Paplašinātā meklēšana

*liêla ² od. *liêle ² (> livon. liêl) Salis, = liêls 3: gan˙drīz katram kuokam ir l., kas ve̦lk ciet, kad zāģē.

Avots: EH I, 754

liẽlacaîns, grossmaschig: lielacains tīkls. [pie lielacainās vakara zvaigznes Valdis Stabur. b. 87.]

Avots: ME II, 497

liẽlacis, f. -ce, lielactiņa, der (die) Grossäugige: kumelīte, lielactiņa VL.

Avots: ME II, 497

liẽlactaîns, schwammig, porös: lielactaina maize Karls.

Avots: ME II, 497

lieladata (unter adata 1, ME. I, 10): auch Salis.

Avots: EH I, 754

liêlaîns: lielaina egle - auch Nötk., (mit iê ) Ramkau, (mit -an- ) Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 754

liêlaîns, mit grossen Jahresringen versehen [?]: lielains kuoks [Selsau], Golg. Etn. IV, 129, Lub. [lielaina egle, priede"egle, priede, kam ir liêls 3"N. - Peb. - Zu liêls 3.]

Avots: ME II, 497

‡ liẽlamāte Grenzhof n. FBR. XIl, 12, Blieden, (mit ìe ² ) Oknist, Pilda n. FBR. XIII, 48, (mit ie) BW. 15967,1; 32570, 6 var., = liẽlmãte.

Avots: EH I, 754

lielans od. liele̦ns, woraus ostle. lilans Maar. n. RKr. XVII, 135, [lielans Bers., ziemlich gross: audz liẽlans (gross)! Nötk., N. - Peb. paceļuot kājās bē̦rnu, kas vēl rāpuo, tam saka: stāvi lielans! Nötk.].

Avots: ME II, 497

[lielaste "ein Prahler" Warkl.]

Avots: ME II, 497

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME II, 497

abejpus (ceļa), zu beiden Seiten des Weges MWM. IX, 939; auch abej pušu, abu pušu, abjupus ceļam, ceļa: veldrē rudzi, veldrē mieži abej pušu (Var.: abejpus, abjupus, abu pušu) liela ceļa (Var.: lielceļam) BW. 28437.

Avots: ME I, 5

‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.

Avots: EH I, 2

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58

‡ àizvêžuôt, krebsend hin-, weggehen: a. līdz lielajam akmenim.

Avots: EH I, 63

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene ² III, 298.

Avots: EH I, 84

‡ apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "liela%20rudzu%20stata">liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85

aplamĩba, Verkehrtheit, Torheit, Albernheit: cik lielas aplamības mācītājs izrunājuot draudzes priekšā Pav.

Avots: ME I, 99

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

aprèibt (li. apreĩbti "schwindlig werden"): berauscht (beduselt) werden J. Al.: a. nuo liela prieka, nuo svaiga siena smaržas, nuo alus.

Avots: EH I, 108

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

apžẽlniẽks, gew. apžẽ̦luôtãjs, der Begnadiger, der Barmherzigkeit übt: vēl lielais apžēlnieks lēnību parāda GL.; lielais apžē̦luotājs, der Heiland Kaudz. M.

Avots: ME I, 139

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

‡ astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132

[atbadît, zur Vergeltung auch seinerseits mit einem spitzen Gegenstand stossen: meitas mani mazu zē̦nu ar pupiem nuobadīja; dievs, duod man lielam augt, gan meitām atbadīšu BW. 35019, 1.]

Avots: ME I, 150

atbẽres: dzēre lielas atbēres: nuosauce gadus, un tad sanāce visi tuvenieki, un tad tur bij gaiši kâ guodā AP.

Avots: EH I, 135

‡ atbuôda Kaltenbr., = atbùods ² 1: šuogad būšuot liela a.: Krievijā e̦suot daudz sniega. par nakti a. atkrita.

Avots: EH I, 137

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

‡ atjaûnuôtĩba,* das Verjüngtsein, Neubelebtsein: lielai rietumu dzīves ēvolūciōnārai atjaunuotībai jāatvaira Eiruopas revolūcija Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH I, 144

atlasît tr.,

1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:

2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie mācītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.

Avots: ME I, 172

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atradĩbas, Pl. t.,

1) Finderlohn:
man jau tev jāduod tā kā atradības Aps. IV, 5. es paģērēšu lielas atradības Blaum.;

2) [im Infl. nach U. auch: der Fund
]; so auch BW. 33140: es uzgāju (Var.: atradu) atradības (Var.: atradnīti).

Avots: ME I, 183

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it kā atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

aûgšenieks, ‡

2) "lūciņš rijā virs durīm, uz kambaŗa sienas pusï Mahlup: a. ir mazs luodziņš, iegriêzts vienā baļķī. augšenieku laiž vaļā tad, kad ir liela suta; ‡

3) "wer oder was oben ist"
Vīt.

Avots: EH I, 185

aũris,

1) einer, der heult, schreit
(Dorstenh.);

2) ein heftiger, trockener Wind,
MWM. III, 526. nu jau tas pats lielais àuris ² Ost- oder Nordwind) aurē ilgāku laiku T.;

3) Brunst P.: suņi iet aurī = iet vaislā. [Zu aura.]

Avots: ME I, 226

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

azuôts, -s [= ostli. ažuntis], azuôte, azuotne (?), n. U. auch azuots, -a, azuotis, azauts (s. dieses), [in Nerft azīte], der Busen: Sprw. akmeni azuotī nē̦sāt, nachtragend sein. lielas azuotis kā ābuolu zaglim. vainadziņu vien glabāju kā sirsniņu azuotī Ltd. 791. mīl tautieti, mani mīl, kā sirsniņu azuotē Ltd. 1221. krāsns azuote, der Varraum des Backofens, die Vertiefung auf beiden Seiten (Grünh.); vgl. àizuõte. Aus az + * uots (= li. añtis "Busen" ), [Weiterhin vielleicht zu la. ante "vor" u. a.; s. Walde Wrtb. ² 47.]

Avots: ME I, 233, 234

‡ II baka, ein grosses Stück, ein grosser Klumpen Frauenb.: siena, maizes b. cik, cik man neuzkrita virsū liela zemes b. Vgl. bakãm.

Avots: EH I, 199

bal˜le: lielas balles (plur. t.), grosser Tanzball BielU.

Avots: EH I, 200

bauguve, eine grosse Menge lebender Wesen: liela bauguve puišu nuogāja gaŗām Grob. [Zu baũgurs? vgl. russ. бугóръ "Haufen".]

Avots: ME I, 267

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât ² Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra māte 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

‡ beznaģe, eine, die ungewandte oder schwächliche Finger hat: aukle... e̦suot liela b.: viss viņai krītuot nuo nagiem ārā un plīstuot Janš. Atpūla, № 372, S. 6. b. un nevēkle gan bijusi ar ruokām ebenda № 393, S. 4.

Avots: EH I, 215

biliņģis, bīliņģis od. biliņš U.,

1) Klötzchen zum Unterlegen, die Unterlage:
biliņģis - apakš kāda priekšme̦ta liekams daikts, lai priekšme̦ts negul uz zemes A. X, 2, 536. palieciet, brāleliņi, uozuoliņa biliņģīšus BW. 22536. tautu meita neiekāpa, bīliņģīšu vajadzēja BW. 32239, 2;

2 das Fundament,
auch pazvilas genannt: kad būvē kuoka ē̦ku, tad jumtam liek ik˙vienā stūrī pa lielam akmenim, tā˙pat katrā sienā pa vienam, un uz šiem akmeņiem liek apmē̦ram 3 pē̦das gaŗus bīliņģus Nerft;

3) der Stock, die Keule:
dzē̦rājs iesita uotram ar bīliņģi A. X, 2, 536, N. -Schwanb.; [

4) bil˜iņš Wandsen, ein einfälltiger Mensch.
Wohl aus dem Germanischen entlehnt.]

Avots: ME I, 296

biñgât [AP., bìngât ² Bers., Laud.], -āju, intr., flennen, weinen: spītīgais bē̦rns iesāka bingāt A. X, 2, 536. vai nemetīsi mieru ar savu bingāšanu A. XVI, 867. ja nu sāksi bingāt, tad dabūsi žagaru. vai kauna nav tik lielam puišam vēl bingāt? Ramkau.

Avots: ME I, 297

bîstamĩba, die Furchtbarkeit, Gefahr, Gefärlichkeit, furchterregende Schädlichkeit: tādās runās liela bīstamība MWM. III, 406. tas liecina par viņu lieluo bīstamību Vēr. I, 801.

Avots: ME I, 304

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

bizuls, bizulis,

1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;

2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]

Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)

Avots: ME I, 302, 303

blaîza [Bers.], der Skandal: vakarvakarā kruogā iznāca liela blaiza Plm. [Zu blaizît.]

Avots: ME I, 308

‡ blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227

blakšêt, blakšķêt, blãkš(ķ)êt, -u, -ēju, intr., knarren, poltern, schallen, brausen: durvis blākšķē̦damas atdarījās Skalbe. un ūdens silēs lējies, ka blākšējis vin. blakš vin, kad iet ar lielajiem zābakiem pa grīdu Plm.

Avots: ME I, 308

‡ blākšuoņa,

1) = ‡ blākšis 1 PV.: ar teļādu situot liela b.:

2) comm.,= ‡ blākšis 2 PV.

Avots: EH I, 227

‡ II blese,

1) "ein grosses, breit gebautes Weib"
Morizberg;

2) "liela%20p%C4%93%CC%A6d%C3%A4">liela pē̦dä Morizberg.

Avots: EH I, 228

blìšķis ² Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

bluoza (unter bluoze): pie ieejas bij liela b. Saikava. pļavā ve̦se̦la b. (eine ganze Anzahl Menge) sìena kaudžu ebenda. pēc kuoku aizvešanas paliek liela b. meža atkritumu Wessen.

Avots: EH I, 232

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma ² Stelp., brâzma ² Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

brẽ̦ka, das Geschrei, die Zänkerei, Lamentation: par niekiem lielu brē̦ku sacelt. kuo nu klausies sievu brē̦kās? atkārtuot ve̦cas klaigas un brē̦kas, altes Lied. Sprw.: liela brē̦ka, maz vilnas od. maza vilna, viel Geschrei und wenig Wolle.

Avots: ME I, 330

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

‡ brisma "die Schicht": liela b. sniega sakrita Lubn. n. Celm.

Avots: EH I, 241

‡ bruôzs Gr.- Bascnh. "= bluôza (liela auguma cilvē̦ks ar neveiklām kustībām)".

Avots: EH I, 247

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. ² 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345

bũra, Haufe: liela būra ļaužu N. - Autz n. U. [Nebst būris "Menge, Haufe" zu li. būrỹs "die Herde", ai. bhūri - "viel; Menge" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 93 und III ^4, 276, Fortunov BB. III, 55, Johansson IF. XIV, 269 ^1, Berneker Wrtb. I, 98, Bezzenberger BB. XXXVI, 188, Osthoff Parerga 9 und Ptersson KZ. XLVII, 277.]

Avots: ME I, 358

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za ² Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. ² 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355

II čala, das Eisstück: jūr,ā re̦dzamas lielas le̦dus čalas B. Vēstn.2 In Grünh. čalas, das von der Sonne ausgefressene Eis.

Avots: ME I, 402

I če̦ka: brūklenēm šuogad lielas če̦kas Dond.

Avots: EH I, 288

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

cepiens: cik liela saime, tādu cepienu ce̦p Ramkau. nuoēdis cepienu maizes Pas. III, 156.

Avots: EH I, 266

‡ čepste,

1) "piga" Warkl.;

2) ein Büschel, Wisch, eine Handvoll
(kušķis, žūksnis) Nautrēni: naudas č.; kračīt kai āzi aiz čepstes (bārdas): liela matu č.

Avots: EH I, 288

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374

‡ cere,

1) die Hoffnung
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: viņam liela c. uz kaut kuo Ar. ne˙kāda c., gar keine Hoffnung BielU.;

2) "ieduoma": sastindzis se̦nu se̦nā cerē un ilgās Austriņš Nopūtas vējā 21. Vgl. ceres (unter ce̦ras).

Avots: EH I, 266

ce̦tur̃ksnis,

1): auch (mit ur̂) N.- Wohlfahrt, (mit ur̂ ² ) Siuxt; zu 1-4 s. die Bemerkung
J. Alunans IMM. 193311, 333;

4): " ¹ / ₄ arkla liela māja" Zēvers IMM. 1928 II, 198; ‡

5) ein Hof, den man mit 4 Pferden bearbeitet
AP.

Avots: EH I, 267

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

ciêtība, die Strenge: tagad uz ruobežas liela cietība; ne˙kā nevar nuo ārzemēm ievest. pa ve̦cam tāda cietība ne˙maz nebija Nurmis.

Avots: ME I, 396

cieza, der Geizhals: mūsu saimniece ir liela cieza: saimi mērdē tīri badā Schwaneb.

Avots: ME I, 397

‡ l čigans Linden, Zvirgzdine, der Zigeuner: me̦lnuo čiganu pulkā BW. 21403. čiganiņu liela draudze 33518 var.

Avots: EH I, 290

cilˆts, -s: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Wessen n. FBR. XIII, 81, Warkl.: kungs bijis nuo lielas c. Warkl.

Avots: EH I, 271

III čūra, abgehauenes Gesträuch: te ir tik lielas čūras, ka nevar ar ve̦zumu pāri tikt Selb.

Avots: ME I, 425

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435

‡ dànca ² Gr.-Buschh., das Tanzen: tur būs liela d.

Avots: EH I, 306

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I ² , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II ² , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

dèlve ² : auch Oknist; "liela%20de%CC%A6lna">liela de̦lna" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: kas viņam par delvēm! tāds var gan strādāt Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 315

‡ delverĩba, mutwilliges, unruhiges Betragen: delverību dēļ Janš. Dzimtene V, 440 (ähnlich I, 206; III, 150). tev tik lielai tāda d. vairs nepiestāv Bandavā I, 75.

Avots: EH I, 315

del˜veris, hochle. fem. delverīša,

1) ein unruhiges Kind:
tu esi liels delveris Kand.;

2) ein Herumtreiber, Unruhiger, Lärmmacher, ein Betrunkener, ein Schwätzer:
delverītis delverē pa lieluo pagalmiņu BW. 14535. nesmejiet, jūs ļautiņi, ka es tāda delverīte 93. es biju liela delverīša 9626;

3) Beiwort eines unruhigen, unbändigen Pferdes:
kumeliņ, delveriņ, negriez galvas tai ciemā 14000, 13.

Avots: ME I, 454

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

‡ dìevradzĩte, die Wahrsagedn: zĩle liela d. (Var.: paraguone) BW. 2581, 1.

Avots: EH I, 328

dìevredzis, auch dìevreģis, der Seher, der Wahrsager, der Zauberer: viens dievredzis (pareģis, burvis) zināja vienā kuldā naudas puodu Etn. IV, 128. dievredzīte, beliebtes Epitheton der Meise im Volksliede, seltener des Kuckuks: zīle liela dievredzīte, sava gala nepare̦dz Etn. II, 172. dze̦guzīte dievredzīte BW. 9578.

Avots: ME I, 485

dìkt [PS., C.], dìcu,

1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;

2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;

3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]

Avots: ME I, 478

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 454, Prellwitz Wrtb. ² 106, Brugmann Grdr. II ^2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475

duõmât;

1): tādas pumpas; ka jāduomā, sehr grosse Auswtichse
Sonnaxt;

5): d., ka (es scheint, dass)
putna spārni būtu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): šī duomājas nez cik liela e̦sam AP. šie duomājušies pļavu vēl šuovakar sakasīt Heidenfeld; ‡

2) beabsichtigen
Kaltenbr.: es vis duomājuos tur aiziet.

Avots: EH I, 350

[drabuoņa Bers. (vielleicht mit hochle. a aus e̦), Getöse, Dröhnen: braucuot dzirdama liela drabuoņa.]

Avots: ME I, 488

draca, drace, dracis, dracka, Lärm, ausgelassenes, lautes, mit Prügelei endendes Aufleben, Prügelei: kruogā bija liela drace Salis, Schujen, Adsel, Druw., Alt-Rahden, Lös. Etn. IV, 18. [Zu drakâtiês "toben", li. drãkas "задирчивый, сварливый", drakùs "ловко прыгающiй", drãkas "вытаптыванiе" und nach Būga РФВ‚. LXX, 105 auch zu r. "дрочи́ться" "eigensinnig sein; wild herumrennen (vom Vieh, das die Bremsen plagen)".]

Avots: ME I, 488

dràudze (li. draugė˜, Gesellschaft, Genossenschaft),

1) die Gesellschaft, Genossenschaft, Verbindung, Menge, Schar:
nu lustīga meitu draudze BW. 988. panāksnieki, vilku draudze 20996. eņģelīšu draudzīte 4993. satiek tautu liela draudze 13559. mežā irbju liela draudze 11323. šķiŗaties, zuosu draudze 17605. cūku draudze 29194. liela luopu draudze, eine Menge Vieh. Der Lok. draudzē im VL. = kuopā, zusammen: šurp ganiņi, turp ganiņi, kam draudzē nedzeniet 761. cāļi te̦k draudzītē 16574, 1;

2) die (kirchliche) Gemeinde, Parochie, das Kirchspiel;
draudzes skuola, Parochieschule; draudzes tiesa Kirchspielsgericht; brāļu draudze, die Herrhutergemeinde;

3) im Hochlett. als das Femin. zu dràugs, die Freundin
Zb. XVIII, 430; dafür gew. dràudzene.

Kļūdu labojums:
BW. 988 = BW. 988,9

Avots: ME I, 491

[dràuzma ² Domopol, Gedränge: šuodien tirgū bija liela drauzma.]

Avots: ME I, 493

drebêt (li. drebė´ti), -u, -ēju, intr., zittern, beben: es drebēju aiz (nuo) saltuma. dre̦b tai lūpa runājuot. tautu dē̦la sirds drebēja ruokas, kājas, visas miesas dre̦b aiz bailēm. zeme trīc un dre̦b. viņš dre̦b kâ apšu lapa. [Dazu das Part. drebis, fem. drebīša "zitternd" Für.] Refl. -tiês, (sehr) zittern: nedrebiesi, liela apse BW. 5160. druoši, bez drebēšanas! nur zu ohne Zittern und Zagen! [Nach Būga РФВ‚. LXX, 105 zu r. dial. дробѣть "робѣть" und (?) nach Petersson Ar. u. arm. Stud. 80 zu mnd. trefse, ndl. drep "Trespe".]

Avots: ME I, 496

II drūsma, das Gedränge: baznīcā bija liela drūsma Nigr., Kand. drūsmā vingrums rasies Lautb. Ind. un Arija 24. drūsmām, in grossen Scharen Mag. IV, 3, 113. Vgl. drūzma.

Avots: ME I, 506

‡ duča, Mühe, Plackerei Bers.: tuo visu es panācu bez kādas (lielas) dučas.

Avots: EH I, 339

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

[III dukņa. = birga 1: pirtī vēl liela dukņa Planhof.]

Avots: ME I, 511

[II dùkņa ² Liepna, Warkh., dûkņa ² Wormen, Dond., = dukņa IV, eine einschiessende Stelle; in Karlsruhe: eine vom Vieh ausgetretene Pfütze: ganceļā liela dūkņa; in Neu- Schwaneb.: "cilvē̦ks, kas dzīvuo purvainā vietā un tuo apstrādā".]

Avots: ME I, 525

‡ dulburîgs, unruhig, zerstreut ("tāds, kas dulburējas") PV.: viņš par dulburīgu, lai uzticē̦tu viņam lielas lietas.

Avots: EH I, 340

dum̃puris: (fem. -e) augu liela, neizaugu, atmetuos dumpurīte BW. piel. ² 5331, 1 var.

Avots: EH I, 342

dumûksnis, dumuksne Allend., Salis, [dumūcka Mar. "neliela dūksts meža ceļā"], dumucka Lems. n. U., Widdrisch [hier auch: ausgefahrene Gruft], einschüssiger Sumpf. [Zu dumbrs.]

Avots: ME I, 515

I dunkuris, = dumpuris, ein nicht gross gewachsener Mensch: augu liela, neizaugu, atmetuos dunkurī BW. piel. ² 5331.

Avots: ME I, 517

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537

dzîga,

1): auch (mit î ² ) Rutzau; manu labu dzīgu ...! BW. 17679, kāda dz. tautiņās 23697. kāzās tur bij liela dz. ("= izdzîve") Ruj.

Avots: EH I, 361

dziļums, die Tiefe: divu pē̦du dziļumā. zwei Fuss tief. nuo e̦ze̦ra dziļumiem iznāk liela līdaka LP. VII, 479. dziļumus rakt, grübeln Sieckeln n. U.

Avots: ME I, 550

džiņ! Interj. zur Bezeichnung eines summenden, klingenden Lautes: skraidīja liela muša džiņ! džiņ! LP. V, 19. mazie pulkstenīši skan: džiņ! džiņ! Ahs. [Vgl. dziņ.]

Avots: ME I, 564

dzîvenieks ² : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363

dzîvnieks,

1) ein lebendes Wesen, ein Tier:
putni un citi dzīvnieki. mikrobi ir sīki dzīvnieciņi Vēr. I, 953;

2) auch dzīvnieks. ein tüchtiger Arbeiter:
krietns darba dzīvnieks jau ir [Bauske] und Apsk. I, 282. tādu dzīvnieku puisi nee̦suot ne˙kad vēl turējuši Janš. liela darba dzīveniece BW. 7149;

[3) ein leben Könnender, ein sein Auskommen Habender
U.].

Avots: ME I, 560

e̦r̃rastība (unter er̃restība): pēc jums lielas e̦r̃rastības būs Siuxt.

Avots: EH I, 370

‡ ērzele Warkl. "Reihe": uz tirgu aizbrauce liela ē.

Avots: EH I, 374

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

êža

1) das Essen:
nu ēda sveši ļaudis lielajā ēžā BW. 19445, 4;

2) ein Vielfrass
Ruj., Fest., Smilt.;

3) das Brett, durch welches Mastschweine den Kopf durchstecken
U., Adsel, Wenden.; ein Gerüste mit zwei Raufen Neik. n. U., eine Raufe im Viehstall Appricken, Wend., Smilt., Hasenp., Grobin. [Vgl. li. ė´džia "ein Fresser", ė´džios "die Raufe", apoln. jedza, r. ѣжá "Speise".]

Avots: ME I, 578

gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),

1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III ² , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);

8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;

11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,

b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;

13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡

14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.

Avots: EH I, 375

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

gaima, eine grosse Menge: liela gaima zuosu Selb. [Vgl. dzīmis.]

Avots: ME I, 585

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî ² AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta ² Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu ² pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

gàitniẽks,

1) der Frohnarteiter:
man gaitās ejuot labi, ja atlika dienvidus brītiņš, kamē̦r citi gaitnieki gulēja A. XVI, 434;

2) der Arbeiter, der Knecht:
jāduod gaitniekam liela alga Plūd. rakst. I, 137;

3) der Wanderer*
Latv.

Avots: ME I, 589

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

ganĩba,

1): häufiger als plur. tantum gebraucht;

2): auch Saikava, Seyershof: liela g. aitu, vistu, vārnu Saikava.

Avots: EH I, 382

gaŗbizuonis, ein langer, dünner Mensch: kam te tâ slaisties, kâ lielais gaŗbizuonis Trik.

Avots: ME I, 605

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

[ģaũbas "das Wehklagen": sacēla lielas ģaubas Stuhrhof.]

Avots: ME I, 694

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614

gaventere, das Spenden von Almosen: "reiz pa gadu - pļaujas svē̦tkuos - nuotiek liela zieduošanās gan naudā, gan graudā nabagiem par labu; naudu me̦t lādītē, kas atruodas ceļa maļā, bet graudu nuoduod nabagu mājā; tuo nu sauc par gaventeri."

Avots: ME I, 614

gâzelêt, - ēju, freqn., tr., wiederholt kippen, wiederholt zum Wackeln bringen: papēdi nuo vienas puses uz uotru MWM. VI, 565. Refl. - tiês, wackeln: jau sāka gāzelēties uz klupšanu A. XII, 37. viņš gāzelējas kâ piedzēris Stari III, 229. iet tâ gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 619

ģeida: ein unbändiges Sehaf; "liela gājēja" Kegeln n. Latv. Saule, S. 616.

Avots: EH I, 426

ģeķuôt, auch refl. -tiês, gecken, sich geckenhaft, töricht gebärden: kas piedzēris neģeķuoja? BW. 10242. kādēļ kungi kruogu taisa liela ceļa maliņā? kur ģeķiem ģeķuoties 19981.

Avots: ME I, 695

ģeņģis "?": liela pulka ģeņģu jāja BW. 13441, 1; n. RKr. XVII, 22 ģeņģis, einer, der beim Gehen wankt (vgl. ģeņģeris, ģeņģerêt) [In Mar. seien ģeņģi Türhängen (enģes); in Kursiten u. Behnen ģeņ̃ģis "ein unartiger Junge", in Briņķi - "ein ungewandter Mensch".]

Avots: ME I, 696

ģīgât, -ãju,

1) geigen (schlecht)
Lasd.;

2) flennen, weinen (von eigensinnigen Kindern):
kas nu tâ ģīgās? vai kauns nav lielam puisim? Naud.;

3) Laute von sich geben, pfeifen:
strazdi kuokuos ģīgā Dok. A.

Avots: ME I, 700

II ģinta, ģinte, [in Warkh. und] bei Rainis auch ģints, -s,

1) die Familie Elv. ar puķēm nuo augstāi ģintēm MWM. VII, 246;

2) die Sippschaft, Verwandtschaft, Anhang:
[viņam liela ģinta U., er hat grossen Anhang.] ģintes [ģintinieki Warkh.] - radinieki vai citi, kuŗiem kaut kas kuopā riede̦r, p. bites Buschh. [man ar kaimiņu bites ir ģintīm Warkh., mein Nachbar besitzt mit mir gemeinschaftlich Bienen.] ģintu sastāda visas tās ģimenes, kuŗas savā starpā rada Plūd. viņu (namu) sarga jauna darba ģints Rainis. Zu ģente.

Avots: ME I, 699

ģītas "?": palika pa lielajām ģītām astuoņdesmit gadu LA.

Avots: ME I, 700

glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 ² .]

Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.

Avots: ME I, 627

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

guõmele [Dond.], guomeļa,

1) eine Art grosser Erdbienen
L., St., U., Hummel, raiba, liela zemes bišu suga Dond. A. XIII, 252; MWM. IX, 638: par mušām ne˙maz nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles XV, 491;

2) der Name einer Kuh
Lems. n. U.

Avots: ME I, 692

‡ grâusme ² Kaltenbr., gràusmis ² ebenda "das Rollen des Donners": līt[u]s bija bez grausmes. g. gràuž, nuo karstā laika sataisās grausmes. liela g. iet virsā.

Avots: EH I, 399

[*I  graza (erschlossen aus ostle. goza), wohl = gre̦za : kuo tā liela graza (geschr. groza) dara pretī gudru paduomiņu? paduomiņš zirgu jāj, graza te̦k kājiņām BW. 20456, 1 aus Lubn. In Kreuzb. : der Stolz.]

Avots: ME I, 641

grèceniẽks, grècinieks, grècniẽks, f. -niẽce, der Sünder, die Sünderin : esi man grēciniekam žēlīgs! meita liela grēciniece (Var.: grēceniece) BW. 6842.

Avots: ME I, 652

grim̃ža,

1): ve̦cmāte ir liela g. nuo cilvē̦ka Dond.

Avots: EH I, 406

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

gudriniẽks [li. gudriniñkas], gudreniẽks, f. -niẽce, dial. -nĩca, der (die) Kluge, ein Klügling, ein schlauer geriebener Mensch, ein Schelm: gudreniece tautu meita BW. 13852. es biju liela gudrenīca BW. 9627.

Avots: ME I, 675

gudruôt, auch gudrêt L., Roenneb., denken, sinnen, klügeln: lai gudruo zigrs, tam lielāka galva. kuo tur tik daudz gudruot! JR. IV, 152. negudruo niekus IV, 48. kalējs sācis gudruot, kâ veceni piemānīt LP. IV, 167. Refl. -tiês: bē̦rns jau sāk gudruoties U., das Kind fängt schon an, Begriffe zu bekommen. aiz kuo kungi kruogu dara liela ceļa maliņā? kur gudram gudruoties (klügeln?), kur ģeķam ģeķuoties BW. 19981, 1.

Avots: ME I, 675

‡ gulstavnīca, eine Beischläferin: lielakunga g. Azand. 262.

Avots: EH I, 417

III gum̃ba,

1) die Geschwulst, Beule:
tev uz pieres liela gumba Balt. V.;

2) die Erhöhung, der Haufen
nabadzi dze̦nāji gar mālu gumbu BW. 20196, 5;

3) die Falte
Ahs.;

4) jähe Biegung am Krummholz
C., Laud., Bers. - Zu li. gum̃bas "eine Erhöhung, ein Knorren, ein Gewächs an einen organischen Körper; желвак, железа", [aksl. goba, serb. güba "Schwamm", an. kumpr "Klumpen", norv. dial. kamp "Bergknollen, Stumpf von Stöcken" oder an. kumbr. "Holzklotz"; vgl. Persson Beitr. 81 f., Pedersen Mater. i prace I, 165 ff., Trautmann Wrtb. 101].

Avots: ME I, 680

gùmza,

1): auch (mit um̃ ) Nötk.; sliece nenuolīka vis labi, - izsita gùmzu ² (izliecās uz ārpusi) Erlaa; "līkums (piem., kuoka stumbrā), kupris" (mit um̂ ) Skaista, Warkl.; "ein Höcker"
Segew.;

2c): gumzu gumzãm, watschelnd
Segew.;

3): "= gumža 2" Segew.; wer wackelnd und gebückt geht (mit um̂ ) Warkl.; ‡

4) "der Wolf"
Segew.; ‡

5) "čupa, kušķis" (mit um̃ ) Dond.: liela g. naudas Dond. piepēši sagriežas sirds, un pasaule saiet gumzā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 173.

Avots: EH I, 419

gùmza C., gum̃za PS., gum̂za ² Grünh.,

1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. ² 491;

2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,

a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;

b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;

c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;

d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]

3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za ² ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]

Kļūdu labojums:
fraze no Konv. ² 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus Konv. ² 491 gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 681

gùņģis ² [Nerft],

1) Krümmung
Kurl. n. U.: guņģu guņģiem = līkumu līkumiem Nerft. liela zivs meta guņģi Nerft. ieskrēja vardīte, apmeta guņģi BW. 19232;

2) von ungleich gesponnenen Garn:
tā dzija guņģu guņģiem;

3) ein kleines Nebengebäude an einem grosseren Gebäude:
mums pie rijas ir piebūvē̦ti visādi guņģi Druw.;

4) der Bauch
A. XIII, 493. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. gùnga "горбина".

Avots: ME I, 683

guzma,

1): nuo siena ve̦zuma nuovēlās liela g. Frauenb.

Avots: EH I, 421

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

gũzma ["etwas, was man im Halbdunkel nicht deutlich sieht" N. -Peb.: nu līda pa durvīm iekšā milzum liela gūzma plašā zilā mētelī Kaudz. M. Atmiņas I, 70.] tik smagi gūzma slīd Plūd. LR. IV, Vgl. auch guzma 1.

Avots: ME I, 687