Paplašinātā meklēšana

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu caurumā LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

‡ II apkabinât Scinibbenhof "(einen Baum vor dem Abhauen) ringsum behacken".

Avots: EH I, 88

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

‡ apskabinât(iês) Ewers, = apšķebinât(iês).

Avots: EH I, 112

apskabît, tr., bekappen: zari nuo apakšas bija apskabīti Plūd.

Avots: ME I, 120

atkabinât [li. atkabìnti], tr., los-, abhaken, auch abspannen: zirgu. Refl. -tiês, sich ab-, loshaken.

Avots: ME I, 163

atskabene, ein abgebrauchter Badstubenquast N. - Schwnb., Aahof.

Avots: ME I, 191

atskabar̂ga,

1): auch Orellen;

2): auch AP.

Avots: EH I, 165

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191

atskabar̂gât, absplitten, Nietnägel bekommen: nagu valnīši atskabargāšuot K. M.

Avots: ME I, 191

‡ atskabarguôtiês "absplittern" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 165

atskabarna, für atskabar̂ga U., Krischkan.

Avots: ME I, 191

gaŗkabata, jemand, der eine grosse Tasche hat BW. 20542 var.

Kļūdu labojums:
20542 = 20549

Avots: ME I, 606

ìekabinât, einhängen: viņa iekabināja ruociņu manā e̦lkuonī MWM. VI, 570. iekabināt zirgu, ein Pferd in der Eile ingendwie (ohne das nötige Pferdegeschirr) anspannen Grünh. Refl. - tiês, sich (hin)einhängen: virvēs iekabinājies Zeif. Chrest. III, 2, 180.

Avots: ME II, 23

ìekškabata MWM. VI, 645, eine Tasche an der Innenseite eines Kleidungsstückes.

Avots: ME II, 31

ìeskabinât, einhauen, zu sich nehmen: ieskabinājuši, kas kruogū dabūjams LP. VI, 1007.

Avots: ME II, 64

izkabinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, sich loshaken, sich loslösen: duris izkabinājušās nuo eņģēm.

Avots: EH I, 452

izkabināt (li. iškabìnti),

1) aushaken, herausnehmen, beseitigen:
izkabinu tautu meitu nuo deviņu jaunbrālīšu RKr. XVI, 88. tuos (zirnēkļu tīklus) vajadzē̦tu izkabināt JR. VII, 21;

2) ausspannen:
zirgu nuo ilksīm Kand.

Avots: ME I, 746

Jẽ̦kabs: dat. s. Jē̦kapam BW. 33039, 3 var., dat. s. Jē̦kaubam 33039, 2 var., instr. s. Jẽ̦kubu (> hochle. Jā-) 33060, 7, dat, s. Jē, kupam (> hochle. Jā-) 20486, 4, Jē̦kuobs 33060 var., Demin. gen. s. Je̦kupeņa (> hochle. Ja-) 34321, Jākabiņš 33057 (aus Saussen), Jā kuopiņš 33031, 2 var. (aus Lubn.), Jākapiņš ebende (aus Libien).

Avots: EH I, 563

Jẽ̦kabs, [Jẽ̦kãbs], Jẽ̦kaups Smilt., Jẽ̦kuops, Jẽ̦ks, Jẽ̦kus, Je̦kus, Jecis, Jẽcis, Jẽrcis, Ješka, Ješkus, Jẽpis, Jakob; als Zeitbestimmung - Jacobi: Jē̦kabuos (25. Juli) cepa jaunu maizi Mag. XX, 3, 60. Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvā Etn. IV, 71.

Avots: ME II, 112

kab,

1): jis pasaka..., k, jis atve̦stu... tārpu Pas. IV, 21 (aus Ružina); ‡

2) = laî 2: kuo vien bārenīte teikšuot, tuo k. viņš izpildītu Pas. V, 403 (aus Rosittenl. Weitere Belege gibt J. Zēvers IMM. 1933 II, 183.

Avots: EH I, 572

kab, statt kad, wenn doch, in Wunschsätzen im Inflänt. BW. 4091, 4389, 5924. [Nebst li. kàb aus weissr. каб; vgl. auch Le. Gr. §§ 762 und 848.]

Avots: ME II, 129

kaba, 3): "Bööten" zu ersetzen durch "Böten".

Avots: EH I, 572

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III ⁴ , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129

kabadze, ein altes, hageres Frauenzimer, eine magere, schlechte Kuh od. ein solches Schaf: kas tādu kabadzi pirks: kauli un āda vien ir Mar. [Zu bādze? Zum ka - vgl. r. кóворот "Genick" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 532, sowie cibirkste. Oder aber (im suffixalen Teil eventuell durch nabadze beeinflusst) nest kablis 3 zu kaba?]

Avots: ME II, 129

‡ *kabale "?": citas slauca skuotelē, citas bruncu kabalē [?] BW. 12757.

Avots: EH I, 572

‡ kabans Seyershof, eine Schindmähre: vēl ar tiem pašiem kabaniem jākaujas, kame̦r izaugs jauns zirgs.

Avots: EH I, 572

‡ kabareči Sessw. "= šķiltarači".

Avots: EH I, 572

‡ kabat Salis, mit einem Watnetz fischen.

Avots: EH I, 572

kabata: svārku kabata BW. 21293. bikšu kabatā 27224. dziļajām (gaŗajām 20548,

2) kabatām .20549, 1; kabatu meitiņa, kabatu dēliņš, ein Schosskind
Diet.

Avots: EH I, 572

kabata [Dond., Wandsen, Selg., Dunika, kabats Für. I, U.], der Schubsack, die Tasche: Sprw. iz vienas kabatas uotrā bāzt, sich selbst geben. [kabata meitiņa St., ein Schosskind. Nach U. in Livl. nicht gebräuchlich. Gegen Berneker Herleitung Wrtb. I, 465 aus r. кабáт "Kittel, Bluse" spricht die Bed. des le. Wortes; eher wohl zu kabinât und li. kabė´ti.]

Avots: ME II, 129

kabatdrãna ,* das Taschentuch.

Avots: ME II, 129

kabatgrãmata ,* das Taschenbuch.

Avots: ME II, 129

kabatnazis ,* das Federmesser.

Avots: ME II, 129

kabatzaglis ,* der Taschendieb.

Avots: ME II, 129

kabe,

1): "grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;

2) (s. kaba

1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.

Avots: EH I, 572

kabe, [grimbulis I nach Bielenstein Holzb. 666]; s. auch kaba.

Avots: ME II, 129

kãbele [C., AP. "ein gewisser (eiserner Bestandteil eines Wagens an dessen unterer Seite."]

Avots: ME II, 185

I kabele,

2): Kosename für Kühe und Stuten
Renzen.

Avots: EH I, 572

I kabele,

1) "?": kuo tādu kabeli kāzās lūdz? tā bija az vārtu āzkabināma;

[2) (auch kabila Wolgunt), eine alte, magere Stute:
iekabināšu savu kabeli un aizbraukšu uz mežu AP., Treiden, Memelshof. In der Bed. 2 wohl aus r. кобыла "Stute"].

Avots: ME II, 129

[II kabele "eine Trage zum Tragen von Steinen"(?) Waidau.]

Avots: ME II, 129

‡ III kabele,

1) "eine Art Hebel, mit Hilfe dessen man den Blasebalg in der Schmiede blast und die Getreidesäcke in der Mühle hebt"
N.-Peb.: parausti nu kabeli!

2) ein Fischereigerät
NB.

Avots: EH I, 572

kabelêtiês,

1): auch Saikava; ‡

2) "aizķerties" NB.; ‡

3) zanken, streiten Schibbenhof (hier etn in neuerer Zeit aufgekommener Ausdruck).

Avots: EH I, 572

kabelêties, sich abgeben: dē̦ls bija sācis kabelēties ar zirgu mainīšanu Apsk. [Wohl zu kabināt.]

Avots: ME II, 129

[kābelêtiês (?), - ẽjuos, fortwährend sich mit dem Tauschen (von Pferden) abgeben": viņš vienmē̦r ka- čigāns ar zirgiem kābelējas Selsau. - Vgl. kabelēties.]

Avots: ME II, 185, 186

kabelis: izdevies saķert durvju kabeli (kann hier und im folgenden Zitat auch zu einem nom. kabele gehören!) ruokā Janš. Bandava I, 16. iespiezdams ruokā turē̦tuo kabeli ("?") atpakaļ knaģī Mežv. ļ. II, 42.

Avots: EH I, 572

kabelis, etwas, womit man die Pforte zumacht (vārtu aizkabināmais) RKr. XVI, 181. [Vgl. li. kabẽklis "крюк для зацѣпки" und kabẽlis "лопатка с загнутым краем".]

Avots: ME II, 129

I kabene: auch Pussen, Stenden, kabens Salis.

Avots: EH I, 572

I kabene [Edw. n. Bielenstein, Ugalen], kabenis [Salisb. n. Bielenstein Holzb. 669, Neu - Rahden], = kaba 4, ein Watnetz.

Avots: ME II, 129

[II kabene "= kami II" (als ein geringschätziger Ausdruck) Neuenb., Strutteln (?).]

Avots: ME II, 129

[kabes Wallhof "šūpuotņu (līgutņu) stāvkuoki, aires".]

Avots: ME II, 129

kabila (unter kabele 1): līka mana vīra māte kâ līkā kabilina ("?") BW. 23316, 11 var.

Avots: EH I, 572

kabilauska, [kabalauska], eine Mütze: man tautiņas, ce̦rē̦damas, uzliek savu kabilausku [Var.: kabalausku] BW. 15167. [Beruht wohl auf poln. kapelusz.]

Avots: ME II, 129

kabinât (li. kabìnti), tr.,

1) hängen:
kur nuojē̦musi kabinās māsa zīļu vaiņadziņu BW. 24618, 2;

2) haken:
viņš kabināja stuobreni nuo vadža zemē Janš. nuotirpušiem pirkstiem viņa kabināja puodziņas JU.;

3) hakend ziehen:
ar kāsīti kabināju brālītim līgaviņu BW. 11625. ar kājiņu kabināji BW. V, S. 238;

[4) "umfassen, umarmen"
Wessen]. Zu kaba.

Avots: ME II, 129

I kabinât,

1): auch Wessen;

2): auch Pilskalne; kabina sānsaites nuost Janš. Līgava II, 236;

4): auch Oknist. Zur Bed. vgl. Auch ‡ apkabinât I 3.

Avots: EH I, 572

‡ *II kabinât zu erschliessen aus ‡ apkabinât II.

Avots: EH I, 572

‡ kabins Lubn. "ein Gerät zum Krümmen eines Krummholzes (am Pferdegeschirr)".

Avots: EH I, 572

kabis, ‡

2) kabis Kalupe, kabītis Pilskalne, ein Haken.

Avots: EH I, 572

kabis, ein Watenetz [Magnushof], Kempenhof. S. kaba.

Avots: ME II, 130

kabîtiês, sich verhaken Karls.

Avots: ME II, 130

kable, = kaba 2; ar sakni izcirsts kuoks ragu sliecei Ruhental.

Avots: ME II, 130

kablêt, ‡

2) = kaplêt Kegeln: k. dārzu.

Avots: EH I, 572

kablêt, - ēju, mit einem kablis fischen Wolm.

Avots: ME II, 130

kablis,

3): (f. kable) "kas liels, neveikls" Gr.-Buschh.: nū tuo kabli (eine Kuh)
pārde̦vuši; ‡

4) = kaplis 1 Kegeln.

Avots: EH I, 572

kablis (li. kablỹs, Misthaken),

1) ein Haken, [eine Heftel
U.]; kāsis, priekšme̦ts ar nuoliektu galu, ar kuŗu var aizkabināt Illuxt n. A. XV, 2, 236;

2) = kaba 4, Frauenb., Wolm., Salis;

3) ein Schmähwort für einen langen Menschen
Ruhental.

Avots: ME II, 130

‡ *kablît, zu erschliessen aus pakablît.

Avots: EH I, 572

‡ kabnesis Iw., = kabnēsis.

Avots: EH I, 572

kabnēsis, der Kranzbalken, an dem ein das Wurzelende der kabe vertretender Haken befestigt wird Biel. H, 27.

Avots: ME II, 130

kabrêt, - ẽju, mit dem kabris fischen Burtn. Subst. kabrê̦tãjs, der mit einem kabris fischt Burtn.

Avots: ME II, 130

‡ kabrêtiês Bērzgale, tapfer tun (r. храбриться ): kuo tie puiši kabrējās - vis jie meitām klanējās Tdz. 41779.

Avots: EH I, 572

kabris Salisb., Burtn., Trik., = kabene.

Avots: ME II, 130

‡ kabrs (gespr.: kabrys) Nautrēni, mutig, tapfer. Dissimiliert aus *krabrs aus r. храбр.

Avots: EH I, 572

kabu, für kab, wenn doch: kabu man nuolīguot ezeriņa maliņā BW. 31016 (Setzen). kabu man tā pļaviņa (Var.: kad man būtu tā pļ.) BW. 28585, 5 (Laizen, Smilten); 11205.

Avots: ME II, 130

kabucĩtis, ein alter Pelz Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 130

kabu kabumis iet, schief und krumm gehen: rati iet kabu kabumis Kaw.

Avots: ME II, 130

‡ kabûze ² Lesten n. FBR. XV, 22, ein grosser und plumper Mensch.

Avots: EH I, 572

kabũzis, kabuzis Mar.,

1) ein Anbau, eine Scheune, ein Ablageraum -
pieliekamas te̦lpas, ne būvē̦tas, bet kaut kâ saslietas Mar., Etn. I, 154 [um Libau];

2) ein altes, baufälliges Gebäude
Lasd., Bers., A. - Rahden, Naud.: kuo tur tādā kabūzī iet dzīvuot?

3) der Abtritt
Jummardehn n. A. XV, 2, 236. [Aus mnd. kabus(e) "kleines, niedriges Gebäude, Verschlag."]

Avots: ME II, 130

kabzeķe, die Socke, der Halbstrumpf: vīram svārkus taisīdama, bērniņiem kabzeķītes BW. 2256.

Avots: ME II, 130

ļe̦kabiksa, der Schlappschwanz: viņš gatavais ļe̦kabiksa B. Vēstn.

Avots: ME II, 534

lūckabiņa BW. 24641, 3 var., = lucka 3.

Avots: ME II, 517

‡ ļurkabiksa, ein liederlicher, nachlässiger Mensch Frauenb., Spiess; ļurkabikse, = ļur̂ka ‡ 7 (mit ur̂ ² ) Dunika; ein Ungewandter ebenda; ein Schimpfname Garrasen, Zoden; ļurkabiksis Duiben, wer oberflächlich arbeitet.

Avots: EH I, 775

niẽkabĩlis [li. niekabylis "Gaukler"], niẽkubĩlis, niẽkbĩlis, f. - le, jemand, der dummes Zeug spricht Kand., Naud.: neesi nu niekabīle! MWM. VII, 82. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli Etn. I, 31. [Zu niẽks + li. bylóti "reden", apr. billīt "sagen"; vgl. auch le. bàlss u. a.]

Avots: ME II, 749

‡ niẽkabis Grünh., Ruhental, = niẽkabĩlis.

Avots: EH II, 27

nùokabinât: nuokabinājuši maisu nuo vadža Pas. XII, 461, Dunika.

Avots: EH II, 50

nùokabinât [li. nukabìnti], tr., abhaken: viņš nuokabināja vijuoli nuo naglas Dīcm.

Avots: ME II, 793

nùoskabît (li. nuskabýti "abpflücken"], tr., abästen, abhacken: nuoskabīju sila priedi BW. 15507.

Avots: ME II, 847

‡ pakabacît "paurķēt" Grawendahl: pakabacīju pulkste̦nu, un tas sāka iet.

Avots: EH II, 139

pakabinât, ‡ Refl. -tiês, sich aufhängen: pakabinājies pie šī bē̦rza Jauns. Raksti IV, 130.

Avots: EH II, 139

pakabinât [li. pakabinti], tr., anhängen: viņš pakabina savu jaunuo vijuoli pie sienas uz naglu Dīcm. [divstuobreni bija priekšnamā pakabinājis vadzī Janš. Dzimtene ² 68.]

Avots: ME III, 37

[pakablis "eine Art Hohlaxt" Grawendahl (vgl. kaplis 3).]

Avots: ME III, 37

pakablît,

1): p. zemi (ar pakabli) C., Sessw.

Avots: EH II, 139

[pakablît,

1) "mit dem
pakablis aushöhlen": p. baļkus ē̦ku ceļuot;

2) "ein wenig mit Worten angreifen"
Grawendahl.]

Avots: ME III, 37

pãrkabinât,

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

2) hinüberhängen:
maisus pārkabinājis zirgam pār skaustu Janš. Mežv. ļ. 1, 148.

Avots: EH XIII, 202

[pãrkabinât, (Angehaktes) anderswo anhaken (tr.) Dond., N.-Peb.]

Avots: ME III, 158

‡ paskabît, ein wenig, eine Weile skabît.

Avots: EH XIII, 172

paskabrîgs, schnippisch: tā ir tik tikla, tikumīga, un tuomē̦r tâ kâ paskabrīga Rainis.

Avots: ME III, 99

pìekabelêt "anstecken, anheften": p. kuokam valdziņu Turlau.

Avots: ME III, 254

pìekabinât, anhängen, anhaken Grünh.: piekabināt ruoku e̦lkuonim Sadz. viļņi 219. kas tas par zuobinu te durvīm iekšpusē piekabināts? LP. IV, 140. lielkunga dē̦lam bij savādi spārni, - varēja apkaklei piekabināt LP. V, 302, piekabināt vienas ragus uotru galā LP. I, 149. Refl. -tiês, sich anhaken, anhängen: pie labā e̦lkuoņa piekabinājusēs sieviete MWM. VIII, 289.

Avots: ME III, 254

piekablis "Klammerhaken": tārpi bez kājām, bet ar divi pāri piekabļu Konv. ² 2686.

Avots: ME III, 254

sakabel˜êtiês, sich (mit jem.) einlassen: puisis sakabelējies ar neguodīgu meitu Jür.

Avots: ME II, 643

sakabinât,

1): sakabina ... baļķus ... citu pie cita Pas. IX, 101.

Avots: EH XVI, 415

sakabinât, tr.,

1) aneinanderhängen
U., FBR. VII, 53, zusammenknüpfen, -ketten; (auf)hängen (auf eine grōssere Anzahl von Objekten bezogen): pluostu, kas bij sakabināts naglām nuo... baļķu tievgaliem Latv. lampiņas sakabinātas uz izvilktiem diegu pavedieniem Janš. Dzimtene ² 11. pūrvedim bija sakabināti pār ple̦ciem dvieļi RKr. XVI, 157;

2) "sakampt" PlKur. Refl. -tiês,

1) sich zusammenhängen, -knüpfen, -ketten:
kaut piecdesmit ratu vieni uotru galā sakabinātuos! LP. IV, 148;

2) sich etwas aufhängen
(von vielen Objekten): sakabinājies tās (tarbas) ple̦cuos Janš. Bandavā I, 278.

Avots: ME II, 643

sakabîtiês Behnen, Gr.- Buschhof, = sakabinâtiês 1, saķerties, samesties.

Avots: ME II, 643

sãnkabata Veselis Saules kapsē̦ta 115, sāņkabata Stari II, 662, die Seitentasche.

Avots: ME III, 804

saskabargât Dr., saskabarguôt. tr., mit Spüttern vollstossen, verietzen: ruokas Dr.

Avots: ME III, 730

saskabinât, zusammenscharren, -kratzen: s. mīklas atliekas C., Golg., Saikava.

Avots: ME III, 730

saskabît,

1) = saskabinât Bauske;

2) schneidend verderben
(tr.): s. dēli ar nazi Warkl.

Avots: ME III, 730

‡ skaba (von einem mageren Lebewasen) Auleja "?": kad jē̦ri nuozīž. vuška paliek kai s.

Avots: EH II, 496

‡ skabads Sirgen n. FBR. XX, 49 "?".

Avots: EH II, 496

I skabarda: auch Pest. skabardaîns: skabardaiņie bē̦rzi Janš. Apsk. 1903, S. 12.

Avots: EH II, 496

I skabarda, s. skabar̂ga.

Avots: ME III, 862

II skabarda, skabard(i)ene, s. skābardis.

Avots: ME III, 862

skabârda ² (unter skabar̂ga): auch Frauenb.

Avots: EH II, 496

skabardaîns, skabarduojs, s. skabargaîns.

Avots: ME III, 862

skabārde, skabārdis, s. skābardis.

Avots: ME III, 863

II skabârde ² Dunika, Grob., = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

skabardzîgs, s. skabargaîns.

Avots: ME III, 862

‡ skabārdzis (?) Malvess Techn. vārdn. cenniecībai 12, die Buche.

Avots: EH II, 496

skabar̂ga,

1): auch Zvirgzdine, (mit ar̃ !) AP.; skatās skabargu zuobiņu badīt BW. 19236. "skibârga ² ", "skabārga", "skabârda ² " ME. III, 862 zu ersetzen durch "skabârga ² ", "skabārga", "skabârda ² ".

Avots: EH II, 496

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga ² Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs ² Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda ² Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862

skabar̂gaîns: skabargaina pagale Lubn.

Avots: EH II, 496

skabar̂gaîns Wolm., U., skabarguôts, skabardains (mundartl. skabārdaîns), skabarduojs, skabardzîgs Dr., splitterig; widerhaarig U.: skabargains beņķis Vēr. II, 52. seši bija kruoga dziedi, visi seši skabārdaiņi BW. 19944. kam tā (=bitīte) manu dējumiņu skabarduoju (Var. skabargaiņu) nicināja 30255. - (fig.) dzē̦rušam vīriņam skabardaina valuodiņa 31333. pieci vārdi gludi gāja, se̦stais nāca skabargains Ld. 7568. skabarguota (Var.: skabarduoja) saule lēca BW. 33905, 1.

Avots: ME III, 862

skabargât Dr., -ãju, skabarguôt Lis., U., tr., splittern, absplittern. Refl. skabargâtîês Dr., skabarguôtiês U., (zer)splittern (intr.).

Avots: ME III, 862

skabargs, s. skabarga.

Avots: ME III, 862

skabarna: auch (mit ar̂ ) Auleja Kaltenbr. a. s. skabarnu (od. zu ‡ skabarns?) Pas. IX, 54 (aus Kalupe), 444 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 496

skabarna, s. skabarga.

Avots: ME III, 863

‡ skabārna Gr.-Buschh., Kalupe, Oknist, Sonnaxt. = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

‡ skabārnuots Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, = skabar̂gains (?).

Avots: EH II, 496

‡ skabarns, der Splitter (?): stikla skabarni Pas. IX, 484 (aus Dünaburg).

Avots: EH II, 496

skabars: auch Lng.

Avots: EH II, 496

skabars, skabarzds, s. skabarga.

Avots: ME III, 863

‡ skabarsnains, = skabar̂gains: zar[u] zariem diena ausa, skabarsnaina saule lēca Tdz. 55004.

Avots: EH II, 496

‡ skabarzda Puhren n. FBR. XIV, 47, = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

‡ skabārzda Līvāni n. FBR. XX, 140, = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

‡ skabârzde ² Dunika, = skabar̂ga 1.

Avots: EH II, 496

skabārzna: auch Kalupe.

Avots: EH II, 496

skabārzna, s. skabarga.

Avots: ME III, 863

skabene, = sitamais, was zum Schlagen dient: ņem skabeni un saduod labi krietni! Golg. - Nebst atskabene wohl zur Wurzel von skabrs und skabît.

Avots: ME III, 863

‡ šķaberīte Tdz. 44669, = šķeberīte.

Avots: EH II, 628

‡ skabiņas (?) Grünh. "saskābuša alus atliekas macā".

Avots: EH II, 496

‡ *I skabinât, zu erschliessen aus ìeskabinât und saskabinât.

Avots: EH II, 496

‡ *II skabinât(iês), zu erschliessen aus ‡ apskabinât(iês).

Avots: EH II, 496

‡ *II skabinât(iês), zu erschliessen aus ‡ apskabinât(iês).

Avots: EH II, 496

skabît: schaben (kasīt) Nautrēni: s. buļvas, puôdu, dubļus nuo lāpstas. ‡ Refl. -tiês, sich reiben (?): skabās kai cūka Nautrēni.

Avots: EH II, 496

skabît (li. skabýti "pflückend brechen") Wid., Annenburg, Golg., Stelp., skabinât (li. skabìnti "pflückend brechen") U., Äste (zu Sprickern A.-Rahden n. U.) abhauen, "nuodarināt" Golg., Bers., Warkl., (be)kappen: kal, bāliņ, zuobentiņu . . ., lal māsām līdza jāju, priedes zarus skabīdam[a]! BW. 15993, 1. Zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 863

‡ skablīca Liepna "liekts nazis ar 2 spaliem siļu grebšanai".

Avots: EH II, 496

‡ skablis Pilda "?"

Avots: EH II, 496

skablît: schaben: viņš skablī mizu Meselau. s. nevārītus kartupeļus Zvirgzdine.

Avots: EH II, 496

skablît, (das Haar von der Haut) kratzen Spr. Wahrscheinlich aus r. скобли́ть "schaben".

Avots: ME III, 863

skabris, Vorrichtung auf dem Stallboden, um das Futter hinunterzuwerfen Spiess n. U.

Avots: ME III, 863

skabrs,

1): "skarbs" Pussen; sīva, skabra ("dusmīga; skuopa") dē̦lu māte A.-Schwanb.;

3): "ātrs; izdarīgs" Pussen.

Avots: EH II, 496

skabrs Etn. III, 3, Adv. skabri,

1) splitterig; scharf
U. (eig. u. fig.): skabras acis, ein scharfes Gesicht U. skabri ar sievu dzīvuot, unfreundlich mit seinem Weibe leben U.; skabrs (= skarbs) cilvē̦ks Golg.;

2) empfindlich
L., U.; widerhaarig U.;

3) hurtig, eifrig, aufgeweckt
U., flink L., schlau, spitzfindig St., Dr.: skabrs puisis, ein Knabe von guten Gaben U.;

4) grell
V., schrill: skabri sauca Ld. 10822. skabri zīle dzied BW. 31933, 23;

5) skabrs alus, scharfes Bier
Adsel. Subst. skabrums, die Schärfe, Rauhheit, Widerhaarigkeit U. Identlsch entweder mit li. skabrùs "schnell" (bei Būga KSn. I, 281), oder (wenn mit ide. a) mit la. scaber "rauh, krätzig". Nebst skabarga, skabene, skabît, li. skabùs "scharf", skabė´ti "hauen; schneiden", skabiù "schabe" (bei Būga l. c.), bulg. скоба "Schabeisen", ai. ava-skabhnāti "bricht ab" (s. Scheftelowitz IF. XLVI, 249), got. skaban "schaben" (resp. wenn mit ide. b - got. gaskapjan "schaffen") u. a. - wenn mit altem a - zu lat. scabere "schaben", le. skâbs (vgl. auch r. dial. скáба "Spliltter"), oder aber - wenn mit altem o zu li. skebérda "Splitter", r. (wenn mit altem e!) щебло "Span" (nach Būga PФB. LXXV, 149), lat. scobis "Schababfall", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 563, Reichelt KZ. XLVI, 338 f.; vgl. auch Solmsen Beitr. I, 212.

Avots: ME III, 863

skabũzis: "veca bukņa" Grünh.; "ve̦ca, slikta te̦lpa" Morizberg; ar skabūzim līdzīgu klētiņu Veselis Cilv. sac. 127. ilgāk viņš te nenīks šitajā skabūzī A. Upītis Sm. lapa 44. niecīguo, ve̦cuo skabūžu dēļ Janš. Līgava I, 125.

Avots: EH II, 496

skabũzis PS., skabūzis Freiziņ, Wid., Dr., Adsel, Ramelshof, Naud., Kand., skabuzis U., Kosenhof, Stürzenhof, ein altes Gebäude: vai tad šinī skabūzī cilvē̦ki ar dzīvuo? Ramelshof. mūsu istaba gatavs skabūzis: kāds gaiss laukā, tāds iekšā Naud.; ein Hundestall U.; eine Abteilung im Stall züm Aufbewahren des Viehfutters Kurl. n. U.; ein alter Schrank Frauenb. Aus kabūzis.

Avots: ME III, 863

uzkabe,* ‡

2) "?": paņemt līdz visus vizuļus, ... tâ˙pat arī citu uzkabi A. Iksēns Makšķernieka piezīmes 8.

Avots: EH II, 724

uzkabe* (milit.), ein Tornister.

Avots: ME IV, 337

uzkabinât (li. užkabìnti "aufhängen"), aufhängen: vadzī bija uzkabināta... ce̦pure Kleinb. st. 47. uzkabini iemauktus uz vadzi! Gaweesen. Refl. -tiês: man valgs par augstu uzkabinājies, ich habe den Strick versehentlich zu hoch aufgehängt.

Avots: ME IV, 337

vĩkaba (tehlerhatt für vīkala I 2?): mātītes nuomirst un de̦r jaunajiem kāpuriem par vīkabu ("Hülle"?) Konv. ¹ 295.

Avots: ME IV, 635

vìrskabata, die obere Tasche: svārku virskabatā Stari II, 442.

Avots: ME IV, 613

atskabarda (unter arskabar̂ga): auch Prl. n. FBR. VI, 81 (mit ar̂).

Avots: EH I, 165

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta mākuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11

‡ àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: kāsis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28

‡ àizkapinât (Druckfehler?), = kabin%C3%A2t">àizkabinât I (?): aizkapinādams... aiz kabes gula izkapti Janš. Mežv. ļ. I, 174.

Avots: EH I, 29

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40

‡ àizpilt, eiternd anschwellen (mit l˜ ) Dunika, (mit lˆ ² ) Kal., O. - Bartau: pirksts nuo iedūrušās skabargas aizpilis (= aizmilzis) PS. pirksta aizpilums uztrūcis Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

‡ àizsmigt, hinter etwas hineinfahren, -geraten (von einem spitzen Gegenstand) Dunika: skabārde (= skabarga) aizsmiga (prs.: aizsmieg) aiz naga.

Avots: EH I, 50

‡ àiztrìekt,

1) hin-, wegjagen, -treiben;

2) a. ausis, die Ohren betäuben
Dunika, Kal., Rutzau;

3) (unversehens) hinter etwas stossen:
a. strādājuot skabargu aiz naga;

4) = satriekt, bestürzt machen AP.: šai acumirklī izrādījās visi... aiztriekti Kaudz. Izjurieši 158. Refl. -tiês, (gewaltsam oder sehr schnell) hin-, wegeilen, -stürzen (intr.); a. garām, (gewaltsam oder sehr schnell) vorbeieilen, -jagen (intr.).

Avots: EH I, 59

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. ² unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 ^2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

‡ apčakarêt, von allen Seiten durchstöchern, durchwühlen, -schüren: a. e̦ze̦ru (beim Krebsen), uotra kabatas, ugunskuru.

Avots: EH I, 76

apdùre (gew. Pl. apdùres), apdûris ² Gold., Kab., RKr. XVII, 27, Querdel, Querl am Hemde, der A`rmelaufschlag: katram kre̦klam savas apdūres Schrund.

Avots: ME I, 83

‡ apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83

apkàmpt, Refl. -tiês, ‡

2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene ² III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.

Avots: EH I, 89

apklencêt, herumhumpeln um etw. Kabillen.

Avots: ME I, 95

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

‡ apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116

‡ aptĩrît, ‡

2) bestehlen:
a. kam kabatas. ‡ Refl. -tiês, sich bereinigen.

Avots: EH I, 122

‡ aptûkšt C., Warkh., ringsum anschwellen: kab jie neaptūkštu tai˙pat Pas. IX, 408.

Avots: EH I, 123

‡ apzêrž ² Anzen, um (temporal): a. Jē̦kabu, um Jakobi.

Avots: EH I, 127

‡ asàks ² Auleja "dārza pļava": zirgu piesien asākā. kab vi˙sur taids siens kai asākā, tak piesapļautim jā!

Avots: EH I, 130

‡ atdir̂knît ² Dunika, Kal., gewaltsam, unordentlich los-, wegreissen: a. kuokam mizu, a. kam kabatu.

Avots: EH I, 139

‡ atdir̂nît ² Dunika, ab-, wegreissen: a. ādu, kabatu.

Avots: EH I, 139

atkãre̦ns,

1) steil
L.: atkāre̦ns kalns Aps., Lub. (zu atkārt);

2) herabhangend, klaffend:
nuo... atkāre̦nās kabatas U. b. 113, 63.

Avots: ME I, 166

atkratît (li. atkratýti), tr., zurückabschütteln. Refl. -tiês, sich gewaltsam losmachen, sich befreien von (nuo) jem. od. etw.: nuo drudža LP. VII, 1248; nuo nepatīkama cilvē̦ka VI, 20. nuo vienām jūtām neatkratuos Vēr. I, 1299.

Avots: ME I, 168

‡ atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

atsêdêt ‡ Refl. -tiês,

1) = atsêstiês Pas. IX, 536 (aus Lettg.), Salis;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss sitzen:
skruodelis cauru dienu šūdams tâ atsēdējies, ka pakaļa sāk tirpt Ahs. Jē̦kabs pie grāmatām atsēdējies visas dienas Janš. Dzimtene ² III, 295.

Avots: EH I, 164

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= kabarga">atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166

atvâzt

1): auch Dunika, Kal., Rutzau: atvāztuo grāmatu Janš. Bandavā II, 18. Refl. -tiês: kabatā nazis radās pats atvāzies vaļā Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179

atviezt [Kalz.], Burtn., fletschen (die Zähne), zeigen: vilkata zuobus atviezuse LP. VII, 878 (Festen); VI, 824 (Erlaa). atvieztie baltie zuobi kļuva re̦dzami A. XII, 104. viņš atviezis lūpu, er hat die Lippe aufgeworfen Bers., Sissegal, AP. [In Wandsen auch: zur Seite schieben (atviež ² vienu kāju, atviež uotru kāju, ieliek spalvainu vidū); aufklappen (kabatas nazi a.)] Refl. -tiês, sich zeigen (von den Zähnen): pilnas sārtas lūpas, aiz kuŗām atviezās balti zuobi RA.

Avots: ME I, 211, 212

‡ āzkrāsne, = àizkrâsne: es tupēju āzkrāsnē BW. 7918, 2 (aus Kabillen). dzen miedziņu āzkrāsnē! 6766, 1 (aus NB.).

Avots: EH I, 196

badaîns,

1) gefrässig, hungrig
Burtn., Mar.: vērsis, nuo rīta badains, ieraudzījis siena vīšķi kabatā LP. VI, 598;

2) hungerleidend, hungrig, arm:
badains apgabals Lub.; es visu dienu nebiju ēdis: biju vakarā badains kā vilks RKr. XV, 106 (Mar.). badains (Var.: badîgs, badu) Jānīts nāca, badaināks (Var.: badīgāks) Pēterīts BW. 33031 var.

Avots: ME I, 247

be̦ñdrs: auch in Kabillen n. Büttner und Sackenhausen n. BielU.

Avots: EH I, 212

[II bĩdît Wolm., Līn., Salis, Ruj., Walk, Roop, Nabben, Bächhof], bìdît [PS., Serbigal, AP., C., bîdît ² Selg., Wendsen, Dond., Tr., bîdît Bers., Laud.], -u, -īju, tr.,

1) schieben, rücken, schiebend stossen:
ja nevari celt, tad bīdi. saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja klāt Kaudz. M. 24;

2) stopfen:
cimdus kabatā, kumuosa mutē bīdīt Kand.; bīdāms luogs, das Schubfenster Brasche; sliežu bīdītājs, der Weichensteller. [Lng. gibt für bīdīt die Bed. "anstossen"; bīdīt ist die Iterativform zu bīt L. "bīdīt". Wohl nach Prellwitz Wrtb. ² 489 und Zubatý Sborn. fil. II, 60 f. zu slav. biti "schlagen", wozu die weitere Verwandtschaft bei Berneker Wrtb. I, 117.]

Avots: ME I, 303

‡ birkste Kabillen, = bìrze 3.

Avots: EH I, 220

‡ II birkstît Kabillen, = birzêt.

Avots: EH I, 220

‡ blaistît "die Flinte viet knallen lassen" Kabillen.

Avots: EH I, 225

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas ² Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

‡ V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236

brĩdêt: auch ("schelten") Golg., Kabillen, ("mācīt bē̦rnu situot") Līn.: ne tuos tâ brīdē Janš. Atpūta N# 384, S. 6.

Avots: EH I, 242

bridžas, eine Kabble, ein Hetz zum Ziehen U.; [Bielenstein Holz. 668]; zu brist; [in diesem Fall ein Lituanismus, vgl˙li. bridė "рыболовная сѣть"].

Avots: ME I, 331

‡ bridžuôt, mit einer Kabbe (bridžas) fischen NB.

Avots: EH I, 241

‡ bruôdnieks, eine zur Ventilation dienende Öffnung in der Oberlage des Viehstalles oder über der Aussentür der Rauchstube Auleja: b. ietaisīts, kab suts izietu.

Avots: EH I, 247

II bruģis, ein Netz (= kabenis) Oppek. n. U.

Avots: ME I, 339

bur̃t, ‡

2) b. augšā, wecken
Frauenb.: saimnieks mani bur augšā katru rītu priekš gaismas. Refl. -tiês, ‡

3) "sich behexen lassen"
(aus einem handschriftlichen Vokabular). Subst. bũrums: nuo būruma atsvabināt Pas. IV, 64; ‡ bũrẽjs, ein Zauberer; wer zaubert.

Avots: EH I, 255

‡ cabe,

1) auch Demin. cabiņa, das Huhn, das Hühnchen
aus einem handschriftl. Vokabular;

2) Demin. cabīte. Liebkosungswort:
nāc, mana cabīt, ārā! Janš. Dzimtene III ² , 22.

Avots: EH I, 259

‡ čaibus (?), der Eber (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 282

čam̃dêt (unter čam̃dît), ‡

4) rasen, sich hin und her werfen
(aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 284

čam̃dît,

1): auch AP., Dunika, Salisb. Siuxt, (mit àm ² ) Warkl., (mit am̂ ² ) Seyershof: es pa salmiem čamdīju, bet ne˙kā nevarēju atrast AP. č. pa kabatām Salisb. č. meitas ebenda.

Avots: EH I, 284

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

‡ čapārnis "ein Reptil, ein hässliches, sich ungeschickt bewegendes Tier": saķērām upē tādus lielus čapārņus (Krebse) Kabillen.

Avots: EH I, 285

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261

caũrums: Demin. caurumtiņš auch BW. 12981 var., Siuxt,

1): caur krāsns caurumu BW. 2055. pie tā cepļa caurumiņa 12981. caurumu caurumiem tā tautu istaba 25839, 2. bikses caurum(u). caurumiem Oknist. zirgu c., eine Öffnung in der Oberlage des Stalles, durch die das Pferdefutter vom Stallboden in die Raufe gesteckt wird
Siuxt; ‡

2) das Geschwür
(in einem handschriftl. Vokabular); eine tiefe Wunde Dunika, OB. u. a.: c. kājā vēl nav aizdzijis.

Avots: EH I, 261

cè̦drs ² ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums ² Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267

‡ II celenes, Zichorie (?) (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 263

‡ čenkslis "die Sehne des Bizepses" (aus einem handschriftlichen Vokabular).

Avots: EH I, 288

ciekausis Edw., Dond., ciekuozis, ciẽkuôdis Ahs., ciekaudis BW. piel. ² 20361 [aus Kabillen], der Tannenzapfen: kâ ciekausis [Var.: ciekauzis aus Kabillen, ciekuodi aus Schrunden] de̦guntiņš BW. 20361 [aus Alschw. u. Sackenhausen]. salasīsim ciekuožus un labi sakvēpināsim baznīju LP. VII, 189 [aus Leegen. - ciekuoži wohl aus tahm. ciekuorži für ciekurži; über au für uo s. Le. Gr. § 119 a; d im nom. s. statt z infolge einer falschen Auffassung des ž (hier aus zj), als ob es hier aus dj entstanden wäre].

Avots: ME I, 392, 393

‡ ciesnîgs, abgehärtet (In einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 278

ciga (s. auch unter cigiņš),

2) auch Demin. cidziņa, Kosename für ein Füllen od. Pferd
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) cigiņa, das Schwein
(in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 269

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

cilât,

1): c. acis, die Augen öffnen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

2) "savākt" (vom Heu, Klee, Getreide gesagt) Heidenfeld: nevar veikt c. sienu; ‡

3) c. telti, ein Zelt aufschlagen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) c. nuoskumīgu, einen Traurigen aufmuntern
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) sich langsam hebend (und senkend) gehen:
pīlē̦ni cilājas pakaļ Kaltenbr.; ‡

4) (wiederholt) fortgehen, fortziehen:
muižā bija ... zemes kalpi, un tie nuo savām vietām necilājās Janš. Bandavā II, 341; ‡

5) sich begatten (von Kühen):
kad guovs necilājas, tad vajaga duot utis ar maizi, tad cilāsies AP. - ‡ Subst. cilâtājs, wer (wiederholt) hebt: pūra cilātāja BW. 1170, 1. paminu c. 6908.

Avots: EH I, 270

‡ cilātnis,

1) ein Stein, den man leicht heben kann
PV.: akmeņus izmeklējām tādus cilātņus;

2) cilatnis "scheint eine angeschwollene tonsilla oder uvula zu sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 270

cilinât

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Frauenb.: augsti ruokas cilināju FBR. IX, 112;

2): auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 84; ‡

3) feierlich stimmen
(in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês, ‡

3) sich aufrichten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 270

čiñkstinât, klingen od. klirren machen: č. sīku naudu kabatā Degl.

Avots: ME I, 413

čipstêt, -u, -ēju, intr.,

1) gackern, piepen:
vistas ar gaiļiem čipstēja MWM. X, 302;

2) [in Fest. auch čipêt] klingen, klirren:
tev kabatā vairs ne˙maz nečipst, du hast keine klingende Münze mehr in der Tasche. vai čipst arī vēl? hast du noch Geld Kand., Tals., Grünh. [Vgl. cipstêt.]

Avots: ME I, 414

‡ cirīte "Lanzette (botan.)" in einem handschriftl. Vokabular. Zu cirvis.

Avots: EH I, 273

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

cìstiês: lai cīšas vie[nj uz māju Orellen; c. rad(īb)ās "in Kindesnöten sein" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 276

čubaks, ein Stäubchen: man iebira čubaks acī Sassm. apraugu kabatu: ne čubaka nav iekšā Dond.

Avots: ME I, 417

dâbuols: auch Auleja, Kaltenbr., Lixna, Memelshof, Oknist, (mit â ² ) A.- Rahden, nom. plur. dābuoli BW. 29938, Demin. dābuoltiņš auch BW. 28849, 4 var.; Plur. dabuoļi "ābuolīši, sējamā zâle, kuo luopi labprāt ē̦d" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 311

‡ dadarêt Auleja, = piederêt 2, (zu etwas od. einander) passen: kab balsi saietu, kab dadarē̦tu.

Avots: EH I, 301

daikts,

1): Plur. daikti, feine, zerbrechliche Dinge
Diet.; Kleinigkeiten Bartau; visādi daikti, allerlei kleine Dinge NB. n. BielU.; ‡

2) nuo daikta, = nuo vietas, ununterbrochen, von éiner Stelle, der Reihe nach
Bartau, Dunika, Gramsden, Kal., Rutzau: meklēja vairāk dienu nuo daikta Janš. Līgava II, 63 (ähnlich l, 247; vgl. li. dàiktas "Ort, Stelle"); ‡

3) "Geschöpf"
Bartau und "Pflanzengewächs" Gramsden (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 302

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

‡ daka "ein kapitelfester Gegenstand" (aus einem handschriftl. Vokabular): šis zirgs ir uz kājām tik stiprs kâ d.

Avots: EH I, 303

‡ dāļa rīkle, ein Schreihals (Schimpfname) in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 311

‡ damaška "eine grosse gestrickte od. gewirkte Gurte" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 305

‡ dampis, die mit Röhren gemaverte Bank um den Ofen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

damzis: ein in der Nacht herumpolternder Mensch "fast überall in Livl. gebrauchlich" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

dañcuôt, auch -ât, -āju, -êt Elv., intr., tanzen: dancuo kâ ķipars od. sisenis, kâ tītavas, kâ čigāna zirgs. viņam nauda kabatā dancuo, er hat keine Ruhe, bis er sein Geld durchbringt.

Avots: ME I, 437

‡ dandals "ein Stück Holz, etwa arm dick, 4-8 Fuss lang, womit man sich zur Verteidigung bewaffnet" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

‡ dañdele Kabillen, die Zigeunerpeitsche.

Avots: EH I, 306

‡ dañdelêt Kabillen, = dandaluôt.

Avots: EH I, 306

danska: eine Wasserpfütze, bes. auf ausgefahrenen Holzwegen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 307

dar̂bistaba, die Werk-, Arbeitstube, das Kabinet: pētnieks savā darbistabā A. XII, 392.

Avots: ME I, 439

dàudzinât,

1): auch (mit àu) N.-Wohlfahrt, Ramkau, (mit aû ² ) Siuxt, Strasden, (mit aũ) Schrunden n. FBR. X1II, 100, AP., Salisb., (mit àu ² ) Erlaa ("viel über etw. sprechen"),
Kaltenbr., Mahlup ("erwähnen"), Saikava ("wiederholt erzählen"), Sonnaxt ("oft nennen"): tuo daudze̦na iielu zagli Ramkau ‡

2) mehren, ausbreiten
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich bemerkbar machen ("darīt kuo tâ, lai citi zinātu darītāju") Auleja: nuoiet kur tīruma galā i[r] dzied; saka - dàudzinājas ² , kab citas salas dzirdē̦tu.

Avots: EH I, 309, 310

dauņât [mit aũ Bl.], -āju, tr., knittern [?]: [svešas mātes galvas auti abu ruoku dauņājami (Var.: tauņājami) BW. 24742 var. (aus Kabillen)].

Avots: ME I, 445

davērtiês, zusehen, aufpassen: lai jis daveŗas, kab kas neieietu ustabā Pas. VIII, 490.

Avots: EH I, 310

I dāvinât: mit â auch Sonnaxt, (mit â ² ) Frauenb., Strasden,

2): pirmdienas rītu brūte dāvina visas malas Frauenb.; ‡

4) ausbieten
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313

‡ dedzelība, die Hitze (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 313

de̦lamais,

2): auch Siuxt, Sonnaxt; dē̦lama sē̦rga, Phthisis
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 314

dèldêt: Praes. -u in einem handschriftl. Vokabular; ruokas brāžā, deldē (reibt ab) Auleja. ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dilt".

Avots: EH I, 314

‡ dēlīts, ein Mutterkalb (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318

‡ de̦pucis (aus einem handschriftl. Vokabular), = depsis 2.

Avots: EH I, 316

‡ derdzîgs, widerlich, ekelhaft (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 316

de̦sa,

1) der Darm
- auch Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen (wo zar̂na unbek. ist), AP., Iw., Siuxt: spires d. Siuxt "aitu zarna pie izkārnījumu izejas, kur izkarnījumi jau sacietējuši"; tūpļa d. Dond. "re̦sna zarna"; dirsas d. Frauenb. "tūpļa zarna"; kruņ̃ķa d. AP.,

a) der Mastdarm;

b) Grützwurst;
sarkana d. AP., eine Art Blutwurst; balta d. AP., Grützwurst; in Auleja sei de̦sa nur eine Grützwurst; riteņa d. BW. 33425; prieka d. Trik., das männliche Glied;

2) ein schlaffer Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). Zur Etymologie s. die Notiz zu zar̂na.

Avots: EH I, 316, 317

I dēt, prs. deju PlKur.;

5): auch Lubn. n. BielU., (mit è ² ) Auleja, Kaltenbr., Skaista, Warkl., (mit ê) Sonnaxt;

6): kas lika viņam tik daudz d. "wer hiess es so viel Brust zu geben"
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) "?": bitīt[e] me̦dus dējējiņa BW. 7578 var. Refl. -tiês,

1): auch (mit ẽ) Seyershof, Siuxt.

Avots: EH I, 319

‡ dē̦vât "rühmend, marktschreierisch anbieten" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 319

deviens: tas bij brangs d. (starker Regenguss; aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 318

‡ dīde (?) "ein liederliches Frauenzimmer (z. B. plika d.)" aus einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 325

‡ dienasviducis (in einem handschriftl. Vokabular), = dienvidus: es šuodien dìenasviduča nedabūju, ich habe heute kein Mittagsschlafchen bekommen. uz dienasvidučiem, nach Süden.

Avots: EH I, 327

dìevredzis, ‡

2) ein grosser Betbruder, der wirklich fromm erscheint
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 328

‡ II dīkt,

1) faulenzen
(in einem handschriftl. Vokabular);

2) "?": tās (mājas) nīkst un dīkst tukšas Janš. Mežv. ļ. II, 415. uguns... dzisdama bija nīkusi un dīkusi savā vaļā Līgava II 241.

Avots: EH I, 325, 326

‡ dimma "sievišķis, kas cietgalvīgs un rupjš pret visiem" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 320

dim̃zaks PlKur. "kabata">kabata".

Avots: EH I, 320

dir̃sinât,

1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84; ‡

2) "raustīt" (mit ìr ² ) Heidenfeld: d. grābekli; ‡

3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.

Avots: EH I, 322

[dirslis Kab., = der Hintere: pa dirsli.]

Avots: ME I, 470

[diždvālektis, der achte Teil vom Lof Bielenstein Holzb. 516 aus Kabillen.]

Avots: ME I, 474

drãna, Demin. (verächtlich) drãnele,

1) das Zeug, der Stoff:
man pietrūka drānas svārkiem;

2) das Tuch, das Kopftuch:
apsiet galvas drāniņu; kakla dr., das Halstuch; rīku drāna, ein Scheuertuch; maizes drāna, ein Tuch zum Bedecken des Brottroges; mutes od. kabatas drāna, das Schnupftuch; bē̦rnu drāniņas;

3) = drẽbes bibl. u. in Kurl., Kleider: vecītis ātri aprauj drānas LP. IV, 191. Sprw.: tas nav tās drānas ielāps, tā spainīša vāciņš, das gehört nicht zum Thema;

4) drānas, die Wäsche:
viņai uz drānām, sie hat Menstruationen; drānas maz gāt, Wäsche waschen. drānu sieva St., Wäscherweib. gultu od. gultas drānas, das Bettzeug BW. 1956, 12, 24982, 2. [Wohl eher nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a. als zu gr. δρᾶν "machen", δρᾶνος· ἔπγον.]

Kļūdu labojums:
4: 1956,12 = 31906

Avots: ME I, 494

‡ drāzelêt (in einem handschriftl. Vokabular), = drãztelêt.

Avots: EH I, 331

drudzis: d. krata BW. 8973; 12915, 9; 13166. pe̦rdamais d.; "eine unbedeutende Krankheit, welche als Grund zur Faulheit benutzt wird (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 335

‡ drūgtiês "= trūkties, erschrecken (intr.); nachlassen" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 337

I dūks: viņa tāda dūka paliekas Grenzhof n. FBR. RII, 23. dūka galva in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 346

‡ dūkšķis "ein von Lumpen od. Hede zusammengewickelter Pfropfen (von grösseren Dimensionen, als ein gewöhnlicher)": duod man vienu dūkšķi pakulu! in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 347

I dùkt: Part. praes. Pass. dūcamais, der Hintere (in einem handschriftl. Vokabular). - ausīs dūcējs (Ohrensausen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson, w 40 und 56.

Avots: EH I, 347

dukurêt,

1): auch Saikava; (im Bierkübel) miltus jauca un dukurēja ar dukuri Saikava n. Fil. mat. 177;

3): ar spieķi dukurē ("sit, rausta") čūsku Salis. kuo tur dukurē ("meklē") pa grāvi? ebenda; ‡

4) "hin und her sein"
Bartau (aus einem handschriftl. Vokabular). ‡ Refl. -tiês, einander puffen: (puiši) dukre̦s, sakaujas FBR. III, 107 (aus Dond.).

Avots: EH I, 340

dũlêt,

2): auch AP., N.-Peb., (mit ù ² ) Saikava;

3): dùlē ² caurām naktīm KatrE. šie laikam dùlēs ² visu nakti pa pļavu Saikava; mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
(mit ù ² ) Sauken; bei der Arbeit faulenzen Saikava: kuo tu tā dūlē̦dams esi padarījis? "kavēties" Bers., Erlaa, Kalz., Prl., Saikava; ‡

4) andauern
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 347

‡ II dulis,

1) = dullis, die Faust (in einem handsriftl. Vokabular): dabūsi ar duli pa muguru;

2) "= knablis" Diet.

Avots: EH I, 340

‡ dumeķis, = ("richtiger für") dumiķis (in einem handschriftl. Vokabular): d. gāja pie sava zirga Pas. VII, 20.

Avots: EH I, 342

dupuris, ‡

7) eine Wasserotter
Stender Deutsch-lett. Wrtb. 754; Fischotter Fischer 52; ‡

8) dupurs "sakuperējis vīriņš" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 343

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

dur̃tene,

1): auch Kabillen; ‡

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344

I dusulis,

1): auch Warkl, n. FBR. XI, 107, Kaltenbr., Pilda;

2): Husten, wenn er gelöst ist Bixten
(in einem handschriftl. Vokabular): tē̦vu d. muoka cauru ziemu;

3): auch Zvirgzdine ("wer fortwährend hustet"),
Pilda, Warkl.: viņš jau tāds d. vien ir Golg.

Avots: EH I, 345

II dūzma (unter dūzme): "tumša skaņa, kas tikai dūc vien" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 349

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351

dzanât: auch Dond. n. FBR. VI, 68, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, 84, Oknist n. FBR. XV, 93, Auleja, Kaltenbr., Lubn., Saikava, Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander treiben, jagen
Auleja;

2) wiederholt fahren (mit einem Boot):
zvejnieki vis dzanājās ar laivu nuo vienas puses uz uotru pusi Pas. X, 415 (Welonen);

3) nachjagen
(intr.): atkan sāc dz. pēc jā, kab nuogūtu Pas. VIII, 216.

Avots: EH I, 352

I dze̦drs,

1): böse, zornig
Sackenhausen n. BielU., "= rupjš" Essern n. BielU., "bös oder der alles pünktlich und fix haben will" Bartau (in einem handschriftl. Vokabular): kaimiņš tāds dz. cilvē̦ks, ar viņu grūti satikt Dond.;

2): dz. vējš - auch Dond. dz. (kalt, windig, neblig)
laiks Frauenb.; ‡

4) rauh
(?): neizbraucīta, spalaiņa saite ir dze̦dra.

Avots: EH I, 352

dzèmdêt: (fig.) tas dzemdē (erzeugt) daudz slimības in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 354

‡ V dzenis "der Holzhacker" in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 355

‡ dzērvacs Kabillen, die Brechnuss.

Avots: EH I, 357

dze̦sna: (rīta) dz., die Morgendümmerung Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Morgen"); dz. jau rādās in einem handschriftl. Vokabnlar.

Avots: EH I, 356

II dzirduoklis (s. unter dzirdeklis I): das Innere des Ohrs (in. einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 359

‡ dzirulība in einem handschriftl. Vokabular, die Saufsucht.

Avots: EH I, 360

‡ dziruļuot in einem handschriftl. Vokabular, saufen; zechen.

Avots: EH I, 360

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363