Paplašinātā meklēšana

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62

aknĩte, eine Blume MWM. X, 3; cf. akņu zāle.

Avots: ME I, 65

alksnĩte (s. alksnene): auch Pussen (mit alˆ ² ).

Avots: EH I, 68

‡ asenītes, eine Pflanze: sarkanas a. Janš. Bandava II, 73.

Avots: EH I, 130

‡ astenīte Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 42, ein kleiner Scbwanz?

Avots: EH I, 131

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

bãbūksnīte Ramkau, geum rivale.

Avots: EH I, 208

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263

‡ barenīte, = ‡ baraniņa: buč; aitiņa, barenīte! BW. 27678 var.

Avots: EH I, 205

bārenīte: auch (mit à) AP., (mit à ² ) Fest.

Avots: EH I, 209

bārenīte, auch atraitnīte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. III, 73; Erythraea pulchella Grünh. bārenītes, baltruozītes jaunu meitu Jāņu-zāles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 273

‡ bàrinīte ² Kaltenbr., Oknist, = bārenīte.

Avots: EH I, 209

‡ bātenītes, Beinkleider Segew.

Avots: EH I, 210

beidzenīte, eine, die zuletzt gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME I, 277

bezbēnīte L., bezbērnīte Konv. ² 3703, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (Trientalis europaea).

Avots: ME I, 282

bicainĩte Kosename für ein Schaf: mīlīgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II ² 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217

‡ *bimbainīte od. *bimbainītis "?": klausies, manu bāleliņ, meitas vien istabā: ņem tuo pašu bimbainīti [?], sien apeņu stīdziņā! BW. piel. ² 13476, 1.

Avots: EH I, 219

‡ bīnĩteris Orellen "verächtl. Bezeichnung eines wohlhabenden Bauern": stāv kâ b., ruokas ne˙maz neliek klāt.

Avots: EH I, 223

bujenīte: zur Bed. und Etymologie s. Sehwers Zeitschr. f. slav. Phll. VI, 343 f.

Avots: EH I, 249

bujenīte, eine Blume: man izpuva bujenītes BW. 6456.

Avots: ME I, 346

‡ čačenīte, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: kā viņa dejuo, cik veikla! daudzi. nātās saimniekmeitas viņas priekšā tīrās čačenītes vien ir Purap. Trīs balles vakari.

Avots: EH I, 282

čavainīte "?": č. gauži raud LP. VII, 69. [Aus Erlaa. In Daiben sei č. ein eingewickeltes Kind od. eine Alte, die sich in Tücher eingehüllt hat.]

Avots: ME I, 407

‡ če̦mainîte Gr.- Buschh, n. FBR. XII, 70. eine Art Blume.

Avots: EH I, 288

čigānīce (unter čigãns): auch (mit à ² und ì ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 290

cinīte BW. 16856, 2, Sonnaxt.

Avots: EH I, 272

‡ cìrksnīte ² N.-Rosen "eine kleine Stubenmaus".

Avots: EH I, 273

‡ čubenĩte, Kosename: sieviņ, mana č˙! BW. 27227, 2.

Avots: EH I, 293

‡ dailuonĩte, = dailulīte: tautu meita d. Celm.

Avots: EH I, 302

dzānīte, eine dünne Schicht: dzānīte sviesta uz maizes Blm.

Avots: ME I, 539

eldenīte, ein Rund - oder Wellholz, veldene Bielenstein Holzb. 419.

Avots: ME I, 567

‡ ēriņģīte, in der Verbind. ciema ē., verächtliche Bezeichnung für ein Mädchen BW. piel. ² 9001.

Avots: EH I, 373

‡ gŗũtspā`rnīte BW. 23850, 1 var., = grũtspā`rne.

Avots: EH I, 415

jaûnĩte,

1) die Schwiegertochter
Konv.; ¹

2) die Neuvermählte
Oppek.: es dzeršu uz jaunītes laimi Straume;

3) die junge Mutter, Stiefmutter:
jaunīte, tâ viņi saukāja pamāti Latv.

Avots: ME II, 100

katlenĩte, geknäuelte Glockenblume (campanula glomerata) Buschh.

Avots: ME II, 171

‡ ķaûķernīte Saikava "ein schwangeres Weib" (?).

Avots: EH I, 691

kaunīte ,* mimosa pudica Karls.

Avots: ME II, 176

‡ ķēninīte Pas. IV, 313; VII, 166 (aus Lettg.), eine Königstochter.

Avots: EH I, 699

ķenīte (unter ķene): eine Tunke Frauenb., Gold.; tur tu atrasi... pienu, putru, ķenīti L. Bērziņa Pasaku vītne 109.

Avots: EH I, 695

ķe̦raînĩte, geum urbanum Birsm.

Avots: ME II, 368

‡ klanīte Lubn., = ‡ klaniņš.

Avots: EH I, 610

[kucenīce, trächtige Hündin Für. I.]

Avots: ME II, 298

kvè̦laînīte, die Glühende, Hitzige, Feurige: jau mums bija kvē̦lainīte, vēl atveda dzirkstelīti BW. 21746, 2.

Avots: ME II, 353

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398

laidainĩte, Epith. der Maria: laidainīte (laidenīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. laidi, laidi, laidainīte, laidi miežus, laidi rudzus BW. 14027. S. laidene, laidiena. Zu laĩst.

Avots: ME II, 402

*ļàutenītes ² Auleja, ein nur in Ausrufen übliches Deminutiv zu ļàudis, Leute: ļ., kas uogu!

Avots: EH I, 769

‡ lē̦durknīte, eine gewisse Pflanze (= lēdzēkne?): papardīte, l., tā ir lielā Jāņa zâle BW. 32392.

Avots: EH I, 736

‡ lēdzeksnīte BW. 32392 var., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

liepainĩte, liepanĩte, liepunĩte, die Linde [?] im VL.: es nelauztu liepas zaru, es bij[u] pate liepainĩte (Var.: liepanĩte, liepunĩte) BW. 9779.

Avots: ME II, 504

lìknĩte, das Tal, die Niederung - vieta starp diviem uzkalniņiem RKr. XV, 124. [Zu lìkt. ]

Avots: ME II, 485

makainīte: "5342" ME. II, 554 zu verbessern in "5342, 1 var.".

Avots: EH I, 779

makainĩte, makanĩte, die Kleine: maza biju, makainīte Salisb. BW. 5342 (Var.: makanīte).

Avots: ME II, 553, 554

mãlainĩte A. XVII, 710, = mãlene.

Avots: ME II, 581

manīte, eine deminutivische Nebenform zu mana, meine, die Meinige: vai, manīte sūra diena Var.: ai, manāja sūra diena) BW. 7611, 2 var.; 9289 var. vai, manīti sūru dienu, zili, me̦lni linu dvieļi 28427, 4.

Avots: ME II, 561

mātainĩte [eine Alte Sessw., Laud., N. - Schwanb.]: čigāns savu mātainīti (Var.: čigānieti) ar karbaču džindžalāja BW. 33532, 2 var. [màtainīte ^2, eine kleine (erwachsene) weibliche Person Mar.; eine sau, Henne oder Ente mit ihren Jungen Baltinov.]

Avots: ME II, 587

[mãtenīte Lautb., die Frau eines Zigeuners VL.]

Avots: ME II, 589

[mazpurenĩte, ranunculus ficaria Wid.]

Avots: ME II, 574

me̦dainīte: sauc mani par savu bitīti, par savu me̦dainīti Janš. Precību viesulis 62.

Avots: EH I, 795

me̦dainĩte "?": vai liela lieta, kad nav vairs me̦dainītes? Asp. Saul. st. 79.

Avots: ME II, 589

meîtaînĩte BW. 12060; 13010, = meîtanīte.

Avots: ME II, 593

melnītes, Schwarzbeeren Dubena.

Avots: ME II, 598

mĩlenĩte, die Geliebte.

Avots: ME II, 644

‡ mušainīte, eine gewisse Pflanze: kāda saujiņa mušainīšu Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH I, 836

naksnenĩte, polygala amara RKr. III, 72.

Avots: ME II, 690

‡ naktinīte Oknist, polygala vulgaris.

Avots: EH II, 4

naktszvàigznĩte, der Krebs -, Fischfang zur Nachtzeit.

Avots: ME II, 691

nĩte, nites,

1) s. nĩts;

2) Sprossen an einer Leiter
U.;

3) Heuraufe;

4) s. nîts.

Avots: ME II, 747

I nītenis, jemand, der schlaff, wankend geht: nītenis, kas slābani meimeruo kâ nītis Lös. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 747

[II nĩtenis Bauske "kuoks nĩšu piesiešanai"(?).]

Avots: ME II, 747

nīteņu pastalas, Pasteln von gelbem Leder Peb.

Avots: ME II, 747

nĩtes (unter nĩts ): nom. plur. nītes BW. 7361 (aus Tirs.), gen. s. nītas 1967, 1, Demin. dat.-instr. plur. nītītēm 35152.

Avots: EH II, 27

uotainīte,

1) s. uotainis;

2) (mit ùo ² ) ein weibliches, am Dienstag gefallenes Kalb
Altenwoga.

Avots: ME IV, 423

‡ paceplinīte Strods Par. vördn. 129, der Raum unter dem Ofen.

Avots: EH II, 123

‡ palê̦nītei ² (sic!) Seyershof, = ‡ palè̦nām: p. strādāt.

Avots: EH II, 150

patenĩte, [= pataine?]: mēs Jānīti atradām patenīšu krūminā BW. 32964.

Avots: ME III, 120

‡ pàutainīte ² Oknist n, FBR. XV, 195, veronica agrestis.

Avots: EH XIII, 186

*peleksnĩte: der ganze Artikel ME. III, 196 ist zu streichen.

Avots: EH XIII, 220

‡ pèrinīte ² Līvāni "plāna strēmele maizes, papīra, drēbes".

Avots: EH XIII, 228

piẽnîte Dunika, - pienīdze.: šī guovs slikta pienīte.

Avots: ME III, 276

pintainĩte "ein kleines Mädchen, welches viel und sich wiederholend auszufragen pflegt": liecies nu, pintainīte, mierā! cik reizēm jau nee̦smu tuo skaidruojusi Laud. tautu meita, pintainīte BW. 22846.

Avots: ME III, 220

pìrmatnīte, die erste Wolle (der Lämmer): p. jau sāk nuoiet Jürg.

Avots: ME III, 225

plakanĩte, die Platt-, Filzlaus (pediculus pubis).

Avots: ME III, 316

priedenĩte, priedeniņś, s. priedele.

Avots: ME III, 392

prĩpenīte, eine kleine Röhre Siuxt: Miķelis izvilka nuo kabatas tādu tievu prīpenīti un likās urķējam zuobus A. VIII, 1, 142. paurbsim tai (mucai) ... divus caurumtiņus: vienu, kur prīpenīti iebāzt, uotu, lai e̦lpu ierautu ebenda.

Avots: ME III, 391

punĩte,

1) ein Hüttchen
Bielenstein Holzb.;

2) eine kleine Lampe ohne Zylinder
Annenhof bei Mar.

Avots: ME III, 413

purainĩte, = purene, die Dotterblume (caltha palustris L.) RKr. II, 68.

Avots: ME III, 416

‡ radinīte Tdz. 55897, = radiniece (?).

Avots: EH II, 348

rakainĩte BW. 29156, 10, rakaliņa 29156, 10 var., rakulĩte 29156, rakuliņa 29156 var., die Scharrende; Grabende, - Beiname des Schweines: lai dižās, kâ mazās rakainītes (= cakas) skrej uz mājām Lautb. Luomi 190:

Avots: ME III, 472

‡ *ratinīte (od. *ratinītis?) "?": nesaviju ratinīšu (Var.: rasenīšu) vainadziņu BW. 6211, 5 var.

Avots: EH II, 355

raudainĩte, raudalĩte; raudalina, s. rauduve.

Avots: ME III, 482

raženĩte, ein schmuckes, ordentliches Mädchen: neraže̦nu tur aizveda, mums palika raženīte BW. 18223; ähnlich 35466.

Avots: ME III, 492

rùobainĩte, ein gekerbtes, gezacktes Blatt: kad bē̦rzs... bija savas... lapiņas izaudis un arī uozuols savas kuošās ruobainītes izgatavuojis Pas. I, 413.

Avots: ME III, 574

ruocenĩte , Beiname des Schweins im VL.: cūcenīte, ruocenīte (Var.: rakulīte. rakainīte, rakuliņa u. a.), neruoc kunga druviņā! BW. 29156 var. Zu rakt (prs. rùoku).

Avots: ME III, 576

rukainĩte, rukaciņa, rukselĩte, rukulĩte, ruķelĩte, rukažiņa, rukainĩte Nigr., Beiname des Schweins im VL.: cūciņ mana, rukainīte (Var.: rukaciņa, rukulīte, ruķelīte, rukselĩte, rukažiņa, rakutte, rakainĩte, rušuliņa etc.), neej tautu druviņā! BW. 29156 var. Vgl. rucis II.

Avots: ME III, 556

ŗukainĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 588

rūkainĩte Bw. 29156, l0 var., ŗūkainĩte ebenda, ŗũkainīte Iw. n. FBR. VI, 58, rūkstulĩte BW. 29156, 11 var., Beiname des Schweins im VL. Zu rùkt.

Avots: ME III, 568

ŗūkainĩte, s. rūkainĩte.

Avots: ME III, 588

runâtnĩte, s. runâtniẽks.

Avots: ME III, 561

rušainĩte Bw. 29156, 12 var., rušulīte 29156, 9 var., rušulîņa 29156, I1 var., Beiname des Schweins Im VL. Zu rušinât.

Avots: ME III, 564

rūsmanĩte, rūsmanīša "?": es bij[u] darba rūsmanīša (Var.: rūsmanīte; rušmanīša 10443 var.) BW. 10447, 2.

Avots: ME III, 573

rūtainĩte, eine Mütze aus karriertem Futterstoff RKr. XVII, 29; rũtainīte, ein karriertes Tuch Nigr., Ruj.

Avots: ME III, 574

sācenĩte, eine, die am Anfang gemacht ist (?): sācenītes, beidzenītes manas baltas villainītes BW. 23542.

Avots: ME III, 800

salˆdsaknĩte, Engelsüss (polypodium vulgare L.) Druva III, 735, Edwahlen.

Avots: ME II, 669

samtainĩte, eine Blume: par ruozītes trīs simtiņi. lilljiņu div[i] simtiņi; par tuo mazuo samtainīti diezgan bija viena simta B W. 33622, 5. Vgl. samtene.

Avots: ME II, 689

sarmenĩte, ein Kraut od. eine Blume: pavaicāju Jānīšam, kādu plūkt Jāņu zâli. paš[u] pirmuo buldurjāni, sarmenīti jau uotruo BW. piel. ² 32393.

Avots: ME III, 722

‡ sàulinīte ² Oknist, goodyera repens.

Avots: EH XVI, 460

sebenīte "?": sebenīte (Var.: ciba) izavēle līdumiņa maliņā BW. 28214 var.; vgl. zebenieks.

Avots: ME III, 810

sē̦rainīte, die Trauernde, Traurige: Staburadze sē̦rainīte Aus.

Avots: ME III, 827

sẽrgdienīte RKr. XVI, 229, = sērdienīte, die Waise.

Avots: ME III, 828

I sešenīte (?), eine Mütze aus Iltisfell Bielenstein Holzb. 596; fur sešķenīte (vgl. sescene?

Avots: ME III, 821

II sešenīte "ein gewisses Leinwand : dvieļi austi sešenītē N.-Bartau.

Avots: ME III, 821

‡ sîkzvaigznīte,* ein kleiner Stern: septiņu sīkzvaigznīšu pudurīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 238.

Avots: EH II, 492

‡ sirsenīte Nerft n. FBR. XIX, 115, parnassia palustris.

Avots: EH II, 489

‡ sirsnenīte, parnassia palustris (?): nuora ... bij nuo vietas baltām sirsnenītēm pārklāta, kâ jau tas rudenī mē̦dz būt valgās pļavas, kur zeļ atāls Jauns. Raksti V, 272.

Avots: EH II, 489

‡ skuķenīte BW. 2157 var., ein (kleines) Mädchen.

Avots: EH II, 515

‡ snaksnīte, = snāktene (?): nuokulstīšu man s., pakājīšu villenīte Tdz. 38813.

Avots: EH II, 541

‡ šņàtinīte ² "?": š. ... tī dublīšu bridējeņa BWp. 4262, 1.

Avots: EH II, 652

‡ *snircinīte od. *snircinītis, erschlossen aus dem acc. s. snircinīti Tdz. 55909 "?".

Avots: EH II, 543

snìte ² Kaltenbr., ein durch eine bestimmte Form charakterisiertes, vom Laib abgeschnittenes Stück Brot.

Avots: EH II, 543

šņuorainīte, die mit Schnüren Versehene (Epitheton der Mütze im VL.): ce̦pur[e] mana šņuorainīte BW. 29117, 3.

Avots: ME IV, 100

šņūrkainīte, die mit Schnüren Geschmückte (?): ce̦pur[e] mana šņūrkainīte BW. 29117 var. Wohl mit ostle. ūr aus ùr ² ; beruht auf *šņùrki ² (aus r. шнурки "Schnürchen" ), woraus wohl šņorki (wohl mit ostle. uor aus ùr ² ) BW. 25427, 4 var.

Avots: ME IV, 99, 100

‡ spārnīte, die Beflügeite (Kosewort): skaistā s., saules bitīte! Rainis Zelta zirgs (1910), S. 69.

Avots: EH II, 547

spuodrainīte, die Blanke, Leuchtende (vom Morgenstern gesagt): Austra, agrā spuodrainīte Auseklis 52.

Avots: ME III, 1034

spulguonīte "?": tautu meita spulguonīte (eine Funkelnde?) Celm.

Avots: ME III, 1028

straujvilnĩte, Beiname eines rasch strömenden Flusses: straujvilnīte Gauja Seibolt.

Avots: ME IV, 1082

sunanīte U., ein kleiner Hund (verächtlich); aus suntanīte dissimiliert?

Avots: ME III, 1121

tējenīte Lieven-Behrsen, eine Art Pflanze.

Avots: ME IV, 170

te̦kātnīte (unter te̦kâtnis): "meitene" Fest.

Avots: EH II, 674

tē̦vainīte, die Schwiegetmutter (Mutter des Ehemannes) Serbigal.

Avots: ME IV, 176

trikātnīte (?) "ein Gefäss zum Wäschewaschen" Kegeln.

Avots: ME IV, 235

trinīte,

2): trinîtes ² ("pa 2 dzijām vienā šķieta mēlē") vadmala Frauenb.

Avots: EH II, 695

trinīte,

1) s. trinītava;

2) ein Gewebegewöhnlich
(pus)vadmala -, das mit vier (!) Weberhefteln gewirkt ist Alswig, Dunika, Rutzau: aust trinītē "aust ar strīpām un 4 nītīm" Amboten, Irmelau; raust 2 reiz 3 nītīm" Matkuln; eine Art Gewebe Blumenhof, Orellen, Ruj., Sessw., Stolben, (mit ĩ ) Amboten, Lesten, Neuhausen, Nikrazen, Serbigal, Widdrisch. Hierher gehört auch trinata Dond. in der Verbindung trinata pusvadmala .pusvadmala, kas austa trim nītīm, biezāki par vienkāršuo un ar lielākām cilpām", sowie acc. s. trinatu audekliņu BW. 22621, 2 var. (aus Anzen).

Avots: ME IV, 237

trìnīte

II ² trìnīte ² Erlaa "ein gewisses Gewebe".
Wohl mit ī aus ij; vgl. trinītis.

Avots: ME IV, 240

I trìnĩte (?) Smilten , ein Gefäss mit einem Deckel zum Aufbewahren von Mehl". Vgl. tīn(īt)e.

Avots: ME IV, 240

II trĩnĩte Sessau, ein ungeschicktes oder geistig beschränktes Frauenzimmer. Deminutiv vom Frauennamen Trĩne.

Avots: ME IV, 240

III trìnīte ² : trìnītēs ² aûst Lubn.

Avots: EH II, 696

trūdainĩte, = trūdaļa 2: ai zemīte trūdainīte (Var.: trūdaļiņa), tu satrūdi dažu labu BW. 27551, 1 var.

Avots: ME IV, 250

trûdsēnĩte* Druwa I, 764, ein Humuspilz.

Avots: ME IV, 251

‡ tupinīte Lubn. n. FBR. XVII, 128 "?".

Avots: EH II, 704

ūdenīte Asp. Saul. st. 80 "die Undine".

Avots: ME IV, 404

ūsainīte Bw. 7563, 1 var. = ūzainīte, Beiname des Schafes.

Avots: ME IV, 409

‡ valuodnīte Tdz. 40441, = valuodnīca.

Avots: EH II, 754

*vīburnītes od. *vīburnīši, = vībuôtne I: vīburnīšu (Var.: vībuotnīšu) krūmiņā BW. 8050 var.

Avots: ME IV, 633

vidarsnīte U. (unter vīdirkšņi), = vīgriezis.

Avots: ME IV, 577

vīderksnīte, s. vīdrieksne.

Avots: ME IV, 634

vìlcenîte ² Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23, ein erbärmlicher (grosser) Wolf.

Avots: ME IV, 585

vīnīte, = vija: ze̦ltu pinu pīnītē, sudrabiņu vīnītē BW. 5530 var.

Avots: ME IV, 639

zaļspā`rnīte: voc. zaļspārnīt BW. 30807, 4.

Avots: EH II, 801

zaļspā`rnĩte, die grüne Flossen (eigentl.: Flügel) Habende (Beiname des Hechtes im VL.): līdeciņa zaļspārnīte.

Avots: ME IV, 687

žebenīte, ein Seitentäschchen (mehr scherzweise) Sessw. n. U.; = zebenieks Wid.

Avots: ME IV, 799

ze̦ltanĩte, s. zeltene.

Avots: ME IV, 705

ze̦ltānīte, s. zeltene.

Avots: ME IV, 705

‡ zelˆtẽnīte ² A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 94, = zeltenīte.

Avots: EH II, 803

zeltenĩtis "?": ļaudis mani sauca zeltenīša līgaviņu BW. 5734.

Avots: ME IV, 705

zè̦ltspā`rnĩte, Epitheton des Fisches im VL.: līdaciņa ze̦ltspārnīte (mit goldfarbenen Flossen?) BW. 30807. menciņu ze̦ltspārnīti! 30885, 1.

Avots: ME IV, 706

zè̦ltzvīgznĩte,

1) Goldschuppchen" Fischchen mit goldenen Schuppen
U. (Beiname des Hechtes im VL.): līdeciņa ze̦ltzvīgznīte BW. 30807" 6 var.;

2) "eine Art Pflanzen mit gelben Blüten an feuchten Orten"
Kreuzb. (?).

Avots: ME IV, 707

‡ ze̦ltzvīnīte Rainis Dz. un d. III2, 96, = zè̦ltzvīgznīte 1.

Avots: EH II, 804

‡ zīdanīte Tdz. 58070 (aus Schrunden) ein seidenes Tuch.

Avots: EH II, 809

zilpulkstenīte Vēr. II, 235, eine Blume.

Avots: ME IV, 720

zìlspā`rnīte "?": reņģīte zilspārnīte BW. 30807, 2.

Avots: ME IV, 721

viderksnīte U. (unter vīdirkšņi), = vīgriezis.

Avots: ME IV, 578

adaine, Mar. RKr. XV, 104; s. adiene, atdienīte.

Avots: ME I, 10

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, kājiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23

àizgãdât, ‡

3) befehlen, auftragen:
jai vecinīte aizgādava izslaucīt ustabu Pas. IX, 179. ‡ Refl. -tiês, übersiedeln: a. uz jaunu dzīvuokli Salis.

Avots: EH I, 23

àizgalêtiês, mit etwas fertig werden, aushalten: bē̦rni sāka tā truokšņuot, ka vecenīte vairs nevarēja ne aizgaldēties AP., Ronneb.

Avots: ME I, 26

àizgausties,

1) anfangen zu klagen, zu jammern:
viņš drusku aizgaudās par savu sūruo likteni;

2) jammernd, klagend sich entfernen;
vecenīte aizgaudās Trik.

Avots: EH I, 23

àizkulšêt, intr., hin-, wegwatscheln: vecenīte aizkulšēja uz baznīcu N. - Schwnb.

Avots: ME I, 34

àizmir̂kšt, schliessen: kungs aizmirkša acis LP. VI, 393. meitenīte acis aizmirkšuse Vēr. II, 516. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 40

àizspuõlêt, intr., rasch hin-, weggehen, sich wegbegeben: it tuvu kamenīte pār zāli aizspuolēja MWM. VIII, 413.

Avots: ME I, 52

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. ² unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65

akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.

Avots: ME I, 65

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72

apbir̃t (li. apbìrti),

1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;

2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;

3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;

4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.

Avots: ME I, 77

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apdarinât, tr., kuokus, die Bäume bekappen. apdarini (schmücke) savas zeltenītes BW. 14077, 1. galviņa apdarināta staru pītiem vaiņagiem Pump.

Avots: ME I, 80

‡ apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

‡ apricinis Oknist (wohl hierher die Deminutiva apricinîtis Sussei n. FBR. VII, 131 und apricinīte Wessen n. FBR. XIII, 84), = aprika.

Avots: EH I, 109

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡

2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt ² visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât ² (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115

apvãļât, freqn. zu apvelt, tr., wälzend, schleifend: kam tas manas villainītes dūkstiņā apvāļāja BW. 18420, 1.

Avots: ME I, 134

‡ asarājs, = asarains: asarāja vilnānīte VL.

Avots: EH I, 130

asnis (unter asins): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Wessen n. FBR. XIII, 88, Borchow, Kaltenbr., Mahlup, Warkl., Pas. III, 124, acc, s. asni Pas. III, 120, BW. 34136, I, nom. pl. asnis BW. 33494, 2, Pas. VII, 339, acc. pl. asnis BW. 34136, gen. s. asnis Fürecker (s. unter krase), ašņa Pas. III, 42 und 245, loc. s. asnīte BW. 34043, 6, plur. ašņi auch Kaltenbr.: parakstīja ar savu asni Pas. V, 292 (aus Lettg.). ašņa lase Borchow n. FBR. XIII, 36. ašņu zâles, Schafgarben N.-Rosen.

Avots: EH I, 131

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô ² ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês ² -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās kā migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182

atsar̂gât, tr., behütend, schützend verjagen, fernhalten: iznāk viena ze̦ltainīte, atsargā sīvus suņus BW. 13250, 46. raganas nuo ganibām varējuši labi atsargāt Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich hüten, sich schützen: nuo brandvīna dzeršanas pavisam jāatsargās Etn. II, 180. nuo raganām varuot atsargāties LP. VII, 593.

Avots: ME I, 188

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

‡ atteñcinâtiês Dunika, zur Genüge danken: vecenīte nevarēja vien a. par dāvanu.

Avots: EH I, 176

attikt,

2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;

5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡

6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡

7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡

6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.

Avots: EH I, 176

aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],

1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;

2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;

3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.

Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215

aûģis,

1): ein 10-12-jāhriges Kind ("das etwas vom Leben zu verstehen anfängt")
Frauenb. (mit aû ² ); 3): f. auģe: augīte nebūs ... ne˙kad un ne˙kur pretenieks Janš. Barenīte 22.

Avots: EH I, 186

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I ⁴ , 124 und III ⁴ , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

avene: auch Grob., Strasden, Demin. avenīte BW. 11421, 4.

Avots: EH I, 189

badene, ‡

2) Demin. badenīte, Epitheton des Kuckucks:
dze̦guzīte b. Celm.

Avots: EH I, 197

II baîgs [Kalz.] (li. baigus "furchtbar; schüchtern"), furchtbar, schrecklich, angstvoll: rītu bija gaidāma baiga diena LP. VII, 471. viņa sejā lasāmas baigas rūpes JR. IV, 74; baigas jūsmas. meitenītes bija sasniegušas baigākuos augstumus B. Vēstn.; baigs lietus debess Etn. III, 129. [baigs laiks Kalz., Ungewitter. baiga dziesma Kalz., ein Schauder erregendes wehmütiges Lied. ] Adv. baigi, furchtbar, ängstlich: man tuop tik baigi un drūmi. [Nebst li. baikštùs "schüchtern", baikštis "ein Fliegenwedel", baiginti "einschüchtern", air. baígul "Gefahr" zu bîtiês; s. Bezzenberger BB. XXVII, 183 und Būga KSn. I, 57.]

Avots: ME I, 250

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271

balgs, [verleumdet?]: balga, balga sērdienīte, kam nebija tē̦vs, māmiņa Zehrxten; vgl. baldzināt.

Avots: ME I, 254

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

II baluodine, die weibliche Taube: uz... e̦ze̦ra atskries... divpadsmit baluodinītes Pas. V, 148 (aus Welonen).

Avots: EH I, 203

bãluotne,

2): auch Oknist (bàlùotne ² ); ‡

6) meža bàlùotnīte ² Oknist, atriplex hastatum L.

Avots: EH I, 208

‡ bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

‡ baltsāne Wessen, baltsānīte Ulanowska Łotysze 13, ein Kuhname.

Avots: EH I, 202

II baņa, eine grosse Wintermütze mit banīte vermischt ) A. X, 2, 439. [Wohl auf Grund des entlehnten banīte gebildet.]

Avots: ME I, 263

bane (s. auch unter banīte),

1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen; ‡

2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.

Avots: EH I, 204

bane Spr., eine Kappe. [Gebildet auf Grund des entlehnten banīte]

Avots: ME I, 262

bañšuojs, gew. banšuots, mit Bändern geschmückt: visa muiža kumeļā, banšuotā ce̦purē BW. 14442. banšuojas villainītes 3741.

Avots: ME I, 263

bãraîne, bãraînis, die Waise: bāraiņu bārenīte BW. p. ² 4458.

Avots: ME I, 272

bãre (s. auch bàris): ne bārei (Var.: bārītei) mātes pūra BW. 4871, I. ai bārīte, bārenīte! 4958.

Avots: EH I, 209

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bārene (unter bāre): auch (mit à) AP., Ramkau, bàrenīte N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 209

‡ bārine Pas. VII. 402, (mit à ² ) Warkl., Zvirgzdine, = bāre: bārinīte bij[u] augdama, ne bārine dzīvādama BW.4858. bārinei dievs dzīves nedeve 33612.

Avots: EH I, 209

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bene,

1) ein Schaf mit kleinen Ohren, kurzen Beinen:
mūsu benei trinīši Grünh.;

2) eine Knabenmütze
Etn. II,I81, das Barett, die Kapuze: mūku benīte A. X, 2, 536; Etn. IV, 146; eine alte Mütze Mar. RKr. XV, 107. [bene 2 wohl auf grund des scheinbaren Deminutivs benīte (aus mnd. benit "geschmückter Hut" ) entstanden.]

Avots: ME I, 279

bẽ̦rzpuķīte, Siebenstern, Dreifaltigkeits Blume (Trientalis europaea) Peņģ. Konv. ² 3703; auch bezbē(r)nīte, zvaigznīte genannt.

Avots: ME I, 292

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282

bezradu bārenīte, eine alleinstehende, keine Verwandten habende Waise. Jan.

Avots: ME I, 285

bidzêt, -gu, -ēju, wollen (für gribēt in der Kindensprache): vai bidzi nennītes? bigu Naud., Kav.

Avots: ME I, 293

biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,

1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;

2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;

3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.

Avots: ME I, 295

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

I bizins, ein eilfertiger, unruhiger Mensch: tas jau tīri, kā bizins, te ieskrēja; ne+kā nedabūjām ne izrunāties, ne˙kā Lubahn n. Etn. I, 32 (zu bizuot). [Dafür bizenis C., PS., Bers.; und hierzu wohl] bizenīte bei Rainis Pūt, vējiņ 86.

Avots: ME I, 302

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

braũna, [bràuna ² Lis.], braũņa [Ruj., Salis, C., PS.],

1) der Schorf, Schelfer:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392;

2) Schuppe:
zivju brauņas;

3) der Schlangenbalg:
pret apmilzumiem derīgas čūsku nuovalkas, braunas;

4) die beim Auskriecen aus Hüllen (der Insekten
z. B.) oder Eiern nachgelassene Haut, Hülle od. Schale L., St., U.;

5) der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden
L., St., U.;

6) [auch braũni gesprochen] das Eingeweide
Salis n. U. Wohl zu li. briáutis "sich gewaltsam vordrängen", le. brauļât ai. bhrūņá - m "Embryo", čech. brnka "Kindsfell" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293, Stokes Wrtb. 187, v. d. Osten - Sacken IF. XXVIII, 139 ff., Wiedemann BB. XXVII, 244 und W. Schulze KZ. L, 259.]

Kļūdu labojums:
braunas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1392 = brauņas - nuo ādas virsējās kārtas nuolupušas plēnītes Konv. ² 1391

Avots: ME I, 327

‡ brēkša, comm., der Schreihals J. Zvaigznīte Kopoti raksti 86, PV., (mit ẽ) Alschw., Laidsen, Usmaiten, (mit è ² ) Selsau.

Avots: EH I, 241

‡ brizeles, eine zum Färben gebrauchte Pflanze Saikava: brizeļu saknītes raka un pervēja. Vgl. brizenes.

Avots: EH I, 242

brùkline ² (unter brūkle), (auch Wessen n. FBR. XIII, 88, Kaltenbr., Oknist, [mit û ² ] Gramsden n. FBR. IX, 102, Dunika, Kal.): kâ sarkana brūklinīte BW. 5436, 3.

Avots: EH I, 246

I bucene,

1) Brombeere
Dond.;

2) Beere der Eberesche Edwahlen;

3) Eberesche:
kuo līdz gaŗa bucenīte, kad nav uogu galiņā BW. 11916. [buceņu nūja BW. 21230, 2.] kalpu sieva uogas ēda, bucenē sē̦dē̦dama BW. 31080. [Wohl von buks "Bock" abgeleitet.]

Kļūdu labojums:
bucenēs = bucenē

Avots: ME I, 344

‡ burķins Janš. Dzimtene III, 93, Bārenīte 92, ein (kleiner) Vogelbauer. Aus dem Niederdeutschen; vgl. ‡ bũrķins.

Avots: EH I, 255

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za ² Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. ² 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355

cakārnis resp. cakarnis BW. 9808, 1, cakāns Neuwacken, Mojahn, Sessw., = sakārnis, čakārnis; BW. 22576 cakarnīte als Schimpfwort für eine (schwächliche?) weibliche Person.

Avots: ME I, 363

I čam̃pa (vgl. čamma

1), comm., der, die Ungeschickte, Schwerfällige
Salisb. n. U.: visi ļaudis mani sauca: čampa, ciema ze̦ltainīte BW. 11197.

Kļūdu labojums:
11197 = 9159

Avots: ME I, 403

čau, Interj.,

1) zur Bezeichnung rauschender Bewegung:
meitenīte čau, čau, čau atkal atpakaļ Vēr. II, 54;

2) zur Nachahmung der Stimme des Pfingstvogels
Etn. II, 13.

Avots: ME I, 405

čauna: čaûn ² NSalis n. FBR. XV, 67, Schlehk n. FBR. VII, 42, Ugalen n. FBR. VII, 23, Wainsel n. FBR. XIV, 86, čaune, čaûns ² Rojen n. FBR. XIII, 73: tu čaunīte, vāverīte! BW. 30437, 4. čauna ce̦purīte 31107, 2.

Avots: EH I, 286

caûne (unter caûna),

1): auch AP., Bērzgale, Kalz., Mahlup, Memelshof, Saikava, Schwaneb., Smilten, Warkl., (mit aû ² ) Dunika, Kal., Mesoten, OB., Pankelhof: eglīte, kur caunīte nakti guļ BW. 33646, 3; ‡

2) eine Mardermütze:
uzlieku cauni galviņā BW. 13250, 36; ‡

3) Name einer dunkelbraunen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 260

caunene [li. kiaunìnė], caunaine Spr., Demin. caunainīte od. caunīte eine Mardermütze: es tev duošu caunenīti BW. 1895, 4; 5645; 6238

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu steichen ist): od. caunīte
1895,4 = 1495,4
jāizmet (zu streichen ist):; 6238

Avots: ME I, 364

‡ caunis, = caûna: caunītis (Var.: caunīte) ar dzelte̦nām kājiņām BW. 30533 var. cauņa ce̦purīte 3810, I.

Avots: EH I, 260

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

ciekai, wieviel, wie weit davon, dass; beinahe, fast: mūs(u) māsiņa dze̦ltainīte ciekai (Var.: tikai) līdz neaizgāja BW. 598. [ciekai mani sāmu meitas par kundziņu nenuosauca Mag. VIII, Nr. 2744. - ciekai besteht eigentlich aus ciek und kai ("wie").]

Avots: ME I, 392

ciemene (unter ciemiņš),

2): auch A. Brigadere Dievs, daba, darbs 151, (mit ìe ) AP., (mit iê ² ) Siuxt, ciemenīte Trik.

Avots: EH I, 277

‡ cìrtumnieks, = lîdumnieks (?) Janš. Bārenīte 20.

Avots: EH I, 274

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

[čube BW. 33487, čubele Gramsden, čubīte Nigr., BW. 2470, čubenīte BW. 27227, 2, = čubiņa.]

Avots: ME I, 417

čūrinât "?": putniņi čūrināja miega dziesmiņas, un sērdienīte aizmiga. [In Doblen gebe es ein čūrinât "ausstrecken" (nach Siliņ čũrinât, (die Lippen) missbilligend ausstrecken): kuo čūrini pakaļu? in Gramsden bedeute čūrinât - "melken"; in Ober-Kurl. auch in der Bed. von čurinât 2; in Ruj. - "fliessen lassen"; in Ubbenorm čũrinât "liebkosen".]

Avots: ME I, 425

dailene, die Schöne, das Schönchen: kur tu, dailenīt, tik vē̦lu JK. V, 136. Auch daiļenīca: daiļa daiļenīca (Var.: skaista zeltenīte) sēd ābeļu dārziņā BW. 5400, 1.

Avots: ME I, 431

daĩlinât [Nigr.] (li. dáilinti "verzieren"), zierlich, anmutig, schön machen: daila bija sērdienīte, kas tuo dailu dailināja? BW. 4460. dailinājums, die Verzierung.

Avots: ME I, 431

daĩļums: maguonītes daiļumiņu BW. 4510, 3. meitu daiļumiņu 7834.

Avots: EH I, 303

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

dar̂buonis, = darbinieks 2, jem., der für das Gemeinwohl sorgt: mūsu laika darbuoņi. tai jau darbuonīte kūmās stāvējusi Naud.

Avots: ME I, 439

dā`rgs,

1) teuer, kostbar:
šinīs laikuos rublis dārga nauda zeltenīte... dārgas naudas sade̦rē̦ta. juo dārgs, juo labs; jio lē̦ts, juo slikts;

2) fig., teuer, wert, lieb:
mans dārgais pestītājs! tava dārgā dvēselīte vidū gaisa plivinās. [Ob mit r. дóрогъ serb. дрâг "teuer" verwandt, oder aus dem Slavischen entlehnt, kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Berneker Wrtb. I, 213 und Trautmann Wrtb. 45.]

Avots: ME I, 448

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

‡ dā`rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

deviņgreidu vilnainītes Ar. 565 [ seien vilnaines, deren Zwirn aus je neun (zusammengedrehten) Fäden bestehe (?); nach einer andern Angabe: vilnaines mit einer neunfachen Schicht von eingewebten Mustern (Ornamenten) am Rande].

Avots: ME I, 460

‡ deviņgriede vilnanīte BW. 25870 var. "?"

Avots: EH I, 317

‡ deviņluoku vilnanīte BW. 25870 var. "?"

Avots: EH I, 317

dìenasvidus od. dienas vidus,dienavidus, auch dienavidis N.-Schwnb., dìenvidus, diensvids, der Mittag, das Mittagschläfchen: tautu meita, dze̦ltainīte, liepās gul dienavidu (Var.: dienas vidu ) BW. 13545; 8967; dienasvidus laiks, die Mittagszeit; pakrist dienasvidū, sich zu einem kleinen Mittagschläfchen hinlegen; auch im Pl.: dienasviduos un pusnaktīs. Loc. s. dienvidī Plūd. Llv. II, 350.

Avots: ME I, 482

dìenišķs, dìenišķîgs, täglich: mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! ar muokām viņš dienišķuo ē̦d. vecenīte nuoplēšas ar darbiem un raizēm dēļ dienišķas MWM. VIII, 592. [Ein Adverb in der Bedeutung "täglich" Passio v. J. 1587: es essme deniske py yums ssedeis.]

Avots: ME I, 483

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 _2.]

Avots: ME I, 474

‡ dižmane, das Femininum zu dižmanis: vaļas kâ jau dižmanītei Janš. Latv. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 324

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.

Avots: EH I, 328

draugzna, drauzna,

1) ein dünnes Häutchen, das beim Heilen der Wunde schwindet
Caunīte;

[2) dràugzna ² Warkh., die (dünnere) Eisschicht, die sich auf dem Aufwasser (über dem Grundeis) gebildet hat].

Avots: ME I, 492

driģene: vai bij nātre, vai d. BW. 32402, 2 var. trakās driģenītes 19206, 4 var.

Avots: EH I, 334

druopsts, die Beute, ein Fang, ein Fischzug: šuorīt biju zvejuot; labi veicās, dabūju labu druopstu (= luomu). nuo tē̦va mantības viņam atlēcās liels druopsts Caunīte. [Vgl. druopstala und poln. drapiež "Raub."]

Avots: ME I, 507

drũmaliņa, die Betrübte, Finstere: meitenītes, drūmaliņas, aiziet ciema sētiņā Aus. I, 65.

Avots: ME I, 506

dze̦luone (unter dze̦luonis): auch Perkunen, bemin. gen. s. dze̦luonītes BW. 18462, 3, dze̦luoniņas BW. 3119.

Avots: EH I, 354

dze̦lˆtaine [Sissegal], dze̦lˆtãne BW. 13282, 3, gew. Demin. dze̦ltainīte, dze̦ltãnīte BW. 3498. dze̦ltainiņa BW. 7141; 14703, 3, dze̦ltāniņa 10646, dzeltenīte 598, 7 var., dzelteinīte 11403, ein goldhaariges, schönes Mädchen, Goldmädchen, beliebtes Epith, der tautas meita und der Schwester im VL.: nāk dze̦ltaine raudādama BW. 5256, mūs māsiņa, dze̦ltānīte (Var.: dze̦ltainīte, ze̦ltainīte, zeltenīte), tikai līdzi neaizgāja BW. 598 var. jāšu pār Daugavu dze̦ltānīšu lūkuoties, Merkwürdig ist der attributive Gebrauch von dze̦ltaine: Ņabu, Ņabu pa istabu dze̦ltainēm (gew. dze̦ltainām) kurpītēm BW. 16958. 4; brūni dze̦ltaine (gew. dze̦ltāna) ķēve Blaum. MWM. III, 780.

Avots: ME I, 541, 542

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦lˆtaine (mit e̦lˆ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 ¹ , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353

IV dzenis,

1): Demin. dzenīte BW. 9741 var.; ‡

2) dzenītis, der Nabelstrang
Frauenb.

Avots: EH I, 355

dzẽrvene,

1) die Moos-, Kransbeere (vaccinium oxycoccus):
jau sarkana dzērvenīte, līgaviņa nezināma BW. 11408. tik˙pat kâ vilkam dzērveņu uoga, sagt man von einem, der etwas schnell aufisst Etn. II, 110;

2) ein Spiel
BW. V, 211.

Avots: ME I, 548

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555

‡ elˆdine Kaltenbr., = eldenīte.

Avots: EH I, 367

èlksnis, die Erle, die Eller Selb., AP., Kalzenau, Ogershof, Sawensee, Roseneck, Nerft, Erlaa, Fest., Illuxt, Laud., Lub., Bers., Odensee, Schwanb., Meiran, Aahof, Grawendahl, Sessw., Borchow, Warkl., Welonen [überhaupt in Oberkurland, Lettgalen und teilweise in Livland]: ja pavasarī elkšņi... pilni ar ziediem, ce̦rams uz labām auzām Etn. II, 73. mell - elksnis U., me̦lnais elksnis, die Schwarzeller (alnus glutinosa); pe̦lē̦kais elksnis, graue Eller (alnus incana); das Demin. elksnīši, auch elksnītes, Erlenschwämme (agaricus). [Vgl. alksnis (wozu auch Ильинскiй Slavia II, 258 ff.), woneben auch aluksnis dass. in Hopfenhof, Mahlup, Semershof.]

Avots: ME I, 567

ẽ̦na: Demin. gen. s. ēnītes BW. 16081, 1 var.,

1): ē̦nā labi BW. 3167 var. krūmiņa ēniņā 8822. pa uozuolu ēniņām 26528 var.

Avots: EH I, 372

gaîline (unter gailene), ‡

2) Wessen n. FBR. XIII, 85 "?"; ‡

3) "vaccinium uliginosum" Warkh. Demin. gaîlinīte Oknist, = ‡ gaîlinis.

Avots: EH I, 376