Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'best' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'best' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (23)
apbest
apbest
apbest, tr., begraben Katech. 1586 [Und. Psal. 15.]; Oppek., L., PS. apbeda zirgus Dok. A.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
best
best
best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]
Avots: ME I, 280, 281
Avots: ME I, 280, 281
best
bestarags
bestis
bestrs
bestrs
be̦strs, be̦sts,
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [
2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].
Avots: ME I, 281
grebestāt
‡ gre̦be̦stât, -āju, beim Dachdecken die gre̦bê̦sti anbringen Auleja: g. klē̦vu. Vgl. li. grebėstúoti "mit Latten beschlagen".
Avots: EH I, 401
Avots: EH I, 401
iebest
iebest,
1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡
2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡
3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡
4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.
Avots: EH I, 503
1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡
2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡
3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡
4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.
Avots: EH I, 503
iebest
izbest
izbest (li. išbèsti "ausstechen" ): cūkas izbeda kartupelēju Mahlup. izbe[dī]šu visu aku Pas. XI, 60, izbe̦d duobīti 151. izbede ... pagrabu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 59).
Avots: EH I, 434
Avots: EH I, 434
izbest
izbest, tr., ausgraben Glück IV Mos. 21, 18. cūkas kaulu izde̦dušas (gew.: izrakušas) BW. 25818, 3. dziļu bedri izbedis Diez.
Kļūdu labojums:
25818, 3 = 25813, 2
Avots: ME I, 716
Kļūdu labojums:
25818, 3 = 25813, 2
Avots: ME I, 716
klembests
klembests
klimbests
‡ klimbe̦sts, ein ungewandter Mensch von hohem Wuchs Prl., Warkl.; ein grosses, aber schwaches Pferd Warkl.
Avots: EH I, 617
Avots: EH I, 617
nobest
pabest
sabest
sagrebestot
‡ sagre̦be̦stuôt "= sagrãbât" Oknist: tis ē̦damais šuodien pusdienā tāds sagre̦be̦stuots: nav ni˙kas taisīts.
Avots: EH XVI, 409
Avots: EH XVI, 409
uzbest
‡ uzbest, grabend aufschütten. Subst. uzbe̦dums Brastiņš Latv. pilskalni I, 124, grabend Aufgeschüttetes.
Avots: EH II, 718
Avots: EH II, 718
Šķirkļa skaidrojumā (1034)
abāda
abāda, N.-Schwnbg.; abada (?). in Grosdohn nach Etn. IV, 17, eine aus eben geschlachtetem Schweinefleisch und Kohl bestehende Speise [s. apbē̦das].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
aceknis
aceknis,
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
acs
acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
adatnieks
adatniẽks, ‡
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
ādenis
âdenis T., âdeniẽks PS.,
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sakās lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;
2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.
Avots: ME I, 236
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
aizart
àizar̂t,
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;
2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);
3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.
Avots: ME I, 17
aizbāze
aizbāzeknis
àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
aizdalsāt
‡ àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizgrābt
àizgrâbt, tr.,
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;
2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;
3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;
4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.
Avots: ME I, 27
aizgrūst
àizgrûst, ‡
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
5) a. kam naudu priekšā, jem. mit Geld bestechen:
izmeklēšanas iestādēm aizgrūdis naudu priekšā Janš. Dzimtene II, 313; ‡
6) (mit einer Schaufel) zuschütten:
a. vajaga duobis Ass. - Kalt. jis... saimi aizgrūde ar sniegu Pas. IV, 278 (aus Ludsen).
Avots: EH I, 25
aizgūtnīgs
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aizjumt
‡ àizjùmt,
1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;
2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;
3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).
Avots: EH I, 27
1) (ein Dach) deckend (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. līdz vidum;
2) a. jumta caurumu, ein Loch des Daches (deckend) ausbessern, zudecken;
3) a. jumtu, ein Dach zu decken anfangen (und nachher das Decken unterbrechen).
Avots: EH I, 27
aizķemmēt
‡ àizķem̃mêt,
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;
2) ķemmējuot 2 (bis zu einer bestimmten Stelle) hingelangen:
a. aude̦klu līdz pusei C.
Avots: EH I, 34
aizlecināt
àizlecinât,
1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;
2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;
3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).
Avots: EH I, 36
1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;
2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;
3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).
Avots: EH I, 36
aizlikt
àizlikt,
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
aizmastīt
àizmastît,
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;
2) einfriedigen, umzäunen;
3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;
4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.
Avots: ME I, 38
aizrisināties
àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizrunāt
àizrunât,
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
aizsacīt
‡ àizsacît,
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);
2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);
3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;
4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;
5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.
Avots: EH I, 47
aizšaut
àizšaũt, tr.,
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;
2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;
3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;
4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;
5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.
Avots: ME I, 54
aizspieds
àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizstirāt
‡ II àizstirât Festen, Wessen,
1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;
2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.
Avots: EH I, 53
1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;
2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.
Avots: EH I, 53
aiztriekt
‡ àiztrìekt,
1) hin-, wegjagen, -treiben;
2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;
3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;
4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).
Avots: EH I, 59
1) hin-, wegjagen, -treiben;
2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;
3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;
4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).
Avots: EH I, 59
aizvagāt
aizvaldzināt
aizviesties
‡ àizvìestiês,
1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;
2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;
3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.
Avots: EH I, 64
1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;
2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;
3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.
Avots: EH I, 64
aizvīt
alga
àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].
Avots: ME I, 67
Avots: ME I, 67
āliņģis
ãliņ̃ģis, auch [ãliņš Dond., Salis], ãleņ̃ģis BW. 18885 und U. (li. [ólingis bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 928], ólinge+),
1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;
2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]
Avots: ME I, 238
1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;
2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]
Avots: ME I, 238
alpa
àlpa 2 : vējš àlpām 2 skrien Warkl. n. FBR. XI, 118. àlpām 2 salts vējš pūš Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. ar vienu àlpu 2 "atsevišķā paņēmienā" Stom. vienā àlpā 2 ebenda, gleichmässig, beständig.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
amarila
amarĩļa, ein habsüchtiger Mensch Etn. I, 90; āmarīma, dass. in Lasd [Zu rĩt "schlingen" und ai. ama-ḥ "Andrang", àmatra "heftig" und ahd. emiӡ "fortwährend, beständing"?].
Avots: ME I, 69
Avots: ME I, 69
ap
I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
apadīt
apadît,
1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;
2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.
Avots: ME I, 72
1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;
2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.
Avots: ME I, 72
apart
apar̂t (li. apárti), tr.,
1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;
2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;
3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;
4) rundherum pflügen:
ap dārzu;
5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;
6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.
Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi
Avots: ME I, 75
1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;
2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;
3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;
4) rundherum pflügen:
ap dārzu;
5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;
6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.
Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi
Avots: ME I, 75
apauši
apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.
Avots: ME I, 75, 76
Avots: ME I, 75, 76
apbalvāt
apbalvot
apbalvuôt, tr., beschenken, auch wohl bestechen; apbalvuots, begabt, geschmückt: gara dāvanām, slavas darbiem Pump.; dieva apbalvuots dziesminieks. apbalvuojums, die Beschenkung, das Geschenk: apbalvuo jums ar ordeni, Ordenverleihung.
Avots: ME I, 76
Avots: ME I, 76
apbārstīt
apbāzīt
apbâzît, tr., freqn.,
1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;
2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.
Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen
Avots: ME I, 76
1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;
2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.
Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen
Avots: ME I, 76
apbēdas
apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].
Avots: ME I, 76, 77
Avots: ME I, 76, 77
apbērēt
apbezdēt
‡ apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbirzt
‡ apbir̂zt,
1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;
2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.
Avots: EH I, 74
1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;
2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.
Avots: EH I, 74
apcirknis
apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),
1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;
2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;
3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;
4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).
Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.
Avots: ME I, 79
1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;
2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;
3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;
4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).
Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.
Avots: ME I, 79
apcirst
apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
apčupt
‡ apčupt,
1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;
2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;
3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;
4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?
Avots: EH I, 76
1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;
2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;
3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;
4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?
Avots: EH I, 76
apdrauzāt
‡ II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,
1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?
2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?
Avots: EH I, 78
1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?
2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?
Avots: EH I, 78
apdrumstalot
apģiebt
apglabāt
apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.
Avots: ME I, 87
Avots: ME I, 87
apgramstīt
‡ apgram̃stît,
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
apgrantēt
apgrūstīt
apgružot
apgūt
apgũt,
1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡
2) berücken (bestricken):
tas mās[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).
Avots: EH I, 86
1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡
2) berücken (bestricken):
tas mās[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).
Avots: EH I, 86
apjaudāt
apjaũdât, vermögen, bestreiten Mag. IV, 2, 106. viņam ir tik daudz lauku, ka nevar apjaudāt JK.
Avots: ME I, 91
Avots: ME I, 91
apkabināt
‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),
1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;
2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;
3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;
4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;
5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;
2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.
Avots: EH I, 88
1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;
2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;
3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;
4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;
5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;
2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.
Avots: EH I, 88
apkaisīt
apkàisît, ‡ Refl. -tiês, sich bestreuen: a. miltiem, pe̦lniem, salmiem. celiņš (nemanuot) apkaisījies ar sìenu Jürg.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkaisīt
apkankarāt
apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,
1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;
2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.
Avots: ME I, 93
1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;
2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.
Avots: ME I, 93
apkāpelēt
‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.
Avots: EH I, 90
Avots: EH I, 90
apkliest
apkrāmēt
apkrãmêt, ‡
2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;
2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.
Avots: EH I, 93, 94
2) bestchlen
Bers. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ apkŗavâtiês: apkrāmējies kâ žīds ar paunām Dunika, Kal., Rutzau;
2) mit dem Kramen (mit den Hausarbeiten) fertig werden
saimniece vēl nav apkrāmējusies Dunika, Rutzau, Salis u. a.
Avots: EH I, 93, 94
apkrampēt
‡ apkram̃pêt,
1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;
2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;
3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.
Avots: EH I, 93
1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;
2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;
3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.
Avots: EH I, 93
apkramtīt
apkratīt
‡ apkratît (li. apkratýti),
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):
2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;
3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.
Avots: EH I, 93
apkreikt
‡ apkreĩkt Rutzau, bestreuen, ringsum etw. ausstreuen; a. salmus ap guovi. Aus li. apkreĩkti.
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkrēst
apkrēst, ‡
2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡
3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡
4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.
Avots: EH I, 94
2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abschüttcln:
vējš apkrētis ābuolus Wolm.; ‡
3) schüttelnd bestreuen:
a. ar salmiem pagalmu Bewern; ‡
4) schüttelnd umfallen machen, niederwerfen:
vējš apkrêtis zārdus Trik.
Avots: EH I, 94
apkūpēt
apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 97
Avots: ME I, 97
apliecība
aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
apliecināt
apliecinât, ‡
2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.
Avots: EH I, 99
2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.
Avots: EH I, 99
apliecināt
aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
aplīpināt
aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
aplupt
aplupt (li. aplùpti),
1) tr., ringsum abschälen;
2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.
Avots: ME I, 103
1) tr., ringsum abschälen;
2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.
Avots: ME I, 103
apmādīt
‡ apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.
Avots: EH I, 101
Avots: EH I, 101
apmaidīt
apmaîdît C., tr., freqn. zu miet, apmiet abpfählen, mit Stäben, jungen Bäumchen, Zweigen abstecken, abgrenzen: ceļš gar abām malām eglītēm apmaidīts; apmaidīt le̦dus laužamuo vietu AP., die Stelle, wo das Eis gebrochen wird, mit Zweigen abgrenzen, bezeichnen. zirņus, apiņus apmaidīt, mit Stäben bestecken Ekau, AP., Bers., Lub.
Avots: ME I, 103, 104
Avots: ME I, 103, 104
apmale
apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.
Avots: ME I, 104
Avots: ME I, 104
apmedot
apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.
Avots: ME I, 106
Avots: ME I, 106
apmeijot
apmienot
apmienuôt, tr.,
1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;
2) bestätigen
U. (?);
3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).
Avots: ME I, 108
1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;
2) bestätigen
U. (?);
3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).
Avots: ME I, 108
apmirdzēt
‡ apmirdzêt, bescheinen, bestrahlen: pats sevis apmirdzē̦ts Ezeriņš Leijerk. II, 221.
Avots: EH I, 102
Avots: EH I, 102
appaisīt
‡ appàisît,
1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;
2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.
Avots: EH I, 104
1) (ein bestimmtes Quantum Flachs) zu Ende
(resp.: oberflächlich) schwingen (resp. brechen) Laud.: a. linus;
2) "aufessen"
(pejorativ) Prl.
Avots: EH I, 104
applātīt
apputināt
apputinât, tr., mit Staub bedecken, bestauben: slaukuot meita apputinājusi galdus, krē̦slus, drēbes; ar sniegu apputināt, verwehen JR. IV, 81.
Avots: ME I, 112
Avots: ME I, 112
apramīt
apriebināt
‡ aprìebinât, (zur Heilung) bestreichen und besprechen machen KatrE.: a. ruozi, lai vairs neaug.
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
apriebt
aprìebt C.,
1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;
2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;
3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.
Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām
Avots: ME I, 116
1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;
2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;
3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.
Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām
Avots: ME I, 116
aprietināt
‡ apriẽtinât guovi Schnehpeln, vor dem Melkeu die Zitzen einer Kuh drückend bestreichen (und dann abwarten, bis die Milch zu fliessen beginnt).
Avots: EH I, 110
Avots: EH I, 110
aprīkot
apsitīgs
apsitîgs,
1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;
2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].
Avots: ME I, 120
1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;
2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].
Avots: ME I, 120
apskujot
apsmerdēt
apsmerdêt, tr., bestänkern: viņš ikvienu radības gabalu var apsmerdēt Liev., J. Kaln., C.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
apspiguļot
apspirāt
‡ apspirât Dunika, Rutzau, mit spiras I 1 (dieselben aussondernd) bestreuen: avis apspirājušas ceļu.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apspoguļot
‡ apspuoguļuôt, mit einem Spiegel bestrahlen. Refl. -tiês, sich bespiegeln: tā nevar a. vien.
Avots: EH I, 116
Avots: EH I, 116
apspraudīt
apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apspraust
apspraûst [li. apspriáusti], tr., bestecken: tad es būtu tuo celiņu adatām apsprauduse BW. 15688; meijām ē̦kas
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apspridzināt
‡ apspridzinât,
1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;
2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;
3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.
Avots: EH I, 116
1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;
2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;
3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.
Avots: EH I, 116
apspriņģāt
apstarot
apstaruôt, tr., bestrahlen: apstaruôts skats, erleuchteter, tiefer Blick Vēr. II, 281.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apstellēt
apstiprināt
apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus likās apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apsvaidīt
apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
aptaukot
aptàukuôt [li. aptaukùoti], tr., mit Fett beschmieren, bestreichen Dr. Refl. -tiês, sich verfetten. sirds aptàukuôšanâs, Herzverfettung.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
apteikt
aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).
Avots: EH I, 121
Avots: EH I, 121
aptept
‡ aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,
1) sich beschmieren;
2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.
Avots: EH I, 121
1) sich beschmieren;
2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.
Avots: EH I, 121
aptīrīt
aptraipīt
aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
aptreipt
‡ aptreĩpt Kal., Rulzau, bestreichen, beschmieren: a. maizi ar sviestu Kal., Rutzau. a. zābakus Kal.
Avots: EH I, 122
Avots: EH I, 122
aptriekt
aptriept
aptriept
aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
apvalkāt
apvaskot
apzadzināt
apzadzinât, auch apzādzināt, tr.,
1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;
2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.
Avots: ME I, 136
1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;
2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.
Avots: ME I, 136
apzagt
apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.
Kļūdu labojums:
258 = 958
Avots: ME I, 137
Kļūdu labojums:
258 = 958
Avots: ME I, 137
apzaidīt
‡ apzaidît Bērzgale (mit ài 2 ), KatrE. (mit aî ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar māliem.
Avots: EH I, 127
Avots: EH I, 127
apzīmēt
apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
apzvaidīt
arājs
arãjs, arẽjs,
1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;
2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;
3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]
Avots: ME I, 140
1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;
2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;
3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]
Avots: ME I, 140
aras
aras, das Aufpflügen eines bestimmten Stückes Ackers zur Gehorchszeit Naud., Etn. II, 129. [U. gibt auch ara und are "Ackerland": tīrumus ietaisīt uz četri arēm "das Ackerland in vier Felder teilen".]
Avots: ME I, 140
Avots: ME I, 140
arkls
ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
asaka
asaka, ‡
2) derjenige Bestandteil des Wagens, der die (hblzernel Vorder- und Hinterachse verbindet
(aus dem Hochle.).
Avots: EH I, 130
2) derjenige Bestandteil des Wagens, der die (hblzernel Vorder- und Hinterachse verbindet
(aus dem Hochle.).
Avots: EH I, 130
ašķis
ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,
1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;
2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;
3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.
Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit
Avots: ME I, 147
1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;
2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;
3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.
Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit
Avots: ME I, 147
ass
ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.
Avots: EH I, 131
Avots: EH I, 131
astotais
astūtais
atdzīvāt
‡ atdzîvât,
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;
2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.
Avots: EH I, 140
atganīt
atganît,
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
1): abwehren
Segew.; ‡
5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,
3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.
Avots: EH I, 141
atganīt
atganît [li. atganýti], tr.,
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
1) von sich abwehren:
suņus;
2) satt weiden:
luopus;
3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;
4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,
1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;
2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;
3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;
4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 158
atiet
atiet (li. ateĩti), intr.,
1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;
2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);
3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;
4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 161, 162
1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, māmiņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;
2) weggehen, sich entfernen:
māte atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);
3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;
4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.
Avots: ME I, 161, 162
atkal
atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);
1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;
2) enklitisch
a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;
b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;
c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.
Avots: ME I, 163
1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;
2) enklitisch
a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;
b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;
c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.
Avots: ME I, 163
atkārtīt
‡ atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.
Avots: EH I, 147
Avots: EH I, 147
atklausīt
atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.
Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar
Avots: ME I, 167
Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar
Avots: ME I, 167
atlasas
atlasas, Pl. t., das, was zurückbleibt, wenn man das Beste weggelesen hat (atlasīt), Z. B. schlechte, winzige Kartoffeln, Früchte u. s. w.: kur ņemšu... līgavu? atlasas vien ir Ltd. 1290.
Avots: ME I, 172
Avots: ME I, 172
atminēt
atminêt, tr.,
1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?
2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,
1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;
2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.
Avots: ME I, 177
1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?
2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,
1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;
2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.
Avots: ME I, 177
atnasāt
‡ atnasât, eine bestimmte Zeit hindurch tragen Oknist: tie bija stipri svārki: trīs gadus tuos atnasāju.
Avots: EH I, 157
Avots: EH I, 157
atpilis
atpilis (unter atpîlis 2 ): ein im Herbst geborenes Lamm - auch Golg., Lubn., Mahlup; das jüngste Kind (wenn zwischen diesem und den älteren Kindern ein grösserer Altersunterschied besteht) Mahlup.
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpīpēt
‡ atpĩpêt, eine bestimmte Zeit hindurch rauchen: atpīpēja dienu un nakti Pas. Vl, 366 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 158
Avots: EH I, 158
atpirkt
atpìrkt, ‡
2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡
3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.
Avots: EH I, 158
2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡
3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.
Avots: EH I, 158
atpulcināt
atpulcinât, aus verschiedenen Orten herbestellen und versammeln: a. aizsargus uz Rīgu Mar. u. a.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atrīkot
atrĩkuôt, tr., wegräumen, hinbefördern, hinbestellen: lieciniece tika atrīkuota liecinieku istabā A. XXI, 756.
Avots: ME I, 186
Avots: ME I, 186
atstaigāt
atstaĩgât, ‡
2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡
3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).
Avots: EH I, 171
2) eine regelmässige Stuhlentleerung haben:
ārsts prasa slimniekam, vai var a. Ar.; ‡
3) bis zu einem bestimmten Zeitpunkt hin und her gehen:
atstaigā ap skaudzi jis da pusnakša Pas. VII, 46. visu dienu atstaigāja II, 47 (aus Lettgallen).
Avots: EH I, 171
atstrādāt
atstràdât, ‡
3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).
Avots: EH I, 172
3) eine bestimmte Zeitlang arbeiten
(perfektiv): saiminieks pie mē̦slu ārdīšanas atstrādāja trīs dienas Pas. IV, 176 (aus Jasmuiža). atstrādāji pie manis trīs gadi 149 (aus Rositten).
Avots: EH I, 172
atvāršas
atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]
Avots: ME I, 208
Avots: ME I, 208
auklis
auklis,
1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡
2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.
Avots: EH I, 186
1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡
2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.
Avots: EH I, 186
auksts
aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]
Avots: ME I, 222, 223
Avots: ME I, 222, 223
aumažām
aušāties
aušâties, -ãjuos, die Ohren spitzen (von Pferden); bestürht sein Lind. n. Mag. XIII, 2, 65; Lasd. n. A. X, 2, 67. Zu àuss; vgl. àusîties.
Avots: ME I, 230
Avots: ME I, 230
austuve
aûstuve, aûstava, austave,
1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;
2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;
3) der gewebte Gurt
(U.);
4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];
5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.
Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.
Avots: ME I, 229
1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;
2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;
3) der gewebte Gurt
(U.);
4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];
5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.
Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.
Avots: ME I, 229
avenragi
II ave̦nragi, avinragi, avinradži, avanragi, ein bestimmtes Stickmuster: cukactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202.
Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas
Avots: ME I, 232
Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas
Avots: ME I, 232
badīt
badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I 4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. 2 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]
Avots: ME I, 247, 248
Avots: ME I, 247, 248
bads
bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]
Avots: ME I, 248
Avots: ME I, 248
baile
baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]
Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4
Avots: ME I, 250, 251
Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4
Avots: ME I, 250, 251
bākšķis
bâkšķis Bers.,
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [
2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,
1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;
2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]
Avots: ME I, 271
balsts
I bàlsts: ("ein Bestandteil des Pfluges") auch (mit alˆ 2 ) AP., Grob., Siuxt, Strasden, gen. s. balsta BW. 3645, balstas 7290, acc. s. balstu 10605, 1;
2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 201
2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 201
balva
bal˜va PS., [Bers.; li. balva "ein Geschenk zur Bestechung" Daukša Post. 327, 26], auch bal˜ve, das Geschenk, Gabe, [nach U. auch Bestechung, Leckerbissen]: meitām balvas tīk, tāpēc iet uz tirgu Hug. dabas balvām nabadzīga zeme Vēr. II, 242. tautu meita balvu suola BW. 12381. kur tu liksi ļaužu balvas 31446. dē̦la māte gribējās ar balvēm balvuojama BW. 23211. Aus balva westkurl. ball(a) in Wensau, und BW. 31446 ball(e) aus balve>
Avots: ME I, 260
Avots: ME I, 260
balvēt
balˆvêt, -ẽju, -uôt, tr., beschenken, bewirten, [nach U. auch bestechen]: tautu meita balvē mani BW. 12384. kas mani balvuo ar alus kanniņu 19733. balvuojums, das Geschenk. - [U. zitiert aus Depkin auch ein balvuoties "sich durchbeissen, sich rechtfertigen".]
Kļūdu labojums:
19733 = 19739
Avots: ME I, 260
Kļūdu labojums:
19733 = 19739
Avots: ME I, 260
bars
bars,
1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;
2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;
4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;
6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.
Avots: EH I, 205
1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;
2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;
4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;
6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.
Avots: EH I, 205
bars
bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),
1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;
3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;
4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;
5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;
6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]
Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu
Avots: ME I, 264, 265
1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;
3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;
4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;
5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;
6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]
Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu
Avots: ME I, 264, 265
bāži
bāzīt
bâzît [Bers., Laud., Mar.], -u, -īju, freqn. von bâzt, wiederholt stopfen: mīkstas cisas taisīdama, pagalvīti bāzīdama BW. 5619. bāzīdams kukuļus, bestechend (Latvija). Refl. -tiês, einander etw. zustecken, zukommen lassen. saimnieks sāka pukuoties par saimnieces bāzīšanuos Latv.; Bers., Lub., Erlaa.
Avots: ME I, 275
Avots: ME I, 275
bedējs
bedējs [li. bedėjas], der Toten gräber, in einigen Gegenden Livl. für kapracis (von best): līķa bedēji Zalktis I, 108.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bedīt
bedre
bedre (zu best),
1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;
2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;
3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;
4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;
5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [
6) bada bedre Trik., Nacken];
7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.
Avots: ME I, 276, 277
1) die Grube.
Sprw.: kas citiem bedri ruok, pats iekrīt. rāceņu bedres, Kartoffelgruben Kand.;
2) das Grab:
bedrē līst, ins Grab steigen; bedrē nuolaist, ins Grab senken;
3) ausgefahrene Stelle auf den Wege;
4) der Vorofen des Backofens od. des Ofens in der Riege:
ve̦lns nuosēdies rijas krāsns bedrē LP. VII, 476;
5) lapsas bedre, die Fuchshöle; [
6) bada bedre Trik., Nacken];
7) Demin. bedrīte, das Grübchen:
sirds bedrīte, die Herzgrube. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedrītes Adam.
Avots: ME I, 276, 277
beduklains
bērēt
bẽrêt, -ẽju,
1) wohl nur mit ap-: apbẽrêt, beerdigen, bestatten;
2) läuten
Dond. A X, 2, 535.
Avots: ME I, 290
1) wohl nur mit ap-: apbẽrêt, beerdigen, bestatten;
2) läuten
Dond. A X, 2, 535.
Avots: ME I, 290
bešķis
bešķis, ein Pferd Etn. III, 31. [Hier findet sich nur der gen. s. bešķa, der zum nom. s. bestis (s. dies) gehören kann.]
Avots: ME I, 281
Avots: ME I, 281
bez
bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
bezgala
bezgala,- unendlich, eine genitivische Bestimmung eines Substantivs: bezgala jūŗa, zeme, unendliches Meer, Land; bezgala mūžība, die endlose Ewigkeit GL. ķēve e̦suot tāds bezgala luops (unersättliches Tier), ka paēdināt viņu ne˙maz nevaruot JK. V, 68. bezgala riêbums A. Up.] Diese genitivische Zusammensetzung wird neuerdings auch zu Verben und Adjektiven gesetzt, z. B. bezgala mīlēt, unendlich, heiss lieben, bezgala laimīgs, unendlich glücklich.
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
birdeklis
‡ bìrdeklis 2 ,
1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;
2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:
3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.
Avots: EH I, 220
1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;
2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:
3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.
Avots: EH I, 220
birzs
I bir̃zs, -s: ābeļu birzi BW. 6220. uošu birzi 9666. uozuoliņu birzi 12942. lagzdu birzi BW. piel. 2 5037, 1. In Salis sei bir̃zs (Stammform nicht sicher bestimmbar; Demin. bir̃zītis) eine Waldecke, die irgendwie vom übrigen Walde gleichsam abgeteilt zu sein scheine.
Avots: EH I, 221
Avots: EH I, 221
bļuršķis
‡ bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.
Avots: EH I, 234
Avots: EH I, 234
brakstēt
brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]
Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās
Avots: ME I, 322, 323
Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās
Avots: ME I, 322, 323
brasla
I brasla (unter brasls I), ‡
4) ein mit Gesträuch bestandenes, morastiges Gelände
Sonnaxt.
Avots: EH I, 238
4) ein mit Gesträuch bestandenes, morastiges Gelände
Sonnaxt.
Avots: EH I, 238
bruģis
I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",
1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;
2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;
3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;
4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;
5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.
Avots: ME I, 338, 339
1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;
2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. 2 153;
3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;
4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;
5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.
Avots: ME I, 338, 339
budulis
II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]
Avots: ME I, 345
Avots: ME I, 345
buldurīgs
‡ bul˜durīgs,
1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;
2) "geschwätzig"
Trik.;
3) "unwahrhaftig"
Jürg.;
4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.
Avots: EH I, 250, 251
1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;
2) "geschwätzig"
Trik.;
3) "unwahrhaftig"
Jürg.;
4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.
Avots: EH I, 250, 251
būt
bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,
1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];
2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;
3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;
4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;
5) mit abhängigem Inf.,
a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;
b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;
6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;
7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;
8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,
a) das Futurum exactum aus,
b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,
a) du wirst das getan haben;
b) du hast wohl das getan;
9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;
10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]
Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah
Avots: ME I, 359, 360
1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];
2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;
3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;
4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;
5) mit abhängigem Inf.,
a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;
b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;
6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;
7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;
8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,
a) das Futurum exactum aus,
b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,
a) du wirst das getan haben;
b) du hast wohl das getan;
9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;
10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]
Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah
Avots: ME I, 359, 360
bužiņa
bužiņa, eine Speise, aus gegorener Milch und gebröckeltem Brote bestehenden. [Zu buza "Kaffee, susla" (nebst li. buza "жидкая кашица, размазня" aus r. oder poln. buza)?]
Avots: ME I, 357
Avots: ME I, 357
čangāt
‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!
Avots: EH I, 285
Avots: EH I, 285
čapakls
‡ čapakls Stom., ein mit Gestrüpp und Baumstümpfen bestandener Rossgarten (apluoks).
Avots: EH I, 285
Avots: EH I, 285
caurs
caũrs,
1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;
2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;
5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡
7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡
8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.
Avots: EH I, 261
1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;
2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;
5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡
7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡
8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.
Avots: EH I, 261
caurs
caũrs (li. kiáuras),
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;
2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;
3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;
4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];
5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);
6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]
Avots: ME I, 365, 366
cecis
‡ cecis, ein aus zwei quer übereinandergelegten, mit Füssen versehenen Hölzern bestehendes Gestell als Unterlage für einen Zuber Siuxt. Zu ce̦cumi?
Avots: EH I, 262
Avots: EH I, 262
cēlums
I cê̦lums,
1) das erfolgte heben, Aufstehen, Aufwecken, Aufrichten:
dievs tuo zina, kam par labu mans agrais cē̦lumiņš BW. 3802;
2) das bereits erfolgte Hervorbringen, Heranlassen:
dievs duod algu tautiešam par valuodu cē̦lumiņu, Gott bestrafe den Freier dafür, dass er böses Gerede in Umlauf gesetzt hat;
3) die Herkunft, das Geschlecht:
viņš ir nuo augsta, ze̦ma cē̦luma Ahs.
Avots: ME I, 377
1) das erfolgte heben, Aufstehen, Aufwecken, Aufrichten:
dievs tuo zina, kam par labu mans agrais cē̦lumiņš BW. 3802;
2) das bereits erfolgte Hervorbringen, Heranlassen:
dievs duod algu tautiešam par valuodu cē̦lumiņu, Gott bestrafe den Freier dafür, dass er böses Gerede in Umlauf gesetzt hat;
3) die Herkunft, das Geschlecht:
viņš ir nuo augsta, ze̦ma cē̦luma Ahs.
Avots: ME I, 377
cenavāt
čenkurot
censība
censība, die Strebsamkeit, das Bestreben: vai mūsu jaunekļu krūtis auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības? Pūrs I, 26.
Avots: ME I, 372
Avots: ME I, 372
centiens
cerot
II ce̦ruôt (li. kerúoti), staudenartig wachsen, sich bestauden (wie der Roggen), mehrere Schösslinge treiben, sich ausbreiten, gedeihen U.: krūmi aug ātri, labi ce̦ruot Latv.
Avots: ME I, 376
Avots: ME I, 376
četrrindu
čiebulis
[čiebulis Lub., Fest.,
1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;
2) einer, der feilscht.]
Avots: ME I, 417
1) ein Mensch, der beständig über seine Armut jammert;
2) einer, der feilscht.]
Avots: ME I, 417
ciekai
ciekai, wieviel, wie weit davon, dass; beinahe, fast: mūs(u) māsiņa dze̦ltainīte ciekai (Var.: tikai) līdz neaizgāja BW. 598. [ciekai mani sāmu meitas par kundziņu nenuosauca Mag. VIII, Nr. 2744. - ciekai besteht eigentlich aus ciek und kai ("wie").]
Avots: ME I, 392
Avots: ME I, 392
ciekurains
ciekurzains
cik
cik,
7): esi cik (=tik, so)
labs! Pas. VIII, 219 laus Lettg.; ähnlich X. 363); cik "soviel" (=tik) Lubn., Meiran, kas tev cik manta deve daudz? Pas. V, 371 (aus Welonen). cik daudz, soviel Zvirgzdine;
11) cik cik ... ne-, beinahe:
cik cik man neuzkrita virsū Frauenb.; ‡
12) ein wenig
(r. нѣсколько): atrada cik grūdeņu Pas. IV, 504 (aus Welonen); ein unbestimmtes Quantum Auleja: jauniķam naudas cik iesviež.
Avots: EH I, 269
7): esi cik (=tik, so)
labs! Pas. VIII, 219 laus Lettg.; ähnlich X. 363); cik "soviel" (=tik) Lubn., Meiran, kas tev cik manta deve daudz? Pas. V, 371 (aus Welonen). cik daudz, soviel Zvirgzdine;
11) cik cik ... ne-, beinahe:
cik cik man neuzkrita virsū Frauenb.; ‡
12) ein wenig
(r. нѣсколько): atrada cik grūdeņu Pas. IV, 504 (aus Welonen); ein unbestimmtes Quantum Auleja: jauniķam naudas cik iesviež.
Avots: EH I, 269
čīksts
[II čīksts,
1) ein Mensch, der beständig klagt
(" čīkst") Bers., Schujen;
2) čĩksts, ein knarrender Baum:
ve̦cais čīksts nuocirsts Schujen.]
Avots: ME I, 416
1) ein Mensch, der beständig klagt
(" čīkst") Bers., Schujen;
2) čĩksts, ein knarrender Baum:
ve̦cais čīksts nuocirsts Schujen.]
Avots: ME I, 416
cilavas
‡ II cilavas "die Weberhefteln" (?) Blieden; "ein gewisser Bestandleil des Webstuhles" Jasmuiža, Liepna.
Avots: EH I, 270
Avots: EH I, 270
cīlavas
cīlavas, eine Vorrichtung zum Tragen von Heu, bestehend aus 2 langen Stangen, die durch Querhölzer verbunden sind Freisiņ; [ "eine schwache, wackelige Tür, Pforte od. Tragbahre" Burtn.; vgl. cilavas].
Avots: ME I, 391
Avots: ME I, 391
cinava
‡ cinava "die Stelle im Gewebe, wo die Fäden sich kreuzen" (?) Infl.; "ein Bestandteli (piede̦rumsl des Webstuhls" Rugāji.
Avots: EH I, 272
Avots: EH I, 272
cīnīties
cìnîtiês, - uos, ījuos, kämpfen, ringen, sich bemühen: Sprw. cīnās kâ nabags ar de̦su od. kâ bads ar mēri. cīnīties uz nāves gultas, den Todeskampf bestehen. [Wohl zu cīnīties.]
Avots: ME I, 391
Avots: ME I, 391
činkoties
čiñkuôtiês [Wandsen], -âtiês, -ājuos, Sassm., feilschen, mit Bitten, Fragen jem. quälen, bestürmen, sich aufdrängen: kuo tu te tik ilgi pa velti činkuojies.
Avots: ME I, 413
Avots: ME I, 413
činkstēt
čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,
1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;
2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;
3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;
4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.
Avots: ME I, 413
1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;
2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;
3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;
4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.
Avots: ME I, 413
cirtiens
cìrtiens,
1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;
2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;
4): auch Dunika; ‡
5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡
6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).
Avots: EH I, 274
1): uzskaita piecpadsmit cirtienus uz muguru Salis; der einmalige Schnitt mit der Sense
Seyershof: kad labību pļaujuot tâ ar izkapti iecē̦rt, tad saka, ka iecē̦rt cirtienu Salis;
2): auch Fest., Grob., Heidenfeld, Saikava; kuopas c. KatrE., = ‡ atcìrtiêns 2;
4): auch Dunika; ‡
5) "ein Grasbüschel, das ungemäht geblieben ist"
Dunika, Kal., Rutzau; ‡
6) nabaga c. Autz, Grenzhof, Valgale, ein Gericht, bestehend aus in Wasser gebröckeltem Schwarzbrot (mit Zucker).
Avots: EH I, 274
čudīt
čudît: aufmuntern, antreiben, anspornen Druw. (-du, -dīju), Erlaa, Sonnaxt: čudīju savu veci, lai prasa naudu atpakaļ AP. ‡ Refl. -tiês (prs. -dījuôs) Gr.-Buschh., eifrig bestrebt sein, sich anstrengen: čudījās, cik varēja, lai tiktu tai vietā.
Avots: EH I, 294
Avots: EH I, 294
čulītis
daairēt
[daaĩrêt Drsth., (bis zu einer bestimmten Stelle) hinrudern; in intrans. Bed. auch das Refl. -tiês.]
Avots: ME I, 427
Avots: ME I, 427
daart
[daar̂t Drsth.,
1) hinpflügen (bis zu einer bestimmten Stelle);
2) pflügend hinzufügen:
d. tīrumam daļu pļavas.]
Avots: ME I, 427
1) hinpflügen (bis zu einer bestimmten Stelle);
2) pflügend hinzufügen:
d. tīrumam daļu pļavas.]
Avots: ME I, 427
dablandīties
[dablàndîtiês Drsth, umherschweifend
1) sich gesellen (zu jem.),
2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]
Avots: ME I, 428
1) sich gesellen (zu jem.),
2) hingelangen (bis zu einer bestimmten Stelle).]
Avots: ME I, 428
dabraukt
dabràukt Spr., PS., [Drsth.], intr.,
1) hinzufahren:
dabraukusi pie vārtiem Sproģis 28;
[2) hinfahren (bis zu einer bestimmten Stelle)].
Avots: ME I, 428
1) hinzufahren:
dabraukusi pie vārtiem Sproģis 28;
[2) hinfahren (bis zu einer bestimmten Stelle)].
Avots: ME I, 428
dābulājs
‡ dâbulājs, Adj., mit Klee bestanden, kleereich: dābulāja tī pļaveņa FBR. VI, 45 (VL. aus Eversmuiža).
Avots: EH I, 311
Avots: EH I, 311
dacelt
dacelˆt, tr.,
1) hinzuheben:
Laima krē̦slu dacē̦lusi pie guodīga tē̦va dē̦la;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) heben:
dacel puiku līdz zariem MWM. 1903, S. 653. Refl. -tiês C., aufstehen].
Avots: ME I, 429
1) hinzuheben:
Laima krē̦slu dacē̦lusi pie guodīga tē̦va dē̦la;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) heben:
dacel puiku līdz zariem MWM. 1903, S. 653. Refl. -tiês C., aufstehen].
Avots: ME I, 429
dacirpt
[dacìrpt Drsth.,
1) scheren (bis zu einer bestimmten Stelle)),
2) scherend hinzufügen.]
Avots: ME I, 429
1) scheren (bis zu einer bestimmten Stelle)),
2) scherend hinzufügen.]
Avots: ME I, 429
dacirst
dacìrst, ‡
2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡
3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡
4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.
Avots: EH I, 301
2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡
3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡
4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.
Avots: EH I, 301
daecēt
dajāt
dajât, intr.,
1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].
Avots: ME I, 433
1) herbeireiten:
dajāj divi dieva dē̦li;
[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreiten:
i da vārtu nedajāju Sprogis 242].
Avots: ME I, 433
dakamāt
damaldīties
[damàldîtiês Drsth.,
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinirren;
2) irrend sich hinzugesellen.]
Avots: ME I, 436
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinirren;
2) irrend sich hinzugesellen.]
Avots: ME I, 436
damaut
dandzis
dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]
Avots: ME I, 437
Avots: ME I, 437
dapeldēt
[dapelˆdêt Drsth.,
1) hinzuschwimmen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinschwimmen.]
Avots: ME I, 438
1) hinzuschwimmen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinschwimmen.]
Avots: ME I, 438
dapļaut
[dapļaũt Drsth.,
1) hinzumähen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinmähen.
Refl. -tiês, schnell hinzulaufen.]
Avots: ME I, 438
1) hinzumähen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinmähen.
Refl. -tiês, schnell hinzulaufen.]
Avots: ME I, 438
dapūst
[dapùst (li. dapũsti) Drsth., Spr.,
1) hinzublasen,
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinblasen.]
Avots: ME I, 438
1) hinzublasen,
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinblasen.]
Avots: ME I, 438
darakt
[darakt Drsth.,
1) (bis zu einer bestimmten Stelle hin) graben;
2) hinzugraben; grabend anschliessen:
d. grāvi e̦ze̦ram klāt. Refl. -tiês, grabend hindringen (bis od. zu jem.).]
Avots: ME I, 438
1) (bis zu einer bestimmten Stelle hin) graben;
2) hinzugraben; grabend anschliessen:
d. grāvi e̦ze̦ram klāt. Refl. -tiês, grabend hindringen (bis od. zu jem.).]
Avots: ME I, 438
darāpties
[darāpties Drsth.,
1) hinzukriechen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinkriechen.]
Avots: ME I, 438
1) hinzukriechen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinkriechen.]
Avots: ME I, 438
daraut
[daraût Spr.,
1) herzureissen
(trans.);
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreissen.]
Avots: ME I, 438
1) herzureissen
(trans.);
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreissen.]
Avots: ME I, 438
darveksnis
[dar̂veksnis,
1) ein eben mit Teer bestrichener Gegenstand
Neuermühlen;
2) s. darvakslis.]
Avots: ME I, 442
1) ein eben mit Teer bestrichener Gegenstand
Neuermühlen;
2) s. darvakslis.]
Avots: ME I, 442
daudz
daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]
Avots: ME I, 443
Avots: ME I, 443
davelt
[davelˆt Drsth.,
1) hinzuwälzen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinwälzen.
Refl. -tiês,
1) sich hinzuwälzen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) sich hinwälzen.]
Avots: ME I, 445
1) hinzuwälzen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinwälzen.
Refl. -tiês,
1) sich hinzuwälzen;
2) (bis zu einer bestimmten Stelle) sich hinwälzen.]
Avots: ME I, 445
davest
davest [slav. dovesti],
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinführen:
davest līdz ceļam PS.;
[2)] hinzuführen].
Avots: ME I, 445
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinführen:
davest līdz ceļam PS.;
[2)] hinzuführen].
Avots: ME I, 445
davilkt
davìlkt,
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinziehen:
nevarēja davilkt līdz mājai PS.;
[2) hinzuziehen.
Refl. -tiês, sich hin- od. hinzuschleppen].
Avots: ME I, 445
1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinziehen:
nevarēja davilkt līdz mājai PS.;
[2) hinzuziehen.
Refl. -tiês, sich hin- od. hinzuschleppen].
Avots: ME I, 445
dazums
dazums,
1) eine grosse Menge:
dazums naudas Kokn. n. Etn. IV, 33;
2) der Bestandteil:
manai pīpei viens dazums pazudis Kokn.;
3) Ersparnis
Kokn. n. Etn. II, 97. [In der Bed. "Menge" jedenfalls zu dažs.]
Avots: ME I, 445
1) eine grosse Menge:
dazums naudas Kokn. n. Etn. IV, 33;
2) der Bestandteil:
manai pīpei viens dazums pazudis Kokn.;
3) Ersparnis
Kokn. n. Etn. II, 97. [In der Bed. "Menge" jedenfalls zu dažs.]
Avots: ME I, 445
debesis
debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.
Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582
Avots: ME I, 449
debess
debess, -s,
2): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Heidenfeld. aizgula me̦lna debess, darīs rasu tīrumā BW. 14650 var. lietus debestiņa 21582.
Avots: EH I, 313
2): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Heidenfeld. aizgula me̦lna debess, darīs rasu tīrumā BW. 14650 var. lietus debestiņa 21582.
Avots: EH I, 313
debess
debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
dēdināt
I dêdinât (li. dėdinti), fact., eine Henne an einem bestimmten Orte Eier legen lassen [C., PS., Lis.].
Avots: ME I, 461
Avots: ME I, 461
deguns
de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],
1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;
2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;
3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];
4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;
5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.
Avots: ME I, 452
1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;
2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;
3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];
4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;
5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.
Avots: ME I, 452
Dēkla
Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla 2 Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 1.]
Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6
Avots: ME I, 462
Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6
Avots: ME I, 462
dēlišķs
dêlišķs, dem Mann entsprechend, für den Mann bestimmt: dēlišķs kre̦kls (= vīrieša k.) Infl. n. A. XII, 164. [Zu dê̦ls; vgl. dêlietis.]
Avots: ME I, 463
Avots: ME I, 463
derža
derža,
1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;
2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23
3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;
4) der Standhafte
Krem.;
5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;
6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];
7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].
Avots: ME I, 458
1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;
2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23
3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;
4) der Standhafte
Krem.;
5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;
6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];
7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].
Avots: ME I, 458
deviņgreidu
deviņgreidu vilnainītes Ar. 565 [ seien vilnaines, deren Zwirn aus je neun (zusammengedrehten) Fäden bestehe (?); nach einer andern Angabe: vilnaines mit einer neunfachen Schicht von eingewebten Mustern (Ornamenten) am Rande].
Avots: ME I, 460
Avots: ME I, 460
diena
dìena, der Tag;
1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,
a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;
b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;
2) als Zeitbestimmung,
a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;
b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;
c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;
d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;
3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;
4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]
Avots: ME I, 480, 481
1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,
a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;
b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;
2) als Zeitbestimmung,
a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;
b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;
c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;
d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;
3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;
4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]
Avots: ME I, 480, 481
dienenieks
dìenenieks, [auf bestimmte Tage gestellter Arbeiter U.]; auf Tageslohn gestellter Arbeiter: dienenieki ik˙rītus atnāk pie darha un ik˙vakarus, saņe̦mdami savu dienas algu, aiziet.
Avots: ME I, 483
Avots: ME I, 483
diezēt
diezêt Oppek., anbieten, aufschwatzen (eine Ware). [Wohl zu slav. děža "Backtrog", ai. dēhmi "bestreiche", dēhī, aw. uzdaēza- "Wall", arm. dēz "Haufe", gr. τεῖχος "Mauer", osk. feìhùss "muros", got. deigan "kneten", ahd. teig "Teig" u. a. und wohl auch li. díežti "prügeln"; s. Zubatý AfslPh. XVI, 389, Būga РФВ ‚. LXVI, 235, Berneker Wrtb. I, 198, Prellwitz Wrtb. 2 453, Boisacq Dict. 949 f., Walde Wrtb. 2 293 unter fingō u. a.]
Avots: ME I, 487
Avots: ME I, 487
dildināt
I dildinât, etwas beständig in den Händen hin u. herkehren, z. B. ein kleines Kind Kalleten, [Ahswikken; auf den Knieen schaukeln Selb.].
Avots: ME I, 467
Avots: ME I, 467
dobe
dùobe,
1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;
2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;
3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;
4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.
Avots: ME I, 531
1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;
2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;
3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;
4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.
Avots: ME I, 531
domīgs
I duõmîgs,
1) nachdenklich, sinnend:
viņš visu vakaru bij stipri duomīgs ;
2) sinnend, zweifelhaft:
redzēs, vai nāks, vai ne, - tādā duomīgā balsī gan suolījās Kok. ;
3) duomīgs laiks, veränderliches, unbestimmtes Wetter
Tals.
Avots: ME I, 533
1) nachdenklich, sinnend:
viņš visu vakaru bij stipri duomīgs ;
2) sinnend, zweifelhaft:
redzēs, vai nāks, vai ne, - tādā duomīgā balsī gan suolījās Kok. ;
3) duomīgs laiks, veränderliches, unbestimmtes Wetter
Tals.
Avots: ME I, 533
draugs
dràugs,
1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;
2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].
Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1
Avots: ME I, 492
1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;
2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].
Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1
Avots: ME I, 492
drukns
drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]
Avots: ME I, 503
Avots: ME I, 503
druļļi
drùļļi 2 [Bers.], ein gewisser Bestandteil des Wagens: katrai plācei (Überachse) divi druļļi. [Wohl germanischen Ursprungs; identisch mit dem gleichfalls entlehnten estn. truľľ "Rolle, Walze"?]
Avots: ME I, 503
Avots: ME I, 503
dujans
dujans Geistershof "eine unbestimmte Farbe habend" [vgl. duins und dujs. Wohl zu li. duja "Stäubchen"].
Avots: ME I, 511
Avots: ME I, 511
durt
dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
dvars
dvars Sassm., dvaŗš Dond. n. Bezzenberger Lett. Di. - Stud. 169, dvari in Dond., [Wandsen], eine Art Pforte, welche aus schiebbaren, liegenden Stangen besteht (gew. vārstuļi genannt): ar dieviņu vārti, dvari, es jūs nu vairs nevārstīšu. dvari aizvilkti kārtīm RKr. VI, 88. [Zu dur(v)is (s. dies), slav. dvorź "Hof", la. forum "Vorhof", apers. duvarayā "am Hofe" od. "am Tore" u. a.]
Avots: ME I, 536
Avots: ME I, 536
dvēzele
dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.
Avots: ME I, 538
Avots: ME I, 538
dviezt
[dvìezt, -žu, -zu Jürg. "bestreichen, verschmieren"; wohl kontaminiert aus zviest und * diezt (hierzu vgl. diezêt und Berneker Wrtb. I, 198.]
Avots: ME I, 538
Avots: ME I, 538
dzelzs
dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,
1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;
2) etwas aus Eisen Verfertigtes,
a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;
b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;
c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:
a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;
d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]
Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.
Avots: ME I, 543, 544
1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;
2) etwas aus Eisen Verfertigtes,
a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;
b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;
c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:
a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;
d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]
Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.
Avots: ME I, 543, 544
dzēriens
dzersis
dzèrsis PS.,
1) ein bestimmtes Getränk, ein aus Brotrinde (n. U. aus Mehl) und heissem Wasser durch Gährung bereitetes Getränk
Wolmar n. Etn. I, 43. dzersi darīt PS. ķēķī stāv dzersis N. - Bartau. ielej karstuo dzersi MWM. VIII, 83;
2) Getränk überhaupt:
iebaudi nāves dzersi MWM. VII, 664.
Avots: ME I, 546
1) ein bestimmtes Getränk, ein aus Brotrinde (n. U. aus Mehl) und heissem Wasser durch Gährung bereitetes Getränk
Wolmar n. Etn. I, 43. dzersi darīt PS. ķēķī stāv dzersis N. - Bartau. ielej karstuo dzersi MWM. VIII, 83;
2) Getränk überhaupt:
iebaudi nāves dzersi MWM. VII, 664.
Avots: ME I, 546
džūksnis
ēslis
ēst
êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,
1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;
4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;
5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡
6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡
7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,
2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).
Avots: EH I, 374
1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;
4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;
5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡
6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡
7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,
2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).
Avots: EH I, 374
gabalaiņi
gabalains
gabalaîns,
1) aus Stücken bestehend:
gabalaiņi mākuoņi MWM. VIII, 847;
2) wie aus einem Stücke gebaut, stämmig:
uotrs bij re̦sns, smags, gabalains Balss.
Avots: ME I, 578
1) aus Stücken bestehend:
gabalaiņi mākuoņi MWM. VIII, 847;
2) wie aus einem Stücke gebaut, stämmig:
uotrs bij re̦sns, smags, gabalains Balss.
Avots: ME I, 578
gabalojs
gabals
gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
gabanlapas
gabanlapas, Äste od. junge Bäumchen, die unter die Heuhaufen gelegt werden, damit diese an einen bestimmten Ort zusammengeführt werden können Spr.
Avots: ME I, 580
Avots: ME I, 580
gadināt
‡ gadinât (li. gadìnti "beschädigen") "bestossen" Für I: salna augli gadinājusi "der Frost hat die Frucht bestossen": (= beschädigt): Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 673:
Avots: EH I, 375
Avots: EH I, 375
gaiseknis
gàiseknis, [gaiseklis Schujen], gàisêklis [PS. N. - Peb.], der Windbeutel, ein unruhiger, unbeständiger Mensch: kuo nu klausies tādā gaisēklī AP. [Zu gàiss.]
Avots: ME I, 586
Avots: ME I, 586
gaisls
gājējs
gãjẽjs,
1) der Gehende, der Fussgänger:
viņš liels gājējs. pa tam gājējas bij aizsniegušas birzīti;
2) der Wanderer - oft mit der genitivischen Bestimmung
ceļa: sakāt ceļa gājējiņu, ne meitiņu lūkuotāju. tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju Kaudz. M. kaŗa gājējs, der Kriegsmann, der in den Krieg zieht;
3) der Knecht, der Arbeiter,
gājēju ļaudis, das Gesinde, die Arbeiter: vai saimnieks meklē citu gājējiņu BW. 12484. suolīšu gājējiņu, eine, die die Wirtschaft besorgt: nav suolīšu gājējiņu BW. 3083;
4) gājēja, eine, die bereit ist ihr Jawort zu geben und in das Haus des Werbers als Frau einzuziehen:
brālis meitu uzrunā par brūti. šī tūliņ gājēja LP. IV, 58. būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa Ltd. 758.
Kļūdu labojums:
vai saimnieks meklē = vai, saimnieks, saimniecīte, lūkuo
suolīšu gājējiņu = suolīša gājējiņa
Avots: ME I, 616
1) der Gehende, der Fussgänger:
viņš liels gājējs. pa tam gājējas bij aizsniegušas birzīti;
2) der Wanderer - oft mit der genitivischen Bestimmung
ceļa: sakāt ceļa gājējiņu, ne meitiņu lūkuotāju. tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju Kaudz. M. kaŗa gājējs, der Kriegsmann, der in den Krieg zieht;
3) der Knecht, der Arbeiter,
gājēju ļaudis, das Gesinde, die Arbeiter: vai saimnieks meklē citu gājējiņu BW. 12484. suolīšu gājējiņu, eine, die die Wirtschaft besorgt: nav suolīšu gājējiņu BW. 3083;
4) gājēja, eine, die bereit ist ihr Jawort zu geben und in das Haus des Werbers als Frau einzuziehen:
brālis meitu uzrunā par brūti. šī tūliņ gājēja LP. IV, 58. būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa Ltd. 758.
Kļūdu labojums:
vai saimnieks meklē = vai, saimnieks, saimniecīte, lūkuo
suolīšu gājējiņu = suolīša gājējiņa
Avots: ME I, 616
gājums
gãjums,
1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);
2) das Resultat des Ganges,
a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;
b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;
c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;
3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;
[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].
Avots: ME I, 616, 617
1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);
2) das Resultat des Ganges,
a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;
b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;
c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;
3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;
[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].
Avots: ME I, 616, 617
gaļa
gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]
Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa
Avots: ME I, 598
Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa
Avots: ME I, 598
galdiņa
galdiņa, eine kleine Mulde, muldiņa, siles veida trauks, lietuojams vis˙vairāk bē̦rnu mazgāšanai, grūdeņa niekāšanai, pīrāgu iejaukšanai Grizgaln. [Nebst li. gélda "ein breiter Trog, eine Mulde" u. apr. galdo "Mulde" aus dem Germanischen entlehnt; s. Preilwith Die deu. Bestandt. in den lett. Sprachen 57, Trautmann Apr. Spr. 334.]
Avots: ME I, 589
Avots: ME I, 589
galds
galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
galserīgs
galseris
galva
galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
galvainis
galˆvaînis, der Köpfige; der auf seinen Kopf besteht, der Hartnäckige: sāks izšķilties galviņai (varžu ķikuti) A. XX, 226. kuo nu tādam galvainim darīsim A. XII, 948.
Avots: ME I, 597
Avots: ME I, 597
garainins
garš
gaŗš,
1) räumlich,
a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;
b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;
c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;
d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;
e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;
2) zeitlich,
a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;
b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;
c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;
[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].
Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.
Avots: ME I, 607, 608
1) räumlich,
a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;
b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;
c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;
d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;
e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;
2) zeitlich,
a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. 2 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;
b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;
c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;
[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].
Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.
Avots: ME I, 607, 608
gaužs
gàužs, [gaũžs Dunika],
1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;
2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];
3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,
a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;
b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.
Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40
Avots: ME I, 614
1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;
2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];
3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,
a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;
b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.
Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40
Avots: ME I, 614
ģelumbe
ģe̦lumbe, feines, aus der Tuchhandlung gekauftes Tuch, ein gekauftes, bestes Kleidungsstück N. -Bartau u. U.; der Putz, Staat Rutzau n. Etn. II, 1. Aus li. gelumbė˜ "feines Tuch".
Avots: ME I, 695
Avots: ME I, 695
glabāšana
glabāt
glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,
1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];
2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;
3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;
4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?
5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,
1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;
2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;
3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. 2 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]
Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.
Avots: ME I, 621
1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];
2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;
3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;
4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?
5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,
1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;
2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;
3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. 2 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]
Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.
Avots: ME I, 621
gnēda
[gnẽ̦da "wer (z. B. ein Kind od. Ferkel) nicht alles isst, sondern sich das Beste aussucht" Appricken, Neuenb.]
Avots: ME I, 633
Avots: ME I, 633
goba
I guõba,
1): guôbas 2 zemes arājiņš Ceļi III, 125; eine verabredete oder gerichtlich bestimmte, periodisch zu leistende Abgabe in Naturalien oder in Geld
Stenden: bē̦rni ve̦cākiem duod guõbu; duot guõbu (maksāt alimentus) ārlaulības bē̦rnam; rentniekam nākas duot guõbu (in Naturalien) mājas īpašniekam.
Avots: EH I, 423
1): guôbas 2 zemes arājiņš Ceļi III, 125; eine verabredete oder gerichtlich bestimmte, periodisch zu leistende Abgabe in Naturalien oder in Geld
Stenden: bē̦rni ve̦cākiem duod guõbu; duot guõbu (maksāt alimentus) ārlaulības bē̦rnam; rentniekam nākas duot guõbu (in Naturalien) mājas īpašniekam.
Avots: EH I, 423
gods
gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
gramstīgs
gredzens
gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,
1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,
a) den Ring abstreifen,
b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;
2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;
3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;
4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]
Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken
Avots: ME I, 646
1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,
a) den Ring abstreifen,
b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;
2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;
3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;
4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]
Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken
Avots: ME I, 646
gremznis
grozīgs
gruõzîgs, veränderlich, unbeständig, wetterwendisch: gruozīgs laiks, vējš. gruozīgs aprilis zīmējas uz auglīgu vasaru Etn. II, 126. sieviešu sirdis ir gruozīgas. gruozīgs jau tu esi Poruk.
Avots: ME I, 672
Avots: ME I, 672
grozs
grùozs: acc. s. gruozi BW. 1197 var.,
1): auch (mit ùo 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit uô 2 ) Siuxt, Strasden; ein grosser, aus dünnen Kieferspänen geflochtener Korb mit quadratförmigem Boden und steilen Seiten
(mit uô 2 ) Dunika; ein aus Lindenborke verfertigtes, mit einem Deckel versehenes Behältnis für Kleider, Wolle, Getreide od. Mehl Ramkau; bišu g, ein geflochtener, runder Bienenkorb Dond.; pilni gruozi (Var.: ķuoči ) BW. 6917 var. vilnas gruozu 1197, 1 var.; ‡
2) "?": sudmalās gaņģim apkārt g. Frauenb. kre̦tulam apkārtējais lùoks gar malām ir g. ebenda; ‡
3) ŗaušu g. "eine Einrichtung im Hause des Bräutigams, die aus einem Tisch und daraufgelegten Kuchen besteht"
Ar.
Avots: EH I, 414
1): auch (mit ùo 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit uô 2 ) Siuxt, Strasden; ein grosser, aus dünnen Kieferspänen geflochtener Korb mit quadratförmigem Boden und steilen Seiten
(mit uô 2 ) Dunika; ein aus Lindenborke verfertigtes, mit einem Deckel versehenes Behältnis für Kleider, Wolle, Getreide od. Mehl Ramkau; bišu g, ein geflochtener, runder Bienenkorb Dond.; pilni gruozi (Var.: ķuoči ) BW. 6917 var. vilnas gruozu 1197, 1 var.; ‡
2) "?": sudmalās gaņģim apkārt g. Frauenb. kre̦tulam apkārtējais lùoks gar malām ir g. ebenda; ‡
3) ŗaušu g. "eine Einrichtung im Hause des Bräutigams, die aus einem Tisch und daraufgelegten Kuchen besteht"
Ar.
Avots: EH I, 414
grūdenis
I grûdenis [Kr., Kl.], C., Luttr., Bers., grûdienis [Kreuzb.], grūdiens, grūdenes L., St., U., grūteņi U., grūdinis Etn. I, 20, grûdumi Ar.,
1) abgestossene, von Hülsen befreite Gerste, Graupen:
tik dabūju grūdenīšu kâ svē̦tkuos, meteņuos BW. 21094. grūdeni grūst, die Hülsen der Gerste abstossen Grünh., Bers.;
2) eine aus gestossenem Hanf, Erbsen od. Bohnen bestehende Spiese
Etn. I, 3, A. XIII, 492; [
3) grūdenis "ein Mehlbrei"
AP., eine Speise aus Gerstengrütze und Schweinenfleisch, die zu Weihnachten gegessen wird;
4) grūdenis, Erbsensuppe mit Graupen
Jakobshof; "Graupensuppe" Bers.;]
5) zerhackte Blätter für Schweine
Erlaa n. U.
Kļūdu labojums:
grūdenīšu = grūdenīša
fraze no BW. 21904 jāpārceļ uz 3. nozīmes nodalījumu (die Phrase aus BW. 21904 gehört zur Bed.3).
Avots: ME I, 667
1) abgestossene, von Hülsen befreite Gerste, Graupen:
tik dabūju grūdenīšu kâ svē̦tkuos, meteņuos BW. 21094. grūdeni grūst, die Hülsen der Gerste abstossen Grünh., Bers.;
2) eine aus gestossenem Hanf, Erbsen od. Bohnen bestehende Spiese
Etn. I, 3, A. XIII, 492; [
3) grūdenis "ein Mehlbrei"
AP., eine Speise aus Gerstengrütze und Schweinenfleisch, die zu Weihnachten gegessen wird;
4) grūdenis, Erbsensuppe mit Graupen
Jakobshof; "Graupensuppe" Bers.;]
5) zerhackte Blätter für Schweine
Erlaa n. U.
Kļūdu labojums:
grūdenīšu = grūdenīša
fraze no BW. 21904 jāpārceļ uz 3. nozīmes nodalījumu (die Phrase aus BW. 21904 gehört zur Bed.3).
Avots: ME I, 667
grūst
grûst,
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡
5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡
6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡
7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,
1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡
2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.
3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡
4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.
Avots: EH I, 412
gružot
gult
gul˜t: prs. gùlstu 2 Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,
1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;
2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ 2 auch AP., Ramkau,
1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡
2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.
Avots: EH I, 417, 418
1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;
2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ 2 auch AP., Ramkau,
1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡
2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.
Avots: EH I, 417, 418
gult
gul˜t [PS., gulˆt 2 Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),
1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;
2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]
Avots: ME I, 679
1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;
2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]
Avots: ME I, 679
iebūt
‡ ìebût, ein Verbum, das eine unbestimmt gelassene, näher schwer zu bezeichnende, der durch ein vorhergehendes mit ie- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnet. Ähnlich wird hinter einem Verbum simplex das unkomponierte bût gebraucht (Belege bei ME. I, 359 s. v. unter 1): žļirkšķ pupuos, kad iesit vai ieir pa desminu Siuxt.
Avots: EH I, 505
Avots: EH I, 505
iegrauzdēt
[ìegrauzdêt,
1) unvollkommen rösten:
viņš kaņepes iegrauzdējis, bet nav sagrauzdējis Ruj. iegrauzdēt gaļu N. - Peb.;
2) (ein beschränktes Quantum zu einem bestimmten Zweck) rösten:
iegr. miežus kafijai Bauske.]
Avots: ME II, 18
1) unvollkommen rösten:
viņš kaņepes iegrauzdējis, bet nav sagrauzdējis Ruj. iegrauzdēt gaļu N. - Peb.;
2) (ein beschränktes Quantum zu einem bestimmten Zweck) rösten:
iegr. miežus kafijai Bauske.]
Avots: ME II, 18
iegrūst
ìegrûst,
1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:
2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];
[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;
2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;
3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;
4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].
Avots: ME II, 19
1) hineinstossen:
Sprw. iegrūda, kuoku kâ sprikstīs. sānuos iegrūst, einen Seitenstoss versetzen:
2) heimlich oder mit Betrug zustecken:
gan laikam bij naudu iegrūdis Sliņ 9. šiem labums ir, līdz šiem iegrūž ar kuo (wenn man sie besticht) Lapsa - Kūm. 181. [man iegrūda šuo neīstuo piecnieku Dond.];
[3) zu stossen anfangen:
iegr. kāpuostus Erlaa. Refl. - tiês, hineindringen: viņš ar tur iegrūdās vidū;
2) unvorsätzlich hineingestossen werden:
man pirksts iegrūdās acī;
3) hereinprallen:
man zirgs iegrūdās kaimiņa ve̦zumā Bauske;
4) einfallen:
man iegrūdās prātā Ruj.].
Avots: ME II, 19
iekapāt
[ìekapât,
1) einhacken:
iekapāt le̦du, lai neslīd N. - Peb. kuoks dzenējuot iekapāts, tâ ka var nuokalst Nigr. bē̦rns iekapājis sev kājā Jürg.;
2) ein bestimmtes Quantum zu einem bestimmten Zweck zerhacken:
es jau cūkām zâles iekapāju Ruj.;
3) hackend herzustellen beginnen:
sile iekapāta Ruj.;
4) durchprügeln:
zirgs iekapāts Nigr.]
Avots: ME II, 25
1) einhacken:
iekapāt le̦du, lai neslīd N. - Peb. kuoks dzenējuot iekapāts, tâ ka var nuokalst Nigr. bē̦rns iekapājis sev kājā Jürg.;
2) ein bestimmtes Quantum zu einem bestimmten Zweck zerhacken:
es jau cūkām zâles iekapāju Ruj.;
3) hackend herzustellen beginnen:
sile iekapāta Ruj.;
4) durchprügeln:
zirgs iekapāts Nigr.]
Avots: ME II, 25
iekodība
ìekuôdĩba,
1) [Hartnäckigkeit]:
veini ar lielāku, uotri ar mazāku iekuodību Vēr. II, 59;
[2) "das Bestreben zu schaden (einem Feinde)":
viņam liela iekuodība uz mani AP.].
Avots: ME II, 33
1) [Hartnäckigkeit]:
veini ar lielāku, uotri ar mazāku iekuodību Vēr. II, 59;
[2) "das Bestreben zu schaden (einem Feinde)":
viņam liela iekuodība uz mani AP.].
Avots: ME II, 33
iekopt
ìekùopt,
1) die ERnte beenden, einheimsen:
dabūjis iekuopt visas atmatas LP. IV, 165;
2) gut bestellen (ein Feld): saimnieki bija savus laukus labi iekuopuši Konv. 2 1366. Refl. - tiês,
1) sich wirtschaftlich einrichten, Fortgang in der Wirtschaft haben
U., zu etwas kommen: nevarēt iekuopties mantā Etn. I, 99;
2) sich merken:
tuo tu iekuopies Alm., nimm dir das zu Herzen. jādzīvuo, kâ var: tuo tu iekuopies un tad skaiti pātarus Alm. Subst. iekuopums, die (wirtschaftliche) Einrichtung: vienu nastu taču par iekuopumu, apsējumu lai neliedzuot LP. VII, 775. Auch übertragen: uzrādīja labu iekuopumu tautas druvā.
Avots: ME II, 33
1) die ERnte beenden, einheimsen:
dabūjis iekuopt visas atmatas LP. IV, 165;
2) gut bestellen (ein Feld): saimnieki bija savus laukus labi iekuopuši Konv. 2 1366. Refl. - tiês,
1) sich wirtschaftlich einrichten, Fortgang in der Wirtschaft haben
U., zu etwas kommen: nevarēt iekuopties mantā Etn. I, 99;
2) sich merken:
tuo tu iekuopies Alm., nimm dir das zu Herzen. jādzīvuo, kâ var: tuo tu iekuopies un tad skaiti pātarus Alm. Subst. iekuopums, die (wirtschaftliche) Einrichtung: vienu nastu taču par iekuopumu, apsējumu lai neliedzuot LP. VII, 775. Auch übertragen: uzrādīja labu iekuopumu tautas druvā.
Avots: ME II, 33
iekukuļot
ielāns
ielikt
ìelikt, ‡ 4): labprāt ielikšu (wohl ein Germanismus) savu vārdu par jums (ich werde gern ein gutes Wort für euch einlegen) Janš. Dzimtene V, 361; ‡
5) bestimmen, verleihen:
žē̦luojuos, ka jī (Laima) mūža (sc.: man) neielika kai citām māseņām Tdz. 40578. Refl. -tiês, ‡
2) für sich (hin)einlegen:
ratu priekšā ielikšuos labu me̦tamuo Janš. Bandavā I, 174.
Avots: EH I, 527
5) bestimmen, verleihen:
žē̦luojuos, ka jī (Laima) mūža (sc.: man) neielika kai citām māseņām Tdz. 40578. Refl. -tiês, ‡
2) für sich (hin)einlegen:
ratu priekšā ielikšuos labu me̦tamuo Janš. Bandavā I, 174.
Avots: EH I, 527
iemērīt
iemirkt
ìemìrkt, ‡
3) stark durehweichen
(intr.) Auleja; labība tādā iemirkumā vien stāvēja, das Getreide war beständiger Feuchtigkeit ausgesetzt Essern n. BielU.
Avots: EH I, 530
3) stark durehweichen
(intr.) Auleja; labība tādā iemirkumā vien stāvēja, das Getreide war beständiger Feuchtigkeit ausgesetzt Essern n. BielU.
Avots: EH I, 530
iepūtināt
ìepūtinât,
1) Wasser sich ansammeln lassen (in der Stauung) [Sessw.], Spr.;
[2) = atpūtināt, sich erholen lassen:
drusku iepūtinās zirgus un tad brauksim tālāk Kokn.;
3) (ein Pferd daran) gewöhnen, dass man es zu bestimmten Zeiten oder an bestimmten Stellen sich erholen lässt
Nötk.].
Avots: ME II, 54
1) Wasser sich ansammeln lassen (in der Stauung) [Sessw.], Spr.;
[2) = atpūtināt, sich erholen lassen:
drusku iepūtinās zirgus un tad brauksim tālāk Kokn.;
3) (ein Pferd daran) gewöhnen, dass man es zu bestimmten Zeiten oder an bestimmten Stellen sich erholen lässt
Nötk.].
Avots: ME II, 54
iešaut
ìešaũt, tr.,
1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;
2) zustecken, bestechen
U.;
3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;
4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;
5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,
1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;
2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;
3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.
Avots: ME II, 76
1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;
2) zustecken, bestechen
U.;
3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;
4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;
5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. - tiês,
1) herein -, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;
2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;
3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.
Avots: ME II, 76
iesiet
ìesìet, tr., einbinden: tu iesēji ve̦cu aukli BW. 12913. es tevi iesiešu kumeļa astē 17155. izkapti iesiet, die Sense an den Stiel befestigen; arklu iesiet, alle Bestandteile des Pfluges in Ordnung bringen, gehörig befestigen. iesiet kādu, beim Kartenspiel eine Reihe von Karten aufnehmen lassen, indem man solche Karten hinzulegt, die der Spieler nicht stechen kann od. zu stechen nicht für geraten hält.
Avots: ME II, 64
Avots: ME II, 64
iestāvēt
ìestãvêt, tr., stehend hervorbringen: kalnā, od. kalnam leju iestāvēju, ar tautieti runādama BW. 14922; 17068, 3. ielejuot tā zemīte, vai tā mana iestāvē̦ta BW. 34194. [Refl. - tiês,
1) ans Stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies, ka negrib iet Nigr.;
2) wiederholt an einem bestimmten Ort zu stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies pie kruoga, ka nevar gaŗām pabraukt C.;
3) stehend zu verderben
(intr.) anfangen: piens iestāvējies Jürg.]
Avots: ME II, 72
1) ans Stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies, ka negrib iet Nigr.;
2) wiederholt an einem bestimmten Ort zu stehen sich gewöhnen:
zirgs tâ iestāvējies pie kruoga, ka nevar gaŗām pabraukt C.;
3) stehend zu verderben
(intr.) anfangen: piens iestāvējies Jürg.]
Avots: ME II, 72
iesvārstīties
ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.
Avots: ME II, 75
Avots: ME II, 75
iet
iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
ievaskot
iezagt
ìezagt,
1) durch Diebstahl erwerben, stehlen;
[2) anfangen zu bestehlen:
iezagtas bites neizduodas, Bienenstöcke, von denen gestohlen worden, gedeihen nicht U.] Refl. - tiês, sich herein -, hineinstehlen, herein -, hineinschleichen: šis iezuogas viņas istabā. kâ kaķe es iezaguos līcī Treum. tikai re̦ti stari iezuogas acīs iezagās asaras A. XI, 98. kļūdas iezuogas valuodā, skaudība sirdī.
Avots: ME II, 90
1) durch Diebstahl erwerben, stehlen;
[2) anfangen zu bestehlen:
iezagtas bites neizduodas, Bienenstöcke, von denen gestohlen worden, gedeihen nicht U.] Refl. - tiês, sich herein -, hineinstehlen, herein -, hineinschleichen: šis iezuogas viņas istabā. kâ kaķe es iezaguos līcī Treum. tikai re̦ti stari iezuogas acīs iezagās asaras A. XI, 98. kļūdas iezuogas valuodā, skaudība sirdī.
Avots: ME II, 90
iezains
ikkatrs
irbulis
ir̃bulis, irbuls Kursiten,
1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;
2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;
3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;
4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]
5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;
6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;
7) der Griffel (von Blüten)
Konv. 2 230;
8) die sonde Brasche;
9) der Pfriem
L., Biel.;
10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.
Avots: ME I, 709
1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;
2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;
3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;
4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]
5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;
6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;
7) der Griffel (von Blüten)
Konv. 2 230;
8) die sonde Brasche;
9) der Pfriem
L., Biel.;
10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.
Avots: ME I, 709
irdzīgs
irdzîgs "lustig, beständig lachend": ir gan irdzīgi bē̦rni, nevar klusu būt ne˙vienu brīdi Nötk.]
Avots: ME I, 709
Avots: ME I, 709
īverēties
ĩverêtiês, - ẽjuos, eifern, streiten, zanken: radi būdami, viņi savā starpā īverējās Nigr.; n. Biel. auch īverêt. [Aus mnd. iveren "mit Eifer verfolgen, bestrafen."]
Avots: ME I, 838
Avots: ME I, 838
izčakstināt
‡ izčakstinât,
1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;
2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;
3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;
4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;
5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;
6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,
1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;
2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;
3) zur Genüge schwatzen
PV.
Avots: EH I, 439
1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;
2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;
3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;
4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;
5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;
6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,
1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;
2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;
3) zur Genüge schwatzen
PV.
Avots: EH I, 439
izčalnāt
‡ izčalˆnât Schujen, (sich das Beste aussuchend, eine Speise) durchwühlen: viņš jau tik izčalnā ēdienu.
Avots: EH I, 439
Avots: EH I, 439
izcīnīt
izcìnît, tr.,
1) ausfechten, einen Kampf bestehen:
izcīnītas sīvas cīņas Vēr. II, 1177;
2) erringen, erkämpfen:
ne pašu izcīnīts bij tas A. XX, 558;
3) durchringen:
viņas mūžs ir izcīnīts A. XI, 552. Refl. - tiês, sich empor-, durchringen: es e̦smu nuo nabadzības izcīnījies Stari II, 158.
Avots: ME I, 722
1) ausfechten, einen Kampf bestehen:
izcīnītas sīvas cīņas Vēr. II, 1177;
2) erringen, erkämpfen:
ne pašu izcīnīts bij tas A. XX, 558;
3) durchringen:
viņas mūžs ir izcīnīts A. XI, 552. Refl. - tiês, sich empor-, durchringen: es e̦smu nuo nabadzības izcīnījies Stari II, 158.
Avots: ME I, 722
izdienēt
izdurt
izdžākāt
izdžākât,
1) (von Tieren) das Futter durchschnüffeln, um den besten Bissen zu finden;
2) gründlich durchschelten.
Avots: ME I, 734
1) (von Tieren) das Futter durchschnüffeln, um den besten Bissen zu finden;
2) gründlich durchschelten.
Avots: ME I, 734
izdzīt
I izdzìt (li. išgiñti), tr.,
1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;
2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;
3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,
a) die Arbeiter bestellen
U.,
b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;
4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;
5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. 2 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;
6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,
1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;
[2) zur Genüge treiben].
Avots: ME I, 732, 733
1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;
2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;
3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,
a) die Arbeiter bestellen
U.,
b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;
4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;
5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. 2 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;
6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,
1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;
[2) zur Genüge treiben].
Avots: ME I, 732, 733
izganīt
izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,
1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;
2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.
Avots: ME I, 736
1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;
2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.
Avots: ME I, 736
izgrantēt
izgulēt
izgulêt,
1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;
2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;
4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;
5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;
6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;
7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. 2 4067. Refl. - tiês,
1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;
2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.
Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.
Avots: ME I, 741
1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;
2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;
4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;
5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;
6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;
7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. 2 4067. Refl. - tiês,
1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;
2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.
Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.
Avots: ME I, 741
iziet
iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,
1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;
29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;
3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;
4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;
5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;
6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;
7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;
8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,
1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;
2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.
Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku
Avots: ME I, 743, 744, 745
1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;
29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;
3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;
4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;
5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;
6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;
7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;
8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,
1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;
2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.
Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku
Avots: ME I, 743, 744, 745
izjemt
izjemt: izjēme nuo krāsnes *še̦kauņus Pas. IX, 517. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich herausnehmen;
2) = iztẽrêtiês: tā nauda izje̦mas ar Frauenb. pa druskai (in kleinen Portionen, allmählich) vien izjēmēs (der Fleischvorrat, von dem beständig gegessen wurde) Kaltenbr.;
3) = izņemtiês 2: izjem̃ties visu nakti ar linu mīstīšanu Dunika;
4) = izņemtiês 3.
Avots: EH I, 452
1) für sich herausnehmen;
2) = iztẽrêtiês: tā nauda izje̦mas ar Frauenb. pa druskai (in kleinen Portionen, allmählich) vien izjēmēs (der Fleischvorrat, von dem beständig gegessen wurde) Kaltenbr.;
3) = izņemtiês 2: izjem̃ties visu nakti ar linu mīstīšanu Dunika;
4) = izņemtiês 3.
Avots: EH I, 452
izjodināt
II izjuodinât, ‡
4) im Frühjahr (während das Vieh noch nicht beständig auf die Weide getrieben wird) das Vieh für eine kurze Zeit hinauslassen, damit es sich im Freien austummeln kann
AP.
Avots: EH I, 452
4) im Frühjahr (während das Vieh noch nicht beständig auf die Weide getrieben wird) das Vieh für eine kurze Zeit hinauslassen, damit es sich im Freien austummeln kann
AP.
Avots: EH I, 452
izkāmēt
izkâmêt, 2
1) "das Beste aus den Speisen heraussuchen":
te ne˙kā vairs nav, viņš visu izkāmējis Dond.;
[2) "den Honig aus den
kami (Waben der Hummeln) entlehmen (?)" Bers.].
Avots: ME I, 749
1) "das Beste aus den Speisen heraussuchen":
te ne˙kā vairs nav, viņš visu izkāmējis Dond.;
[2) "den Honig aus den
kami (Waben der Hummeln) entlehmen (?)" Bers.].
Avots: ME I, 749
izkāpt
I izkâpt, ‡
3) (eine Reihe von Objekten) besteigen:
i. visus kuokus. Hierher oder zu izkàpt II ‡ 2 gehört nuolēma ... izkāpt visus pērkļus (um die dort befindlichen Krähenjungen herauszunehmen). Refl. -tiês: man bij visuos kuokuos jāizkāpjas un viss jāre̦dz Seyershof.
Avots: EH I, 454
3) (eine Reihe von Objekten) besteigen:
i. visus kuokus. Hierher oder zu izkàpt II ‡ 2 gehört nuolēma ... izkāpt visus pērkļus (um die dort befindlichen Krähenjungen herauszunehmen). Refl. -tiês: man bij visuos kuokuos jāizkāpjas un viss jāre̦dz Seyershof.
Avots: EH I, 454
izkāpuļāt
izkāpuļât, [izkâpuļuôt Lis.], freqn., oft besteigen: viņš neskaitāmas reizes izkāpuļājis egles A. XVII, 316.
Avots: ME I, 750
Avots: ME I, 750
izkņēgāt
izlampāt
izlam̃pât, izļampuôt Erlaa, tr., überwinden, durchbleuen, sich lustig machen, einen zum besten haben: tad tu redzēsi, ka mēs viņus izlampāsim Blaum.
Kļūdu labojums:
izlampāsim = izlampāsim (im Kartenspiel)
Avots: ME I, 762
Kļūdu labojums:
izlampāsim = izlampāsim (im Kartenspiel)
Avots: ME I, 762
izļurbot
izļur̃buôt, tr., zum besten haben, zum Narren halten: vai e̦smu pikts, greizsirdīgs jeb izļurbuots? MWM. VI, 660.
Avots: ME I, 767
Avots: ME I, 767
izmedot
izme̦duôt, tr., mit Honig bestreichen: izme̦duota, vizuļuota jaunu meitu istabiņa BW. 14624, 1.
Avots: ME I, 770
Avots: ME I, 770
izmoderēt
izmuoderêt, tr., zum besten haben, ausnarrieren: Juris izmuoderēja ir pašu nelabuo Etn. IV, 53.
Avots: ME I, 775
Avots: ME I, 775
izmozēt
izmuõzêt, tr., zum besten haben, zum Narren halten, anführen, überlisten, den Sieg davontragen, gewinnen: kalps pārgājis itin priecīgs mājās, ka ve̦lnu tâ izmuozējis LP. VI, 388. es kāršu spēli aizmirsis, mani smalki izmuozēja A. XVI, 301, C., PS.
Avots: ME I, 775
Avots: ME I, 775
izmugurēt
izmugurêt, izmuguruôt, tr.,
1) zum besten haben, foppen, anführen
PS.: tas jau mani var izmugurēt Latv. studējis, kâ citus var izmuguruot Dok. A., Druw., Adsel, Serb.;
2) durchbleuen:
viņu labi izmuguguoja Bers., Adsel, A. XIV, 479.
Avots: ME I, 773
1) zum besten haben, foppen, anführen
PS.: tas jau mani var izmugurēt Latv. studējis, kâ citus var izmuguruot Dok. A., Druw., Adsel, Serb.;
2) durchbleuen:
viņu labi izmuguguoja Bers., Adsel, A. XIV, 479.
Avots: ME I, 773
izmuļķot
izmuļˆķuôt, [izmuļˆķinât Janš. Čāp. 39], tr., zum besten haben, ausnarrieren, anführen: sieva tevi izmuļķuojuse LP. VI, 886. Refl. - tiês, Unsinn treiben, dumme Spässe machen: izdzeŗas, izmuļķuojas, tas viss A. XVI, 769.
Avots: ME I, 774
Avots: ME I, 774
izmulsināt
I izmùlsinât, izmulšinât, tr., zum besten haben, konfus machen, anführen: viņš tuos izmulšinātu Alm., C., Smilt. [izmulsināt U., verwirren; im Reden undeutlich aussprechen.]
Avots: ME I, 774
Avots: ME I, 774
izņakāt
izņakât, ausschnüffeln, aussuchen (das Beste vom Essen) Grob., Etn. IV, 34: cūkas izņakā ēdienu A. XIV, 480.
Avots: ME I, 777
Avots: ME I, 777
iznerrot
izne̦r̃ruôt, tr., zum besten haben, ausnarrieren, verhunzen: par tādu izne̦rruošanu abas apņe̦mas saimniecei atriebties Etn. III, 92. bē̦rni, vardes izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW. 1016.
Kļūdu labojums:
vardes = vardes,
Avots: ME I, 775
Kļūdu labojums:
vardes = vardes,
Avots: ME I, 775
izniekot
izniẽkuôt, tr.,
1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;
2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.
Avots: ME I, 777
1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;
2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.
Avots: ME I, 777
iznužģināt
iznužģinât, tr., ausschnüffeln, das Beste auslesen: kur nu tādus ašķugalus lai liek; jāiebeŗ zuosīm, gan jau iznužģinās Naud.
Avots: ME I, 777
Avots: ME I, 777
izpeizēt
izpèizêt, tr.,
1) verschleudern, vergeuden, vretun: viņš visu savu mantu izpeizējis Lös. n. Etn. IV, 34;
2) zum besten haben, ausnarrieren Lös. n.
A. XIV, 480. Bers., Lub. Vgl. išpeĩzoti "истратить попусту."
Avots: ME I, 779
1) verschleudern, vergeuden, vretun: viņš visu savu mantu izpeizējis Lös. n. Etn. IV, 34;
2) zum besten haben, ausnarrieren Lös. n.
A. XIV, 480. Bers., Lub. Vgl. išpeĩzoti "истратить попусту."
Avots: ME I, 779
izpirkt
izpìrkt (išpir̃kti), tr.,
1) aus-, loskaufen, einlösen:
suoli, bāliņ, simtu mārku, izpērc manu vainadziņu BW. 13595. pūrs bij izpē̦rkams BW. III, 1, 58. zeme pie mums jau izpirkta;
2) los -, freikaufen:
tē̦vs viņu izpirka nuo zaldātiem;
3) auskaufen (den ganzen Vorrat), vergreifen:
tirgū viņam ātri izpirka sietus;
4) beim Einkauf all sein Geld ausgeben:
viņš savu naudu izpircis;
5) bestellen und das Bestellte bezahlen:
nu tev pusducis alus jāizpē̦rk. Refl. -tiês, sich freikaufen: agrākuos laikuos varēja izpirkties nuo kaŗa diene̦sta.
Avots: ME I, 780
1) aus-, loskaufen, einlösen:
suoli, bāliņ, simtu mārku, izpērc manu vainadziņu BW. 13595. pūrs bij izpē̦rkams BW. III, 1, 58. zeme pie mums jau izpirkta;
2) los -, freikaufen:
tē̦vs viņu izpirka nuo zaldātiem;
3) auskaufen (den ganzen Vorrat), vergreifen:
tirgū viņam ātri izpirka sietus;
4) beim Einkauf all sein Geld ausgeben:
viņš savu naudu izpircis;
5) bestellen und das Bestellte bezahlen:
nu tev pusducis alus jāizpē̦rk. Refl. -tiês, sich freikaufen: agrākuos laikuos varēja izpirkties nuo kaŗa diene̦sta.
Avots: ME I, 780
izplaužēt
izplaužêt [?], tr., (Tiere od. Menschen) beständig mit flüssiger Nahrung ernähren: pa darba dienām e̦sam diezgan ar putru izplaužē̦ti Druw. n. A. XIV, 480.
Avots: ME I, 782
Avots: ME I, 782
izpriecāties
izpriêcâtiês, izpriekuôties, auch izpriekuot Spr., sich vergnügen, in beständigen Vergnügen leben, herrlich und in Freuden leben: kad jaunībā izpriecāsies, tad būs ve̦cumā kuo atminēt. visi, labi izpriecājušies, guļ kâ miruoņi LP. VII, 141.
Avots: ME I, 785
Avots: ME I, 785
izrēdīt
izrēdît (li. išrėdýti), tr.,
1) aufbieten, bestellen, anordnen, schicken
[Welonen u. a.]: Laima, Māŗa un Saule atnākušas izrēdīt tautas BW. III, 2, 144. saimniece pati vien puišus, meitas izrēda Lubn. n. Etn. I, 59;
2) [izrèdît 2 Mar., nach der Qualität aussortieren:
izr. mazuos kartupeļus nuo lielajiem;
3) bei Elv. bezahlen, büssen:
gan viņš tuo izrēdīs. kuo mute pe̦lna, tuo mugura izrēdī. [Aus изрядить.]
Avots: ME I, 791
1) aufbieten, bestellen, anordnen, schicken
[Welonen u. a.]: Laima, Māŗa un Saule atnākušas izrēdīt tautas BW. III, 2, 144. saimniece pati vien puišus, meitas izrēda Lubn. n. Etn. I, 59;
2) [izrèdît 2 Mar., nach der Qualität aussortieren:
izr. mazuos kartupeļus nuo lielajiem;
3) bei Elv. bezahlen, büssen:
gan viņš tuo izrēdīs. kuo mute pe̦lna, tuo mugura izrēdī. [Aus изрядить.]
Avots: ME I, 791
izrīkot
izrìkuôt, tr.,
1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;
2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;
3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;
4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. 2 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.
Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie
Avots: ME I, 792
1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;
2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;
3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;
4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. 2 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.
Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie
Avots: ME I, 792
izsēdināt
[izsêdinât,
1) hinaussetzen:
viņš tuo izsēdināja nuo vaguona, nuo vietas;
2) eine Zeitlang sitzen lassen:
izs. pa cietumu;
3) (eine Reihe von Personen) sich nach einem bestimmten Plan setzen lassen: izs. bē̦rnus pēc auguma, pa vietām.]
Avots: ME I, 796
1) hinaussetzen:
viņš tuo izsēdināja nuo vaguona, nuo vietas;
2) eine Zeitlang sitzen lassen:
izs. pa cietumu;
3) (eine Reihe von Personen) sich nach einem bestimmten Plan setzen lassen: izs. bē̦rnus pēc auguma, pa vietām.]
Avots: ME I, 796
izsēst
izsêst, intr., ausseigen: viņa izsēž nuo staklēm LA. nepazīstamais izsēda nuo ratiem Apsk. 1903, 150. Refl. - tiês,
1) aussteigen;
[2) sich nebst andern nach einem bestimmten Plan hinsetzen:
lika tiem izsēsties pa vietām Lis.;
3) sich mit Behagen hinsetzen;
4) sich wiederholt setzen:
izsēdās vienā vietā, izsēdās uotrā, ne˙kur nepalika Bauske.]
Avots: ME I, 796
1) aussteigen;
[2) sich nebst andern nach einem bestimmten Plan hinsetzen:
lika tiem izsēsties pa vietām Lis.;
3) sich mit Behagen hinsetzen;
4) sich wiederholt setzen:
izsēdās vienā vietā, izsēdās uotrā, ne˙kur nepalika Bauske.]
Avots: ME I, 796
izsmilktēt
izšmurgāt
izšmur̃gât, tr.,
1) ausschnüffeln (das Essen):
ēdienu;
2) beklatschen, verleumden:
cilvē̦ku, meitu. Refl. - tiês, sich foppėn, sich zum besten halten: viņam nu negribuoties ļauties tâ izšmurgāties Saul., C.
Avots: ME I, 813
1) ausschnüffeln (das Essen):
ēdienu;
2) beklatschen, verleumden:
cilvē̦ku, meitu. Refl. - tiês, sich foppėn, sich zum besten halten: viņam nu negribuoties ļauties tâ izšmurgāties Saul., C.
Avots: ME I, 813
izspraudīt
izspraûdît, freqn. zu izspraûst, tr., aus -, bestecken: kapu skujām. [... bē̦rzu meijiņām, kuŗas izspraudīju aiz spārēm Latvis 1924, No 962.]
Avots: ME I, 803
Avots: ME I, 803
izspraust
izspraûst, tr., aus -, bestecken: es būtu savu sē̦tas vidu ar meijām izsprauduse BW. 14092, 1. Refl. - tiês,
1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;
2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.
Avots: ME I, 803
1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;
2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.
Avots: ME I, 803
izspriest
izspriêst (li. išsprę́sti), tr.,
1) ausspreizen, aussperren, ausspannen:
aude̦klu izspriest, die Leinwand ausspannen. staigā kājas izspriedis, er geht mit ausgesperrten Füssen Elv.;
2) aburteilen, sein endgültiges Urteil abgeben, festsetzen, bestimmen:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 498. tu esi vis˙slinkākais, tē̦vs izsprieda V, 289. Refl. - tiês,
1) sich hindurchdrängen
Spr.;
2) sich mit jem. besprechen, beraten:
abi bij savā starpā izspriedušies BW. III, 1, 42. mātes izspriedās, kuŗš jē̦rs kaujams Druva III, 497.
Avots: ME I, 803, 804
1) ausspreizen, aussperren, ausspannen:
aude̦klu izspriest, die Leinwand ausspannen. staigā kājas izspriedis, er geht mit ausgesperrten Füssen Elv.;
2) aburteilen, sein endgültiges Urteil abgeben, festsetzen, bestimmen:
lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību LP. VII, 498. tu esi vis˙slinkākais, tē̦vs izsprieda V, 289. Refl. - tiês,
1) sich hindurchdrängen
Spr.;
2) sich mit jem. besprechen, beraten:
abi bij savā starpā izspriedušies BW. III, 1, 42. mātes izspriedās, kuŗš jē̦rs kaujams Druva III, 497.
Avots: ME I, 803, 804
izšūstīt
‡ izšũstît, ausnähen, besticken M. 194, Auleja, Dunika: i. kre̦kla piedurknes. ķēniņš lika meitai i. kruoni Pas. X, 380 (aus Lixna). cimda kātiņš savārstīts un izšūstīts (wiederholt gestopft) Seyershof.
Avots: EH I, 487
Avots: EH I, 487
iztapoņa
iztapuoņa Grünh., iztapšņa, comm., der Dienstfertige, Gefällige, Kriecher, der es einem immer recht zu machen bestrebt ist: viņš tam liels iztapuoņa Degl. tu saimnieka iztapuoņa MWM. X, 891. tu tāds saimnieku iztapšņa.
Avots: ME I, 815
Avots: ME I, 815
iztept
‡ iztept (li. ištèpti ) Dunika, Izvalts, Kapiņi, Rutzau, Višķi, ausschmieren, bestreichen: i. visus traukus. Refl. -tiês Višķi, sich beschmieren: pie baltas sienas drēbes var i.
Avots: EH I, 489
Avots: EH I, 489
iztiepties
iztìeptiês, [li. išsitem̃pti], harnäckig eine Zeitlang worauf bestehen, eigensinnig sein: vai tu nu nebūsi iztiepies diezgan?
Avots: ME I, 819
Avots: ME I, 819
iztriept
iztriept,
1) besprengen, beflecken;
[2) (mit ìe 2) schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;
3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;
4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].
Avots: ME I, 820
1) besprengen, beflecken;
[2) (mit ìe 2) schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;
3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;
4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].
Avots: ME I, 820
izturēt
izturêt (li. išturéti), tr.,
1) aushalten, ertragen:
sīvi kungi, sīva salna, nevar vairs izturēt BW. 10675. ilgāki tuo nevaru izturēt LP. II, 18;
2) hoch schätzen, lieb haben, hoch halten:
ķēniņš viņu ļuoti (vēl labāki IV, 91; nezin kâ izturēt IV, 45) izturējis LP. VI, 794; izturēja kâ savu brāli LP. VI, 503. gana guodu izturēja izvainuota mātes meita BW. 8446; 25107;
3) zu Ende feiern:
tad izturējuši kāzas LP. VI, 318;
4) durchführen, festhalten:
raksturi nav vis˙caur konsekventi izturē̦ti Konv. 2 433;
5) bestehen, ablegen:
izturēt pārbaudījumu (russ. выдержать экзаменъ). Refl. - tiês, sich verhalten, sich benehmen, verfahren: izturies rāmi, labi smalki, pieklājīgi. vai tu esi izturējusies pret savu bē̦rnu kâ mātei pienākas Purap. Subst. izturêšanâs, die Handlungsweise, das Benehmen: tē̦vs ar tādu tavu izturēšanuos pa˙visam nemierā.
Avots: ME I, 821
1) aushalten, ertragen:
sīvi kungi, sīva salna, nevar vairs izturēt BW. 10675. ilgāki tuo nevaru izturēt LP. II, 18;
2) hoch schätzen, lieb haben, hoch halten:
ķēniņš viņu ļuoti (vēl labāki IV, 91; nezin kâ izturēt IV, 45) izturējis LP. VI, 794; izturēja kâ savu brāli LP. VI, 503. gana guodu izturēja izvainuota mātes meita BW. 8446; 25107;
3) zu Ende feiern:
tad izturējuši kāzas LP. VI, 318;
4) durchführen, festhalten:
raksturi nav vis˙caur konsekventi izturē̦ti Konv. 2 433;
5) bestehen, ablegen:
izturēt pārbaudījumu (russ. выдержать экзаменъ). Refl. - tiês, sich verhalten, sich benehmen, verfahren: izturies rāmi, labi smalki, pieklājīgi. vai tu esi izturējusies pret savu bē̦rnu kâ mātei pienākas Purap. Subst. izturêšanâs, die Handlungsweise, das Benehmen: tē̦vs ar tādu tavu izturēšanuos pa˙visam nemierā.
Avots: ME I, 821
izvalkāt
izval˜kât,
3): (ceplis) teicis: "... izvalka manu maizi!" meitene ātri izvalkājusi maizi Pas. V, 316 (aus NB.); ‡
4) herausziehen; auseinanderziehen, -schleppen:
suņi sē̦tu izvalkava Tdz. 42566, ar knābi izvalkāšu sūnas nuo sienām Pas. I, 246 (ähnlich: 166). suņi ... izvalkāja visu gaļi Pas. XI, 364; ‡
5) ausnutzen
Diet.; ‡
6) eine bestimmte Zeit hindurch tragen:
kas parlieku druošs, tas savu mūžu savas ādas ve̦sals neizvalkā (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Refl. -tiês,
1) längere Zeit, zur Genüge (ein Kleidungsstück) tragen:
šādi tādi izvalkājas mana ze̦lta gredzentiņa Tdz. 39235. šuos svārkus izvalkājās abi brāļi, bet nevarēja nuovalkāt Jürg.;
2) beim Tragen fadenscheinig werden, Löcher bekommen:
valkā, kāļ izvalkājas šķiedras Auleja. zeķes izvalkājušās cauras.
Avots: EH I, 493
3): (ceplis) teicis: "... izvalka manu maizi!" meitene ātri izvalkājusi maizi Pas. V, 316 (aus NB.); ‡
4) herausziehen; auseinanderziehen, -schleppen:
suņi sē̦tu izvalkava Tdz. 42566, ar knābi izvalkāšu sūnas nuo sienām Pas. I, 246 (ähnlich: 166). suņi ... izvalkāja visu gaļi Pas. XI, 364; ‡
5) ausnutzen
Diet.; ‡
6) eine bestimmte Zeit hindurch tragen:
kas parlieku druošs, tas savu mūžu savas ādas ve̦sals neizvalkā (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Refl. -tiês,
1) längere Zeit, zur Genüge (ein Kleidungsstück) tragen:
šādi tādi izvalkājas mana ze̦lta gredzentiņa Tdz. 39235. šuos svārkus izvalkājās abi brāļi, bet nevarēja nuovalkāt Jürg.;
2) beim Tragen fadenscheinig werden, Löcher bekommen:
valkā, kāļ izvalkājas šķiedras Auleja. zeķes izvalkājušās cauras.
Avots: EH I, 493
izvēlēt
I izvẽlêt, hinauswünschen, wünschen, gönnen, bestimmen: bāliņš, alus dzērājiņš, drīz tautām izvēlēja BW. 15350. ja būs dievs izvēlējis, tas apaušu kājiņā 9853. lai visu tuo šai atduod, tad šī viņai visu labu izvēlās LP. VI, 68. Refl. - tiês, sich erwünschen, lange Zeit einen Wunsch hegen: kuo es tik ilgi izvēlējuos, tas beidzuot piepildījās.
Avots: ME I, 827
Avots: ME I, 827
izžņergāt
‡ izžņe̦r̃gât ēdienu Grünw., beim Essen die besten Bissen aus einer Speise heraussuchen.
Avots: EH I, 499
Avots: EH I, 499
jauns
jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),
1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;
2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;
3) neu,
a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;
b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;
c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;
d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;
e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];
f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;
g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;
h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;
i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]
Avots: ME II, 101, 102
1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;
2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;
3) neu,
a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;
b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;
c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;
d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;
e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];
f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;
g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;
h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;
i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]
Avots: ME II, 101, 102
Jēkabs
jo
juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
joms
II jùoms 2, ‡
2) eine gewisse Menge
("apjuoms, vairums") Dunika (mit uõ): nuopļāva vienu juomu Dunika. viens jùoms 2 ("daļa") jumta jau uzjumts Meselau; "eine unbestimmte Menge" Nauksch. (mit uõ ).: sniegs nāk juomiem. Vgl. juomiem II.
Avots: EH I, 570
2) eine gewisse Menge
("apjuoms, vairums") Dunika (mit uõ): nuopļāva vienu juomu Dunika. viens jùoms 2 ("daļa") jumta jau uzjumts Meselau; "eine unbestimmte Menge" Nauksch. (mit uõ ).: sniegs nāk juomiem. Vgl. juomiem II.
Avots: EH I, 570
kā
II kâ, wie, auf welche Weise,
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
kabele
kãbele [C., AP. "ein gewisser (eiserner Bestandteil eines Wagens an dessen unterer Seite."]
Avots: ME II, 185
Avots: ME II, 185
kāds
kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,
1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]
2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;
3) als Indefinitum,
a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;
b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]
Avots: ME II, 186
1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]
2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;
3) als Indefinitum,
a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;
b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]
Avots: ME II, 186
kalbināt
kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. 2 115 unter calo u. a.]
Avots: ME II, 140
Avots: ME II, 140
kalība
kalĩba: braukt kalībās,
a) mit einer grösseren Anzahl von Bestellungen zum Schmied fahren
Erlaa;
b) "rauguļuos braukt" Fistehlen.
Avots: EH I, 578
a) mit einer grösseren Anzahl von Bestellungen zum Schmied fahren
Erlaa;
b) "rauguļuos braukt" Fistehlen.
Avots: EH I, 578
kaļļa
I kaļļa, schlechte Dickgrütze, Kot Fr.; [kaļ˜ļa,
1) ein Mischmasch mit feuchten Bestandteil (z. B. von Speisen)
Wolm.;
2) ein Kind, das
kaļļājas Trik.].
Avots: ME II, 147
1) ein Mischmasch mit feuchten Bestandteil (z. B. von Speisen)
Wolm.;
2) ein Kind, das
kaļļājas Trik.].
Avots: ME II, 147
kalpot
kal˜puôt,
1) intr., dienen:
bildēm Kundz. kāds puisis salīga pie ķēniņa kalpuot LP. II, 55;
2) (selten) bedienen:
lai māsiņa gana mīļa, mūžam brāļus nekalpuoja BW. 11996. Subst. kal˜puôtãjs, der Dienende, die Dienstperson, die eine unbestimmte Zeit dem Arbeitsgeber dient.
Avots: ME II, 144
1) intr., dienen:
bildēm Kundz. kāds puisis salīga pie ķēniņa kalpuot LP. II, 55;
2) (selten) bedienen:
lai māsiņa gana mīļa, mūžam brāļus nekalpuoja BW. 11996. Subst. kal˜puôtãjs, der Dienende, die Dienstperson, die eine unbestimmte Zeit dem Arbeitsgeber dient.
Avots: ME II, 144
kalvains
‡ kal˜vaîns, hügelig Dunika, Wandsen; mit kleinen Baumgruppen bestanden Stenden: sausās, kalvainās pļavās Janš. Bandavā II, 72.
Avots: EH I, 580
Avots: EH I, 580
kalvene
kama
[IV kama, ein zwei - oder vierrudriges Boot, die Jolle Wid.; ein Wasserfahrzeug U.; kama, ein trogähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot, an dessen Rändern Bretter oder runde Hölzer angebracht sind Mar.; ein Wasserfahrzeug, das aus zwei verbundenen Trögen besteht, an deren äusseren Rändern Bretter befestigt sind Kačanova. kama laiva Schlock.]
Avots: ME II, 148
Avots: ME II, 148
kame
kami
kami: = kama I Nautrēni n. Latv. Saule 1924, S. 168 (hier nur aus Hafer und Gerste), Seyershof: es samalu ve̦se̦lu pūru kamus Seyershof; eine Fastenspeise, bestehend aus nach dem unter kama I angegebenen Rezept zubereitetem Hafermehl, das in Salzwasser eingerührt wird Bērzgale, Liepna; in Kugeln geballte zerstossene Erbsen - auch Auermünde, Mar.; eine Speise aus gestossenem Hanf und gekochten Erbsen Golg.; Erbsenbrei Lesten n. FBR. XV, 31; rāceņu k., Kartoffelbrei Siuxt: pie rāceņu kamiem lēja pienu klāt, lai tie vilce̦ni, mīksti; zirņu k., zerstossene Erbsen Siuxt: zirņu kamus vēla kamuoltiņuos, lika muldiņās uz galda, lai ē̦d.
Avots: EH I, 582
Avots: EH I, 582
kamis
‡ kamis, eine Speise, bestehend aus zerstossenen gekochten Erbsen mit Schweinefett Frauenb.
Avots: EH I, 582
Avots: EH I, 582
kaņepe
kaņepe: Demin. kaņepiņa BW. 8361 var., kanepīte BW. piel.2 2848, 2, kaņepīt[i]s BW. 2848, 7 var.; kaņepīte, gaŗaudzīte BW. 2848, 6. zīle dzied kaņepēs 10217, 2 var.; vēja k., paris quadrifolia Ramkau; raibās kaņepes, eine Speise, bestehend aus gestossenem Hanf, Quark und Sahne Ramkau. Zur Etymologie s. auch E. Lewy IF. LIII, 122.
Avots: EH I, 585
Avots: EH I, 585
kaņupe
kaņupe (unter kaņepe): auch Gr.-Buschh. n. FB Xll, 64, Sussei n. FBR. VII, 132, Dunika, Grob., Kal., Mahlup, OB., Oknist: kâ k. dārziņā BW. 21506. par gaŗām kaņupēm 12662 var.; vēja kaņupes "debestiņas" Alswig.
Avots: EH I, 585
Avots: EH I, 585
kapa
kapa, ‡
4) "6 rudzu stati" Gr.Buschh. n. FBR. XII, 77; ‡
5) eine bestimmte Anzahl von Haken an einer Schnur zum Aalfangen
Lubn.
Avots: EH I, 585
4) "6 rudzu stati" Gr.Buschh. n. FBR. XII, 77; ‡
5) eine bestimmte Anzahl von Haken an einer Schnur zum Aalfangen
Lubn.
Avots: EH I, 585
kāpele
kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,
1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;
2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.
Avots: ME II, 192
1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;
2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.
Avots: ME II, 192
kāpiens
kãpiẽns,
1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;
2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;
3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.
Avots: ME II, 193
1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;
2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;
3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.
Avots: ME II, 193
kāpjamais
kâpjamaĩs, Part. pass. von kâpt, was zu besteigen ist, die Stufe, Sprosse: lai kāpjuot prātīgi; kāpjamie e̦suot tādi pagļē̦vi LP. VII, 620.
Avots: ME II, 193
Avots: ME II, 193
kāpt
I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,
1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;
2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;
3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,
1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;
2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]
Avots: ME II, 193
1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;
2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;
3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,
1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;
2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]
Avots: ME II, 193
kārt
II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,
1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;
2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;
3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]
Avots: ME II, 200
1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;
2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;
3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]
Avots: ME II, 200
Kārta
Kārta, eine Schicksalsgöttin, im VL. oft anscheinend nur eine andere Bezeichnung, ein Epitheton der Laima: Kārta, Kārta, Laime, kâ tu līdzi nedarīji? BW. 10009. Kārta mana, Laimīte mana, tā ceļ mani kalniņā 9140. [Die Verfasser(innen) der Volkslieder haben diesen Namen zu kãrt "hängen" gestellt: Kārtiņ, tavu kārumiņu! (so ist wohl zu lesen statt des überlieferten kārtumiņu BW. 17772 var.; vgl. daselbst dieviņ, tavu de̦vumiņu, laimiņ, tavu lē̦mumiņu! und Dēkliņ, tavu kārumiņu! No 17770, sowie: Dē̦kla manu mūžu kāra, māte kāra šūpulīti BW. 1201). Wenn das richtig ist, so würde dieser Name ursprünglich das Aufgehängte (> Bestimmte) bedeutet haben. - Vgl. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija 26 f., der diesen Namen mit dem Appellativ kārta identifiziert, was aber semasiologische Schwierigkeiten macht.]
Avots: ME II, 201
Avots: ME II, 201
kārtums
kārtums, eine Weiterbildung von kā`rta,
1) die Bestimmung:
Kārtiņ, tavu kārtumiņu [vgl. dazu Kārta], Laimiņ, tavu lē̦mumiņu BW. 17772;
2) = kā`rtãjums Naukschen.
Avots: ME II, 202
1) die Bestimmung:
Kārtiņ, tavu kārtumiņu [vgl. dazu Kārta], Laimiņ, tavu lē̦mumiņu BW. 17772;
2) = kā`rtãjums Naukschen.
Avots: ME II, 202
kas
kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
kava
kava,
1): eine gewisse (zu einem bestimmten Zweck benötigte) Anzahl, eine Gruppe, ein Komplekt
Peb., Schujen, Sermus, Sessw.: nuopērc divas kavas adāmadatu (d. h. 2 Komplekte zu je 5 Nadeln) - vienu tievāku, uotru rupjāku! Schujen, Sermus. man ir divas kavas (2 ganze Spiele) kāršu ebenda. k. ir divas kārtis, kuŗas vajag vienam gājienam (bei einem gewissen Kartenspiel die Karte, mit der man sticht und diejenige, die man gleich darauf ausspielt) ebenda. tur ir divas kavas (2 zu unterscheidende Gruppen) burtnīcu ebenda. (uolu) k., diejenige Anzahl von Eiern, die ein Huhn zum Brüten legt N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043, Schujen, Sermus.
Avots: EH I, 596
1): eine gewisse (zu einem bestimmten Zweck benötigte) Anzahl, eine Gruppe, ein Komplekt
Peb., Schujen, Sermus, Sessw.: nuopērc divas kavas adāmadatu (d. h. 2 Komplekte zu je 5 Nadeln) - vienu tievāku, uotru rupjāku! Schujen, Sermus. man ir divas kavas (2 ganze Spiele) kāršu ebenda. k. ir divas kārtis, kuŗas vajag vienam gājienam (bei einem gewissen Kartenspiel die Karte, mit der man sticht und diejenige, die man gleich darauf ausspielt) ebenda. tur ir divas kavas (2 zu unterscheidende Gruppen) burtnīcu ebenda. (uolu) k., diejenige Anzahl von Eiern, die ein Huhn zum Brüten legt N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043, Schujen, Sermus.
Avots: EH I, 596
kavs
[kavs Erlaa,
1) ein Band (30 Stück);
2) eine bestimmte Anzahl:
kad vista nuodēj savu krājumu uolu un sāk pēc tam perēt, saka:" izdējuse savu kavu". Vgl. kava.]
Avots: ME II, 182
1) ein Band (30 Stück);
2) eine bestimmte Anzahl:
kad vista nuodēj savu krājumu uolu un sāk pēc tam perēt, saka:" izdējuse savu kavu". Vgl. kava.]
Avots: ME II, 182
ķēžains
[ķēžains (?)"fremde Bestandteile enthaltend (vom Getreide)": ķēžaini rudzi, zirņi Rugāji.]
Avots: ME II, 378
Avots: ME II, 378
ķipis
ķipis,
1) = ķipa (s. dies), ein Schöpfgefäss mit einem Handgriff, der aus einer verlängerten Daube besteht; matu ķipis, die Metze in der Mühle N. - Autz n. U.;
2) der Kopf:
muļķītis spēris ar nūju tâ putnam pa ķipi, ka nuostaipījies vien LP. VI, 347; [in dieser Bed. aus nd. kippe "Spitze" od. aus nd. kippe "Kappe, Mütze"?].
Avots: ME II, 383
1) = ķipa (s. dies), ein Schöpfgefäss mit einem Handgriff, der aus einer verlängerten Daube besteht; matu ķipis, die Metze in der Mühle N. - Autz n. U.;
2) der Kopf:
muļķītis spēris ar nūju tâ putnam pa ķipi, ka nuostaipījies vien LP. VI, 347; [in dieser Bed. aus nd. kippe "Spitze" od. aus nd. kippe "Kappe, Mütze"?].
Avots: ME II, 383
klabats
klaudze
klaudzeklis
klaudzeklis,
a): "was im Wind klappert"
Schwanb.; was beständig klappert Gaigalava; ‡
3) ein Schwätzer
Gold.
Avots: EH I, 611
a): "was im Wind klappert"
Schwanb.; was beständig klappert Gaigalava; ‡
3) ein Schwätzer
Gold.
Avots: EH I, 611
kleķeris
kleķeris,
1) der Lärmmacher, der Unstäte, Unbeständige:
kuo tāds kleķeris precēcies; tas jau ar visām meitām kleķerējas Naud.;
2) etwas, womit man Lärm machen kann:
dancuojiet, panāksnieki, jums skanēja sudrabiņš; kāzu ļaudis nevarēja ar tiem skārda kleķeŗiem BW. 24053.
Avots: ME II, 221
1) der Lärmmacher, der Unstäte, Unbeständige:
kuo tāds kleķeris precēcies; tas jau ar visām meitām kleķerējas Naud.;
2) etwas, womit man Lärm machen kann:
dancuojiet, panāksnieki, jums skanēja sudrabiņš; kāzu ļaudis nevarēja ar tiem skārda kleķeŗiem BW. 24053.
Avots: ME II, 221
klēpis
klèpis,
1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;
2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]
Avots: ME II, 224
1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;
2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]
Avots: ME II, 224
kliņģeris
klumbaks
[klumbaks "ein unschöner Gegenstand von unbestimmter Form": mālu klumbaks ("Klumpen") um Autz und Neuenb.; klum̃bāks Dunika, ein als unbrauchbar nachgebliebenes Holzklötzchen.]
Avots: ME II, 234
Avots: ME II, 234
klumzaks
klum̃zaks, klum̃zaka,
1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;
2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;
3) ein hölzerner Pantoffel;
[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];
5) ein Plumpsack
Wid.
Avots: ME II, 235
1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;
2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;
3) ein hölzerner Pantoffel;
[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];
5) ein Plumpsack
Wid.
Avots: ME II, 235
kluņģis
klùņģis [C.],
1) [ein kleiner Holzabfall
U.]; ein Stück Holz zum Werfen Stürzenh., gew. sprungulis, šautrs;
2) ein unbeholfener, linkischer Mensch
Seew. Mag. XIII, 2, 46; kluņ̃ģis [Karls.,] N. - Kmph. Nach Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10 aus mhd. klunge "Knäuel"[?].
Avots: ME II, 236
1) [ein kleiner Holzabfall
U.]; ein Stück Holz zum Werfen Stürzenh., gew. sprungulis, šautrs;
2) ein unbeholfener, linkischer Mensch
Seew. Mag. XIII, 2, 46; kluņ̃ģis [Karls.,] N. - Kmph. Nach Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10 aus mhd. klunge "Knäuel"[?].
Avots: ME II, 236
knablis
knablis: auch Sussei n. FBR. VII, 132, Oknist; ein Kleiderrechen Bauske, Gr.- Buschh., Oger, Prl.; "ein Haken (kàsis, āķis) von unbestimmter Form" Wessen.
Avots: EH I, 626
Avots: EH I, 626
knaps
knaps: knapa ziema, schlechter, unbeständiger Winter Diet. Subst. knapums,
1): tâ˙pat ar knapumu vien bij jādzīvuo Seyershof.
Avots: EH I, 627
1): tâ˙pat ar knapumu vien bij jādzīvuo Seyershof.
Avots: EH I, 627
kneidāt
kniedīgs
kniedîgs
1) "?": tam meitiešam tak vajadzēja būt kniedīgākam A. Upītis U. b. 126, 39;
[2) kniẽdîgs, kräftig
Neu - Rahden; fest, bestimmt (auch Bers., Mar.), streng Idwen: kniedīgs cilvē̦ks, kniedīgas ruokas Nötk.].
Avots: ME II, 249
1) "?": tam meitiešam tak vajadzēja būt kniedīgākam A. Upītis U. b. 126, 39;
[2) kniẽdîgs, kräftig
Neu - Rahden; fest, bestimmt (auch Bers., Mar.), streng Idwen: kniedīgs cilvē̦ks, kniedīgas ruokas Nötk.].
Avots: ME II, 249
kodums
‡ kodums, ‡
2) das Beste, der beste Teli
Stenden: mēs jau tuo kodumu izzvejuojām. Vgl. kudums III.
Avots: EH I, 637
2) das Beste, der beste Teli
Stenden: mēs jau tuo kodumu izzvejuojām. Vgl. kudums III.
Avots: EH I, 637
kokot
kùokuôt U., mit Stockprügeln bestrafen: [ve̦cie visi savā laikā cilvē̦kus kuokuojuši Janš. Dzimtene IV, 99].
Avots: ME II, 343
Avots: ME II, 343
kolčeris
‡ kol˜čeris Stenden, eine Speise, bestehend aus Brotstückchen, die mit Zuckergesüsst und mit Wasser übergossen werden.
Avots: EH I, 638
Avots: EH I, 638
kopējs
kùopẽjs, f. -ẽja,
1) der Pfleger, die -in, wer etw. pflegt, beschickt, bestellt:
bišu, luopu, zirgu, slimnieku kuopējs. gudru ņemšu līgaviņu, savas dzīves kuopējiņu BW. 11188. tad būs tava līgaviņa tavas mājas kuopējiņa 13655, 2 ;
[2) ein Sparsamer, zu Rate Haltender
U.] Zu kùopt.
Avots: ME II, 345
1) der Pfleger, die -in, wer etw. pflegt, beschickt, bestellt:
bišu, luopu, zirgu, slimnieku kuopējs. gudru ņemšu līgaviņu, savas dzīves kuopējiņu BW. 11188. tad būs tava līgaviņa tavas mājas kuopējiņa 13655, 2 ;
[2) ein Sparsamer, zu Rate Haltender
U.] Zu kùopt.
Avots: ME II, 345
kopt
kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 1, kuôpt 2 Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,
1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;
2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,
1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;
2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]
Avots: ME II, 346, 347
1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;
2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,
1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;
2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]
Avots: ME II, 346, 347
kramauzis
kramaûzis 2 , ein Schimpfwort: viņš tik ir tāds kramauzis nuo cilvē̦ka Sassm. [Prellwitz Die deu. Bestandteile 45 denkt an Entlehnung aus d. dial. kramaus (bei Frischbier).]
Avots: ME II, 257
Avots: ME II, 257
kranīties
kranîtiês, - uôs, - ĩjuos, sich aufdrängen, lätig werden, mit Bitten bestürmen: viņš man kranījās virsū, lai izlīdzu ar naudu Nigr. [ve̦cums sāk jau kranīties virsū Janš. Dzimtene IV, 54.]
Avots: ME II, 259
Avots: ME II, 259
krāsmata
krâsmata,
1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â 2 ) Orellen;
2): auch (mit â 2 ) Frauenb.; ‡
3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â 2 ) Frauenb.
Avots: EH I, 645
1): "ein alter, häufig mit Rasen bewachsener und mit kleinen Bäumchen bestandener Steinhaufe auf dem Felde"
(mit â 2 ) Orellen;
2): auch (mit â 2 ) Frauenb.; ‡
3) "ein Hügel auf dem Felde, wo viele Steine sind"
(mit â 2 ) Frauenb.
Avots: EH I, 645
krecalmi
[kre̦calˆmi PS., die gröbern Bestandteile einer Mase (z. B. im Kot oder Viehfutter).]
Avots: ME II, 270
Avots: ME II, 270
kreimot
krèimuôt, die Sahne abnehmen, schmänden Wolm.: ragana, nevarēdama panest puiša kreimuošanu JK. V,147; krèimuôts, mit Sahne bestrichen, reich an Sahne: tev kreimuota ce̦purīte BW. 20512, 1.
Avots: ME II, 271
Avots: ME II, 271
kreins
I kriẽns, kriena (li. kriena "Milchhaut"),
1) ein dünnes Häutchen auf Speisen
Nigr. vai tu ēdienam krienus nuoņemi? Wain. kriena - garuoza uz kaut kāda šķidruma virsus: kriena krējuma uz piena, tauku uz ūdeņa, kriena uz siltas putras Grob. n. Etn. IV, 98;
2) fig., die Kreme, das Beste, Schonste von etw.:
mēs sadzīves kreims un kriens RA. Zu krìet.
Avots: ME II, 284
1) ein dünnes Häutchen auf Speisen
Nigr. vai tu ēdienam krienus nuoņemi? Wain. kriena - garuoza uz kaut kāda šķidruma virsus: kriena krējuma uz piena, tauku uz ūdeņa, kriena uz siltas putras Grob. n. Etn. IV, 98;
2) fig., die Kreme, das Beste, Schonste von etw.:
mēs sadzīves kreims un kriens RA. Zu krìet.
Avots: ME II, 284
krejummaize
krekls
kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].
Avots: ME II, 271, 272
Avots: ME II, 271, 272
kreša
I kreša.
2): auch (ein Nimmersait und Leckermaul)
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927. S. 618; "kārs luops" N.-Peb., Sessw.; ‡
4) wer beständig (aus schlechter Gewohnheit) zu husten pflegt
Burtn.; ‡
5) ein Jähzotniger
Golg.; ‡
6) ein Unüberlegter
Golg.
Avots: EH I, 650
2): auch (ein Nimmersait und Leckermaul)
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927. S. 618; "kārs luops" N.-Peb., Sessw.; ‡
4) wer beständig (aus schlechter Gewohnheit) zu husten pflegt
Burtn.; ‡
5) ein Jähzotniger
Golg.; ‡
6) ein Unüberlegter
Golg.
Avots: EH I, 650
krēsloties
krienums
krītot
krūmot
krũmuôt, intr., staudenartig wachsen, sich bestauden: rudzi krūmuo Behnen; [krūmuoti rudzi, der Staudenroggen Wid.]; so auch das Refl. -tiês: aiz luoga krūmuojas apiņi MWM. X, 206.
Avots: ME II, 292
Avots: ME II, 292
krūms
krũms (li. krúmas), Demin. auch krũmītis BW. 32529 und verächtl. krũmelis,
1) der Busch, Strauch:
Sprw. lai kāds krūmiņš, tuomē̦r sava ēniņa. aizrunā tu viņu! mute līdz krūmiem! von einem gewandten Schwätzer Degl. tie bija aiz pieci krūmi, sie waren über alle Berge LA. krūms salaulā, krūms atlaulā, sagt man von der Ehe der Zigeuner. krūmu sargi, Banditen, Räuber LA.; mīlestības krūms, Gagel (myrica gale) Kemmern n. RKr. III, 71;
2) die Staude:
krūmu ņemt, riest, n. U. auch krūmu mest, krūmā riesties AP., Smilt., sich bestauden: audz miezīti, ņem krūmiņu BW. 13767;
3) der Büschel, die Menge, der Haufe:
krūmiem auga zaļa zāle ap re̦snuo uozuoliņu; krūmiem stāv sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15696. ļaudis stāv vienā krūmā, die Leute stehen ganz dicht L. zivis krūmiem (pulkiem) Majorenhof;
4) eine Art Stickerei:
uz kre̦kla kamiešiem ruonas pērpetes jeb krūmi, t. i. sarkani raksti RKr. XVI, 102. [Nach der Bed. 3 zu urteilen, vielleicht zu kraũt, woran auch Leskien Nom. 192 denkt.]
Avots: ME II, 292
1) der Busch, Strauch:
Sprw. lai kāds krūmiņš, tuomē̦r sava ēniņa. aizrunā tu viņu! mute līdz krūmiem! von einem gewandten Schwätzer Degl. tie bija aiz pieci krūmi, sie waren über alle Berge LA. krūms salaulā, krūms atlaulā, sagt man von der Ehe der Zigeuner. krūmu sargi, Banditen, Räuber LA.; mīlestības krūms, Gagel (myrica gale) Kemmern n. RKr. III, 71;
2) die Staude:
krūmu ņemt, riest, n. U. auch krūmu mest, krūmā riesties AP., Smilt., sich bestauden: audz miezīti, ņem krūmiņu BW. 13767;
3) der Büschel, die Menge, der Haufe:
krūmiem auga zaļa zāle ap re̦snuo uozuoliņu; krūmiem stāv sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15696. ļaudis stāv vienā krūmā, die Leute stehen ganz dicht L. zivis krūmiem (pulkiem) Majorenhof;
4) eine Art Stickerei:
uz kre̦kla kamiešiem ruonas pērpetes jeb krūmi, t. i. sarkani raksti RKr. XVI, 102. [Nach der Bed. 3 zu urteilen, vielleicht zu kraũt, woran auch Leskien Nom. 192 denkt.]
Avots: ME II, 292
krūtaine
kūķes
kũķes, kũķi, kũķas, - kūči St., kūce L., der Sing. kũķis selten, ein Essen, bestehend aus von den Hülsen befreiter Gerste [Ronneb.] und aus einer Hälfte von einem Schweinekopf. Gegessen wurde dieses Gericht am Fastnachtabend, besonders aber am Weihnachtsabend, weshalb der 24. Dezember kūķu diena und der Abend des 24 dez. kūķu vakars (namentl. in Livl.) heisst. jauna gada vakarā ē̦d kūķi kâ ziemassvē̦tku vakarā RKr. XI, 81. tik dabūju zīdenīšu kâ tai kūķa vakarā BW. 21094. [Nebst kuoķes, kuočas und li. kũčios aus r. кутья resp. weissr. куцця "Weihnachtsgericht aus gekochtem Weizen"; vgl. Būga LM. IV, 447.]
Avots: ME II, 333
Avots: ME II, 333
kukulis
kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),
1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;
2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;
3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;
4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;
5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;
[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].
Avots: ME II, 302
1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;
2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;
3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;
4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;
5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;
[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].
Avots: ME II, 302
kukuļnieks
kukuļot
kukuļuôt,
1) gew. pìekukuļuôt, bestechen:
saka, ka viņš grib kukuļuojains Wid.;
[2) sich bestechen lassen:
ierēdņi, kas nekukuļuo Leijerk. I, 35.] Subst. kukuļuôtãjs, der Bestecher.
Avots: ME II, 302
1) gew. pìekukuļuôt, bestechen:
saka, ka viņš grib kukuļuojains Wid.;
[2) sich bestechen lassen:
ierēdņi, kas nekukuļuo Leijerk. I, 35.] Subst. kukuļuôtãjs, der Bestecher.
Avots: ME II, 302
kulšķis
‡ kul˜šķis Ramkau, ein Bestandteil einer hölzernen Egge: kulšķus pagatavuo nuo egl˜es galuotnes; starp tiem ar gre̦dze̦nu iestiprina egļa galdus.
Avots: EH I, 672
Avots: EH I, 672
kult
kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,
1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;
2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;
3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,
1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;
2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;
3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?
4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)
Avots: ME II, 308, 309
1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;
2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;
3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,
1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;
2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;
3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?
4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)
Avots: ME II, 308, 309
kuņa
kuņa,
1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;
2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;
3) nur als Demin. kuņiņa,
a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;
b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;
c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;
d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]
Avots: ME II, 316
1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;
2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;
3) nur als Demin. kuņiņa,
a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;
b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;
c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;
d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]
Avots: ME II, 316
kungs
kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]
Avots: ME II, 314, 315
Avots: ME II, 314, 315
kur
kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],
1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!
2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;
3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;
4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]
Avots: ME II, 320, 321
1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!
2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;
3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;
4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]
Avots: ME II, 320, 321
kūriņš
‡ kũriņš Wainsel, jemand, der, ohne Rücksicht auf andere zu nehmen, sich das Beste (resp. Bessere) aneignet.
Avots: EH I, 684
Avots: EH I, 684
kurķis
kurķis,
3): auch Salis (mit ur̂ 2 ; hier überhaupt jeder zylindrische, einigermassen dicke Bestandteil eines Mechanismus);
‡
5) verächtl. Bezeichnung für einen Menschen:
ak, tu manu vīra kurķi...! BW. 22003, 1.
Avots: EH I, 678
3): auch Salis (mit ur̂ 2 ; hier überhaupt jeder zylindrische, einigermassen dicke Bestandteil eines Mechanismus);
‡
5) verächtl. Bezeichnung für einen Menschen:
ak, tu manu vīra kurķi...! BW. 22003, 1.
Avots: EH I, 678
kurlops
kurluops, dumme Bestie L. ; einfältiger Tropf U. (Entweder von kurls und luops, od. jem., dem kur luops zugerufen wird.)
Avots: ME II, 323
Avots: ME II, 323
kurš
kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:
1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt
a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?
b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;
c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;
2) als Relativpronomen,
a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;
b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;
c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;
3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;
4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]
Avots: ME II, 328
1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt
a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?
b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;
c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;
2) als Relativpronomen,
a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;
b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;
c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;
3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;
4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]
Avots: ME II, 328
kvekšķis
kvekšķis: kauca kvekšķi (Jagdhunde) Brigadere Skarbos vējos 210. ve̦lns ... palika par kvekšķi Pas. III, 397; ein nicht grosser, beständig bellender Hund Sonnaxt.
Avots: EH I, 689
Avots: EH I, 689
kvēpināt
kvêpinât, ‡
3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina 2 . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.
Avots: EH I, 690
3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina 2 . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.
Avots: EH I, 690
kverra
labprāt
labpràt, gern: kas labprāt dancuo, tam labprāt spēlē. tuo es labprāt nemāku sacīt, das vermag ich beim besten Willen nicht zu sagen U., Smilt., Sessw., Lub. Zur Hervorhebung der Bereitwilligkeit wird der Akzent auf die zweite Silbe gerückt: es lab˙prāt tuo daru.
Avots: ME II, 396
Avots: ME II, 396
labs
labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
labulis
labulis, gew. das Demin. labulĩtis, mein Bester: mīlestība, labulīt, ir augstākais pasaulē Poruk, Smilt., Lub.
Avots: ME II, 398
Avots: ME II, 398
lāde
lãde: acc. s. lādu BW. 23798,,2 var.,
1): naudas l. BW. 1547. pūra l. 16811 var. (acc. s.) šķirsta lādi 34043. dukur[u] l.; eine Iltisfalle, deren Hauptbestandteil ein Kasten ist
Salis.
Avots: EH I, 726
1): naudas l. BW. 1547. pūra l. 16811 var. (acc. s.) šķirsta lādi 34043. dukur[u] l.; eine Iltisfalle, deren Hauptbestandteil ein Kasten ist
Salis.
Avots: EH I, 726
lāga
[I lãga Dons., ein Instrument zur Bestimmung der horizontalen Lage: pajem lāgu un tad nuoteic pareizi!]
Avots: ME II, 436
Avots: ME II, 436
laicīt
làicît 2 ,
1): auch Sessw.;
2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;
3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡
4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;
5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,
1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies 2 (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡
2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.
Avots: EH I, 711
1): auch Sessw.;
2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;
3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡
4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;
5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,
1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies 2 (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡
2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.
Avots: EH I, 711
laidējs
laîdẽjs, f. laîdẽja,
1) laîdẽja, Beiname der
Laima, die das Mädchen zu dem bestimmten Mann ziehen lässt: tu, Laimiņa, laidējiņa, tu mūžiņa licējiņa BW. 1210;
2) der Verschwender, die V-in:
pats bija laidējs un šķiedējs Janš.;
3) der Spritzführer in der Feuerwehr;
4) uguns laidējs, der Brandstifter.
Zu laîst.
Avots: ME II, 403
1) laîdẽja, Beiname der
Laima, die das Mädchen zu dem bestimmten Mann ziehen lässt: tu, Laimiņa, laidējiņa, tu mūžiņa licējiņa BW. 1210;
2) der Verschwender, die V-in:
pats bija laidējs un šķiedējs Janš.;
3) der Spritzführer in der Feuerwehr;
4) uguns laidējs, der Brandstifter.
Zu laîst.
Avots: ME II, 403
laidene
laiks
laĩks,
1)
a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);
b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;
gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡
c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;
h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;
i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;
j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;
5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);
6)
a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;
b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡
7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.
Avots: EH I, 712, 713
1)
a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);
b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;
gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡
c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;
h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;
i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;
j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;
5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti 2 laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);
6)
a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;
b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡
7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.
Avots: EH I, 712, 713
laiks
laĩks (li. laĩkas "Zeit"),
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
1) die Zeit,
a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;
b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,
a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;
b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;
c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;
d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;
e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;
f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;
g) im Dat., laikam,
a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;
b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];
h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,
a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;
b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;
i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,
a) zur rechten Zeit,
b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];
j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];
2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;
3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;
[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];
5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;
6) der Pl. laiki,
a) Zeiten,
b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].
Avots: ME II, 405, 406, 407
laist
laîst,
1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;
2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;
3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;
4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;
5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡
6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡
7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;
1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;
2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;
3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;
4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;
5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡
6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡
7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡
8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".
Avots: EH I, 714, 715
1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;
2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;
3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;
4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;
5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡
6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡
7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;
1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;
2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;
3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;
4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;
5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡
6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡
7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡
8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".
Avots: EH I, 714, 715
laist
laîst (li. láisti), - žu, - du,
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
lampains
lampatains
lam̃pataîns, zerrissen, aus Fetzen bestehend: lampatainie svārki vien pa gaisu nuolē̦kuši JU.
Avots: ME II, 418
Avots: ME II, 418
lāsīt
[lāsât, - ãju Warkl. "(gehend) Schutt (lāsa) fallen lassen, mit Schutt bestreuen"; vgl. pìelãsât.]
Avots: ME II, 441
Avots: ME II, 441
lauztene
* lauztene od. * lauztenis (li. laužtìnis, zum Brechen bestimmt), das Brecheisen, die Brechstange: viņš pieslēja dzelzs lauzteni pie mūŗa Poruk.
Avots: ME II, 432
Avots: ME II, 432
lebijāss
‡ lebijàss 2 Saikava,
1) "nepraša, neizveicīgs cilvē̦ks; gaŗš cilvē̦ks":
2) "eine zum Pflanzen bestimmte Kartoffel"
(?).
Avots: EH I, 730
1) "nepraša, neizveicīgs cilvē̦ks; gaŗš cilvē̦ks":
2) "eine zum Pflanzen bestimmte Kartoffel"
(?).
Avots: EH I, 730
lecams
le̦cams, Part. Praes. von lēkt, zum Springen gehörig, bestimmt: zaķīšam sade̦guši le̦camie kamozuolīši RKr. VIII, 31. tas le̦cams, tas dejams, sein Alltagsrock ist zugleich sein Sonntagsrock.
Avots: ME II, 443
Avots: ME II, 443
lecināt
lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,
1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];
2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;
3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;
4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];
5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.
Avots: ME II, 444
1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];
2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;
3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;
4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];
5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.
Avots: ME II, 444
lemt
lem̃t [li. lémti, "bestimmen"] PS., Kand., [Bl. lem̂t Serbigal, Linde, Kl., Nerft, Kr. lem̂t 2 Tr., Līn., Salis, Ruj.], lèmt C. [li. lem̃ti in der Gramm. von Jaunis 136], lemju, lēmu,
1) jemandem bestimmen, festsetzen, namentl. das Schicksal:
kam Laimiņa man[i] aizmirsa, labu mūžu nelē̦musi BW. 9187. Laima lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam BW. I, S. 116. kad le̦mtā diena pienāca LP. VII, 523. ja liktenis lēmis, ka būs aiziet tālu;
2) bestimmen, (ein Urteil) fällen:
sle̦pkavam lemiet tiesu un suodu Dünsb.; sprieduma lemšana Konv. 2 7;
3) urteilen, eine Schlussfolgerung ziehen:
kad es re̦dzu un dzirdu, ka ik˙dienas cilvē̦ki mirst, tad es le̦mdams duomāju: visi cilvē̦ki iraid mirstami G. Iv, 15;
[4) prüfen
St.;
5) schätzen (Waren);
6) wahrsagen;
zīmes lemt St., Zeichen deuten;
7) Böses wünschen
Für. I.] Refl. - tiês,
[1) lem̂ties 2 Ruj., zwecklos, sinnlos od. erfolglos sich abmühen:
kuo tu tur lemies? viņš tur lēmās visu dienu, bet ne˙kas neiznāca;]
2) "?": lemies, daries mietā, ne pie luopa (cilvē̦ka) auguma Tr. IV, 246. Subst. lēmẽjs, der Bestimmer:
likteņa lēmējs; der Abschätzer, Schiedsmann: lēmējs nuolemj padarītuo skādi Ahs.; lemšana, die Bestimmung; lē̦mums, der Beschluss, die Bestimmung: gudrāks Laimes lē̦mumiņš par visiem paduomiem BW. 9167, 1. [wohl zu slav. lomiti "brechen", le. limt (s. dies) usw., s. Leskien Abl. 333, Zubatý AfslPh. XVI, 398, Bezzenberger BB. XXVI, 167 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 224 f., Berneker Wrtb. I, 731.]
Avots: ME II, 450
1) jemandem bestimmen, festsetzen, namentl. das Schicksal:
kam Laimiņa man[i] aizmirsa, labu mūžu nelē̦musi BW. 9187. Laima lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam BW. I, S. 116. kad le̦mtā diena pienāca LP. VII, 523. ja liktenis lēmis, ka būs aiziet tālu;
2) bestimmen, (ein Urteil) fällen:
sle̦pkavam lemiet tiesu un suodu Dünsb.; sprieduma lemšana Konv. 2 7;
3) urteilen, eine Schlussfolgerung ziehen:
kad es re̦dzu un dzirdu, ka ik˙dienas cilvē̦ki mirst, tad es le̦mdams duomāju: visi cilvē̦ki iraid mirstami G. Iv, 15;
[4) prüfen
St.;
5) schätzen (Waren);
6) wahrsagen;
zīmes lemt St., Zeichen deuten;
7) Böses wünschen
Für. I.] Refl. - tiês,
[1) lem̂ties 2 Ruj., zwecklos, sinnlos od. erfolglos sich abmühen:
kuo tu tur lemies? viņš tur lēmās visu dienu, bet ne˙kas neiznāca;]
2) "?": lemies, daries mietā, ne pie luopa (cilvē̦ka) auguma Tr. IV, 246. Subst. lēmẽjs, der Bestimmer:
likteņa lēmējs; der Abschätzer, Schiedsmann: lēmējs nuolemj padarītuo skādi Ahs.; lemšana, die Bestimmung; lē̦mums, der Beschluss, die Bestimmung: gudrāks Laimes lē̦mumiņš par visiem paduomiem BW. 9167, 1. [wohl zu slav. lomiti "brechen", le. limt (s. dies) usw., s. Leskien Abl. 333, Zubatý AfslPh. XVI, 398, Bezzenberger BB. XXVI, 167 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 224 f., Berneker Wrtb. I, 731.]
Avots: ME II, 450
lēzēt
I lẽzêt, - ẽju,
1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];
2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];
3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;
4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;
5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. 2 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.
Avots: ME II, 464
1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];
2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];
3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;
4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;
5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. 2 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.
Avots: ME II, 464
licējs
licẽjs,
1) wer etwas hinlegt, hinstellt:
ē̦dat pašas licējiņas BW. 13250, 14; pamata licējs, der Gründer; kāršu licējs, wer nach Karten weissagt: vilnas zeķes atde̦vuse kādai kāršu licējai BW. 20536, 1; ragu licējs, der Schröpfer;
2) der Befehlende, der Bestimmer;
namentl. in der femininen Deminutivform licējiņa, Beiname der Laime als Schicksalsgöttin: Laimīt, mūža licējiņa BW. 8588. [Zu likt.]
Avots: ME II, 465
1) wer etwas hinlegt, hinstellt:
ē̦dat pašas licējiņas BW. 13250, 14; pamata licējs, der Gründer; kāršu licējs, wer nach Karten weissagt: vilnas zeķes atde̦vuse kādai kāršu licējai BW. 20536, 1; ragu licējs, der Schröpfer;
2) der Befehlende, der Bestimmer;
namentl. in der femininen Deminutivform licējiņa, Beiname der Laime als Schicksalsgöttin: Laimīt, mūža licējiņa BW. 8588. [Zu likt.]
Avots: ME II, 465
licin
lidulis
lidulis, wer schwebt, fliegt; ein unbeständiger Mensch; Schmetterling: tas tik tāds lidulis Bers.
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
līdzi
lĩdzi [li. lýgiai], Adv.,
1) gleich, eben:
kad galdiņš līdzi stāv, tad man brāļi, tad māsiņas BW. 3878. lai te̦k līdzi kumeliņš 29878. gana dieva ruociņā, kas visiem līdzi dara BW. 33667. Dēkle, Dēkle, Laima, Laima, kam tu līdzi nedarīji? warum hast du (allen) nicht gleiches Geschick bestimmt? 1218;
2) gerade so viel; nicht mehr, nicht weniger;
31 līdzi, gerade 31 A. XV, 341;
3) quitt:
nu mēs līdzi MWM. VIII, 810;
4) zugleich, zusammen, mit:
visi darbi līdzi gāja tikušai meitiņai BW. 6873. pats es līdzi palīdzēju tuo meitiņu nicināt 8634. dieviņs līda līdumiņu, ne visiem līdzi līda"citiem līda šuovasaŗ citiem citu vasariņu BW. 33657. tur es tev līdzi iešu 18024;
5) verträglich:
kad tik līdzi padzīvuoju līdzīguos ļautiņuos BW. 8408;
6) als Präp. mit dem Akk. - Instr.: līdzi mežu es izaugu (Var.: 2: es izaugu līdz mežam) BW. 30662, 1. ich erreichte wachsend die Höhe des Waldes.
Avots: ME II, 480, 481
1) gleich, eben:
kad galdiņš līdzi stāv, tad man brāļi, tad māsiņas BW. 3878. lai te̦k līdzi kumeliņš 29878. gana dieva ruociņā, kas visiem līdzi dara BW. 33667. Dēkle, Dēkle, Laima, Laima, kam tu līdzi nedarīji? warum hast du (allen) nicht gleiches Geschick bestimmt? 1218;
2) gerade so viel; nicht mehr, nicht weniger;
31 līdzi, gerade 31 A. XV, 341;
3) quitt:
nu mēs līdzi MWM. VIII, 810;
4) zugleich, zusammen, mit:
visi darbi līdzi gāja tikušai meitiņai BW. 6873. pats es līdzi palīdzēju tuo meitiņu nicināt 8634. dieviņs līda līdumiņu, ne visiem līdzi līda"citiem līda šuovasaŗ citiem citu vasariņu BW. 33657. tur es tev līdzi iešu 18024;
5) verträglich:
kad tik līdzi padzīvuoju līdzīguos ļautiņuos BW. 8408;
6) als Präp. mit dem Akk. - Instr.: līdzi mežu es izaugu (Var.: 2: es izaugu līdz mežam) BW. 30662, 1. ich erreichte wachsend die Höhe des Waldes.
Avots: ME II, 480, 481
liekspārns
‡ liêkspârns 2 NB. "ein Bestandteil eines Netzes, der ans Ende der spārni eines venteris gesteckt wird, wenn das Wasser breiter ist als der venteris, damit die Fische nicht vorbeischwimmen können".
Avots: EH I, 753
Avots: EH I, 753
līkāns
lìkãns,
4): aužuot lietuo četrus lîkãnus 2 (gewisse Bestandteile des Webstuhls):
minuot paminas, tie paceļ un nuolaiž veldenes ar nītīm Ramkau; ‡
5) eine Holzstange, deren dickeres Ende gekrümmt ist und auf der man auf Wiesen Heuhaufen transportiert
Oknist n. Ceļi VIII, 186 f. (mit Abbildung); ‡
6) etwas Gekritzeltes
Druw.: pietriept pilnu burtnīcu visādiem līkāniem.
Avots: EH I, 748
4): aužuot lietuo četrus lîkãnus 2 (gewisse Bestandteile des Webstuhls):
minuot paminas, tie paceļ un nuolaiž veldenes ar nītīm Ramkau; ‡
5) eine Holzstange, deren dickeres Ende gekrümmt ist und auf der man auf Wiesen Heuhaufen transportiert
Oknist n. Ceļi VIII, 186 f. (mit Abbildung); ‡
6) etwas Gekritzeltes
Druw.: pietriept pilnu burtnīcu visādiem līkāniem.
Avots: EH I, 748
līķis
II lĩķis,
1) die Leiche:
līķi bedīt, best, glabāt, rakt, die Leiche bestatten. bāls kâ līķis. kad līki ve̦d nuo mājām ārā, tad uz durvīm pakaŗ dvieli, lai miruonis pēdējuo reizi nuoslaukuot muti;
2) der Sarg
Ruj.: līķi taisīt, einen Sarg machen. [Aus mnd. līk "Leiche". ]
Avots: ME II, 488
1) die Leiche:
līķi bedīt, best, glabāt, rakt, die Leiche bestatten. bāls kâ līķis. kad līki ve̦d nuo mājām ārā, tad uz durvīm pakaŗ dvieli, lai miruonis pēdējuo reizi nuoslaukuot muti;
2) der Sarg
Ruj.: līķi taisīt, einen Sarg machen. [Aus mnd. līk "Leiche". ]
Avots: ME II, 488
līkkocis
likma
likma,
1) die Bestimmung:
tā jau paša dieviņa likma Naud.;
[2) "ein Fuchs - oder Iltisköder"
Morizberg;
3) "(nuo)likums": tu aiztiec manu likumu Sessw., Kalz.] Zu likt.
Avots: ME II, 467
1) die Bestimmung:
tā jau paša dieviņa likma Naud.;
[2) "ein Fuchs - oder Iltisköder"
Morizberg;
3) "(nuo)likums": tu aiztiec manu likumu Sessw., Kalz.] Zu likt.
Avots: ME II, 467
līks
lìks (vgl. li. linkus "beigsam"), krumm: līks de̦guns, kuoks. saimenieka bērniņiem visiem līkas muguriņas BW. 2181. kungs smejas, līks palikdams LP. I, 155. līks kâ āža rags. viņš aiziet pie tiesas ar līku padusi, er geht zum Gericht, Gaben zur Bestechnung mit sich bringend. ne visiem ir līkas paduses A. XX, 806. [acis paliek līkas Bērs., werden schläfrig. ]
Avots: ME II, 486
Avots: ME II, 486
līkste
I lìkste [C. ], lìksts, -s,
1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];
2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];
3) der Bügel an der Gerstensense;
4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];
5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;
6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];
7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];
8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]
Avots: ME II, 486, 487
1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];
2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];
3) der Bügel an der Gerstensense;
4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];
5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;
6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];
7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];
8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]
Avots: ME II, 486, 487
likt
likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
liktenis
liktenis
likums
likums,
1) was man gelegt hat od. was gelegt worden ist:
uguns vienādi atruonas akmenī kâ ar ve̦lna likumu tuoreiz ielikta, das Feuer befindet sich noch immer in dem Stein, seitdem es der Teufel dorthin gelegt hat LP. VII, 1180. es tavu likumu nevaru atrast U., ich kann nicht finden, was du weggelegt hast. atradīsi rīta māli vakarēju likumiņu BW. 3582;
2) das Festgesetzte, Befohlene, der Befehl, die Bestimmung:
izpildīju tikai saimnieka likumu, ich habe nur des Wirts Befehl erfüllt Janš. dieviņ, tavu likumiņu! BW. 16713. vienam būšu, ne visiem pa Laimiņas likumam 1946. Sprw.: dieva likums, paša tikums, die Ehe ist das Produkt der Bestimmung Gottes und der eignen Wahl, des eignen Gefallens;
3) das Gesetz:
likumus duot, ievē̦ruot, kājām mīt.
Avots: ME II, 470
1) was man gelegt hat od. was gelegt worden ist:
uguns vienādi atruonas akmenī kâ ar ve̦lna likumu tuoreiz ielikta, das Feuer befindet sich noch immer in dem Stein, seitdem es der Teufel dorthin gelegt hat LP. VII, 1180. es tavu likumu nevaru atrast U., ich kann nicht finden, was du weggelegt hast. atradīsi rīta māli vakarēju likumiņu BW. 3582;
2) das Festgesetzte, Befohlene, der Befehl, die Bestimmung:
izpildīju tikai saimnieka likumu, ich habe nur des Wirts Befehl erfüllt Janš. dieviņ, tavu likumiņu! BW. 16713. vienam būšu, ne visiem pa Laimiņas likumam 1946. Sprw.: dieva likums, paša tikums, die Ehe ist das Produkt der Bestimmung Gottes und der eignen Wahl, des eignen Gefallens;
3) das Gesetz:
likumus duot, ievē̦ruot, kājām mīt.
Avots: ME II, 470
ļipa
ļipa,
1): auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 28, Heidenfeld, Oknist, Saikava; dabūsi licienu pa ļipu (den Hinteren)
Diet. nuoķert aiz ļipas Siuxt "sarunā uztvert kādus atsevišķus vārdus". turēt aiz ļipas ebenda, auf einer Forderung bestehen: ve̦cais tur šuo aiz ļipas ciet, un bija jāsamaksā viss parāds. ļipu sist Diet., ein Schnippchen schlagen. zaķa ļ. Sonnaxt; eine gewisse Sumpfpflanze (spilva);
3): "ce̦pures nags" Assiten; ‡
6) krē̦sla ļ. Oknist, die Rücklehne eines Stuhles;
‡
7) der Hacken eines Strumpfes während des Strickens
Saikava.
Avots: EH I, 773
1): auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 28, Heidenfeld, Oknist, Saikava; dabūsi licienu pa ļipu (den Hinteren)
Diet. nuoķert aiz ļipas Siuxt "sarunā uztvert kādus atsevišķus vārdus". turēt aiz ļipas ebenda, auf einer Forderung bestehen: ve̦cais tur šuo aiz ļipas ciet, un bija jāsamaksā viss parāds. ļipu sist Diet., ein Schnippchen schlagen. zaķa ļ. Sonnaxt; eine gewisse Sumpfpflanze (spilva);
3): "ce̦pures nags" Assiten; ‡
6) krē̦sla ļ. Oknist, die Rücklehne eines Stuhles;
‡
7) der Hacken eines Strumpfes während des Strickens
Saikava.
Avots: EH I, 773
lipsītis
‡ lipsītis AP., eine kleine hölzerne Schaufel zum Bestreichen der Oberfläche eines plācenis vor dem Hineintun in den Ofen.
Avots: EH I, 744
Avots: EH I, 744
liska
I liska,
1) die Tasche
Laud., Lubn. n. Etn. III, 1;
2) ein aus Stricken bestehendes Netz zum Heu - und Strohtragen;
in Dond. auch lisks;
[3) "?": tiri, tiri, mans kūstīti, virs jaumtiņa apakš liskas! BW. 35611. - Zur Bed. 2 vergleicht Bezzenberger GGA. 1885, 938 preuss. - li. lèška "Lischke"
(s. Frischbier II, 30).]
Avots: ME II, 475
1) die Tasche
Laud., Lubn. n. Etn. III, 1;
2) ein aus Stricken bestehendes Netz zum Heu - und Strohtragen;
in Dond. auch lisks;
[3) "?": tiri, tiri, mans kūstīti, virs jaumtiņa apakš liskas! BW. 35611. - Zur Bed. 2 vergleicht Bezzenberger GGA. 1885, 938 preuss. - li. lèška "Lischke"
(s. Frischbier II, 30).]
Avots: ME II, 475
liverēt
locekļans
locīt
lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,
1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];
2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;
3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;
4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;
5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;
6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];
7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,
1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;
2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;
3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;
[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,
a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,
b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]
Avots: ME II, 522, 523
1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];
2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;
3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;
4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;
5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;
6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];
7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,
1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;
2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;
3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;
[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,
a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,
b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]
Avots: ME II, 522, 523
loma
luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
lomenis
[III lùomenis 2 (mit ostle. uo aus ā?) "ein Bestandteil (neliels kuoks) des Webstuhls" (?) Stomersee.]
Avots: ME II, 527
Avots: ME II, 527
lopenieks
luõpeniẽks, luõp(i)niêks, f. -niece,
1) der Viehknecht, die Viehmagd;
2) der Mann, das Mädchen, der (das) das als Mitgift bestimmte Vieh in das Gesinde des Bräutigams treibt
Selb.: līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece, kuriem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III, 1, 20. luopu vedēji, luopenieki, aizgāja paši pirmie nuo brūtes mājām III, 1, 29. (Auch ein Fem. auf -nīca, -nice: duod, dieviņ, luopus taukus kâ tā tauka luopenice (Var.: luopinīca)! BW. 34543.]
Avots: ME II, 527
1) der Viehknecht, die Viehmagd;
2) der Mann, das Mädchen, der (das) das als Mitgift bestimmte Vieh in das Gesinde des Bräutigams treibt
Selb.: līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece, kuriem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III, 1, 20. luopu vedēji, luopenieki, aizgāja paši pirmie nuo brūtes mājām III, 1, 29. (Auch ein Fem. auf -nīca, -nice: duod, dieviņ, luopus taukus kâ tā tauka luopenice (Var.: luopinīca)! BW. 34543.]
Avots: ME II, 527
lubstaga
lubstaga Mag. IV, 2, 36, lubstāji Aps., Lub., lubste̦nāji C., lustuki Smilt., der Liebstock (ligusticum levisticum): kad kāds luoceklis izmežģījies, tad tas jāsutina ar lubstāju ūdeni Etn. IV, 117. čũsku kuodumu un vispārim uzpampumu nuoslābina, kad uz tuo uzliek lubste̦nājus Etn. IV, 1. [Aus mnd. lubbestock.]
Avots: ME II, 509
Avots: ME II, 509
lukta
lukta, lukts, -s,
1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;
2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;
3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;
4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;
5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;
6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]
Avots: ME II, 511
1) der Bodenraum über der Dreschtenne, bestehend aus Brettern, die auf den Querbalken liegen
Golg., Mar.; auch die Darrbalken: piepēži piebrūk pilna rija ar ve̦lniem, nuo kuŗiem ve̦cākais uzkāpa uz ārdiem - luktām JK. V, 36;
2) die Hühnerstange (= lakts) Kand.;
3) ein Gerüst, darauf man auf Bären lauert; eine erhöhte Stelle zum Stehen od. Schlafen
St., U.;
4) ein Regal, auch ein Schränkchen in der Dreschtenne, wo der
lukturis (Leuchter) sich befindet U.;
5) die Emporkirche, das Chor
[Wolm., Ronneb.]: kad citi dziedāja nuo luktīm svē̦tas dziesmas... MWM. VI, 323;
6) ein turmartiges Gerüst:
ē̦kas galā paceļas lukts jeb tuornītis Lautb. [Aus mnd. rucht "oberes Stockwerk, Bodenraum."]
Avots: ME II, 511
lupatains
lupataîns, aus Lumpen bestehend, Lumpen aufweisend, zerlumpt, lappig: lupatains kažuoks Tr. III, 395. nauda mani salamāja lupatainu BW. 20033.
Avots: ME II, 515
Avots: ME II, 515
lūsinēt
‡ lùsinêt 2 , -ēju Auleja "einen unbestimmten entfernten Lärm verursachen": pajēmies vē̦zdu, ej, ap krūmiem lūsinē! kas tiê lūsinē pa klē̦vu?
Avots: EH I, 764
Avots: EH I, 764
mācēt
mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,
1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;
2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]
Avots: ME II, 575
1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;
2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]
Avots: ME II, 575
maidīt
maigot
I maĩguôt, intr., schlummern, schläfrig nicken Spr.; maiguôts, schläfrig (im bestimmten Augenblick) Etn. IV, 145: es tagad tāda maiguota Mat. Zu miegs.
Avots: ME II, 549
Avots: ME II, 549
maikats
maĩkats, [mājkats Für.], f. maĩkata [Trik.], maĩkatene Naud., Blieden, ein Mann, eine Frau, der resp. die während eines Festes (einer Hochzeit, Taufe) den Hauswirt od. die Wirtin vertritt, die Wirtschaft besorgt, so namentlich zur Zeit, wo das Hausgesinde zum Abendmahl gegangen ist; maikatuos od. maikatas iet, die Wirtschaft für die Nachbarin besorgen Karls. maikatene gudra sieva, liela viesu mieluotāja: ciema klēts, ciema ruovis, neba pašas krājumiņš Naud. In Blieden uz maikatām od. maikatās iet, seinen Besuch den Nachbarn machen, die zum Abendmahle gegangen sind. [Anscheinend zu māja; aber der zweite Bestandteil ist unklar. Etwa durch Metathese aus *mājtaks (zu tecêt?]
Avots: ME II, 549
Avots: ME II, 549
maize
màize,
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
mājiņa
‡ màjiņa 2 Saikava, ein auf eine bestimmte Art und Weise aufgeschichteter Haufen von Flachsbündeln (linu saujas): ja nav krustiņš pataisīts, tad linus kraun mājiņā. mājiņai apauškā paliek vienu pašu sauju; tai - virsum divas, un atkan divas, un atkan divas, kāme̦t gana. tad nuo virsas izbāž mājiņai ruoku cauri, saņemj aiz apauškejās sauļas un ne̦s.
Avots: EH I, 789
Avots: EH I, 789
mākoņa
mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa 2 Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis 2 Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis 2 Kl.],
1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;
[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa 2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).
Avots: ME II, 580
1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;
[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa 2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).
Avots: ME II, 580
makšķerēt
malkcirknis
malˆkcirknis, malˆkcìrksnis, malˆkcirsnis Mar. n. RKr. XV, 125, [Kokn., malˆkcirsna Kokn.], malkcirkne, malkcirtne,
1) eine Stelle im Walde, wo Holz gehauen ist:
ne cik dziļi gāršā ieejuot bija malkcirsnis Aps. iedabūju malkcirknē mazu, mazu kukainīti BW, 1159;
[2) malˆkcirsnis Kokn., ein zum Holzhauen bestimmter Teil des Waldes],
Avots: ME II, 558
1) eine Stelle im Walde, wo Holz gehauen ist:
ne cik dziļi gāršā ieejuot bija malkcirsnis Aps. iedabūju malkcirknē mazu, mazu kukainīti BW, 1159;
[2) malˆkcirsnis Kokn., ein zum Holzhauen bestimmter Teil des Waldes],
Avots: ME II, 558
maņa
maņa,
1): auch ("prasme, izmaņa") Kaltenbr.; nav vairs ve̦cam cilvē̦kam ne˙kādas maņas ("Verstand") - tur iet, tur paliek AP. bez maņas iet, ziellos, in unbestimmter Richtung gehen Frauenb. šim jau tāda m. e̦suot, ka daudz varuot padarīt Pas. VIII, 21; ‡
3) der Sinn (Wahrnehmungsfähigkeit):
asinis tai sāka strauji ritēt, visas maņas dzīvuot Veselis Daugava 1928, S. 433.
Avots: EH I, 783
1): auch ("prasme, izmaņa") Kaltenbr.; nav vairs ve̦cam cilvē̦kam ne˙kādas maņas ("Verstand") - tur iet, tur paliek AP. bez maņas iet, ziellos, in unbestimmter Richtung gehen Frauenb. šim jau tāda m. e̦suot, ka daudz varuot padarīt Pas. VIII, 21; ‡
3) der Sinn (Wahrnehmungsfähigkeit):
asinis tai sāka strauji ritēt, visas maņas dzīvuot Veselis Daugava 1928, S. 433.
Avots: EH I, 783
maņirka
‡ maņir̃ka AP. "ein Trinkgefäss von unbestimmter Grösse": es lielu maņirku ala izdzēru. Aus r. манерка.
Avots: EH I, 783
Avots: EH I, 783
mānīt
mãnît [Salis, Ruj., Wolm., Ronneb., AP., mànît Serbig.], -u od. -ĩju U., - -ĩju, tr., verblenden, täuchen, betrügen: tē̦vs šuo mānuot vien Upīte Medn. laiki 91. tu tik māni citus iz e̦ze̦ra laukā un pats aiz muguras zvejuo Kaudz. M. 44. Refl. -tiês,
1) sich täuschen
U.;
2) lügen, flunkern:
kuo tu te mānies, ve̦cais diedelnieks! JR. IV, 51. Subst. mãnîšana, das Betrügen: sevis mānīšana Vēr. I, 1040, Selbstbetrug; mãnîtãjs, der Trüger; mãnîtãjiês, Betrüger, Lügner, Flunkerer. [Betonung und Bedeutung deuten eher auf Verwandtschaft mit r. мани́ть "locken; zum besten haben" als auf Entlehnung daraus, während die Betonung von li. mõnyti "zaubern" auf Entlehnung weist; falls le. mãnît kein Lehnwort ist, gehört es wohl zu māt, māžs, mādīt.]
Avots: ME II, 582, 583
1) sich täuschen
U.;
2) lügen, flunkern:
kuo tu te mānies, ve̦cais diedelnieks! JR. IV, 51. Subst. mãnîšana, das Betrügen: sevis mānīšana Vēr. I, 1040, Selbstbetrug; mãnîtãjs, der Trüger; mãnîtãjiês, Betrüger, Lügner, Flunkerer. [Betonung und Bedeutung deuten eher auf Verwandtschaft mit r. мани́ть "locken; zum besten haben" als auf Entlehnung daraus, während die Betonung von li. mõnyti "zaubern" auf Entlehnung weist; falls le. mãnît kein Lehnwort ist, gehört es wohl zu māt, māžs, mādīt.]
Avots: ME II, 582, 583
maucenis
mazgruntniecība
medains
medojs
me̦duojs, me̦dãjs, mit Honig bestrichen: gailītis iztecēja me̦duojām (honiggelb) kājiņām BW. 1465.
Avots: ME II, 591
Avots: ME II, 591
medsrika
meduļots
me̦duļuôts, mit Honig bestrichen: mātes meitas istabiņa vizuļuota, me̦duļuota, līp kājiņas dancuojuot BW. 14624.
Avots: ME II, 590
Avots: ME II, 590
meijot
meklēt
meklêt, Refl. -tiês;
3): zu viel wählen; mit Suchen beschäftigt sein
Segew.: m. ēst: vējš meklējas Segew:; der Wind schlägt beständig um; ‡
4) einander suchen;
‡
5) sich zu begatten suchen (von Tieren)
Segew.: guovs (cūka) meklējas pēc vērša (kuiļa) PV. od. guovs (cūka) meklējas. Zur Etymologie s. auch Fraenkel. Synt. d. lit. Postpos. u. Pta" p. 217 1 und FBR. Xl, 54.
Avots: EH I, 797
3): zu viel wählen; mit Suchen beschäftigt sein
Segew.: m. ēst: vējš meklējas Segew:; der Wind schlägt beständig um; ‡
4) einander suchen;
‡
5) sich zu begatten suchen (von Tieren)
Segew.: guovs (cūka) meklējas pēc vērša (kuiļa) PV. od. guovs (cūka) meklējas. Zur Etymologie s. auch Fraenkel. Synt. d. lit. Postpos. u. Pta" p. 217 1 und FBR. Xl, 54.
Avots: EH I, 797
mēle
mèle,
1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;
2) die Zunge als Organ des Sprechens,
a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;
b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;
c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!
d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;
e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;
3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;
4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];
5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;
6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:
a) das Zünglein in der Wage;
b) der Klöpfel in der Glocke;
c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;
d) der Drücker am Gewehr;
e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;
f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;
g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;
h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;
i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;
j) = libīte Smilt., AP., Lub.;
[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]
7) Bezeichnung einiger Pflanzen:
a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;
8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]
Avots: ME II, 613, 614
1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;
2) die Zunge als Organ des Sprechens,
a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;
b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;
c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!
d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;
e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;
3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;
4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];
5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;
6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:
a) das Zünglein in der Wage;
b) der Klöpfel in der Glocke;
c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;
d) der Drücker am Gewehr;
e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;
f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;
g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;
h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;
i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;
j) = libīte Smilt., AP., Lub.;
[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]
7) Bezeichnung einiger Pflanzen:
a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;
8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]
Avots: ME II, 613, 614
melnotnes
melst
II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III 2 , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies 2 , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl 2 ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs 2 Auleja, ein Fasler.
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
melst
II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]
Avots: ME II, 599, 600
Avots: ME II, 599, 600
mērka
merkavāt
‡ me̦rkavât, versuchen, bestrebt sein (etwas zu tun), eine Gelegenheit wahrnehmen Wessen: me̦rkavā, ka tu tuo darbu vari izdarīt!; sorgen (mè̦rkavât 2 ) Zvirgzdine: m. dēļ savas galvas.
Avots: EH I, 801
Avots: EH I, 801
mērķis
II mẽrķis,
1): nuo zvaigznēm, nuo gaiļiem - tur visi mērķi ņē̦muši (nach den Sternen und dem Hahnenkrähen hat man die Zeit bestimmt)
Siuxt. dze̦guzi tura tādu mērķa kustuoni (d. h. das Schreien des. Kuckucks kann prophetisohe Bedeutung haben) ebenda. - Der letzte Satz unter mẽrķis II 1 (ME. II, 620) gehört zu mẽrķis II 4;
2): ņem pats pie sevim mērķi! KatrE.;
4): eine Netzboje
Salis;
5): ein Schimpfname Frauenb.: kuo tu, m.; duosi ēst! Frauenb. tāds kâ m. ("āksts")! Ermes. izskatās kâ gatavais m. (Krepierling)
Schwitten, ‡
6) "?": ak tu m˙! Ausruf der Verwunderung, Überraschung, auch Verachtung
Diet.
Avots: EH I, 808, 809
1): nuo zvaigznēm, nuo gaiļiem - tur visi mērķi ņē̦muši (nach den Sternen und dem Hahnenkrähen hat man die Zeit bestimmt)
Siuxt. dze̦guzi tura tādu mērķa kustuoni (d. h. das Schreien des. Kuckucks kann prophetisohe Bedeutung haben) ebenda. - Der letzte Satz unter mẽrķis II 1 (ME. II, 620) gehört zu mẽrķis II 4;
2): ņem pats pie sevim mērķi! KatrE.;
4): eine Netzboje
Salis;
5): ein Schimpfname Frauenb.: kuo tu, m.; duosi ēst! Frauenb. tāds kâ m. ("āksts")! Ermes. izskatās kâ gatavais m. (Krepierling)
Schwitten, ‡
6) "?": ak tu m˙! Ausruf der Verwunderung, Überraschung, auch Verachtung
Diet.
Avots: EH I, 808, 809
mērs
mẽ̦rs: loc. s. mērī BW. 16779,
1):
bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;
2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡
4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡
5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.
Avots: EH I, 809
1):
bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;
2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡
4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡
5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡
6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.
Avots: EH I, 809
mērs
mẽ̦rs,
1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. 2 439;
2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;
3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]
Avots: ME II, 620
1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. 2 439;
2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;
3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]
Avots: ME II, 620
metulis
mežs
mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
miests
I miẽsts: uz mìesteņu 2 ... zīļu pirktu BWp. 2217, 2; eine Gruppe von einander nahen Bauernhöfen (mit ìe 2 ) Lös., Lub.; in Meselau nennt man so nur eine bestimmte Gruppe und die Bewohner derselben - mìestenieši 2 .
Avots: EH I, 825
Avots: EH I, 825
mīne
[III mīne
1) ein zum Abhauen bestimmtes Waldstück
Selsau;
2) ein ausgehauener Platz im Walde:
tur tai mīnē vēl neizve̦sta malka AP.]
Avots: ME II, 646
1) ein zum Abhauen bestimmtes Waldstück
Selsau;
2) ein ausgehauener Platz im Walde:
tur tai mīnē vēl neizve̦sta malka AP.]
Avots: ME II, 646
mirstams
mir̃stams, [mìrstams C.], Part. praes. von mir̃t, sterblich: visi cilvē̦ki mirstami. Zur Verstärkung von mirt: mirstiet, ļaudis, mirstamuo! BW. 27657. mirstamas cisas od. mirstama gulta, das Sterbebett; mirstama diena, der Sterbe-, Todestag; mirstamas drēbes, das Sterbekleid; mirstams kre̦kls, das Sterbe-, Totenhemd; mirstams palags, das Leichentuch (eig. das Sterbelaken); mirstamais laiks, die Sterbezeit, die Todes-, Sterbestunde; mirstamais un dzīvības ūdens, das Wasser des Todes und des Lebens. pienāca mirstamais brīdis LP. VII, 133. lūdzies, lai atvē̦l mirstamuos pātarus (Sterbegebet) nuoskaitīt V, 267.
Avots: ME II, 634
Avots: ME II, 634
monenieks
muõneniẽks, [muõnnieks Salis], ein Knecht, der für eine bestimmte Arbeit Deputat, Löhnung in Naturalien arhält: par muonenieku dažuos apgabaluos sauc kalpu, kam nuoteikts zināms darbs ar sievu kuopā un kas dabū zināmu deputātu (grauduos u. c.) A. XII, 678; MWM. VII, 323; Seg., Paul.
Avots: ME II, 683
Avots: ME II, 683
mūdzīt
[mūdzît N. - Peb., Bilskenshof, (hier mit û) Druw., drücken, beständig zwischen den Händen halten, quälen: kaķus, suņus. Refl. -tiês, sich drängen; kriechen Druw.]
Avots: ME II, 677
Avots: ME II, 677
mugura
mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],
1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;
2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;
3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen
ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;
4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;
5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]
Avots: ME II, 661
1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;
2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;
3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen
ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;
4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;
5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]
Avots: ME II, 661
mugurēt
muļķis
muļˆķis: dass m. ursprünglich ein Adjektiv war, ersieht man auch daraus, dass es mit tik "sö näher bestimmt werden kann, z. B., tu esi tik m. kâ puļķis Frauenb.; vgl. auch muļķā sieva Pas. XIl, 239, die dumme Frau und ähnliche Formen unter muļˆķisks.
Avots: EH I, 831
Avots: EH I, 831
mureklis
mureklis,
1) die Plackerei, Plage:
ak tu dievs, kas man tur bija par murekli, lieber Gott, was habe ich mich dort abquälen müssen! Hug.;
[2) jem., der sich beständig etwas zu schaffen macht, arbeitet:
tas ir liels mureklis: ne˙kad brīva nestāvēs, ar. vien gar kuo murēsies Dond.] Vgl. murît.
Avots: ME II, 668
1) die Plackerei, Plage:
ak tu dievs, kas man tur bija par murekli, lieber Gott, was habe ich mich dort abquälen müssen! Hug.;
[2) jem., der sich beständig etwas zu schaffen macht, arbeitet:
tas ir liels mureklis: ne˙kad brīva nestāvēs, ar. vien gar kuo murēsies Dond.] Vgl. murît.
Avots: ME II, 668
murkšķis
mur̂kšķis,
1): ein geschwätziger Mensch
(mit ur̂ 2 ) Frauenb.;
4): mur̂kšķītis Linden in Kurl., ein Gegenstand von einer unbestimmten Form:
jaungada naktī nuo svina izlej dažādus murkšķīšus.
Avots: EH I, 834
1): ein geschwätziger Mensch
(mit ur̂ 2 ) Frauenb.;
4): mur̂kšķītis Linden in Kurl., ein Gegenstand von einer unbestimmten Form:
jaungada naktī nuo svina izlej dažādus murkšķīšus.
Avots: EH I, 834
mustavas
mustavas Grob., Nerft, Lasd., Lautb., [Turlau], musteves RKr. X, 23, [mustenes [Alt - Rahden], der Sing. mustava von L., St., U., [Bielenstein Holzb. 400], mustavs von Elv., St., U. angeführt, die Kammlade am Webestuhl, Weberlade: kad dzijas šķietā savē̦tras, tad uzkaŗ mustavas. Nebst li. muštùvai dass. zu li. mùšti "schlagen" (vgl. le. sistavas) [und (nach Uhlenbeck KZ. XXXIX, 260 f.) zu ai. muṣ̌ṭi-ḥ "Faust" (bestritten von Güntert KZ. XLV, 195, der li. mùšti gleich Walde Wrtb. 2 497 u. a. zu la. mucrō "scharfe Spitze" stellt)].
Avots: ME II, 672
Avots: ME II, 672
nabiņa
‡ nabiņa,
1) Demin, zu naba;
2) ein gewisser Bestandteil des Spinnrads
Karls., Seyershof. Vgl. naba 2.
Avots: EH II, 1
1) Demin, zu naba;
2) ein gewisser Bestandteil des Spinnrads
Karls., Seyershof. Vgl. naba 2.
Avots: EH II, 1
nags
nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,
1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;
2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;
3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,
a) er hat lange Nägel,
b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,
a) lange Finger machen, stehlen;
b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,
a) vor Diebstahl;
b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,
a) rüstig angreifen,
[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;
4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;
5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;
6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;
7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;
8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;
9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;
10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;
11) vanaga nagi,
a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;
b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;
12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]
Avots: ME II, 687, 688
1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;
2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;
3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,
a) er hat lange Nägel,
b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,
a) lange Finger machen, stehlen;
b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,
a) vor Diebstahl;
b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,
a) rüstig angreifen,
[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;
4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;
5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;
6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;
7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;
8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;
9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;
10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;
11) vanaga nagi,
a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;
b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;
12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]
Avots: ME II, 687, 688
naiskot
nak
nak,
1): auch Bērzgale, Kaltenbr., Kārsava, Tdz. 37122 (aus Pilda), 45231 (aus Preiļi); lūkāšu ... n. varēšu Anekd. IV, 170 (aus Alswig) n. i laistīju (als bestätigende Antwort auf einen Hinweis, dass die Pflanzen zu begiessen wären)
Kaltenbr.; ‡
2) "jel, vēl" Wessen: n. pagaidi! gan viņš atnāks.
Avots: EH II, 3
1): auch Bērzgale, Kaltenbr., Kārsava, Tdz. 37122 (aus Pilda), 45231 (aus Preiļi); lūkāšu ... n. varēšu Anekd. IV, 170 (aus Alswig) n. i laistīju (als bestätigende Antwort auf einen Hinweis, dass die Pflanzen zu begiessen wären)
Kaltenbr.; ‡
2) "jel, vēl" Wessen: n. pagaidi! gan viņš atnāks.
Avots: EH II, 3
ņakāt
ņakât, -ãju, tr., vom Essen das Beste aussuchen: cūkas izņakā ēdienu A. XIV, 2, 480. Refl. -tiês. im Essen wühlen, das Beste aussuchen: cūkas ņakājas ap sili A. XIV, 2, 480.
Avots: ME II, 895
Avots: ME II, 895
nākošs
nãkuõšs, nãkuõts, Part. Praes. von nãkt, kommend, künftig, nächster: nākuošu dienu (mēnesi, nakti, nedēļu, pavasari, reizi, rītu, rudeni, svētdienu, vakaru, vasaru, ziemu) duosimies uz pilsē̦tu. Verschmilzt zuweilen mit der Zeitbestimmung zu einem Kompositum: lai nākušnakti (= nākuošu nakti) tur vaktējuot Aps.
Avots: ME II, 700
Avots: ME II, 700
nākšana
nãkšana, das Kommen: te tev nav ne˙kāda nākšana, du musst hierher nicht kommen. vēžiem tad pati labā nākšana, dann steigen die Krebse am besten Aps.
Avots: ME II, 698
Avots: ME II, 698
nākt
nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,
1) kommen,
a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;
b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;
c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;
d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?
e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;
f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;
g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;
2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;
3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;
4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,
a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;
b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;
c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;
d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;
[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;
f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].
Avots: ME II, 698, 699, 700
1) kommen,
a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;
b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;
c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;
d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?
e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;
f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;
g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;
2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;
3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;
4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,
a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;
b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;
c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;
d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;
[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;
f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].
Avots: ME II, 698, 699, 700
nakts
nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. 2 526.]
Avots: ME II, 690, 691
Avots: ME II, 690, 691
nauda
naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
naudenieks
naûdeniẽks C., naûd(i)niẽks,
1) = naudẽlis: māsa mani kūmās lūdza, cerēja lielu naudinieku (Var.: naudenieku) BW. 1602. [auzu uzpircēja vai cita kāda naudinieka meita Janš. Dzimtene 2 III, 38;]
2) ein Arbeiter, der nicht als Jahres-Knecht, sondern eine gewisse Zeit für eine bestimmte Bezahlung dient
Grünh., - der seine Wohnung nebst etwaigem Feldstück im Gesinde nicht als Lohn für Jahresdienst hat, nicht durch irgend welche Arbeitsleistung verdient, sondern mit Geld bezahlt als freier Mietsmann Autz n. U.
Avots: ME II, 696
1) = naudẽlis: māsa mani kūmās lūdza, cerēja lielu naudinieku (Var.: naudenieku) BW. 1602. [auzu uzpircēja vai cita kāda naudinieka meita Janš. Dzimtene 2 III, 38;]
2) ein Arbeiter, der nicht als Jahres-Knecht, sondern eine gewisse Zeit für eine bestimmte Bezahlung dient
Grünh., - der seine Wohnung nebst etwaigem Feldstück im Gesinde nicht als Lohn für Jahresdienst hat, nicht durch irgend welche Arbeitsleistung verdient, sondern mit Geld bezahlt als freier Mietsmann Autz n. U.
Avots: ME II, 696
nāve
nâve: Demin. voc. s. nāviņ BW. 27328 (aus Lodenhof),
1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.
Avots: EH II, 9
1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.
Avots: EH II, 9
ne
ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;
1) betont verbindet sich ne zu einem Worte
a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;
b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht
α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;
β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;
γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;
c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;
d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich
a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;
b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;
c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;
d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];
f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;
g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;
h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]
Avots: ME II, 704, 705, 706
1) betont verbindet sich ne zu einem Worte
a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;
b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht
α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;
β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;
γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;
c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;
d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich
a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;
b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;
c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;
d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];
f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;
g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;
h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]
Avots: ME II, 704, 705, 706
neapstrīdamība
neapstrīdams
necerēt
nùocerêt,
1) bestimmen:
Sprw. lai dievs dara, kuo nuocerējis. tas viņam nuoce̦rē̦ts LP. VII, 186;
2) im Auge haben, sich erwählen:
ce̦rē̦dams nuocerēja manu zīļu vainadziņu BW. 24553. zē̦ni nuocerēja katrs savējuo Druva II, 482.
Avots: ME II, 768
1) bestimmen:
Sprw. lai dievs dara, kuo nuocerējis. tas viņam nuoce̦rē̦ts LP. VII, 186;
2) im Auge haben, sich erwählen:
ce̦rē̦dams nuocerēja manu zīļu vainadziņu BW. 24553. zē̦ni nuocerēja katrs savējuo Druva II, 482.
Avots: ME II, 768
negudrs
negudrs: brīnējies pēc negudra (= kâ n.) Pas. VIII, 367. gudrie ... brāļi strādāja, bet negudrais staigāja medībās Pas. XII, 281. uz negudruo māju (Irrenhaus) XI, 358. Die bestimmte Form negudrais (als Subst.) - der Tor, Dummkopf Pilda.
Avots: EH II, 12
Avots: EH II, 12
nenosakāms
nenoteicams
nenùotèicams, was nicht zu bestimmen ist. unbestimmbar, womit nicht bestimmt wird, unbestimmt: nenuoteicamas jūtas, nenuteicamā galuotne *, die indefinite Endung (des Adjektivs); nenuoteicamā izteiksme *, der Infinitiv; nenuoteicamie vietnieku vārdi *, die unbestimmten Fürwörter.
Avots: ME II, 725
Avots: ME II, 725
nenoteiktība
nenùotèiktĩba ,* die Unbestimmtheit, Unsicherheit, das Schwanken: ticības nenuoteiktība A. XX, 218. visā nenuoteiktībā, nedruošībā un šaubībā, kas mūs apņe̦m, ir kaut kas zināms XIII, 144.
Avots: ME II, 725
Avots: ME II, 725
nenoteiktīgs
‡ nenuoteiktîgs, unbestimmt, ungenau: n. likuma pants Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 16.
Avots: EH II, 16
Avots: EH II, 16
nenoteikts
nepastāvība
nepastãvĩba, die Unbeständigkeit, Vergänglichkeit: jauka laika, jaukuma nepastāvība.
Avots: ME II, 726
Avots: ME II, 726
nepastāvīgs
nepastãvîgs, unbeständig, schwankend: nepastāvīgs cilvē̦ks, laiks, nepastāvīga ziema. Sprw.: nepastāvīgs
Avots: ME II, 726
Avots: ME II, 726
nepiekukuļojams
ņerbināt
ņerbinât, von der Speise das Beste aussuchen Etn. IV, 161. [ņer̃binât "liederlich essen" Bauske. Refl. ņer̃binâtiês "krankheitshalber wenig essen" Sessau.]
Avots: ME II, 900
Avots: ME II, 900
ņerbulis
ņe̦rbulis,
1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];
2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;
[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].
Avots: ME II, 900
1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];
2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;
[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].
Avots: ME II, 900
nergāt
‡ ne̦r̃gât Ellei "essend sich die besten Bissen aussuchen". Refl. -tiês (s. ME. II, 730) "pluosīties, spēlēties" Alswig.
Avots: EH II, 18
Avots: EH II, 18
ņergāties
ņe̦rgâtiês,
1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];
[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;
3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties 2 kâ suņi Lis.;
4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;
5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;
6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;
7) grieflachen
Ipiķi].
Avots: ME II, 900
1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];
[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;
3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties 2 kâ suņi Lis.;
4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;
5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;
6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;
7) grieflachen
Ipiķi].
Avots: ME II, 900
nez
nez, nezin, nezin, man weiss nicht: nez vai iet jau gulēt? soll man schon schlafen gehen? Blaum. nezi vai tas tiesa, kuo ļaudis par tevi runā? Ahs. n. RKr. XVII, 40. kas erhält nach nez, nezi, nezin die Funktion eines unbestimmten Fürworts, so auch das fragende Adverbium kâ, = kaut kas, kaut kâ: dievs un ve̦lns reiz saderējuši nez uz kuo, Gott und der Teufel hätten einst gewettet - man weiss nicht worum = um irgend etwas Etn. III, 175. nez par kuo viņas tâ sačukstas A. XII, 673. nez˙kâ tas tâ nuoticis. vērdzene nezin kâ ar mieru LP. IV, 38. ja ūdens gadītuos, tad es atduotu nezin kuo, dann würde ich alles Mögliche geben II, 34. nez kas (gew. zusammengeschrieben: nezkas) arī izvilcis krustu A. XI, 8. nez˙kas liels tur neizjuks. viņš duomā, ka viņš nez˙kāds (nezin kāds) vīrs, er meint, dass er ein bedeutender Mann sei.
Avots: ME II, 741
Avots: ME II, 741
nikties
niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]
Avots: ME II, 744
Avots: ME II, 744
noārdīt
nùoā`rdît, ‡
2) eine gewisse Bodenfläche mit Mist (ihn auseinandernehmend) bestreuen:
mē̦slus ārduot valaku par dienu nuoārda Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss trennen, abbrechen, ausbreiten: sūdus ārdīdama, tâ ešu nuoārdījusēs, ka nevaru uz kājām nuostāvēt Saikava.
Avots: EH II, 30
2) eine gewisse Bodenfläche mit Mist (ihn auseinandernehmend) bestreuen:
mē̦slus ārduot valaku par dienu nuoārda Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss trennen, abbrechen, ausbreiten: sūdus ārdīdama, tâ ešu nuoārdījusēs, ka nevaru uz kājām nuostāvēt Saikava.
Avots: EH II, 30
noart
nùoar̂t,
1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡
2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra; ‡
3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡
4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês, ‡
2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.
Avots: EH II, 30
1): nuoara kalnu; ar laiku tīrums izlīdzinājās Warkl.; ‡
2) n. zemi, Land abnutzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; nuoarta zeme Diet., = nuõra; ‡
3) längere Zeit bzw. bis zu einem bestimmten Zeitpunkt pflügen:
kalps ... nuoara līdz vē̦la vakara Pas. XII, 261; ‡
4) "ar mieta arklu pluostu apturēt" Saikava: pluostus pavada pluostnieki, ... ęjuot gar krastu ..., vaduot kuokus ar ķekšiem un vajadzīgās vietās pluostus nuoaŗuot, t. i. apturuot Latv. konv. vārdn., s. v. Plostošana. stipra, jauna rīcāga vajag, lai var pluostu n. Saikava. Refl. -tiês, ‡
2) versehentlich gepflügt werden
(perfektiv): šitij vaga man škībi nuoarās Saikava.
Avots: EH II, 30
noaulekšot
nùoaulekšuôt, ‡
2) eine bestimmte Strecke od. eine gewisse Zeitlang galoppieren:
kādu jūdzi nuoaulekšuojuši Janš. Mežv. ļ. I, 290.
Avots: EH II, 30
2) eine bestimmte Strecke od. eine gewisse Zeitlang galoppieren:
kādu jūdzi nuoaulekšuojuši Janš. Mežv. ļ. I, 290.
Avots: EH II, 30
nobārstīt
nùobārstît (li. nubarstýti "hinabstreuen"], tr., hinabstreuen; wiederholt gründlich bestreuen, ausstreuen: gaļu ar sāli; dārzā celiņus ar smiltīm. Relf. - tiês, sich ausschütten, bestreut werden: baltās smiltis nuobārstās par sarkanuo jaciņu A. XX, 164.
Avots: ME II, 760
Avots: ME II, 760
nobērt
nobirt
nùobir̃t [li. nubìrti], intr.,
1) abfallen, abrieseln:
re̦dz lapiņu nuobirstam BW. 13787, 2. man nuobira asariņas, mir flossen die Tränen 9856. jumti nuobiruši 33167;
2) vollständig bestreut werden
(mit dem Gen.): lai būt[u] mana villainīte egļu skuju nuobiruse (Var.: piebiruse, ar skujām apbiruse) BW. 15687.
Avots: ME II, 761, 762
1) abfallen, abrieseln:
re̦dz lapiņu nuobirstam BW. 13787, 2. man nuobira asariņas, mir flossen die Tränen 9856. jumti nuobiruši 33167;
2) vollständig bestreut werden
(mit dem Gen.): lai būt[u] mana villainīte egļu skuju nuobiruse (Var.: piebiruse, ar skujām apbiruse) BW. 15687.
Avots: ME II, 761, 762
nobirzāt
nùobirzât,
1) bestreuen; ausschütteln
Spr.;
[2) (mit ìr 2) = nùobirkstît Kl.;
3) = nùobirzît I Wandsen, Bauske;
4) = nùoberzêt: n. dubļus nuo drēbēm Warkl.].
Avots: ME II, 762
1) bestreuen; ausschütteln
Spr.;
[2) (mit ìr 2) = nùobirkstît Kl.;
3) = nùobirzît I Wandsen, Bauske;
4) = nùoberzêt: n. dubļus nuo drēbēm Warkl.].
Avots: ME II, 762
noblaugznāties
nobumbot
nùobum̃buôt,
1) eine bestimmte Zahl beim Kegelwerfen erreichen:
kuŗa puse nuosacītuo spēles augstumu pirmā nuobumbuo... Konv. 1 302;
[2) mit einer Bombe töten:
pēc Aleksandra II nuobumbuotājiem De̦glavs Rīga II, 1, 192].
Avots: ME II, 766
1) eine bestimmte Zahl beim Kegelwerfen erreichen:
kuŗa puse nuosacītuo spēles augstumu pirmā nuobumbuo... Konv. 1 302;
[2) mit einer Bombe töten:
pēc Aleksandra II nuobumbuotājiem De̦glavs Rīga II, 1, 192].
Avots: ME II, 766
nobūt
nùobût,
1): nuobūn (ist, verbringt)
jis dienu sē̦tā Pas. IX, 321; "3) tr., vertun :" und "4) verheiraten :" ME: II, 767 zu verbessern in"
3) eine nicht näher bestimmbare, der durch ein vorhergehendes, mit
nùo- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnend:"; vasaru dzīvājam nuosutuši, nuobijuši Siuxt. Vgl. auch ‡ iebût.
Avots: EH II, 35
1): nuobūn (ist, verbringt)
jis dienu sē̦tā Pas. IX, 321; "3) tr., vertun :" und "4) verheiraten :" ME: II, 767 zu verbessern in"
3) eine nicht näher bestimmbare, der durch ein vorhergehendes, mit
nùo- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnend:"; vasaru dzīvājam nuosutuši, nuobijuši Siuxt. Vgl. auch ‡ iebût.
Avots: EH II, 35
ņockāties
nodēt
nodiršļāt
‡ nuodir̃šļât Frauenb., unordentlich bestreuen: n. visu lauku ar sagrābām. Refl. -tiês Frauenb., alles verausgabeu: n. līdz beidzamuo kre̦klu.
Avots: EH II, 39
Avots: EH II, 39
nodomāt
nùoduõmât, tr., intr.,
1) (ernstlich) denken, erwägen:
tas labi, ka tuo zinu, meita nuoduomā pie sevis LP. IV, 181. ja es pati nuoduomāju, būš[u] atraikņa līgaviņa BW. 9623;
2) in Gedanken, im Auge haben, beabsichtigen:
es jau sen nuoduomāju visu mūžu naska būt BW. 6853. sulainis bij citu kuo nuoduomājis LP. III, 77. es nuovērsuos nuo nuoduomātā plāna Apsk. nuoduomātais ļaunums palicis pie paša burvja LP. VII, 669;
3) in Gedanken erwählen, bestimmen:
beidzuot meita nuoduomāta BW. III, 1, 99. teicēja pamāja ar ruoku uz tuo viesi, kam dziesma nuoduomāta BW. III, 1, 8. kuo man dieviņš nuoduomāja Ltd. 678;
4) nuoduomāt paŗ für jem. halten:
viņš nuoduomāja mani par Grabovsku Kaudz. M. Refl. - tiês, sich mit trüben Gedanken abplagen, betrübt sein: kādēļ esi nuoduomājies? LP. IV, 71. saimnieks pāriet nuoduomājies LP. VI, 382.
Avots: ME II, 779
1) (ernstlich) denken, erwägen:
tas labi, ka tuo zinu, meita nuoduomā pie sevis LP. IV, 181. ja es pati nuoduomāju, būš[u] atraikņa līgaviņa BW. 9623;
2) in Gedanken, im Auge haben, beabsichtigen:
es jau sen nuoduomāju visu mūžu naska būt BW. 6853. sulainis bij citu kuo nuoduomājis LP. III, 77. es nuovērsuos nuo nuoduomātā plāna Apsk. nuoduomātais ļaunums palicis pie paša burvja LP. VII, 669;
3) in Gedanken erwählen, bestimmen:
beidzuot meita nuoduomāta BW. III, 1, 99. teicēja pamāja ar ruoku uz tuo viesi, kam dziesma nuoduomāta BW. III, 1, 8. kuo man dieviņš nuoduomāja Ltd. 678;
4) nuoduomāt paŗ für jem. halten:
viņš nuoduomāja mani par Grabovsku Kaudz. M. Refl. - tiês, sich mit trüben Gedanken abplagen, betrübt sein: kādēļ esi nuoduomājies? LP. IV, 71. saimnieks pāriet nuoduomājies LP. VI, 382.
Avots: ME II, 779
nodrapsnīt
nogarināt
‡ nuogaŗinât Frauenb., sägend (Bretter od. Holzstücke) von einer bestimmten Länge herstellen: n. divas asis gaŗus dēļus.
Avots: EH II, 45
Avots: EH II, 45
nogāzēt
nùogâzêt C., durchprügeln. [nùogāzît,
1) mehrfach od. wiederholt bestreuen:
n. tīrumu ar mē̦sliem Kl.;
2) (mit â 2 ) durchschimpfen
Ruj.]
Avots: ME II, 784
1) mehrfach od. wiederholt bestreuen:
n. tīrumu ar mē̦sliem Kl.;
2) (mit â 2 ) durchschimpfen
Ruj.]
Avots: ME II, 784
nogružot
nùogružuôt, mit Schutt bestreuen: grīdu. Refl. - tiês, sich mit Schutt, Graus vermischen Janš.
Avots: ME II, 787
Avots: ME II, 787
noģundēt
nùoģundêt: öffentlich ahnden, bestrafen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ahnden").
Avots: EH II, 49
Avots: EH II, 49
noiet
nùoiêt [li. nueĩti], intr.,
1) untergehen:
saule nuoiet;
2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;
3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;
4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;
5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;
6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;
7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;
8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;
9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,
1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;
2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;
3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]
4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,
1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;
2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;
[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.
Avots: ME II, 791
1) untergehen:
saule nuoiet;
2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;
3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;
4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;
5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;
6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;
7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;
8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;
9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,
1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;
2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;
3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]
4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,
1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;
2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;
[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.
Avots: ME II, 791
nojemt
nùojem̃t,
1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;
2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);
3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;
4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;
5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,
1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;
2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;
3) sich photographieren lassen
Strasden.
Avots: EH II, 49, 50
1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;
2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);
3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;
4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;
5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,
1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;
2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;
3) sich photographieren lassen
Strasden.
Avots: EH II, 49, 50
nokaisīt
nùokaisît, tr., bestreuen: celiņš nuokaisīts sakapātām eglītēm Austr. [Refl. - tiês,
1) sich bestreuen:
bē̦rns nuokaisījies ar smiltīm Dond. ceļš nuokaisījās salmiem C.;
2) streuend
(intr.) hier und da herunterfallen: milti ne̦suot nuokaisījās Bauske;
3) zur Genüge streuen:
es šuodien nuokaisījuos mē̦slus Warkl.]
Avots: ME II, 793
1) sich bestreuen:
bē̦rns nuokaisījies ar smiltīm Dond. ceļš nuokaisījās salmiem C.;
2) streuend
(intr.) hier und da herunterfallen: milti ne̦suot nuokaisījās Bauske;
3) zur Genüge streuen:
es šuodien nuokaisījuos mē̦slus Warkl.]
Avots: ME II, 793
nokākarēties
[nùokãkarêtiês, an einer unbestimmten Arbeit die Zeit vergeuden: meistars nebij atnācis, strādnieki tâ˙pat nuokākarējās Jürg.]
Avots: ME II, 795
Avots: ME II, 795
nokaļķot
‡ nùokaļ˜ķuôt, mit Kalk bestreichen: ābelei ... stumbrs nuokaļķuots Delle Negantais nieks 223.
Avots: EH II, 51
Avots: EH II, 51
nokārt
nùokãrt [li. nukárti], tr.,
1) herabhängen, herabhängen lassen:
staigā galvu nuokāruse BW. 23577. viņa nuokaŗ de̦gunu MWM. VII, 366. ieva, ziedus nuokāruse, gaida pilnu mēnesīti RKr. XVI, 150;
2) erhängen:
trīs nuošāvu, trīs nuokāru BW. 12683. gari... ap pusdienas laiku nuokaŗuot cilvē̦kus LP. VII, 62; gew. pakārt;
3) bestimmen (von der Schicksalsbestimmung der
Dē̦kla): man Dēklīte nuokāruse meitā mirt, vainakā BW. 27368. Refl. - tiês,
1) herab-, hinabhangen:
jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kaudz. lūpas nuokārušās līdz krūtīm LP. IV, 227. mati nuokārušies pār muguru VII, 641;
2) sich erhängen:
(saimniece) tur˙pat pie bē̦rza nuokārusies LP. VII, 62 (gew. pakārusies) JK. V, 66.
Avots: ME II, 796
1) herabhängen, herabhängen lassen:
staigā galvu nuokāruse BW. 23577. viņa nuokaŗ de̦gunu MWM. VII, 366. ieva, ziedus nuokāruse, gaida pilnu mēnesīti RKr. XVI, 150;
2) erhängen:
trīs nuošāvu, trīs nuokāru BW. 12683. gari... ap pusdienas laiku nuokaŗuot cilvē̦kus LP. VII, 62; gew. pakārt;
3) bestimmen (von der Schicksalsbestimmung der
Dē̦kla): man Dēklīte nuokāruse meitā mirt, vainakā BW. 27368. Refl. - tiês,
1) herab-, hinabhangen:
jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kaudz. lūpas nuokārušās līdz krūtīm LP. IV, 227. mati nuokārušies pār muguru VII, 641;
2) sich erhängen:
(saimniece) tur˙pat pie bē̦rza nuokārusies LP. VII, 62 (gew. pakārusies) JK. V, 66.
Avots: ME II, 796
nokleķēt
noklīsterēt
‡ nuoklĩsterêt mit Kleister bestreichen; bekleben; beschmutzen Frauenb.: guovis katru rītu nuoklīsterē ceļu.
Avots: EH II, 54
Avots: EH II, 54
nokrecelēt
nolemt
nùolemt, tr.,
1) bestimmen, verhängen, verfügen:
vai tuo man dievs nuolicis, vai Laimīte nuolē̦muse BW. 15363, 10. kâ dieviņš būs nuolēmis, tâ būs Purap. sapulce nuolēma jaunas grāmatas iegādāties. [tuo viņš man ir nuolēmis, das Böse hat er mig gewünscht Für. I, unter lemt];
2) wahrnhemen; urteilen
St.: ka nuo šiem pašiem kalniem varēju nuolemt K. Müller;
[3) prüfen
St.]. Subst. nùolēmẽjis, der Bestimmer: luozes me̦t klēpī, bet... kungs ir nuolēmējs Spr. Sal. 16, 33; nùolemšana, das Bestimmen, Verfügen; nùolē̦mums, die Verfügung, Bestimmung LP. VII, 1108.
Avots: ME II, 809
1) bestimmen, verhängen, verfügen:
vai tuo man dievs nuolicis, vai Laimīte nuolē̦muse BW. 15363, 10. kâ dieviņš būs nuolēmis, tâ būs Purap. sapulce nuolēma jaunas grāmatas iegādāties. [tuo viņš man ir nuolēmis, das Böse hat er mig gewünscht Für. I, unter lemt];
2) wahrnhemen; urteilen
St.: ka nuo šiem pašiem kalniem varēju nuolemt K. Müller;
[3) prüfen
St.]. Subst. nùolēmẽjis, der Bestimmer: luozes me̦t klēpī, bet... kungs ir nuolēmējs Spr. Sal. 16, 33; nùolemšana, das Bestimmen, Verfügen; nùolē̦mums, die Verfügung, Bestimmung LP. VII, 1108.
Avots: ME II, 809
nolēzēt
nùolẽzêt, tr., mutmassen, erschilissen, bestimmen Kand.: dažreiz viņa it pareizi nuolēzēja AU. vai tu vari nuolēzēt, cik šis zirgs maksā? Ahs.
Avots: ME II, 810
Avots: ME II, 810
nolēzēt
I nùolẽzêt: Jānis ... nuolēzēja (bestimmte) tai (istabai) vietu Janš. Mežv. ļ. II, 100 (ähnlich 380).
Avots: EH II, 62
Avots: EH II, 62
nolikt
nùolikt, tr.,
1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];
2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;
3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;
4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];
5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;
[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;
2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;
3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.
Avots: ME II, 810, 811
1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];
2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;
3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;
4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];
5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;
[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,
1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;
2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;
3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.
Avots: ME II, 810, 811
nomaidīt
nùomaidît, tr., bestecken, bepfählen, mit Maien schmücken: celiņš uz klēti nuomaidīts eglītēm Austr.
Avots: ME II, 815
Avots: ME II, 815
nomeijot
nùomeĩjuôt, tr., mit Maien bestecken, schmücken: brūte visas laipas nuomeijuojuse LP. V, 135. [n. pļavu U., eine Wiese mit Maien bestecken, dass sie nicht betreten od. beweidet werde.]
Avots: ME II, 818
Avots: ME II, 818
nomeijot
nùomeĩjuôt, tr., mit Maien bestecken, schmücken: brūte visas laipas nuomeijuojuse LP. V, 135. [n. pļavu U., eine Wiese mit Maien bestecken, dass sie nicht betreten od. beweidet werde.]
Avots: ME II, 818
Avots: ME II, 818
nomest
nùomest,
2): auch Seyershof;
3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡
6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡
7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡
8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡
9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,
1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;
4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡
5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡
6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.
Avots: EH II, 68
2): auch Seyershof;
3): n. (izmērīt) sieka vietas uz suoļiem Siuxt. zeme nav pareizi nuome̦sta ebenda. kad sāk birzi (sējuot) vilkt, tad vajag n. suoļus (ar suoļiem nuomērīt) Iw.; ‡
6) n. kaudzi Siuxt, einen Heuhaufen aufschichten
(sakŗaut); ‡
7) = nùomežģît Ennes, Kegeln, Lemb., Lems., Meselau, N.-Peb., Schnehpeln, Stenden, Trik., Veļķi (bei Pebalg), Zögenhof: lecekšu tīklus nuome̦t nuo kaņepāju diegiem AP.; ‡
8) n. guovis Frauenb., den Mist da, wo die Kühe stehen, ebnen;
‡
9) bedecken, bestreuen:
nuometa pilnu cūku ar tādiem laukumiem (visa cūkas miesa apklājās ar plankumiem) Seyershof. senāk ar zemēm nuometa (apbēra) pasekņus pa ziemu Frauenb. (luopi) ar kūlu pavasarī ir nuome̦sti Vanagu ligzda 56. Refl. -tiês,
1): ej nu n. (nuogulties) kādu brīdi! Seyershof;
4): guovs nevar n. Ceļi II, 78; ‡
5) sich beziehen (bedecken):
visa miesa nuome̦tas ar pumpām Orellen, Salis; ‡
6) herunterfallen
Frauenb.: streņģe var n. (pati nuokrist) nuo zveņģeļa.
Avots: EH II, 68
nomīdīt
nùomĩdît, tr., freqn. zu nùomĩt,
1) abtrampeln, abteten:
kas tuo te̦ku nuomīdīja ar tām kuoka tupelēm? BW. 12786. viņas dusmās nuomīdījušas labību LP. VII, 292;
2) abdreschen:
piedarbā metiens jau tik tāļu nuomīdīts, ka var nuoņemt salmus Etn. III, 103. Refl. - tiês, beständig trampeln, unruhig sein: kuo tu te tik daudz nuomīdies?
Avots: ME II, 821
1) abtrampeln, abteten:
kas tuo te̦ku nuomīdīja ar tām kuoka tupelēm? BW. 12786. viņas dusmās nuomīdījušas labību LP. VII, 292;
2) abdreschen:
piedarbā metiens jau tik tāļu nuomīdīts, ka var nuoņemt salmus Etn. III, 103. Refl. - tiês, beständig trampeln, unruhig sein: kuo tu te tik daudz nuomīdies?
Avots: ME II, 821
nomiekt
nonaglāt
noputēt
nùoputêt, intr.,
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
norakstīt
nùorakstît,
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
norīkot
nùorìkuôt, tr., in Ordnung bringen, aufbieten, anweisen, bestellen, anordnen, beauftragen: nuorīkuo kalpuoni, lai vāra kartupeļus Latv. aizgājuši, kur katrs nuorīkuots LP. VII, 859. viņš bij nuorīkuojis muzikantus, lai katrs rauj savu daiku vaļā Līb. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, den Haushalt besorgen: palīdzēja tē̦vam nuokuopties un nuorīkuoties Aps.
Avots: ME II, 840
Avots: ME II, 840
norunāt
nùorunât, tr.,
1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;
2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;
3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;
4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;
5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.
Avots: ME II, 841
1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;
2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;
3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;
4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;
5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.
Avots: ME II, 841
nosacīt
nùosacît [li. nusakýti], tr.,
1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;
2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;
3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.
Avots: ME II, 842, 843
1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;
2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;
3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.
Avots: ME II, 842, 843
nosēnalot
‡ nùosẽ̦naluôt Frauenb., mit Spreu bestreuen: žurks nuosē̦naluojis visus miežus apcirknī ē̦duot.
Avots: EH II, 84
Avots: EH II, 84
nosipināt
noskaidāt
nošķaidīt
nošķātdīt
‡ nuošķârdît 2 Dunika, Hasenp., Schnehpeln "mit Splittern bestreuen": viss lauks nuošķārdīts akmiņu drumstalām (akmeņus spridzinuot).
Avots: EH II, 94
Avots: EH II, 94
noskujot
noslaistīt
nùoslàistît, tr., (mit Pfählen) bestecken, umstellen Spr. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, faul bei der Arbeit sein, sich umhertreiben: nuoslaistās tik gar pakšķiem MWM. VII, 5.
Avots: ME II, 850
Avots: ME II, 850
noslampāt
[nùoslam̃pât,
1) beständig der Nässe aussetzend, schnell abtragen
Golg.,Grünwald; "nuodriskāt"(drēbes, mit "àm") Serben, Peb.; im Kot (Schuhzeug od. Kleider) beschmutzen: n. jaunuos svārkus Autz, Seppkull, Salis;
2) "nuostaigāt, nuobradātu: n. grīdu; n. stigu pa zâli Mar.;
3) unbeholfen und mühsam hingehen:
nuostrādājies vēl nuoslampāju līdz kaimiņiem Mar. - Refl. -tiês,
1) sich im Kot beschmutzen
Kokn.: viņa ienāca pie manis nuoslampājusies Salis;
2) "einen resultatlosen Gang tun"
Dickeln: nuoslampājuos vien (uz pagasta namu iedams) un ne˙kā neizdarīju Nikrazen.)
Avots: ME II, 850, 851
1) beständig der Nässe aussetzend, schnell abtragen
Golg.,Grünwald; "nuodriskāt"(drēbes, mit "àm") Serben, Peb.; im Kot (Schuhzeug od. Kleider) beschmutzen: n. jaunuos svārkus Autz, Seppkull, Salis;
2) "nuostaigāt, nuobradātu: n. grīdu; n. stigu pa zâli Mar.;
3) unbeholfen und mühsam hingehen:
nuostrādājies vēl nuoslampāju līdz kaimiņiem Mar. - Refl. -tiês,
1) sich im Kot beschmutzen
Kokn.: viņa ienāca pie manis nuoslampājusies Salis;
2) "einen resultatlosen Gang tun"
Dickeln: nuoslampājuos vien (uz pagasta namu iedams) un ne˙kā neizdarīju Nikrazen.)
Avots: ME II, 850, 851
nosnāt
nùosnãt, tr.,
1) abschneiden:
saimniece nuosnāja puisim lielu gabalu gaļas Siuxt. viss apskramstīts, viss nuosnāts Alm. bet vē̦lāk nuosnāj arī gabalu un ē̦d tuo tencinādams De̦glavs Riga I, 23;
2) austreuen, bestreuen:
nuosnājis (celiņu) ar salmiem Bers., [Kl.;
3) "eilig auffressen":
zirgs nuosnājis visu sienu Bers. - Refl. -tiês,
1) sich bestreuen
Bers.;
2) "sich bedecken"
(?): n. ar sedzenēm Bers.].
Avots: ME II, 855
1) abschneiden:
saimniece nuosnāja puisim lielu gabalu gaļas Siuxt. viss apskramstīts, viss nuosnāts Alm. bet vē̦lāk nuosnāj arī gabalu un ē̦d tuo tencinādams De̦glavs Riga I, 23;
2) austreuen, bestreuen:
nuosnājis (celiņu) ar salmiem Bers., [Kl.;
3) "eilig auffressen":
zirgs nuosnājis visu sienu Bers. - Refl. -tiês,
1) sich bestreuen
Bers.;
2) "sich bedecken"
(?): n. ar sedzenēm Bers.].
Avots: ME II, 855
nospaudīt
nùospraûdît, tr.,
1) bestecken:
uniformas bij bagātīgi nuospraudītas ar ordeņiem Vēr. II, 346;
2) bezeichnen, bestimmen:
ceļu nuospraudīt, den Weg, die Richtung bezeichnen: viņa ceļš viņam ir nepārpruotami nuospraudīts A. XX, 934.
Avots: ME II, 856
1) bestecken:
uniformas bij bagātīgi nuospraudītas ar ordeņiem Vēr. II, 346;
2) bezeichnen, bestimmen:
ceļu nuospraudīt, den Weg, die Richtung bezeichnen: viņa ceļš viņam ir nepārpruotami nuospraudīts A. XX, 934.
Avots: ME II, 856
nospirāt
‡ nùospirât, mit Hasen- od. Schafsmist (spiras) bestreuen Ar.: aves nuospirājušas taku Dunika. ņe̦mdama citu aitu, labi izpurini nuospirātuo paklāju! Janš. Bandavā II, 406.
Avots: EH II, 89
Avots: EH II, 89
nospraust
nùospraûst, tr.,
1) bestecken:
šie nuospraudīšuot ceļu ar skujām JK. V, 19. tad es būtu tuo celiņu adatām nuosprauduse BW. 15688;
[2) abstossend verletzen:
viņš kāju nuospraudis U., er hat seinen Fuss zerstossen oder verwundet.] Refl. -tiês, sich bestecken: vienuos zieduos nuospraudies kuplais ievu zieds R. Sk. I, 54.
Avots: ME II, 856
1) bestecken:
šie nuospraudīšuot ceļu ar skujām JK. V, 19. tad es būtu tuo celiņu adatām nuosprauduse BW. 15688;
[2) abstossend verletzen:
viņš kāju nuospraudis U., er hat seinen Fuss zerstossen oder verwundet.] Refl. -tiês, sich bestecken: vienuos zieduos nuospraudies kuplais ievu zieds R. Sk. I, 54.
Avots: ME II, 856
nospraustīt
‡ nùospraûstît, mehrfach bestecken; n. ceļu ar egļu zariem Mar. tē̦va krāsne nuospraustīta ar ve̦ciėm lupatiem Tdz. 45929.
Avots: EH II, 89
Avots: EH II, 89
nospriest
nùospriêst [li. nusprésti Tiž. II, 245],
1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;
[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].
Avots: ME II, 857
1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;
[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].
Avots: ME II, 857
nosteijāt
nùostreĩjât, tr., bestreuen: kūts grīdu ar salmiem; [in Salis nur: mit Salz bestreuen, besalzen, z. B. von Fleisch od. Fischen.]
Avots: ME II, 860
Avots: ME II, 860
nostirāt
nostreipuļot
nùostreipuļuôt,
1) "начирикать, напестрить (о письмѣ)" Spr.;
[2) hintaumeln, hinuntertaumeln:
dzē̦rājs nuostreipuļuoja nuo ceļa Mesoten, Golg., N.-Peb., Jürg., Widdrisch, (mit eî) PS, piedzēries viņš tuomē̦r līdz mājai kaut kâ nuostreipuļuoja Lis., C., Mitau. ar muokām viņš tuo gabalu nuostreĩpuļuoja Salis n. visu dienu Lettg., Ermes, Ar.;
3) taumelnd austreten:
dzē̦rājs, pa ceļu iedams, tuo nuostreipuļuojis Lös., Aahof, Druw., Sessw.;
4) "von der geraden Linie abweichend unrichtig (etwas) vollziehen":
ja nav izdzīta taisna vaga tīrumā, tad saka, ka e̦suot nuostreipuļuois Lis.;
5) "bestreuen"
(?) Druw., Lös.]
Avots: ME II, 860
1) "начирикать, напестрить (о письмѣ)" Spr.;
[2) hintaumeln, hinuntertaumeln:
dzē̦rājs nuostreipuļuoja nuo ceļa Mesoten, Golg., N.-Peb., Jürg., Widdrisch, (mit eî) PS, piedzēries viņš tuomē̦r līdz mājai kaut kâ nuostreipuļuoja Lis., C., Mitau. ar muokām viņš tuo gabalu nuostreĩpuļuoja Salis n. visu dienu Lettg., Ermes, Ar.;
3) taumelnd austreten:
dzē̦rājs, pa ceļu iedams, tuo nuostreipuļuojis Lös., Aahof, Druw., Sessw.;
4) "von der geraden Linie abweichend unrichtig (etwas) vollziehen":
ja nav izdzīta taisna vaga tīrumā, tad saka, ka e̦suot nuostreipuļuois Lis.;
5) "bestreuen"
(?) Druw., Lös.]
Avots: ME II, 860
nostrempuļot
‡ nuostre̦m̃puļuôt Frauenb., mit Mist (stre̦m̃puļi) bestreuen: cūkas visu apluoku nuostre̦mpuļuojušas.
Avots: EH II, 91
Avots: EH II, 91
nostrīpāt
‡ nuostrīpât Dunika u. a., nùostrĩpuôt,
1) wegstreichen:
n. vienu raksta rindu:
2) bestreichen, mit Strichen beziehen:
n. galdu.
Avots: EH II, 92
1) wegstreichen:
n. vienu raksta rindu:
2) bestreichen, mit Strichen beziehen:
n. galdu.
Avots: EH II, 92
nostrumpalots
‡ nuostrum̃paluôts Frauenb., mit kurzen Reisigstücken bestreut: n. mežs. nuostrumpaluota sē̦ta.
Avots: EH II, 92
Avots: EH II, 92
nosvaidīt
‡ II nùosvaidît: "abschmieren" Stender Deutsch-lett. Wrtb., beschmieren, bestreichen: n. maizi ar sviestu Dunika.
Avots: EH II, 93
Avots: EH II, 93
nosviķot
‡ II nùosviķot,
1) tr., mit Harz bestreichen, besudeln;
2)
intr., mit Harz beträufelt (besudelt) werden
Frauenb.: klučiem gali nuosviķo saulē.
Avots: EH II, 94
1) tr., mit Harz bestreichen, besudeln;
2)
intr., mit Harz beträufelt (besudelt) werden
Frauenb.: klučiem gali nuosviķo saulē.
Avots: EH II, 94
noteicējs
noteikt
nùotèikt, tr., intr.,
1) betonen, mit Bestimmtheit behaupten:
"ta visa lapsas vaina," viņš nuoteica A. XXI, 758, pate pienu izē̦duse, runča vainu nuoteikuse BW. 31127,1;
2) bestimmen, ans Herz legen:
brālis nuoteicis māsai, lai neeimuot pagrabā LP. nuoteiktā laikā, zur bestimmten Zeit. nuoteicams,
1) was zu bestimmen ist,
2) womit zu bestimmen ist:
nuoteicamā galuotne, die definite Endung. Subst, nùotèikšana, das Bestimmen; nùotèikums, die Bestimmung, Bedingung: pulsis pārkāpa šuo nuoteikumu JK. V, 148.
Avots: ME II, 873
1) betonen, mit Bestimmtheit behaupten:
"ta visa lapsas vaina," viņš nuoteica A. XXI, 758, pate pienu izē̦duse, runča vainu nuoteikuse BW. 31127,1;
2) bestimmen, ans Herz legen:
brālis nuoteicis māsai, lai neeimuot pagrabā LP. nuoteiktā laikā, zur bestimmten Zeit. nuoteicams,
1) was zu bestimmen ist,
2) womit zu bestimmen ist:
nuoteicamā galuotne, die definite Endung. Subst, nùotèikšana, das Bestimmen; nùotèikums, die Bestimmung, Bedingung: pulsis pārkāpa šuo nuoteikumu JK. V, 148.
Avots: ME II, 873
noteiktība
nùotèiktĩba,* die Bestimmtheit: acīs mirdzēja sparība, dzīvība un nuoteiktība A. XII, 750.
Avots: ME II, 873
Avots: ME II, 873
notraišķīt
nùotraišķît,
1) [wohl gleichbed. mit nùotraišķit 2]: kāpuosti pa˙galam nuotraišķīti Plūd. III, 78;
[2) beschmutzen
Kursiten, Vīt., Grünh., Druw., Bers., Kokn., Kalz., N.-Peb., Schwanb., Sessw., (auch: nùotraikšķît) Kerstenbehm, Alswig, (mit aî) Mar., Serben, Peb., Lös., Mitau; "besprengen, bestreuen" (mit aĩ) Bauske, Salgaln: n. visas malas asinīm; n. ceļu ar sienu; nuotraîšķît quetschend beschmutzen) galdu ar nogām Kl., Infl.;
3) heruntersclagen:
n. ābuolu nuo kuoka Peb., Serben, Segewold, Selsau;
4) vergeuden:
nuotraĩšķît visu naudu Bauske].
Avots: ME II, 876
1) [wohl gleichbed. mit nùotraišķit 2]: kāpuosti pa˙galam nuotraišķīti Plūd. III, 78;
[2) beschmutzen
Kursiten, Vīt., Grünh., Druw., Bers., Kokn., Kalz., N.-Peb., Schwanb., Sessw., (auch: nùotraikšķît) Kerstenbehm, Alswig, (mit aî) Mar., Serben, Peb., Lös., Mitau; "besprengen, bestreuen" (mit aĩ) Bauske, Salgaln: n. visas malas asinīm; n. ceļu ar sienu; nuotraîšķît quetschend beschmutzen) galdu ar nogām Kl., Infl.;
3) heruntersclagen:
n. ābuolu nuo kuoka Peb., Serben, Segewold, Selsau;
4) vergeuden:
nuotraĩšķît visu naudu Bauske].
Avots: ME II, 876
novads
nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,
2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;
5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.
Avots: EH II, 104
2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;
5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.
Avots: EH II, 104
novaldzināt
novaskot
nùovaskuôt, tr., mit Wachs bestreichen: dze̦ltāns bija kūmu galds, kâ ar vasku nuovaskuots BW. 1421.
Avots: ME II, 883
Avots: ME II, 883
novazāt
nùovazât, ‡
3) n. laiku, Zeit vergeuden Diet.; ‡
4) tās pūtas nuovazā tuos debestiņus, der Wind verhindert den Regen
Stender Deutsch-lett. Wrtb: (unter "verhindern"). Refl. -tiês, ‡
3) wegschleichen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; debeši nuovazājas, das Gewölk verzieht sich ebenda (unter "Gewölk").
Avots: EH II, 105
3) n. laiku, Zeit vergeuden Diet.; ‡
4) tās pūtas nuovazā tuos debestiņus, der Wind verhindert den Regen
Stender Deutsch-lett. Wrtb: (unter "verhindern"). Refl. -tiês, ‡
3) wegschleichen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; debeši nuovazājas, das Gewölk verzieht sich ebenda (unter "Gewölk").
Avots: EH II, 105
novēlēt
nùovẽlêt, ‡
5) bestimmen, befehlen:
kāds darbs nuovē̦lē̦ts, tāds bij jāpilda Vanagu ligzda 154. "... aizej līdz klētij, atnes miltus", viņš klusi nuovēlēja 249. tuo es cieši e̦smu nuovēlējis 257. Refl. -tiês, ‡
2) Böses anwünschen (?):
prinči, gaŗu de̦guonu dabūjuši, nuospļāvās un nuovēlējās, lai pats ļaunais pie viņām iet uz precībām Dünsb. Jocīgas pas. un stāstiņi 3; erwünschen (?): nuovēlējuos viņam krietni saduot Berzgale, Sessw.
Avots: EH II, 106
5) bestimmen, befehlen:
kāds darbs nuovē̦lē̦ts, tāds bij jāpilda Vanagu ligzda 154. "... aizej līdz klētij, atnes miltus", viņš klusi nuovēlēja 249. tuo es cieši e̦smu nuovēlējis 257. Refl. -tiês, ‡
2) Böses anwünschen (?):
prinči, gaŗu de̦guonu dabūjuši, nuospļāvās un nuovēlējās, lai pats ļaunais pie viņām iet uz precībām Dünsb. Jocīgas pas. un stāstiņi 3; erwünschen (?): nuovēlējuos viņam krietni saduot Berzgale, Sessw.
Avots: EH II, 106
novēlēt
nùovẽlêt,
1) anwünschen:
ķizu, ķizu, bāleliņ, tuo es tev nuovēlēju (vgl. BW. 21936);
2) [zugestehen
U.], gönnen: kāzenieki negrib svešiem ļaudīm naktsmāju nuovēlēt BW. III, 1, 23;
3) widmen:
kad bites spietuo, tad, jaunā kuokā liekuot, tās nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368;
4) bestimmen, vermachen:
tas bijis... dieva nuovē̦lē̦ts LP. VII, 870. šuo naudu varuot tikai tie dabūt, kam viņa e̦suot nuovē̦lē̦ta Etn. I, 115. māte mani auklē̦dama vāciešam nuovēlēja BW. 10226. Refl. -tiês, sich gönnen: pat ne nabagiem viņš nenuovēlējies dāvaniņu pasniegt LP. V, 228.
Avots: ME II, 885
1) anwünschen:
ķizu, ķizu, bāleliņ, tuo es tev nuovēlēju (vgl. BW. 21936);
2) [zugestehen
U.], gönnen: kāzenieki negrib svešiem ļaudīm naktsmāju nuovēlēt BW. III, 1, 23;
3) widmen:
kad bites spietuo, tad, jaunā kuokā liekuot, tās nuovēlē Ūsiņa apsardzībai LP. VII, 368;
4) bestimmen, vermachen:
tas bijis... dieva nuovē̦lē̦ts LP. VII, 870. šuo naudu varuot tikai tie dabūt, kam viņa e̦suot nuovē̦lē̦ta Etn. I, 115. māte mani auklē̦dama vāciešam nuovēlēja BW. 10226. Refl. -tiês, sich gönnen: pat ne nabagiem viņš nenuovēlējies dāvaniņu pasniegt LP. V, 228.
Avots: ME II, 885
novērtēt
nùovẽrtêt, tr., abschätzen den Wert, die Bedeutung bestimmen: savu varuoņu iekšējuo saturu Vēr. II, 820.
Avots: ME II, 886
Avots: ME II, 886
novēstīt
‡ nùovèstît, abfertigen, hinbestellen (nuosūtīt), abschicken (nuoraidīt), eine Botschaft ablassen Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "abfertigen", "ablassen", "abschicken").
Avots: EH II, 107
Avots: EH II, 107
novētīt
[nùovẽtît,
1) durchwindigen
(perfektiv): visa labība jau nuovētīta Bauske;
2) bestreuen (vom Winde):
viss lauks ar lapām nuovētīts Jürg.]
Avots: ME II, 886
1) durchwindigen
(perfektiv): visa labība jau nuovētīta Bauske;
2) bestreuen (vom Winde):
viss lauks ar lapām nuovētīts Jürg.]
Avots: ME II, 886
nozaidīt
nozieķēt
‡ nùoziẽķêt C., Dunika, Kegeln, Lemb., Zögenhof, beschmieren, beschmutzen; mit einer dicken Schicht bestreichen C., Wolmarshof: n. visu muti Ruhental. mūrnieks nuozieķējis siênu ar māliem Palzmar n. RKr. XVII, 89. Refl. -tiês Dunika, Trik., sich beschmutzen.
Avots: EH II, 109
Avots: EH II, 109
nozungāt
nozvaigžņoties
nùozvàigžņuôtiês, nùozvàigznuôtiês, sich mit Sternen bedecken; nuozvaigznuojies, sternenklar, bestirnt: debesis nuozvaigžņuojušās LP. VII, 415. nuozvaigznuojusēs ziemas nakts Druva II, 160.
Avots: ME II, 892
Avots: ME II, 892
nuk
odzīte
I uodzīte, ein kleiner Bach (mit uô ) Pērse, Selb.; eine sumpfige Stelle im Walde Lubn.: māsiņa . . . matus uodzītē izmazgāja; bāliņš . . . kumeliņus uodzītē dzirdināja VL. es iekritu (Var.: apmirku) uodzītē (Var.: upītē) BW. 16520 var. Etwa nebst dem Flussnamen Uodze (mit ùo 2 ) zu kur. -vanga (in Ortsnamen), li. vanga "Acker", apr. wangus "schlecht bestandener Eichwald" (wozu Būga KSn. I, 72 f. und Trautmann Wrtb. 341) und weiterhin zu an. vangr (wenn mit g aus gh) "Aue" u. a. resp. zu and. wankon "wanken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218; vgl. auch le. kuron. vanga)?
Avots: ME IV, 413
Avots: ME IV, 413
oļot
pabliņģis
pabliņģis, gew. Pl. pabliņģi, [pabiliņģi Wessen], ein vorläufiges Fundament, bestehend aus Balkenenden, worauf die unteren Balken eines Neubaus bis zur Beendigung des Baus ruhen, worauf die pabliņģi durch eingemanertes Fundament ersetzt werden Laud.
Avots: ME III, 9
Avots: ME III, 9
padacka
‡ padacka AP., ein gewisser Bestandteil eines Wagens ("mazs dzelzs stienītis zem kuoka ass, kas piestiprināts, lai braucuot ass nedilst").
Avots: EH II, 125
Avots: EH II, 125
padēkls
padē̦kls (unter padêklis): ein gewisser Bestandteil eines Holzschlittens ("kuoks. kuo ar tapām pieurbj vis˙gaŗām zem slieces, lai sliece tik ātri nedilst") Auleja.
Avots: EH II, 127
Avots: EH II, 127
padsmiti
padsmiti (aus padesmiti),
1) die Zahlen zwischen 10 und 20:
padsmituo [mit der Endung der bestimmten Adjektiva] gadu meitenes MWM. VIII, 651. viņš ir iekš padsmitiem gadiem Mag IlI, 1, 18. kuŗā padsmitā tad šim jau ir? A. XIII, 474;
2) sehr viel:
viņš bija padsmitām reižu bijis virstiesā MWM. VIII, 590. viņš nu vairs neskaita vēžu metieniem bet kāliem un jau padsmitiem Aps. Geschrieben auch: pacmiti (s. dies).
Avots: ME III, 18, 19
1) die Zahlen zwischen 10 und 20:
padsmituo [mit der Endung der bestimmten Adjektiva] gadu meitenes MWM. VIII, 651. viņš ir iekš padsmitiem gadiem Mag IlI, 1, 18. kuŗā padsmitā tad šim jau ir? A. XIII, 474;
2) sehr viel:
viņš bija padsmitām reižu bijis virstiesā MWM. VIII, 590. viņš nu vairs neskaita vēžu metieniem bet kāliem un jau padsmitiem Aps. Geschrieben auch: pacmiti (s. dies).
Avots: ME III, 18, 19
paduse
paduse,
1) die Achselhöhle:
palika pātagu padusē Kaudz. cits ne̦s pauniņu vai kuo citu padusē Aps. ķēniņš pagrūda ādiņu apakš paduses LP. VI, 814. dē̦ls iedzinis šuo līdz padusēm (zemē) IV, 4. ne visiem ir līkas (auch pilnas) paduses, nicht alle haben unter dem Arm reichliche Gaben zur Bestechung A. XX, 806. nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101;
[2) der Busen des Kleides
U.: padusē glabāt, im Busen bewahren U. Zu ai. doṣ̌-, ir. dóe "Arm", av. daoš- "Oberarm, Schulter", sloven. pkzduha "Achselhöhte", s. Trautmann Wrtb. 64.].
Avots: ME III, 19
1) die Achselhöhle:
palika pātagu padusē Kaudz. cits ne̦s pauniņu vai kuo citu padusē Aps. ķēniņš pagrūda ādiņu apakš paduses LP. VI, 814. dē̦ls iedzinis šuo līdz padusēm (zemē) IV, 4. ne visiem ir līkas (auch pilnas) paduses, nicht alle haben unter dem Arm reichliche Gaben zur Bestechung A. XX, 806. nāca pilnām padusēm Etn. IV, 101;
[2) der Busen des Kleides
U.: padusē glabāt, im Busen bewahren U. Zu ai. doṣ̌-, ir. dóe "Arm", av. daoš- "Oberarm, Schulter", sloven. pkzduha "Achselhöhte", s. Trautmann Wrtb. 64.].
Avots: ME III, 19
paglabāt
paglabât, tr:,
1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;
2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.
Avots: ME III, 29
1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;
2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.
Avots: ME III, 29
palata
palata,
1) = palaida 3 [?];
2) vorstadt an den Schlössern oder kleinen Städten
Manz., L.; [ein Hakelwerk, Städtchen U.];
3) ein aus mehreren Gesinden bestehendes Dorf
Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) palatas, ein Schloss
bei Bezzenberger Le. Di.-St. 19. [Zunächst wohl aus r. палата "Schioss".]
Avots: ME III, 56, 57
1) = palaida 3 [?];
2) vorstadt an den Schlössern oder kleinen Städten
Manz., L.; [ein Hakelwerk, Städtchen U.];
3) ein aus mehreren Gesinden bestehendes Dorf
Tirs. n. RKr. XVII, 71;
4) palatas, ein Schloss
bei Bezzenberger Le. Di.-St. 19. [Zunächst wohl aus r. палата "Schioss".]
Avots: ME III, 56, 57
palsns
‡ II pal˜sns Gr.-Würzau "welk, verblichen, blass; von einer unbestimmten Farbe": palsna puķe. p. zirgs.
Avots: EH II, 152
Avots: EH II, 152
pamālains
papirkt
[papìrkt (li. papir̃kti),
1) ein wenig kaufen:
p. tirgū linus, zuosis N.-Peb.;
2) bestechen:
p. lieciniekus Warkh., Warkl.]
Avots: ME III, 81
1) ein wenig kaufen:
p. tirgū linus, zuosis N.-Peb.;
2) bestechen:
p. lieciniekus Warkh., Warkl.]
Avots: ME III, 81
par
par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,
1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);
2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!
3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;
4) temporal,
a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;
b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;
c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;
5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;
6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,
3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;
7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];
9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;
10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;
11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;
12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,
5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]
Avots: ME III, 84, 85, 86
1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);
2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!
3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;
4) temporal,
a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;
b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;
c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;
5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;
6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,
3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;
7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];
9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;
10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;
11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;
12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,
5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]
Avots: ME III, 84, 85, 86
parāds
parãds, [parâds KL, parâds 2 Lin.], parads,
1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;
2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;
3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]
Avots: ME III, 88, 89
1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;
2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;
3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]
Avots: ME III, 88, 89
pāraiņi
pāraiņi,
2): pãrainīši Ramkau, nach einem bestimmten Muster (je 2 links und 2 rechts, abwechselnd mit zweifarbigem Garn gestrickte Maschen!) gestrickte Handschuhe;
‡
3) ein Ehepaar
(mit ã) Pussen: vienā istabā trīs p.
Avots: EH XIII, 196
2): pãrainīši Ramkau, nach einem bestimmten Muster (je 2 links und 2 rechts, abwechselnd mit zweifarbigem Garn gestrickte Maschen!) gestrickte Handschuhe;
‡
3) ein Ehepaar
(mit ã) Pussen: vienā istabā trīs p.
Avots: EH XIII, 196
pārdarvot
pārdurve
pãrdùrve, der obere Teil der alten, aus einem oberen und unteren Teil bestehenden Tür: pārdurvi atvērt Lautb.
Avots: ME III, 154
Avots: ME III, 154
pārgaidīt
pãrgàidît, tr., über eine bestimmte Zeit hinaus warten U. Refl. -tiês, zu lange warten, sich wartend abplagen: mēs gaidām pārgaidīdamies alus Seib. tē̦vs pārgaidīsies LP. VI, 960.
Avots: ME III, 155
Avots: ME III, 155
parīkot
parìkuôt, tr., aufbieten, bestellen; anordnen, beauftragen: saimniece parīkuoja meitas B.Vēstn. viņš negrib parīkuot ne puišu pie darba Kaudz. [Refl. -tiês, eine Weile rìkuôtiês: ļaujiet viņam daudz maz parīkuoties!]
Avots: ME III, 91
Avots: ME III, 91
pārkrāsot
pãrkràsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich überfärben, sich mit einer Farbe bestreichen: pārkrāsuojies, tâ ka viņu nevar pazīt Pas. XII, 461 f.
Avots: EH XIII, 203
Avots: EH XIII, 203
pārkūpēt
‡ pãrkūpêt,
1) sich bestäuben:
viss ciems pārkūp ar putekļiem Dünsb. Etnografija 70;
2) sich allzu lange im Qualm (Rauch) befinden:
sausa kâ pārkūpējusi reņģīte Delle Negantais nieks 28;
3) zu dampfen aufhören
Kaltenbr.: rudzu ziedi jau pārkûpēja.
Avots: EH XIII, 204
1) sich bestäuben:
viss ciems pārkūp ar putekļiem Dünsb. Etnografija 70;
2) sich allzu lange im Qualm (Rauch) befinden:
sausa kâ pārkūpējusi reņģīte Delle Negantais nieks 28;
3) zu dampfen aufhören
Kaltenbr.: rudzu ziedi jau pārkûpēja.
Avots: EH XIII, 204
pārsēt
[pãrsẽt,
1) von neuembesäen:
tīrums jāpārsēj;
2) (nicht ganz dicht, stellenweise) besäen, bestreuen:
ābuoliņš jāpārsēj ar ģipšiem. Refl. -tiês, sich säend überanstrengen: viņš sē̦dams pārsējies.]
Avots: ME III, 174
1) von neuembesäen:
tīrums jāpārsēj;
2) (nicht ganz dicht, stellenweise) besäen, bestreuen:
ābuoliņš jāpārsēj ar ģipšiem. Refl. -tiês, sich säend überanstrengen: viņš sē̦dams pārsējies.]
Avots: ME III, 174
pārsmiet
pãrsmiêt, tr., ironisieren, zum besten haben: tu mani pārsmej Blaum. [tādu meitu it visi pārsmej, apdzied un nuoniekuo Janš. Paipala 13.] Refl. -tiês, sich krank, tot lachen : ķēniņš pārsmējās LP. VI, 715:
Avots: ME III, 177
Avots: ME III, 177
pārtiesāt
‡ pãrtìesât,
1) unter Berücksichtigung des ganzen Tatbestands ein Urteil über jem. fällen (?):
tiesneses katru aizgājēju ... mēdza p. Janš. Dzimtene IV, 207;
2) von neuem in einer Sache das Urteil fällen
M. 383.
Avots: EH XIII, 214
1) unter Berücksichtigung des ganzen Tatbestands ein Urteil über jem. fällen (?):
tiesneses katru aizgājēju ... mēdza p. Janš. Dzimtene IV, 207;
2) von neuem in einer Sache das Urteil fällen
M. 383.
Avots: EH XIII, 214
pasaukt
pasàukt [li. pašaũkti], tr.,
1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;
2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;
3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]
Avots: ME III, 94
1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;
2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;
3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]
Avots: ME III, 94
pasaule
pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),
1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;
2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;
3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;
4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;
5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;
6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.
Avots: ME III, 94, 95
1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;
2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;
3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;
4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;
5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;
6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.
Avots: ME III, 94, 95
pašķirt
pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,
1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;
2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];
3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,
1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;
2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.
Avots: ME III, 113
1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;
2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];
3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,
1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;
2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.
Avots: ME III, 113
pāsma
pàsma 2 [Kr.], pāsms,
1) [pàsms 2 Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];
2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].
Avots: ME III, 190
1) [pàsms 2 Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];
2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].
Avots: ME III, 190
pašnosacīšana
pašnùosacîšana,* pašnùotèikšana*, -šanâs, die Selbstbestimmung: pašnuosacīšanās tiesības Vēr. II, 601; Stad III, 57.
Avots: ME III, 116
Avots: ME III, 116
pastars
pastars,
1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;
2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡
3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.
Avots: EH XIII, 176
1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;
2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡
3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.
Avots: EH XIII, 176
pastāvēt
pastãvêt [li. pastovė´ti], intr.,
1) ein wenig, eine Zeitlang stehen:
mazu brīdi pastāvēju ar tautieti baznīcā BWp. 2 24243. tâ+pat stāvu pastāvēšu 26541;
2) bestehen, Bestand haben, vorhanden sein, bleiben:
nepastāv kâ sunim jē̦la de̦sa. te vairs nenākšuot, kamē̦r tā pasaule pastāvēs LP. IV, 16. es būtu laba saiminiece, būtu man kalpi pastāvējuši BW. 31057. ja tāds (laiks) pastāv, tad upe būs drīz vien ciet A. XII, 356. kamē̦r viņš pie ve̦cā pastāvēs labā slavā... Kaudz.;
3) bestehen auf etw., verharren:
strādnieki uz tuo cieši pastāvējuši, ka... LP. VII, 372. tas pastāvēja uz tam, ka... A. XIII, 409;
4) bestehen aus:
nazis pastāv nuo asmeņa un spala (gew. dafür sastāvēt). Refl. -tiês, ein wenig ruhig stehen: pastāvies, kumeliņ (Var.: pastāv[i], mans kumeliņ), uz tā le̦dus gabaliņa! BW. 17146, 3.
Avots: ME III, 107, 108
1) ein wenig, eine Zeitlang stehen:
mazu brīdi pastāvēju ar tautieti baznīcā BWp. 2 24243. tâ+pat stāvu pastāvēšu 26541;
2) bestehen, Bestand haben, vorhanden sein, bleiben:
nepastāv kâ sunim jē̦la de̦sa. te vairs nenākšuot, kamē̦r tā pasaule pastāvēs LP. IV, 16. es būtu laba saiminiece, būtu man kalpi pastāvējuši BW. 31057. ja tāds (laiks) pastāv, tad upe būs drīz vien ciet A. XII, 356. kamē̦r viņš pie ve̦cā pastāvēs labā slavā... Kaudz.;
3) bestehen auf etw., verharren:
strādnieki uz tuo cieši pastāvējuši, ka... LP. VII, 372. tas pastāvēja uz tam, ka... A. XIII, 409;
4) bestehen aus:
nazis pastāv nuo asmeņa un spala (gew. dafür sastāvēt). Refl. -tiês, ein wenig ruhig stehen: pastāvies, kumeliņ (Var.: pastāv[i], mans kumeliņ), uz tā le̦dus gabaliņa! BW. 17146, 3.
Avots: ME III, 107, 108
pastāvība
pastãvĩba,
1) die Beständigkeit:
kungs, duod mums pastāvību! GL.;
2) die Dauerhaftigkeit, Fortdauer:
cerība par latviešu tautas pastāvību Kronw.
Avots: ME III, 108
1) die Beständigkeit:
kungs, duod mums pastāvību! GL.;
2) die Dauerhaftigkeit, Fortdauer:
cerība par latviešu tautas pastāvību Kronw.
Avots: ME III, 108
pastāvīgs
pastellēt
pastel˜lêt, tr., [herbescheiden, senden], bestellen: drēbes, preces, grāmatas, laikrakstus.
Avots: ME III, 108
Avots: ME III, 108
pasūtināt
pasūtīt
pasùtît, tr., ein wenig schicken, bestellen [?]: jūs saaicinājāt visu valsti kuopā un pasūtījāt uz šuo dienu šurp jaunu ruobežu saņemt Kaudz. [jī pasūta Veļu Jāni tāļāk uz jaunākuo māsu Pas. II, 134 (aus Rositten).] gadījās liela zivs, kâ pasūtīta LP. V, 316.
Avots: ME III, 110
Avots: ME III, 110
pasvaidīt
‡ II pasvaĩdît Dunika, bestreichen (nach Verben des Könnens): saimniece nespēj p. (ar sviestu) maizi visai saimei.
Avots: EH XIII, 178
Avots: EH XIII, 178
pats
pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,
1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. 2 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;
2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;
3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;
4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,
a) der schlechteste,
b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;
5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,
a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;
b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]
Avots: ME III, 124, 125
1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. 2 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;
2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;
3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;
4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,
a) der schlechteste,
b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;
5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,
a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;
b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]
Avots: ME III, 124, 125
paturēt
paturêt,
4): nenācām ēsti, dzerti, tikai lusti p. (sich eine Weile belustigen)
Tdz. 53758; ‡
5) sich vorwärts bewegend eine bestimmte Richtung einhalten (?):
saiminieks izskrēja uz zirga reitu un paturēja taišņi uz puišu Pas. VII, 122. Refl. -tiês,
2): auch NB., Satingen.
Avots: EH XIII, 184
4): nenācām ēsti, dzerti, tikai lusti p. (sich eine Weile belustigen)
Tdz. 53758; ‡
5) sich vorwärts bewegend eine bestimmte Richtung einhalten (?):
saiminieks izskrēja uz zirga reitu un paturēja taišņi uz puišu Pas. VII, 122. Refl. -tiês,
2): auch NB., Satingen.
Avots: EH XIII, 184
pavāzt
pavāzt (li. pavóžti "bestülpen"),
1) ein wenig (den Deckel) heben:
trīs gadiņus izdziedāju, i[r] vāciņa nepavāžu BW. 30. cik pavāžu pūra vāku BW. 25407;
2) unter etwas verbergen:
acis gluži zem pieres pavāzdams Latv.
Avots: ME III, 134
1) ein wenig (den Deckel) heben:
trīs gadiņus izdziedāju, i[r] vāciņa nepavāžu BW. 30. cik pavāžu pūra vāku BW. 25407;
2) unter etwas verbergen:
acis gluži zem pieres pavāzdams Latv.
Avots: ME III, 134
pavēršķi
pazīmot
pazīmuôt, ‡
2) bestimmen, festsetzen:
pazīmāja jau kāzas Pas. VI, 147. pazīmātā dienā katrs brauce ... Pas. IV, 319 (ähnlich V, 287; VI, 366).
Avots: EH XIII, 192
2) bestimmen, festsetzen:
pazīmāja jau kāzas Pas. VI, 147. pazīmātā dienā katrs brauce ... Pas. IV, 319 (ähnlich V, 287; VI, 366).
Avots: EH XIII, 192
pelots
piebalvāt
piebalvoties
pìebalvuôtiês, sich bestechen lassen : piķī tie vārās, kas ļāvušies pasaulē dzīvuojuot piebalvuoties Lautb. Luomi 71.
Avots: ME III, 238
Avots: ME III, 238
piebažīt
pìebažît,
1) bestechen; durch Bestechung erlangen
Neik. n. U.;
2) zur Arbeit anspornen
Oppek. n. U.
Avots: ME III, 238
1) bestechen; durch Bestechung erlangen
Neik. n. U.;
2) zur Arbeit anspornen
Oppek. n. U.
Avots: ME III, 238
pieiet
pìeiet,
1) zu-, hinzu-, herzugehen, -kommen:
ķēniņš pieiet abiem nabadziņiem un uzprasa, kur tie dzīvuo LP. VI, 1, 310, gauži raud lē̦taudzīte, smalku birzi piegājuse: kâ būs šķīt atvasītes? BW. 21930, 2. gan pieies tā dieniņa 20702, 1. mirstams laiks pieiet Für. I unter iet;
2) betreffen, ertappen
U.: viņš pieiets, ka savu brāli gribējis apzagt, man hat ihn darauf betroffen, dass er seinen Bruder bestehlen wollte U.;
3) von Kommenden gefüllt werden:
pilna ustabiņa bārenīšu piegājuse BW. 5051. - pieeams, pieietams, zugänglich: viņā dzeai piemīt vispārpieejama vienkāršība Vēr. 1, 1322. augstākuo jušanu, kāda tik cilvē̦kam pieietama I,1447, puķe ziedēja... grūti pieejamā vietā LP. VII, 42. Subst. pieiešanā, der Zutritt: labs mūsu kundziņš, ... ļaudīm druoša pieiešana BW. 31335. nav ne˙kur pieiešanas U., man findet nirgends ein Unterkommen, pìegãjẽjs, ein Angekommener: tev vēl pašai nav ne kaktiņš iedzīvuots; kur tad liksi vēl piegājējus? Mērn. laiki 13.
Avots: ME III, 253, 254
1) zu-, hinzu-, herzugehen, -kommen:
ķēniņš pieiet abiem nabadziņiem un uzprasa, kur tie dzīvuo LP. VI, 1, 310, gauži raud lē̦taudzīte, smalku birzi piegājuse: kâ būs šķīt atvasītes? BW. 21930, 2. gan pieies tā dieniņa 20702, 1. mirstams laiks pieiet Für. I unter iet;
2) betreffen, ertappen
U.: viņš pieiets, ka savu brāli gribējis apzagt, man hat ihn darauf betroffen, dass er seinen Bruder bestehlen wollte U.;
3) von Kommenden gefüllt werden:
pilna ustabiņa bārenīšu piegājuse BW. 5051. - pieeams, pieietams, zugänglich: viņā dzeai piemīt vispārpieejama vienkāršība Vēr. 1, 1322. augstākuo jušanu, kāda tik cilvē̦kam pieietama I,1447, puķe ziedēja... grūti pieejamā vietā LP. VII, 42. Subst. pieiešanā, der Zutritt: labs mūsu kundziņš, ... ļaudīm druoša pieiešana BW. 31335. nav ne˙kur pieiešanas U., man findet nirgends ein Unterkommen, pìegãjẽjs, ein Angekommener: tev vēl pašai nav ne kaktiņš iedzīvuots; kur tad liksi vēl piegājējus? Mērn. laiki 13.
Avots: ME III, 253, 254
piekukuļot
pìekukuļuôt, bei U. piekukulûot, mit Geschenken gewinnen, bestechen: skuolā valda... skuoluotāju piekukuļuošana RKr. XII, 72.
Avots: ME III, 261
Avots: ME III, 261
pienerrot
pìene̦r̃ruôt, auslachen, ausnarrieren, zum besten haben: kāds nuo ģimnazistiem vīru smalki piene̦rruojis De̦glavs Rīga II, 1, 38.
Avots: ME III, 276
Avots: ME III, 276
piens
piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,
a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;
b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.
Avots: ME III, 276, 277
a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;
b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.
Avots: ME III, 276, 277
piesmiet
pìesmiêt, auslachen, verspotten, zum Besten haben Nigr.: es nejātu mazu zirgu diža ciema meitiņās: dižs ciemiņš, daudz meitiņu, piesmej manu kumeliņu BW. 29713. -piesmiet meitu, ein Mädchen zu Falle bringen U.: puisis meitu bij piesmējis un atstājis neguodā Stāsti Kraukļu kr. 9. Refl. -tiês, mit dem Dat., jem. auslachen, verspotten: es nevaru tevis cerēt, man ļautiņi piesmejas (Var.: aiz ļautiņu valuodām) BW. 9075 var.
Avots: ME III, 293
Avots: ME III, 293
piesmoķēt
pìesmuoķêt, zum Besten haben: es viņam daru labu, un viņš mani vēl piesmuoķē Tals.
Avots: ME III, 293
Avots: ME III, 293
piezobot
pìezùobuôt, tr.,
1) "?": šim zuobratam piezuobuosim mazāku ratu ar tik˙pat lieliem zuobiem Pürs III, 146;
2) auslachen, sich (über jem.) lustig machen, zum Besten haben:
lapsa atņēma gailim vistas, vēl piezuobuoja klāt, lai nu tē̦vainis rauguot kādu laiku viens pats padzīvuot LP. V, 180.
Avots: ME III, 313
1) "?": šim zuobratam piezuobuosim mazāku ratu ar tik˙pat lieliem zuobiem Pürs III, 146;
2) auslachen, sich (über jem.) lustig machen, zum Besten haben:
lapsa atņēma gailim vistas, vēl piezuobuoja klāt, lai nu tē̦vainis rauguot kādu laiku viens pats padzīvuot LP. V, 180.
Avots: ME III, 313
pika
pika Wolm., Burtn., Salis, Drosth., Bauske, Dond., Demin. piciņa u. pikiņa,
1) ein Klumpen, Kloss:
viena pati pika traukā, nuo tās iztaisa vairāk (Rätsel). sniega pika, ein Schneeball. sviesta pika, ein Stück Butter. kruvešu pikas A. XVII, 302. sūdu pika. lauž tad sasalušuo zemi pa pikām vien uz augšu Purap. Kkt. 82. savelties plakanā pikā... kâ vilna, lini, dzijas Etn. III, 161. piena pikiņa, kleiner Klumpen dicker Milch, die beste Milch: es tevi ar piena pikiņām ēdināšu U.; pika visādu lietu, ein Chaos Diez n. U.;
2) der Pl. pikas, eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln
Misshof n. Etn. I, 20: zirņus pikās sapikuoja LP. VII, 289. piciņas, gestossener Hanf Etn. I, 20 (aus Golg.);
3) vienā pikā, in einem fort:
dzeŗ un dzeŗ vienā pikā Purap.;
4) baltā sniega pika, Schneeballrübe
Peņģ. Nach Lidén IF. XIX, 326 (und Petersson Glotta VIII, 71 f.; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 70) zu av. pixa "Knoten"; dazu wohl auch (wenn mit altem ī ) le. pīca und pīcenis.
Avots: ME III, 212, 213
1) ein Klumpen, Kloss:
viena pati pika traukā, nuo tās iztaisa vairāk (Rätsel). sniega pika, ein Schneeball. sviesta pika, ein Stück Butter. kruvešu pikas A. XVII, 302. sūdu pika. lauž tad sasalušuo zemi pa pikām vien uz augšu Purap. Kkt. 82. savelties plakanā pikā... kâ vilna, lini, dzijas Etn. III, 161. piena pikiņa, kleiner Klumpen dicker Milch, die beste Milch: es tevi ar piena pikiņām ēdināšu U.; pika visādu lietu, ein Chaos Diez n. U.;
2) der Pl. pikas, eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln
Misshof n. Etn. I, 20: zirņus pikās sapikuoja LP. VII, 289. piciņas, gestossener Hanf Etn. I, 20 (aus Golg.);
3) vienā pikā, in einem fort:
dzeŗ un dzeŗ vienā pikā Purap.;
4) baltā sniega pika, Schneeballrübe
Peņģ. Nach Lidén IF. XIX, 326 (und Petersson Glotta VIII, 71 f.; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 70) zu av. pixa "Knoten"; dazu wohl auch (wenn mit altem ī ) le. pīca und pīcenis.
Avots: ME III, 212, 213
pikši
pikši,
1): viņš atteica p. ("kurz, bestimmt"),
ka neiešus Lis.; ikši un pikši, kurz und bündig ebenda;
2) auch Ramkau.
Avots: EH XIII, 231
1): viņš atteica p. ("kurz, bestimmt"),
ka neiešus Lis.; ikši un pikši, kurz und bündig ebenda;
2) auch Ramkau.
Avots: EH XIII, 231
pīne
pīne (li. pynė˜ "Flechte") C., KL, Kr., Lis., pīna PS.,
1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;
2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;
3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;
4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;
5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;
6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;
7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.
Avots: ME III, 232
1) pīne 2 , ein Geflecht Dunika, etwas aus drei Teilen Geflochtenes
Nieder-Kurl.; eine Haarflechte; ein Garngebinde U., Lasd.; das aufgeschorene, von der Wand abgenommene Garn, das ineinander verschlängt wird U.; der Aufzug zu einer Kette beim Aufscheren Bielenstein Holzb. 394; ein Kranz (pīna) Etn. IV, 68; ein aus geoltem Flachs gewundener Docht Krons-Würzau; eine geflochtene Schnur (am unteren Rande eines Frauenrocks Grünh., zum Tragen eines Korbes Bielenstein Holzb. 365); jeder einzelne der drei Teile eines Strickes Bielenstein Holzb. 572: mati lielās, smagās pīnēs Purap. 276. pārtrūka bikšu pīna BW. 382, 5 var.;
2) in übertragener Bedeutung:
vārdu pīnes Vēr. II, 284. dūmu pīnes Vēr. I, 1059. staru pīna Jauna Raža IV, 32;
3) ein Haarband, ein Band überhaupt:
zaļa zīda matu pīne (Var.: pīna) BW. piel. 2 5524, 2 var. vēl matuos re̦dzu pīni LP. V, 63. priekšautu nedrīksti ar pīni rumpim apsiet LP. V, 75; bei U.: ein Faden beim Schnurflechten, ein Viehstrick;
4) Māŗas pīnas, verwühltes Haar
Blieden n. Etn. II, 177; māru pīnas Mag. IV, 2, 127, pīne(s), Weichselzopf Konv. 2 1562;
5) pīne, ein geflochtenes Weissbrot
Ronneb.; ein mit Salz bestreutes Weissbrot Lems. (in Salis dafür: piņņi): ēdīsim... kādu pīnu, tās tādas sāļas! Seibolt;
6) die Reihe:
gar sienu vizēja šuo radījumu ve̦se̦las pīnes A. XXI, 403. (uodzes) kūņājas pa dēli pīnēm vien Poruk V, 363. puiši nāca pīnēm vien Purap.;
7) raibā pīne, die Schlange
Br. 461. Zu pīt.
Avots: ME III, 232
pinka
II piñka Dond.,
1) das Weinen:
drusciņ piedauzuos, un jau pinka vaļā;
2) ein beständig weinendes Kind:
tavs dē̦ls tāds pinka tik ir. tuoreiz Rute bija vēl maza pinka, laikam tik četri gadi ve̦ca Janš. Dzimtene V, 243. Zu pinêt?
Avots: ME III, 219
1) das Weinen:
drusciņ piedauzuos, un jau pinka vaļā;
2) ein beständig weinendes Kind:
tavs dē̦ls tāds pinka tik ir. tuoreiz Rute bija vēl maza pinka, laikam tik četri gadi ve̦ca Janš. Dzimtene V, 243. Zu pinêt?
Avots: ME III, 219
pirdiens
pir̂diẽns,
1) ein Furz
U., Wolm., Dond.: pirdieniņi vien vaukšēja BW. 35326;
2) ein heftiger od. unbeständlger Mensch:
ir gan vecī, bet vēl ar˙vienu tāds pirdiens Dond. aizskrēja kâ pirdiens, ne vārda neteikdams N.-Peb.
Avots: ME III, 222
1) ein Furz
U., Wolm., Dond.: pirdieniņi vien vaukšēja BW. 35326;
2) ein heftiger od. unbeständlger Mensch:
ir gan vecī, bet vēl ar˙vienu tāds pirdiens Dond. aizskrēja kâ pirdiens, ne vārda neteikdams N.-Peb.
Avots: ME III, 222
pirstiķis
pīsa
pìsa 2 Kr., pīse,
1) ein grundloser Morast (wo nur kleine Birken und Fichten wachsen)
U. (als Sumpfname auch Lvv. II, 171, "pīsas purvs" AP., vgl. auch pīsāji als Name einer Wiese Lvv. I, 64 und pīsums 90 (eine Wiese) und 50 [ein Acker));
2) ein undurchdringlicher Wald
(pīse), ein dichtes Gebüsch (pīse) U. (pīsa Lvv. II, 171, pìse 2 177, pīsas kalns 76, Wälder, vgl. auch I, 72 und II, 64): pīsās iet, ins Gebüsch kriechen U.; pisa 2 "jauns, biezs lapu kuoku mežs" Kl.; pìsä Kreuzb., Heidenfeld "ein Stiick Wald von unbestimmter Grosse": "ira tāda pīsä, antwortet man auf die Frage, wieviel man Wald habe Mar. n. RKr. XV, 130;
3) pīsas priedes un egles = "kas augušas lieliem gada augumu riņķiem un nav tik šmaugas, kā sila priedes" Plm. n. RKr. XVII, 73. Am nachsten nebst pīss (wenn mit s aus k) wohl zu mnd. vī(g) od. vīhe "Sumpf, Bruch, Strauchwald"
(wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 75); dagegen nach Būga RSI. VI, 16 "vielleicht" zu gr. πίˉσεα "feuchte Orte, Wiesen".
Avots: ME III, 233, 234
1) ein grundloser Morast (wo nur kleine Birken und Fichten wachsen)
U. (als Sumpfname auch Lvv. II, 171, "pīsas purvs" AP., vgl. auch pīsāji als Name einer Wiese Lvv. I, 64 und pīsums 90 (eine Wiese) und 50 [ein Acker));
2) ein undurchdringlicher Wald
(pīse), ein dichtes Gebüsch (pīse) U. (pīsa Lvv. II, 171, pìse 2 177, pīsas kalns 76, Wälder, vgl. auch I, 72 und II, 64): pīsās iet, ins Gebüsch kriechen U.; pisa 2 "jauns, biezs lapu kuoku mežs" Kl.; pìsä Kreuzb., Heidenfeld "ein Stiick Wald von unbestimmter Grosse": "ira tāda pīsä, antwortet man auf die Frage, wieviel man Wald habe Mar. n. RKr. XV, 130;
3) pīsas priedes un egles = "kas augušas lieliem gada augumu riņķiem un nav tik šmaugas, kā sila priedes" Plm. n. RKr. XVII, 73. Am nachsten nebst pīss (wenn mit s aus k) wohl zu mnd. vī(g) od. vīhe "Sumpf, Bruch, Strauchwald"
(wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 75); dagegen nach Būga RSI. VI, 16 "vielleicht" zu gr. πίˉσεα "feuchte Orte, Wiesen".
Avots: ME III, 233, 234
piziķis
piziķis,
1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;
2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);
3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;
4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.
Avots: ME III, 229
1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;
2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);
3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;
4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.
Avots: ME III, 229
plaiksnīties
plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês 2 Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.
Avots: ME III, 314
Avots: ME III, 314
plātīt
plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,
1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;
2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,
1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;
2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;
3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".
Avots: ME III, 331
1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;
2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,
1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;
2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;
3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".
Avots: ME III, 331
plāts
I plāts, -s,
1) plãts, -s, plàts 2 , -s Saikava, Gr.-Buschhof, die Blechplatte
Spr., Kl.;
2) plàts 2 , -s KL, Kreuzb. "ein kantiges Holz über der Wagenachse, auf dem der Wagenkorb ruht"
Stockm. n. Etn. IV, 165; "braucamiem rātiem kur dulles iekaltas": mēs taisām nuo bē̦rza kuoka plātis, tās ir daudz izturīgākas nekâ nuo cita kuoka Selb.;
3) vienā plātī Grünh., auch vienā plātiņā, immerfort, beständig, ohne Aufhören:
dzert vienā plātiņā. Vgl. plãte.
Avots: ME III, 332
1) plãts, -s, plàts 2 , -s Saikava, Gr.-Buschhof, die Blechplatte
Spr., Kl.;
2) plàts 2 , -s KL, Kreuzb. "ein kantiges Holz über der Wagenachse, auf dem der Wagenkorb ruht"
Stockm. n. Etn. IV, 165; "braucamiem rātiem kur dulles iekaltas": mēs taisām nuo bē̦rza kuoka plātis, tās ir daudz izturīgākas nekâ nuo cita kuoka Selb.;
3) vienā plātī Grünh., auch vienā plātiņā, immerfort, beständig, ohne Aufhören:
dzert vienā plātiņā. Vgl. plãte.
Avots: ME III, 332
plekšināt
plekšinât,
1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;
2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.
Avots: ME III, 335
1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;
2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.
Avots: ME III, 335
plenica
plenica Spr., plenice U., plenīce Bielenstein Holzb. 624,.
1) plenîca Lis., plenīce Kreuzb., plenica Riga, Saikava, Golg:, pleņica Zeif. III, 2, 261, mehrere zusammengebundene Balken, die Abteilung eines Düna-Holzflosses, das aus 3-4 Plennizen zu bestehen pflegt
U.: īsākus kuokus sien lūviņās jeb plenicās Etn. IV; 61. pluosts liels - septiņām plenicām, kuŗas - cita aiz citas - viegli staigā uz... ūdens un reizām sagrūžas savā starpā Latv.;
2) plenice, eine flache Lederpeltsche, Plette
Seew. n. U.; plenīca Gr.-Buschhof, plenica Neuenb., Selg.;
3) "?": vienu linu pleniciņu (Var.: trīs... plenecītes) pār pupiem pārstiepusi BW. 20658 var. Aus r. плени́ца "плот лѣсу, плотик; плетеница, плетешок".
Avots: ME III, 336
1) plenîca Lis., plenīce Kreuzb., plenica Riga, Saikava, Golg:, pleņica Zeif. III, 2, 261, mehrere zusammengebundene Balken, die Abteilung eines Düna-Holzflosses, das aus 3-4 Plennizen zu bestehen pflegt
U.: īsākus kuokus sien lūviņās jeb plenicās Etn. IV; 61. pluosts liels - septiņām plenicām, kuŗas - cita aiz citas - viegli staigā uz... ūdens un reizām sagrūžas savā starpā Latv.;
2) plenice, eine flache Lederpeltsche, Plette
Seew. n. U.; plenīca Gr.-Buschhof, plenica Neuenb., Selg.;
3) "?": vienu linu pleniciņu (Var.: trīs... plenecītes) pār pupiem pārstiepusi BW. 20658 var. Aus r. плени́ца "плот лѣсу, плотик; плетеница, плетешок".
Avots: ME III, 336
potēt
puõtêt, -ẽju, tr.,
1) impfen:
bakas puotēt;
2) pfropfen:
pa vārtiem izvedīs pašu ruožu puotē̦tāju BW. 6435 var. dārza puotē̦tāja 2667, 5. saknīšu puotē̦tāja 13649. - puõtôjamais, der oder das zum Pfropfen od. Impfen Bestimmte. Nebst estn. põtima aus mnd. poten "pfropfen".
Avots: ME III, 460
1) impfen:
bakas puotēt;
2) pfropfen:
pa vārtiem izvedīs pašu ruožu puotē̦tāju BW. 6435 var. dārza puotē̦tāja 2667, 5. saknīšu puotē̦tāja 13649. - puõtôjamais, der oder das zum Pfropfen od. Impfen Bestimmte. Nebst estn. põtima aus mnd. poten "pfropfen".
Avots: ME III, 460
pudis
pudis U., der Kinderbrei; eine Speise, bestehend aus saurer Milch mit eingebrocktem Brot Salisb. Aus estn. pudi "Brei, Eingebrocktes", s. Thomsen Beröringer 273.
Avots: ME III, 402
Avots: ME III, 402
pudurains
puduraîns,
1): p. (aus einzelnen Baumgruppen bestehend)
mežs Saikava. - "uozuols:" ME. III, 402 zu verbessern in "uozuols"; ‡
2) als Bezeichnung gewisser Strick- und Webmuster
Frauenb.: puduraiņais cimdu raksts. puduraiņi rinduki ("kad ir tādas piestrīpas, tad ir puduraiņš").
Avots: EH II, 321
1): p. (aus einzelnen Baumgruppen bestehend)
mežs Saikava. - "uozuols:" ME. III, 402 zu verbessern in "uozuols"; ‡
2) als Bezeichnung gewisser Strick- und Webmuster
Frauenb.: puduraiņais cimdu raksts. puduraiņi rinduki ("kad ir tādas piestrīpas, tad ir puduraiņš").
Avots: EH II, 321
puķot
puķuôt U., Spr.,
1) mit Blumen bestecken, mit Blumen schmücken, ausschmücken, ausstatten:
pie puķuotām sienām Stari I, 301. purvs palika par puķuotu pļavu LP. VII, 339. puķuots lakats, ein geblümtes Tuch Kaudz. M. 17;
2) Blumen lesen, pflücken:
pārnāca nuo puķuošanas abas meitenes Jaunie mērn. laiki I, 142. Refl. -tiês, sich mit Blumen schmücken Spr.
Avots: ME III, 406
1) mit Blumen bestecken, mit Blumen schmücken, ausschmücken, ausstatten:
pie puķuotām sienām Stari I, 301. purvs palika par puķuotu pļavu LP. VII, 339. puķuots lakats, ein geblümtes Tuch Kaudz. M. 17;
2) Blumen lesen, pflücken:
pārnāca nuo puķuošanas abas meitenes Jaunie mērn. laiki I, 142. Refl. -tiês, sich mit Blumen schmücken Spr.
Avots: ME III, 406
pulks
pùlks,
1): kaŗa pulki BW. 32010. zuosu pulki 17605, 10. pulciņš (Var.: daudz) mazu bē̦rnu 2075, 1 var. sagāzts liels p. skuju Apsk. 1903, S. 177;
2): pulˆkiem 2 ciemiņiem Grob.; in Salis auch die "bestimmte"
Adjektivform: tie pulkei (< -*ai, für schriftle. *pulkie) cilvē̦ki;
3): auch (mit ulˆ 2 ) Dunika, Salis.
Avots: EH II, 323
1): kaŗa pulki BW. 32010. zuosu pulki 17605, 10. pulciņš (Var.: daudz) mazu bē̦rnu 2075, 1 var. sagāzts liels p. skuju Apsk. 1903, S. 177;
2): pulˆkiem 2 ciemiņiem Grob.; in Salis auch die "bestimmte"
Adjektivform: tie pulkei (< -*ai, für schriftle. *pulkie) cilvē̦ki;
3): auch (mit ulˆ 2 ) Dunika, Salis.
Avots: EH II, 323
pumpeklis
II pum̂peklis 2 (f. -kle), einer, der beständig leise brummt, knurrt, zankt Nigr.: apskaunaties, pumpekles, par tādu pumpināšanu! Janš. Dzimtene 2 III, 378.
Avots: ME III, 410
Avots: ME III, 410
pūrrudži
pušdiena
pušdiena: auch Weissensee, Plur. pušdienas Kaltenbr. (hier Zeitbestimmung und Mahlzeit), Lixna.
Avots: EH II, 335
Avots: EH II, 335
pušdiene
‡ pušdìene 2 Lubn. n. FBR. XVII, 122 "?"; Plur. pušdienes (s. ME. III, 437, unter pušdiena): auch Zvirgzdine n. FBR. X, 26 ("?"), Pas. IX, 308 (Mittagsmahlzeit), (mit ìe 2 ) Auleja (als Zeitbestimmung), Oknist n. FBR. XV, 180 (Mittagsmahlzeit), Višķi n. Ceļi IX, 371, 380 ("?").
Avots: EH II, 335
Avots: EH II, 335
pusmūžs
pusmûžs, das halbe Leben, das halbe Lebensalter: pusmūžinu tē̦va raudu, vis[u] mūžiņu māmulītes BW. piel. 2 4183.1 pusmūžā mirt, in den besten Jahren sterben: es ievē̦ruoju daudzus mirstam pusmūžā Baltpurviņš I,31. ķēniņa sieva jau pusmūžā nuomira LP. IV, 176. ve̦cpuisis pāri pusmūžā, ist über die besten Jahre hinaus Aps. III, 9. pusmūža cilvē̦ks, vīrs usw., ein im halben Lebensalter, in den besten Jahren Stehender: pusmūžiņa vīriņš biju, nu vēl gribu grežuoties BW. I3100. pusmūžiņa puisis biju, vēi nebija līgaviņas 13815. pusmūžiņa tas puisītis, pusnakt[i] nāca vedējiņi; kad būt[u] kāds jauneklītis, tad atnāktu saulīte 16208, 1. ai Laimiņa, raganiņa, kādu mūžu man vēlēji: vēl nebiju pusmūžiņa, jau nuoņēmi arājiņu! 27842.
Avots: ME III, 430, 431
Avots: ME III, 430, 431
putekļot
putekļuôt, tr., bestäuben, vollstäuben: kāpēc putekļuot pasauli? Ezeriņš Leijerkaste II, 21.
Avots: ME III, 440
Avots: ME III, 440
putrainains
putraimaîns, aus kleinen Körnern bestehend, grützig: putraimaina gaļa MWM. VI, 106, Avuots II, 196. kad cūkām ar sietiņu ne̦s graudus, tad cūkām gaļa putraimaina Etn. II,122. putraimains (feinkörnig) sniegs Taubenhof.
Avots: ME III, 442
Avots: ME III, 442
rabačkas
racene(s)
racene(s), ‡
2) racenes, eine Art primitiver Schlitten, der nur aus den Schlittensohlen besteht, die miteinander durch Querhölzer verbunden sind
Saikava: ar racenēm labi ziem akmeņus vest.
Avots: EH II, 348
2) racenes, eine Art primitiver Schlitten, der nur aus den Schlittensohlen besteht, die miteinander durch Querhölzer verbunden sind
Saikava: ar racenēm labi ziem akmeņus vest.
Avots: EH II, 348
raksts
II raksts, häufig der Plur. raksti,
1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;
2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;
3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;
4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;
5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.
Avots: ME III, 474, 475
1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;
2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;
3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;
4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;
5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.
Avots: ME III, 474, 475
raktas
‡ raktas, eine Art primitiver Holzschlitten (bestehend aus 2 mit Querhölzern vereinigten Sohlen, die eine natürliche Krümmung in Form ausgegrabener Wurzeln haben) Saikava.
Avots: EH II, 353
Avots: EH II, 353
rausis
raũsis,
1): auch Erwalen, Frauenb., N.-Wohlfahrt, Salisb., Stenden; ein runder und flacher Brotlaib aus Weizen- od. Gerstenmehl
C., Smilt., Tals.; grobes Weizenbrot Siuxt; Pfannkuchen Schnehpeln (pannas r., piena r., sklandu r.); piena rauša gribē̦dama BW. 15539. tē̦va r. Frauenb. "rupjas maizes kukulis ar iece̦ptām gaļas šķēlēm "; unbek. in Heidenfeld, Lems., Lettin, Linden in Livl., Lubn., Muremois, Posendorf, Ramkau, Sessw.; ‡
2) Eier od. Milch, womit ein Brotlaib vor dem Backen bestrichen wird
Seyershof: vai raũsi ar liksi virsū karašai? ‡
3) cīruļa rauši krīt, es schneit in feinen Flocken
Ulanowska Łotysze 87; ‡
4) ķê̦ma 2 r. Salis, Schimpfname für einen minderwertigen Sonderling;
5) in Flurnamen:
Dižais r., Mazais r. (Schluchten) Plvv. I, 177, Raušu lāma 180.
Avots: EH II, 358
1): auch Erwalen, Frauenb., N.-Wohlfahrt, Salisb., Stenden; ein runder und flacher Brotlaib aus Weizen- od. Gerstenmehl
C., Smilt., Tals.; grobes Weizenbrot Siuxt; Pfannkuchen Schnehpeln (pannas r., piena r., sklandu r.); piena rauša gribē̦dama BW. 15539. tē̦va r. Frauenb. "rupjas maizes kukulis ar iece̦ptām gaļas šķēlēm "; unbek. in Heidenfeld, Lems., Lettin, Linden in Livl., Lubn., Muremois, Posendorf, Ramkau, Sessw.; ‡
2) Eier od. Milch, womit ein Brotlaib vor dem Backen bestrichen wird
Seyershof: vai raũsi ar liksi virsū karašai? ‡
3) cīruļa rauši krīt, es schneit in feinen Flocken
Ulanowska Łotysze 87; ‡
4) ķê̦ma 2 r. Salis, Schimpfname für einen minderwertigen Sonderling;
5) in Flurnamen:
Dižais r., Mazais r. (Schluchten) Plvv. I, 177, Raušu lāma 180.
Avots: EH II, 358
režģis
režģis (li. rẽzgis "Geflechte, Korb"),
1) das Flechtwerk
U., Geflecht Dr.; etwas Verworrenes, ein Wirrsal; verworrenes od. verwickeltes Garn (režģi) Mar. n. RKr. XV, 133; eine Masche im Geflecht: pamazām sāka režģis atrisināties Purap. tavs asais zuobs lai dzīves režģu me̦zglu uz reizi pārcē̦rt Rainis. grūtî duomu režģi A. v. J. 1898, S. 68. kre̦klam bij caurumu tik˙pat kâ režģu sietam Aps. IV, 53;
2) eine Flechte od, von Binsen geflochtene Decke
Elv.; eine Strohdecke, die im Winter als Schutz vor Kälte vor die Fenster gedeckt wird Alt-Ottenhof: (luogs) bija ārpusē aizse̦gts ar salmu režģiem Janš. Dzimtene V, 184;
3) oft der Plur. režģi, das Flecht-werk auf der Ragge
U., Nigr., Gold. n. Etn. I, 122, Luttringen, Briņķi (bei Hasenpot), Lasd., Naud., eine auf den Boden des Wagenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke, bestehend aus fingerdicken Haselnussstöckchen, jungen Tannenbäumchen od. Wacholderstecken, die an mehreren Stellen mit einer Schnur eng aneinandergeflochten sind Neu-Bergfried, Bielenstein Holzb. 548, 559 (mit Abbild. S. 549);
4) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359; "ein aus Stricken angefertigtes Netz, worin man Heu für eine weitere Fahrt mitnimmt" Etn. I, 45: Pēteris izceļ nuo ratiem režģi siena Purap. dē̦ls piekratījis režģus ar sienu LP. VI, 435;
5) das Riegensieb
U., Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.; hier auch: režģu siets), Grosdohn n. Etn. I, 137, Lemburg, Lieven-Behrsen, A1t-Ottenhof, Serben, Saussen, IV.-Peb., Mar., A. XI, 17I ;
6) = lauku laidars, die Hürde Elv. Nebst re̦zga, režģît, rēkšķis usw. zu li. rèksti (prs. rezgù) "stricken", rẽkstis "Heusack", ai. rájju-ḥ la. restis "Strick", ae. resc "Binse", s. Walda Vrgl. Wrtb. II, 374, Trautmann Wrtb. 245, Bezzenberger BB. I, 68, Fortunatov Sāmav. 121 und BB. III, 591, Karsteu Germ: finn. Lehnwortstudien 153 f.
Avots: ME III, 516
1) das Flechtwerk
U., Geflecht Dr.; etwas Verworrenes, ein Wirrsal; verworrenes od. verwickeltes Garn (režģi) Mar. n. RKr. XV, 133; eine Masche im Geflecht: pamazām sāka režģis atrisināties Purap. tavs asais zuobs lai dzīves režģu me̦zglu uz reizi pārcē̦rt Rainis. grūtî duomu režģi A. v. J. 1898, S. 68. kre̦klam bij caurumu tik˙pat kâ režģu sietam Aps. IV, 53;
2) eine Flechte od, von Binsen geflochtene Decke
Elv.; eine Strohdecke, die im Winter als Schutz vor Kälte vor die Fenster gedeckt wird Alt-Ottenhof: (luogs) bija ārpusē aizse̦gts ar salmu režģiem Janš. Dzimtene V, 184;
3) oft der Plur. režģi, das Flecht-werk auf der Ragge
U., Nigr., Gold. n. Etn. I, 122, Luttringen, Briņķi (bei Hasenpot), Lasd., Naud., eine auf den Boden des Wagenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke, bestehend aus fingerdicken Haselnussstöckchen, jungen Tannenbäumchen od. Wacholderstecken, die an mehreren Stellen mit einer Schnur eng aneinandergeflochten sind Neu-Bergfried, Bielenstein Holzb. 548, 559 (mit Abbild. S. 549);
4) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359; "ein aus Stricken angefertigtes Netz, worin man Heu für eine weitere Fahrt mitnimmt" Etn. I, 45: Pēteris izceļ nuo ratiem režģi siena Purap. dē̦ls piekratījis režģus ar sienu LP. VI, 435;
5) das Riegensieb
U., Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.; hier auch: režģu siets), Grosdohn n. Etn. I, 137, Lemburg, Lieven-Behrsen, A1t-Ottenhof, Serben, Saussen, IV.-Peb., Mar., A. XI, 17I ;
6) = lauku laidars, die Hürde Elv. Nebst re̦zga, režģît, rēkšķis usw. zu li. rèksti (prs. rezgù) "stricken", rẽkstis "Heusack", ai. rájju-ḥ la. restis "Strick", ae. resc "Binse", s. Walda Vrgl. Wrtb. II, 374, Trautmann Wrtb. 245, Bezzenberger BB. I, 68, Fortunatov Sāmav. 121 und BB. III, 591, Karsteu Germ: finn. Lehnwortstudien 153 f.
Avots: ME III, 516
ride
‡ ride Saikava, ein gewisser Bestandteil des Holzflosses: malkas pluostā apakšā saliek kaļļas un nuotām sasien rides.
Avots: EH II, 370
Avots: EH II, 370
rika
rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt 2 , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.
Avots: ME III, 524
Avots: ME III, 524
rinduksis
rinduksis, riñdukslis Adiamünde, der Netzbeutel L.; das Ende des aus zwei Leinen bestehenden Wemgallennetzes Bielenstein Holzb. 653; Etn. II, 107; "krustvirve tīkla galā" Nogallen (riñduksis). Aus liv. rīndøks dass., s. Thomsen Beröringer 277.
Avots: ME III, 528
Avots: ME III, 528
ripa
ripa (li. ripà, in der Verbindung ripą mùšti "ein Rädchen schlagen"), auch ripe U., Demin. ripīte FBR. VII, 140,
1) ein Reif, eine runde Scheibe
U.; der Wirtel Bielenstein Holzb. 376 (mit Abb.); ein Kreisel Spr.: vaska ripa, eine Wachsscheibe, izruobuotas ripiņas Kaudz. M. 12. [meita] kâ ripiņa (Var.: ripīte), kâ spuolīte dziedādama iztecēja BW. 17279, 2. iet kâ ripa, von schnellem Gehen Grünh. - ripu sist U. od. kaut Schorstädt, das Scheiben- od. Rippschlagen Bielenstein Holzb. 717, ein Spiel, das im Treiben einer kleinen hölzernen Scheibe besteht U.: ganuos gā]u, ripas situ BW. 9914, 2 var, labāk gāju ar puikām ripu sist (Var.: ripas kaut) dzedziedā 7002. - visi man sit kâ ripiņu, alle reiben sich an mir Harder n. U.;
2) ripītes, die Rollen am Webstuhl, über welche die Stricke der Weherhefteln laufen
Bielenstein Holzb. 400 (s. die Abbild. S. 398);
3) ein runder Fleck:
asins ripiņa Konv. 2 199;
4) der Kreis um die Brustwarze
St., U. Etwa zu an. rifja "(Heu) wenden, auswickeln", rifr "Weberbaum, worauf das Gewebe aufgewickelt wird", reifar "Wickel", ae. á-ráfian "aufwickeln"?
Avots: ME III, 529, 530
1) ein Reif, eine runde Scheibe
U.; der Wirtel Bielenstein Holzb. 376 (mit Abb.); ein Kreisel Spr.: vaska ripa, eine Wachsscheibe, izruobuotas ripiņas Kaudz. M. 12. [meita] kâ ripiņa (Var.: ripīte), kâ spuolīte dziedādama iztecēja BW. 17279, 2. iet kâ ripa, von schnellem Gehen Grünh. - ripu sist U. od. kaut Schorstädt, das Scheiben- od. Rippschlagen Bielenstein Holzb. 717, ein Spiel, das im Treiben einer kleinen hölzernen Scheibe besteht U.: ganuos gā]u, ripas situ BW. 9914, 2 var, labāk gāju ar puikām ripu sist (Var.: ripas kaut) dzedziedā 7002. - visi man sit kâ ripiņu, alle reiben sich an mir Harder n. U.;
2) ripītes, die Rollen am Webstuhl, über welche die Stricke der Weherhefteln laufen
Bielenstein Holzb. 400 (s. die Abbild. S. 398);
3) ein runder Fleck:
asins ripiņa Konv. 2 199;
4) der Kreis um die Brustwarze
St., U. Etwa zu an. rifja "(Heu) wenden, auswickeln", rifr "Weberbaum, worauf das Gewebe aufgewickelt wird", reifar "Wickel", ae. á-ráfian "aufwickeln"?
Avots: ME III, 529, 530
riska
riska,
1) die Kinnbacke
Wid.;
2) "ein Hund, der beständig bellt, od. ein Mädchen, das immer tacht und dabei die Zähne sehen lässt"
Ar.
Avots: ME III, 531
1) die Kinnbacke
Wid.;
2) "ein Hund, der beständig bellt, od. ein Mädchen, das immer tacht und dabei die Zähne sehen lässt"
Ar.
Avots: ME III, 531
rīt
rĩt (li. rýti "schlucken"), praes. riju (dial. rīnu, z. B. in Kroppenhof, A.-Schwanb.), praet. riju, tr., intr., schlukken, schlingen, fressen: rij tāvu rīšanu! von vielem, hastigem Schlingen. nu˙dien, tad ir visas aplupījis; rij tavu rīšānu! LP. VI, 293. rij, ka(d) tu pārplīstu (pārsprāgtu)! Mag. XX, 3, 42. Refl. -tiês,
1) einander schlingen:
neē̦dušam de̦sa de̦su rijas Birkert Sakāmv. 51;
2) sich (beständig) zanken, streiten
(eig.: einanderschlingen, fressen): ļautiņi rijas un ē̦das Aus. I, 61;
3) - rīstīties, sich würgen
U. Subst. rĩšana, das Schlucken, Schlingen, Fressen; rijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schlingens; das Verschlungene, Gefressene; rijẽjs, ein Fresser, Verschlinger; galas rijējs zvē̦rs, ein fleischfressend Tier U. Nach Osthoff MU. IV, 45 zu ai. riṇāti "lässt fliessen", rīyatē "gerät ins Fliessen", aksl. rinǫti od. rijati "fliessen; stossen", ae. rīd "Strom", cymr. rhid "Same" u. a.
Avots: ME III, 540
1) einander schlingen:
neē̦dušam de̦sa de̦su rijas Birkert Sakāmv. 51;
2) sich (beständig) zanken, streiten
(eig.: einanderschlingen, fressen): ļautiņi rijas un ē̦das Aus. I, 61;
3) - rīstīties, sich würgen
U. Subst. rĩšana, das Schlucken, Schlingen, Fressen; rijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schlingens; das Verschlungene, Gefressene; rijẽjs, ein Fresser, Verschlinger; galas rijējs zvē̦rs, ein fleischfressend Tier U. Nach Osthoff MU. IV, 45 zu ai. riṇāti "lässt fliessen", rīyatē "gerät ins Fliessen", aksl. rinǫti od. rijati "fliessen; stossen", ae. rīd "Strom", cymr. rhid "Same" u. a.
Avots: ME III, 540
rīžot
II rĩžuôt,
1) "hin und her taufen (von jungen Mädchen)"
Spr.;
2) "mit einer bestimmten Absicht wohin gehen":
kur tad nu rīžuosi? Laud.
Avots: ME III, 542
1) "hin und her taufen (von jungen Mädchen)"
Spr.;
2) "mit einer bestimmten Absicht wohin gehen":
kur tad nu rīžuosi? Laud.
Avots: ME III, 542
roķis
I ruoķis, einer, der unaufhörlich etwas zu sich nimmt, z. B. ābuolu ruoķis. einer, der beständig Äpfel isst, tabakas ruoķis. wer beständig raucht Irmelau. - maizes ruoķis,
a) ein Kind, das viel isst
Irmelau;
b) für pũķis JK. V, 148; LP. VII, 730; Konv. 2 3322. Mit maizes ruoķis b vgl. etwa rũķis I 2 und mnd. roken neben ruken "sorgen für".
Avots: ME III, 581
a) ein Kind, das viel isst
Irmelau;
b) für pũķis JK. V, 148; LP. VII, 730; Konv. 2 3322. Mit maizes ruoķis b vgl. etwa rũķis I 2 und mnd. roken neben ruken "sorgen für".
Avots: ME III, 581
rūkšķis
rūkšķis,
1) rūkšķis, ein Geräusch
Bauske;
2) ein Brummbär
Bauske;
3) ein Kinderspielzeug, bestehend aus dem durchbohrten Knöchel eines Schweinefusses, durch welchen ein Bindfaden durchgezogen ist
Brandenburg. Reimwort zu ūkšķis.
Avots: ME III, 569
1) rūkšķis, ein Geräusch
Bauske;
2) ein Brummbär
Bauske;
3) ein Kinderspielzeug, bestehend aus dem durchbohrten Knöchel eines Schweinefusses, durch welchen ein Bindfaden durchgezogen ist
Brandenburg. Reimwort zu ūkšķis.
Avots: ME III, 569
saaugt
saaûgt, intr.,
1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;
2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. 2 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;
3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;
4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.
Avots: ME III, 590
1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;
2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. 2 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;
3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;
4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.
Avots: ME III, 590
sabaudīt
sabaudît, hinbescheiden: tur viņš mūs sabauda, dort bestellt er uns hin Für. I. Zur Wurzel von baũslis I und li. baũdžiava "Frohndienst".
Avots: ME III, 592
Avots: ME III, 592
sabūt
sabût, ‡
3) zur Bezeichnung einer näher schwer zu bestimmenden, der durch ein vorausgehendes, mit
sa- zusammengesetztes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnden Aktion (vgl. die entsprechenden simplicia unter bût 1, ME. I, 359): ne tu vari vairs ar viņu kuo sarunāt, ne kuo s. Kaudz. Izjurieši 217.
Avots: EH II, 399
3) zur Bezeichnung einer näher schwer zu bestimmenden, der durch ein vorausgehendes, mit
sa- zusammengesetztes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnden Aktion (vgl. die entsprechenden simplicia unter bût 1, ME. I, 359): ne tu vari vairs ar viņu kuo sarunāt, ne kuo s. Kaudz. Izjurieši 217.
Avots: EH II, 399
sabūt
sabût (im Praes. nicht gebräuchlich),
1) eine bestimmte Zeitlang irgendwo sein, sich aufhalten:
es tur sabiju divi gadus, ich war dort, lebte dort ganze zwei Jahre U. tas tur sabija gan+˙drīz piecus gadus Kundziņš Kronw. 69. ve̦cais... savu nedēļu par bākas vīru sabijis LP. VII, 1067. zināšanas, kuŗu dēļ sabija pat ilgāku laiku ārzemēs A. XX, 944. māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, kuo tā nedēļās sabūdama steigusēs saadīt BW. I, S. 194. Juris ar Mīlu sabija kuopā draudzesskuolā A. v. J. 1896, S. 524;
2) verschaffen:
uz kāzām viss sabūts un salienē̦ts De̦glavs. kam tad nu . zini saraust un sabūt? Alm. vilks izduomāja viltību, kâ varē̦tu . . . aitas sabūt ēšanai Pas. I, 291.
Avots: ME III, 600
1) eine bestimmte Zeitlang irgendwo sein, sich aufhalten:
es tur sabiju divi gadus, ich war dort, lebte dort ganze zwei Jahre U. tas tur sabija gan+˙drīz piecus gadus Kundziņš Kronw. 69. ve̦cais... savu nedēļu par bākas vīru sabijis LP. VII, 1067. zināšanas, kuŗu dēļ sabija pat ilgāku laiku ārzemēs A. XX, 944. māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, kuo tā nedēļās sabūdama steigusēs saadīt BW. I, S. 194. Juris ar Mīlu sabija kuopā draudzesskuolā A. v. J. 1896, S. 524;
2) verschaffen:
uz kāzām viss sabūts un salienē̦ts De̦glavs. kam tad nu . zini saraust un sabūt? Alm. vilks izduomāja viltību, kâ varē̦tu . . . aitas sabūt ēšanai Pas. I, 291.
Avots: ME III, 600
sacirst
sacìrst, tr.,
1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;
2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;
3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;
4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,
1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;
2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;
3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;
4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;
5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;
6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;
7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.
Avots: ME III, 602, 603
1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;
2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;
3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;
4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,
1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;
2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;
3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;
4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;
5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;
6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;
7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.
Avots: ME III, 602, 603
sadziedāt
sadziêdât,
1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;
2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;
3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.
Avots: ME III, 622
1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;
2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;
3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.
Avots: ME III, 622
sadzīt
I sadzīt, tr.,
1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;
2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;
3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,
1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;
2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.
Avots: ME III, 621
1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;
2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;
3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,
1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;
2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.
Avots: ME III, 621
sadzīvot
sadzîvuôt, sadzîvât,
1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;
2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;
3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;
4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.
Avots: ME III, 622
1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;
2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;
3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;
4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.
Avots: ME III, 622
saecēt
saecêt, tr., intr.,
1) eggend zerkleinern; zerkratzen:
biezi aru līdumā, lai var smalki saecēt BW. 11060. kad sauss, tad atkal par daudz sae̦cē̦ts, - nesadīgst Duomas I, 122. tas klūp vilkam virsū un... saecē ādu LP. IV, 170;
2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit eggen.
Avots: ME III, 623
1) eggend zerkleinern; zerkratzen:
biezi aru līdumā, lai var smalki saecēt BW. 11060. kad sauss, tad atkal par daudz sae̦cē̦ts, - nesadīgst Duomas I, 122. tas klūp vilkam virsū un... saecē ādu LP. IV, 170;
2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit eggen.
Avots: ME III, 623
saganīt
saganît, tr.,
1) eine bestimmte resp. eine längere Zeit weiden:
trīs gadiņi saganīju... guovi BW. 19435;
2) durch Weiden fett machen
Infl. n. U. Refl. -tiês, sich auffüttern, dick, fett werden: Latele vare̦ni saganījusies! kupla un apaļa kâ jauna saimniece Janš. Dzimtene V, 434.
Avots: ME III, 624
1) eine bestimmte resp. eine längere Zeit weiden:
trīs gadiņi saganīju... guovi BW. 19435;
2) durch Weiden fett machen
Infl. n. U. Refl. -tiês, sich auffüttern, dick, fett werden: Latele vare̦ni saganījusies! kupla un apaļa kâ jauna saimniece Janš. Dzimtene V, 434.
Avots: ME III, 624
sagaudot
sagaust
II sagaust,
1) "savaimanât" Nötk.; "viel und beständig jammern" Vank.;
2) "sasaukt" Druw.; jammernd sich zuziehen: gauž, gauž, kamē̦r sagauž nelaimi Mar.;
3) eine gewisse Zeit hindurch jammern:
s. visu nakti Jürg.
Avots: ME III, 624
1) "savaimanât" Nötk.; "viel und beständig jammern" Vank.;
2) "sasaukt" Druw.; jammernd sich zuziehen: gauž, gauž, kamē̦r sagauž nelaimi Mar.;
3) eine gewisse Zeit hindurch jammern:
s. visu nakti Jürg.
Avots: ME III, 624
sagavēt
sagavêt, eine bestimmte resp. längere Zeit fasten Spr.: viņš sagavēja ve̦se̦lu nedēļu.
Avots: ME III, 625
Avots: ME III, 625
sagavilēt
saglabāt
saglabât, tr.,
1) alles verwahren
U., aufbewahren: rieksti, pašas lasīti un te pat līdz pavasaŗam saglabāti Jauns. atlikušuo ēdienu nuoņe̦m un saglabā BW. III; 1, 19;
2) mit dem Verwahren, Weglegen fertigwerden
U.;
3) eine bestimmte resp. eine längere Zeit aufbewahren, verwahren:
trīs gadiņi saglabāju uoša vāli pabeņkē BW. 23418, 3 var. Refl. -tiês, sich erhalten: tu... gribi saglabāties, mēs - sadegt Stari I, 187. ā buoļi labi saglabājušies Dunika.
Avots: ME III, 625
1) alles verwahren
U., aufbewahren: rieksti, pašas lasīti un te pat līdz pavasaŗam saglabāti Jauns. atlikušuo ēdienu nuoņe̦m un saglabā BW. III; 1, 19;
2) mit dem Verwahren, Weglegen fertigwerden
U.;
3) eine bestimmte resp. eine längere Zeit aufbewahren, verwahren:
trīs gadiņi saglabāju uoša vāli pabeņkē BW. 23418, 3 var. Refl. -tiês, sich erhalten: tu... gribi saglabāties, mēs - sadegt Stari I, 187. ā buoļi labi saglabājušies Dunika.
Avots: ME III, 625
sagodīt
saguodît,
2): "gut bestellen, beackern"
Diet.; katrs savu sẽjumu sagaôdī 2 Frauenb.
Avots: EH XVI, 412
2): "gut bestellen, beackern"
Diet.; katrs savu sẽjumu sagaôdī 2 Frauenb.
Avots: EH XVI, 412
sagrabināt
sagrabinât,
1) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit rasseln, klappern;
2) zusammensuchen, zusammenscharren:
sagrabināt pēdējuo kapeiku Ahs., Sassm. sagrabināt beidzamuo grasīti LP. I, 123. sagrabinājis naudu (auch Dond.) un nesis atduot V, 399. pusi vien jau tik paši sagrabinājām Siliņš 25. māte sagrabināja skaliņus R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, = sagrabinât 1: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.
Avots: ME II, 627
1) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit rasseln, klappern;
2) zusammensuchen, zusammenscharren:
sagrabināt pēdējuo kapeiku Ahs., Sassm. sagrabināt beidzamuo grasīti LP. I, 123. sagrabinājis naudu (auch Dond.) un nesis atduot V, 399. pusi vien jau tik paši sagrabinājām Siliņš 25. māte sagrabināja skaliņus R. Sk. II, 129. Refl. -tiês, = sagrabinât 1: grabinātājies tâ sagrabinājies cauru ziemu LP. VI, 14.
Avots: ME II, 627
sagulēt
sagulêt,
1) tr., liegend verderben, zusammenfallen machen:
sagulē̦tās gultas MWM. VII, 34. spilventiņš, kuŗa saturs jau sagulē̦ts līdz beidzamam A. XI, 5. tur, ganiņi, nedze̦nat, kur gulēja pieguļnieki, lai telītes nedabūja sagulēta dābuoliņa BW. 29051;
2) intr., sich sacken, zusammenfallen
(?) U.;
3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit (krank) liegen, schlafen:
šie saguļ līdz 10 LP. I, 94. cauru vasaru sagulējis VI, 18. viņš mierīgi sagulēja līdz uotram rītam VII, 199. mazais dabūjis 1000 gadu sagulēt uozuola duobumā ebenda 487. es ilgi, ilgi sagulēju MWM. XI, 287. trīs naksniņas sagulēju (Var.: pārgulēju) baltu gulb(j)u saliņā BW. 13562. rudens nāk, gaŗas naktis, nevar viens sagulēt 137671: divi nedēļas sagulēju, zwei Wochen habe ich krank gelegen U. e̦suot sagulējis divas nedēļas slims Alm. Meitene nuo sv. 28. ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. - Part. praet. sagulējies, verschlafen, schläfrig Wid.
Avots: ME II, 632
1) tr., liegend verderben, zusammenfallen machen:
sagulē̦tās gultas MWM. VII, 34. spilventiņš, kuŗa saturs jau sagulē̦ts līdz beidzamam A. XI, 5. tur, ganiņi, nedze̦nat, kur gulēja pieguļnieki, lai telītes nedabūja sagulēta dābuoliņa BW. 29051;
2) intr., sich sacken, zusammenfallen
(?) U.;
3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit (krank) liegen, schlafen:
šie saguļ līdz 10 LP. I, 94. cauru vasaru sagulējis VI, 18. viņš mierīgi sagulēja līdz uotram rītam VII, 199. mazais dabūjis 1000 gadu sagulēt uozuola duobumā ebenda 487. es ilgi, ilgi sagulēju MWM. XI, 287. trīs naksniņas sagulēju (Var.: pārgulēju) baltu gulb(j)u saliņā BW. 13562. rudens nāk, gaŗas naktis, nevar viens sagulēt 137671: divi nedēļas sagulēju, zwei Wochen habe ich krank gelegen U. e̦suot sagulējis divas nedēļas slims Alm. Meitene nuo sv. 28. ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. - Part. praet. sagulējies, verschlafen, schläfrig Wid.
Avots: ME II, 632
sagvelzt
sagvelzt ‡
2) eine bestimmte bzw. längere Zeit schwatzen (faseln):
sagvelˆž pa pus˙dienai un vēl ilgāk Saikava.
Avots: EH XVI, 412
2) eine bestimmte bzw. längere Zeit schwatzen (faseln):
sagvelˆž pa pus˙dienai un vēl ilgāk Saikava.
Avots: EH XVI, 412
saiebties
sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,
1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;
2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;
3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;
4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;
5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;
6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;
7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. 2 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;
8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene 2 II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;
2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;
3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene 2 III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;
4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;
5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.
Avots: ME II, 638, 639
1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;
2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;
3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;
4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;
5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;
6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;
7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. 2 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;
8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene 2 II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;
2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;
3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene 2 III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;
4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;
5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.
Avots: ME II, 638, 639
sa-ilgot
‡ sa-il˜guôt, ersehnen: ja viņš ... duotu viņai sailguotuo laimi Jauns. Kapri 174. Refl. -tiês, von starker Sehnsucht ergriffen werden; sich eine bestimmte bzw. längere Zeit sehnen: bē̦rns bij ļuoti sailguojies un ... daudz ... bija runājis par savām gaidām Jauns. J. un v. 352. sailguojies dzimtenes 176. sailguojies pēc bē̦rniem Jaun. Ziņas 1937, № 253.
Avots: EH XVI, 412
Avots: EH XVI, 412
sailgt
sajāt
sajât,
1) intr., zusammenreiten, zu Pferde kommen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): sajāj tautu pilna sē̦ta BW. 8097 var. sajāj kungi, stārastiņi 13250, 19. tev sajāja precenieki 13385. sajāja brammaņi augstā kalnā 33601;
2) intr., reiten
(mit verstärkter Bedeutung) : sajāj (Var.: salaid) daiļi, tautu dē̦ls! kuozin māte mani duos BW. 14288;
3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit reiten:
ve̦cākais sajāja trīs dienas neapstādamies LP. V, 275;
4) tr., reitend erlangen od. erreichen:
jāju dienu, jāju nakti, līdz sajāju . . . sev(im) jaunu līgaviņu BW. 11199. beidzuot sajāja skaistu pili LP. V, 276;
5) freqn, sajādīt Spr., tr., im Reiten übermässig anstrengen, übermüden
U.: zirgs, ar kuŗu raganas nakti jājušas, ir tīrās putās sajāts Etn. III, 23. sajāj stīvu kumeliņu BW. 22849;
6) "sabraukt" PIKur.;
7) durchschelten Infl. n. U. Refl. -tiês, reitend zusammentreffen, zusammenreiten:
sajājās bāleliņi BW. 29387.
Avots: ME II, 640
1) intr., zusammenreiten, zu Pferde kommen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): sajāj tautu pilna sē̦ta BW. 8097 var. sajāj kungi, stārastiņi 13250, 19. tev sajāja precenieki 13385. sajāja brammaņi augstā kalnā 33601;
2) intr., reiten
(mit verstärkter Bedeutung) : sajāj (Var.: salaid) daiļi, tautu dē̦ls! kuozin māte mani duos BW. 14288;
3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit reiten:
ve̦cākais sajāja trīs dienas neapstādamies LP. V, 275;
4) tr., reitend erlangen od. erreichen:
jāju dienu, jāju nakti, līdz sajāju . . . sev(im) jaunu līgaviņu BW. 11199. beidzuot sajāja skaistu pili LP. V, 276;
5) freqn, sajādīt Spr., tr., im Reiten übermässig anstrengen, übermüden
U.: zirgs, ar kuŗu raganas nakti jājušas, ir tīrās putās sajāts Etn. III, 23. sajāj stīvu kumeliņu BW. 22849;
6) "sabraukt" PIKur.;
7) durchschelten Infl. n. U. Refl. -tiês, reitend zusammentreffen, zusammenreiten:
sajājās bāleliņi BW. 29387.
Avots: ME II, 640
sakaisīt
sakaisît,
1) bestreuen:
s. visu pagalmu ar skaidām Ruj.;
2) streuend aufbrauchen:
s. visus salmus pakaišuos Golg.
Avots: ME II, 643
1) bestreuen:
s. visu pagalmu ar skaidām Ruj.;
2) streuend aufbrauchen:
s. visus salmus pakaišuos Golg.
Avots: ME II, 643
sakalpot
sakal˜puôt Pas. IV, 311, intr., eine bestimmte resp. längere Zeit dienen, im Dienst gestanden haben U.: es pie viņa sakalpuoju desmits gadus U., ich habe 10 Jahre bei ihm im Dienst gestanden U.
Avots: ME II, 643
Avots: ME II, 643
saklejot
saklejuôt, intr., eine bestimmte od. längere Zeit umherirren, umherziehen, wandern.
Avots: ME II, 649
Avots: ME II, 649
saklusēt
saklusêt, eine bestimmte od. eine längere Zeit still sein, schweigen: viņš saklusēja visa vakaru.
Avots: ME II, 651
Avots: ME II, 651
salabināt
salabinât, tr., (jem. wieder) gut stimmen, versöhnen, beschenken, bestechen Spr.: māti salabināt Pūrs II, 62. es atkal salabināšu tē̦vu Blaum. salabini večus, ja gribi dabūt! ders. Refl. -tiês, Frieden schliessen, sich versöhnen Wid.: radi mantuojuma dēļ sanaiduojās, bet pēdīgi atkal salabinājās Ahs.
Avots: ME II, 664
Avots: ME II, 664
salaist
salaîst, tr.,
1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;
2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;
3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;
4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;
5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,
1) sich zusammenfügen, vereinigen;
2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;
3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;
4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;
5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,
1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;
2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.
Avots: ME II, 665
1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;
2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;
3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;
4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;
5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,
1) sich zusammenfügen, vereinigen;
2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;
3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;
4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;
5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,
1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;
2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.
Avots: ME II, 665
salasīt
salasît, tr.,
1) zusammensuchen, sammeln
U.: salasīti... ziedi un zâles Etn. IV, 69. salasīt karaspē̦ku LP. II, 61. Bārtas upe salasa savus ūdeņus pa daļai leišuos Konv. 2 279. viņa pa nakts me̦lnumiņu salasa vē̦de̦ra tiesu;
2) auslesen, durchlesen, zusammenlesen:
mēnesnīcā var salasīt uz uolas šādus vārdus LP. I, 25. meitene salasa... grāmatas virsrakstu Aps. IV, 15. brāļa sejā ne˙kas nav salasāms Stari III, 226;
3) intr., eine bestimmte od. eine längere Zeit sammeln bezw. lesen:
salasīja līdz pusnaktij LP. VII, 133. Refl. -tiês,
1) für sich sammeln, lesen;
2) sich versammeln:
nāks... šie brangā pudurā salasījušies LP. IV, 114. kamē̦r karaspē̦ks salasījies IV, 152. bērinieki salasās V, 57. vilki naktīm e̦suot salasījušies pulkiem VII, 860. vedēji salasījās pie brūtgāna BW. III, 1, 74;
3) (nach r. собираться gebildet) "= sataisīties": sasalasīja (= salasījās) pārduot pēdējuo guovi Rositten, meita sasalasīja un aizbrauca Pas. IV, 468.
Avots: ME II, 666, 667
1) zusammensuchen, sammeln
U.: salasīti... ziedi un zâles Etn. IV, 69. salasīt karaspē̦ku LP. II, 61. Bārtas upe salasa savus ūdeņus pa daļai leišuos Konv. 2 279. viņa pa nakts me̦lnumiņu salasa vē̦de̦ra tiesu;
2) auslesen, durchlesen, zusammenlesen:
mēnesnīcā var salasīt uz uolas šādus vārdus LP. I, 25. meitene salasa... grāmatas virsrakstu Aps. IV, 15. brāļa sejā ne˙kas nav salasāms Stari III, 226;
3) intr., eine bestimmte od. eine längere Zeit sammeln bezw. lesen:
salasīja līdz pusnaktij LP. VII, 133. Refl. -tiês,
1) für sich sammeln, lesen;
2) sich versammeln:
nāks... šie brangā pudurā salasījušies LP. IV, 114. kamē̦r karaspē̦ks salasījies IV, 152. bērinieki salasās V, 57. vilki naktīm e̦suot salasījušies pulkiem VII, 860. vedēji salasījās pie brūtgāna BW. III, 1, 74;
3) (nach r. собираться gebildet) "= sataisīties": sasalasīja (= salasījās) pārduot pēdējuo guovi Rositten, meita sasalasīja un aizbrauca Pas. IV, 468.
Avots: ME II, 666, 667
saldmaize
saliens
saliens, das Frieren (während einer bestimmten Zeit) Salisb., Ruj. u. a.: tev vienām biksēm bij gan saliens Planhof. braucuot bez kažuoka bija gan saliens N. -Peb.; in Gr. -Buschhof dafür salienis 2 .
Avots: ME II, 674
Avots: ME II, 674
saligāt
salīgot
salĩguôt, salĩgât, tr.,
1) schwanken machen, schaukeln
(perfektiv): cielaviņa savu astīti salīguo Krišs Laksts 11;
2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit jubeln, Johannislieder singen:
līguot vien salīguoju (Var.: līguodama vien staigāju) šuo gaŗuo vasariņu BW. piel. 2 343, 2;
3) jubelnd resp. Johannislieder singend erreichen, er langen:
salīguoju (Var.: nuolīguoju) brāļam sievu, sev dižanu arajiņu BW. 343. Refl. -tiês, plötzlich zu schaukeln (intr.) anfangen, ins Schwanken geraten: migla salīguojas R. Sk. II, 141. vaguons salīguojās un sāka iet Birzn. Sof. meitas spanni iegrūž ūdenī un tas šļakstē̦dams salīguojas Vēr. II, 54. Ješka uzkrita uz skrāģīša, un tas sa līguojās vien Krišs Laksts 60.
Avots: ME II, 673
1) schwanken machen, schaukeln
(perfektiv): cielaviņa savu astīti salīguo Krišs Laksts 11;
2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit jubeln, Johannislieder singen:
līguot vien salīguoju (Var.: līguodama vien staigāju) šuo gaŗuo vasariņu BW. piel. 2 343, 2;
3) jubelnd resp. Johannislieder singend erreichen, er langen:
salīguoju (Var.: nuolīguoju) brāļam sievu, sev dižanu arajiņu BW. 343. Refl. -tiês, plötzlich zu schaukeln (intr.) anfangen, ins Schwanken geraten: migla salīguojas R. Sk. II, 141. vaguons salīguojās un sāka iet Birzn. Sof. meitas spanni iegrūž ūdenī un tas šļakstē̦dams salīguojas Vēr. II, 54. Ješka uzkrita uz skrāģīša, un tas sa līguojās vien Krišs Laksts 60.
Avots: ME II, 673
salmains
sal˜maîns: salmaini (mit Stroh bestreut) tie muzukanti (sic!): nabadzes dze̦nāja gar salmu šķūni Tdz. 59503.
Avots: EH XVI, 426
Avots: EH XVI, 426
sāls
sā`ls: fem. i- Stamm - auch (mit à) Blieden, Ramkau, (mit à 2 ) Heidenfeld, (mit â 2 ) Siuxt, masc. i- Stamm - auch AP., (mit à 2 ) Fest., Liepna, Sonnaxt, (mit â 2 ) Orellen (nach BielU. in Livl. masculin, in Kurl. feminin), Demin. sâltiņa 2 Frauenb., sâltiņš 2 AP.; te tava s., maize BW. 18918, 4 var. balta kaza sāli pūta ... paliek s. iepūšļāts 26063. sāļa saujas Tdz. 58109. tis zemes s. Jauns. Raksti VIII, 374. asins (aseņu) s., das erste Salz, womit man zu salzendes Fleisch, Fische usw. leicht bestreut Salis: reņģes ķīķē, nuomazgā, tad iesāla aseņu sālī. es tik asins sāli vien uzkaisīju.
Avots: EH XVI, 470
Avots: EH XVI, 470
salūgt
salùgt, tr.,
1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;
2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.
Avots: ME II, 677
1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;
2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.
Avots: ME II, 677
samocīt
samuõcît,
1) stark quälen
(perfektiv): samuocījis bē̦rnu līdz asarām. pa˙visam samuocījis. Apsk. v. J. 1905, S. 237;
2) eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
samuoca zē̦nu divas naktis LP. I, 66. Refl. -tiês,
1) sich stark quälen
(perfektiv): viņš galīgi samuocījās;
2) sich eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
braucēji samuocās trīs dieniņas - ne˙kur tikt, ne˙kur pabūt LP. II, 2. ķēniņš... samuocījies ve̦se̦lu dienu IV, 123. ve̦lns samuocījies līdz pusnaktij IV, 134. samuocījies pāri par pusnakti VII, 182.
Avots: ME II, 691
1) stark quälen
(perfektiv): samuocījis bē̦rnu līdz asarām. pa˙visam samuocījis. Apsk. v. J. 1905, S. 237;
2) eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
samuoca zē̦nu divas naktis LP. I, 66. Refl. -tiês,
1) sich stark quälen
(perfektiv): viņš galīgi samuocījās;
2) sich eine bestimmte od. längere Zeit quälen:
braucēji samuocās trīs dieniņas - ne˙kur tikt, ne˙kur pabūt LP. II, 2. ķēniņš... samuocījies ve̦se̦lu dienu IV, 123. ve̦lns samuocījies līdz pusnaktij IV, 134. samuocījies pāri par pusnakti VII, 182.
Avots: ME II, 691
šankāt
‡ šnakât Lems., schnüffelnd, das Beste heraussuchend fressen. Refl. -tiês (s. ME. IV, 88) "izrakņāt ēdienu" Liepa, um Talsen.
Avots: EH II, 650
Avots: EH II, 650
sāpe
sâpe (li. sópė "Schmerz" Dusetos, Liet. pas. II, 283, LitMnd. I, 47), gew. der Plur. sâpes, sâpas 2 PlKur., der Schmerz, die Schmerzen: galvas, kakla, vē̦de̦ra sāpes, Kopf-, Hals-, Bauchschmerzen. man tāda sāpe kreisajā kājā, labajuos sānuos, ein unbestimmter Schmerz. bē̦rnu sāpes, Wehen U. sāpes remdēt, reibīt, valdīt Br. 86, Schmerzen lindern. sāpes vilkt, drückend, massierend Brust- od. Bauchschmerzen lindern od. vertreiben Mar. n. RKr. XV, 134. plāksteris ļuoti derīgs, juo nuoņe̦m (vertreibt) sāpes Etn. IV, 21. sāpes pāriet LP. IV, 30, die Schmerzen vergehen. sāpju vārdi Br., Besprechungsformeln. Sprw.: cita sāpes mazas, andrer Schmerzen kümmern einen wenig. dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju Upīte Medn. laiki 223. pirtī nuo vienas vietas jānuopeŗas dze̦ltē̦niem; ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. klusa sāpe sirdī truli griežas Vainovskis. nesaveŗuoties uz visu sāpi (ungeachtet allen Schmerzes) Pas. I, 222 (aus Preili). viņš sajuta krūtīs savādu . . . sāpi A. v. J. 1901, S. 123. Wenn von einer Grundbedeutung "Fluss (als Krankheit)" auszugehen wäre (vgl. auch gr. ρ'εῦμα), zu sapuļi.
Avots: ME III, 805
Avots: ME III, 805
sapiķēt
‡ sapiķêt,
1) mit Pech bestreichen:
ar sapiķē̦tu vai savaskuotu ... diegu Janš. Nīca 44;
2) mit Pech zusammenkleben (tr.)
Salis.
Avots: EH XVI, 435
1) mit Pech bestreichen:
ar sapiķē̦tu vai savaskuotu ... diegu Janš. Nīca 44;
2) mit Pech zusammenkleben (tr.)
Salis.
Avots: EH XVI, 435
sapirkt
sapirkt, tr.,
1) zusammenkaufen, erkaufen
U.: sapirkt visu vajadzīguo Turg. Muižn. per. 49. kuo pirmā tirgū sapē̦rk Kaudz. M. 41;
2) bestechen
U. Refl. -tiês, für sich zusammenkaufen, einkaufen. Subst. sapirkumi, Einkäufe.
Avots: ME II, 699
1) zusammenkaufen, erkaufen
U.: sapirkt visu vajadzīguo Turg. Muižn. per. 49. kuo pirmā tirgū sapē̦rk Kaudz. M. 41;
2) bestechen
U. Refl. -tiês, für sich zusammenkaufen, einkaufen. Subst. sapirkumi, Einkäufe.
Avots: ME II, 699
saraidīt
I saraidît, tr.,
1) stark hetzen, zusammenhetzen:
s. vienu pret uotru;
2) zusammentragen (z. B. Heu)
Lems. n. U.;
3) zusammenbestellen, zusammenberufen:
s. ļaudis Ewers.
Avots: ME II, 711
1) stark hetzen, zusammenhetzen:
s. vienu pret uotru;
2) zusammentragen (z. B. Heu)
Lems. n. U.;
3) zusammenbestellen, zusammenberufen:
s. ļaudis Ewers.
Avots: ME II, 711
sarīdzēt
sarîdzêt 2 , mit anders gefärbtem Garn od. Zwirn ausnähen od. bestricken: s. cimda kātu Nigr.
Avots: ME II, 718
Avots: ME II, 718
sarūsīt
sarūsît (unter sarūsêt), ‡
2) vom Wetterleuchten erglänzen:
sarūsīja debestiņa BW. 31926, 3.
Avots: EH XVI, 444
2) vom Wetterleuchten erglänzen:
sarūsīja debestiņa BW. 31926, 3.
Avots: EH XVI, 444
sašķīst
sašķîst, intr., zerrinnen, auseinandergehen od. -fliessen, sich auflösen U.; zusammenstürzen, in die kleinsten Bestandteile zerfallen; (fig.) scheitern: kastīte sašķīst gabaluos LP. I, 94. uoliņa sašķīduse lupatās III, 86. puods sašķīst VI, 255. Ansis sit, sit, bet dižāmars sašķīst IV, 8. muca sašķīst gabalu gabaluos IV, 42. ē̦ka sašķīst drupu drupās VII, 523. visas cerības sašķīda vienā acumirklī Kaudz. M. 280. katra vēlēšanās sašķīda pie tās klints A. XX, 34.
Avots: ME III, 756
Avots: ME III, 756
sasludināt
sasludinât,
1) zusammenbestellen, -berufen:
s. jaudis uz sapulci Golg.;
2) öffentlich (vieles) versprechen, in Aussicht stellen:
s. ļaudīm visādus labumus.
Avots: ME III, 737
1) zusammenbestellen, -berufen:
s. jaudis uz sapulci Golg.;
2) öffentlich (vieles) versprechen, in Aussicht stellen:
s. ļaudīm visādus labumus.
Avots: ME III, 737
sasmērēt
sasmẽrêt, tr., tüchtig bestreichen, bcschmieren, besudeln, einschmieren, -salben: sasmērēju saldu kreimu BW. 33494, 4. zābakus sasmērēt Kaudz. M. 152. mati bij sasmē̦rē̦ti ar eļļu Krišs Laksts 4. ja kāds nuo skuolniekiem... burtnīcu sasmērēja Latv. lai arī tie (= ražuojumi) būtu nezin cik nejēdzīgi sasmē̦rē̦ti Ver. II, 1390. Refl. -tiês, sich einschmieren, einsalben; sich beschmieren, besudeln.
Avots: ME III, 739
Avots: ME III, 739
sasmilkšot
sasmìlkšuôt, tr., mit Sand bestreuen: izvilcis... smilkšu maku, krietni sasmilkšuoja bruce̦klu Janš. Dzimtene 2 I, 373.
Avots: ME III, 739
Avots: ME III, 739
sasodīt
sasùodît, tr.,
1) verdammen
U., Spr.; gew. das Partizip in Flüchen, Verwünschungen gebraucht: ak tu sa˙suodīts (sasuodāms Dond.)! Br. sak. v. I562, verdammt! sa˙suodīts cilvē̦ks! verdammter, verfluchter Kerl! U. ak tu, sa˙suodīta ragana! LP. V1I, 556. ak tu, sa˙suodīts kŗup[j]a puika! Dīcm. pas. v. I, 9. sa˙suodīts ve̦cs ne̦lga! Lautb. Luomi 184. saimnieks pukuojies: "ak tu sa˙suodīts kverplis, kuo tu bļauji?" LP. VI, 251. ak tu sa˙suodīta nelaime! Br. sak. v. 1570;
2) mancherlei bestrafen:
tas nu ir atkal sasuodīts Nigr.
Avots: ME III, 752
1) verdammen
U., Spr.; gew. das Partizip in Flüchen, Verwünschungen gebraucht: ak tu sa˙suodīts (sasuodāms Dond.)! Br. sak. v. I562, verdammt! sa˙suodīts cilvē̦ks! verdammter, verfluchter Kerl! U. ak tu, sa˙suodīta ragana! LP. V1I, 556. ak tu, sa˙suodīts kŗup[j]a puika! Dīcm. pas. v. I, 9. sa˙suodīts ve̦cs ne̦lga! Lautb. Luomi 184. saimnieks pukuojies: "ak tu sa˙suodīts kverplis, kuo tu bļauji?" LP. VI, 251. ak tu sa˙suodīta nelaime! Br. sak. v. 1570;
2) mancherlei bestrafen:
tas nu ir atkal sasuodīts Nigr.
Avots: ME III, 752
sastādīt
sastãdît, tr.,
1) zusammenpflanzen; pflanzen
(auf mehrere Objekte bezogen): kuoki sastādīti pārāk tuvu kuopā. viņš sastādījis daudz jaunu kuociņu;
2) zusammenstellen
(eig. und fig.), systematisieren Brasche: sastādīt šķiltavu uz šķilšanu Kaudz. M. sastādīt vārdnīcu Kronw. es sastādīšu rēķinu A. XX, 951. Refl. -tiês, sich zusammenstellen; (fig.) bestehen.
Avots: ME III, 746
1) zusammenpflanzen; pflanzen
(auf mehrere Objekte bezogen): kuoki sastādīti pārāk tuvu kuopā. viņš sastādījis daudz jaunu kuociņu;
2) zusammenstellen
(eig. und fig.), systematisieren Brasche: sastādīt šķiltavu uz šķilšanu Kaudz. M. sastādīt vārdnīcu Kronw. es sastādīšu rēķinu A. XX, 951. Refl. -tiês, sich zusammenstellen; (fig.) bestehen.
Avots: ME III, 746
sastāvdaļa
sastãvdaļa,*
1) auch sastāva daļa A. XI, 10, der Bestandteil: kustuoņu un stādu organu galve̦nākā sastāvdaļa ir ūdens SDP. VIII, 73;
2) die Spezies
Brasche.
Avots: ME III, 746
1) auch sastāva daļa A. XI, 10, der Bestandteil: kustuoņu un stādu organu galve̦nākā sastāvdaļa ir ūdens SDP. VIII, 73;
2) die Spezies
Brasche.
Avots: ME III, 746
sastāvēt
sastãvêt,
2): mums kuņa sastāvēja (= sadzīvuoja pie mums) deviņus gadus Seyershof. stāvus vien sastāvēju ar tautieti klētiņā Tdz. 54278; ‡
7) stehend erlangen:
kuo nu darīsim? ... te mēs ne˙kuo nesastāvēsim Veldre Dižmuiža 162; ‡
8) (aus etwas) bestehen
(nach r. состоять?). Refl. -tiês: sastāvējies, skābenīgs gaiss Jauns. Raksti VI, 50. sastāvējies alus Trik.
Avots: EH XVI, 451
2): mums kuņa sastāvēja (= sadzīvuoja pie mums) deviņus gadus Seyershof. stāvus vien sastāvēju ar tautieti klētiņā Tdz. 54278; ‡
7) stehend erlangen:
kuo nu darīsim? ... te mēs ne˙kuo nesastāvēsim Veldre Dižmuiža 162; ‡
8) (aus etwas) bestehen
(nach r. состоять?). Refl. -tiês: sastāvējies, skābenīgs gaiss Jauns. Raksti VI, 50. sastāvējies alus Trik.
Avots: EH XVI, 451
sastāvs
sastãvs, der Bestand, die Zusammensetzung U.: par īstuo naudas sastāvu nevarēja... pārliecināties AIm. Kaislību varā 92.
Avots: ME III, 746
Avots: ME III, 746
satreipt
šaubīgs
šauška
šauška: wer fortwährend zu schiessen liebt; wer sich in fremde Angelegenheiten einmischt; wer in seinem Betragen unbeständig, flatterhaft ist PV.
Avots: EH II, 623
Avots: EH II, 623
šautrs
III šaûtrs,
1) locker
Alswig, BoIwen, Lasd., (mit àu 2 ) Aahof, Golg.: šautra vilna Oppek. n. U.; šautra (labi izrūgusi, mit àu 2 Golg.) maize Mar. n. RKr. XV, 139; š. zeme N. - Schwanb.; šautrs siens Oppek. n. Mag. XIII, 24, (mit aû) Schwanb.;
2) unbeständig:
š. cilvē̦ks A. - Laitzen; šautrs (= jautrs) miegs Alswig, Laitzen, (mit aû) Mar., (mit "àu 2 ") Schwanb.;
3) munter, frisch, fröhlich
Wid.: š. cilvē̦ks Mar. n. RKr. XV, 139;
4) "leicht":
šàutrs 2 kuoks Warkl.;
5) schnell, flink
(mit aû 2 ) Wandsen. Nach Leskien Nom. 443 zu šaust; zur Bed. vgl. Ii. siaũsti "worfeln, spielen", r. шутъ "Spassmacher".
Avots: ME IV, 11
1) locker
Alswig, BoIwen, Lasd., (mit àu 2 ) Aahof, Golg.: šautra vilna Oppek. n. U.; šautra (labi izrūgusi, mit àu 2 Golg.) maize Mar. n. RKr. XV, 139; š. zeme N. - Schwanb.; šautrs siens Oppek. n. Mag. XIII, 24, (mit aû) Schwanb.;
2) unbeständig:
š. cilvē̦ks A. - Laitzen; šautrs (= jautrs) miegs Alswig, Laitzen, (mit aû) Mar., (mit "àu 2 ") Schwanb.;
3) munter, frisch, fröhlich
Wid.: š. cilvē̦ks Mar. n. RKr. XV, 139;
4) "leicht":
šàutrs 2 kuoks Warkl.;
5) schnell, flink
(mit aû 2 ) Wandsen. Nach Leskien Nom. 443 zu šaust; zur Bed. vgl. Ii. siaũsti "worfeln, spielen", r. шутъ "Spassmacher".
Avots: ME IV, 11
savaldzināt
savaldzinât,
1) verstricken, umschlingen
Bielenstein Holzb. 599; bändigen LKVv.: revolveŗus uz krūtīm turē̦dami, tie mani drīz savaldzināja Mērn. laiki 357. sargais, ka tu netuopi savaldzināts! (dass du nicht in den Strick fallest) Glück V Mos. 12, 30;
2) verpflichten, verbindlich machen:
tad tu esi savaldzināts ar savas mutes vārdiem Sal. Sprüche VI, 2;
3) bestricken, umstricken, berücken
Wid.: velns mūs var savaldzināt ar mūsu pašu grē̦ku prāt[u] Gesangb. 345. šaubīšanās pilnīgi savaldzināja viņa prātu Turg. Muižn. per. 56. ka tu caur dievu bildēm netuopi savaldzināts V Mos. 7, 25. Refl. -tiês savā valuodā, sich fangen lassen in seinen Worten Brasche. ļaunais savas mutes grē̦kuos savaldzinājas (verstrickt sich) Sal. Sprüche XII, 13.
Avots: ME III, 780
1) verstricken, umschlingen
Bielenstein Holzb. 599; bändigen LKVv.: revolveŗus uz krūtīm turē̦dami, tie mani drīz savaldzināja Mērn. laiki 357. sargais, ka tu netuopi savaldzināts! (dass du nicht in den Strick fallest) Glück V Mos. 12, 30;
2) verpflichten, verbindlich machen:
tad tu esi savaldzināts ar savas mutes vārdiem Sal. Sprüche VI, 2;
3) bestricken, umstricken, berücken
Wid.: velns mūs var savaldzināt ar mūsu pašu grē̦ku prāt[u] Gesangb. 345. šaubīšanās pilnīgi savaldzināja viņa prātu Turg. Muižn. per. 56. ka tu caur dievu bildēm netuopi savaldzināts V Mos. 7, 25. Refl. -tiês savā valuodā, sich fangen lassen in seinen Worten Brasche. ļaunais savas mutes grē̦kuos savaldzinājas (verstrickt sich) Sal. Sprüche XII, 13.
Avots: ME III, 780
sazieķēt
saziêķêt, tr., beschmieren, bestreichen, einsalben: matus ar sviestu. vīkši... ar vaskiem labi sazieķēt Vīt. 70.
Avots: ME III, 797
Avots: ME III, 797
sazilt
sazilt (unter sazilêt): saziluši, samelnēj[u]ši ... debestiņi BW. 31926, 3 var. pienu var izsargāt nuo sazilšanas Mekons Zelta māj. grm. 3 149.
Avots: EH XVI, 467
Avots: EH XVI, 467
sazvaigznīt
sazvaigznît Golg., sazvaigznîtiês, sazvaigznuôtiês, bestirnt werden Für. I: nu debesis sazvaigznuojās, nun ist's bestirnt und klar Für. I (unter zvaigzne). kura (debess) sazvaigznījusēs mirdzēja Austriņš Vērpetē 11.
Avots: ME III, 797
Avots: ME III, 797
sēls
sērsna
sē̦rsna L., U., Etn. I, 49, Meiran, sē̦rsns U., Schwanb., Mar., sḕrsnis Jürg., Drosth., Nötk, sērsnis Etn. I, 49, Plur, sḕ̦rsni C., Ramkau, sḕ̦rsni 2 Saikava, Bers., Lis., Golg., Sessw., Heidenfeld, Meselau, Kl., sḕršņi Ramkau, sêršņi 2 Matkuln, Ahs., sēršņi Oppek. n. Etn. I, 49, sērsnes Etn. III, 145, Reiffrost, Nachtfrost im Frühling U.; Harst überm Schnee U., Etn. I, 49, Meiran, Schwanb., Mar.: sniegam tik stipra sē̦rsna, ka visur pa virsu vien iet Janš. Dzimtene V, 159. nevar kâ sasālušā iet pa sērsnēm Aps. V, 32. sniegu, sē̦rsnu tur nuobridu BW. 26613, 2 var. pa sēršņiem labi stāigāt Etn. 1, 49. sēršņi ilgi nepastāv ehenda. sē̦rsnu laiks, der Frühling Etn. I, 49. sē̦rsnu mēnesis, der März ebenda, U. sē̦rsnu zaķis,
a) der Märzhase
U.;
b) ein unbeständiger, unzuverlässiger Mensch
J. Neimanis. Nebst sē̦rsksna, sē̦rsma, sē̦rstu laiks zu li. širšnýti "sich mit Reif bedecken", širkšnas "Reif" le. sar̂ma (s. dies) u. a., vgl. auch Būga PFB. LXXV, 143 und KSn. I, 290.
Avots: ME III, 831
a) der Märzhase
U.;
b) ein unbeständiger, unzuverlässiger Mensch
J. Neimanis. Nebst sē̦rsksna, sē̦rsma, sē̦rstu laiks zu li. širšnýti "sich mit Reif bedecken", širkšnas "Reif" le. sar̂ma (s. dies) u. a., vgl. auch Būga PFB. LXXV, 143 und KSn. I, 290.
Avots: ME III, 831
sētnieks
sẽtniẽks,
1): auch Līvāni n. FBR. XX, 136; būšuot jāpaņe̦m sētniece un jāaizbrauc Austriņš Raksti VII, 36; sētnieki Pas. XII, 280 (aus Driceni), die Hausgenossen;
‡
3) der Hofbauer:
rausīgais s. Ciema spīg. 6. naids abu sētnieču starpā 75; ‡
4) "ein Invalide, der von einem Bauernhof zum andern geht, um da eine bestimmte Zeit hindurch unterhalten zu werden"
Sessw.
Avots: EH II, 484
1): auch Līvāni n. FBR. XX, 136; būšuot jāpaņe̦m sētniece un jāaizbrauc Austriņš Raksti VII, 36; sētnieki Pas. XII, 280 (aus Driceni), die Hausgenossen;
‡
3) der Hofbauer:
rausīgais s. Ciema spīg. 6. naids abu sētnieču starpā 75; ‡
4) "ein Invalide, der von einem Bauernhof zum andern geht, um da eine bestimmte Zeit hindurch unterhalten zu werden"
Sessw.
Avots: EH II, 484
sīkacains
sīlava
sìlava 2 ,
1) auch (mit ĩ ) Ramkau (Rand des Weberkammes);
"tāds taisns, plāns kuociņš, kas satur ķemmes zuobus" AP.: ķemmei ir četras sĩlavas; ķemmes zuobus katru atsevišķi aptin pie sīlavas ar drāti un ar mašīnu piesit tâ˙pat kâ aude̦klu; "aukliņām nuotītās šķieta malas; tie mustavu ieduobumi, kur ieliek šķieta sīlaviņas" Erlaa (mit ì 2 . hier daneben ein gleichbed. silava); ‡
2) Plur. sìlavas 2 Auleja, ein gewisser Bestandteil eines Wagens
("ratu virsos sānu kuoki, virs kuŗiem nāk sānu dēļi").
Avots: EH II, 492, 493
1) auch (mit ĩ ) Ramkau (Rand des Weberkammes);
"tāds taisns, plāns kuociņš, kas satur ķemmes zuobus" AP.: ķemmei ir četras sĩlavas; ķemmes zuobus katru atsevišķi aptin pie sīlavas ar drāti un ar mašīnu piesit tâ˙pat kâ aude̦klu; "aukliņām nuotītās šķieta malas; tie mustavu ieduobumi, kur ieliek šķieta sīlaviņas" Erlaa (mit ì 2 . hier daneben ein gleichbed. silava); ‡
2) Plur. sìlavas 2 Auleja, ein gewisser Bestandteil eines Wagens
("ratu virsos sānu kuoki, virs kuŗiem nāk sānu dēļi").
Avots: EH II, 492, 493
simtdzīparu
šipla
sirguļot
sirguļuôt, (beständig Dr.) kränkeln Wid., Stelp.: sirguļuot ar diluoni Purap, aitas ir atžirgušas, tikai Anlīze vēl sirguļuo Wid.
Avots: ME III, 846
Avots: ME III, 846
sīvs
I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs 2 Prl., Adv., sīvi,
1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,
a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;
2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;
3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.
Avots: ME III, 856
1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,
a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;
2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;
3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.
Avots: ME III, 856
skaišs
skaĩšs, Anzahl Diez n. U.: ar skaĩšu, in einer bestimmten Anzahl Wolm.; vgl. li. skaičius dass.
Avots: ME III, 866
Avots: ME III, 866
skaldīt
skalˆdît (li. skáldyti "fortgesetzt spalten") Serbigal, AP., Nerft, Kl., Neuenb., Wolm., skalˆdît 2 Ruj., Salis, Deg., Līn., Iw., Bl., -u, -ĩju, tr., freqn. zu šķelˆt,
1) spalten:
malku. gabaluos skaldīt kâ ve̦cu dzirnu akmeni Br. 194. tec, laiviņa, skaldi jūru! BW. 13996. audekli skaldīt, Leinwand der Länge nach durchschneiden U.;
2) fig., sk. valuodu, sicher und bestimmt sich ausdrücken:
druoši sevi turējuos: pret hungiem, pret ļaudīm skaldīt skaldu valuodiņu BW. 6636. viņš latviski runā, kâ skaldīt skalda, er redet fliessend lettisch U. vārdus skaldīt, Worte in Silben zerteilen St. Refl. -tiês,
1) sich (zer)spalten;
2) "schwatzen, schimpfen":
vai tad tev bail ne˙maz nav, ka tu tâ skaldies? Alm. - Subst. skalˆdîšana, das Spalten; skalˆdîšanâs, das Sichspalten; skalˆdĩjums, das einmalige, vollendete Spalten; skalˆdîtãjs, wer spaltet: ne man skalu plēsējiņa, ne malciņas skaldītāja BW. 6836 var.
Avots: ME III, 868
1) spalten:
malku. gabaluos skaldīt kâ ve̦cu dzirnu akmeni Br. 194. tec, laiviņa, skaldi jūru! BW. 13996. audekli skaldīt, Leinwand der Länge nach durchschneiden U.;
2) fig., sk. valuodu, sicher und bestimmt sich ausdrücken:
druoši sevi turējuos: pret hungiem, pret ļaudīm skaldīt skaldu valuodiņu BW. 6636. viņš latviski runā, kâ skaldīt skalda, er redet fliessend lettisch U. vārdus skaldīt, Worte in Silben zerteilen St. Refl. -tiês,
1) sich (zer)spalten;
2) "schwatzen, schimpfen":
vai tad tev bail ne˙maz nav, ka tu tâ skaldies? Alm. - Subst. skalˆdîšana, das Spalten; skalˆdîšanâs, das Sichspalten; skalˆdĩjums, das einmalige, vollendete Spalten; skalˆdîtãjs, wer spaltet: ne man skalu plēsējiņa, ne malciņas skaldītāja BW. 6836 var.
Avots: ME III, 868
šķēne
šķēne,
1) auch šķēnis St., U., die Radschiene
Manz. Lett., L., RKr. XVII, 37;
2) šķēne Mesoten, šķēnis Schrunden, der eiserne Beschlagunterder Schlittensohle;
3) "ein gewisseri Bestandteil des Webstuhls":
šķēne tiek liktai ve̦lkuos, lai tie labāk šķiras aužuot. In den Bedd. 1 - 2 aus mnd. schene "Schiene"; in der Bed. 3 aus *šķēm[i]ne (vgl. šķē˜mini)?
Avots: ME IV, 32
1) auch šķēnis St., U., die Radschiene
Manz. Lett., L., RKr. XVII, 37;
2) šķēne Mesoten, šķēnis Schrunden, der eiserne Beschlagunterder Schlittensohle;
3) "ein gewisseri Bestandteil des Webstuhls":
šķēne tiek liktai ve̦lkuos, lai tie labāk šķiras aužuot. In den Bedd. 1 - 2 aus mnd. schene "Schiene"; in der Bed. 3 aus *šķēm[i]ne (vgl. šķē˜mini)?
Avots: ME IV, 32
skraidīt
skràidît (li. skraidýti "hin- und herfliegend oder schnell reitend Kreise schlagen") Wolm., PS., C., Jürg., Arrasch, Ermes, skraîdît 2 Schlehk n. FBR. VII, 54, Selg., Dunika, Dond., Bauske, Kurs., Bl., skraĩdît Salis, Widdrisch, Gr.-Essern, skràidît 2 Kl., Prl., Lös., -u od. -ĩju, -ĩju,
1) intr., viel laufen, rennen
U.: pa svešām zemēm skraidīt Dīcm. pas. v. I, 34. pakaļ meitu skraidījuot RKr. XVI, 180. man auksti dre̦buļi skraida LP. III, 98. sniegs skraida, es schneit ein wenig Lubn.;
2) tr., laufen, rennen lassen:
Laime skraida kumeliņu Biel. 1370. - Subst. skraîdišana, das Laufen, Rennen; skraidîtãjs (li. skraidýtojis "wer sich in Bogen schnell bewegt"),
a) wer viel (hin u. her) läuft, rennt;
b) ein unbeständiger, unregelmässig auftretender Schmerz, der Fluss:
mātei tāds skraidītājs, te viņai ieskrej galvā, te atkal kājā, te ruokā, un visur tâ plēš Nigr. Zu skrìet.
Avots: ME II, 885
1) intr., viel laufen, rennen
U.: pa svešām zemēm skraidīt Dīcm. pas. v. I, 34. pakaļ meitu skraidījuot RKr. XVI, 180. man auksti dre̦buļi skraida LP. III, 98. sniegs skraida, es schneit ein wenig Lubn.;
2) tr., laufen, rennen lassen:
Laime skraida kumeliņu Biel. 1370. - Subst. skraîdišana, das Laufen, Rennen; skraidîtãjs (li. skraidýtojis "wer sich in Bogen schnell bewegt"),
a) wer viel (hin u. her) läuft, rennt;
b) ein unbeständiger, unregelmässig auftretender Schmerz, der Fluss:
mātei tāds skraidītājs, te viņai ieskrej galvā, te atkal kājā, te ruokā, un visur tâ plēš Nigr. Zu skrìet.
Avots: ME II, 885
skritulis
skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,
1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;
2) das Spinnrad
U.;
3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;
4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;
5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;
6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,
a) eine Scheibe Wachs;
b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;
7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;
8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;
9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;
10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.
Avots: ME III, 894
1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;
2) das Spinnrad
U.;
3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;
4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;
5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;
6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,
a) eine Scheibe Wachs;
b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;
7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;
8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;
9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;
10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.
Avots: ME III, 894
skrubulis
skrubulis,
1) "ein winziger Bestandteil"
Siuxt: pļaujammašīnai tik daudz skrubuļu, ka ne sastādīt nevar Siuxt. ka nenuocē̦rtu galvai kādu skrubuli LP. V, 341. savēra dreimanis lielu ērgli nuo skrubuļiem vien LP. IV, 159. šis izbeŗ savus skrubulīšus zemē bir, bir, bir ebenda;
2) ein kleiner Hobel mit runder Schneide;
3) ein krummes Messer zum Anfertigen von Holzlöffeln
u. dgl. Luttr. In der Bed. 1 wohl zu skrubt.
Avots: ME III, 898
1) "ein winziger Bestandteil"
Siuxt: pļaujammašīnai tik daudz skrubuļu, ka ne sastādīt nevar Siuxt. ka nenuocē̦rtu galvai kādu skrubuli LP. V, 341. savēra dreimanis lielu ērgli nuo skrubuļiem vien LP. IV, 159. šis izbeŗ savus skrubulīšus zemē bir, bir, bir ebenda;
2) ein kleiner Hobel mit runder Schneide;
3) ein krummes Messer zum Anfertigen von Holzlöffeln
u. dgl. Luttr. In der Bed. 1 wohl zu skrubt.
Avots: ME III, 898
skujot
skujuôt: mit zerhackten Fichtenreisern bestreuen Frauenb. (z. B. ein Zimmer, einen Weg); skujuôts, mit skujas 1 versehen: pa skujuotuo galuotņu spraugām A. Upītis Laikmetu griežos I, 79. skujuotu (mit einem Fichtennadelmuster versehen?) uozuola kannu Skalbe Raksti II, 134.
Avots: EH II, 515
Avots: EH II, 515
skujot
skujuôt ceļu, den Wegrand (im Winter) mit Tannenreisern bestecken (um ihn von vollgestümten Gräben zu unterscheiden) Salisb.
Avots: ME III, 902
Avots: ME III, 902
slaka
I slaka,
1) der Tropfen
Bauske: viņš sit ūdeni, slakas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 136. nav ūdens ne slakas ebenda;
2) die zum Besprengen bestimmte Flüssigkeit, das Sprengwasser;
3) die Besprengung, Anfeuchtung
U.: kviešus liek slakā Peb., Oppek. n. U. iesalu ielikt slakā Golg.;
4) ein feimer, herabfallender
Nebel KL, Selsau: slaka nāk; būs liela atkala Vīt. Nebst slacît zu li. šlãkas "Tropfen", šlėkti "spritzen", šlekùtė "geflecktes Hühnchen", šlik(nó)ti "triefen", s. Leskien Abl. 349.
Avots: ME III, 914
1) der Tropfen
Bauske: viņš sit ūdeni, slakas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 136. nav ūdens ne slakas ebenda;
2) die zum Besprengen bestimmte Flüssigkeit, das Sprengwasser;
3) die Besprengung, Anfeuchtung
U.: kviešus liek slakā Peb., Oppek. n. U. iesalu ielikt slakā Golg.;
4) ein feimer, herabfallender
Nebel KL, Selsau: slaka nāk; būs liela atkala Vīt. Nebst slacît zu li. šlãkas "Tropfen", šlėkti "spritzen", šlekùtė "geflecktes Hühnchen", šlik(nó)ti "triefen", s. Leskien Abl. 349.
Avots: ME III, 914
šļama
šļamāt
slēģis
I slẽģis Sassm., Labraggen, ein zum Aushauen bestimmtes (Wid.) od. ausgehauenes (N.-Peb., Dönd.) Stück Wald, "Waldeinteilung in Schlägen" Sassm., ein eingezäuntes Waldgehege Schrunden, Labraggen: nuocirstais meža slēģis Vēr. II, 927. mežu, malku, slīpeŗus cē̦rt tikai slēģiem vien Sassm.; slẽģis Iw. "puosums". Aus dem Deutschen.
Avots: ME III, 928
Avots: ME III, 928
šļemperīgs
šļemperîgs, ‡
3) wie ein Betrunkener gehend
Ērlaa, Laud., Mar.; "gļē̦vs, izlaidīgs (vom Gang); unbeständig im Denken und Urteilen" (mit èm 2 ) N.-Schwanb., Sessw., Tirs.
Avots: EH II, 645
3) wie ein Betrunkener gehend
Ērlaa, Laud., Mar.; "gļē̦vs, izlaidīgs (vom Gang); unbeständig im Denken und Urteilen" (mit èm 2 ) N.-Schwanb., Sessw., Tirs.
Avots: EH II, 645
slēpes
slẽpes: ein zum Steineführen dienender, nur aus Sohlen bestehender Schlitten Ramkau; par slèpēm 2 sauc divas ar saknēm izraktas un ar šķēršļiem savienuotas balciņas akmeņu vešanai (vasara); līkuos galus uzliek uz ratu priekšējās ass, un uz šķēršļiem sakrauj akmeņus Saikava; ein kleiner Schlitten zum Balkenführen im Sommer ebenda.
Avots: EH II, 524, 525
Avots: EH II, 524, 525
slēsns
slē̦sns, niedrig gelegen; feucht, einschiessend: slē̦sna zeme Warkl. Zu sle̦sns; das von ihm PФB. LXV, 310 aus Dusetos angeführte li. slė˜snas "niedrig gelegen" hat Būga nachher in dem für den Schreiber dieser Zeilen bestimmten Sonderabdruck mit einem Fragezeichen versehen und am Rande ein gleichbedeutendes slẽsnas (aus Dusetos) hinzugefügt.
Avots: ME III, 930
Avots: ME III, 930
slida
slida, ein Balken mit einer mit Fett bestrichenen Rinne, in der ein Boot ins Meer oder aus dem Meer geschoben wird Adiamünde. Zu slids.
Avots: ME III, 930
Avots: ME III, 930
sliktēt
sliktêt,
1) schlichten, bestreichend glätten:
sliktē̦ts, stīvē̦ts, divreiz mērīts, ar pautiem smē̦rē̦ts (Rätsel) RKr. VII, 1013;
2) Getreide in eine
slikta zusammenlegen Wilsenhof, Alt-Ottenhof, Bauske. In der Bed. 1 nebst estn. lintima aus mnd. slichten "eben machen".
Avots: ME III, 931
1) schlichten, bestreichend glätten:
sliktē̦ts, stīvē̦ts, divreiz mērīts, ar pautiem smē̦rē̦ts (Rätsel) RKr. VII, 1013;
2) Getreide in eine
slikta zusammenlegen Wilsenhof, Alt-Ottenhof, Bauske. In der Bed. 1 nebst estn. lintima aus mnd. slichten "eben machen".
Avots: ME III, 931
smalkātne
‡ smalˆkātne Auleja "smalksne; aus feinen Teilen Bestehendes": piecirst smalkātnes (= smalku žagaru).
Avots: EH II, 533
Avots: EH II, 533
smalkot
smalkuôt, ‡
2) sich fein zu betragen, bestrebt sein
Schwitten: es tev te smalˆkuošu 2 gan.
Avots: EH II, 533
2) sich fein zu betragen, bestrebt sein
Schwitten: es tev te smalˆkuošu 2 gan.
Avots: EH II, 533
smičot
‡ smičuôt, den Fidelbogen mit Colophonium bestreichen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fidelbogen").
Avots: EH II, 537
Avots: EH II, 537
smilktene
smilktene Schlehk n. FBR. VII, 41, ein loc. s. smilkte̦nā, = smilktaine: man jāiet smilktenē (Var.: smilktienē), ich muss in den Kirchhof (um dort bestattet zu werden) BW. 27325, apstājies, uošu laiva, nuo ūdeņa smilktenē! 22884 var. baltā smilkte̦nā (im Kirchhof) 7216, 1.
Avots: ME III, 963
Avots: ME III, 963
snāte
snāte, snātene U., (mit à 2 ) Kr., Bers., (mit ã ) Bauske, eine leinene Decke Adsel, ein in steife Falten gelegteš leinenes oder Cambric- Umschlagetuch der Weiber Kremon n. U.; snãtene, ein leinenes Umlegetuch mit Fransen, das mit einer Spange untėrm Kinn festgesteckt wird Karls.; snàtene 2 Selb., schlechtes Gewebe; ein Lappen Spr.; snàtene 2 Saikava, ein aus 2 Teilen ("Schürzen") bestehender Weiberrock; snātene, eine Decke zum Tragen (von Gras oder Mist) Selb.: vasarā nenē̦sāja... vilnaines un lakatus, bet tikai vienu snāteni. Etn. IV, 108. snātene (Var.: snātnīte, nātnīte) balināta BW. 32364, 1. man pakulu snātenīte 5079. es (izaudu) pakulu snātenītēs 7120 Var. Zu snāt.
Avots: ME III, 975
Avots: ME III, 975
snīte
snìte 2 Kaltenbr., ein durch eine bestimmte Form charakterisiertes, vom Laib abgeschnittenes Stück Brot.
Avots: EH II, 543
Avots: EH II, 543
sobiņas
‡ sobiņas,
1) ein Stück Feld, das der Bauer selnem Sohn zum Flachsbestellen abgibt
Dricēni; "atsevišķi maltas un pārduotas linu saites" Kārsava; sobiņu lini, Plachs, der vom Bauer als besonderes Eigentum des Sohnes gesat wird Alswig;
2) sobiņas ēst, einzeln, für sich etwas Besseres essen als die übrigen Hausgenossen
Alswig; sobiņas "Speisereste" (?) Mar.: man s. vien palikušas. - Identisch mit sabiņas, das ME. III, 593 falsch aus sobiņas ins Schriftlettische transponiert ist.
Avots: EH II, 543
1) ein Stück Feld, das der Bauer selnem Sohn zum Flachsbestellen abgibt
Dricēni; "atsevišķi maltas un pārduotas linu saites" Kārsava; sobiņu lini, Plachs, der vom Bauer als besonderes Eigentum des Sohnes gesat wird Alswig;
2) sobiņas ēst, einzeln, für sich etwas Besseres essen als die übrigen Hausgenossen
Alswig; sobiņas "Speisereste" (?) Mar.: man s. vien palikušas. - Identisch mit sabiņas, das ME. III, 593 falsch aus sobiņas ins Schriftlettische transponiert ist.
Avots: EH II, 543
spalains
I spalains, geschichtet, schichtweise gelagert: spalaina zeme, ungleicher, aus verschiedenen Erdarten bestehender Boden Druw., Lub., Fest., Stelp., Saikava.
Avots: ME III, 982
Avots: ME III, 982
spanda
spanda, das Band, das Pflugschar und Femern zusammenhält U., Etn. I, 121; das Eisen, das den Pflug zusammenhält Kronw. n. U. plur. spañdas Siuxt, Bershof, (mit àn 2 ) Kl., eiserne Bänder, womit die Pfluggabel an die Femern angehängt ist Bielenstein Holzb. 468, "gre̦dze̦ni pie arkla" Fehteln, "(kuoka, dzelzs vai valga) arkla gre̦dze̦ni" Brucken, Lemburg n. Etn. II, 33, Naud., Wessen, Bestandteile des Hakenpflugs (mit añ ) Kr.-Würzau, "krustiski kuociņi vai dzelži, kas satur visu arklu" Nerft, Stricke Manz. Gespr.: astra stīgu spandu griežu, vasku lēju lemesnīcu BW. 30258. dieva dē̦li (arklam) spandas vija 30260. arkls gājis līdz spandām zeme Jauns. III, 30. Wenn echt baltisch, als ein Lituanismus resp. Kuronismus zur Wurzel von spuosts, s. Persson Beitr. 413, Meringer WuS. I, 180 f., Watde Vrgl. Wrtb. II, 661.
Avots: ME III, 984
Avots: ME III, 984
spēks
spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),
1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;
2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.
Avots: ME III, 992
1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;
2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.
Avots: ME III, 992
spēnīzars
spēnĩzars PS., spenīzeris U.,
1) der Spänneram Wagen;
2) spēnīzeris Bielenstein Holzb. 404, spenīzeris 391, das Brettchen, das die Leinewand im Webestuhle ausgespannt erhält.
Avots: ME III, 993
1) der Spänneram Wagen;
2) spēnīzeris Bielenstein Holzb. 404, spenīzeris 391, das Brettchen, das die Leinewand im Webestuhle ausgespannt erhält.
Avots: ME III, 993
spieganas
spieganas, eine Art kleiner Pfeife, bestehend aus einem Holzklötzchen mit einem Schlitz, in welchen ein Grashalm od. ein feines Birkenrindenhäutchen geklemmt ist Bielenstein Holzb. 720. Zu spiegt I.
Avots: ME III, 1005
Avots: ME III, 1005
spieķaiņi
spieķis
spiẽķis: der Stock Siuxt, (mit ìe 2 ) Kaltenbr.; nabagam s. klaudz BW. 13151, 3 var. spieķītis ruokā 33554; die Speiche AP., Ramkau, Salis, Siuxt, (mit ìe 2 ) Saikava, Sonnaxt, Warkl.; ein gewisser Bestandteil des Spinnrads (mit ìe 2 ) Warkl.; Dāvida s. Seyershof, ein gewisses Gestirn.
Avots: EH II, 554
Avots: EH II, 554
spindzelīgs
spindzelîgs,
1) "?": spindzelīgi luokās slaikā bumbiere Purap.;
2) spiñdzelîgs, hastig, heftig, hitzig
Grünwald; lebhaft; unfreundlich, böse Stenden; unbeständig, charakterlos Bershof; ausgelassen, ungezogen Nötk.; lustig; nückisch Baldohn, Schujen; leichtsinnig; prahlerich Neuhausen, Widdrisch, Amboten; geschickt, gewandt Hirschenhof; weinerlich Ramelshof.
Avots: ME III, 998
1) "?": spindzelīgi luokās slaikā bumbiere Purap.;
2) spiñdzelîgs, hastig, heftig, hitzig
Grünwald; lebhaft; unfreundlich, böse Stenden; unbeständig, charakterlos Bershof; ausgelassen, ungezogen Nötk.; lustig; nückisch Baldohn, Schujen; leichtsinnig; prahlerich Neuhausen, Widdrisch, Amboten; geschickt, gewandt Hirschenhof; weinerlich Ramelshof.
Avots: ME III, 998
spraudīt
spraûdît C., Kr., Golg., Wolm., Saikava, Selsau, Jürg., Arrasch, spraûdît 2 Ruj., Dunika, Bauske, Iw., -u, -ĩju, tr., freqn. zu spraûst, stecken, bestecken: ceļš . . . eglītēm . . . spraudīts Vēr. II, 175. Refl. -tiês, = spraûstiês. Vgl. li. spriáudyti "fortgesetzt durch Einschiebung gewaltsam einklemmen".
Avots: ME III, 1011
Avots: ME III, 1011
sprēģelis
sprendāgs
sprendzbuks
spreñdzbuks, eine Vorrichtung im Stall, bestehend aus zwei eingetriebenen Pfählen, deren obere Enden zusammengebunden sind und zwischen die man den Kopf des Schafes einzwängt, wenn es nicht säugen will Wain.: aita būs jāliek sprendzbukā, citādi viņa jē̦ram ne˙maz neļauj zīst Wain. es tevi ielikšu sprendzbukā, ja tu nestāvēsi mierā! ebenda. te man tāda knapa rūme, ka es e̦smu kâ sprendzbukā ebenda. Aus dem Deutschen (mit sekundärem s - zu mnd. premtze "Maulholz, Bremse" und buck "Bock")?
Avots: ME III, 1016
Avots: ME III, 1016
spriest
spriêst, -žu, -du, tr.,
1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;
2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;
3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. 2 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,
1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas 2 (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;
2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;
3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;
4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,
1) das Strecken, Spannen;
2) das Drängen; das Sperren;
3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,
1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;
2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.
Avots: ME III, 1022, 1023
1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;
2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;
3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. 2 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,
1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas 2 (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;
2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;
3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;
4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,
1) das Strecken, Spannen;
2) das Drängen; das Sperren;
3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,
1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;
2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę
Avots: ME III, 1022, 1023
stabains
stabaîns,
1) aus verschiedenen Erdarten gemischt:
stabaina zeme Segew., Lub., Stelp., Thomsdorf, Boden, dessen Bestandteile in kurzen Zwischenräumen wechseln;
2) verfault
Warkl. Zu stabs resp. stabji.
Avots: ME III, 1036
1) aus verschiedenen Erdarten gemischt:
stabaina zeme Segew., Lub., Stelp., Thomsdorf, Boden, dessen Bestandteile in kurzen Zwischenräumen wechseln;
2) verfault
Warkl. Zu stabs resp. stabji.
Avots: ME III, 1036
stats
stats,
1): statiņi
b): auch Marienhausen;
2): auch Auleja, Borchow, Daudsewas, Kaltenbr., Koddiak, Lasd., Līvāni, Selb., Warkl., Višķi; statiņš - auch A.-Bergfried, Burtn., Druw., Erlaa, Gold., Iw., Kolberg, Luttr. (unbek. in Treiden); tam ir stati tīrumā Tdz. 54093. ein
stats besteht aus 10 Kornbünden Kreuzb. n. BielU.
Avots: EH II, 572
1): statiņi
b): auch Marienhausen;
2): auch Auleja, Borchow, Daudsewas, Kaltenbr., Koddiak, Lasd., Līvāni, Selb., Warkl., Višķi; statiņš - auch A.-Bergfried, Burtn., Druw., Erlaa, Gold., Iw., Kolberg, Luttr. (unbek. in Treiden); tam ir stati tīrumā Tdz. 54093. ein
stats besteht aus 10 Kornbünden Kreuzb. n. BielU.
Avots: EH II, 572
stauņi
stāvēt
stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,
1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;
2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;
3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;
4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;
5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;
6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;
6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;
7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.
Avots: ME III, 1053
1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;
2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;
3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;
4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;
5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;
6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;
6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;
7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.
Avots: ME III, 1053
stebēties
stebêtiês (li. stebė´tis "staunen"),
1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;
2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.
Avots: ME III, 1057
1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;
2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.
Avots: ME III, 1057
stēdināt
stèdinât 2 Mar., zurücktreten machen,lassen: stēdini zirgu atpakaļ! Mar. n. RKr. XV, 137. Mit dem Vokalismus von ahd. stāti "bestehend". mnd. stēde "fest"?
Avots: ME IV, 1062
Avots: ME IV, 1062
stigt
stigt (li. stigti "bleiben"), stiegu, stigu, einschiessen, einsinken (in einen Sumpf) U.: zirgs stieg zemē Aps. III, 26. kur... nesēji stigdami gājuši, palikušas lielas sliednes Upīte Medn. laiki. Refl. -tiês "in tiefen Wegen bestecken bleiben" L. Nebst stdig(n)s und steigs zu li. stýgoti "(an einem Orte) ruhig verbleiben", ae. stician "stechen; stecken bleiben"; got. stiks. poln. šcig "Stich", lat. instīgāre "anstacheln", gr. # "steche" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 612 ff., Boisacq Dict. 913, Zupitza Germ. Gutt. 168.
Avots: ME IV, 1066
Avots: ME IV, 1066
stingrība
stiñgrĩba, die Strenge Wid., die Härte; Beständigkeit Spr.: būdami... nemierā ar viņa lieluo stingrību amata darīšanās Latvju tauta Xl, 1, 29.
Avots: ME IV, 1070
Avots: ME IV, 1070
stirpt
*stirpt (li. stir̃pti "heranwachsen"), zu erschliessen aus apstirpt. Zu li. sterptis "bestehen auf" u. a. bei Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 631 f.
Avots: ME IV, 1074
Avots: ME IV, 1074
stīvēt
stĩvêt, -ẽju,
1) steifen
L., U.;
2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,
1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;
2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".
Avots: ME IV, 1076, 1077
1) steifen
L., U.;
2) scharf anziehen, spannen
U., (mit Mühe, schwer) ziehen: stīvējuši tikai tukšu tesmeni Etn. II, 88; LP. VII, 558. zeķi... kājā stīvē̦dams A. v. J. 1897, S. 456. Refl. -tiês,
1) (beim Heben od. Schleppen von etw. Schwerem) sich stemmend abmühen, abquälen, an etw. Schwerem herumzerren:
abi stīvējušies, kuo māk, bet tuomē̦r nevarējuši spieķa nuo ceļa nuovākt Etn. III, 47. Mačs stīvējās svārkus izgriezdams Libek Pūķis 10;
2) sich sträuben, entgegenstemmen
(namentl. pretī stīvēties) U., hartnäckig (auf etwas) beharren, bestehn U., Mag. XIII, 2, 56; sich zu etwas drängen Mag. XIII, 2, 56; streiten, sich zanken: žīdiņš stīvejās un tiepās Dīcm. pas. v. 1, 35. ve̦cais... ilgi stīvējās, beigās tuomē̦r padevās Pasaules lāp. 206. māte gan stīvējusies pretim, lai dē̦ls tâ nedaruot LP. VI, 350. uotrs stīvējies:"man piede̦r meži, man arī vērsis..." V, 86. vedēji ar panāksniekiem stīvējas RKr. XVI, 135. tē̦vs ar māti, trešs tautietis klētiņā stīvējās (Var.: strīdējās): tē̦vs deva, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 6 var. Aus mnd. stiven "steifmachen".
Avots: ME IV, 1076, 1077
streijāt
streijât, strejât Saikava, Mar., -ãju, tr., streuen Mar., ausstreuen Spr., Streu ausbreiten U.: kaisīju, streijāju tautieša istabu BW. 26223. sieniņu streijāju taut[u] istabā 26223, 1. gribējās... zirgi miežu salmu streijājami 24939, 2. iešu streijāt guovis Wain. - In Salis streĩjāt nur in der Bed. mit Salz bestreuen, ieicht (be)salzen: gaļu, zivis streijāt (gew, in der Zstz. mit ap-, nuo-). Aus mnd. streigen "streuen".
Avots: ME IV, 1085
Avots: ME IV, 1085
stunda
stuñda Wolm. u. a., stùnde 2 Prl., Lös., stunde Preili n. FBR. VIII, 13, Lubn., stunds Dunika, die Stunde: par stundes laiku Pas. IV, 176 (aus Jāsmuiža). kad dagāja divpadsmitā stunde 188 (aus Lixna). 8 stunžu (gew.: stundu) darba diena Latg. 1922, VI, 23. jai dzima dē̦ls, kurš auga pa minūtēm un pa stundēm Pas. II, 250 (aus Asūne). stundu (Var.: stundi) stāvu duomādama BW. 17888. stundiem šķinda ze̦lta pieši 21191. garu od. spuoku stunda, die Geisterstunde: garu stundā atnāks ve̦lni LP. V, 150. (nāves) stunda, die Todesstunde: līdz pat nāves stundiņai Dīcm. pas. v. I, 75. kad mana stunda nāks, wenn meine Sterbestunde kommt U. sirmā stunda, die Dämmerstunde: skuolnieki iznāca par sirmuo stundi pa ielām pastaigāt A. XVII, 482. tukšā stunda, die Zeit für ein Mittagsschläfchen: baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. Nebst li. stùndas und estn. tund aus mnd. stunde.
Avots: ME III, 1106, 1107
Avots: ME III, 1106, 1107
stundīgi
stùndīgi 2 Mar., Adv., fortwährend, beständig: viņš šuodien stundīgi strādāja Mar. n. RKr. XV, 138.
Avots: ME III, 1107
Avots: ME III, 1107
stūre
I stũre,
1): stūres galiņā BW. 30725. (fig. von der Peitsche) bez stūres nav ne˙kāda druoša braukšana Frauenb.;
2): ein gewisser Bestandteil eines Wagens
AP.
Avots: EH II, 597
1): stūres galiņā BW. 30725. (fig. von der Peitsche) bez stūres nav ne˙kāda druoša braukšana Frauenb.;
2): ein gewisser Bestandteil eines Wagens
AP.
Avots: EH II, 597
stute
II stute, ‡
2) "ein gewisser Bestandteil des Wagens"
AP.; dzelzs ratu vai ragu stūruos ir s., kas satur kuopā ratu vai ragu apakšējuo daļu ar augšējuo Siuxt.
Avots: EH II, 597
2) "ein gewisser Bestandteil des Wagens"
AP.; dzelzs ratu vai ragu stūruos ir s., kas satur kuopā ratu vai ragu apakšējuo daļu ar augšējuo Siuxt.
Avots: EH II, 597
sudrabot
sudrabuôt: jau matiņi sudrabuoja Tdz. 56453. Refl. -tiês: sudrabuojas debestiņas Skalbe Raksti I (1938), 132. Subst. sudrabuõjums: e̦ze̦ra s. (Schimmer) Austriņš Raksti VII, 13.
Avots: EH II, 599
Avots: EH II, 599
sūlāt
sùlât 2 Kr., Kl., Saikava, Lubn., Warkh., Warkl., Memelshof, Mar., (mit û) Gr. - Buschhof, -ãju,
1) siepen
(mit û 2 ) Bl., Spr., Nässe absetzen, ohne rechten Eiter zu geben, unterkötig sein, schwären V.; tröpfeln Irm. n. U.: asinīm sūlājuoša sprāga A. v. J. 1896, S. 887. atstājām meitu māti kâ pīragu sūlājuot BW. 18679. lietus sūlā vienā sūlāšanā, es regnet in einem fort Lubn.;
2) beständig weinen, schluchzen
Spr., Linden n. Mag. XIII, 2, 47, Lubn.;
3) anfaulen (vom Holz)
U.; zu sula.
Avots: ME III, 1132
1) siepen
(mit û 2 ) Bl., Spr., Nässe absetzen, ohne rechten Eiter zu geben, unterkötig sein, schwären V.; tröpfeln Irm. n. U.: asinīm sūlājuoša sprāga A. v. J. 1896, S. 887. atstājām meitu māti kâ pīragu sūlājuot BW. 18679. lietus sūlā vienā sūlāšanā, es regnet in einem fort Lubn.;
2) beständig weinen, schluchzen
Spr., Linden n. Mag. XIII, 2, 47, Lubn.;
3) anfaulen (vom Holz)
U.; zu sula.
Avots: ME III, 1132
sūlināt
sûlinât 2 Bauske, beständig weinen machen: es... meitu māti kâ pīre̦gu sūlināju BW. 18292 var.
Avots: ME III, 1132
Avots: ME III, 1132
susurot
susuruôt, tr., intr., beständig eine Feuchtigkeit von sich geben: slimās ruokas vāts pastāvīgi susuruo Druw. n. RKr. XVII, 80. Staburags vienmē̦r susuruo ūdeni ebenda.
Avots: ME III, 1127
Avots: ME III, 1127
svaidīgs
svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,
1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;
2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.
Avots: ME III, 1140
1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;
2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.
Avots: ME III, 1140
svaidulis
švarins
‡ švarins (> ostle. švoryns) Strods Par. vōrdn. 172, ein Bestandteil des Wagens Višķi n. Ceļi IX, 402.
Avots: EH II, 660
Avots: EH II, 660
svars
svars,
1): saimnieks deva savu svaru (ein bestimmtes Quantum)
linu Seyershof. kad meitas savērpa svarus (ein bestimmtes Quantum für den Wirt), tad dabūja sev vērpt ebenda. divpadsmit svaru linu katram vajadzēja samalt par dienu; katrā svarā 60 mārciņu ebenda. svari Kaltenbr., ein bestimmtes Quantum Flachs, das man ehemals auf den Gütem binnen einer gewissen Zeitfrist aufspinnen musste. taga[d] jau duo[d] uz svariem (= ar svaru) Frauenb. n. Fil. mat. 79. kur tuo svaru e̦sat dabūjuši? wo habt ihr den Strich bekommen (zu Betrunkenen)? BielU.;
2): manu linu puõdu ar svariem nesveriet! BW. 3552; ‡
5) ein Klotz als Gegengewicht am Brunnenschwengel.
Avots: EH II, 612
1): saimnieks deva savu svaru (ein bestimmtes Quantum)
linu Seyershof. kad meitas savērpa svarus (ein bestimmtes Quantum für den Wirt), tad dabūja sev vērpt ebenda. divpadsmit svaru linu katram vajadzēja samalt par dienu; katrā svarā 60 mārciņu ebenda. svari Kaltenbr., ein bestimmtes Quantum Flachs, das man ehemals auf den Gütem binnen einer gewissen Zeitfrist aufspinnen musste. taga[d] jau duo[d] uz svariem (= ar svaru) Frauenb. n. Fil. mat. 79. kur tuo svaru e̦sat dabūjuši? wo habt ihr den Strich bekommen (zu Betrunkenen)? BielU.;
2): manu linu puõdu ar svariem nesveriet! BW. 3552; ‡
5) ein Klotz als Gegengewicht am Brunnenschwengel.
Avots: EH II, 612
svārstīgs
svārstîgs, veränderlich, unbeständig, schwankend RKr. XVII, 142: uz skats ir svārstīgs Duomas II, 878. viņa svūrstīgās dabas (gen. s.) A. Up. Sieviete 135, svārstīga pašapziņa Duomas I, 1277.
Avots: ME III, 1145
Avots: ME III, 1145
svārsts
I svārsts,
1) ein Hebel;
2) eine Art Instrument
A. XXI, 441;
3) "kas svārsta" Vīt.; ein wackelnd gehender Mensch
Bers., Adsel; "nenuoteikts (unbeständig?) cilvē̦ks" Laud., Lasd.; ein fauler und ungewandter, der Arbeit ausweichender Mensch N. - Peb.; ein Faulpelz Holmhof; "kas svārstās; svars, kuo pieliek akas vindai" (mit ā`r) Nötk.
Avots: ME III, 1145
1) ein Hebel;
2) eine Art Instrument
A. XXI, 441;
3) "kas svārsta" Vīt.; ein wackelnd gehender Mensch
Bers., Adsel; "nenuoteikts (unbeständig?) cilvē̦ks" Laud., Lasd.; ein fauler und ungewandter, der Arbeit ausweichender Mensch N. - Peb.; ein Faulpelz Holmhof; "kas svārstās; svars, kuo pieliek akas vindai" (mit ā`r) Nötk.
Avots: ME III, 1145
svārstulis
svekot
svērši
svḕrši 2 Adsel, Adv., schwer (vom Besteigen eines Berges, einer Treppe): cik svērši ir šai kalnā kāpt Adsel n. RKr. XVII, 80.
Avots: ME III, 1154
Avots: ME III, 1154
taisīt
tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,
1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;
2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.
Avots: ME IV, 123, 124
1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;
2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.
Avots: ME IV, 123, 124
talka
I tàlka Drosth., Neuenb., Wolmarshof, (mit àl 2) , Kl., Meiran, Sonnaxt, Warkl., (mit alˆ 2) Autz, AP., Bershof, Dunika, Gr.-Essern, Katzd., Kurs., Mesoten, Nigr., N.-Bartau, Ruj., tal˜ka Bl. (li. talkà "zusammengebetene Arbeitsgesellschaft", r. толокá "Bestellung der Bauern eines Orts für einen Tag zur Landarbeit"), Mag. XIII, 2, 55, tàlks 2 (r. тóлокъ "Stampfe") Prl. n. FBR. VI, 94, Adl., Bers., Saikava, Selsau, Tirsen, talˆks 2 Arrasch,Dond.,Gramsden, Iw., Jürg., Kandau, Līn., AP., Stenden, Wandsen, talks Nötk., tàlkus Drosth., talkus Bielenstein Holzb. 288, eine (gew. nicht länger als einen Tag dauernde) Arbeit auf dem Lande, zu der freiwillige Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen werden, die dafür keinen Lohn bekommen, aber am Abend bewirtet werden; eine solche Arbeitergesellschaft; der Abendschmaus nach einer solchen Arbeit (talka oder talks nach L.: Aufgebot der ganzen Bauerschaft zu einer Hofesarbeit) : talkū iet U., zu solcher Arbeit und solchem Schmause gehen. talku turēt U., solchen Schmaus für die Arbeit veranstalten. talkuos lūgt Kl. bij manam bāliņam treja talka vasarā: rudzu talka, miežu talka, apenīšu šķinamā BW. 28412, pazīstami bij siena talki, linu talki, mē̦slu vešanas talki, malkās un žagaru talki un citi Kaudz. Vecpiebalga 47. bijis baļķu talkus LP. VII, 326. nuoskumusi talka mana BW. 785. šuodien bija liela talka, rītā celšu vēl lielāku 6319, 1. pārnāk talka dziedādama, linu druvu nuoplūkusi 637, 3 (Band I, S. 846). bāleliņi ar talkiem vien dzīvuoja: talkiem (Var.: talkā) pļāva miežus, rudzus . . . 28412, 4. visu dienu talku pļāvu, talkus māti neredzēj[u] 2851 1. pruoties, talkas māmuliņa (Var, : nama saimeniece), kuo vajaga plūcējām! 28479. talkās iešana un braukšana Etn. III, 76. talkas nav duomājamas bez ruotaļām, dejām un apdziedašanās II, 182 (hier und Konv. 2 4108 noch weitere Notizen über die talka). jānāk uz talku Deglavs Vecais pilsk. 8. wenn es urspr. wie noch poln. tłoka - ein Gedsänge, eine Menge bedeutete, nebst li. tel˜kti "eine talkà zusammenbitten", susitel˜kti "sich zur talkà versammeln" zu aksl. tlěšti, r. толóчь (prs. толкý) "stossen, stampfen", Kymr. talch "granum contritum", li. aptìlkęs žmogùs "durchtriebener Mensch" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321 f., Būga PФB. LXXV, 150, Leskien Abl. 349; die Bed. von li. tel˜kti muss in diesem Fall sekundär, durch talkà beeinflusst sein.
Avots: ME IV, 127, 128
Avots: ME IV, 127, 128
tapāt
II tapât, okulieren, pfropfen (einen Obstbaum) Behnen. Wenn ursprünglich etwa bestreichen, beschmieren (was mit der okulierten Stelle gemacht wirdl zu tept "schmieren".
Avots: ME IV, 130
Avots: ME IV, 130
tapināt
I tapinât: unbek. in Wolmar, Ziepelhof u. a.; ‡
4) (zu)bringen lassen, bestellen
Für.: viņš saka, kad tu zirgu tapinājis. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich entleihen
Stenden: vai nu iesim t.?
2) einander borgen, vorschiessen
Stenden: tâ viņi tapinās.
Avots: EH II, 667
4) (zu)bringen lassen, bestellen
Für.: viņš saka, kad tu zirgu tapinājis. ‡ Refl. -tiês,
1) für sich entleihen
Stenden: vai nu iesim t.?
2) einander borgen, vorschiessen
Stenden: tâ viņi tapinās.
Avots: EH II, 667
tas
tas (li. tàs), fem. tã, der, die, (neutral) das: (substantivisch) tas (neutral) bijis tâ pret vakaru LP. V, 130. tas nebij vakars (es war noch nicht Abend), - puôdu ve̦zums tukšs VI, 368. tas nu bij tas: suns bij laimīgs, bet . . . IV, 170. tas nu tas 6, V, 3, 318, VII, 512 u. a., soviel davon (es folgt etwas anderes); damit verhält es sich so. kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81. tas mīlestības jauka tiesa, ka . . . Purkalītis. ve̦cie nuo tam (davon) ne dzirdēt LP. III, 68. par tuo (deswegen) ne˙kas! II, 23. tas aba ir, das eben ist es. tas pats, derselbe, dasselbe. ne šis, ne tas (weder das eine, noch das andere), -ne labs, ne slikts RKr. VI, sak. v. 369. ne šis, ne tas, - ne kuo dara, ne laiž vaļā 125. šuo, tuo (dies und jenes) saridēt LP. III, 107. tā, kas klātu aicināja, tā iedeva zīdautiņu BW. I, S. 763, No 5036. kur tie dzima, stalti vīri, kur tie bē̦ri kumeliņi? S. 876, No 1147, 1. neduošu tē̦vam, tam cietas ruokas; māmiņai, tai es duošu 1574. tā bij manim viegli ņemti 13896 var. (adjektivisch) ka[d] jau dagāja tys (ostle. für tas) laiks, ka . . . Zbior XVIII, 447. zinu savu augumiņu tuos (gen. pl.) valuodu nene̦suot BW. 8817. uztaisījis nuo tā ze̦lta sev ze̦lta pili LP. III, 91. akmentiņis tai naksniņi BW. 9945. abi zē̦ni sarunājās; tas viens teica . . . LP. III, 94. tās dienas pļāvumu sargāt 90. tajā vietā, kur . . . VII, 1290. pa˙priekšu uzvilktas tās meitas; beidzuot . . . III, 82. tad tais mājās drīzi dzīras V, 34. kas tamā rungā iekšā e̦suot? VI, 626. kas vēl tas lielākais I, 149. jūs jau tā gudrā! Balt. Vēstn. 1900, No 125. iz tās vienas dzeltenītes Biel. t. dz. 2308. bet tuo tiesu . . . LP. I, 161. uz tuo pusi II, 19. pa tuo starpu III, 15. tas un tas, der und der, ein bestimmter: lai tuo un tuo šķirstu vaļā neslē̦dzuot VI, 57. eji uz tuo un tuo kalnu! I, 106. līdz tai un tai muižai VII, 619. tur tanī un tanī valstī nav ūdens J. K. V, 92. (instr. s.) kuo - tuo, je-desto: kuo talak tās gāja, tuo neskaidrāki atdalījās cits nuo cita . . . MWM. v. J. 1898, S. 184. kuo skaistāki ziedi zied, tuo siltāka, tuo jaukāka K. Müller RKr. 213. tas ba, eben der selbe Le. Gr. § 586. Weitere (anders geordnete) Belege Le. Gr. § 370 mit Literaturangaben. Zu slav. to-, ai., av. ta-, gr. το-, got. ƥa-, apr. s-ta- u. a. "der", s. Trautmann Wrtb. 311 f.
Avots: ME IV, 134
Avots: ME IV, 134
taukbroķīgs
taukbruoķîgs vē̦de̦rs Kokn. n. U., ein Schmeerbauch. Der zweite Bestandteil beruht anscheinend auf r. брюхо "Bauch". Davon etwa auch bruokulaiņi?
Avots: ME IV, 136
Avots: ME IV, 136
taukot
tept
tept (li. tèpti "schmieren", aksl. teti (prs. tepǫ) "schlagen"), -pju, -pu, tr., intr., schmieren, bestreichen Zbiór XVIII, 491, Dunika, N.-Bartau, Rutzau, Warkl., Wessen: puišelis tepa ar pirkstu pa galdu Rutzau. tept laivu ar darvu N.- Bartau. viņš tur tepa ratus un sakārtuoja zirga lietas Jauns. III, 219. te̦pti . . . tie (= skrituļi) nebija jau sen Janš. Mežv. ļ. I, 180. Nebst tapuči und (?) tapât II zu li. tapýti "fingere (aliquid) ex luto, nive" und tap(š)nóti "langsam mit der Handfläche schlagen"; vgl. Trautmann Wrtb. 319.
Avots: ME IV, 165
Avots: ME IV, 165
terglis
terglis (f. -gle),
1) ein eigensinniger, störrischer, zänkischer Mensch
U., Mag. XIII, 2, 68;
2) einer, der
te̦rgājas 3 (mit er̂ 2 ) Schibbenhof; wer ungezogen ist, lärmt Nötk.;
3) ein unbestiindiger Mensch, einer, auf den man sich nicht verlassen kann:
viņš netur vārdu - terglis tāds!
4) "einer, der nichts ordentlich ausrichtet"
(mit er̃) Bauske; "wer die aufgetragene Arbeit nicht ausfiihrt" (mit er̃) N.-Bergfried. In der Bed. 2 wohl durch derglis 3 beeinflusst; in der Bed. 1 von Persson Beitr. 432 zu lat. tergus "harte Rtickenhaut" gestellt.
Avots: ME IV, 166
1) ein eigensinniger, störrischer, zänkischer Mensch
U., Mag. XIII, 2, 68;
2) einer, der
te̦rgājas 3 (mit er̂ 2 ) Schibbenhof; wer ungezogen ist, lärmt Nötk.;
3) ein unbestiindiger Mensch, einer, auf den man sich nicht verlassen kann:
viņš netur vārdu - terglis tāds!
4) "einer, der nichts ordentlich ausrichtet"
(mit er̃) Bauske; "wer die aufgetragene Arbeit nicht ausfiihrt" (mit er̃) N.-Bergfried. In der Bed. 2 wohl durch derglis 3 beeinflusst; in der Bed. 1 von Persson Beitr. 432 zu lat. tergus "harte Rtickenhaut" gestellt.
Avots: ME IV, 166
ticīgs
ticîgs,
1) = ticis, wacker, hurtig, fleissig PS. u. a.: ticīgs strādnieks Plūd. Rakstn. I, 143. tik uzmanīgu kuršanu... nebiju vēl redzējuse... nuo kā tad tu tik ticīgu kuršanu nuoskatījusēs? Janš. Mežv. ļ. I, 213;
2) worauf man trauen kann
U., treu Spr., zuverlässig Spr.: ticīgie suņi sargāja Lautb. ticīgs zirgs, ein Pferd, auf das man sich vollkommen verlassen kann U.;
3) gläubig. -
Adv. ticîgi,
a) "ganz sicher"
Kav.: es itin ticīgi tur būšu;
b) immer, beständig
Altenwoga, Bers., Gr.-Buschh.: ticīgi vien salst Lubn. lietus līst ticīgi Kl, vai tu nestāsies ar vaidēšanu? bet ticīgi un ticīgi - tâ katram var apnikt Gr.-Buschh. viņš ticīgi brauce uz pilsē̦tu ebenda. viņi strādā ticīgi Wolm., Etn. III, 150 (ähnlich: Neik. 35). viņš ticīgi baŗas Etn. III, 150. ve̦lns paņēmis iesmu un drāzis ticīgi vien LP. VI, 160. šie ticīgi vien ruok VII, 1059. tie ticīgi vien ara Seibolt MWM. VI, 637;
c) gläubig.
Avots: ME IV, 181
1) = ticis, wacker, hurtig, fleissig PS. u. a.: ticīgs strādnieks Plūd. Rakstn. I, 143. tik uzmanīgu kuršanu... nebiju vēl redzējuse... nuo kā tad tu tik ticīgu kuršanu nuoskatījusēs? Janš. Mežv. ļ. I, 213;
2) worauf man trauen kann
U., treu Spr., zuverlässig Spr.: ticīgie suņi sargāja Lautb. ticīgs zirgs, ein Pferd, auf das man sich vollkommen verlassen kann U.;
3) gläubig. -
Adv. ticîgi,
a) "ganz sicher"
Kav.: es itin ticīgi tur būšu;
b) immer, beständig
Altenwoga, Bers., Gr.-Buschh.: ticīgi vien salst Lubn. lietus līst ticīgi Kl, vai tu nestāsies ar vaidēšanu? bet ticīgi un ticīgi - tâ katram var apnikt Gr.-Buschh. viņš ticīgi brauce uz pilsē̦tu ebenda. viņi strādā ticīgi Wolm., Etn. III, 150 (ähnlich: Neik. 35). viņš ticīgi baŗas Etn. III, 150. ve̦lns paņēmis iesmu un drāzis ticīgi vien LP. VI, 160. šie ticīgi vien ruok VII, 1059. tie ticīgi vien ara Seibolt MWM. VI, 637;
c) gläubig.
Avots: ME IV, 181
tiecīgs
tiecîgs,* bestrebt, geneigt: mēs e̦sam par daudz tiecīgi uz tuo, prasīt . . . nuoteikumus RA. viņš tiecīgs savam pretniekam vainu uzkraut Latv.
Avots: ME IV, 209
Avots: ME IV, 209
tiekt
tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),
1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe 2 ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;
2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.
Avots: ME IV, 209, 210
1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe 2 ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;
2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.
Avots: ME IV, 209, 210
tielēt
I tielêt, -ẽju,
1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;
2) überreden
Wessen, Wid.;
3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe 2 ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;
4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe 2 ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe 2 ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.
Avots: ME IV, 210
1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;
2) überreden
Wessen, Wid.;
3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe 2 ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;
4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe 2 ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe 2 ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.
Avots: ME IV, 210
tiepelis
tiepša
tiẽpša Bauske, C., Dunika, Grünh., Iw., Jürg., N.-Wohlfahrt, PS., Pe̦nkule, Ronneb., Segew., Siuxt, Stenden, Wahnen, Wolmarshof, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., G.-Buschh., Kl., Kr., Marzen, Schwanb., Selsau, Sessw., tiepša Dond., Nötk., Zirsten, comm., ein Rechthaber, ein auf seinem Willen Bestehender L., St., U., ein ziinkischer Mensch, ein Streitsüchtiger Mag. XIII, 2, 70; 3, 56: tas tiepša tautu dē̦ls suolīja vairs negaidīt BW. 7410, 1 var. viņi ir vienpusīgi tiepšas Zalktis I, 156. ej nu, neesi tāds tiepša! Blaum. Skala ug. 11 7. Zu tiept(ies); vgl. Sommer 108.
Avots: ME IV, 211
Avots: ME IV, 211
tiept
tiept (li. tem̃pti "ziehend spannen"), -pju, pu,
1) tìept C., tìept 2 Kl., Kr., recken, steifen
Bielenstein Holzb. 28: viņš man tiept uztiepa savu kažuoku C., KL;
2) stramm halten, behaupten
L., U.: es viņam pierādīju, bet viņš tiêpa 2 un tiepa, ka . . . (oder: tiepa un tiepa savu) Stenden. viņš grib tiept, ka es tuo e̦smu darījis Notk. viņš man sāk tiept (nee̦suošu) parādu virsū (aufbürden) Golg.;
3) "nepareizi apvainuot" Wessen. Refl. tìeptiês Neuenb., Wolm., (mit iê 2 ) Iw., Līn., auf sein angebliches Recht bestehen, hartnäckig Recht haben wollen, sich (auf etwas und gegen etwas) steifen
U.: kas pret viņu varē̦tu tiepties un pastāvēt Hiob 9, 4. žīdiņš šâ, tâ stīvējās un tiepās Dīcm. pas. v. I, 35. tē̦vs negribēja ne par kuo tuo darīt un ilgi tiepās ar dēlu 44. tu ar mani tiepies Kav. citi tiepjas, ka viņa ir tagad tur vēl e̦suot LP. V, 398. - Subst. tìepšanâs, das Sichsteifen: tiem nelīdz ne˙kāda tiepšanās BW. III, 1, 21; tiepums,
1) tiẽpums Bauske, Plur. tiẽpumi Siuxt, das Sichsteifen, die Nücke(n):
bē̦rnam uznāca tiepums Bauske. žīds re̦dzē̦dams, ka nuo F. saviem tiepumiem ne˙kādu taisnību nedabūs Jaun. mežk. 90; Wortstreit L., St.;
2) s. tiẽpums. Nebst tīpt, li. tampýti " mehrfach dehnen", tamprùs "zäh", tìmpa "Sehne" an. ƥambr "angeschwollen" ƥǫmb "Bogensehne", lat. tempus "Zeit; Schläfe" u. a. (s. Lidén IF. XIX, 331 f., Persson Beitr. 484 f., Boisacq Dict. 942, Walde Wrtb .2 769, Fick Wrtb. III 4 , 181, Trautmann Wrtb. 317 f.) zur Wurzel. von tît.
Avots: ME IV, 211, 212
1) tìept C., tìept 2 Kl., Kr., recken, steifen
Bielenstein Holzb. 28: viņš man tiept uztiepa savu kažuoku C., KL;
2) stramm halten, behaupten
L., U.: es viņam pierādīju, bet viņš tiêpa 2 un tiepa, ka . . . (oder: tiepa un tiepa savu) Stenden. viņš grib tiept, ka es tuo e̦smu darījis Notk. viņš man sāk tiept (nee̦suošu) parādu virsū (aufbürden) Golg.;
3) "nepareizi apvainuot" Wessen. Refl. tìeptiês Neuenb., Wolm., (mit iê 2 ) Iw., Līn., auf sein angebliches Recht bestehen, hartnäckig Recht haben wollen, sich (auf etwas und gegen etwas) steifen
U.: kas pret viņu varē̦tu tiepties un pastāvēt Hiob 9, 4. žīdiņš šâ, tâ stīvējās un tiepās Dīcm. pas. v. I, 35. tē̦vs negribēja ne par kuo tuo darīt un ilgi tiepās ar dēlu 44. tu ar mani tiepies Kav. citi tiepjas, ka viņa ir tagad tur vēl e̦suot LP. V, 398. - Subst. tìepšanâs, das Sichsteifen: tiem nelīdz ne˙kāda tiepšanās BW. III, 1, 21; tiepums,
1) tiẽpums Bauske, Plur. tiẽpumi Siuxt, das Sichsteifen, die Nücke(n):
bē̦rnam uznāca tiepums Bauske. žīds re̦dzē̦dams, ka nuo F. saviem tiepumiem ne˙kādu taisnību nedabūs Jaun. mežk. 90; Wortstreit L., St.;
2) s. tiẽpums. Nebst tīpt, li. tampýti " mehrfach dehnen", tamprùs "zäh", tìmpa "Sehne" an. ƥambr "angeschwollen" ƥǫmb "Bogensehne", lat. tempus "Zeit; Schläfe" u. a. (s. Lidén IF. XIX, 331 f., Persson Beitr. 484 f., Boisacq Dict. 942, Walde Wrtb .2 769, Fick Wrtb. III 4 , 181, Trautmann Wrtb. 317 f.) zur Wurzel. von tît.
Avots: ME IV, 211, 212
tiere
tiẽre N.-Bartau, ein Holzhaufen N.-Bartau n. Etn. II, 129; ein Haufen überhaupt: malku sakraun augstās tierēs N.-Bartau. sagriêztas maizes tiẽrīte ebenda. Aus (m)nd. tere "Ballen; ein bestimmtes Quantum des Brennholzes".
Avots: ME IV, 212
Avots: ME IV, 212
tikt
II tikt: prs. tīku Alswig, Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, N.-Peb., Ramkau, Sessw., Warkl.,
1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;
2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;
3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;
4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;
5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;
6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.
Avots: EH II, 681
1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;
2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;
3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;
4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;
5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;
6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.
Avots: EH II, 681
tikuši
tiļgaldi
tiļgaldi, die quergelegten Brettchen, woraus die Diele des Bootes besteht Bielenstein Holzb. 611. Zu tilaudi . galds.
Avots: ME IV, 190
Avots: ME IV, 190
tīmēt
tiptene
‡ tiptene, ein Kopftuch (aus einem bestimmten Stoff?): atnesa Trīnei un Ieviņai pa dze̦lte̦nai tiptenei Birznieks-Upītis Pel. akm. st. (1938) 77. lielā ve̦cmātes t. A. Brigadere Dievs, daba, darbs 142.
Avots: EH II, 683
Avots: EH II, 683
tīpulis
I tīpulis, eine kleine, dünne Wolke (mit ĩ) AP.; eine Wolke, die aus vielen kleinen KlIImpchen besteht (mit ì 2 ) Plm. n. RKr. XVII, 83; Plur. tĩpuļi, kleine (Arrasch, PS.), dünne (C.), zerstreute (Wid.) Wolken. Zu tīpt.
Avots: ME IV, 202
Avots: ME IV, 202
traks
traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,
a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;
b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. 2 785).
Avots: ME IV, 219
a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;
b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. 2 785).
Avots: ME IV, 219
trešs
trešs (li. trẽčias, aksl. tretъjь), gew. die Bestimmtheitsform trešais gebraucht, der dritte: treša gada kumeļam BW. 13797, 2. jau uotrām, jau trešām (sc.: tautiņām) 15101, 3 var. S. Le. Gr. § 337 c.
Avots: ME IV, 232
Avots: ME IV, 232
triezēties
trìezêtiês 2 Kl., eigensinnig sein, hartnäckig auf etwas bestehen Erlaa. Wenn altererbt und mit triez- aus treisg̑(h)-, etwa zu and. thrīsti "dreist" und lat. trīstis "finster gelaunt" ??
Avots: ME IV, 244
Avots: ME IV, 244
trijatnīgs
trijatnîgs, aus drei Teilen bestehend, kleeblattartig: lapas trijatnīgas Konv. 2 1687.
Avots: ME IV, 233
Avots: ME IV, 233
trinīklis
trinîklis AP., ein Webemuster, das von der rechten Seite gleich den skujiņas aussieht, links - unbestimmt: aude̦kls trinĩklê. trinīkli auž ar trim nītīm un trim paminām. Anscheinend mit kl aus tl und zu nĩts.
Avots: ME IV, 237
Avots: ME IV, 237
trinīts
trinīts,
1) s. trinīt;
2) = trinītis, trinīte 2: trinīta (trijnīta BW. 22621, 2 var.) audekliņu BW. 22595, 8 var. trinīta audekliņus RKr. XVI, 241. linu kre̦kli ar trinīta apakšām; "(pus)vadmalas rats, kas ruodas arvien uz priekšu pa divi paminām blakus minuot" Gramsden;
3) aus
trinītis oder trinīte bestehend, gemacht, trinītis oder trinīte seiend: trinītu audekliņu BW. 22621 var. trinītā audekliņa 7327, 2. trinītā paldziņā 18485. trinītiem palagiem 27530, 1. trinītā lupata Etn. I, 94. Ungewiss, ob Subst., oder Adj.: (gen. s.) trinīta audekliņa BW. 22621 var.
Avots: ME IV, 237
1) s. trinīt;
2) = trinītis, trinīte 2: trinīta (trijnīta BW. 22621, 2 var.) audekliņu BW. 22595, 8 var. trinīta audekliņus RKr. XVI, 241. linu kre̦kli ar trinīta apakšām; "(pus)vadmalas rats, kas ruodas arvien uz priekšu pa divi paminām blakus minuot" Gramsden;
3) aus
trinītis oder trinīte bestehend, gemacht, trinītis oder trinīte seiend: trinītu audekliņu BW. 22621 var. trinītā audekliņa 7327, 2. trinītā paldziņā 18485. trinītiem palagiem 27530, 1. trinītā lupata Etn. I, 94. Ungewiss, ob Subst., oder Adj.: (gen. s.) trinīta audekliņa BW. 22621 var.
Avots: ME IV, 237
trīsajie
trīspēdu
trīstrejāds
trîstrejâds, aus dreierlei Stoff bestehend: tr. kažuociņš, pus nuo suņa, pus no kaķa, pus sprāguša kumeliņa BW. 20523, 18.
Avots: ME IV, 242
Avots: ME IV, 242
trizulis
I trizulis,
1): auch Alschw., Siuxt, trizuļi Behnen, Frauenb.; ‡
3) ein aus 3 Ästen bestehender Wipfel
(?): isaudzis bērželis ar jauku trizulīti galā Behnen.
Avots: EH II, 695
1): auch Alschw., Siuxt, trizuļi Behnen, Frauenb.; ‡
3) ein aus 3 Ästen bestehender Wipfel
(?): isaudzis bērželis ar jauku trizulīti galā Behnen.
Avots: EH II, 695
tužavinas
‡ tužavinas Āboliņš Darba rati 81, ein gewisser Bestandteil des Wagens (= "balsti, rīkstes, stutes").
Avots: EH II, 707
Avots: EH II, 707
ugunskoks
ugunskùoks LP. VII, 333, ein Feuerbaum (der nach dem Volksglauben zu einer bestimmten Zeit von selbst zu brennen anfängt).
Avots: ME IV, 295
Avots: ME IV, 295
urdijs
ùrdijs 2 Birsgaln, bräunlichgelb, (in Ekau) orangengelb: jauki nuokuodinātas gan dze̦lte̦nas, gan rudas. gan ruslas, gan zilas, gan mēļas, gan ur̃dijas un vēl citādas dzijas Janš. Mežv. ļ. II, 127. Entlehnt nebst ordijs Gr.- Buschhof dass. und estn. ordian "Orleans" (gelber Farbestoff); d für l vielleicht unter dem Einfluss von Bordeaux. Vgl. auch ur̃diņš (und urds?), sowie Stenders Wrtb. 447.
Avots: ME IV, 303
Avots: ME IV, 303
urdīt
ur̃dît,
1): auch Lemb., Trik., Waidau, (mit ùr 2 ) Meselau; nicht in Ruhe lassen, beständig hin und her treiben;
"tirdīt" (mit ur) Stom.; lai mudinātu tuos un urdītu uz darbu Jauns. Nesk. saulē 23, dzirdēja saimnieci urdām saimnieku, lai ... ejuot sūdzēties Janš. Līgava I, 78. Refl. -tiês, ‡
2) andern keine Ruhe lassen:
kuo tu ùrdies 2 Fehteln.
Avots: EH II, 714
1): auch Lemb., Trik., Waidau, (mit ùr 2 ) Meselau; nicht in Ruhe lassen, beständig hin und her treiben;
"tirdīt" (mit ur) Stom.; lai mudinātu tuos un urdītu uz darbu Jauns. Nesk. saulē 23, dzirdēja saimnieci urdām saimnieku, lai ... ejuot sūdzēties Janš. Līgava I, 78. Refl. -tiês, ‡
2) andern keine Ruhe lassen:
kuo tu ùrdies 2 Fehteln.
Avots: EH II, 714
urdzināt
utubunga
utubuñga: in der Bed. 2 nach Sehwers Unters. 21 aus nd. lūsbung "Läusesack (ein Schimpfwort)", wobei der erste Bestandteil des Wortes übersetzt ist.
Avots: EH II, 716
Avots: EH II, 716
uz
uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),
1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;
2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;
3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;
4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;
5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;
6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),
a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;
b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;
c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;
7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.
Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314
1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;
2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;
3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;
4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;
5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;
6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),
a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;
b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;
c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;
7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.
Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314
uzāzēt
uzbīdelēt
uzbĩdelêt, (obendrein, ein bestimmtes Quantum) beuteln (perfektiv): uzbīdelēt vēl kādu maisu miltu.
Avots: ME IV, 317
Avots: ME IV, 317
uzciemoties
uzcìemuôtiês, über eine bestimmte Zeit hinaus zu Gast sein: viņš uzciemuojās vēl vienu nedēļu Bauske.
Avots: ME IV, 321
Avots: ME IV, 321
uzcirst
uzcìrst,
1) hauen, hacken
(perfektiv); (hin)aufhauen: uzcirst cirtienu. paguva uzcirst tam vēl ce̦turtuo cirtienu Janš. Bandavā I, 152. uzcirst ar cirvi uz naglas. uzcirst krustu. uzcirst baļka galam tapu;
2) auf etwas schlagen, hauen
(perfektiv): uzcirst zirgam ar pātagu;
3) aufbauen
U.: ē̦ku (namu, māju) uzcirst Manz. Lettus, U., AP.: klēts būtu uzcirsta Janš. Mežv. ļ. II, 472;
4) aufhacken, aufhauen (hauend öffnen):
uzcirst le̦du Siuxt u. a.;
5) anfertigen
(perfektiv): skaisti jau bija gan uzcirtis (sc.: kurpes) Janš. Dzimtene V, 116;
6) auflockern
U.: salmus uzcirst, das (Sommer)getreide in der Riege beim Dreschen auflockern U. sìenu uzcirst, das Heu mit der Harke wenden U., Etn. III, 72, Salisb., Siuxt u. a.: vālī sagrābtu sìenu žāvēšanai uzcē̦rt Etn. III, 103. Refl. -tiês,
1) man uzcirtās uz akmeņa Siuxt u. a., beim Hauen, Hacken traf ich versehentlich auf einen Stein;
2) sich aufputzen, sich herausschmücken
Siuxt, Vīt. u. a.;
3) energisch, rechthaberisch auftreten, auf etw. bestehen
Vīt.
Avots: ME IV, 321
1) hauen, hacken
(perfektiv); (hin)aufhauen: uzcirst cirtienu. paguva uzcirst tam vēl ce̦turtuo cirtienu Janš. Bandavā I, 152. uzcirst ar cirvi uz naglas. uzcirst krustu. uzcirst baļka galam tapu;
2) auf etwas schlagen, hauen
(perfektiv): uzcirst zirgam ar pātagu;
3) aufbauen
U.: ē̦ku (namu, māju) uzcirst Manz. Lettus, U., AP.: klēts būtu uzcirsta Janš. Mežv. ļ. II, 472;
4) aufhacken, aufhauen (hauend öffnen):
uzcirst le̦du Siuxt u. a.;
5) anfertigen
(perfektiv): skaisti jau bija gan uzcirtis (sc.: kurpes) Janš. Dzimtene V, 116;
6) auflockern
U.: salmus uzcirst, das (Sommer)getreide in der Riege beim Dreschen auflockern U. sìenu uzcirst, das Heu mit der Harke wenden U., Etn. III, 72, Salisb., Siuxt u. a.: vālī sagrābtu sìenu žāvēšanai uzcē̦rt Etn. III, 103. Refl. -tiês,
1) man uzcirtās uz akmeņa Siuxt u. a., beim Hauen, Hacken traf ich versehentlich auf einen Stein;
2) sich aufputzen, sich herausschmücken
Siuxt, Vīt. u. a.;
3) energisch, rechthaberisch auftreten, auf etw. bestehen
Vīt.
Avots: ME IV, 321
uzdzīt
I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,
1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;
2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;
3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;
4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;
5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.
Avots: ME IV, 329
1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;
2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;
3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;
4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;
5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.
Avots: ME IV, 329
uzēdināt
uzêdinât,
1) auffüttern, anpäppeln:
sivē̦ni labi uzēdināti;
2) füttern
(perfektiv): ceļā zirgu uzēdināt;
3) = ìeêdinât 2: viņa tuo puisi uzēdinājusi Stenden. viņš uz tās meitas kâ uz˙ēdināts Bauske. puikas ir tur zivis uzēdinājuši (haben mit Köder die Fische an eine bestimmte Stelle gewöhnt) Stenden.
Avots: ME IV, 330
1) auffüttern, anpäppeln:
sivē̦ni labi uzēdināti;
2) füttern
(perfektiv): ceļā zirgu uzēdināt;
3) = ìeêdinât 2: viņa tuo puisi uzēdinājusi Stenden. viņš uz tās meitas kâ uz˙ēdināts Bauske. puikas ir tur zivis uzēdinājuši (haben mit Köder die Fische an eine bestimmte Stelle gewöhnt) Stenden.
Avots: ME IV, 330
uzkaulēt
uzkaũlêt,
1) dazufeilschen:
uzkaulēt vēl vienu latu virsū. Refl. -tiês, sich (mit Erfolg) aufdrängen, auf etw. bestehn: uzkaulējās, lai tuo kādu gabalu pave̦d.
Avots: ME IV, 340
1) dazufeilschen:
uzkaulēt vēl vienu latu virsū. Refl. -tiês, sich (mit Erfolg) aufdrängen, auf etw. bestehn: uzkaulējās, lai tuo kādu gabalu pave̦d.
Avots: ME IV, 340
uzkranīties
uzkrītot
uzkrĩtuôt,
1) mit Kreide bestreichen
(perfektiv) Wid.;
2) mit Kreide anschreiben
Wid.
Avots: ME IV, 345
1) mit Kreide bestreichen
(perfektiv) Wid.;
2) mit Kreide anschreiben
Wid.
Avots: ME IV, 345
uzkula
*uzkula (erschlossen aus ostle. izkula),
1) der obere, aus einem runden Holz bestehende Rand eines Wagens
(Preili) oder Schlittens (Wackl.);
2) der Griff einer Schaufel
Preili.
Avots: ME IV, 346
1) der obere, aus einem runden Holz bestehende Rand eines Wagens
(Preili) oder Schlittens (Wackl.);
2) der Griff einer Schaufel
Preili.
Avots: ME IV, 346
uzmaš
uzmaš,
1) uzmaš Saikava, uzmašām Bers., Marzen, Selsau, Sessw., uzmaši Kl., uzmašu Prl., Adv., absichtlich
(uzmašām) Diez n. Plūd. Llv. II, 68, U., Erlaa, (uzmašu) Kl., (uzmašus) Salisb., besonders, zu dem Zweck (uzmaš) Budenbrock, Golg., N.-Laitzen, (uzmašām) AP., C., Fehgen, Fehsen, Laud., N.-Peb., Saikava, Selsau, Sessw., Tirsen, (uzmaši) Dr., Laud., Saikava, (uzmašu) Bers., (uzmašus) C., Sessw., unnütz, ein übriges Mal (uzmaš(i)) Ramkau: man ne˙kad negadījās gar tevi iet; svētdienā gribēju uzmaš pie tevis aiziet Budenbrock. pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nebūtu jāiet turp uz-mašus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 174. es taču uzmaši (zu einem bestimmten Zweck, mit besonderer Absicht) atnācu Saikava. nu tīri uzmaš jāiet uz buodi. tikkuo biju, un ej nu atkal! Saikava. uzmašu jau es uz viņsē̦tu neiešu Prl. n. FBR. VI, 114. atnes visu uz˙reiz, lai nav vē̦lāk uzmaš jāiet! Ramkau. iedams pajem lāpstu, lai nav jāiet uzmaši! ebenda. dziedātājiem... nevajadzē̦tu uzmašus uzstāties ar krievu tekstu, ja uz tuo nespiež sevišķa vajadzība RA.;
2) uz mašām, Adv., überhin
St., drüber hinaus U.: duod uzmašām! gib eine Zugabe! U.
Avots: ME IV, 355, 356
1) uzmaš Saikava, uzmašām Bers., Marzen, Selsau, Sessw., uzmaši Kl., uzmašu Prl., Adv., absichtlich
(uzmašām) Diez n. Plūd. Llv. II, 68, U., Erlaa, (uzmašu) Kl., (uzmašus) Salisb., besonders, zu dem Zweck (uzmaš) Budenbrock, Golg., N.-Laitzen, (uzmašām) AP., C., Fehgen, Fehsen, Laud., N.-Peb., Saikava, Selsau, Sessw., Tirsen, (uzmaši) Dr., Laud., Saikava, (uzmašu) Bers., (uzmašus) C., Sessw., unnütz, ein übriges Mal (uzmaš(i)) Ramkau: man ne˙kad negadījās gar tevi iet; svētdienā gribēju uzmaš pie tevis aiziet Budenbrock. pa ceļam viņš varēja sasniegt arī Linumu, lai nebūtu jāiet turp uz-mašus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 174. es taču uzmaši (zu einem bestimmten Zweck, mit besonderer Absicht) atnācu Saikava. nu tīri uzmaš jāiet uz buodi. tikkuo biju, un ej nu atkal! Saikava. uzmašu jau es uz viņsē̦tu neiešu Prl. n. FBR. VI, 114. atnes visu uz˙reiz, lai nav vē̦lāk uzmaš jāiet! Ramkau. iedams pajem lāpstu, lai nav jāiet uzmaši! ebenda. dziedātājiem... nevajadzē̦tu uzmašus uzstāties ar krievu tekstu, ja uz tuo nespiež sevišķa vajadzība RA.;
2) uz mašām, Adv., überhin
St., drüber hinaus U.: duod uzmašām! gib eine Zugabe! U.
Avots: ME IV, 355, 356
uzpirkt
uzrādīt
uzrãdît (li. užródyti "hinaufweisen"),
1) aufweisen, vorweisen, vorzeigen
LKVv.: u. pasi. varēja uzrādīt visuos aruoduos Bjernsona r. I, 12 (ähnlich Etn. III, 17). uzrādīja, kâ viņš uz tuo skatās J. R. V, 155. var tikai uzrādīt pārkāpumu Konv. 2 1159;
2) spezifizieren
Brasche; aufzeigen, bestimmen, andeuten: nuogājuši pie uzrādītās vietas LP. VII, 1121. tā cilts, kuo... kungs uzrādīs Jos. 7, 14. mazāks, nekâ vidējie skaitļi tabulā uzrāda Mazvērs. Lopkopība 3, 100;
3) bezeugen, beweisen
Spr. Refl. -tiês, sich oder einander angeben, vorweisen: zaglis pats uzrādījies policijai. zagļi cits citu uzrādās. Subst. uzrãdîšana, das Aufweisen: dibinātu ieme̦slu uzrādīšana R. Sk. II. 164. uzrãdîtãjs, wer aufzeigt: bez uzrādītāja tās gŗūti atrast Melnalksnis Mazsal. 22.
Avots: ME IV, 372
1) aufweisen, vorweisen, vorzeigen
LKVv.: u. pasi. varēja uzrādīt visuos aruoduos Bjernsona r. I, 12 (ähnlich Etn. III, 17). uzrādīja, kâ viņš uz tuo skatās J. R. V, 155. var tikai uzrādīt pārkāpumu Konv. 2 1159;
2) spezifizieren
Brasche; aufzeigen, bestimmen, andeuten: nuogājuši pie uzrādītās vietas LP. VII, 1121. tā cilts, kuo... kungs uzrādīs Jos. 7, 14. mazāks, nekâ vidējie skaitļi tabulā uzrāda Mazvērs. Lopkopība 3, 100;
3) bezeugen, beweisen
Spr. Refl. -tiês, sich oder einander angeben, vorweisen: zaglis pats uzrādījies policijai. zagļi cits citu uzrādās. Subst. uzrãdîšana, das Aufweisen: dibinātu ieme̦slu uzrādīšana R. Sk. II. 164. uzrãdîtãjs, wer aufzeigt: bez uzrādītāja tās gŗūti atrast Melnalksnis Mazsal. 22.
Avots: ME IV, 372
uzskaldīt
uzskalˆdît,
1) aufspalten
Dr.: u. malku KatrE. u. a., (ein beschränktes Quantum und zu einem bestimmten Zweck) Holz spalten (perfektiv);
2) spaltend geraten auf:
u. netīšām uz akmeni.
Avots: ME IV, 377
1) aufspalten
Dr.: u. malku KatrE. u. a., (ein beschränktes Quantum und zu einem bestimmten Zweck) Holz spalten (perfektiv);
2) spaltend geraten auf:
u. netīšām uz akmeni.
Avots: ME IV, 377
uzsolīt
uzsùolît,
1) eine Verheissung beifügen
L., daau versprechen U.;
2) (viel; eine hohe Summe) bieten
(perfektiv) bei einer Meistbietung: uz˙reiz viņš uzsuolīja ve̦se̦lu simtu. ūtrupē šuoreiz mantas augsti uzsuolītas;
3) über ein bestimmtes Quantum hinaus bieten:
uzsuoli vēl kādu latu!
4) im Bieten (andere) übertreffen (mehr tüeten als):
pircēji suolīja uzsuolīdami Pas. III, 398. Refl. -tiês, sich anheischig machen L.
Avots: ME IV, 386
1) eine Verheissung beifügen
L., daau versprechen U.;
2) (viel; eine hohe Summe) bieten
(perfektiv) bei einer Meistbietung: uz˙reiz viņš uzsuolīja ve̦se̦lu simtu. ūtrupē šuoreiz mantas augsti uzsuolītas;
3) über ein bestimmtes Quantum hinaus bieten:
uzsuoli vēl kādu latu!
4) im Bieten (andere) übertreffen (mehr tüeten als):
pircēji suolīja uzsuolīdami Pas. III, 398. Refl. -tiês, sich anheischig machen L.
Avots: ME IV, 386
uztaukšēt
uztaukš(ķ)êt, "(zu einem bestimmten Zweck in Eile) schmoren, rösten": uztaukšķēt zirņus, kaņepes.
Avots: ME IV, 391
Avots: ME IV, 391
uztaukšķēt
uztaukš(ķ)êt, "(zu einem bestimmten Zweck in Eile) schmoren, rösten": uztaukšķēt zirņus, kaņepes.
Avots: ME IV, 391
Avots: ME IV, 391
uztiept
uztiept, aufdrängen, aufbinden LKVv., einem etwas (zuzugeben, anzunehmen, zu glauben) zudringlich zumuten U., Bers.: viņš man uztiepa savu vainu. katrs rads man gribēja uztiept savu prātu A. Brigader Daugava I, 564. kapteinis... uztiepj sievai: tev būs teikt, ka e̦smu tavs brūtgāns, citādi... tevi iegrūdīšu ūdenī LP. IV, 38. gudrie nu uztiepa, ka glupajam... jāiet Pas. VI, 435. Refl. -tiês,
1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;
2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.
Avots: ME IV, 392
1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;
2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.
Avots: ME IV, 392
uztraipīt
uztraipît, aufstreichen, -schmieren: uztraipīt sviestu uz maizes. uztraipīt riku, eine Brotschnitte mit Butter bestreichen. Refl. -tiês,
1) für sich aufstreichen:
uztraipījies sviesta par maz;
2) uz drēbēm dubļi uztraipījušies, die Kleider sind versehentlich mit Kot besprengt worden.
Avots: ME IV, 392, 393
1) für sich aufstreichen:
uztraipījies sviesta par maz;
2) uz drēbēm dubļi uztraipījušies, die Kleider sind versehentlich mit Kot besprengt worden.
Avots: ME IV, 392, 393
vākšķis
valdzināt
I valdzinât,
1) mit Stricken binden
U.;
2) bestricken
L., St., verstricken U.: fesseln (fig.) C., Salis (mit al˜); viss vilina, valdzina, saista R. Sk. II, 173. meitene ... viņa sirdi bij valdzinājusi Neik. 12. kairinājušas lasītāju ziņkārību un valdzinājušas viņu uzmanību un ievērību Ar. Krišj. Valdem. 5. aistētiskie jautājumi viņu valdzina Vēr. I, 1031;
3) knechten, quälen
LKVv. Zu valgs I.
Avots: ME IV, 452
1) mit Stricken binden
U.;
2) bestricken
L., St., verstricken U.: fesseln (fig.) C., Salis (mit al˜); viss vilina, valdzina, saista R. Sk. II, 173. meitene ... viņa sirdi bij valdzinājusi Neik. 12. kairinājušas lasītāju ziņkārību un valdzinājušas viņu uzmanību un ievērību Ar. Krišj. Valdem. 5. aistētiskie jautājumi viņu valdzina Vēr. I, 1031;
3) knechten, quälen
LKVv. Zu valgs I.
Avots: ME IV, 452
vaļenderis
vaļenderis, jem. ohne eine bestimmte Beschäftigung Nerft, Peb., Saul. Zur Form vgl. klenderis.
Avots: ME IV, 464
Avots: ME IV, 464
valgums
I valgums,
1) eine Anfurt
Elv., L., U., Holmhof bei Riga, (mit al˜ ) Rutzau; die Landungsstelle für Fischerböte Bielenstein Holzb. 618, Lasd.; ein bestimmter Fischerplatz (PlKur., mit al˜ ) am Meer für die einzelnen Fischer Kurl. n. U.; ein Tal, Pass zwischen den Dünen zum Meer hin Petkunen: zveju laivas val˜gumā Janš. Nīca 5. kur būs man laivu dzīt, ne savā valgumā? BW. 22744, 1;
2) malkas valgums, ein Holzstapelplatz
U. Wenigstens in der Bed. I aus liv. vālgam "Landungsplatz", s. Thomsen Beröringer 285.
Avots: ME IV, 455
1) eine Anfurt
Elv., L., U., Holmhof bei Riga, (mit al˜ ) Rutzau; die Landungsstelle für Fischerböte Bielenstein Holzb. 618, Lasd.; ein bestimmter Fischerplatz (PlKur., mit al˜ ) am Meer für die einzelnen Fischer Kurl. n. U.; ein Tal, Pass zwischen den Dünen zum Meer hin Petkunen: zveju laivas val˜gumā Janš. Nīca 5. kur būs man laivu dzīt, ne savā valgumā? BW. 22744, 1;
2) malkas valgums, ein Holzstapelplatz
U. Wenigstens in der Bed. I aus liv. vālgam "Landungsplatz", s. Thomsen Beröringer 285.
Avots: ME IV, 455
vaļinieks
vaļiniẽks, vaļenieks Erlaa, Ogershof, Prl., f. v.-ce,
1) einer, wer freie Zeit hat, ein Müssiger:
vai es kāda vaļiniece jūsu bē̦rnu auklē̦dama ? BWp. 1407, 2;
2) vaļinieks St., U., Spr., Kabillen, Lubn., vaļenieks Bielenstein Holzb. 77, 110, 465, Golg., Mar., vaļˆnieks 2 Salis, vaļ˜nieks Suhrs n. FBR. VII, 37, Pilten, Stenden, ein nicht fest Angestellter, nicht bestimmt Beschäftigter; der Gesindeseinwohner, der keinen Jahresdienst bei dem Wirten hat; ein Lostreiber; ein Freistehender:
lai tas ir kalps, lai vaļinieks (er sei ein Knecht oder ein Freier) Glück Epheser 6, 8, Andra māte, kas dzīvuoja par vaļinieci Aps. Bag. radi 6;
3) vaļinieks Dunika, Kl., vaļenieks C., Frauenb.; Saikava, Sessw., ein zu züchtendes Kalb im ersten Lebensjahr, das unangebunden gehalten wird;
Plur. vaļinieki, Jungvieh, das im Stall nicht angebunden wird (im Gegensatz zu lieli luopi) Biel. n. U.; vaļinieki Mahlup, vaļenieki Erlaa, Mar., junge Kühe, die noch nicht gemolken werden: cik guovju un cik vaļenieku Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 120;
4) vaļenieks L., ein freier Mensch.
Avots: ME IV, 465
1) einer, wer freie Zeit hat, ein Müssiger:
vai es kāda vaļiniece jūsu bē̦rnu auklē̦dama ? BWp. 1407, 2;
2) vaļinieks St., U., Spr., Kabillen, Lubn., vaļenieks Bielenstein Holzb. 77, 110, 465, Golg., Mar., vaļˆnieks 2 Salis, vaļ˜nieks Suhrs n. FBR. VII, 37, Pilten, Stenden, ein nicht fest Angestellter, nicht bestimmt Beschäftigter; der Gesindeseinwohner, der keinen Jahresdienst bei dem Wirten hat; ein Lostreiber; ein Freistehender:
lai tas ir kalps, lai vaļinieks (er sei ein Knecht oder ein Freier) Glück Epheser 6, 8, Andra māte, kas dzīvuoja par vaļinieci Aps. Bag. radi 6;
3) vaļinieks Dunika, Kl., vaļenieks C., Frauenb.; Saikava, Sessw., ein zu züchtendes Kalb im ersten Lebensjahr, das unangebunden gehalten wird;
Plur. vaļinieki, Jungvieh, das im Stall nicht angebunden wird (im Gegensatz zu lieli luopi) Biel. n. U.; vaļinieki Mahlup, vaļenieki Erlaa, Mar., junge Kühe, die noch nicht gemolken werden: cik guovju un cik vaļenieku Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 120;
4) vaļenieks L., ein freier Mensch.
Avots: ME IV, 465
valšķis
valšķis,
1): auch A.-Schwanb.;
2): "wer viel Unsinn spricht, mit Worten nicht geizt, dabei andere ein wenig zum besten habend od. kritisierend"
(mit alˆ) Kaltenbr.
Avots: EH II, 754
1): auch A.-Schwanb.;
2): "wer viel Unsinn spricht, mit Worten nicht geizt, dabei andere ein wenig zum besten habend od. kritisierend"
(mit alˆ) Kaltenbr.
Avots: EH II, 754
varkšis
varkšis,
1) var̃kšis Wolmarshof, ein Schwätzer;
var̃kšis AP., var̂kšis C., vàrkšķis 2 Golg., ein Fasler;
2) var̂kšis 2 AP., wer beständig ohne Grund weint;
varšķis Schwanb., wer eigensinnig und leise weint; var̂šķis Golg., ein weinendes Kind;
3) var̃kšķis Bauske "wer brummt";
varkšķis Erlaa, ein zänkisches Kind;
4) var̂kšis Wolmarshof, der Kläffer (ein Hund);
5) varkšķis Vīt., wer Grimassen schneidet.
In der Bed. 5 zu varkšîtiês 2.
Avots: ME IV, 479
1) var̃kšis Wolmarshof, ein Schwätzer;
var̃kšis AP., var̂kšis C., vàrkšķis 2 Golg., ein Fasler;
2) var̂kšis 2 AP., wer beständig ohne Grund weint;
varšķis Schwanb., wer eigensinnig und leise weint; var̂šķis Golg., ein weinendes Kind;
3) var̃kšķis Bauske "wer brummt";
varkšķis Erlaa, ein zänkisches Kind;
4) var̂kšis Wolmarshof, der Kläffer (ein Hund);
5) varkšķis Vīt., wer Grimassen schneidet.
In der Bed. 5 zu varkšîtiês 2.
Avots: ME IV, 479
vaskains
vaskaîns,
1) von Wachs, mit Wachs vermischt, bestrichen
L., U.: vaskains me̦dus Frauenb., Memelshof;
2) gelb:
vaskains zirgs Nigr., Pas. VII, 35. kur, gailīti, tu tecēsi vaskainām kājiņām? BW. 14056, 10.
Avots: ME IV, 485
1) von Wachs, mit Wachs vermischt, bestrichen
L., U.: vaskains me̦dus Frauenb., Memelshof;
2) gelb:
vaskains zirgs Nigr., Pas. VII, 35. kur, gailīti, tu tecēsi vaskainām kājiņām? BW. 14056, 10.
Avots: ME IV, 485
vaskot
I vaskuôt (li. vaškúoti "wächsen"),
1) mit Wachs wichsen, bestreichen
U.; bohnen V.: v. diegu šūšanai Frauenb. (galds) bij vaskuots, nevaskuots BW. 1422. vaskuodama (Var.: ar vaskiem) kre̦klus šuvu 7353;
2) Wachs machen
VL. n. U.
Avots: ME IV, 485
1) mit Wachs wichsen, bestreichen
U.; bohnen V.: v. diegu šūšanai Frauenb. (galds) bij vaskuots, nevaskuots BW. 1422. vaskuodama (Var.: ar vaskiem) kre̦klus šuvu 7353;
2) Wachs machen
VL. n. U.
Avots: ME IV, 485
vecgaspaža
ve̦cgaspaža, eine für bestimmte Fälle vorgesehene Benennung der Krähe: vārna (tad jāsauc) par ve̦cgaspažu LP. Vll, 380.
Avots: ME IV, 515
Avots: ME IV, 515
vecsaimnieks
ve̦csàimnieks,
1) ein alter Wirt
N. - Bartau; der Vater des Wirtes A. - Ottenhof, Dond., Frauenb., Kandau, N. - Bartau, LP. VII, 431 (aus Dond.): nabaga Graikstiņš, ve̦csaimnieks, akls un atstāts Druva III, 595. - f. ve̦csaimniece Janš. Dzimtene V, 139, die Mutter des Wirtes;
2) der Besitzer eines Gesindes, das von alters her bestanden hat (als Gegensatz zum
jaunsaimnieks "Jungwirt").
Avots: ME IV, 518
1) ein alter Wirt
N. - Bartau; der Vater des Wirtes A. - Ottenhof, Dond., Frauenb., Kandau, N. - Bartau, LP. VII, 431 (aus Dond.): nabaga Graikstiņš, ve̦csaimnieks, akls un atstāts Druva III, 595. - f. ve̦csaimniece Janš. Dzimtene V, 139, die Mutter des Wirtes;
2) der Besitzer eines Gesindes, das von alters her bestanden hat (als Gegensatz zum
jaunsaimnieks "Jungwirt").
Avots: ME IV, 518
veikls
veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),
1) fleissig
L., U., (mit èi 2 ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi 2 ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit eĩ ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;
2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit eĩ ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;
3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;
4) etwas dumm, beschränkt
(mit eĩ ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,
1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;
2) das Wohlbestelltsein
U.;
3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.
Avots: ME IV, 523, 524
1) fleissig
L., U., (mit èi 2 ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi 2 ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit eĩ ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;
2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit eĩ ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;
3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;
4) etwas dumm, beschränkt
(mit eĩ ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,
1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;
2) das Wohlbestelltsein
U.;
3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.
Avots: ME IV, 523, 524
vējenes
vẽjenes Frauenb., Gramsden, Karls., Stenden, Wandsen, (mit è 2 ) Bers., Selsau, die Windmühle U., Mag. IV, 2, 154: redzēja vējenes griežamies Janš. Dzimtene V, 312. spārni kâ mūsu vẽjēnēm Austriņš Pušeln. un suseln. 52. vējenes, kur kārš un vērpj arī vilnu Konv. 2 369. tik liela un re̦sna kâ sudmalas (vējenes) LP. IV, 166. malējs nuo ... vējenēm nākdams VII, 983. Vgl. vējines und li. vėjinis "für den Wind bestimmt".
Avots: ME IV, 551
Avots: ME IV, 551
vējš
vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,
1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,
a) spazieren gehen
U.;
b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,
a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;
b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;
c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,
a) jem. betrunken machen;
b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;
2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.
a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;
b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,
a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;
b) viscum album L.;
c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,
a) ein leeres Wort
U.;
b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,
a) s. vẽjzivs;
b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;
3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.
Avots: ME IV, 552, 553, 554
1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,
a) spazieren gehen
U.;
b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,
a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;
b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;
c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,
a) jem. betrunken machen;
b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;
2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.
a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;
b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,
a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;
b) viscum album L.;
c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,
a) ein leeres Wort
U.;
b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,
a) s. vẽjzivs;
b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;
3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.
Avots: ME IV, 552, 553, 554
velce
‡ V vèlce 2 Nautrēni, ein unbestimmtes Quantum: tam ir v. naudas. ieduod kaidu velci.
Avots: EH II, 768
Avots: EH II, 768
veldze
I veldze, veldz 2 Ugalen n. FBR. VlI, 15,
1) eine Pfütze auf einer überschwemmt gewesenen Wiese
(mit elˆ 2 ) Schibbenhof;
2) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Jürg., Kalzenau, Meiran, Nötk., Vīt.; die Kühle, der Schatten Lemburg, Etn. Il, 49; die Abkühlung Wid.; die Erfrischung Wid., (mit elˆ ) Smilt., (mit elˆ 2 ) Grünw.; der Genuss, Wid.: zemei maz veldzes, stādi sāk vīst Erlaa, Jürg., Wessen. smalkais, lietus bij laba veldze izkaltušiem asniem Vīt. mugura bij slapja, galva vienā veldzē ders. izkaltušajās debests krājas veldze J. R. V, 92. piesien teliņu apakš vītuoliem; tur laba veldze nuo saulītes Dobl. n. Etn. Il, 49. brūces dzesināt ar... aukstuo veldzi MWM. VllI, 92. veldzes kausu... iztvīkušām lūpām sniedz Asp. VII, 21. sērdienim... sniedzi savu veldzi Rainis Gō"tes dzeja 73. (saule) veldzi laista... vātīs Ave sol 21. dvēseles viena uotru ar savu veldzi veldzināja R. Sk. Il, 105.
Avots: ME IV, 527, 528
1) eine Pfütze auf einer überschwemmt gewesenen Wiese
(mit elˆ 2 ) Schibbenhof;
2) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Jürg., Kalzenau, Meiran, Nötk., Vīt.; die Kühle, der Schatten Lemburg, Etn. Il, 49; die Abkühlung Wid.; die Erfrischung Wid., (mit elˆ ) Smilt., (mit elˆ 2 ) Grünw.; der Genuss, Wid.: zemei maz veldzes, stādi sāk vīst Erlaa, Jürg., Wessen. smalkais, lietus bij laba veldze izkaltušiem asniem Vīt. mugura bij slapja, galva vienā veldzē ders. izkaltušajās debests krājas veldze J. R. V, 92. piesien teliņu apakš vītuoliem; tur laba veldze nuo saulītes Dobl. n. Etn. Il, 49. brūces dzesināt ar... aukstuo veldzi MWM. VllI, 92. veldzes kausu... iztvīkušām lūpām sniedz Asp. VII, 21. sērdienim... sniedzi savu veldzi Rainis Gō"tes dzeja 73. (saule) veldzi laista... vātīs Ave sol 21. dvēseles viena uotru ar savu veldzi veldzināja R. Sk. Il, 105.
Avots: ME IV, 527, 528
vēris
vẽris, ein grosser Wald PS., namentl. ein grosser Laubwald Walk. n. U., Burtn., (mit è2 ) Bers., Fehteln, Kl.; ein grosser morastiger Wald Bers.; ein niedrig gelegener, feuchter Fichtenwald Allasch n. BielU.; ein niedriger Laubwald (mit ẽ ) Jürg.; ein grosser, gemischter Wald (mit ẽ ) Nötk.; ein undichter Kiefernwald (mit è 2 ) Festen; ein undichter Wald mit grossen Bäumen Walk; ein grosser abgeschlagener Wald Bergm. n. U.; "ve̦cs, lē̦ni audzis priežu mežs" Ronneb.; Gebröch U.; eine morastige, einschiessende Stelle, wo nichts recht wächst Grundsahl, Sinolen; eine trockene Wiese am Flussufer (mit ẽ ) Wolm.; mit gutem Gras bestandene Uferwiesen Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617 (unbek. in Dond., Dunika, Golg , Kaltenbrunn, Lubn., Salis, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, Wanasen): purvi vien, vēri( Var.: vēres) vien BW. 25938, 6. gan ir liela vēra (Var.: vēres) mala 7569. vēra uozuoliņu 4820. devāmies dziļi mežā... līdz . . . silam, gāršai vai vēram A. v. J. 1900, S. 887. - Vgl. die Gesindenamen Vẽris Lvv. I, 82, Vẽrīši und Zvir̂gzdavẽris 2 I, 35 und die Wäldernamen Bauskas vēris I, 51 und Vērgārša I, 111, sowie (in einem Dokument v. J. 1254 bei Bielenstein Grenzen 431) "silvam, quae Vere dicitur" (in Semgallen). Unklar ist das Verhältnis zu ähnlich lautenden finnischen Wörtern mit der Bed. "Wald", wozu Setälä IFA. XIII, 295 f. In der Bed. "Uferwiese" vielleicht aus estn. vēŕ "Ufer".
Avots: ME IV, 561, 562
Avots: ME IV, 561, 562
vērtēt
vez
vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,
1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;
2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;
3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;
4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.
Avots: ME IV, 546
1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;
2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;
3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;
4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.
Avots: ME IV, 546
vēzis
II vêzis (li. vėžỹs, gen. vė´žio),
1) der Krebs:
Sprw. tie paši vēži, tik citā kulītē Br. s. v. p. 110. turas kâ vēzis alā JK. II, 649. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas RKr. VI, 984. tur kâ ar vēža nagiem 983. ve̦lkas kâ vēzis 985; Mag. XIII, 3, 65: (zirgs) vilcies pa vagu kâ vẽzis Etn. II, 87. laiks kâ vēzis ve̦lkas (die Zeit vergeht langsam) Apsk. v. J. 1903, S. 353. iet vēža gaitu (sehr langsam, im Schneckentempo) PS. sarkans kâ vē zis LP. III, 41. vēzīti . . . , kam tuo upīti dūņām jauci! BW. 2711. vārīts vēzis 19238. - jūras vēzis, der Seekrebs Brasche, die Hummer Norv. 122; zemes vēzis Etn. I, 84, der Erdkrebs (gryllotulpa vulgaris) U., Burtn., Wolm.;
2) der Krebs (Krankheit):
pret vēzi lietuo spranču krītu Etn. IV, 116;
3) verächtl. Bezeichnung für Kinder
Frauenb.: vai neiesit nuost nuo ceļa, vēži tādi? sagt man zu Kindern, die Erwachsenen im Wege sind Frauenb.; dūņu vēzis, verächtl. Bezeichnung für eine Person: ai, tautieti, dūņu vēzi! BW. 13691;
4) vēzītis, eine Art Stickmuster
RKr. XVII, 33;
5) in genitivischen Verbindungen:
vēža diena Etn. II, 193; vēžu dzirniņas (dzir̃nas Frauenb., dzirni, dzirnakļi) od. v. kauli, Krebssteine U.; vēžu kule, der Beutel, worin die gefangenen Krebse aufbewahrt werden Frauenb. Etwa zu vēzêt(iês)? Anders (zu npers. gāz "Beisszange", ai. vāhaka-ḥ "ein bestimmtes giftiges Insekt" u. a.) Petersson Ar. u. arm. Stud. 131 f.
Avots: ME IV, 574
1) der Krebs:
Sprw. tie paši vēži, tik citā kulītē Br. s. v. p. 110. turas kâ vēzis alā JK. II, 649. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas RKr. VI, 984. tur kâ ar vēža nagiem 983. ve̦lkas kâ vēzis 985; Mag. XIII, 3, 65: (zirgs) vilcies pa vagu kâ vẽzis Etn. II, 87. laiks kâ vēzis ve̦lkas (die Zeit vergeht langsam) Apsk. v. J. 1903, S. 353. iet vēža gaitu (sehr langsam, im Schneckentempo) PS. sarkans kâ vē zis LP. III, 41. vēzīti . . . , kam tuo upīti dūņām jauci! BW. 2711. vārīts vēzis 19238. - jūras vēzis, der Seekrebs Brasche, die Hummer Norv. 122; zemes vēzis Etn. I, 84, der Erdkrebs (gryllotulpa vulgaris) U., Burtn., Wolm.;
2) der Krebs (Krankheit):
pret vēzi lietuo spranču krītu Etn. IV, 116;
3) verächtl. Bezeichnung für Kinder
Frauenb.: vai neiesit nuost nuo ceļa, vēži tādi? sagt man zu Kindern, die Erwachsenen im Wege sind Frauenb.; dūņu vēzis, verächtl. Bezeichnung für eine Person: ai, tautieti, dūņu vēzi! BW. 13691;
4) vēzītis, eine Art Stickmuster
RKr. XVII, 33;
5) in genitivischen Verbindungen:
vēža diena Etn. II, 193; vēžu dzirniņas (dzir̃nas Frauenb., dzirni, dzirnakļi) od. v. kauli, Krebssteine U.; vēžu kule, der Beutel, worin die gefangenen Krebse aufbewahrt werden Frauenb. Etwa zu vēzêt(iês)? Anders (zu npers. gāz "Beisszange", ai. vāhaka-ḥ "ein bestimmtes giftiges Insekt" u. a.) Petersson Ar. u. arm. Stud. 131 f.
Avots: ME IV, 574
viengabala
viêngabala (gen. s.), aus einem Stück gemacht, bestehend; einheitlich: tas jākaļ nuo viengabala dzelzs, tuo nevar metināt nuo diviem gabaliem Frauenb. viengabala darbs A. XX, 480. viņš tik viengabala, tik stiprs Zalktis I, 23. tagad sievietēm ir viengabala kre̦kli Frauenb.
Avots: ME IV, 658
Avots: ME IV, 658
vienistabas
viens
viêns (li. vienas),
1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;
2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;
3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;
4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;
5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;
6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).
Avots: ME IV, 664, 665
1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;
2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;
3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;
4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;
5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;
6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).
Avots: ME IV, 664, 665
viensitiena
viênsitiêna* zvans Konv. 2 815, eine zu einer bestimmten Zeit nur einmal erschallende Glocke.
Avots: ME IV, 665
Avots: ME IV, 665
vienvārda
viênvā`rda* (gen. s.),
1) gleichnamig
Dr. 857;
2) aus einem Wort bestehend:
vienvārda teikums.
Avots: ME IV, 668
1) gleichnamig
Dr. 857;
2) aus einem Wort bestehend:
vienvārda teikums.
Avots: ME IV, 668
vienvārdīgs
viênvā`rdîgs,* aus einem Wort bestehend: teikumi nāca īsi, vienvārdīgi, kā cirtieni A.Brig. Daugava v. J. 1928, S. 149.
Avots: ME IV, 668
Avots: ME IV, 668
vietniekpulks
vìetniekpùlks, ein ehemaliges, aus gewählten Vertretern bestehendes Selbstverwaltungsorgan der Landgemeinde: cik daudz pūliņa ir... valsts ve̦cākajam ar stūrgalvīgu vietniekpulku Aps. Bag. radi 1. vietniekpulks izrentēja skuolas zemi Seibolt.
Avots: ME IV, 674
Avots: ME IV, 674
viga
viga,
1) die Niederung zwischen Dünen (die auch morastig sein kann)
Biel. n. U., Anzen, Dond.; eine grasige Niederung Kawall n. U.; eine mit Fichten od. kleinen Kiefern bestandene Schlucht N.-Bartau: viga līdze̦na un ar garu zâli Dond. - vigas zâle, das Gras, welches in einer viga wächst Dond. - Vgl. den Namen einer Uferwiese Viga in Salis;
2) Teichgras
L.; Riedgras Dond.: viga aug valkuos Dond. n. RKr. XVII, 63;
3) vadmalas viga N.-Bartau "aude̦kla rieva". viga 2 scheint auf vigas zâle zu beruhen. Und viga 1 und 3 deuten auf eine Urbedeutung Einbiegung", weshalb liv. viga "Sumpfland, feuchte Niederung" wohl aus le. viga I (und nicht umgekehrt) entlehnt ist. Somit wohl (s. Petersson Heterokl. 242) zu sloven. véga "Schiefe", vè̦gati "schwanken", an. vīk "kleine Bucht", norw. vik "Biegung", an. veikja "biegen", ai. vēga-ḥ "Zittern" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. I, 234 f.).
Avots: ME IV, 582
1) die Niederung zwischen Dünen (die auch morastig sein kann)
Biel. n. U., Anzen, Dond.; eine grasige Niederung Kawall n. U.; eine mit Fichten od. kleinen Kiefern bestandene Schlucht N.-Bartau: viga līdze̦na un ar garu zâli Dond. - vigas zâle, das Gras, welches in einer viga wächst Dond. - Vgl. den Namen einer Uferwiese Viga in Salis;
2) Teichgras
L.; Riedgras Dond.: viga aug valkuos Dond. n. RKr. XVII, 63;
3) vadmalas viga N.-Bartau "aude̦kla rieva". viga 2 scheint auf vigas zâle zu beruhen. Und viga 1 und 3 deuten auf eine Urbedeutung Einbiegung", weshalb liv. viga "Sumpfland, feuchte Niederung" wohl aus le. viga I (und nicht umgekehrt) entlehnt ist. Somit wohl (s. Petersson Heterokl. 242) zu sloven. véga "Schiefe", vè̦gati "schwanken", an. vīk "kleine Bucht", norw. vik "Biegung", an. veikja "biegen", ai. vēga-ḥ "Zittern" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. I, 234 f.).
Avots: ME IV, 582
viķēt
viķêt, schmieren A.-Ottenhof, Ruj. Aus estn. wikkima "tünchen, mit Kalk bestreichen"?
Avots: ME IV, 584
Avots: ME IV, 584
vilkt
vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;
2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;
3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;
4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;
5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;
6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;
7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;
8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;
9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;
10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;
11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;
12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;
13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;
14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:
a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;
b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;
c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,
1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.
2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;
3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;
4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;
5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;
6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;
7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,
1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;
2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),
1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-
2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.
Avots: ME IV, 590, 591, 592
virkšis
virkšis,
1) virkšis Adl., Butzkowsky, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., Vīt., virkšķis Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., das Geräusch, das beim Reissen von Stoff, Kleidern entsteht; virkšķis Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, ein unbestimmtes Geräusch ("burkšķis"); virkšs Meselau, das Geräusch, das entsteht, wenn viele durcheinandersprechen; virkšis Vīt., virkšķis Vīt., geräuschvolles Schlürfen: lakatus plēšuot dzirdams virkšķis Vīt. putru strebjuot viņš virkšina ar lielu virkši ders. bija liels virkšķis Meiran u. a.;
2) vir̃kšis C., virkšķis Bers., Erlaa, wer schnell, eilig spricht;
3) virkšķis Butzkowsky, Erlaa, Grawendahl, Meselau, Sessw., ein leichtsinniger, heftiger, leicht auffahrender Mensch:
tas gan ir tikai tāds virkšķis! Sessw.
Avots: ME IV, 607
1) virkšis Adl., Butzkowsky, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., Vīt., virkšķis Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., das Geräusch, das beim Reissen von Stoff, Kleidern entsteht; virkšķis Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, ein unbestimmtes Geräusch ("burkšķis"); virkšs Meselau, das Geräusch, das entsteht, wenn viele durcheinandersprechen; virkšis Vīt., virkšķis Vīt., geräuschvolles Schlürfen: lakatus plēšuot dzirdams virkšķis Vīt. putru strebjuot viņš virkšina ar lielu virkši ders. bija liels virkšķis Meiran u. a.;
2) vir̃kšis C., virkšķis Bers., Erlaa, wer schnell, eilig spricht;
3) virkšķis Butzkowsky, Erlaa, Grawendahl, Meselau, Sessw., ein leichtsinniger, heftiger, leicht auffahrender Mensch:
tas gan ir tikai tāds virkšķis! Sessw.
Avots: ME IV, 607
virs
vìrs (li. virš Tiž. I, 331, III, 324 und bei Skardžius Kalba I, 25f.), Präp., auf, über, oberhalb, gewöhnl. mit dem Genitiv (nach U. auf die Frage "wo?"), seltener mit dem Acc.-Instr. (nach U. auf die Frage "wohin?"),
1) die Stellung od. Bewegung auf der Oberfläche eines Gegenstandes bezeichnend:
guļu virs (Var.: uz) akmiņa (ich liege auf einem Stein) BW. 10107. atradu virs (Var.: uz) celiņa (Var.: celiņu; ich fand auf dem Weg...) 9623, 5. virs jumta, über dem Dach U. ne es dziedu, ne runāju, virs vējiņa stāvē̦dama (so stehend, dass der Wind meine Stimme der dē̦lu māte zuführen kann): apakš vēja dē̦lu māte manu balsi klausījās BW. 501;
2) bezeichnend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen" u. ähnl.:
lika tuo virs ... altāri Glück I Mos. 22, 9. liku virs (Var.: uz cum. gen.) akmeni ... gredzeniņu BW. 10015, I. virs (Var.: uz) kumeļa ziedi bira 10980 var. cērt ruoku virs ruoku! schlage Hand in Hand! U.;
3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen: virs manim . . . raud (weint, sich über mich beklagend) Mag. VIII, № 952. runā . . . virs (Var.: uz, ap, apkārt, gar, par) tuo manu augumiņu (sprechen über mich) BW. 8818 var. Vgl. Le. Gr. §§ 581-2 und E. Fraenkel Syntax d. lit. Postpos. u. Präp. 285.
Avots: ME IV, 610
1) die Stellung od. Bewegung auf der Oberfläche eines Gegenstandes bezeichnend:
guļu virs (Var.: uz) akmiņa (ich liege auf einem Stein) BW. 10107. atradu virs (Var.: uz) celiņa (Var.: celiņu; ich fand auf dem Weg...) 9623, 5. virs jumta, über dem Dach U. ne es dziedu, ne runāju, virs vējiņa stāvē̦dama (so stehend, dass der Wind meine Stimme der dē̦lu māte zuführen kann): apakš vēja dē̦lu māte manu balsi klausījās BW. 501;
2) bezeichnend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen" u. ähnl.:
lika tuo virs ... altāri Glück I Mos. 22, 9. liku virs (Var.: uz cum. gen.) akmeni ... gredzeniņu BW. 10015, I. virs (Var.: uz) kumeļa ziedi bira 10980 var. cērt ruoku virs ruoku! schlage Hand in Hand! U.;
3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen: virs manim . . . raud (weint, sich über mich beklagend) Mag. VIII, № 952. runā . . . virs (Var.: uz, ap, apkārt, gar, par) tuo manu augumiņu (sprechen über mich) BW. 8818 var. Vgl. Le. Gr. §§ 581-2 und E. Fraenkel Syntax d. lit. Postpos. u. Präp. 285.
Avots: ME IV, 610
virsauklis
‡ virsauklis RKr. XVII, 38, ein gewisser Bestandteil eines Pfluges: (lemesnīcu) satur divi aukļi: apakšauklis un v.
Avots: EH II, 788
Avots: EH II, 788
virsmērs
virsū
vìrsū (loc. s. von vìrsus), Adv., oben, oben auf U., drauf, drüber: nei˙viens mani aizdziedāja, virsū tiku es dzieduot BW. 414. saraujuot 7000 šauju un vēl kādas desmitas virsū (darüber hinaus, mehr) Etn. III, 89. virsū iet, auf jemand, auf etw. losgehn, jem. bestürmen (namentl. mit Vorwürfen) U., St. virsū iet ar savām lūgšanām Kaudz. M. 311. nākuse ugunīga čūska virsū LP. IV, 55. virsū nākt vājam, zu einem Kranken kommen, um ihm das Abendmahl zu reichen U. mācītāju virsū aicināt, den Prediger zum Kranken rufen, damit er ihn kommuniziere U. virsū palikt, die Oberhand behalten St., U. grasīties virsū brukt LP. I, 146. stājuse virsū, lai sakuot IV, 224. - saki virsū! sprich das Wort zusammen (ohne zu buchstabieren) aus! Oppek. n. U.
Avots: ME IV, 615
Avots: ME IV, 615
virtins
virtins, eine Speise, bestehend aus gekochtem ungegorenem Brotteig, der mit Butter gegessen wird Oberkurl. n. Etn. II, 17. Zu virt I.
Avots: ME IV, 618
Avots: ME IV, 618
virzīt
vir̃zît A.-Ottenhof, C., Wolmarshof, (mit ir̂) Arrasch, Jürg., N.-Wohlfahrt, Prl., Selsau, Trik., (mit ìr 2 ) Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Sessw. (mit ir̂ 2 ) Frauenb., Salisb., Lin., Segewold, Selg., (in einer bestimmten Richtung) bewegen, rücken, richten Bers.: uz visām pusēm virzīt MWM. X, 895. viņš . . . skatu virza uz saviem pirkstiem Vēr. II, 332. (fig.) grāmata virzīta pret ... A. v. J. 1896, S. 244. Refl. -tiês, rücken (intr.), sich bewegen U.; sich richten; sich nähern U.: virzīties uz priekšu, atpakaļ, pruojām. virzies augšā! U. virzies šurpu! U. Nebst atvirzît (s. dies) und li. viržyti "mit Stricken binden" zur Wurzel von varza; zur Bed. vgl. auch ai. várjati und lat. vergit "wendet".
Avots: ME IV, 620
Avots: ME IV, 620
vis
II vis- (aus dem gen. pl. visu "aller" gekürzt),
1) Vorsatzsilbe, die einen nachfolgenden Komparativ oder (seltener) Positiv in einen Superlativ verwandelt: vis˙daiļā mātes meita BW. 988, 9. dabūju vis˙gre̦znuo tē̦va dē̦lu 9999 var. jāja vis˙čaklaju (Var.: vis˙čaklāku) kumeliņu! 13560. lai bagāts, kas bagāts, arājiņis vis˙bagāts 28264. vis˙agrīnuo putnu ligzdas Etn. II, 12. vis˙labâkais, der (aller)beste.
vis˙labâk, am besten. vis˙drĩzâk Frauenb. "so schnell wie möglich";
2) all-:
vis˙spê-cîgais U., der allmächtige. S. Le. Gr.354.
Avots: ME IV, 621
1) Vorsatzsilbe, die einen nachfolgenden Komparativ oder (seltener) Positiv in einen Superlativ verwandelt: vis˙daiļā mātes meita BW. 988, 9. dabūju vis˙gre̦znuo tē̦va dē̦lu 9999 var. jāja vis˙čaklaju (Var.: vis˙čaklāku) kumeliņu! 13560. lai bagāts, kas bagāts, arājiņis vis˙bagāts 28264. vis˙agrīnuo putnu ligzdas Etn. II, 12. vis˙labâkais, der (aller)beste.
vis˙labâk, am besten. vis˙drĩzâk Frauenb. "so schnell wie möglich";
2) all-:
vis˙spê-cîgais U., der allmächtige. S. Le. Gr.354.
Avots: ME IV, 621
viss
viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),
1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;
2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;
3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.
Avots: ME IV, 625
1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;
2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;
3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.
Avots: ME IV, 625
vītolains
vītra
vītra (sloven. vîtra "Flechtgerte" ),
I) ein Schling-, Rankengewächs
DL.;
2) ein unbeständiger Mensch (bes. ein solches Weib)
Ruhental n. DL.: tīrā vītra mūs[u] māsiņa: ne tai labs tē̦va dē̦ls, ne guodīgs arājiņš Barbern n. Etn. I, 7. Zum Suffix vgl. mē̦tra.
Avots: ME IV, 648
I) ein Schling-, Rankengewächs
DL.;
2) ein unbeständiger Mensch (bes. ein solches Weib)
Ruhental n. DL.: tīrā vītra mūs[u] māsiņa: ne tai labs tē̦va dē̦ls, ne guodīgs arājiņš Barbern n. Etn. I, 7. Zum Suffix vgl. mē̦tra.
Avots: ME IV, 648
zabene
I zabene, comm., jem., der viel und unbestimmt ("nenuoteikti") spricht Laud.; vgl. etwa zabît II.
Avots: ME IV, 678
Avots: ME IV, 678
žagarot
žagaruôt,
1) Reisig sammeln
C., Heidenfeld, Kreis Mitau; "griêzt sluotām zarus" Gotthardsberg, Setzen; Reisig als Brennmaterial vorbereiten (hauen, führen, zerhacken, stapeln) Kreis Mitau;
2) mit Strauch bestecken
U.: žagaruotas (mit Buschwerk bewachsen?) ceļa malas BW. 17028; 17496 var. (wozu Mag. XX, 3, 176). žagaruotā ligzda Veselis Netic. Toma mīlest. 7;
3) jungen Wald, Gesträuch lichten
Kreis Mitau;
4) = žagarêt 3 A. - Ottenhof, Dubena, Kegeln, Lennew., Lubn., Selb., Serben: puiku žagaruot Kaudz. Izjurieši 219.
Avots: ME IV, 786
1) Reisig sammeln
C., Heidenfeld, Kreis Mitau; "griêzt sluotām zarus" Gotthardsberg, Setzen; Reisig als Brennmaterial vorbereiten (hauen, führen, zerhacken, stapeln) Kreis Mitau;
2) mit Strauch bestecken
U.: žagaruotas (mit Buschwerk bewachsen?) ceļa malas BW. 17028; 17496 var. (wozu Mag. XX, 3, 176). žagaruotā ligzda Veselis Netic. Toma mīlest. 7;
3) jungen Wald, Gesträuch lichten
Kreis Mitau;
4) = žagarêt 3 A. - Ottenhof, Dubena, Kegeln, Lennew., Lubn., Selb., Serben: puiku žagaruot Kaudz. Izjurieši 219.
Avots: ME IV, 786
žagars
žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.
Avots: ME IV, 785, 786
Avots: ME IV, 785, 786
zaglis
zaglis,
1) der Dieb:
Sprw. zagļam zagļa prāts Br. sak. v. 1474. zagļam zagļa alga 1475. zagļam daudz ceļu, pē̦du dzinējam tik viens pats 1476. zaglim viens celš, ķē̦rājiem visi JK. II, 460. zagļam viens grē̦ks, dzinējam daudz (einer ist der Täter; der den Dieb Suchende beschuldigt mit Unrecht viele) U. zaglim tumsā veicas JK. II, 459. tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Dr. mazuos zagļus kar, lieluos ceļ amatuos Kaudz. M. 133. ruobežnieki zagļu ļaudis, nuozuog manu vainadziņu BW. 6182. es redzēju zirgu zagli 30163. meitu zaglis krūmiņuos 13496. dienas (dienu) zaglis, der Tagedieb: tu tik tāds dienas zaglis vien esi Frauenb. kalpi tavi dienas zagļi BW. 27971. Sprw.: dienu zaglis - mūža zaglis RKr. VI, 136. dūmu zaglis, ein Hausdieb St., Bergm. n. U. (unter dūmi). ja kaut kuo daruot ruoka trīc, tad saka, ka tas e̦suot cāļu zaglis Etn. IV, 176. zagļu vārdi, Zauberworte, mit deren Hilfe Diebe bellende Hunde zum Schweigen bringen od. zu bestehlende Menschen in tiefen Schlaf versetzen Frauenb. zagļu laiks, der Herbst Frauenb.;
2) adatu zaglis, forficula auricularia Balt. Lauksaimnieks;
3) Demin. zaglītis, ein Teil des Webstuhls
Karls.: aude̦kla galā ir zaglītis (kāds pasmags priekšme̦ts), kas ve̦lk lumstiņus atpakaļ Ruj.
Avots: ME IV, 679
1) der Dieb:
Sprw. zagļam zagļa prāts Br. sak. v. 1474. zagļam zagļa alga 1475. zagļam daudz ceļu, pē̦du dzinējam tik viens pats 1476. zaglim viens celš, ķē̦rājiem visi JK. II, 460. zagļam viens grē̦ks, dzinējam daudz (einer ist der Täter; der den Dieb Suchende beschuldigt mit Unrecht viele) U. zaglim tumsā veicas JK. II, 459. tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Dr. mazuos zagļus kar, lieluos ceļ amatuos Kaudz. M. 133. ruobežnieki zagļu ļaudis, nuozuog manu vainadziņu BW. 6182. es redzēju zirgu zagli 30163. meitu zaglis krūmiņuos 13496. dienas (dienu) zaglis, der Tagedieb: tu tik tāds dienas zaglis vien esi Frauenb. kalpi tavi dienas zagļi BW. 27971. Sprw.: dienu zaglis - mūža zaglis RKr. VI, 136. dūmu zaglis, ein Hausdieb St., Bergm. n. U. (unter dūmi). ja kaut kuo daruot ruoka trīc, tad saka, ka tas e̦suot cāļu zaglis Etn. IV, 176. zagļu vārdi, Zauberworte, mit deren Hilfe Diebe bellende Hunde zum Schweigen bringen od. zu bestehlende Menschen in tiefen Schlaf versetzen Frauenb. zagļu laiks, der Herbst Frauenb.;
2) adatu zaglis, forficula auricularia Balt. Lauksaimnieks;
3) Demin. zaglītis, ein Teil des Webstuhls
Karls.: aude̦kla galā ir zaglītis (kāds pasmags priekšme̦ts), kas ve̦lk lumstiņus atpakaļ Ruj.
Avots: ME IV, 679
zāģu
zãģu (gen. plur.), zãģa (gen. s.), gesägt; zum Sägen bestimmt: šķē̦rsām vilku zāģa baļķi BW. 10642. zāģu (Var.: zāģa, zāga) dēļu klēti daru 3489, 1. es redzēju... zāģa kūti būvējam 16424.
Avots: ME IV, 695
Avots: ME IV, 695
zaļoksnis
zaļuoksnis U., f. zaļuoksne, wer (was) grünend, frisch, vollsaftig, blühend, kräftig ist; ein gesunder, wohlgenährt aussehender Mensch Frauenb.: tas bija jauns, brašs zaļuoksnis Janš. Dzimtene V, 55. šitie zaļuokšņi jūs.., izsviedīs laukā Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 41. zaļuoksnis vīrs, ein frischer, kräftiger Mann U. zaļuokšņa jaunekļa Konv. 2 661. zaļuokšņa kuoki Saikava. tās vēl zaļuoksnes Poruk Dzīve un s. 53. viņš mira pašā zaļuoksnī (in den besten Jahren) Saikava; "ein gedrungener Klepper, der sich gut bei Luder hält und gut futtert" L
Avots: ME IV, 688
Avots: ME IV, 688
žampa
žampa,
1) eine (grosse) Pfütze (auf dem Wege)
Ronneb. - Neuhof (mit am̃ ); mit Kot und Wasser vermischte Jauche (vor der Stalltür) Bilderlingshof, Wolm. (mit am̃ );
2) Spülicht
(mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; schlechtes Essen (mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; eine magere Suppe (Grütze) Nötk., Windau;
2) comm., ein Mensch oder ein Tier, das viel zu trinken pflegt
(mit am̃ ) Adiamünde, Schibbenhof, Wolmarshof;
3) comm., wer gern durch Wasser und Kot watet
(mit àm 2 ) Schwanb., Sessw.; ein ungeschickter Mensch, der bei der Arbeit Wasser verschüttet, sich beim Essen mit Speise begiesst usw. (mit am̃ ) Dickeln. Gotthardsberg, Gr. - Roop, Kegeln, Mezküll, Nötk., Ramelshof, Schujen, Smilt., Trik., Wolmarshof; ein Kind, das sich mit Wasser od. Kot besudelt hat (mit am̃ ) Samiten;
4) comm., wer bei der Arbeit nachlässig, unordentlich ist
Segewold;
5) comm., ein bei Tisch unhöflicher Mensch, der andern das Beste wegisst
Peddeln. Vgl. zampa I und zompa.
Avots: ME IV, 788
1) eine (grosse) Pfütze (auf dem Wege)
Ronneb. - Neuhof (mit am̃ ); mit Kot und Wasser vermischte Jauche (vor der Stalltür) Bilderlingshof, Wolm. (mit am̃ );
2) Spülicht
(mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; schlechtes Essen (mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; eine magere Suppe (Grütze) Nötk., Windau;
2) comm., ein Mensch oder ein Tier, das viel zu trinken pflegt
(mit am̃ ) Adiamünde, Schibbenhof, Wolmarshof;
3) comm., wer gern durch Wasser und Kot watet
(mit àm 2 ) Schwanb., Sessw.; ein ungeschickter Mensch, der bei der Arbeit Wasser verschüttet, sich beim Essen mit Speise begiesst usw. (mit am̃ ) Dickeln. Gotthardsberg, Gr. - Roop, Kegeln, Mezküll, Nötk., Ramelshof, Schujen, Smilt., Trik., Wolmarshof; ein Kind, das sich mit Wasser od. Kot besudelt hat (mit am̃ ) Samiten;
4) comm., wer bei der Arbeit nachlässig, unordentlich ist
Segewold;
5) comm., ein bei Tisch unhöflicher Mensch, der andern das Beste wegisst
Peddeln. Vgl. zampa I und zompa.
Avots: ME IV, 788
Šķirkļa labojumos (1)
gailis
gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585
1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;
2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;
3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;
5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;
6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;
7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;
8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;
9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]
Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt
Avots: ME I, 584, 585