Paplašinātā meklēšana

‡ âbals ² Staldzene, die Kartoffel.

Avots: EH I, 191

‡ aizbalsa "?": aizbalsas dēļ Pēt. Av. 1862, piel., S. 17.

Avots: EH I, 7

‡ àizbal̃sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.

Avots: EH I, 7

‡ àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7

àizbàlss, -s, eine vertretende Stimme (beim Abstimmen). Swaigsnit n. U.

Avots: ME I, 18

àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.

Avots: ME I, 18

‡ apbal̃sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

atbalsinâtiês, s. unter balsinât.

Avots: EH I, 134

‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.

Avots: EH I, 134

atbàlsuôt, auch atbàlsêt, gew. refl. atbàlsuôties, wiederhallen: tautiņās māsa dzied, bāliņuos atbalsēja (Var.: atskanēja) BW. p. 228. kā skaņi atbalsuojas mežs Purap.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 ¹

Avots: ME I, 150

atbàlss: Demin. gen. s. atbatsiņas BW. 506, 1 var.

Avots: EH I, 134

atbàlss, -s, oder -a (li. ãtbalsas), der Wiederhall, das Echo: pa tumšajiem mežiem atbalsis šņāks J. dz.

Kļūdu labojums:
Wiederhall = Widerhall

Avots: ME I, 150

‡ atbal̂stîgi*, Adv., (unter dem Arm, an der Fland) gestützt: Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta Kaudz. Jaunie mērn. laiki lV, 66.

Avots: EH I, 134

atbal̂stît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.

Kļūdu labojums:
r. = tr.

Avots: ME I, 150

atbal̂sts, die Stütze, Unterstützung: viens stāv atbalstam aiz manis Vēr. I, 1026.

Avots: ME I, 150

bals, die Bleiche: man lini vēl uz bala Siuxt (baluojas). viņš paķer uz bala nuolikto aude̦klu Etn. II, 64. balā jeb uz bala izlikti lini P.

Avots: ME I, 254

‡ bàlsàne ² Warkl. n. FBR. Xl, 120, Auleja, ein Kuhname.

Avots: EH I, 200

bal̃[t]saris od. bal[t]seris, ein Pferd mit weisser Mähne.

Avots: ME I, 254

I balse (unter bàlss I): klusā balsītē lūdza Pas. V, 416 (aus Oxküll).

Avots: EH I, 200

‡ II bal̂se ² Seyershof, = balss II.

Avots: EH I, 201

‡ balsene* B. Vēstn., die Stimmkehle.

Avots: EH I, 201

bàlsenĩca: atskanēja Andža b. (Stimme ² ) Ezeriņš Leijerk. II, 22.

Avots: EH I, 201

bàlsenĩca, die Kehle C., Smilt.

Avots: ME I, 254

bal̃se̦ns C., dial. bal̃sans, weisslich: mati. tumsā parādās balsans gaišums R. Sk. II, 84 (Rain.)

Avots: ME I, 254

bal̃sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal̃sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]

Avots: ME I, 254

‡ bàlsiem ² (dat. -instr. pl.) Kaltenbr., Adv., mit lauter Stimme: sācis b. kliegt.

Avots: EH I, 201

bàlsîgs,

1): b. kad aizdzied (zu singen anfängt),
baznīca trīc Auleja; ‡

3) laut:
zvani tik balsīgi rūce Pas. VII, 388.

Avots: EH I, 201

bàlsîgs [li. balsingas "tonbegabt"],

1) mit einer lauten, guten Stimme begabt
Spr.;

2) stimmhaft:
balsīgi līdzskaņi (in der leztern Bed. eine

Avots: ME I, 254

‡ bàlsijs ² Sonnaxt, = ‡ balsene.

Avots: EH I, 201

bal̃sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]

Avots: ME I, 254

‡ I balsis, erschlossen aus dem Demin. balsīt[i]s BW. 2686, 10 (aus Ugahten), loc. balsītī BW. piel. 318, 1 var., = bàlss I.

Avots: EH I, 201

‡ II bal̂sis ² Iw., = balss II.

Avots: EH I, 201

‡ balsît Diet., = bàlsuôt 1.

Avots: EH I, 201

balsîtiês (unter balsêtiês): kaut dievs lietus devis, tad kāpuosti balsītuos ("würde gut fortkommen") Für. I. cālīši labāki balsīsies ebenda.

Avots: EH I, 201

bal̃sîtiês, s. bal̃sêtiês.

Avots: ME I, 254

bal̃skans Trik., weisslich (z. B. vom Roggen). [Vgl. balzgans dass. und rùskans "rostfarben".]

Avots: ME I, 254

‡ II balsne Für. I, die Stimme; s. auch unter ‡ *balsnis.

Avots: EH I, 201

balsne U., Handhabe am Pfluge; vgl. balsts I.

Avots: ME I, 255

balsnẽjs: auch (mit al̃) AP., Ramkau, Wolmarshof, (mit àl ² ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127.

Avots: EH I, 201

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255

‡ balsnesis Diet., der Stimmberechtigte in Versammlungen.

Avots: EH I, 201

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255

‡ bàlsnijs ² Sonnaxt, = balsnējs: b. cilvēks.

Avots: EH I, 201

‡ balsnis od. balsne, erschlossen aus dem Demin. acc. -instr. s. balsnīti BW. 443, = bàlss 1.

Avots: EH I, 201

balsnît weiss(lich), schimmern: nuo pieres pāri galvai šķīruma vietā balsnīja plata ādas strīpa A. Up. Vārds 1913, 40; [rudzu tīrumi jau balsnī pusbriedā A. Up.]

Avots: ME I, 255

balsns (gen. s. balsna), f. balss, Stimme, Lös. n. BW. piel. 690. Cf. balksne.

Avots: ME I, 255

balsns, weiss: balsnie deniņi Stari II, 813.

Avots: ME I, 255

‡ balsuonītis*, die Stimmgabel Kaudz. Mērn. laiki 154.

Avots: EH I, 201

bàlsuôt,

1) stimmen, die Stimme bei Wahlen abgeben;

2) (ein Instrument) stimmen:
kuokli A. XXI, 772.

Avots: ME I, 256

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit al̂ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit al̂ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal̃sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal̃sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

II balss, -a und balss, -s, balsts: arkls sastāv no divām ilksīm, kuras balss satur kuopā Etn. II, 157. viņš meklēja arkla balsu BW. 10605. Burtniekuos sauc arkla balsu par balsi; in Alt-Ottenhof sei balss, -s die Handhabe am alten Pflug. [Wohl zu bàlziens.]

Avots: ME I, 255

‡ III bal̃ss Dunika, Rutzau, schlecht (schwach oder fleckig) gefärbt: balsa drāna.

Avots: EH I, 201

‡ bal̂stakât "dauzît" Planhof.

Avots: EH I, 201

balstãķis, ein Spannhaken der Böttcher Bielenstein Holzb.

Avots: ME I, 255

balstenĩca, die Stimme:2 viņš laida vaļā savu balstenīcu Dok. A. 52

Avots: ME I, 256

bal̃stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256

bal̂stît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,

1) sich stützen, sich gründen;

2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;

3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und bel̂zt.]

Avots: ME I, 256

I bàlsts: ("ein Bestandteil des Pfluges") auch (mit al̂ ² ) AP., Grob., Siuxt, Strasden, gen. s. balsta BW. 3645, balstas 7290, acc. s. balstu 10605, 1;

2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 201

I bàlsts C.], bal̂sts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kuŗas virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und bel̂zt.]

Avots: ME I, 256

II balsts: auch (mit àl ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69: kliedz balstiem Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89.

Avots: EH I, 201

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā ² Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256

bam̃bals (li. bam̃balas "Mistkäfer"): auch (bambals) Stenden n. Fil. mat. 76.

Avots: EH I, 204

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė̕ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261

bam̃balstruņ̃ķis, ein Stück dicker Wurst Grünh.

Avots: ME I, 261

bezbàlsîgs, stimmlos, sprachlos, stumm: kā jē̦rs bezbalsīgs ir pret savu cirpēju Ap. 8, 32.

Avots: ME I, 282

bim̃bals,

1): auch Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 219

bim̃bals (li. bim̃balas), bimbars Ober-Bartau,

1) die Bremse;

2) auf Menschen übertragen:
viņš dancuo kâ bimbals. kuo tu, bimbals, šaujies starpā? was mischest, Bremse, du dich hinein? U.;

3) ein Kind, das immer weint
Behrshof. [Zu bimba.]

Avots: ME I, 296

‡ cobals Dond., befiedert, mit Federn versehen: cobala vista, ein Huhn mit befiederten Füssen. Vgl. cablais.

Avots: EH I, 279

daũdzbàlsîgs, vielstimmig.

Avots: ME I, 443

debesgabals, eine schleimige Masse: uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes; tauta duomā, ka tās e̦suot nuokrituši mākuoņu gabaliņi (debesgabali) Etn. II, 166.

Avots: ME I, 449

divbàlsîgs *, zweistimmig: divbalsīgas od. divbalsu dziesmas.

Avots: ME I, 471

dižgabals, die Kanone; dižgabala šāviens, Kanonenschuss; dižgabala luode, die Stückkugel. [Üblicher ist dafür liẽlgabals.]

Avots: ME I, 475

gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),

1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III ² , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);

8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;

11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,

b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;

13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡

14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.

Avots: EH I, 375

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

‡ galdgabals Salis, ein kleines Bratt.

Avots: EH I, 379

gal̂vgabals, ein auswendig zu erlernendes Stück, das Hauptstück (im Katenchismus): viņš uzņēmās bē̦rnu ielauzīt galvgabaluos Neik.

Avots: ME I, 597

grabals: dieses Wort ist ganz zu streichen!

Avots: EH I, 397

grabals Dunika, eine Holzlapper, die man Kühen auf der Weide um den Hals hängt, um sie im Gebüsch leichter finden zu können.]

Avots: ME I, 634

‡ ìebàlsuôt,

1) in die Rede fallen
AP., Golg., Ludsen, Schwanb.: "zināms!" Bezis iebalsuoja Deglavs Rīga II, 1, S. 195;

2) durch Abstimmung wählen
(perfektiv): ie. par pagasta ve̦cākuo. ie. kādu saeimā;

3) (ein Lied) zu singen anfangen od. den Ton angeben
Lettihn.

Avots: EH I, 503

irbals, ein (hölzener) Pflock: sudraba irbali A. Brig. [aizspraud ar irbalu Manz. G. III. tārps irbalā uzdurts Manz. Post. Vgl. irbul(i)s].

Avots: ME I, 708

izbalsinât,

1) ausweissen:
sienas, griestus Aps., Adsel;

2) ausbleichen:
izbalsināta veļa Stari II, 897.

Avots: ME I, 715

izbàlsuôt *, tr., ausballotieren: viņu izbalsuoja uz piecām sēdēm Latv.

Avots: ME I, 715

‡ kuõpgabats Ahs., ein Wegabschnitt, den mehrere Wirte zusammen in Ordnung halten müssen.

Avots: EH I, 687

‡ kubals Pas. III, 121; XI, 318, Auleja, Lubn., kabals Sonnaxt, = kubls 1: drabiņu kubalā Tdz. 40944.

Avots: EH I, 665

liẽlgabals: vgl. dazu Zēvers IMM.1927, I, 116.

Avots: EH I, 754

liẽlgabals, die Kanone; vgl. d. Stück dass.

Avots: ME II, 498

màizgabals od. maizes gabals, ein Stück Brot: sunim sviedu maizgabalu BW. 6385.

Avots: ME II, 553

‡ mugurgabals N.-Salis, das Rückenstück (eines geschlachteten Schweines).

Avots: EH I, 829

nebãls, schwer, schlecht: nebāli laiki Arrasch, Bers.; vgl. nebalts.]

Avots: ME II, 708

‡ nebalsī loc. s., mit einer - infolge eines starken Affekts - unnatürlichen Stimme: "ķeriet zagli!" Andrejs n. kliedza Atpūta № 636, S. 8 (ähnlich C., Grawendahl, N: Peb., Sessw.).

Avots: EH II, 10

nebàlsîgs *, stimmlos: balsīguo līdzskaņu z, ž, b, d, g, ģ priekšā nebalsīgie s, š, p, t, k, ķ izrunā pārvēršas par balsīgiem.

Avots: ME II, 708

nùobal̃sinât, auch nùobal̃sît, tr., abweissen: griesti bij balti nuobalsināti A. XX, 840.

Avots: ME II, 759

nùbàlsuôt, tr., intr., abstimmen: vijuoli A. XX, 510. nuobalsuoja ielūgumu pieņemt Asp. Subst. nùobàlsuõjums, die Abstimmung; nùbàlsuôšana, das Abstimmen; nùobàlsuôtãjs, wer abstimmt.

Avots: ME II, 759

nùobalstît N. - Peb., an mehreren Stellen stützen: siênu labi nuobalstīja, lai negāžas.]

Avots: ME II, 759

nuõgabals, ein Stück, eine Strecke: kas tas par nuogabalu nuo parka me̦lnuma gar viņu debess malu? MWM. VIII, 177.

Avots: ME II, 782

pabalsinât, (ein wenig) weissen: p. siênas uz svē̦tkiem.]

Avots: ME III, 6

‡ pabalsnît ein wenig weisslich schimmern: sienas pakrēslī pabalsnīja mazs stikla luodziņš Upītis Pirmā nakts 265.

Avots: EH II, 119

pabalstît, tr., unterstützen, helfen: ābeles zarus. arī viņš un māte bija pabalstījuši tā lūgumu Vēr. II, 212. tuop pabalstīta mākslas skuola II, 244. Refl. -tiês, einander unterstützen. Subst. pabalstljums, das Unterstützte; die Unterstützung; pabalstîšana, das Unterstützen; pabalstîšanâs, das gegenseitige Unterstützen; pabalstîtãjs, wer unterstützt, hilft.

Avots: ME III, 6

pabalstnieks, für pabalsts, das Bein des Bettes [schwerlich! wohl identisch mit pabalsts "Kopfkissen"]: visi vietas pabalstnieki (Var.: gultas pabalstiņi 9245) asarām nuomirkuši BW. 23822.

Avots: ME III, 6

pabàlsts,

1): auch Salis (mit al̂ ² );

2): auch Salis (mit al̂ ² );

4): nuo ... laukiem līdumnieks gaidīja ... luopiem aizdara pabalstu Anna Dzilna 90; Demin. pabalstiņš, die Erquickung
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 119

pabàlsts [C., pabàlsts ² Kl., pabalsts Wolm., PS., Lis.],

1) die Stütze:
[paliec zem pakša pabalstu! Warkl.];

2) die Stütze des Kopfes, das Kopfkissen
Ruj. n. U.: visi gultas pabalstiņi asarām nuolijuši BW. 26887. ruociņu nuolicis pabalstā. [pabalstuos U., zu Häupten];

3) der Schemel
Manz.;

4) die Unterstützung:
bij izgādājis naudas pabalstu Pav. [pabālsta maize, Brotvorschuss U.];

5) der Helfer, Unterstützer:
viņš viņas vienīgais pabalsts Rainis.

Avots: ME III, 6

pakaļgabals, das Hinterstück, Hinterviertel, Hinterteil: cūkas pakaļgabals.

Avots: ME III, 39

‡ pakaļšgabals Siuxt, = pakaļgabals.

Avots: EH II, 140

pãrbàlsuôt,

1) überstimmen:
viņš padevās kâ jau pārbalsuots Aps.;

[2) noch einmal abstimmen:
balsuojuot pielaista kļūda, un tāpēc jāpārbalsuo].

Avots: ME III, 150

pãrbalss*, -s, -a, die Fistelstimme DL.

Avots: ME III, 150

pìebàlsuôt, beistimmen, zustimmen: te dziedāja tautu meitas, lakstīgalas piebalsuoja Treum. Gaujm. 61. "kā tad nu citādi", Spruoģis piebalsuoja De̦glavs Ve̦cais pilskungs 53. viņa piebalsuoja reizēm vienaldzīgi A. XX, 485. "tiešām!" krīda sieviete piebalsuoja A. XI, 109. Subst. piebàlsuojums, die Zustimmung Stari II, 792.

Avots: ME III, 237, 238

pìecbàlsîgs*, fünfstimmig: piecbalsīgie akordi Konv. ² 615.

Avots: ME III, 240

prìekšgabals: kad sadala cūku, tad priekšplečus sauc par priekšgabaliem Iw.

Avots: EH II, 318

prìekšgabals, das Vorderstück Ar.

Avots: ME III, 395

pusbàlss, -s: pusbalstiņu vien palaidu BW. piel. ² 416, 1.

Avots: EH II, 330

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423

pusgabals, das halbe Stück: tas varuot pārraut pusgabalu dzijas ruokām JK. V. 113. - pusgabali, Halbstücke im Netzbeutel Bielenstein Holzb. 649.

Avots: ME III, 426, 427

radagabals, der Verwandte.

Avots: ME III, 461

sabal̃sinât,

1) intensiv weissen:
sabalsināsim siênas labi krietni! Arrasch;

2) eine gewisse Zeit hindurch weissen:
sabalsināja istabas ve̦se̦lu nedēļu Golg.

Avots: ME III, 591

‡ sabalsuôt, zum Singen stimmen, vorbereiten: nu rīkles sabalsuotas Fausts (1936), S. 142.

Avots: EH II, 395

sabalstît, mehrfach, an mehrern Stellen stützen: s. jumtu, siênu, malkas ielu, lai negāžas Ar.

Avots: ME III, 591

‡ sagabals "?": rata s. Karls.

Avots: EH II, 407

‡ sãngabals, das Seitenstück (eines geschlachteten Tieres) Salis.

Avots: EH II, 471

septiņbalsîgs*, siebenstimmig Brasche.

Avots: ME III, 818

sir̂dsbàlss*, die Herzensstimme Apsk. I, 158: nesauciet savu sirdsbalsi par nespēcību! Turg. Muižn. per. 97.

Avots: ME III, 844

skrabals (li. skràbals Bezzenberger Lit. Forsch. 171, = le. skrabals l, eine Kinderklapper; skrabalas "Kinderklapper" Geitler Lit. Stud. 109),

1) eine ausgehöhlte hölzerne Vorrichtung mit Glöckchen, die Kühen um den Hals gelegt wird, damit sie beim Weiden im Walde nicht zu weit abirren können
N.- u. Ob.-Bartau, Rutzau, "izduobts piramidveida kuoka daikts ar iekārtām kuoka mēlītēm, kuo pakar guovīm (mežā ganuoties) kaklā" Dunika, Gramsden;

2) ein geschwätziger Mensch
Dunika, Gramsden. Zu skrabêt I.

Avots: ME III, 884

sniebalsts (aus *snierbarsts?), Weiberkamisol ohne Ärmel Smilten n. U.; sniebalts, sniebarsti LKVv., snieburs, sniẽbars Sussikas, sniẽburste Loddiger, = ņieburs; wohl aus dem Nd.; vgl. mnd. borst "Brust" und d. Schnitrbrust (Schnierbrust Lessing).

Avots: ME III, 977

streijgabals (auch streigabals, strejgabals geschr.), stre[i]ju gabals Konv. ² 2594, ein in spfiterer Zeit zugemessenes, vom Gesinde fern liegendes u. mit dem übrigen Land nicht zusammenhängendes Landstück AP.: pagastā daudz stre[i]jgabalu Konv. 1564. starpā iekrītuot streiju gabali Vēr. II, 840. aizjāju... zirgus uz attāļuo strei[j]gabalu pieguļā Kaudz. Jaunie mērn. Iaiki I, 66.

Avots: ME III, 1085

trijbalsîgs, trijbalsu (gen. plur.), dreistimmig Dr.

Avots: ME IV, 234

uzbal̃sinât, noch einmal Weissen, (weiss)überstreichen: istabu, siênu par jaunu uzbalsināt.

Avots: ME IV, 316

‡ uzbalstît, auf etwas stützen: abas ruokas žuogam uzbalstīdams Veldre Dēli un meitas 203.

Avots: EH II, 717

vabals (unter vabule): auch Kal.

Avots: EH II, 746

vaĩrâkbàlsîgs, mehrstimmig: vairākbalsīga dziedāšana Kaudz. Vecpiebalga 72. vairākbalsigā instrūmentālmūzika Konv. ² 1345.

Avots: ME IV, 441

viênbàlsîgs *, einstimmig: nuodziedi vienbalsīgi slavu... kungam! Stari II, 349.

Avots: ME IV, 657

viêngabals, ein einziges Stück, ein Ganzes: nuo viengabalā saaugušām ribām Konv˙a 456. divdaba kļūs viengabals Zalktis II, 78.

Avots: ME IV, 658

viênkā̀ršgabals "was in einem Stück ist" A.-Schwanb.

Avots: ME IV, 659

virbals: ein Querstab am Leiterwagen Āboliņš Darba rati 81.

Avots: EH II, 786

virbals (li. vir̃balas "dünnes Stäbchen"), ein Griffel, ein Stöckchen (vir̃bals) Dond.; der Querstab an der Raufe (vir̃bals) Rutzau; "spuoles ieliekamais aužuot" (virbals) Dond.; ein Stöpsel L.

Avots: ME IV, 603

vìrsbàlss, -s, der Diskant Dr.: vērši turēja basu, zirgi tenōru un tās virsbalsis visi citi Kaudz. M. 30.

Avots: ME IV, 611

‡ vizbals (od. *vizbala?) "?": baŗā mani ... vizbalu ziediņiem! ka[d] ziedēs vizbulītes, tad es paša baŗāšuos Tdz. 36885.

Avots: EH II, 791

žabals: tāda smuka meita; un tads ž. (gemeint ist eine negative Eigenschaft) tē̦vs Jauns. Raksti IV, 63.

Avots: EH II, 816

žabals, kurzsichtig, übersichtig (von Pferden gesagt L., St., U.) Nerft; ein blinder Mensch Kurl. n. U.: kâ žabals nevar atrast zirga ganībā Wessen. Aus li. žãbalas "blind" (bei Jaunis Pon. gov. II, 31, Miežinis und Leskien Nom. 478).

Avots: ME IV, 783

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

aĩja, aĩji, aĩju, Interj. des Schmerzes, der Freude, der Bewunderung, wie aĩ vor dem Voc. u. Acc. exclam.: aija, manu sūru dienu Mag. VIII, 1549; aija (aiji, aiju), manu skaņu balsi BW. 371, 2, 3; 218; aiji, mana skaista dziesma BW. 444.

Kļūdu labojums:
371, 2, 3 = 371, 2, 4

Avots: ME I, 12

aile, aili, ailu, Interj., oft vor d. Nom. u. Acc. exclam.: aili, manu skaņu balsi! BW. 373; 370; aile, manu sēru dienu J. K. I, 75. ailu, ailu, mans brālītis jems rudeni līgaviņu BW. 13766.

Avots: ME I, 13

àizars: àizara ² auch Golg. In Oknist nennt man àizara ² eine Querfurche (auch 2 oder 3 Querfurchen) am Ende der Längsfurchen am Rande des Ackers, die ganz zuletzt gezogen und bepflanzt wird: būtu viss gabals piedēstīts, bet aizarām pietrūka kartupeļu.

Avots: EH I, 6

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.

Avots: EH I, 15

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gaŗe̦ns pļavas gabals aiz meža stūŗa vai ar zemes strēmeli atdalīts gaŗe̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs kāda balss Niedra.

Avots: ME I, 26

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. ^2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32

‡ àizkuode Balss, der Imbiss.

Avots: EH I, 34

‡ aîzkŗâkt ² balsu Kal., Rutzau, (vom Schreien) heiser werden.

Avots: EH I, 33

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flüchtigen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àizsal̂dêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48

‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.

Avots: EH I, 49

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām, tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. ²

Avots: ME I, 51

‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50

‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

ali, Interj. der Freude, beim Acc. exclam.: ali manu skaņu balsu (BW. 371; cf. aile, aili).

Avots: ME I, 67

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

‡ apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.

Avots: EH I, 78

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104

‡ apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.

Avots: EH I, 109

apruna, apruņa, üble Nachrede: ei! tas ir nejauks gabals, ka tādas apruņas jādzird Kaudz. M.

Avots: ME I, 116

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

‡ apspuôdrinât,

1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;

2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.

Avots: EH I, 116

apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.

Avots: ME I, 125

apstādinât, caus.,

1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja kāda savāda balss A. XVI, 861;

2) umherstellen, umringen lassen
U.

Avots: ME I, 125

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. ² 3117.

Avots: ME I, 132

apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.

Avots: ME I, 133

apvā̀rduôt (li. apvardúoti, behexen), tr., besprechen, beschwören, besprechend Heilkraft verleihen, heilen: ūdeni Etn. II, 142, zāles LP. VII, 1256; tā nedzird vārduotāja balsi, kas labi māk apvārduot Psalm. 58, 6. skuķim zuobus apvārduot Seibolt.

Kļūdu labojums:
zāles = sāli

Avots: ME I, 134

apvā̀rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

‡ atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.

Avots: EH I, 138

atdrimt: abbröckeln (intr.) Marienhausen ("nur von Lehmgefässen"), "atbirzt, atdrupt, atplīst" Golg.: nuo akmeņa atdrimis liels gabals.

Avots: EH I, 139

‡ atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolikās gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

atkle̦puôt, intr., aushusten, hustend auswerfen. Refl. -tiês, sich ausräuspern: viņš atkle̦puojās, lai dabūtu balsij cik necik skaidrību Aps.

Avots: ME I, 167

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

atlaîdiens (unter atlaîst 1): auch Seyershof; "bals">saausts gabals, kuo nuolaiž aužuot" N.-Peb.

Avots: EH I, 152

atlaûzt ‡ Refl. -tiês, versehentlich abgebrochen werden: nuo plāceņa atlauzās lielāks gabals, nekâ gribēju Jürg. u. a.

Avots: EH I, 153

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

‡ atraidîgs, ablehnend, zurückweisend: atbildēja atraidīgā balsī Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 25, strauji un atraidīgi atteicās ņemt ebenda IV, 158.

Avots: EH I, 160

atraĩdît,

1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.

Avots: EH I, 160

atskal̂dît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.

Avots: EH I, 166

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193

‡ atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169

‡ atvairîgs, abwehrend, ausweichend: ar atvairīgu pieskaņu balsī Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 178

atvẽrt (li. atvérti), tr.,

1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;

2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.

2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.

Avots: ME I, 209

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. ² 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212

aûdzêt, aûdzinât (li. augė̕ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

‡ auŗuôt, = aũrêt 2, jodeln: kliedz un auruo Janš. Dzimtene ² I, 149, ar savām duobjām balsīm ... auruoja Mežv. ļ. I, 248. vē̦tra... auruo Dzimtene V, 388.

Avots: EH I, 188

àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),

3)

d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;

h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡

j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa ² Siuxt, die Herzklappe.

Avots: EH I, 188

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

babuls U., Wid., vabuolis [bab- für vab- wohl unter dem Einfluss des gleichbed. bambals].

Avots: ME I, 247

badaîns,

1) gefrässig, hungrig
Burtn., Mar.: vērsis, nuo rīta badains, ieraudzījis siena vīšķi kabatā LP. VI, 598;

2) hungerleidend, hungrig, arm:
badains apgabals Lub.; es visu dienu nebiju ēdis: biju vakarā badains kā vilks RKr. XV, 106 (Mar.). badains (Var.: badîgs, badu) Jānīts nāca, badaināks (Var.: badīgāks) Pēterīts BW. 33031 var.

Avots: ME I, 247

baĩdîgs,

1) furchterregend, furchtbar:
zīme Spr.; viņa balsī bij kaut kas tumsš un baidīgs Saul.;

2) furchtsam, scheu:
baidīgs zirgs, bē̦rns AP., Burtn.

Avots: ME I, 250

‡ III bala Erlaa, = bals">bals: šuogad bija laba linu b.

Avots: EH I, 200

balksne,

1) eine aus einer Baumrinde gemachte Trompete
Nigr.; die Trompete Sir. 50, 18;

2) nach Manz. Lettus balksne, der Schall;
balksne, auch balksnis, die Stimme Manz., Glück; [so auch in den Texten des 16. Jahrh., wo balksnis als nom. s. fem. und masc. gen. vorkommt]. Vgl. balsns "Stimme".

Avots: ME I, 254

balksts, dial. für balsts A. XI, 170 [und Bielenstein Holzb. 473].

Avots: ME I, 254

‡ II balši (li. balsiaĩ), laut: b. runāt M. Arons. gailītis b. dzied VL. Zu bàlss I.

Avots: EH I, 201

balt (li. bálti), intr., bleichen: mati ar gadiem... bala Vēr. II, 858; vgl. bals und bāls.

Avots: ME I, 256

balus Segewold, = bals, die Bleiche: lini uz balus.

Avots: ME I, 259

bal̃zāms Kand., [balzene, balzūne Stockm.], das Balsamkraut.

Avots: ME I, 260

bàlziêns PS., [bal`zienis ² Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", bal̂stît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III ⁴ , 268, Feist Wrtb, ² 57, Persson Beitr. 267, 799 ² und 849 ¹ .]

Avots: ME I, 260

bambale (unter bam̃bals),

1): me̦lna kâ b. BW. piel. ² 9423, 2; die Hummel
(mit am̃) Grenzhof; ‡

2) scherzhaft auf ein Mädchen bezogen:
mazā b. Janš. Bandavā II, 406.

Avots: EH I, 203

bam̃bāle (unter bam̃bals): auch Alschw., Iw., Līn.

Avots: EH I, 204

bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.

Avots: EH I, 204

bambât, -ãju [poln. bąbač "schlagen"], auch bambêt (li. bambė̕ti "brummen" ) Biel. I, 385, klopfen, poltern Elv., L., St., U., [Wid.] [S. bam̃bals.]

Avots: ME I, 261

‡ bambele od. *bambelis. = bals">bam̃bals: pilna kuzna bambelīšu (Var.: vabuolīšu) BW. 2504, 2 var.; bam̃bele Schlehk "vabuolë.

Avots: EH I, 204

bam̃bule (unter bam̃bals): maza bambulīte (Var.: bambalīte) BW. 2718 var. me̦lna bambulīte 27130 var.

Avots: EH I, 204

bambuls, s. bambals.

Avots: ME I, 261

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā̀rgs Ermes, bar̂gs ² [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā̀rgs ² Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 ² zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III ⁴ , 568 f. zu li. burgė̕ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "bals">tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III ⁴ , 276.]

Avots: ME I, 267

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât ² Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268

bazũne, die Posaune: dzirdēju pakaļ man stipru balsi kā bazūni Joh. Off. I, 10. [Nebst estn. pazun] aus mnd. basune.

Avots: ME I, 269

II bimba, bimbaļa Naud.,

1) das Weinen:
viņš save̦lk lūpas uz bimbām Naud. tas drīz laidīs vaļā bimbas, lacht man ein weinerliches Kind aus Grünh. viņš sāka laist bimbu vaļā Līniņ, Wai.;

2) jem., der immer weint
[bim̃ba Roop], namentlich ein weinerliches Kind. [Nebst bim̃bals "Bremse" zu "bam̃bals" (s. dies.), li. bimbti "гудѣть" u. a.; vgl. Prellwitz Wrtb. ² 360.]

Avots: ME I, 296

‡ bim̃bâle ² , bim̃bâls ² PlKur., = bals">bim̃bals 1.

Avots: EH I, 219

‡ bimbalis, = bals">bim̃bals 1 (?): bimbaļi mizuo ādu NB. (aus einem Märchen).

Avots: EH I, 219

‡ bim̃bilis Rutzau, bim̃bils ebenda "=bals">bim̃bals". Der Intunation wegen wohl aus li. bim̃bilas "Bremsë.

Avots: EH I, 220

bim̃bulis, od. (A. X, 2, 536) bimbals, Kartoffel. [Zu bam̃ba (s. dies).]

Avots: ME I, 297

birzuokle, Hain, Wäldchen, zemes gabals, nuoaudzis ar lapu kuokiem Adsel n. A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 300

II bizins, byzans Ekgr., ein zum Werfen geeignetes Stück Holz, sviežamais, kuoka gabals, kas jau ilgāku laiku zemē gulējis un ietrunējis: šai ciemā sirdīgi suņi: ņem līdz kādu bizinu Lubahn n. Etn. I, 32. [bizins Warkhof, Kreuzb., bizenis Kalzenau, eine Gerte, ein Stock. Wohl eine Umbildung von russ. бизу́н "хлыст, прут, хворостина".]

Avots: ME I, 302

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à ² ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à ² ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) mācītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226

‡ bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.

Avots: EH I, 233

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 ¹ bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

bļer̂kstêt ^2, - stu, - ēju, intr., kreischen runāt bļe̦rkstuošā balsī Kand.

Avots: ME I, 321

IV bliẽķis,

1): b. ir kuoka gabals, kam viena puse līdze̦na; uotrā pusē iedze̦n šķībi kātu AP.

Avots: EH I, 231

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

blūšķis, der Lärm des plätschenden Wassers: viņš skrēja un cirta žebērklu ūdenī, ka vārījās vien, un blūšķis atbalsuojās tuvajā kalnmalā Jauns.

Avots: ME I, 319

brēcinât, [brècinât Serbigal, fact., zum Weinen, Schreien bringen weinen lassen, zerren, reizen: bē̦rnu. māte mani brēcināja, skaļu balsi gribēdama BW. 406. savu sievu brēcināt Auseklis.

Avots: ME I, 330

brīdêt, - ēju, [brîdêt ² Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333

bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.

Avots: ME I, 346

bùrbinât ² [Laud.],

1) murmeln;

[2) = bubinât 1 (von Pferden)
Bers.; bur̂binât ^2, mit dem Maul im Wasser des Trogs nach Mehl suchend Wasserblasen hervorbringen Salis]. Refl. - tiês, sich murmelnd äussern: iekarsums burbinājas pusbalsī izteiktuos izteicienuos A. XII, 260. [Zu li. burbė̕ti "ворчать, бормотать", osorb. bórbot "Gemurmeln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 107.]

Avots: ME I, 352

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst ² (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408

‡ čamstêt,

1) schmatzen:
visi ēda, ka čamstēja vien AP.;

2) "?": dvesa čamstuoša, klusa balss Ezeriņš Leijerk. 1, 190 (ähnlich: II, 134, A. Saulietis Ceļā 12).

Avots: EH I, 284

čamstinât, die Lippen auf- und zutun: čamstināja lūpas kâ aktieris bez balss Austriņš. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās čampstinādamās A. XII, 581.

Avots: ME I, 403

čar̃kstêt, -u, -ēju, knirschen, knistern, rascheln, rauschen, plärren, schwatzen: riteņi čarkst uz grants. lapas čarkstē̦damas iekrīt kūlā Elgasts. viņš čarkstuošā balsī iesāka Degl. žagata aizskries mežā čarkstē̦dama BW. 19229. [Nach U. auch: klappern (vom Storch).] Vgl. li. čarkšė̕ti "звенѣть, хрустѣть".

Avots: ME I, 404, 405

‡ čazga, die Eisscholle (? "bals%20Daugav%C4%81">le̦dus gabals Daugavā") Linden: čazgas jau iet, nu jau sāks salt Daugava, ja laižas, tad le̦di ceļas nuo akmeņiem vaļā, un viss ūdens ar čazgām pilns.

Avots: EH I, 287

čeigrs, rauh, hart, barsch, unfreundlich: čeigrs ūdens Stelp., čeigra vilna, čeigri lini. viņš prasīja čeigrā balsī. viņam visas meitas līp klāt, un raug šī tāda čeigra, ne˙kā Etn.

Avots: ME I, 409

čẽrkstêt, -u, -ēju, jämmerlich piepen, plärren: mazie putni čē̦rkst Etn. II, 51. čē̦rkstuoša balss. krūtis čē̦rkst, es schnarcht in der Brust.

Avots: ME I, 411

četrrùoku gabals, ein vierhändiges Stück.

Avots: ME I, 411

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

cimenêt, - u, - ēju, Gedeihen verleihen [?]: lai pūķis tīrumus cime̦nuot LP. VI, 58, Etn. I, 6. [Etn. I, 6 heisst es: cimenēt = pūķis, ar savādu balsi sīkdams, sanē̦dams, ap laukiem liduo un sauc Lauku māti, lai me̦t rupju graudu. Darnach bedeutet dies Verbum eigentlich wohl ein Summen und gehört in diesem Fall zu kamene "Hummel", slav. čьmeľь dass. u. a.]

Avots: ME I, 383

čokât, čokstît Lems. n. U., = balstīt: kuo tu čuokā (stocherst) zuobus Ubbenorm. [Vgl. čukstî dass.]

Avots: ME I, 417

čumurains, büschelig, büschelartig zusammengezogen, zackig: čumuraini zari; čumurainas saknes (Janson) MWM. X, 450. svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. čume̦rē̦ns (faltig) ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420

‡ dadarêt Auleja, = piederêt 2, (zu etwas od. einander) passen: kab balsi saietu, kab dadarē̦tu.

Avots: EH I, 301

dalaîst, tr., hinzulassen, anpassen: viņš dalaiž balsi gluži labi, er hat ein gutes Gehör A. XIII, 476. [Refl. -tiês, hinzufliegen].

Avots: ME I, 434

damîgs, [dumpf, hohl Schujen, laut Neuermühlen: damīgi runāt]; damīga balss. [Zu dimt? In Kremon sei damīgs jem., der seine Ansichten nur zögernd mitteilt; in Oppek. - "niedrig gelegen, sumpfig"; damīgs mežs, ein feuchter und dunkler Wald, wo ein Schall dumpf wiederhallt oder auch gleichsam erstickt.]

Avots: ME I, 436

dergt,

1): balsis skarbi de̦rdz (Infinitivform unbekannt), es ertönen schrille, unterbrochene Stimmen
Bergfried, Ekau, Salgaln;

2) anhaltend schmerzen:
krūtīs derdza sāpes.

Avots: EH I, 316

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466

dižvĩrs, ein Matador, hervorragender Mann: tautiskie dižvīri Vēr. II, 1005. visus pagasta dižvīrus izbalsuoja Sassm.

Avots: ME I, 476

duôbjš [C., dùobjš Neuenb., Jürg.], duôbs [Kr., dùobs ² Kl.],

1) tief, dumpf:
duobja balss LP. IV, 69, V, 398. duobjas zvana skaņas Etn. II, 40. pē̦rkuonis duobji ducina, rūc. zeme duobji nuodunēja Saul. duobji murmināt, saukt ;

2) hohl
(in dieser Bedeutung ist duobs gebräuchlicher). [Wohl - mit uo aus ōu̯- zu dubt, dube̦ns (s. dies) ; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 261, Pedersen KZ. XXXVI, 102 und Būga LM. IV, 436.]

Avots: ME I, 531

duobjums, die Vertiefung, Höhlung, Gruft: še sē̦duot ve̦lns akmenī duobjumu iesēdējis JK. III, 6. In dieser Bedeutung gew. duobums ; duobjums bezeichnet mehr den dumpfen Schall: balss duobjums.

Avots: ME I, 531, 532

duobrs

1): duobrā balsī... duobrā skaņa Janš. Līgava I, 84.

Avots: EH I, 349

I duõmîgs,

1) nachdenklich, sinnend:
viņš visu vakaru bij stipri duomīgs ;

2) sinnend, zweifelhaft:
redzēs, vai nāks, vai ne, - tādā duomīgā balsī gan suolījās Kok. ;

3) duomīgs laiks, veränderliches, unbestimmtes Wetter
Tals.

Avots: ME I, 533

II duomîgs in duomīga balss, wohlklingende [?] Stimme U. ; [zu duoms II?].

Avots: ME I, 533

druoztalât, -āju, druoztelêt [Manz. Post. III, 119]. -ēju,

1) tr., hin und wieder ein wenig schnitzeln,
drāztelēt;

2) intr., schmettern, gut singen:
aili, manu skaņu balsi, kâ nuo viena alva lieta! citu meitu pulciņā druoztalāt druoztalāja BW. 313.

Kļūdu labojums:
313 = 373

Avots: ME I, 508

‡ dumbs "?": kad suns nevar ēdienu aizrīt, nuo mutes tam te̦k sēles, balss ir dumba Mekons Zelta m. gr.3 315.

Avots: EH I, 341

dundêt, -u, -ēju (li. dundė̕ti "грохотать, гремѣть" tönen, dröhnen: debess dārd un gaisi dund MWM. IX, 245. baznīcas pulksteņu smagās dunduošās balsis A. XI, 569. [Zu dunêt.]

Avots: ME I, 516

dunîgs, brausend, tosend, dumpf tönend: dunīgas atbalsis Sudr. E. metala dunīgā rībuoņa Izgl. 11, 182. [strauts dunīgi od. duni ("hohl ") čaluo Nigr.]

Avots: ME I, 517

dvàlsts Jürg. "balsts, Stütze": pielikt linu zārdiem dvalstus.]

Avots: ME I, 536

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539

‡ dze̦ga, auch Plur. dze̦gas; das Gesims: gar namu dze̦gām pilēja le̦dte̦kas A. Brigadere Daugava 1928, S: 1029: nuokrita nuo nama dze̦gām liels dze̦gu gabals Latv. Sargs 1927, N‡ 80. stundenis uz krāsns dze̦gas Daugava 1928, S. 1240.

Avots: EH I, 352

dzĩdrs,

1) azurblau:
dzīdra debess, dzīdrs gaiss Ahs.;

2) hell, klar:
baltais uzvalks bija dzīdrs kâ diena Asp. [dz. gaiss. ūdens Nigr.; dz. (silberhell, wohlklingend) balss Nigr.;

3) "?" sārti dzidrs ābuoliņš (der Klee)
BW. 23027 var. (aus Dond.) Zu dzidrs.]

Avots: ME I, 556

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

dzilkstêt, ein Schallverbum (von Vogelstimmen): sīka putniņa balstiņa dzilkstēja.,. meža klusumā Druva III, 345. [putni dzilkst Ober-Kurl. - Wurzelgleich scheint ein dzilkt:] pasaciņas klusi dzilkdama stāstīs Bārda Zem. d. 184.

Avots: ME I, 550

dzìrdê̦tãjs, der Hörende: nu man bija skaņš balsiņš, nav māmiņas dzirdē̦tājas BW. 407. tas vairs dzirdē̦tājs nebūs. der wird nicht mehr hören.

Avots: ME I, 552