig werden" u. a. bei Būga KSn. I, 289 f.? Zum Suffix vgl. le. supatas.
Avots: ME II, 697
Avots: ME II, 697
sapuņķēties
sapuņķêtiês,
1) auch sapuņķuôtiês, sich ganz und gar mit Nasenschleim besudeln Stomersee; sich hin und her wälzend od. weinend (Peb.) unsauber werden (mit uņ̃ ) Schujen, Allendorf;
2) sich verkoppetn
N. -Peb.: tāda cūka tak vēl nee̦smu, ka man ar tādu puņķi, kāds tu esi, būtu jāsapuņķējas Druva II, 780; "sich in eine unsaubere Sache verwickeln" Vank.;
3) sich unordentlich umhüllen
Lasd.
Avots: ME II, 709
1) auch sapuņķuôtiês, sich ganz und gar mit Nasenschleim besudeln Stomersee; sich hin und her wälzend od. weinend (Peb.) unsauber werden (mit uņ̃ ) Schujen, Allendorf;
2) sich verkoppetn
N. -Peb.: tāda cūka tak vēl nee̦smu, ka man ar tādu puņķi, kāds tu esi, būtu jāsapuņķējas Druva II, 780; "sich in eine unsaubere Sache verwickeln" Vank.;
3) sich unordentlich umhüllen
Lasd.
Avots: ME II, 709
sapūšļot
sapūšļuôt, zaubernd beblasen: sagre̦mzdā ievas mizas un aizej pie pūšļuotājas, lai sapūšļuo! Neuhausen.
Avots: ME II, 710
Avots: ME II, 710
sapūst
sapùst, tr.,
1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;
2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;
3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;
4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;
5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.
Avots: ME II, 710
1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;
2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;
3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;
4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;
5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.
Avots: ME II, 710
saputēt
saputêt,
2): saput vîze Tdz. 42428. tavas nešpe̦tnas acis! kam pametīs virsū, - pe̦lnuos jāsaput Delle Neg. nieks 29; ‡
3) intensiv stauben, in die Höhe steigen (vom Staub):
kai izjauks ve̦cuo ustabu, prauli vien saputēs (= sairs, sacelsies putekļuos) Auleja; ‡
4) ungewiss (ratlos) werden, ein wenig den Verstand verlieren
PV.: e̦smu tīri saputējis: nevaru izšķirties, uz kuŗu pusi iet. viņš jau reizēm ir tâ kâ prātā saputējis.
Avots: EH XVI, 439
2): saput vîze Tdz. 42428. tavas nešpe̦tnas acis! kam pametīs virsū, - pe̦lnuos jāsaput Delle Neg. nieks 29; ‡
3) intensiv stauben, in die Höhe steigen (vom Staub):
kai izjauks ve̦cuo ustabu, prauli vien saputēs (= sairs, sacelsies putekļuos) Auleja; ‡
4) ungewiss (ratlos) werden, ein wenig den Verstand verlieren
PV.: e̦smu tīri saputējis: nevaru izšķirties, uz kuŗu pusi iet. viņš jau reizēm ir tâ kâ prātā saputējis.
Avots: EH XVI, 439
saputēt
saputināt
saputinât, tr.,
1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;
2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;
3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;
4) vernichten.
Avots: ME II, 709
1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;
2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;
3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;
4) vernichten.
Avots: ME II, 709
saraganot
sarmāt
‡ sar̂mât,
1) = sar̂muôt: šuodien smagi sarmā Kaltenbr. kuoki sarmā ziemu Mahlup;
2) "?": kad guovs sarmā, tad glaubersāls jāduod, lai izve̦lk karstumu Mahlup.
Avots: EH XVI, 443
1) = sar̂muôt: šuodien smagi sarmā Kaltenbr. kuoki sarmā ziemu Mahlup;
2) "?": kad guovs sarmā, tad glaubersāls jāduod, lai izve̦lk karstumu Mahlup.
Avots: EH XVI, 443
sārnojs
sārnuojs, mit sārņi bedeckt, unsauber: sārnuojām (Var.: netīrām) ruociņām BW. 19611, 2.
Avots: ME III, 807
Avots: ME III, 807
sars
I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,
1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;
2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;
3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;
4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III 4 , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.
Avots: ME III, 722
1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;
2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;
3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;
4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III 4 , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.
Avots: ME III, 722
sasārnēt
sasârnêt 2 , durch eingetrockneten Schweiss unsauber werden: zirga se̦ga sasārnējusi Salis.
Avots: ME III, 728
Avots: ME III, 728
saskrūvēt
saskrũvêt, tr., zusammen-, zu-, aufschrauben (eig. u. fig.): saskrūvēt ūsas vēl smeilākas Vēr. I, 1159. nuoduokļi tapa saskrūvē̦ti (wurden künstlich vergrössert) Konv. 2 972. - Part. saskrũvē̦ts, fig., übertrieben, verschroben: kaut kādi saspĩlē̦ti un saskrūvē̦ti nuotikumi Vēr. II, 673. dzejā sāka nuomest saskrūvē̦tus prātuojumus un sajūsmiņājumus I, 1181.
Avots: ME III, 734
Avots: ME III, 734
sašņaukāt
sašņaukât,
1) schneuzend, schnupfend beschmutzen;
2) schnupfend verbrauchen
Lis.;
3) eine gewisse Zeit hindurch schnauben:
ilgi sašņaukāja aiz dusmām, kamē̦r salaba Golg.;
4) eine gewisse Zeit hindurch zuckend schluchzen:
bē̦rns ilgi sašņaũkāja pēc mātes Arrasch;
5) eine kurze Weile schnauben:
ve̦lns sašņaukāja un tad metās viņam virsū Bauske. Refl. -tiês,
1) einander beschnüffeln
Golg.: tas tâ˙pat kâ... luops apuostās, sašņaukājas ar svešu Krišs Laksts 65;
2) sich laut ausschneuzen:
žīds sašņaukājās un izgāja laukā Saikava.
Avots: ME III, 758, 759
1) schneuzend, schnupfend beschmutzen;
2) schnupfend verbrauchen
Lis.;
3) eine gewisse Zeit hindurch schnauben:
ilgi sašņaukāja aiz dusmām, kamē̦r salaba Golg.;
4) eine gewisse Zeit hindurch zuckend schluchzen:
bē̦rns ilgi sašņaũkāja pēc mātes Arrasch;
5) eine kurze Weile schnauben:
ve̦lns sašņaukāja un tad metās viņam virsū Bauske. Refl. -tiês,
1) einander beschnüffeln
Golg.: tas tâ˙pat kâ... luops apuostās, sašņaukājas ar svešu Krišs Laksts 65;
2) sich laut ausschneuzen:
žīds sašņaukājās un izgāja laukā Saikava.
Avots: ME III, 758, 759
saticēt
satirpt
satirpt
saucināt
saũcinât: mūsu mācītājs nesaũce̦na, bet katuoļu gan AP. vecene katuoliete un saucinātāja A. Upītis Pirmā nakts 199. zināja saucināmuos vārdus (Zauberworte?) Ciema spīg. 117. Līze likās ne˙maz nedzirdējusi vīratē̦va saucinātā vārda 100.
Avots: EH XVI, 459
Avots: EH XVI, 459
sausniene
sausniene,
1) in folgendem, zur Heilung eines Fieberkranken angewandten Zauberspruch aus
Tirs.: sausniene ārā, mīksniene iekšā! (bei U., unter sausnis, vielleicht fehlerhaft: sausniem ārā, mīksniem iekšā!);
2) eine trockene Stelle
Warkl.
Avots: ME III, 776
1) in folgendem, zur Heilung eines Fieberkranken angewandten Zauberspruch aus
Tirs.: sausniene ārā, mīksniene iekšā! (bei U., unter sausnis, vielleicht fehlerhaft: sausniem ārā, mīksniem iekšā!);
2) eine trockene Stelle
Warkl.
Avots: ME III, 776
savārtīt
savā`rtît, hin und her wälzend unsauber machen Spr., sich wälzend verwühlen Salis: savārtītajiem sāniem Zalktis 1, 101. visas pa putekļiem savārtītas A. XX, 649. (pumpurs) smiltīs savārtīts 225. puisis ar meitu plē̦sdamies savārtījuši gultu Ahs. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend unsauber werden.
Avots: ME III, 783
Avots: ME III, 783
savēt
sazavēt
selga
I se̦l˜ga Dond., Lautb.,
1) die Höhe des Meeres (in Peterskapelle auf 5 Faden Tiefe)
U., Nogallen, Taubenhof (se̦lˆga 2 ); eine tiefe Stelle im Wasser überhaupt Lubn.: le̦dus aizgājis se̦lgā Taubenhof. kuģis ir tālu se̦lgā augšā ebenda. vējš pūš nuo se̦lgas Rig. Strand, tūliņ jūŗas se̦lgā atraisījuši pirmuo me̦zglu LP. V, 85. pa naktīm izmetām ap se̦igām luošus Lubn. Sprw.: met se̦lgā, met ravē, - kâ tukšs, tâ tukšs! - se̦lgas reņģes Karls., die in grösseren. Tiefen gefischten Strömlinge, Herbstströmlinge U.;
2) eine niedrig gelegene, feuchte und fruchtbare Stelle:
se̦lgā siens vai vāls uz vāla! Aus liv. sālga "Rücken" (vgl. estn. mere sel'g "Höhe des Meeres"), s. Thomsen Beröringer 278 f.
Avots: ME III, 816
1) die Höhe des Meeres (in Peterskapelle auf 5 Faden Tiefe)
U., Nogallen, Taubenhof (se̦lˆga 2 ); eine tiefe Stelle im Wasser überhaupt Lubn.: le̦dus aizgājis se̦lgā Taubenhof. kuģis ir tālu se̦lgā augšā ebenda. vējš pūš nuo se̦lgas Rig. Strand, tūliņ jūŗas se̦lgā atraisījuši pirmuo me̦zglu LP. V, 85. pa naktīm izmetām ap se̦igām luošus Lubn. Sprw.: met se̦lgā, met ravē, - kâ tukšs, tâ tukšs! - se̦lgas reņģes Karls., die in grösseren. Tiefen gefischten Strömlinge, Herbstströmlinge U.;
2) eine niedrig gelegene, feuchte und fruchtbare Stelle:
se̦lgā siens vai vāls uz vāla! Aus liv. sālga "Rücken" (vgl. estn. mere sel'g "Höhe des Meeres"), s. Thomsen Beröringer 278 f.
Avots: ME III, 816
sēnala
I sẽ̦nala Wolm., Bl., Karls., Ruj., Salis, AP., Serbigal, Līn., Deg., sè̦nala 2 Kl., Prl., Preili, sẽ̦ne̦la Iw., sē̦nula N.-Schwanb., Bers., (mit è̦ 2 ) Lös.,
1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;
2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula 2 ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;
3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė´lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?
Avots: ME III, 826, 827
1) die Hülse,
(Plur. sē̦nalas) Kleie U.: Sprw. lai būtu ir nuo sē̦nalām, kad tik ciema kukulis! auzai gaŗa sē̦naliņa (Var.: sēneliņa) BW. 9723. sijādama, vētīdama, griezies pate sē̦nulām! 4834. cilvē̦ki jūk un griežas dzīvē kâ sē̦ne̦las sietā Janš. Bandavā I, 3. ne sē̦nalas tu nedabūsi (du wirst gar nichts bekommen) MWM. VI, 638. ne sē̦nalu uostījis Celm., hat nichts gegessen;
2) fig., ein leichtsinniges Mädchen
(sè̦nula 2 ) Golg.: neduomā. tu, tautieti, ka es tāda sē̦nuliņa (Var.: sē̦naliņa)! BW. 21786. man pašam gadījās vējā laista sē̦naliņa (Var.: līgaviņa) 22018, 3 var. - sē̦nalu ļaudis L, od. ļaužu sē̦nalas, ein Abschaum von Menschen U., Brasche. - sē̦nalu zaķis LP. III, I08, ein ängstlicher, feiger Mensch Celm.;
3) sē̦nalas, Träber St. Wohl mit Metathese aus *sē̦lana resp. *sē̦le̦na = li. sėlenà, plur. sė´lenos "Schlaube(n) von Körnern"
(zur Metathese vgl. seinuoles). Etwa (als unversehrt, ganz Gebliebenes) zur Wurzel von lat. solidus "ganz" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 510 f.)? Im Vokalismus stimmten got. sēls "gut" u. a. (bel Walde l. c. Il, 506 f.), wenn diese damit verwandt wären. Oder aber eher (s. Flck Wrtb. llI4, 422 und Falk-Torp 940, wo auf an. skd "Spreu" und dän.-norw. saa(d)er "Kornschalen, Klele" verwiesen ist) nebst li. pasėlỹs "Aussaat" und air. sil "Same" zu sẽt "säen"?
Avots: ME III, 826, 827
sepinēt
sepinêt, schwer atmen mit Husten, wie es Lungenkranke tun U. Nach Petersson Etymol. Miszellen 4 zu r. сопѣть "schnauben, schnarchen", ai. š̍ápati "flucht", š̍abda- "Laut, Schall, Geräusch" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 299).
Avots: ME III, 818
Avots: ME III, 818
sērmauksis
sḕ̦rmauksis 2 Laubern, sē̦rmauksis Stelp., Mag. IV, 2, 84, Wid., Kaudz. M. 34, sê̦rmauksis 2 BB. XV1I, 290, sē̦rmaûkšs N.-Peb., Plur. sē̦rmaukši U., sḕ̦rmaûkša Serbigal, Plm., sḕ̦rmaûkša 2 Lis., Golg., Adsel, Adsel-Schwarzhof, Grundsal, Alswig, sḕ̦rmauška 2 Selb., Sessw., Golg., Sarkaņi, sḕ̦rmàukslis 2 Prl., sē̦rmaukslis Bielenstein Holzb. 342, Bers., Saikava, sē̦rmuklis Wid., Blaum., sē̦rmuksis Plm., Plur. sē̦rmukši U., sḕ̦rmukša 2 A.-Schwanb., sē̦rmukšķe Ledmannshof, sē̦rmukslis Etn. II, 72, Ruj., Nurmis, sē̦rmukste Etn. III, 53, sḕ̦rmukta 2 N.-Laitzen, sē̦rmūklis Erlaa, sḕ̦rmûksis Schujen, Jürg., Sermus, sẽ̦rmûksis Nötk., sē̦rmūksis Serben, sḕ̦rmûkslis Trik., PS., Smilt., Mehrhof, Weissenstein, sḕ̦rmûkslis 2 , Kl., sê̦rmûkslis 2 und sê̦rmûksis 2 BB. XVII, 290, sē̦rmūkslis Wohlfahrt, N.-Wohlfahrt, Wolm., Marzenhof, Oselshof, Fehsen, Modohn, Marzen, Odensee, Fehteln, Kalleten, Iw., sḕ̦rmûkša C., sḕ̦rmûkša 2 A.-Schwanb., N.-Rosen, sē̦rmūkša Sessw., Laud., Gotthardsberg, Fossenberg, Annenhof (Kr. Walk), Memelshof, sḕ̦rmûkšs Jürg., Meselau, Mehrhof, sẽ̦rmûkšs AP., sē̦rmūkšs Bers., Meselau, Serben, Schujen, Zirsten, sḕ̦rmūška 2 Lös., Meselau, sḕ̦rmùškis 2 Lüdern, sē̦rmūkšķis Laud., Memelshof, Abelhof, sē̦rmūsnis LP. V, 141, sē̦rmūkste Brucken, (auch sē̦rmūkstis) Memelshof, sē̦rmūste Liepna, sē̦rmūte Liepna, sē̦rmuoklis Ahswikken n. Etn. I, 121, (mit ḕ̦r) Wolm., mit ê̦r 2 ) Gramsden, Bahten, sē̦rmuolis LP. VII, 261, sḕ̦rmuôkslis Smilt., sê̦rmuôkslis 2 Rutzau, Wirginalen, Wirgen, sê̦rmuokslis 2 Līn., Iw., BB. XVII, 290, sē̦rmuokslis Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78, Trik., Wihzenhof, Karkel, A.-Wrangelshof, Selsau, Wallhof, Misshof, Mesoten, Ekau, Mitau, Kr.-Würzau, Gr.-Sessau, Grenzhof, Hofzumberge, Behnen, Stuhrhof, Lin., Wain., Altenburg, Preekuln, Tadaiken, Pormsahten, Perkunen, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Durben, Gramsden, Ob.-Bartau, Kalleten, Gaweesen, sē̦rmuoksls LP. VII, 255, sẽ̦rmuoksis Pampeln, Gränzhof, sē̦rmuokšis N.-Bartau, sē̦rmuokša Ramkau, Kreuzb., N.-Laitzen, acc. s. sē̦rmuokšu Alswig, sē̦rmuoksnis Lös.; Garsen, sê̦rmuokšķis 2 Behnen, sḕ̦rmuokšķis 2 Saikava, sē̦rmuoksta A.-Laitzen, die Eberesche, der Vogelbeerbaum (sorbus aucuparia L.). Zu li. šermùkšlė, šermùkšnė od. šermùkšnis dass., sloven. srê̦msa "Faulbaum" (gemeinsam ist ein scharfer Geruch), sowie vielleicht (s. Torbiörnsson LiqMet. II, 13) serb. srȉjemuša "Art wildes Zugemüse"; vgl. auch Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 91 und Trautmann Wrtb. 128, sowie le. ce̦rmaûkša.
Avots: ME III, 829, 830
Avots: ME III, 829, 830
simtnieks
šīne
šīne (?), eine Wahrsagerin U. ("scheint nicht bekannt"); wohl mit ž- zu lesen und aus li. žynė˜ "Zauberin".
Avots: ME IV, 19
Avots: ME IV, 19
skarains
skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.
Avots: ME III, 873
Avots: ME III, 873
skaudēt
šķaudīt
šķaũdît: kuo gan tu šķaudīsi (wirst unzufrieden schnaubend sagen), kad Miķeļa grē̦ks tev kļūs zināms? Jauns. Raksti III, 98. Refl. -tiês (schnaubend seine Unzufriedenheit äussem): viņš ilgi šķaudījās par muižniekiem A. Upītis Kailā dzīvība 130. pircēji vie˙nādi šķaudījās, ka vajag linus labāk iztīrīt Seyershof.
Avots: EH II, 629
Avots: EH II, 629
šķaudīt
šķaũdît AP., Bershof, C., Gr. - Sess., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķaûdît Mar. n. RKr. XVII, 130, -u, -ĩju, šķaudêt L., U., (mit àu 2 ) Saikava, -u, -ẽju, šķaũdât Arrasch, (mit -àu 2 ) Sussei n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Kl., Memelshof, Nerft, Preili, Sessw., Warkl., -u, od. -ãju, -ãju, škàudât Prl., refl. šķaũdîtiês C., Salis, Wolm., šķaudêtiês U., niesen: ciekkārt... bē̦rns šķaudās, tik reizes bē̦rna māte... mē̦dz duot dievpalīgu Etn. II, 144. vāvere šķaudās un spurkš MWM. v. J. 1896, Š. 415. kaķis šķaudēdams šāvās pa durvīm iekšā Stāsti J Kraukļu kr. 75. luopiņš sprauslā un šķaudā Purap. Kkt. 20. citi smej, škaudā, rē̦c Bračs Aukstā ē̦nā 55. saimnieks šķaudēja (äusserte schnaubend seine Unzufriedenheit) par viņa darbu Saikava. Nebst li. skiaudėti "niesen" zu šķaut.
Avots: ME IV, 22
Avots: ME IV, 22
skauģene
‡ skauģene, eine neidische weibliche Person Pas. IX, 221 ; "eine Hexe, Zauberin" (mit aû 2 ) Frauenb.; krustu metu skauģenei Tdz. 53446.
Avots: EH II, 503
Avots: EH II, 503
skauģis
skàuģis: nevar s. pāri tapt (žuogam) BW. 3712; fem. skauģe BW. 28321 var.; "ein Zauberer" (mit aû 2 ) Frauenb.
Avots: EH II, 503
Avots: EH II, 503
skauģis
skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis 2 Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.
Avots: ME III, 876
Avots: ME III, 876
šķeterēt
šķeterêt Stomersee, -ẽju,
1) zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen
U., Adsel, Gramsden, Wessen: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šketerēja 8W. 13250;
2) fig., zur Bezeichnung einer Verbindung, Verdoppelung:
nu ir laimīte, un nevis kaut kāda - šķe̦te̦rē̦ta laimīte! divējām mušiņām reizā bē̦rni Janš. Bandavā I, 368. šķe̦te̦rē̦tās Katriņas 321, von einer tauben und einer blinden Frau gesagt, die aufeinander angewiesen sind und immer zusammen gesehen werden;
3) abwickeln;
fig. (in ununterbrochener Reihenfolge) ertönen lassen: (avuots) dziesmas šķeterēj[a] Aus. I, 90. cīruļi... gavilē un skaļas trallas šķeterē RA.;
4) wankend gehen
Bauske, Saikava; sich herumtreiben Warkl.;
5) aneinanderhetzen
L., U.;
6) zanken
(intr.) Saikava;
7) aufwerfen:
blondīne ar... šķe̦te̦rē̦tuo de̦guniņu Janš. Bandavā II, 45. kas tavam šķe̦te̦rē̦tajam de̦gunam daļas gar mani? I, 329;
8) "?": trums šķeterē Br. 187;
9) falsch machen, verwirren
Pilda; Verwirrung machen St. Refl. -tiês,
1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln:
sāka šķeterēties līdzcietības pavediens A. XX, 622. kamuolītis šķeterējās, un meita iet pēc jā Pas. IV, 391 (aus Atašiene);
2) sich herumtreiben
Lubn., Warkl.; fahren, reisen, abziehn (in verächtlicher Bedeutung) Infl. n. U.;
3) "(meitai) griezties ar puišiem" Wessen. In den Bedd. 1 - 3 und 9 nebst li. sketerioti (Miežinis) "крутить (нитки)" zu šķetere 1; in den Bedd. 5 - 6 zu šķetere 3.
Avots: ME IV, 30
1) zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen
U., Adsel, Gramsden, Wessen: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šketerēja 8W. 13250;
2) fig., zur Bezeichnung einer Verbindung, Verdoppelung:
nu ir laimīte, un nevis kaut kāda - šķe̦te̦rē̦ta laimīte! divējām mušiņām reizā bē̦rni Janš. Bandavā I, 368. šķe̦te̦rē̦tās Katriņas 321, von einer tauben und einer blinden Frau gesagt, die aufeinander angewiesen sind und immer zusammen gesehen werden;
3) abwickeln;
fig. (in ununterbrochener Reihenfolge) ertönen lassen: (avuots) dziesmas šķeterēj[a] Aus. I, 90. cīruļi... gavilē un skaļas trallas šķeterē RA.;
4) wankend gehen
Bauske, Saikava; sich herumtreiben Warkl.;
5) aneinanderhetzen
L., U.;
6) zanken
(intr.) Saikava;
7) aufwerfen:
blondīne ar... šķe̦te̦rē̦tuo de̦guniņu Janš. Bandavā II, 45. kas tavam šķe̦te̦rē̦tajam de̦gunam daļas gar mani? I, 329;
8) "?": trums šķeterē Br. 187;
9) falsch machen, verwirren
Pilda; Verwirrung machen St. Refl. -tiês,
1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln:
sāka šķeterēties līdzcietības pavediens A. XX, 622. kamuolītis šķeterējās, un meita iet pēc jā Pas. IV, 391 (aus Atašiene);
2) sich herumtreiben
Lubn., Warkl.; fahren, reisen, abziehn (in verächtlicher Bedeutung) Infl. n. U.;
3) "(meitai) griezties ar puišiem" Wessen. In den Bedd. 1 - 3 und 9 nebst li. sketerioti (Miežinis) "крутить (нитки)" zu šķetere 1; in den Bedd. 5 - 6 zu šķetere 3.
Avots: ME IV, 30
šķīstība
šķīstĩba,
1) die Reinheit, Sauberkeit
U.;
2) die Keuschheit
U.: sirds šķīstība. šķīstības bē̦rni nuodevās izlaidībām A. v. J. 1896, S. 318.
Avots: ME IV, 49
1) die Reinheit, Sauberkeit
U.;
2) die Keuschheit
U.: sirds šķīstība. šķīstības bē̦rni nuodevās izlaidībām A. v. J. 1896, S. 318.
Avots: ME IV, 49
šķīstīgs
šķīsts
šķîsts (li. skýstas "dünnflüssig", apr. acc. s. skijstan "rein") Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, šķĩsts AP., Ruj., Serbigal, šķîsts 2 Iw., šķìsts 2 Lös.,
1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;
2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts 2 lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;
3) rein
(šķîsts 2 Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;
4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î 2 ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;
5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),
1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;
2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".
Avots: ME IV, 49, 50
1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;
2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts 2 lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;
3) rein
(šķîsts 2 Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;
4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î 2 ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;
5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),
1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;
2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".
Avots: ME IV, 49, 50
skolnieks
skuõlniẽks (f. -niẽce),
1) ein Schulbewohner
Kronw., Fest., Lös.: skuolnieki (d. h. der Lehrer mit seiner Familie, seinem Gesinde) arī atnāca baznīcā;
2) einer, der viel Zauberkünste kennt
Vīt., Fest., Lös.: tas ir liels skuolnieks;
3) der Lehrer
Seifert Latv. chrest. III, 54, Warkl., Tirsen, N.-Bartau, Heniņ;
4) der Schüler.
Avots: ME III, 909
1) ein Schulbewohner
Kronw., Fest., Lös.: skuolnieki (d. h. der Lehrer mit seiner Familie, seinem Gesinde) arī atnāca baznīcā;
2) einer, der viel Zauberkünste kennt
Vīt., Fest., Lös.: tas ir liels skuolnieks;
3) der Lehrer
Seifert Latv. chrest. III, 54, Warkl., Tirsen, N.-Bartau, Heniņ;
4) der Schüler.
Avots: ME III, 909
skotele
skùotele 2 KL, Prl.,
1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele 2 Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;
2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;
3) skùotele 2 Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele 2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;
4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".
Avots: ME III, 911
1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele 2 Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;
2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;
3) skùotele 2 Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele 2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;
4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".
Avots: ME III, 911
skreblis
skreblis (li. skreblỹs "Filz"),
1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;
2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;
3) ein Jähzorniger
Golg.;
4) = abraskrãpis Saikava;
5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.
Avots: ME II, 890
1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;
2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;
3) ein Jähzorniger
Golg.;
4) = abraskrãpis Saikava;
5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.
Avots: ME II, 890
skrubināt
skrubināt
skrubinât,
1) nagen
U., knabbern Dr., knuspern, klauben V., Naud.; Durben: es kauliņus skrubināju (Var.: lupināju) BW. 31085, 2. tâ kâ pele... skrubinātu Pasaules lāp. 170. aitas skrubina (kuož līdz saknei) īsuo zâli Dunika;
2) mit der
skrubēvele hobeln Naud.;
3) nicht gerne geben, an sich halten
Für. I. Wohl zu skrubt; vgl. auch krubinât.
Avots: ME III, 898
1) nagen
U., knabbern Dr., knuspern, klauben V., Naud.; Durben: es kauliņus skrubināju (Var.: lupināju) BW. 31085, 2. tâ kâ pele... skrubinātu Pasaules lāp. 170. aitas skrubina (kuož līdz saknei) īsuo zâli Dunika;
2) mit der
skrubēvele hobeln Naud.;
3) nicht gerne geben, an sich halten
Für. I. Wohl zu skrubt; vgl. auch krubinât.
Avots: ME III, 898
skrūstēgs
skrūvains
skrūvbeņķis
skrūve
skrūvene
skrūveniski
skrūveniski, Adv., schrauben-, spiralartig: apgriezu viņu (= elksni) skrūveniski ar nazi, nuotinu . . . Latv.
Avots: ME III, 899
Avots: ME III, 899
skrūvēt
skrūvgriezis
skrūviski
skrūviski, schraubenartig: saule ... s. vien ... riņķī pa debess dzīdrumu uz augšu duodas Pēt. Av. III, pielik., 108.
Avots: EH II, 513
Avots: EH II, 513
skrūvsteķis
skrūvsteķis, skrūvstiķis Mag. III, 1, 130, U., der Schraubenstock. Nebst estn. krūwstÜk aus dem Deutschen.
Avots: ME III, 900
Avots: ME III, 900
skrūvveidīgs
šlabraki
slama
slama, comm., ein Schimpfwott: tāds slama! Gr. Sessau; "ein (im Anzug od. Gebahren) liederliches Frauenzimmer; ein ganz durchnässter, triefender Mensch" Neugut; "ein unsauberes, unsittliches Frauenzimmer" Vank.
Avots: ME III, 914
Avots: ME III, 914
šļamu
šļamu šļamām, Adv.,
1) šļamu šļamām iet, schluddrig, unbeholfen (durch Kot od. mit kotigen Füssen) gehn:
iet kâ lācis šļamu šļamām Fest.;
2) šļamu šļamām ēst, unsauber, in der Speise wühlend essen:
ē̦d šļamu šļamām kâ cūka; ēdiens izšļamāts, izkaisīts pa visām malām Fest.
Avots: ME IV, 63
1) šļamu šļamām iet, schluddrig, unbeholfen (durch Kot od. mit kotigen Füssen) gehn:
iet kâ lācis šļamu šļamām Fest.;
2) šļamu šļamām ēst, unsauber, in der Speise wühlend essen:
ē̦d šļamu šļamām kâ cūka; ēdiens izšļamāts, izkaisīts pa visām malām Fest.
Avots: ME IV, 63
slarpata
slarpata: auch (mit ar̃ ) Schimpfname für Menschen Jürg., Lems.; "eine träge, unsaubere weibhche Person" Lemb.
Avots: EH II, 520
Avots: EH II, 520
šļaubiniski
šļaubs
šļaubs,
1) šļàubs 2 Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu 2 ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;
2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;
3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;
4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu 2 ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu 2 ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.
Avots: ME IV, 64, 65
1) šļàubs 2 Gr. - Buschh., Erlaa, Fehsen, Grawendahl, Warkl., šļaubs Golg., Katzd., Wessen, šlaubs U., schräg; abschüssig;
(in Laud.) steil (mit àu 2 ): šļaubs baļķa gals Gr. - Buschh. šļaubs (an einem Ende zugespitzt) kuociņš Fehsen. jumts ir stipri šļaubs, tâ ka par nuokrišanu nav daudz kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 11. šļauba kaudze Katzd. (fig.) kāds neguods..., kad sieviete nuokļūst uz šļaũba ceļa Janš. Bandavā II, 245;
2) (fig.) leicht, nachsichtig:
tā (māte) tuo lietu var˙būt pārlaidīs šļaubāk. nuo papa dabūsi sukas;
3) = sājš, pliekans: šļauba dūša, kad gribas kā sāļa Fehsen, Geistershof;
4) als Subst., ein (an beiden Enden) schräg abgehauener Giebelbalken
(mit àu 2 ) Warkl.; šļaubi "griesti uz āru ārpus sienas" Erlaa. - Subst. šļaubums Bers., (mit àu 2 ) Kr., Lubn., Sessw., der Fall, die Senkung, Schrägheit, Neigung Erlaa n. U.; die Böschung V. Nebst slaubeniski und li. slubnas "schwach, matt" wohl zur Wurzel sleub(h) "schlaff herabhangen(d)" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 710; šļaubans 2 dagegen gehört anscheinend zar Wurzel sleub- "gleiten" (in ae. slúpan "gleiten", got. sliupan "schleichen" u. a.) bei Walde 1. c. 710 f.
Avots: ME IV, 64, 65
slauksnis
‡ slàuksnis 2 Grawendahl,
1) "ein unsauberer Mensch";
2) "ein Ort, wo sich Unrat (Schmutz) angesammelt hat".
Avots: EH II, 521
1) "ein unsauberer Mensch";
2) "ein Ort, wo sich Unrat (Schmutz) angesammelt hat".
Avots: EH II, 521
šļaune
šļaune,
1): auch (mit àu) AP., Serben, (mit aû 2 ) Lemb.;
3): ein liederlicher, unsauberer Mensch
(mit àu) AP.
Avots: EH II, 644
1): auch (mit àu) AP., Serben, (mit aû 2 ) Lemb.;
3): ein liederlicher, unsauberer Mensch
(mit àu) AP.
Avots: EH II, 644
šļcuks
šļecka
šļencka
šļe̦ncka,
1) Schimpfname für ein Weib
(mit e̦ñ) Bauske, Bershof; ein unsauberes Weib: saimnieks savu meitu teica. kas tuo šlē̦ncku nepazina? riju kūla raudādama, kruogū dzēra dziedādama BW. 12930, 1;
2) "kaut kādi gaŗi atlikumi" Kaugershof.
Avots: ME IV, 70
1) Schimpfname für ein Weib
(mit e̦ñ) Bauske, Bershof; ein unsauberes Weib: saimnieks savu meitu teica. kas tuo šlē̦ncku nepazina? riju kūla raudādama, kruogū dzēra dziedādama BW. 12930, 1;
2) "kaut kādi gaŗi atlikumi" Kaugershof.
Avots: ME IV, 70
šļerpe
šļerpis
šļerpis, etwas ganz und gar Schmutziges (mit er̃) Gr. - Sessau; ein unsauberer, besudelter Mensch Bershof, Bauske, Mitau (mit er̃), Neu - Platohn; Schlackenwetter; ein gemeiner, niederträchtiger Kerl Grünw.; šļerpja kruogs, eine schmutzige, vollgetrampelte Schenke Neu - Platohn. Vgl. etwa slarpata.
Avots: ME IV, 71
Avots: ME IV, 71
slīce
slĩce Karls., die Taucherente (lophaethya cristata) U., Karls.; dižce̦kulainā slīce, der Goldhaubentaucher (dytes auritus) Wid., Siliņš; lielā sl., Rothalssteissfuss (lophaethya griseigena) Wid., Siliņš; mazā sl., podiceps fluvialis Wid.; me̦lnā sl., proctopus nigricollis Wid. Doch wohl (nach Leskien Nom. 269) zu slìkt.
Avots: ME III, 934
Avots: ME III, 934
sliekt
sliekt Karls., sliecu,
1) stützen
U.;
2) "stiept, gāzt gar zemi" (mit ìe) PS. RKr. XVI, 7;
3) emporheben
(: ruokas) Golg., Schwanb., Gr.-Buschhof (mit ìe 2 ), Salis (mit iê 2 );
4) slìekt 2 Mar., erlauben, lassen, gönnen:
sliec da viņam paēst! Mar. n. RKr. XV, 136. Refl. -tiês,
1) sich neigen
Karls.: jūŗas dibinam jāsliecas uz tuo pusi MWM. X, 332; sich strecken nach C. (mit ìe ), Adl., Golg., Bers., Schwanb. (mit ìe 2 ), Salis, Widdrisch (mit iê 2 );
2) sich anschicken
V.;
3) gönnen
U.;
4) impers., gelüsten: viņam nesliecas ilgāki palikt pilsē̦tā A. XVI, 291. sliekt 1-3 und sliekties 1-2 hat man nebst slaicīt zunächst wohl zu sliegt (s. dies) zu stellen; sliekt 4 und sliekties 3-4 wohl aus nùosliekt(ies) abstrahiert, dessen -s- das infigierte Reflexivpronomen zu sein scheint (vgl. nuoliekties 2 und 4).
Avots: ME III, 939
1) stützen
U.;
2) "stiept, gāzt gar zemi" (mit ìe) PS. RKr. XVI, 7;
3) emporheben
(: ruokas) Golg., Schwanb., Gr.-Buschhof (mit ìe 2 ), Salis (mit iê 2 );
4) slìekt 2 Mar., erlauben, lassen, gönnen:
sliec da viņam paēst! Mar. n. RKr. XV, 136. Refl. -tiês,
1) sich neigen
Karls.: jūŗas dibinam jāsliecas uz tuo pusi MWM. X, 332; sich strecken nach C. (mit ìe ), Adl., Golg., Bers., Schwanb. (mit ìe 2 ), Salis, Widdrisch (mit iê 2 );
2) sich anschicken
V.;
3) gönnen
U.;
4) impers., gelüsten: viņam nesliecas ilgāki palikt pilsē̦tā A. XVI, 291. sliekt 1-3 und sliekties 1-2 hat man nebst slaicīt zunächst wohl zu sliegt (s. dies) zu stellen; sliekt 4 und sliekties 3-4 wohl aus nùosliekt(ies) abstrahiert, dessen -s- das infigierte Reflexivpronomen zu sein scheint (vgl. nuoliekties 2 und 4).
Avots: ME III, 939
šļocka
šļocka Stenden, Wandsen,
1) wer lässig und liederlich (durch Schmutz, Kot) watet;
2) ein unsauberes, liederüches Weib.
Vgl. šļucka.
Avots: ME IV, 73
1) wer lässig und liederlich (durch Schmutz, Kot) watet;
2) ein unsauberes, liederüches Weib.
Vgl. šļucka.
Avots: ME IV, 73
šlubraks
šlubraks,
1) ein alter, nicht gut anliegender Mantel
Bers.;
2) ein liederlicher, unsauberer Mensch
C. Vgl. šļubraks.
Avots: ME IV, 60
1) ein alter, nicht gut anliegender Mantel
Bers.;
2) ein liederlicher, unsauberer Mensch
C. Vgl. šļubraks.
Avots: ME IV, 60
sluika
slumpa
slum̂pa 2 Karls. "Strunze, Strunzel" V.; "kas slumpā" Nikrazen; slum̂pa 2 "ein unsauberes, nachlässiges Frauenzimmer" Bauske, (mit um̃ ) Mesoten; slum̃pa "ein ungeschicktes, nachlässiges Frauenzimmer" Nigr.; slumpa "ein schwerfälliger (Neuhausen, mit um̃ ), ungeschickter, schlaffer Mensch" um Libau, (mit ùm ) Neuenb., Bixten; "ein nachlässiger, schlaffer Mensch" A.-Ottenhof; slùmpa 2 "ein unsauberer Mensch" Kalz. - Aus dem Nd.; vgl. mnd. slump "nachlässig" und d. Schlumpe (in Grimms Wrtb.).
Avots: ME III, 941
Avots: ME III, 941
slumpe
slumpe, ein liederliches (auch moralisch), (in der Tracht) unsauberes Frauenzimmer Grünhof; vgl. slumpa.
Avots: ME III, 941
Avots: ME III, 941
sluncka
sluñcka: n. Sehwers Unters. 111 auf nd. sluntse "unordentliche, unsaubere, nachlässige Frauensperson" beruhend.
Avots: EH II, 529
Avots: EH II, 529
šļurba
šļurba,
1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;
2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;
3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ 2 ).
Avots: ME IV, 76
1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;
2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;
3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ 2 ).
Avots: ME IV, 76
služa
slūža
šmarla
šmarla, comm., ein unsauberer Mensch Seew. n. U., Memelshof; einer, der unsaubere Arbeit tut Gr.-Sessau.
Avots: ME IV, 81
Avots: ME IV, 81
šmarlāties
smečka
smerdele
II smer̃dele, ein Schimpfwort Karls., ein unsauberes Weib Bauske, (mit er̂ ) Golg., Lis.; smer̂dele, eine Art Pflanzen Warkh.
Avots: ME III, 959
Avots: ME III, 959
smilktenāji
smorķis
smūdzis
II smūdzis,
1) ein physisch unsauberer Mensch
Freiziņ, (mit ù 2 ) Golg., Saikava, (mit û 2 ) Bauske: dzīvuo kâ smûdži (unsauber, viele zusammen) Wolmarshof, (mit û 2 ) Salis;
2) smùdzis 2 , eine Art Insekt
Golg.; smùdži 2 , kriechende Lebewesen; Mücken Saikava: "nuost, smūdži!" JIgRKr. V, 1, 56. lai cik niecīgs smūdzis, bet atriebības ieruocis katram vare̦ns Seibolt. In der Bed. 2 nebst smudži zu mnd. smûken "kriechen" resp. an. smeygia "schlüpfen", smiúga "kriechen durch" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 531 f.)? Vgl. dazu auch le. smaugs, sowie mûdzis.
Avots: ME III, 970
1) ein physisch unsauberer Mensch
Freiziņ, (mit ù 2 ) Golg., Saikava, (mit û 2 ) Bauske: dzīvuo kâ smûdži (unsauber, viele zusammen) Wolmarshof, (mit û 2 ) Salis;
2) smùdzis 2 , eine Art Insekt
Golg.; smùdži 2 , kriechende Lebewesen; Mücken Saikava: "nuost, smūdži!" JIgRKr. V, 1, 56. lai cik niecīgs smūdzis, bet atriebības ieruocis katram vare̦ns Seibolt. In der Bed. 2 nebst smudži zu mnd. smûken "kriechen" resp. an. smeygia "schlüpfen", smiúga "kriechen durch" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 531 f.)? Vgl. dazu auch le. smaugs, sowie mûdzis.
Avots: ME III, 970
smulēt
smulêt, -ẽju, besudeln Wessen, Vīt., Spr., Kl.: smulē savas villainītes BW. 11002. vai mana skaista sietaviņa tādam smuļam jāsmulē? 19234, 4. Refl. -tiês Spr., sich besudeln, sich mit einer unsaubern, unangenehmen Arbeit befassen: dabū cūkas kāju un smulējas ar tuo Stari III, 34. es lai vēl tur smulējuos apkārt! Blaum.
Avots: ME III, 969
Avots: ME III, 969
snābulis
snābulis, der Schnabel: kur (dzērves) pagrieza snābulīti, tur izknāpa caurumiņu BW. 20232, 5 var. sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, I. nuocirtīšu snãbulīti (Var.: de̦guntiņu; den Schnabel der Taube) BW. piel. 2 2427 var. Zu snābis.
Avots: ME III, 974
Avots: ME III, 974
šņāciens
šņāka
šņāka,
1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à 2) Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à 2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;
2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;
3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à 2) Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene 2 I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;
4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;
5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.
Avots: ME IV, 93
1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à 2) Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à 2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;
2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;
3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à 2) Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene 2 I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;
4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;
5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.
Avots: ME IV, 93
šņākāt
šņãkât Līn., (mit à 2) Kl., -ãju, freqn. zu šņàkt,
1) schwer durch die Nase atmen
(mit ã) Jürg., Ruj., Wolmarshof, (mit à 2) Golg., Memelshof, Schwanb., Selsau, Warkl.; fressend durch die Nüstern hörbar einatmen (zirgs auzas ē̦zdams šņãkā) AP.; schnarchen U., (mit ã) Jürg.; vor Wut schnauben (mit à 2) Mar. n. RKr. XV, 140; durch die Nase sprechen, schnarrend sprechen U.: strādnieki iemiga un sāka gaŗi šņākāt Jürg. cūka maisā šņākā ebenda. guovis plūc zâli šņākādamas Baltpurviņš. kuo tur šņākā, saki labāk vārduos! Mar. n. RKr. XV, 140;
2) schnüffeln
(in der Zstz. mit iz-) W.Livl. n. U.;
3) mäkelnd und wühlend essen
(mit à 2) Bers., Sauken, (mit ã) Drosth.
Avots: ME IV, 93
1) schwer durch die Nase atmen
(mit ã) Jürg., Ruj., Wolmarshof, (mit à 2) Golg., Memelshof, Schwanb., Selsau, Warkl.; fressend durch die Nüstern hörbar einatmen (zirgs auzas ē̦zdams šņãkā) AP.; schnarchen U., (mit ã) Jürg.; vor Wut schnauben (mit à 2) Mar. n. RKr. XV, 140; durch die Nase sprechen, schnarrend sprechen U.: strādnieki iemiga un sāka gaŗi šņākāt Jürg. cūka maisā šņākā ebenda. guovis plūc zâli šņākādamas Baltpurviņš. kuo tur šņākā, saki labāk vārduos! Mar. n. RKr. XV, 140;
2) schnüffeln
(in der Zstz. mit iz-) W.Livl. n. U.;
3) mäkelnd und wühlend essen
(mit à 2) Bers., Sauken, (mit ã) Drosth.
Avots: ME IV, 93
šņākoņa
šņākuoņa Arrasch, AP., (mit à 2) Bers., Golg., Kl., (mit â 2) Bauske, das Schnauben, Zischen, Sausen, Brausen: tuvuojās šņākuoņa kâ iz čūskas rīkles Blaum. Skal. ug. 67. balsis (nuopūtas S. 58) saplūda nenuoteiktā šņākuoņā Vēr. II, 312. apspiesta šņākuoņa aizbrāžas nuo viena meža stūra uz uotru Stari I, 288.
Avots: ME IV, 94
Avots: ME IV, 94
šņākstēt
šņākstêt, -u, -ẽju, schnauben, zischen:... viņa caur zuobiem šnākstē̦dama gan˙drīz iekliedzās Ārstn. kal. 2, 5. . . . atbildēja Līrums šņākstuoši Veselis Saules kapsēta 127. kuoks krīt šnãkstē̦dams (sausend) Jürg.
Avots: ME IV, 93
Avots: ME IV, 93
šņākt
šņākt
šņàkt, -cu, schnarchen, schnarren, zischen, brausen (von Wind und Wogen), schnauben U.: šņāc kâ čūska RKr. VI, 124. šņāc kâ zuosu tēviņš JK. II, 490. šņākt kâ suta katls Kaudz. M. 22. šņāc vien kâ Gauja RKr. VI, 223, kuo tu šņāc vienādi kâ sils! Kaudz. M. 170. meži šņāc BW. 6630, 1 var. kuoki mežuos šņāca Kra. Vīt. 109. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vē̦tra šņāc Aus. I, 6. dzirnus šņāce BW. 13646, 15. man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. nāca ve̦lns . . . šņākdams LP. VII, 212. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū III, 109. viesulis nuolaidās šņākdams ve̦lnu tre̦nkāt Kurbads. zirgu šņākšana dzirdē̦ta Jerem. 8, 16. Vgl. li. šniõkšti (prs. šniokščiù) "schnauben, rauschen ".
Avots: ME IV, 93
Avots: ME IV, 93
šņargāties
šņaucīgs
šņaũcîgs Jürg., Peb., Ruj., Wolmarshof, vor Unzufriedenheit schnaubend, unzufrieden.
Avots: ME IV, 92
Avots: ME IV, 92
šņaukāt
šņaũkât AP., Līn., freqn. zu šņàukt, Serbigal, (mit àu 2) Kl., Lös., Nerft, Preili, -ãju, intr., tr., schnauben U., (mit aũ) Dond., Selg., laut schneuzen (mit aũ) Drosth., Smilt.; schnaubend weinen; zornig schnauben VL. n. U.; die Nase rümpfen, mäkeln; Tabak schnupfen Bers., Golg. (mit àu 2), U.: kumeliņs ceļu te̦k šņaukādams BW. 14000, 3 (ähnlich: 18397). tec, bērīt, šņaukādams! 13730, 37. te̦k . . . kumeliņš kâ lācītis šņaukādams 18317 (ähnlich: 15288; 7130; 21758). vīzde̦gune iet garām šņaukādama 13215, 1 var.; 29799, 1 var. (līgaviņa) iet garām šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama 23913, 9. māsiņ[a] mani pruojam raida . . ., nu es iešu šņaukādama pa visiem atmatiem 2022. Līze nesa launadziņu šņaukādama, raudādama 33237. ve̦lni dūmus šņaukājuši LP. VI, 1024. de̦gunus šņaukādami Liev. Brez. un Hav. 134. guovs negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. viņš bij mīdljies un šņaukājis, pirms kâ ķēries pie kliņķa A. XX, 489. salti vēji šņaukāja ap dzīvuokli Pasaules lāp. 222. pīpējam, šņaukājam . . , tabaciņu! BW. 11988, 1 var. šņaukājamā tabaka Golg. Refl. -tiês, = šņaũkât: kad . . . aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spīrināties un šņaukāties kâ sivē̦ns A. XXI, 122, kuo tu, šnauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152.
Avots: ME IV, 92
Avots: ME IV, 92
šņaukstināties
šņaukt
I šņàukt (li. šniaũkti KZ. LII, 293 "schnupfen" Leskien Abl. 312), -cu, schnauben, schneuzen U.: de̦gunu. šņaucams tabaks, Schnupftaback U.: jāiesvaida ar salda sviesta un šņaucama tabaka maisījumu Etn. II, 10. Zu šņūkt, šņukurs u. a.
Avots: ME IV, 93
Avots: ME IV, 93
snerglis
snerglis (li. snerglys) U., Rotz, Speichel; (sner̃glis Bauske) ein Rotzlöffel Memelshof: labāk sauc par muļķa puiku, . . . jaunuo snergli MWM. VI, 435. Wohl nebst snerdze, snirguôt und li. snarglỹs (gen. snárglio) "Nasenschleim" zu mnd. snorken od. snarken "schnarchen, schnauben", schwed. snerka "prusten", snurka "röcheln" (resp. an. snprgla "röcheln"?) u. a., s. Persson IF. XXXV, 210 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 698 f.
Avots: ME III, 976
Avots: ME III, 976
šņorka
šņor̂ka 2 Wandsen, ein unsauberes Weib: šņorka, ne māršiņa mana brāļa līgaviņa: kâ cūciņa paŗukstēja BW. 26913 var, (aus Rawen). mārša šņorka nerunāja 26598 (aus Rawen, Zierau, Gold.).
Avots: ME IV, 96
Avots: ME IV, 96
snucis
snucis (li. snùkis "Maul"), die Schnauze; snuci uzmest, die Nase aufwerfen: garu snuci (Var.: snuķi, snūķi, šņuci) uzme̦tuse (Var.: izlaidusi) BW. 18922 var. Neben diesem snuk ein snug- in schwed. snoka "schnüffeln" (s. Wood IF. XVIII, 34), norw. snukka "schnauben, schnüffeln" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 524.
Avots: ME III, 979
Avots: ME III, 979
šņūkāt
šņūkât, -ãju,
1) freqn. zu šņùkt Lasd., Ruj., Wessen, schnauben, durch die Nase ziehn
Wid., Fest.; beim Weinen schnucken Fest.: de̦gunu šņūkât (bieži šņaukt) AP., Drosth., Dunika, Gramsden, Jürg., MSil., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, (mit ù 2 ) Bers., Gr.Buschhof, Lubn., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., tabaku šņūkât Salis, Stenden, (mit ù 2 ) Bers., Lubn., Saikava. nemitīgi šņūkādams pārsalušuo de̦gunu Daugava I, 677. kāju šļūkāšana un šņūkāšana A. XXI, 3;
2) = šņukât 1 Nötk. (mit ũ ). Refl. -tiês Dunika, = šņūkât 1: Ķīsis... slaucīja asaras un šņūkājās Latv., Stenden.
Avots: ME IV, 99
1) freqn. zu šņùkt Lasd., Ruj., Wessen, schnauben, durch die Nase ziehn
Wid., Fest.; beim Weinen schnucken Fest.: de̦gunu šņūkât (bieži šņaukt) AP., Drosth., Dunika, Gramsden, Jürg., MSil., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, (mit ù 2 ) Bers., Gr.Buschhof, Lubn., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., tabaku šņūkât Salis, Stenden, (mit ù 2 ) Bers., Lubn., Saikava. nemitīgi šņūkādams pārsalušuo de̦gunu Daugava I, 677. kāju šļūkāšana un šņūkāšana A. XXI, 3;
2) = šņukât 1 Nötk. (mit ũ ). Refl. -tiês Dunika, = šņūkât 1: Ķīsis... slaucīja asaras un šņūkājās Latv., Stenden.
Avots: ME IV, 99
šņukstēt
šņukstêt U., Fest., Stelp., Wessen, Wolm., -u, -ẽju, freqn. šņukstinât Wid., (beim Weinen) schnucken, schluchzen, leise weinen: ļaudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. vīrs šņukstēja un vaimanāja Turg. Muižn. per. 43. māte neatbild, bet tikai šņukst . Purap. Kkt. 152. zē̦ns atbildēja šņukstē̦dams Kaudz. M. 24. darbinieki žē̦li šņukstināja žē̦las raudas Krišs Laksts 3. (fig.) karsti šņukstuošas ģīgas Duomas I, 281. lakstīgala tâ nedziedāja, negavilēja, nešņukstināja aiz prieka MWM. X, 323. šņukstē̦dami nuogāzīsies stiebriņi kūlītis pie kūlīša Purap. Kkt. 4. Nach Leskien Abl. 312 nebst li. šniukštúoti "schnauben" zu šņàukt; nach Berneker Wrtb. I, 391 onomatopoetisch wie d. schnucken und slav. xnykati
Avots: ME IV, 97
Avots: ME IV, 97
šņukstināt
šņukstinât, ‡
2) "schnaubend den Atem ausstossen"
Nötk.: cūkas šņukstina ap labības gubu, me̦klē̦damas graudus.
Avots: EH II, 653
2) "schnaubend den Atem ausstossen"
Nötk.: cūkas šņukstina ap labības gubu, me̦klē̦damas graudus.
Avots: EH II, 653
šņūkt
šņùkt C., šņùkt 2 Bers., Kl.,(mit û 2 ) Bl., Dunika, Karls., Katzd., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, -cu, den Nasenschleim in sich ziehn St., schnauben U., Dunika; (Tabak) schnupfen U., Wessen: šņūca de̦gunu vienā šņūkšanā Jauns. III, 84, ni˙kad nešņūc de̦guna! Pas. IV, 149 (aus Atašiene). tas šņūc un kraukājas mutautiņā Purap. Kkt. 89. es šķitu māsiņu raudam, šņūcam BW. 24763. nebūtu dzīvs vairs dvašu šņūcis Lapsa-Kūm. 110. nuo ragiem pate šņūču BW. 34777 VBt. Zu šņàukt; urspr. wohl prs. *šņucu, prt. šņùcu.
Avots: ME IV, 99
Avots: ME IV, 99
šņurgalas
šņurgāt
šņurgât, -ãju,
1) (den Nasenschleim hineinziehend) schnauben
(intr.) (mit ur̃ ) C., Salis;
2) schnüffeln
(mit ur̃ ) Schibbenhof; mäkeln Fest.: sivē̦ni neē̦d, tik šņur̃gā vien Bershof, Schibbenhof;
3) besudeln: šņur̃gāt ēdienu Bauske; beschmutzen; knittern, knillen
N.Schwanb. (mit ùr 2 );
4) sich ärgern; weinen
Fest. Refl. -tiês,
1) sich ärgern, mäkeln:
šņurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib Fest.; mäkelnd wühlen im Essen (mit ùr 2 ) Bers.;
2) sich besudeln
PS. (mit ur̃ );
3) "Unsinn schwatzen"
Bauske.
Avots: ME IV, 98
1) (den Nasenschleim hineinziehend) schnauben
(intr.) (mit ur̃ ) C., Salis;
2) schnüffeln
(mit ur̃ ) Schibbenhof; mäkeln Fest.: sivē̦ni neē̦d, tik šņur̃gā vien Bershof, Schibbenhof;
3) besudeln: šņur̃gāt ēdienu Bauske; beschmutzen; knittern, knillen
N.Schwanb. (mit ùr 2 );
4) sich ärgern; weinen
Fest. Refl. -tiês,
1) sich ärgern, mäkeln:
šņurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib Fest.; mäkelnd wühlen im Essen (mit ùr 2 ) Bers.;
2) sich besudeln
PS. (mit ur̃ );
3) "Unsinn schwatzen"
Bauske.
Avots: ME IV, 98
šņurgulēt
šņùrgulêt 2 Bers., šņur̃gulêtiês Stenden, Wandsen, unsauber (fr)essen: cūka šņurgulē(jas) pa sili.
Avots: ME IV, 98
Avots: ME IV, 98
šņurkāt
šņurkât, -ãju,
1) schnauben
Fest.; durch die Nase ziehn Dond., Smilten, (mit ur̃ ) Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest., Ramelshof, (mit ur̃ ) Wolmarshof, (mit ur̂ 2 ) Schibbenhof: kamdēļ tâ jāšņurkā? vai nevari de̦gunu nuošņūkt? Dond. kuo nu šņurkā, nuoslauki asaras! Ramelshof;
2) hörbar schnüffeln: suns šņùrkā 2 pē̦das Bers., Grawendahl. Refl. -tiês,
1) den Nasenschleim in sich ziehn
(mit ur̃ ) Ahs., Dunika, Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest.: kuo tu šņurkājies, izšņauc de̦gunu! Ahs. n. RKr. XVII, 57;
2) nicht recht essen wollen; mäkeln, tade1n, über etwas unwillig sein
(mit ùr 2 ) Aps.: cūkas šņurkājas ap ēdienu Aps. kalps sāka šņurkāties par ēdienu ders.
Avots: ME IV, 98, 99
1) schnauben
Fest.; durch die Nase ziehn Dond., Smilten, (mit ur̃ ) Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest., Ramelshof, (mit ur̃ ) Wolmarshof, (mit ur̂ 2 ) Schibbenhof: kamdēļ tâ jāšņurkā? vai nevari de̦gunu nuošņūkt? Dond. kuo nu šņurkā, nuoslauki asaras! Ramelshof;
2) hörbar schnüffeln: suns šņùrkā 2 pē̦das Bers., Grawendahl. Refl. -tiês,
1) den Nasenschleim in sich ziehn
(mit ur̃ ) Ahs., Dunika, Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest.: kuo tu šņurkājies, izšņauc de̦gunu! Ahs. n. RKr. XVII, 57;
2) nicht recht essen wollen; mäkeln, tade1n, über etwas unwillig sein
(mit ùr 2 ) Aps.: cūkas šņurkājas ap ēdienu Aps. kalps sāka šņurkāties par ēdienu ders.
Avots: ME IV, 98, 99
spandāgs
spañdāgs Siuxt, der Spannhaken, das Werkzeug, womit der Böttcher das zusammengekrampte Fassband auf die zusammengestellten Dauben aufzieht Bielenstein Holzb. 321 (mit Abbild.); wohl mit nd aus nn, s. spandags.
Avots: ME III, 984
Avots: ME III, 984
špendele
špendele Sassm., der Schlüssel, womit man die Schraubenmutter auf das Achsenende (am Wagen) aufschraubt. Vgl. spendele.
Avots: ME IV, 100
Avots: ME IV, 100
spengalājs
spe̦ñgalājs Karls., spe̦ngalāji, Bärentraube (arctostaphylus officinalis) RKr. II, 67; spe̦ngals, Sandbeere (arbutus uva ursi) Mag. IV, 2, 49; rubus saxatilis U.; vgl. spe̦nguole.
Avots: ME III, 989
Avots: ME III, 989
spilts
spìlts 2 Ar., sauber, blendend weiss. Wohl nebst spilgts, spilkans zur Wurzel sp(h)el- "glänzen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 679.
Avots: ME III, 996
Avots: ME III, 996
spilva
I spil˜va Karls., Līn., spìl˜va C., spìlva 2 KL. Prl., spilva AP., was sich elastisch hebt U., Teichgras (spil˜va) Bl., Wollgras (eriophorum L.) U., RKr. II, 71; Konv. 2 2321, Stenden, (mit il˜) Dond., Bauske, Grünwald, (mit ìl 2 ) Golg., Bers.; die Samenwolle (z. B. vom Wollgras) Mag.-IV, 2, 12, U., (mit -ìl-) C., Smilt., (spilviņas) Ruj., Ronneb.; Flokken; Haferspelze Etn. IV, 165, die Haferhülse (gew. auzu sp.; auch spilve) A.-Peb. n. U., Warkl. (mit ìl 2 ), Nötk. (mit ìl), Ronneb., Wessen, Luttringen; "auzu graudu maisiņš" (?) Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617; spilviņas Ruj., feine, weisse, im Winde flatternde Birkenrinde; die sogenannte Seele in der Federpose L., St., U.; Hopfentrauben L., St., U.: auziņ, spilvas nenicini, spilvītē gulē̦dama! BW. 11667, 1. auzu spilvas izputēja 25860, 2. auzas kuļuot vējš spìlvas2 ne̦sā pa gaisu Tirs. viņa . . . aizskrēja . . . kâ vēja ne̦sta spilva Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128. kâ spilviņa vaiņadziņš BW. 21219. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57; spil˜vas Wirginalen, Grünwald, spìlvas Nötk., spìlvas 2 Schwanb., Kokn., Flaumfedern Stenden: iespieda galvu spilveņa maigajās spilvās A. v. J. 1896, S. 257; ein Mooshügel L., U.; ein grosser Heuschlag Salisb., Riga n. U.; eine Wiese, wo Wollgras wächst Ronneb., spilves L., St., Wiesen, wo nur grobes Riedgras wächst, spilve, eine grosse Wiese bei Riga, wo vortreffliches Gras wächst U.: spilvē(s) gāju sìenu pļaut BW. 6182, 2 var. Zu spal˜va, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679 und Persson Beitr. 805.
Kļūdu labojums:
spìl˜va C. = spìlva C.
Avots: ME III, 996
Kļūdu labojums:
spìl˜va C. = spìlva C.
Avots: ME III, 996
sprādžu
sprausteve
sprausteve,
1) s. spraustava;
2) eine (unsaubere) Arbeitsschürze
N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: me̦lna mute kâ sprausteve ebenda.
Avots: ME III, 1013
1) s. spraustava;
2) eine (unsaubere) Arbeitsschürze
N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: me̦lna mute kâ sprausteve ebenda.
Avots: ME III, 1013
štagere
staubans
stāvmicīte
stebēties
stebêtiês (li. stebė´tis "staunen"),
1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;
2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.
Avots: ME III, 1057
1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;
2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.
Avots: ME III, 1057
steļķēt
stèļķêt,
1): stopfen; füttern (Tauben u. a.)
Līvāni; dienā steļķēju vai pa kilogramam sviesta ribās A. Eglītis Līg. medn. 165.
Avots: EH II, 576
1): stopfen; füttern (Tauben u. a.)
Līvāni; dienā steļķēju vai pa kilogramam sviesta ribās A. Eglītis Līg. medn. 165.
Avots: EH II, 576
steme
steme "ein unsauberes, liederliches (in der Kleidung) Frauenzimmer" Stockm.; iet kâ steme, viens stilbis augšā, uotrs zemē Planhof; ein unsauberer Mensch oder Gegenstand Lubn., Saikava. Mit sekundärem s- zur Wurzel tem- in timsa?
Avots: ME III, 1060
Avots: ME III, 1060
stērķēt
stērste
I stẽrste Drosth., AP., Arrasch, Jürg., Bershof, stḕrste 2 Gr. - Buschh., stērste Peb., Serb., Smilt., Kokn. n. U., Memelshof, sterste RKr. VIII, 89, stē̦rsta Smilten, stḕ̦rsta 2 Kl., Bers., Warkl., stē̦rsta U., Elv., stērstiņa Memelshof, stē̦rsts L., U., ste̦rsts RKr. VIII, 89, stẽrstiņš Karls., dze̦lte̦nā stērste Natur. XXXVII, 61, die Goldammer (emberiza citrinella L.); lielā stērste Natur. XXXVII, 62 od. sila stē̦rsta Podunay, die Grauammer (emberiza miliaria L.); sniega stērste, die Schneeammer (plectrophanes nivalis L.) Natur. XXXVII, 58; stē̦rsta Spr., ste̦rsta RKr. VIII, 90, stērstiņa Spr., ste̦rsts RKr. VIII, 90, der Grünling, Grünfink (fringilla chloris L.); stērste Plm., Serb. n. U., stē̦rsts Trik. n. U., der Stieglitz; stẽrste, die Haubenlerche; stē̦rsta, die Wasserstelze, Bachstelze Manz. Lettus; stē̦rsts, der Emmerling V.; cīruļu stērste ("?") Konv. 2 3939; le̦dus stērste Konv. 2 3939, passerina (calcarius) nivalis L.: kad stērstes mājā nāk, tad putenis gaidāms RKr. VI, 776. stē̦rsta ielaidusies... pagalmā LP. V, 99. stērstiņa aizčiepstējās Purap. Nebst stārsta, stārste zu li. stârta "Goidammer"; und weiterhin zu ahd. star "Star" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 649)?
Avots: ME IV, 1064
Avots: ME IV, 1064
stiklene
‡ stiklene, die Stachelbeere; die Blaubeere AP.; eine gewisse Waldbeere Linden in Livl.
Avots: EH II, 578
Avots: EH II, 578
stoņģele
struvēt
struvêt, -u od. -ẽju, -ẽju,
1) durch herabfliessenden Schmutz od. Wasser streifig, unsauber, verschossen werden
sarkanais lakats, kad dabūs lietu, sāks struvēt Jürg. nuoputējuši luogi pēc lietus struvē ebenda. de̦guns vienumē̦r struvēt (struvē Kreuzb.) struv (ist mit Rotz besudelt) Lub.;
2) eitern
Spr., Golg., Fest., Bers., Sessw., Saikava, Kl., Arrasch, Warkl.: auguons jau sācis struvēt Arrasch, Warkl. rē̦ta struvēt struv Fest. kājas struvē DL. Zu straujš.
Avots: ME IV, 1096, 1097
1) durch herabfliessenden Schmutz od. Wasser streifig, unsauber, verschossen werden
sarkanais lakats, kad dabūs lietu, sāks struvēt Jürg. nuoputējuši luogi pēc lietus struvē ebenda. de̦guns vienumē̦r struvēt (struvē Kreuzb.) struv (ist mit Rotz besudelt) Lub.;
2) eitern
Spr., Golg., Fest., Bers., Sessw., Saikava, Kl., Arrasch, Warkl.: auguons jau sācis struvēt Arrasch, Warkl. rē̦ta struvēt struv Fest. kājas struvē DL. Zu straujš.
Avots: ME IV, 1096, 1097
stublis
stuburs
stuburs (li. stùburas "Baumstumpf", serb. stàbar "Baumstamm"),
1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;
2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;
3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;
4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;
5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;
6) "= mìets" Odensee;
7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.
Avots: ME IV, 1100
1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;
2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;
3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;
4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;
5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;
6) "= mìets" Odensee;
7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.
Avots: ME IV, 1100
subēt
suimīt
suĩmît Ermes, sùimît 2 Druw., Vīt., gierig, schnaubend und keuchend (und viel Adl.) essen: tad viņš nu suimī kāpostus; šņāc vien!
Avots: ME III, 1116
Avots: ME III, 1116
suits
II suits U., suišs L., St., überflüssig; Adv. suiti L., suiši St., überflüssig, zuviel: izbailēs liekusies suiti (zu sehr?) pakaļ LP. VI, 829; Komparativ suitâk,
a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;
b) (mit ùi 2 ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits 2 Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.
Avots: ME III, 1116
a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;
b) (mit ùi 2 ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits 2 Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.
Avots: ME III, 1116
surmuks
surmuks, ein unsauberer Mensch von schlechtem Betragen Mar.: kur nu tu iesi cilvē̦kuos netīrs kâ surmuks!
Avots: ME III, 1125
Avots: ME III, 1125
sutra
sutra,
1) der Dunst, Dampf
Lemsal n. U.;
2) die Mistjauche; dünnflizssige Exkremente
(skaluoja ar sutru LP. VI, 838); "jē̦la cilvē̦ku izkārnījumu čupä Naud.; "Rasenstücke auf Reisig als Düngemittel"(gemeint ist wohl eine Düngerstätte) Kalzenau;
3) ein unsauberes, liederliches Mädchen
Blieden. In der Bed. 1 jedenfalls nebst li. šutringas "dunstig" zu suta, s. Leskien Nom. 438 und 439; in der Bed. 2 dagegen nebst li. sutrė, sùtros "Spülwasser; Mistjauche; eine trübe, schmutzige Flüssigkeit; Bodensatz; der Schmutz auf dem menschlichen Körper" (Geitler Lit. Studien 113, Tiž. III, 356, Lit. Mitt. IV, 404) und (nach Būga PФB. LXVI, 233) apr. sutristio "Molken" zu air. suth "Saft, Milch" (und r. сыта "Honigwasser"?), le. sula (s. dies) u. a., oder aber (wenn sutr- dissimilatorisch aus *srutr-, vgl. Būga Aist. Stud. 29) zu le. strutas (s. dies).
Avots: ME III, 1128
1) der Dunst, Dampf
Lemsal n. U.;
2) die Mistjauche; dünnflizssige Exkremente
(skaluoja ar sutru LP. VI, 838); "jē̦la cilvē̦ku izkārnījumu čupä Naud.; "Rasenstücke auf Reisig als Düngemittel"(gemeint ist wohl eine Düngerstätte) Kalzenau;
3) ein unsauberes, liederliches Mädchen
Blieden. In der Bed. 1 jedenfalls nebst li. šutringas "dunstig" zu suta, s. Leskien Nom. 438 und 439; in der Bed. 2 dagegen nebst li. sutrė, sùtros "Spülwasser; Mistjauche; eine trübe, schmutzige Flüssigkeit; Bodensatz; der Schmutz auf dem menschlichen Körper" (Geitler Lit. Studien 113, Tiž. III, 356, Lit. Mitt. IV, 404) und (nach Būga PФB. LXVI, 233) apr. sutristio "Molken" zu air. suth "Saft, Milch" (und r. сыта "Honigwasser"?), le. sula (s. dies) u. a., oder aber (wenn sutr- dissimilatorisch aus *srutr-, vgl. Būga Aist. Stud. 29) zu le. strutas (s. dies).
Avots: ME III, 1128
svāpurs
svāpurs,
1) = kāpurs, Raupe Wessen;
2) ein ziemlich kleiner und schwächlicher Mensch
Adl., Lubn. (mit â), Selsau, "knauķis" (mit â) Kreuzb.: kuo šis man tāds svāpurs padarīs? kuo tu tāds svàpurs 2 zini? Laud. svāpura ("?") skuķiem Dz. V. tāds svāpurs ieduomājies izpildīt liela puiša vietu! Fest.; ein kleiner, aber aufgeweckter u. geschickter Mensch, auch ein solches Kind (mit â ) Gr. - Buschh.; "neglīts, nekrietns zē̦ns", Vīt. (mit â); ein kleiner, ausgelassener und unsauberer Junge Sessw.; "mazs, ruotaļīgs bē̦rns, kas tiecas darīt pakaļ pieaugušiem" Bers. (mit â), Adsel; "pusaudzis" (mit à
2) Hirschenhof.
Avots: ME III, 1144
1) = kāpurs, Raupe Wessen;
2) ein ziemlich kleiner und schwächlicher Mensch
Adl., Lubn. (mit â), Selsau, "knauķis" (mit â) Kreuzb.: kuo šis man tāds svāpurs padarīs? kuo tu tāds svàpurs 2 zini? Laud. svāpura ("?") skuķiem Dz. V. tāds svāpurs ieduomājies izpildīt liela puiša vietu! Fest.; ein kleiner, aber aufgeweckter u. geschickter Mensch, auch ein solches Kind (mit â ) Gr. - Buschh.; "neglīts, nekrietns zē̦ns", Vīt. (mit â); ein kleiner, ausgelassener und unsauberer Junge Sessw.; "mazs, ruotaļīgs bē̦rns, kas tiecas darīt pakaļ pieaugušiem" Bers. (mit â), Adsel; "pusaudzis" (mit à
2) Hirschenhof.
Avots: ME III, 1144
švarba
švarba "gadījums bē̦rnu spēlē ar akmentiniem, kad vienu akmentiņu gaisā sviežuot citi ir jāķeŗ nuo zemes un jāpatur saujā. kâ arī jāsaķer gaisā uzsviestais akmentiņš" Adsel. Auch ein Schimpfname ebenda; švar̃ba "ein unsauberes Frauenzimmer" Bershof.
Avots: ME IV, 114
Avots: ME IV, 114
svārki
svā`rki (li. švar̃kai "зипун, армяк" Jaunis Perev. gramm. 19; s. auch Bezzenberger BB. XXI, 306 und Fortunatov BB. III, 70), selten der Sing. svā`rks (li. švárkas LitMnd. I, 181, s. auch Lit. Mitt. 1, 235 und Liet. pas. II, 106), ein verächtl. Demin. svārķeļi (svãrķelis Līn.), der Männerrock (Sing. svârks 2 Dunika), das Kleid überhaupt U., auch ein Frauenrock, ein Frauenkleid: aud, māmiņa, man (die Sprechende ist ein Mädchen) svārciņus, vienu īsu, uotru garu! BW. 7472. tas par lauku pārtecēja rudajiem svārķeļiem (Var.: svārciņiem) 16083, 2 var. atnes manus krūzu svārkus! 13730, 30. kādi svārki, tāda uodere Br. sak. v. 1243. ļipu svārki Jauna R. IV, 202. nuoplīsis svārks Etn. Il, 33. Das -v- in diesem le. - li. Wort dürfte aus einem andern Wort bezogen sein (Būga KSn. I, 289 denkt an li. švarùs "sauber, rein"), denn daneben hat man li. šar̃kas "ein Kleidungsstück", ksl. cpaкa "vestis", und diese dürften letzten Endes aus mlat. sar(i)ca stammen, s. G. lieyer alb. Wrtb. 400.
Avots: ME III, 1144
Avots: ME III, 1144
svempelis
svempelis,
1) (f. -le), ein untersetzter, dicker Mensch:
svempies, svempeli (Var.: svempele), nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. meitene kâ svem̂pele Druw. n. RKr. XVII, 80. tādas veselīgas, paze̦mas, pare̦snas svempeles (mit èm Wolmarshof) Janš. Dzimtene V, 11;
2) svempele, eine halsstarsig werdende, leicht stätische Stute
Wid.;
3) "niķīgs, ieduomīgs, uzcirtīgs zē̦ns" (mit èm 2 ) Vīt.; f. -le, ein solches Mädchen;
4) svèmpele 2 Odensee "ein liederlich gekleidetes, unsauberes Frauenzimmer".
Avots: ME III, 1150
1) (f. -le), ein untersetzter, dicker Mensch:
svempies, svempeli (Var.: svempele), nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. meitene kâ svem̂pele Druw. n. RKr. XVII, 80. tādas veselīgas, paze̦mas, pare̦snas svempeles (mit èm Wolmarshof) Janš. Dzimtene V, 11;
2) svempele, eine halsstarsig werdende, leicht stätische Stute
Wid.;
3) "niķīgs, ieduomīgs, uzcirtīgs zē̦ns" (mit èm 2 ) Vīt.; f. -le, ein solches Mädchen;
4) svèmpele 2 Odensee "ein liederlich gekleidetes, unsauberes Frauenzimmer".
Avots: ME III, 1150
svert
svert: auch (mit er̃ ) Seyershof; s. augšā, (etwas Schweres mit Hebeln od, Schrauben) emporheben ebenda.
Avots: EH II, 615
Avots: EH II, 615
svešticība
svīta
IV svīta, comm., ein (besonders in der Kleidung) unsauberer Mensch Bers.: kuo tu staigā kâ svīta, vai neapēģērbsies labāk! Bers.
Avots: ME III, 1164
Avots: ME III, 1164
tārpenis
I tārpenis, Südwind Bielenstein LSpr. I, 281, Grünw., Südwestwind U.; Südostwind (weil er machen soll, dass in Gärten viel Ungeziefer brütet) L.; vējš târpenī 2, Südostwind Taubenhof.Plur. tārpeņi, der Süden (bibl.). Wohl (nach U.) zu tirpt "schmelzen", s. auch Leskien Abl. 351 und Krček Grupy 731; die von L. gegebene Erklärung ist wohl eine Volksetymologie. tārpu vējš St. "Südwind" kann auf dem deminutivisch aussehenden tārpiņu vējš beruhen.
Avots: ME IV, 150
Avots: ME IV, 150
tarsla
I tarsla, ein unsauberer Mensch Seew. n. U. Zu li. teršti "schmutzig machen" und (?) tiršti "dickflüssig werden".
Avots: ME IV, 133
Avots: ME IV, 133
tēgt
têgt Saikava, -dzu, gew. in der Zstz. mit pa- gebraucht, "verteidigen, erlauben": tēdz (verteidige), cik tu gribi! pilnīgi patēgt tu nevari Vīt. S. patẽgt.
Avots: ME IV, 170
Avots: ME IV, 170
tērpāt
I tẽ̦rpât Wolmarshof, -ãju, (längere Zeit in geringem Masse Wolmarshof) schmerzen; starr sein, vertauben N.-Wohlfahrt, Smilt. Zu tirpt.
Avots: ME IV, 174
Avots: ME IV, 174
ticēt
ticêt: viņš taču netiek ticē̦ts (man glaubt ihm doch nicht) Seyershof. tu sava dē̦la vairs netici? Jauns. Raksti VII, 103; glauben an: es ticu dievam Pas. XI, 282. kas neticēja burvjiem 167. ticams, b): kalpuones nebija īsti ticamas Jauns. Sliņķu virsnieks 120. man ruokā bij labi t. revolveris Raksti IV, 282. man baļķus tēšuot bieži gadās ieknābt kājā, juo viena ruoka nav ticama R., dz. un j. 186.
Avots: EH II, 679
Avots: EH II, 679
ticēt
ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,
a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;
b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,
1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;
2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".
Avots: ME IV, 179, 180
a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;
b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,
1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;
2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".
Avots: ME IV, 179, 180
ticība
ticĩba (li. tikyba "Glaube"),
1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;
2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;
3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.
Avots: ME IV, 180, 181
1) die Natur, Art, Gewohnheit, Beschaffenheit, Eigenschaft
U., Etn. III, 150: Sprw. bē̦rns rāda, kāda būs vīram ticība Br. sak. v. 119. šķelmam šķelma ticībiņa BW. 10082, 7 var. tev bij suņa ticībiņa (Var.: daba) 24931 var. suņam suņa ticība (daba) Bers. viņai bija stipra ticība, sie hatte eine starke Natur U. es pazīstu tavu ticību, ich kenne deine Art U. tam zirgam pa laikam tāda ticība, das Pferd hat schon immer diese Gewohnheit, Eigenschaft U. ve̦cu ļaužu ticība, alter Leute Gebrauch St., U. tur jau tāda ticība (Manier, Mode) St. vienā zemē bij[u]se tāda ticība LP. VI, 170. Plur. ticības, Gebräuche, Zeremonien Misshof n. U.;
2) "Gehorsamkeit, Vertrauen"
Gr.-Buschh.: vai tev ni˙maz nav ticības! sagt man zu einem Kinde od. Pferd, das nicht gehorcht Gr.-Buschh.;
3) der Glaube; die Religion:
bīsties dievu, turi ticību...! JK. II, 116. Sprw.: laba ticība, - slikti darbi Br. sak. v. 1269. uz ticību, auf Treu und Glauben U. blēņu ticība, Aberglaube St., ein Frevelglaube U. e̦lku ticība, Götzendienst U. lieka ticība, falscher Glaube U.: lai latvieši mācītuos sargāties nuo liekas ticības Latvju tauta XI, 1, S. 49. māņu ticība, der Aberglaube U. - ticības atjaunuošana, die Reformation. ticības atstājējs, der Schismatiker Brasche. ticības gabals Kaudz. M. 2, das Glaubensbekenntnis. ticības mācība, der Religionsunterricht.
Avots: ME IV, 180, 181
ticināt
II ticinât, Refl. -tiês,
1): tad būs mums ... druošība t., ka mēs tavi ļaudis e̦sam Manz. Spred. 4 , pielik. 74; sich sicher glauben
Rutzau n. BielU.: še tu nakti nevari t.; ‡
3) wagen, sich erdreisten
Diet.: razbainieks neticinājās būdā iet Pēt. Av. III, pielik., 73. zirgus ... kaut kādatn puišelim neticinājās duot braukt 110.
Avots: EH II, 679
1): tad būs mums ... druošība t., ka mēs tavi ļaudis e̦sam Manz. Spred. 4 , pielik. 74; sich sicher glauben
Rutzau n. BielU.: še tu nakti nevari t.; ‡
3) wagen, sich erdreisten
Diet.: razbainieks neticinājās būdā iet Pēt. Av. III, pielik., 73. zirgus ... kaut kādatn puišelim neticinājās duot braukt 110.
Avots: EH II, 679
ticināt
II ticinât, freqn. zu ticêt, trauen: viņam nevar ticināt Für. I. gribi tu ticināt tādāms vilnāms? willst du dich wagen, über solche Wellen zu gehen? ebenda. kâ uz stipras pils es sevi ticināju ("?") aus einem alten Gesangbuch. Refl. -tiês,
1) vertrauen
Fürecker n. Plūd. Llv. II, 65;
2) glauben, überzeugt sein:
vai tu ticinies, ka viņš tad tevi gribēs? Janš. Mežv. ļ. I, 206. skaidri es neticinuos dzirdējuse, bet pa miegam man iikās, ka būtu divi reiz dzirdējuse 174. tu ticinājies mani pārgājušu ... sē̦tā II, 155.
Avots: ME IV, 180
1) vertrauen
Fürecker n. Plūd. Llv. II, 65;
2) glauben, überzeugt sein:
vai tu ticinies, ka viņš tad tevi gribēs? Janš. Mežv. ļ. I, 206. skaidri es neticinuos dzirdējuse, bet pa miegam man iikās, ka būtu divi reiz dzirdējuse 174. tu ticinājies mani pārgājušu ... sē̦tā II, 155.
Avots: ME IV, 180
tiesa
tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),
1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;
2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;
3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;
4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;
5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;
6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.
Avots: ME IV, 212, 213, 214
1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;
2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;
3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;
4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;
5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;
6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.
Avots: ME IV, 212, 213, 214
tiesns
tiesns Apskats v. J. 1902, J. 255 (aus einem alten handschriftlichen Text), tiêsnas 2 PIKur., gerade, aufrichtig, wahrhaftig, billig Für. I: tiesna gribēšana, billiges Begehren Für. I. nuo tiesnas ticības nebūs ne˙vienam atkrist, vom rechten Glauben muss niemand abfallen ebenda. Subst. tiêsnums 2 PlKur. "taisnums".
Avots: ME IV, 214
Avots: ME IV, 214
timinīca
tīna
tīna Līn., tĩne BL, Dond., Dunika, Iw., Kand., Selg., Segew., Stenden, tìne 2 Adl., Golg., Gr.-Buschh., KL, Marzen, Ogershof, Saikava, Schwanb., Sefsau, Sessw., Stom., Warkl., tīne L., U., Spr., Bielenstein Holzb., tīnis AP., Arrasch, Bauske, C., Jürg., PS., Serbigaj, tīnis U., Bielenstein Holzb., Demin. verächtl. tīnele, ein grosses, rundes hölzernes (nach oben sich verjüngendes Bielenstein Holzb., Dunika; fassartiges Spr.; aus Dauben geferligtes Bielenstein l. c. 235; aus einem Holz gehöhltes Serbigal) Gefäss mit Deckel zum Aufbewahren von Kleidern (U., AP.; der Aussteuer Spr., Stom.), Mehl (U., AP., Dunika), Getreide (AP., Dunika), Sahne (Stom.), zum Einsalzen, Einmachen des Kohls usw. U. (vgl. die Abbildungen bei Bielenstein Holzb. S. 236): nesa skapi un tīnas klētī Janš. Bandavā I, 22. (pupas) glabajās... kādā tīnelē Mežv. ļ. I, 27. miltu gan vēl tīnas galā e̦suot 166. gaļu iesālīja tīņuos A. Melnalksnis Mazsalaca 51. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. 22. zeķes, kuo atradu... mātes tīnī Jaunie mērn. laiki I, 137. Nebst li. týnė "Wanne" und estn. tīń "Zuber, Wanne" aus mnd. tine "Kübel, Zuber".
Avots: ME IV, 201
Avots: ME IV, 201
tīrība
tīrīgs
tīrîgs, reinlich, sauber, rein: tīrīgs gaiss Dünsb. Par. 73. tīrīgi ģē̦rbušies jaunekļi Apsk. v. J. 1905, S. 414. tīrīgs cilvē̦ks Etn. III, 164. lai mācītājs bie šiem nee̦duot, ka šuos neturuot par diezgan tīrīgiem Aps. VII, 40.
Avots: ME IV, 203
Avots: ME IV, 203
tirpināt
I tirpinât,
1) fakt. zu tirpt I, starr machen, vertauben
(tr.) Alswig, Kalleten, Lennew., Mar., Ruj., Serben, Sessw., Stolben, Wessen, (mit ir̃ ) Nötk.: bē̦rns smags auklēt, tirpina ruokas Kalleten u. a. pie darba dabūjām labi ruokas tirpināt Sessw. šausmas tirpināja viņas luocekļus Vēr. II, 4b0;
2) (ein vertaubtes, erstarrtes Glied langsam bewegend) wiederbeleben
Druw., Hirschenhof, Vīt., (mit ir̃) Jürg., (mit ìr 2 ) Bers., Katnemois, Kalz., Meiran; "bewegen" Daudsewas, Kl.-Salwen, (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof; "erholen" Meselau: smagā darbā samāktuos luocekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt Druw. pagurušuos luocekļus tirpināt Druva I, 200, pastrādāja kādu pusstundu un sāka ruokas tirpināt Jürg. Peteris pēc katra sitiena tirpina kāju Aps. IV, 72. piecē̦lusies guovs tirpināja kāju Daudsewas, Kl.-Salwen. jāizbrauc zirgs, lai dabu kājas tirpināt Schibbenhof;
3) eine Zeitlang beunruhigen
Lubn. (mit ìr 2 ). Refl. -tiês, seine Glieder durch Bewegung wiederbeleben: stīviem ple̦ciem un pacelēm kâ tirpinādamies gāja uz... dze̦rtuvi Dz. V.
Avots: ME IV, 196, 197
1) fakt. zu tirpt I, starr machen, vertauben
(tr.) Alswig, Kalleten, Lennew., Mar., Ruj., Serben, Sessw., Stolben, Wessen, (mit ir̃ ) Nötk.: bē̦rns smags auklēt, tirpina ruokas Kalleten u. a. pie darba dabūjām labi ruokas tirpināt Sessw. šausmas tirpināja viņas luocekļus Vēr. II, 4b0;
2) (ein vertaubtes, erstarrtes Glied langsam bewegend) wiederbeleben
Druw., Hirschenhof, Vīt., (mit ir̃) Jürg., (mit ìr 2 ) Bers., Katnemois, Kalz., Meiran; "bewegen" Daudsewas, Kl.-Salwen, (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof; "erholen" Meselau: smagā darbā samāktuos luocekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt Druw. pagurušuos luocekļus tirpināt Druva I, 200, pastrādāja kādu pusstundu un sāka ruokas tirpināt Jürg. Peteris pēc katra sitiena tirpina kāju Aps. IV, 72. piecē̦lusies guovs tirpināja kāju Daudsewas, Kl.-Salwen. jāizbrauc zirgs, lai dabu kājas tirpināt Schibbenhof;
3) eine Zeitlang beunruhigen
Lubn. (mit ìr 2 ). Refl. -tiês, seine Glieder durch Bewegung wiederbeleben: stīviem ple̦ciem un pacelēm kâ tirpinādamies gāja uz... dze̦rtuvi Dz. V.
Avots: ME IV, 196, 197
tirpt
I tìrpt (li. tirpti "erstarren") Neuenb., Serbigal, Wolm., tir̃pt Rutzau n. FBR. VII, 116, (mit ìr 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit ir̂ 2 ) AP., Karls., Līn., Ruj., Salis, -pstu od. -pju (L., U.), -pu, vertauben, starr werden U.: kājas tirpst nuo ilgas stāvēšanas Dunika. sūdzējās, ka klibā kāja tirpstuot Neik. 7. vijuolnieks izbailēs tirpis vien LP. VII, 621. - Subst. tìrpšana, das Vertauben, Erstarren; tìrpums, die Vertaubung, Erstarrung L., U.: šas zâles Lietuo pret ruoku tirpumu Etn. IV, I. lai pāriet galvas tirpums MWM. X, 885; Plur. tìrpumi, = tirpas: tirpumi vien pa kauliem izskrējuši JK. VI, 2 (ähnlich: Purap. 120). Zu sloven. otrpínm "erstarre", poln. cierpnąć, r. тéрпнуть "erstarren", r. терпѣть "leiden", klr. торóпити "schrecken", lat. torpēre "erstarrt sein" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 631, Trautmann Wrtb. 325, Meringer IF. XVIII, 226, Zupitza Germ. Gutt. 32, Boisacq Dict. 911, li. Schröder IF. XVIIf, 526, Perssan Beitr. 437, Zubaty Sborn, fil. VI, 32 f.
Avots: ME IV, 197
Avots: ME IV, 197
tīrs
tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,
a) rein, sauber;
b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,
1) die Reinheit
U., das Reinsein;
2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").
Avots: ME IV, 203, 204
a) rein, sauber;
b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,
1) die Reinheit
U., das Reinsein;
2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").
Avots: ME IV, 203, 204
tīrulīte
tramšķināt
tramšķinât,
1) (auf einem Saiteninstrument) spielen
(mit am̂) Bers., Kl., Kreuzb.; singend die Laute eines Musikinstruments imitieren (trâmšinât 2 ) Kalzenau; trillern (tramšķinât 2 ) Gaiken: tramšķināt kuokli Zalktis I, 39. tramšķināt kontrābasi Poruk MWM. v. J. 1896, S. 894. Osips tramšķināja cimbuoli Poruk IV, 359. stīga, uz kuras Lejgalietis tramšina Duomas I, 877. tramšķina vijuoles stīgas skaņuojuot Bers. kâ viņš māk tramšināt! kâ ar ragiem pūš! Kalzenau;
2) von Tieren, die ein Eichhörnchen Fichtensamen aus den Zapfen herausklaubend verursacht:
vāveres tramšķina ciekuŗus luobuot Bers.
Avots: ME IV, 222
1) (auf einem Saiteninstrument) spielen
(mit am̂) Bers., Kl., Kreuzb.; singend die Laute eines Musikinstruments imitieren (trâmšinât 2 ) Kalzenau; trillern (tramšķinât 2 ) Gaiken: tramšķināt kuokli Zalktis I, 39. tramšķināt kontrābasi Poruk MWM. v. J. 1896, S. 894. Osips tramšķināja cimbuoli Poruk IV, 359. stīga, uz kuras Lejgalietis tramšina Duomas I, 877. tramšķina vijuoles stīgas skaņuojuot Bers. kâ viņš māk tramšināt! kâ ar ragiem pūš! Kalzenau;
2) von Tieren, die ein Eichhörnchen Fichtensamen aus den Zapfen herausklaubend verursacht:
vāveres tramšķina ciekuŗus luobuot Bers.
Avots: ME IV, 222
trīdeksnis
trīdeksnis
II trīdeksnis U., Kl.-Salwen, Üxküll, (mit î 2 ) Amboten, trīdēkslis, (Alschw.) trīdēksnis, =strĩdêkslis, ein Hackbrett U., Mag. XX, 3, 185: sit, bāba, baube̦nu ar bē̦rna kāju! kam vīrs nepirka sudraba trīdeksni (Var.: trīdēksli, tridekšņus, trīzdeksni, strīzdekli) BW. 21056 var. pie galda dzieduot lietuoja trīdeksni BW. III; 1, 85. trīdeksnis bijis skārda, un barvede talkās ar tuo uz galda situsi Mesoten. Entweder zu trīdêt "ein Tanzstückchen singen", oder dissimiliert aus *strīdeksnis; die Schreibung trijdeksnis BW. 21056 beruht wahrscheinlich auf falschem Anschluss an trîs "drei", wozu auch trīdeksnis I veranlassen konnte.
Avots: ME IV, 240
II trīdeksnis U., Kl.-Salwen, Üxküll, (mit î 2 ) Amboten, trīdēkslis, (Alschw.) trīdēksnis, =strĩdêkslis, ein Hackbrett U., Mag. XX, 3, 185: sit, bāba, baube̦nu ar bē̦rna kāju! kam vīrs nepirka sudraba trīdeksni (Var.: trīdēksli, tridekšņus, trīzdeksni, strīzdekli) BW. 21056 var. pie galda dzieduot lietuoja trīdeksni BW. III; 1, 85. trīdeksnis bijis skārda, un barvede talkās ar tuo uz galda situsi Mesoten. Entweder zu trīdêt "ein Tanzstückchen singen", oder dissimiliert aus *strīdeksnis; die Schreibung trijdeksnis BW. 21056 beruht wahrscheinlich auf falschem Anschluss an trîs "drei", wozu auch trīdeksnis I veranlassen konnte.
Avots: ME IV, 240
trijdeksnis
trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.
Avots: ME IV, 234
Avots: ME IV, 234
tulles
tul˜les "eine Rüsche an Hauben" | Bauske. Wohl aus nd. tolle "Quaste, Krause" (bei Frischbier II, 405).
Avots: ME IV, 259
Avots: ME IV, 259
tullēt
I tul˜lêt Schibbenhof, (mit ùl 2 ) N.-Schwanb., (mit Kraftmehi gestärkte Halskrausen u. a. mit Hilfe einer Brennschere) falten, in Fatten, Falbeln legen: tullē̦tas apkakles Schibbenhof; tùllēta (zusammenrollen) papīru Golg.; tulˆlêt Kand., Stenden, (das Haar mit der Brennschere) kräuseln: tullēt matns. Aus nd. tullen "die Bänder und Spitzea einer Haube runden und steifen" (bei Frischbier II, 415).
Avots: ME IV, 259
Avots: ME IV, 259
tušķis
I tušķis,
1) = kušķis, ein Büschel, ein Wisch Alswig, Rentzen, Ruj., Salis: sìena, salmu, lupatu tušķis; der Zulp U.;
2) "ein unsauberer Mensch, dem nichts vonstatten geht"
Serben; ein Trildler Salis. Zur Bed. 1 vgl. tūšķis I 2 und li. tuškas "соска, рожекъ (bei Miežinis); Lutschbeutelchen der Kinder" (bei Geitler Lit. Stud. 118).
Avots: ME IV, 274
1) = kušķis, ein Büschel, ein Wisch Alswig, Rentzen, Ruj., Salis: sìena, salmu, lupatu tušķis; der Zulp U.;
2) "ein unsauberer Mensch, dem nichts vonstatten geht"
Serben; ein Trildler Salis. Zur Bed. 1 vgl. tūšķis I 2 und li. tuškas "соска, рожекъ (bei Miežinis); Lutschbeutelchen der Kinder" (bei Geitler Lit. Stud. 118).
Avots: ME IV, 274
ūbele
ūbele,
1) die Turteltaube (columba turtur
L.) Manz., Glück, U., RKr. VIII, 194; Konv. 2 289; die Lachtaube (columba risoria L.) RKr. VIII, 94 (ūbelīte); eine Art Wildtaube Altenwoga, (mit ù ) Arrasch, PS., (mit ù 2 ) Kr., Sessw., (mit û 2 )Bauske: ūbele ūbuo, die Turteltaube girrt Manz. Lettus. upuri nuo ūbelēm (Turteltauben) jeb nuo jauniem baluožiem Glück III. Mos. 1, 14. bikla ūbele MWM. VI, 680. ūbele sē̦ruojas guobā Plūd. Rakstn. I, 61;
2) eine graue Kuh
Ungurmuiža;
3) auch Demin. ūbeliņa BW. 28840 var., auf eine alte Frau bezogen:
ve̦ca māte ūbelīte BW. 28168 (ähnlich: 28840). Wohl zu ūbuôt s. Prellwitz BB. XXII, 103.
Avots: ME IV, 403
1) die Turteltaube (columba turtur
L.) Manz., Glück, U., RKr. VIII, 194; Konv. 2 289; die Lachtaube (columba risoria L.) RKr. VIII, 94 (ūbelīte); eine Art Wildtaube Altenwoga, (mit ù ) Arrasch, PS., (mit ù 2 ) Kr., Sessw., (mit û 2 )Bauske: ūbele ūbuo, die Turteltaube girrt Manz. Lettus. upuri nuo ūbelēm (Turteltauben) jeb nuo jauniem baluožiem Glück III. Mos. 1, 14. bikla ūbele MWM. VI, 680. ūbele sē̦ruojas guobā Plūd. Rakstn. I, 61;
2) eine graue Kuh
Ungurmuiža;
3) auch Demin. ūbeliņa BW. 28840 var., auf eine alte Frau bezogen:
ve̦ca māte ūbelīte BW. 28168 (ähnlich: 28840). Wohl zu ūbuôt s. Prellwitz BB. XXII, 103.
Avots: ME IV, 403
ūbelis
ūbelis,
1) ein scheckiges Pferd
(ūbels) Spr.; ein altes, hässliches Pferd Kurmene; "wer einen dunklen, schwarzen Streifen über dem Rücken hat" Bers.; ūbels zirgs Erlaa n. U., ûbeļa 2 zirgs Bauske, ein hellgraues (ins Gelbe spielendes) Pferd; ùbels 2 zirgs Saikava, ùbelis 2 Erlaa, ein dunkelgraues Pferd: sirmi, bēri apkaustīju, ūbelīša nekaustīju BW. 29702 var. ūbela kumeliņa 20523, 13 var. - ūbeļa krāsa, schwarzgrau (von Pferden, Rindern, Ostereiern gesagt) Etn. IV, 5;
2) = ūbele, eine Art Wildtaube (mit ù 2 ) KatrE. Zu ūbele.
Avots: ME IV, 403
1) ein scheckiges Pferd
(ūbels) Spr.; ein altes, hässliches Pferd Kurmene; "wer einen dunklen, schwarzen Streifen über dem Rücken hat" Bers.; ūbels zirgs Erlaa n. U., ûbeļa 2 zirgs Bauske, ein hellgraues (ins Gelbe spielendes) Pferd; ùbels 2 zirgs Saikava, ùbelis 2 Erlaa, ein dunkelgraues Pferd: sirmi, bēri apkaustīju, ūbelīša nekaustīju BW. 29702 var. ūbela kumeliņa 20523, 13 var. - ūbeļa krāsa, schwarzgrau (von Pferden, Rindern, Ostereiern gesagt) Etn. IV, 5;
2) = ūbele, eine Art Wildtaube (mit ù 2 ) KatrE. Zu ūbele.
Avots: ME IV, 403
ugunsceļš
ugunskoks
ugunskùoks LP. VII, 333, ein Feuerbaum (der nach dem Volksglauben zu einer bestimmten Zeit von selbst zu brennen anfängt).
Avots: ME IV, 295
Avots: ME IV, 295
ukņa
ukrs
ukrs "fein, sauber, herrenartig, kaprize" Gr.-Buschh.: taisni kâ kungs - tik ukrs Gr.Buschh. vai, cik tu esi ukrs! - nevar ni ar pirkstiņu piedurties ebenda.
Avots: ME IV, 297
Avots: ME IV, 297
ūkšķināt
ūkšķinât,
1) s. ūkšêt 1;
2) s. ūkšêt 2;
3) schnarren
(wie ein ūkšis I I) Schibbenhof (mit û 2);
4) girren (von Tauben)
Wain. (mit û 2 ).
Avots: ME IV, 408
1) s. ūkšêt 1;
2) s. ūkšêt 2;
3) schnarren
(wie ein ūkšis I I) Schibbenhof (mit û 2);
4) girren (von Tauben)
Wain. (mit û 2 ).
Avots: ME IV, 408
ūkstēt
ūkstiņš
ūkstiņš (?) "?": ragana atņēma, dieviņš, ūkstiņš (ein Zauberspruch) Alksnis-Zundulis.
Avots: ME IV, 407
Avots: ME IV, 407
ulināt
I ulinât, ‡
4) girren (von Tauben):
(sniega mātes) balss ... it kâ smējās, ulināja un vīvināja Veselis Cilv. sac. 101. ūdeņi ulina, un upē brakšķ le̦di Skalbe Raksti V, 18; ‡
5) blasen
Ramkau: vējš ulina.
Avots: EH II, 712
4) girren (von Tauben):
(sniega mātes) balss ... it kâ smējās, ulināja un vīvināja Veselis Cilv. sac. 101. ūdeņi ulina, un upē brakšķ le̦di Skalbe Raksti V, 18; ‡
5) blasen
Ramkau: vējš ulina.
Avots: EH II, 712
ūlot
ūpēt
uša
uša,
1) das Schwein (in der Kindersprache)
Stelp.: katru rītu ... sūt līdz ar savām ušām Vīt. 62;
2) comm., ein unsauberer Mensch:
tāds netīrīgs cilvē̦ks ir tīrais uša Stelp.
Avots: ME IV, 310
1) das Schwein (in der Kindersprache)
Stelp.: katru rītu ... sūt līdz ar savām ušām Vīt. 62;
2) comm., ein unsauberer Mensch:
tāds netīrīgs cilvē̦ks ir tīrais uša Stelp.
Avots: ME IV, 310
uzburt
uzbur̃t,
2): "uzburts" ME. IV, 319 zu ersetzen durch "uzburts [mit betonter 2. Silbe?]". ‡ Refl. -tiês Dunika, sich durch Zauberei an jem. heften (?):
viņš mani kâ uzbūries muoka ve̦se̦lu stundu.
Avots: EH II, 719
2): "uzburts" ME. IV, 319 zu ersetzen durch "uzburts [mit betonter 2. Silbe?]". ‡ Refl. -tiês Dunika, sich durch Zauberei an jem. heften (?):
viņš mani kâ uzbūries muoka ve̦se̦lu stundu.
Avots: EH II, 719
uzburt
uzbur̃t,
1) zaubernd, hexend heraufbeschwören; (auf der Oberfläche von etwas) hervorzaubern:
uotram nelaimi uzburt. uzbūra gle̦znu;
2) viņš kâ uzburts (wie besessen)
uz tuo meitu Ar.
Avots: ME IV, 319
1) zaubernd, hexend heraufbeschwören; (auf der Oberfläche von etwas) hervorzaubern:
uotram nelaimi uzburt. uzbūra gle̦znu;
2) viņš kâ uzburts (wie besessen)
uz tuo meitu Ar.
Avots: ME IV, 319
uzgriezt
uzgrìezt, uzgriẽzt,
1) (hin)aufdrehen, -kehren, -wenden
(perfektiv); umkehren Spr.: uzgriezt zirgu uz ceļa. mati viņiem uzgriezti uz augšu Vēr. I, 1159;
2) zukehren
(perfektiv); seitwärts kehren (perfektiv) Spr.: viņa uzgrieza Trīnai muguru (kehrte den Rücken zu) MWM. IX, 496. (fig.) viņa... uzgrieza valuodu uz Luzīti Deglavs Vecais pilskungs 9. Angrieta raudzīja vainu uzgriezt Zundulim Jaun. mežk. 148;
3) aufdrehen, aufziehen, aufschrauben
Spr., Wid.: uzgriezt pulksteni. kâ uzgriezti leļļi (wie Marionetten) MWM. XI, 113;
4) aufschrauben, aufschlagen:
uzgriezt ce̦nu precei Rundel;
5) "aufspielen"
LKVv., Spr., Wid. Refl. -tiês, sich (hin)aufdrehen, -kehren, -wenden (perfektiv): zirgs uzgriezās uz ceļa.
Avots: ME IV, 334
1) (hin)aufdrehen, -kehren, -wenden
(perfektiv); umkehren Spr.: uzgriezt zirgu uz ceļa. mati viņiem uzgriezti uz augšu Vēr. I, 1159;
2) zukehren
(perfektiv); seitwärts kehren (perfektiv) Spr.: viņa uzgrieza Trīnai muguru (kehrte den Rücken zu) MWM. IX, 496. (fig.) viņa... uzgrieza valuodu uz Luzīti Deglavs Vecais pilskungs 9. Angrieta raudzīja vainu uzgriezt Zundulim Jaun. mežk. 148;
3) aufdrehen, aufziehen, aufschrauben
Spr., Wid.: uzgriezt pulksteni. kâ uzgriezti leļļi (wie Marionetten) MWM. XI, 113;
4) aufschrauben, aufschlagen:
uzgriezt ce̦nu precei Rundel;
5) "aufspielen"
LKVv., Spr., Wid. Refl. -tiês, sich (hin)aufdrehen, -kehren, -wenden (perfektiv): zirgs uzgriezās uz ceļa.
Avots: ME IV, 334
uzknibināt
uzknubināt
uzkopīgs
uzkuopîgs, sauber, ordentlich Bers., Gr.-Sessau, Kalzenau, Lub., Lubn., N.-Laitzen, Ruhental, Kr.-Würzau: uzkuopīgs saimnieks Bers., MSil.
Avots: ME IV, 348
Avots: ME IV, 348
uzkreklis
‡ uzkreklis,
1) = uzkre̦kls 2 Warkl.; man iedeva vedekliņa bez piešuva uzkreklīti Tdz. 47990;
2) ein langes, leinenes Hemd (gew. für weibliche Personen)
Skaista n. FBR. XV, 41;
3) ein ärmelloses Hemd mit Seitenschlitz (getragen über einem unsauberen, Hemd)
AP.
Avots: EH II, 725
1) = uzkre̦kls 2 Warkl.; man iedeva vedekliņa bez piešuva uzkreklīti Tdz. 47990;
2) ein langes, leinenes Hemd (gew. für weibliche Personen)
Skaista n. FBR. XV, 41;
3) ein ärmelloses Hemd mit Seitenschlitz (getragen über einem unsauberen, Hemd)
AP.
Avots: EH II, 725
uzkrimst
uzkrìmst, nagend, klaubend zum Vorschein bringen: luopi uzkrimtuši zemi (Bauske) od. zemes (Wolmarshof), das Vieh hat das Gras bis zur Erde abgefressen.
Avots: ME IV, 344
Avots: ME IV, 344
uzļaut
uzļaũt, erlauben U., gestatten, zulassen, einräumen (perfektiv): uzļaudama puišeļiem lielu vaļu Janš. Mežv. ļ. II, 70. kuo tē̦vs negribēja labprāt uzļaut Seifert Chrest. III, 325. Refl. -tiês,
1) sich (auf jem.) verlassen:
viņš tam par daudz uzļāvies Salis;
2) erlauben:
kuo viņi tâ uzļaujas? puika liels nebēdnis Stenden.
Avots: ME IV, 354
1) sich (auf jem.) verlassen:
viņš tam par daudz uzļāvies Salis;
2) erlauben:
kuo viņi tâ uzļaujas? puika liels nebēdnis Stenden.
Avots: ME IV, 354
uzlobīt
uzluôbît, ‡ Refl. -tiês (mit uô 2 ) Siuxt, beim Klauben od. Schälen zum Vorschein kommen: uzluobījies tārps.
Avots: EH II, 728
Avots: EH II, 728
uzlobīt
uzluôbît,
1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;
2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;
3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;
4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.
Avots: ME IV, 354
1) schälend, klaubend auf etw, fallen lassen:
uzluobīt zirņus, čaulas uz galda;
2) klaubend, schälend zum Vorschein bringen:
uzluobīt riekstu kuoduolu Gotthardsberg;
3) (zum erstenmal nach der Ernte) aufpflügen:
uzluobīt zemi Frauenb., Sessau, Sessw.;
4) herausfinden:
uzluobīt stāstā galve̦nās duomas.
Avots: ME IV, 354
uzlupināt
uzlupinât,
1) schälend, klaubend, zupfend auf etw. fallen lassen:
uzlupināt čaumalas uz galda;
2) auf-, losklauben, -zupfen:
uzlupināt vāti C.
Avots: ME IV, 353
1) schälend, klaubend, zupfend auf etw. fallen lassen:
uzlupināt čaumalas uz galda;
2) auf-, losklauben, -zupfen:
uzlupināt vāti C.
Avots: ME IV, 353
uzskrūvēt
uzsliekt
uzsliekt, in die Höhe richten (perfektiv): u. kārtis gaisā Salis. Refl. -tiês Adsel, Smilten, gönnen, erlauben, dulden: viņš negrib man ne˙kuo uzsliekties PS., RKr. XVI, 37. viņš jau citādi tev maizītes neuzslieksies kâ maltītē Trik. uotram zirga neuzsliecas. es viņas neuzsliekšuos ne˙vienas dienas savā istabā. neuzsliecas pasniegt... ūdeni MWM. VII, 32. vai vecene mums kuo uzsliecas labu? So auch die aktive Form: vē̦rsē̦ns tâ vis neuzsliec (Reim!) Seibolt MWM. VII, 29.
Avots: ME IV, 380
Avots: ME IV, 380
uzšņākt
uzšņaukāt
uzšņaukt
uzšņàukt,
1) auf etw. schnauben, schneuzen
(perfektiv): uzšņaukt uz drēbēm. uzšņaukt kam virsū;
2) dazu, noch schnauben:
uzšņauc nu vēl vienu šņaucienu (nimm noch eine Prise!)!
3) einen Hieb versetzen:
uzšņauc zirgam ar pātagu!
Avots: ME IV, 390
1) auf etw. schnauben, schneuzen
(perfektiv): uzšņaukt uz drēbēm. uzšņaukt kam virsū;
2) dazu, noch schnauben:
uzšņauc nu vēl vienu šņaucienu (nimm noch eine Prise!)!
3) einen Hieb versetzen:
uzšņauc zirgam ar pātagu!
Avots: ME IV, 390
uzsprausļot
uzsprausļuôt (sic!), prustend aufzaubern: uzsprausļuošu sev sudraba spalvu LP. IV, 67,
Avots: ME IV, 382
Avots: ME IV, 382
uzsvērt
uzsvḕrt,
1) mit dem Hebel (hin)aufheben
U.: u. akmeni ar svirām. namu (māju) uzsvērt, ein Haus emporheben, emporschrauben Mag. XIII; 2, 47;
2) aufwiegen, aufwägen
LKVv., Spr.: pēdējuo skaidiņu ar naudu e̦suot uzsvēris Neiken 44;
3) mehi als vörgesehen abwiegem:
uzsver vēl vienu mšrciņu virsū!
4) an Wert gleieh kommen (aufwiegen)
LKVv.;
5) hervor heben (mit Nachdruck), betonen: u. runā zināmus vārdus. runā lē̦nām, katru vārdu nuodalīdams un uzsvē̦rdams Stari III, 228 (ähnlich Vēr. I, 770, LP. V, 319). mātes vārdu uzsvē̦rdama A. XX, 620 (ähnlich A. v. J. 1897, S. 519; Konv. 2 599). pretim prāta attīstībai uzsvēra sirds izglītību Latvju tauta XI, l, 37. Refl. -tiês,
1) sich heben
Spr.;
2) man uzsvērās vairāk nekâ gribēju, es passierte mir, dass ich versehentlich mehr abwog, als ich wollte. Subst. uzsvêršana, das Hervorheben Vēr. II, 614; uzsvè̦rums, das abgeschlossene Hervorheben; die Arsis Konv. 2 2256.
Avots: ME IV, 387
1) mit dem Hebel (hin)aufheben
U.: u. akmeni ar svirām. namu (māju) uzsvērt, ein Haus emporheben, emporschrauben Mag. XIII; 2, 47;
2) aufwiegen, aufwägen
LKVv., Spr.: pēdējuo skaidiņu ar naudu e̦suot uzsvēris Neiken 44;
3) mehi als vörgesehen abwiegem:
uzsver vēl vienu mšrciņu virsū!
4) an Wert gleieh kommen (aufwiegen)
LKVv.;
5) hervor heben (mit Nachdruck), betonen: u. runā zināmus vārdus. runā lē̦nām, katru vārdu nuodalīdams un uzsvē̦rdams Stari III, 228 (ähnlich Vēr. I, 770, LP. V, 319). mātes vārdu uzsvē̦rdama A. XX, 620 (ähnlich A. v. J. 1897, S. 519; Konv. 2 599). pretim prāta attīstībai uzsvēra sirds izglītību Latvju tauta XI, l, 37. Refl. -tiês,
1) sich heben
Spr.;
2) man uzsvērās vairāk nekâ gribēju, es passierte mir, dass ich versehentlich mehr abwog, als ich wollte. Subst. uzsvêršana, das Hervorheben Vēr. II, 614; uzsvè̦rums, das abgeschlossene Hervorheben; die Arsis Konv. 2 2256.
Avots: ME IV, 387
uztiept
uztiept, aufdrängen, aufbinden LKVv., einem etwas (zuzugeben, anzunehmen, zu glauben) zudringlich zumuten U., Bers.: viņš man uztiepa savu vainu. katrs rads man gribēja uztiept savu prātu A. Brigader Daugava I, 564. kapteinis... uztiepj sievai: tev būs teikt, ka e̦smu tavs brūtgāns, citādi... tevi iegrūdīšu ūdenī LP. IV, 38. gudrie nu uztiepa, ka glupajam... jāiet Pas. VI, 435. Refl. -tiês,
1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;
2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.
Avots: ME IV, 392
1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;
2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.
Avots: ME IV, 392
uzvārdot
uzvā`rduôt, (zaubernd) besprechen (mit dem Obj. im Dativ): (pūšļuojuot) slimībai uzvārduot; gewöhnl. dafür apvārduot.
Avots: ME IV, 397
Avots: ME IV, 397
uzvēlēt
uzvẽlêt,
1) auferlegen
Für. I (unter vēlēt); anvertrauen, auftragen L., U.; befehlen Spr.;
2) erlauben:
viņš man tuo negribeja uzvēlēt.
Avots: ME IV, 398
1) auferlegen
Für. I (unter vēlēt); anvertrauen, auftragen L., U.; befehlen Spr.;
2) erlauben:
viņš man tuo negribeja uzvēlēt.
Avots: ME IV, 398
uzzīlēt
uzzīlêt, wahrsagen (perfektiv) LKVv., Wid.; wahrsagend, zaubernd herausfinden, entdecken: uzzīlēt zagli, uzzīlēt nākuotni. gājuši pie zīlē̦tājas, lai uzzīlē, kur pazudusi meita atruodas Pas. III, 162. par precinieku uzzīlēšanu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 95.
Avots: ME IV, 401
Avots: ME IV, 401
vācele
I vâcele Bers., Drosth., Kl., Kr., Prl., Sessw., Sunzel, vâcele 2 Dond., Iw., Karls., Tr., vācele Bolwen (unbek. in Dunika, Kaugershof, Ruj., Salis, Widdrisch),
1) ein Gefäss aus Baumrinde, Kober
U.; ein Paudel aus Birkenrinde Nigr.; ein geflochtenes Gefäss Plm.; ein geflochtener Korb Stelpenhof, (mit â ) PS., Smilt., (mit â 2 ) Stenden; ein geflochtenes Gefäss mit einem "luoks" Frauenb. (mit â 2 ); ein viereckiges aus Pergeln geflochtenes Körbchen Rudbahren; ein Körbchen zum Kartoffeltragen (mit â 2 ) Talsen; ein Körbchen zum Tragen von Mehl N.-Schwanb. (mit â ), Stürzenhof, zum Tragen von Getreide Zaļm.; eine Art hölzerner Eimer mit Deckel, worin flüssige Speisen aufs Feldgetragen werden (mit â 2 ) Gramsden; "ein deckelförmiges Gefäss" (mit â) Nötk.; "ein hölzernes Kistchen" (mit â 2 ) MSil.: vācele se̦nuos laikuos derējusi arī ē̦damu lietu glabāšanai PS. kriju vācele, ein Gefäss aus Borke Bielenstein Holzb. 354, 356. ganu vācele, ein Frühstücksbehältnis für den Hirtenknaben 343. linu sē̦klu vācele, ein Behältnis für Leinsaat 343. miču vācelīte, eine Haubenschachtel 354. miltu vācele, ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes Behältnis für Mehl Stürzenhof. viegla vācele, ein leichter Korb Bielenstein Holzb. 353. me̦ldiem šūta vācelîte BW. 16793. edz, kur nāca al[u]s vācele! 19639, 3. krējuma vācelīti 31038 var. gul... kâ bunduls vācelē 29258 var. četras uolas vācelā 30068. ieliec, meit, lakatus vācelē! Plm.;
2) ein Getreidemass ( 1 / 3 Lof) Zvirgzdine (mit â );
3) eine Art Hut
Kundziņš Smiltene 35;
4) fig., salašņu (Sessw.) od. te̦nku (Memelshof) vācele, eine Klatschbase; ein Schimpfname (für ein Frauenzimmer)
Frauenb. (mit â 2 );
5) "ein kleiner Deckel"
(?) Nötk. (mit â ). Dazu li. dial. acc. s. vokelâiti (-i aus -į oder -ę) "ein geflochtenes Körbchen" bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 10. Nach Zubatý BB. XVIII, 244 zu vâks, wozu und gleichzeitig zu vākt es auch Bielenstein Holzb. 343 stellt. Wenn vâks 3 aus dem deminutivisch aussehenden vācelis I abstrahiert ist, gehört vācele formell wohl zunächst zu vākt; zur Bildung vgl. le. tēsele, šūpelis u. a. Le. Gr. § 172a.
Avots: ME IV, 490, 491
1) ein Gefäss aus Baumrinde, Kober
U.; ein Paudel aus Birkenrinde Nigr.; ein geflochtenes Gefäss Plm.; ein geflochtener Korb Stelpenhof, (mit â ) PS., Smilt., (mit â 2 ) Stenden; ein geflochtenes Gefäss mit einem "luoks" Frauenb. (mit â 2 ); ein viereckiges aus Pergeln geflochtenes Körbchen Rudbahren; ein Körbchen zum Kartoffeltragen (mit â 2 ) Talsen; ein Körbchen zum Tragen von Mehl N.-Schwanb. (mit â ), Stürzenhof, zum Tragen von Getreide Zaļm.; eine Art hölzerner Eimer mit Deckel, worin flüssige Speisen aufs Feldgetragen werden (mit â 2 ) Gramsden; "ein deckelförmiges Gefäss" (mit â) Nötk.; "ein hölzernes Kistchen" (mit â 2 ) MSil.: vācele se̦nuos laikuos derējusi arī ē̦damu lietu glabāšanai PS. kriju vācele, ein Gefäss aus Borke Bielenstein Holzb. 354, 356. ganu vācele, ein Frühstücksbehältnis für den Hirtenknaben 343. linu sē̦klu vācele, ein Behältnis für Leinsaat 343. miču vācelīte, eine Haubenschachtel 354. miltu vācele, ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes Behältnis für Mehl Stürzenhof. viegla vācele, ein leichter Korb Bielenstein Holzb. 353. me̦ldiem šūta vācelîte BW. 16793. edz, kur nāca al[u]s vācele! 19639, 3. krējuma vācelīti 31038 var. gul... kâ bunduls vācelē 29258 var. četras uolas vācelā 30068. ieliec, meit, lakatus vācelē! Plm.;
2) ein Getreidemass ( 1 / 3 Lof) Zvirgzdine (mit â );
3) eine Art Hut
Kundziņš Smiltene 35;
4) fig., salašņu (Sessw.) od. te̦nku (Memelshof) vācele, eine Klatschbase; ein Schimpfname (für ein Frauenzimmer)
Frauenb. (mit â 2 );
5) "ein kleiner Deckel"
(?) Nötk. (mit â ). Dazu li. dial. acc. s. vokelâiti (-i aus -į oder -ę) "ein geflochtenes Körbchen" bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 10. Nach Zubatý BB. XVIII, 244 zu vâks, wozu und gleichzeitig zu vākt es auch Bielenstein Holzb. 343 stellt. Wenn vâks 3 aus dem deminutivisch aussehenden vācelis I abstrahiert ist, gehört vācele formell wohl zunächst zu vākt; zur Bildung vgl. le. tēsele, šūpelis u. a. Le. Gr. § 172a.
Avots: ME IV, 490, 491
vaļa
vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),
1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;
2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;
3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;
4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;
5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);
6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.
Avots: ME IV, 463, 464
1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;
2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;
3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;
4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;
5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);
6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.
Avots: ME IV, 463, 464
vanags
vanags (li. vãnagas "Habicht"),
1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. 2 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;
2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;
3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".
Avots: ME IV, 468
1) auch vanaga L. Bērziņš, Demin. verächtl. vanadzē̦ns Stāsts Krieviņ 20, vanaģelis Janš. Bandavā I, 195, der Habicht, Taubenhabicht, Taubengeier (astur palumbarius L.); der Adler Mērdzine: vanags klidzina Etn. II, 51. es nebiju lauka irbe, vanagam nuotverama Biel. 775. vanadziņa lidinās VL. aus Lesten. lai viņu vanags! Celm., hol ihn der Teufel! - bezdelīgu vanags A. v. J. 1899, S. 369, der Lerchenfalke (falco subbuteo L.); cāļu v. U., = vistu v.; cīruļu v. Natur. XXXVII, 2, = bezdelīgu v.; dze̦ltānais v., der Turmfalk (falco tinnunculus L.). Natur. XXXVII, 7; Usmaiten n. RKr. XVII, 62; lietu v., a) die Weihe U.; b) der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); lietus v., der Kiebitzregenpfeifer (squatarola helvetica Briss.) Dubena; mazais vanadziņš, der Zwergfalk (falco aesalon L.) Natur. XXXVII, 5; medību vanags, falco gyrfalco Konv. 2 1920; peļu v., der Mäusebussard (buteo vulgaris Bchst.); falco buteo U.; "= klijāns" A. v. J. 1899, S. 369; = vēja v.: brūnas acis kâ tam peļu vanagam BW. 9826; sarkankāju v., der Rotfussfalk (falco vespertinus L.) Natur. XXXVII, 6; tīrumu vanadziņš A. v. J. 1899, S. 369, = dze̦ltānais v.; utu vanags, die Sturmmöve (larus canus L.) Dubena, Liewenhof; vēja v. BW. 5443, der Sperber (astur nisus L.) U., Glück III Mos. 11, 16; vistu v., der Hühnerhabicht (astur palumbarius L.) U., Natur. XXXVII, 18; zivju v., der Fischadler (pandion halia?tos L.); falco haliaetus U.; zvirbuļu v., = peļu v.; vēja v., a) der Mäusebussard U.; b) der Sperber Natur. XXXVII, 19; zviedru v., der Jagdfalke (falco candidus) am kurländ. Strande. - vanagu māte, eine Rabenmutter U. vanaguos iet, blinde Kuh spielen Edwalen n. U.;
2) "nuo kuoka pagatavuots rīks rudzu vagu slaucīšanai" N.-Salis;
3) vanagu aka Vēr. II, 930 "dipsacus laciniatus".
Zu apr. sperglawanag "Sperber" (vgl. auch apr. gertoanax "Hühnerhabicht" ); zur Etymologie s. KZ. LII, 112; zum Suffix vgl. got. ahaks "Taube".
Avots: ME IV, 468
vārdnieks
vā`rdnieks,
1) einer, der Zauberworte hat, ein Besprecher
U., LP. VII, 1256, Bolwen, Fest., Kaltenbrunn, Meiran, Oknist, Wessen, (mit ãr?) Rosenbeck;
2) "краснобай" Spr.;
3) "ein Wörterbuch"
Nitau;
4) "wer andern Namen gibt"
(?) Nötk. Vgl. li. var̃dininkas "Besprechei".
Avots: ME IV, 500
1) einer, der Zauberworte hat, ein Besprecher
U., LP. VII, 1256, Bolwen, Fest., Kaltenbrunn, Meiran, Oknist, Wessen, (mit ãr?) Rosenbeck;
2) "краснобай" Spr.;
3) "ein Wörterbuch"
Nitau;
4) "wer andern Namen gibt"
(?) Nötk. Vgl. li. var̃dininkas "Besprechei".
Avots: ME IV, 500
vārdot
vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),
1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;
2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,
1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;
2) ein Schönredner
Spr.
Avots: ME IV, 502
1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;
2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,
1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;
2) ein Schönredner
Spr.
Avots: ME IV, 502
vārds
I vā`rds (li. var̃das "Name"),
1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,
a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;
b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,
a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;
b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;
2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;
3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;
4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;
5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;
6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.
Avots: ME IV, 500, 501, 502
1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,
a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;
b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,
a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;
b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;
2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;
3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;
4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;
5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;
6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.
Avots: ME IV, 500, 501, 502
vārpa
vãrpa (li. várpa "Ähre"),
1) die Ähre:
Sprw. tukšas vārpas augstu stāv Birk. Sakāmv. 88. divi vārpas uz viena stiebra aug ebenda. pļāvējs pats... nekasuot vārpas Etn. III, 90. pļaujamuos svē̦tkuos bija baznīcā uzkarināti vārpu kruoņi Frauenb. miežu sējas laikā saimnieces vārījušas cūkas mugurdaļu ar asti un virumu galdā ceļuot teikušas, lai auguot re̦snas miežu vārpas kâ tā cūkas aste Kurmene, vārpu gals, dasjenige Ende der Roggengarbe, wo die Ahren sind ebenda; vãrpu zâle Wolm. u. a., die Quecke;
2) der Schlägel am Dreschflegel
Frauenb.;
3) eine geflochtene Lederpeitsche
Golg.;
4) vārpiņa Nerft n. Bezzenberger Le. Di. - St. 179, das männliche Glied
Frauenb.;
5) der gekochte Schweineschwanz (so am Antoniustag genannt)
Stenden. Nach Hoffmann Makedonen 14 und Būga KZ. LI, 121 zu li. varpýti "stochern, klauben" (nach Kurschat "durchlöchern, aushühlen"); nach Potebnja PФB. IV, 161 zu aruss. вьрпсти "reissen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 291 f.); nach Leskien Abl. 356 f. u. a. zu vêrpt (in diesem Fail wäre čech. vrápa "Runzel" formell vergleichbar); nach Zupitza GG. 261 und KZ. XXXV, 264, Pedersen Kelt. Gr. 1, 94 und Walde Wrgl. Wrtb. I, 277 zu ir. farr "Pfeiler" u. a. In der Bed. 4 erinnert es wohl nur zufällig an lat. verpa "das männliche Glied".
Avots: ME IV, 507
1) die Ähre:
Sprw. tukšas vārpas augstu stāv Birk. Sakāmv. 88. divi vārpas uz viena stiebra aug ebenda. pļāvējs pats... nekasuot vārpas Etn. III, 90. pļaujamuos svē̦tkuos bija baznīcā uzkarināti vārpu kruoņi Frauenb. miežu sējas laikā saimnieces vārījušas cūkas mugurdaļu ar asti un virumu galdā ceļuot teikušas, lai auguot re̦snas miežu vārpas kâ tā cūkas aste Kurmene, vārpu gals, dasjenige Ende der Roggengarbe, wo die Ahren sind ebenda; vãrpu zâle Wolm. u. a., die Quecke;
2) der Schlägel am Dreschflegel
Frauenb.;
3) eine geflochtene Lederpeitsche
Golg.;
4) vārpiņa Nerft n. Bezzenberger Le. Di. - St. 179, das männliche Glied
Frauenb.;
5) der gekochte Schweineschwanz (so am Antoniustag genannt)
Stenden. Nach Hoffmann Makedonen 14 und Būga KZ. LI, 121 zu li. varpýti "stochern, klauben" (nach Kurschat "durchlöchern, aushühlen"); nach Potebnja PФB. IV, 161 zu aruss. вьрпсти "reissen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 291 f.); nach Leskien Abl. 356 f. u. a. zu vêrpt (in diesem Fail wäre čech. vrápa "Runzel" formell vergleichbar); nach Zupitza GG. 261 und KZ. XXXV, 264, Pedersen Kelt. Gr. 1, 94 und Walde Wrgl. Wrtb. I, 277 zu ir. farr "Pfeiler" u. a. In der Bed. 4 erinnert es wohl nur zufällig an lat. verpa "das männliche Glied".
Avots: ME IV, 507
vecs
ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,
1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;
2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;
3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;
4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.
Avots: ME IV, 517, 518
1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;
2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;
3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;
4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.
Avots: ME IV, 517, 518
vēlēt
I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.
1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;
2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;
3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;
4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;
5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.
1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;
2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,
1) das Wünschen;
2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,
1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;
2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 1 - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.
Avots: ME IV, 556, 557
1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;
2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;
3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;
4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;
5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.
1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;
2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,
1) das Wünschen;
2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,
1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;
2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 1 - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.
Avots: ME IV, 556, 557
vēlīgs
I vẽlîgs,
1) begehrlich, verlangend
Vīt.; "kurš vē̦las, meklē citu tuvumu" Dobl.; gefälhg, zuvorkommend Grünwald, MSil., Nötk., Sessw.; gönnend, gütig, willig Jürg., Lennew.; mit Herablassung wohlwollend Nikrazen; freundlich, gut Dobl., Erlaa, Golg., Lindenberg, Weissenstein, Wenden, Wolmarshof; munter, fröhlich U.; übermütig Manz. Lettus, L., U.; lüstern, geil, frech, mutig, ungezähmt St., gefallsüchtig (von Mädchen) U.; üppig U.: vēlīgs jau vari būt, bet neesi tik par daudz izvēlīgs Vīt. vēlīgs bē̦rns, ein Kind, dem die Nähe der Eltern etwünscht ist Dobl. vēlīga meita (atraitne), ein Mädchen (eine Witwe), das die Nähe der Männer sucht ebenda. viņš uz meitām bij ļuoti vēlīgs Apsk. v. J. 1903, S. 66. izlutināts bē̦rns tuop vēlīgs Glück Sirach 30, 8. kas vēlīga ir, tā dara ir tē̦vam, ir vīram kaunu 22, 5. kad tās Kristum pretī vēlīgas tapušas Bibelausgabe v. J. 1739, Timoth. 5, 11. vēlīg[u] meitiņ[u] i[r] redzēju ar vēlīgu villainīti BW. 20682. lustīgi, vēlīgi man[i] bāleliņi, ne tādi skumīgi . . . 20910. vēlīgs puisis 9471, 1 var. Lustīgam, vēlīgam, tam ar mani nuodzīvuot 10220. vēlīga Grietiņa kūmās iet; vai būs vēlīga pādē̦nu auklēt? BW. piel.2 1641 1 . vēlīgi puišeļi vedībās jāti BW. 25714. vēlīga meita N.-Peb., ein den Burschen zu viel erlaubendes Mädchen. kungs šuodien tāds vēlīgs (gütig, wilhg) Jürg. runā ar vēlīguo balsi Neik. 27. sieviete vēlīgi smejas Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 13. līgavas vēlīgajuos smaiduos Jansona domas 2l. vēlīgu vaigu rādīdama LA. viņai vēlīgi me̦tas ap dūšu Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 465. saldi vēlīgs izskats Vēr. II, 1398. tev sludina vēlīguo vēsti MWM. VI, 767. cik daba vēlīga Mācītāja meita 29;
2) erwünscht
(?) Kronw. n. U. Subst. vẽlîgums, die Begehrhchkeit; die Gefälligkeit, Willigkeit, Gütigkeit, Freundlichkeit; die Fröhhchkeit, Munterkeit, Übermütigkeit; die Gefallsucht: pestītājam būs . . . mūsu vēlīgumu maksāt Manz. Post. III, 50. nuo lielu vēlīgumu un pārgalvību nezinādami kuo darīt 105. lustīt manu, vēlīgumu! BW. 85, 2. es tuo savu vēlīgumu . . . neatstāju 17852. vai tas tautu dusmu pūķis nuoņems manu vēlīgumu? BWp. 1011. acis smējās vēlīgumā Apsk. v. J. 1903, S. 487. In den Bedd. "übermütig, üppig, munter, fröhlich, gefallsüchtig" aus mnd. welich "mutwillig, munter"; sonst zu vẽlêt I. Welche Bed. jedesmal in den Zitaten vorliegt, kann nicht immer sicher entschieden werden.
Avots: ME IV, 558
1) begehrlich, verlangend
Vīt.; "kurš vē̦las, meklē citu tuvumu" Dobl.; gefälhg, zuvorkommend Grünwald, MSil., Nötk., Sessw.; gönnend, gütig, willig Jürg., Lennew.; mit Herablassung wohlwollend Nikrazen; freundlich, gut Dobl., Erlaa, Golg., Lindenberg, Weissenstein, Wenden, Wolmarshof; munter, fröhlich U.; übermütig Manz. Lettus, L., U.; lüstern, geil, frech, mutig, ungezähmt St., gefallsüchtig (von Mädchen) U.; üppig U.: vēlīgs jau vari būt, bet neesi tik par daudz izvēlīgs Vīt. vēlīgs bē̦rns, ein Kind, dem die Nähe der Eltern etwünscht ist Dobl. vēlīga meita (atraitne), ein Mädchen (eine Witwe), das die Nähe der Männer sucht ebenda. viņš uz meitām bij ļuoti vēlīgs Apsk. v. J. 1903, S. 66. izlutināts bē̦rns tuop vēlīgs Glück Sirach 30, 8. kas vēlīga ir, tā dara ir tē̦vam, ir vīram kaunu 22, 5. kad tās Kristum pretī vēlīgas tapušas Bibelausgabe v. J. 1739, Timoth. 5, 11. vēlīg[u] meitiņ[u] i[r] redzēju ar vēlīgu villainīti BW. 20682. lustīgi, vēlīgi man[i] bāleliņi, ne tādi skumīgi . . . 20910. vēlīgs puisis 9471, 1 var. Lustīgam, vēlīgam, tam ar mani nuodzīvuot 10220. vēlīga Grietiņa kūmās iet; vai būs vēlīga pādē̦nu auklēt? BW. piel.2 1641 1 . vēlīgi puišeļi vedībās jāti BW. 25714. vēlīga meita N.-Peb., ein den Burschen zu viel erlaubendes Mädchen. kungs šuodien tāds vēlīgs (gütig, wilhg) Jürg. runā ar vēlīguo balsi Neik. 27. sieviete vēlīgi smejas Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 13. līgavas vēlīgajuos smaiduos Jansona domas 2l. vēlīgu vaigu rādīdama LA. viņai vēlīgi me̦tas ap dūšu Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 465. saldi vēlīgs izskats Vēr. II, 1398. tev sludina vēlīguo vēsti MWM. VI, 767. cik daba vēlīga Mācītāja meita 29;
2) erwünscht
(?) Kronw. n. U. Subst. vẽlîgums, die Begehrhchkeit; die Gefälligkeit, Willigkeit, Gütigkeit, Freundlichkeit; die Fröhhchkeit, Munterkeit, Übermütigkeit; die Gefallsucht: pestītājam būs . . . mūsu vēlīgumu maksāt Manz. Post. III, 50. nuo lielu vēlīgumu un pārgalvību nezinādami kuo darīt 105. lustīt manu, vēlīgumu! BW. 85, 2. es tuo savu vēlīgumu . . . neatstāju 17852. vai tas tautu dusmu pūķis nuoņems manu vēlīgumu? BWp. 1011. acis smējās vēlīgumā Apsk. v. J. 1903, S. 487. In den Bedd. "übermütig, üppig, munter, fröhlich, gefallsüchtig" aus mnd. welich "mutwillig, munter"; sonst zu vẽlêt I. Welche Bed. jedesmal in den Zitaten vorliegt, kann nicht immer sicher entschieden werden.
Avots: ME IV, 558
vepris
vepris (r. вепрь ), nom. pl. vepriņi BW. 32804, 3; 33416, Demin: verächtl. veprelis Frauenb. und ve̦prē̦ns FBR. IV, 56, ein kastrierter Eber, ein Borg L.: Sprw. iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. vepri vai trīsreiz suodi, tuomē̦r kartupeļuos ies! uš, kūtē, daglais vepris! BW. 17668 var. uš, kur iesi, me̦lnais vepri! 29139, 4, sirmais vepris 22832, 1. In Frauenb. ist veprelis auch Schimpfname für ein unsauberes Kind. Nach Berneker IF. VIII, 284 ( als der Befruchter ) zu ai. vapati "streut (den Samen) hin"; nach Brandt PФB. XXV, 213, Zubatý AfslPh. XVI, 414 1 (als ein Borstentier) und Smieszek Mater. i. pr. IV, 404 (nach dem stechenden penis) zu lat. veprēs "Dornstrauch"; s. auch Uhlenbeck PBrB. XXIV, 239 ff. und Trautmann Wrtb. 351.
Avots: ME IV, 538
Avots: ME IV, 538
vērpt
vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),
1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;
2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,
1) für sich spinnen;
2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;
3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,
1) das einmalige, vollendete Spinnen;
2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,
1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;
2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;
3) vêrpējs 2 Stenden, eine Raupe;
4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.
Avots: ME IV, 564, 565
1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;
2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,
1) für sich spinnen;
2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;
3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,
1) das einmalige, vollendete Spinnen;
2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,
1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;
2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;
3) vêrpējs 2 Stenden, eine Raupe;
4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.
Avots: ME IV, 564, 565
verveklis
viciski
‡ viciski Frauenb., Adv., schraubenförmig: vici sagriež v. (vārtu pievicēšanai pie mieta).
Avots: EH II, 780
Avots: EH II, 780
viere
viest
I viest (li. veĩsti "durch Fortpflanzen sich vermehren machen"), -šu, -su, aufziehen, erziehen (mit ìe 2 ) Lubn., Saikava; entstehen lassen; verbreiten, (ver)mehren Bewershof, Kl., Meiran, Sessw., (mit ìẽ ) Gr.-Buschh.: viest trušus ir izdevīgi Saikava. tādu luopu sugu de̦r viêst 2 Nigr. rudzi vieš (= rieš) krūmus Gr.-Buschh. kuoks vieš ce̦ru Nötk. zemes krūtis... ziedus un skuoslas un kukaiņus vieš U. b. 85, 72. mēness vieš lē̦nu gaismu Sessw. visas (sc.: zvaigznes) gaismu vieš Poruk. Refl. -tiês, sich einfinden L.; fruchtbar sein, gedeihen, sich mehren U., Bewershof, Warkl., (mit ìe ) C., Trik., (mit ìe 2 ) Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Kl., Kr., Lubn., Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkh., (mit iẽ ) AP., Arrasch: lai viešas (BW. 1326, 9 var. dafür eine III p. prt. vietēs!) man telītes kā liepiņas krūmiņā BW. 16455. lai guotiņas tâ viesās kâ vistiņa uoliņās 28931. vairāk viešas... nezâles A. XX, 138. vītuola, zem kura... kalves viesās un lubstāji Austrinš Nopūtas vējā 91. še bites labi viešas, gedeihen wohl L., U. lai avis labi viestuos Janš. Bandavā II, 25. miers un... laime viešas dvēselē Pūrs I, 29. baigas viesās krūtīs 111. siltie stari viešas... ļaužu sirdīs Rainis Ave sol 21. ē̦nas viešas un aug Zalktis I, 97. viešas tumsa Sessw. gaismai viešuoties A. XX, 643. Nebst váisla zu vãisius "Frucht", vìsti "sich fortpflanzen", an. vīsir, norw. vise "Keim" u. a. (s. Persson Beitr. 3221 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 242), sowie (nach Jokl WuS. XII, 67) zu alb. vesh "Traube", visharák "fruchtbar".
Avots: ME IV, 670
Avots: ME IV, 670
vilks
I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),
1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;
2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;
3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,
a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;
b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,
a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;
b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;
c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,
a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;
b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.
Avots: ME IV, 588, 589
1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;
2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;
3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,
a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;
b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,
a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;
b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;
c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,
a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;
b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.
Avots: ME IV, 588, 589
vilkt
vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
viltticība
vīnoga
vīns
vĩns,
1) auch vīnus Diez, (mit ĩ ) Ronneb., der Wein: vīniņu dzēru BW. 19568. vienā (se.: biķerī) vīnus, uotrā me̦dus 21657. dzer, tautieti, vīn[u] ar me̦du! 21657, 7;
2) in genitivischen Verbindungen: vīna kuoks, der Weinstock
U.; vīna ķe̦kars, die Weintraube U.; vīna puķītes, Feldnelken Frauenb.; vīna spaids, die Kelter St., U.; vīna zâles, gentiana centaurea U. Nebst estn. wīn und li. vỹnas entlehnt entweder aus mnd. wîn oder aus r. винó.
Avots: ME IV, 639, 640
1) auch vīnus Diez, (mit ĩ ) Ronneb., der Wein: vīniņu dzēru BW. 19568. vienā (se.: biķerī) vīnus, uotrā me̦dus 21657. dzer, tautieti, vīn[u] ar me̦du! 21657, 7;
2) in genitivischen Verbindungen: vīna kuoks, der Weinstock
U.; vīna ķe̦kars, die Weintraube U.; vīna puķītes, Feldnelken Frauenb.; vīna spaids, die Kelter St., U.; vīna zâles, gentiana centaurea U. Nebst estn. wīn und li. vỹnas entlehnt entweder aus mnd. wîn oder aus r. винó.
Avots: ME IV, 639, 640
vīrīt
vìrît 2 Lubn., Marienhausen, Meiran, vīrît Podunay n. Mag. IV, 2, 155, U., -ĩju,vìrêt 2 Baltinow, Šķilbē̦ni, glauben U.: viņš mani vīrī, er glaubt an mich, steht für mich ein Lubn., Meiran. es puisīšu navìrèju 2 BW. 9847, 2; vìrît 2 Mar., zulassen, erlauben: vīrī nu vīrī viņai precēties! Mar. n. RKr. XV, 144. Wohl mit ostle. ī aus ie und nebst li. viẽryti "glauben" aus r. вѣрить dass.
Avots: ME IV, 641, 642
Avots: ME IV, 641, 642
vis
I vis (li. vìs "immer", apr.. wissa, aksl. vьse "alles"),
1) Ergänzung zu einer Negation
(ne oder nav), mit der man eine Annahme, die von einer andern Person gemacht ist oder gemacht werden könnte, als unzutreffend zurückweist, oder mit der man der Aktion eines Andern ein Ende zu machen resp. einen Andern von einem Vorhaben zurückzuhalten versucht (einigermassen dem du tout in frz. point du tout vergleichbar): saka mani burv[i] e̦sam; es vis burt nemācēju BW. 28116 var., man sagt, dass ich ein Zauberer sei; in Wirklichkeit aber verstand ich keineswegs (mit nichten) zu zaubern. kuo darīs mūs[u] māsiņa? tā vis (Var.: jau) burt nemācēja (die verstand ja keineswegs zu zaubern) 25832, I. es vis daudzi nebē̦dāju, ka man bārga sveša māte 232751 var. dē̦lu māte dē̦lu teica, šķiet man[i] vis nezinuot. neteic vis! es gan zinu tava dē̦la. tikumiņu 23465, 1. paliek māte raudādama. neraud[i] vis, māmuļiņa! 17308, 3 var. vai, dēliņ, tuo nedari vis! LP. VI, 350. es tevi nelaidīšu vis IV, 172. izlūdzas ap˙nikdams, tuomē̦r mucnieks juokuojas un nesuola vis atduot V, 236. biksta dē̦lu, lai cē̦rtuot kaŗavīriem ar pātagu, bet dē̦ls ... vēl necē̦rt vis IV, 3. mirt ar viņu vis nemiruši VII, 1241. bē̦rnus nepē̦ruši vis vāruošā ūdenī, bet ... VI, 839. pa šituo ceļu vis leiši nenāks Br. s. v. p. 17. man vis kājas nesāp Mērn. laiki 12. lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis ne Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. puiši rauga meitu guodu, .sava vis nezināja BW. 6587, 4. Mit ungewöhnlicher Wortstellung im VL.: es samalu sav[u] mālīti, vis krustiņu neme̦tusi (Var.: krusta vis nelikuse) BW. 8005 var. vis tik gauži nerejat! (in Prosa hiesse es: tik gauži vis nerejat) 21001, 10. kad glaudīs sveša māte, vis tik gludas neglaudīs 16910 var. tā ne˙vis mana vaina U. (unter ne), das ist nicht - wie man angenommen hat oder annehmen könnte meine Schuld. Nach U. werde in Kurl. das vis stets von ne getrennt und dem Verbum nachgestellt (tuo es nee̦smu vis darījis, mit betontem vis!), in Livl. höre man auch: tuo es vis nee̦smu darījis (mit unbetontem vis und betontem nee̦smu!). - Auch in nachdrücklichen Antworten auf Satzfragen: vai gribi? negribu vis "wiltst du? Nein, ich will keineswegs";
2) (am Ende eines Satzes), = laî 6, ar 1, auch: mums ir atnākusi viešņa, ku-kuli atne̦susi vis Mērn. laiki 18. es tev atvedu lūk vīnu vis Sudr. Edž. (MWM.?) 1898, 934. tuo puiku nuopēru vis Vēr. 1904, S. 413. būšuot savu ... meitu duot par sievu vis LP. VI, 1006. ve̦cais jaunuo i[r] lamājis, i[r] vis VII, 1061, der alte habe den jungen sowohl geschimptt, als auch (sonst ihn schlimm- behandelt), četri rubļi vis vajadzēs Sonnaxt;
3) (wohl dem r. всё nachgebildet) fortwährend, in einem fort, immer
im Hochle.): vai dziedāja, vai runāja, vis māmiņu pieminēja BW. 139 (aus Kreuzb. und Jakobstadt). ni˙kā nestrādāju, bet vis staigāju pa elni un veŗuos Pas. V, 290 (ähnlich 304, 448, II, 134, III, 301, IV, 50, 289, 372). mežu lietas pi mums vis vēl nav nuokārtuotas Latg. 1922;
4) gleichwohl, immerhin
(nach r. всё-же ): sacīšu; kas būs, nebūs. vis jau jī ar varu manis nepajems Pas. IV, 255 (aus Nīcgale).
Avots: ME IV, 621
1) Ergänzung zu einer Negation
(ne oder nav), mit der man eine Annahme, die von einer andern Person gemacht ist oder gemacht werden könnte, als unzutreffend zurückweist, oder mit der man der Aktion eines Andern ein Ende zu machen resp. einen Andern von einem Vorhaben zurückzuhalten versucht (einigermassen dem du tout in frz. point du tout vergleichbar): saka mani burv[i] e̦sam; es vis burt nemācēju BW. 28116 var., man sagt, dass ich ein Zauberer sei; in Wirklichkeit aber verstand ich keineswegs (mit nichten) zu zaubern. kuo darīs mūs[u] māsiņa? tā vis (Var.: jau) burt nemācēja (die verstand ja keineswegs zu zaubern) 25832, I. es vis daudzi nebē̦dāju, ka man bārga sveša māte 232751 var. dē̦lu māte dē̦lu teica, šķiet man[i] vis nezinuot. neteic vis! es gan zinu tava dē̦la. tikumiņu 23465, 1. paliek māte raudādama. neraud[i] vis, māmuļiņa! 17308, 3 var. vai, dēliņ, tuo nedari vis! LP. VI, 350. es tevi nelaidīšu vis IV, 172. izlūdzas ap˙nikdams, tuomē̦r mucnieks juokuojas un nesuola vis atduot V, 236. biksta dē̦lu, lai cē̦rtuot kaŗavīriem ar pātagu, bet dē̦ls ... vēl necē̦rt vis IV, 3. mirt ar viņu vis nemiruši VII, 1241. bē̦rnus nepē̦ruši vis vāruošā ūdenī, bet ... VI, 839. pa šituo ceļu vis leiši nenāks Br. s. v. p. 17. man vis kājas nesāp Mērn. laiki 12. lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis ne Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. puiši rauga meitu guodu, .sava vis nezināja BW. 6587, 4. Mit ungewöhnlicher Wortstellung im VL.: es samalu sav[u] mālīti, vis krustiņu neme̦tusi (Var.: krusta vis nelikuse) BW. 8005 var. vis tik gauži nerejat! (in Prosa hiesse es: tik gauži vis nerejat) 21001, 10. kad glaudīs sveša māte, vis tik gludas neglaudīs 16910 var. tā ne˙vis mana vaina U. (unter ne), das ist nicht - wie man angenommen hat oder annehmen könnte meine Schuld. Nach U. werde in Kurl. das vis stets von ne getrennt und dem Verbum nachgestellt (tuo es nee̦smu vis darījis, mit betontem vis!), in Livl. höre man auch: tuo es vis nee̦smu darījis (mit unbetontem vis und betontem nee̦smu!). - Auch in nachdrücklichen Antworten auf Satzfragen: vai gribi? negribu vis "wiltst du? Nein, ich will keineswegs";
2) (am Ende eines Satzes), = laî 6, ar 1, auch: mums ir atnākusi viešņa, ku-kuli atne̦susi vis Mērn. laiki 18. es tev atvedu lūk vīnu vis Sudr. Edž. (MWM.?) 1898, 934. tuo puiku nuopēru vis Vēr. 1904, S. 413. būšuot savu ... meitu duot par sievu vis LP. VI, 1006. ve̦cais jaunuo i[r] lamājis, i[r] vis VII, 1061, der alte habe den jungen sowohl geschimptt, als auch (sonst ihn schlimm- behandelt), četri rubļi vis vajadzēs Sonnaxt;
3) (wohl dem r. всё nachgebildet) fortwährend, in einem fort, immer
im Hochle.): vai dziedāja, vai runāja, vis māmiņu pieminēja BW. 139 (aus Kreuzb. und Jakobstadt). ni˙kā nestrādāju, bet vis staigāju pa elni un veŗuos Pas. V, 290 (ähnlich 304, 448, II, 134, III, 301, IV, 50, 289, 372). mežu lietas pi mums vis vēl nav nuokārtuotas Latg. 1922;
4) gleichwohl, immerhin
(nach r. всё-же ): sacīšu; kas būs, nebūs. vis jau jī ar varu manis nepajems Pas. IV, 255 (aus Nīcgale).
Avots: ME IV, 621
vul
zabava
zabava, der Aberglaube Kaltenbrunn. Nebst oder durch li. zabobonas dass, aus wruss. забабон.
Avots: ME IV, 677
Avots: ME IV, 677
zaglis
zaglis,
1) der Dieb:
Sprw. zagļam zagļa prāts Br. sak. v. 1474. zagļam zagļa alga 1475. zagļam daudz ceļu, pē̦du dzinējam tik viens pats 1476. zaglim viens celš, ķē̦rājiem visi JK. II, 460. zagļam viens grē̦ks, dzinējam daudz (einer ist der Täter; der den Dieb Suchende beschuldigt mit Unrecht viele) U. zaglim tumsā veicas JK. II, 459. tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Dr. mazuos zagļus kar, lieluos ceļ amatuos Kaudz. M. 133. ruobežnieki zagļu ļaudis, nuozuog manu vainadziņu BW. 6182. es redzēju zirgu zagli 30163. meitu zaglis krūmiņuos 13496. dienas (dienu) zaglis, der Tagedieb: tu tik tāds dienas zaglis vien esi Frauenb. kalpi tavi dienas zagļi BW. 27971. Sprw.: dienu zaglis - mūža zaglis RKr. VI, 136. dūmu zaglis, ein Hausdieb St., Bergm. n. U. (unter dūmi). ja kaut kuo daruot ruoka trīc, tad saka, ka tas e̦suot cāļu zaglis Etn. IV, 176. zagļu vārdi, Zauberworte, mit deren Hilfe Diebe bellende Hunde zum Schweigen bringen od. zu bestehlende Menschen in tiefen Schlaf versetzen Frauenb. zagļu laiks, der Herbst Frauenb.;
2) adatu zaglis, forficula auricularia Balt. Lauksaimnieks;
3) Demin. zaglītis, ein Teil des Webstuhls
Karls.: aude̦kla galā ir zaglītis (kāds pasmags priekšme̦ts), kas ve̦lk lumstiņus atpakaļ Ruj.
Avots: ME IV, 679
1) der Dieb:
Sprw. zagļam zagļa prāts Br. sak. v. 1474. zagļam zagļa alga 1475. zagļam daudz ceļu, pē̦du dzinējam tik viens pats 1476. zaglim viens celš, ķē̦rājiem visi JK. II, 460. zagļam viens grē̦ks, dzinējam daudz (einer ist der Täter; der den Dieb Suchende beschuldigt mit Unrecht viele) U. zaglim tumsā veicas JK. II, 459. tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Dr. mazuos zagļus kar, lieluos ceļ amatuos Kaudz. M. 133. ruobežnieki zagļu ļaudis, nuozuog manu vainadziņu BW. 6182. es redzēju zirgu zagli 30163. meitu zaglis krūmiņuos 13496. dienas (dienu) zaglis, der Tagedieb: tu tik tāds dienas zaglis vien esi Frauenb. kalpi tavi dienas zagļi BW. 27971. Sprw.: dienu zaglis - mūža zaglis RKr. VI, 136. dūmu zaglis, ein Hausdieb St., Bergm. n. U. (unter dūmi). ja kaut kuo daruot ruoka trīc, tad saka, ka tas e̦suot cāļu zaglis Etn. IV, 176. zagļu vārdi, Zauberworte, mit deren Hilfe Diebe bellende Hunde zum Schweigen bringen od. zu bestehlende Menschen in tiefen Schlaf versetzen Frauenb. zagļu laiks, der Herbst Frauenb.;
2) adatu zaglis, forficula auricularia Balt. Lauksaimnieks;
3) Demin. zaglītis, ein Teil des Webstuhls
Karls.: aude̦kla galā ir zaglītis (kāds pasmags priekšme̦ts), kas ve̦lk lumstiņus atpakaļ Ruj.
Avots: ME IV, 679
zaņķēt
zaņķêt, -ẽju,
1) "taisīt netīrumu bedri" (mit aņ̃ ) Schibbenhof;
2) (mit Kot) beschmieren, besudeln
(mit aņ̃ ) Bauske;
3) intr., regnen und schneien
Frauenb.;
4) etwas Unsauberes essen
(mit aņ̃ ) Wandsen; "ēst visu, kas pagadās" (mit ar̃ ) Schibbenhof: cūkas zaņkē Wandsen;
5) saufen
(mit aņ̃ ) Fockenhof;
6) Gerüchte verbreiten, bösen Leumund machen
(mit aņ̃ ) Schibbenhof. Refl. -tiês.
1) sich (mit Kot) besudeln, beschmieren
Bauske;
2) fressen
LKVv.
Avots: ME IV, 689, 690
1) "taisīt netīrumu bedri" (mit aņ̃ ) Schibbenhof;
2) (mit Kot) beschmieren, besudeln
(mit aņ̃ ) Bauske;
3) intr., regnen und schneien
Frauenb.;
4) etwas Unsauberes essen
(mit aņ̃ ) Wandsen; "ēst visu, kas pagadās" (mit ar̃ ) Schibbenhof: cūkas zaņkē Wandsen;
5) saufen
(mit aņ̃ ) Fockenhof;
6) Gerüchte verbreiten, bösen Leumund machen
(mit aņ̃ ) Schibbenhof. Refl. -tiês.
1) sich (mit Kot) besudeln, beschmieren
Bauske;
2) fressen
LKVv.
Avots: ME IV, 689, 690
zavata
zavata, ein Zaubermittel; ein behexter Gegenstand, der hingeworfen wird, um ein Übel auf den Finder zu übertragen Nigr.: nuolikt kādas zavatas... Stīpnieka dē̦liem, lai tuos vadātu pa savām pē̦dām un piezavē̦tu pie sevis Janš. Dzimtene V, 224. ziedu, zavatu un zemliku likšana Laimei un Pē̦rkuonam Bandavā II, 26. Zu zavêt.
Avots: ME IV, 693
Avots: ME IV, 693
zavatnieks
zavatnieks,
1) zavatnieks Für. I, L., Rutzau, zavetnieks Elv., Waldegalen n. LP. VII, 671, L. Aw. v. J. 1850,,N 14, Dunika, Gramsden, N.-Bartau, Preekuln, zavētnieks Für. I, der Zauberer:
burvji, zavatnieki (Var.: zavetnieki) mūs[u] māsiņas vedējiņi BW. 16072. lielas zintenieces un zavatnieces Janš. Līgava I, 321. ragana, zavatniece II, 475;
2) ein Schwätzer, einer, der Gerüchte verbreitet
Gilsen.
Avots: ME IV, 693
1) zavatnieks Für. I, L., Rutzau, zavetnieks Elv., Waldegalen n. LP. VII, 671, L. Aw. v. J. 1850,,N 14, Dunika, Gramsden, N.-Bartau, Preekuln, zavētnieks Für. I, der Zauberer:
burvji, zavatnieki (Var.: zavetnieki) mūs[u] māsiņas vedējiņi BW. 16072. lielas zintenieces un zavatnieces Janš. Līgava I, 321. ragana, zavatniece II, 475;
2) ein Schwätzer, einer, der Gerüchte verbreitet
Gilsen.
Avots: ME IV, 693
zavatzāle
zavatzâle 2 Dond., zave̦tzāle Dond. n. RKr. III, 71, zave̦dzâles Upesgrīva, lycopodium selago L.; zave̦tzāle, eine in der Volksmedizin gebrauchte giftige Waldpflanze Stenden; zavatzāle, ein Zauberkraut Balt. senatne.
Avots: ME IV, 693
Avots: ME IV, 693
zaveklis
zavēt
zavêt (li. žavėti "zaubern, hexen" ) Elv., L., im Libauschen n. U., Waldegalen n. LP. VII, 671, Dunika, Gramsden, Kalleten, N.-Bartau, Neuhausen, Nigr., Rutzau, Wandsen (unbek. in Lis., wolm. n. a.), -ẽju, zaubern, hexen: saimniece zavē citu ļaužu luopus LP. VII, 606. ragana zavējuse (būruse, nuoskauduse)... luopus 664. vārdi, ar kuriem var zavēt Rainis. - zavē̦ta zâle, lycopodium selago Tals. n. LP. VII, 671: zavē̦ta zāle jālasa pa gaveņa laiku LP. VI, 10. raganai atdara ar zavē̦tuo zāli VII, 580. - Subst. zavê̦tãjs, der Zauberer U., Brasche, Kalleten, Rutzau; f. zavê̦tãja, die Hexe V.: vare̦ns zavē̦tājs, briesmīgs burvis Lautb. Niedr. Vidvuds 52. Am ehesten wohl (nach Brugmann Grdr. I 2 , 557 f., Osthoff BB. XXIV, 177 ff., Zubatý AfslPh. XVI, 421 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 529) zu aksl. zovǫ "rufe", ai. háatē, av. zavaiti "ruft (an)", ai. hūtá-ḥ "geladen", arm. n-zovḱ "Fluch" u. a. Anders Leskien IF. XIII, 117 f. und Būga KZ. LII, 277 und Tiž. I, 426 (zu li. žúti "umkommen" ) und Prellwitz Wrtb.2 97 f. (zu gr. γόης "Zauberer", s. dazu Walde 1. c. 635).
Avots: ME IV, 693
Avots: ME IV, 693
zavetība
zavitniece
zīdaubīte
zīdene
I zĩdene Ahs., Frauenb., ein seidenes Kopftuch Wid., N. - Bartau: braucuot un ejuot... sēja vēl virsū (d. h. über die Haube) drānu (zīdeni...) RKr. XVII, 29. uzrunātāja uzdeva uz ruoku, kad ve̦cāki meitu neliedza, pre̦camuo drānu (... zīdeni) XVI, 70. tē̦vs nuopirka mātei lielu zīdeni Ahs. n. RKr. XVII, 65. dabūsi galvas zīdeni Janš. Prec. viesulis 81.
Avots: ME IV, 731
Avots: ME IV, 731
zīle
I zĩle (li. žýlė "die Meise"), die Meise L., der Wahrsagevogel U.: zīle dzied kaņepēs BW. 10217; 11934, 2; 12031. zila zīle padziedāja 18128, 10. zaļa zīle 12933. ce̦kulaiņa zīle, die Haubenmeise U.; egļu zīlīte, die Tannemeise (parus ater L.) Heniņ; gaŗastes zīle, die Schwanzmeise (parus caudatus L.) Sassm.; me̦lnā z. Heniņ, = tauku z.; meža z. U., = egļu z.; pe̦lē̦kā z. Sassm., = purva z.; purva z. Heniņ, mattköpfige Sumpfmeise (parus borealis Selys); tauku zīlīte Heniņ, die Kohlmeise (parus major L.); zilastes z. Heniņ, die Blaumeise (parus coeruleus L.). Wohl (nach der Farbe) zu zils "blau"; vgl. r. синица "die Meise": синiй "blau".
Avots: ME IV, 732
Avots: ME IV, 732
zilenāji
zilenāji U., zilgnãji Wolmarshof, zilenāji Arrasch, Ruj., Blaubeerenkraut, vaccinium uliginosum.
Avots: ME IV, 719
Avots: ME IV, 719
zilene
I zilene,
1): Blaubeere
Pussen; ‡
2) eine blaue Kuh
Linden in Kurl.; ‡
3) ein blauer Rock:
deju .... le̦cu . .. kurpītēs, zilenēs (Var.: zilajuos lindrakuos) BW. 24064, 1. tē̦va pirkta zilenīte, staigāj[u], zemi slaucīdama 16992, 9; ‡
4) zilenīte Ramkau, hepatica triloba.
Avots: EH II, 806
1): Blaubeere
Pussen; ‡
2) eine blaue Kuh
Linden in Kurl.; ‡
3) ein blauer Rock:
deju .... le̦cu . .. kurpītēs, zilenēs (Var.: zilajuos lindrakuos) BW. 24064, 1. tē̦va pirkta zilenīte, staigāj[u], zemi slaucīdama 16992, 9; ‡
4) zilenīte Ramkau, hepatica triloba.
Avots: EH II, 806
zilene
I zilene(s), = glãzene(s), Blaubeere(n) L., U., Mag. IV, 2, 81, AP., Bers., Frauenb., Lubn. (in Lubn. auch: galvene), Meiran, Memelshof, Nötk., Orellen, Ruj., Segew., Trik., Wolm. (unbek. in Arrasch, Dunika, Golg., Cir.-Buschh., Jürg., Kaltenbr., Kl., Mahlup, Schnehpeln, Selg., Sessw., Stenden, wo dafür glāzene(s), in Warkh., wo dafür gailine, in Oknist, wo dafür ģirtuokle); = mel˜nene(s), Schwarzbeeren (vaccinium myrtillus) Arrasch, Drosth.
Avots: ME IV, 719
Avots: ME IV, 719
ziņa
ziņa (li. žinià " die Kunde" ),
1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,
a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;
b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;
c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;
2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;
3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";
4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;
5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.
Avots: ME IV, 724, 725
1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,
a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;
b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;
c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;
2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;
3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";
4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;
5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.
Avots: ME IV, 724, 725
zināt
zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,
1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;
2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,
1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;
2) sich kennen
U.;
3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;
4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;
5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),
1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;
2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;
3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).
Avots: ME IV, 721, 722, 723
1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;
2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,
1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;
2) sich kennen
U.;
3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;
4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;
5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),
1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;
2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;
3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).
Avots: ME IV, 721, 722, 723
ziņāties
ziņâtiês, -ãjuôs, alte Bräuche, Zauberkünste wissen und beachten Ar.: tā ziņājās, ka nedrīkst Mārtiņu vakarā darāmuo darīt Konv. 1 2641.
Avots: ME IV, 725
Avots: ME IV, 725
žīnis
žìnis 2 (gesprochen mit ī !) Kaltenbrunn, Wahrsager Oberl. n. BielU. Aus li. žynỹs "Zauberer".
Avots: ME IV, 813
Avots: ME IV, 813
zinte
zinte,
1) die Zauberkunst
V.: ar uzmanību, īstu zinti gan ievainuotuos sasiet pruot Lautb. stiprus vārdus nemākam un zintes pret kungiem nezinām Janš. Dzimtene 2 411. Emma uz tādām ve̦claiku zintēm (= māņiem?) neielaidās 19. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224;
2) "burvības priekšme̦ti" Dunika (mit iñ ), niedergelegte(s) Zaubermittel: pie... uozuola dažreiz atruod nuoliktas šādas tādas zintes Janš. Bandavā I, 295. Als ein Kuronismus zu zinât.
Avots: ME IV, 723
1) die Zauberkunst
V.: ar uzmanību, īstu zinti gan ievainuotuos sasiet pruot Lautb. stiprus vārdus nemākam un zintes pret kungiem nezinām Janš. Dzimtene 2 411. Emma uz tādām ve̦claiku zintēm (= māņiem?) neielaidās 19. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224;
2) "burvības priekšme̦ti" Dunika (mit iñ ), niedergelegte(s) Zaubermittel: pie... uozuola dažreiz atruod nuoliktas šādas tādas zintes Janš. Bandavā I, 295. Als ein Kuronismus zu zinât.
Avots: ME IV, 723
zintēt
zintêt, -ẽju,
1) zaubern
V., (mit iñ ) Dunika, Rutzau, Weinschenken: lai burvis nevar zintēt RKr. XIX, 87 (aus N. - Bartau);
2) etw. besprechen, erörtern
Dobl. n. Etn. I, 91. Refl. -tiês, zaubern, Zauberei treiben: ar sarkanuo vīnu... daži zintējas JK. VI, 20. ar ūdeni zintējas... šādā kārtā 26. - Subst. zintêšana, das Zaubern, Wahrsagen: izdarīt zintēšanu Etn. I, 113. tuo nuozīmē pareģuošana (zintēšana) Konv. 2 391. sadedzināja bluķi ar dažādām zintēšanām ebenda. Zur Wurzel von zinât; s. auch Būga KSn. I, 15.
Avots: ME IV, 723
1) zaubern
V., (mit iñ ) Dunika, Rutzau, Weinschenken: lai burvis nevar zintēt RKr. XIX, 87 (aus N. - Bartau);
2) etw. besprechen, erörtern
Dobl. n. Etn. I, 91. Refl. -tiês, zaubern, Zauberei treiben: ar sarkanuo vīnu... daži zintējas JK. VI, 20. ar ūdeni zintējas... šādā kārtā 26. - Subst. zintêšana, das Zaubern, Wahrsagen: izdarīt zintēšanu Etn. I, 113. tuo nuozīmē pareģuošana (zintēšana) Konv. 2 391. sadedzināja bluķi ar dažādām zintēšanām ebenda. Zur Wurzel von zinât; s. auch Būga KSn. I, 15.
Avots: ME IV, 723
zintinieks
ziñtinieks Ruj. - Thorney, zintinieks Elv., L., Ruj. n. U., Zalktis I, 114, zintenieks Etn. I, 75, (mit iñ ) Frauenb., zintnieks Wid., (mit iñ ) Karls., Pernigel, ein Schwarzkünstler L., ein Zauberer U., Wahrsager Elv., "zinātājs" Pernigel, Ruj. - Thorney: zintenieki, zavetnieki tautu dē̦la vedējiņi BW. 16072, 1 var. burtnieks, pārmūža zintenieks ve̦cs MWM. IX, 773. starķis... pazīstams par lieluo zintnieku, burtnieku R. Sk. I, 25. ļaudis nāca pie aklā zintenieka paduomuos Janš. Līgava I, 167. sievu un meitu starpā dažas ir lielas zintenieces un zavatnieces 321. zintenieces,... stāvē̦damas sabiedrībā ar ļaunā spē̦ku Etn. III, 23.
Avots: ME IV, 724
Avots: ME IV, 724
zintniecība
zintniecĩba, die Zauberkunst: pret... šuo ļaunumu tautas zintniecība kaŗuo gan vārdiem, gan darbiem Etn. III, 23.
Avots: ME IV, 724
Avots: ME IV, 724
zintot
zintot
žļeibt
žļeĩbt Kalleten, -bju, -bu, glauben, meinen, denken: es žļeibju, ka tam tâ vajadzē̦tu būt Kalleten. Wohl ein Lituanismus.
Avots: ME IV, 817
Avots: ME IV, 817
žļuga
žļuga,
1) eine breiartige Masse
Schibbenhof; "каша" Wid.: kartupeļi (vāruot) saiet žļugā (žļugās Schnehpeln) Schibbenhof. ābuoli vai plūmes pārvadājuot var saiet žļugā ebenda;
2) Treibeis, Schnee auf dem Wasser
N. - Bartau; weicher, halb aufgetauter Schnee Dunika: jūŗā tāda žļuga, ka ar laivu ne˙maz nevar tapt uz priekšu N. - Bartau. mums naudas kâ žļugas (d. h. sehr viel) ebenda;
3) nasser Sandboden
Warkh.;
4) eine unsaubere Flüssigkeit
Grawendahl;
5) ein Schimpfname
Stenden. Zu žļugt.
Avots: ME IV, 819
1) eine breiartige Masse
Schibbenhof; "каша" Wid.: kartupeļi (vāruot) saiet žļugā (žļugās Schnehpeln) Schibbenhof. ābuoli vai plūmes pārvadājuot var saiet žļugā ebenda;
2) Treibeis, Schnee auf dem Wasser
N. - Bartau; weicher, halb aufgetauter Schnee Dunika: jūŗā tāda žļuga, ka ar laivu ne˙maz nevar tapt uz priekšu N. - Bartau. mums naudas kâ žļugas (d. h. sehr viel) ebenda;
3) nasser Sandboden
Warkh.;
4) eine unsaubere Flüssigkeit
Grawendahl;
5) ein Schimpfname
Stenden. Zu žļugt.
Avots: ME IV, 819
žmulis
‡ žmulis Marienhausen,
1) "?": siena ž. (= žmuls?);
2) ein liededicher, unsauberer Mensch.
Vgl. šmulis.
Avots: EH II, 820
1) "?": siena ž. (= žmuls?);
2) ein liededicher, unsauberer Mensch.
Vgl. šmulis.
Avots: EH II, 820
zvākšēt
zvākšêt, -u, -ẽju,
1) schallnachahmendes Verbum (zvãkšêt Nötk.), bezeichnend den Lärm, der entsteht, wenn man Korn durch eine Röhre schüttet
Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln; wenn man auf eine Blechplatte schlägt (mit ã ) PS.; wenn man einen breiten Gegenstand ins Wasser wirft (zvãkš(ķ)êt) Schibbenhof; das Schnauben des Windes u. Wassers U.: bleķa plāte zvākš, kad pa tuo sit PS.;
2) plappern, schwatzen
Bewershof. Vgl. svākšêt.
Avots: ME IV, 767
1) schallnachahmendes Verbum (zvãkšêt Nötk.), bezeichnend den Lärm, der entsteht, wenn man Korn durch eine Röhre schüttet
Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln; wenn man auf eine Blechplatte schlägt (mit ã ) PS.; wenn man einen breiten Gegenstand ins Wasser wirft (zvãkš(ķ)êt) Schibbenhof; das Schnauben des Windes u. Wassers U.: bleķa plāte zvākš, kad pa tuo sit PS.;
2) plappern, schwatzen
Bewershof. Vgl. svākšêt.
Avots: ME IV, 767
Šķirkļa labojumos (2)
gods
gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
izraudzīt
izraũdzît, tr.,
1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13
[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,
1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;
2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen
Avots: ME I, 789
1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13
[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,
1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;
2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen
Avots: ME I, 789