Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'oi' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'oi' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (61)

droiska

dro`iska 2 , ein unattiges, unrühiges Kind, das sich viel bewegt und lose Streiche begeht Warkl.; = palaidnis, padauza Skaista n. FBR. XV, 34, Līvāni. Vgl. draĩiska I.

Avots: EH I, 335


goitars

goĩtars Seyershof, ein unschöner Mensch von hohem Wuchs.

Avots: EH I, 397


izkoizāt

izkoĩzât Seyershof, durchprügeln: i. puiku.

Avots: EH I, 458


knoiza

knoĩza Seyershof, ein ziemlich langer und dicker Knüppel: paņem knoizu un saduod!

Avots: EH I, 633


koiba

koiba,

1): das von den Beinen eines Tieres abgezogene Fell
(mit ) Salis n. FBR. XV, 59: ap kājām tie gabali ir tie koibi (für tās koibas) Salis. kad ve̦salu ādu pirk, tie koibi (für tās koibas) nāk pa[r] brīvu klātā ebenda. kas tie koibi (für tās koibas) bij tādi lielāki, tur taisīja bē̦[r]niem pastalas ebenda n. FBR. XV, 75;

2) der Fuss (das Bein) eines Menschen od. Tieres
(pejorativ). Salis u. FBR. XV, 59, Lems., Seyershof (mit ,oĩ): es ar abām koibām stīvs Seyershof. nebāz tās savas koibas man te virsū! Lems. ir gan k˙! (von einem sehr grossen Fuss) Salis;

3) ein Schimpfname
(mit ) Ladenhof, Lems.: ak tu k., kuo viņš te man atkal ir padarījis! Lems. Vgl. kuĩba,

Avots: EH I, 637


koiba

koiba Salis "zuoles gabals"; [s. kuiba].

Avots: ME II, 254



koicele

koĩcele Lems., verächtl. Bezeichnung für eine lange und magere Frau od. für ein solches Schwein: tā tāda nesmuka sieviete - tāda gaŗa, līka k. tādu koiceli nuopirka, ne˙kāds baruoklis nebūs.

Avots: EH I, 638


koitars

koĩtars Seyershof, "ein hässlicher, langer Mensch": citi dē̦li maza auguma, bet viens tāds k.

Avots: EH I, 638


koiza

koĩza Seyershof,

1) ein ziemlich langer Knüttel;

2), eine Frau von 1angem Wuchs.

Avots: EH I, 638


koizāt

koĩzât, -āju Seyershof, mit einerkoĩza 1 prügeln od. treiben: es nēmu koizu un koizāju pruom dzuošus nuo kāpuostiem.

Avots: EH I, 638


kroikstēt

kŗoĩkstêt, -u, -ēju Stenden, = krikstêt 1: guovs nāk, ka krūmi vien kŗoikst.

Avots: EH I, 665




loicka

loĩcka,

1) eine grosse (und schmächtige), ungewandte weibliche Person
A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Lems.;

2) eine schlecht gebundene Sense
A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84: tā jau nav izkapts, bet l˙!

Avots: EH I, 758


loipata

loĩpata Lems., Wainsel; ein ungeschickter Mensch (?): ak tu l˙! izgāza spaini. iet *loĩpatu loĩpatām (> loĩpat loĩpatim) Lems., Wainsel "?".

Avots: EH I, 758


loizaks

loĩzaks Lems., ein grosser und plumper Mensch.

Avots: EH I, 758


moila

mo`ila 2 Saikava, ein Dummkopf.

Avots: EH I, 826


moimorēt

moĩmorêt Lems.,

1) unachtsam mischen (wühlen):
cūkas ar snuķiem moimorē vien ēdienu; ēst ne˙maz neē̦d,

2) sich hin und her bewegen (fuchteln):
guovs moimorē ar asti, aita - ar galvu, kad cē̦rp. Refl. -tiês Lems., = màisîtiês (?): kuo tu te moimorējies citiem pa kājām?

Avots: EH I, 826


moimors

moĩmors Lems. "kas moimorē".

Avots: EH I, 826


moistāties

moĩstâtiês Seyershof, verstehen: es vēl nemoistājuôs aûst. Aus estn: mõistma dass.

Avots: EH I, 826


noboinīt

nuôboînît 2, töten: laupītāji nuoboinījuši kādu cilvē̦ku mežā Dond.; [vgl. nùobuinît].

Avots: ME II, 764


noiet

nùoiêt,

2): daiedama [man māte] palīdzēja, nuoiedama pamācīja BW. 4198;

3): viņam gribēja n. māja, kad pietika uguns pie pakulām Seyershof;

4): ve̦cam lustes nuogājušas jaunajās dieniņās BW. 235. viņam drīz vien nuogāja miegs Jauns, Raksti III, 28;

6): auch Sonnaxt;

7): cilvē̦ks var n. (= nuovārgt) nuo sirdē̦stiem Strasden. man nuogāja (krepierte)
cūka Linden in Kurl., Salis, Seyershof. e̦smu pa˙visam nuogājuse nuo apaviem Janš. Mežv. ļ. I, 6; ‡

11) im Gehen übertreffen (überholen):
es tevi nuoiešu Saikava; ‡

12) n. pie ..., heiraten (einen Mann):
n. pie vīra Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 22. viņa nenuoies pie ve̦cā mākslinieka Janš. Dzimtene V, 218; ‡

13) ablaufen (von der Uhr)
Saikava: pulkstins ir nuogājis: vaira neiet. Refl. -tiês,

1): auch Seyershof, Pas. VIII, 227, IX, 209; vecis vakar smagi nuogājās uz Lubānu un atpakaļ Saikava. Subst. nùoiešana,

4) das Ausscheiden der Exkremente
Seyershof: kad zirgam cieta n. (Verstopfung).

Avots: EH II, 49


noiet

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791


noietne

[nuoietne, der Abtritt Kosenhof.]

Avots: ME II, 791


noiets

nuoiêts, ‡

2) der Absatz (von Waren)*.

Avots: EH II, 49


noiets

nuoiêts, der Untergang: ap saules nuoietu Oppek. nach U.

Avots: ME II, 791


noildzīgs

nùoil˜dzîgs ,* der Verjährung unterworfen.

Avots: ME II, 790


noildzināt

[nùoil˜dzinât, verzögern, in die Länge ziehen: n. savus maksājumus Salis, prāvu Nigr., atbildi Bauske; lietus nuoildzināja rudzu sēju Warkl.]

Avots: ME II, 790


noilgoties

nùoil˜guôtiês, eine Zeitlang sich heiss sehnen: man sirds bij gluži nuoilguojusēs pēc jaunā zieduoņa R. Sk. II, 100.

Avots: ME II, 790


noilgt

nùoil˜gt, intr., verjähren. Subst. nùoil˜gums, die Verjährung.

Avots: ME II, 790


noindēt

nùoiñdêt,* vergiften. Refl. -tiês, sich vergiften.

Avots: EH II, 49


noingt

‡ *nuoingt "?": nuoindzis kâ ģēģis NB. nuoingusi ave, ein Schaf, das stellenweise die Wolle verloren hat Dunika.

Avots: EH II, 49


noirgņāt

nùoirgņât, intr., eine Zeitlang grinsen: viņš nuoirgņā tam pakaļ Purap.

Avots: ME II, 790


noirst

nùocìrst,

2): auch Pas. X, 535 (aus Lixna); ‡

3) = nùopļaũt, abmähen: n. zâli Heidenfeld; ‡

4) aufessen:
n. krietnu gabalu maizes Strasden. nuocirtu tuos rāceņus un uzstrēbu putru virsū ebenda. Refl. -tiês,

1): lai nuocē̦rtas liela uozuola kūja Pas. IX, 99; ‡

2) unabsichtlich abgehauen werden:
citām saujām nuocē̦rtas gali īkšāki (= īsāki), citām - gaŗāki Ramkau. kaķam aste nuosacirta Tdz. 56875, 2; ‡

3) einander töten (?):
krauklis kraukli nuocirtās Tdz. 55336.

Avots: EH II, 36


noirt

I nùoirt, tr., intr., wegrudern: pluostnieks nuoīra pluostu malā Zalkt. [Refl. - tiês,

1) weggerudert werden:
laiva nuoīrās nuo krasta Lis.;

2) zur Genüge rudern:
es šuodien dūšīgi nuoīruos Salis.]

Avots: ME II, 790


noirt

II nùoirt [li. nuìrti], intr., abtrennen Druw. [Ähnlich auch das Reflexiv: zeķei valnis nuoiries Ruj., Bauske. apkakle var viegli nuoirties nuo svārkiem C., Bers.]

Avots: ME II, 790


oi

oi Golg., Saikava u. a, = aĩ.

Avots: EH II, 117


oikāt

o`ikât 2 Auleja, stöhnen, ächzen, jammern.

Avots: EH II, 117


oimanas

o`imanas 2 Golg., Saikava, = aĩmanas.

Avots: EH II, 117


oimanāt

o`imanât 2 Golg., Saikava, = aĩmanât.

Avots: EH II, 117



poināt

poinât Dond., wickeln : bē̦rnu. Refl. -tiês, sich (ein)wickeln.

Avots: ME III, 375


poisis

poîsis 2 , der Knabe, der Junge Salis; in Nigr.: poĩšus. Vgl. puisis.

Avots: ME III, 375


roida

roida: auch Sehlen, (mit oĩ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Wainsel n. FBR. XIV, 79: žagaru r. Seyershof. kad istabā skalda malku, tad zemē r. vai cik ebenda. jāiztīra tā r. nuo sē̦tas Lems., Wainsel.

Avots: EH II, 380


roida

roida Dickeln n. U., Etn. II, 67, Allendorf, roĩda Karls., Ruj., Salisb., Salis, Widdrisch, der Schutt, Graus. Aus estn. roid "grober Sand, Kies, Staub", s. Thomsen Berüringer 277.

Avots: ME III, 551


roidāties

roĩdâtiês Seyershof "ar šuo tuo nuodarbuoties (nestrādājuot pastāvīgi vienu darbu)": lai viņš tur vai kuo roidājas, bet mājā nenāk.

Avots: EH II, 380


roidmēsli

roidmē̦sli Salisb. n. Melnalksnis Mazsalaca 54, = roida.

Avots: EH II, 380


roiska

roĩska Salis n. FBR. XV, 59, = roida: nuodedzināt tādas roiskas Salis.

Avots: EH II, 380


sapoināt

sapoinât, tr., einwickeln, einhüllen Dond. Refl. -tiês, sich einwlckeln, einhüllen Dond.

Avots: ME II, 706



šoicka

šoicka (?), die Hirtenrute Lems. n. U.; vgl. žoicka.

Avots: ME IV, 100


voi

I voi: = vài I 1 Alswig, Kalnemois, Marienhausen, Roop, Tirsen.

Avots: EH II, 798


voi

I voi vài I 3 Preili n. FBR. VIII, 17; = vài I 1 Aahof n. FBR. IV, 49, St., U.

Avots: ME IV, 675


voi

II voi! Ugalen n. FBR. VII, 16; Baltinov n. FBR. XI, 136, Oknist, = vaĩ! II: voi, voi, voi, kur grūt! Prl. Prl. n. FBR. VI, 116.

Avots: ME IV, 675


voilaks

vo`ilaks 2,

1) ein Ausgelassener, Unartiger ("palaidnis"): tas puika nu gan liels voilaks! Golg.;

2) ein Faulpelz
Saikava.

Avots: ME IV, 675



žoicka

žoicka,

1) eine lange Rute
(mit ) Dond., (auch n. U.) Lems., Salis;

2) der Schwanz (einer Kuh) Wainsel
(mit ).

Avots: ME IV, 826


žoickāt

žoĩckât Wainsel, -ãju, (mit dem Schwanz um sich) schlagen, wedeln: kuo tu žoickā ar savu žoicku! (zu einer Kuh gesagt, die sich mit dem Schwanz vor Bremsen währt) Wainsel.

Avots: ME IV, 826


žoizaks

žoĩzaks RKr. XVII, 67, Dond., žoĩžags Dond., = žoĩcka 1: paduod man tuo žoižagu! es viņu nuopēršu Dond. es paņemšu žoižagu; redzēs, vai tad mani neklausīsi! ebenda.

Avots: ME IV, 826

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

svildināt

svoil˜dinât: auch Seyershof, (mit ilˆ 2 ) Wainsel; "tīši dedzināt" (mit ilˆ 2 ) Salis.

Avots: EH II, 618


žuicka

žoicka,

1): mit Adiamünde, A.-Ottenhof;

3) eine liederliche weibliche Person
(mit oĩ) A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 821

Šķirkļa skaidrojumā (730)

actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


aikstīties

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12


aizgulēt

àizgulêt, tr.,

1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;

2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;

3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];

4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;

5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.

Avots: ME I, 28


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akna

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. 2 unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


āļa

ãļa Ps., comm., ein Kaproilenmacher, ein unsinniger Mensch, Dummkopf: kuo tas āļa āļuojas Naud., Dobl.; viņa tāda āļa Grünh. [Nebst ãlêtiês "tollen", aluot "irren" (s. dies) und vielleicht āle wohl zu gr. ἠλεός "betört", ἠλαινω "bin wahnsinnig", ἠλάσχω "irre umher" (mit ἠ- aus ā), s. Prellwitz Wrtb. 2 172, Bechtel Lexil. 157, Walde Wrtb. 2 29.]

Avots: ME I, 238


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


alnis

alˆnis (li. [álnis oder] élnis "Hirsch, Elentier", apr. alne "Tier"), das Elentier (Cervus alces RKr. VIII, 83): ze̦lta ragiem cē̦li staigā ziemeļuos alnis Pūrs I, 79; Kumb. [Weiterhin zu ali. ellenis, ellinis, russ. олень, aksl. jelenь "Hirsch", arm. ełn "Hirschkuh" ἐλλός "junger Hirsch", kymr. elain "Hirschkuh" und ir. elit "Reh"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Trautmann Apr. Spr. 298 f., Berneker Wrtb. I, 263 f., Boisacq Dict. 238 und 245, Johansson IF. II, 53, Walde Wrtb. 2 24 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


alot

II aluôt, gew. refl. -tiês (gr. ἄλη "Herumirren", ἀλάομαι, lat. ambulāre), irren, umherirren, fehlen: man sirds vairs nespēj saldi aluoties Vēr. I, 824. kas pareģuo, tas allaž aluo Jan. [vgl. Fick BB. II, 264 und Wrtb. I 4 356, Walde Wrtb. 2 33 f., Bechtel Lexil. 157, Boisacq Dict. 43].

Avots: ME I, 69


apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97


ārdināt

II ārdinât, auch ādinât, tr., foppen, reizen, necken; sirdi ārdinât U., das Herz quälen. [Nebst le. ērdinât "reizen" wohl zu an. erta "aufreizen, necken" und ai. ardáyati "regt auf", s. Bezzenberger GGN. v. J. 1875, 229, T. Torbiörnsson LiqMet. I, 69, Boisacq Dict. unter ἄρδις und ἐρέϑω Fick Wrtb. III 4, 19 und Falk-Torp 196 f.]

Avots: ME I, 241


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


astoņnītis

astuoņnītis Nerft, ein mit 8 Weberhefteln gewebtes Gewebe; in Pilaa dafür ostle. ostoinìks 2 .

Avots: EH I, 132


atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149


atkala

atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.

Avots: EH I, 145


atkliņģot

atkliņģuôt oder atkliņģât (erschlossen aus ostle. atklyndžoit Bērzgale), langsam, lässig herkommen.

Avots: EH I, 149


atsalot

atsaluôt, hin und wieder ein wenig frieren (nachdem die Erde schon aufgetaut ist) Siuxt: pa˙visam jau ziema nenuoies, vēi jau atsaluos ar, bet labs ceļa laiks vairs nav gaidāms.

Avots: EH I, 163


atzale

atzale (unter atzala),

1): kad mati nuoiet, tad ataug atzalītes Fest.;

2): atzales ruodas rudenī; piem., zirņiem un pupām, kad pirmais augums jau nuokaltis Schibbenhof.

Avots: EH I, 182


aubise

aubise,

1) schlechte Flinte
(aus d. Haubitze), in Friedrichstadt;

2) ein Wahnsinniger
LD., einer, der alles schnell und schlecht macht (Friedrichstadt). [Mit aubise 2 ist wohl identisch] aubize Bers., ein unruhiges wesen, ein unruhiger Mensch od. unruhiges, unbändigem Tier (Grob. n. Etn. IV, 17). [Hängt wohl zusammen mit li. aubicais "übermässig, zuviel", aubicas "веселая забава" und (?) aubijstas "Hautboist"; die Art des Zusammenhanges ist aber unklar.]

Avots: ME I, 214


audze

aûdze,

1) die Generation
Kaltenbr.: jau visi apmiruši munas audzes; das Geschlecht, die Sippe, Familie Frauenb.;

2): audze ir jauni kuoki, kur nuocirsti meži Frauenb.; in der Bed. "junger Birkenwald"
auch Fest.; ‡

4) die Pflegetochter
Muremois.

Avots: EH I, 184


auksts

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223


aukurs

aukurs, das Holz zum Heizen der Riege, der Korndarre Ar. [-kurs zu kur̃t "heizen". au- vielleicht über * auj- zu einem dissimil. aus * jauja entstanden * auja: li. jáuja "овинъ, рига, гумно", r. овинъ "Getreidedarre, Riege", ai. yáva-ḥ "Getreide", gr. ζειαί "Spelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 455 u. Boisacq Dict. 307.]

Avots: ME I, 223


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


ausēklis

ausēklis "?": nāk kâ ausēklis Muremois (sagt man von jem., den man eilig nahen sieht).

Avots: EH I, 188


aust

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa i ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. 2 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229


, Interj. der Verwunderung, der Freude: bã, kam es e̦smu par lielu egoistu A. XIV, 457.

Avots: ME I, 270


badīt

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I 4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. 2 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248


bāls

bãls PS., Kand., [Wolm., Ruj., Dond., Selg.] bā`ls C., [AP.], blass, bleich: bāls kā līķis, kā drēbe. es e̦smu pavisam bāls, ich bin ganz blass (vor Trauer), ich bin traurig Kav. [Zunächst zu li. bolúoti "weiss schimmern". Mehrdeutig ist das ā in ai. bhālam "Glanz", bhāti "leuchtet", bhānam "das Leuchten", av. bāmyō "glänzend" und air. bán "weiss", sowie das a in arm. bal "Blässe". Neben dem ā von bāls findet man altes ē in slav. bělъ "weiss" und in an. bāl "Flamme". Das a in le. balts führt Persson Beitr. 569 1 auf altes o zurück, was möglich (vgl. Stokes Wrtb. 164), aber nicht sicher ist, vgl. (mit mehrdeutigen a) gr. φαλός· λευχός Hes. u. a., kymr. bal "weissgesichtig", engl. dial. ball "Pferd mit einer Blässe" u. a. Man findet also neben einander bhā-, bhē- und bhel-. Vgl. dazu Fick BB. II, 200 und Wrtb. III 4 , 267, Scheftelowitz BB. XXIX, 37, Schönberg KZ. XX, 446 f. Berneker Wrtb. I, 56 unh 70, Boisaq Dict. 1013 f. Walde Wrtb. 2 271 und 324, Torbiörnsson Liqmet. I, 72 f., Trautmann Wrtb. 29 f. u. a.]

Avots: ME I, 272


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


bambals

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261


banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262


bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265


baugurs

baũgurs (russ. бугóръ "Hügel"),die Anhöhe, der Hügel PS., C., Etn. III, 169. [Nebst bugurains "höckerig" u. a. oder aber zu ai. bhugná-ḥ "gebogen" u. a. oder aber zu got. biugan "biegen" u. a. bei Walde Wrtb.

2 322, Fick Wrtb. III 4 , 273, Feist Wrtb. 2 71 und Boisacq Dict. 1022 f.]

Avots: ME I, 267


bauka

bàuka [Muremois], eine [wertlose Lemsal], verfallene Hütte Autz n. U. [Vgl. bauga 2 .]

Avots: ME I, 267


baunis

baunis,

1) eine wässerige Karloffel
K. Melnalksnis;

2) ein Lümmel, Tolpatsch
(mit ) Muremois.

Avots: EH I, 207


bažīgs

bažîgs, ängstlich, bekümmert, kummervoll: zemnieki ir ļuoti bažīgi, ka tik nenuoietu ziemas ceļš; bažīgas (kummervoll) duomas, rūpes; bažīgs prāts, ängstlicher Sinn, N. L., ST., U. Zweifelmut, Zweifel; bažīgi iesaukties, ängstlich aufschreien JR. IV, 70.

Avots: ME I, 269, 270


baznīcdiena

baznīcdiena od. baznīcas diena, der Kirchtag, der Sonntag, an welchem man zur Kommunoion geht: uz baznīcdienu (tā sauc to svētdienu, kuŗā iet pie dievgalda Tals.) sanāk ielūgtie viesi un viešņas.

Avots: ME I, 269


bedaklis

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276


bedakls

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276


bēgt

bêgt, bê̦gu, praet. bê̦gu, bêgu od. bêdzu, tr., intr., mit dem Gen., Akk. und nuo konstr.: vilka, lāča tā nebē̦gu, kā nuo ve̦ca puiša bē̦gu BW. 13074. bē̦gu lepnu tē̦va dē̦lu 13495. bēdz, meitiņa, pati kauna 6592. Sprw.: bē̦g kā žīds od. ve̦lns nuo krusta. zirgs bē̦g nuo ceļa, ein (unbeschlagenes) Pferd sucht den (harten) Weg zu vermeiden. jau es dze̦nu dze̦namuo, viņa bē̦g bē̦gamuo BW. 29372. bēgt, laufen Kurisch Haff. bē̦gama vieta, die Zufluchtsstätte. Subst. bêdzējs, der Flüchtling: panākt bēdzējus, die Flüchtlinge einholen. Refl. -ties (ungew.), flüchten: skriedams, glābdams viss grib bēgties Lundberg, Zu li. bė´gti "laufen, fliehen", r. dial. бѣчь (prs. бѣгу́) "laufen" u. a. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 54 f., Trautmann Wrtb. 29, Fortunatov KZ. XXXVI, 50, Streitberg IF. III, 405, Boisaq Dist. 1019 u. a. Auf altes e deuten nach Соболевскiй Лекцiи 4 66 r. dial. бёг und klr. dial. бюог "lief".]

Kļūdu labojums:
aiz "konstr." jāiesprauž:, fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.- Hinter "konstr." ist eizüfugen: fliehen, flüchten, laufen U.; meiden U.

Avots: ME I, 289


beka

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212


belzt

belˆzt, -žu, -zu, [Bers., LAUD., Saussen, Muremois, Roop, Bächhof u. a.], [bèlzt PS., C.],

1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;

2) [stützen
Warkhof;

3) gehen:
viņš belž nuo kruoga mājās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]

Avots: ME I, 278


biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307


birkstis

[bìrkstis (Plur.) C., PS.], bir̂kstis (Plur.) [Muremois, Salisb., Bächhof u. a.], birkstes, bir̂kšķi 2 [Nabben], Adiamünde n. BD. 168, glimmende od. auch nur heisse Asche BW. I, 184 2 ; die Funken U. Zu li. kibirkštis od. žibirkštis "Funken", [die Būga Aist. ST. 153 zur Wurzel von bē̦rzs (s. dies) stellt; vgl. auch le. pìrkstis, die glühenden Funken in der Asche.]

Avots: ME I, 298


blaizīt

[blaîzît, -u, PS., Wahdsen], blaĩzît (freqn. zu bliezt), zusammendrücken, quetschen; schmettern, schlagen, prügeln, streichen, massieren, reiben: vē̦de̦ru bl. = braucīt. Refl. - tiês, sich abstreichen lassen L., Mag. III, 1, 116. vai pirtī blaizījās BW. 20887. [Zu bliêzt "schlagen", poln. blizna "Narbe", la. flīgere "schlagen"; s. Berneker Wrtb. I, 61 f. und Boisaq Dict. 1031.]

Avots: ME I, 308


bļaurs

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. 2 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320


blauzgas

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas 2 Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310


bojā

buôjā 2 Kand., [Ruj., Libau, Dond., Selg., Bächhof, buõjã C., PS., Wolm.; in den ältesten Texten - buojan] iet, zugrunde gehen, verderben: daudz dzīvību aiziet buojā. tas ir buojā, damit ist's vorbei U. [Nach Thomsen Berörigen 253 aus liv. puoi "Grund, Boden".]

Avots: ME I, 361


boze

I buõze, auch buozis Etn. I, 138,

1) der Stock, Knüttel, die Keule
[in dieser Bed. mit in Ruj., Bächhof, um Libau, Dond., Grünwald, Roop, Ronneb., Muremois]: sākuši ar savām buozēm veķēt LP. VI, 55. ja tu nebūsi mierā, tad meklēšu buozi Bers., Fest.;

2) die Schnellwage
U.;

3) der Weberbaum
(in Oberkurl. unterscheidet man priekš - und pakaļboze und krūšu buoze, vgl. buomis);

4) der Kopf in der Kindersprache:
sasitīsi buozīti;

5) buoze oder buožu kuoks, ein gekappter Bienenbaum im Walde;
buožu zīme, die Hausmarke an einem Bienenbaum Bielenstein H. 197, 208. Zu li. búožė "der dicke, gewichtige Teil an der Schnellwage, das Schlagholz am Flegen, der Kopf an der Stecknadel" [und le. bauze; s. Persson Beitr. 257 f. und 465, Mahlow AEO. 119 und Būga LM. IV, 435].

Avots: ME I, 362, 363


brāzt

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž 2 (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies 2 ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 495, Walde Wrtb. 2 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329


brengs

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n 2 , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350


bura

buŗa, gew. Pl. buŗas, buras, burves (li. (bùrė), Segel: buŗas uzvilkt, nuolaist. buŗu kuģis, das Segelschiff. buŗas suols, ein Bänkchen in der Mitte des Bootes zur Befestigung des Segels Etn. II, 107. [Vielleicht zu gr. φᾶρος (att. φάρος) "Stück Zeug. Leinwand"; vgl. Bezzenberger BB. I, 244, Preilwitz Wrtb. 2 482 f., Boisacq Dict. 1016, Lidén Stud. 10 3 u. 24 und Thomsen Beröringer 163 f.]

Avots: ME I, 356


burt

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354


burza

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za 2 Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. 2 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


ceceriņš

ceceriņš "ein kleiner, grauer Waldvogel" (?) Rodenpois.

Avots: EH I, 262


ceikot

ceĩkuôt NB., langsam gehen: ja ceikuosi, līdz vakaram nenuoiesi!

Avots: EH I, 262


ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


čenkurs

če̦ñkurs: auch AP., Smilt, (mit è̦ 2 ) Muremois, N.-Wohlfahrt: ziedu č. AP.

Avots: EH I, 288


cept

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373


cielava

ciẽlava, Demin. cielaviņa, auch cielajiņa, cielavīte BW. 23609, 4, die Bachstelze; baltā c., weisse Bachstelze. [cielaviņas, myosotis arvensis Wid.]. Zu li. kìelė, [kỳlė], apr. kylo [und (?) gr. χίλλουρος dass.; weiterhin am ehesten zu ačech. čilý "lebhaft" u. a. bei Trautmann KZ. XLVI, 240; s. auch Schrader BB. XV, 128 und Boisacq Dict. 455].

Avots: ME I, 393


ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394


ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395


čīks

čĩks! Interj. zur Bezeichnung eines knarrenden Geräusches: durvis nuoiet čīks LP. I, 124.

Avots: ME I, 415


cingulis

I ciñgulis: auch Muremois, Orellen; eine mitsamt der Erde herausgerissene Graswurzel Seyershof: asie cinguļi duŗas kājās Orellen.

Avots: EH I, 272


cirpt

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. 2 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387


čūriski

II čūriski, verkehrt, übel: vai kalpu meitai vien nuoiet čūriski Alm.

Avots: ME I, 425


daiet

daiet [li. daeĩti, slav. doiti], intr., hinzugehen, hingelangen: dagāja pie viņa svešs vīrs LP. VII, 30. iet, da dibe̦nam nevar daiet Sproģis 318. gana man žē̦l palika, kad pie kalpa nedagāju Ltd. 1838. linu druvu dagājusi BW. 632. dagājusi uoga, eine reife Beere BW. 11370; [infl. daiet hat auch die Bed. "müssen", nötig sein": tev daies kauties, du wirst kämpfen müssen].

Avots: ME I, 433


daiņa

daĩņa [Autz], das Volkslied, das Lied: es nenāku ar skaņu daiņu Asp. Zu li. [dainė˜ od.] dainà [acc. s. dàiną od. daĩną] "Vokslied; [Melodie" Jušk. 704; vgl. auch dainužėlė Niemi Nr. 1187 ( "Jammerlied"? ). Weitere Beziehungen sind unsicher. Am ehesten wohl nach Sommer Balt. 35 zu le. daiņuôt "kreischen, lustig sein" und li. dejà "Weheklage" (Wurzelbed. etwa: laut sein, schreien ); dagegen nach Solmsen PBrB. XXVII, 363 unter Voraussetzung einer älteren Bed. "Tanzlied" zu le. diet "tanzen" (s. dies) und anderen Formen, die auf eine Wurzelbed. "eilige Bewegung" hinweisen (ähnlich, zu diet, auch nach Prellwitz Wrtb. 2 116, Boisacq Dict. 189, Leskien Abl. 271, Trautmann Wrtb. 50, Wiedemann Prät. 30, Būga KZ. LI, 116, und auch Sommer l. c. bezieht auch diet), aber eine ältere Bed. "Tanzlied" scheint nicht nachweisbar zu sein. Noch anders Oliphant, s. Indog. Jahrb. I, 61 (zu ai. dhēnā, av. daēnā), W. Meyer KZ. XXVIII, 173 (zu rum. doi "Volkslied"; dakisch?), v. Patrubány IF. XXXII, 327 und de Saussure Mémoire 38].

Avots: ME I, 432


daļa

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436


darva

I dar̂va [> tahm. dâr(a)], der Teer: darvu dedzināt, laist, tecināt, Teer brennen. vai esi ar darvu kristīts, ka esi tik ļauns cilvē̦ks? Adsel. lai zaļas darvas ē̦d, mag er kleine Steine essen St.; kaulu darva, Stinkspiritus Krem., Lasd., Hirschhornöl St. Aus Ahs. ist auch ein maskuli- nischer Genitiv belegt in darva (gespr. dâra) ceplis, die Teerbrennerei und darva kukainis. [Nebst li. darva "pitch, tar" (Lalis) zu li. dervà "Kienholz; (Lit. Mitt. II, 67) Teer", r. дерево "Baum", ae. teru "Teer", kymr. derw "Eichen", gr. δόρυ "Baum", (kret.) δορά "Balken" u. a., s. Osthoff Etym. Par. 138, O. Schrader BB. XV, 285 f., J. Schmidt KZ.XXV, 50, Holthausen IF. XVII, 294, Walde Wrtb. 2 414, Boisacq Dict. 197, Berneker Wrtb. I, 186, Trautmann Wrtb. 53.]

Avots: ME I, 441, 442


dārzs

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III 4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. 2 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449


daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443


daudzināt

dàudzinât,

1): auch (mit àu) N.-Wohlfahrt, Ramkau, (mit 2 ) Siuxt, Strasden, (mit aũ) Schrunden n. FBR. X1II, 100, AP., Salisb., (mit àu 2 ) Erlaa ("viel über etw. sprechen"),
Kaltenbr., Mahlup ("erwähnen"), Saikava ("wiederholt erzählen"), Sonnaxt ("oft nennen"): tuo daudze̦na iielu zagli Ramkau

2) mehren, ausbreiten
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich bemerkbar machen ("darīt kuo tâ, lai citi zinātu darītāju") Auleja: nuoiet kur tīruma galā i[r] dzied; saka - dàudzinājas 2 , kab citas salas dzirdē̦tu.

Avots: EH I, 309, 310


dazināt

dazinât (li. dažinóti) Pilda, = izzinât: vajag d., voi neatduos man jās? Pas. IV, 505 (aus Welonen), vajadzēs rnan d., ap kuŗu laiku nuoiet V, 149 (ebenda). Refl. -tiês, eingestehen (r. признáться) Pilda.

Avots: EH I, 310


degt

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452


dēlīt

dèlît 2 [Nerft, Kreuzb.],

1) abnutzen, verbrauchen, quälen:
dēlīt nazi Krem.;

2) kuo tu ap mani tik daudz dēlī? Was fährst du mich so oft an?
Kok. [In Wessen bedeute dèlît 2 - schütteln, zerren, hin und her stossen. ] Refl. -tiês,

1) sich zu schaffen machen, sich abmühen, abquälen
[dèlîtiês 2 Warkh.]: kuo nu tik dēlījies? Lasd. Etn. II, 18;

2) lärmen, Unsinn treiben, sich zanken:
kuo ap viņu tik daudz dēlījies, laid viņu labāk mierā Lasd., Setzen, Bers. [Nach Prellwitz BB. XXI, 162, Boisacq Dict. 164 und 182 und Walde Wrtb. 2 238 unter doleō zu gr. δηλέομαι "zerstöre, beschädige", lesb. ζάδηλος "zerreissen" u. a.]

Avots: ME I, 463


delna

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 1 (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 1 (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. 2 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454


denderēt

deñderêt [Ruj.] -ēju, -uot,

1) taumeln, unsicher gehen:
nāk de̦nde̦rē̦dams, laikam atkal piesūcies Lasd., Lubahn, Setzen, Bers.; [in Naukschen bedeute denderēt - über eine holperige Stelle fahren];

2) sich umhertreiben, lärmen, tollen
Alt-Rahden, Krem. [Mit Reduplikation zu gr. ϑορεῖν "springen, hüpfen" u. a. bei Boisacq Dict. 348 f.?]

Avots: ME I, 455


denderis

deñderis, jem., der taumelt, lärmt, nicht ruhig sein kann, sich umhertreibt Bers., Lubahn, Setzen, Alt-Rahden. [Nach U. sei d. in Salisburg "ein weinender Knabe". In dieser Bed. wohl zu gr. τονϑορύζω "murre", ae. dora "Hummel", ir. dordaim "brülle" u. a., s. Boisacq Dict. 351.]

Avots: ME I, 455


derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456


dēt

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. 2 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465


dīcināt

dīcinât,

1) "summen, schreien"
Naud.; [dîcinât 2 Salis, dĩcinât Muremois, schreien od. weinen machen].

Avots: ME I, 476


diena

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327


diet

diêt [C., Kl.], diêt 2 [Tr., Bl., dìet 2 Kr.], deju, intr., hüpfen, tanzen, auch singen Spr.: nakti jautri dzīvuoja un deja BW. III, 1, 13. tas le̦cams, tas dejams. pieņēma viņu ar kruoņiem, diešanām un bungām Jud. 3, 7. Wohl zu ai. dīyati "fliegt", [le. dĩdît, air. dian "schnell", gr. δῖνος "Wirbel", δινέω "drehe" u. a., s. Leskien Abl. 271, Fick Wrtb. I 4, 68 u. 459, Stokes Wrtb. 144, Solmsen PBrB. XXVII, 363, Boisacq Dict. 189.]

Avots: ME I, 483, 484


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


diezēt

diezêt Oppek., anbieten, aufschwatzen (eine Ware). [Wohl zu slav. děža "Backtrog", ai. dēhmi "bestreiche", dēhī, aw. uzdaēza- "Wall", arm. dēz "Haufe", gr. τεῖχος "Mauer", osk. feìhùss "muros", got. deigan "kneten", ahd. teig "Teig" u. a. und wohl auch li. díežti "prügeln"; s. Zubatý AfslPh. XVI, 389, Būga РФВ ‚. LXVI, 235, Berneker Wrtb. I, 198, Prellwitz Wrtb. 2 453, Boisacq Dict. 949 f., Walde Wrtb. 2 293 unter fingō u. a.]

Avots: ME I, 487


dīkā

dĩkã [Muremois, dìka 2 Kr.], weinerliches Kind, Schreihals A. XI, 630, [Tukkum], Krem., AP.; (zu dìkt).

Avots: ME I, 478


dilt

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt 2 Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt 2 Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I 4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. 2 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467


dirnēt

dir̃nêt [Salis, Muremois], -u od. -ēju, -ēju, intr., quienen, siechen, müssig, sich langweilend dastehen, sich aufhalten, auf etwas warten: kuo nu stāviet, kuo dirniet Alm. par velti man te jādirnē Krem., jādirn Salisb., Gr. - Sess. brāļa zirgs ar suni nuoskumuši, galvas nuolaiduši, dirn nuokautajam blakus LP. VI, 733. viņš dirn kâ aita Gr. - Sess. [Vielleicht aus * dīrinêt] = li. dyrinė´ti "gesenkten Kopfes langsam umhergehen"; [vgl. noch li. dýroti "mit gesenktem Kopfe dastehen" und le. dairīties I].

Avots: ME I, 470


donis

I duonis (li. duonis), gew. Pl. duõņi [Dond., Gr. - Essern], dial. auch duoņas, [duonas Lis., duõnas Kolzen], Schilf, Binsen (juncus und scirpus) Mag. IV, 2, 24, RKr. II, 72 ; in Hasenpot und Libau n. RKr. III, 73 duoņi, Typha: gaŗš tautu dē̦ls, tâ kâ duonis jūŗmalā BW. 13273, 1. silkšu duoņi, Seebinse (scirpus lacustris) Konv. 1 438. duonu laiva LP. VI, 846 [aus Blieden. Vielleicht zu gr. δόναξ "Rohr", s. Fick Wrtb. I 4, 459 und Boisacq Dict. 196].

Avots: ME I, 534


drēbt

II drêbt 2, [drēbju, drēbu um Bauske; der Inf. drēbt auch in Domopol und Zaļmuiža mit einem angeblichen Präs. drāb (sniegs drāb; wohl mit ostle. ā aus ē̦); vgl. li. drė˜bti "Breiiges werfen, dass es spritzt"], schlacken (von feuchtem Schneegestöber). [Zu sladrabs "ein Schlackenwetter", gr. τρέφειν "eine Flüssigkeit dicht werden lassen", an. draf "Abfall", drafli "gekäste Milch", mnd. draf "Treber", nd. drabbe "Schlamm, Bodensatz", norv. drevja "weiche Masse" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 225, Fick Wrtb. III 4, 202 f. und Boisacq Dict. 353.]

Avots: ME I, 497, 498


drubazas

drubazas, drubazgas Karls., drubažas, drubzalas. Stückchen, Splitter, Krümchen, Abfälle: saspert kamanas drubazās MWM. VII, 882. glāze saplīst drubazās; maizes drubažas Etn. I, 98. In Krem. sollen drubazas Stücke eines modernden Baumes und drubažas

a) Feglis,

b) alten Kram, alte Sachen bedeuten.
Nach Neik. drubaža, der Trumm; drubažas, abgefallene Baumrinde. [Zu gr. τρύφος od. ϑρύμμα "Bruchstück", ϑρύπτω (aor. ἐτρυφην "reibe auf", s. Boisacq Dict. 354.]

Avots: ME I, 502


drupt

drupt [li. drupti Miež.], -ùpu, -upu. intr., zerbröckeln, zerfallen: mūŗi drūp. iegriêzts kukulis drūp. tur lē̦ni mana dzīve drūp Rainis. [Nebst draupīt wohl zu sloven. dr̀pati "bröckeln" und zu gr. δρύπτω "zerkratze". δρυπίς "eine Dornenart" resp. zu gr. ϑρύπτω "zerreibe". τρύφος "Bruchstück", s. Persson Beitr. 859, Boisacq Dict. 202 u. 1112, Fick Wrtb. III 4. 214, Wiedemann; Prät. 13 u. 172, Holthausen IF. XXXIX, 72; vgl. auch li. trupė´ti "bröckeln".]

Avots: ME I, 505


druska

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. 2 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. 2 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 2 und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. 2 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505


duga

I duga,

1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.;

5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.

Avots: EH I, 339


dulis

III dulis "Rauch, der beim Brennen vermoderter Hoizstücke entsteht" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 340


dūmi

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4. 75. Walde Wrtb. 2 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528


dvesīgs

[dvesîgs, kühl Kalnazeem: "kad vakarā pēc saules nuoiešanas saceļas migla, tad ir dvesīgs laiks".]

Avots: ME I, 537


dzelt

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I 4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. 2 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541


dzelzs

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544


dzeņaukste

dzeņaukste, dzeņauksts, -s, dzeņaukša [Drsth.], Grünh., Tirs., dzeņaũska PS., hochle. dzeņaukša Saussen. dzeņauksis Mag. III, 1. 97. LP. VI, 75. dze̦nūška (mit hochle. šk aus šķ) Selb., [Kreuzb., Grawendahl], dzeņauste, [dzenauksis Glück Hoib 39. 13], dze̦naukša [Warkh., Lis,, N. - Peb., Wessen], Upīte. dze̦nuôška (mit hochle. šk für šķ) RKr. XVII, 129. ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstange verbindet, die Kummetschnur, Kummet-. Würgriemen [vgl. Bielenstein Holzb. 565]: arāji dzeņaukstis pārgriezuši LP. VII, 1294. vilks iekuodis zirgam saku dzenaukšās Upīte Medn. laiki 11. [Nach U. auch: ein jeder Strick mit einer Schlinge am Ende. Zu dzenis IV?]

Avots: ME I, 546


dzert

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru 2 Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547


dzērve

dzẽrve (li. gèrvė, [apr. gerwe]).

1) der Kranich:
dzērve kliedz. dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III, 185. par dzērvi pārģērbties, eine Vermummung zu Weihnachten Kand. kuoka dzērve.

a) der Fischandler
RKr. VIII, 87;

b) [der Storch
Bergm. n. U.];

2) ein hölzerner Schlüssel, der den Holzriegel zurückschob
RKr. XI, 86;

3) das Holz am Webstuhle, darauf der
krūšbuomis ruht U.;

4) Lab Vid. Pasaules zīd. kust. 12;

5) der Pl. dzērves, ein Spiel
BW. V, 211. Zu aruss. жерать [gr. γέρανος kymr. garan, li. garnỹs "Storch, Reiher" und wohl zur Wurzel von ai. jaratē "singt, ruft, rauscht", ahd. kerran "schreien" u. a., s. Solmsen Beitr. 119 ff., Suolahti Die deu. Vogeln. 292. Walde Wrtb. 2 355 unter grūs. Boisacq Dict. 144. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 548


dzēst

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549


dzēstra

[dzê̦stra 2 Usmaiten, aloeblättrige Krebsschere (stratoites aloides).]

Avots: ME I, 549


dzija

dzija (li. gijà). Demin. dzijtiņa, dzītiņa,

1) das Garn:
rupjas, smalkas dzijas. dzija tik smalka kâ uodes zarna. dzijas šķeterēt, tīt. vērpt. kāda dzija, tāda drēbe;

2) = dzeinis 1: dzeju [hochle. aus dziju] vīt BW. 30394. 1 var. [aus Selb.], [Nebst dzeika, dzeine I und serb. ži"ca "Faden"
etweder zu ai. (ved.) jiyā "Bogensehne" u. a. oder zu la. fīlum "Faden" (vgl. le. dzîsla). arm. ǰil "Sehne des Körpers, Schnur", kymr. gi "nervus"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 38 und 413 f., Zupitza Germ. Gutt. 174. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Boisacq Dict. 120 unter βιός Walde Wrtb. 2 291. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 549



dzira

I dziŗa [Nigr., li. girià], dzire (li. gìrė). der Wald: dziŗā dze̦ltas lasījās BW. 7142. vējiņš luoka dziriņā tavu namu, istabiņu BW. 11979. [Zu apr. garian "Baum", bulg. горá "Berg, Wald"., sloven. góra "Bergwald", av. gairi-š "Berg" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 404, Walde Wrtb. 2 825 unter veru, Boisacq Dict. 115 unter βαρύες, Berneker Wrtb. I, 328 f., Pedersen KZ. XXXVI, 319, Osthoff Parerga 48. Trautamnn Wrtb. 78.]

Avots: ME I, 555, 556


dzīras

[dzīras U., dzîras 2 Bl.], dzîŗas 2 [Nigr.], Kand., [LP. IV, 57], dzìres PS., der Sing. dzīra BW. 28824. [Manz. Post, I, 527], ein Gastmahl, Trinkgelage, Schmaus (z. B. Hochzeit, Taufe u. a.): dzīŗas darināt, turēt, [Nebst li. gyra "Trinkgelage" oder (bei Bezzenberger GGA. 1885. 937) gýre "Familienfest" nach V, d. Osten-Sacken IF. XXIV, 242 (vgl. auch Walde Wrtb. 2 840 unter vireō und Boisacq Dict. 187 unter διερός) zu slav. žiti "leben" (le. dzît). aksl. жиръ "Weide", r. жиръ "Fett", жиры "Wohlleben" ai. jīra-h, "lebhaft" u. a. Aber einen Stamm * gīro-, von dem dies le. Wort abgheleitet sein könnte, kennt man aus dem Baltischen nicht, und auch die Bed. des le. Wortes weicht stark ab. Eher also wohl zu le. dzert "trinkend feiern"; zum Vokalismus vgl. le. svìris: sveŗu u. a. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 557


dzirkstele

dzìrkstele [PS., C., Jürg., Kl., Warkh., dzir̂kstele Lis,, Serbigal], Demin. dzirkstelīte. dzirksteliņa BW. 6547. 2 var., 3; 6586. dzirkstaliņa 14835 var.,

1) der Funke:
kur dzirkstele, tur uguns. maza dzirkstele nuodedzina lielu mežu. nuo mazas dzirksteles liels uguns izceļas. juodi kaujas, dzirksteles me̦t. Oft mit dem Zuzatz von uguns: lai izput kâ uguns dzirkstele. brandavīna dzirkstelītes BW. 26057;

2) oft von einem feurigen Mädchen ausgesagt:
meitiņ, mana dzirkstelīte, kam es tevi uzaudzēju BW. 6539. tur iegula jūs māsiņa, kâ uguns dzirkstelīte 13611;

3) dzirkstele, dzirkstelīte Bers., auch dzirkstene, Donnernelke (dianthus deltoides)
RKr. II, 70. [Reimwort zu birkstele; eher wohl zu gars, slav. gorěti "brennen" als zu dzirkste I.]

Avots: ME I, 554


dzirt

dzir̃t, ‡

2) ehren
(mit ir̂ 2 ) NB.: jaunam vecus dz. Refl. -tiês,

1): auch (mit ir̃) NB.;

2): (versprechen)
auch AP:, Ramkau (mit ir̃ ): dzīrusies ... nuoiet baznīcā Janš. Dzimtene V, 247.

Avots: EH I, 360


dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559


dzīt

dzît, dzîstu, dziju (li. gýti ["heil werden, aufleben, leben"]), intr., heilen: brūces jau sāk dzīt. [Refl. -tiês L., aufleben, zu Kräften kommen.- Nebst slav. žiti "leben", r. зажи́ть "heil werden", poln. goic` "heilen", li. gajùs "leicht heilend", av. gaya- "Leben", arm. kaem "lebe" zu dzîvs "lebendig".]

Avots: ME I, 559


dzīvs

dzîvs (li. gývas).

1) lebendig, frisch, wach
L.: Sprw. par dzīvu duod vairāk nekā par mirušu. pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis Dīcm. pas. I, 23. tie mūs dzīvus aprīs LP. VI, 1, 31. dzīvs būsi gan, es wird dir nichts schaden U. dzīva uguns, lebendiges Feuer; dzīvs vējš, ein frischer Wind;

2) ganz, heil, unverletzt:
dzīvi rudzi U., dzīva labībiņa BW. 33299, 1. heiler (ungemahlener) Roggen, Korn; dzīvi (heile) zari egļa galdam Neu- Schwnb. dzīvi kaļķi. ungelöschter Kalk U.; dzīvu zemi atstāt. einen Teil des Landes ungepflügt lassen U.; pirksts vēl dzīvs palika, der Finger blieb unverletzt U.;

3) sonstige Fälle übertragener Bedeutung:
dzīva patiesība, lautere Wahrheit; kâ par dzīvuo nelaimi dunduri gluži kuoduši nuost Upīte Medn, laiki 161. juo dzīva nāve (der gewisse Tod) man nabagam Laps. - kūm. 135. kam viņam maksāt dzīvu naudu (baares Geld) LP. VI, 1. 180. dzīvs milzis uodu. ein Mückenschwarm Siuxt; dzīvus taukus ēst, blosses Fett essen Schwitten. Adv. dzīvi, dzīvā: tâ me̦luoja dzīvi tas vazaņķis Laps. - kūm. 116. sapņuoja dzīvā A. XII, 441. träumte in wachem Zustande. [Zu apr. acc. s. geīwan. slav. živъ. ai. jīvà-ḥ, la. vīvus, got. qius. ir. beo, kymr. byw "lebendig" u. a.; vgl. Stokes Wrtb. 165, Walde Wrtb. 2 846 f., Boisacq Dict. 120 unter βίος, Trautmann Wrtb. 76.]

Kļūdu labojums:
einen Teil = bei schlechtem Pflügen einen Teil

Avots: ME I, 560


ecēt

ecêt, - ēju, ēju [li. [ekė´ti], eggen. Refl. - tiês,

1) mit Eggen beschäftigt sein
U.;

2) streiten, sich raufen
Tals., Dond.: sākušas lamāties un tâ ecējušās visu dienu A. XXI, 757. ecēšana das Eggen; ecējums,

1) das erfolgte Eggen;

2) das geeggte Land:
vis˙labāk ir zirņus sēt uz ecējuma B.; e̦cē̦tājs, jem., der eggt. Figürl., mazais e̦cē̦tājs, die Bachstelze U. [Nebst ecêšas zu la. occa, gr. dor. # "Egge" und wohl auch zu le. akuots u. a., s. Persson Beitr. 724, Boisacq Dict. 705 f., Bezzenberger BB. XXVII, 173, Walde Wrtb. 2 535, Trautmann Wrtb. 68.]

Avots: ME I, 565


ellīgs

el˜lîgs (unter el˜lisks): e. truoksnis Ramkau; sehr böse Seyershof; "mächtig, toil, wunderbar", Frauenb.: e. juoks; energisch, arbeitsam, temperamentvoll, keck Sonnaxt: ellīgas meitas; stolz, prächtig KatrE. Adv. el˜lîgi Ramkau "stipri": e. nuoskaities.

Avots: EH I, 368


elšu

elšu zāle, stratiotes aloides L. Doblen n. RKr. III, 73.

Avots: ME I, 569


ērglis

ḕrglis [wohl aus *ēr(d)lis, s. Le. Gr. § 116 c.], Demin. - ītis, ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges) LP. VI, 805, ein Fem. ērgliene LP. VI, I, 530, der Adler. brūndze̦ltānais ērglis, der Steinadler U., der Goldadler (chrysaetos L.) Natur. XXXVII, 14; dze̦ltānais ērglis, der Falke Bergm. n. U.; mazais ērglis, der Schreiadler Natur XXXVII, 13; me̦lnais ērglis, falco haliaetes U.; sarkandze̦ltānais ērglis, der weissköpfige Adler U., der Falke St.; zivju ērglis, der Fischadler. [Zu li. erẽlis, apr. arelis, aksl. orьlъ, kymr. eryr, got. ara, bret. er "Adler", gr. ὄρνις "Vögel"; vgl. Boisacq Dict. 714, Thurneysen KZ. XLVIII, 61, Trautmann Wrtb. 13.]

Kļūdu labojums:
ē̦rglē̦ns = ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges)

Avots: ME I, 575


ērst

ḕrst, - žu, - du, auseinanderbringen, reffeln, trennen Wenden, Wolm., Adsel, Salisb., Ranzen, Roop: ārā ērda vainadziņu Biel. 1728. ēršana, das Trenne; ērdējs, jem., der trennt. [Zu irt "sich zertrennen", ārdît, ē̦rds, ē̦rts, li. érdėti "sich auftrennen", aksl. oriti gr. "λύειν, χαϑαιρεῖν", und wohl auch ai. ardati "zerstieb, löst sich auf" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, Johansson KZ. XXXII, 457, Persson Beitr. 278, 637 f. und 841, Boisacq Dict. 73 unter ἀραιός Walde Wrtb. 2 641 f. unter rārus, Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 576


gāgans

II gãgans [Buaske, gàgāns 2 Hirschenhof], Gänserich; [gãgāns "Hahn" Telssen; Gans (auch der Stroch od. Truthahn) Wenden, Schujen; vgl. li. gogonas "Gänserich"]. Hierher wohl auch (ein Rätsel): gāgans uz vienas kājas RKr. VII, 472. [gãgānu PS., C., Trik. od.] gãganu [in Kalnemois, Nigr., Golg. und Selg. mit kurzem a in der zweiten Silbe] kaŗš "grosser Lärm, Gezänk" LP. V, 202. [Vgl. r. гагáнить "schnattern".]

Avots: ME I, 616


gaišs

gàišs (ein Demin. gaišiņš BW. 32160, 10), leuchtend, hell, klar: gaiša uguns, gaiša balss, gaišas acis, dienas, naktis, gaišs prāts, gaiši ļaudis, aufgeklärte Menschen. man skaliņi gaiši de̦g BW. 6953. kur tas (vainadziņš) gaiši atspīdēja, tur mūžiņu nuodzīvuošu Ltd. 785. atminuos gaiši Aps. Von einem Laut: viens cirtiens bija smagāks un duobjāks, uotrs bija viegls, gaišs Jauns. Vēja ziedi 4. [Zu gàisma, gàiss, li. gaĩsas "ein ferner Lichtglanz am Horizont" (vgl. dziedrs I); s. Leskien Abl. 273, ick BB. VIII, 141 u. Wrtb. I 4, Bezzenberger BB. II, 155 u. XXVI, 167, Siebs KZ. XXXVII, 319, Wiedermann Prät. 30, Froehde BB. III, 14 Boisacq Dict. 1011 unter gr. φαιός, Trautmann Wrtb. 75.]

Avots: ME I, 588


gaita

gàita: mit auch Siuxt, mit 2 AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta 2 Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu 2 pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galvot

galˆvuôt

2): Žūkli (Name einer feuchten Wiese)
negalvuo: voi tiksi iekšā, voi netiksi Heidenfeld. nevarēja g. gabanas jaukt: viņš jau vienmē̦r cēlēs gaiss ebenda. ‡ Refl. -tiês, = galˆvuôt 2: nevar g., ka nesāk līt Ramkau.

Avots: EH I, 381


gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


gaust

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III 4 , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. 2 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613


ģēģis

ģêģis 2 ,

2) "nuosalis cilvē̦ks" (?) NB.: nuoindzis ("?") kâ ģ. (identisch mit 1?).

Avots: EH I, 426



glaima

glaĩma [Bl.],

1) gew. glaĩmi, Liebkosung, Schmeichelei:
biedru glaimi viņu samaitājuši;

2) der Scherz
L., St., U. [Wohl zu gleims, gliema, li. gléima "Schleim", gliẽti "beschmieren", kleima "schmieren, liebkosen", gr. γλοιός "klebrige Feuchtigkeit" u. a. bei Trautmann Wrtb. 92; vgl. auch Boisacq Dict. 123 u. 150 f. Die Bed. 2 ist vielleicht durch ein dem r. глумъ "Scherz" entsprechendes Wort beeinflusst.]

Avots: ME I, 621


glaust

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. 2 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623


glema

gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,

1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);

2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);

3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I 4 , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. 2 95, Boisacq Dict. 150.]

Avots: ME I, 624


glīve

glīve,

1) Wasserblüte, der grüne Schleim auf dem Wasser, der Schlick, der Schleim
L., St., U., Konv. 2 2673;

2) die Farbe
Allend. n. U. [Zu li. gleĩvės od. gléivos "Schleim", poln. gliwieć "verderben (vom Käse)", klr. гли́ва "Leberschwamm", gr. γλοιός "klebrige Feuchtigkeit", gleims, glīts u. a., s. Wood IF. XVIII, 43, Zupitza Germ. Gutt. 147, Walde Wtb. 2 348 unter glūs, Boisacq Dict. 150 f., Berneker Wrtb. I, 304, Trautmann Wrtb. 92 u. a.]

Avots: ME I, 628


grasīt

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638


grauds

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639


graut

gŗaût 2 [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673


greipot

greipuot "schief gehen" Dond.: viņš greipuo vien, ne˙maz nevar taisni nuoiet.

Avots: EH I, 403


gremzt

grem̃zt, [grem̂zt 2 Bl., Ruj.], -žu, -zu (li. grémžti "schaben"),

1) nagen, beissen, wurmen :
tās (bē̦das) grauž un gremž un iekšas pluosa MWM. VI, 575. iekšās gremžuot vandās salkums VI, 360. man briesmīgi gremza, ka krustmāte mani tur par mazu bē̦rnu VIII, 29 ; [

2) murren, brummen
L., St., U.]. Refl. -tiês, [grem̃ztiês Wandsen, grèmzties Trik., grem̂ztiês 2 Selg., Neuermühlen],

1) grollen, zürnen, etw. Böses anzutun wünschen :
kuo viņš man te gremžas virsū? Dond., Naud., A. -Rahden, Bers., Sissegal ;

2) sich grämen :
kuo tur tik daudz pēc viņas gremzties? MWM. X, 577 ;

3) murren, brummen :
viņš briesmīgi gremzās Vēr. I, 1371. kuo viņs man te gremžas virsū Dond., Bers., K., Sissegal ; [

4) grem̃zties, neidisch sein
Trik. - Zu gremt, gre̦muot (s. diese) u. a. ; vgl. auch Boisaq Dict. 1069, Uhlenbeck PBrD. XXX, 284.

Kļūdu labojums:
jāizmet 3. nozīme (zu streichen die Bed.3).

Avots: ME I, 649


griva

griva: g. ir ķieģeļu gabali, ve̦ci māli, smiltis un grante, visādas sadrupušas roidas kuopā Seyershof.

Avots: EH I, 406


grumstīt

I grùmstît [N. -Peb.], -u, ĩju, zusammenscharren. [Wohl zu grum(d)īt; in der Bed. vielleicht durch gramstît beeinflusst. Oder zu gr. γρυμέα (mit langem υ und α) "Gerümpel, Fischüberbleibsel", la. grūmus "Erdhaufe", d. Krume u. a. bei Walde Wrtb. 2 354 und Boisaq Dist. 156?]

Avots: ME I, 665


gulgt

gulˆgt PV., Serben, (mit ùl 2 ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417


guntene

guntene, gùntine 2 Warkh.], eine Blume [dianthus deltoides?]: pļavas laistās nuo guntenēm A. XIII, 524, MWM. VIII, 421. guntenītes, sentenītes, jaunu meitu Jāņa zāles BW. 3267, 1. [Aus Odensee und Kalzenau. Vgl. gundene.]

Kļūdu labojums:
sentenītes = santenītes

Avots: ME I, 682


guntine

gùntine 2 (unter guntene): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, (dianthus deltoides) Oknist.

Avots: EH I, 420


idra

idra, [idrs Saussen n. BB. XIV, 147], das faule Mark eines Baumes Oppek. n. U.; ein im Kern verwittwerter Baum Aps., Mar., Biel. H. I, 190: ve̦cais vītuols vēl ne˙kad nav jutis nāvi savās idrās Duomas IV, 116. [idru egle, eine im Kern morsche Tanne Bielenstein Holzb. 222. Wohl zu gr. οἶδος "Geschwulst", arm. aitnum "schwelle", an. eitill "Drüse, Knorren am Baum" u. a., s. Bezzenberger BB. XXVII, 172. Boisacq. Dict. 688 f., Berneken Wrtb. I, 271.]

Avots: ME I, 701, 702


ieburt

ìebur̃t, ‡

2) = apbur̃t 1 (?): nuoiet ... nevar, par tuo ka duraks iebūra Pas. XII, 295.

Avots: EH I, 505


iedaža

iedaža,

1) Eingebung, Einfall, Grille
L.: ļaunuo garu..., kas saceļ grē̦ku iedažas Dēmons 54;

2) iedaža, als Imbiss:
iekuod tā˙pat iedažām (pabruokasti), lai sliktās siekalas nuoiet Adsel. In Tirs., Golg. und Irmelau: maizi uz baznīju iedažām līdz paņemt, für alle Fälle mitnehmen;

[3) "Ursache, Grund"
Weinsch.;

4) iedaža "zuweilen"
Tirsen.]

Avots: ME II, 9


iedzīre

iedzīre "?": nuoiet e̦ze̦ra iedzīrē, kur stāvēja.. laiva Rīg. Av.

Avots: ME II, 14


ieklempt

I ìeklèmpt Smilt., (mit èm 2 ) Bers., Fest., eilig essend zu sich nehmen AP., Lis., Mahlup, NB., Sessw., Warkl., ("nur von Tieren") Rodenpois: ieklemp putru un ātrāk ej darbā! Līvāni, Warkl.; eilig (aus)trinken Zvirgzdine.

Avots: EH I, 520


ieska

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska 2 Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska 2 Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64


ietere

ìetere BW. 3789, 7985, 23659, ietaļa. Zu kur. jentere, li. jentė (gen. s. jenters), [apoln. jątry, gr. ἐυάτηρ la. yātar - dass.; s. Walde Wrtb. 2 373 f., Boisacq Dict. 250, Berneker Wrtb. I, 456].

Avots: ME II, 81


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


irbe

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709


irgņāt

‡ * irgņât, zu erschlfessen aus oirgņât. Refl. -tiês "niekuoties runājuot" Kurmene.

Avots: EH I, 431


irt

I ir̃t, iŗu, īru (li. ìrti), intr., tr., rudern: iriet laivu! BW. 14307, 4. kâ var laiva laivu irt 8491. Refl. -tiês,

1) rudern, fahren, sich begeben:
pa e̦ze̦ru laiva īrās Treum. kad dzērves uz dzimteni īrās JR. IV, 190. saule īrās uz jūŗas dzelmēm Kleinb. dre̦bē̦dama viņa īrās debess tālēs JR. V, 101;

2) sich selbst rudern:
iries pati, liepu laiva! [Zu apr. artwes "Schiffsreise", ai. arítram "Ruder", gr. ἐρέτης "Ruderer" u. a., s. Boisacq Dict. 275. f., Walde Wrtb. 2 648 unter rēmus, Trautmann Apr. Spr. 302.]

Avots: ME I, 710


izburbinēt

izburbinêt,

1) = izbur̂buļuôt: nuo zemes izburbinē ūdeas Warkl.;

2) "(mit Hilfe einer Stange die Erde) auflockern; (ein Loch im Hoiz) unordentlich ausbohren"
Warkl. Refl. -tiês "?": i. gar kuoku Warkl.

Avots: EH I, 437


izgūt

izgũt, tr.,

1) herausbekommen, gewinnen:
[ūdens bez straumes malku nevar izgūt U., das Wasser kann wegen fehlenden Stromes das Holz nicht weiter treiben.] lai varē̦tu pārtiku izgūt nul dabas ne visai davīgā klēpja Sirmais;

2) abquälen, ausbeuten, exploitieren:
viņš tuo pār˙lieku izgūst Wain.;

2) schnell bewältigen:
zemkuopji nevar reizē izgūt (padarīt) visus vasaras darbus A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742


izlīgot

izlĩguôt, ‡

2) "?": dažus līdze̦numus viņš lē̦nā gaitā ar savu luosīti izlīguos, dažus kalnus izkapinās Janš. Līgava II, 307; ‡

3) "?": voi ūdins [mani] izlīgava? Tdz. 38169. Refl. -tiês,

2) zur Genüge singen:
talkū var izlīgāties Kaltenbr.

Avots: EH I, 463


izmantot

izmañtuôt ,* tr., ausbeuten, ausnutzen, exploitieren: cilvē̦ks klūp uz zemes bagātībām, izmantuo viņas, cik varē̦dams MWM. III, 362. katrs steidzas brīdi izmantuot Līg. Subst. izmantuôšana, die Ausbeutung; izmañtuôtãjs, wer ausbeutet.

Avots: ME I, 768


iznākt

iznãkt [li. išnókti "созрѣть"], intr.,

1) herauskommen:
vai nuo elles tas iznācis? BW. 15627, 4;

2) heraus -, aus -, hervorgehen, zustande kommen, werden:
kur ne+kas nav, tur ne˙kas neiznāk. dievs duod tur aiziet, kur māmiņa iznākusi Ltd. 1614. izsitumi iznāk. nuo viņa ne˙kas labs (labs strādnieks) nevar iznākt. meitai nuo precībām ne˙kas neiznācis LP. III, 99. ja brūte, brūtgāns saķeŗas, tad iznāks precības LP. II, 4. nuo viņiem iznākšuot reiz pāris Wil. te jau lemeši neiznāk LP. V, 235. nuo tā pūliņa viņam ne˙kas neiznāca Etn. II, 180. iznāca strīdi, kautiņi. iznāca viss gaismā LP. VI, 716. valuodas bij iznākušas MWM. XI, 263;

3) sich treffen
(mit abhäng. Inf.): saimniekam iznācis ap pusnakti jāt LP. VII, 983. viņam ne˙kad nebij iznācis nuoiet cirkū Poruk. [Refl. - tiês,

1) sich treffen:
man tâ iznācās, ka es viņam aizgāju līdz Nigr.;

2) wiederholt vergebens kommen:
iznācies par velti.]

Avots: ME I, 775


izpluncīties

izpluñcîtiês, izplunčuôtiês, zur Genüge im Wasser plantschen, sich baden: reiz atgadījies kādam pie tilta krietni izpluncīties LP. VII, 943. kad perinatājas grib nuo ligzdas nuoiet, tad laidi, lai izplunčuojas LP. VI, 374.

Avots: ME I, 783, 784


izsukāt

izsukât, ‡

4) ausbürsten; figürlich vom Coitus:
lai viņu ar ... smukuo suku labi izsukā Anekd. IV, 326. ‡ Refl. -tiês, sich (das Haar) auskämmen: izsukājusies un sapinusies matus Janš. Dzimtene V, 189.

Avots: EH I, 484


izsūkt

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808


iztirāt

iztiŗât, ausfragen, ausforschen Lautb., Stenden; (einen Dieb) zwangsweise untersuchen: vajag viņu i.; kas zin, voi pie viņa neatradīs (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 490


jauks

jaûks (li. jaukùs "zahm; angenehm"),

1) zahm:
jauks luops, ein frommes Tier Kurisch - Haff;

2) heiter
(nach Manz. Lettus freudig, fröhlich von Angesicht), schön: jauks gaiss, laiks;

3) schön, anmutig (von Wahrnehmung aller Sinne):
jauka paija, istaba, skaņa, smarša. viņš jauki raksta, dzied. tas jauki uož. jauka bija uzskatīt, vēl jaukāka valuodiņa BW. 17658;

4) sittlich schön:
jauks bē̦rns,

a) ein hübsches Kind seinem Äusseren nach,

b) ein artiges Kind.
tas nu nav vis jauki nuo saimnieka LP. IV, 169. sadzīvuojām dažu gadu pa guodu, pa jauku, in Ehren und Eintracht. tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. [Nebst jaûcêt und jūkstu, li. jùnkstu "gewöhne mich" (s. dazu Le. Gr. 583 2 ) zu li. jaukìnti "gewöhnen", apr. iaukint "üben", slav. učíti "lehren", привыкнуть "sich gewöhnen", got. biūhts "gewohnt", ai. ucyati "ist gewohnt", ōkaḥ "Behagen", arm. usanim "gewöhne mich, lerne" u. a., s. Hübschmann Arm. Gr. 484, Boisaq Dict. 234, Persson KZ. XLVIII, 127, Trautmann Wrtb. 335.]

Avots: ME II, 98


jaut

jàut (li. jaũti "einrühren; "перемѣшивать"), jàunu od. jàuju, jàvu od. [Lautb., Wandsen] javu, jaût [Lis., Druw.], tr., mischen, (Teig) einrühren: miltus, maizi. luopiem neduoduot silta ūdens ne˙maz, un maizi arī saltā jaunuot Kaudz. M. [Nebst javs (vgl. auch jàukt) zu ai. pra - yāuti "rührt um", āyavana - m "Rührlöffel", apr. iuse "Fleischbrühe", slav. juxá, la. jūs "Brühe" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 289, Fick Wrtb. I 4 , 114, Walde Wrtb. 2 399 f., Boisaq Dict. 311 (unter ζύμη), Pedersen Kelt. Gramm. I, 65, Trautmann Wrtb. 110, Berneker Wrtb. I, 458.]

Avots: ME II, 104


jēga

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs 2 [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I 4 , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111


jozt

juôzt, - žu, - zu (- du Dond.),

1) gürten:
kam, bāliņ, juostu juozi, kam nejuozi zuobentiņu BW. 13722. trīskārt Laima juostu juoda (st. juoza) apkārt manu augumiņu BW. 1221;

2) hauen, schlagen:
juoz tam nelietim par ādu Ahs.;

3) intr., sich eilig begeben;
kur tad tik ātri juozi? un juozis uz mājām pēc cirvja LP. IV, 66;

[4) fallen
Lettg. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich gürten:
viņš juožas zuobe̦nu ap gurniem; sich anstrengen Hr. [Das z hier (wie in li. dial. juozė´ti "juoséti" und juozmuõ "juosmuõ") für altes s (St. schreibt noch juosu, juosīšu, aber auch juožu!), vgl. li. júosiu "umgürte", aksl. pojasъ "Gürtel", gr. ζωστός, av. yāsta - "gegürtet" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 108 f., Zubatý BB. XVIII, 249, Boisaq Dict. 312, Berneker Wrtb. I, 449.]

Avots: ME II, 128


jūgt

jûgt [li. jùngti], - dzu, tr., spannen: Sprw. kâ jūgsi, tâ brauksi. cieši jūdzu, druoši braucu Ltd. 2126. Refl. - tiês, sich spannen, sich fügen: Pēteris pats arī negribēja nuo jauna jūgties zem meistara pletnes Aps. [Mit verallgemeinertem Nasal (vgl. dazu Le. Gr. 583 2 und 593 2 ) wie in la. jungere "verbinden" zu ai. yunákti od. yun̂jati "spannt an, verbindet", gr. ζεύγνῡμι "schirre an, verbinde", an. yuxtō "angespannt", corn. iou "Joch" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 397 f., Boisaq Dict. 307 f. und Trautmann Wrtb. 109, sowie le. jûgs].

Avots: ME II, 121


jūra

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. 2 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122


kaceklis

I kaceklis, ‡

2) wer ausforscht, -fragt
Alswig, Katnemois: kacina kâ k.

Avots: EH I, 572


kacināt

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auchatkacinât.

Avots: EH I, 573


kadegs

kade̦gs, der Wacholder BW. 3707, 1 var. [aus Nieder - Bartau, 34130 aus Wirginahlen. - Nebst li. kadagỹs und kadegis dass. (vgl. auch ce̦dri) zu gr. χέδρος "Wacholder" und vielleicht ai. kadru-ḥ "braun" u. a.; vgl. Lindén IF. XVIII, 491, Boisaq Dict. 426, Berneker Wrtb. I, 467, Petersson Heterokl. 104 ff., Brüch IF. XV, 199 ff.].

Avots: ME II, 131


kails

kaîls: kaîls 2 auch Orellen, Salisb., kails auch Schlehk n. FBR. VII, 36, Ahs., Zabeln; unbekannt auch in Alswig, Bērzgale, Dunika, Kalnemois, Kalupe, Pededze, Prl., Rutzau, Saikava, Sonnaxt; ‡

3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.

Avots: EH I, 574


kāja

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa 2 Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598


kaķis

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140


kalns

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143


kaļot

kaļuôt, schwatzen U. [Zu kalbinât; s. dies und auch Persson BB. XIX, 275, Uhlen- beck PBrB. XXX, Boisacq Dict. 397 f. unter χαλέω, Zupitza Germ. Gutt. 107.]

Avots: ME II, 147


kalt

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. 2 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145


kaltināt

kàltinât,

1): k. guovi, eine Kuh längere Zeit ungemolken lassen (so dass sie keine Milch mehr gibt)
Kalnemois; ‡

2) hungern lassen:
k. guovi Meiran.

Avots: EH I, 579


kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auchatkamât undiekamât I.

Avots: EH I, 581


kamēt

I kamêt: auch AP., Kalnemois.

Avots: EH I, 582


kamiesis

kamiêsis [Gr. - Essern, Lautb., Selg., Wandsen, Arrasch, C., N. - Peb. (in Wolm. und Ronneb. ungebräuchlich); bei Glück kamesis Hiob 31, 22, Nehem. 9, 29; bei Manz. Post. I, 396 ein instr. pl. kamesiem], die Schulter Kand.: un tuo (avi) atradis ceļ tuo uz saviem kamiešiem Luk. 15, 5. [Nebst apr. caymois "Achsel" (wohl aus * cammoys entstellt) nach Lidén Armen. Stud. 30 zu arm. kamak "Rücken".]

Avots: ME II, 151


kancināt

kañcinât (kánkinti "peinigen"), tr.,

1) = kancināt, ausforschen Nord - Westkurl., Bie.; [verfängliche Fragen vorlegen L.];

2) reizen, ärgern:
suni [Wandsen, SAlis], Bers. lielākais zē̦ns pa durvīm kancināja iekšā mazuo LA.; kancināt bē̦˜rnu, ein Kind schreien lassen Wolm. Refl. - tiês,

1) einander ausfragen, reizen;

2) sich abquälen, sparsam umgehen:
saimniece kancinājās visu ziemu ar ēdienu Dond. [Als ein Kuronismus mit einer Grundbedeutung "foltern" zu keñkia "es tut wehe", χέγχει· πεινᾷ, got. hūhrus, an. hungr "Hunger", an. "plagen, quälen" u. a., s. Feist Wrtb. 2 204, Boisacq Dict. 389, von der Osten - Sacken KZ. XLIV, 44.]

Avots: ME II, 153, 154


kankste

kànkste 2 Kalnemois, comm., ein Siechling.

Avots: EH I, 584


kapāt

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. 2 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158


kāre

II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres 2 Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. 2 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]

Avots: ME II, 195


karote

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166


karš

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. 2 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166


kārtnieks

kā`rtniẽks (fem. kā`rtniẽce), der Frohnarbeiter AP.: kārtnieki - ļaudis, kuŗiem klaušu laikuos bija jāiet muižā strādāt, tuos pēc kārtas apziņuojuot nuo pagasta mājām Konv. 1 priesteris nedeva kārtniekam vaļu nuoiet II Chron. 23, 8. arī kārtniecēm muižā bijuši jāada cimdi Etn. III, 74.

Avots: ME II, 202


kasi

kasi (unter kasus): k. me̦tas sliktiem zirgiem Alswig, Kalnemois; Mahlup, Schwanb.

Avots: EH I, 591


kasīt

kasît,

2): auch Dtrnika, Iw., Siuxt: kasīja un rīvēja rācēņus Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 82;

4): auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), AP., Bers., Ermes, Fehtelņ, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Heidenfeld, Hömelshof, Jürg., Kalnemois, Kaugershof, Lemb., Liepna, Linden in Kurl., Linden in Livl., Lubn., Mahlup, Mar., Marzen, Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, N.-Peb., Plm., Prl., 'Ramkau, Saikava, Schujen, Schwanb., Serbig., Sessw., Trik., Višķi. Refl. -tiês,

3): auch Seyershof; viņš te kasās visu dienu; netīk ne klausīties Kand. ‡ Subst. kasījumi, zusammengeharkte Getreidereste auf dem Felde
Linden in Kurl.: kasījumus pabāž zem kāda kūļa. kasîtājs,

2) "kāsus, kas kasās rīklē" Frauenb. - Zur Bed. vgl. Auch ‡ àiz-kasît 3.

Avots: EH I, 591


kast

kast, kasu od. kašu, kasu (li. kàsti "graben"),

1) scharren, die Erde aufwerfen:
ar skubu Krancis zemi kaš Rainis;

2) harken
C.,[Laud. und Tauerkaln n. U., Warkland, Dagda, Wessen, Nerft, Ronneb.]: balta eimu, balta te̦ku uz ruobežu sienu kast BW. 28594. Refl. - tiês, scharren, sich an jem. reiben, Händel suchen [AP.]: tas kašas ar visiem A. XVII, 186. tas ir mans šīs dienas kasums Lub. [Nebst kasît, kasus, kašķis, kašât u. a. zu apr. kexti "Zopfhaar", slav. česáti "kratzen, kämmen". kosá "Haarzopf", serb. ko`siti lacarere, an. haddr "Haupthaar der Frau", ai. kacchū-ḥ, arm. k'os "Krätze", av. kasvīš "Hauptausschlag", gr. χεσχέον "Flachsabfall" u. a., s. Изв. XVII, 4, 110, Trautmann Wrtb. 120, Berneker Wrtb. I, 152 und 581, Boisacq Dict. 443 f., Persson Beitr. 784 und 812 1 Wood IF. XXII, 147, Pictet KZ. V, 336 f.]

Avots: ME II, 169


kaukt

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174


kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


ķausēt

ķausêt,

2): auch (mit ) Kegeln, Lemb., Lems., (mit àu 2 ) Bērzgale, Kalnemois; "biezu ēdienu ēst" (mit ) Salis;

3) "spuolēt" N.-Peb.: ķausīšus ķ.Refl. -tiês (mit 2 ) Seyershof "biezu ēdienu gatavuot": ķ. ar kāļiem, burkāniem, kāpuostiem.

Avots: EH I, 692


kausla

kàusla 2 , der Widerrist des Pferdes Lettg.; das Genick: duošu pa kàuslu 2 Kalnemois.

Avots: EH I, 595


ķauze

ķàuze 2 Lub., ķàuza 2 Bers., der Schorf bei Wunden, die Kruste Wid.: nu jau sāk ķauza nuoiet. viņam tāda ķauza uz ruokām - nelīdze̦na, netīra, kr,aupaina āda Bers. A. XVII, 187.

Avots: ME II, 358


ķēve

ķève: auch Ermes, Ramkau, Smilt., Trik., (mit ê 2 ) Ipiķi, Kegeln, Lemb., Salis, Seyershof, (mit ) Dursuppen, Grobin, Gr.-Platohn, Grünh., Iw., Kürbis, Mesoten, Nogallen, Pankclhof, Pilten, Postenden, Roop, Rutzau, Schnehpeln, Schwitten, Selg., Seppkull Siuxt, Spahren, Sterlden, Telssen, Wahnen, Wandsen, Wilkenhof, Windau, Zabeln; auch ein Pferd überhaupt n. Baar in seinem Exemplar von U.; gēva (falsch für ķēve?) Lng. "eine Stute, Mähre, Strense"; balta ķ. kuplu asti BW. 21174. laba kaŗa k. 29115. - Thomsen Saml. Afhandl. IV, S. XI (mit Literatur), Mikkola IMM. 1930 II, 443. Toivonen FUF. XX, 144 lassen es aus liv. kēv "Stufe" enflehnt sein.

Avots: EH I, 700, 701


kļābt

kļābt "schlürfen" Alswig; trinken. (mit à 2 ) Kalnemois.

Avots: EH I, 625


kļastīt

II kļaustît,

1): auch (mit ) Alswig, Kalnemois, Schwanb.;

2) laut klopfen
(mit ) Auleja: kuo tie kļausta, ka nesadzird, kuo runā!

Avots: EH I, 625


kļaut

I kļaût [li. kliáuti "lenkti"], kļaûju od. kļaûnu, kļâvu, neigen, schmiegen: zeņķis galvu kļāva Līg. kas ruokas viņam ap kaklu kļauj... Blaum. Refl. kļaûtiês [Kr., Kl., C., PS.], sich schmiegen [Bauske, Arrasch], sich anlehnen, sich biegen [Erlaa] (li. kliáuties "sich verlassen auf"): sabijies pie krūts tai kļaujuos Blaum. pie viņas plakdams kļaunuos, skaunuos Egl. pie zemes šaurā debess kļaujas A. XXI, 686. palags kļavās cieši ap viņas miesām Apsk. vārpste - kuoks, kuŗš neļauj apīžām uz iekšu kļauties A. XI, 84. [Nebst kļūt (s. dies) und li. kliudýti "anhaken machen" wohl zu serb. kljù`na od. kljù`ka "ein Haken", kljûn "Gebogenes", kljûč "Haken, Schlüssel", aksl. kłučiti sę "passen", ir. cló "Nagel"; s. Trautmann Wrtb. 137 f., Berneker Wrtb. I, 528 f., Stokes Wrtb. 103, Walde Wrtb. 2 167 f. unter claudō, Boisacq Dict. 466.]

Avots: ME II, 239


kļavs

kļavs: auch Alswig, AP., Gr.- Buschh., Erlaa, Fest., Gotthardsberg, Gramsden, Heidenfeld, Jummardehn, Kalnemois, Kaltenbr., N.-Laitzen, Lemb., Linden in Kurl., Lubn., Memelshof, Meselau, Oknist, Nikrazen, N.-Peb., Prl., N.- Rosen, Saikava, Sessw., Skaista, Sunzel, Warkl., Weissensee.

Avots: EH I, 625


klimbināt

klimbinât, störend, lästig klimpern (mit im̂ ) Bers., (mit im̃ ) N.-Bergfried; leise (an eine Tür) anklopfen (mit im̃ ) Rodenpois.

Avots: EH I, 617


klipt

klipt, ‡

2) stoipern, straucheln
Zvirgzdine: kai klipa bē̦rns, izdauzeja de̦gunu. Zur Bed. vgl. auch nùoklipt und saklipt.

Avots: EH I, 619


klīsteris

I klīsteris, ‡

2) wer sich aus Eigennutz anzuschmeicheln sucht
C., Sessw., Windau; ein Zudringlicher Mesoten;

3) ein Unzuverlässiger
Kalnemois.

Avots: EH I, 620


knabane

II knabene "die Meise" Rodenpois.

Avots: EH I, 626


knabināt

II knabinât,

1) = knãbât 1 Grünh., Smilt.: zīlīte knabina pie luoga Rodenpois;

2) "mit dem Finger an etw. klopfen"
Grünh.; "mit dem Finger ans Futterbrett der Küchlein klopfen, um letztere zum Picken aufzumuntern" Rodenpois;

3) pinkern, zupfen, (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun
AP., Schibbenhof. Refl. -tiês AP., Dobl., Mar.; NB., Schibbenhof, = ‡ knabinât II 3: kuo tu te knàbinies ar pirkstiem? NB. k. ap durnīm, ja nevar ātri atslēgt Schibbenhof. Vgl. li. knabénti "mit dem Schnabel bearbeiten".

Avots: EH I, 626



knūba

knũba Behnen, Muremois (?), Wandsen, comm., = ‡ knur̃ba.

Avots: EH I, 634


knūst

knūst, - du U. od. - stu, - du, jucken Depkin n. U.: āda knūd, die Haut juckt. [Das Prs. knūd vielleicht zu einem Inf. knūdēt od. knust. Nebst knūt, kņudêt, knausis (s. dies) zu gr. χνῦζα "Krätze" u. a., s. Boisacq Dict. 477 f., Fick Wrtb. I 4 , 391 Zupitza Germ. Gutt. 120.]

Avots: ME II, 251


krāpt

krâpt: auch Bērzgale, Wolm., kràpt 2 auch Bers. n. FBR. III, 39, Aahof, Kalnemois, Lubn., Mahlup, Meselau, Schwanb., Sessw. Refl. -tiês: viņš bij ieduomājies, ka dabūs lielu pūru, bet šuoreiz krāpās Sonnaxt. tev krāpjas, du irrst Juris Brasa 52.

Avots: EH I, 645


krāsns

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268


krāss

krâss (acc. s. krâsni): auch Kalnemois, Lubn., Mahlup, Schwanb., Sessw., (mit â 2 ) Jürg., Mesoten, N.-Peb.

Avots: EH I, 646


krausēt

kràusêt, [kràusēt 2 Lis., kraûsêt 2 Ruj.], - ẽju, krausît N. - Schwanb. [li. kraušýti "пихать", "zertrümmern"], tr., stampfen, Gerstenhacheln auf der Tenne mit der Dreschrolle oder mit Pferden (ab)stampfen Autz [hier mit 2 ], Smilten, Ruj. [Nebst krusa (s. dies) zu li. krùšti "stampfen" aksl. kruхъ "Bruchstück", gr. χρούω "stosse", ahd. (h)roso "Kruste, Eis" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 628 f., Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 unter cruor.]

Avots: ME II, 264


kravulēt

kravulêt, Wache stehen Kalnemois, Mahlup. WohI aus r. караулить umgebildet.

Avots: EH I, 644


kreins

II kriens [li. krienas "pretium pro sponsis"], krienis U., was der Bräutigam der Braut, Eltern und Freunden gibt [Manzel Phraseol. cap. XXXII. - Zu aruss. крьнути, gr. πρίασϑαι "kaufen", ai. krīņāti "kauft", ir. crenim "kaufe" u, a., s. Trautmann Wrtb. 142, Berneker Wrtb. I, 633, Bezzenberger BB. XII, 78 und XVI, 238, Preltwitz Wrtb.2 384, Boisacq Dict. 813].

Avots: ME II, 284


kreslis

I kreslis: auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, Aahof, Adsel, Dūre, Golg., Ilzene Kalnemois, Lubn., Mahlup, Meiran, N.-Autz. N.- Peb., Seltingshof, Smilt., Trik.; "ein einfacher Schlitten" Druw.

Avots: EH I, 650


krēsls

krẽ̦sls,

1): krē̦slā vakarā "spät Abends"
Baar in seinem Exemplar von U. kad nuoiet saule, tad ātri paliek krè̦sls 2 Linden in Kurl.;

2) (s. unter krẽ̦sla I): auch N.- Autz n. BielU.

Avots: EH I, 652


krētelis

krētelis,

1): auch (mit è 2 ) Kalnemois, "ein Nimmersatt und Feinschmecker"
N.-Peb.;

2) ein leichtsinniger, eilfertiger Mensch
(mit è 2 ) Golg.

Avots: EH I, 652


krevuļi

kre̦vuļi Alschw.. Amboten, N.Laitzen, Rodenpois. Sessw., = kreve 1; "Unebenheiten" Bērzgale; Schorf Schujen; gefrorener Kot Laidsen, Nabben.

Avots: EH I, 650


kruiliski

kruîliski 2 , Adv., ungeschickt und hässlich ("neveikli un neizskatīgi") Salis n. FBR. XV, 78: k. iet, hinkend od. stoipernd gehen Salis.

Avots: EH I, 659


krumults

krumul˜ts,

1) ein krummes Holz, Krummhoiz zur Erweiterung des Schlittens.
krumulti - līki kuoki, kuo liek uz ragavām, lai varē̦tu uzkraut lielāku ve̦zumu N.-Bartau n. Etn. IV, 98, Naud.;

2) ein krummes Holz an den Weberhefteln
Kand.; krimuldi Tals. n. A. X, 2, 440, Gr.-Essem. [Aus einem nd. krum(m)holt.]

Avots: ME II, 287


krūpenis

krùpenis 2 Aahof, Kalnemois, die Brust, das Bruststück.

Avots: EH I, 662


kruvesis

kruvesis, [kruvēzis Ronneb.],

1) [auch kruesis Schujen], der Höcker, hartgefrorener Kot auf dem Wege, Felde usw. [Ruj., Weinsch.]: nuo pakaviem par viņu galvam skrēja kruvešu pikas Egl. ciņi un arumu kruveši Stari II, 419;

2) eine unbedeutende Person:
jūs visi e̦sat kruveši priekš manis A. XI, 113. [In Nerft ist aus kruveši über *kru(v)aši ein krùoši entstanden. - Zu gr. χρύος "Frost", χρύσταλλος "Eis", nd. rūse "Holper, gefrorene Erhohung auf Feldem und Wegen", an. hriōsa "schaudern", ir. crú "hart, fest" u. a., vgl. Persson BB. XIX, 271 und Beitr. 329, Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. 2 204 unter crūsta, Berneker Wrtb. I, 629.]

Avots: ME II, 291


kubucis

IV kubucis,

1) "ein Erdkloss"
Serbig., Smilten, Wizenhof; "ein kleiner cinis" Wizenhof;

2) "ein Brotende"
Grünw.; "ein Stückchen Brot" Rodenpois;

3) mākuoņu kubuči N.-Peb. "Wolkenklumpen";

4) eine kleine Erhöhung
Renzen.

Avots: EH I, 666


kubuls

kubuls (unter kubls),

1): auch Aahof, Adl., Alswig, AP., Bērzgale, Ekengraf, Erlaa, Fehgen, Garssen, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Kur-mene, Lös., Lubn., Mahlup, Memelshof, Meselau, Nogallen, N.- Peb., Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Ruhental, Saikava, Salwen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Weissensen, Zvirgzdine: pie kāpuostu kubuliņa BW. 35519. nuo drabiņu kubuliņa 21559;

2): Demin. kubuleņš Zvirgzdine, eine gewisse Blume mit blauen Blüten.

Avots: EH I, 666


kučaniski

kučaniski [Mar., Schujen, Serben, Roop, Sinoien, Sessw., kučāniski Nötk.], kučeniski C., Smilt., AP., [Treiden, Odensee], über Kopf und Hals: kungs tâ apreibis, ka kučaniski nuonācis nuo kalna lejā LP. VII, 785.

Avots: ME II, 298


kugra

kugra: auch Kalnemois, Meselau, N.-Peb.

Avots: EH I, 667


kuiba

kuĩba, kuĩbana, kuĩbe̦na, kuĩbene, das von den Beinen eines Tieres, namentl. eines Seehundes, Hundes u. a. abgezogene Fell Dond. kuibenes āda nuo luopu kājām: es nuopirku divi pāŗi kuibeņu, - tur būs pastalas un ielāpi Nigr. es uzsegšu buļļa ādu ar visām kuibe̦nām BW. 25358. Der Plur. gew. das aus diesem Felle verfertigte Schuhwerk (Pasteln): vedējiņu meitiņām suņa kuibas (Var.: kurpes) kājiņā BW. 20396, 10. ar tiem suņu zābakiem, ar tām kuiļu kuibanām 20396. kas sēd galda galiņā baltām kuņu kuibenēm 20600. kas sēd galda galiņā baltas ķēves kuibenē RKr. XVI, 180. (Bei Wid. kuibenes auch: Gerümpel, Lappen, Fetzen. - Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. koib "Bein"); aus dem Lettischen stammt wohl li. kuibina "eine Ledersohle".]

Avots: ME II, 300



kuls

II kuls: žagaru k. Alswig, Kalnemois. meta brālīši, ne˙kā netika; ka[d] meta māsiņas, pacēlās kuliņš BW. 25623, 2. kula cūkas nebaŗājas (gemeinsame Arbeit geht nicht vonstatten) Mahlup.

Avots: EH I, 671


kumbis

kumbis, der Fischbehälter, die Fischkumme: zvejnieks nenuoies pie kumbja Mag. II, 3, 79; A. VIII, 102. [Nebst estn. kumm aus mnd. kumme dass.; vgl. auch kumis U. und gumbis.]

Avots: ME II, 310


kumbrs

kum̃brs [auch Līn. (li. kumbras "der krumme Griff am Steuerruder" Lit. Mitt. I, 17)], auch kum̃bris (li. kumbrỹs "Knieholz; wer einen langen, krummen Hals hat"),

1) [kum̃brs Dond., kum̃bris Lautb., kum̂brs 2 Selg., kum̃bra Dunika], der Buckel:
kumeļam piecas ribas, pašam kumbris mugurā BW. 14432; 20172;

2) der Halswirbel, der vorstehende Knochen des Genickes, der Rist (bei Pferden):
es tev duošu kakla kumbri Wain., Kand., [Edw., N.-Sessau n. U.] uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbru JK. VI, 38. viņi (ziluoņi) nesa savus vadītājus uz saviem kakla kumbriem. [kumbris "Genick" Lng.];

3) [kum̃brs N.-Peb.], der Auswuchs, der Knoten am Baume
Katzd. (vgl. kumburs);

4) ein Einschnitt im Balken, in dem das Steuerruder eiaes Flosses liegt:
drigalkas stāv kumbruos Etn. IV, 61; Konv. 2 3217; die Gabel, in der das Steuerruder liegt Salwen n. Mag. IV, 2, 123. In der Bauskeschen Gegend: ein Stück Holz, mit dem die Fldsser Pfähle zum Anbinden der Flösse ins Ufer schlagen;

5) ein Tritzbügel der Imket
Biel. H. 200. [Wohl zur Wurzet von le. kumbt, kumburs, kumbata, norw. hump "Knorren, Knollen", engl. hump "Buckel", gali. cumba "Tal" u. a. bet Boisacq Dict. 534 und Fick Wrtb. III4, 94; dies kumb- vielleicht aus kub- (in le. apkubinât, la. cubitus "Ellenbogen" u. a.). kum- (in le. kumt und (?) gr. kypr. χυμερνάω "χυβερνάω"; vgl. Boisacq Dict. 527 f.). - Vgl. auch gùmbris 2.]

Avots: ME II, 310


kumele

I kumele: kumeles Brigadere Dievs, daba, darbs 290. baltās kumeles pa ve̦cainēm zied Linden in Kurl. mē̦mai kumelei ziedi zaļi ebenda. cūku k. Ramkau, matricaria discoidea. suņu k. ebenda, matricaria inodora. kumelīte Oknist, Ramkau, matricaria chamomilla. vāczemes kumelīte Oknist, pyrethrum parthenium.

Avots: EH I, 673


kumoss

kumuôss: auch Bērzgale, Kalnemois, Schwanb., Sessw.: izdalīju kukulīti pa vienam kumuosam BW. 26484 var. gārdais kumuosiņš 2971; Ādama kumuoss, der Adamsapfel Jürg., Smilt. par Ādama kumuosu vien nedabūjuot pāri Kaudz. Izjurieši 177.

Avots: EH I, 674, 675


kungs

kùngs, ‡

2) der Priester
Ar., Perwelk;

3) apšu k. Prawingen, boietus edulis. Zu li. kungas, s. auch Fraenkel FBR: XI, 58.

Avots: EH I, 675


kuprs

kuprs,

1) auch kupris Nigr., der Buckel, Höcker:
sēdi taisni, bāleliņ, nemet kupra mugurā BW. 21339. kaķis aiztecēja, kupru me̦zdams LP. VI, 860. Sprw.: juo kaķi glauž, juo kupru (kupri) ceļ. uz kuŗu pusi kaķim kuprs, nuo tās puses viesi gaidāmi. mugura jau kuprī Stari III, 223, septītais ar kuprīti mugurā LP. V, 42;

[2) höckerig, bucklig
L.: kupru sievu atve̦duši BW. 24051, 1.] Zu kupt "sich ballen" nebst li. kuprà, [ae. hofer, ahd. hovar "Buckel, Höcker" u. a., vgl. Wood IF. XVIII, 29, Fick Wrtb. 14, 27, Persson Beitr. 1044, Berneker Wrtb. I, 646, Boisacq Dict. 536, Walde Wrtb a 213, Uhlenbeck PBrB. XXII, 195 f.].

Avots: ME II, 319


kupurs

III kupurs Pas. VIII, 63, Adsel, Gotthardsberg, Ilsen, Kalnemois, Meiran, Saikava, Schwanb., Kupfer.

Avots: EH I, 677


kurpe

kur̃pe, [kur̂pe 2 (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),

1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;

2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;

3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. 2 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]

Avots: ME II, 325


kūsis

kũsis (li. kūšỹs), die Schamhaare; kūse, die weibliche Scham St.; auch U. führt die letztere Bedeutung an. kūšu bārzdiņš, die Schmerle (cobitis barbatula) Dond. [Vielleicht zu npers. kus "weibliche Scham", ai. kukṣ̌i - "Mutterleib" u. a., s. Persson Beitr. 184 f. und 562, Leumann ai. etym. Wrtb. 63 f. und 70, Boissacq ict. 539, Walde Wrtb. 2 209 unter cūlus, Johansson IF. XIX, 130 und II, 18 ff. u. a.]

Avots: ME II, 338


kuturņāt

kutur̂ņât: guovis visu laiku kuturņā (ē̦d sīku zâli) pa tīrumu Kalnemois.

Avots: EH I, 681


kvēpt

kvêpt, -pstu, -pu, intr.,

1) qualmen, rauchen
[Fest.] ; sich beräuchern lassen, unter dem Qualm, Rauch schmachten: pa bē̦rnu galvām kvē̦pst lampas sarkanā liesma Vēr. II, 516. nuo fabriku gar,ajiem skursteņiem kvēpa maziem mākuonīšiem me̦lnie dūmi Latv. skursteņi slaukāmi ve̦cā mēnesī, tad ne- kvē̦pst. kāpēc es lai kvē̦pstu fabrikā? U. b. 126, 22. ve̦se̦lu gada laiku bij jākvē̦pst nama dūmuos LP. VI, 151 ;

2) duften:
debess malas kvē̦pst nuo smaršas MWM. X, 902. luogi tikai atmirzēja vasaras saulē un vīnstīgu vītnes kvēpa ap ve̦cuo verandu Akur. virsū kvē̦pst dažs zieds nuo pīlādža ;

3) verkommen:
viņš dzīvuoja un kvēpa, kamēr izkvēpa Druw. ;

[4) sich mit Russ bedecken. -
Zu kûpêt (s. dies.), li. kvė˜pti "hauchen", kvepė´ti "duften", kvãpas "Hauch, Duft" u. a., s. Boisacq Dict. 408, Berneker Wrtb. I, 565].

Avots: ME II, 354, 355


laceklis

I laceklis,

1): auch Trik.; ‡

2) ein Trunkenbold, Säufer
Rožu kronis (Riga, 1868), S. 129; ‡

3) lacekļi Kalnemois, Sessw., Ausgespieenes.

Avots: EH I, 710


laikmeti

laĩkme̦ti, laika me̦ti Kursiten,

1) die hohen Festtage (Weihnachten, Neujahr, Ostern usw.)
Kursiten; die drei hohen Feste N. - Sessau n. U.: ja pa svē̦tku laikme̦tim... plāceņus ce̦puši par LP. VII, 352. [viņš arī bija iece̦lts par dziedātāju baznīcā, par kuo kâ atlīdzību dabūja trīs uotruos upuŗus pa visiem trim laikme̦tiem Janš. Dzimtene V, 250. uz laikme̦tiem kungi visus apdāvina ibid. 444.] laikme̦ta (sic! 0 jeb svē̦tku dienās, an Festtagen LP. VII, 332: selbsterwählte Tage, die man feiert L., die katholische Fastenzeit U.;

2) der Sing.
laikme̦ts, der Zeitraum, die Epoche: kad septiņu gadu laikme̦ts apkārt, medinieks nuoiet mežā LP. VII, 238. akmeņu laikme̦tā, in der Steinzeit. laikme̦tiem, zuweilen, von Zeit zu Zeit: uz krusta laikme̦tiem parādās mazi sacietējumi Preip.

Avots: ME II, 404, 405


laiva

laĩva: gen. s. laives BW. 30784, 1 var., Demin. laiviņš (Kahn) bei Stobe Latv. g. gr. lV, 21; acc. s. laivīt[i] BW. 11052 var.,

2): lielā l. - auch Linden in Kurl.; (debess) l. = auch Salis; kad ūdens laivas gaisā iet nuo ziemeļiem uz dienvidiem, tad tas uz sausu, bet, kad nuo vakariem uz rītiem, tad tas uz lietu AP.; ‡

5) fig., ein grosses Lebewesen (Mensch oder Tier)
Seyershof: bij jau nu l., nebij` ne˙kāds mazais! Ein li. laiva belegt Skardžius Arch. Phil. III, 51 aus Daukša. Nach Mikkola IMM. 1930 II, 442 und Toivonen FUF. XX, 143 aus dem Finnischen entlehnt.

Avots: EH I, 715


lākts

làkts 2 (unter lākte): auch ("helle Flamme") Kalnemois ( i -Stamm, wie auch in Druw.); šaujas gaisa liela, sarkana liesmu l. (ugunsgrē̦ka) Pēd. Brīdī 1928, № 289; làkts 2 (o- St.) Sessw. "spīdums, blāzma".

Avots: EH I, 727


lamāt

lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,

1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;

2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. 2 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]

Avots: ME II, 417


lampa

II làmpa 2: auch ("atplīsis gabals") Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 77; (Scherbe) Kalnemois, Schwanb., ("šķembele") Nautrēni, Saikava; ein abgeschnittenes Stück Fleisch Saikava; ein kleines Stück Zeug Saikava; "lupata" Prl.; ein Fetzen (Zeug), Lappen AP., Fest.; abgeschlagenes Stück (nur im loc. pl.: sasist kuo lampās) Oknist; piestu sasit lampām Pas. Xl, 61, ve̦cu katlu lampām Jūrgens Mana vect. nostāsti 106. atcirta izkapti lampās Heidenfeld. visu sacē̦rt lampu lampās ebenda.

Avots: EH I, 718


langvēģis

langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,

1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;

2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;

[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene 2 I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.

Avots: ME II, 420


lase

lase: auch Borchow, Fest., Oknist, Wessen,

1): auch AP., Bērzgale, Kalnemois, Kalupe, Lubn., Memelshof, Prl., N.-Salis, Schwanb., Sonnaxt, Warkl., (lasīte) Meselau; ēdiena l. (neben lietus lāse) Ermes, Lemb., Serbig., Zögenhof; ein Tropfen
Kaltenbr., Ramkau, Seyershof, Zvirgzdine: ūdens i. (Var.: lāse, pile ) BW. 30014 var. līta l. 18139. vīna lase 26057. ni lasītes slapjumeņa 34949, 1. lases Linden in Kurl., die Traufe;

2): klētes dures zaļajam lasītem Tdz. 44336. kad laba guovs, tad viņa izsitas tādām kâ lasēm; tās lases ir timšākas AP.

Avots: EH I, 721


ļaudis

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531


lauks

III làuks (li. laũkas), blässig, mit einer Blässe: lauks zirgs, lauka piere. bē̦rā laukā galva jau parādās aiz kalniņa Aps. [Zu gr. λευχός "weiss", apr. lauxnos "Gestirne", luckis "Kienspan", aksl. luča "Strahl", ai. rōká-ḥ "Licht", rōcá-ḥ "leuchtend", la. lũx "Licht", ir. lóche "Blitz", got. liuhaƥ "Licht" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 742, Boisacq Dict. 571 ff. Walde Wrtb. 2 442.]

Avots: ME II, 427


laulabas

laulabas: auch C., Ramkau (mit ), Bērzgale, Kalnemois, Oknist, Warkl. (mit àu 2 ), Pas. VI, 146, 424; VII, 42; VIII, 401; X; 143, 249; "eine Mahlzeit, die nach der erfolgten Trauung lm Kirehdorf eingehalten wird" Warkl.: ja kāziniekiem mājas tuvu pie baznīcas, tad tie re̦ti ē̦d laulabas: par tiem saka: "kāzas bez laulabü.

Avots: EH I, 723


lauzt

laûzt, - žu, - zu (li. láužti), tr., brechen: akmeņus, ce̦lmus, rīkstes, zarus, - pupas, sēnes, - bites. jau pūriņš vāku lauza BW. 7732. nagus lauzt, sich die Finger (vor Kammer) brechen: ķēniņš lauza nagus un tīri ārprātā LP. IV, 73. kaklu l., den Hals brechen: aizgājuši visi kaklus lauzdami LP. V, 133. Sprw.: smiekli kaklu nelauzīs, bez zuobiem riekstu nekuodīs. sirdi, vārdu lauzt, das Herz, Wort brechen LP. I, 156. lauztais gaŗums, die gestossene Länge od. Intonation. Refl. - tiês,

1) sich brechen:
puiši man pakaļ te̦k, savu kaklu lauzdamies BW. 5411;

2) hervor -, losbrechen, stürzen:
nuopūtas lauzās iz krūtīm Laudz. M. smiekli lauzās par viņa lūpām A. XX, 495. asaras lauzās aumaļām pār viņa vaidziņiem Vēr. II, 1295;

3) sich hingezogen fühlen, wohin stürzen, irgend wohin wollen, etwas zu erreichen suchen:
[viņš uz tuo meitu laužas U., er trachtet heftig nach dem Mädchen.] cūka laužas kartupeļuos, kaza kāpuostuos. nu ir laba salabusi, kūmiņās lauzdamās BW. 1611. dē̦ls lauzies pasaulē LP. VI, 527. pruojām sirds kâ lauztin laužas Vēr. II, 691. es pie tevis (tautu dē̦ls) nelaužuos BW. 9019. kas zināt grib, pēc gaismas laužas, tuo ilgi nemānīs Tr.;

5) ringen, kämpfen:
ar stipru neej lauzties, nedz ar bagātu tiesā. viņs bij brangs vīrs, ber vārduos lauzties neprata Neik. bet muļķītis satveŗ cūku un laužas labu laiku LP. Iv, 101. [Nebst lûzt (vgl. auch laûska) zu arm. lucanem "breche auf" (anders darüber Meillet Bull. XXVI, 4), got. uslūkan "aufschliessen", ahd. liochan "vellere", gr. ἀλυχτοπέδη "unzerreissbares Band" (wenn das germ. und gr. k hier auf ide. zurückgeht) u. a., s. Boisacq Dict. 571, Walde Wrtb. 2 445, Persson Beitr. 201 ff. W. Schulze KZ. XXVIII, 280.]

Avots: ME II, 432


laža

I laža,

1): ein Bettgestell aus Brettern
Salis (hier auch ein liederlich gedecktes Bett), Siuxt; eine steinerne Bank am Ofen Ramkau;

2): auch (velde) Iw.;

3): auch (lažas) C., Kalnemois, Prl., (laža) AP.; ‡

4) eine Epidemie
(sē̦rga) Nautrēni, Warkl.; vaina un l. ("guļa") tūlī bij klā[t] Pas. XIII, 344 (aus Serbig.). Zu laža 2 stellt Skardžius Arch. Phil. III, 51 und V, 165 auch li. ložė˜ "išgulusių javų tarpas", lúožas dass. u. a.

Avots: EH I, 725


leceknis

leceknis (unter leceklis I): auch Kalnemois, Mahlup.

Avots: EH I, 730


lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459


lepēt

II lepêt: auch Prl., Schwanb.; suns lepē (luok) Kalnemois.

Avots: EH I, 734


lepsīt

lepsît (unter lepsêt): hastig und gierig (etwas Dünnflüssiges) fressen Lodenhof (bei Ruj.), Salis; sivē̦ns lepsī Kalnemois, Smilt., Wenden. - Zur Bed. vgl. auch ìelepsît2 und3.

Avots: EH I, 734


lept

[lept (li. lèpti "sich verweichlichen, sich verzärteln"), verwöhnt werden, stolz werden Stelp.: viņiem iet par daudz labi, sāk jau lept Fest. - Nebst le̦pns, li. lepùs "weichlich" wohl zu gr. λεπτός "fein, dünn, scheach", la. lepidus "niedlich, zierlich" und vielleicht as. lef "scheach", mndl. laf "schlaff", mhd. erlaben "erchlafft" (Grundbed. etwa - weich, shlaff); vgl. Boisacq Dict. 569, Walde Wrtb. 2 422, Persson Beitr. 135.]

Avots: ME II, 453



letecis

letecis: auch Alswig, Gr.-Buschh., Kalnemois, N.- Laitzen, Mahlup, Oknist.

Avots: EH I, 735


lidens

lide̦ns, ‡

3) voil bis zum Rande
Gramsden.

Avots: EH I, 740


liekšķere

liẽkšķere Kand., [Salis], liekšere [Ronneb., Alt - Ottenhof], Lind., liekšķele Loddiger, [lìešķere 2 Saussen, Bers.], liẽšķere C., liekšķers Apsk., die Schaufel, namentl. für Korn, Wurfschaufel: kas vētīts ar liekšķeri un ar vētīkli Jes. 30, 24; [lie(k)šķis, liekšķere, die Schöpfkelle Bielenstein Holzb. 611. - Nebst liekša zu li. dial. lėkåt (wenn ė hier auf ie zurückgeht) "(Grütze von den Schlauben) reinigen" bei Bezzenberger GGA. 1885, 928 (aus Prökuls); über gr. λιχμός "Worfsschaufel" s. Prellwitz Wrtb. 2 270 und Boisacq Dict. 581].

Avots: ME II, 496


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


liepene

liẽpene,

2): eine gewisse Blume
Strods Par. vōrdn. 105;

3): auch AP., Kegeln, Lems., N.-Peb., (mit ìe 2 ) Kalnemois, Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 756


liga

liga (li. ligà "Krankheit"),

1) die Kranhkeit:
bē̦rni nuomira vē̦de̦ra ligā Kaudz. M.; kaulu liga, die Gicht St.; krītamā liga, die fallende Sucht. pe̦rsuonas... slimuo ar ve̦cuma ligu Vēr. II, 1274. siržu mīlestības liga Poruk;

2) das Malheur, Unglück:
viņam liga ligas galā Naud., Kurs.;

[3) = liktenis, das Schicksal
Wessen. Zu li. nulíegęs "matt", pãliegis "das Kranksein an einer schweren Krankheit", gr. λοιγός "Unheil" alb. ľigε "Bosheit, Übel", s. Bezzenberger BB. IV, 332, G. Meyer Alb. Wrtb. 245, Trautmann Wrtb. 161, Boisacq Dict. 586 und 44, Stokes Wrtb. 241].

Avots: ME II, 466


lija

I lija: auch Kalnemois.

Avots: EH I, 741


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


lini

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472


līnis

lĩnis, [lĩns (li. lýnas) Nigr., Salis, Schrunden, līns LKVv. (neben līnis!)], die Schleie (tinca vulgaris): zirgi un guovis gludi kâ līņi. [Zu apr. linis, serb. lȉń, poln. lin dass.; vgl. Berneker Wrtb. I, 722 f., Osthoff MU. IV, 116, Boisacq Dict. 565.]

Avots: ME II, 489


lipa

lipa [Ruj., Ermes, Walk, Wenden, Roop, Serben, Seppkull, Muremois, Kosenhof, Neu-Wohlfahrt, Trik., Nötk., Alswig, Korwenhof], s. ļipa.

Avots: ME II, 473


līpināt

līpinât,

3): auch (flackern)
Alswig, AP., Kalnemois, (mit î 2 ) Kal. Refl. -tiês,

4) = līpinât 2 Druw. - Zur Bed. vgl. auch nùolīpinâtiês.

Avots: EH I, 750, 751


lipt

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475


līst

lîst, lîžu (lienu Lautb.), lîdu, tr., roden; līdumu līst, eine Rodung machen; ciņus līst, die Hümpel ebnen St.; krūmus, kuokus līst, das Gestrüpp, Holz abhauen, abroden: gul vēl pa līstam kuokam Poruk. viņš lien (st. līž) krūmus nuost Lautb. [Nebst li. lydimas "Rodung" vielleicht zu gr. λίοτρον "Schurfeisen", s. Bezzenberger u. Fick BB. VI, 240, Prellwitz Wrtb. 2 272, Boisacq Dict. 584.]

Avots: ME II, 490


lize

lize: auch AIswig, AP., Behnen, Bixten, C., Dunika, Erlaa, Ermes, Frauenb., Iw., Jürg., Heidenfeld, Kalnemois, Lemb., Luhde, N.-Peb., Pankelhof, Schwitten, Sessau, Sessw., Smilt., Trik., Wolm., Zögenhof (unbek. in Meselau und Saikava, wo dafür maizes lāpsta): maizes l. (Var.: lāpsta) BW. 20207 var.

Avots: EH I, 745


lokvelve

lùokvel˜ve,* Bogengewoibe MWM. VIII, 48.

Avots: ME II, 526


luksināt

luksinât "teciņiem skriet" Kalnemois.

Avots: EH I, 760


ļuļķis

ļuļˆķis C., [N.-Peb., PS.], Etn. I 34, [Grünh., Üxkül], luļķis U., MWM. X, 272, [Ruj. (in Ruj. mit ļ˜), Bers., Mar., luļˆķis N.-Schwanb.], ļuļ˜ķene Smilt., acc. s. ļuļķeni RA., eine k1eine Pfeife, die man nicht aus dem Munde legt: dē̦ls smēķēja mazu ļuļķīti JK. V, 119; [ļuļ˜ķis Muremois, Kalz., ļuļˆķis 2 Gr.-Rönnen, eine hässliche Pfeife. In Sehren = luļķis 2.] Aus poln. lulka [od. wruss. люлька dass.]

Avots: ME II, 542


luste

I luste (gew. Plur. lustes): auch AP., Ermes, Heidenfeld, Kalnemois, Lubn., Meselau, N.-Peb., Orellen, Prl., Ramkau, Salisb., Sessw., Seyershof, Trik.; izmin smilgas, izmin lustes, lai aug man tīri rudzi! BW. 32560, 12 var.

Avots: EH I, 763


luturis

luturis Janš. Dzimtene I 2 , 334, ein Lutheraner; luturīša Fest., Kalnemois, Lubn., Prl., eine Lutheranerin.

Avots: EH I, 763



maikss

màikss: auch (mit 2 ) Orellen n. FBR. XI, 40, Poikern n. FBR. XIV, 60, Salis n. FBR. XV, 60, Wainsel n. FBR. X1V, 85, Breslau, Lenzenhof, Lindenhof, Salisb.

Avots: EH I, 777


maisīt

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essem, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît 2 AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551


malt

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559


mamzele

mam̃zele, die Mamsell, Mademoiselle: Rīgas mamzelītes BW. 30975, l.

Avots: ME II, 560


mārša

mā`rša [PS., AP., mârša 2 Lautb., RKr. XVI, 172, mãrša Bauske, Tr., Wohlf.], `rša 2 Kl., des Bruders Weib: māršiņ, brāļa līgaviņa, kam ar mani nerunā? BW. 23711, 2, cūka, cūka, ne māršiņa, bāliņ, tava līgaviņa 23912. brālīšam dārga maize, māršai barga valuodiņa 17405. vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli, tâ tad līgavu par māršu RKr. XVI, 207. [Zu li. martì "Braut; eine im Hause der Schwiegereltern wohnende Schwiegertochter" apr. acc. s. mārtin "Braut", krimgot. marzus "nuptiae" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 206, Stokes Wrtb. 211. Boisacq Dict. 621, Walde Wrtb. 2 466 (unter marītus), Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 74.]

Avots: ME II, 585


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mazactiņa

mazactiņa,

1) wer ein kleines Auge (resp. ein kleines Öhr) hat:
adatiņa mazactiņa BW. 7149, 1;

2) Donnernelke (dianthus deltoides L.)
RKr. II, 70.

Avots: ME II, 571


mazgs

mazgs [Lis., Bers., Kl., Drosth., Jürg., Kreuzb., Warkh., Warkl.] (li. mãzgas), mazga Dond., U., Demin. mazdziņš, mazdziņa, der Knoten: mazgi vien aude̦klā BW. 7343. lai me̦t mazgas striķuos LP. VII, 794. izpestī tuos mazdziņus nuo visiem maniem tīkliem VI, 1, 168. lakatiņu viņa bija... sasējuse mazdziņā uz pakauša Jauns. rīkles mazgs, der Adamsapfel U.; sprigula mazgs, eine Doppelschleife, Doppelschlinge Kawall n. U. [Nebst me̦zg(l)s, megzt und mežģît zu li. mezgù "stricke, schürze einen Knoten" und ahd. masca "Masche", vgl. Boiascq Dict. 646, Güntert Reinw. 147, Zubatý AfslPh. XV, 479 und XVI, 399.]

Avots: ME II, 572


mēdīt

mẽdît [Ronneb., C., Dond., Selg., Wolm., Līn., Bl., Salis, Wandsen, mẽ̦dît Ruj., Alt - Salis, Lautb., Warkh.], -u [od. -ĩju Lis.], -ĩju, spotten, nachäffen, höhnen: apkārt manu ruotu grieza, mē̦da manu valuodiņu BW. 10375. Refl. -tiês,

1) = mēdīt: "ja, ja!" Jānis mēdījās MWM. VI, 507. ja mē̦dās, tad dievs karstu akmeni uz mēles uzliekuot Etn. II, 79. nemē̦dās šie kakti par tavu darbu A. XX, 544;

2) einander verspotten, einander nachäffen:
duj cielavas satikās, viena uotru mēdījās BW. 34184. - Subst. mẽdîšana, mẽdîšanâs, das Spotten, Nachäffen; mẽdîtājs, mẽdîtãjiês, einer, der spottet, nachäfft: mēdītājs bez ļaunas sirds (Rätsel) Sassm. [Zu li. mė´gzdyti "дразнить", mėgdytis "spotten", pamėčioti "nachspotten" (s. Būga РФВ. LXV, 319); vgl. auch li. pamedeimas "gesticulatio", pamedetoias "niekabilis" u. a. bei W. Schulze KZ. XLV, 228. Auf einer Interjektion beruhend?]

Avots: ME II, 612


mēgt

I mêgt, mê̦dzu, mêdzu, [mègt 2 Kr.] (li. mė´gti "wohlgefallen"), intr.,

1) vermögen, taugen:
[nevar mègt 2 (= nespēt) Warkh., Warkl.]. nete̦k vairs kumeliņš, nemē̦dz vairs zuobentiņš BW. 31910. ciešu zirgu nete̦kuot, zuobeniņu nemē̦dzuot 9056. izkapts nemē̦dz, die Sense schneidet nicht wohl Manz.;

2) [III p. prs. mê̦dz, prt. mêdza Wolm. u. a., mẽ̦dz, mẽdza Lautb., Gr. - Essern, Wandsen, Selg., Kand., mè̦dz 2, mèdza 2 Warkl., Warkh., prs. mẽ̦dz, prt. mêdza 2 Ruj., mè̦dz 2, mêdza Bers.], gewohnt sein, pflegen
(mit abhäng. Infin.): tas mēdzis lielīties LP. VII, 1021. vilkatas pa apgabalu mē̦gušas skraidīt VII, 915. [Unsichere Zusammenstellugen bei Prellwitz BB. XXIV, 216 (Walde Wrtb. 2 452, Boisacq Dict. 773), Fick Wrtb. I 4, 104 (Mahlow AEO. 144), Wiedemann BB. XXVIII, 65, Bezzenberger BB. V, 314; aus dem Li. vgl. noch mėgu "vergnügungssüchtig, wollüstig", mėgùmas "Vergnügen."]

Avots: ME II, 612, 613


meli

me̦li (li. melaĩ), Demin. auch melīši BW. 32525, 5 var., die Lüge: balti, dzīvi, salti, tīri me̦li, me̦li, ka ar ruokām var taustīt, eitel, offenbare, handgreifliche Lügen. tīrus, baltus (dzīvus, saltus) me̦lus me̦luot, runāt, stāstīt. viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Dok. A. tiesa bija, ne meliņi, ve̦cu ļaužu valuodiņa BW. 28152. miega me̦li, Phantasien, leere Einbildungen L., St., U. Sprw.: me̦li taisnības ielāps. me̦li nesāp. me̦li ve̦lna be̦rni. me̦liem īsas kājas. kaujas ar me̦liem kâ ar blusām. me̦lu tarba, ein Erzlügner, ein Lügensack; [me̦lu valuoda U., eine Erdichtung. - Nebst melst zu màldît (s. dies), osorb. molić "irre machen" (nach Jagić AfslPh. II, 397), arm. meł "Sünde", ahd. melda "Angeberei, Verleumdung" u. a., s. Bugge KZ. XXXII, 18, Boisacq Dict. 623 und Fick Wrtb. III 4, 317.]

Avots: ME II, 595


melmeņi

mèlmeņi,

1): mèlmeņu 2 sē̦rga Heidenfeld, Lubn., Schwanb., Sessw.; melmeņu kaite (handschr.) Drachenschuss, Nierenschmerzen, Hämorrhoiden;

4): Sing. melmens Lng.;

5): melˆmeņi visiem luopiem iet tâ kâ divas strēmeles aupuš mugurkaulam Ramkau. mèlmeņi 2 kauc Heidenfeld, Lasd., Sessw.

Avots: EH I, 798


melmeņi

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes 2 Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I 4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III 4, 314, Walde Wrtb. 2 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596


melns

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. 2 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599


melst

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600


mīcīt

mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît 2 Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]

Avots: ME II, 640, 641


miet

mìet [Wolm., PS., miênu U., Wolm., Drosth., N. - Peb., miênu Lis.]. Prt. mēju,

1) (einen Pfahl) einjagen; bepfählen
L.: tē̦vs apinim mietu mēja BW. 19857, 2. divi brāļi reiz mējuši mietu LP. V, 348. mieni tu meitu ve̦cā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs Kaudz. M. 93;

2) schlagen, hauen:
mej tam par ļe̦pu! Dond. [Nebst mìets (s. dies) und maidît zu ai. mēthū "Pfosten", mētā "Aufrichter", minōti "befestigt", an. meiđr "Balken", arm. moiť "Pfeiler" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 52, Meringer IF. XVIII, 270, Walde Wrtb. 2 481, Trautmann Wrtb. 165 f., Lidén AfslPh. XXVIII, 38 f. und IF. XVIII, 493 f. Fick KZ. XXI, 6.]

Avots: ME II, 655, 656


milns

I milns "sehr viel" Dond. n. U. (Vielleicht (s. Boisacq Dict. 603 f., Walde Wrtb. 2 473 f., Persson Beitr. 210 f.) zu gr. μάλα "sehr", la. multus "viel"; vgl. auch le. milzt "schwellen" und milgs.]

Avots: ME II, 627


mīna

[II mīna (?)"eine Getreideschicht in der Tenne, die Pferde moiit ihren Füssen tretend dreschen" Nötk.; hierher wohl auch mîna 2 "ein verwühltes Bett": puikas trakoujuši pa gultu, gulta stāv kâ mīna Rönnen.]

Avots: ME II, 646


mīt

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648


mīzt

mìzt (li. mį̃žti), [mìezu (li. mę̄žù) Salisb. u. a.], mìeznu od. mīžu, prt. mìzu, intr., harnen, pissen: [mieznat, meitas, rindiņā! BW 35003. Vgl. dazu Le. Gr. 563 f. mit Literaturngaben, Walde Wrbt. 2 486, Boiasacq Dict. 700, Trautmann Wrbt. 185 f.]

Avots: ME II, 650


mīztava

mìztava ,* das Pissoir Wid., Dr.

Avots: ME II, 650


most

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. 2 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683


muiža

muĩža, Demin. verächtlich muĩžele,

1) das Landgut der Adligen, jetzt auch der bürgerlichen, Herrengut:
Sprw. kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu? kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. ta tad liela muiža,

a) das ist wohl ein grosses Gut;

b) das soll auch etwas zu sagen, zu bedeuten haben:
vai tad liela muiža zudīs? hat denn das was zu sagen? [tā nav ne˙kāda liela muiža Autz n. U., das ist keine Herrlichkeit.] tamdēļ bē̦dāties - liela muiža (ist denn etwa schwer) maizi izcept? LP. V, 280. nāc nu uz muižu! spiele nun eine Karte aus. lielā muiža, das Hauptgut, mazā od. malas muiža, das Beigut; luopu m., der Beihof, auf dem Vieh gezigen wird; dzimta m., das Erbgut; kruoņa m., das Kronsgut, mācītāja m., das Pastorat;

2) im VL. auch ein schöner Bauernhof:
brāļi man muižu dara, nelaiž mani tautiņās; man muižiņa tautiņās sen gatava uztaisīta Ltd. 3268; 2757. kunga, kunga tā muižiņa, ne tā mana bāleliņa BW. 3703;

[3) das Gebäude der Gemeindeverwaltung
Gr. - Buschhof;]

4) scherzhaft
mūŗa m., das Gefängnis; zaļā muiža, das Freie, Grüne: čigāni nuome̦tušies zaļa muižā. iesim uz miega od. čuču muižu, wollen wir schlafen gehen! Aus liv. moiz resp. estn. mõiz, od. aber aus r. мыза dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 662


muļķis

muļˆķis (li. mùlkis), fem. muļˆķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ zīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dze̦n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! - Dürfte zunächst auf einem Adjektiv * mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu "verdumme", apmùlke̦s "schlecht beanlagt" (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-ḥ s. aber Johansson IF. II, 39 1 und Lüders KZ. XLII, 194 1); vgl˙v auch Walde Wrbt. 2 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.]

Avots: ME II, 666


muru muru

muru, muru, muru murumis Interj., murmelnd, schabbernd, rieselnd: buču, buču, muru, muru pa Kārlīša vēderiņu BW. 19191, 1. nuoiet muru murumis dibinā LP. I, 157.

Avots: ME II, 671


muša

muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,

a) hippobosca equina,

b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. 2 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. 2 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]

Avots: ME II, 673


naba

naba,

1) der Nabel;

2) am Pfluge das Querholz der Fermern
U., [Bielenstein Holzb. 473 (Abbild. S. 468).] Zu apr. nabis "Nabel; Nabe am Rad", [ahd. naba "Nabe", nabalo "Nabel", ai. nàbhya-m "Nabe", nābhi-ḥ "Nabel, Nabe", s. Walde Wrtb. 2 849, Boisacq Dict. 702 f., Fick Wrtb. I 4, 97, Meringer WuS. 82 ff.

Avots: ME II, 685


nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688


naids

naîds, naîdus [PS.], Autz n. U., feindliche Gesinnung, Zwietracht, Hass, Feindschaft: naidā (naidū) dzīvuot, būt, in Zwietracht leben. ne meitiņa naidu cēla BW. 6511. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu Kaudz. M. meita naidu neturēja BW. 6511. nu tuos naidus saderēja (beilegen) BW. 1611. naida (naidus) vīri, feindliche Männer Dok. A., BW. III, 1, 39. [Nebst nîst, nîdêt zu li. paniedėtas "verachtet", ai. níndati (pass. nidyátē) "schmäht, verachtet", av. nāismī "schmähe, got. ganaitjan "lästern", gr. ὄνειδος "Schmährede, Schimpf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 193, Būga KSn. I, 273 f., Boisacq dict. 703.]

Avots: ME II, 689


nātre

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre 2 Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra 2 Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. 2 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703


nest

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. 2 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734


nirt

nìrt 2 [Bers., Saussen, Kalnemois, Kreuzb., nir̂t C.], niru [li. nìrti "sich schlengen", apnìrti "untertauchen"], intr., tauchen [Warkh., Warkl.]: ūdens putni nirst viļņuos Rainis. maz bē̦das man, kas viņā saulē gaida, ja reiz šī zeme pīšļuos birst, vai cita vairs iz drupām nirst Rainis. tie dvēselē kâ atvarā tik klusiņām kâ māņi nirst Apsk. tad jānir apakš ūdeņa MWM. X, 48. dzīvā dzīve nuo zemes nirs Stari III, 243. vientule un skumja eju, meža takā nirusi Kārst. Refl. - tiês, tauchen, sich versenken: arvienu tālāk nirties bezgalībā Asp. [Nebst nērt (s. dies), nirdāt, nira zu li. nãras "Taucherente", klr. r. нерти "untertauchen", r. норá "Höhle", ksl. вънрѣти "παρεισδύεσϑαι", as. naro "eng", nnrw. dial. norve "Querriegel" u. a., s. Trautmann Wrtb. 196 f., Persson Beitr. 222, Fick KZ. XLIII, 149.]

Avots: ME II, 745


nocapāt

[nùocapât "nuoiet" Lubn. n. Celm.; mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 767


nojauda

II nuojauda "Erholung; Unterrechung" Grünh.: ēst bez nuojaudas. nevar vis tur nuoiet bez nuojaudas.

Avots: EH II, 49


nomaujāties

nùomaujâtiês,

1) sich ablösen:
ādiņa nuoiet, nuomujājas, kādai rē̦tai sadzīstuot;

[2) sich abplagen:
n. visu dienu, bet ne˙kā nepadarīt C., Lis.;

3) sich beschmutzen:
nuomujājies bē̦rns Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 822


nonirt

[nùonìrt 2, untertauchen Bers., Saussen, Kalnemois.]

Avots: ME II, 824


nospolēt

nùospuõlêt, ‡

2) = nùoiêt 5, eine lange Strecke zurücklegen
Frauenb.: līdz nuospuolēšu muižā, sāksies darbs Janš. Bandavā II, 83.

Avots: EH II, 90


nostreipuļot

nùostreipuļuôt,

1) "начирикать, напестрить (о письмѣ)" Spr.;

[2) hintaumeln, hinuntertaumeln:
dzē̦rājs nuostreipuļuoja nuo ceļa Mesoten, Golg., N.-Peb., Jürg., Widdrisch, (mit eî) PS, piedzēries viņš tuomē̦r līdz mājai kaut kâ nuostreipuļuoja Lis., C., Mitau. ar muokām viņš tuo gabalu nuostreĩpuļuoja Salis n. visu dienu Lettg., Ermes, Ar.;

3) taumelnd austreten:
dzē̦rājs, pa ceļu iedams, tuo nuostreipuļuojis Lös., Aahof, Druw., Sessw.;

4) "von der geraden Linie abweichend unrichtig (etwas) vollziehen":
ja nav izdzīta taisna vaga tīrumā, tad saka, ka e̦suot nuostreipuļuois Lis.;

5) "bestreuen"
(?) Druw., Lös.]

Avots: ME II, 860


nostruvēt

nùostruvêt Tirs. n. RKr. XVII, 70, [Sessw.], nuostrūvêt, intr.,

1) sich beschmutzen, sich besudeln, sich mit Schleim od. etwas Dickflüssigem über-haupt bedecken
Spr. (nùostruvêt): luopu kuopēja nuostruvējusi Druw. bē̦rni skraida ar nuostruvējušiem de̦guniem Druw. riebīgi nuostruvējušas sienas MWM. X, 882. [nuostruvēj(u)ši lindraciņi BW. 34638 var.] tik˙pat nuostruvējušas ir rupjās pakulu biksas un kre̦kls Dok. A. A. VII, 767; aber mit langem u (vielleicht Druckfehler?): varēja parādīties savā... kalēja veidā, t. i. nuostrūvējušām ruokām Dok. A. Krišs Laksts 20 (zum ūv neben uv vgl. auch Le. Gr. § 63;

2) "nùopūžņuot": nabagam acis pa˙visam nuostruvējušas Golg.;

3) "piekust, oieties">nuoieties"(?) Erlaa].

Avots: ME II, 861


notederēt

nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.

Avots: EH II, 100



notunterēt

nùotunterêt "nespē̦kā nuoiet kādu gabalu" Vank.

Avots: EH II, 103


notuškāt

nuotuškât "nuoiet" Frauenb.: vai ve̦cmāmiņa varēs kājām n. uz kaimiņiem?

Avots: EH II, 103


noviesties

nuoviestiês Kaugurciems "nuoirt, nuoplîst": linums nuoviešas pa˙visam nuost.

Avots: EH II, 108


ņurīt

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906


obties

uôbtiês Aps., Gemauerthof, Golg., Wolmarshof, (mit 2) Rodenpois, -bjuôs, -buôs, = uôbitiês, das Gesicht (zum Lachen) verziehn Rentzen, Wolm.; "lachen" Trik. Etwa von einer ide. Wurzelform u̯on-b(h)- (vgl. u̯en-g- "gebogen sein" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 260 oder u̯en-dh- "drehen" l. c. 261) oder u̯an-b(h)- (vgl. u̯an-g- "gebogen sein" bei Walde 1. c. 218)? Zum b vgl. viebt(iês).

Avots: ME IV, 411, 412


ogatns

ogatns "čakls, veikls" A.-Schwanb., Golg., Kalnemois, N.-Schwanb., Tirs.; o. cilvē̦ks "uzcītīgs, centīgs, uzņēmīgs; apķērīgs, attapīgs c." Golg.; o. ("dūšīgs") vērsis Schwanb. - Falls mit hochle. o aus a, vielleicht mit Dissimilation zu agns (als Ableitung von einem *agnata). Oder unter dem Einfluss von agns > hochle. ogns aus okatns (s. dies)?

Avots: EH II, 117


oms

uoms: auch (mit uô) Kalnemois. (mit ùo 2 ) Bērzgale.

Avots: EH II, 743


ost

uôst (li. úosti "riechen"), -žu, -du, tr., intr., riectlen: kas te tāds svešs uož? Pas. VII, 319. uož kâ nabags de̦su. puķe jauki uož. uôžamas zâles, wohlriechende Stoffe, Odeurs: uožamas zâles derīgas pret galvas sāpēm Ahs. Refl. -tiês, riechen (intr.): ruoze uožas Barbern. Subst. uôšana, das Riechen; uôdums, das Gerochene, das Gerochenhaben; uôdẽjs, der Riecher. Zu gr. ὄζω "rieche", εὐώδης "wohlriechend", ὀδμή, arm. hot, lat. odor "Geruch", čech. jadati "forschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 174, Trautmann Wrtb. 202, Boisacq Dict. 684 f., Berneker Wrtb. I, 24, Hübschmann Arm. Gr. 468, Bartholomae IF. III, 60.

Avots: ME IV, 421


ostiņā

uostiņa,

1) s. ùosa I;

2) ein kleines Gefäss mit einer Handhabe
Bers.: kruodzinieks ... lēja uostiņu pēc uostiņas Kaudz. Izjurieši 297. spēra . . , ar dūri pa stoiku, ka uostiņas vien lēca augšā 231. sasitīs ... visas uostiņas, visas kannas 254.

Avots: ME IV, 422


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pabirt

pabirt [li. pabirti], intr., ein wenig sich verstreuen, herunter-, abfallen, ausroIIen, herabrollen: te ir gani ganījuši, te ziediņi pabiruši BW. 29528. utu kule pabiruse 20880. lai (zuosis) uzlasa pabirušuos graudiņus Vēr. I, 1393.

Avots: ME III, 8


paieskāt

paiẽskât [li. paieškóti, slav: poiskati], tr., ein wenig lausen: galvu.

Avots: ME III, 35


paiet

paiêt [li. paeĩti, slav. poiti], intr.,

1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;

2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;

3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;

4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;

5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56


pakaļa

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. 2 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39


pakāpe

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. 2 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43


palede

palede "pirmā reņģe, kuo zvejuo, līdz kuo nuoiet le̦dus" Kaugurciems.

Avots: EH II, 150


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


pamātīte

pamãtīte: viola tricoior - auch Ramkau, (pamãtiņa) Pussen.

Avots: EH II, 155


pamuļķisks

pamuļˆķisks, pamuļˆķîgs, *pamuļķs, einfältig, simpel, schwachsinnig: pamuļķais sapuosās uz pieguļu LP. VI, 518. [mātei bij trīs pamuļķas meitas Anekd. 33 (aus Rodenpois).]

Avots: ME III, 73


paņas

paņas [Salisb., paņi Salis], häufiger panijas Gold. n. Etn. I, 41; 17, Lubn., [Kl.], paniņas [Salisb., Ruj., Lems., Jürg., Nitau, Zögenhof, Kreuzb., Lis., Bers., Adsel], Serben, Schwanb., Lös., [paniņu piens Salis], die Buttermilch; [Moiken Kl. (pāniņas)]: spannīti paniju palika vienam, kuo nuodzerties Blaum. nuolēja paniņas lielajā ķērnē A. XVlII, 204. tāds gaisā uzspeŗams ar paniņām! Aps. (vgl. panĩnas.]

Avots: ME III, 78


pancele

pañcele [Alt-Ottenhof, Wolmarshof, Zögenhof], die Pfütze U. (woht als ein Kuronismus nebst ai. paŋka-" Schlamm, Kot", frz. (aus dem German.) fange" Schlamm", ahd. fūht" feucht"(und gr. πάσχος· πγλός Hes.7) zu le. pane (s. dies); vgl. Petersson Etymoi. Miszellen 37 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 5.]

Avots: ME III, 76


parāds

parãds,

1): der Ausweis (ein Schein)
Kaltenbr. (mit à 2 ): tev p. ir, - kuo tu bē̦dā?

2): auch (mit ā) A.-Autz, Allendorf, Alschw., Alswig, Amboten, AP., Behrshof (bei Dobl.), Bilskenshof, Bixten, C., Ermes, Funkenhof, Gaiken, Gold., Grawendahl, Grosdohn, Hasenp., Heidenfeld, Hofzumberge, Kabillen, Karkel, Kegeln, Kosenhof, Kurmene, Kurs., Lemb., Libau, Linden in Kurl., Lös., Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, Muremois, Naud., NB., N.-Bergfried, Neuenb., Neuhausen, Nigr., Nogallen, N.-Peb., OB., Orellen, "Pēternieki", Preekuln, Prl., Rudbahren, Ruhental, Rutzau, Saikava, Salgaln, Schnickern, Schujen, Schwarden, Schwitten, Sehlenhof, Sessau, Skaistkalne, Smilt., Sonnaxt, Stelph., Trik., Waldau, Wainoden, Walk, Wirginalen, Wolm., Wrangelshof, (mit â 2 ) Dunika.

Avots: EH XIII, 166


pārliecināt

pãrlìecinât, ‡

3) nachprüfen (?), sich überzeugen (?):
p., voi tiešām zemnieks pruot raganēt Pas. XII, 330 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 205


pārpilnam

pãrpil˜nam, Adv., im Überfluss, voIIauf: bagātība tev ir pārpilnam LP. VII, 214. ļaužu bij pārpilnam saradies Aps.

Avots: ME III, 170


pārvaza

pārvaza,

1) Fähre, Prahm
PlKur.;

2) das Hinüberführen (?):
voi bija naudas, kuo maksāt par suņa pārvazu Pēt. Av. III, 350.

Avots: EH XIII, 215


pasaulis

pasaulis (unter pasaũle): auch Atašiene, Pilda, Skaista, Warkl.,

1): iet pasauļa pavē̦rtuos Pas. XII, 441 (aus Atašiene). nuogāja da tam pasàuļam 2 (starb)
Auleja. ni˙kā iz (= uz) balta pasauļa nezina ebenda. kur es taidu pasauli (so weit) kājām nuoiešu! ebenda;

2): tagad jau visāda pasàuļa2 (gen. s.) ir Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 170


pašīlis

pašmĩlis, der Selbstsüchtige, Egoist: sirds bija mīkstāka nekâ praktiskajiem pašmīļiem Plūd.

Avots: ME III, 115



pašļaucīt

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt 2 rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês 2 [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115


paslava

paslava,

2): par tevi izgājušas ļaunas paslavas (= baumas) Muremois.

Avots: EH XIII, 173


pasmakt

[pasmakt "galstrig werden" L.; "schlecht werden (vom Fleisch)" Nötk., Bers., Odsen, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Schujen; beinahe ohnmächtig werden: p. tvanā Sessw., Lös., Serben; eine Weile smakt: es jau ar dabūju cietumā pasmakt od. (AP.) pasmakties. pasmuoc vien nu kādu laiku! (zu einem eingesperrten Hund) N.-Peb.]

Avots: ME III, 103


pašmaugs

[pašmaũgs, pašmàugs 2 , ziemlich schlank: pašmauga priede, meita Lis., Kalnemois, Sessw.; pašmauga rīkste N.-Peb. palaid atsējas pašmaugāk, lai lemeši neduŗas zirgam kājās! N.-Peb.]

Avots: ME III, 115


pašmīlīgs

pašmĩlîgs,* eigennützig, egoistisch: viņš savas pašmīlīgās dienas intereses uzupurē A. XII, 163.

Avots: ME III, 116


pasprūdīt

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106


patāgs

patāgs (li. patogùs "anständig"), handlich, bequem Ekengraf, Nerft: [patāgs cirvis, grābeklis, darbs Nerft]. šī aka bij ļuoti patāga Jauns. darba dienās tādas drānas ļuoti patāgas Vil. kuŗš tur mīt daiļā, patāgā klusumā MWM. VI, 389. šis ceļš man patāgi Grizgaln. [es še patāgāki (bequemer) sēžu U. patāga (geräumig) istaba U. - Nebst li. sutógti "einig werden mit" wohl (nach Bezzenberger BB. XII, 240) zu gr. τᾱγός "Führer, Befehlshaber", ἐταγην "ich wurde geordnet" (s. auch Boisacq Dict. 944 f.); gegen Trautmanns Zusammensteltung (Wrtb. 312) mit ir. toig "angenehm" und ahd. dechisto "liebster" spricht entschieden der Vokalismus.]

Avots: ME III, 119


patība

patĩba,*

1) die Persönlichkeit:
dzīvniekam trūkst pašapzinīgas patības (pe̦rsuonības) A. XI, 49;

2) der Egoismus:
ja šī laipnība ir jūsu patības apse̦gs Seib.

Avots: ME III, 122


patīgs

patîgs,

1) persönlich;

2) egoistisch:
patīgi nuolūki MWM. IX, 469.

Avots: ME III, 122


patmīlība

patmĩlĩba,* patmĩlestĩba* A. XII, 19, [patmīla* Leijerk. II, 95], die Eigen-, Selbstliebe, der Egoismus Elv.: kâ zirnekļuos tie ietinušies savā patmīlībā Kronw.

Avots: ME III, 123


patmīlīgs

patmĩlîgs,* selbstsüchtig, egoistisch.

Avots: ME III, 123


patmīlis

patmĩlis,* der Egoist, der Selbstsüchtige: patmīlis tu esi, cits ne˙kas MWM. V, 430.

Avots: ME III, 123


pauts

pàuts,

1): auch Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 260), Lng., (mit 2 ) Dond., Frauenb., Grob., Kand., Lautb., Ruj., Salis, Siuxt, Demin. gen. plur. pauteļu BW. 3000, 1;

2): auch BW. 7497 var., 34535; 35260 u. a.; lielie pauti, Hodenbruch
AP.;

4): be̦bru pauti, solanum dulcamara Salis; ērzeļa p., gewisse Pilze
AP., Morcheln Salis; kaķa p., gnaphalium dioicum Kaltenbr.; trifolium arvense Oknist; kuiļa p., eine gewisse Art Kartoffeln Salis; kumeļa p., ein Pilz (helvella esculenta) Lems.; runča p., geum rivale Salis; rũņu p., ein gewisser Pilz AP.; zaķa p., eriophorum polystachium Ramkau; zirga p., ein Pilz (helvella esculenta);

5) ērzeļu pauti, eine gewisse Speise
("kad ielaiž mīklu taukuos un izce̦p) Frauenb.

Avots: EH XIII, 186


pavāle

pavãle Bauske, Serbigal, pavâle 2 Irmelau, Kand., pavàle 2 Gr.-Buschh., Wessen, Lennew., pavāls Kalnemois, Odsen, Lettg., Grünh., Grünw., Selg., pavãls Smilten, Segew., Schujen, Nötk., Bixten, Salgaln, Autz, Loddiger, Grenči, Renzen, Plm., Wolgunt, Hofzumberge, Schnickern, Ronneb., N.-Peb., pavâls AP., = paspaile: ar lielu pavālu Duomas II, 1189.

Avots: ME III, 133



pažaune

pažaune,

2): auch (mit aũ) Muremois.

Avots: EH XIII, 194


pēda

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206


pelce

pel˜ce Dunika, Pl., Tr., Līn. (li. pélkė "Torfbruch"), pelcis U., ein Lok, pelciņā BW. 9208 var., eine (Wasser) pfütze Dond., Katzd.: vārna pelci jauca BW. 8788, 1. pelcē sluotu slapināja BW. 33477 var.; Urin (besonders von Kindern) Frauenb. - Nebst palce zu apr. petky "Bruch", gr. παλχός· πηλός Hes. u, a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 66, Boisacq Dict. 742), sowie (nach Būga KSn. I, 274) zu klr. полóкати, polokati, poln. płokać "spülen".

Avots: ME III, 195


peldēt

pelˆdêt, -du od. -žu, -ēju, schwimmen: viņš pe̦ld kâ pīle Nigr. pe̦lduošais mēness A. XX, 325. tē̦vam pakaļ peldēt, sich dem Vater ähnlich verhalten U. labība pe̦ld atpakaļ, das Korn fliesst zurück (aus dem Kornbehälter, weil es zu hoch aufgehäuft ist) U. pe̦ldamā plēve, die Schwimmhaut. Refl. -tiês,

1) intr., baden:
sulainis upītē peldējuoties palika LP. VI, 1, 417. kâ raudīte peldējuos svešu ļaužu pulciņā BW. 17252, 1;

2) um die Wette schwimmen:
iesim peldēties, kuŗš ātrāki pārpeldēs pār upi! Sassm., Nigr. Subst., pe̦ldê̦tãjs,

1) auch pe̦ldē̦tājies JR. VII 3, der Schwimmer, der Badende;

2) pe̦lˆdê̦tãji, die Schwimmvögel
Konv. 2 2319. Vielleicht nebst gr. πλάδος "Feuchtigkeit" zu le. pilêt (s. dies); s. Boisacq Dict. 789, Persson Beitr. 58, 878, 895, Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 195


pele

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196


pelnīt

pèlnît (li. pelnýti), -u, od. -ĩju, -ĩju, verdienen, gewinnen, verschulden U.: Sprw. iet lē̦ti, bet pelnît grūti. sūri, grlīti pelntts. kuo mute pe̦lnā, tuo mugura maksā. kuo pelnîjis, tuo dabūjis. mums jāstrādā un jāpe̦lna maize Rainis Ze̦lta zirgs 18. kâ maize jāpelnī BW. 31864, 5 var. Refl. -tiês, (für sich) verdienen: maizi pelnīties Plūd. Rakstn. I, 114, viņa pūlejās un pelnījās kâ zinādāmā Janš. Subst. pèlnîtãjs, einer, der verdient BW. 7161. pèlnĩjums, das Verdienen, das Verdiente: kāds pelnījums, tāds alguojums Krilova pasakas 83. visa gada pelnījumu pe̦lē̦ka aîtiņa apē̦d RKr. VII, 307. Zu aksl. плѣнъ, r. полонъ "Beute", ai. paņa-ḥ "versprochener Lohn", páņatē "handelt ein", an. falr "verkäuflich" und weiterhin apr. peldīuns "erworben", li. peldė´li "sparen" s. Trautmann Wrtb. 213, Walde Vrgl. Wrtb. II,51, Boisacq Dict. 830.

Avots: ME III, 197


petelīgs

petelîgs: nach Fraenkei Mélanges-Boisacq 364 zu ai. patati "fliegt", gr. πέτομαι "fliege" u. a.

Avots: EH XIII, 225


pičuks

II pičuks, ein kleines, schlecht gearbeitetes Lehmgefäss; eine kleine Blechlampe; ein Lampenreservoir Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 212


piedzīt

pìedzìt,

1) zu-, hinzu-, herzutreiben:
luopus pie siles piedzīt. tas piedzina tuo telīti, kas palika pakaļā BW. 29406, 1;

2) anführen, herbeischaffen:
piedze̦n būvei materiālu Etn. III, 73;

3) beitreiben:
galvas naudu piedzīt Kaudz. M. 78. iebāž naudu kabatā, lai tuo tiesa nevarē̦tu piedzīt Konv. 2 557;

4) volltreiben, volljagen:
piedzīt pilnu miesu ar adatām LP. IV, 32; vollstopfen: p. maisu ar pe̦lavām Ar.;

5) spürend ermitteln:
p. zādzību, zagli Celm.;

6) treibend (über) anstrengen:
zirgus par daudz piedze̦nuot Apskats 1903, S. 531. Refl. -tiês,

1) sich vollstopfen:
"ta tad nu piedzinuos!" saka labi paēdis cilvē̦ks pats uz sevi Pūņi (bei Talsen);

2) sich (über) anstrengen:
ve̦cais tē̦vs tâ nepiedzītuos Apskats 1903, S. 511;

3) sich anstrengend (andere) einhoIen:
pļāvējs piedzinas citiem klāt C.

Avots: ME III, 248


pieslietne

pìeslìetne,

1) eine Treppe, die man anlegt, anlehnt:
bēniņi..., kur varēja iekļūt tikai ar pieslietnēm U. b. 113 10;

2) pieslietnes, lange Hoizscheite die, an die Aussenwand angelehnt, diese vor dem Regen schützen
N.-Peb.

Avots: ME III, 292


piespolēt

pìespuõlêt, vollspulen: meitene nespējusi spuoiīšu piespuolēt LP. VII, 142.

Avots: ME III, 296


pīle

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. 2 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. 2 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. 2 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232


pils

pils, -s (li. pilìs "Burg, Schloss"), Demin. pilsniņa U.,

1) das Schloss, die Burg:
stalta pils LP. III, 85. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. pili celt LP. II, 55;

2) die Stadt
Rehehusen, Manz.: apsēdēt pili, die Stadt belagern. Jēzus... nāca savā pilī Post. II, 321. Nebst apr. nawan-pile, pile-kop (Ortsnamen) u. a. bei Nesselmann Thes. 128, gr. πόλις "Stadt", ai pur- (fem.), puri-ḥ "Burg, Stadt" wohl zu li. pìlti "schütten" (= le. pilt II) und arm. holem "häufe auf", s. Fick Wrtb. I4, 82, Boisacq Dict. 802, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 246, Trautmann Wrtb. 217, Walde Vrgl. Wrtb. II, 51.

Avots: ME III, 217


pirmatnīte

pìrmatnīte, die erste Wolle (der Lämmer): p. jau sāk nuoiet Jürg.

Avots: ME III, 225


pirst

pir̂st, pe̦r̂du oder (vgl. li. pérdžiu) *per̂žu zu erschliessen aus acc. s. peržamuo "pe̦rdavnieku" BW. 35069, 1 var.), pir̂du, furzen, stänkern U. Zu li. pérsti, r. пердѣть, gr. πέρδειν, ahd. ferzan dass., ai. pardatē " furzt", alb. pjerϑ "pedo" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 49 und Boisacq Dict. 771.

Kļūdu labojums:
zu ershliessen = (zu erschliessen

Avots: ME III, 227


pist

pist (li. pisti), pisu, beschlafen (obszdn), den Geschtechtsakt vollziehen: pisa mani... ar mazuo pipelīti BW. 35344. pis... kurpītē, ne manā pežiņā! 35340. pist es devu puisīšam 35374. jauna meita pisti prasa 34494. pist man naigi gribẽjās (sagt ein Mädchen) 35375, 1. Refl. -tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: ar tautieti pisuoties BW. 34751. Subst. pisẽjs, wer den Geschlechtsakt vollzieht: pisējam, grūdējam, šai saulē laba dzīve BW. 35372. Wohl zu pàisît; vgl. G. Meyer alb. Wrtb. 336, Boisacq Dict. 822.

Avots: ME III, 229


plakt

plakt, pluoku, plaku, flach werden, platt niederfallen, zusammenfallen, weniger werden: Sprw. kur ņe̦m, tur pluok, kur liek, tur ruodas. kam pūķis e̦suot, tas varuot nuo apcirkņa grābt, cik gribuot - mazāk nepluokuot LP. VI, l, 48. liels luops sacis sienu ēst, kaudze plakuse juoņiem III, 30. ziema plakdama saplakuse par pe̦lē̦ku čupu VII, 1074. bez apstājas virst upuru tvaiki: paceļas un atkal pluok R. Sk. II, 248. aiz šausmām pluok acis ciet Kārstenis. airē̦tājiem dūša plaka, die Ruderer verloren (allmählich) den Mut Vilhelms Tells 82.- Nebst plāce "Schulterblatt", plaka I, plaks II u. a. - wenn mit a aus uride. a - zu li. plãkė "der Blei, Bressem", gr. πλάξ "ebene Oberfläche", πλαχοῦς "Kuchen", la. placidus "flach, eben, glatt", plācāre "ebnen" norw. flag "offene See", an. flo' "Schicht" u. a., s. Persson Beitr. 196, 561 und 877, Boisacq Dict. 790 f., Trautmann Wrtb. 222 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 90 f. Doch kann das balt. und germ. a hier auch auf altes o, und gr. λα auf zurückgehen, vgl. le. plece I.

Kļūdu labojums:
an. fló = an. fló

Avots: ME III, 317


platrīklis

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323


plaušas

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas 2 Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši 2 Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši 2 Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327


plēznot

plē̦znuôt "?": ja ugunī spļauda, tad lūpas plē̦znuojuot Rodenpois.

Avots: ME III, 343


plude

plude (liela), ein grösseres Flottholz über der Netzbeutelöffnung, an der oberen Leine befestigt Bielenstein Hoizb. 650.

Avots: ME III, 353


plukši

plukši "kleine, zerschnittene woilene Stoffreste zum Zupfen und Tocken" Dond.

Avots: ME III, 356



prātnieks

pràtniẽks, Demin. verächtl. pràtniẽķelis,

1) ein Weiser, ein Philosoph:
nuogājis pie kāda prātnieka aprunāties LP. V, 138. nuoslē̦pumainie spē̦ki aiz˙vien muļķē apzinīguos prātnieķeļus Stari II, 451;

2) wer alles verstehen will, ein Überkluger;

3) ein Egoist
Bergm. n. U.

Avots: ME III, 380


priekšstats

prìekšstats,* die Vorstellung (psychol.): stoiķi... patiesības pazīmi ieraudzīja tâ sauktā katalēptiskā priekšstatā Konv. 2 2017.

Avots: ME III, 397


puisis

puĩsis, verächtl. Demin. pùiselis 2 A.-Schwanb., puĩšelis, puĩšelĩtis, puišeliņš BW. piel. 2 12467, ein Demin. puisiņš BW. 10569, 11 var.,

1) der Knabe, der Junge, der Junggeselle:
Sprw. ne tādēļ jau puisis, ka spēj panest cirvi. apaļš puisis U., ein frischer Junge. puisī būt, dzīvuot, unverheiratet sein, als Junggeselle leben: nu es zinu skaidri, kamdēļ viņš vēl puisī MWM. v. J. 1899, S. 425. vai man puisī bij nuodzīvuot? Blaum. viņš puisī tur nuogāja, er ging dorthin unverheiratet U. puišiem palikt Mag. XIII, 3, 68, ledig bleiben. puišu kārta U., der Junggesellenstand;

2) ein (unverheirateter) Knecht oder ein verheirateter Deputatknecht, dessen Frau keine Dienste mitübernommen hat
Autz n. U.: puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. Sprw.: vai es cita puisis, savu maizi ē̦zdams? ruokas puisis, der zur Hand gehende Diener, Knecht. suņu puisis, der Hundejunge, Piqueur;

3) ein kein volles Jahr alter Eber
Brucken n. Etn. I, 89. Aus liv. pois "Junge" (s. Thomsen Beröringer 273); li. puĩšas "Knabe" wohl zunächst aus dem Le.

Avots: ME III, 403


puķe

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst 2 -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322


pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451


pūt

pũt (li. púti "faulen"), pũstu, puvu, intr.,

1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;

2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ´ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.

Avots: ME III, 452


putns

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. 2 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. 2 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. 2 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. 2 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442


rācinis

rãcinis (unter rãcenis 1): auch (mit à 2 ) Borchow n. FBR. XIII, 26, 1): die Kartoffel - auch Frauenb., Rutzau; die Rübe - auch Pas. VII, 254, (mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr., Kalupe. Oknist; rāciņi Lng., Rüben; rācinīšu duobītē Tdz. 54457;

2) ein Teil des Spinnrades
(mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr.;

3) das Reservoir einer Petroleumlampe
(mit à 2 ) Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 360


raicīt

II râicît 2 , -ku, -cĩju Saikava, Kreuzb., Furchen ziehen Druw. n. RKr. XVII, 75, Lis., Laud.; > mundartlich roicît U.; die Erde auflockern: auguošiem kartupeļiem mē̦dz pāris reizes pieart jaunu zemi pie lakstiem, ar kuo arī iznīcina auguošās nezâles; tuo sauc par raicīšanu Laud. Woht iaentisch mit II. raikýti "(Brot) mehrfach in Schnitte schneiden"; vgl. le. rika. riecenis und rìekt 2 "(Brot) schneiden; zum ersten Mal pflügen".

Avots: ME III, 469


raida

raĩda Lemb., (mit ai) Segew., plur. raidas Nauksch., Schutt, Feglis: tā tik ir tāda r. Lemb. nenes tādu raidu istabā! Lemb. Wohl aus roida.

Avots: EH II, 351


ramoliņš

ramuoliņš (unter ramuoļi): "kumelīte" Auleja; matricaria discoidea Oknist.

Avots: EH II, 353


rausis

raũsis,

1): auch Erwalen, Frauenb., N.-Wohlfahrt, Salisb., Stenden; ein runder und flacher Brotlaib aus Weizen- od. Gerstenmehl
C., Smilt., Tals.; grobes Weizenbrot Siuxt; Pfannkuchen Schnehpeln (pannas r., piena r., sklandu r.); piena rauša gribē̦dama BW. 15539. tē̦va r. Frauenb. "rupjas maizes kukulis ar iece̦ptām gaļas šķēlēm "; unbek. in Heidenfeld, Lems., Lettin, Linden in Livl., Lubn., Muremois, Posendorf, Ramkau, Sessw.; ‡

2) Eier od. Milch, womit ein Brotlaib vor dem Backen bestrichen wird
Seyershof: vai raũsi ar liksi virsū karašai?

3) cīruļa rauši krīt, es schneit in feinen Flocken
Ulanowska Łotysze 87; ‡

4) ķê̦ma 2 r. Salis, Schimpfname für einen minderwertigen Sonderling;

5) in Flurnamen:
Dižais r., Mazais r. (Schluchten) Plvv. I, 177, Raušu lāma 180.

Avots: EH II, 358


raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs,

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359


razda

II razda, ein abgefegter Besen Sessau. Zu li. rãžas "Besenstumpf", worüber Boisacq Dict. 837 unter ρ'ᾱχός; vielmehr (nebst li. rãžas) zu an. raka "scharren", reka "Rechen Harke" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 365 f.?

Avots: ME III, 492


rēķināt

rẽķinât, rēķenēt, -ẽju L., Diez, U., rechnen; beachten, der Mühe wert halten: citam naudas ne vērdina, tūkstuošiem rēķināja BW. 12737, 5 var. skauģis manus kumeliņus ik vakara rēķināja 29959. viņš tuo ne˙maz nerēķina, er macht sich daraus nichts, beachtet es nicht U. voi tu vari rēķenēt, ka tas pareizi ir? kannst du meinen, dass das recht ist? U. Refl. -tiês, rechnen, abrechnen, eine Rechnung abschliessen Spr.: Sprw. dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. tie rēkinājas kâ žīdi pie strimalu tuoveŗa Etn. 1V, 121. Subst. rēķinâšana, das Rechnen; rēķinâšanâs, das Abrechnen; rẽķinums, s. rẽķins; rẽķinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rechnens; rẽķinâtãjs, wer rechnet. Aus mnd. rekenen.

Avots: ME III, 520


rēta

rẽ̦ta: Narbe; Wunde: Jāņam zirgs iespēre: tāda r. bij, ka trīs pirstus varēja ielikt AP. par tādu rē̦tu varēja ... pasmieties, - drīz viņa sadzija Jauns. Raksti VII, 22. Zur Etymologie s. auch Fraenkel Mélanges-Boisacq 380 f.

Avots: EH II, 370


retēt

I retêt: zur Etymologie anders Fraenkel Mélanges Boisacq 380.

Avots: EH II, 367


rika

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt 2 , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524


rimt

rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt 2 Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t 2 Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,

1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben,schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;

2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês 2 Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye i ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.

Avots: ME III, 526, 527


ritenis

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532


ronis

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis 2 Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis 2 Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis 2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581


rubu

rubu, Interjektion,

a) zur Bezeichnung des Koilerns, Falzens der Birkhähne:
rubu, rubu, teterīti, papardītes krūmiņā! BW. 30504;

b) in der Verbindung mit ribu, zur Bezeichnung des Trommelschlags:
bungas rīb ribu, rabu Rainis.

Avots: ME III, 552


rūcēt

rûcêt 2 : auch Poickern n. FBR. XIV, 65, Allend., Seyershof; mums rūcēja dzirnaviņš Tdz. 49930 var. (aus Gold.).

Avots: EH II, 387


ruida

ruĩda Ermes, = roida.

Avots: EH II, 382


rullis

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. 2 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. 1 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557


rūsa

II rūsa,

1) rũsa Kurs., Frauenb., der Haufe: tādu rūsu sūdu nuokŗāvis Alksnis-Zundulis, vienā rūsā, auf einem Haufen (von zusammenliegenden Bauerhöfen gesagt)
Biel. n. U.;

2) rûsa 2 Karls., Gr.-Essern, Bauske, Naud:, Fockenhof, Schibbenhof, rũsa Kursiten, Gaiken, rûsis 2 (li. rūsỹs "Grube für Kartoffeln"
) Gr.-Essern, Schrunden, Schwitten, rūsis Memelshof, ein mit Erde (U.) od. Stroh bedeckter Kartoffelhaufe auf dem Felde, auch eine flache Kartoffelgrube: kartupeļus uzglabā pagrabuos, bedrēs, rūsās Konv. 2 1646. burkāni jāuzglabā vē̦sā, sausā te̦lpā vai arī rūsā Mazvērsītis Luopkuopība. tā ne̦susi pusmaisiņu uz rūsu (salmiem izklātu padziļinājumu zemē) Alm. Kaislību varā 122;

3) rũsa Segew., Sussikas, PS., C., Wenden, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Schutt, Abfall, aufgehäufter Schutt, wie es z. B. bei Bauten sich findet
U.; in Fäulnis übergegangener Mist Alksnis-Zundulis: kur amatnieks strādā, tur rūsas bez gala Adiamünde. sagramstija rūsu (roidu) Etn. II, 67. tīkls jāizkvēpina ar tādiem dūmiem, kur dedzinātas ve̦cas ādas tupeles un šāda, tāda rūsa Etn.II, 108 (aus Jerkull). - Nebst li. pelen-rūsà "Aschenbrödel", r. pюхa "Grube" (nach Būga PФB. LXXV, 142), an. reyrr "Steinhaufen", dän. ros "Abfall" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.) zu ràust (s. dies).

Avots: ME III, 572


sagaldēt

sagalˆdêt, intr., hart werden Stomersee: sagaldējusi zeme Mar. maize drīz sagald Mar. n. RKr. XV, 133; Neu-Laitzen. sniegs sagaldējis Kalnemois.

Avots: ME III, 624


sagļemzāt

sagļe̦mzât, langsam zerkauen, langsam essen: kamē̦r tu sagļe̦mzāsi, tikām jau saule divreiz uzlēks un nuoies Ulpisch.

Avots: ME II, 627


salēt

I salêt: auch A.-Ottenhof, Autzem, Kl.-Roop, Kürbis, Poickern, Seppkull; sāka s., es trat Frostwetter ein Segew. (hier angeblich s. "frigere" neben salt "algere").

Avots: EH XVI, 425


salms

sal˜ms (ahd. halm, la. culmus "Halm"), der Strohhalm; Plur. salmi, Stroh, Streu U.: Sprw. nevar ne salma pa le̦dus virsu pavilkt. me̦lnas drānas mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. kâ vējiņš pūš, kâ salmiņš dancuo, sagt man von jem., der vieles tun will, aber nichts ordentlich verrichtet Etn. IV, 120. viņas nevīžuoja ne salmiņu pa celt. ieliec vāģuos vienu kūli garuo salmu (Langstroh)! LP. VI, 174. salmu ceļš U., die Milchstrasse; salmu ce̦pure, der Strohhut; salmu deķis Brasche, die Strohdecke; salmu jumts, das Strohdach; salmu kušķis od. vīšķis, der Strohwisch; salmu kūlis, das Strohbund Brasche; salmu striķis, das Strohseil. Zu apr. salme, r. солóма, serb. slȁma, čech. sláma "Stroh", gr. χάλαμος "Rohr", s. Walde Wrtb. 2 208, Boisacq Dict. 397, Trautmann Wrtb. 298.

Avots: ME II, 675


samikāt

samikât, samikuôt, tr.,

1) durchkneten, verknutschen;

2) samikât AP., Kosenhof, Wessen, Selsau, Butzkowsky, Stom., A. -Schwanb., Sauken, samikuôt Kussen, Kerstenbehm, Selsau, AP., Butzkowsky, Heidenfeld, Meselau, Lös., Lis., (leicht) durchprügeln, mit den Fäusten bearbeiten: Juris snauž vien, - samikā viņu, lai miegs nuoiet! AP., Kosenhof;

3) samikuôt, schnell, mit vollem Munde (auf)essen
Lubn.

Avots: ME II, 685


samīkstīt

samîkstît, tr., voilständig überwinden Sauken: es viņu galīgi samīkstīju.

Avots: ME II, 687


samuļināt

samuļinât PS., Woimarshof, Dond., Zögenhof, Ermes, Salis, Siuxt, Kursiten, Widdrisch, = samuļât 3.

Avots: ME II, 690


sants

sants U., Spr., sañts Karls., Wolm., sànts 2 Prl. n. FBR. VI, 84, assimilatorisch aus samts, der Sammet. - santa pe̦ka, Ziegenlippe, filziger RöhrenpIlz (boietus subtomentosus) RKr. II, 68; santa puķīte, das Stiefmütterchen (viola tricolor L.) RKr. III, 73; Konv. 1 146.

Avots: ME II, 694


sapuvēt

sapuvêt Erkul, Poikern, Rosenbeck, Salis, = sapũt.

Avots: EH XVI, 439


sarikt

sarikt, gerinnen, konsistent werden U.: voi tu mani kâ pienu neesi licis sarikt? Hiob 10, 10. Dazu auch ein prs. sarīkst: asinis... sarīkst kumuosuos Stari 11, 933.

Avots: ME II, 717


sarkansārts

sar̂kansārts, rosenrot: nuoiet saule sarkansārta VL. kâ blāzmu jaunību re̦dzu austam sarkansārtu JR. V, 73.

Avots: ME III, 721


sārts

I sãrts: auch Lemb., Ziepelhof, (mit ā`r) Kolberg, Morizberg, Trik., (mit âr 2 ) AP., Dobl., Kegeln, Orellen, Salisb. (unbek. in Borchow, Kalnemois, Liban, N.-Laitzen, Oknist): vakara pusē sārtas debesis AP. - Subst. sārtums: ābuoliņa sārtumā BW. 4510 var. aplauzīja ruozēm zarus, nuobraucīja sārtumiņu 6445, 1 var.

Avots: EH XVI, 473


sārts

II sãrts Dond., Wandsen, Lautb., Jürg., Arrasch, Karls., C., WoIm., PS., `rts 2 Kl., Domopol, `rts Ermes, ein Scheiterhaufen, ein Holzhaufen zum Verbrennen U.; ein Haufen überhaupt: ce̦lma atliekas, kas gruzda vēl sārtā JR. IV, 158. žagaru sārti sakŗauti LP. V, 340. gunskurā kvēluo sarkans uogļu sārts Vēr. 1, 1157. vērši gulēja sārtā, - gaļa sevim, āda sevim Pas. IV, 164. cilvē̦ki sakrita sārtā Domopol. labības sārts (= pants

3) Meiran. tur stāvēja sārti burtnīcu un grāmatu kaudzes Vēr. I, 1304. ādas muciņa uz kaula sārta (Rätsel) RKr. VII, 1301. - sārtiem, im Haufen
U.: lieli kungi tâ nedzēra, kâ dzeŗ mani bāleliņi: sārtiem skrēja biķerītes pa galdiņa galiņam BW. 19709. Wohl zu sērt (s. dies), gr. έ'ρμα "Ohrgehänge", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", air. sreth "Reihe, strues", an. sørvi "Halsband aus aufgereihten Perlen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), s. Leskien Nom. 532 und Būga Aist. St. 165.

Avots: ME III, 807, 808


sarumbēt

sarumbêt,

1) tr., heilen, vernarben lassen:
zâles kaklu sarumbēja un sadziedēja LP. VI, 963;

2) intr., auch refl. sarumbêtiês, zuheilen, verheilen, vernarben:
kāja sarumbēja, t. i. pārlauztais kauls saauga atkal kuopā Schrunden. kāja sarumbēs Etn. II, 162. kaulu sadragājumi var... saaugt un sarumbētiēs A. XX, 116. lūzums sarumbējās un sarepēja Janš. Čāp. 19. vaŗš nuoiet līdz lūzumam, kuŗš tad sarumb JK. VI, 53.

Avots: ME III, 723


saspriest

saspriêst,

1): kalnus tādā augstumā s. voi sasliet Pēt. Av. IV, 44; ‡

2) (von mehreren Subjekten) beschliessen, einen Entschluss fassen:
pa (nach) runājuma viņi sasprieda palikt pi viņa par nakti Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

3) = derêt 2: saspriests gans Ev. (Joh. 10, 12).

Avots: EH XVI, 450


sastāstīt

sastâstît,

1) tr., erzählen, einreden
(perfektiv), erzählend anfüllen: šituo gudrību tev laikam tē̦vs sastāstījis A. XX, 649. kungs nuoiet pie ķēniņa un sāk sastāstīt briesmu lietas LP. VI, 390. tic, kas vien tai sastāstīts Krilova pas. 74. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54.

Avots: ME III, 746


sasukāt

sasukât,

1): sieks kartupeļu, trīs mārciņas gaļas ... - voi ... kāds var tādu lē̦rumu uz reizes s.? Jauns. Raksti VIII, 343;

4): sievietes ... labi s. Apsk 1903, S. 66.

Avots: EH XVI, 452


satapiņš

satapiņš, das Bewusstsein Kalnemois: viņš vēl nav nācis pie satapiņa.

Avots: EH XVI, 455


saule

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773


sauss

sàuss (li. saũsas, apr. acc. s. sausā, serb. sûh, gr. αῦος, ae. séar "trocken"), trocken, dürr; nüchtern U.: sausa maize, trockenes Brot. Sprw.: sausa maize, liela raize. tā jau ir sausu sausa malka, das ist ja ganz trockenes Holz Mag. XIII, 2, 69. šuo ragu... dzeršu sausu (leer trinken, dass der Boden trocken ist) A. XX, 743. tie jāē̦d ar sausu muti (von nicht wohlschmeckenden Speisen, wenn kein Speichel im Munde abgesondert wird) Konv. 2 776. mute sausa kâ daglis Celm. - sausa sieva, ein Weib, das kein Kind an der Brust hat U. sauss cilvē̦ks, ein nüchterner, einfältiger Mensch U. sausi me̦li, bare Lügen U. Lāčadē̦ls sausās dusmās (in heftigem Zorn) izle̦c stāvus LP. VI, 495. - loc. sausā, adverbial gebraucht, a) nüchtern, ohne zu trinken: uz kruogu! sausā... mūsu līgums nav līgstams Seibolt. tâ˙pat pie stoikas sausā sēdēja Blaum.; b) ohne Prügel: ja būtu dabūjuši ruokā, tad sausā laikam... nebūtu palicis Janš. Bandavā I, 212. - Subst. sàusums (li. sausùmas),

1) die Trockenheit, Dürre
U.;

2) Plur. sausumi, kleine trockene Holzstücke zum Einheizen
U., Salisb.: citiem dedza zaļa malka, man nededza sausumiņi BW. 18019. Nebst sust "trocken werden", sušķis zu ai. š̍ōṣ̌a-ḥ (< * sōṣ̌a-ḥ) "trocken machend; Trockenheit", av. huška- "trocken", alb. ϑań "trockne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 447, Trautmann Wrtb. 250 f.

Avots: ME III, 776, 777


šautava

šaũtava C.,

1) die Weberspule
U., das Weberschiffchen Bielenstein Holzb. 402: cik šautavu cauri šāvu BW. 34637 var. (figürlich vom coitus);

2) Nadel zum Netzstricken
U., Bielenstein Holzb. 647;

3) "kas šaudās 2" Jürg. (mit aũ): tā ķēve - tāda šautava!

Avots: ME IV, 10


šautrs

III šaûtrs,

1) locker
Alswig, BoIwen, Lasd., (mit àu 2 ) Aahof, Golg.: šautra vilna Oppek. n. U.; šautra (labi izrūgusi, mit àu 2 Golg.) maize Mar. n. RKr. XV, 139; š. zeme N. - Schwanb.; šautrs siens Oppek. n. Mag. XIII, 24, (mit aû) Schwanb.;

2) unbeständig:
š. cilvē̦ks A. - Laitzen; šautrs (= jautrs) miegs Alswig, Laitzen, (mit aû) Mar., (mit "àu 2 ") Schwanb.;

3) munter, frisch, fröhlich
Wid.: š. cilvē̦ks Mar. n. RKr. XV, 139;

4) "leicht":
šàutrs 2 kuoks Warkl.;

5) schnell, flink
(mit 2 ) Wandsen. Nach Leskien Nom. 443 zu šaust; zur Bed. vgl. Ii. siaũsti "worfeln, spielen", r. шутъ "Spassmacher".

Avots: ME IV, 11


savaržāt

savaržât,

1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;

2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;

3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;

4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.

Avots: ME III, 781



savrupība

savrupĩba* Wid., savrūpība*,

1) die Abgeschlossenheit, Abgesondertheit:
nevienprātība un savrupība vājina spē̦kus B. Vēstn.;

2) der Egoismus
Ceim., B. Vēstn.

Avots: ME III, 792


savtība

savtĩba Karls.,

1) das Eigentum
Elv., U., das Eigene L., U., sein Eigen L.: viņš nāce savā savtībā (er kam in sein Eigentum), un tie savēji viņu neuzņēme Glück Joh. 1, 11. tas nebija jūsu īste̦ns īpašums, jūsu patiesīga savtība Seifert Chrest. II, 101;

2) die Eigennützigkeit, der Eigennutz, Egoismus:
patriōtismā nav jāietērpj tautiska savtība Pūrs I, 43.

Avots: ME III, 793


savtīgs

savtîgs Karls., Wid., eigennützig, egoistisch.

Avots: ME III, 793


savtinieks

savtiniẽks,* der Egoist Dr.: kas par savu labu darbu sagaida... atmaksu, tas ir savtinieks A. v. J. 1898, S. 126.

Avots: ME III, 793


sedli

se̦dli: auch Allend., Alswig, Borchow, Dunika, Grob., Kalnemois, Mahlup, Preiļi, Salis, Ziepelhof, Demin. instr. sg. sedlīt[i] BW. 2521; nav sedliņi, nav iemaukti BW. 29961. Dafür sedľs (nom. s. od. pl.?) BW. 33873, 2 var.

Avots: EH XVI, 474


sekls

se̦kls (li. seklus), seicht, untief, flach U. (auch fig.): se̦kls ūdens Salis; se̦kls telēķis, ein flacher Teller ebenda. Subst. se̦klums,

1) die Seichtlteit, Flachheit; die Oberflächlichkeit:
sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229; eine seichte Stelle, eine Untiefe U.: se̦klumi, kas tagad kavē kuģuošanu A. XI, 37. uz se̦kluma uzskrējis, tas netuop tālāk Lautb. Luomi 98. Nebst izsiek "versiegt" (s. Le. Cu. 575), sēklis "seichte Stelle", sēce "Untiefe" zu li. sèkti "fallen, sich senken", ai. ásakra-ḥ "nicht versiegend" (wenn das wurzelhafte a hier nicht auf zurückgeht), serb. ösjeka "Ebbe", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 473 f., Trautmann Wrtb. 256 f., Boisacq Dict. 210, Persson Beitr. 9001, Bartholomae IF. VII, 94, Osthoff IF. XXVII, 184.

Avots: ME III, 814


sekt

sekt (li. sèkti) "folgen"), praes. se̦ku U., se̦cu Gr.-Buschhof od. sùoku, praet. secu U., Karls., seku od. sùocu,

1) tr., intr., folgen
U.; verfolgen; spüren, wittern (von Hunden, die dem Hasen folgen) U.: tie . . . jūsu . . . pē̦dām se̦k Plūd. pē̦das se̦c PS., Kl., Selsau, Saikava. mākuonis kāpj un kāpj, . . . un tumsa suok Rainis. jāse̦c ir marc bē̦guošs mērķis Vilhelms Tells 56. tāds neīstuo ceļu gan se̦c U. b. 8, 16. jau liduo, se̦kdama līķus, . . . Kaiva 42, 23. slikts suns nese̦c zaķam pē̦du AP., Smilt., Erlaa, Lub. - Part. praes. se̦kuošs, folgend: salauzumi ārstējami se̦kuošā kārtā (folgenderweise) . . . Etn. II, 161;

2) intr., impers., gelingen, vonstatten gehen:
ne man nakti miedziņš nāca, ne man dienu darbi seka Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.). Refl. -tiês, gelingen, gedeihen U., vonstatten gehen: tavs darbs nese̦kas (auch in Neuenb., Dond., Nigr.) Manz. Post. II, 105. darbs suokas (auch PS., Ermes, Jürg., Arrasch, Kl., Gr.-Buschhof, Saikava, Selsau, Heidenfeld, Bauske, Siuxt, Selg.) nuo ruokas Wolm., Celm. darbs suocās (secās Ermes, Wolm., Saikava, Gr.-Buschhof) uz priekšu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 666. ārstēšana suokas ātrāki Vēr. v. J. 1904, S. 419. tev suocās (prs.?); tev veicās Ld. 10821. lai secās, kam secās (Var.: suokas, veicās, šķīrās), man secās adīšana BW. 7284, 1. Subst. secẽjs (li. sekė˜jas), der Verfolger, der Nachspürende: nu nāk tavi dzinējiņi, tavu pē̦du secējiņi BW. 30482; se̦kums "die Förderung" L. Nebst sakstît pẽ̦dsaka zu ai. sácatē, gr. έ'πεται, la. sequitur "folgt", air. sechur "folge", av. haxman- "Geleite", la. socius "Gesellschafter", an. seggr "Gefolgsmann" r.

"spüren verfolgen" u. a., s. Потебня РФВ. XIV, 101 ff., Boisacq Dict. 269, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 257 f., Trautmann Wrtb. 254 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 476 f.; vgl. auch suoktiês.

Avots: ME III, 815


sens

sens,

1) se̦ns (li. sẽnas, ai. sána-ḥ, av. hana-, arm. hin, air. sen "alt",
gr. έ'νος "vom vorigen Jahr") Pas. II, 138, adj., aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig: se̦nas parašas Gr.-Buschhof, Dond., Dunika, Selg., Selsau, Kl., Heidenfeld, Saikava. kādai se̦nai lielmātei LP. VI, 178. atjaunuos laikus se̦najus (= se̦nuos) A. XX, 922. senis laikis (instr. pl.), von alten Zeiten her Biel. n. U.;

2) Adv., längst, seit langer
Zeit: sens bija Līziņa tuo dienu gaidī[ju]se RKr. XVI, 132. - Subst. se̦nums (li. senùmas), das Alter, die Altertümlichkeit: Asīrijas se̦nums Konv. 1 135; Plur. se̦numi, Altertümer DL, Wid. Zu la. senex "alt, greis", got. sinista "ältester" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 494, Hübschmann Arm. Gr. 467, Stokes Wrtb. 299, Osthoff Perf. 69, Boisacq Dict.257.

Avots: ME III, 818


šeperis

šeperis, gew. der Plur. šeperi, Stangen, woran man die wachsenden Bohnen befestigt Peņg. Sakņu dārzs 65: viņš paklupa pār kādu pļavmalā nuosviesiu šeperi A. v. J. 1902, S. 245,Grawendahl, Lennew., Stoiben. - Vgl. žeperis.

Avots: ME IV, 16


sērmokša

sḕ̦rmuôška 2 Aahof, Alswig, Flanden, Kalnemois, die Eberesche.

Avots: EH II, 482


sestdiena

sestdìena: auch BW. 973, (mit e̦) Alschw., Alswig, Dunika, Kalnemois, Laidsen, Lubn., Luttr., Mahlup, Nikrazen, N.-Laitzen, Pussen, Schrunden, Spahren.

Avots: EH XVI, 479


sēta

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu 2 s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483


šete

šete Kalnemois, Marienhausen, da habt ihr (für še beim Anreden von mehreren Personen): š. jūsiem! Pas. VI, 369 (aus Rositten).

Avots: EH II, 626


sevmīlīgs

sevmīlīgs* Wid., selbstsüchtig, egoistisch.

Avots: ME III, 822



sēža

sêža,

1): auch Oknist, Salis; rūpēs par ... sēžas ērtību A. Upītis Sm. lapa 294;

2): ein Sitz - auch Oknist, Sitzplatz Kaltenbr., Seyershof: ratu s. Dunika. sirmi zirgi, le̦pnas sēžas BW. 15695, 4;

3): kaķītis tavu sēžu ar kājiņu saplēsīs BW. 35180 var.;

4): auch Kaltenbr.;

6): kas tas par blēdi, kuo tur policija pat˙laban aizve̦d uz sēžu Jauns. J. un v. 265. voi muni par tādu lietu var ielikt sēžā Raksti VIII, 375. nedarba darītāji ... nuovietuoti sēžā Jaun. Ziņas 1938, № 217, S. 13; ‡

7) der Wohnort (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 484, 485


siet

sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,

1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;

2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.

Avots: ME III, 860


siets

I siêts (li. síetas "ein feines Sieb"),

1) das Sieb:
kratāmais s., grosses Riegensieb Bielenstein Holzb. 506; ašķu s., Rosshaarsieb; Marke des Imkers Bielenstein Holzb. vētījamais siets A. v. J. 1898, S. 11. Sprw.: caurs kâ siets;

2) der Weberkamm
St.;

3) Demin. siêtiņš 2 "= ķesele" Barbern;

4) Demin. siêtiņš, das Siebengestirn
(li. dangaus sietas), der Orion U.: sietiņa zvaigznājs MWM. VI, 234. meitas sēd vakarā, sietiņā raudzīdamas. jau sietiņš pusnaktī, vēl meitiņas negulēja BW. 67821. sietiņš jau rādīja pāri pusnakiij Niedra;

5) siêtiņš, die mit Schellen versehene Handtrommel
U., das Tamburin Bielenstein Holzb. 735: bungas jeb sietiņš Antrop. II, 108. netrūka arī mūzikantu ar pijuolēm, sietiņu un klarneti BW. III, 1, 95. pūsti ragi, sistas bungas, trīcināti sietiņi Pas. IV, 483 (aus Selg.);

6) sieliņuos iet U., Etn. III, 188 od. sietiņus dzīt Etn. II, 70, ein Kinderspiel mit dem Plumpsack
U. sietiņu tecināt St., Sieb laufen lassen (ein abergläubisches Mittel, um Verborgenes zu entdecken). Nebst slav. sito (serb. sȉto) "Sieb" wohl zu sijāt, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 459, Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Trautmann Wrtb. 254, Būga KSn. I, 261.

Avots: ME III, 861


sigums

sigums, in Milch gebröckeltes Brot Rodenpois; sigumiņš "ein Gericht aus Wasser, Brot und Zucker" Sprēstiņš n. Etn. I, 20; sigumpiks dass. Daugeln; vgl. sigapiksis.

Avots: ME III, 836


sijāt

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837


sirds

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) 2 U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844


sirt

III sirt, siru, sīru U.,

1) kriegerische Streif- und Raubzüge machen
U.; verheeren (sir̃t Treil. nar. p. № 155);, Jagd machen Bergm, n. U.; umherschwärmen U.; besuchen, schmarotzen Biel. n. U.: ej pruojām, karā māte, ved pruojām karu savu! vakar sīra, šuodien sīra manus baitus bāleliņus BW. 26118;

2) ruozes sirt "Rosen pflücken (?)"
Bergm. n. U.: tautas gāja ruožu sirt (etwa: erbeuten; Var.: tautas jāja ruožu dārzu) BW. 13527, 7 var. Nebst siris und se̦ruôt I 2 wohl zu li. sarióti "verwüsten, plündern", apsìrti "umgamen" [anders darüber F. Specht KZ. LV, 22 f.], nusãręs "nusrutęs" (s. Büga KSn. I, 280), ir. sirim "mache einen Streifzug, plündre, suche ab" (s. K. Meyer Berl. Sitzungsber. 1918, 627), kymr. herw "Landstreicherei", al. sárati "fliesst, eilt, jagt wornach", gr. ο'ρμή "Anlauf" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 497 f., Brugmann IF. XIX, 383 und XXXII, 5, Boisacq Dict. 716. Vgl. auch sẽrt II.

Avots: ME III, 847, 848


sīts

I sīts, ein Jagdspiess L., U., Bielenstein Holzb. 585, Bärenspiess U.: asuo dzelzs sītu Druva II, 440. Wenn mit sī- aus ide. k̑ṇ-, zu ahd. nantag "stechend, scharf", gr. χεντεῖν "stechen", χοντός "Stange", bret. kentr "Spitze" nach Wiedemann BB. XXVII, 199, Boisacq Dict. 434.

Avots: ME III, 855


sīvoties

sīvuôtiês "?": voi tad es kur e̦smu pret dzērējiem sīvuojies. lamājis. draudējis Pēt. Av. II, 261.

Avots: EH II, 493


skaists

I skaists,

1): auch (mit ) Kegeln, Ramkau, (mit ài 2 ) Altenwoga, Laitzen, Warkl., Zvirgzdine, (mit 2 ) Lieven-Bersen, Mesoten, Mitau, Schrunden, Siuxt, Strasden;

2): auch Kalnemois, N.-Laitzen, (mit ài 2 ) Sonnaxt, Warkl.; šaurām acīm, skaistiem vaigiem Tdz. 56476; grellfarbig
Sonnaxt: lakatus aude pe̦lē̦kus, me̦lnus; skàistus 2 jau neaude.

Avots: EH II, 498


skaut

I skaût PS., C., Warkl., Selsau, Smilten, Serbigal, skaût 2 Naud., Siuxt, Wirginalen, Neuhausen, Mesoten, Karls., Praes. skauju od. skaunu, Praet. skāvu od. skavu, tr., umarmen L., U.; fest (her)umlegen : kur reiz mījā mani skava Rainis. nuo ple̦ciem tas . . . paltraku rauj un zē̦nam ap ...luocekļiem skauj JR. IV, 119. Refl. -tiês, einander umarmen; sich fest an od. um jem. od. etwas schliessen, drücken: tâ trīcēja puiša ruoka ap meitām skaunuoties BW. 12970. ar zemi debess skaujas R. Sk. II, 33. viņa skāvās ap kaklu Saul. I, 10. ap baltuo pieri skaujas tumšie māti JR. V, 95. mežu luoks ap ...leju skāvās Apsk. v. J. 1903, S. 238. Zu ai. skāuti od. skunāti "bedeckt", gr. σχύλος "(Nuss)schale, Tierhaut", lat. obscūrus "dunkel", and. scio "Decke, bedeckter Himmel", ana. skaunn "Schild", skio`l "Versteck", ahd. scūr "Wetterdach" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 546 ff., Zupitza Germ. Gutt. 153, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 877


šķelt

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III 4 , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26


šķērss

šķḕ̦rss (li. sker̃sas), Adj., quer; (fig.) übel, schlecht: šķē̦rss plīsums Arrasch. šķielē šķē̦rsiem pavedējskatiem Dz. V. nu mūsu lieta ir pa˙visam šķē̦rsa Golg. Daneben ohne s- le. (kur.) Cê̦rsupji 2 , *Cirs-anguŗi (s. FBR. VI, 8), apr. kērscha(n), kirscha(n), ksl. črěsъ "über", s. Torbiörnsson Liqmet. 11, 19, Pedersen IF. V, 54 f., Boisacq Dict. 212 f., Berneker Wrtb. I, 148 f., Trautmann Wrtb. 130, Walde Vrgt. Wrtb. II, 590, sowie Osthoff Parerga 30 f., Hübschmann IFA. X, 47 f. und Wood IF. XVIII, 9.

Avots: ME IV, 37


šķīdēt

šķîdêt,

1): staigādami dubļus vien sķîdē Auleja. jau silts, jau sniegu šķīdē ebenda; ‡

2) part. šķîdējis 2 "šķîdis" Poikern n. FBR. XIV, 65.

Avots: EH II, 638


šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53


šķilta

šķilta "= šķila, ein Hoizteil beim Häuserbauen" Memelshof.

Avots: ME IV, 40


šķindēt

šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?

Avots: ME IV, 41, 42


šķirgata

šķirgata: auch Aahof, (mit ir̃ ) Ramkau, (mit ìr 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 130, Fehteln, Kalnemois, Mahlup.

Avots: EH II, 637


šķirt

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46


skrēdāt

skrē̦dât

1): auch (mit è̦ ) Ramkau, (mit è̦ 2 ) Aahof, Kalnemois, Liepna, N.-Laitzen, Stom.

Avots: EH II, 509


skripsts

I skripsts, 1): auch Kalnemois, Liepna.

Avots: EH II, 510


skumšķis

skùmšķis 2 Gr.-Buschhof, Warkl., Oppek. n. U., Wessen, Memelshof, = kumšķis, eine Handvoil, ein Büschel: matu skumšķis Celm. izplēsa saknes un grīšļa skumšķus Veselis Tīrumu laudis. burvji sadedzinąjuši vilnas skumšķus LP. VII, 684.

Avots: ME III, 904


skumt

skùmt C., Jürg., Ermes, Arrasch, skum̂t 2 Salis, Ruj., Adiamünde, Widdrisch, Siuxt, Dunika, Bauske, Grünh., Dond., Kar1s., Iw., Bl., skùmt 2 Kl., skum̃t PS., Wolm., skumstu, skumu, Refl. skumties ("sich seinem Schmerz überlassen" L.), Praes. skumjuos Glück traurig, betrübt sein (werden): saimniekam nav kuo maksāt, tadēļ skumst LP. VII, 1149. liepas pēc taļā meža skumst A. v. J. 1897, S. 834. neskumt un nebē̦dāties LP. VII, 151. Joabs aprāj . . . Dāvidu, ka tas par Absalomu skumjas Glück II. Sam. 19. skumties pret dievu, wider Gott murren St., U. Wenn vom Begriff "sich verfinstern" auszugehen ist, zu an. skumi "Dämmerung", norw. skum "halbdunkel", s. Fick Wrtb. III4, 466, Walde Vrgl. Wrtb. II, 548, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 904


skura

I skura,

1) die Hülse
(Mag. IV, 2, 13, 146), Schale, Hülle, die Haut U.;

2) "kupla galva" Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst li. skūrà "Leder, Baumrinde"
eher aus wruss. ckypa "Haut mit den Haaren" entlehnt (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 548), als (z. B. nach Boisacq Dict. 882) verwandf mit skaut.

Avots: ME III, 905


skurbulis

II skur̂bulis 2 Iw. "?": ja kuoks nav gluds, bet ir nuoplūksnājis, tad šīs plūksnas sauc par skurbuļiem. guovij ir uz kuņģa virsū tādi skurbuļi ("nelīdzenumi"); tie jāiebāž karstā ūdenī, - tad tie nuoiet.

Avots: EH II, 516


slampata

slampata! Interjektion zur Bezeichnung unbehoifenen, schwerfälligen Ganges: kad jāpasper vieglāki suoļi, tad iet: slampata, slampata ! Alm.

Avots: ME III, 915


slapjš

slapjš (li. šlãpias), nass: Sprw. slapjš kâ ūdens žurka. slapjš līdz kauliem, durchweg nass. kur jau slapjš, tur vairāk liet nevajaga. ve̦lns izskrējās slapju muguru (lief mit vor Schweiss nassem Rücken) LP. II, 76. viņa slapja nuobridusies Aps. V, 29. guovīm raganas kāpj mugurā un nuojāj slapjas Etn. IV, 46. "slapjš aiz ausīm" od. "slapjš pakausis" sagt man von einem noch nicht ganz Erwachsenen, einem Grünschnabel: es sen jau kurpēs staigāju, kad tev vēl slapjš bij aiz ausīm Neik. vēl slapjš aiz ausīm un grib jau precēties LP. I, 138. tev jau vēl slapjš pakausis Etn. II, 63. - Subst. slapjums, die Nässe: acīs vinam tāds mazs slapjumiņš A. XX, 163. kam vēl bē̦rna slapjums aiz ausīm Apsk. v: J. 1903, S. 660. Wohl zu gr. χλέπας· νοτερόν πηλῶδες, ή˚ δασύ, ή˚ υ'γρόν Hes. und ir. clúain Wiese", wenn aus ide. *k̑lopni- (s. Fick Wrtb. III4, 537, Boisacq Dict. 467, Strachan BB. XX, 13, Trautmann Wrtb. 306), sowie slav. slota (wenn mit -t- aus -pt-) "Regenwetter; nasse Witterung".

Avots: ME III, 916


šļauks

šļaûks 2 Dond., Stenden, Wandsen, = šļaups, schräg, am Ende dünner. Adv. šļaûki 2 Wandsen, etwas schräg, abschüssig (aber nicht steil): kalns nuoiet šļauki uz leju Dond. Zur Wurzel sleu- "schlaff" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 ff.)?

Avots: ME IV, 66


slauna

I slaũna Preekuln, die Hüfte L., U., das Schenkelstück am Fleisch U., die Keule am Vogel L., U.: es atradu dēlu māti plikām slaunām staigājuot VL. aus Preekuln. Nebst slaune II, slauns II zu li. šlaunis, apr. slaunis "Oberschenkel", lat. clūnis, ai. š̍rōṇi-ḥ, an. hlaun "Hinterbacke", cymr. clûn "Hüfte", s. Walde Wrtb 2 172, Petersson IF. XXXV, 269 ff., Boisacq Dict. 472.

Avots: ME III, 919


slava

slava, auch slave (li. šlavė "šlovė" in Dusetos) BW. 35181, Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Rutzau n. FBR. VII, 121, das Gerücht, der Ruf Lng., U., der Leumund; das Lob Lng., U.; der Ruhm U.: Sprw. laba slava tāļu neskan (neiet). paša slava, cita guods. viesa slava, paša guods. liela slava, mazs guods od. diža slava, mazs tikums. tāda slava izgājusi ļaudīs, ein solch Gerücht hat sich verbreitet U. slava (Gerücht) nāca Kurzemē Biel. 13.83. kam, tautieti, slavu (Var.: slavi) laidi, kad nedrīksti bildināt? BW. 14930. man slavīti nelaižat! netīk man slikta slava 14025. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo labi aizgājuse, lai nenāca slikta slava (Var.: slave) mazajām māsiņām 17740, 6. labu ļaužu bē̦rnu ņēmu, lai slavīte laba slav 22316. tāļu brāļi māsu deva, lielas slavas (Var.: slaves) gribē̦dami 18093. labā slavā būt, in Ehren gehalten werden, gut angeschrieben sein: kamē̦r viņš pie ve̦cā un . . . Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi neduomā iemaisīties Kaudz. M. 44. tē̦vs šuo ābeli manā slavā te stādīja Neik., der Vater pflanzte den Apfelbaum mir zu Ehren. nāc laukā, svaiņa slava! BW. 13730, 29 var. (etwa: verrufener Schwager!). Nebst slũt, sluvêt, sludinât zu li. šlãvinti "ehren", šlovė "Herrlichkeit", slav. sluti "heissen", slava "Ruhm", slovo "Wort", sluxъ "Gehör", slyšati "hören", r. слыть "im Rufe stehen", ai. š̍rōtu "er höre", š̍rudhi "höre!", š̍ravaḥ "Ruhm", š̍rōṣ̌ati "hört", av. sraoša- "Gehör", gr. χλέω "rühme", χλέος "Ruhm", χλῦϑi "höre!", lat. cluēre "heissen", korn. clewaf "audio", ir. clú "Ruhm", ahd. hlosēn "zuhören" u. a., s. Trautmann Wrtb. 307 f., Walde Wrtb. 2 171 f., Boisacq Dict. 468 f.

Avots: ME III, 920


slēpiski

slẽpiski iet Salis, C., U., schlurrend gehen, die Füsse schleppen: nuoiet nuo kalna slẽpiski (glitschend) Salis, Adiamünde.

Avots: ME III, 929


sliede

sliẽde Karls., Ruj., Salis, Widdrisch, Siuxt, Selg., Kandau, Nigr., Kursiten, Tr., slìede 2 Kl., Kr., Prl., slìede C., PS., Wolm., Arrasch, Jürg., Ermes,

1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;

2) Plur. sliẽdes, sliêdes 2 Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.

Avots: ME III, 937, 938


slieka

I sliêka: auch Alswig, Fehteln, Schwanb., Skaista, Sonnaxt, (mit 2 ) AP., Degalen, Dobl., Jürg., KoIberg, Luttr., Morizberg, Pankelhof, Schwitten, Sessau, (unbek. in Heidenfeld und N.-Peb., wo dafür šļieka, und in Meselau, wo dafür tārps); s. slieku nerejat! abas gulat ūdenī BW. 8491, 8 var.

Avots: EH II, 528


sluga

II sluga,

1) ein Knecht
N.-Bartau, Nötk.; eine Dienerin U.; voi tu sev gribi slugu turēt? willst du dir eine Beischläferin halten? Biel. n. U.;

2) jem., der unaufhörlich in Bewegung ist und ohne Erholung arbeitet
Erlaa;

3) das Dienen:
tur tev būs laba sluga Alschw. Aus slav. sluga "Diener".

Avots: ME III, 941


šļūkalēt

šļùkalêt 2 Gr. - Buschhof, wiederhoit (ein wenigl glitschen, rutschen Memelshof.

Avots: ME IV, 78


šļukums

šļukums Linden in Kurl., jem., der nichts auf Sorgfalt und Eleganz seiner Toilette gibt.

Avots: EH II, 646


šlūzisku

šlūzisku nuoiet, vom Berge od. die Treppe herab schurren Für. I (unter šlūžāt).

Avots: ME IV, 60


smails

I smaĩls (li. smailùs "spitz") Dond., (mit ài 2 ) Warkl.,Schwanb.,(mit 2 )Wandsen, spitz Wessen,Memelshof, keilförmig Sunzel: smaila bārzda Dond., Jaunā Raža IV, 74. viņa mēle dažreiz savilkās smaila kâ šautra Pas. IV, 415. smailās galuotnes Vēr. II, 385. smailuo žuodu A. XII, 403. In Lieven-Bersen angeblich gleichbed. mit smuidrs, schlank: smaila egle. Etwa nebst smeils (nach Wood AJPh. XXI, 181) zu gr. σμίλη "Schnitzmesser"? Anders Prellwitz Wrtb. 2 422, Boisacq Dict. 886; vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXX, 259 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 686.

Avots: ME III, 950


smalganāt

smalganât, fein regnen Hofzumberge n. U.: kad saka smalganāt lietutiņš Lauks. kalend. 1897, S. 4. Nebst smaldzinât, smaldzît, smildzinât, (pār)smilga, smilˆga, pãrsmelˆdžôts zu an. smalke, schw. smoik "Kleinigkeiten", s. Persson BB. XIX, 2683, Zupitza Germ. Gutt. I65.

Avots: ME III, 951


smeļi

sme̦li, seltener der sing sme̦ls Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Lis., harziges Holz Wolm., Muremois, Saikava, Kien, Harz Ronneb. Zu li. smelà "Harz, Pech", slav: smola "Harz, Pech, Teer" und weiterhin nd. smelen "langsam und rauchend brennen" (u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691 und Fick Wrtb. III4, 528), sowie li. smė˜la "тлѣет", smélti "brudzić się", s. Būga KSn. I, 284, Petersson Wortf. 41 f.

Avots: ME III, 957


smuidrs

smuĩdrs C., Tr., Deg., Siuxt, Nigr., Selg., Bauske, Ermes, Karls., Ruj., Kalnzeem, smùidrs 2 Saussen, Golg., Bers., Prl., smuîdrs 2 Seyershof, smuîdrs Linde, schlank, geschmeidig, guten Wuchses; frisch, gesund U.: sm. puisis Austr. k. 1893, S. 27. smuidri un brangi sivē̦ni Etn. II, 6. manu smuidru augumiņu BW. 24361, 3 (ähnlich 21325, 1 var.). smuidrajam uozuolam 20470, 10 var. (ähnlich 10611). Subst. smuidrums, der schlanke Wuchs U.: es pazinu . . , bāliņu . . . smuidrumā, gaŗumā BW. 32003. visas (priedes) vienu smuidrumiņu Biel. 1112. Wenn mit ui aus uoi̯ < ōi̯ (s. Le. Gr. § 31a), nebst smīdrs und smidrs zur Wurzelform smēi bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 f. Oder aus smudrs . smīdrs?

Avots: ME III, 968, 969


šmukt

šmukt: re̦sna pātaga šmūk nuo kāteņa zemē Kaltenbr. kad šmūk ("ātri pazūd, nuoiet") sniegs zemē, tad ūdins vien tik paplūst ebenda.

Avots: EH II, 649


snāt

snāt (mit à 2 Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975


snauda

snaũda: s. beigsies Dünsb. Divpadsmit gul. jumpr. 35. taî ir nuoiet snàudas 2 (Schläfrigkeit) Auleja.

Avots: EH II, 542


snēgt

snêgt: auch Adl., Alswig, Auleja, Kalnemois, Kaltenbr., Lubn., N.-Laitzen, N.-Peb., Pilda, (mit ē ) Bauske n. BielU., Weissensee; kāļ jis uzgāja pret kalnu, da vakaram snēdze (war es schon Abend?) Auleja. nevaru s. jam iesist Kaltenbr. Refl. -tiês: auch Kalupe.

Avots: EH II, 543


soņņot

soņņuôt, (Netze) mit Steinen (soņņi) beschweren Nogallen: voi jūs sonņuosit tīklus?

Avots: ME III, 980


sors

suôrs Domopoi "ein Graben".

Avots: ME III, 1139


sova

sova (mit o < a od. mit ov < uv?) Liepna, = nuometeklis2: kad bē̦rnam dzimstuot s. iêt pa priekšu, tad voi tam bē̦nam mūžā būs gunsgrē̦ks, voi neguodā nuoies, voi kruši mirs.

Avots: EH II, 544


spals

spals, Heft, Stiel, Griff, Handhabe, Degengefäss U.: atslē̦gas spals L., U., der Schlūssel; bises spals Mag. III, 1, 128; zāģa spals: liek malkas zāģi spalā J. R. 1V, 72. zuobe̦na spals Stari III, 140. saspiež šķē̦pa spalu MWM. VI, 409. zirgu iesist spalā Mag. XIII, 2, 57, ein Pferd anspannen oder (in Lemsal n. U.) vor den Pflug spannen; in Erlaa n. U. und Gr.-Sessau dafür auch jūgt spalā; auch likt (zirgu) spalā Drosth. und A. v. J. 1899, S. 341. viņš ir spalā Seew. n. U., er ist betrunken. bijis arī gluži pie spala (ganz herunter) Alm. Balt. Vēstn. 1900, № 125. biju pa˙visam pie spala Naud. (zirgu) pie spala nuolaidis (heruntergebracht, abgejagt) Lautb. A. v. J. 1892, S. 308. dažreiz pa˙visam ne spala ("?"): ne skaidras naudas, ne kredita De̦glavs Rīga II, 1, 485. nee̦suot ne graša, darbu arī ne+viens neduoduot, un tīri vai spals klāt Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen). Wohl nebst spaļi zur Wurzel sp(h)el- "spalten" in gr. σφαλός "Wurfschelbe", σφέλας "Holzscheit, ausgehöhlter Block", got. spilda "Schreibtafel", an. spiald "Brett", spǫlr "dünne, flache Stange", ahd. spaltan "spalten", lat. spolium "abgezogene Tierhaut", ai. sphatati "reisst, springt auf", apr. "spelanxtis, Splitter" u. a., s. Persson Beitr. 174, Boisacq Dict. 928 f., P. Wahrmann Glotta VI, 149, Walde Vrgl. Wrtb. II, 677 ff.

Avots: ME III, 982, 983


spārdoņa

spā`rduoņa 2 Selsau, wer mit den Füssen heftig ausschlägt: saķert spārduoņu (gemeint ist ein Ferkel) pa vidu MWM. X, 889; in Bers. bedeute spārduoņa wiederhoites Ausschlagen (mit den Füssen) gegen einander.

Avots: ME III, 987


spiedzenisks

spiedzenisks (Neoiogismus?), = spiedzîgs: ļuoti smalku, spiedzenisku balsi Sārts Str. 122.

Avots: EH II, 554


spildēt

spildêt (??) "?": kungi... laiž ar savām troikām pa šoseju, ka spild vien Bankins Šis un tas III, 53.

Avots: EH II, 550


spilviņš

spilviņš, ein verstellbares Brettchen, welches, in die Webekanten gesteckt, den Stoff auseinanderstrammt Rodenpois n. Bielenstein Holzb. 404 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 997


spļaut

spļaũt (li. spjáuti) Līn., Iw., Wolm. u. a. spļàut 2 Kl., spļaut U., spļaũju, spļãvu, freqn. spļaũdît (li. spjáudyti) Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., spļàudît 2 Nerft, Preili, -u, -ĩju, intr., tr., auch refl. -tiês, speien: laimei nebūs acts spļaudīt! Neik. 2. jūriņ[a] spļauda baltus viļņus BW. 30937. zilu un zaļu (Celm.) od. baltu (Br. sak. v. 1156; LP. I, 67; Etn. IV, 42) od. uguni(s) spļaut, sehr zornig sein: tâ nuokausējis, ka baltu vien spļāvuši LP. VI, 19. ugunis spļaut nuo dusmām Dicm. pas. v. I, 28. Subst. spļaũ(dî)šana, spļaũ(dî)šanâs, das Speien; spļãvẽjs, spļaũdîtãjs, wer speit. Zu lat. spuere, an. spýja od. spúđa, poln. spluwać "speien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 683, Boisaq Dict. 824, Johansson IF. XIV, 327 u. a.

Avots: ME III, 1007


spraukt

I spraukt, ‡

2) schnell laufen (mit
àu ) C.; Hindernisse überwindend laufen Lubn. Refl. -tiês,

1): auch (mit àu ) Trik., (mit àu 2 ) Alswig, Kalnemois, Kaltenbr., Lasd., Lubn., Mahlup, Marienhausen, Pilda, Preiļi, Sonnaxt, (mit 2 ) AP., Kegeln, Kolberg, Morizberg, N.-Peb., Schwitten; s. (bāzties) citu darīšanās AP.

Avots: EH II, 557


špriks

špriks: grābekļa kātam vienā galā ietaisa špriku ("?") Kalnemois. uztaisīt kuoka špriku (maigles, spīles), kuo vēžus uzdurt ebenda.

Avots: EH II, 655


sprikstenis

sprikstenis Wid., sprikstinis Mar., ein Unartiger, Weinerlicher: sprikstini, voi beigsi sprikstēt? Mar. n. RKr. XV, 137. Zu sprikstêt.

Avots: ME III, 1019


sprikstēt

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020


springulis

spriñgulis: auch (mit ìn 2 ) Alswig, Auleja, Borchow, Eglūna, Kalnemois, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine; šaidu taidu springulīšu padarīju aluteņu Tdz. 56256, 9. izņemt sprìnguli 2 (= īsu smilgas vai cita kā līdzīga galiņu) nuo bļuodas Saikava.

Avots: EH II, 560


sprucināt

sprucinât,

1) "?" Karls.;

2) "brühen"
Bauske: sprucināt teļa kājas ar ve̦rduošu ūdeni, lai nuoiet vilna;

3) = sprucît Ar.

Avots: ME III, 1023


špūrkt

špùrkt,

1): prasten
Schujen, Serben, Serbig., Smilt., Walk, Wenden, Wrangelshof, (mit ùr 2 ) Adsel, Beienhof, Kalnemois, (mit ur̂ 2 ) Matkuln;

2) schnell fliegen od. laufen Serben, schwirren
(mit ur̂ 2 ) Hofzumberge; fliehen (mit ur) Erlaa.

Avots: EH II, 655


štagmice

štagmice (unter štagere): ein altmodischer Hut mit Blumen und Bändern Mar.; "agrāk valkāta gaŗdibene, tagad maskām nuo papīra pagatavuota" Adsel, Kalnemois.

Avots: EH II, 656


stāli

stàli 2 DomopoI u. a. im Infläntischen, stāļi (vielleicht mit infl. -ļi aus li!) Bielenstein Holzb. 398 (hochle.), der Webstuhl. Anscheinend zu li. pastolas "GesteI", got. stōls "Thron" u. a. bei WaIde Vrgl. Wrtb. II, 607.

Avots: ME III, 1051


stalts

stal˜ts, stàlts 2 Kl., Prl., Adv. stalti, stattlich, ansehnlich, stolz U.; stalts kâ briedis, kâ uozuols. stalta kâ svece Birk. Sakāmv. 31. stalta un gre̦zna pils Dīcm. pas. v. I, 25. pilsētiņa ar staltuo baznīcu Vēr. I, 1387. izaugt par staltu puisi LP. I, 72. stalts teteris rubināja staltā birzes maliņā. staltas tautas māsu grib, stalti brāļi, neduodat! BW. 15212. nuoadīju staltus cimdus, nava stalta valkātāja 7280, 2. nejāj stalti, tautu dē̦ls! 14455, 5. stalti gāja kumeliņš 635. - pats bij uz tuo stalts, ka gudri izrunājis A. v. J. 1896, S. 356. - Subst. staltums, die Stattlichkeit U. Eher wohl entlehnt aus mnd. stolt "stattiich, hochmütig", als (nach Persson Beitr. 953, Walde Vrgl. Wrtb. II, 645, Boisacq Dict. 907 f.) verwandt mit lat. stultus "töricht" u. a.

Avots: ME III, 1042, 1043


standals

stàndals 2 N. - Schwanb. "ein Krug (Trinkgefäss) aus Wachoiderholz"; vielleicht mit ostle. a aus e̦.

Avots: ME III, 1043


stapis

stapis Wid., Seltingshof, GoIg., Selsau, Aahof, Lis., Auguliena, Sessw., Grawendahl, staps Tirs., Kalz., stapa oder staps Warkl., der Korn-, Roggenhaufen; rudzus pļāva un sēja kūļuos, nēsa stapuos Druva II, 31. rudzu stapjiem liek griezas virsū Aps. V, 12. izkaptis jau bija gājušas pār rudzu tīrumu, un saule gulēja uz stapjiem Kārstenis. Nebst r. стопá "ein ordeutlich aufgeschichteter Haufen" zur Wurzei von stapars? Zur Bed. vgl. mnd. stapel "aufgeschichteter Haufe".

Avots: ME III, 1045


stars

stars: uozuleņš devīņiem stareņiem VL. aus Malta. nuoiet saule vakarā, ze̦lta starus staruodama BW. 18135, 7. lietus iet ar stariem (es gibt Strichregen) Salis.

Avots: EH II, 571


stāvēt

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053


steberēt

steberêt, -ẽju, taumelnd, unbeholfer. (oder steif Stenden) gehen Druw., Lis., Golg., Schwanb., Selsau, Meiran, Bers., Saikava, Gr. - Buschh., Memelshof, Warkh., Kreuzb., Zvirdzine; klettern Dobl.; bē̦rns jau steberē Schwanb. slimnieks steberē Meiran. vai neiesi ātrāk! kuo nu steberē kâ bez kājām! Gr. - Buschh. Puoģene... steberēja uz istabu Jauns. ja vien cik necik tā varē̦tu steberēt, tās 25 verstes jau nuoietu Poruk III, 291. tautu guovs nebižuoja, steberēt steberēja BW. 28972. Ableitung von stebere in einer Bed. "etwas Steifes, Strammes".

Avots: ME III, 1056


stebēties

stebêtiês (li. stebė´tis "staunen"),

1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;

2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.

Avots: ME III, 1057


steigt

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt 2 Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059


stenēt

stenêt (li. stenė´ti), -u (ste̦nu Dond., Wandsen, Selg., Kand., Gr. - Essern, Bauske, Kl., Drosth., Schujen, Arrasch, stenu Siuxt, Gr. - Buschh., Memelshof, Dunika, Saikava, Selsau, PS., Wolm., Widdrisch, Salis) od. -ẽju (Lis., Golg., Schwanb., Warkh., Selsau, Drosth., Gr. - Buschh.), -ẽju, stöhnen, ächzen U., Wessen; schluchzen Gr. - Buschh.: ragana sāka stenēt un vaidēt Dīcm. pas. v. I, 52. ne vairs kunkstuot, ne ste̦nuot RKr. VIII, 78. cel tu, es stenēšu! Neik. 18. Zu apr. stenuns "gelitten", slav. stenati, ae. stenan, an. stynla "stöhnen", ai. stánati, gr. στένει "dröhnt", στόνος "das Stöhnen" u. a., s. Boisacq Dict. 909 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626.

Avots: ME IV, 1061


stērste

I stẽrste Drosth., AP., Arrasch, Jürg., Bershof, stḕrste 2 Gr. - Buschh., stērste Peb., Serb., Smilt., Kokn. n. U., Memelshof, sterste RKr. VIII, 89, stē̦rsta Smilten, stḕ̦rsta 2 Kl., Bers., Warkl., stē̦rsta U., Elv., stērstiņa Memelshof, stē̦rsts L., U., ste̦rsts RKr. VIII, 89, stẽrstiņš Karls., dze̦lte̦nā stērste Natur. XXXVII, 61, die Goldammer (emberiza citrinella L.); lielā stērste Natur. XXXVII, 62 od. sila stē̦rsta Podunay, die Grauammer (emberiza miliaria L.); sniega stērste, die Schneeammer (plectrophanes nivalis L.) Natur. XXXVII, 58; stē̦rsta Spr., ste̦rsta RKr. VIII, 90, stērstiņa Spr., ste̦rsts RKr. VIII, 90, der Grünling, Grünfink (fringilla chloris L.); stērste Plm., Serb. n. U., stē̦rsts Trik. n. U., der Stieglitz; stẽrste, die Haubenlerche; stē̦rsta, die Wasserstelze, Bachstelze Manz. Lettus; stē̦rsts, der Emmerling V.; cīruļu stērste ("?") Konv. 2 3939; le̦dus stērste Konv. 2 3939, passerina (calcarius) nivalis L.: kad stērstes mājā nāk, tad putenis gaidāms RKr. VI, 776. stē̦rsta ielaidusies... pagalmā LP. V, 99. stērstiņa aizčiepstējās Purap. Nebst stārsta, stārste zu li. stârta "Goidammer"; und weiterhin zu ahd. star "Star" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 649)?

Avots: ME IV, 1064


stiba

stiba, ein Stab U.; eine Rute U., Linden in Kurl., "eine (grosse) Rute ohne Ende" Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kreuzb., Neuermühlen, Gr. - Jungfernhof, Matthiae, Wolm.: ņem tik stibu, duod pa ribu! BW. 12468 var. duod man tuo stibu! es viņam gan rādīšu! Wain. lai (sulas) nepilē̦tu sānis zemē, bet gar tievu stibiņu te̦cē̦tu taisni traukā Janš. Dzimtene V, 323; eine Angelrute L., Bielenstein Holzb. 678. Plur. stibas,

a) Tonnenbänder
U.: lazdu stibas, Tonnenbänder von Haselnussstrauch U.;

b) Prügel: tu dabūsi stibas, du wirst Prügel bekommen
Kronw. n. U. Nebst li. stiebas "Stock", staibus "stark", stâibis "Pfosten", aksl. stьblь "Stengel" zu afries. stīpe "Pfahl", arm. stipem "dränge". gr. στείβω "mache dicht", στιβαρός "fest" u. a., resp. zu gr. στιφρός "fest" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 646 ff., Boisacq Dict. 905 f., Persson Beitr. 153 und 423, Būga PФB. LXXV, 148, Zubatý Böhm. Sitzungsber, l895, XVI, 19.

Avots: ME IV, 1064


stīdīt

stîdît: auch Alswig, Kalnemois, N.-Laitzen, Plm., Ramkau.

Avots: EH II, 581


stigt

stigt (li. stigti "bleiben"), stiegu, stigu, einschiessen, einsinken (in einen Sumpf) U.: zirgs stieg zemē Aps. III, 26. kur... nesēji stigdami gājuši, palikušas lielas sliednes Upīte Medn. laiki. Refl. -tiês "in tiefen Wegen bestecken bleiben" L. Nebst stdig(n)s und steigs zu li. stýgoti "(an einem Orte) ruhig verbleiben", ae. stician "stechen; stecken bleiben"; got. stiks. poln. šcig "Stich", lat. instīgāre "anstacheln", gr. # "steche" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 612 ff., Boisacq Dict. 913, Zupitza Germ. Gutt. 168.

Avots: ME IV, 1066


štimbāgs

štìmbāgs 2 Golg. "ein Reservoir". Vgl. škimbē̦gs.

Avots: ME IV, 103


stiprs

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072


strads

strads: auch Trik. n. FBR. IV, 541, Aahof, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Baltinow, Fest., Kalnemois, Kaltenbr., Linden in Livl., Mahlup, Marienhausen, Meselau, Nerft, Preiļi in Lettg. Anstatt des jetzigen Gesindenamens Strazdi(ņi) in Allasch und Lemb. findet man Strad[i] Latvijas vēst. avoti IV, S. CXV und CXVII.

Avots: EH II, 584


strazds

strazds (li. strãzdas "Drossel") Burtn., Ruj., Peddeln, Wolm., Muremois, Serbigal, Smilt., Salis, Seppkull, Lems., Widdrisch, Kürbis, Erkull, Segewold, Lindenhof, Schujen, Arrasch, Jürg., Fehsen, Römershof, Lennewarden, Setzen, Stelp., Kurmene, Zohden, Bauske, Schönberg, Sessau, Zerrauxt, Bergfried, Grünh., Dobl., Mitau, Amboten, Kl. - Salwen, Salgaln, Daudsewas, Siuxt, Lieven - Behrsen, Kurs., Schlockenbeck, Naud., Pampeln, Pankelhof, Rönnen, Neuhausen, Neugut, Rutzau, Funkenhof, Nigr., Hofzumberge, Schnickern, Schrunden, Bershof, Zirsten, Frauenb., Luttr., Matk., Kalleten, Nikrazen, Assiten, Uxri, Dond., Wandsen, U., die Drossel U.; mazais (od. purva Natur. XXXVII, 108) str., die Singdrossel (turdus musicus L.) U., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 108; me̦lnais str., der gemeine Star (sturnus vulgaris L.); die Amsel (turdus merula L.) U., Natur. XXXVII, 112; pe̦lē̦kais str., der Kramtsvogel (turdus pilaris L.) Natur. XXXVII, 110, U.; lielais pe̦lē̦kais str., die Misteldrossel (turdus viscivorus L.) Natur. XXXVII, 111; ziemas str., bombycilla [ ampelis ] garrula L. Konv. 2 3636: me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51. pe̦lē̦kais strazds terkšina ebenda. dzīvs un jautrs kâ strazds Latv. Daneben ohne s- (vielleicht dissimlliert; vgl. le. strads) apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel", mir. tru i d "Star" und mit d- slav. drozdъ "Drossel" vgl. Solmsen IF. XIII, 138, Boisacq Dict. 920, Walde Wrtb. 2 799, Suolahti Die deutschen Vogetn. 52 f., Trautmann Wrtb. 327.

Avots: ME IV, 1083


strēbt

strèbt: prs. strebju Allasch, Allend., Alswig, AP., Burtn., C., Dunika, Fehteln, Jürg., Kadfer, Kalnemois, Kaltenbr., Kaugershof, Kolberg, Lemb., Marienhausen, Morizberg, N.-Laitzen, N.-Peb., Salisb., Schwitten, Serbig., Sessw., Siuxt, Taurkaln, strèbju 2 Warkl., (mit ê 2 ) Dobl., Ziepelhof; strebjamais,

a): auch (mit -um- ) Ramkau. Subst. strèbšana,

2) hastiges Arbeiten
Orellen: tāda s. (mit ê 2 ) ne˙kuo nelīdz; darbs jādara ar apduomu; strĕ,bums,

2) = strèbiêns 2: saimniece pie maizes deva strê̦bumu 2 ar klāt Seyershof; strèbẽjs: putras strēbējam BW. 24082. piena strēbējiņa (fem.) 27087.

Avots: EH II, 586, 587


strēbt

strèbt (li. srė˜bti "schlürfen") Serbigal, AP., Neuenb., Wolm., strèbt 2 Nerft, Kl., Prl., strêbt 2 Ruj., Salis, Līn., Iw., Kurs., strēbt U., Praes. strebju od. strèbju Ermes (hier neben dem Imper. streb!), strêbju 2 Salis, Widdrisch, Kurs., strēbju U., Praet. strèbu, strebt U., strebju, strebu, tr., intr., schlürfen, löffeln, mit Löffeln essen U.: strebjat zupu! Kaudz. M. 50. Sprw.: kas karstu strebj, sadedzina lūpas. kas ātri strebj, tam mute de̦g od. ātri strē̦bdams sadedzina lūpas. streb, skruoder, putra laba! RKr. VI, 746. pats tādu putru savārījis, lai strebj! Etn. IV, 42. strebjamais,

a) = strēbiens 2: vienā ruokā... baltu strebjamuo Blaum. Pie skala uguns 178;

b) das Maul, die Fresse:
ja kuo saka saimenīca, duod pa putras (pašu Etn. II, 31) streb[j]amuo BW. 28877 var. Refl. -tiês, zur Genüge löffeln, schlürfen: es tā piena strē̦busies, brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581. - Subst. strèbšana, das Schlürfen, Löffeln; strè̦bums, das beendete Schlürfen, Löffeln; strèbẽjs Spr., strè̦bājs, wer löffelt, schlürft: griķu putras strē̦bājiņi BW. 13077 var. karstas putras strēbējs Turg. Muižn. per. 78, ein Hitzkopf. Zu li. sruõbti, gr. ρ'οφεῖν "schlürfen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 704, Trautmann Wrtb. 294, Boisacq Dict. 844.

Avots: ME IV, 1087


strieģele

strieģele, der Eiszapfen Gr. - Autz n. U. Ableitung von *striega, oder aus *strieglele? Wohl (nach Boisacq Dict. 840 f., Zubatý AfslPh. XV, 480 u. a.) zu gr. ρ'ῖγος, lat. frīgus "Frost" u. a. Anderswo streģele, strēģele.

Avots: ME IV, 1093


strīkala

strīkala sers., strikalts 2 Golg., Lis., strīkulda C., strikulis Jürg., strīkulis U., strikuls 2 Sessw., strīkul˜ts Behnen, strīkults L., Erlaa, N. - Bergfried, strikubls Burtn., strikuols 2 Sessw., Lub., strīkuols U., das Streichholz fürs Getreidemass: kruodzinieks drīzi atnāca ar mē̦ru, strīkultu un garnicu De̦glavs Ve̦cais pilskungs 59. ar magaziņas strīkultu tuo izdauzīja Kaudz. Izjurieši 21. druvas kļuva līdze̦ni vienādas kâ ar strīkuolu nuovilkts labības pūrs Druva II, 276. Aus mnd. strîkhoit.

Avots: ME IV, 1091


stringt

stringt, stringstu, stringu,

1) stramm werden
U.: muskuļi stringa briestuošā spē̦kā Upītis Sieviete 123;

2) klingen (von Violinsaiten)
W. - Livl. n. U.: stīgas stringst Ruj., Dond.;

3) verdorren
L., vertrocknen St.: ceļš, dubļi sāk stringt Bauske. Als ein Kuronismus oder Lituanismus in der Bed. 1 und 3 nebst strangs und poln. zastrząc (part. prt. zastrzągł) "stecken bleiben" zu mhd. strunk "Strunk", dän. strunk "steif aufgerichtet" u. a. (s. Persson Beitr. 4391; Walde Vrgl. Wrtb. II, 650 f.), resp. (wenn mit g aus ide. gk, s. Zupitza Germ. Gutt. 180 und Boisacq Dict. 917) zu an. strangr "streng, hart" u. a.

Avots: ME IV, 1090


strūgains

strũgaîns Bauske, streifig (von Leinwand gesagt, die aus ungleichem, hellerem und dunklerem Flachs gewebt worden ist Essern n. U.) V.: strūgains aude̦kls Bauske. Wohl von strūga I abgeleitet; anders (zu aksl. strъgati "schaben", an. striúka "streichen, hingleiten" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 638, Fick BB. V, 1741, Boisacq Dict. 918 f.

Avots: ME IV, 1097


stumt

stùmt Drosth., Arrasch, Jürg., Schujen, stum̃t (li. stùmti "schiebend, stossen") Bl., PlKur., Bershof, PS., Wolm., Salis, Bauske, Grünh., Kurs., Selg., Wandsen, Dond., Suhrs, Līn., Iw., stumt 2 Widdrisch, Siuxt, Salisb., Ligat, stùmt 2 Kl., Prl., Lös., Praes. stumju, Praet. stūmu Selsau, Kl., Bers., Lubn., Saikava, Warkh., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Siuxt, Kurs., Bershof, Selg., Wandsen, Dond., Salis od. stumu PS., Wolmarshof, Arrasch, Drosth., Schujen, Jürg., Lis., Golg., Widdrisch, tr., stossen, schieben U.: stumt pie malas Kundziņš Ve̦cais Stenders 7. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams Etn. IV, 121. pie darba vīrelis... bijis... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot BW. 15215. stumjamais krē̦sls Jaun. mežk. 29, der Rollstuhl. Refl. -tiês, sich, einander stossen, schieben: mākuoņi stūmās uz ziemeļiem Niedra. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. zvirbulīši skrien pa gaisu stumdamies (den coitus ausübend) BW. 35153. Am ehesten wohl (so nach Wood IF. XXII, 148 und Walde Wrtb. 2 747 f.) zur Wurzel steu- "stossen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615). Anders (mit um aus reduziertem ide. om) Bezzenberger KZ. XLII, 192 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626 (zu stuomlties, got. stamms "stammelnd" u. a.).

Avots: ME III, 1106


stupe

stupe,

1) eine schlanke, geschmeidige Gerte, Rute
Mar. n. RKr. XV, 138: viņu pēra ar šmaugām bē̦rza stupēm Mar. šautiet... ve̦cus vīrus ar ērškāju stupītēm (Var.: ābeļu rīkstītēm)! BW. 22118, 2 var.;

2) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U.; eine Rute, deren Spitze nebst den Zweigen abgebrochen ist Wessen, Adsel, Aahof, Selsau, Stomersee; eine dicke Rute, von der die Zweige durch Prügeln abgebrochen sind Mag. XIII, 3, 58; die Stoppel: sīļi miežus apē̦duši, stupes vien palikušas BW. 28062, 3 var.;

3) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., N. - Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618, AP., PS., Mor., Drosth., Nötk., Serben, Wenden, Lennew., Wohlfahrt, Sermus, Schujen, Schwanb., Adl., Golg., Lis., Selsau, Festen, Meselau, Lös., Prl., Druw., Sessw., Bers., Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, Bolwen, Mar., Laud., Lasd., Odsen, Daudsevas, Baldohn, Kokn.: Sprw. kur branga sluota, tur branga stupe. ar stupi berž kulu Lubn. ve̦cas sluotas stupē Etn. II, 9. pa luodziņu mēslus bēra, stupes meta pabeņķē BW. 12870. Nebst stupas, stupērklis, stupis, stups I, stupurs zu aruss. стъпица "Speiche", gr. στύπος "Stock, Stiel", lat. stupēre "starr stehen" und - wenn mit ide. p - ahd. stobarōn "obstupere", an. stūfr oder stubbr "Stumpf" u. a., s. Persson Beitr. 714, Walde Vrgl. Wttb. II, 618 f., Iľjinskij РФВ. P B. LXVI, 274 ff. Būga KSn. I, 288, Boisacq Dict, 922; vgl. auch staũpe und stuburs.

Avots: ME III, 1107


stūrs

stũrs Bl., Grünwald, Adv. stūri U., hartnäckig St., U., Bauske, Gr. - Sessau, Grünh., Siuxt, Schibbenhof, Grenzhof (bei Irmelau), Wandsen, Dond. (mit ũ); unbegabt, schwer von Begriff Baldohn, Laidsen, Sess., morosus, difficilis Elger Dict. 259 und 262, widerspenstig (mit ũ ) Bershof: stūra galva Schibbenhof, Laidsen, Sess. tik ietiepīgs! tik stūrs! A. Brigader Ausmā 76; "= stūrīgs" L. - Wegen der grossen Übereinstimmung in der Bed. wohl entlehnt aus mnd. stûr "schwer, störrig, widerspenstig", während Fortunatov KZ. XXXVI, 45, Boisacq Dict. 902 f., Persson Beitr. 714, Petersson Balt. - slav. Wortst. 50 u. a. dies le. Wort für ein Erbwort ansehen.

Avots: ME III, 1110


sūklis

sūklis,

1) "Vertiefung in bergiger Gegend, wo das Wasser stark durchsaugt, sodass sie (sic!) Grasplätze abgeben"
U.; eine verwachsene QuelIe in einer Wiese (mit û 2 ) Jürg.; ein Rinnsal: strautam vidū sûklis 2 Bauske;

2) der Schwamm
B. Vēstn., Konv. 2 1488;

3) mušas sūklīši Jaunības R. III, 41, Haftlappen der Fliege;

4) das Löschpapier;

5) piena sûkļi 2 Salis, MoIken.
Zu sùkt.

Avots: ME III, 1131


sūkstēt

sũkstêt: auch AP., Blieden, Kal., Luttr., OB., Orellen, Ramkau, Schrunden, Smilt., Weissensee, (mit ù 2 ) Erlaa, Fehteln, Heidenfeld, Kalnemois, Lasd., Liepna, Linden in Kurl., Sessw.

Avots: EH II, 607


sūkstīt

sũkstît: auch Jürg., Lemb., Luttr., N.-Peb., Ramkau, (mit ù 2 ) Fehteln, Kalnemois, N.-Laitzen, Sessw. Refl. -tiês,

1): (me̦dus) tik liels un re̦ts gardums, ka visi uz viņu sūkstījās, lūpas laizīdami A. Brigadere Dievs, daba, darbs 188;

2) sich beklagen
AP., Jürg., Lemb., N.-Peb., (mit ù 2 ) Fehteln, Schwanb.

Avots: EH II, 607


sūkt

sùkt (li. suñkti "absickern lassen"), sùcu,

1) saugen (von Blutegeln, nicht von Säugetieren
U.), nutschen St.: sūc kâ uods RKr. VI, sak. v. 557. sūcamais snuķis Konv. 2 719. palika uzticīgi mucai un sūca, kuo spē̦dami Apskats 1905, S. 311. nuo manis tik grib sūkt uz parādu MWM. VII, 801. kukaiņa sūcamais stiebriņš SDB. VIII, 46. pīpi sūkdams Saul. III, 98 (ähnlich Alm. Kaisl. varā 131). nuo tava vaiga sūcu... sirdī cerību Rainis Göˉtes dzeja 43; 2? durchseihen St., Bergm. n. U. Refl. -tiês, (durch)sickern, sich sezernieren (wie Molken von der Milch) U. - Subst. sùcẽjs, wer aussaugt LP. II, 44 (von der Bremse): rijnieciņš ve̦lna bē̦rns, manu sviedru sūcējiņš BW. 31594. ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. VI, 13. aitu asins sūcējs, melophagus ovinus; lietus asins sūcējs, haematopota pluvialis L.; zirgu asins sūcēja, hippobosca equina L. sùkt 1 vielleicht (wenn urspr. prs. *sucu [vgl. sucinât], prt. sùcu, inf. sùkt) zu an. sog "das Saugen", ahd. sūgan "saugen", lat. sūcus, mhd. soc (gen, soges) oder souc (gen. souges) "Saft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469, Fick Wrtb. III 4 443, Boisacq Dict. 999. Dagegen sùkt 2 (= li. suñkti) nebst li. sunkà "Saft" vielleicht wenn ursprünglich: beschwerend ausdrücken - zu li. sunkùs "schwer" (s. le. sunk); anders Walde 1. c. 473 und Trautmann Wrtb. 257.

Avots: ME III, 1132


suļķēt

suļ˜ķêt Arrasch, (mit ùļ 2 ) Adl., suļˆķêt Dubena, Saikava, Goig., Lubn., -êju Erlaa und Gr.-Jungferh, n. U., sulķît, -ĩju Laud., rauchen: tabaku sulķē Druva 11, 770. namiķis suļķēja kaļķi MWM. VI, 658. Reimwort zu ļuļķêt und tuļķêt. Vielleicht aus suķêt + tuļķêt oder luļķêt; oder nebst ahd. swelhan "verschlucken" u. a. zur Wurzel su̯et- (unter sulpīt)?

Avots: ME III, 1120


sumazgas

sumazgas: auch Alswig, Auleja, Daudsewas, Jakobstadt, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Liepna, Mahlup, Nerft, N.-Laitzen, Oknist, Preiļi (in Lettg.), Selb., Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, Pas. IX, 55 (aus Kalupe).

Avots: EH II, 602


šumēties

*šumêtiês: "misēties" Muremois, Nötk., Wolm., Wrangelshof: kâ tev tâ šumējās? "kļūdīties" (z. B. beim Laufen ausgleiten) Renzen.

Avots: EH II, 657


sūna

sûna, sûnas (> infl. syłnys Zbiór XVIII, 243), sûne KI., Lubn., Saikava, sûnes Bers., Spr., ein Gen. pl. sûņu (neben sonstigen Formen eines ā- Stamms) auch in Prl. n. FBR. VI, 95, sūnis St., das Moos: čūska pa sūnu lied un dzeļ A. 1896, S. 202. sūnu luoža Br. 410, die Schlange. aknu sūnas oder krūšu sūnas, lichen pulmonarius; baltā(s) oder purva s., sphagnum, Torfmoos; briežu s., Renntiermoos RKr. II, 69; čūsku s., lycopodium cIavatum Konv. 2 2475; jūŗas s., Seetang; lāču s., poIytrichum Konv. 2 2147: mīksta lāču sūna LP. II, 68. (purvā) lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem Kaudz. Izjurieši 8.; ruožu s., hypnum triquetrum L. in der Umgegend Rigas n. RKr. III, 70. Bezzenbergers Herleitung BB. XVII, 217 aus *sumnā(s) (: li. sãmanos) dürfte lautlich unmtiglich sein. Vielleicht als "Schwellendes" (vgl. dazu namentlich sūnākslis "Blitschen") zu ai. š̍ūná-ḥ "geschwollen", š̍váyatē "schwillt an", av. spā(y)- "aufschwellen", gr. χυέω "bin schwanger", χῦμα "Woge", cymr. cwn "Hohe" (und ksl. synъ oder sunъ "turris"?) u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. 2 146; nach Iľjinskij Prace filolog. XIII, 504 hierher auch slav. sunica "Himbeere").

Avots: ME III, 1132, 1133


suns

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. 2 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123


svaist

I svàist 2 : schwer seufzen Kalnemois; nevajag par katru nieku s. Mahlup.

Avots: EH II, 611


švarkstēt

švarkstêt: schwatzen, dummes Zeug reden (mit ar̃) Muremois, Nigr., Walk; ein Schallverbum: harmonikām švarkstuot Blaum. Raksti IV 5 (1937), 114. drēbe plīst švar̃kstē̦dama Wrangelshof.

Avots: EH II, 660


svelpt

svèlpt PS., Smilt., (mit èl 2 ) Kreuzb., Sessw., Schwanb., Warkl., Lubn., (mit elˆ 2 ) Bershof, (mit elˆ ) Bl., -pju, -pu, pfeifen Burtn., Kokn. und N. - Sessau n. U., Gr. - Sessau, Memelshof, AP.: zaruos strazdi svelps Druva I, 111. vējš svelpj ar˙vien stiprāk Vēr. II, 138. irbe laba svelpējiņa BW. 2686, 12. Zu svil˜pêt, li. švil˜pti "pfeifen" und - wenn von einer ide. Wurzel ksu̯elp- auszugehen ist (s. Boisacq Dict. 850 f.1 - zu gr. σάλπιγξ "Trompete". Dagegen Petersson erinnert Gr. u. lat. Wortstud. 16 an ae. hwilpe "ein schreiender Vogel" (zu einem ide. k̑u̯elb-?), vgl. auch Zupitza Germ. Gutt. 58.

Avots: ME III, 1149


švenderēt

švenderêt,

1): "bārt" (mit èn 2 ) Mar.;

2): (eine fremde Sprache) schlecht sprechen
Sessw., (mit eñ) Nötk.;

3): auch Memelshof, (mit eñ) Hofzumberge, Gold., Karkel, Muremois, Wrangelshof.

Avots: EH II, 661


svētnieks

svētnieks, ‡

2) ein Heiliger
(?): kuģa ļaudis piesauca ... sv. Tuomu. Voi nu šī svētnieka palīgs ... līdzēja Pēt. Av. IV, 165,

Avots: EH II, 617


svīdēt

svîdêt: auch Kalnemois, Oknist. Refl. -tiês: auch AP., Kalnemois, Marienhausen, Ramkau.

Avots: EH II, 619


sviest

I sviêst: sievietes ... svieda (= ģērba) tuos (scil.: brunčus) nuost Janš. Nīca 33. svied acis (schau schnell hin), i[r] redzēsi! Auleja. divi stakanus (alkohola) sviede (trank), i[r] piedzēries ebenda. Refl. -tiês,

2): cik viegli dzīvuot sviežas (wie leicht sich's leben lässt)
Fausts (1936), 144;

3): tâ šūpājuot laiva sviežas (= gāžas) aplīk Saikava; ‡

4) um die Wette werfen
Saikava u. a.: uzaicinājis puisi s. Pas. XI, 77; ‡

5) = šūpatiês Warkl.: nevaru augsti s.: galva reibst;

6) anziehen, umnehmen (ein Kleidungsstück)
Auleja: sviežuos kaidu skareņu i[r] nuoiemu da baznīcai;

7) plötzlich (in einer andern Richtung) zu laufen od. schnell zu gehen anfangen:
zirgs tīri labi gāja pa vagu, bet sabaidījies sviedēs uz uotru pusi Kaltenbr., Saikava; ‡

8) s. (kam) klāt, sich anzufreunden versuchen:
s. klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56. sviežuoties viņam par draugu Dzimtene V, 215. Miķelis nu ir atkal sviedies pie Aijas Jauns. Raksti III, 91. Subst. sviêdums: pa tam šautru sviedumam BW. 13250, 6. par šautriņa sviedumiņu 33844. Subst. sviêdējs: svieżat mani, sviedējiņi! BW. 32285 var.

Avots: EH II, 620, 621


svinkot

sviñkuôt Woimarshof, in Bewegung setzen, schwänken U.: svinkuo tuo gaisā šurp un turp Etn. III, 30. Refl. sviñkuôtiês Karls., Wolmarshof, hin und her schwanken, wackeln U. Aus einem mnd. *swinken?

Avots: ME III, 1160


svīst

svîst, svîstu, svîdu,

1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;

2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;

3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,

1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;

2) das Beschlagen:
luogu svīšana;

3) das Schwitzen;
svîdums,

1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;

2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E svaidît II.

Avots: ME III, 1164


švītra

švĩtra: auch Anzen, Matkuln, Muremois, Neuhausen, Nötk., Orellen, Salgaln, Schrunden, Schwitten, Widdrisch, Wrangelshof, (mit ì 2 ) Erlaa, Memelshof.

Avots: EH II, 662


tapt

tapt (li. tàpti "werden"), tùopu, tapu Bauske, Behnen, Bershof, Birsgaln, Bixten, Dond., Dunika, Erwalen, Frauenb., Gold., Kab., Kand., Katzd., Kurs., Mitau, N.-Bartau, Nigr., Nikrazen, Pilten, Planetzen, Rothof, Rudbaren, Rutzau, Schnickern, Schrunden, Sessau, Stelph., Upesgrīva, Wandsen ("in Kurl. gebräuchlicher als in Livl." U.; unbekannt in Lettg. n. Zbior XV, 185 und Kossowski Gram. 15),

1) gelangen:
mājās tapt U., Frauenb. nuo nelaimes vaļā tapt Dīcm. pas. v. I, 32. tapu silā maliņā, vaiņaks tautu ruociņā BW. 13576, 5. māsiņas guodā tapa 24378 (ähnlich 6549). netuop tautu klētiņā 24250, 9 var. tuopam simta galiņā 13646, 27. tapsi ļaužu valuodās 581 (ähnlich 83821). tik netapu (Var.: netiku) nabagā 29085. pāri tapi par tuo dziļu ūdentiņu 26543. taptu pie tā daiļa arājiņa 28141 var. kâ būs manim pāri tapt! 16605. gribu tapt pie cilvē̦kiem Janš. Mežv. ļaudis I, 17. kur tāda . . . te duomā tapt? Janš. Precību vies. 29. kad tapšu tālāk? 34. tapt ārā, iekšā, apakšā, augšā;

2) werden, geschehen: viņš tapa ve̦se̦ls U. es tapu kults, ich wurde geprügelt
U., Stenden. viņš tuop muļķa prātā Stenden. kam tā tuop jaunavīte BW. 887. māsa sieviņa tapa 24732, 2. negribēju ve̦ca tapt Band I, S. 881, No 1249, 2 (ähnlich 13327; 16817; 25321; LP. VI, 62; Vēr. II, 129; RKr. VII, m. 1127; SDP. VI, 29). ceļā tapa man zināms, kāda brāļa līgaviņa BW. 18721. lai tuop uguns LP. VII, 432. tuop pār dziedātāju Tr. III, 861. biju pa[r] lielu cilvē̦ku tapis Siuxt. e̦suot diezgan tā "tapdamā"; vajaguot rādīt kaut kuo gatavu Stari II, 544. viss pasaules tapums tevī vēl reizi taps Rainis Gals un sākums 172. Refl. -tiês, = sastapties, einander begegnen, sich treffen: tuopamies parkā Janš. Bandavā I, 301; dazu ein Substantiv tapšanâs: mūsu sle̦pe̦nuo tapšanuos (acc. s.) ebenda 302. Nach Bezzenberger BB. XXVII, 178 zu ae. ƥafian "geschehen lassen", gr. τόπος "Ort", τοπάζω "vermute" u. a. (man vergleiche dazu Prellwitz Wrtb. 2 464 und Boisacq Dict. 975 f.); nach Zubatý Sborn. fil. IV, 255 f. zu slav. topiti "ertränken", to(p)nǫti "ertrinken".

Avots: ME IV, 131, 132


taujāt

taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu 2) Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. 2 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III 4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?

Avots: ME IV, 135, 136


tauks

tàuks (li. táukas "Fettstückchen", s. Būga Ksn. I, 223, apr. taukis "Schmalz", serb. tûk "pinguedo", čech. tuk "Fett"), fett, feist: tauka mute, sūdaiņi ragi (von einer unreinlichen Wirtin) U. taukus zirgus baruosim BW. 11478. lai aug mieži kupli, tauki 32817, 1. taukie tīrumiņi 28245, 3 var. jūsu sejas ir taukas Vēr. II, 843. taukas pļavas Zeif. II, 152. neteic tauku nedīrātu! JlgRKr. II, sak. v. 595. juo taukāks, juo labāks RKr. VI, sak. v. 890. taukā sajēmies V Mos. 32, 15, fett geworden. Plur. tàuki, das Fett, der Talg: pārduot taukus, pirkt pavalgu RKr. VI, sak. v. 891. tauki pe̦ld pa virsu Br. sak. v. 1253. ūdens nevar taukiem virsū tikt JIgRKr. II, sak. v. 622. iet kâ pa taukiem (geht wie gehext, ganz glatt) Etn. II, 62 u. a. dzīvuo kâ zutis pa taukiem Jauna raža IV, 76. krietni taukuos iedzīvuoties Skalbe Kâ es . . . 23. alkstuošu ne pēc zemes taukiem Vēr. II, 99. zemes tauki (li. žẽmės taukai bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187), Gichtschwamm U., Etn. II, 11, phallus impudicus Frauenb., RKr. II, 75. tauku de̦sa, die Schlange Br. 411. tauku saknes U., symphytum officinale. tauku zâle(s) Mag. IV, 2, 74, U., RKr. II, 75, das Fettkraut, pinguicula vulgaris. Nebst tukt, tukls, tūkt, tūks, ae. ƥéoh "dicker Oberteil des Schenkels", ir. tón "podex" zur Wurzel von slav. tyti "fett werden", serb. tôv "Fettigkeit", ai. tūya-ḥ "kräftig, stark", tavas- "stark", av. tavaiti "vermag", li. túlas "mancher", apr. tūlan "viel", gr. τύλη "Polster", li. tumė´ti "dick werden", le. tumîgs "dick, fleischig", lat. tumēre "geschwollen sein", an. ƥumall "Daumen", ai. túmra-ḥ "feist", kymr. twf "Stärke" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314 f., Walde Wrtb 2 797 f., Boisacq Dict. 945 f.

Avots: ME IV, 136, 137


taukšis

I taukšis Bre̦nguļi, Funkenhof, Muremois, Schujen (mit aũ), Aahof, Golg., Kokn., Meselau, Nötk., Peb., Schwanb., (mit aû) Meiran, (mit 2) MSil., (mit àu 2) Stockm., taûkšķis Bers., tàukšis 2 Kreuzb., ein Tausend von Münzeinheiten (in Papiergeld): samaksā dē̦ls seši taukši Pas. VI, 61.

Avots: ME IV, 137


taure

tàure (li. taurė˜, acc. taũrę Tiž. II, 475, hölzerner Becher; Schröpfkopf) Arrasch, Drosth., Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit aũ) AP., Jürg., (mit àu 2) Adl., Golg., Kl., Lös., Ogershof, Prl., Saikava, Sessw., (mit aû) Gr.-Buschhof, Kr., Nerft, Preili, (mit 2 ) Bershof, Ruj., Salis, Stenden, ein Jagdhorn, Hlrterihotri (Abbild. bei Bielenstein Holzb. 723), Waldhorn U., Jürg.: kaŗa taure Stāsts Kriev. 7. tāšu taure Libek Pūķis 25. taures (Blasinstrumente) nuo alkšņa mizas Vēr. v, J, 1904, S. 649. vienā taurē pūst RKr. VI, sak. v. 892, einerlei gesinnt sein. taures pūst Kra. Vīt. 124. tauri vaļā laist (ironisch) U., anfangen zu weinen. bada taure U., der Wiedehopf. dūmu taure (so zu lesen ist wohl auch der Name Dumetouwer bei Blese Latv. pers. v. I, 174) "?": istaba kâ dūmu taûre Gr.-Buschhof. dē̦lu māte, dūmu taure BW. 25273 (ähnlich 4274); vgl. tauris. Urspr. wohl das Horn eines Stiers oder Auerochsen. Nebst tauriņš und den Ortsnamen Tàurupe, Taurkalne u. a. zu li. taũras "Büffel, Auerochse", apr. tauris "Wisent", sloven. tûr "Auerochse", gr. ταῦρος, lat. taurus "Stier" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Būga Изв. XVII, 1, 40 ff., Uhlenbeck got. Wrtb. 141, Thomsen Beröringer 228 f. und 230, Walde Wrtb. 2 764 f., Boisacq Dict. 945, Ipsen Stand u. Aufg. d. Sprachw. 227 f.

Avots: ME IV, 139


tauta

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu 2) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141


teikt

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157


tēmēt

tēmēt, -ẽju,

1) = tāmêt 1, wahrnehmen, deuten, absehen, erwägen Celm., Erlaa, Lubn., Sessw., Wessen: visi veŗas, visi tēmē, voi es ciki gudra e̦su BW. 22678. es tēmēju, tēmēju un nevarēju pazīt Lubn. pē̦rk... avīzes un nuo tām tad tēmē, kuo prūši gribuot darīt A. Brigader Daugava I, 1322. Pēterītis sāk ausīties un tèmēt 2 Vīt. 51; seine Aufmerksamkeit worauf wenden Meiran (mit è 2 ): suns tēmēja uz krūmu pusi Warkl.; Acht geben: gan tēmēja vārītājs, lai ni˙kas ni˙kā neieme̦t Pas. V1, 134;

2) = tāmêt 2, zielen Golg., Grawendahl, Kalz., Laud., Lennew., Lubn., N.-Peb., N.-Wohlfahrt, (mit ) MSil., Notk., (mit è 2 ) Aiviekste, Bers., Bērzpils, ("mit ê ") Fest., Meselau, N.-Schwanb., Sessw.: ne katrs šāvējs pruot labi tēmēt Grawendahl. pieliek tuo (= šauteni) pie vaiga un tēmē Valdis Stabur. b. 263. ierauga zaki skrienam, sāks jau tēmēt Pas. II, 381 (aus Dahlen), ilgi tēmejis gailim LP. V, 3. taisni tē̦mē̦dams uz caurumu Vīt. 36. turks jau tēmē krūtīs MWM. IX, 448. tēmēja..., kamē̦r nuotemēja A. Brigader Daugava I, 1227. vīrs tēmēja pāri par... ezera gapumu LP. VI, 636. turējis ruoku apaļu tēmējamuo skrituli LP. VII, 963. šāds izteikums bija labi tē̦mē̦ts un zīmīgs A. v. J. 1896, S. 28. labs tē̦mē̦tājs Kaudz. Refl. -tiês Bers., Lubn., zielen. Gleich li. tèmèti(s) Lit. Mitt. I, 301 oder tė˜myti(s) "(sich) genau merken" wahrscheinlich auf r. тямить "wissen" (zur Bed. vgl. klr. тямити "merken") beruhend; vgl. auch tāmêt I. Li. tė˜rnytis hat Fick Wrtb. I4, 442 zu gr. τημελής "sorgend" gestellt, aber dies dürfte aus *τλημελής dissimiliert sein (zur Form vgl. einerseits ἀμελής "sorglos", anderseits - τληπαϑής "unglücklich").

Avots: ME IV, 171


tērpināt

I tērpinât,

1) freqn. zu tērpt I, Pferdekuren machen (etwa auch bei Menschen
U.) Bers., Lis., (mit ẽr) Ronneb., Pferde adern Mag. V, 1, 192, Pferden das Maul reinigen U., Wessen, (mit ẽr) Jürg., (mit ḕr 2 ) Bers., Kl., Sessw., Warkl.: zirgam ienāši; jātērpina kakls Wessen;

2) (eine Pfeife) reinigen
(mit ḕr 2 ) Warkl.;

3) (eine Sache) verbessern
Salisb. n. U. Wohl nebst tērpīt I, tērpt I, tē̦rpums II, tē̦rpa II, tārpinât I 1 (mit hochle. ā aus ē̦? ) und II zu tārpa, s. Meringer IF. XVIII, 226 und Boisacq Dict. 958 f.

Avots: ME IV, 174


tēst

I tēst,

1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è 2 ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê 2 ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê 2 ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê 2 ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;

2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.

Avots: ME IV, 175, 176


tēte

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176


tiept

tiept (li. tem̃pti "ziehend spannen"), -pju, pu,

1) tìept C., tìept 2 Kl., Kr., recken, steifen
Bielenstein Holzb. 28: viņš man tiept uztiepa savu kažuoku C., KL;

2) stramm halten, behaupten
L., U.: es viņam pierādīju, bet viņš tiêpa 2 un tiepa, ka . . . (oder: tiepa un tiepa savu) Stenden. viņš grib tiept, ka es tuo e̦smu darījis Notk. viņš man sāk tiept (nee̦suošu) parādu virsū (aufbürden) Golg.;

3) "nepareizi apvainuot" Wessen. Refl. tìeptiês Neuenb., Wolm., (mit 2 ) Iw., Līn., auf sein angebliches Recht bestehen, hartnäckig Recht haben wollen, sich (auf etwas und gegen etwas) steifen
U.: kas pret viņu varē̦tu tiepties un pastāvēt Hiob 9, 4. žīdiņš šâ, tâ stīvējās un tiepās Dīcm. pas. v. I, 35. tē̦vs negribēja ne par kuo tuo darīt un ilgi tiepās ar dēlu 44. tu ar mani tiepies Kav. citi tiepjas, ka viņa ir tagad tur vēl e̦suot LP. V, 398. - Subst. tìepšanâs, das Sichsteifen: tiem nelīdz ne˙kāda tiepšanās BW. III, 1, 21; tiepums,

1) tiẽpums Bauske, Plur. tiẽpumi Siuxt, das Sichsteifen, die Nücke(n):
bē̦rnam uznāca tiepums Bauske. žīds re̦dzē̦dams, ka nuo F. saviem tiepumiem ne˙kādu taisnību nedabūs Jaun. mežk. 90; Wortstreit L., St.;

2) s. tiẽpums. Nebst tīpt, li. tampýti " mehrfach dehnen", tamprùs "zäh", tìmpa "Sehne" an. ƥambr "angeschwollen" ƥǫmb "Bogensehne", lat. tempus "Zeit; Schläfe" u. a. (s. Lidén IF. XIX, 331 f., Persson Beitr. 484 f., Boisacq Dict. 942, Walde Wrtb .2 769, Fick Wrtb. III 4 , 181, Trautmann Wrtb. 317 f.) zur Wurzel. von tît.

Avots: ME IV, 211, 212


tīgas

tīgas Biel. n. U., = juomas. Vgl. dazu allenfalls Bezzenberger BB. XVIII, 267, Neisser BB. XIX, 289, Boisacq Dict. 954.

Avots: ME IV, 199


tilināt

I tilinât,

1) fakt. zu tilêt I, (zum Bleichen) ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 520, 715, Auermünde, Dond., Druw., Dunika, Kurs., Kürbis, Nigr., Smilt.: izklāj linus balināt (tilināt) LP. VII, 1156. linus vajaga tilināt, tad šķiedra atle̦c nuo kauliem Dond. aude̦klus saulē tilina (= balina) N.-Bartau. vējš matiņus tilinās, saule kaulus balinās VL. ka varēju (sc.: kaulus) pavasari gar purvmalu tilināt (Var.: balināt) BW. 19267 var.;

2) freqn. zu tilêt I, ausgebreitet liegen (von Heu, Flachs)
U., Bielenstein Holzb. 715;

3) "?": viņš tilina L. (wenn einer zu viel Nasses genossen und sich dariri hirilegt).
Wenigstens in den Bedd. 1 und 2 zu tale II, s. Persson Beitr. 199 und Boisacq Dict. 966 f.

Avots: ME IV, 187


tillināt

I tillinât,

1) (ein Kind auf den Armen; schaukeln, wiegen Schibbenhof
(mit il˜l ), Heidenfeld (mit ìll 2 ), Adsel, Alswig, AP., Bers., Bewershof, Drosth., Druw., Hirschenhof, Kalnemois, Laud., Mar., Marzen, Nigr., Notk., N.-Peb., Oger, Sessw., Vīt.; (Wiegenliederl singen, trüllern N.-Peb., Vīt.; (ein Kind) hüpfen, springen machen N.-Peb.; verwohnen Heidenfeld (mit ìll 2 ), Bērzpils, Druw., Kortenhof, Lettihn, Notk., Selsau, Stockm., Vīt.: tillini vien, - izaudzēsi nevaldāmu iegribiņu! Vīt. meitenei sākās skuolā viegla diena. Sveķīt[i]s viņu visādi tillināja Seibolt;

2) (Stroh) mit den Händen schütteln (damit die Korner herausfallen)
Sessw.; . auf den Hünden tragen" Alksnis-Zundulis: nu jau vai uz ruokām tillinām sienu, bet kuot nu lietus laikā iztillinās - pūst acīm re̦dzuot Alksnis Zundulis;

3) "drēbes gabalu uotram priekšā plātīt" (mit il˜l) Schibbenhof. In den Bedd. 1-2 (teilweise durch tilinât beeinflusst) wohl auf der Interjektion tilli beruhend.

Avots: ME IV, 188, 189


tilpne

tilpne,* der Raum; das Reservoir; die Halle Dr.: altāra vaļējā tilpnē Druva II, 62. iekšā visas tilpnes un galerijas pildīja ceļuotāji Latv. līķu tilpne Druva I, 878. sargādams vē̦suo ūdens tilpni nuo izžūšanas Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 189


timst

tìmst 2 Adl., Alswig, Bers., Fehteln, Golg., Gr.-Buschh., Kalnemois, Kl., Lis., Mar., Marzen, Odensee, Ogershof, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., Warkl., (mit im̂ 2 ) AP., Praes. timst, Praet. timsa, = tùmst, dunkel werden Drosth., Druw., Heidenfeld, Korwenhof, Meiran, Meselau, N.-Peb., Sessw., Welonen, Wessen, Vīt.: vakars timst AP, ruden diena ātri timst Sessw. sāk jau timst, met mieru darbam! Vīt. kā sāka timst, tâ satimsa pa˙visam N.-Peb. timsam timstuot Pas. II, 47 (aus Rositten).

Avots: ME IV, 191, 192


tiņāt

tiņât, -ãju, (wiederholt) haspeln, winden, wickeln Alswig, AP., Arrasch, Bers., C., Drosth., Druw., Golg., Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, Kortenhof, Lubn., Mar., Nötk., N.-Peb., Schwanb., Selsau, Sessw., Vīt.; "dziju režgīt" Meselau: dzijās, auklas Golg., Mar. u. a.; bē̦rnu AP., Arrasch, C., Golg., Schwanb., Selsau. kuo tu tur tik daudz tiņā? tiņā tuo bē̦rnu, kâ kad Rīgā būtu jābrauc! N.-Peb. kuo nu tik daudz tiņā, būs tik pūles āttir,cāt! Vīt. kuo nu tiņā, tik˙pat ne˙kas neiznāks! Bers., Kalnemois. nav jāu viegli ar tādu mazu, kas ik˙dienas reižu desmit tiņājams Druw. ve̦ctē̦vs sāka lgnām tināt pastalauklas ap kāju Jürg. tiņāt ievainuotu luocekli apsējās Sessw. tiņādams . . . papirosu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21. Refl. -tiês,

1) sich (ein)wickeln, sich (ein)hüllen:
diezgan biju tiņājies ar kažuoka lupatām BW. 24859. kuo nu tiņājies tik daudz lakatiem! Vīt.;

2) sich lange ankleiden, sich lange vorereiten, trödeln
N.-Peb.;

3) "sich in etwas hineinmischen"
Jürg.; sich mit jem. abgeben Nötk.; in einem Verhältnis zu jem. stehen Nötk.: mān pa˙visam nepatīk ar viņu tiņāties Nötk. puisis ar meitu tiņājās ebenda. kuo tu tiņājies ar tuo palaidni? Jürg. tāds ar tādu tiņājas Schwanb.;

4) jem. im Wege sein
(gew. in der Verbind. tiņāties pa kājām) Adl., Bers., C., Druw., Jürg., Nötk., N.-Peb., Orellen, Saikava, Schwanb., Vīt., Wolmarshof;

5) sich herumtreiben, sich herumbalgen
Wid. Zu tît.

Avots: ME IV, 193


tīrelis

tirelis C., tīrẽlis Trik., tìrêlis 2 Sussei n. FBR. VII,130, (tīrelis) ein Morast Lvv. 11, 32 (aus Misshof), 61 (aus Gr.-Memelshof), 67 (Selb.), 70 (Warenbrock), 107 (Schwarden), 136 (Neuenb.), (mit ī) Kumbern, Lvv. II, 13 (aus Dsehrwenhof), 45 (Rutzau), 93 (Grikken), 144 (Schmarden), (tìrēlis 2 ) 166 (aus Izvalts), (tīrulis) 105 (aus Turlau), (mit ĩ) 23 (aus Neuhausen); ein grosser und tiefer Morast U.; ein hochgelegener Morast Wid.; ein zum Heuschlag gereinigter Morast (oder Busch L., St.) Arrasch, C. (mit ĩ); "unbesätes Feld" (mit ĩ) Bauske: nāca tautu meita par lieluo tīrelīti (Var.: tīrumiņu) BW. 18488 var. Vgl. dazu den Sumpfnamen tīreļa purvs Lvv. II, 91 (aus Essern), 140 (aus Schlampen) od. tīreļpurvs 93 (aus Iw.), den Wiesennamen tīrules Lvv. II, 5 (aus Hasenpot) und die Gesindenamen tĩrelis Lvv. II, 143 (aus Stuhrhof), tīreļi 138 (aus Remten), 148 (aus Edwahlen), tīrēļi I, 17 (aus Līvu pag.), tīrelnieks II, 45 (aus Rutzau). Nebst tĩrs (s. dies) und li. týras "Brei", tyrai "Steppe, Heide, mit Gras überwachsener hlorast" Lit. Mitt. 1, 319 (vgl. auch Lit. Mitt. 1, 61 11 ) wohl zu slav. tina "Kot", aksl. timěno "lutum", ae. ƥínan "nass werden", ƥán "nass", an. ƥíđa "auftauen", ahd. deisk, kymr. tail "stercus, fimus", gr. τῖλος "flüssiger Stuhlgang", τῖφος "sumpfige Stelle" (s. Lidén IF. XIX, 357 und Arm. Stud. 109 f., Persson Beitr. 462 ff., Boisacq Dict. 970 f.), ai. tēma-ḥ "das Nasswerden" u. a. (s. Petersson Heterokl. 181 ff.).

Avots: ME IV, 203


tirkšis

tirkšis,

1) eine Schnarre
(tirkšis) Bielenstein Holzb. 601 ts. ebema Abbild. Fig. 54s1, (tir̃kšķis) Bauske, Stenden; eine Nachtwächterschnarre (tirkšis) U.; eine Art schnarrendes Kinderspielzeug (tir̃kšis) Nötk.; eine windmühlenartige Maulwurfsscheuche (tir̃kšis) Nötk.;

2) ein Schwätzer
(tirkšis) V., (mit ir̃) AP., Dunika, (tirkšķis) V., (mit ir̃) Bauske, (mit ìr 2 ) Bers., Kalnemois;

3) ein schnarrender Lärm
(tir̃kšis) C., (tirkšs) Alswig, Mar., (tir̀kšķis) Bauske, Stendeu, (mit ìr 2 ) Bers., Kalnemois;

4) Diarrhöe
(tir̃kšis) AP., (tirkšs) Vīt., (tìrkšķis 2 ) Bers., Kalnemois; der Furz N.-Peb.: ēd vien jē̦lu gaļu, paliksi ar tirkšu! Zaravič. tam jau tirkšs piemeties, vienmē̦r jāskrien uz aizpakši Vīt.

Avots: ME IV, 196


tirpināt

I tirpinât,

1) fakt. zu tirpt I, starr machen, vertauben
(tr.) Alswig, Kalleten, Lennew., Mar., Ruj., Serben, Sessw., Stolben, Wessen, (mit ir̃ ) Nötk.: bē̦rns smags auklēt, tirpina ruokas Kalleten u. a. pie darba dabūjām labi ruokas tirpināt Sessw. šausmas tirpināja viņas luocekļus Vēr. II, 4b0;

2) (ein vertaubtes, erstarrtes Glied langsam bewegend) wiederbeleben
Druw., Hirschenhof, Vīt., (mit ir̃) Jürg., (mit ìr 2 ) Bers., Katnemois, Kalz., Meiran; "bewegen" Daudsewas, Kl.-Salwen, (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof; "erholen" Meselau: smagā darbā samāktuos luocekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt Druw. pagurušuos luocekļus tirpināt Druva I, 200, pastrādāja kādu pusstundu un sāka ruokas tirpināt Jürg. Peteris pēc katra sitiena tirpina kāju Aps. IV, 72. piecē̦lusies guovs tirpināja kāju Daudsewas, Kl.-Salwen. jāizbrauc zirgs, lai dabu kājas tirpināt Schibbenhof;

3) eine Zeitlang beunruhigen
Lubn. (mit ìr 2 ). Refl. -tiês, seine Glieder durch Bewegung wiederbeleben: stīviem ple̦ciem un pacelēm kâ tirpinādamies gāja uz... dze̦rtuvi Dz. V.

Avots: ME IV, 196, 197


tirpt

I tìrpt (li. tirpti "erstarren") Neuenb., Serbigal, Wolm., tir̃pt Rutzau n. FBR. VII, 116, (mit ìr 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit ir̂ 2 ) AP., Karls., Līn., Ruj., Salis, -pstu od. -pju (L., U.), -pu, vertauben, starr werden U.: kājas tirpst nuo ilgas stāvēšanas Dunika. sūdzējās, ka klibā kāja tirpstuot Neik. 7. vijuolnieks izbailēs tirpis vien LP. VII, 621. - Subst. tìrpšana, das Vertauben, Erstarren; tìrpums, die Vertaubung, Erstarrung L., U.: šas zâles Lietuo pret ruoku tirpumu Etn. IV, I. lai pāriet galvas tirpums MWM. X, 885; Plur. tìrpumi, = tirpas: tirpumi vien pa kauliem izskrējuši JK. VI, 2 (ähnlich: Purap. 120). Zu sloven. otrpínm "erstarre", poln. cierpnąć, r. тéрпнуть "erstarren", r. терпѣть "leiden", klr. торóпити "schrecken", lat. torpēre "erstarrt sein" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 631, Trautmann Wrtb. 325, Meringer IF. XVIII, 226, Zupitza Germ. Gutt. 32, Boisacq Dict. 911, li. Schröder IF. XVIIf, 526, Perssan Beitr. 437, Zubaty Sborn, fil. VI, 32 f.

Avots: ME IV, 197


tirpuļi

tìrpuļi (li. tirpuliaĩ "Schauder") C., Wolmarshof, (mit ir̃) AP., (mit ìr 2 ) Adsel-Schwarzhof, Bers., Golg., Gr.Buschh., Schwanb., (mit ir̂ 2 ) Salis, Siuxt, Stenden, = tirpas, tirpekļi, der Schauder: tirpuļi vien nuoskrien gar kauliem JK. III, 1 (ähnlich: LP. Vll, 125; Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 757). pa ruoku kāpa uz augšu lē̦ni tirpuļi Purap. Austr. k. 1893, S. 71. tirpuļi nuoiet pa muguru Stenden.

Avots: ME IV, 197


tīt

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î 2 ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206


tole

I tùole: auch Ramkau, Waidau, (mit ùo 2 ) Auleja, Bērzgale, Fehteln, Kalnemois, Kaltenbr., Liepna, Marienhausen, Marzen, Meselau, Sinolen, (mit 2 ) Salis; tuolĩt[i] līdzi vedīsim BW. 18315, 2.

Avots: EH II, 709


tole

I tùole AP., Arrasch, C., Jürg., Nötk., PS., Schujen, (mit uõ) Bauske, Salisb., (mit ùo 2 ) Adl., Adsel, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Lubn., Mar., Meiran, Odensee, Ogershof, Oppek., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Stockm., Warkl., Wessen, Zvirgzdine, tùola 2 Prl., eine ungehornte Kuh U., Kokn., Spr., Serben, Warkl. (in Kursa, Ruj., Saiis und Woimarshof unbek.): zile un tuole nuozagušas nuo citām guovīm LA. Scherzhaft auf ein Mädchen bezogen: divi meitas kaimiņuos: viena lauce, uotra tuole BW. 18314, 1. Abgeleitet von tuols; Reimwort zu duole, puole, buole.

Avots: ME IV, 285


tremt

tremt (li. trémti KZ. LII, 253 "niederschmettern; treiben" LChr. 7,45), -mju, -mu,

1) trampeln, stampfen
Bl. (mit em), U.;

2) wegjagen
L., U. ("scheint in Livl. unbekannt"): es padzīts, iz tēvijas tre̦mts MWM. VI, 89. kazas tremt Druva II, 409. Nebst tramdît, tramjš trimda zu li. sutramìnti "leise anstossen", trimti "vor Frost zittern", gr. τρέμω, lat. tremō "zittere", and. thrimman "hüpfen", got. ƥramstei "Heuschrecke", an. ƥramma "trampeln" u. a., s. Fick KZ. XIX, 262, Walde Wrtb. 2 789, Boisacq Dict. 982, Trautmann Wrtb. 329 f.

Avots: ME IV, 230


trops

I trùops: auch Ermes, Kārļi, Trik., Waidau, (mit ùo 2 ) Fehteln, Gr.-Buschh., Kalnemois, Sinolen, (mit 2 ) Ramkau.

Avots: EH II, 700


tūcīt

tūcît, -u (tûku Ronneb., Serben, tûcu Mar.) od. -ĩju, -ĩju, = dūcît II 1, kneten, knutschen, drücken Adsel, N.Peb., Peddeln, (mit û ) Alswig, A.Laitzen, Lindenhof, Mar., Meselau; Nötk., Planhof, Rentzen; Ronneb., Semershof, Serben, Serbigal, Smilt., Stolben, Wenden, (mit û 2 ) Rodenpols, (mit ù 2 ) Domopol, (tûcêt, tûcinât) Nötk.; (Heu in die Scheune) stopfen Lis., (mit û ) Mar., Nötk.; "vollstopfen, anfüllen" L.; (Wäsche mit dem Mangelholz) schlagen Neugut; (einen Menschen) stossen, knutschen (mit û ) Aahof, Lubn., Mar., Rentzen, Ronneb., Stom., Wenden u. a., (mit û 2 ) AP., Rodenpois; kitzeln (mit û ) Trik.; (Papier oder Stoff) knillen (mit û ) Karkel: tūcīt maizi, mālus, biezpienu, izvārītus zirņus, pupas. tūci sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 141. Zu tūkât.

Avots: ME IV, 278


tukšs

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye i ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258


tūkt

tûkt Kl., Serbigal, Wolm., Zvirgzdine, tūkt Neuenb., tûkt 2 AP., Līn., Ruj., Salis, -kstu, -ku, schwellen (eig. und fig.); fettwerden U.: iesāka tūkt kāja MWM. X, 925. krūts tai asinīs un drusku tūkusi Rainis Ant. un Kl: 123. sākšu taukuos tūkt Asp. VII, 32. straume tūkst tūkumā un krastus grauj MWM. IX, 245. tīnes nuo pilnuma tūkst VII, 440. - Subst. tūkšana, das Schwellen; tūkums, das einmalige, vollendete Schwellen; die Geschwulst U.: ja balts tūkums ir ādā III Mos. 13, 10. tūkums rīklē, St., die Bräune im Halse. - tūkuma zâle Mag. IV, 2, 29, Scharbockskraut (ranunculus ficaria L.) Fischer 250; RKr. II, 76; Bachbungenkraut St.; empfindliches Springkraut (impatiens noli tangere L.) RKr. II, 72, (tûkumzâle 2 ) Kand.; sīkziedainā tūkumzâle, impatiens parviflora Druva III, 734, Edwalen. Zu tâuks, s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. I, 711, Boisacq Dict. 990.

Avots: ME IV, 280


tups

III tups: auch Bērzgale, Kalnemois, Marienhausen.

Avots: EH II, 704



tūzerēties

tūzerêtiês "sich lange und umständlich mit etwas befassen (bes. mit seiner Toilette)" Kurmene.

Avots: ME IV, 284


tvaiks

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài 2 ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit 2 ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus 2 (neben tvaîks 2) Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit 2 ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit 2 ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288


tvans

tvans (li. tvãnas "Flut"), der Dampf U.; der Dunst U., Mag. XIII, 2, 51, Adl., A.-Laitzen, Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Kand., Prl., Schwanb., Selsau, Sonnaxt, Wandsen (unbekannt in Dond., Golg., Nigr., Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Wolmarshot): salds ziedu tvans Akurater Astras 46. kartupeļu tvans Kalniņ Kaz. Dalbs 25. Reimwort zu dvans. Zu li. tvinti "anschwellen" u. a., s. Persson Beitr. 191, 480, 483 und 568, Boisacq Dict. 848 f., Watde Vrgl. Wrtb. I, 708 f.

Avots: ME IV, 288, 289


tvert

tver̂t: unbekannt auch in Kalnemois, Kārļi (bei Wenden), Lemb., Marzen, Siuxt,

1): asinis varuot t. ar šādiem vārdiem Lttic. 1083 (aus Tirsen); "fangen"
Preiļi (Kur. Nehrung);

2): bagātība jam tvers līdz pašai nāvei Pas. X, 235 (aus Welonen); ‡

3) (Zuflucht gebend) beschützen:
vieta, kas var mūs t. Rainis Dz. un d. II, 228. Refl. -tiês,

2): ne˙kur tver̃ties nevaru Seyershof; ‡

3) (nach r. спохватиться) sich (plötzlich) auf etwas besinnen:
tve̦ras, ka nav naudas Pas. XIV, 133.

Avots: EH II, 710


tvert

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 1 . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 2 . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291


ūdens

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns 2 Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins 2 Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û 2) Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš 2 (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405


ūdeņturis

ûdeņturis* Apsk. I, 144, ein Wasserreservoir.

Avots: ME IV, 406


ūjināt

ūjinât Festen, Muremois, Segew., Setzen, = ujât 1, andern Hirten zurufen Peb. und W.-Livl. n. U., (mit ũ) Bauske, Drosth., (mit ù

2) Erlaa; Hirten heimrufen
Memelshof, N.-Peb., (mit ũ) AP., Bauske, Jürg., Saüs, Schujen, Wandsen, (mit ù 2) KatrE., Ogershof, Sessw.; ū-ū rufen überhaupt: viņa ūjināja: "Maša, uhuu!" MWM. IX, 355. vai tur kāda balss neatskanēs tāļumā - ūjināšana? Austr. K. Gluns 102.

Avots: ME IV, 406


usne(s)

usne(s): auch Fehteln, Kalnemois, Kalz., Lubn., Marienhausen, Meselau, Nötk.; usnīte BW. 12076 var.

Avots: EH II, 716


ustaba

ustaba: auch Alswig, Bērzgale, Borchow, Daudsewas, Druw., Erlaa, Fest., Kalnemois, Kalupe, Lautemsee, Liepna, Līvāni, Lubn., Marienhausen, Marzen, Nerft, N.-Laitzen, Ramkau, Sonnaxt, Višķi, Tdz. 54342, Pas. IX, 158 (aus Michailova), (ustabeņa) 107 (aus Eglūna), 328 (aus Silajāņi), Austriņš Raksti VII, 25.

Avots: EH II, 716


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzkampstīt

uzkampstît, wiederhoIt aufgreifen; greifend, haschend auffinden: uz kampstīt sìenā cilvē̦ku Wandsen.

Avots: ME IV, 339


uzkraķēties

uzkraķêtiês Frauenb., ad coitum incumbere: puisis meitai uzkraķējies virsū.

Avots: EH II, 725


uzpist

uzpist, den Coitus begehen auf: uzpis uz manim! Anekd. IV, 557. Subst. uzpisẽjs, wer den Coitus zu begehen pflegt Anekd. IV, 229.

Avots: ME IV, 365


uzrunāt

uzrunât,

1) anreden
U.: lapsa ve̦lnus tâ uzrunā LP. VII, 488. vai nevaruot visi... par kalpiem līgt? tâ kungs uzrunā IV, 219. ar "eminenci" uzrunā... kardinālus Konv. 2 839;

2) werbend anreden, (um die Hand) anhalten:
brūti uzrunāt BW. IlI, 1, S. 86. visas meitas... jau nuo tevis uzrunātas BW. 12397 var.;

3) zusprechend, zuredend bewegen (überreden):
muļķis uzrunāja... brāļus nuoiet... uz... kruogu Pas. II, 445;

4) mahnend anreden:
tē̦vs sāk uzrunāt, par kuo tâ vajaguot darīt Daugava v. J. 1928, S. 318. Refl. -tiês, einander anreden: viņi uzrunājās ar "tu" Vēr. Il, 1194.

Avots: ME IV, 374


uzšļakāt

uzšļakât,

1) = uzšļakstinât 1 Dunika, Rutzau: u. kam ūdeni;

2) Schläge versetzen
Kalnemois: u. zirgam, lai iet ātrāk. Refl. -tiês, sich (dat.) aufspritzen: u. sev ūdini uz kājas Rutzau.

Avots: EH II, 736


uzšņīpāt

uzšņĩpât, (wiederhoit) aufstreichen, (Striche) aufziehen: uzšņīpāt strīpas uz galda.

Avots: ME IV, 390


uztelst

uztèlst 2 Kalnemois, = uzdzer̂t 1: u. ūdeni virsū, kad paē̦sts.

Avots: EH II, 737


uztupstīties

uztupstîtiês, sich (wiederhoit) auf etw. hinhocken: viens bē̦rns uztupstījās uotram virsū.

Avots: ME IV, 394



uzzvelt

uzzvelt,

1) (hin)aufwälzen:
baļķi uzzvelt uz ragavām Wandsen;

2) einen Schlag versetzen
Spr.: uzzvelt kam pa muguru. Refl. -tiês, sich auf etw. aufwälzen, aufstützen; re̦sns kuoks uzzvēlies uz ceļa; nevar tikt pāri, stāvētājs runāja slīpi uzzvēlies uz stoikas Kaudz. Izjurieši 209.

Avots: ME IV, 401



vāca

I vāca (li. Vókia "Deutschland"),

1) vāca, vāce, vācs, -s, die Deutschen:
gan tā vāca tuo cienīja, die Deutschen ehreten ihn genugsam Manz. 10 Gespr. vācas zeme Memelshof, Warkh., das Land der Deutschen, Deutschland. vàcas 2 gals Bers., Memelshof, Oknist, vàces 2 istaba Golg. "labākais gals kruogā". kruogi ar viņu "vācas" un "zemnieku" staduliem Kaudz. Vecpiebalga 19. vācas kumeliņi BW. 2493, 3. vàces 2 kapi Kaltenbrunn, der deutsche Friedhof. vàces 2 mācītājs ebenda, der deutsche Pfarrer. vācs mēle Mar., die deutsche Sprache. vācs klase Sonnaxt, die Klasse, wo deutsch gelehrt wird;

2) Vàca 2 A.-Laitzen, Mar., Vāce Rainis Indulis un Ārija 100, Deutschland;

3) das rechts von der Ewst gelegene Land:
vācā (= uz Aiviekstes labuo, pie Vidzemes piederīguo krastu) Ceļa biedrs 1863, № 11 (vgl. Lietava und vāciene);

4) Gekauftes (z. B. Kleiderstoff), nicht zu Hause Angefertigtes, nicht Einheimisches
Bers.: uguns dzirkstele uzlē̦kusi uz viņas drēbēm. ... ietaļa ... aiz skaudības un naida tik ieteikusies: "siev, vāca de̦g!" Anekd. 31. Die Übereinstimmūng mit li. Vókia zeigt, dass dieses Wort den Letten schon vor der Ankunft der Deutschen in Lettland bekannt war, als die Letten noch keine Beziehungen zu Deutschland hatten, Und das le. VL. stellt sich zuweilen die Vāca als westlich hinter dem Meere befindlich vor, s, unter Vāczeme. Būga bezieht es KSn. I, 202 ff. daher auf den Volksnamen Vagoth bei Jordanes und sucht die Vagoth, dlesen Namen auf *Vāk(i̯a)-goth zurückführend, im südöstlichen Schweden. Und Setälä erinnert brieflich an finn. Voion-maa "Gottland", wo vo(i̯)i̯o- auf *vōi̯o- < *vōγi̯o- (:*vōki̯o-) zurückgehen könne. - Der i- Stamm vācs ist nur auf Grund von Verbindungen wie vācs mēle angesetzt,

Avots: ME IV, 490


vadzis

vadzis (li. vãgis "Zapfen, Pflock", and. weggi "Keil"),

1) ein Keil (zum Spalten)
L., U., Bielenstein Holzb. 31 (aus Neuenb.), 229, Arrasch, Drosth., Fest., Golg. (hier nur noch von der alten Generation gebraucht), Kl., Oknist, Ronneb., Saikava, Sessw., Stenden, Wolm.; der Pflock L., U., ein Pflock in der Wand, an dem etwas aufgehängt wird Bielenstein Holzb. 31, 234, 237, Bers., Iw. u. a.; ein hölzerner Pflock, womit man die Deckhölzer an die Grundbalken einer Brücke heftet Bielenstein Holzb. 715 (unbek. in Adiamünde und Salis): Lāčausis triecis . . . vadzi un pievadžuojis ce̦lmā ve̦lnam . . . bārdu LP. VI, 476. Sprw.: kur vadzi dze̦n, tur vadzim jāiet, der Gewalt muss man weichen L., U. zuobus vadzī kārt, hungern (verächtlich gesagt): kar nu zuobus vadzī, ka nevīžuoji strādāt! Siuxt;

2) auch vadža (vadžu) dancis, ein in der ersten Hälfte des vorigen Jahrhunderts getanzter Tanz, wobei die Tänzer sich an den Pflöcken in der Wand gehalten haben
Stenden: kas varējis septiņus vadžus (vadža dančus) nuodancuot, skaitījies par lielu dancuotāju Stenden. Zu apr. wagnis "Pflugmesser", gr. ὀφνίς· ύ'ννις, ahd. waganso "Pflugschar" u. a., s. Būga KSn. I, 297, Trautmann Wrtb. 337, Walde Vrgl. Wrtb. I, 315 f., Meringer 1F. XVII, 132, Boisacq Dict. 733, Johansson BB. XVIII, 37 ff.

Avots: ME IV, 431


vaga

vaga,

1): auch AP., C., Dunika, Fest., Grobin, Gr.-Buschh., Iw., Kalnemois, Kaltenbr., Lemb., Linden in Kurl., Mahlup, N.-Peb., Ramkau, Selg., Sonnaxt, Trik., Zögenhof; gaŗa v. BW. 1895. vadziņas galiņam 27831. divi vagi (nom.) me̦ln[a] aruma 27988. vagu! (ruft man einem Pferde zu, damit es eine gerade Furche zieht)
Tirsen u. a.;

2): visi iet kâ v. (in einer Reihe)
pakaļ Fest. Zur Etymologie s. auch Liden Ordstudier 130.

Avots: EH II, 747


vai

I vài Wolm. u. a., voj Dond., Stenden (hier auch vo), Erlaa, Golg., Memelshof, Schwanb., Wandsen, U.,

1) Fragepartikel mit der Bed. des lat. -ne und des russ. ли: vai tu viņu pazīsti (kennst du ihn)?

2) etwa
(betont, am Ende einer Frage): vai kas sāp vai? B. W. vai Žuogs vai? A. v. J. 1897, S. 306. dabūjāt vai? es vai? Ruj., Wolm.;

3) oder
(disjunktiv): kas tur ir - zirgs, vai guovs? Dunika u. a.; vai (nu) - vai (nu), = (der Bedeutung nach) lat. sīve - sīve: nu vedīšu šuo rudeni, vai ir liela, vai ir maza BW. 13902, 2. vai nu iet kalnā, vai lejā (= vai laimēsies, vai ne) Kav. uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pār-gudriem, vai arī par visai muļķīgiem Mērn. l. 57. duod, vai acs, vai galva JK. V, 103; vgl. auch die Angaben Mag. II, 2, 97;

4) (gleich lat. vel) gar, auch sogar, selbst, geradezu, beinahe:
apē̦stu vai vilku ar visām spalvām RKr. VI, 1002. būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. kad lai vai acis zaļas paliek A. XX, 231. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž! Br. sak. v. 1316. pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. it kâ vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. I, 34. klupt virsū un vai kauties A. v. J. 1896, S. 367. aiz sāpēm gribējis vai traks palikt RKr. VIII, 78. gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. kad tu kritīsi, tad tu vai galvu lauzīsi Kav, viņa apstaigāja vai visas sē̦tas Vēr. 179. spiež kalpu vai nuost pa˙visam LP. VII, 426. bē̦du ir bijis vai ik uz suoļa Doku At. madāma muižā vai uotrs lielskungs MWM. XI, 198. tas jādara, kad vai kas (man muss es tun, was auch immer geschehen mag) Etn. IV, 104. un lai tad tur vai kas! A. IV, 258. ka tur lai vai kas II, 132; vai cik, soviel man nur will: draugu viņam vai cik Doku At. nu ir naudas vai cik LP. VII, 615 (ähnlich III, 57, 75). lai mana sirds ir vai cik me̦lna Mērn. 1. 128, tāds vīrs, ka tik vai nu (ein solcher Mann, wie man sich ihn nur wünschen mag) A. IV, 297 (ähnlich II, 130). gājuši pa kūti vai (geradezu) traki XX, 304. zē̦ns paslēpies; citādi vai pieķe̦rtu LP. III, 95. Mit Wiederholung des vai am Ende: taps vai par skruoderi vai, wird etwa gar ein Schneider werden Le. Leseb. 201. Aus liv. voi, s. Thomsen Beröringer 287 f.

Avots: ME IV, 432, 433


vairatā

vairatâ Nigr. (mit ), Borchow, (mit ài 2 ) Lubn., Schwanb., (mit -ā- ) Kalnemois, zu mehrern (zusammen), eine Gruppe bildend: nāk... zaldāti... gan pa vienam, gan divatā, gan vairatā Janš. Dzimtene 2 II, 429. vairatā nebūšuot baiļ Dzimtene IV, 76. vairatā duoduoties... ceļa Mežv. ļ. I, 346.

Avots: ME IV, 441


vairīgs

I vaĩrîgs Schibbenhof, (mit ài 2 )Fehteln, Holmhof, Vīt., (mit ) Nötk., zurückhaltend, auszuweichen liebend Ascheraden, Bers., Borchow, Erlaa, Kalnemois, Kokn., Meiran, Schwanb.: viņš ir tik nuoslē̦pumains un vairīgs, ka netiec ar viņu gudrs Vīt. mans blesis dikti vairīgs nuo ūdeņa Frauenb.

Avots: ME IV, 441, 442


vaizdiks

I vaizdiks, die Lichtnelke (lychnis dioica) U. Etwa dissimiliert aus *zvaizdiks (zu li. žvaizdė˜ "Stern" [vgl. Walde KZ. XXXIV, 509], wie li. gvaizdìkas "Nelke" zu poln. gwiazda "Stem" gehören könnte; aus slav. gvozdika lässt sich ungezwungen nur li. gvazdìkas dass. herleiten) ? - Oder (und analog li. gvaizdìkas?) mit kurischer Epenthese aus *vazdiks (vgl. vazdiķe)?

Avots: ME IV, 445


vaķans

I vaķans (wohl aus *vaķe̦ns) "etwas Grosses, Schweres"; "ein (nicht grosses Korwenhof, aber) gut aufgemästetes Lebewesen" A.Schwanb., Korwenhof; "ein dickes, kleines Kind" Kroppenhof (bei Schwanb.); "ein kleines, feistes, weiches Katzen- oder Hundejunges; ein sehr dicht (in viele Kleider) gekleideter Mensch" Aahof, Kalnemois, Stomersee: bē̦rns jeb teļš kâ vaķans Alswig (hier werde ein junges, feistes, weiches Lebewesen mit einem vakans vergüchen). Wenn vom Begrift "Welches" auszugehen ist, vielleicht nebst vaķē̦ns I, vakāns und vaķis III auf mnd. wocke "der eingebundene Flachs am Rocken" (le. kuodeļa) beruhend; vgl. die Bed. von vaķe I 1 LKVv.

Avots: ME IV, 449


vaļāt

I vaļât A.-Autz, Bewershof, Erlaa, Gaicken, Kalnemois, Kluostere, Lenzenhof, Meselau, Mitau, N.-Peb., Rönnen, Rosenbeck, Salis, Schwarden, Schwitten, Serben, Sessw., -ãju, = vāļât, viļât, hinund herwälzen: mucu skaluojuot vaļāt Freudenberg; Lenzenhof u. a. gatavuojuot mīklu baltmaizei, tuo vaļā Rönnen. Refl. -tiês, sich hin und her wälzen Geistershof, Kerstenbehrri, Salis. Zu velt.

Avots: ME IV, 464


valbāt

valbât, -ãju,

1) = valbît: neliec tavas acis valbāt, kuo tu nevari dabuit (lass deine Augen nicht füegen dahin, das du nicht haben kannst!) Manz. Spr. Sal. 23.5. voi tu liksi tavas acis valbāt uz tuo, kas nepastāv Glück ebenda;

2) mit vollem Munde essen
(mit al˜ ) Sessau: kuo nu valbā! Sessau.

Avots: ME IV, 450


valcīt

I valcît,

4): auch (prs. val˜ku) AP., (prs. vàlku 2 ) Druw., Fehsen, Golg., Kalnemois, KatrE., Saikava, Sonnaxt, Stom.;

5): linus v. (mit ài 2 ; "sukāt"), pakulas atsukājuot Lubn.;

7): auch (prs. vàlku 2 ) Saikava; sāka v. (schlagen?)
visus juodus ... pa istabiņu Pas. XIV, 174; ‡

9) "energisch etwas tun"
Druw.; līdz pusdienai kā v. nuovalcīju (= nuopļāvu) visu pūravietu.

Avots: EH II, 751


vaļenīca

vaļenîca Erlaa u. Ogershof n. FBR. XI, 16, vaļenica, eine, die freie Zeit hat, eine Müssige: voi es kāda vaļenica, jūsu bē̦rna auklē̦tāja? BWp. 1407, 1. ē̦dat, ... guovis! es māsiņa ganītāja; rītā nāks vaļenica, aiz kalniņa gulde̦nās BW. 29004 var.

Avots: ME IV, 464


valgns

valgns Kreuzb.; Nötk., Setzen, Vīt., (mit àl ) AP., (mit àl 2 ) Golg., Linden (in Livl.), Schwanb., Selsau, feucht Bers., Fehteln, Kalnemois, Stomersee, Wirgin., betaut Wirgin.: zeme pēc lietus nav ne˙cik mitra, ir tik drusciņ valgna Vīt. vakar pļautais siens vēl valgns Wirgin. acis valgni spīdēja ebenda, Ascheraden, Līgotnis Stāsti I, 66. skats...valgni mirdzuošs MWM. VIII, 74. Subst. valgnums U., Feuchtigkeit.

Avots: ME IV, 453


vāliņģis

vāliņģis,

1) = vāla 1, die Heuschwade Rutzau; "arī tuo sauc par vāliņģi, ja nuo siena vai salmu panta gāž uz reizi zemē lielu save̦ltu gubu" Rutzau;

2) "eine Stelle im Getreide oder im Gras, wo sich ein Tier oder ein Mensch gewätzt hat"
(mit à 2 ) Kalnemois, Stomersee;

3) "laukums, daudzums" Alksnis-Zundulis: tāds vāliņgis asiņu nuotecējis.

Avots: ME IV, 497, 498


valks

V valks,

3): valka (AP., Ermes, Grenzh., Morizberg, Ruj.) resp. vàlka 2 (Fehteln, Kalnemois, Meselau) drēbes.

Avots: EH II, 753


valks

V valks,

1) valks Bers., Holmhof, Kalzenau, der Schlangenbalg; abgeworfenes Pferdehaar
Holmhof;

2) das Kleid, die Kleidung, der Anzug:
sadedzina miruoņa pēdējuo valku LP. VI1, 405. sē̦ru valks MWM. VIII, 81;

3) das tägliche Tragen (der Kleider):
šīs drēbes ir valkam, tās svētdienai Salis, Sessw., Siuxt, Wandsen, val˜ka (Arrasch, C., Jürg., Nötk., Pankelhof, Ramkau, Schujen, Siuxt, [mit àl 2 ] Erlaa, KatrE., Ogershof, Sessw.) od. val˜ku (PS., Segewold, Wolm., [mit àl 2 ] Golg., Mālup) drēbes, valku (valka Stockm.) drānas (drēbes) U., valˆku kārta Frauenb., Alltagskleider Salis: manas valka drēbes varēsi paņemt Sudr. E. MWM. v. J. 1898. S. 932. divi apģērbji, viens guoda, uotrs valku, zwei Anzüge, einer zu Festgelegenheit, der andere zum täglichen Tragen Biel. n. U. ikdienas jeb valku kre̦kliem RKr. XVII, 27. vienkāršus valku prieve̦tus 33;

4) Plur. valki Kalzenau, valki Kalnemois, Lubn., Meiran, Schwanb., = ve̦lki, das Aufschersel: dzijas savilktas uz valku kuokiem Bers. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 457


valksts

I valksts,

1) ein Fischzug
Oppek. n. U., (mit àl 2 ) Alswig, Golg., Kalnemois, Mar., N.-Laitzen, Schwanb., Stomersee; "apņēmiens, kuo ar viena tīkla metienu var izzvejuot" Seltingshof: viens valksts šuodien zvejuojuot bija seviški labs Golg. tad nu bija gan liels valksts (es waren viele Fische im Netz) N.-Schwanb.;

2) = luõma 2: apņē̦muši valkstu un sākuši dzīt Anekd. 50 (aus Sinolen), A.-Schwanb.;

3) der Zug, Griff:
pirmā valksta (= paņēmierā, rāvienā) pļausim šuo pļavu Sessw.;

4) der Fehlzug
V. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 458


valmis

valmis Kalnemois (mit àl 2 ), Laud., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Selb., Sessw., = val˜nis 4: kaimiņu meitām bija skaists valmis cimdiem Selb.; in A.-Schwanb. und um Windau gleichbed. mit valnis 5: valmi iegriezt vīkalē Windau. Mit Assimilation aus valnis?

Avots: ME IV, 458


valoties

valuôtiês "?": kruogā, stoikas istabā kâ dzē̦rājs valuojas JR. IV, 160. Fehlerhaft für vaļuôtiês?

Avots: ME IV, 463


valstīt

valˆstît: auch Alswig, Blieden, Fehteln, Kalnemois, Lubn., Marzen, Meselau, (mit alˆ 2 ) Dobl., Dunika, Jürg., Lemb., Siuxt. Refl. -tiês,

1): kuo valstāties? Tdz, 58761; "ohne Geschäfte umherspazieren"
(mit al) OB. žurkas ... valstās vien pa guovu ežām Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: EH II, 753


vanga

I vanga,

1): "spaiņa vai tuoveŗa uoss" (mit añ) Ermes, "krūzes uoss" (mit añ) Ruj., "spainim ne̦samais" (mit àn 2 ) Kalnemois;

2): vàngas 2 Meselau, Schlingen zum Vogelfangen;

3): es jau tagad kâ vañgas dzīvuoju AP.;

8): "sijājamais" (mit añ) Gr.-Roop.

Avots: EH II, 756


vāraklis

vāraklis: "wer sich ins Gespräch anderer Menschen mischt" (mit à 2 ) Kalnemois, Stom.

Avots: EH II, 762


varavīksna

vaŗavîksna,

1) vaŗavîksna A.-Laitzen, Golg., Lubn., Mahlup, Meiran, Oknist, Selsau, (mit î 2 ) Frauenb., vaŗavīksna Altenwoga, Lesten, N.Bartau, Neuenb., Postenden, vaŗavîksne Lös., (mit î 2 ) Assiten, Dunika, Felixberg, Kurs., Luttr., Matk., Neuenb., Nigr., Ruba, Selg., Wirgin., vaŗavīksne Glück Offenb. 10, 1, Alschw., Bixten, Funkenhof, Kalleten, O.-Bartau, Rudbahren, Samiten, Santen, Schrunden, Waldegalen, Zeezern, vaŗvīksna Base, Fockenhof, vaŗvîksne 2 Degunen, Gudenieki, Pampeln, vaŗvīksne Gold., Hasenpot, Kreuzb., Laud., Schrunden, vaŗuvîksna Borchow, vaŗviksn Markgrafen, varavīksna Iw., varvîksne 2 Dond., Stenden, varavîksna Atašiene, Auguliene, Baltinow, Cibla, Dubena, Homelshof, Kārsava,Kl.-Salwen, Liepna, Mahlup, Makašē̦ni, Malta, Pilda, Rundē̦ni, Saucken, Stirniene, Tilža, Warkh., Warkl., Welonen, Vidsmuiža, Zvirgzdine, varavīksna Mag. XIII, 2, 43, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Annenhof (bei Mar.), A.-Schwanb., A.Wrangelshof, Dobl., Drobbusch, Drosth., Fehteln, Gr.-Roop, Hofzumberge, Kastran, Kortenhof, Marzenhof, N.-Bergfried, Neuermühlen, N.-Schwanb., Paltemal, Pürkeln, Smilt., Trik., Wilzen, varavîksna N.-Laitzen, varavîksne Burtn., C., Dricē̦ni, Kalupe, Marienhausen, Wolm., Višķi, varavîksne 2 Mesoten, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, varavīksne U., Annenburg, A.-Ottenhof, Ascheraden, Autz, Bauenhof, Borchow, Breslau, Dahlen, Dickeln, Ekau, Ellei, Erwalen, Essern, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn,Grünw., Kalnazeem, Katlekaln, Kegeln, Kekkau, Kokn., Kolberg, Kr,-Würzau, Kussen, Laud,, Lieven-Behrsen, Lis., Marzen, Matthäi, Meselau, Morizberg, Nerft, Nitau, Nötk., N.-Peb., Odsen, Puikeln, Raiskum, Ramdam, Rodenpois, Römershof, Ruj., Sackenhausen, Saikava, Schmarden, Schujen, Schwitten, Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Siuxt, Stackeln, Sunzel, Üxküll, Waidau, Weissenstein, Wenden, Zabeln, Zerrauxt, varaviksne Hasau, varvîksna Ringmundshof, varvîksna 2 Plahtern, varvīksna A.-Bergfried, Grundsahl, Lipsthusen, Widdrisch, Zirsten, varvîksne Daudsevas, Kl., Plm., Sonnaxt, varvîksne 2 Behrshof, Irmlau, Naud., Schlockenbeck, Segew., Treiden, varvīksne 2 Orellen n. FBR. XI, 39, varvîksn 2 Nauksch., Schlehk, Sepkull, Seyershof, varvīksne Alt-Moken, Baldohn, Bewershof, Fest., Fistehlen, Hochrosen, Kremon, Lappier, N.-Wohlfahrt, Nurmhusen, Oselshof, Pernigel, Pilten, Pussen, Remten, Schnikkern, Sehren, Selb., Sirgen, Suhrs, Talsen, Upesgrīva, Wain., varvīksn Ugalen, varavīsna, varvīsne Erwalen, varvīkse Schwarden, vaŗavîkste 2 Lautb., varvîkste 2 Alschw., varviksts Ugalen n. FBR. VII, 23, vaŗavĩga Neuhausen, vaŗarīkste Rutzau, varariksne Infl. (gehört im Kreise Jaunlatgale), der Regenbogen:
varavīksne debesīs BW. 26029. varavīksna dzeŗ ūdeni Kokn. n. Etn. II, 185. vaŗavīksne uzve̦lkuot nuo upēm, jūŗam ūdeni, un tamdeļ lietus līstuot Kurs, ja varavīksnei rāda ar pirkstu, tad pirksts nuopūst Ronneb.;

2) vaŗavīksnīte Konv. 2 1054; Preip. 36, die Regenbogenhaut (im Auge);

3) vaŗavīksniņa, ein Fisch;

4) ein (regenbogenfarbiger) Hundertrubelschein :
vai tu nevarē̦tu aizšaut kādu varavīksni? Vēr. II, 193. Dürfte mit Metathese auf redupliziertem *vavarīksne resp. *vavarīkste beruhen und nebst li. dial. vove rikšfis dass. als "Gebogenes" zur Wurzel er "drehen, biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 270 f.) gehören, s. Donum natal. Schrijnen 400 ff.

Avots: ME IV, 483, 484


vardukle

var̂dukle 2 Rodenpois "ein Froschteich".

Avots: EH II, 757


vargans

II vargans, einer, der viel spricht (mit àr 2 ) Golg., (var̃gãns) Jürg., Wolmarshof; ein Fasler Lemsal, Mar.; "ņaudē̦tājs" (var̃gãns) Jürg.; ein Unartiger, Unruhiger, ein Randalist Lemsal, Mar., (var̃gãns) Nötk., Trik., (var̂gā`ns 2 ) Oknist; ein Unverträglicher (vargans) Lubn.; ein Schimpfname (mit àr 2 ) Korwenhof; Plur. var̃gani Segew., vàrgani 2 A.-Laitzen, Alswig, Mahlup, Mar., var̃gãni C., Jürg., var̃gāni AP., Widdrisch, vàrgāni 2 Erlaa, vargāni Blumenhof, Rentzen, Rosenbeck, Salisb., Wenden, Wolm., lärmende Menschen (besonders von tollenden Kindern gesagt); vàrgani 2 Kalnemois, Lubn., Schwanb., Stomersee, vargāni Kalz., Peb., Ramkau "lärmende, ausgelassene Kinder": tāds kâ vargāns! (auf ein lärmendes Kind bezogen) Oknist. turi muti ciet, tu vargans! Mar. vārās (= spricht viel) kâ vargans ebenda. tas puika iet kâ vargans ebenda. bē̦rni iet pa istabu kâ vargani (lärmen sehr) Alswig, Mar. tâ kâ vargāni pa kājām maisās AP., Erlaa, Widdrisch. cūkas pret vakaru iet kâ vargani Alswig. Beruht wohl auf vargans I.

Avots: ME IV, 478


vārpata

I vãrpata AP., Autz, Bauske, C., Daugeln, Erwalen, Jürg., Kalnzeem, Kurs., Loddiger, Pampeln, Pankelhof, Rosenbeck, Schibbenhof, Schmarden, Schrunden, Siuxt, Stenden, (mit ā`r 2 ) Festen, Golg., vārpata U., Ekau, Rutzau, Vīt., Wessen, var̃pata MSil., die Quecke (triticum repens); agropyrum repens (mit ãr ) Siuxt; lilium arverise Wid. (unbek. in A. - Laitzen, Dond., Frauenb., Kand., Kl., Lubn., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schujen, Selg., Sonnaxt, Woimarshof, Zvirgzdine). - Plur. vārpatas, Queckenwurzeln Bers. (neben vārpu zâle "Quecke"). Wie vãrpu zâle dass. zeigt, zu vãrpa.

Avots: ME IV, 507


vārsta

vārsta,

1) = vārpsta 2, die Spindel, das Treibhoiz an der Handmühle U.;

2) das Hölzchen, daran die Stricke der Pfluggabel gebunden werden
St., U.

Avots: ME IV, 509


vasara

vasara (li. vasarà), dat. s. vasaram (?) Glück Spr. Sal. 26, 1, der Sommer: vasaras lauks, das Feld mit Sommergetreide U. vasaras svē̦tki, Pfingsten. vasaras laiks, die Erntezeit des Sommergetreides Ruj., Bergm. n. U. Zu gr. ἔαπ, slav. vesna, ai. vasantá- "Frühling", av. vaŋri "im Frühling" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 310 f., Trautmann Wrtb. 356, Hübschmann Arm. Gramm. 432 f., Boisacq Dict. 209 f., Bartholomae BB. XVII, 118, Johansson BB. XVIII. 6 f., Lohmann Zeitschr. f. slav. Phil. VII, 374 und (zur Bed.) Brugmann Sächs. Ber. LXIX, 21.

Avots: ME IV, 484


vāts

I vâts, -s (li. votis "ein böses offenes Geschwür") Lös., Nerft, Neuenb., Prl., Ronneb., Wolm., (mit â 2 ) AP., Karls., vâte C., Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Serbigal, Preili n. FBR. VIIl, 13, (mit â 2 ) Iw., Ruj., die Wunde (vāts-, s) U., (vâte 2 ) Līn., Salis; eine eiternde Wunde (vâts, -s) Sessw.; Schorf auf der Wunde (vâts, -s) A. - Laitzen, Drosth., Erlaa, Kl., Ogershof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Salisb., Schujen, Schwanb., Sonnaxt, (mit â 2 ) Arrasch, Bauske, Siuxt, (vâte 2 ) Dunika: Sprw. katram sava vāts sāp Br. sak. v. 1341. sirds tâ sāp kâ vāts RKr. VI, 729. juo mazāk vāti plēs, juo ātrāk tā sadzīst Blaum. Var. 515. piecas vātiņas Gesangb. nāvīga vāte Glück Offenb. 13, 12. vātes asinis I Kön. 22, 35. vātes apsiet Hiob 34, 17. tie (= suņi) laiza viņa vātes Manz. Post. II, 22. bē̦rnam vātis (Ekzeme) galvā Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Salisb., Siuxt. - Plur. vâtis,

a) Masern
Kaugershof;

b) Pocken
Arrasch, Wolmarshof: vātis gulēt, an Pocken darniederliegen. - lielās vātis, Pocken U., Salisb.; nelabās vātis, Syphilis, venerische Krankheit U.; sarkanās vātis, Scharlach Celm.; smalkās vātis Masern U.; līķa vātis dabuon,... kad uzmiez līķa ūdenim; tās ir lielas re̦tas pumpas miesas pašā virsū JK. VI, 50. Anscheinend zu gr. Ƒατάλαι· οὐλαί Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 211, Boisacq Dict. 96, Bechtel Lexil. 338 ff. und Havers KZ. XLIlI, 232.

Avots: ME IV, 511, 512


vāvere

I vãvere (li. voverė´ "Eichhömchen"),

1) auch vāveris Manz. Lettus, L., U., RKr. VIII, 86, (mit ã ) Bl., vāvaris. Fischer 61, vāveriņš RKr. VIII, 86, L. Aw. 1855, No 5, Demin. verächtl. vãve̦rē̦ns, das Eichhörnchen (sciurus vulgaris
L.): Sprw. manīgs kâ vāvere RKr. VI, 951 ak tu skaistais vāveriņš, duod man tavu kažuociņ[u]! BW. 31919, 3 var. (aus Ruj.). vāverīte kuplastīte 2347. dze̦nāja pa priedītēm vāve̦rē̦nu Janš. vāveres pa vē̦de̦ru lē̦kā (PS.) od. dancuo (LP. VI, 248), vom Gefühl heftigen Hungers gesagt;

2) vāverīte, eine Eichhornpelzmütze
Bielenstein Holzb. 594: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu li. dial. voveris (plur. vóveres), vėverìs oder vaiverė˜, apr. weware, aruss. вѣверица, kymr. gwywer, npers. varvarah, ae. ácweorna "Eichhörnchen", lat. viverra "Frettchen" u. a., s. Pictet KZ. VI, 189, Leskien Nom. 267, Büga PФB. LXXV, 153, Trautmann Wrtb. 856, Ehrlich gdech. Beton. 128 f., Boisacq Dict. 1089, Persson Beitr. 5002 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 287 f. - Vielleicht zur Wurzel u̯er- "biegen, drehen", s. Donum natal. Schrijnen 4021 resp. Persson 1. c.

Avots: ME IV, 512


vazdiķe

vazdiķe, vazdiķis, gen. pl. vazdeķu, die Lichtnelke (lychnis dioica) PS.: vazdiķu (Var.: vazdiķa, vazdikes, vazdeķu, vaizdiku) ce̦purīte BW. 9688. vazdiķīšus dēstīdama RKr. XX, 54 (aus N.-Bartan). Wohl durch li. Vermittlung aus wr. гвоздик.

Avots: ME IV, 488


vecoksnis

ve̦cuoksnis,

2): "pave̦cs cilvē̦ks" (meist als Attribut) Kalnemois, Stom.

Avots: EH II, 767


vedga

ve̦dga,

1): auch Kalnemois, Meselau;

2): auch BW. 34354.

Avots: EH II, 767


vei

I vèi: auch (mit èi 2 ) Kalnemois, Marienhausen, Meselau.

Avots: EH II, 768


veikme

vèikme: auch (mit èi 2 ) Kalnemois, Stom.; darbam vajadzīgas ruokas un v. (Fähigkeit, gewandt und gut zu arbeiten) Nautrēni.

Avots: EH II, 768


vēlēt

I vẽlêt: 3. p. prs. vẽl Frauenb., Kaugershof, Smilt., (mit è 2 ) Kalnemois, N.-Laitzen, 1. p. prs. vēļu BW. 8433 var. (aus OB.), vèlēju 2 Sonnaxt,

3): auch Kand. Refl. -tiês,

1): kuo ... vēļuoties? Jauns. Raksti VIII, 335. man ar tâ vẽlas Orellen, auch ich habe einen solchen Wunsch.

Avots: EH II, 775


vēlīns

vêlîns: auch Aahof, AP., Borchow, Fehsen, Fest, Gr.-Buschh., Kalnemois, Lubn., Oknist, N.-Schwanb., Sonnaxt, Tirsen, Weissensee, Tdz. 36491 (aus Grosdohn); vēlīni lini; vēlīni talcē̦ni; vis˙vēlīnākās puķes Saussen n. FBR. XIII, 161 f.

Avots: EH II, 776


velt

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I 4 , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533


vemt

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536


ventēt

ventêt,

1): mit èn 2 Aahof, Kalnemois, KatrE., Sessw., Stom.; wiederholt mit Wucht schleudern
KatrE.;

2): šuorīt nu gan mēs veñtējām ("dūšīgi pļāvām") AP.

Avots: EH II, 771


vēra

*vē̦ra Etn. II1, 179 "?": nuo augšējā vē̦ru (Belehrung?) sev smel! RA. lelus uz viņu muti vē̦ru turēja (hatte Eli acht auf ihren Mund) Glück I Sam. 1, 12. vè̦rā (Arrasch, A.-Ottenhof, C., PS., Trik., Wolm., vè̦râ 2 Bl., Behnen, Salis, Pankelhof, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Widdr., Zögenhof, vē̦rā AP., Dond., Dunika, Jürg., Stenden, Wandsen) likt, ņemt, beachten, wahrnehmen, zu Herzen nehmen U. (unbek, ist vē̦rā in Bers., Dunika, Golg., Lubn., Mahlup, Oknist, Sessw., Warkh., Zvirgzdine): es e̦smu viņu sāpes vē̦rā ņēmis Glück II Mos. 3, 7. ņemiet... vē̦rā un redziet, kâ šis ļaunu meklē! I Kön. 20, 7. ņemt ve̦rā savu gaitu Kaudz. M. 12. vai ieliki vē̦rā, kur viņš taisnību darīja? Lapsa-Kūm. vē̦rā turēt, beachten, in acht haben: es tuo ļaužu valuodiņu daudz ve̦rā neturēju BW. 8443. te mums... jāpatur vē̦rā, ka . . . Latvju tauta XI, 1, 53. Nebst ahd. wara "Aufmerksamkeit" u. a. zu vērtiês "schauen", s. Fick Wrtb. III 4 , 392 f., Boisacq Dict. 709 f., Lidén MO. V, 202, v. d. Oslen-Sacken IF. XXXIII, 267, Walde Vrgl. Wrtb. I, 284.

Avots: ME IV, 560


verdens

ve̦r̂de̦ns: "beinahe siedend" Kalnemois, Sessw., Setzen, Stom.

Avots: EH II, 771


verīgs

verîgs: auch AP., Kalnemois, Lubn., Sessw., Stom.;

2) "?": dziedāsim .... verīguo dziesmiņu! Tdz. 36507 (aus Sessw.).

Avots: EH II, 772


verns

verns,

3): "atjautīgs, veikls, ar labu uzstāšanuos" Kalnemois, Stom.

Avots: EH II, 772


vērpele

I vẽrpele Līn.,

1) vẽrpele Bl., C., auch vērpelis, Demin. vērpeliņa, eine Vierteltonne
L., U.; eine 25 Liter fassende Tonne (mit ẽr ) Dunika; eine Tonne von geringer Grösse Bielenstein Holzb. 328, Lasd., Rutzau, (mit ẽr ) Dond., Līn., Nigr., Stenden, (mit ḕr 2 ) Kalnemois, Lis., Stomersee, Sessw., (vẽrpelis) Bixten, (ver̃pele) MSil.; ein Fass (mit ẽr ) Frauenb.; ein tonnenähnliches hölzernes Gefäss, darin man Grütze aufs Feld mitnimmt (mit ẽr ) Iw.; ein hölzernes Geschirr (namentl. für Butter), das ein Viertel genannt wird U.; ein Butterspann Bielenstein Holzb. 328; "kubuliņš" (mit ḕr 2 ) Saikava; ein nicht grosser, länglicher Zuber (vērpels) Spr.; ein rundes Holzgefäss (mit ẽr ) Wolmarshof, Jürg. (grösser als ein Eimer), (auch vērpelis) Vīt. (grösser als ein staņģis, kleiner als ein tuoveris, ohne Deckel), (vẽrpele) ein aus einem Baumklotz ausgehöhltes Gefäss mit eingefügtem Boden: es ielaistu saldu alu vienu mazu vērpelīti. VL. aus Rönnen Latv. Saule 1927, S. 621. brūvē ... alu divas mazas vērpeliņas BW. 9423, 1. vērpelei (Var.: vērpelim, mucai) spundu spert 19527. putriņas vērpelīte 2167. verpelī palicis maz ūdens Saikava. pušpūra prievitu, vērpele gradze̦nu BW. 3000. dziesmu vērpelīte 916, 1;

2) ein Bündel, das man auf der Schulter trägt Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

3) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
visas ciemu vērpelītes aiziet . . . tautiņās BW. 18277. nesauc meitu vērpelīti! 10568; ein 3-6 Jahre altes, ziemlich dickes Mädchen Nigr. (mit ẽr); (puņķu Stenden, U.) vērpele, der Rotzlöffel, die Rotznase V.; salašņu vērpele Sessw., eine Klatschbase. Nebst li. vérpelė (bei Būga KSn. I, 10, Lit. Mitt. II, 243 und III, 112, Jušk. 656 unter iš-ũžti, Jušk. SvR. 74 u. a.) wenigstens in den Bedd. 1 und 3 aus dem Germanischen (vgl. schwed. värpill "kleines Tönnchen").

Avots: ME IV, 563, 564


vērpt

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs 2 Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565


vērsis

vḕrsis (li. ver̃šis "Ochs (bei Szyrwid unter byk, Būga Aist. Stud. 147 u. a.]; Kalb"),

1) Demin. verächtl. vẽršelis Pas. VI, 332, Frauenb., Stenden, vēr selis (li. veršelis Miežinis) Pas. VI, 333, der Ochs, der Stier:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas dīrāt RKr. VI, 981. neba vērši vienā dienā nuobadās! 982. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. vērsis gāja baurē̦dams BW. 29052. vēršuos iet (skriet Spr.), vom Rindern der Kuh gesagt U.;

2) dieva vērsis, der Bock-, Holzkäfer (cerambix)
Wid.; ūdens vērsis, die Rohrdommel (ardea stellaris) U. (unter ūdens);

3) verächtl. Bezeichnung für einen eigensinnigen Menschen
Frauenb.; pliena vērsis, Schimpfwort: maz ticams, ka šis pliena vērsis būs nuoturams uz kājām Kaudz. Izjurieši 113;

4) in genitivischen Verbindungen:
vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) L., U.; vēršu piens,

a) vērša p. Fehgen, Lös., N.-Peb., Wessen, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch (Molken) bildet
U.;

b) die Milch, welche die Kuh gleich nach dem Kalben gibt
Infl, n. U., Bers., Golg., Saikava, Sessw. Zu apr. werstian "Kalb", ai. vṛṣ̌a-ḥ "Stier", vṛṣ̌an-, av. varǝšna- "männlich", lat. verrēs "Eber", ai. varšati "regnet", gr. ἔρση; "Tau" u. a. s., Legerlotz KZ. VIII, 50 ff., Boisacq Dict. 284, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.

Avots: ME IV, 565


vērst

vḕ̦rst (li. ver̃sti (prs. verčiù) "wenden, kehren" ), Praes. -šu, Praet. -su (L., Bers., Dond., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Saikava, Sehren, Selg., Stenden) od. -tu (A.-Ottenhof, Dunika, Oknist),

1) wenden, kehren, lenken, drehen
U.: vērst labību, das Getreide umwenden Dond., Lubn., Stenden. sienu vērst Oknist. ar bukarklu var labi zemi vērst Dond. akmeni vērta apkārt (uz sāniem) Dunika. vērsa ieruočus pret saviem virsniekiem Jürg. (fig.) kuo par labu vērst (wieder gut machen) A.-Ottenhof, Bers., Dond,, Jürg., Kl. u, a.;

2) stürzen
(tr.): vērtīšu tevi gareniski sienu iekšā Janš. Dzimtene V, 431;

3) schlagen:
viņš vērta zirgam ar buomu pa muguru Dunika. Refl. -tiês,

1) sich wenden, drehen
L., U.; lenksam sein Bergm. n. U.;

2) stürzen
(intr.), fallen: lacis vērtās man virsū Dunika. nebīstaties! vērsties nevērtīsimies Janš. Dzimtene 2 III, 223.Subst. vḕ̦rsums Nötk., Gewende L.; saules vē̦rsums, Sonnenwende Manz. Lettus; vē̦rsuma diena, der Tag der Sonnenwende Kasparson. vērsu für älteres vērtu vielleicht unter dem Einfluss von vērzu (vērzt), Nebst vārtît, virst u. a. zu apr. wartint "kehren", wīrst "wird", r. вертѣть, aksl, vratiti "drehen", aksl. vtěteno "Spindel", ai. vartatē "dreht sich", vṛtti-ḥ "das Rollen", gr. ρ'ατάνη, "Rührlöffel", lat. vertere "kehren", air. frith- "gegen", cymr. gwerthyd "Spindel". ahd. werdan "werden" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I,274 f., Boisacq Dict. 837, Trautmann Wrtb. 354 f., W. Schulze KZ. LVI, 36.

Avots: ME IV, 566


vērties

vērtiês,

1): mit ẽr C., mit ḕr 2 Fehteln, Kalnemois, Liepna, N.-Laitzen, Pilda.

Avots: EH II, 779


vest

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. 2 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545


vētīt

vẽtît: prs. vē̦tu AP., C., Ramkau, vētu Dunika, Grob., Iw., Kalnemois, Mahlup, N.-Laitzen, Siuxt, Stenden, vetīju Erlaa, Kaltenbr., Smilt., Trik. ar vētāmuo grābekli kritina graudus nuo salmiem Sassm. Subst. vẽtîtājs: auch BW. 35496.

Avots: EH II, 779


vicāt

vicât, -ãju,

1) vicât U., AP., Brucken, Drosth., Grünw., Kalnemois, Kokn., Loddiger, Lubn., Meiran, N. - Peb., Ramkau, Schibbenhof, Smilten, Vīt., Wallhof, vicêt Wid., Bers., Du nika, Gr.-Buschh., Kalzenau, Meiran, Wessen, vicuôt Sessw., Siuxt, Trik., (mit einer Rute) schlagen, prügeln;
vicêt Adl., vicuôt Adl. "forttreibend schlagen": vicēt guovis Dunika. vica ruokā, un tik vicuo Siuxt. (plusu) ar bē̦rza vici vicēšu Br. 114, izrāvis rīksti un sācis ar tuo nabadziņu vicuot Etn. II, 8. saimnieks sācis pūķi vicuot ebenda. paņēma kruķi . . . un sāka vicuot Stūrmanim pa ribām Deglavs Vecais pilskungs 77. mušas vicāt (um sich schlagend vertreiben); vicât "Ruten schneiden" Rutzau;

2) = vicinât, schwenken U., Bauske;

3) vicêt Wessen, fegen;

4) vicêt Mar., -u, -ẽju, intr., flattern:
viņš skrēja pliku galvu, mati vien vicēja Mar. n. RKr. XV, 143; vicuôt, vom schnellen Drehen der Windmühlen gesagt: kad vējš labs, tad sudmalas vicuot vicuo Ahs. n. RKr. XVII, 63;

5) vicêt Wid., Nigr., Schnehpeln, mit Weidenruten (zusammen)binden;

6) vicuôt Nigr., tollen ("pluosīties, trakuot");

7) vicuôt Wain. "tüchtig arbeiten":
vicuo vaļā! Meselau, Aufforderung, etwas . . . schnell und ohne Bedenken zu tun. zagļi uzkāpuši uz jumta un vicuojuši vaļā (pē̦rušies sniegā) LP. VI, 348;

8) vicât Mar., Vīt., vicêt Wessen, vi cuôt AP., C., Erlaa, Golg., Grobin, Heidenfeld, Kalzenau, Kl., Nötk., Schnehpeln, Selsau, Trik., Wessen, saufen:
vicuo, ve̦cais, kamē̦r bērni paaug! Birk. Sakāmv. 107. viņš pa kruogu vicāja augu nedēļu Vīt. vicuojuši cauru nakti Golg.; vicêt Wid., vicuôt Wid., tüchtig essen;

9) vicuôt Ahs., laufen:
vicuo tu pa˙priekšu! es vicuošu nuo pakaļas Ahs. n. RKr. XVII, 63. vicuo vaļām! laufe! ebenda. vicuo pakaļ! laufe nach! ebenda; "fliehen" AP., Sessw. ln den Bedd. 1 und 5 sowie (zur Bed. vgl. sukât) 7-9 zu vica I 1.

Avots: ME IV, 576


vidijs

vidijs: auch Fest., Gr.-Buschh., Kalnemois, Linden in Kurl., Nerft, Oknist, Pilda.

Avots: EH II, 781


vidum

vidum: tas bija padarīts tâ v. Kalnemois.

Avots: EH II, 781


viendaudz

viêndaũdz > ostle. vin˙dàudz 2 Sussei n. FBR. VII, 136, Adv., gleichviel U., einerlei: man viendaudz Mācīt. meita 39. mir ist es einerlei. upes dibe̦nā smilktim viendaudz, vai viņš nuoiet tur vēl ar spē̦ku jeb bez tā A. XXI, 550. kur viss viendaudz 546.

Avots: ME IV, 658


viens

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665


viesis

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe 2 ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit 2 ) Bauske, Kandau, Selg., viêša 2 Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie 2 ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit 2 ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670


vijāklis

I vijāklis,

1) auch vijakls, Flechtwerk
(vijaklis) St., Depkin n. U.; ineinandergewundene Pflanzen, Ranken (z. B. beim Hopfen) Ramdam, Saucken; verworrenes Garn Saucken (dzijas sašķetinājušās un same̦tušās vijaklā Wessen); ein Geflecht aus Hede, das man Kühen um den Hals legt, damit die Kette nicht drückt Kalnemois; = pine̦kls 1 (vijākls) AP., (vijaklis) N.-Peb.;

2) "samīdītā, samudžināta vietä Bers.;

3) "linu vijamais kāsītis" (vijaklis) Kalzenau; das zum Flechten dienende Gerät
(vijaklis) N.-Peb.: tē̦vs tur nuovietuojies ar visu vijakli. Zu vît.

Avots: ME IV, 582, 583


vīksna

vîksna: auch Kalnemois, N.-Laitzen, Selb., Warkl., (mit î 2 ) Allend., Dunika; unbek. in Lemb.

Avots: EH II, 792


vīkstīt

I vīkstît,

1): mit î Kalnemois, N.-Laitzen, Oknist, (mit î 2 ) Lemb., Morizberg, Orellen (mit ī) Pilda, Weissensee; "Zvirgzdine" ME. IV, 637 zu verbessern in "Zvirgzdine̦". Refl. -tiês,

2): sich saumselig anschicken
(mit î) Erlaa.

Avots: EH II, 792


vilks

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


vingrs

I viñgrs (li. vingrùs "sich schlängelnd") IW. Lin. (unbek. in Arrasch, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Oknist, Ruj., Schwanb., woim.),

1) elastisch; fest:
vingra miesa Dond. vingra gaita Bers. vingri suoļi Lubn. vingrs (fest anliegend) zābaks Stenden, zeme jau brangi vingra (uzsalusi) Wandsen;

2) frisch, hurtig, geschickt
L., U.: pazīdami manu vingruo un veikluo ruoku Janš. Mežv. ļ. II, 272. vingras ruokas (geschickte Hände) C. vingra mēle Dunika. vingrs vīrs Kaudz. M. 81. - Subst. vingrums,

1) die Festigkeit, Elastizität
Frauenb.;

2) die Hurtigkeit, Geschicklichkeit
U.;

3) = augums Hasenpot n. U. Wohl ats ein Kuronismus nebst vinguruoties, ve̦ngrs und vengre (s. dies) zu apr. acc. s. wīngriskan "List" und le. Uogre (ein Flussname); s. auch Leskien Abl. 355, Būga KS. I, 73 und Rozwadowski RSI. VI, 55.

Avots: ME IV, 599, 600


virkne

virkne,

1) (mit ir̃ ) Frauenb., Līn. u. a., (mit ìr 2 ) Kl., Aufgereihtes
U.; die Reihe L.: sēņu virkne BW. 20757, 4. suņu virkne BW. piel. 2 20757, 2. sīpuolu virkne Frauenb. bē̦rzi nuovīti zaļām lapu virknēm Vēr. I, 830. pērļu virkne, eine Perlenschnur L., U. lai luopi turē̦tuos ganuos kuopā tâ˙pat, kâ atslē̦gu virkne saturas LP. V, 115. kalnu virknes Vēr. I, 1355. nuotikumu virkne Stari II, 451. tukšu vārdu virknes RKr. VIII, 25;

2) = virksne 1 n. U. Wahrscheinlich aus *virtne, vgl. Le. Gr. § 118b und virtene. Zu vērt, s. Trautmann Wrtb. 351 f., Persson KZ. XXXIII, 293, Boisacq Dict. 83, Torbiörnsson Liqmet. II, 98, Walde Vrgl. Wrtb. I, 263 ff.

Avots: ME IV, 605, 606


virlops

virluõps Arrasch, C., Jürg., PS., Salisb., Trik., Wolm., vir̂luõps 2 N.-Salis, Ruj., Segewold, virluops Mag. XIII, 39, Adiamünde, Golg., Linden (in Kurl.), Nötk., N.-Peb., Stürzenhof, A.Schwanb., virluopis Ronneb., virluope Kokn., vir̂lups N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, virlups Oppek., Mag. XIII, 25, Aahof, Bers., Fest., Kalzenau, Lasd., Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Sessw., vìrlupis 2 Mar., Prl., Saikava, virlupe Kroppenhof, virļups Meiran, vìrļupis 2 Lubn., vìrļupe 2 Lubn., vìrlaps 2 Stom., virlaps N.-Schwanb., vir̂luõks 2 Siuxt, vir̂luôks 2 Gramsden, Schibbenhof, vir̂luoks 2 MSil., Pankelhof, Stenden, Wandsen, vir̃luoks Schrunden, virluoks L., U., AP., Autz, Bauenhof, Bauske, Behrshof, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Grünw., Gr.-Würzau, Kalnzeem, Korwenhof, Kroten, Naud., Neuenb., N.-Peb., Ruba, Ruhental, Sehmen, Stockm., Swehthof, Walgalen, Wallhof, Welonen, vir̂laks 2 Līn., virlaks Ahswikken, Katzd., Nerft., (mit ir̃) Nigr., svirluoks Frauenb., ein Schöpfgefäss mit langem Stiel (Abbild. s. Bielenstein Hoizb. 161; in Meiran ein Gefäss mit einer Handhabe überhaupt): ņem virlupi un pielej ar e̦ze̦ra ūdeni mucu! Mar. ar virluoku smeļ vircu un ūdeni Walgalen. ar kanniņu alu dzēru, ne ar visu virlupīti BW. 19556 var. dzer . . vēl vienu virlaku! U. b. 127, 36. virluopiem sev gudrību smelt Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 538. Falls villuops älter ist als virluops (und nicht umgekehrt?), könnte vil- nebst estn. will in will- kapp "Schöpfgefäss" (woneben willima "füllen") auf d. Füll- (d. füllen bedeutet nach dem Grimmschen Wrtb. auch "schöpfen"), und -luops auf mnd. lôp "hölzernes Gefäss von kleinerem Inhalte" beruhen. In diesem Fall wäre virluops entweder aus villuops dissimiliert (?), oder durchs gleichbedeutende viraks oder virāgs beeinfiusst; virluoks ist entweder aus virluops dissimiliert, oder volksetymologisch an luoks I angelehnt. svirluoks hat sein s- vielleicht aus svira resp. svirât.

Avots: ME IV, 607, 608


virsene

II vìrsene 2 Kalnemois, das Heidekraut.

Avots: EH II, 788


vis

I vis (li. vìs "immer", apr.. wissa, aksl. vьse "alles"),

1) Ergänzung zu einer Negation
(ne oder nav), mit der man eine Annahme, die von einer andern Person gemacht ist oder gemacht werden könnte, als unzutreffend zurückweist, oder mit der man der Aktion eines Andern ein Ende zu machen resp. einen Andern von einem Vorhaben zurückzuhalten versucht (einigermassen dem du tout in frz. point du tout vergleichbar): saka mani burv[i] e̦sam; es vis burt nemācēju BW. 28116 var., man sagt, dass ich ein Zauberer sei; in Wirklichkeit aber verstand ich keineswegs (mit nichten) zu zaubern. kuo darīs mūs[u] māsiņa? tā vis (Var.: jau) burt nemācēja (die verstand ja keineswegs zu zaubern) 25832, I. es vis daudzi nebē̦dāju, ka man bārga sveša māte 232751 var. dē̦lu māte dē̦lu teica, šķiet man[i] vis nezinuot. neteic vis! es gan zinu tava dē̦la. tikumiņu 23465, 1. paliek māte raudādama. neraud[i] vis, māmuļiņa! 17308, 3 var. vai, dēliņ, tuo nedari vis! LP. VI, 350. es tevi nelaidīšu vis IV, 172. izlūdzas ap˙nikdams, tuomē̦r mucnieks juokuojas un nesuola vis atduot V, 236. biksta dē̦lu, lai cē̦rtuot kaŗavīriem ar pātagu, bet dē̦ls ... vēl necē̦rt vis IV, 3. mirt ar viņu vis nemiruši VII, 1241. bē̦rnus nepē̦ruši vis vāruošā ūdenī, bet ... VI, 839. pa šituo ceļu vis leiši nenāks Br. s. v. p. 17. man vis kājas nesāp Mērn. laiki 12. lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis ne Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. puiši rauga meitu guodu, .sava vis nezināja BW. 6587, 4. Mit ungewöhnlicher Wortstellung im VL.: es samalu sav[u] mālīti, vis krustiņu neme̦tusi (Var.: krusta vis nelikuse) BW. 8005 var. vis tik gauži nerejat! (in Prosa hiesse es: tik gauži vis nerejat) 21001, 10. kad glaudīs sveša māte, vis tik gludas neglaudīs 16910 var. tā ne˙vis mana vaina U. (unter ne), das ist nicht - wie man angenommen hat oder annehmen könnte meine Schuld. Nach U. werde in Kurl. das vis stets von ne getrennt und dem Verbum nachgestellt (tuo es nee̦smu vis darījis, mit betontem vis!), in Livl. höre man auch: tuo es vis nee̦smu darījis (mit unbetontem vis und betontem nee̦smu!). - Auch in nachdrücklichen Antworten auf Satzfragen: vai gribi? negribu vis "wiltst du? Nein, ich will keineswegs";

2) (am Ende eines Satzes), = laî 6, ar 1, auch: mums ir atnākusi viešņa, ku-kuli atne̦susi vis Mērn. laiki 18. es tev atvedu lūk vīnu vis Sudr. Edž. (MWM.?) 1898, 934. tuo puiku nuopēru vis Vēr. 1904, S. 413. būšuot savu ... meitu duot par sievu vis LP. VI, 1006. ve̦cais jaunuo i[r] lamājis, i[r] vis VII, 1061, der alte habe den jungen sowohl geschimptt, als auch (sonst ihn schlimm- behandelt), četri rubļi vis vajadzēs Sonnaxt;

3) (wohl dem r. всё nachgebildet) fortwährend, in einem fort, immer
im Hochle.): vai dziedāja, vai runāja, vis māmiņu pieminēja BW. 139 (aus Kreuzb. und Jakobstadt). ni˙kā nestrādāju, bet vis staigāju pa elni un veŗuos Pas. V, 290 (ähnlich 304, 448, II, 134, III, 301, IV, 50, 289, 372). mežu lietas pi mums vis vēl nav nuokārtuotas Latg. 1922;

4) gleichwohl, immerhin
(nach r. всё-же ): sacīšu; kas būs, nebūs. vis jau jī ar varu manis nepajems Pas. IV, 255 (aus Nīcgale).

Avots: ME IV, 621


vīt

I vît (li. vyti, čech. viti "winden" ) Wolm., C., PS. u. a., vît Salis, Praes. viju (mundartl. auch vinu), Praet. viju (mundartl. auch vīnu), winden; flechten U.: vītin viju vainadziņu BW. 5517. vinu ruožu vaiņuceņu 14347, 6. linu gruožu viju 15909. sudrabiņa gruožu vinu RKr. XVI, 84. saulīte gruožu vīna (Var.: vija) BW. piel.2 1176, 1 var, trim starām pīcku viju BW. 23421. auklas viju 33245. valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. grib putniņi ligzdu vīt 4479, 2 var. augstu viju vīt Biel. 1849. šuj, bitīte, vij, bitīte̦... me̦dutiņa[u] BW. 28484. vīrs saites vīdams vinamā galu atsien pie ratiņa JK. VI, 11. Figürlich: blēņas tik˙pat kâ vīt pavij RKr. VI, sak. v. 71. Refl. -tiês,

1) für sich winden:
brālīti uormanīti, vijies garu pātadziņu! BW. 27455;

2) sich winden, ranken
U.: nevijies (Var.: nevinies), vītuoliņa! ne pēc tevis tie zariņi BW. 12175. visa pasaule vīsies zaļumuos R. Sk. II, 240. pirksti... vijas sidrabstīgās Vēr. I, 1285. paceļas vīdamies... miglas tvaiki MWM. VI, 879. puķes, kas kruonī vijas Neik. 10. (fig.) ap ceļuojumu vijas dažādas valuodas B.Vēstn. Elzu satikdams viņš... sāka vīties ap tuo V. Eglītis Zilā cietumā 207. - Subst. vîšana, das Winden; vîšanâs, das Sichwinden, Sichranken; vijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Windens; das Gewundene; das Flechtwerk U.: stiebru vijumu jeb aukliņu A. XXI, 508. ruožu vijumi Rainis Götes dzeja 54; vijẽjs, wer windet: vaiņaga vijējiņa BW. 24215. Zu ai. vītá-ḥ "gewunden", lat. viēre "flechten", got. waddjus "Wall", mir. fiamh "Kette", ae. wīr "Metalldraht" u. a., s. Persson Beitr. 321, 510 und 543, Boisacq Dict. 386 f., Petr. BB. XXI, 217, Kretschmer KZ. XXXI, 383, Reichelt KZ. XXXIX, 76, Trautmann Wrtb. 346 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 223 ff.

Avots: ME IV, 645


vizbulis

I vizbulis, Plur. vizbuļi U., RKr. 11, 66, das Windröschen (anemone L.); baltais vizbulis, Busch-Windröschen (anemone nemorosa L.) Mag. IV, 2, 54; RKr. Il, 66; aristolochia clematitis L. Birsman; baltie vizbuļi, Osterluzei Dr.; dze̦ltānais vizbulis, die Osteoblume (anemone ranunculoides L.) RKr. II, 66; vizbuļi Behnen, N.-Bergfried, Zoden od. lielais vizbulis Mag. IV, 2, 53, Trollblume (trollius europaeus L.); zilais vizbulis RKr. II, 66, Birsman od. vizbulīte Ramkau, das Leberblümchen (anemone hepatica L.); vizbuļi U., vizbuli Mag. IV, 2, 82, die Einbeere, Wolfsbeere (paris quadrifolia): zaļa vizbulīte pašā dārza maliņā BW. piel. 2 14492 1 . Vielleicht umgebildet (nach vizulis II u. a.) aus "vizbalis (vgl. *vizbalīte).

Avots: ME IV, 630


vuimāt

vuimât, merken,spüren, wittern (namentl. eine Spitzbüberei) Mar. und Oppek. n. U. Etwa aus estn. oimama "verstehen, einsehen"? Oder zu uime?

Avots: ME IV, 676


vuška

I vuška Oberl. n. St, und U., Aahof, A.-Annenhof, Alswig, Asūne, Baltinov, Borchow, Dagda, Dweeten, Ilsen, Jaunušāni, Kalnemois, Kaunata, Kolup, Kortenhof, Korwenhof, Krąslava, Lassen, Lettihn, Liewenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Mērdzine, Nerft, N.-Rosen, Oppek., Pilda, Preili, Schlossberg, Schwanb., Seltingshof, Šķilbē̦ni, Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine, Mag. IV, 2, 156 (aus Dubena und Kaltenbrunn), = avs, àita, das Schaf: gans, kur,š... kai vilks plēš... vuškiņas Latgalits 1922, I, 3 3. balta vuška BW. 30703, 12. vuškas vēkš 29176 1. vušku gane 29574, 1. Etwa aus *a˙vuž-ka (zur Bildung vgl. li. avùžė, le. Annuža u. a. Le. Gr. § 194 a und r. овечка ?) Vgl. auch vuc und vuce̦ns.

Avots: ME IV, 677


vuss

vuss: auch Baltinow, Kalnemois, Liepna, Lubn., Marienhausen, N.-Laitzen, Tdz. 39093 und 43667 (aus Marienhausen).

Avots: EH II, 799


zāgāt

II zāgât, -ãju,

1) verachten
(mit à 2 ) Kalnemois, Kokn., N.-Schwanb., Stom., (mit â 2 ) Zebrene;

2) Schlechtes über jem. sprechen, verleumden in Riga gehört.
Etwa zu zagt (s˙dies); li. žàgti?

Avots: ME IV, 694


zaimot

zaimuôt Bl., C., Frauenb., PS., (mit ài 2 ) Prl., zaimuôt L. U., refl. zaĩmuôtiês Frauenb., lästern, schimpfen U., (ver)höhnen, verachten Frauenb. (unbek. in Dunika, Kaltenbrunn, Oknist, Warkh.): nesaimuo, dievs... uperi! Und. Ps. 57,30. cilvē̦ki... zaimuoja... dieva vārdu Glück Offenb. 16, 9. tu, grēcinieks, kuo tu te muldi, kuo zaimuojies? Kaudz. Izjurieši 238. - Subst. zaĩmuôšana, das Lästern: viņa nuoduotu ar zaimuošanu savu dzīvību Kaudz. M. 33; zaĩmuôtãjs, der Lästerer: dieva vārdu zaimuotājs Vēr. II, 903. pulguotājiems und szaimuotājiems pamest Und. PS. 26,30. Nach Thomsen Betöringer 277 nebst *saimuot dass. (bei Bielenstein LSpr. I, 73 und Bezzenberger Le. Di.-St. 8z) und li. žaimoti "höhnen" (bei Geitler Lit. Stud. 122 aus Daukantas), žaimotis "verspotten, nachspotten" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 201 f., Lit. Mitt. I, 76, Jušk. SvR. 66 und 76, Daukantas Darbay 41 und 76) aus liv. soim "schelten, schmähen, lästern".

Avots: ME IV, 681


zaķeciņa

zaķpeciņa od. zaķpe̦kiņa Salis, gnaphalium dioicum.

Avots: EH II, 800


zaķene

zaķene,

1) die Häsin
Bauske, C., Jürg., Laud., Nötk., Pormsaten, PS., Sessw., Stenden, Vīt.: lai gādājuot zaķenes pienu LP. VI, 761. īsts mednieks labprāt nešauj zaķeni Vīt.;

2) eine Mütze aus Hasenfell
Adiamünde, Adsel, A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Assiten, Autz, Bauske, Bers., C., Dickeln, Drobbusch, Drosth., Dubena, Ellei, Erlaa, Fockenhof, Frauenb., Gilsen, Grawendahl, Grenzhof, Heidenfeld, Jāsmuiža, Jummardehn, Jürg., Kalnemois, Kalzenau, KatrE., Kokn., Kosenhof, Krohten, Laud., Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Meselau, Mesoten, Naud., Neuhausen, Nötk., N.-Peb., N.-Schwanb., Pankelhof, Pormsaten, Preiļi, Pussen, Ruba, Rutzau, Schibbenhof, Schlockenbeck, Schnehpeln, Schwarden, Semershof, Sermus, Smilt., Stenden, Stom., Trik., Ubbenorm, Ukri, Vīt., Wohlfahrt, Wolgund, Würzau, Zebrene: zaķene galvā RA.

Avots: ME IV, 682


zaķis

zaķis,

1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,

a) fallen
RKr. VI, 834;

b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;

2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;

3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,

a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;

b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?

Avots: ME IV, 682, 683


zalba

zalba,

1) der Schade, die Verletzung am Körper
Adsel und Oppek. n. U., Aahof, Golg., Kalnemois, Lis., N.Schwanb., Sinolen, (mit àl 2) Saikava; "vaina" Schwanb., (mit àl 2 ) Stom.; eine Wunde Pilda, (mit àl 2 ) Saikava, Selsau; eine Narbe (mit àl 2 ) Saikava; das Brandmal Wid.; der Schmerz Aahof, Kalnemois, Lis., Schwanb., Sinolen; die Beule Butzkowsky: puika nuo sitiena dabūja zalbu Saikava. zirgam galvā liela zalba nuo krītuošā kuoka ebenda. viņš dabūja zalbu pierē Butzkowsky. tâ nu griêz ar asuo nazi, ka zalbas nedabū! Adsel;

2) das Unrecht
A.-Laitzen (mit àl 2 ): nedarait viens uotram zalbas! Nebst zalbe zu li. žalà "Schaden, Verletzung", an. galli "Schaden, Makel", dän. galle "Schaden, Schmerz" und vielleicht klruss. золок "die schmerzhafteste Stetle einer Wunde", r. назола "Gram, Ärger", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 540.

Avots: ME IV, 683, 684


zālenis

I zâlenis, = zâlaine, ein Ort, wo üppiges Gras wächst L., St., Golg., Kalnemois, Nötk., N.-Peb., Sessau, Stenden, Stom.

Avots: ME IV, 698


zarna

zarna (li. žarnà [acc, žárną, ], an. gorn "Darm"), der Darm; Plur, zar̂nas, auch zarni U., die Eingeweide (unbek. in Dunika, Frauenb., Rutzau, Wandsen): aklā zarna, der Blinddarm. vilka zarnas BW. piel.2 30539. zarnas skaluojuot 20500, 2. zarnu graize, Kolik L., U. katrs zvejas saimnieks duod savu gabalu -... zarnā - t. i. ja tīkla acis izstiepj zarnas veidā un tad mēruo - līdz 20 asu garu Etn. II, 106. Zu gr. χορδή "Darm, Wurst", alb. zor̄ε "Darm", ai. hirā "Ader", lat. hernia "Bruch", haruspex "Opferschauer", an. garn "Garn" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 436, Zupitza Germ. Gutt. 201, Boisacq Dict. 1066, Wood IFA. XV, 107, Trautmann Wrtb. 361, Walde Vrgl. Wrtb. I, 604. Anknüpfung an

g̑her- "fassen"
(bei Walde 1, c. 603) hält Walde 1. c. für "unbeweisbar und unwahrscheinlich"; aber auch le. de̦sa und li. deš(e)rà "Darm, Wurst" erinnern an die Wurzel dek̑- "aufnehmen" (in gr. δοχάνη· ϑήχη Hes. u. a. bei Walde l. c. 783), und auch slav. kyšьka "Darm" hat man zu ai. kōṣ̌a-ḥ "Behälter", kōṣ̌ṭha-ḥ "Eingeweide" gestellt.

Avots: ME IV, 690, 691


zarot

zaruôt,

1) Äste, Zweige treiben
U., Spr., Bers., PS.: kuocinš jau sāk zaruot PS. audz, bērziņ, zaruo kupls! BW. 11631, 1. ve̦cābele zaruojuse 3190, tas (= rudzis) uzauga zaruodams 32544. nu zaruo un zied tā (= puķīte) Rainis Gō"tes dzeja 16;

2) Strahlen werfen
U.: ej, saulīt, drīz zemē sīkus zarus zaruodama! BW. 25180. nuoiet saule vakarā ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4 (ähnlich: 18135, 1; FBR. XI, 139;

3) Äste abhauen:
kam zariņus nezaruoji? BW. 30331. ņem cirvi un sāc zaruot! Frauenb.;

4) "?": meitas... zaruo zīdu vainadziņu BW. 13245;

5) "?": lai zaruoja tautu dē̦ls BW. 18934. Refl. -tiês,

1) Zweige treiben
Fockenhof, Schibbenhof; sich verästeln, verzweigen U., Adsel, Assiten, Autz, Bers., Drosth., Ellei, Golg., Grenzhof, Jürg., Laud., Mesoten, Nauksch., Nötk., PS., Ruba, Schwarden, Sermus, Siuxt, Ukri, Vīt.: lai (sc.: ieviņa) kupla auga, lai zaruojās BW. 33606, 7. ja tu ābeles zariem galus apgriêzīsi, tad griêzumā sāks zaruoties Vīt. upe zaruojas Golg. u. a. ceļš zaruojas Jürg. u. a.;

2) sich bräsen
U.;

3) zanken, streiten
Lennew.;

4) "?": tautu meita zaruojās [?] BW. 6104, 5.

Avots: ME IV, 691, 692


zaudēt

zàudêt A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Jürg., PS., Serbigal, Trik., Wolm., (mit àu 2 ) KL, Nerft, Preili, Schwanb., Sessw., (mit 2 ) Adiamünde, Dond., Iw., Pankelhof, Ruj., Selg., (mit ) Dunika, Siuxt, -ẽju, fakt. zu zust, verlustig machen L., verscherzen, zernichten St., verlieren; verloren gehn machen, verderben U.: Sprw. veselību puõdiem zaudē, luotēm nedabū atpakaļ Br. sak. v. 1400. zaudēt cerības JK. III, 75. se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Lomi 106. nezaudē, dē̦ls, dūšu! JK. III, 71, tas, kas debesīs dzīvuo,... sit un zaudē tuos, kas tur nuoiet ļaunu darīt II Makkab. 3, 39. šie man vienu teļu zaudē nuost, sie streiten mir ein Kalb ab U. atrastu naudu zaudēt, das gefundene Geld unterschlagen U. ienaidu zaudēt St., Uneinigkeit stillen. - Subst. zaudê-šana, das Verlieren: zaudēšanas nauda Mag. IV, 2, 140; zaudẽjums, das einmalige Verlieren; der Verlust: ciest zaudējumu, einen Verlust erleiden; zaudê̦tãjs, Vertilger St., wer verliert, wer verloren gehen macht: dziļūdeni, augumiņa zaudē̦tāju BW. 10874, 1 var. Nebst zust zu li. žavìnti "umbringen", žúti "umkommen" und (nach Holthausen IF. XX, 327, s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gētan "verletzen, töten".

Avots: ME IV, 692


zebenieks

I zebenieks,

1) ein Hafersäckchen (Tornistet), in das beim Füttern dem Pferde der untere Teil des Kopfes gesteckt wird
U., Borchow, Erlaa, Fehteln (in F. und Odensee auch "zebeniêcä ), Festen, Golg., Jummardehn, Kalz., Lis., Lub., Lubn., Meiran, Nötk., N.-Peb., N.-Rosen, Odensee, Rodenpois, Schwanb., Selsau, Sessw., Sinolen;

2) ein Hirtensack
U.: garais tāšu zebenieks BW. 29229, 5 (aus Aahof). vajag ganam zebenieka 23942, 6;

3) ein Säckchen, in das man gefangene Fische steckt
Festen, Fellteln, Golg., Kokn., Lub., Nötk., Odensee, Semershof; ein Netzsäckchen zum gleichen Zweck Lennew.;

4) ein Bettelsack
Golg. (in keiner Bed. bekannt in Bers., A.Ottenhof, Salis, Trik., Warkh., Wolm.; auch aus Kurl. nicht belegt). Zu li. žebìkė "tarbas" bei Būga KSn. I, I24 (li. žibìkas und žibinỹkas dass. ebenda durch Assimilation aus *žebikas resp. *žebinykas?) und weiterhin (vgl. Būga 1. c.) als "Futtersack" zu li.. žė˜bti oder žeblióti "langsam (fr)essen", slav. zobati "(fr)essen", r. зобь "Essen, Nahrung, Pferdefutter", serb. zôb "Hafer', r. зобня (зобéнька, зобёнка, зобница) "кошель; кузовóк, лукошко, плетенное или лубочное, берестяное, для дачи лошадям овса" air. gop "Schnabel, Mund" und (wenn auf ide. g̑ebh- beruhend!) an. kjaptr "Maul, Kinnbacke" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 570 f.)

Avots: ME IV, 701


žebērklis

žebērklis,

1) žebērklis Serben und Walk n. U., Frauenb., N. - Schwanb., PS., Ronneb., Wenden, žeberklis Trik., že̦bē̦rkls Zvirgzdine, ein ästiger Pfahl (worauf Klee, Erbsenstroh usw. getrocknet wird):
dārznieks nuogriêza ābelītei visus zarus, ka žebērkļi vien palika Frauenb.;

2) žebērklis Mag. XIII, 3, 61, Kokn. n. U., Alswig, Bers., C., Erlaa, Frauenb., Horstenhof, Kegeln, Kerstenbehm, Meselau, Nötk., Odsen, Peb., Raiskum, Ramelshof, Schujen, Schwanb., Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Talsen, Zirsten, žebērklis Druw., N. - Peb., Vīt., že̦bē̦rkls Adl., AP., Bers., Domopol, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalz., KatrE., Kl., Lubn., Memelshof, Selsau, Serben, Sessw., Warkh., žeberklis St., Dr., Bielenstein Holzb. 677, A. - Laitzen, Bauske, Ekau, Gramsden, Grünw., Stockm., Warkl., zeberklis Kalnemois, že̦be̦rklis Üxküll, žebe̦rklis N. - Schwanb., das Fischeisen, Hechteisen, die Harpune
U.; žeberklis Dr., die Aalgabel: žeberkļi zivju duršanai Plutte 103. ar že̦be̦rkļiem... zivis dūris LP. VI, 207. nuolika zivi uz krasta... un izrāva že̦be̦rklu Jauns. ar makšķeŗiem, žebe̦rkliem... tvers Aus. I, 34. bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. Aus li. žeberklas "ein Fischeisen" Arch. phil. III, 155.

Avots: ME IV, 800


zedenis

II zedenis Spr., AP., Bers., Bewershof, Borchow, Burtn., Butzkowsky, Drosth., Festen, Gilsen, Gotthardsberg, Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, KL, Kosenhof, Lennew., Lis., Lös., Lub., Lubn., Meiran, Meselau, Nötk., N.Peb., N.-Schwanb., Odsen, Ramelshof, Rengenhof, Ruhental, Saikava, Schujen, Selb., Selsau, Sessw., Stockm., Stomersee, zedinis Lub., Mar., zediņš Wid., = vab()a, riķis, ein Zaunstecken (gew. ein Fichtenast): kuo stāvi kâ zedenis Saikava. slinks kâ zedenis Meiran. izkaltis kâ zedenis Nötk. utu zedenis (Schimpfname für einen sehr abgemagerten Menschen) Nötk. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās? Birk. Sakāmv. 102. - zedenis, ein ästiger Pfahl, daran man Leinsaat trocknet Brucken. - zedeņi AP., Bers., Drosth., Erkul, Gaigalava, Gilsen, Grawendahl, Kokn., Korwenhof, Linden(in Livl.), Lös., Lubn., Meselau, N.Peb., Ruhental, Schwanb., Serben, Sessw., zediņi Bers., Fehsen, Golg., Kalnemois, Kokn., Lis., Mar., Odsen, Orellen, N.-Schwaneburg, Rengenhof, Selburg, Selsau, Semershof, Siuxt, Smilten, Stomersee,

a) Plural zu zedenis resp. zedinis (oder zediņš?);

b) ein aus
zedeņi resp. zediņi hergestellter Zaun (Abbild. s. auch Bielenstein Hol2b. 177, Fig. 95): zedeņu (Lubn., Meiran, Nötk.) oder zediņu (Adsel, Autz, Bers., Borchow, Erlaa, Golg., Holmhof, Kalz., KatrE., Kokn., Mahlup, A.-Ottenhof, Schwanb., Warkh., Widdrisch, A. Melnalksnis Mazsalaca 47) sē̦ta (gleichbed. mit zedeņi

b). iedrāzies zedeņuos Austriņš Nop. vējā 64. gar ruobežas zedeņiem 91. stabi kâ zedeņi slaistās P. W. Šis ar mani tiesāties? 6. gar zedeņ[u] malu (Var.: gar sē̦tmalām ) BW. 20577 var. kurzemnieki savas meitas sapinuši zediņuos I2862. Etwa Ableitung von einem *ze̦da (oder *ze̦ds) "Tor"
< "Loch, Öffnung" (und in diesem Fall zu li. pryžeda "Backofenloch", wofür auch prieždà LChr. 359,22, an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572)? Oder zu aschwed. gadder, ahd. gataro "Gitter" u. a. (bei Walde 1. c. 531 f.)?

Avots: ME IV, 701, 702


zeltīt

zèltît, -ĩju,

1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;

2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);

3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;

4) schmähen, schimpfen
Drosth.;

5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.

Avots: ME IV, 705


zemē

zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,

1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. 2 7018,

1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;

2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;

3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.

Avots: ME IV, 710


zeseris

II zeseris, ein ausgelassener (kleiner) Junge Doblen, Lubn., Tilža; ein herzhafter, beweglicher, ausgelassener Junge Ruba, Rutzau; ein kleines, gut entwickeltes Kind Selb.; ein kleinerJunge Bauske; ein kleiner, schwächlicher Knabe Matkuln; "mazs, kasīgs (lielīgs Lis.) vīrelis" Vīt.; "Mērnieku laiku Švaukstam līdzīgs cilvē̦ks" N.-Peb., Schibbenhof; ein Schimpfname Kreuzb.; "smurgulis" Kurmene: šis kâ zeseris me̦tas starpā ar savu spraunuo izteiku un uzstāšanuos Vīt. šis, zeseris, ķersies man krūtīs! Valdis Stabur. b. 144. - sūdu zeseris Alschw., Frauenb., ein Schimpfwort; - "ein kluger, gehorsamer Hund" Kalnemois, Stom. Vgl. seseris.

Avots: ME IV, 714


zīdainis

II zîdainis Kalnemois, Stomersee, eine gewisse Speise (süsse Milch, gemischt mit kleinen Stückchen Quark).

Avots: ME IV, 730


zieķēt

zieķêt, -ẽju,

1) (stark) schmieren, streichen
Erlaa, Lenzenhof, Serbigal, Vīt., (mit iẽ ) Bauske, Drosth., Dunika, Frauenb., Nötk., A. - Salis, Orellen, Ramelshof, Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ìe 2 ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Kalnemois, KatrE., Kokn., Selsau, Stomersee: nezieķē tik biezi! tie nav māli (sagt man zu jem., der viel Butter isst) Ramelshof. zieķē tikai tu man tās burtnīcas kâ mūrnieks! Stenden;

2) übermässig viel essen
(mit iẽ ) Bauske;

3) ungleichmässig säen
Ramdam. Refl. -tiês, schmieren (intr.): ar zīmuli zieķējas uz papīŗa Drosth.

Avots: ME IV, 742


žigls

I žigls: tu jau mūsu žiglā darba ne˙maz nevari panest; "pavieglas dabas": tas tik tāds žiglāks, kâ Ve̦catē tādus sauc; tas tik tāds svētdienas poisis vien ir! FBR. XVI, 84.

Avots: EH II, 819


zīlēt

zīlêt, -ẽju,

1) wahrsagen
L., St., U., Spr., (mit ĩ ) C., Frauenb., (mit ì 2 ) Kl., (mit î 2 ) Salis: zīlēt nākuotni. par ruociņas zīlējumu BW. 20536, 1 var.;

2) lauern
U.;

3) visieren (mit dem Diopterlineal)
U. Refl. -tiês,

1) wahrsagen, sich mit Wahrsagen beschäftigen
(mit ĩ ) Kosenhof, Nötk., PS., Schibbenhof, (mit ì 2 ) Sessw., "burties ar pīpeni, atraujuot pa lapiņai un skaituot īpašu tekstu" Kalnemois, Kokn., N. - Peb., Schwanb., Stomersee, Zebrene, "likt atminēt nākuotni" Drosth., Nötk.: meitas ve̦ca gada vakarā zīlējās Sessw. meita aizgājusi pie čigānietes zīlēties PS.;

2) gucken, lauern
U., (mit ĩ ) Wolmh.: aiz pakša zīlēties Wolmh.;

3) sich spiegeln (z. B. im Wasser
[mit ĩ ] Schibbenhof) U. In der Bed. 1 wohl zu zĩle "Wahrsagevogel"; in den Bedd. 2 - 3 zu zīle II 3?

Avots: ME IV, 733


zīmains

zìmaîns Nötk., PS., (mit î 2 ) Bauske, Salis, mit einem Zeichen, Mal oder mit vielen Zeichen versehen Lennew., Lubn., gekennzeichnet: zīmains teļš Bauske, Lubn., Salis. gribēja pajemt zīmaiņuos iemavus Pas. II, 49 (aus Rositten); "ļuoti pazīmīgs" Gilsen, Kalnemois, N. - Schwaneb.,Stomersee; "rē̦tains" N. - Peb.; ungleich gefärbt Ramdam.

Avots: ME IV, 734


zīmala

zĩmala AP., C., PS., N. - Wohlfahrt, Nötk., zìmala 2 Pilda, zîmala 2 Karls., zīmala Erlaa, Grünw., zĩmaļa Adiamünde, A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Grob., Jürg., Līn., N. - Salis, Peb., Rutzau, Salis, Ulpisch, Wandsen, Widdrisch, zìmaļa 2 Fehsen, Fehteln, Gilsen, Grawendahl, Kalnemois, Lubn., Pilda, Stockm., Stomersee, zîmaļa 2 Dond. n. FBR. V, 134, zīmaļa U., Spr., Bers., Burtn., Erlaa, Kokn., Kosenhof, Lappieŗ Lennew., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. Thorney, Sauken, Schujen, Schwanb., Serbigal, Smilt., Wenden, Wesselshof, Zebrene, zîmele 2 Dond., zìmule 2 Oknist, zìmuļa 2 Prl., Demin. zīmalīte Ulanowska Łotysze 13, eine Kuh mit einem Zeichen (auf der Stirn): guotiņ, mana zīmaliņa (Var.: zīmaļiņa), ze̦lta zīme pierītē! BW. 29031. šķir... zīmuotas guoves: zīmuļa, dūmaļa...! 28955. kur manas guosniņas: zīmaļa, raibaļa...? 16464. dūmainā zīmaļa Vēr. II, 1039. In Nötk., werde auch ein Mensch mit einem Zeichen oder Fleck auf der Stirn zīmala genannt.

Avots: ME IV, 734


zināt

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723


zirkles

zir̂kles (li. žìrklės "die Schere") Baltinow n. FBR. XI, 125; Eversmuiža n. FBR. VI, 32; Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 79; Mar. n. RKr. XVII, 124; Sussei n. FBR. VII, 132; Pas. I, 384 (aus Rositten), Aiviekste, Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Gaigalava, Gotthardsberg, Gilsen, Grawendahl, Kalnemois, Kaltenbrunn, Kalzenau, KatrE., Kārsava, Kl., Kokn., Lubn., Meiran, N. - Schwanb., Oknist, Saikava, Selsau,Semershof, Sessw., Stomersee, Stockm., Warkh., Warkl., Zvirgzdine, zir̂kles 2 Alschw., Dunika, Schnehpeln, zirkles Mag. XIII, 2, 45, Spr., Memelshof, Pilda, Sonnaxt, auch Sg. zirkle L., Stenden n. Bielenstein Holzb. 370, zirkls St., (mit ir̂ 2 ) Bl., zirklas (?) U. (unter cirklas), = dzir̂kles, die Schafschere (Abbild. s. Bielenstein Holzb. 370); eine Schneiderschere Spr.: patrin zirkles! šitās pa˙visam negriêž Saikava. Am ehesten nach Sommer Balt. 178 und Būga KSn. I, 262 f. (s. auch Thomsen Beröringer 247 und Niedermann Glotta XIX, 4) zu li. žer̃gti, išžirgti "(Beine) spreizen" (mit -kl- aus -gkl- < -gtl-). Anders (zu lat. furcula u. a.) Niedermann IF. XV, 104 ff., ("vielleicht") Biosacq Dict. 932, Walde Vrgl. Wrtb. I, 629 u. a.

Avots: ME IV, 728


zīšļāt

zîšļât Fehsen, Gilsen, Golg., Gotthardsberg, Grawendahl, Kalnemois, KatrE., Kl., Kokn., Lennew., Lenzenhof, Lubn., Mar., Nötk., Peb., Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Serbigal, Smilt., Sonnaxt, Stomersee, Trik., Wolm., (mit ĩ ) Bauske, Pankelhof, -ãju, freqn. zu zîst, (langsam, kauend) saugen Alschw., Bers., Lemsal, Zebrene: zīšļāt tabaku, vaskus. bē̦rns zīšļā pirkstu Alksnis-Zundulis. meitene zīšļāja kompe̦tu MWM. VI, 32. guovs zīšļā valgu Schwanb. lē̦ni ē̦d zīšļādams Vīt.

Avots: ME IV, 736, 737


zoss

zùoss (li. žą̄sìs, ahd. gans) Wolm. u. a., (mit ùo 2 ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Wandsen, zuoss Memelshof, zùose 2 Erlaa, (mit 2 ) Dond., Iw., Līn., Schnehpeln, Stenden, Demin. zùostiņa, die Gans (unbek. in Dunika u. Rutzau): zuosis gāgā, klē̦gā, klaigā Grünh. n. Etn. II, 51. tik mīksts kâ zuosu dūnas (sūdi 211) Br. 195. Sprw.: nuo zuosu tēviņa nevar auzas pirkt RKr. VI, 883. zuosu (Var.: zuošu) draudze BW. 17605. man iedeva zuostiņu 2144. - baltgalve zuoss, die Blessgans (anser albifrons Penn.) Natur. XXXVII, 219; dieva zuoss U., RKr VIII, 98, = meža z.; dūnu zuoss, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 714; guzes (kuzes RKr. VIII, 99) z., der Pelikan (pelicanus onocrotalus L.) Fr. Siliņš Balt. putni; mazā guzes z., kleiner Pelikan (pelicanus minor) ebenda; karuošu z., Löffelgans, weisser Löffler (platalea leucorodia L.) RKr. VIII, 98; kruoņa z., die Laus (scherzweise) Celm., Plur. kruoņa zuosis, Ungeziefer (scherzweise) Bauske n. U.: aplaidies ar kruoņa zuosīm Etn. IV, 79; lauku z., die Ackergans (anser arvensis Naum.) Natur. XXXVII, 222; me̦lngalve z., die Ringelgans (anser brenta Pall.) Natur. XXXVII, 223; meža z. U., RKr. VIII, 98; Natur. XXXVII, 221, graue Gans (anser cinereus); sējas z., die Saatgans (anser segetum Gm.) Natur. XXXVII, 220. Zu apr. sansy, ai. ham`sī, gr. χήν (dor. χᾱν) "Gans", air. gèiss "Schwan" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 536, Boisacq Dict. 1058, Trautmann Wrtb. 365 f., Walde Lat. et Wrtb. 3 unter ānser.

Avots: ME IV, 760


zvaņņa

zvaņņa, ein Wenig Mar.: voi tev ira kāda zvaņņa tabaka? - man nav nei zvaņņas Mar. n. RKr. XV, 145. - ne zvaņņas, keine Spur: es meklēju, meklēju, bet nuo viņa ne zvaņņas Mar. Vgl. zvaņa II.

Avots: ME IV, 766


zvans

zvans,

1) auch zvanis, die Glocke Oppek. n. U. u. a.: zvani skan BW. 14130, 6 var.; 18996, 2. pirc Rīgā zelta zvaņus! 9811 var. krievu zvani 26564, 2. zvani vien nuoskanējuši LP. VII, 1060. ilkšu zvans rūc Aps. Pie pag. tiesas 29. par zvanu siešanu pie ilksīm Kaudz. M. 148. piesitiens pie liela, skanīga zvaņa Janš. Dzimtene V, 167. deniņuos.. klaudz un dauza, it kâ zvaņus zvana Tie, kas uz ūdens 31. kuoka zvans, eine hölzerne Klingel, Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713. - zvana (zvaņa) mēle, wer schwatzt, Gerüchte verbreitet: plekšķenica vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841. zvana mēle pakaļ skrien BW. piel. 2 19141, 1;

2) der Glockenklang
U.; der Klang, Ton überhaupt U., Bielenstein Holzb. 713;

3) Demin. zvaniņi, campanula Konv. 2 3704; zvaniņš, campanula rapunculoides L. Oknist. Nebst li. zvãnas "Glocke"
aus r. звонъ.

Avots: ME IV, 765, 766


zvārdzēt

zvārdzêt, klappern, klingen: upe te̦k cīkstē̦dama, Daugaviņa zvārdzē̦dama: upītē kārkli cīkst, Daugavā - sudrabiņš BW. 31024 var. noiet saule vakarā šķindē̦dama, zvārdzē̦dama (Var.: zvārkstē̦dama) 33882 var. lai tas (= ze̦lta zirnis) skrēja, lai zvārdzēja līdz pašām saknītēm 33143, 12 var. tas nuoskrēja zvārdze̦dams (Var.: žvadzē̦dams, žvargzdē̦dams, žvārkstē̦dams, žvurdzē̦dams) 33143 var.

Avots: ME IV, 767, 768


žvārgzdēt

žvārgzdêt, = žvārkstêt: nuoies tavi mieži, rudzi pa kalniņu žvārgzdē̦dami BW. 22723. nuoiet saule vakarā... žvārgzdē̦dama 33882 var.

Avots: ME IV, 843


zvārkstēt

zvrārkstêt "?": noiet saule vakarā šķindē̦dama, zvārkstē̦dama (Var.: zvārdzē̦dama, žvārgzdē̦dama) BW. 33882 var.

Avots: ME IV, 768


zvelt

II zvelˆt 2 Salis, (mit èl 2 ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770


žvīks

žvīks Frauenb., Interjektion: nuoiet žvīks pār kauliem LP. II, 45. Lavīzei pārgāja žvīks pār kauliem MWM. X, 572.

Avots: ME IV, 847


zvinkšēt

zviñkšêt Arrasch, N. - Salis, PS., Salis, zviñkšķêt Bauske, Frauenb., zvin̂kšķêt Saikava, zvinkšêt U., -u, -ẽju,

1) klirren
Neik. n. U.; pfeifen (vom schnellen Fliegen einer Kugel) Vīt.; Bezeichnung des Schalles, den der gespannte Faden gibt U.; Bezeichnung eines hohen, scharfen, metallischen Lautes (zvinkšêt) Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: dažas dzelzs lietas zvinkš, kad pa tām sit PS. kuģu vantes, drātis vējā zvinkš Salis. telegrafa drātis stipri zvinkš Vēr. v. J. 1904, S. 298. luodes ap galvu zvinkšēja Vīt. uola aizgāja zvinkšē̦dama pa gaisu Frauenb. nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem zvinkšē̦dama BW. 13730, 25 var.;

2) sausen, klingen (im Ohr)
Lennew. (zvìnkšêt 2): ausis zvinkš, die Ohren klingen U.;

3) unruhig sein, wie ein Kind, das sich zu weinen anschickt
(zvin̂kšêt) Nötk. Nebst zviñkstêt zur Wurzel von zvingt II und zvindêt.

Avots: ME IV, 776


zviukšēt

zviũkšêt Nötk., Salis, Salisb., zviukšêt U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Vīt., zviũkšķêt Frauenb., zvìukšķêt 2 Meiran, -u, -ẽju, refl. zvìukšķêtiês 2 Meiran, = sviukšêt, sausen, heulen (vom Winde [U.], vom sirenenartigen Geräusch oder Knallen der Peitsche [Lems. n. U.], der Rute, vom Geräusch, das beim Drehen des Kreisels und anderen sehr schnellen Bewegungen entsteht), (zviukšķêt) knallen, pfeifen (von der Peitsche) LKVv.: zē̦nam vilciņš zviukš Vīt. ve̦lnam ar izkapti gāja, ka zviukš vien LP. VII, 1172. šķē̦ps zviukš Hoib 41, 20.

Avots: ME IV, 779