Paplašinātā meklēšana

‡ âdraudzis, der Gerber Celm.

Avots: EH I, 192

‡ agraûdzis ² , gew. Plur. agraûdži ² , frühreife Kartoffeln Iw.

Avots: EH I, 4

àizdudzis gaiss, wie vom Rauch geschwängerte nebelige Luft (Grünh.); lietus nāk aizdudzis (Naud.).

Avots: ME I, 23

àizdzisinât, (aus Nachlässigkeit) erkalten lassen: alus bija aizdzisināts un tāpēc labi nerūgst Golg.

Avots: EH I, 22

‡ àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22

‡ àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27

àlgãdzis: pazinu algadža darbu BW. 6920. nuovērpu (sc.: ē̦rkulīti) ar algadžiem 7012; algâdzis ² Salisb., Siuxt, ein auf Wochen od. Monate verdungener Arbeiter. algādzēs iet Aps. J., auf Lohn ausgehen (von weiblichen Personen).

Avots: EH I, 67

àlgãdzis, f. àlgãdze, der Tagelöhner, die -in: algādžuos iet, für Tagelohn arbeiten; von einer Frau: algādzēs kalpuot Aps. [In Rujen und Drostenhof nach RKr. XV, 70 dafür àlgãcis, woraus àlgãdzis entstanden sein kann, s. Le. Gr. § 119. Nom. s. àlgãcis ist vielleicht aus dem nom. pl. algāči abstrahiert, der aus li. algočìai entlehnt sein mag. Oder algācis aus algāt[i]s? vgl. oben akacis].

Avots: ME I, 67

apaļvaîdzis, fem. -vaîdze, der (die) Rundbackige.

Avots: ME I, 75

apdudzis: auch Adl., Golg., Memelshof.

Avots: EH I, 78

apdudzis, f. -ugusi, etwas bewölkt, trübe: apdudzis gaiss Grünh., Kursiten, Schrund.

Avots: ME I, 82

‡ apdūdzis, = apdudzis: šuodien diena apdüguse BW. 16045 var.

Avots: EH I, 79

apdzisināt [li. apgesìnti], tr., erkalten machen oder lassen, abkühlen: putru, barību.

Avots: ME I, 84

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84

‡ apmurdzis (part. prt. act.) "kâ apmieguojies, apmulsis".

Avots: EH I, 103

asnadzis, Demin. -ĩtis, der Scharfkrallige: kaķulīt, asnadzīt Asp.

Avots: ME I, 144

atdzisinât, s. atdzesêt.

Avots: ME I, 156

‡ atdzisît Bers., = atdzesêt.

Avots: EH I, 140

atdzist, ‡ Refl. -tiês Auleja, = atdzist 1.

Avots: EH I, 140

atdzist, inch., intr.,

1) erkalten, kühl werden:
ūdens, ēdiens atdziest;

2) erkalten, erstarren nach dem Tode:
atdzisušas miesas Aus. I, 13. sieva nuo ne labi atdzisusi, jau vīrs ve̦lk pie altāŗa kādu veceni Sudr. E.;

3) erkalten, nachlassen:
pirmā lasīšanas dedzība drīz atdzisuse Pav. 66;

4) von der Hitze sich befreien, sich erholen:
lai sirds atdziest LP. VI, 336.

Avots: ME I, 156

atnadzis, atnags, atnadze [Üxkül], der Nietnagel: kad ar ruokām pa kulēm grābājās, plīst atnagi Etn. II, 79.

Avots: ME I, 179

atradzis, Nietnagel W.

Avots: ME I, 183

ãtraûdzis: (von Kartoffeln gesagt) auch AP., (Plur. ātraadži) Dobl. n. BielU., Mahlup, Strasden. .

Avots: EH I, 195

ãtraûdzis, f. -dze, auch ãtraûdzẽjs, f. -ja, der (die) Schnellwüchsige, Aufschössling; beliebtes Beiwort des Hanfs: kaņepīte, ātraudzīte BW. 2848, 2; ãtraûdži PS., ātraudžu kartupeļi od. rāceņi, frühreife Kartoffeln.

Avots: ME I, 244

‡ atšļudzis (part. prt. act.), stark aufgetaut Samiten: a. ceļš, laiks (Wetter).

Avots: EH I, 174

audzis,

1) das Gehäge
U.;

2) ein halbwüchsiges Kind
Lin. [Vgl. apr. dagoaugis, li. vasaraugis "ein Jahresschössling".]

Avots: ME I, 216

aũkstrûdzis, auch aukstraugājs, kaltgärig L., St., Mag. III, 1, 103; aukstraugalus Hug.; aukstrauga alus W., kaltgäriges Bier.

Avots: ME I, 222

baldzis Zehrxten, ein Verleumder [?].

Avots: ME I, 253

bal˜tdadzis, od. bal˜tais dadzis, Eseldistel (Onopordon acanthium).

Avots: ME I, 256

bal˜tvaîdzis: Demin. f. baltvaidzīte BW. 21930, 2 var.

Avots: EH I, 202

bal˜tvaîdzis, -e, der, die Weisswangige.

Avots: ME I, 259

bãlvaîdzis, -dze, bleiche, blasse Wangen habend, Bletchgesicht: mēnestiņš, bālvaidzītis MWM. X, 347.

Avots: ME I, 272

‡ bē̦rnaudzis, wer Kinder (auf)erzieht Warkl.

Avots: EH I, 216

bidzis, ‡

2) "sunsnaglä Fest., ein Bläschen, pūt(īt)e I C.

Avots: EH I, 218

bidzis, die Pferdebremse RKr. II, 55.

Avots: ME I, 293

‡ bigudzis "eine Speise (?)" Oknist; tu esi kâ b., verächtlich zu einem Menschen gesagt ebenda.

Avots: EH I, 218

‡ bridzis "?": nuo pusgŗuvuša, uz vienu pusi nuoslīkuša bridža apakšas Janš. Dzimtene III ² , 185.

Avots: EH I, 241

brũnvaîdzis f. - e, der, (die) Braunwangige.

Avots: ME I, 341

budzis,

1): auch Kegeln;

2): auch Salis, Wolm.;

3): jem, mit verwühltem Haar; ein zänkischer, zorniger Mensch
Druw., Wessen; ‡

5) ein Ausbeuter
(r. кулáк) Räterussland; ‡

6) Demin. budzītis, ein Kosename
Planhof.

Avots: EH I, 249

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. ^1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 ³ budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345

I bundzis: ein kleiner See (mit uñ ) Trik.

Avots: EH I, 253

I bundzis, ein See: par bundžiem nuosauc Taures purvā lieluos un mazuos e̦ze̦rus LP. VII, 1289.

Avots: ME I, 351

II bundzis, ‡

3) ein Kosename für Stiere
(mit uñ ) Frauenb. Zur Bed. 1 vgl. Būga Tiž. II, 462 f.

Avots: EH I, 253

[II bundzis,

1) buñdzis, ein rundes Lehmgefäss
Ruj.;]

2) Schmerbauch
Kand.; [vgl. buncis].

Avots: ME I, 351

‡ cùkmidzis ² Oknist, spergula arvensis.

Avots: EH I, 281

dadadzis: ābuoltiņš, dadadzītis (Var.: dedestiņš) jaunu meitu Jāņu zâles BW. 32367.

Avots: EH I, 301

dadadzis, dadazis BW. 14611, 6, auch dadaza, Ackermennig (agrimonia eupatoria). [Wohl mit Reduplikation zu dadzis (" Kelchröhre... mit... Stacheln. Fruchtkelche... klettenartig sich anhängend"); dieselbe Pflanze heisst auch dadzīši; zum z für dz s. Le. Gr.§ 89 b.]

Kļūdu labojums:
Ackermennig = Odermennig

Avots: ME I, 429

dadzis: Demin. dat.-instr. plur. dadziņiem BW. 7264 var.,

1): = usna Salis; (voc. s.) sīvais (Var.: asais) dadzi BW. 21720, 3 var. kuplu dadzi iestādīju 32472, 15. dadzītis platām lapām 2132, 2; pļavas dadzītis, eine Wiesenblume.

Avots: EH I, 301

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. ² 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. ² 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I ^4, 462, Walde Wrtb. ² 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 ⁴ u. KZ. XL, 563 ^1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

‡ dārdadzis Bewern, Lixna, = dārdedzis.

Avots: EH I, 311

dardedzis (unter dardedze): auch Satingen.

Avots: EH I, 308

dārdedzis, der Regenbogen Karls.; vgl. dardedze.

Avots: ME I, 447

dar̂vdedzis, darvdeģis, darvinieks Spr., darvenieks, der Teerbrenner.

Avots: ME I, 442

‡ dedzis Lubn. n. BielU., = deģis.

Avots: EH I, 313

de̦gunradzis,* das Nashorn.

Avots: ME I, 452

derdzis, das Gekreisch, der Streit: nu bija derdzis izšķirts LP. VI, 855. kad tik vecenes atkal neiesāk kādu derdzi vilkt Purap. ļaudis sagāja derdzī, kamē̦r - vārds pa vārdam - sāka kauties Naud. netaisi ne˙kāda tukša gar,a derdža Vīt. kaimiņu starpā ve̦lkas ilgs derdzis (" stille, heimliche Feindschaft") Druw.

Avots: ME I, 456

dìevredzis, ‡

2) ein grosser Betbruder, der wirklich fromm erscheint
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 328

dìevredzis, auch dìevreģis, der Seher, der Wahrsager, der Zauberer: viens dievredzis (pareģis, burvis) zināja vienā kuldā naudas puodu Etn. IV, 128. dievredzīte, beliebtes Epitheton der Meise im Volksliede, seltener des Kuckuks: zīle liela dievredzīte, sava gala nepare̦dz Etn. II, 172. dze̦guzīte dievredzīte BW. 9578.

Avots: ME I, 485

dižaûdzis, gross, hoch gewachsen: kâ es tevi nevaināju, dižauguša, netikuša Ltd. 776; dižaudzīte, Epitheton des Hanfes im VL.: kaņepīte, dižaudzīte BW. 2848.

Avots: ME I, 474

‡ dižkundzisks, vornehm: dižkundziskus jātniekus Janš. Mežv. ļ. II, 168.

Avots: EH I, 324

‡ dradzis Frauenb. "ein lebhafter, unruhiger, ausgelassener Mensch".

Avots: EH I, 329

drudzis: d. krata BW. 8973; 12915, 9; 13166. pe̦rdamais d.; "eine unbedeutende Krankheit, welche als Grund zur Faulheit benutzt wird (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 335

drudzis (li. drugỹs), das Fieber; aukstais dr., kaltes Fieber; [pe̦rdamais dr. U., ein unbedeutendes Unwohlsein (als Grund zur Faulheit benutzt)]; karstuma dr. LP. VII, 1243, dažas mātes dabū trīs dienas pēc dzemdēšanas tâ sauktuo piena drudzi Etn. II, 165. vāšu dr., Wundfieber Konv. ² 107. [drudža kaŗš U., das Brechen in den Gliedern]. drudzis pieme̦tas, [viņu] jāj, krata, kreš, atstājas, [drudza zâle L., Tausendgüldenkraut (vgl. li. drùgžolė), vielleicht identisch mit drudža lapa Salis, Nigr., Kreuzb., eine Pflanze; drudža zirgs Sassm., ein schwarzer Käfer. - Zu slav. drźgati od. drźžati "zittern". drźžģ "Zittern. Schauer" und vielleicht auch apr. drogis "Rohr"; vgl. Berneker Wrtb. I, 231, Jokl AfslPh. XXIX, 45, Leskien Nom. 293. Zupitza Germ. Gutt. 169.]

Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj

Avots: ME I, 502, 503

‡ dzijunadzis Frauenb. n. Fil. mat. 79, = dzîvnadzis.

Avots: EH I, 357

dzīnadzis: auch Grob. (mit î ² ), Schrunden.

Avots: EH I, 361

dzīnadzis [für dzīvnadzis], der Nietnagel Katzd.; [vgl. li. gý(v)nagis "живое под ногтем"].

Avots: ME I, 556

dzisamais, was zum Löschen dient, ein Löschwisch; ein Trunk, der den Durst löscht L., U.; ["gaŗš kuoka kauss, ar kuo putru vāruoties maisa, lai neiet pāri par malām" Bers.; eigentlich mit -ā- zu lesen als ein Partizip zu dzisît (vgl. li. gersýti) "dzisinât"].

Avots: ME I, 556

‡ dziseklis, was (wer) im Begriff zu verlöschen ist Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74. dabū jaunu skalu! šitis tāds dz. Gr.-Buschh: ni dzīvuotājs, ni mirējs, - bet ilgi jau tāds dz. nevilks! ebenda.

Avots: EH I, 360

dzisinât: auch AP., Kaltenbr., Sonnaxt. Refl. -tiês: auch Iw.; Durst löschen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Durst").

Avots: EH I, 360

dzisinât, erkalten lassen, kühlen, Kühlung verschaffen: tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX. 931. dze̦stra jūŗas vē̦sma mani patīkami dzisinās, Fig. muti dzisināt, unnütz reden, schwatzen: kuo tu vēl tik daudz muti dzisini? nedzisināt par tām blēņām mutes A. XXI, 163. In derselben Bedeutung: par tuo nav kuo vārdu dzisināt, Refl. -tiês, sich abkühlen: viņš izgāja laukā dzisināties.

Avots: ME I, 556

‡ dzisinêt Warkl., = dzisinât.

Avots: EH I, 360

[dzisît Bers., tr., kühlen: dz. putru.]

Avots: ME I, 556

dzist.: praes. dziẽrst Popen und Rothof n. FBR. VIII, 120. ‡ Refl. -tiês; abkühlen (intr.) Auleja.

Avots: EH I, 360

dzist, dziẽstu, dzisu. intr., auslöschen, verlöschen: uguns dzisa, nenuodzisa, jau blāzma dziest A. XX. 433. zvaigznes dziest, [miņas dziest L., die Spur od. Witterung verliert sich.] karsta vasaras diena smaidīdama dziest Līguotnis. klausuos skaņās dziestuošās. [Le. dzist nach Le. Gr. 33 und 588 für * dzest = li. gèsti; vgl. dzèst,]

Avots: ME I, 556

‡ dzisva, ein magerer Mensch Domopol.

Avots: EH I, 360

dzîvnadzis,

1): auch (mit î ² ), Dond.; ‡

2) = ‡ dzîvradzis, iẽradzis Iw.: dzīvnadži ir raguos; kur nāk asenis, tur ir dzīvnadži.

Avots: EH I, 363

dzîvnadzis [li. gývnagis], dzīvnags U., das Lebendige unter dem Nagel oder in dem Hufe.

Avots: ME I, 560

‡ dzîvradzis ² Siuxt, = iẽradzis.

Avots: EH I, 363

[e̦budzis, der Zänker Wid.; "ein enfreundliches, eigensinniges Kind" Bauske]: staigā vien kâ e̦budzis, kâ kašķē̦damās Lpk.

Avots: ME I, 565

gadaûdzis f. - dze, ein Jahr gewachsen: gadaudžu rīkstes LP. VI, 565.

Avots: ME I, 581

‡ gàišredzis,* ein Hellseher.

Avots: EH I, 378

gaŗnadzis: auch Salis, Sessw.

Avots: EH I, 386

gaŗaudzis: māsīcēm, gaŗaudzēm, cūku saru vilnainītes zu korrigieren in māsīcām, gaŗaudzēm, cūku seru vilnānĩtes BW. 25427, 3.

Avots: EH I, 385

gaŗaudzis, fem. - dze, der (die) Langwüchsige: kas nuo rudza gaŗaudzīša? BW. 11917. māsīcēm, gaŗaudzēm, cūku saru vilnainītes. Besonders beliebtes Epitheton des Hanfes: kaņepīte, garaudzīte.

Avots: ME I, 605

‡ gardedzis Strods Par. vōrdn. 76 "?".

Avots: EH I, 383

garnadzis, der Langfinger, Dieb Ahs.

Avots: ME I, 607

gaŗradzis, der langgehörnte; gaŗragu luopi od. gaŗradži, Vieh, Tiere mit langen Hörnern Luopk. II, 74.

Avots: ME I, 607

gļê̦vnadzis, ein Schlaffer, der alles schlaff anfasst und das, was er in den Händen hat, leicht fallen lässt Ahs.: gļē̦vnadzi, turi cieti trauku, lai tas neizkrīt nuo nagiem.

Avots: ME I, 632

[gulˆdzis Warkh., Wessen, ein Schluck.]

Avots: ME I, 677

I guldzis: auch Warkl. n. FBR. XI, 121; man te tik viens guldzis Pas. VI, 266 (aus Eglūna). In Warkl. ist dž auch in den nom., acc.. loc. s. eingeführt.

Avots: EH I, 416

‡ *II guldzis, die Krümmung, Windung: lūska iet ar guldžiem Bērzgale. Hierher vielleicht auch (mit verallgemeinertem dž): ieskrēja vardeve, apmete guldži Ulanowska Łotysze 42.

Avots: EH I, 416

‡ iemidzis, = nuõmidzis, der Schlaf: Ziemelis bija jau labā iemidzī Janš. Mežv. ļ. I, 49. pašā pirmajā iemidzī Līgava II, 24.

Avots: EH I, 530

iẽnadzis, ienadze Karls., iẽnaģe,

1) Nietnagel;

2) [ienags Wid.], iẽnadzis PS., die Weichteile im Horschuh, der Strahl des Hufes RKr. TTT, 128;

3) ienaģe, = "gaļa, kas ap pirksta nagu atruodas" Schorstädt.

Avots: ME II, 47

iẽradzis, ieradze, Demin. auch ieradziņš,

1) die weiche Substanz in der Höhle des Horns
Katzd.;

2) der Rest eines abgeschagenen Horns
(ja guovij, aitai u. c. ragu nuosit, tad tai vietā re̦dzama ieradze PS., Lasd. n. A. XII, 560): mūsu te̦kulim tik ieradži atlikuši, ragus tas ir nuositis B. Vēstn.

Avots: ME II, 55

iestildzis "begierig, versessen auf etwas erpicht" Kronw.

Avots: ME II, 73

izdzisinât: auch (i. putru) Schwanb., Sessw., (i. misu; istabu) Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich abkühlen Jürg.: sasvīdis nedrīkst vējā i.

Avots: EH I, 445

izdzisinât, tr., abkühlen, auslöschen: ēdienu. atmiņu manā sirdī vairs ne laiks, ne tālums spēja izdzisināt Egl.

Avots: ME I, 732

izdzist

2): kad saltā laikā kauj cūku, gaļa labi izdziest Sonnaxt. tur tik darba vaina: viņš ir sakarsis un izdziest Heidenfeld;

4): ve̦lns, kur viņi izdzisa (izputēja)! Heidenfeld.

Avots: EH I, 445

izdzist, intr.,

1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;

2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;

3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;

4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;

5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.

Kļūdu labojums:
tupēsi = peri

Avots: ME I, 732

jaûnaûdzis, Neugewachsenes, Nachwuchs Ar.

Avots: ME II, 99

jê̦lnadzis Ahs., = gļē̦vnadzis: nu tad jūs, jē̦lnadži, nevarat šuo bucē̦nu pievārēt LP. IV, 2. tautu meitai, jē̦lnadzītei, nagi dega mazgājuot BW. 7376.

Avots: ME II, 113

[I jeñdzis,

1) ein kraftloser Mensch
Trik.;

2) "ein ungewandter Mensch"
Wizenhof, Dugunen.] jendziņš,

1) ein schwächlicher, unmündiger Mensch
Mag. XIII, 2, 47;

2) ein Wicht
Wid.;

[3) "ein unartiger Junge"
Memelshof].

Avots: ME II, 110

[II jeñdzis "?": putra bieza kâ jendzis: var kumeļus pa virsu dancināt Wizenhof.]

Avots: ME II, 110

‡ juñdzis Wolmarshof, = ‡ juņ̃ģis 2.

Avots: EH I, 567

kaldzis "jem., der abgemagert ist" Zehnxten.

Avots: ME II, 141

kañnaraũdzis, kañnaraũģis, ein Wahrsager, der aus der Bierkanne wahrsagt.

Avots: ME II, 156

kazradzis, der Steinbock (Sternbild) Dr., kazradze, kazrags, s. kazarags.

Avots: ME II, 183

ķẽ̦lnadzis, = gļē̦vnadzis, jē̦lnadzis: ķē̦lnadzim viss krīt nuo ruokām ārā Erwahlen, Dond.

Avots: ME II, 373

[ķērdzis "zirgu puisis muižā" Rutzau. Wohl aus li. ker̃džius "der Hirte"]

Avots: ME II, 375

klaudzis,

[1) das Klolpfen, Poltern
Wid.;

2) ein klingendes Wort:
šādai klaudžu pagādāšanai tik+pat maz īsta nuope̦lna... Etn. I, 8.

Avots: ME II, 215

klidzis, ein Messer, dessen Klinge wackelig ist und klappert (klidz) Naud., Samiten.

Avots: ME II, 226

‡ kliedziski PV., = kliegšus: runāt k.

Avots: EH I, 620

‡ klindzis Bērzgale, = kliņģis, kliņ̃ģis 1: iz klindzi Pas. IV, 194 (aus Viļāni). duravām ir sudabra klindzīši III, 235. klindzis ist wahrscheinlich eine Neubildung für *klindžis (aus kliņģis) nach dem gen. klindža (mit ostle, dž aus ģ).

Avots: EH I, 618

knadzis,

1) ein altes Pferd
Blieden n. Etn. II, 177;

2) ein kleines Kind
Dobl. n. Etn. IV, 97;

3) "plē̦suoņa" Etn. IV, 97.

Avots: ME II, 241

‡ II knadzis Blieden, Laidsen, Luttr., Saikava, = knaģis 1.

Avots: EH I, 626

kuôdzis ² : kuodži saē̦d drānas Dond.

Avots: EH I, 686

kuôdzis ^2, die Motte Dond.; [ ein Mehlwurm Wandsen].

Avots: ME II, 341

kradzis Nigr., [= kracis I, krabiķis II].

Avots: ME II, 255

krāsredzis ,* ein mit feinem Farbensinn begabter Mensch: krāsredži apbalvuoti smalkām krāsu sajūtām, un re̦dzē̦tuo viņi labi atminas MWM. VIII, 716.

Avots: ME II, 268

[kridzis Trik., ein ganz kleines Klümpchen: uzliec mazu kridzīti sviesta!]

Avots: ME II, 277

kùndzisks, einem Herrn angemessen, herrisch, streng: kundziska izturēšanās A. XVI, 943; kundzisks bargums A. XV, 186. zaldāts pavēl kundziski JK. V, 52. pa kundziski (Var.: vāciski) šūdināju BW. 7042.

Avots: ME II, 314

kùndziskums,* herrisches Wesen, Auftreten: viņš juta aiz sevis saltu kundziskumu Stari I, 45.

Avots: ME II, 314

laũnadzis: auch (Südostwind) Angerh, n. BielU.; mazais l. ebenda, SüdSüdostwind; sausais l. Bigauņc. 43.

Avots: EH I, 723

[laũnadzis [Nogallen] od. laũnaga vējš, der Südwind Majorenhof, Salis, Mag. XX, 3, 72; der Südwestwind St., U.; [Südostwind Markgrafen].

Avots: ME II, 429

lẽ̦taûdzis, gen. s. lẽ̦tauguša, leicht aufgewachsen, verwöhnt; lẽ̦taûdzis, f. - dze, eine Person, die leicht aufgeachsen, verwöhnt ist, der (die) Verwöhnte, Verzärtelte: saka mani niknu, bargu, lẽ̦taugušu (Var.: lē̦taudzīti) bāliņuos BW. 21798.

Avots: ME II, 462

lìekaûdzis, ein überflüssiger Auswuchs, Anwuchs Niedra.

Avots: ME II, 494

liẽlkùndzisks ,* junkermässig, junkerhaft: lielkundziskas palaidnības Seib.

Avots: ME II, 499

lìkradzis: lìkradze ² Auleja, Name einer krummhörnigen Kuh.

Avots: EH I, 749

lìkradzis, lìkraģis, der krumme Hörner Habende, der Krummhörnige, Beiname der Ziege und der Kuh: kaziņ, mana līkradzīte! BW. 29109. guosniņ, mana līkraģīte! (Var.: līkradzīte) BW. 29499. viņš virsū brāžas reiz aunam, ve̦cam līkradžam Seif. III, 110. lìkragu aunelis, ein krummhörniger Widder LP. I, 15.

Avots: ME II, 486

[liñgādzis N.-Peb. "ein gekrümmter Baum".]

Avots: ME II, 471

ludzis, f. -dze, eine unanständig geklei-dete, weichliche, kraftlose Person: ludzis (Sprēstiņā) apzīmē nepieklājīgi ģē̦rbušuos cilvē̦ku, bet tuomē̦r ietiepīgu [?]. ludze (Bruknā) - tāda sieviete, izguruse, izļudzējuse, ar nuošļukušām drēbēm: tā ir tāda ļudze (sic) nuo meitas - me̦lna jaka, lindraki nuosmullē̦ti, stērbele atplīsuse. tādu, kas strādā tik pa garu laiku, sauc"ludzis" Etn. I, 58.

Avots: ME II, 510

me̦l˜nredzis ,* der Schwarzseher, Pessimist Balss.

Avots: ME II, 598

midzis [li. mìgis "Tierlager"], Tierlager; Streu: cūkas guļ midzī. bē̦rni sataisījuši lielu midzi plānā Ahs.

Avots: ME II, 623

I midzis,

1): auch Frauenb., Iw., Siuxt: lai ve̦lk peles midzītī BW. 7758. peles midzim nepietiktu Delle Negantais nieks 31. cūka raka midzi un negulēja Frauenb. vajaga sviest midzi (den Schweinen Stroh hinwerfen)
ebenda; ein Nest Popen n. FBR. XVI, 110; ‡

2) "gulta" Frauenb.; ‡

3) midžiem "sehr viel"
Frauenb.: mežā sēņu ir šuogad midžiem: ar kruķi stumt var!

Avots: EH I, 811

‡ II midzis "sīks kukainītis, kas pārtiek nuo augu lapu sulas" Seyershof. Vgl. smidzis.

Avots: EH I, 811

‡ migudzis, ein Schlaftrunkener Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 812

mitraûdzis ,* eine feuchten Boden liebende Pflanze Konv. ² 2322.

Avots: ME II, 638

mûdzis,

1): tāds mazs mûdzītis ² (eine Mücke)!
Siuxt. mûdži ² ebenda, Reptilien, Insekten; ‡

4) ein Trödler (bei der Arbeit)
Siuxt (mit û ² ); ‡

5) "?": kaut kas smags uzgulās saimniekam uz ple̦ciem. viņš ne˙maz nemēģināja nuokratīt šuo mūdzi: tas laikam bija ... Ģevjāņa ļaunats gars Ciema spīg. 156 f.

Avots: EH I, 838

mûdzis, gew. Plur. mûdži Smilt. (= mudži U.),

1) etwas Wimmelndes, das Ungeziefer, Insekt, das Amphinbium, Reptil:
kad gavēnī ne̦s mē̦tras mājā, tad mūdži nākuot mājās Etn. I, 73. tai pašā acumirklī uodi, knišļi, mūdži izsruka laukā LP. V, 180. dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus Etn. IV, 143; [mûdzis Schujen "eine Schlange"];

2) das Kleinvieh
Naud.;

3) ein Knirps, eine ungeschickte, unsaubere Person
Naud.: nāc tu, mūdzi! Alm. [mũdzis C., ein Schimpfwort.]

Avots: ME II, 677

‡ nābradzis Strods Par. vōrdn. 117 "?".

Avots: EH II, 7

nelãdzis, der Schlechte, Hässliche, der Taugenichts, das Scheusal: tādi nelādži, klibi, kruopļi LP. VII, 668.

Avots: ME II, 720

nepìeaûdzis, f. nepieaûgusi, unerwachsen, unmündig.

Avots: ME II, 727

neredzis, ein Blinder, ein Mensch, der entweder gar nicht oder nur ein wenig sieht C.: Indriķis, neredzis būdams... LA.

Avots: ME II, 729

[nùodzisinât,

1) allmählich auslöschen
(tr.): n. uguni Lis., Bauske; in Warkl. dafür "nùodzisêt";

2) abkühlen:
n. putru Warkl.]

Avots: ME II, 780, 781

nùodzist, ‡

2) materiell herunterkommen (?):
pa˙galam nuodzisis saimnieks Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 43

nùodzist, intr., verlöschen: dienas gaismai nuodziestuot, tas pārnāca mājā LP. VI, 57. jau zvaigznes sāk nuodzist R. Sk. I, 116. rasa nuodziest, der Tau verschwindet Samiten.

Avots: ME II, 781

nuõmidzis: auch Zabeln n. FBR. IV, 64, Frauenb., Grenzhof (Mežamuiža), Siuxt.

Avots: EH II, 68

nuõmidzis, [nuomidze B. Vēstn. n. Celm.], nuomiga, der Schlaf: [pirmajā, dziļajā nuõmidzī Janż. Čāp. 29]. visa māja gulēja pat˙laban pirmajā nuomidzī [Selb.], Degl. viņš pirmā nuomidzī gul kâ nuosists Kleinb. pašā cietajā nuomidzī Alm. bet pirmā nuomigā viens sle̦pkava bij atlīdis LP. IV, 164. galvu pārņēma rīta nuomigas murgi Druva III, 857.

Avots: ME II, 820

ņurdzis, der Wirrwarr, das Gewimmel, Getümmel: liels ņurdzis izcēlās nu vītuolā un kņada Plūd. man tas ņurdzis pa apakšu arī ne˙maz nepatīk Vēr. I, 1030.

Avots: ME II, 906

‡ uogļdedzis, ein Kohlenbrenner: ve̦ca uogļdedžu vieta A. Upītis Sm. lapa 119.

Avots: EH II, 742

padedzis,

1) "?": bet šis jaa krīt virsū kâ sila padedzis Degl.;

[2) sila padedzis "eine Rodung"
(?) Gaweesen.]

Avots: ME III, 16

[padzisinât, ein wenig abkühlen (tr.): p. ēdienu:]

Avots: ME III, 22

padzist,

2): kad aitu tauki zupā padziest, tad tie vairs nav ē̦dami Dunika, Rutzau, Seyershof.

Avots: EH II, 130

[padzist, intr.,

1) auslöschen:
guntiņa nepadzisa BW. 35022;

2) kühl werden
Wid., LKVv.]

Avots: ME III, 22

‡ pakliedziski Vīt., = ‡ pakliedzeniski: p. runāt, saukt, smieties.

Avots: EH II, 142

‡ pakundzis Elger Diction. 78, = stãrasts, vagaris.

Avots: EH II, 145

‡ panadzis "ādas atšķē̦lums virs nagiem " Salis: panadžus dze̦n atpakaļ ar rudzu siešanu.

Avots: EH II, 159

[pãrdzist, allzu kühl werden, zu sehr erkalten: putra pārdzisusi Warkl.]

Avots: ME III, 154

‡ paredzis (?) Lubn. n. BielU., = pareģis.

Avots: EH XIII, 167

pìedzist, intr., auslöschen, erlöschen Spr.

Avots: ME III, 248

piẽlaũnadzis Bauske "die Esszeit (etwa um 4 Uhr Nachm.) zwischen dem launags und "palaunadzis": pusdienas laika karstums uz pielaunadzi palika vēl sutīgāks Dz. V.

Avots: ME III, 265

pīladzis (unter pìlādzis): auch (mit î ² ) Dunika, (mit î ² und a) Pernigel.

Avots: EH XIII, 240

pìlādzis: auch (mit î ² ) Lesten n. FBR. XV, 19 Kaugurciems, Panemune, Treiden, (mit ī) Gramsden, Grünh., Ihlen, Kaipen, Kurmene, Linden in Kurl., Ringmundshof, Rutzau, Sissegal.

Avots: EH XIII, 240

pilādzis Wolm., pilādzis ² Sunzel, Kr., pīlâdzis ² Bl., pīlādzis Burtn., Erkul, Ruj., Stackeln, Sessw., Treiden, Meselau, Lemburg, Fockenhof, Kegeln, Stuhrhof, Behrshof, Zeezern, Dobl., Sessau, Stelp., Wallhof, Schönberg, Kirchholm, Naud., Wilzen, Behnen, Bixten, A.-Autz, Gr.-Autz, Siuxt, Blieden Neuenb., Tuckum, Schlampen, Schmarden, Matk., Jakobshof, Prawingen, Kurs., Mitau, Ellel, Zehrxten, Waddaxt, Hofzumberge, Kr.-Würzau, Wolgunt, Swehthof, Senten, Gaiken, Wahnen, Essern, Annenhof, Appricken, Irmelau, Lieven-Behrsen, Samiten, Remten, Rönnen, Nikrazen, Wirginalen, Dünhof, Baldohn, Windau, pĩlãdze Mitau, Ekau, Mesoten, pīlādze ² Bauske, pīlādze Zerrauxt, Schwitten, Fockenhof, Dobl., Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Gr.-Sessau, Grünh., Misshof, Mesoten, A.-Rahden, Hofzumberge, Gr.-Würzau, Kr.-Würzau, Lieven-Behrsen, Lesten, Remten, Wilzen, Wolgunt, Salgaln, pĩladze Etn. III, 77, Sassm., pīladzis ² Adiamünde, Wandsen, pīladzis U., Mag. XX, 3, 154, Postenden, Nurmhusen, Angern, Erwahlen, Nogallen, Selg., pīladzis Stenden, Altmohken, Sehmen, Alt-Rahden, Sparen, Golg., JK. VI, 30, pĩladzis Ellei, der Pilbeerbaum, Vogelbeerbaum, die Eberesche (sorbus aucuparia L.) RKr. II, 78. Aus liv. pīlag, s. Thomsen Ber6ringer 78 und 273.

Avots: ME III, 231

pil˜nnadzis, ein Pferdehuf, an dem der innere, weiche Teil zu sehr gewachsen ist Salis, Jürg., N.-Peb.

Avots: ME III, 215, 216

pìludzis Für. I, = pīlādzis.

Avots: ME III, 232

pirmmiedzis Warkl., *pirmmiedze, der erste Schlaf: aizmiguši pirmmiedzī Birzgalietis Vēr. 11I, 265. pirmmiedzi nuogulēt Austrums. pirmmiedzē cieti guļuošuo Andreju Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 226

plakannadzis,* hyrax syriacus Wid.

Avots: ME III, 316

pludzis Schibbenhef, = pluģis 2.

Avots: ME III, 354

‡ puôdaudzis, eine Topfpflanze: Alpu vijuolītes ... bēdīgi puodaudži Līg. medn. 160.

Avots: EH II, 345

pudzis: auch Diet., Frauenb., Hasenp.

Avots: EH II, 321

pudzis "puisē̦ns, dēliņš" Grobin n. Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 402

purnradzis,* das Nashorn Dr.

Avots: ME III, 418

pus˙àizaûdzis, pusàizaûdzis, halbverwachsen, - zugewachsen: (ar zâli) pusaizaudzis celiņš PS. (neben celiņš te pus˙aizaudzis).

Avots: ME III, 422

pusàizmidzis, halb eingeschlafen: pusaizmigušas neziņas grausti Ezeriņš Leijerkaste II, 183.

Avots: ME III, 422

pusaûdzis,

1) (f. -gusi halbaufgewachsen, halberwachsen:
rūsēj[a] mans vaiņadziņš, ... vai es biju pus-auguse, vai netikli sade̦rē̦ta? BW. 6094. divi pusauguši baluoži man kaktā Lapsa-Kūmiņš 65;

2) (f. -dze), der Halbwüchsling:
12 pieaugušas meitas un viena pusaudze LP. VII, 862 f. sieviešu un pusaudžu skaits MWM. VIII, 541.

Avots: ME III, 422

pušaûdzis: auch ("?") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH II, 335

pušaûdzis (f. -dze), = pusaûdzis, der Halbwüchsling: lielas meitas kalnā dzied, pušaudzītes lejiņā BW. 276, 1.

Avots: ME III, 437

pusdzisâ* (adverbial), pusdzisu* (adjektivisch), verglommen, halbverlöscht, erkaltet: pe̦lni pusdzisā. uzpūšat nedzīvas liesmiņas nuo pusdzisu pe̦lnu kuopiņas! Asp.

Avots: ME III, 425

pusìemidzis, halb eingeschlummert: Māliņa sapņuoja pus˙nuomuodā, pus. iemiguse nuo sava Valtiņa Lautb. Luomi 6.

Avots: ME III, 428

‡ pusmidzis (part. praet. act.) Dunika, halb (beinahe) eingeschlafen.

Avots: EH II, 333

‡ pusmiedzis PV., = pusmìegs: tīksmīgā pusmiedzī A. Upītis Ģertr. 35.

Avots: EH II, 333

pussprâdzis, Part. praet. act.,

1) halb geplatzt;

2) halb krepiert; als verächtl. Bezeichnung für Menschen und Tiere gebraucht - der Krepierling:
šis jẽ̦rs ir tāds pussprādzis Dond., Ahs.

Avots: ME III, 434

radzis ‡

2) = vadzis 1, ein als Aufhänger dienender hölzerner Pflock in der Wand
Malta.

Avots: EH II, 349

radzis Grosdohn, Burtn., = radze I: sameklē (jūrmalā) kādu radzi Pas. III, 355. saplīst gan radzis 356.

Avots: ME III, 463

rakstaudzis: auch (mit àu ² ) Auleja: vis nuo ve̦cuos rakstaudzī je̦m visaidā darbā.

Avots: EH II, 352

rakstaudzis, = rakstraudzis: raksti, raksti, skrīverīt, nuo grāmatas grāmatā! tâ rakstīja jaunas meitas nuo rakstaudža rakstaudzī (Var.: nuo parauga paraugā) BW. 7186, 1. Dissimilatorisch entstanden.

Avots: ME III, 473

rakstraudzis: auch (prievīšu, juostu u. c. paraugs) Rudzētas, Warkl.: ciemā redzēju šmuku galdauta četru nīšu rakstraudzi.

Avots: EH II, 352

rakstraudzis, das Muster Infl.: vienu vedu rakstraudžam (Var.: paraugam) ... zeltenīti; ja tā viena laba būs, vedīš[u] citas pakaļā BW. 18340, 2.

Avots: ME III, 474

‡ *raudzis (od. *raudze?), in der Verbindung raksta r., = rakstraudzis: vienu vedu raksta raudzi (Var.: rakstraudžam) bīriniešu dze̦ltainīti BW. 18340, 2 var.

Avots: EH II, 356

raudzis, Kuchen von gegorenem Teig L.

Avots: ME III, 485

I raudzis, ‡

2) "Säurlis"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 356

redzis,

1) "?": garu redžus vinš prata taukšēi ar sava prāta sietu Stari II, 523;

2) ein Seher
Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 504

re̦mpudzis,

1) auch re̦mpucis, ein dicker Mensch von kleinem Wuchse: re̦mpudzis nuo cilvē̦ka - ze̦ms un re̦sns Naud. māju puiši, re̦mpucīši (Var.: re̦mpulīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "smilts zeme, re̦tumā audzis kuoks, vis˙vairāk bē̦rzs" Naud.: re̦mpudža bē̦rzi tie labākie, sīkstākie lietas kuokiem.

Avots: ME III, 510

‡ rîdziskis ² Frauenb., mit einer doppelten Steppnaht: r. piešūt pārkamiešus kr,eklam.

Avots: EH II, 375

rindzis: rìndzī ² ap ustabu aug kuoki Zvirgzdine.

Avots: EH II, 372

rindzis, = riņ̃ķis: rindzī (Var.: riņķī) griežu kumeliņu BW. 31978, 6 (infl.) Dürfte auf einem Paradigma nom. rindzis (für *rińdžis <*riņģis): gen. rińdža < *riņģa beruhen, vgl. ostle. rindži (acc. s.) Zbiór XVIII, 370.

Avots: ME III, 528

rudzis,

1): guovs ne˙viena rudza vairs neaiztiks Ramkau. tādā zemē ne˙viens rudzītis neuzaugs ebenda. naudas (viel Geld eintragend)
rudzi BW. 27944. me̦lnie rudzi vairāk me̦tas slapjuos gaduos AP.;

2): rudzīši. ein gewisses Unkraut im Flachs
AP.; rudzīši (lolium remotum) pieaug linuos (gaŗāki par liniem) Ramkau; dze̦guzes rudzi ir tādi tievi, tādi kâ āmariņi, un aug ve̦cainēs uz cintiņām Saikava;

3): rudzu bise - auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 382

rudzis (li. rugỹs "ein Roggenkorn", apr. rugis), gen. s. rudza BW. 11917 var., dat. s. rudzam 11918, 5 var.,

1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen;
der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. - vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. me̦lnie rudzi Konv. ¹ 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);

2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen:
rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dze̦guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);

3) genitivische Verbindungen:
rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu tē̦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;

4) rudzītis, der Branntwein
(scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzltis Balss. jaunekļi iebaudīja miestiņu vai rudzīti Vilibalds Kas uzvarēs 43. ņem "miezīti" (Bier) un "rudzīti", cik gribi! MWM. X, 887. Zu slav, rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo "Roggen", vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.

Avots: ME III, 555

‡ sadārdzis (part. prt. act.) Bers., teuer geworden: maize ir sadārguse.

Avots: EH XVI, 402

sadedzis, s. sadegt.

Avots: ME II, 608

sadudzis, s. sadugt.

Avots: ME III, 615

‡ sādždedzis, ein Dorfanzünder: ne kâ uzvarē̦tājs ..., bet kâ laupītājs un s. Napoleons Maskavā bijis Maskavas ... nodedzināšana ... (1813). S. 10.

Avots: EH XVI, 469

sadzist, gerinnen: karstā laikā piens sadziest vienā nukā Dond. asinis sadzisušas vienā gabalā ebenda.

Avots: ME III, 621

sa-îdzis, s. saîgt.

Avots: ME II, 638

saņudzis "sajucis": adīklis saņudzis Posendorf.

Avots: ME II, 696

sarindzis, Part. praet. act., vor Kälte in sich zusammengezogen Allendorf, "nuosalis" Bauske (sariñdzis): bē̦rns stāv sariñdzis Sessau. - vgl. sarinkt II.

Avots: ME II, 717

sar̂kanvaidzis (f. -dze), wer rote Backen hat: tautu meita sarkanvaidze BW. 15876, 2.

Avots: ME III, 721

sārtvaidzis: s. ābuols Skalbe Raksti III (1938), 325.

Avots: EH XVI, 473

sãrtvaidzis (f. -dze), wer rote Wangen hat: tautu meita sārtvaidzīte BW. 14047 var. padrukna sārtvaidze Ezeriņš Leijerk. II, 144. jauns sārtvaidzis puisis De̦glavs. sārtvaidzīšus bērniņus A. v. J. 1899, S. 244.

Avots: ME III, 808

sîkaûdzis, wer klein, zart, schmächtig gewachsen ist: bērziņš, kaut i[r] sīkaudzītis ... Stari I, 202.

Avots: ME III, 851

‡ skabārdzis (?) Malvess Techn. vārdn. cenniecībai 12, die Buche.

Avots: EH II, 496

šķe̦ltnadzis* Konv. ² 211; 2319, ein Spalthufer.

Avots: ME IV, 26

‡ skràdzis ² Zvirgzdine, ein Querholz, das die Füsse eines Tisches -od. einer Bank zusammenhält. Wohl für *skrādžis aus skrāģis.

Avots: EH II, 508

‡ slīdziski PV., = slīdisku: slīga un šļuka pamazām s. uz leju.

Avots: EH II, 526

smadzis,

1): die Made
Zögenhof;

2): smadži, pulicaria dysenterica Lubn.

Avots: EH II, 531

smadzis,

1) ("scheint unbekannt in Livl." U.), smadzĩtis, eine Milbe
U.; smadži, verschiedene winzige Insektenarten Bixten, Erlaa, Raiskum; etwa zu gr. σμήχειν "abreiben", σμώχειν "zerreiben" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 685)?

2) plur. smadži Salisburg ("nezāle dārzuos, ķeŗas drēbēs"), Meiran, = smadze(s) 2.

Avots: ME III, 947

‡ I smeldzis, = smeldze 1: krelles, smeldži Konv. ² I, 192.

Avots: EH II, 535

‡ *II smeldzis, feiner Regen (?): kad jums . .. lietus aizmigluojis luogu, jūs atminaties ubagu, kuŗš stāvēja uz ielas stūŗa sīkā de̦be̦su smeldzī Skalbe Zalktis 1908, 3, 41.

Avots: EH II, 535

smidzis,

1): eine Staubfliege
Salis; ‡

2) etwas Winziges:
tādas sīkas uogas, - tādi smidži Salis.

Avots: EH II, 537

smidzis, eine Milbe Lems. n. U.; der Wasserfloh (pulex aquaticus) Wid.; smidži, Staubfliegen U., Erlaa. Nebst smigucis I wohl zu poln. śmigły "schlank, schmächtig", śmiga "dünne Rute", norw. smikr "feines Schnitzwerk" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 686).;

Avots: ME III, 961

smudzis Mesoten, Vēr. II, 415, ein kleines Insekt; smudži C., Smilt., = mudži 1; vgl. smūdži, smūdzis II.

Avots: ME III, 968

I smūdzis, ein Schamaite L., U., (mit ũ) Bl.; smûdzis, ein Litauer, ein Auswärtiger Jürg., Arrasch, Bauske; smūdžu valuoda "ein kauderwelsch Lettisch" L., St.; vgl. r. жмудь.

Avots: ME III, 970

II smūdzis,

1): "cilvē̦ks ar šķietami šauru saprašanu" (mit "ù" ) Sermus; "tumšs, neattīstīts, māņticīgs cilvē̦ks" (mit û ² ) Lems.; wohl mit s. I identisch;

2): uodu dzē̦lumi niezeja ... visi kasījās ... lâdē̦dami tuos nelietīguos smūdžus A. Upītis Laikmetu griežos I, 89.

Avots: EH II, 541

II smūdzis,

1) ein physisch unsauberer Mensch
Freiziņ, (mit ù ² ) Golg., Saikava, (mit û ² ) Bauske: dzīvuo kâ smûdži (unsauber, viele zusammen) Wolmarshof, (mit û ² ) Salis;

2) smùdzis ² , eine Art Insekt
Golg.; smùdži ² , kriechende Lebewesen; Mücken Saikava: "nuost, smūdži!" JIgRKr. V, 1, 56. lai cik niecīgs smūdzis, bet atriebības ieruocis katram vare̦ns Seibolt. In der Bed. 2 nebst smudži zu mnd. smûken "kriechen" resp. an. smeygia "schlüpfen", smiúga "kriechen durch" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 531 f.)? Vgl. dazu auch le. smaugs, sowie mûdzis.

Avots: ME III, 970

smūdziski: auch ("?") Adiamünde (mit û ² ).

Avots: EH II, 541

smūdziski, Adv., (mit runât "sprechen") unverständlich (mit û ² ) Hochrosen; "ārīgi" (mit ũ) Widdrisch.

Avots: ME III, 970

snèdedzis ² , sneidedzis "ein Eisen zum Ausschlagen von Löchern" Zalmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168.

Avots: ME III, 976

I spradzis: der Erdfloh AP., Ramkau, Salis, Seyershof; "tārps, kukainis" Iw.; spradži OB. "allerlei kleine Geschöpfe".

Avots: EH II, 555

I spradzis (li. sprãgis "Erdfloh") Karls., Prl. n. FBR. VI, 83, auch spradze (li. sprãgė), der Krautwurm Manz. Lettus, die Erdfliege Fischer 164, der Erdfloh L., U.: uozuoliem spradži (Var.: spradzes) lapas nuoē̦duši BW. 12854. deva viņu augļus spradžiem Psalm 78, 46. Des Springens wegen zur Wurzel von spraga, spradzinât, s. Būga KSn. I, 285, Persson Beitr. 869, Leskien Nom. 168 und 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 674.

Avots: ME III, 1007, 1008

II spradzis, Kalkstein Altenwoga. Zur Wurzel von spradzinât?

Avots: ME III, 1008

‡ spurdzis, etwas Ausgezupftes, eine Faser: ar spurdžiem atlupis kuoka gals Frauenb.

Avots: EH II, 564

staltradzis, = briedis, auch in Verbind. mit letzterem; sniega vizmā stāv staltradzis Druva III, 249. staltradži brieži A. Me̦lnalksnis Mazsalaca 15.

Avots: ME III, 1042

stīladzis U., stīlags U., stīlāgs Dünhof, ein Griffel U., ein Stift U. Nach Petersson Heterokl. 98 f. zu mnd. stīl "Säule, Stange", norw. stīl "dünner Stecken", and. stil "Schaft", ahd. stil, lat. stilus "Stiel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 612). Zum Suffix vgl. gr. στέλεχος "Stamm".

Avots: ME IV, 1075, 1076

stĩpradzis, die Böttcherbank: ar ruokām ķe̦rdamies pie skrūvgalda un stīpradža Janš. Dzimtene ² Il, 310. stīpradzī sē̦dēdams viņš ar slīme̦stu drāza stīpas Dzimtene IV, 103.

Avots: ME IV, 1076

tâlredzis* Kaudz., tâļredzis*, das Fernrohr: ar tāļredzi skatuoties Konv.

Avots: ME IV, 145

tâļredzis, tâļredzĩba, tâļredzîgs, s. tâlredzis u. s. w.

Avots: ME IV, 146

‡ tuvredzis Dunsb. Joc. pas. un stāst. 31, ein Kurzsichtiger (?).

Avots: EH II, 707

‡ ubadzis Sonnaxt, = ubags 1. Neubildung zu ubadze?

Avots: EH II, 711

‡ uzradzis "?": pieķēra ruoku se̦glu priekšējam uzradzim A. Upītis Laikmetu griežos I, 115.

Avots: EH II, 731

vadzis,

1): nesit vadža pie durvīm, sit vadzīti dibinā! BW. 16504. stāv klētī vadziņā 24641, 1 var. (aus Dond.). kur būs ņemt paugu vadzi 20222;

2): vadžu dancis auch bei Senkeviča Godi Vidus-Kursā 120.

Avots: EH II, 747

vadzis (li. vãgis "Zapfen, Pflock", and. weggi "Keil"),

1) ein Keil (zum Spalten)
L., U., Bielenstein Holzb. 31 (aus Neuenb.), 229, Arrasch, Drosth., Fest., Golg. (hier nur noch von der alten Generation gebraucht), Kl., Oknist, Ronneb., Saikava, Sessw., Stenden, Wolm.; der Pflock L., U., ein Pflock in der Wand, an dem etwas aufgehängt wird Bielenstein Holzb. 31, 234, 237, Bers., Iw. u. a.; ein hölzerner Pflock, womit man die Deckhölzer an die Grundbalken einer Brücke heftet Bielenstein Holzb. 715 (unbek. in Adiamünde und Salis): Lāčausis triecis . . . vadzi un pievadžuojis ce̦lmā ve̦lnam . . . bārdu LP. VI, 476. Sprw.: kur vadzi dze̦n, tur vadzim jāiet, der Gewalt muss man weichen L., U. zuobus vadzī kārt, hungern (verächtlich gesagt): kar nu zuobus vadzī, ka nevīžuoji strādāt! Siuxt;

2) auch vadža (vadžu) dancis, ein in der ersten Hälfte des vorigen Jahrhunderts getanzter Tanz, wobei die Tänzer sich an den Pflöcken in der Wand gehalten haben
Stenden: kas varējis septiņus vadžus (vadža dančus) nuodancuot, skaitījies par lielu dancuotāju Stenden. Zu apr. wagnis "Pflugmesser", gr. ὀφνίς· ύ'ννις, ahd. waganso "Pflugschar" u. a., s. Būga KSn. I, 297, Trautmann Wrtb. 337, Walde Vrgl. Wrtb. I, 315 f., Meringer 1F. XVII, 132, Boisacq Dict. 733, Johansson BB. XVIII, 37 ff.

Avots: ME IV, 431

valdziski "?": pie pāte̦gas piesien gabalu auklas, kam abi gali sasieti kuopā, un šuo tad uzme̦t valdziski uz pāte̦gas kāta Frauenb.

Avots: ME IV, 453

vanadzis: vanadži jeb vanagzirņi zied ziliem ziediem Lubn.

Avots: EH II, 756

vanadzis, eine Feldblüte mit blauen und gelben Blüten Zvirgzdine: vanadži aug rudzuos; kad pļauj, bada ruokas Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 467

vā`rnadzis ² : ein gewisses Unkraut Skaista.

Avots: EH II, 764

vā`rnadzis ² Sessw., = vārnaga.

Avots: ME IV, 506

vā`rpuodzis ²

Sessw., = vārpucis: mieži me̦tas vārpuodžuos.

Avots: ME IV, 508

vasaraûdzis,

2): vasaraudzi kumeliņu Tdz. 41252.

Avots: EH II, 759

vasaraûdzis (li. vasaraugis "ein Jahresschössling"),

1) "vienas vasaras augums nuo kuokiem, ātraudzis" Vīt.;

2) ein Füllen, das nur einen Sommer alt od. im Frühjahr gefallen ist
L.;

3) ein Weichling
Vīt.: kuo nu ar tādu vasaraudzi duomā iesākt pie grūtiem darbiem! Vīt.;

4) f. vasaraudze, auch vasarauģe, ein junges Mädchen, ein Backfisch:
appre̦c jaunas skuķes, dažreiz vēl tīras vasarauģes Janš. Dzimtene ² I, 271. skuķīte, kuŗa vēl nebija labas vasaraudzes gaduos III, 281.

Avots: ME IV, 484

vēdzis (?) Katlekaln "= kvarkšķis ("?")".

Avots: ME IV, 550

ver̂dzisks (li. vérgiškas), sklavisch.

Avots: ME IV, 539

vērdzisks, = ver̂dzisks, sklavisch: glaimuotāji vērdziski viebj ģīmjas A.XI, 54. aiz ... vērdziskā paraduma paze̦muoties Vēr. I, 1062.

Avots: ME IV, 561

vḕ̦rpuodzis ² Sessw., = vē̦rpucis.

Avots: ME IV, 565

vìeglaûdzis (Part. praet. act:), leicht aufgewachsen, verwöhnt (im VL.): saka mani... vieglaugušu (Var.: lē̦taugušu) bāliņuos BW. 21798 var. Eigentlich: viegl[i] aûdzis.

Avots: ME IV, 653

viênaûdzis

1) f. -dze, wer allein aufgewachsen ist (vom einzigen Kinde gesagt):
māsiņ mana, vienaudzīte! BW. 12446, 1 var. kaimiņu bē̦rni vienaudži samīlas un sapre̦cas Seibolt;

2) Part. praet. act., allein aufgewachsen:
māsiņ mana vienauguse (auf die einzige Schwester bezogen) BW. 12218, 4. vienaugusi (kann als vien[a] augusi aufgefasst werden) mātes meita 21844, 1 var.

Avots: ME IV, 656

viênnadzis,* der Einhufer V.

Avots: ME IV, 662

viênradzis (li. vienrãgis), das Einhorn Manz. Lettus: viņa spē̦ki ir kâ kāda vienradža Glück IV Mos. 23, 22. ne vis sumburs bijis jāpārvar, bet vienradzis LP. V, 347. dārzā mājuojuši divi nezvē̦ri: meža cūka ar vienradzi VI, 378. jūras vienradzis Konv. ² 1920. - meita vienradziņa (mit einem Horn) BW. 34070.

Avots: ME IV, 663

viênstīdzis* Antropol. III, 18, ein Monochord.

Avots: ME IV, 666

vìetraudzis AP., *vietraudza (?), wer (vor der Verlobung) den künftigen Wohnort der Braut besichtigt, prüft: vietraudzīši brāleliņi, kâ vietiņas raudzījāt? BW. 25854 var. aizsūtīja uz turieni (= brūtgāna dzīvuokli) nuo brūtes puses īpašus vietraudžus BW. III, l, S. 5. sūti svaini vietraudžuos (Var.: vietraudzuos) BW. 15361, 1 var. tevi sūtu vietraudžuos (Var.: vietraudžam) 15360. brāļi gāja vietraudžuos 25879. vietraudžuos iet nuo sieviškas puses brālis Zaravič. man eimuot vietraudzās (= vietraugās?) BW. 16132, 1 var.

Avots: ME IV, 674

vindedzis L., U., mundartl. (z. B. in Wessen) für und aus vindedzis, der Branntweinbrenner,

Avots: ME IV, 599

vĩndedzis St., U., vīndedze Lubn., comm., vīndeģis U., der Branntweinbrenner: vīndedzis jums gan dzirdīs BWp. 1737, 1.

Avots: ME IV, 639

zînadzis ² PlKur., dzîvnadzis.

Avots: ME IV, 736

‡ žmūdzis, = smūdzis II 2 (?): naktī ... pūces kliedz ... dienu tikai tie sīkie žmūdži, bet tuos tik˙pat kâ ne˙maz nedzird A. Upītis Pirmā nakts 13.

Avots: EH II, 820

‡ tuklvaidzis Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), jem. mit feisten Wangen.

Avots: EH II, 701

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

‡ àizbugt, uneben werden (?): zirga lùoks liecuot aizbudzis Vīt., auf der untern Seite eines Pferdekrummholzes haben sich beim Gekrümmtwerden Unebenheiten gebildet (?).

Avots: EH I, 12

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22

àizdîgt, ‡

2) zu wachsen anfangen:
kas tikkuo aizdīdzis - pruom uz Rīgu! Deglavs Rīga II, 1, 18.

Avots: EH I, 19

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

‡ àizlīgt,

1) sich hin-, wegverdingen:
a. par kalpu uz uotru pagastu;

2) e̦smu kalpu jau tâ pa pusei aizlīdzis Kl., mir einen Knecht dingend, bin ich mit ihm schon teilweise übereingekommen.

Avots: EH I, 37

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

àiznags, das Lebendige im Hufe Preip. 82. Gew. dzīvnadzis.

Avots: ME I, 42

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51

àizsprâgt, ‡

2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops; ‡

3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡

4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.

Avots: EH I, 51

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): kā licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58

‡ àlgācis Peb., àlgàcis ² Kaltenbrunn, alˆacis ² Seyershof, algacis und algats Elger Diction. 243, = dzis">àlgãdzis.

Avots: EH I, 67

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

‡ apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ ² ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85

apîgt, verdriesslich, mürrisch werden; apîdzis, verdriesslich.

Avots: ME I, 90

‡ apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94

‡ apraũšņât Bassen, = aprušinât: a. kartupeļus pe̦lnuns. ej, apraušņā kartupeļus! Jānis nu˙pat būs beidzis vagāt Vank.

Avots: EH I, 108

‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

apsìrgt [li. apsir̃gti], intr., erkranken, krank werden: bērniņi apsirga vē̦de̦ra sē̦rgā BW. 2898. es e̦smu gauži apsirdzis Psalm. 38, 9. jau kuopš bē̦rnu kājām bija apsirdzis ar šuo sē̦rgu Vēr. II, 1005.

Avots: ME I, 120

apsnigt (li. apsnìgti), beschneien: viss apsnidzis LP. VII, 119. labāk mani sniegs apsniga, nekā ļaudis aprunāja BW. 8580. apsnieg sniegi gaŗus mežus 31274.

Avots: ME I, 124

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125

‡ apšurcis (part. prt. act.) Nigr. "?"; apšur̂cis Schnehpeln, = dzis">nùovārdzis. Vgl. nùošurcis und sašurkt.

Avots: EH I, 120

‡ apvelˆgt Jürg., ein wenig feucht werden: siens drusku apveldzis rīta rasā.

Avots: EH I, 125

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visapkārt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136

apžulˆgt, -stu, -gu Hasenp., Tirsen, intr.,

1) ringsum nass werden:
apžulgušas acis Hasenp.;

2) durch eine Flüssigkeit korpulent werden, aufdunsen:
kruodzinieks nuo alus apžuldzis J. Kaln., Lasd., Bers., Lub.

Avots: ME I, 139

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146

‡ atņeršķis (zuobus) Celm., = dzis">atņirdzis (s. unter atņirgt).

Avots: EH I, 157

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet laukā atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156

‡ atelgt,

1) = izpilˆgt: viņš tāds ateldzis AP.;

2) "?": viņam ate̦lgti (= ate̦rgti?) zuobi: ēd kā negribuot AP.

Avots: EH I, 141

‡ ater̂gt Festen, Kreuzb., = aterzt: suns aterdzis zuobus Laud.

Avots: EH I, 141

‡ atgumt "= atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143

atirzt, atirgt, [fletschen]: zuobus atirzis MWM. VIII, 41. viņš guļ zuobus atirdzis Erlaa, Bers. u. a. [atirz- für atirdz- vielleicht unter dem Einfluss von atiez-; vgl. aber auch aterzt.]

Avots: ME I, 161

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā māte pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,

1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;

2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].

Avots: ME I, 163

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

‡ atmurkšît, loswickeln, frei machen: zirgs lūdzis, lai šuo atmurkšījuot nuo mietīna vaļā Pas. V, 423.

Avots: EH I, 157

atnadze (unter atnadzis),

1) auch Warkl; ‡

2) atnadzes Druw. "kustuoņiem augšpus apakšluocītavām pakaļpusē tādi atpuopi kâ nagi".

Avots: EH I, 157

‡ atnaģis Schönberg, = dzis">atnadzis.

Avots: EH I, 157

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atņirgt, auch atņergt A. XV, 248, tr., fletschen: muti A. XVI, 310; gew. zuobus: suns atņirdzis zuobus LP. VII, 1035. sievietes ar atņirgtiem zuobiem JR. IV, 52. Refl. -tiês, maulfle-tschend die Zähne zeigen: vilks atņirdzies LP. VII, 878. tā atņirdzās tā, ka sarkanās smadzenes kļuva re̦dzamas Saul.

Kļūdu labojums:
maulfle-tschend = maulflet-schend

Avots: ME I, 180

ātrauģis Diet. = dzis">ātraûdzis.

Avots: EH I, 195

atsàucîgs, einer, der auf einen Ruf antwortet, empfänglich, teilnahmvoll: beidzis dzīvuot silts, krietns, atsucīgs un ievē̦ruojams cilvē̦ks Vēr. I, 1224. cilvē̦ka ciešanām rūp viņa dvēsele visatsaucīgākā Up.

Avots: ME I, 188

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

‡ atskraidinât "=dzisin%C3%A2t">atdzisinât" Mesoten: a. izce̦ptuo maizi.

Avots: EH I, 166

atšķũrêt, ‡ Refl. -tiês, wegschaufeln (intr.): nakti sasnidzis tik daudz sniega, ka nevar beigt a. Rutzau.

Avots: EH I, 174

atsniegt, tr., her-, erreichen: dibe̦nu LP. VII, 1297; atsniedzis trīsdesmituo gadu LP. VII, 218.

Avots: ME I, 194

‡ atspainis, eine Stütze (?): augs..., pa˙priekš stāvu audzis un manījis, ka nevarēs līdz gaismu uzaugt, aug gar zemi līdz kādam atspainim jeb līdz sienai un tad aug gar tuo augšā Pet. Av. III, 135. Aus *atspaidnis?

Avots: EH I, 168

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196

‡ atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

attver̂tiês sich besinnen, zur Besinnung kommen: beidzis runāt viņš attvērās Neik. 13.

Avots: ME I, 206

atžirgt, (Nerft), intr., inch., sich erholen, zu sich kommen, munter werden, aufleben, erstarken: nuo bailēm Aps. VI, 16. vīrs daudzmaz atžirdzis Etn. III, 109. Kurzeme nav spējuse atžirgt nuo zviedru kaŗa SDP. VI, 68. Refl. -tiês, wieder zu sich kommen U.

Avots: ME I, 214

‡ atžļûgt ² Gr.-Sessau, auf-, lostauen: nuo rīta sasaluši dubļi; uz pusdienu kad nāk, atžļūg (wohl zu einem *atžļugt); ceļš tad ir atžļūdzis.

Avots: EH I, 183

aûdžu,- in audžubē̦rns, Pflegekind; audžudē̦ls, Pflegesohn, audžumeita, Pflegetochter; audžumāte, Pflegemutter; audžutē̦vs, Pflegevater; meist getrennt geschrieben: audžu bē̦rns u. s. w.; audžu der Gen. Pl. von audzis resp. audze.

Avots: ME I, 216

aûguõšs, aûguots C., Part. Präs. von aûgt,

1) wachsend, im Wachsen begriffen:
kad auguošs (auguots), tad zaļš kā zāle; kad pieaudzis, tad sarkans kā asinis (Rätsel). auguošs od. auguots mēnesis, wachsender, zunehmender Mond: auzas jāsēj auguošā mēnesī Etn. II, 78. visu auguošu dienu, rītu, den ganzen Tag, Morgen; ebenso: viņš bija auguošu gadu vājš Druw.; cauru, auguošu nedēļu, ziemu Etn. II, 88; [viņš mita pie tā cauru, auguošu mēnesi Glück I Mos. 29, 14];

2) Wachstum fördernd, fruchtbar, wo etw. wachsen kann:
aug liepiņas, aug meitiņas auguošā vietiņā Lt d. 89; Ar. 700.

Avots: ME I, 221

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221