Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'net' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'net' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (93)
gnets
gne̦ts, nett, schön: gne̦ts kumeļš MWM. X, 103. tibiņa gne̦tu ce̦kuliņu X, 303. gne̦tais stāvs JK. IV, 72. gne̦ti iet Degl.
Avots: ME I, 633
Avots: ME I, 633
kneti
knets
kne̦ts "adrett, stramm, nett": kne̦ta meita. būtu citādi kne̦ts zēns Alm. [Reimwort zu gne̦ts.]
Avots: ME II, 245
Avots: ME II, 245
net
net,
1): tai, kad n. grima Evang. 1753, S. 53. siens tik izkaltis, ka n. bir̂st Kaltenbr. n. FBR. XVII, 49. n. ("sogar")
da upei citas guovis bija Kaltenbr. n. ("sogar") raudāt grib Oknist. uogas ne̦t (> ostle. nat; "tīri vai" ) me̦lnas Gr.-Buschh. n. FBR. XB, 92.
Avots: EH II, 21
1): tai, kad n. grima Evang. 1753, S. 53. siens tik izkaltis, ka n. bir̂st Kaltenbr. n. FBR. XVII, 49. n. ("sogar")
da upei citas guovis bija Kaltenbr. n. ("sogar") raudāt grib Oknist. uogas ne̦t (> ostle. nat; "tīri vai" ) me̦lnas Gr.-Buschh. n. FBR. XB, 92.
Avots: EH II, 21
net
[net,
1) (li. nèt "sogar"
LChr. 352, 27 u. a.) beinahe: mācītāja runa tâ aizgrāba, ka klausītāji sāka net raudāt Wessen;
2) net līdz "usque ad" Evang. 1753, 6; Daukša Post. 29, 26).]
Avots: ME II, 736
1) (li. nèt "sogar"
LChr. 352, 27 u. a.) beinahe: mācītāja runa tâ aizgrāba, ka klausītāji sāka net raudāt Wessen;
2) net līdz "usque ad" Evang. 1753, 6; Daukša Post. 29, 26).]
Avots: ME II, 736
netāds
netaisnība
netaisnieks
netaisnieks
netaisniẽks [aus * netaisnieks], f. -niẽce, dial. -nīca Saul., der(die) Ungerade, Ungerechte, Absheuliche: kam tu nāci netaisnieks taisnajuo zemītē? BW. 27796. mugurā ar ieduŗ kâ ar dūci tā pate caurdure, - netaisnīca (für netaisniece) Saul. un netaisnieks (das Skelett) tâ uzstādīts, tâ kâ uz dancuošanu Dok. A.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netaisninieks
‡ netaisninieks, = netaisniẽks: kur tie grēcinieki, tie netaisninieki bij palikuši? Kaudz. Izjurieši 68.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netaisns
netaisns
netàisns, [netaisnîgs], ungerecht, ungerade, unwahr: kâ cilvē̦ks var būt tik netaisns!
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netāl
netālējs
netāli
netālīt
netâlīt (unter netālu): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 62, Oknist; pielẽja manu pudeli n. pilnu Jauns. B. gr.3 I, 149.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netāls
‡ netâļš, nicht fern, unweit, nahe: nuoskreja pie netālā rudzu lauka Janš. Mežv. ļ. I, 32.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netapļa
netapļa, comm., eine ungewandte Person, ein Mensch, der nicht leicht begreift Stockm. Zu tapt.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netārpa
netārpa,
1) die Kraftlosigkeit, Schwäche
Wid.;
2) das Malheur, Unglück
Katzd.: mana lielākā netārpa iŗ tâ sakuot, apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134;
3) ein kleines Frauenzimmer
Hasenp. n. Etn. III, 66.
Avots: ME II, 736
1) die Kraftlosigkeit, Schwäche
Wid.;
2) das Malheur, Unglück
Katzd.: mana lielākā netārpa iŗ tâ sakuot, apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134;
3) ein kleines Frauenzimmer
Hasenp. n. Etn. III, 66.
Avots: ME II, 736
netārpe
‡ netārpe, die Femininform zu netãrpis: dažai tādai netārpei izgājis šļūceniski Janš. Dzimtene III 2 , 377 (ähnlich Līgava I, 421).
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netārpeli
netārpība
netārpielis
netārpīgs
netārpîgs, kraftlos, scwach, hinfällig, untauglich: viņi aiz ve̦cuma netārpīgi Sil.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netārpis
netārpis
netãrpis, ein kraftloser, hinfälliger Mensch; ["cilvē̦ks, kam nav tārpas un izveicības"] Dond., ein Taugenichts Naud.: paskat, kādi netārpji! Janš vaināt mani izvaināja divi netārpji tārpis nuo bē̦rna Ahs. [visi nuožē̦luo, ka nabadzīte kritusi tādam netārpim par upuri Janš. Dzimtene V, 140.]
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netārps
netārps
netārps
II netā`rps, das Geziefer, Ungeheuer, Ungetüm: tumšs netārps man jau gaŗām diedz MWM. IX, 189. siti nuost tuo netārpu (eine Schlange)! MWM. X, 6.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netaupība
[netaupĩba, verschenderische, nicht sparsame Art: viņa pastāvīgi nuobažījusies par... cilvē̦ku izšķērdību un netaupību Janš. Dzimtene V, 290.]
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netauta
‡ netàuta, schlechte Menschen (?): muižas ļauži, tie ir nuo laika gala n. Ciema spīg. 231.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netautiskums
[netàutiskums ,* das Nichtnatonale: atriebās pilsuonības tukšība, netautiskums Duomas I, 687.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
neteicams
neteka
netekle
netēvis
netēvis: "ein Stietvater, der durch die Umstände verhindert ist, fürs Stiefkind etwas zu tun" BielU.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netēvis
netēvs
neticamība
neticams
neticams [li. netikimas Miežinis], unglaublich: viņš tam sastāstīja neticamas lietas. vēžu bij neticami daudz Jauns.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
neticētājs
neticība
neticība
neticīgs
neticîgs, ungläubig, skepstisch: neticīgs cilvē̦ks. daudzi šuo vēsti tâ neticīgi un šaubīdamies uzņēma A. XI, 111.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
neticis
neticis
neticis [li. netìkę̄s "ungeraten"], f. - kusi, faul, nachlässig, untauglich Etn. III, 150: kâ es tevis nevaināju, dižauguša, netikuša Ltd. 776. jaunas meitas netikušas BW. 28427, 1.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netiesa
netiešība
netìešĩba ,* der Umschweif, die Ungeradheit: tie visi tikai niecīgi netiešības piemē̦ri salīdzinuot ar tuo kļūmīguo netiešību A. XIV, 134.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netiesīgs
netiesīgs
netiešs
netìešs,
1) indirekt, mittelbar:
netieši nuoduokļi. nuonāk sēminārā, kur tieši un netieši vairāk tiek gādāts par prāta izkuopšanu Apsk.;
2) uneigentlich, übertragen:
vārda netieša nuozīme Etn. III, 181.
Avots: ME II, 737
1) indirekt, mittelbar:
netieši nuoduokļi. nuonāk sēminārā, kur tieši un netieši vairāk tiek gādāts par prāta izkuopšanu Apsk.;
2) uneigentlich, übertragen:
vārda netieša nuozīme Etn. III, 181.
Avots: ME II, 737
netīkams
netiķelis
netiķelis, ein Ungeratener, Taugenichts: lai tas tautu netiķelis ceļā pirka kumeliņu BW. 16572, 1 [Wohl aus. li. net`kėlis dass.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netikļa
netiklība
netklĩba, die Unsittlichkeit, Sittenverderbnis, Lasterhaftigkeit: kruogs - netiklĩbas, puosta pereklis Vēr. I, 1309.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netiklīca
netiklis
netiklis: Demin. voc. s. netikliņ BW. 26819, 1 var. (aus Siuxt); ein Faulpelz Warkl. n. FBR. XI, 121, Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine; nuosaukdama par slinku un darba netikli Vindedze 138.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netiklis
netiklis. f. -kle, eine arbeitsschtige, lasterhafte Person: sliņķi, sliņķi netiklīti, kam nelīdi līdumā? tikušam atsacīju, ar netikli saderēju Ltd. 778. nuo tālienes es pazinu netiklīša pļāvumiņu BW. 28671. guli, guli, netiklīte! 6730.
Avots: ME II, 736
Avots: ME II, 736
netikļot
netikls
netikls
netīksme
netīksmīgs
netìksmîgs,* ‡
2) unlustig, nicht wollend:
paņe̦m darbu netīksmīgiem pirkstiem Brigadere Dievs, daba, darbs 177.
Avots: EH II, 21
2) unlustig, nicht wollend:
paņe̦m darbu netīksmīgiem pirkstiem Brigadere Dievs, daba, darbs 177.
Avots: EH II, 21
netīksmīgs
netikulis
netikumība
netikumĩba, die Unsittlichkeit, Sittenverderbnis: pilsē̦tas netikumība izpuosta daudz cilvē̦ku dzīvi.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netikumīgs
netikumnieks
netikums
netikums [li. netikumas "Ungezogenheit"], die Untugend, Lasterhaftigkeit: ai tu, tāutu neveiklīt, tavu lielu netikumu! BW. 9335. mana paša tikums līdza vien vazājās 6907. netikumus graizīt, die Gebrechen geisseln.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netikvien
netik˙viên - bet arī, nicht nur - sondern auch: tilti nuoderēja par paraugu netik˙vien viduslaikuos, bet nuode̦r arī vēl tagad Antrop. II, 53.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrelis
netĩrelis, der Unsaubere: es saimnieces vietā ne savā istabā vairs tāda netīreļa nelaistu Jauns.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrens
netīrība
netĩrĩba, die Unreinlichkeit, Unsauberkeit: šī netīrība man gluži atriebusies MWM. V, 355.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrīgs
netĩrîgs, unsaubeŗ unreinlich (als inhärierende Eigenschaft): pilsētnieki netīŗīgi ļaudis JU.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrs
netĩrs, unrein, unsauber: kas sūdiem apkārt mē̦tājas, tam ruokas netīras. netīruo laiks iesākās 29. septembrī un pastāvēja četras nedēļas. šinī netīruo laikame̦tā vilks varējis ēst, kuŗu luopu grib LP. VII, 305; 870.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīrumnieks
netīrums
netĩrums, das Unreine, Unsaubere; der Plur. netīrumi, der Schmutz, Unrat: mēslenīcā bijuši sakrājušies daudz netīrumu LP. V, 165. bijuši iesieti cūku netīrumi
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīšām
netĩšãm [li. netyčiom Niemi 1351], netĩšãmis (li. netyčiomìs), netĩši, netĩšu [Glück IV Mos. 25, 22], netĩšus, unabsichtlich, von ungefähr: netīšām (Var. 24: netīšamis) es iesēdu tautu dē̦la kamanās BW. 17889, 4. ai mīļie bāleliņi, tas nuotika netīšām 13646. viņš bij atnācis gluži netīšu A. XIV, 90. bērēs tīšā prātā saplēš traukus, ja netīšus ne˙viens nesaplīst LP. II, 138.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netīšība
netīšs
netĩšs, ‡ Subst. netĩšums, der Zufall: cik ... laimīgs n˙! kaut tādi netīšumi atkārtuotuos nu ik dienas! Janš. Bandavā I, 225.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
netīšs
netĩšs, unabsichtilch, zufällig: netīšs nuoziegums, grē̦ks. dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem, - gatavs LP. VII, 37.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netore
netors
netors
netuõrs, [ne̦tuore Janš.], die Natur (hierauf beruhend). Manier, Gewohnheit: lāča netuorā tas ir LP. [pie mums kurseniekiem cita ne̦tuore...: kad divi kaujas, tad citi skatās Janš. Dzimtene 2 II, 254].
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netraucēts
netraucê̦ts, ungestört: tie dzīvuoja netraucē̦ti un laimīgi savā būdiņā LP. I, 117.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netrūdelis
netrūdība
netrûdĩba ,* die Unverweslichkeit: (dievs) var bē̦rna atliekām duot netrūdību Rainis.
Avots: ME II, 737
Avots: ME II, 737
netura
‡ ne̦tura, ne̦ture, = ne̦tuõrs ("dziļāk iesakņuojies paradums") Kaltenbr.: jai nebija ne˙kādas ne̦turas. ar ne̦turu ir daudz zirgu. jam ir tāda slikta ne̦ture: kad iedzeŗas, tad pats nezina, kuo darãs.
Avots: EH II, 21
Avots: EH II, 21
neturīgs
neturîgs,
1) sich nicht lange haltend, nicht dauerhaft
L.;
2) unvermögend, unbemittelt:
neturīgi ļaudis.
Avots: ME II, 737
1) sich nicht lange haltend, nicht dauerhaft
L.;
2) unvermögend, unbemittelt:
neturīgi ļaudis.
Avots: ME II, 737
netverams
netvirts
šķaunete
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)
izpeinēties
‡ izpeineties,
1) sich abstrapazieren (um jem. zu befriedigen):
kas tā var i., kâ jūs bē̦rni ieduomājat? (mit èi 2 ) Druw. n. RKr. XVII, 72; sich bei einer feinen verwickelten, nicht vonstatten gehenden Arbeit abmühen Lis. n. FBR. I, 30, Nötk.: ilgi izpèinējuos 2 , satrūkušās dziļis saistīdama Lis. nevar ap šuo kâ kungu tik daudz i. ebenda;
2) "(ungefahr) = izpiņ̃ķêtiês" M. Ar.: tu nevari vien nuo viņa i.
Avots: EH I, 470
1) sich abstrapazieren (um jem. zu befriedigen):
kas tā var i., kâ jūs bē̦rni ieduomājat? (mit èi 2 ) Druw. n. RKr. XVII, 72; sich bei einer feinen verwickelten, nicht vonstatten gehenden Arbeit abmühen Lis. n. FBR. I, 30, Nötk.: ilgi izpèinējuos 2 , satrūkušās dziļis saistīdama Lis. nevar ap šuo kâ kungu tik daudz i. ebenda;
2) "(ungefahr) = izpiņ̃ķêtiês" M. Ar.: tu nevari vien nuo viņa i.
Avots: EH I, 470
novinnēt
nùoviñnet, tr.,
1) abgewinnen:
viņš nuo kaimiņa nuovinnēja daudz naudas;
2) besiegen.
nuoviņš, homunculus Mag. XIII, 2, 48; ["ein täppischer, altmodischer Mensch" Kursiten. - Zu apr. nowis "Leib"?]
Avots: ME II, 887
1) abgewinnen:
viņš nuo kaimiņa nuovinnēja daudz naudas;
2) besiegen.
nuoviņš, homunculus Mag. XIII, 2, 48; ["ein täppischer, altmodischer Mensch" Kursiten. - Zu apr. nowis "Leib"?]
Avots: ME II, 887
Šķirkļa skaidrojumā (1911)
abars
abars, eine Art Netz zum Fischen Auleja. Nebst oder durch li. ãbaras "Stocknetz" aus r. обора "Strick" resp. poln. obora "Hürde"? Vgl. auch estn. abar "kleines Setznetz".
Avots: EH I, 1
Avots: EH I, 1
acainieks
acainis
aceknis
aceknis,
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
actenis
actenis, Netzmagen (Lasd.) pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.
Avots: ME I, 9
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): pēc acteņa gle̦znuojuma Antr. II, 65.
Avots: ME I, 9
āda
âda (li. óda),
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
adata
adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
adžoks
‡ adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
ailis
ailis, aile (Gold.),
1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.
2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].
3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.
4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].
Avots: ME I, 13
1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. 1 29 [in dieser Bedeutung aîlis 2 in Salis, aîle 2 in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.
2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].
3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.
4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].
Avots: ME I, 13
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
aizaudzēt
àizaûdzêt,
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡
2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.
Avots: EH I, 6
aizauši
aizbadīt
àizbadît,
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
2) : a. grāvi Warkl.; ‡
3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;
2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;
3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;
4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.
Avots: EH I, 7
aizberzēt
‡ àizber̂zêt,
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
1) (wiederholt) reibend hinter etwas geraten lassen:
a. netīrumus aiz naga Lems., Salis;
2) (wiederholt) reibend forttreiben:
a. miegu pruojām;
3) (wiederholt) reibend schliessen, zumachen:
acis a. (anschwellen machen). Refl. -tiês, beim (wiederholten) Reiben versehentlich hinter etwas geraten: man kas aiz naga aizberzējies Lems., Salis.
Avots: EH I, 8, 9
aizbrist
àizbrist, intr.,
1) hinwaten:
līdz malai;
2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.
Avots: ME I, 20
1) hinwaten:
līdz malai;
2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.
Avots: ME I, 20
aizdomāt
àizduõmât, ‡
2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡
3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.
Avots: EH I, 21
2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡
3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.
Avots: EH I, 21
aizdūcīt
‡ àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.
Avots: EH I, 21
Avots: EH I, 21
aizdurs
àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizgulēt
àizgulêt, tr.,
1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;
2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;
3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];
4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;
5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.
Avots: ME I, 28
1) verschlafen, schlafend versäumen:
tu esi bruokastis aizgulējis;
2) vai es tavu miegu aizgulēšu? Brigader;
3) viņa ir aizgulē̦ta U., sie ist schwanger
[vgl. aruss. залеже ю "coiit cum ea" in Sreznevskis Wörterb. 925];
4) viņam netīk sievas aizgulēt U, er will nicht getrennt von seiner Frau schlafen;
5) Refl. -tiês, sich verschlafen:
tu esi šuorīt aizgulējies Purap.
Avots: ME I, 28
aizgult
àizgul˜t, ‡
2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).
Avots: EH I, 26
2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz māju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).
Avots: EH I, 26
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aizkalēties
àizkalêtiês,
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
aizkaltēt
àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizkart
àizkar̂t: Refl. -tiês, ‡
2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.
Avots: EH I, 29
2) : man netīšām aizkârās Golg. u. a., unversehens habe ich (es) angerührt.
Avots: EH I, 29
aizķepēt
aizķuidīt
aizkūlējs
àizkũlẽjs, bezeichnete während des Frohndienstes den, welcher den nachts dreschenden Arbeiter ablöste (an seine Stelle trat) L.
Avots: ME I, 35
Avots: ME I, 35
aizkurst
[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis kā rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]
Avots: ME I, 34
Avots: ME I, 34
aizlīt
àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizmetiens
àizmetiêns,
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;
2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.
Avots: ME I, 40
aizmežģīt
‡ àizmežģît diegus tīkla caurumam priekšā Stenden, ein Loch im Netz mit Zwirn zuflechten.
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizmīcīt
‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?
Avots: EH I, 39
Avots: EH I, 39
aizrunāt
àizrunât,
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;
5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês, ‡
2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās; ‡
3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.
Avots: EH I, 46
aizsāpet
àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983
Avots: ME I, 49
Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983
Avots: ME I, 49
aizšķaudīt
àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
aizslapēt
‡ àizslapêt oder àizslapinât, ein wenig benetzen, anfeuchten: lietus aizslapējis sìenu.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizspieds
àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizstīpāt
‡ àizstĩpât,
1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;
2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).
Avots: EH I, 53
1) a. mucu A.-Ottenhof, Meselau, das Bebänden einer Tonne beenden;
2) a. izkaltušu spaini, die Reifen eines ausgetrockneten Eimers straffer zusammenziehend, die Ritzen desselben verschliessen (beseitigen).
Avots: EH I, 53
aiztaupīt
àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.
Avots: ME I, 55
Avots: ME I, 55
aiztīklot
àiztìkluôt, wie mit einem Netze bedecken, verschleiern: ar zvaigžņu mirdzu acis aiztīkluoja Rain.
Avots: ME I, 57
Avots: ME I, 57
aiztikums
àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.
Avots: ME I, 56, 57
Avots: ME I, 56, 57
aiztīņāt
‡ àiztīņât, zuwickeln, verhüllen, verdecken: seja bija aiztīņāta ar... lakatu Veselis Netic. Toma mīlestība 159.
Avots: EH I, 58
Avots: EH I, 58
aiztirīt
akacis
akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),
1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;
2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;
3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].
Avots: ME I, 62
1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;
2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;
3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].
Avots: ME I, 62
akls
akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
akmens
akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
āle
ãle, das Treiben eines Fahrzeugs mit dem Winde (?) U. [Vielleicht mit Fick BB. II, 264 nebst ālêt "die Netze treiben lassen" zu aluôt "irren" (s. dies); in diesem Fall hierher auch ãļa (s. dies) und ãlêtiês "tollen".]
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
āleišu
āleišu zvejuot sage man,"wenn zwei Böte, jedes mit seinem Netz, zusammen fischen" (?) Mag. II, I, 127; fischen mit dem Treibenlasser der Netze U. [In der letzten Bed. scheint āleišu aus * āl-leišu entstanden zu sein, mit -leišu zu li. léisti, le. laist "lassen"; zu -šu s. Le. Gr. 483, und āl- gehört dann zu āle.]
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
ālēt
I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].
Avots: ME I, 238
Avots: ME I, 238
algotnis
‡ àlguôtnis, ein Lohnarbeiter: pret kungu . . . alguotņiem Veselis Netic. Toma mīlest. 35.
Avots: EH I, 67
Avots: EH I, 67
āliņģis
ãliņ̃ģis, auch [ãliņš Dond., Salis], ãleņ̃ģis BW. 18885 und U. (li. [ólingis bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 928], ólinge+),
1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;
2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]
Avots: ME I, 238
1) die Eiswuhne:
bāz pats savu asti āliņģī;
2) die Netzwuhne:
āliņģi izcirst. [Nach Prellwitz, Die deutschen Bestandteile in den lettischen Sprachen I, 45, aus einem nd. haling.]
Avots: ME I, 238
alksnis
àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
ālogs
āluogs,
1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute kā āluogs Naud., Auermünde;
2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].
Avots: ME I, 238
1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute kā āluogs Naud., Auermünde;
2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].
Avots: ME I, 238
amats
amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],
1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;
2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;
3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;
4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;
5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.
Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt
Avots: ME I, 70
1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;
2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;
3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;
4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;
5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.
Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt
Avots: ME I, 70
āms
I ãms U. (aus mnd. hame "kleines Netz zum Fischen"), der Netzbeutel: āms sastāv iz līkstēm jeb gaŗām linuma strēmelēm Etn. II, 106.
Avots: ME I, 239
Avots: ME I, 239
Ancis
Añcis, männlicher Taufname, Hans: Sprw. Ancis aŗ, Ancis sēj, Ancis pats apē̦d. neticu, Anci, vai pie dieva kļūsi, dein Wunsch wird wohl nicht in Erfüllung gehen. Anci, nesaki ui, kamē̦r par gŗāvi Tr., freue dich nicht zu früh.
Avots: ME I, 71
Avots: ME I, 71
andogi
anduogi, die gröberen und engmaschigeren Teile des Zugnetzes (vads): kuopējā lašu vadā vidus iziet anduoguos un āmā. anduogi ir vada pusgabali Etn. II, 106.
Avots: ME I, 71
Avots: ME I, 71
ap
ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.
In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,
1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;
2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;
3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;
4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;
5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;
6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.
Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa
Avots: ME I, 72
In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,
1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;
2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;
3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;
4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;
5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;
6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.
Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa
Avots: ME I, 72
ap
I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.; ‡
4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.
Avots: EH I, 70
4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.
Avots: EH I, 70
ap
I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
apakš
apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,
1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;
2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;
3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.
Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte
Avots: ME I, 72, 73
1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;
2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;
3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.
Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte
Avots: ME I, 72, 73
apasarot
apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.
Avots: ME I, 75
Avots: ME I, 75
apbirt
apbir̃t (li. apbìrti),
1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;
2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;
3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;
4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.
Avots: ME I, 77
1) abfallen:
kuokam lapas apbirušas;
2) (von Tränen) fliessen:
man apbira asariņas BW. 9856;
3) bedeckt werden:
apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529, meine weissen Hände werden von bittern Tränen benetzt. lai būt (u) mana villainīte ar skujām apbiruse BW. 15687;
4) um etwas fallend, bedecken:
tur tevi apbira ābeļu ziedi BW. 33778 var.
Avots: ME I, 77
apbriedis
apbriêdis, f. -usi, Part. Prät. von apbriêst: ceļš apbriedis, der Weg ist betrocknet, zeme apbriedusi, der Boden ist betrocknet, so dass man ihn beackern kann Kurl.
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apcelt
apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,
1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;
2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;
3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;
4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.
Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte
Avots: ME I, 78
1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;
2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;
3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;
4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.
Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte
Avots: ME I, 78
apcilāt
apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.
Avots: ME I, 79
Avots: ME I, 79
apēdināt
‡ apêdinât,
1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;
2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;
3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.
Avots: EH I, 80
1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;
2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;
3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.
Avots: EH I, 80
apgājīgs
‡ apgãjîgs, umgänglich (?): jauns skuķis, skaists, apgājīgs Veselis Netic. Toma mīlest. 113.
Avots: EH I, 81
Avots: EH I, 81
apgarēt
‡ I apgarêt
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
apglumināt
‡ apgluminât,
1) = ‡ apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;
2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.
Avots: EH I, 82
1) = ‡ apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;
2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.
Avots: EH I, 82
apgrabināt
‡ apgrabinât,
1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;
2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;
3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;
4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.
Avots: EH I, 83
1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;
2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;
3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;
4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.
Avots: EH I, 83
apgraudēt
‡ II apgraudêt "ahschanem (z. e. Körner aus der Ahre, Russ)" Spr.; a. ķirpas Odsen, Saikava, den verregnelen oberen Teil eines Heuhaufens abwerfen, damit das Heu trocknet.
Avots: EH I, 83
Avots: EH I, 83
apiet
apiet,
3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡
5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡
6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡
7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡
8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,
1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;
2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.
Avots: EH I, 87
3) "finden"
auch Lieven-Behrsen; apiets vilks Pas. IX, 526. Jānis bij apgājis ("izspieguojis"), un mēs dagājuši ieraugām pļaviņā trīs briežus Saikava; ‡
5) betrügen:
tuo vajaga apiet, citādi ar viņu galā netiksim Dond.; ‡
6) sich belaufen (begatten):
guovs jau apgājusi Dond. melne apgāja jau viņudien Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64. guovs apgāja vēršuos Oknist; ‡
7) a. ar utim, = aplaisties ar utīm, verlausen
Dunika; ‡
8) man apgāja miegs Pas. Vl, 194, mich überkam der Schlaf.
Refl. -tiês,
1): guovs apgājās ar vērsi Saikava;
2) verkehren (Umgang haben) mit:
ne˙vienam netīk a. ar tādiem cilvē̦kiem Pēterb. Av. II, 167, Nitau, Sessw.
Avots: EH I, 87
apiet
apiet [li. apeĩti],
1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;
2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;
3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;
4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,
1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;
2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,
1) die Begattung von Tieren,
2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.
Avots: ME I, 90, 91
1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;
2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;
3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;
4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,
1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;
2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,
1) die Begattung von Tieren,
2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.
Avots: ME I, 90, 91
apirda
apirda [in Saussen apìrda 2] Bers., dial. apìerde Mar., so auch Konv. 1 21, ein Geschwür am Finger, etwa von einem Splitter herrührend N.-Schwanb. apirda - pirksta vaļņa apmilzums Etn. III, 145. apirda - slimība, kuŗa ceļas, ja pirksta galā kaut kas ieduŗas un netiek izvilkts RKr. XV, 105. Aus ap-virda, s. d.
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apkāļas
apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].
Avots: ME I, 94
Avots: ME I, 94
apkapāt
apkarot
apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apķēriens
apķērnāt
apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.
Avots: EH I, 96
Avots: EH I, 96
apklaudzināt
‡ apklaudzinât, an eine grössere Anzahl von Objekten anklopfen: visas duris a., bet iekšā netikt.
Avots: EH I, 91
Avots: EH I, 91
aplaistīt
aplaîstît [li. apláistyti], tr., begiessen, benetzen: puķes; aplaistīt acis ar zālēm LP. IV, 43. Refl. -tiês, sich begiessen: pirtī nuopē̦rušies, aplaistījāmies ar aukstu ūdeni.
Avots: ME I, 99
Avots: ME I, 99
aplīciene
aplīt
aplūzām
aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.
Avots: ME I, 103
Avots: ME I, 103
apmale
apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.
Avots: ME I, 104
Avots: ME I, 104
apmērcēt
apmest
apmest (li. apmèsti), tr.,
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
apmīcīt
apmîcît: a. miltus Siuxt, (beim Teigkneten) trockenes Mehl mit dem Teig zusammenkneten: apmīci piebē̦rtuos miltus!
Avots: EH I, 102
Avots: EH I, 102
apmīcīt
apmîcît [li. apmìnkyti], tr., umkneten: maizi apmīcuot, jāuzve̦lk uz mīklas trīs krusti Etn. II, 61.
Avots: ME I, 108
Avots: ME I, 108
apmirdzināt
apmir̂dzinât, tr.,
1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;
2) benetzen, bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 107
1) bescheinen, beleuchten:
mēneša apmirdzinātie sniega klajumi Egl.;
2) benetzen, bespritzen
Spr.
Avots: ME I, 107
apmirt
apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,
1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;
2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;
3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.
Avots: ME I, 107
1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;
2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;
3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.
Avots: ME I, 107
apnīgroties
‡ apnîgruõtiês 2 Sassm., = apriêbtiês: nuo netīra trauka man apnīgruojās ēst. man sirds apnīgruojas nuo tādiem netīrumiem.
Avots: EH I, 103
Avots: EH I, 103
apraizēt
‡ apraizêt, besorgen: Antuons... apraizēja savu saimniecību Veselis Netic. Toma mīlest. 164.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
aprakt
aprakt, tr.,
1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;
2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;
3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.
Avots: ME I, 113
1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;
2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;
3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.
Avots: ME I, 113
aprasināt
aprasinât, mit Tau bedecken, betauen, etw. nass machen, benetzen: pļavas, zāli. iznāca katram knapi kuo lūpas aprasināt Alm.
Avots: ME I, 113
Avots: ME I, 113
aprasot
aprasuôt,
1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;
2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.
Avots: ME I, 113
1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;
2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.
Avots: ME I, 113
apraudāt
apraûdât (li. apraudóti), tr.,
1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;
2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.
Avots: ME I, 113
1) beweinen:
ik gadu radi un draugi gāja uz kapiem apraudāt savus aizgājušuos LP. VII, 408;
2) mit Tränen benetzen:
tu jau man apraudāsi slapjas jaunās bikses MWM. VI, 724. Refl. -tiês, Mitleidstränen vergiessen: sievas gandrīz visas apraudājās Apsk. I, 296. fast allen Weibern wurden die Tränen los.
Avots: ME I, 113
apredzēt
apredzêt,
1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡
2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un mājas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.
Avots: EH I, 108
1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡
2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un mājas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.
Avots: EH I, 108
aprept
aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,
1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;
2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;
3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.
Avots: ME I, 115
1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;
2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;
3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.
Avots: ME I, 115
aprūgt
‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),
1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;
2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;
3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.
Avots: EH I, 110
1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;
2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;
3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.
Avots: EH I, 110
apšekšēt
apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]
Avots: ME I, 129
Avots: ME I, 129
apšervēt
‡ apšervêt Lennew., sich mit einer Schmutzschicht bedecken: ruokas apšervējušas netīrumiem.
Avots: EH I, 119
Avots: EH I, 119
apsiekalot
apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apsikt
apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,
1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;
2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.
Avots: ME I, 119
1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;
2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.
Avots: ME I, 119
apšļakstināt
apšļakstinât (unter apšļacinât): asinis... apšļakstināja netīruos salmus Veselis Netic. Toma mīlestība 132.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apsmildzināt
apsmildzinât, tr., benetzen mit Staubregen: lietus mani apsmildzināja LP. VI, 833. C.
Avots: ME I, 124
Avots: ME I, 124
apsmulis
apspaidīt
apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,
1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;
2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.
Avots: ME I, 124
1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;
2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.
Avots: ME I, 124
aptamzēt
aptašķīt
aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptraišķīt
aptràišķît 2 [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.
Avots: ME I, 131
Avots: ME I, 131
apvarzāt
apvarzât, tr., netzartig umflechten Spr.; eine Arbeit unordentlich machen: skruoderis apvarzājis svārkus, kurpnieks zābakus, galdnieks skapi un gultu J. Kaln.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvērtne
apvērtne (zu apvẽrt), eine Schnur zum Zusammenschnüren eingezogen U; die Schnur am Netze: pludiņi pie tīkla apvērtnes Konv. 2 399.
Avots: ME I, 135
Avots: ME I, 135
apviļāt
apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,
1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;
2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.
Avots: ME I, 136
1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;
2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.
Avots: ME I, 136
apzīmēt
apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
ar
ar,
1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;
2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;
3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:
a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;
b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;
c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]
Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7
Avots: ME I, 139, 140
1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;
2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;
3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:
a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;
b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;
c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]
Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7
Avots: ME I, 139, 140
ārķis
ãrķis, arķis,
1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;
2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;
3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;
4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;
5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]
Avots: ME I, 243
1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;
2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;
3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;
4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;
5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]
Avots: ME I, 243
arkls
ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
asara
asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:
1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);
2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;
3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;
4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;
5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;
6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;
7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;
8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]
Avots: ME I, 142, 143
1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);
2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;
3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;
4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;
5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;
6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;
7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;
8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]
Avots: ME I, 142, 143
asaris
asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],
1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;
2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.
Avots: ME I, 143
1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;
2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.
Avots: ME I, 143
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
at
at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
atbaidīt
atbaĩdît (li. atbaidýti), auch atbaĩdinât, tr.,
1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;
2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.
Avots: ME I, 150
1) abschrecken, weg-, zurückscheuchen:
ar valuodu atbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2;
2) herscheuchen:
atbaidi zivi nuo uotras puses šurp.
Avots: ME I, 150
atbāst
‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atberzēt
atberzt
atber̂zt Spr., tr.,
1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;
2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.
Avots: ME I, 150
1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;
2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.
Avots: ME I, 150
atdzirknis
atdzirknis, der Trichter in einem Netze, der den Ausgang aus dem Netze den hineingegangenen Fischen unmöglich macht [vgl. dzirklis].
Avots: ME I, 156
Avots: ME I, 156
ātenis
atgādāt
atgãdât,
1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;
2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.
Avots: ME I, 158
1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;
2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani māte kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietumā.
Avots: ME I, 158
atgādināt
atkrekojumi
atkritalas
atmatains
‡ atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.
Avots: EH I, 155
Avots: EH I, 155
atmīcīt
‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.
Avots: EH I, 156
Avots: EH I, 156
atmiegs
atmìegs, oft der Pl. atmìegi, atmìegas, ein Nachschläfchen. In früheren Zeiten standen die Letten sehr früh auf und machten sich an die Areit. Nachdem sie gründlich gearbeitet, oft ihre Arbeit beendet hatten, legten sie sich vor Sonnenaufgang auf ein Stündchen hin: vienā rītā deviņi atmiegi BW. 25701. aizgāja atmiegā LP. VI, 76, atmieguos BW. 8079; atmiegas gulēt Sessau. Auch der Mittagsschlaf mit atmiegs, Wiederholung des Schlafes, bezeichnet: būtu laiks nuogulēties dienasvidus atmiegu Janš.
Avots: ME I, 178
Avots: ME I, 178
atmīkas
[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīkām Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmîkā.]
Avots: ME I, 178
Avots: ME I, 178
atnost
‡ atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.
Avots: EH I, 157
Avots: EH I, 157
atraitnis
atraĩtnis, atraĩknis 2 Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne 2 Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]
Avots: ME I, 184
Avots: ME I, 184
atsēt
atsẽt, ‡
2) "das Säen beenden"
Dunika. ; Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss säen: diezgan savā mūžā e̦smu atsējies, vairs netīk sēt Oknist, Vīt.
Avots: EH I, 165
2) "das Säen beenden"
Dunika. ; Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss säen: diezgan savā mūžā e̦smu atsējies, vairs netīk sēt Oknist, Vīt.
Avots: EH I, 165
atsirkt
atsirkt "?": nu jau uozuoli atsirkuši (Altenwoga), die Knospen der Eichen haben sich schon geöffnet.
Avots: ME I, 190
Avots: ME I, 190
atskaidrot
atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.
Kļūdu labojums:
974 = 964
Avots: ME I, 191
Kļūdu labojums:
974 = 964
Avots: ME I, 191
atskaitīt
atskàitît [li. atskaitýti,
1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;
2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;
3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.
Avots: ME I, 191
1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;
2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;
3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.
Avots: ME I, 191
atslarpatāt
‡ atslar̃patât Jürg., zerlumpt (und durchnässt?) herkommen: a. nuo kruogus slapjš un netīrs.
Avots: EH I, 167
Avots: EH I, 167
atslēga
atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.
Avots: ME I, 193
Avots: ME I, 193
atspert
atsper̂t, tr.,
1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;
2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;
3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;
4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;
5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,
1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [
2) "zu Beine kommen"
L.].
Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.
Avots: ME I, 194, 195
1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;
2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;
3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;
4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;
5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,
1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [
2) "zu Beine kommen"
L.].
Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.
Avots: ME I, 194, 195
atspuroties
atspuruôtiês, intr., faserig, struppig, sträubig werden: atspuruojušās plēvītes netīrā krāsa Latv.
Avots: ME I, 196
Avots: ME I, 196
atstādināt
atstãdinât, (li. atstódinti), auch atstâdît, fact., zurücksetzen, zurückstellen, entfernen, von sich tun: nuo augstāku ļaužu sadzīves Rol. atstādini nuost nuo sevim netiklu muti Spr. Sal. 4, 24. atstādināt nuo amata, des Amtes entsetzen.
Avots: ME I, 197
Avots: ME I, 197
atstāvēt
atstãvêt,
2): a. darbus, gaitu Segew.; ‡
4) sich eine gewisse Zeitlang aufhalten:
pēc atstāvē̦tām nedēļām, nachdem die verordneten Wochen dort verbracht waren BielU.; ‡
5) widerstehen
Segew.
Avots: EH I, 171
2): a. darbus, gaitu Segew.; ‡
4) sich eine gewisse Zeitlang aufhalten:
pēc atstāvē̦tām nedēļām, nachdem die verordneten Wochen dort verbracht waren BielU.; ‡
5) widerstehen
Segew.
Avots: EH I, 171
atsvētīt
[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,
1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);
2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.
Avots: ME I, 200
1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);
2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.
Avots: ME I, 200
attaisējs
attaisnot
attàisnuôt, tr., freisprechen, rechtfertigen: lai nu attaisnuotu savu druošību Vēr. I, 1237. Refl. -tiês, sich rechtfertigen: nabadziņš gan attaisnuojies, bet neviens neticējis LP. V, 77.
Avots: ME I, 203
Avots: ME I, 203
atvāža
atvâža 2 oder atvâžu 2 nazis Grünh., geöffnetes Messer; auch nazis nuolikts atvâžu, aufgeklappt.
Avots: ME I, 208
Avots: ME I, 208
atvēkšēt
‡ *atvēkšêt, "atvēkšt, in der Verbind. acis atvēkšējis od. atvēkš(ķ)is "mit komisch geöffneten Augen" Warkl.
Avots: EH I, 180
Avots: EH I, 180
atvērtne
atvẽrtne,
1) der Schlitz:
sieviešu lindruoku atvērtne naud.;
2) die obere Hälfte einer Tür, die man ehemals geöffnet habe, um den Rauch aus dem Zimmer hinauszulassen (Altenwoga);
3) in Sudden gleichbed. mit tĩne.
Avots: ME I, 209
1) der Schlitz:
sieviešu lindruoku atvērtne naud.;
2) die obere Hälfte einer Tür, die man ehemals geöffnet habe, um den Rauch aus dem Zimmer hinauszulassen (Altenwoga);
3) in Sudden gleichbed. mit tĩne.
Avots: ME I, 209
atviru
audējs
audeknis
auglis
aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],
1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;
2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;
3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.
Avots: ME I, 216
1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;
2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;
3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.
Avots: ME I, 216
auksts
aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]
Avots: ME I, 222, 223
Avots: ME I, 222, 223
aukt
avotains
avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.
Avots: EH I, 190
Avots: EH I, 190
āzis
âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
bāba
bãba,
1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;
2) mē̦slu bāba,
a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;
b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;
3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;
5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].
Avots: ME I, 270
1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;
2) mē̦slu bāba,
a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;
b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;
3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;
5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. 2 79].
Avots: ME I, 270
bagare
bagare, ein nicht grosses Netz der Fischer, womit man kleinere Seefische fängt A. X, I, 328; Buttennetz [Bielenstein Holzb. 651], U. [Vielleicht auf Grund von bagarêt 1 gebildet; vgl. aber auch bogars.]
Avots: ME I, 249
Avots: ME I, 249
bagarēt
bagarêt,
1) mit Netzen auf Meeregrund ziehen, was unerlaubt ist, weil es die Fischbrut zerstört
PK. n. U.;
2) baggern.
[Bedeut. 1 wohl aus der Bed. 2 entstanden; aus d. baggern vielleicht auch li. bagaruoti "собирать все до послѣдка".]
Avots: ME I, 249
1) mit Netzen auf Meeregrund ziehen, was unerlaubt ist, weil es die Fischbrut zerstört
PK. n. U.;
2) baggern.
[Bedeut. 1 wohl aus der Bed. 2 entstanden; aus d. baggern vielleicht auch li. bagaruoti "собирать все до послѣдка".]
Avots: ME I, 249
bags
‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",
Avots: EH I, 198
Avots: EH I, 198
baideklis
[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),
1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.
a) die Vogelscheuche,
b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;
2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;
3) die Ohreule; der Wiedehopf.
Avots: ME I, 249, 250
1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.
a) die Vogelscheuche,
b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;
2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;
3) die Ohreule; der Wiedehopf.
Avots: ME I, 249, 250
baknīt
baktaļa
baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]
Avots: ME I, 253
Avots: ME I, 253
baļas
[baļas (für baļļas?), auch bābas genannt, nach Bielenstein Holzb. 666 in Usmaiten Winden (auf Schlitten), mit denen die Netzleinen aus dem Wasser gezogen werden.]
Avots: ME I, 261
Avots: ME I, 261
baltenis
baltkažoks
‡ *bal˜tkažuoks, ein weisser (aus weissem Schafsfell angefertigter?) Pelz: apvilka nuoskre̦tušuo baltkažuociņu Veselis Netic. Toma mīlest. 116.
Avots: EH I, 202
Avots: EH I, 202
balts
bal˜ts (li. báltas),
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
bandins
bandins, [bandiņš Wid.], das Lachsnetz RKr. II, 55.
Kļūdu labojums:
bandins = bandiņš
jāizmet (zu striechen ist): [bandiņš Wid.]
Avots: ME I, 262
Kļūdu labojums:
bandins = bandiņš
jāizmet (zu striechen ist): [bandiņš Wid.]
Avots: ME I, 262
banīte
banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.
Avots: ME I, 263
Avots: ME I, 263
bargot
bar̂guot Manz., gew. refl. -tiês, sich ereifern, grollen, wüten: [ļaudis trakuo un bārguo Glück, Psalm 2; bārguojās pret saviem bē̦rniem Glück, Hiob 39, 19]. pret mājas gariem nebija ieme̦sla priesterim barguoties Pūrs I, 116. pē̦rkuonis beidzis bārguoties Dünsb. [netaisns bārguotājs nevar taisnuots tapt Glück].
Avots: ME I, 264
Avots: ME I, 264
barkšķis
bāslis
bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [
1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];
2) der sich aufdrängt;
3) ein Zauberer; [
4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].
Avots: ME I, 275
1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];
2) der sich aufdrängt;
3) ein Zauberer; [
4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].
Avots: ME I, 275
bauga
bauga,
1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;
2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];
3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;
4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [
5) eine Anhölie
Wid.];
6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]
Avots: ME I, 267
1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;
2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga 2 Bers.];
3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;
4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [
5) eine Anhölie
Wid.];
6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 3 nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]
Avots: ME I, 267
bauze
bauze,
1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);
2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);
3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;
4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);
5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;
6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke
Avots: ME I, 268
1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);
2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);
3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;
4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);
5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;
6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke
Avots: ME I, 268
bāzt
bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]
Kļūdu labojums:
13919 = 13918
Avots: ME I, 276
Kļūdu labojums:
13919 = 13918
Avots: ME I, 276
be
III be (li. be-) bezeichnet in N. -Bartau [und Gramsden] als Vorsilbe vor einer Verbalform die Fortdauer der Handlung: jau palika berakstuot BW. 13988, 1. [vai ve̦ci gadus be-zinās? Gramsden].
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bēd
bēda
bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]
Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38
Avots: ME I, 287, 288
Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38
Avots: ME I, 287, 288
bēgulība
belzis
‡ belzis, ein etwa einen Faden langer Holzslock (miets) am Netz Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616.
Avots: EH I, 212
Avots: EH I, 212
bērnīgs
bezdemīgs
bezprātis
bēzt
bīdelēt
bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]
Avots: ME I, 303
Avots: ME I, 303
biedrs
bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. 2 537 f. und Feist. Wrtb. 2 68].
Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706
Avots: ME I, 305, 306
Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706
Avots: ME I, 305, 306
bimbis
bim̃bis,
1) das Weinen:
vai jau atkal laiž bimbi vaļām Goldm.;
2) jem., der immer weint:
vai re, kāds bimbis; kāds netīši piedūries, jau pīkst MWM. X, 436.
Avots: ME I, 297
1) das Weinen:
vai jau atkal laiž bimbi vaļām Goldm.;
2) jem., der immer weint:
vai re, kāds bimbis; kāds netīši piedūries, jau pīkst MWM. X, 436.
Avots: ME I, 297
birzāklis
birzāklis, ein krummes Werkzeug, womit man die Saatfurchen auf dem Felde bezeichnet Katzd.
Avots: ME I, 299
Avots: ME I, 299
bisiņi
bisiņi [PS.], [bisines L.], bisītes, Morcheln (marchella Dill. n. RKr. II, 74, morchella esculenta Drostenh.); bisītes im VL. als ve̦cas mātes bezeichnet BW. 2834.
Avots: ME I, 300
Avots: ME I, 300
bīt
bīt, schieben L., [schon von L. selbst als"obsolet"bezeichnet. Allerdings gibt auch Kr. nach Mag. XVI, 2, 63 ein bît, und ein bīt liegt jedenfalls den Formen bīdīt (s. dies) und ārdbīlis zugrunde.]
Avots: ME I, 304
Avots: ME I, 304
bite
bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
bitki
bizins
II bizins, byzans Ekgr., ein zum Werfen geeignetes Stück Holz, sviežamais, kuoka gabals, kas jau ilgāku laiku zemē gulējis un ietrunējis: šai ciemā sirdīgi suņi: ņem līdz kādu bizinu Lubahn n. Etn. I, 32. [bizins Warkhof, Kreuzb., bizenis Kalzenau, eine Gerte, ein Stock. Wohl eine Umbildung von russ. бизу́н "хлыст, прут, хворостина".]
Avots: ME I, 302
Avots: ME I, 302
blāķis
blãķis,
1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;
2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;
3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [
4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]
Avots: ME I, 311
1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;
2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;
3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [
4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]
Avots: ME I, 311
blaknums
blāknums, blāksna, blāksnis, blāksnums, die Flache, Ebene L., St., U.: blāksnās (in die Niederungen) labība tik lē̦ti netuop apspiesta kâ kalnuos L. pāri blāknumam, rūpju brīvs, ceļu pats sevim šķeļ Rainis. rāmas jūŗas blāksnas priekšā stāv kāds vīrs MWM. IV, 433. [blākstiņa, die Schote Gr. - Buschhof. Zu blāk(n)s, mit dem Suffix von pâksts?]
Avots: ME I, 311
Avots: ME I, 311
blāzt
bļemmas
blesis
‡ III blesis, ein derbknochiger, breiter Mensch od. ein solches Tier Lems., Wainsel: kad tas b. iestājies durīs, tad ārā vairs ne˙viens netiek.
Avots: EH I, 228
Avots: EH I, 228
bluķis
bluķis, bluks Dond.,
1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;
2) die Feldrolle;
3) die Kornwalze;
4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;
5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]
Avots: ME I, 317, 318
1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;
2) die Feldrolle;
3) die Kornwalze;
4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;
5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]
Avots: ME I, 317, 318
blundžga
blūžģināt
blūžģinât, das Wasser plätschern machen, um die Fische ins Netz zu scheuchen Laud.; vgl. blūgžinât. [Zu li. blùzginti Jušk. "производить треск".]
Avots: ME I, 319
Avots: ME I, 319
bodziņa
[II buõdziņa, ein an beiden Enden diceres Stäbchen, worauf man die Schnur eines aus dem Waser gezogenen Netzes aufwickelt Salisb.]
Avots: ME I, 360
Avots: ME I, 360
bogars
bogars Pabbasch, bogors Etn. II, 106, [Biel. Holzb. 651], ein grosses Zugnetz [bog - hier wohl aus bug -, vgl. bugurs.]
Avots: ME I, 321
Avots: ME I, 321
boja
bokāt
bokāt
I buõkât,
1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Erlaa; ‡
3) (getrocknete Wäsche) mit einem Bleuel glättend bleuen
AP. n. A. XI, 82; ‡
4) viel essen
(mit ùo 2 ) Bers.
Avots: EH I, 258
1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Erlaa; ‡
3) (getrocknete Wäsche) mit einem Bleuel glättend bleuen
AP. n. A. XI, 82; ‡
4) viel essen
(mit ùo 2 ) Bers.
Avots: EH I, 258
bomēt
buõmêt, ‡
2) (getrocknetes Heu) mit einem
buomis 2, vor dem ein Pferd angespannt ist, zusammenziehen AP.
Avots: EH I, 259
2) (getrocknetes Heu) mit einem
buomis 2, vor dem ein Pferd angespannt ist, zusammenziehen AP.
Avots: EH I, 259
bradenis
bradenis,
1): (Watenetz) auch
Saikava;
2): b. ir škīsta pubuļaina drēbe, vietām kur sists ar sistavām, vietām nav Saikava.
Avots: EH I, 236
1): (Watenetz) auch
Saikava;
2): b. ir škīsta pubuļaina drēbe, vietām kur sists ar sistavām, vietām nav Saikava.
Avots: EH I, 236
bradenis
bradenis [Kreuzb.], Sessw., bradiņš, [bradinis Warhof] (bradinỹs), ein Watenetz, ein kleines Netz (n. Plutte 103 ein grosses Netz); [vgl. Bielenstein Holzb. 668]; von undicht gewebter Leinland: kre̦kls kâ bradenis Selb., Lasd. Vgl. bridenis. [Nach U. auch ein tritt mit dem Fusse].
Avots: ME I, 321, 322
Avots: ME I, 321, 322
bradinis
bradinis (unter bradenis).
1): auch Kaltenbr. ("Walenetz"),
Warkl. ("ein Netz zu dreien"), (bradins) Wessen.
Avots: EH I, 236
1): auch Kaltenbr. ("Walenetz"),
Warkl. ("ein Netz zu dreien"), (bradins) Wessen.
Avots: EH I, 236
braģis
I braģis,
1) ein kleiner Trog im Viehstall
Biel. n. U.: trīs braģi rutku lapu BW. 25965,5; die Schafraufe Kursiten; braģa rati, Spreuwagen (daselbst);
2) Gestell aus Pfählen mit darübergelegten Stangen, auf dem Erbsen und Linsen getrocknet werden
Katzd.;
[3) braģi, Dachreiter
Biel. Holzb. 751].
Avots: ME I, 322
1) ein kleiner Trog im Viehstall
Biel. n. U.: trīs braģi rutku lapu BW. 25965,5; die Schafraufe Kursiten; braģa rati, Spreuwagen (daselbst);
2) Gestell aus Pfählen mit darübergelegten Stangen, auf dem Erbsen und Linsen getrocknet werden
Katzd.;
[3) braģi, Dachreiter
Biel. Holzb. 751].
Avots: ME I, 322
braks
III braks, brakš, brākš, brākšu (brakš, brakšt), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Brechen ensteht: kuoki gāžas briks un braks, brīkš brākš! ve̦lns šurp Aus. I, 47. aizgājuši pruojām, ka brīkš un brākš Upīte, Medn. laiki. tikkuo ierauga tuo tē̦vs, brīkšu brākšu iekšā Latv. Cf. briks! brākš bezeichnet das längere wärende Krachen, braks dagegen einen kurzen Krach.
Avots: ME I, 322
Avots: ME I, 322
brāzāt
‡ brāzât, -ãju,
1) reiben, kratzen
(mit à 2 ) Warkl., Zvirgzdine: cūka brāzā mugaru ap pakši Zvirgzdine. zābaki lieli, brāzā kājas ebenda;
2) schmieren, sudeln
(bràzât 2 ) Pilda: nebrāzā ar netīrām ruokām! Refl. -tiês, sich reiben, kratzen Warkl.: zirgs pie siles brāzājas.
Avots: EH I, 239
1) reiben, kratzen
(mit à 2 ) Warkl., Zvirgzdine: cūka brāzā mugaru ap pakši Zvirgzdine. zābaki lieli, brāzā kājas ebenda;
2) schmieren, sudeln
(bràzât 2 ) Pilda: nebrāzā ar netīrām ruokām! Refl. -tiês, sich reiben, kratzen Warkl.: zirgs pie siles brāzājas.
Avots: EH I, 239
bredenis
bredenis [Salis], ein kleines Zugnetz RKr. II, 55 vgl. bradenis. - Aus бредень, Zugnetz?
Avots: ME I, 329
Avots: ME I, 329
brēkulis
brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.
Avots: ME I, 331
Avots: ME I, 331
Brencis
Brèncis,
1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;
2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;
3) "kleiner, derber Junge"
Popen.
Avots: ME I, 330
1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;
2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;
3) "kleiner, derber Junge"
Popen.
Avots: ME I, 330
bridenis
bridenis [Burtn.], bridiņš (li. bridinũs), ein Watenetz, ein Netz zum Krebsen Adsel, Plm.; vgl. bradenis und bredenis.
Avots: ME I, 331
Avots: ME I, 331
briesmonīgs
‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.
Avots: EH I, 244
Avots: EH I, 244
briks
briks! Iterj. zur Bezeichnung eines beim Brechen hörhaben kurzen Schalles, brīks dagegen bezeichnet einen länger andauernden Schall: arkls briks pie akmeņa lūst Stari II, 243. brīks nuogāzās kuoks gar zemi.
Avots: ME I, 332
Avots: ME I, 332
brikšķēt
brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.
Avots: ME I, 332
Avots: ME I, 332
brist
brist,
1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡
2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III 2 , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.
Avots: EH I, 241
1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡
2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III 2 , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.
Avots: EH I, 241
britans
britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],
1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;
2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".
Avots: ME I, 333
1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;
2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".
Avots: ME I, 333
bruģis
brūka
brūķis
‡ brũķis, der Gebrauch: zirgs (arkls) netur brūķi Rutzau, das Pferd (der Pflug) hält nicht vor, ist zu schwach zum Gebrauch.
Avots: EH I, 246
Avots: EH I, 246
bruku
bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.
Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken
Avots: ME I, 339
Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken
Avots: ME I, 339
brukulains
brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.
Avots: ME I, 339
Avots: ME I, 339
brunmatis
brūnulis
bucis
bucis
II bucis, ein aus Weidenruten geflochtener Setzkorb Gold. n. Etn. III, 162; ein Netz zum Krebsen Plutte 103. [Zu li. bùkis "ein gestricktes Fischernetz"; li. bùčas od. bučius dass. aus dem Lettischen entlehtn?]
Avots: ME I, 344
Avots: ME I, 344
bučs
budžināt
‡ II budžināt (> tanm. budžinet) Strasden, kraulen: suķēns grib, lai es viņu budžinu.
Avots: EH I, 249
Avots: EH I, 249
bugurs
I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. 2 2335; [vgl. bogars].
Avots: ME I, 345
Avots: ME I, 345
bujums
bujums (von bût), Hab und gut: tas viss mans bujums U., [Erlaa]. izpostīja viņa bujumu un pūles Balss. ["te nu viss mans bujums," sagt jem., indem er zeigt, was er im Laufe des Jahres sich durch Arbeit erworben hat Schujen. tāds nieka bujums AP.] tā bujumu mums ar ne˙kad netrūka Austriņš. Dazu der Instr. Sg. bujumu, die verkürzte Form buim, als modus relativus "sei gewesen": luopiņš tūdaļ buim beigts JK. VI, 28.
Avots: ME I, 346
Avots: ME I, 346
bulavs
‡ bulavs, ein Gegenstand (eine lange Holzstange, auf deren ein Ende ein dickeres liolzstück aufgestülpt ist), mit dem man Fische zum Netz hin scheucht Kaltenbr. Aus r. булава "Keule"?
Avots: EH I, 250
Avots: EH I, 250
buldurēt
‡ III buldurêt,
1) "Fische ins Netz treiben"
Oberkurl.; zu bul˜duris 2;
2) unruhig hin und her reissen, wiederholt bewegen
Siuxt; kuo tu buldurē zirgu?
3) sich unruhig verhalten, zappeln
Siuxt. Refl. -tiês Siuxt (mit ulˆ), unruhig mit den Armen und Beinen zappeln, unruhig die Arme und Beine hin und her bewegen. Zu bulduris 2 dürfte auch buldurêt II gehören J. AI.
Avots: EH I, 250
1) "Fische ins Netz treiben"
Oberkurl.; zu bul˜duris 2;
2) unruhig hin und her reissen, wiederholt bewegen
Siuxt; kuo tu buldurē zirgu?
3) sich unruhig verhalten, zappeln
Siuxt. Refl. -tiês Siuxt (mit ulˆ), unruhig mit den Armen und Beinen zappeln, unruhig die Arme und Beine hin und her bewegen. Zu bulduris 2 dürfte auch buldurêt II gehören J. AI.
Avots: EH I, 250
bulduris
bul˜duris,
1) der Schwätzer, Radebrecher,
[buldurs PS.], Polteren (oft von einem betrunkenen Menschen): tas ir liels bulduris Lautb. viņš tāds bulduris: ne˙kā nevar saprast Mar. n. RKr. XV, 108;
2) ein Stock, mit dem man Fische ins Netz treibt oder die Fische beim Herausnehmen des Netzes fortscheucht
Peb., Drsth.
Avots: ME I, 348
1) der Schwätzer, Radebrecher,
[buldurs PS.], Polteren (oft von einem betrunkenen Menschen): tas ir liels bulduris Lautb. viņš tāds bulduris: ne˙kā nevar saprast Mar. n. RKr. XV, 108;
2) ein Stock, mit dem man Fische ins Netz treibt oder die Fische beim Herausnehmen des Netzes fortscheucht
Peb., Drsth.
Avots: ME I, 348
bultēkls
‡ bùltè̦kls 2 Auleja, eine Stange zum Scheuchen von Fischen ins Netz; vgl. dukuris 2.
Avots: EH I, 251
Avots: EH I, 251
bultēt
‡ II bùltêt 2 -ēju Auleja,
1) beim Fischen mit einer Stange die Fische ins Netz scheuchen;
2) (eine Flüssigkeit) hörbar umrühren:
bē̦rns bultē sumazgas ar pagalīti.
Avots: EH I, 251
1) beim Fischen mit einer Stange die Fische ins Netz scheuchen;
2) (eine Flüssigkeit) hörbar umrühren:
bē̦rns bultē sumazgas ar pagalīti.
Avots: EH I, 251
bundulis
buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],
1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;
2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;
3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;
4) ein Bündel
Ruj. n. U.;
5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;
6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;
7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;
8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]
Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)
Avots: ME I, 350, 351
1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;
2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;
3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;
4) ein Bündel
Ruj. n. U.;
5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;
6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;
7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;
8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]
Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)
Avots: ME I, 350, 351
buņķete
‡ buņķete (?), eine Versammiung der piegulaieki in der Nacht vom Sonnabend auf Sonntag: netrūka Bē̦rtuļa arī buņķetēs, kâ tuoreiz sauca sevišķus pieguļnieku vakarus, kad nuo ve̦se̦la nuovada ... sestdienas vakarā ... puiši un ... vīri sajāja pieguļā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 109.
Avots: EH I, 253
Avots: EH I, 253
būris
‡ III bũris AP., ein Gestell aus 3-4 ästigen Pfählen (žepeŗi), worauf Getreide, Klee, Erbsen getrocknet werden: duošu ... rudenī būrī graudus palasīt BW. 15614, 2 var. Identisch mit būris I?
Avots: EH I, 257
Avots: EH I, 257
burka
buzdiķis
bužs
čabāt
čakaris
čampa
II čampa, ein Unordentlicher, Unsauberer; jem., der ohne Not in Kot od. Schmutz umhergeht Lems. n. U.: e, kur ir čampa! ar netīrajām kājām piemīdīja visu istabu.
Avots: ME I, 403
Avots: ME I, 403
čampāt
čarvāns
‡ čar̃vãns AP., ein brünetter Mensch (mit dunkler Haar- und Gesichtsfarbe): Jēcis bij neglīts, me̦lns kâ č.
Avots: EH I, 285
Avots: EH I, 285
ceizis
cencers
I cencers L., eine alte Stubbe (L. bemerkt selbst dazu:"soll soviel sein als sencers" [zu se̦ns u. ce̦rs, was phonetisch möglich ist]).
Avots: ME I, 372
Avots: ME I, 372
ciems
cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,
1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;
2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;
3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;
4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;
5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]
Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.
Avots: ME I, 394
1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;
2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;
3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;
4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;
5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]
Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.
Avots: ME I, 394
čigāns
čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]
Avots: ME I, 412
Avots: ME I, 412
čilināt
cilpa
cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],
1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;
2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;
3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);
4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;
5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;
6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].
Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,
Avots: ME I, 381, 382
1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;
2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;
3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);
4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;
5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;
6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].
Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,
Avots: ME I, 381, 382
cimds
cìmds, dial. [auch bei Manz. Lettus] cimda, [Dem. (verächtl.) cim̃delis Līn.], der Handschuh: dūraini, pirkstaini, rakstaini cimdi. cimdus darināt, Handschuhe verfertigen; cimdus izduot, das Jawort geben L., St., U. Sprw.: kāda ruoka, tāds cimds. ar cimdiem kaķis peles neķeŗ. netiksi klāt ne ar ādas cimdiem, von einem Unnahbaren. viņi kâ cimds pie ruokas, von einem Schmeichler, von einem Aufdringlichen. kâ cimdiem taisīts, schlecht gemacht. tāds vīrs kâ cimds, von einem Knirps. līgstamie cimdi nennt man die Handschuhe, welche die Braut von der Traung anzieht RKr. XVI, 99; mirstami oder nāves c. habe ein Kind, welche bei der Geburt ganz weisse Hände hat, während der übrige Körper rot ist: kam tādi nāves cimdi ruokā, tas nav dzīvuotājs JK. VI, 30. [Etwa zu an. hamr "Hütte", ahd. hemidi "Hemd", got. gahamōn "sich bekleiden" u. a.; vgl. Thomsen Beröringer 187.]
Kļūdu labojums:
Trauung anzieht = Trauung anhat, während sie sich mit den Haussgenossen aussöhnt
Avots: ME I, 383
Kļūdu labojums:
Trauung anzieht = Trauung anhat, während sie sich mit den Haussgenossen aussöhnt
Avots: ME I, 383
cinata
cinata, Demin. cinatiņa, cinātiņa, cinetiņa, cinutiņa BW. 9808,
1) der Hümpel
[PS.], Mooshügel: ve̦cais āzis kūlu grauza, cinatā atspēries BW. 13145;
[2) ein Haufe von abgehackten Hümpeln
C. Zu cinis].
Kļūdu labojums:
grauza = plēsa
Avots: ME I, 384
1) der Hümpel
[PS.], Mooshügel: ve̦cais āzis kūlu grauza, cinatā atspēries BW. 13145;
[2) ein Haufe von abgehackten Hümpeln
C. Zu cinis].
Kļūdu labojums:
grauza = plēsa
Avots: ME I, 384
circināt
cisas
cisas,
1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:
2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;
3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]
Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).
Avots: ME I, 388
1) langes, besonders in alten Flussbetten wachsendes Gras
(cisu jumti L. W. 1921, No 50), das getrocknet in Betten oder auf die Diele zum Schlafen gebreitet wird:
2) das Lager überhaupt:
gulēt uz nāves (miruoņu) cisām, auf dem Sterbebette liegen. pataisīja siena cisas, guovis guļ uz cisām. tu dūņu cisās luteklīgi dusi R. Sk. II, 14. siena cisas BW. 30178; cisu maiss, der Strohsack;
3) eža cisas lycopodium clavatum RKr. III, 71. [Etwa zu li. kìsti prs. (kisù) "насаживать овин" (urspr. nach Būga Изв. XVII, 1, 19 etwa: класть, складывать), wozu nach Jaunis (bei Būga 1. c.) ai. cinōti "schichtet"
u. a. bei Berneker Wrtb. I, 157.]
Kļūdu labojums:
teikums "pataisīju siena cisas" jāpārceļ uz 2. nozīmes nodalījumu(der Satz"pataisīju siena cisas"gehört zur Bed. 2).
Avots: ME I, 388
cits
cits (li. kìtas),
1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;
2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;
3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;
4) cits cita, citam, citu,
a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);
b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;
5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,
a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;
b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;
6) im temporalen Sinne,
a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;
b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;
[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].
Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1
Avots: ME I, 389, 390
1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;
2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;
3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;
4) cits cita, citam, citu,
a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);
b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;
5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,
a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;
b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;
6) im temporalen Sinne,
a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;
b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;
[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].
Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1
Avots: ME I, 389, 390
čuņčī
čuslis
‡ IV čuslis Sauken,
1) "ein schmutziges Zimmer, in dem mancherlei Sachen in Unordnung datiegen":
tai mājā ir gatavs č.;
2) "ein zerlumpter, unsauberer, unzuverlässiger Mensch";
dzīvuo kâ čušļi ("netīrīgi") Frauenb.
Avots: EH I, 297
1) "ein schmutziges Zimmer, in dem mancherlei Sachen in Unordnung datiegen":
tai mājā ir gatavs č.;
2) "ein zerlumpter, unsauberer, unzuverlässiger Mensch";
dzīvuo kâ čušļi ("netīrīgi") Frauenb.
Avots: EH I, 297
da
II da,
1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:
a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;
b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;
2)
Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.
da- bezeichnet:
a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;
b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]
Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775
Avots: ME I, 427
1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:
a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;
b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;
2)
Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.
da- bezeichnet:
a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;
b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]
Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775
Avots: ME I, 427
dabrava
dabrava U., einer, der sich seine Kleidung beschmutzt. [Zu gr. δέφω "knete, walke"?]
Avots: ME I, 428
Avots: ME I, 428
dabūt
dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,
3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;
2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;
3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;
4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;
5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,
1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;
2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".
Avots: ME I, 428, 429
3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;
2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;
3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;
4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;
5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,
1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;
2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".
Avots: ME I, 428, 429
dadzīvāties
‡ dadzîvâtiês, mit der Zeit vermögend werden (etwas erwerben) Kaltenbr.: mes netikām dadzīvājušies. tagad nevar d˙da cūkām.
Avots: EH I, 301
Avots: EH I, 301
dailietis
‡ dailietis, ein Schöner, Anmutiger, Netter: daila augu dailiešam (Var.: ļaunajam), ne kādam neliešam BW. 9432 var.; 9433.
Avots: EH I, 302
Avots: EH I, 302
dailiņš
daiļš
dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].
Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11
Avots: ME I, 431, 432
Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11
Avots: ME I, 431, 432
dairi
daĩri, dairus, [daĩrs N. - Bergfr.], Adv., unheimlich, bange: viņa tuvumā man ir tā dairi. puisē̦nam same̦tas dairi un auksti Vēr. II, 222. netiktuos vis tuvuoties, me̦tas dairus Alm.
Avots: ME I, 432
Avots: ME I, 432
dakņāt
daļa
daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,
1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;
2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]
Avots: ME I, 435, 436
1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;
2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]
Avots: ME I, 435, 436
dalba
dal˜ba Smilt., dal˜bs Kand., auch dalbe, dalbis,
1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];
2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;
3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;
4) [dàļba 2 Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);
5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;
6) die Ofenkrücke;
7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];
8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;
9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;
10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III 4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]
Avots: ME I, 434
1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];
2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;
3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;
4) [dàļba 2 Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);
5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;
6) die Ofenkrücke;
7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];
8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;
9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;
10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III 4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]
Avots: ME I, 434
dalbot
dal˜buôt, dalbât Druw.,
1) mit dem dalbs die Fische in das Netz treiben;
[2) dal˜buôt Salis, mit einem dalbs in der Riege das Getreide durchwühlen, damit es besser trocknet:
d. se̦ru;
3) sìenu dal˜buôt Wandsen, mit einem dalbis Heu auf die
kaudze hinaufreichen].
Avots: ME I, 434
1) mit dem dalbs die Fische in das Netz treiben;
[2) dal˜buôt Salis, mit einem dalbs in der Riege das Getreide durchwühlen, damit es besser trocknet:
d. se̦ru;
3) sìenu dal˜buôt Wandsen, mit einem dalbis Heu auf die
kaudze hinaufreichen].
Avots: ME I, 434
daļģēt
dalgs
dalgs L. (von ihm als"lit."bezeichnet), U., die Sense. Nebst li. dal˜gis od. dal˜gė, del˜gė, apr. doalgis "Sense" [der Form (und Bedeutung) wegen wohl (nach Fick BB. II, 198, Lewy PBrB. XXXII, 148, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 158, Walde Wrtb. 2 239 u. 269, Niedermann Essais ďétym. et de crit. verb. lat. 23; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 207) eher zu an. telgia "behauen, (zu)schneiden, schnitzen", als (nach Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 106) zu an. dálkr "Nadel, Dolch", ir. delg "Dorn, Tuchnadel" oder (nach Fick Wrtb. III 4, 210) zu ae. dolg "Wunde" resp. (nach Froehde BB. XVII, 310, der auch ein preuss. -le. dalkis (das nicht echt le. sein kann) "Aalangel" heranzieht, Mikkola BB. XXV, 74 und Junker IF. XXXV, 276) zu la. falx "Sichel, Sense"].
Avots: ME I, 434, 435
Avots: ME I, 434, 435
dambra
damīcīt
dandals
‡ dandals "ein Stück Holz, etwa arm dick, 4-8 Fuss lang, womit man sich zur Verteidigung bewaffnet" (in einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 306
Avots: EH I, 306
darbistaba
dar̂bistaba, die Werk-, Arbeitstube, das Kabinet: pētnieks savā darbistabā A. XII, 392.
Avots: ME I, 439
Avots: ME I, 439
dāriens
[dãriens,
1) das Getreide, das in der Darre getrocknet wird Wandsen]:
beidzamuo auzu dārienu pārmērījuot;
[2) das auf 3 Dörrbalken zum Trocknen aufgeschichtete Getreide
Salis. Ableitung von dāris od. dāre].
Avots: ME I, 448
1) das Getreide, das in der Darre getrocknet wird Wandsen]:
beidzamuo auzu dārienu pārmērījuot;
[2) das auf 3 Dörrbalken zum Trocknen aufgeschichtete Getreide
Salis. Ableitung von dāris od. dāre].
Avots: ME I, 448
darīt
darît, -u, -īju (li. darýti),
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];
2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,
a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;
b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,
1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;
2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;
3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;
4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;
5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;
6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]
Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3
Avots: ME I, 440, 441
dāvana
dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]
Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)
Avots: ME I, 449
debess
debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
1) gew. f., der Himmel:
a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;
b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;
2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]
Avots: ME I, 449, 450
deguns
de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],
1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;
2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;
3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];
4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;
5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.
Avots: ME I, 452
1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;
2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;
3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];
4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;
5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.
Avots: ME I, 452
dēļās
‡ dẽļâs, im Ausruf tebe nu d., mit dem man die Worte des Angeredeten als ein leeres Gerede bezeichnet Grünw. Vgl. tebe dēļ unter dēļ II 1.
Avots: EH I, 318
Avots: EH I, 318
dēne
‡ dēne Warkl. "?": balkā ieme̦tusies d. ar dēni ni˙kai netīku galā: nevar izjemt nuo baļķa.
Avots: EH I, 318
Avots: EH I, 318
derdzis
derdzis, das Gekreisch, der Streit: nu bija derdzis izšķirts LP. VI, 855. kad tik vecenes atkal neiesāk kādu derdzi vilkt Purap. ļaudis sagāja derdzī, kamē̦r - vārds pa vārdam - sāka kauties Naud. netaisi ne˙kāda tukša gar,a derdža Vīt. kaimiņu starpā ve̦lkas ilgs derdzis (" stille, heimliche Feindschaft") Druw.
Avots: ME I, 456
Avots: ME I, 456
derēt
derêt, -u (selten -ēju), -ēju,
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;
2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;
3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;
4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;
5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;
6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;
7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;
8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,
1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;
2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]
Avots: ME I, 456
diedelis
dìedelis: ein Bummler, Faulpelz AP.; tāds d. nuo cilvē̦ka! Dond. diedeļam, visu kruogu dzē̦rājam BW. 16806, 2. neduošu... diedeļiem (Var.: neveikļiem, netikļiem, smurguļiem) 6228, 5 var.
Avots: EH I, 326
Avots: EH I, 326
dievojs
dievuojs, herrlich, gut, geeignet: dievuojā brīdī Selb. n. Etn. IV, 62. dievuojam bāliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds nedievuojs, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, es dievuoja malējiņa 8062 var. [duod, dieviņ, dievuojam 32830 var. dievuojam līgaviņa, man tik vîžu pinumiņš 15861.]
Avots: ME I, 487
Avots: ME I, 487
dievs
dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
dievuioties
dìevuiôtiês, beteuern, schwören, feierlich versprechen: uozuoliņš dievuojās saulei saknes nerādīt. tas dievuojas tik+pat kâ žīds pie krusta Etn. IV, 121. puisis gan dievuojies, gan liedzies, bet šie neticējuši LP. IV, 207.
Avots: ME I, 487
Avots: ME I, 487
dievvārds
diezcik
diezcik, aus dievs zin cik, Gott weiss wie, wenn auch noch, wie sehr auch: lai upīte diezcik strauja, pret kalniņu netecēja BW. 997. lai tie kungi diez cik lieli 5960.
Avots: ME I, 487
Avots: ME I, 487
diezēt
diezêt Oppek., anbieten, aufschwatzen (eine Ware). [Wohl zu slav. děža "Backtrog", ai. dēhmi "bestreiche", dēhī, aw. uzdaēza- "Wall", arm. dēz "Haufe", gr. τεῖχος "Mauer", osk. feìhùss "muros", got. deigan "kneten", ahd. teig "Teig" u. a. und wohl auch li. díežti "prügeln"; s. Zubatý AfslPh. XVI, 389, Būga РФВ ‚. LXVI, 235, Berneker Wrtb. I, 198, Prellwitz Wrtb. 2 453, Boisacq Dict. 949 f., Walde Wrtb. 2 293 unter fingō u. a.]
Avots: ME I, 487
Avots: ME I, 487
dipins
dižaudzis
dižaûdzis, gross, hoch gewachsen: kâ es tevi nevaināju, dižauguša, netikuša Ltd. 776; dižaudzīte, Epitheton des Hanfes im VL.: kaņepīte, dižaudzīte BW. 2848.
Avots: ME I, 474
Avots: ME I, 474
diži
diži (unter dižs 3), sehr: d. pārsteigti Janš. Mežv. ļ. I, 192. d. man bij prieks, ka... Frauenb. viņai ne˙kuo d. netīk tās puķes ebenda; viel: d. ne˙kuo nuo pasaules nezinu Frauenb.
Avots: EH I, 324
Avots: EH I, 324
dobjums
doķis
duoķis,
1) ein grosses Netz
Krem. ; ein starkes Netz zum Lachsfangen ; duoķi, Stücke zu den Lachsnetzen L. ; Stücke von Strömlingszugnetzen U. ;
2) ein altes Flussbett, die Tiefe Krem. ;
3) ein Salzgefäss, [Salzstampfe
Bielenstein Holzb. 267]: sāls duôķis 2 od. buoķis Kand. ;
4) die weibliche Scham
Salisb.
Avots: ME I, 532
1) ein grosses Netz
Krem. ; ein starkes Netz zum Lachsfangen ; duoķi, Stücke zu den Lachsnetzen L. ; Stücke von Strömlingszugnetzen U. ;
2) ein altes Flussbett, die Tiefe Krem. ;
3) ein Salzgefäss, [Salzstampfe
Bielenstein Holzb. 267]: sāls duôķis 2 od. buoķis Kand. ;
4) die weibliche Scham
Salisb.
Avots: ME I, 532
domnieks
došana
duošana, das Geben: nu, kad neteic, duošana nav, so wird nicht gegeben LP. I, 126. duod, māmiņa, nu duodama, nu pašā duošanā, nun ist gerade die rechte Zeit, sie zu geben, zu verheiraten BW. 7732. visas malas pielijušas, un vēl duod vienā duošanā virsū Janš.
Avots: ME I, 535
Avots: ME I, 535
dot
duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
drāgas
drāgas,
1): auch (mit ã ) NB.; ‡
2) Holzstangen zum Trocknen der Netze
PlKur. (mit ã).
Avots: EH I, 331
1): auch (mit ã ) NB.; ‡
2) Holzstangen zum Trocknen der Netze
PlKur. (mit ã).
Avots: EH I, 331
drebulis
dreņķe
drepekls
‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "spaļuojas pakulas, neturas%20kuop%C4%81%20un%20irst">kas neturas kuopā un irst".
Avots: EH I, 332
Avots: EH I, 332
driķi
driķi: auch Alswig, AP.; Auleja, Baltinow, Bērzgale, Gr.-Buschh., Goldbeck, Kaltenbr., Kalz., Laud., N: Rosen, Oknist, Pilda, Pilskalne, Prl., Saikava, Sonnaxt, Sussei, Weissensee, Wessen, Zvirgzdine. Der sing. driķis bezeichnet die einzelne Buchweizenpflanze.
Avots: EH I, 334
Avots: EH I, 334
dūcīt
II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,
1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];
2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.
Avots: ME I, 523
1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];
2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.
Avots: ME I, 523
dujāt
dujât, -āju, girren, kollern: duju, duju paipaliņa; kuo tai bija nedujāt [Var.: netujuot] BW. 2504.
Avots: ME I, 511
Avots: ME I, 511
dukāt
dukât, -āju, tr.,
1) mit der Faust schlagen, Rippenstösse versetzen
[Ronneb., Drsth.];
2) kneten:
maizi Grünh.
Avots: ME I, 511
1) mit der Faust schlagen, Rippenstösse versetzen
[Ronneb., Drsth.];
2) kneten:
maizi Grünh.
Avots: ME I, 511
dūkot
dũkuôt,
1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. 2 714;
[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. 2 714.
Avots: ME I, 526
1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. 2 714;
[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. 2 714.
Avots: ME I, 526
dukums
dukurēt
dukurêt, -ēju,
1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;
2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;
3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.
Avots: ME I, 512
1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;
2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;
3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.
Avots: ME I, 512
dukurs
I dukurs,
1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;
2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;
3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]
Avots: ME I, 512
1) [dukuris N. - Schwnb.], ein tiefes Netz
[s. Bielenstein Holzb. 670] an einem Bügel mit einem Hamen und einer Gabel, an welcher ein Fischer das Netz hält, während ein anderer oder mehrere andere mit einer Stange (der purga oder dem dukurs) die Fische in das Netz treiben Kand., Dobl., Alt-Rahden; vgl. grūdenis;
2) eine Stange
[s. Bielenstein Holzb. 666], mit welcher man die Fische in das Netz treibt (dukurē od. dukuruos) Lasd.;
3) gar Daugavu dukurs = mazs žuburains kuoks, nuo virsuotnes taisīts, ar kuo makšķeres uzmeklē Etn. IV, 65. [dukurs L., ein Quirl, Maischholz.]
Avots: ME I, 512
dūlājs
dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]
Avots: ME I, 526
Avots: ME I, 526
dūleģis
duļķe
duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,
1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;
2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes 2 Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis 2 Lis., dùļķi 2 Grawendahl, duļˆķi 2 Salis, Nigr., Līn.];
3) die Pfütze
Alt-Rahden;
4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;
5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]
Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit
Avots: ME I, 513
1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;
2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes 2 Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis 2 Lis., dùļķi 2 Grawendahl, duļˆķi 2 Salis, Nigr., Līn.];
3) die Pfütze
Alt-Rahden;
4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;
5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]
Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit
Avots: ME I, 513
dullis
‡ II dullis, das Holz, woran die Flügel des Zugnetzes befestigt sind (mit ul˜ ) Frauenb.; ein hölzerner Pflock überhaupt: birka bij pāris pirkstu re̦snumā glīti nuodrāzts, četrkantīgs kuoka dullītis R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.
Avots: EH I, 341
Avots: EH I, 341
dūmāks
dumans
‡ dumans, brünett, dunkel (von der menschlichen Haut) Sonnaxt: dumanāks cilvē̦ks ve̦cāks izskatās.
Avots: EH I, 341
Avots: EH I, 341
dumbrāt
dungāt
II dungât, mit einer Stange (purga) das Wasser schlagend trüben und die Fische ins Netz treiben Krem. A. XI, 761.
Kļūdu labojums:
18587, 1 18587 2
Avots: ME I, 517
Kļūdu labojums:
18587, 1 18587 2
Avots: ME I, 517
dunkāt
dùnkât;
1): auch Dond.; viņa tuo vienmē̦r dunkājusi Pas. XI; 266; ‡
2) mit einer Stange Fische ins Netz scheuchen
(mit un̂ 2 ) Lems:, Wainsel.
Avots: EH I, 343
1): auch Dond.; viņa tuo vienmē̦r dunkājusi Pas. XI; 266; ‡
2) mit einer Stange Fische ins Netz scheuchen
(mit un̂ 2 ) Lems:, Wainsel.
Avots: EH I, 343
duņķīt
‡ duņķît, -īju,
1) mit einem stumpfen Gegenstand stoseen
(mit un,ˆ 2 ) Siuxt n. Fil. mat. 68: iebadīt, puole nevar, bet duņķī ar duņķi;
2) fest kneten
Lems., Wainsel.
Avots: EH I, 343
1) mit einem stumpfen Gegenstand stoseen
(mit un,ˆ 2 ) Siuxt n. Fil. mat. 68: iebadīt, puole nevar, bet duņķī ar duņķi;
2) fest kneten
Lems., Wainsel.
Avots: EH I, 343
dunkurēt
duñkurêt [Ubbenorm, Salis, C.], -ēju, dunkuruôt, mit Fischerstangen (dunkuŗi) das Wasser trüben und durchwühlen und die Fische ins Netz treiben: nuo ūdens stipras dunkurēšanas Aps. VI, 8; so auch dunkurēt (durchwühlen) putru ar kaŗuoti.
Avots: ME I, 517
Avots: ME I, 517
dunkuris
II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,
1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];
2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]
Avots: ME I, 517
1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];
2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]
Avots: ME I, 517
dupenis
dupenis, eine Fischerstange, mit der man die Fische ins Netz treibt Lasd. [Zu dupêtiês.]
Avots: ME I, 518
Avots: ME I, 518
duriņš
[II duriņš od. duriņa Stenden, ein Fischernetz "ar trim kuokiem un starp tiem nuostieptu tīkla gabalu; duriņu lietuo se̦kluos ūdeņuos, kur divi zvejnieki stumj tuo ar vidējuo kuoku gardibe̦nu ".]
Avots: ME I, 519
Avots: ME I, 519
durklis
durklis,
1): auch: (mit ur̃ ) Salis;
2): guovs mēlei tādi asumi ir virsū, tādi durklīši ar tieviem galiem Seyershof; das Bajonett*.
Avots: EH I, 344
1): auch: (mit ur̃ ) Salis;
2): guovs mēlei tādi asumi ir virsū, tādi durklīši ar tieviem galiem Seyershof; das Bajonett*.
Avots: EH I, 344
durkļots
‡ dur̃kļuôts,* mit einem Bajonett versehen: durkļuotuo šauteni Daugava 1928, S. 430. .
Avots: EH I, 344
Avots: EH I, 344
dzeloņains
dze̦luoņaîns Dunika u. a. = dze̦luonaîns: (fig.) dz. naids Veselis Netic. Toma mīlest. 156.
Avots: EH I, 354
Avots: EH I, 354
dzenāt
dze̦nât,
3): auch Frauenb.; ‡
5) "dzìt kuopā biezāku" (von ausgebreitetem Heu) Heidenfeld: dažā vietā nav kuo ārdīt, tad jādze̦nā: kad lietus nāk, ātrāka kasīšana; ‡
6) dze̦net Strasden "fragen":
puiši dze̦ne, kas tik gardu izvārījis. Refl. -tiês: putra tik šķidra, ka putraimi cits citu dzē̦nājas Frauenb., Strasden.
Avots: EH I, 355
3): auch Frauenb.; ‡
5) "dzìt kuopā biezāku" (von ausgebreitetem Heu) Heidenfeld: dažā vietā nav kuo ārdīt, tad jādze̦nā: kad lietus nāk, ātrāka kasīšana; ‡
6) dze̦net Strasden "fragen":
puiši dze̦ne, kas tik gardu izvārījis. Refl. -tiês: putra tik šķidra, ka putraimi cits citu dzē̦nājas Frauenb., Strasden.
Avots: EH I, 355
dzīda
dzieva
dzieva: auch Gramsden n. FBR. IX, 102 3 (mit iê 2 );
1): vai tā ir dz.?- tāda dz., tas ne˙kā nav (man hat nichts von so einem Leben)
Grob. būt savā dzievā, ein selbständiges Leben (mit eigenem Haushalt) führen ebenda; ‡
2) die Arbeit, Beschäftigung; die Anordnung, Binteilung der Arbeiten:
tāda jau nu ve̦cu cilvē̦ku dz. ir Gramsden. tā nav ne˙kāda dz., die Arbeit ist nicht richtig angeordnet Dunika. viņš dzievā zemes dzievu (verrichtet die Landarbeit) Grob. tã tã vieglākā dz., so ist es am leichtesten zu verrichten ebenda.
Avots: EH I, 364
1): vai tā ir dz.?- tāda dz., tas ne˙kā nav (man hat nichts von so einem Leben)
Grob. būt savā dzievā, ein selbständiges Leben (mit eigenem Haushalt) führen ebenda; ‡
2) die Arbeit, Beschäftigung; die Anordnung, Binteilung der Arbeiten:
tāda jau nu ve̦cu cilvē̦ku dz. ir Gramsden. tā nav ne˙kāda dz., die Arbeit ist nicht richtig angeordnet Dunika. viņš dzievā zemes dzievu (verrichtet die Landarbeit) Grob. tã tã vieglākā dz., so ist es am leichtesten zu verrichten ebenda.
Avots: EH I, 364
dzirnavnieks
dzir̃navnieks (f. -niece). der Müller (in den Gegenden. wo dzirnavas die Mühle überhaupt bezeichnet).
Avots: ME I, 555
Avots: ME I, 555
dzītinis
elks
II è̦lks,
1): mums netaisnība nuodarīta: kur vien kāds labāks tīrumiņš vai pļaviņa, tur izrauts kâ e̦. laukā AP.;
2): auch AP., Salisb., Seyershof (mit e̦lˆ 2 ): tam iegrūda ar e̦lku krietnu grūdienu Kaudz. Izjurieši 87.
Avots: EH I, 368
1): mums netaisnība nuodarīta: kur vien kāds labāks tīrumiņš vai pļaviņa, tur izrauts kâ e̦. laukā AP.;
2): auch AP., Salisb., Seyershof (mit e̦lˆ 2 ): tam iegrūda ar e̦lku krietnu grūdienu Kaudz. Izjurieši 87.
Avots: EH I, 368
erms
e̦r̃ms: Schnetz stelltes AfslPh. XL, 75 3 nach dem Vorgang Brückners zu aksl. raměnъ "gewaltig" und germ. *ermana- "gross, ungeheuer", und Lidén IF. XL1V, 191 das von le. e̦r̂ms nicht zu trennende li. ermis "Monstrum" zum germ. *ermana- und arm. arman "Wunder". Falls aber le. e̦r̃ms ein Erbwort wäre, kännte es nur mit ģr- gesprochen werden.
Avots: EH I, 370
Avots: EH I, 370
gaismeklis
gaisotne
gaiss
I gàiss,
1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi 2 "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,
a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",
b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!
4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).
Avots: EH I, 378
1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi 2 "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,
a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",
b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!
4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).
Avots: EH I, 378
galds
galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
gals
gals (li. gãlas "Ende"),
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
galvot
gana
gana (li. ganà),
1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;
2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;
3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]
Avots: ME I, 599
1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;
2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;
3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]
Avots: ME I, 599
gaņa
[gaņa (hochle.), = gane: cūku gaņa BW. 21161, 1 (aus Warkland; hier vielleicht rein phonetich aus gane).]
Avots: ME I, 600
Avots: ME I, 600
gants
[II gants (?), arig, gesittet, nett Ronneb.: negantniece, esi ganta (wohl ersonnen) Duomas IV, 1. In Telsen dagegen sei gants identisch mit negants: manta ir neganta od. ganta.]
Avots: ME I, 600
Avots: ME I, 600
gardums
gar̂dums [li. gardùmas "Würzigkeit"],
1) der Wohlgeschamck:
ēdiena, dzēriena g.;
2) der Leckerbissen:
pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. galdi piekrauti gardumiem LP. VII, 1201. netecēju ciemiņā gardumiņa me̦klē̦dama BW. 7098.
Avots: ME I, 602
1) der Wohlgeschamck:
ēdiena, dzēriena g.;
2) der Leckerbissen:
pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. galdi piekrauti gardumiem LP. VII, 1201. netecēju ciemiņā gardumiņa me̦klē̦dama BW. 7098.
Avots: ME I, 602
gatavs
gatavs (li. gãtavas),
1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!
2) reif:
labība, augļi jau gatavi;
3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;
4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]
Avots: ME I, 609
1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!
2) reif:
labība, augļi jau gatavi;
3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;
4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]
Avots: ME I, 609
gātis
gātis (nom. pl.), dial. gātes,
1) der Gang, Weg:
naidīga cilts man brauc pa ūdeņu gātīm Sil.;
2) [gãtes C.] die Aus - und Einganglöcher der Bienen am Rande der
plaukti U., Biel., H. 212;
3) der Versuchluss am Bienenstock, die
plaukti Biel. H. 221: aiztaisīsim tukšajiem struopiem gātis priekšā LP. III, 94. aizvilka gātes priekšā LP. V, 344;
4) gāte, der Abguss:
pa gāti izte̦k netīrs ūdens Erlaa;
5) gātis, ein Ausfluss des Babitsees;
6) gāte Dond., ein Wasserfall.
Zu gāju, [ai. ágat, gr. ἔβη "(er) ging" u. a.; s. Persson Beitr. 572 f., Lidén IF. XIX, 330, Hübschmann Das indog. Vocalsyst. 94].
Avots: ME I, 619
1) der Gang, Weg:
naidīga cilts man brauc pa ūdeņu gātīm Sil.;
2) [gãtes C.] die Aus - und Einganglöcher der Bienen am Rande der
plaukti U., Biel., H. 212;
3) der Versuchluss am Bienenstock, die
plaukti Biel. H. 221: aiztaisīsim tukšajiem struopiem gātis priekšā LP. III, 94. aizvilka gātes priekšā LP. V, 344;
4) gāte, der Abguss:
pa gāti izte̦k netīrs ūdens Erlaa;
5) gātis, ein Ausfluss des Babitsees;
6) gāte Dond., ein Wasserfall.
Zu gāju, [ai. ágat, gr. ἔβη "(er) ging" u. a.; s. Persson Beitr. 572 f., Lidén IF. XIX, 330, Hübschmann Das indog. Vocalsyst. 94].
Avots: ME I, 619
gausa
gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.
Kļūdu labojums:
8105 = 8102
Avots: ME I, 612
Kļūdu labojums:
8105 = 8102
Avots: ME I, 612
gausināt
gaũsinât (li. gaũsinti "bereichern"),
1) verschlangsam, reichlich machen, segnen, Segen, Gedeihen verleihen:
dieviņ, gausini, kupini, briedini jaunu rudzu maizīti! dievs gausin, gesegnete Mahlzeit (beliebter Gruss an Essende). dievs tev maģuma gausinās, ka tev būs iztikt Manz. pūķis tup aiz sijiņas, siekā rudzus gausināja BW. 8103. gausini, Laimiņa, māsiņas pūru Ltd. 878;
2) verlangsamen:
zirga suoļuos Niedra. [tagadējā valdības polītika zemes lietās gausina zemes reformu LW. 1921, No 48,1 2 .]
Avots: ME I, 612
1) verschlangsam, reichlich machen, segnen, Segen, Gedeihen verleihen:
dieviņ, gausini, kupini, briedini jaunu rudzu maizīti! dievs gausin, gesegnete Mahlzeit (beliebter Gruss an Essende). dievs tev maģuma gausinās, ka tev būs iztikt Manz. pūķis tup aiz sijiņas, siekā rudzus gausināja BW. 8103. gausini, Laimiņa, māsiņas pūru Ltd. 878;
2) verlangsamen:
zirga suoļuos Niedra. [tagadējā valdības polītika zemes lietās gausina zemes reformu LW. 1921, No 48,1 2 .]
Avots: ME I, 612
gausīt
gaũsît [Bauske, Gr. - Essern], - u od. - ĩju, - ĩju, tr., reichlich machen, gesegnen: dievs gausī od. gausi Nigr., gesegnete Mahlzeit, gew. d. gausin! Biel. I, 400.
Avots: ME I, 612
Avots: ME I, 612
gavēnis
gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. 2 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.
Avots: ME I, 614
Avots: ME I, 614
gāzums
gâzums,
1) das Ausgegossene, Ausgeworfene, das Resultat einer mit
gāzt bezeichneten Arbeit: tas ir mans šīs dienas gāzums, dieses Stück Feld habe ich heute bedüngt od. dieses Stück Wiese od. Feld habe ich heute abgemäht. gāzumus vest, den Dünger haufenweise aufs Feld werfen;
2) die Rodung:
gāzumā zāģē malku A. XII, 868;
3) der Pl., die Meerestrandung
PK.; die Sturzwelle U.
Avots: ME I, 620
1) das Ausgegossene, Ausgeworfene, das Resultat einer mit
gāzt bezeichneten Arbeit: tas ir mans šīs dienas gāzums, dieses Stück Feld habe ich heute bedüngt od. dieses Stück Wiese od. Feld habe ich heute abgemäht. gāzumus vest, den Dünger haufenweise aufs Feld werfen;
2) die Rodung:
gāzumā zāģē malku A. XII, 868;
3) der Pl., die Meerestrandung
PK.; die Sturzwelle U.
Avots: ME I, 620
ģilksnis
glaust
glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,
1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;
2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;
3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,
1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;
2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. 2 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]
Kļūdu labojums:
ne mana = ne man
Avots: ME I, 622, 623
1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;
2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;
3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,
1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;
2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. 2 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]
Kļūdu labojums:
ne mana = ne man
Avots: ME I, 622, 623
glema
gle̦ma, gļe̦ma, glē̦ma Dobl., gleme, gew. d. Pl., auch gle̦mi,
1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);
2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);
3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I 4 , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. 2 95, Boisacq Dict. 150.]
Avots: ME I, 624
1) der Schleim:
uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes Etn. II, 166. man bij aplipusi seja, mati un drēbes kâ ar glemēm (nuo netīra gaisa);
2) schmleimiger Bodensatz:
gle̦mas ir vietas, kur pavasar*uos iet ūdens pāri un kur dibe̦nā nuostājas dūņas (Saikava);
3) gle̦mi, Schleim der Schwangern; auch beim weissen Fluss
St. [Zu li. glemùs od. glėmùs "слизистый" glė˜mės od. glẽmės "слизь", gr. γλάμων "triefäugig", γλήμη "Augenbutter", niederl. klam "kliebig" u. a., s. Fick BB. XVII, 321 u. Wrtb. I 4 , 412, Sommer Balt. 80 Lidén Stud. 49, Prellwitz Wrtb. 2 95, Boisacq Dict. 150.]
Avots: ME I, 624
glets
gle̦ts, gļe̦ts,
1) schleimig
U.;
2) unausgebacken, halbgar, schliefig:
gļe̦ta maize;
3) plump, schlaff, verweichlicht:
puisim gļe̦ti nagi Grünh. nuo izskata viņa ir ļuoti gļe̦ta - tur nav ne˙kādas dzīvības Apsk. I, 609. gļetajai sabiedrībai Vēr. I, 1068;
4) schlaff, lose, nicht fest anliegend:
neturi virvi tik gļeti! N. - Sess. n. U. šie kamzuoļi tev ļuoti gļe̦ti stāv (zu breit gemacht) Grünh. mati gļe̦ti nuokārās Alm. [glet - vielleicht durch Kontamination von glit - und glez - resp. glem -.]
Avots: ME I, 625
1) schleimig
U.;
2) unausgebacken, halbgar, schliefig:
gļe̦ta maize;
3) plump, schlaff, verweichlicht:
puisim gļe̦ti nagi Grünh. nuo izskata viņa ir ļuoti gļe̦ta - tur nav ne˙kādas dzīvības Apsk. I, 609. gļetajai sabiedrībai Vēr. I, 1068;
4) schlaff, lose, nicht fest anliegend:
neturi virvi tik gļeti! N. - Sess. n. U. šie kamzuoļi tev ļuoti gļe̦ti stāv (zu breit gemacht) Grünh. mati gļe̦ti nuokārās Alm. [glet - vielleicht durch Kontamination von glit - und glez - resp. glem -.]
Avots: ME I, 625
glezns
gle̦zns (li. glêžnas "schwach"),
1) widerstandslos, empfindlich, schwächlich:
tārpiņš sešām gle̦znām (vārīgām) kājiņām Jaun. R.;
2) zart, nett, zierlich, schön:
gle̦zna tautumeita; gle̦zna dzīve Fest., Fehsen. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedres Adam. dvēseles gle̦znākie ziedi Aps. stādīju šīs gle̦znās ruozes Akur. jaunākā māsa bija sīciņāka, nle̦znāka B. Vēstn. [Zu li. gležnùs "zert, weich, widerstandslos", glèžti "терять смлу" und weiterhin vielleicht zu bulg. gleźъ "verzärtele" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 302.]
Avots: ME I, 626
1) widerstandslos, empfindlich, schwächlich:
tārpiņš sešām gle̦znām (vārīgām) kājiņām Jaun. R.;
2) zart, nett, zierlich, schön:
gle̦zna tautumeita; gle̦zna dzīve Fest., Fehsen. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedres Adam. dvēseles gle̦znākie ziedi Aps. stādīju šīs gle̦znās ruozes Akur. jaunākā māsa bija sīciņāka, nle̦znāka B. Vēstn. [Zu li. gležnùs "zert, weich, widerstandslos", glèžti "терять смлу" und weiterhin vielleicht zu bulg. gleźъ "verzärtele" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 302.]
Avots: ME I, 626
glītība
glîtĩba, die Sauberkeit, Ordentlichkeit: vācu glītība A. XX, 618; [ Nettheit, Zierlichkeit U.].
Avots: ME I, 627
Avots: ME I, 627
glīts
glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 2 .]
Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.
Avots: ME I, 627
Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.
Avots: ME I, 627
gluži
gluži, Adv. zu gluds, glužs,
1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;
2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;
3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;
4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.
Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži
Avots: ME I, 630
1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;
2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;
3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;
4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.
Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži
Avots: ME I, 630
godība
gùodĩba,
1) die Herrlichkeit:
viņš mirdams ne˙kuo neņems līdz, un viņa guodība tam neies pakaļ Ps. 48, 18. vairs nesapruotuot ve̦claiku guodību Kundz.;
2) ernstes, feierliches, würdiges Wesen:
pretim man brauca baznīcē̦ni ar svētdienas guodību uz sejām JR. IV, 33;
3) das Fest, der Schmaus, die Festlichkeit:
kāzu guodībā jābūt visam spuodram un jaukam BW. III, 1, 100. Gew. d. Pl.: vilciņš zaķi aicināja sava bē̦rna guodībās BW. 2321. visi rīkuojās, it kâ uz kādām lielām guodībām Kaudz. M. viņš pa guodībām vien vairāk dzīvuojuot Kaudz. M. raduos arī ne˙kad guodību netrūkst Kaudz. M. bišu guodības, das Zeidlerfest LP. V, 410.
Avots: ME I, 689
1) die Herrlichkeit:
viņš mirdams ne˙kuo neņems līdz, un viņa guodība tam neies pakaļ Ps. 48, 18. vairs nesapruotuot ve̦claiku guodību Kundz.;
2) ernstes, feierliches, würdiges Wesen:
pretim man brauca baznīcē̦ni ar svētdienas guodību uz sejām JR. IV, 33;
3) das Fest, der Schmaus, die Festlichkeit:
kāzu guodībā jābūt visam spuodram un jaukam BW. III, 1, 100. Gew. d. Pl.: vilciņš zaķi aicināja sava bē̦rna guodībās BW. 2321. visi rīkuojās, it kâ uz kādām lielām guodībām Kaudz. M. viņš pa guodībām vien vairāk dzīvuojuot Kaudz. M. raduos arī ne˙kad guodību netrūkst Kaudz. M. bišu guodības, das Zeidlerfest LP. V, 410.
Avots: ME I, 689
godināt
gùodinât, tr.,
1) ehren, Ehre erweisaen:
manis dēļ tautas jāja, tevi pa˙priekšu guodinās BW. 14123, 4. Mit fakt. Akk.: dieviņš guodu guodināja BW. 5004;
2) verehren:
jaunie vairs nemācēja dievus guodināt LP. VII, 323;
3) für etwas ansehen, für etwas ausgeben,
nennen (mit par konstruiert): guodināju Irmu par māsīcu MWM. V, 726. Subst. gùodinãjums, Ehrenbezeugung: Bismarkam netrūkst guodinājumu Balt. V.
Avots: ME I, 689
1) ehren, Ehre erweisaen:
manis dēļ tautas jāja, tevi pa˙priekšu guodinās BW. 14123, 4. Mit fakt. Akk.: dieviņš guodu guodināja BW. 5004;
2) verehren:
jaunie vairs nemācēja dievus guodināt LP. VII, 323;
3) für etwas ansehen, für etwas ausgeben,
nennen (mit par konstruiert): guodināju Irmu par māsīcu MWM. V, 726. Subst. gùodinãjums, Ehrenbezeugung: Bismarkam netrūkst guodinājumu Balt. V.
Avots: ME I, 689
godīt
gùodît;
1): viņš sievu ne˙maz neguodīja Frauenb.;
2): sorgfältig und ordentlich (eine längere Arbeit) verrichten, besorgen, ausführen:.
tuo pļaviņu (sìenu, zemi) šuogad es viena pati guodīju Siuxt, auf dieser Wiese habe ich in diesem Jahr ganz allein das Heu abgemäht und ausgetrocknet;
3): schimpfen
- auch Salisb.; ‡
5) bewirten:
g. viesus Frauenb.
Avots: EH I, 423
1): viņš sievu ne˙maz neguodīja Frauenb.;
2): sorgfältig und ordentlich (eine längere Arbeit) verrichten, besorgen, ausführen:.
tuo pļaviņu (sìenu, zemi) šuogad es viena pati guodīju Siuxt, auf dieser Wiese habe ich in diesem Jahr ganz allein das Heu abgemäht und ausgetrocknet;
3): schimpfen
- auch Salisb.; ‡
5) bewirten:
g. viesus Frauenb.
Avots: EH I, 423
gods
gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
grābīgs
grasis
grasis, [grašs Stenden],
1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;
2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]
Avots: ME I, 638
1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;
2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]
Avots: ME I, 638
grauzdains
‡ gràuzdaîns 2 "sagruzdējis, sagrauzdējies" Kalz. n. Fil. mat. 27: g. siers (vom Käse, der im Ofen getrocknet ist), grauzdaina maize.
Avots: EH I, 399
Avots: EH I, 399
gražot
I gražuôt,
1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;
2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;
2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;
3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [
4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).
Avots: ME I, 642
1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;
2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;
2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;
3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [
4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).
Avots: ME I, 642
gredzens
gre̦dze̦ns, ‡
5) die Radfelge
Diet. Falls gre̦dze̦ns oder gradze̦ns ursprünglich den ringförmigen Knorpel im Halse bezeichnete, könnte es (nicht mit an. kraki, sondern) mit mhd. krage "Hals, Kehle, Kragen" und an. kragi "Halskragen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 683) verwandt sein.
Avots: EH I, 402
5) die Radfelge
Diet. Falls gre̦dze̦ns oder gradze̦ns ursprünglich den ringförmigen Knorpel im Halse bezeichnete, könnte es (nicht mit an. kraki, sondern) mit mhd. krage "Hals, Kehle, Kragen" und an. kragi "Halskragen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 683) verwandt sein.
Avots: EH I, 402
gredzens
gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,
1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,
a) den Ring abstreifen,
b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;
2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;
3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;
4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]
Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken
Avots: ME I, 646
1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,
a) den Ring abstreifen,
b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;
2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;
3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;
4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]
Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken
Avots: ME I, 646
grēkdaris
gremeklis
‡ II gremeklis Kaltenbr., eine Pferdekrankheit, bei der das Pferd während des Fressens zeitweise mit den oberen Zähnen den Rand der Krippe zu beissen versucht un dabei die durchs Verbum gremt II 1 bezeichneten Laute erzeugt.
Avots: EH I, 403
Avots: EH I, 403
grēviņš
grẽviņš, [ein Merkzeichen für Fischer auf der Wasserfläche, welches zeigt, wo ein Netz hineingelassen ist Markgrafen] : četri stabi jūŗā, grēviņš vidū, sasit spārnus RKr. VII, 1144.
Avots: ME I, 653
Avots: ME I, 653
grīda
grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],
1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [
2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.
Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi
Avots: ME I, 656
1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [
2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.
Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi
Avots: ME I, 656
grimbulis
grimbulis,
1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;
2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;
3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]
Avots: ME I, 655
1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;
2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;
3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]
Avots: ME I, 655
grūdeklis
[grūdeklis, ein Netz Zaļmuiža; eine Abbildung davon in Latvijas saule 1924, S. 164.]
Avots: ME I, 667
Avots: ME I, 667
grūdenis
grumīt
grumît, drücken, knautschen Janš. Refl. -tiês,
1) sich aufdrängen:
muižā izlaidušās meitas; kad puiši viņām ne˙kā nedara, tad pašas tâ ķe̦rstās un grumījas, ka netīk ne redzēt Janš.;
2) sich stossen:
puikas grumās Wain. [Zu grumtiês.]
Avots: ME I, 665
1) sich aufdrängen:
muižā izlaidušās meitas; kad puiši viņām ne˙kā nedara, tad pašas tâ ķe̦rstās un grumījas, ka netīk ne redzēt Janš.;
2) sich stossen:
puikas grumās Wain. [Zu grumtiês.]
Avots: ME I, 665
grunčains
grunde
‡ grùnde 2 , ein ziemlich breiter eiserner Ring, der zwecks grösserer Hallbarkeit auf den Stiel eines Pfriems, eines Dolchmessers, eines Meissels u, drgl. aufgetrieben wird; "gre̦dze̦nveidīgs dzelzs riņķis apaļām malām", ein Spiralring (?) Auleja; grundes taidas iesarkanas. taî kaî saritinātas. - i[r] viens gals re̦dzas, i[r] uotrs. grundes ne̦sava, kab ruokas netirptu. Wohl aus dem Ostli. (wo an> un); vgl. schriftli. grandis "Ring".
Avots: EH I, 411
Avots: EH I, 411
gruzains
gruzaîns, voll Staub U.; voll Schutt, Graus: neturēju... gruzaiņas istabiņas BW. 6871 var.
Avots: ME I, 666
Avots: ME I, 666
guba
guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],
1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,
a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;
b) = kaudze Ligat;
c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;
2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.
Avots: ME I, 673
1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,
a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;
b) = kaudze Ligat;
c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;
2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.
Avots: ME I, 673
gudrs
gudrs (li. gudrùs),
1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,
a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,
b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;
2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;
3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]
Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2
Avots: ME I, 675
1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,
a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,
b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;
2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;
3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]
Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2
Avots: ME I, 675
guldzēt
‡ gulˆdzêt Prl., (mit ùl 2 ) Kl., (mit ulˆ 2 ) Dunika, ein Schallverbum (etwa: glukken), das den beim Schlucken hörbaren Laut (Schall) bezeichnet: ūdens rijuot guldz. kas tur guldzēja? Schujen.
Avots: EH I, 416
Avots: EH I, 416
gurgta
‡ gur̂gta Lettg.,
1) die grüne Pflanzendecke auf stehendem Gewässer;
2) "Fischgeruch im Netz".
Avots: EH I, 420
1) die grüne Pflanzendecke auf stehendem Gewässer;
2) "Fischgeruch im Netz".
Avots: EH I, 420
gurkstēt
gur̃kstêt
1): sniegs gur̂kst 2 Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst 2 Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês 2 Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.
Avots: EH I, 420
1): sniegs gur̂kst 2 Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst 2 Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês 2 Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.
Avots: EH I, 420
iebraukt
ìebràukt, ‡
4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡
5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,
1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?
2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;
3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.
Avots: EH I, 504
4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡
5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,
1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?
2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;
3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.
Avots: EH I, 504
iebūt
‡ ìebût, ein Verbum, das eine unbestimmt gelassene, näher schwer zu bezeichnende, der durch ein vorhergehendes mit ie- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnet. Ähnlich wird hinter einem Verbum simplex das unkomponierte bût gebraucht (Belege bei ME. I, 359 s. v. unter 1): žļirkšķ pupuos, kad iesit vai ieir pa desminu Siuxt.
Avots: EH I, 505
Avots: EH I, 505
iedalbāt
ìedalbât,
1) ["sich hineinverirren"
Drosth.; "mit einem Stab in der Hand hineingehen od. hereinkommen (von unangenehmen Personen)" Tirsen]: liela gaŗa dē̦lu māte iedalbāja ustabā; iedalbāja izdalbāja (Var.: ielīkāja, izlīkāja), malējiņas nedabūja BW. 23516. [sē̦tā iedalbāja sveša guovs Drosth.;
2) mit dalbas (Fische ins Netz) hineintreiben
Mar., Fest.; auch iedalbuot Druw., Lasd.]
Avots: ME II, 8
1) ["sich hineinverirren"
Drosth.; "mit einem Stab in der Hand hineingehen od. hereinkommen (von unangenehmen Personen)" Tirsen]: liela gaŗa dē̦lu māte iedalbāja ustabā; iedalbāja izdalbāja (Var.: ielīkāja, izlīkāja), malējiņas nedabūja BW. 23516. [sē̦tā iedalbāja sveša guovs Drosth.;
2) mit dalbas (Fische ins Netz) hineintreiben
Mar., Fest.; auch iedalbuot Druw., Lasd.]
Avots: ME II, 8
iedrosmēties
‡ ìedruosmêtiês, = ìedrùošinâtiês: kuģinieki iedruosmējās tik tālu, ka sāka jau sarunāties Veselis Netic. Toma mīlest. 39.
Avots: EH I, 510
Avots: EH I, 510
iedūcīt
[ìedûcît,
1) ied. maizi, den Brotteig knetend einrühren;
2) mehrfach pressend (etwas in einen weichern Stoff) hineindrücken
Schujen, Bers.]
Avots: ME II, 11
1) ied. maizi, den Brotteig knetend einrühren;
2) mehrfach pressend (etwas in einen weichern Stoff) hineindrücken
Schujen, Bers.]
Avots: ME II, 11
iedure
iedurvī
[iedurvī (loc. s.) Jürg.], iedurvîs (loc. pl.), [dicht vor der geöffneten Tür]: iedurvīs stāvēja daudz vīriešu A. XI, 282.
Avots: ME II, 11
Avots: ME II, 11
iedzēknis
I iedzēknis Wolm. n. U., Wend., = iedzēklis I: neizņem iedzēkni; vista netupēs vairs virsū Wend.
Avots: ME II, 13
Avots: ME II, 13
iedzelksnis
iedzelksnis Adsel, = iedzirklis I: līdaka, ārā netikdama nuo murda, bij uzgriezusies uz iedzelkšņa.
Avots: ME II, 13
Avots: ME II, 13
iedzerksnis
iedzerksnis, das Quernetz in der Fischreuse, welches die Fische nicht zurücklässt Aahof.
Avots: ME II, 13
Avots: ME II, 13
iedzīvot
ìedzîvuôt,
1) wohnen in:
kuŗā vietā jūs iedzīvuojiet? JK. V, 12. aizgājis.. gar tuo namu, kuŗā iedzīvuoja Lautb. Luomi 28. dvēseles, kas iedzīvuo tāduos līķuos Antrop. III, 46;
2) bewohnen:
pilsātus, kas netuop iedzīvuoti Glück Ezech. 26, 19. pilsāts ar labu mieru iedzīvuots II Makk. 3, 1;
3) sich einleben
(tr.): bij jāpame̦t sava grūti iedzīvuota vietiņa Kaudz. M. 165;
4) hineinleben:
iedzīvuot jau labi krietni mūža uotrā pusē Kaudz. Refl. - tiês,
1) sich einleben:
mācējis ar mums iedzīvuoties A. XI, 52;
2) sich in seinen Vermögensverhältnissen gut fördern
(meist mit dem Lok.): Juris brauca peļņā - gribēja iedzīvuoties A. XX, 321. liekēži, kas nāk šurp tikai iedzīvuoties A. v. J. 1904, S. 3. iedzīvuojies turībā A. XXI, 696. bagātībā iezīvuojies LP. IV, 192. nece̦rē̦tā laimē šuodien iedzīvuojies sievā LP. VI, 961, ich habe geheiratet. jaunā gre̦dze̦nā iedzīvuojusēs Birzn., sie ist zu einem neuen Ring gekommen. Subst. ìedzīvuôtājs,
1) der Einwohner überhaupt;
2) der ohne eigentliches Dienstverhältnis bei einem Gesindewirt Wohnung gefünden hat U.
Avots: ME II, 14
1) wohnen in:
kuŗā vietā jūs iedzīvuojiet? JK. V, 12. aizgājis.. gar tuo namu, kuŗā iedzīvuoja Lautb. Luomi 28. dvēseles, kas iedzīvuo tāduos līķuos Antrop. III, 46;
2) bewohnen:
pilsātus, kas netuop iedzīvuoti Glück Ezech. 26, 19. pilsāts ar labu mieru iedzīvuots II Makk. 3, 1;
3) sich einleben
(tr.): bij jāpame̦t sava grūti iedzīvuota vietiņa Kaudz. M. 165;
4) hineinleben:
iedzīvuot jau labi krietni mūža uotrā pusē Kaudz. Refl. - tiês,
1) sich einleben:
mācējis ar mums iedzīvuoties A. XI, 52;
2) sich in seinen Vermögensverhältnissen gut fördern
(meist mit dem Lok.): Juris brauca peļņā - gribēja iedzīvuoties A. XX, 321. liekēži, kas nāk šurp tikai iedzīvuoties A. v. J. 1904, S. 3. iedzīvuojies turībā A. XXI, 696. bagātībā iezīvuojies LP. IV, 192. nece̦rē̦tā laimē šuodien iedzīvuojies sievā LP. VI, 961, ich habe geheiratet. jaunā gre̦dze̦nā iedzīvuojusēs Birzn., sie ist zu einem neuen Ring gekommen. Subst. ìedzīvuôtājs,
1) der Einwohner überhaupt;
2) der ohne eigentliches Dienstverhältnis bei einem Gesindewirt Wohnung gefünden hat U.
Avots: ME II, 14
iegansts
iẽgan̂sts 2 (Nigr., iêgansts 2 Ruj.], der Grund, die Ursache, ein Vorwand; "iegansts ir tas pats, kas ieme̦sls, bet nuozīmē vairāk ļaunu nekā labu ieme̦slu" Dünsb.: viņa meklēja pēc laba iegansta uzsākt sarunu MWM. VII, 612. viņš tur uz mani ieganstu, viņam tāds iegansts uz mani bija, er hat(te) etwas gegen mich. iegansts Dond. n. Austr. 1896, 478 "Grund zum Hass od. Zorn"; viņam ir iegansts pret mani (= viņš netur uz mani labu prātu) Dond. [Vielleicht zu got. gansjan "verursachen".]
Avots: ME II, 15
Avots: ME II, 15
iegrasīties
[ìegrasîtiês,
1) sich anschicken:
iegrasījās uz skriešanu, bet netika N. - Peb.;
2) drohend eine Absicht äussern:
iegrasījās sūdzēt Jürg.;
3) zu schlagen sich anschicken:
iegrasījās uz mani Wolm., Bauske.]
Avots: ME II, 18
1) sich anschicken:
iegrasījās uz skriešanu, bet netika N. - Peb.;
2) drohend eine Absicht äussern:
iegrasījās sūdzēt Jürg.;
3) zu schlagen sich anschicken:
iegrasījās uz mani Wolm., Bauske.]
Avots: ME II, 18
iekamāt
iekavāt
[ìekavêt, verzögern: viņš darbu tâ iekavējis, ka tagad netiek laikā galā Jürg. Refl. - tiês, sich verzögern: darbs iekavējies. sēšana iekavējās lietus dēļ Dunika.]
Avots: ME II, 26
Avots: ME II, 26
ieklīst
ìeklîst: (fig.) ieklīdusi slinkuma, me̦lu un ... citu netikumu varā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 129.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
iekost
ìekuôst,
1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;
2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,
1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;
2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;
3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.
Avots: ME II, 33, 34
1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;
2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,
1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;
2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;
3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.
Avots: ME II, 33, 34
iekša
ìekša,
1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;
2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;
3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]
Avots: ME II, 30, 31
1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;
2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;
3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]
Avots: ME II, 30, 31
iekužņāties
[ìekužņâtiês,
1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;
2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]
Avots: ME II, 33
1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;
2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]
Avots: ME II, 33
ielaidnis
ielaîdnis,
1) eine Art Setznetze
U.;
2) ielaidņi, das Gewölbe des Ofens, darauf die Glutsteine gesetzt werden
[s. Bielenstein Holzb. 100];
3) ein ergänzendes Stück:
kad ēvelējuot dēli izlūst zars, ieliek tai vietā ielaidni; ein eingelassenes Stück beim Zuschneiden od. Nähen Laud.; der Einsatz am Hemde Bers.;
4) ein ausgelassenes Kind
Wend. Zu laist.
Avots: ME II, 35
1) eine Art Setznetze
U.;
2) ielaidņi, das Gewölbe des Ofens, darauf die Glutsteine gesetzt werden
[s. Bielenstein Holzb. 100];
3) ein ergänzendes Stück:
kad ēvelējuot dēli izlūst zars, ieliek tai vietā ielaidni; ein eingelassenes Stück beim Zuschneiden od. Nähen Laud.; der Einsatz am Hemde Bers.;
4) ein ausgelassenes Kind
Wend. Zu laist.
Avots: ME II, 35
ielīkt
ieloks
iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,
1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);
2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;
3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;
[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].
Avots: ME II, 41, 42
1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);
2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;
3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;
[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].
Avots: ME II, 41, 42
iemats
iemeklis
[V iẽmeklis "ein zu stricken angefangenes Netz; tīkls, kas iesākts mest" Roop, N. - Peb.]
Avots: ME II, 43
Avots: ME II, 43
iemeteklis
iemetnis
iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.
Avots: ME II, 44, 45
Avots: ME II, 44, 45
iemīcīt
ienaids
iẽnaîds, die Feindschaft, der Hass: ienaidā būt, dzīvuot ar kādu, mit jem. in Feindschaft leben; ienaidu celt, ienaidā savest, Feindschaft anrichten; ienaidu turēt, feindselige Gesinnung hegen; saiet, sanākt ienaidā, in Feindschaft geraten; ienaidā od. uz ienaidu rīdīt, sarīdīt, zur Feindschaft anhetzen. dziesmu dēļ, sveši ļaudis, ienaidiņa neceļat (Var.: neturat) BW. 957. ienaids kājās, draudzība vējā.
Avots: ME II, 47
Avots: ME II, 47
iesēst
ìesêst, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: netīšām es iesēdu pie tautieša kamanās BW. 17889, 5. ve̦de̦kla dabū iesēst pie panākšiem ratuos BW. III, 1, 98. Refl. - tiês, sich wohin setzen, sich hineinsetzen: vakarā iesēduos uozuoliņa laiviņā. brūte iesēžas vāģuos BW. III, 1, 12.
Avots: ME II, 63
Avots: ME II, 63
iešļākt
ìešļàkt, tr., einspritzen: netīrumus acīs. Refl. - tiês, ein plätscherndes Geräusch von sich geben, plätschernd sich ergiessen: tālumā kas tâ kâ nuoklabēja un iešļācās MWM. VI, 15.
Avots: ME II, 77
Avots: ME II, 77
iešņakstēties
ìešņakstêtiês [Stenden, ungefähr gleichbed. mit iešņikstēties 2, nur dass iešņakstēties dumpfere Laute bezeichnet.]
Avots: ME II, 77
Avots: ME II, 77
iesprugt
iet
iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
ievaldzināt
ìevaldzinât, tr., verwickeln, fesseln: tuo ievaldzina savuos tīkluos Zalkt. kungs pasargās tavu kāju, ka tā netiek ievaldzināta Spr. Sal. 3, 26. [Refl. - tiês, sich in etw. verwickeln: tie tāduos grē̦kuos neievaldzinājās Glück Sir. 23, 17.]
Avots: ME II, 86
Avots: ME II, 86
ievingrināt
ìevingrinât, tr., einüben, üben: aci, ruokas. mēs savas rīkles e̦sam Ēģiptē ievingrinājuši Rainis. Refl. - tiês, sich einüben: mākslā, dzejā. netraucē̦ts varē̦tu ievingrināties bungas sist LP. VII, 513.
Avots: ME II, 89
Avots: ME II, 89
īgarnis
īgarnis
īgarnis, ein Heunetz, ein netzartiger Sack, liels tīklveidīgs maiss, kur ceļinieki iebāž sienu Rutzau n. Etn. I, 138.
Avots: ME I, 834
Avots: ME I, 834
īgņa
îgņa,
1) der Ekel, Greuel:
darbs tam īgņa, mīļš tam miegs Liev.;
2) ein verdriesslicher Mensch, ein Murrkopf:
viņš tāds īgņa! es šai ve̦cai īgņai daudzz gan neticu Plūd.
Avots: ME I, 834
1) der Ekel, Greuel:
darbs tam īgņa, mīļš tam miegs Liev.;
2) ein verdriesslicher Mensch, ein Murrkopf:
viņš tāds īgņa! es šai ve̦cai īgņai daudzz gan neticu Plūd.
Avots: ME I, 834
īgnāt
îgnât, - ãju, îgnuôt Dünsb., îgnêt, - ẽju, Ekel, Widerwillen empfinden; ekelhaft sein: tas gudram īgnē. Gew. refl. - tiês: man īgnājas Nigr., īgnas Kand., es ekelt mich. viņam īgnējās, ka kalējs tāds nuokvēpis LP. V, 201. [man īgnējās tuo darīt Saul. viņš īgnējās par netaisnību Saul.] vai neīgnējies nuo šīs barības? LP. I, 123. īgnē̦damies par Madi... Asp.
Avots: ME I, 834
Avots: ME I, 834
ilāts
ilāts: nach Zēvers IMM: 1928 11, 313 aus nd. inlāt "Einlassloch, durch welches das Netz ins Wasser eingelassen wird":
Avots: EH I, 429
Avots: EH I, 429
īpašīgi
īsmenis
īsmenis, eine Pfütze: pie pašām durvīm liels īsmenis (nachdem es geregnet hat) Ramkau.
Avots: ME I, 837
Avots: ME I, 837
iukšis
izava
izbaidīt
izbaĩdît [li. išbaidýti], tr., erschrecken, in Furcht setzen: ar valuodu izbaidīju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097. [Refl. -tiês,:
1) erschrecken
(intr.);
2) zur Genüge baidît.]
Avots: ME I, 714
1) erschrecken
(intr.);
2) zur Genüge baidît.]
Avots: ME I, 714
izbiedēt
izbiêdêt, izbiêdinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: ar valuodu izbiedēju netikušu tē̦va dē̦lu BW. 15097, 2.
Avots: ME I, 717
Avots: ME I, 717
izblēdīt
izblèdît, tr., abtrügen: naudu. Refl. -tiês, viele Bubenstreiche machen, durch List und Trug entkommen: diezgan esi izblēdījies, bet nu vis vairs vaļā netiksi JU.
Avots: ME I, 717
Avots: ME I, 717
izblenzt
izblenzt, gewichtig sagen: viņš neticami ze̦mā basē izblenza ("smagi izteica, izgrūda"): "visu" P. Gruzna Duomas III, 90.
Avots: ME I, 717
Avots: ME I, 717
izcelt
izcelˆt [li. iškélti], tr.,
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
izdaudzināt
izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.
Avots: ME I, 725, 726
Avots: ME I, 725, 726
izēst
izêst,
1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡
3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,
1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;
2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.
Avots: EH I, 446
1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡
3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,
1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;
2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.
Avots: EH I, 446
izgādāt
izgãdât (li. išgodóti "ausdenken"),
1): ļaudis netaisnību uz cilvē̦ku izgādā (mit ostle. iz- für uz- ?) Auleja; sich erinnern
Lös.: nevaru i., kādus vārdus tur runāju.
Avots: EH I, 447
1): ļaudis netaisnību uz cilvē̦ku izgādā (mit ostle. iz- für uz- ?) Auleja; sich erinnern
Lös.: nevaru i., kādus vārdus tur runāju.
Avots: EH I, 447
izgāzt
izgâzt, Refl. -tiês, ‡
6) "prahlen"
Linden in Kurl.; ‡
7) zu Schanden werden; Schande, Schmach, Misserfolg erleben; sich ausblamieren:
ar savu uzstāšanos viņš pilnīgi izgāzās un palika kaunā PV. ar savu runu (savā runā PV.) viņš izgāzās; ‡
8) (bei einer Wahl od. Prüfung) durchfallen:
ar visu aģitāciju ievē̦lē̦ts netika, bet izgāzās cauri. i. pārbaudījumā.
Avots: EH I, 448
6) "prahlen"
Linden in Kurl.; ‡
7) zu Schanden werden; Schande, Schmach, Misserfolg erleben; sich ausblamieren:
ar savu uzstāšanos viņš pilnīgi izgāzās un palika kaunā PV. ar savu runu (savā runā PV.) viņš izgāzās; ‡
8) (bei einer Wahl od. Prüfung) durchfallen:
ar visu aģitāciju ievē̦lē̦ts netika, bet izgāzās cauri. i. pārbaudījumā.
Avots: EH I, 448
izgremt
‡ izgremt "ar gremšanu iznīcināt" Sonnaxt: lāci vede stal[l]ī, lai izgremj netīrumus ("= ļaunumu, burvības"). Refl. -tiês Līvāni, = ‡ izgrem̃ztiês.
Avots: EH I, 449
Avots: EH I, 449
izjaut
izkaptnieks
izkaptnieks, ‡
3) jem., der mit einer Sense versehen (bewaffnet) ist
Janš. Mežv. ļ. II, 113.
Avots: EH I, 453
3) jem., der mit einer Sense versehen (bewaffnet) ist
Janš. Mežv. ļ. II, 113.
Avots: EH I, 453
izkarsis
izkarsis, verpicht: netaisnā ceļā tas vīrs savu mūžu nav piesavinājies naudu, lai cik izkarsis uz viņu krizdams A. XI, 154. ja nu tik dikti izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās LP. VI, 280.
Avots: ME I, 748
Avots: ME I, 748
izklausīt
izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,
1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;
2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,
1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;
2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.
Avots: ME I, 752
1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;
2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,
1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;
2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.
Avots: ME I, 752
izknīzāties
izknĩzâtiês, sich auslausen, sich den Kopf gehörig kratzen, trödeln: tā meitene nevar izknīzāties vien; ne˙kur netuop Lautb.
Avots: ME I, 754
Avots: ME I, 754
izkrabināt
izkrabinât, ausschaben, auskratzen, reinigen (eine Pfeife): ar kādu nuopietnību pīpe netiek izkrabināta A. XI, 469.
Avots: ME I, 754
Avots: ME I, 754
izkuplot
‡ izkupluôt, üppig gedeihend sich ausbreiten: vēlēšanās ... bija augusi un lieliski izkupluojusi kâ kuoks Veselis Netic. Toma mīlest. 86.
Avots: EH I, 459
Avots: EH I, 459
izkust
izkust, intr., zerschmelzen, auftauen: Sprw. netaisna manta ruokā izkūst. izkusis kâ nabaga sviests. lai izkusa kunga dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš Tr. IV, 537. pastrādāju vairāk; nuo sviedriem neizkusīs JU. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs vaŗš Aps.
Avots: ME I, 757
Avots: ME I, 757
izkvernēt
izkver̂nêt, lange warten, durchwachen: iesākās dzīve ar darba pilnām dienām un nuomuodā izkve̦rnē̦tām naktīm Wid. Refl. - tiês, sich vergeblich wornach sehen, vergeblich harren: izkvernējuos, izkvernējuos, tik ir ne+kas man netika Smilt., Naud.
Avots: ME I, 758
Avots: ME I, 758
izlaidināt
izļergāties
‡ izļe̦rgâtiês "izgāzties, izļurbuoties" Ar.: e̦smu ... izļe̦rgājies - apsuolījis un neturējis vārda Blaum. Daugava 1934, S. 107.
Avots: EH I, 464
Avots: EH I, 464
izliet
izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;
2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;
3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,
1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;
2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;
3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.
Avots: ME I, 765
2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;
3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,
1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;
2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;
3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.
Avots: ME I, 765
izmaidzīt
izmaîdzît, izmaîgdît [Kr.], tr., durchkneten, durchknillen: jaunās meitas vajaga izmaigdīt U. kam tu maizi tâ izmaidzījusi? Srb., Bers., A. XIV, 479.
Avots: ME I, 768
Avots: ME I, 768
izmīcīt
izmîcît (li. išmìnkyti), tr.,
1) ausfertigkneten:
lapsene izmīca mīklu plānu;
2) durchkneten:
mīkla labi izmīcāma.
Avots: ME I, 772
1) ausfertigkneten:
lapsene izmīca mīklu plānu;
2) durchkneten:
mīkla labi izmīcāma.
Avots: ME I, 772
izmiegt
iznesība
izpigāties
izpigâtiês, irgend wie sich durchschlagen, durchkommen: cilvē̦kus viņš netur un negrib šâ tâ izpigāties Wain.
Avots: ME I, 779
Avots: ME I, 779
izplēst
izplèst (li. išplė˜sti), izplest, tr.,
1) ausbreiten, ausspreizen:
spārnus, palagu. [es izplešu ruokas Glück Jes. 65, 2.] kâ ragana ar izplē̦stiem matiem, mit zerzausten, fliegenden Haaren. skrej bitīte, izplet spārnus BW. 12333;
2) aufsperren:
acis. Refl. - tiês, sich aus -, verbreiten, sich ausdehnen: nuo šiem ir izplē̦tušās pagānu salas I Mos. 10, 5. zīlīte izplēšas lielāka Konv. 2 269. liesmas izplētās neticamā ātrumā. bija jau diena izplē̦tusēs Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
skrej bitīte = skrej, bitīte
zīlīte = acu zīlīte
Avots: ME I, 782, 783
1) ausbreiten, ausspreizen:
spārnus, palagu. [es izplešu ruokas Glück Jes. 65, 2.] kâ ragana ar izplē̦stiem matiem, mit zerzausten, fliegenden Haaren. skrej bitīte, izplet spārnus BW. 12333;
2) aufsperren:
acis. Refl. - tiês, sich aus -, verbreiten, sich ausdehnen: nuo šiem ir izplē̦tušās pagānu salas I Mos. 10, 5. zīlīte izplēšas lielāka Konv. 2 269. liesmas izplētās neticamā ātrumā. bija jau diena izplē̦tusēs Rīg. Av.
Kļūdu labojums:
skrej bitīte = skrej, bitīte
zīlīte = acu zīlīte
Avots: ME I, 782, 783
izpurgāt
‡ izpurgât
1) hinauswerfen
Saikava: i. dzērājus nuo kruogus:
2) i. tīklus SDP. VII, die Netze von Fischen ausreinigen.
Avots: EH I, 475
1) hinauswerfen
Saikava: i. dzērājus nuo kruogus:
2) i. tīklus SDP. VII, die Netze von Fischen ausreinigen.
Avots: EH I, 475
izskaidrot
izskaĩdruôt, tr., erklären, erläutern, deutlich machen: dažādus jautājumus. tam izskaidruojis, ka... LP. VII, 483. Refl. - tiês, sich er -, aufklären, klar werden, sich erweisen: es netikšu pie izdevības izskaidruoties Vēr. II, 568. visi drīz izskaidruosies. Subst. izskaĩdruõjums, die Erklärung, Erläuterung; izskaĩdruôtãjs, der Erklärer.
Avots: ME I, 797
Avots: ME I, 797
izskriet
izskrìet [li. išskriẽti], intr.,
1) hinauslauen:
kaķis izskrējis pie suņa LP. IV, 89. Sprw.: nuo pagales arī luode izskrej, - Hinweis auf eine nicht geahnte Gefahr. nu jau izskrēja malā, nun ist er auf dem Holzwege. ar pieri caur sienu neizskriesi, mit der Stirn kann man nicht durch die Wand rennen;
2) fig., entfahren:
šie vārdi izskrēja netīšu Kaudz. M.;
3) durchfahren, in die Gliedre fahren:
karsts izskrēja Valdim caur miesu A. XX, 243. meitai tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22;
4) līdzi izskriet, mitlaufen:
es jau tiem jauniem nevaru līdzi izskriet R. Sk. II, 137;
5) ausschiessen, lang auswachsen
Ahs.: sieva gaŗa, izskrējusi kâ maikste B. Vēstn.;
6) im Laufen übertreffen:
kas viņa meitu izskriešuot, tam duoduot tuo par sievu un pus+valsti LP. VI, 643. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: ve̦lns izskrējās slapju muguru LP. II, 76. vai nu vēl savu mūžu nee̦smu izskrējusies A. XIII, 41.
Avots: ME I, 799
1) hinauslauen:
kaķis izskrējis pie suņa LP. IV, 89. Sprw.: nuo pagales arī luode izskrej, - Hinweis auf eine nicht geahnte Gefahr. nu jau izskrēja malā, nun ist er auf dem Holzwege. ar pieri caur sienu neizskriesi, mit der Stirn kann man nicht durch die Wand rennen;
2) fig., entfahren:
šie vārdi izskrēja netīšu Kaudz. M.;
3) durchfahren, in die Gliedre fahren:
karsts izskrēja Valdim caur miesu A. XX, 243. meitai tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22;
4) līdzi izskriet, mitlaufen:
es jau tiem jauniem nevaru līdzi izskriet R. Sk. II, 137;
5) ausschiessen, lang auswachsen
Ahs.: sieva gaŗa, izskrējusi kâ maikste B. Vēstn.;
6) im Laufen übertreffen:
kas viņa meitu izskriešuot, tam duoduot tuo par sievu un pus+valsti LP. VI, 643. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: ve̦lns izskrējās slapju muguru LP. II, 76. vai nu vēl savu mūžu nee̦smu izskrējusies A. XIII, 41.
Avots: ME I, 799
izšļankāt
‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.
Avots: EH I, 486
Avots: EH I, 486
izsliekāties
‡ izsliêkâtiês Auleja, an Speichel (sliêkas) zu kurz kommen: slieku netīk (der Speichel reicht nicht aus): izsliekājas (indem man beim Spinnen den Faden mit Speichel anfeuchtet).
Avots: EH I, 481
Avots: EH I, 481
izsmaršot
‡ izsmar̂šuôt "?": klēpi vāvereņu ... izklieda pa ... kulu ..., lai labi izsmaršuo un izgaisina agrākuo netīrumu smaku Janš. Mežv. ļ. I, 190.
Avots: EH I, 481
Avots: EH I, 481
izsunīt
izsunît, tr., durchschimpfen, durchhunzen, heruntermachen Dond.: bagātais izsunījis viņu un aizdzinis pruojām LP. V, 262. viņa darbi netuop izsunīti Joh. 3, 20.
Avots: ME I, 807
Avots: ME I, 807
izsust
I izsust (li. iššùsti),
1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;
2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).
Avots: ME I, 807
1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;
2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).
Avots: ME I, 807
izšūst
‡ izšûst, -stu, -su Auleja, sich sträuben (perfektiv): kaî paprasīs naudas, net ce̦kuls izšūs[ī]s uz galvas.
Avots: EH I, 487
Avots: EH I, 487
iztapt
iztapt, intr.,
1) heraus -, hinausgelangen:
nu iztapuši pie ve̦lna mājām citā pasaulē LP. IV, 225. par slieksni iztapt priekšnamā A. IX, 53. bē̦rns nevar lieliem iztapt līdz,
a) das Kind kann mit den Erwachsenen nicht gleichen Schritt halten,
b) das K. kann nicht dahin kommen, wohin die Erwachsenen;
2) sich nach dem Sinne eines anderen richten, es ihm rechth machen, zu Danke machen:
dārznieks jaunākai ķēniņa meitai iztuop labāki LP. IV, 64. priekš kāzām jau jāiztuopuot vien e̦suot tām skuķēm Vēr. I, 1380. kuo tiem laba es iztapu? BW. 8993. bailes nuo pēršanas iepuotēja tautā riebīuo līšanas un iztapšanas netikumu Vēr. II, 995. Ganz ungewöhnlich passiv gebraucht Vēr. II, 322: sieviete tādā laikā grūti iztuopama.
Avots: ME I, 815
1) heraus -, hinausgelangen:
nu iztapuši pie ve̦lna mājām citā pasaulē LP. IV, 225. par slieksni iztapt priekšnamā A. IX, 53. bē̦rns nevar lieliem iztapt līdz,
a) das Kind kann mit den Erwachsenen nicht gleichen Schritt halten,
b) das K. kann nicht dahin kommen, wohin die Erwachsenen;
2) sich nach dem Sinne eines anderen richten, es ihm rechth machen, zu Danke machen:
dārznieks jaunākai ķēniņa meitai iztuop labāki LP. IV, 64. priekš kāzām jau jāiztuopuot vien e̦suot tām skuķēm Vēr. I, 1380. kuo tiem laba es iztapu? BW. 8993. bailes nuo pēršanas iepuotēja tautā riebīuo līšanas un iztapšanas netikumu Vēr. II, 995. Ganz ungewöhnlich passiv gebraucht Vēr. II, 322: sieviete tādā laikā grūti iztuopama.
Avots: ME I, 815
izteikt
iztèikt (li. išteĩkti), tr.,
1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;
2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");
3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,
1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;
2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;
3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;
4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.
Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132
Avots: ME I, 816
1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;
2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");
3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,
1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;
2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;
3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;
4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.
Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132
Avots: ME I, 816
izvairīgs
‡ izvairîgs, ausweichend: duoti izvairīgi suolījumi Veselis Netic. Toma mīlest. 103. viņš veikli un izvairīgi atlēca sāņus Saules kaps. 126.
Avots: EH I, 493
Avots: EH I, 493
izvalks
‡ izval˜ks Kaugurciems "eine 5 m lange Eiswuhne, wo die Netze herausgezogen werden".
Avots: EH I, 493
Avots: EH I, 493
izviļāt
I izviļât, tr.,
1) = izvārtīt: zirgi zâli izviļājuši [C., Lis., Kl., Warkh.];
2) durchkneten:
mīklu. Refl. - tiês, sich zur Genüge herumwälzen: man arī trakuot un draiskuot gribas un pa slapjuo mauri izviļāties Vēr. II, 1114. viņī nuojūdza zirgus un tuos palaida sniegā izviļāties A. IX, 422. [bē̦rni izviļājās pa nuoru Kl.]
Avots: ME I, 829
1) = izvārtīt: zirgi zâli izviļājuši [C., Lis., Kl., Warkh.];
2) durchkneten:
mīklu. Refl. - tiês, sich zur Genüge herumwälzen: man arī trakuot un draiskuot gribas un pa slapjuo mauri izviļāties Vēr. II, 1114. viņī nuojūdza zirgus un tuos palaida sniegā izviļāties A. IX, 422. [bē̦rni izviļājās pa nuoru Kl.]
Avots: ME I, 829
izviļināt
II izviļinât, durchkneten; knetend, drückend etw. hervorbringen: viņš izviļināja nuo maizes bumbiņas.
Avots: ME I, 829
Avots: ME I, 829
izziedēt
izžuris
‡ izžuris (part. prt. act.),
1) durchweicht; durchnässt
Bers., Warkl.;
2) "izsusis (ausgetrocknet)"
Jāsmuiža: ūdens peļķe izžurusi.
Avots: EH I, 499
1) durchweicht; durchnässt
Bers., Warkl.;
2) "izsusis (ausgetrocknet)"
Jāsmuiža: ūdens peļķe izžurusi.
Avots: EH I, 499
jā
jà -, jã - Barbern, Präfix zur Bildung des sogenannten Debitivs. Der Debitiv erscheint immer in der dritten Person des Präsens, mit Ausnahme von jàbût. In der Schriftsprache drückt der Debitiv die Notwendigkeit aus: man bija jāē̦d, ich musste essen; man siens (dial. sienu) jāpļauj, ich muss Heu mähen. tev būs mani jāpavada, du wirst mich begleiten müssen BW. 18005, 3. Im Volksliede aber und in alten Schriften, z. B. bei Manz., Bezeichnet der Debit ausser der Notwendigkeit auch
1) den Zweck:
devu savu kumeliņu ruožu dārzu jāecē, ich gab mein Rösslein, um den Rosengarten zu eggen BW. 3523, 9 (Peterskapelle, Zirsten, Marzen). tuo (gredzeniņu) neduošu jānuomauc, ihn (den Ring) werde ich nicht abzuziehen geben BW. 6228 (AP., Praulen, Friedrichswalde, Sesswegen, Bermohn, Lodenhof, Lasdohn);
2) den Ort der Handlung:
lai paliek galuotnīte, putnīniem (= putniņiem) jāuzme̦tas, mag der Wipfel stehen bleiben, wo die Vögel sich niederlassen könnten BW. 2765 (AP.);
3) das Objekt: tiem nebij jāē̦d, sie hatten nicht zu essen (= keine Nahrung)
Manz. [Vgl. Le. Gr. § 690 und 759 - 60.]
Avots: ME II, 105
1) den Zweck:
devu savu kumeliņu ruožu dārzu jāecē, ich gab mein Rösslein, um den Rosengarten zu eggen BW. 3523, 9 (Peterskapelle, Zirsten, Marzen). tuo (gredzeniņu) neduošu jānuomauc, ihn (den Ring) werde ich nicht abzuziehen geben BW. 6228 (AP., Praulen, Friedrichswalde, Sesswegen, Bermohn, Lodenhof, Lasdohn);
2) den Ort der Handlung:
lai paliek galuotnīte, putnīniem (= putniņiem) jāuzme̦tas, mag der Wipfel stehen bleiben, wo die Vögel sich niederlassen könnten BW. 2765 (AP.);
3) das Objekt: tiem nebij jāē̦d, sie hatten nicht zu essen (= keine Nahrung)
Manz. [Vgl. Le. Gr. § 690 und 759 - 60.]
Avots: ME II, 105
jada
jaukt
jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,
1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;
2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;
3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;
4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,
1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;
2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;
3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;
4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]
Avots: ME II, 98
1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;
2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;
3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;
4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,
1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;
2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;
3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;
4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]
Avots: ME II, 98
jaunatne
jaûnatne [Druw., Bauske], jaûnâtne PS., jaunetne Spr.,
1) die Jugendzeit, die Jugend:
nuo jaunatnes, von Jugend auf ai dieviņ, nuosavīlu (= nuovīluos) jaunetnē;
2) die Jugend, junge Leute:
[jaunatne ir gruozīga Diez.] ģimnazijas jaunatne Vēr. I, 1238.
Avots: ME II, 99
1) die Jugendzeit, die Jugend:
nuo jaunatnes, von Jugend auf ai dieviņ, nuosavīlu (= nuovīluos) jaunetnē;
2) die Jugend, junge Leute:
[jaunatne ir gruozīga Diez.] ģimnazijas jaunatne Vēr. I, 1238.
Avots: ME II, 99
jēcis
jeda
jēlmaņ
‡ jê̦lmaņ, in rohem (windgetrocknetem) Zustande (?) : labību nuokūlēm j. Lasd. n. FBR. IX, 138.
Avots: EH I, 564
Avots: EH I, 564
jēls
jê̦ls,
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
jēls
II jê̦ls,
1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;
2) in ursprünglichem Zustande,
a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;
b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;
c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];
3) enreif:
jē̦las uogas;
4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;
5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];
6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;
7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]
Avots: ME II, 113
1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;
2) in ursprünglichem Zustande,
a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;
b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;
c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];
3) enreif:
jē̦las uogas;
4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;
5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];
6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;
7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]
Avots: ME II, 113
jezga
je̦zga,
[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];
2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.
Avots: ME II, 111
[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];
2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.
Avots: ME II, 111
jo
juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
jozmenis
‡ juozmenis,
1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;
2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".
Avots: EH I, 571
1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;
2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".
Avots: EH I, 571
juklis
jumis
I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
jumt
jùmt, jumju, jumu [Lis., C., N. - Peb., Trik., Arrasch, Bauske, Dunika, Lautb., Dond.] od. jùmu Jürg., Kl., Bers.], (ein Dach) decken: sudrabiņa jumtu jumu (Var.: jūmu) BW. 24860, 14 (jūmu auch BW. 13611; 31284). Refl. - tiês, sich lagern, sich wölben: pār visiem jumjas dzidrums zils Asp. [In Siuxt, Hofzumberge, Grünhof u. a. gebe es einen Infinitiv jum̃st und in Stuhrhof ein Präsens jum̃žu. - Die Zusammenstellung mit ai. yamati "hält" und ir. do - emim "schütze" (bei Fick Wrtb. I 4 , 112 und 292, Stokes Wrtb. 223 und Güntert Kalypso 140) ist weder semasiologisch noch phonetisch unmittelbpr einleuchtend. Eher vielleicht denominativ zu einem * i̯umo - oder * i̯umi - "Verbinder oder Verbindung" (vgl. le. jumis); hierher vielleicht auch r. прi-ютъ "Obdach (pajumte)", wenn mit ю aus urslav. jǫ.]
Avots: ME II, 119
Avots: ME II, 119
kā
II kâ, wie, auf welche Weise,
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
kaba
kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]
1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];
2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;
3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;
4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];
5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III 4 , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]
Avots: ME II, 129
1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];
2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;
3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;
4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];
5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III 4 , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]
Avots: ME II, 129
kabat
kabene
kabis
kad
kad (li. kadà, kàd),
1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;
2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;
3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!
4) als unterordnende Konjuktion -
a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;
b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;
c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;
d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;
e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;
f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;
g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;
5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;
6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;
[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.
Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]
Avots: ME II, 131
1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;
2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;
3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!
4) als unterordnende Konjuktion -
a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;
b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;
c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;
d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;
e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;
f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;
g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;
5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;
6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;
[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.
Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]
Avots: ME II, 131
kadiķis
kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]
Avots: ME II, 131, 132
Avots: ME II, 131, 132
kāds
kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,
1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]
2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;
3) als Indefinitum,
a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;
b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]
Avots: ME II, 186
1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]
2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;
3) als Indefinitum,
a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;
b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]
Avots: ME II, 186
kaikars
kaikars (unter kaîkaris 2 ),
2): "draiska, gaŗiem, izstīdzējušiem luocekļiem pusaudzis" Kurmene;
4): nuo tā zirga ne˙kāda labuma, kas tāds kaîkars 2 (ist sehr mager)
NB.; ‡
6) "cilvē̦ks, kas netiek līdz uotram ne darbuos, ne arī iešanā" (kaîkars 2 ) NB. Vgl. dazu auch Būga Tiž. I, 403.
Avots: EH I, 574
2): "draiska, gaŗiem, izstīdzējušiem luocekļiem pusaudzis" Kurmene;
4): nuo tā zirga ne˙kāda labuma, kas tāds kaîkars 2 (ist sehr mager)
NB.; ‡
6) "cilvē̦ks, kas netiek līdz uotram ne darbuos, ne arī iešanā" (kaîkars 2 ) NB. Vgl. dazu auch Būga Tiž. I, 403.
Avots: EH I, 574
kaile
I kaĩle, ein 120 Faden langer Strick zum Ziehen des grossen Zugnetzes: kam pietrūka zveju virves, tas tur kailes darināja; simtu gadu tās kailītes nuo liepiņas darinātas BW. 30918 Dubbeln; ein dem Flossholz vorgezogenes Tau Annenburg. [Zu ceinis, li. káinioti "plątać"?]
Avots: ME II, 133
Avots: ME II, 133
kails
kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls 2 Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],
1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;
2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,
a) kahle Menschen;
b) arme;
c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. 2 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]
Avots: ME II, 133
1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;
2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,
a) kahle Menschen;
b) arme;
c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. 2 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]
Avots: ME II, 133
kaimiņš
kaĩmiņš, [kaiminis L.], f. [kaimiņa Glück II Mos. 3, 22, Ruth 4, 17], kaĩmiņiẽne od. - ņene, - niẽte, [kaĩmĩte Gr. - Essern, Ahswikken, Ober - u. N. - Bartau, Rutzau], kaiminīša, kaimenīša BW. 32878, auch kaiminiece BW. 916, 3692, 14611, 6, der Bewohner desselben Dorfes, der Nachbar: Sprw. labāk labs kaimiņš, nekâ slikts draugs. kaimiņuos, in der Nachbarschaft. dieva kaimiņš, ein Betbruder, Pietist, harmloser Mensch Seew., n. U. Mit kaimiņš wird in Lettg., Bers., Nötk., AP. der Jude bezeichnet: kaimiņš nāk, kuo nu pirksim? Bers. [Nebst li. kaimýnas "Nachbar" zu ciemiņš, ciems (s. dies).]
Avots: ME II, 133
Avots: ME II, 133
kāja
kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,
1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,
a) die Füsse bekleiden,
b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,
a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;
b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,
a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;
b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,
a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;
b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;
c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;
d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;
e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];
3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;
4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;
5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;
6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];
7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;
8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;
9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;
10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]
Avots: ME II, 186, 187, 188
1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,
a) die Füsse bekleiden,
b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,
a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;
b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,
a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;
b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,
a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;
b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;
c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;
d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;
e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];
3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;
4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;
5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;
6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];
7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;
8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;
9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;
10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]
Avots: ME II, 186, 187, 188
kājdiegs
kakacis
[II kakacis,
1) "ein vermoderter Baumstumpf";
2) "vertrockneter Kuhmist"
Mar.;
3) kakacis N. - Bergfried "ein Resenstück auf einem augesflügten Feld";
kakācis AP., = cingulis I.]
Avots: ME II, 137
1) "ein vermoderter Baumstumpf";
2) "vertrockneter Kuhmist"
Mar.;
3) kakacis N. - Bergfried "ein Resenstück auf einem augesflügten Feld";
kakācis AP., = cingulis I.]
Avots: ME II, 137
kakaža
kakaža,
1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;
2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;
3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1
4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;
5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;
6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;
[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]
Avots: ME II, 137
1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;
2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;
3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1
4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;
5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;
6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;
[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]
Avots: ME II, 137
kaldināt
kal˜dît [káldinti "schmieden lassen"], - u, - ĩju, fakt., schmieden, beschlagen lassen; auch freqn., schmieden, beschlagen: kaldāt, brāļi, kumeliņu BW. 15939. bij man vienas māsas dēļ kaldīt jaunu zuobeniņu 15992. nevarēju klāti tikt nekaldītu kumeliņu BW. 13268, 25. citi kaldītāji ļuoti ilgi kalda, mēs ne+maz netuopam klāt Nigr. kaldītāji (Sczmiedegäste) ir kalšanas vajadzībā pie kalēja ieradušies cilvē̦ki Nigr.
Avots: ME II, 141
Avots: ME II, 141
kalināt
kalst
kàlst,
1): siens kalst (trocknet)
Heidenfeld. saulē drēbes drīži kalst Zvirgzdine, izmazgāja lupatu, izkāre, lai kalst Sonnaxt; ‡
3) dürsten:
tâ kalta dzert Frauenb. - ‡ Subst. kaltējs, ein Schwindsüchtiger Lettg.
Avots: EH I, 579
1): siens kalst (trocknet)
Heidenfeld. saulē drēbes drīži kalst Zvirgzdine, izmazgāja lupatu, izkāre, lai kalst Sonnaxt; ‡
3) dürsten:
tâ kalta dzert Frauenb. - ‡ Subst. kaltējs, ein Schwindsüchtiger Lettg.
Avots: EH I, 579
kalte
kalte,
1) eine sandige Stelle in bodenlosen Seen, wo man Pferde schwämmen kann und wo die Fischer ihre Netze ausspülen
Laud.;
2) die Darre, das Darren:
rudzus liek kaltē Kmph., Rump.;
3) kàltes 2 , Better, auf denen man in der Korndarre das Korn dörrt
Mar. n. RKr. XV, 117. Zu kalst.
Avots: ME II, 145
1) eine sandige Stelle in bodenlosen Seen, wo man Pferde schwämmen kann und wo die Fischer ihre Netze ausspülen
Laud.;
2) die Darre, das Darren:
rudzus liek kaltē Kmph., Rump.;
3) kàltes 2 , Better, auf denen man in der Korndarre das Korn dörrt
Mar. n. RKr. XV, 117. Zu kalst.
Avots: ME II, 145
kamāt
II kamât:
1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡
2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡
3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡
4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,
1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;
2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;
2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;
3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.
Avots: EH I, 581
1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡
2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡
3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡
4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,
1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;
2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;
2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;
3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.
Avots: EH I, 581
kamēr
kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r 2 Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r 2 Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t 2 Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt 2 Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,
1) Konj. in Temporalsätzen,
a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;
B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;
c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;
2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;
3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]
Avots: ME II, 150
1) Konj. in Temporalsätzen,
a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;
B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;
c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;
2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;
3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]
Avots: ME II, 150
kapeika
kapeĩka, kapeĩks, der Kopeken: Sprw. ja kapeikas netaupīsi, rubļa nesakrāsi JK. II, 217. bez kapeikas rubis nav pilns. Aus копейка.
Avots: ME II, 158
Avots: ME II, 158
ķāpēt
kāpiķis
‡ kāpiķis Mekons Barons M. 1870, S. 22, ein Kietterer (so ist da ein Bär bezeichnet).
Avots: EH I, 601
Avots: EH I, 601
kāpt
I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,
1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;
2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;
3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,
1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;
2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]
Avots: ME II, 193
1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;
2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;
3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,
1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;
2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]
Avots: ME II, 193
karas
karas,
1) lange Schnüre od. Stangen, worauf etwas gehängt wird Bers.
A. XVI, namentlich etwas gehängt wird Bers. A. XVI, namentlich die Stangen, auf denen die Netze getrocknet werden N. - Bartau, Lasd.; [Turnstangen Dunika;]
2) etwas Aufgehängtes:
vai tu šitās karas nevari saņemt Bers. Zu kārt.
Avots: ME II, 160
1) lange Schnüre od. Stangen, worauf etwas gehängt wird Bers.
A. XVI, namentlich etwas gehängt wird Bers. A. XVI, namentlich die Stangen, auf denen die Netze getrocknet werden N. - Bartau, Lasd.; [Turnstangen Dunika;]
2) etwas Aufgehängtes:
vai tu šitās karas nevari saņemt Bers. Zu kārt.
Avots: ME II, 160
karmins
kārnis
[I kãrnis "ķeksis netīrumu izkārnīšanai nuo krāsns jeb labības nuokārnīšanai rijā nuo ārdiem" Bixten.]
Avots: ME II, 197
Avots: ME II, 197
kārs
II kãrs, lüstern, gierig: Sprw. liels un gaŗš, slinks un kārs. kāram tur netiek griezts, kur viņš ar pirkstu rāda. vai, vai, Lībiņa, tavu kāru sirdi! BW. 19179. uz kārā zuoba od. uz kāruo zuobu, zur Befriedigung der Lüsternheit: še, še, krauklīt, kumuoss uz kāruo zuobu LP. Mit uz od. dem Infin., selten mit pēc od. dem blossen Gen. konstruiert: kārs uz gaļu LP. I, 184; kārs uz naudu A. XI, 154. gan bij ļuoti kārs dabūt zināt Dīcm. I, 17. jaunība ir mīlestības kāra A. XII, 19. Zu la. cārus "lieb, wert", [got. hōrs "Hurer"], air. caraim "liebe" [und letzten Endes auch zu kãmêt "hungern" (s. dies); vgl. Walde Wrtb. 2 136 u. a.].
Avots: ME II, 198
Avots: ME II, 198
karsēt
kar̂sêt, - ẽju, tr.,
1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;
2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.
Avots: ME II, 163
1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;
2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.
Avots: ME II, 163
karstputra
kārta
kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),
1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,
a) Jahresring im Baumstamme;
b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";
2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;
3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;
4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]
Avots: ME II, 200, 201
1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,
a) Jahresring im Baumstamme;
b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";
2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;
3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;
4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]
Avots: ME II, 200, 201
kārums
I kãrums,
1) das Begehrte, Verlangte, der Leckerbissen:
netecēju ciemiņā, kārumiņa me̦klē̦dama BW. 7098;
2) die Begierde, das Gelüste:
puisē̦nam augļi ļuoti smeķ; tai arī kārums uznāk LP. II, 77. kārumu od. kārumus dzīt, kārumā, kārumuos palaisties, paduoties, der Lüsternheit fröhnen: pati taukus apēda kārumu (Var.: kārumus) dzīdama BW. 20533. lieli kungi braukādami palaidās kārumā (Var.: kārumuos 20800). muižas meitas paradušas slinkumuos, kārumuos BW. 12132. Zu kãrs.
Avots: ME II, 202
1) das Begehrte, Verlangte, der Leckerbissen:
netecēju ciemiņā, kārumiņa me̦klē̦dama BW. 7098;
2) die Begierde, das Gelüste:
puisē̦nam augļi ļuoti smeķ; tai arī kārums uznāk LP. II, 77. kārumu od. kārumus dzīt, kārumā, kārumuos palaisties, paduoties, der Lüsternheit fröhnen: pati taukus apēda kārumu (Var.: kārumus) dzīdama BW. 20533. lieli kungi braukādami palaidās kārumā (Var.: kārumuos 20800). muižas meitas paradušas slinkumuos, kārumuos BW. 12132. Zu kãrs.
Avots: ME II, 202
ķarza
kas
kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;
2) als Relativpronomen, -
a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;
b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:
a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;
b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;
3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]
Avots: ME II, 166, 167, 168
kašales
‡ kašales "?": abi divi gulējām pašalē, kašalēs Tdz. 42180, 1; kašaļa Bērzgale, ein aus feinen Schnüren geflochtener und mit Heu gefüllter Schlafsack (auch als Unterlage beim Sitzen gebraucht). Aus r. кошéль "Netzsack".
Avots: EH I, 592
Avots: EH I, 592
kašelis
II kašelis, auch kašele, ein netzartiger Sack, z. B. zum Aufbewahren von Heu auf der Reise U. kašelis - nuo auklām tīkla veidā pīts maisveidīgs siena iebāžamais, kuo sienu paņemt uz ceļu līdz Ober - Kurl., Infl., In Livl. dafür ķīpa. piekusušam zirģelim viņš nuosvieda priekšā siena kašeles Kat. kal. 109. kašel(i)s, lederne Tasche, Betteltasche St. [Nebst li. kašẽlė "Kober, карман"] aus r. кошéль "Heukorb, Brotsack". [Wohl auf Grund des deminutivisch aussehenden kašele ein kaša L., St., U. "ķeša" entstanden.]
Avots: ME II, 170
Avots: ME II, 170
kasīt
kasît,
2): auch Dtrnika, Iw., Siuxt: kasīja un rīvēja rācēņus Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 82;
4): auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), AP., Bers., Ermes, Fehtelņ, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Heidenfeld, Hömelshof, Jürg., Kalnemois, Kaugershof, Lemb., Liepna, Linden in Kurl., Linden in Livl., Lubn., Mahlup, Mar., Marzen, Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, N.-Peb., Plm., Prl., 'Ramkau, Saikava, Schujen, Schwanb., Serbig., Sessw., Trik., Višķi. Refl. -tiês,
3): auch Seyershof; viņš te kasās visu dienu; netīk ne klausīties Kand. ‡ Subst. kasījumi, zusammengeharkte Getreidereste auf dem Felde
Linden in Kurl.: kasījumus pabāž zem kāda kūļa. kasîtājs, ‡
2) "kāsus, kas kasās rīklē" Frauenb. - Zur Bed. vgl. Auch ‡ àiz-kasît 3.
Avots: EH I, 591
2): auch Dtrnika, Iw., Siuxt: kasīja un rīvēja rācēņus Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 82;
4): auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), AP., Bers., Ermes, Fehtelņ, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Heidenfeld, Hömelshof, Jürg., Kalnemois, Kaugershof, Lemb., Liepna, Linden in Kurl., Linden in Livl., Lubn., Mahlup, Mar., Marzen, Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, N.-Peb., Plm., Prl., 'Ramkau, Saikava, Schujen, Schwanb., Serbig., Sessw., Trik., Višķi. Refl. -tiês,
3): auch Seyershof; viņš te kasās visu dienu; netīk ne klausīties Kand. ‡ Subst. kasījumi, zusammengeharkte Getreidereste auf dem Felde
Linden in Kurl.: kasījumus pabāž zem kāda kūļa. kasîtājs, ‡
2) "kāsus, kas kasās rīklē" Frauenb. - Zur Bed. vgl. Auch ‡ àiz-kasît 3.
Avots: EH I, 591
kašķis
kašķis,
1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;
2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";
4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.
Avots: EH I, 592
1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;
2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";
4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.
Avots: EH I, 592
kaslab
katica
kauns
kàuns: Demin. kaunīt[i]s BW. 15524 var. (aus Lennew.); kaunam neteicis ("bālu kaunējies") Erlaa n. FBR. XI, 21. viņs savu kaunu maizē apēdis (ist ganz schamlos geworden) Lemb. u. a. Mit derselben Bed.: viņš savu kauna rausi apēdis Schnehpeln (ähnlich: Dünsb. Pridis un Tr. 42). Nach Studerus IF. XLVII, 352 f. ist damit auch li. Kaũnas (als eine "tief gelegene" Stadt) verwandt.
Avots: EH I, 594
Avots: EH I, 594
kausa
I kausa "?": atjāj tautu netiklītis, kausas piere, zveiras acis kâ manam kumeļam BW. 14392 (aus Windau). [Wohl identisch mit kausa II; vgl. kauss IV.]
Avots: ME II, 177
Avots: ME II, 177
ķauze
ķàuze 2 Lub., ķàuza 2 Bers., der Schorf bei Wunden, die Kruste Wid.: nu jau sāk ķauza nuoiet. viņam tāda ķauza uz ruokām - nelīdze̦na, netīra, kr,aupaina āda Bers. A. XVII, 187.
Avots: ME II, 358
Avots: ME II, 358
ķauzis
kavāt
I kavât,
1): auch Dunika, Perkunen, Rutzau; verbergen
Gramsden, NB., OB., Perkunen;
2): k. bērnu Dunika; ‡
3) beerdigen
Dunika, Rutzau: nelaiķi kavās rītu. Refl. -tiês: auch Dunika, Gramsden, Grob., Ligutten, Nikrazen: nuo mātes meita nekavājās Janš. Dzimtene V, 335. kavājies, ka tev netrāpa (ka tevi nesabrauc)! Nikrazen; "slēpties" Gramsden, NB., OB.
Avots: EH I, 596
1): auch Dunika, Perkunen, Rutzau; verbergen
Gramsden, NB., OB., Perkunen;
2): k. bērnu Dunika; ‡
3) beerdigen
Dunika, Rutzau: nelaiķi kavās rītu. Refl. -tiês: auch Dunika, Gramsden, Grob., Ligutten, Nikrazen: nuo mātes meita nekavājās Janš. Dzimtene V, 335. kavājies, ka tev netrāpa (ka tevi nesabrauc)! Nikrazen; "slēpties" Gramsden, NB., OB.
Avots: EH I, 596
kaz
kaza
I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,
1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,
a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,
b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;
2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);
3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;
4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;
5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;
6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza
a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;
b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;
[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,
a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;
b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;
c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]
Avots: ME II, 182, 183
1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,
a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,
b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;
2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);
3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;
4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;
5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;
6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza
a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;
b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;
[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,
a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;
b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;
c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]
Avots: ME II, 182, 183
ķece
I ķece, der Schmutz Dond. ; der Ort, wihin man Spülicht und schmutziges Wasser giesst, der Ausguss: netīru ūdeni un samazgas lej ķecē Dond.
Avots: ME II, 359
Avots: ME II, 359
ķecele
ķecele, ein schmutziges Geschirr: neturi namā visādas ķeceles pa kājām Dond. Zu ķece I.
Avots: ME II, 359
Avots: ME II, 359
ķemme
ķem̃me,
1) [auch: ķembe L.], der Kamm:
ar ķemmi sukā galvu ;
2) der Weberkamm:
uzgrieztie šķē̦ri jāieveŗ nītīs un tad ķemmē A. X, 2, 440 ;
3) ķemmes, eine Stange mit Pflöcken an der Seite -
kārts ar mazām tapiņām sānuos, uz kuŗām izšauj naktsspailes Etn. II, 108 ;
4) feine Fäden an Netzsteinen und Schwimmhölzern:
šiem tīkliem (salaku jeb ķīšu tīkliem) pie katras plūksnas un uolas piesieti smalki diedziņi, kuŗus nuosauc par ķemmēm Etn. I, 107 ;
5) ein Werkzeug des Dachdeckers.
[Aus mnd. kam, wobei le. e aus dem deutschen Plural und aus ķem̃mêt bezogen sein kann.]
Avots: ME II, 363
1) [auch: ķembe L.], der Kamm:
ar ķemmi sukā galvu ;
2) der Weberkamm:
uzgrieztie šķē̦ri jāieveŗ nītīs un tad ķemmē A. X, 2, 440 ;
3) ķemmes, eine Stange mit Pflöcken an der Seite -
kārts ar mazām tapiņām sānuos, uz kuŗām izšauj naktsspailes Etn. II, 108 ;
4) feine Fäden an Netzsteinen und Schwimmhölzern:
šiem tīkliem (salaku jeb ķīšu tīkliem) pie katras plūksnas un uolas piesieti smalki diedziņi, kuŗus nuosauc par ķemmēm Etn. I, 107 ;
5) ein Werkzeug des Dachdeckers.
[Aus mnd. kam, wobei le. e aus dem deutschen Plural und aus ķem̃mêt bezogen sein kann.]
Avots: ME II, 363
ķēms
ķḕ̦ms [auch PS., Serbigal, Neuenb., Schujen, Jürg., Wolm., AP., ķè'ms 2 Nerft, Preili, Kl., ķê̦ms 2 Salis, Ruj.], ķê̦ms C.,
1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];
2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]
Avots: ME II, 373, 374
1) [der Kobold
U.], das Gespenst: ķē̦ms ķē̦muojas, spukuojas LP. VII, 444; 450. spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tiek lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. kur ķē̦mi rādās, tur vai aplam mīlas, vai zuog. [ķē̦mi U., phantastische Vorstellungen, Phantasiebilder];
2) ein Sonderling, [ein Blödsinniger
U.], ein Unvernünftigeŗ ein Vermummter: tu tīrais ķe̦ms! [viņš ķē̦mu vīrus klât ņe̦m, er nimmt liederliches Gesindel an Salisb. n. U. - Aus liv. kä'm (s) "Gespenst, Kobold" oder umgekehrt?]
Avots: ME II, 373, 374
ķencele
ķeñcele [Karls.],
1) Hafersack, der den Pferden umgehängt wird
L., U.; [ķèncele Jürg. "vêžu ķesele]; ein Netzsack, worin die Fischer die gefangegen Fische tun Lasd.;
2) der Quirl:
kam tu mani mazu kūli ar tuo putras ķencelīti (Var.: mieturīti) BW. p. 3049;
3) d. Pl. ķe̦nceles Serb., = ķedeles, Beine;
4) ein oben und unten gleich breites hölzernes Geschirr mit zwei Henkeln
Naukschen;
5) ein schmutziges Geschirr
Salisb., Allend.;
6) Beerenbüschel, Nussbüschel
Oppek. n. U.
Avots: ME II, 365
1) Hafersack, der den Pferden umgehängt wird
L., U.; [ķèncele Jürg. "vêžu ķesele]; ein Netzsack, worin die Fischer die gefangegen Fische tun Lasd.;
2) der Quirl:
kam tu mani mazu kūli ar tuo putras ķencelīti (Var.: mieturīti) BW. p. 3049;
3) d. Pl. ķe̦nceles Serb., = ķedeles, Beine;
4) ein oben und unten gleich breites hölzernes Geschirr mit zwei Henkeln
Naukschen;
5) ein schmutziges Geschirr
Salisb., Allend.;
6) Beerenbüschel, Nussbüschel
Oppek. n. U.
Avots: ME II, 365
ķēriņš
ķērnāt
I kẽ̦rnât,
1): auch OB.; beschmutzen
Baar in seinem Exemplar von U.; ‡
2) verhexen:
luopus ķẽ̦rnājis Pas. XIV, 289 (aus Rutzau); ‡
3) "= mānêt 2" NB., Schnehpeln: ķ. citus cilvē̦kus; ‡
4) schlackern (nass schneien)
Nikrazen (mit ẽ̦r ): tagad ķe̦rnā. Refl. -tiês,
1): (fig.) es tur negribu ķ., ich will mich da (bei der schmutzigen Klageangelegenheit) nicht beteiligen
Baar in seinem Exemptar von U.; ‡
2) ohne Lust und Energie arbeiten
Peb.; etwas Unangenehmes tun Strasden: man netīk ar bē̦rniem ķ.; ‡
3) stibitzen
Iw.
Avots: EH I, 700
1): auch OB.; beschmutzen
Baar in seinem Exemplar von U.; ‡
2) verhexen:
luopus ķẽ̦rnājis Pas. XIV, 289 (aus Rutzau); ‡
3) "= mānêt 2" NB., Schnehpeln: ķ. citus cilvē̦kus; ‡
4) schlackern (nass schneien)
Nikrazen (mit ẽ̦r ): tagad ķe̦rnā. Refl. -tiês,
1): (fig.) es tur negribu ķ., ich will mich da (bei der schmutzigen Klageangelegenheit) nicht beteiligen
Baar in seinem Exemptar von U.; ‡
2) ohne Lust und Energie arbeiten
Peb.; etwas Unangenehmes tun Strasden: man netīk ar bē̦rniem ķ.; ‡
3) stibitzen
Iw.
Avots: EH I, 700
ķesele
ķesele,
1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;
2) in Serb. = ķe̦rpaka
2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;
3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;
4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;
5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]
Avots: ME II, 370
1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;
2) in Serb. = ķe̦rpaka
2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;
3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;
4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;
5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]
Avots: ME II, 370
ķešelis
‡ ķešelis Warkl., ein netzartiger Sack zum Heu- oder Strohtragen: iebāž sienu ķešelī Auleja.
Avots: EH I, 698
Avots: EH I, 698
ķezāties
ķe̦zâtiês, -ãjuôs, ķe̦zâtiês, sich abgeben, sich abplagen, Händel anfangen: ej nu ar viņu pa tiesām ķe̦zāties Serb. man netīk ar viņu ķe̦zāties, ich will mit ihm nichts zu tun haben Grünh. kâ dzird, ar jums viņš sācis ķe̦zāties Lautb. kuo ar manim ķē̦zājies BW. 10052.
Avots: ME II, 372
Avots: ME II, 372
ķeze
ķezēkls
‡ ķe̦zē̦kls "jem., der mehr will als kann" Gr.-Buschh.; "kas sagādā ķe̦zu" Oknist; "cilvē̦ks ar netīru pagātni" Oknist.
Avots: EH I, 698
Avots: EH I, 698
ķibināt
ķimpa
ķim̃pa,
1) das Malheur, Pech, Unglück, der Streit
Serb.: labāk nepīksti ne vārda, ka netieci ķimpā A. XVIII, 125, Stockm., Etn. II, 129, IV, 66;
2) ein Klumpen [?]:
celies, gūba, gaiba nāk, ņem tuo ķimpu, liec uz kampu Biel. R. 346;
3) Heufuder
Allend. n. U.;
4) eine Handvoll Ruten
Ruj. [Aus liv. kimp "Lärm, Unruhe; Bündel" resp. estn. witsa - kimp "Rutenbund", kimp "Verwickelung, Verlegenheit, Be-drängnis", s. Thomson Beröringer 261.]
Avots: ME II, 381
1) das Malheur, Pech, Unglück, der Streit
Serb.: labāk nepīksti ne vārda, ka netieci ķimpā A. XVIII, 125, Stockm., Etn. II, 129, IV, 66;
2) ein Klumpen [?]:
celies, gūba, gaiba nāk, ņem tuo ķimpu, liec uz kampu Biel. R. 346;
3) Heufuder
Allend. n. U.;
4) eine Handvoll Ruten
Ruj. [Aus liv. kimp "Lärm, Unruhe; Bündel" resp. estn. witsa - kimp "Rutenbund", kimp "Verwickelung, Verlegenheit, Be-drängnis", s. Thomson Beröringer 261.]
Avots: ME II, 381
ķina
ķinas
ķīpa
ķĩpa,
2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.
Avots: EH I, 706
2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.
Avots: EH I, 706
ķīpa
ķipa, ķīpe U., ķĩpis N. - Bartau, Rutzau, Grob.,
1) ein grosses Fass
Spr.;
2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = cisu maiss;
3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;
4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]
Avots: ME II, 389
1) ein grosses Fass
Spr.;
2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = cisu maiss;
3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;
4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]
Avots: ME II, 389
ķīpis
ķĩpis (unter ķĩpa),
2): auch Grob., OB.; ein netzartiger Sack für Pferdefutter
(mit ì 2 ) Kaltenbr.
Avots: EH I, 706
2): auch Grob., OB.; ein netzartiger Sack für Pferdefutter
(mit ì 2 ) Kaltenbr.
Avots: EH I, 706
ķirķis
I ķirķis,
1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;
2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;
3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;
4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]
Avots: ME II, 384
1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;
2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;
3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;
4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]
Avots: ME II, 384
ķirmulis
ķirmulis,
1) der Holzwurm;
2) das Mehl von ausgefressenem Holze
JK. VI, 54;
3) ein Insekt. das im Herbste die Netze zerfrisst Salis n. U.;
4) der Engerling
Dr.;
5) fig., der Knips, der Winzige, Schwächling:
ķirmuļus saberzīsi kâ smaceņus Latv.
Avots: ME II, 385
1) der Holzwurm;
2) das Mehl von ausgefressenem Holze
JK. VI, 54;
3) ein Insekt. das im Herbste die Netze zerfrisst Salis n. U.;
4) der Engerling
Dr.;
5) fig., der Knips, der Winzige, Schwächling:
ķirmuļus saberzīsi kâ smaceņus Latv.
Avots: ME II, 385
ķirpot
ķisis
ķizīt
ķizît (unter ķizinât I ),
1): auch Dunika, NB.; satvēra ķizītuo ābuoli ar. visu ruoku Janš. Līgava II, 353. kamē̦r kriņģelis nav vēl ruokā, netīk tuo citiem ķ. Bandavā I, 14; ‡
2) "trotzen"
Gramsden.
Avots: EH I, 705
1): auch Dunika, NB.; satvēra ķizītuo ābuoli ar. visu ruoku Janš. Līgava II, 353. kamē̦r kriņģelis nav vēl ruokā, netīk tuo citiem ķ. Bandavā I, 14; ‡
2) "trotzen"
Gramsden.
Avots: EH I, 705
klaikš
klājs
‡ klājs (sic!), eine Schicht (?): gružu, netīrumu un salmu tāds k., ka ne piedarba kluonu nevarēja redzēt Janš. Mežv. ļ. I, 178
Avots: EH I, 612
Avots: EH I, 612
klāt
II klât, klâtu N. - Schwanb., auch klātā BW. 2141, 1, klātām, klātan, klâtân Bauske, Sassm., klāte̦n, klāti BW. 13268, 19, 24, klâtēm Kl. - Wrangelshof, Adv., nahe, hinzu, zugegen: ira labi, nava labi klātu ņemt līgaviņu BW. 22411, 1. pašam bijis gals klāt, er hatt den Tod vor Augen LP. VI, 56. Vor Verben entspricht klāt dem Präfix
pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]
Avots: ME II, 218, 219
pie - zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: viņš nāk man klāt, er nähert sich mir (imperativ); viņš pienāca man klāt od. pienāca pie manis, er kam zu mir (perfektiv). meitu māte sagšas auda le̦dus kalna galiņā, nevarēju klātu (Var.: klātan, klātam, klāte̦n, klāti, klātin) kļūt ar nekaltu kumeliņu BW. 13268, 19. lielēdis liekas klāt un ē̦d. viņš krīt klāt lūgties, kamē̦r tē̦vs atvēlē arī LP. II, 18. tuo katru dienu klāt vien ne̦sājis III, 66. meita bijusi par saimnieci un māte viņai klā(t) dzīvuojusi VI, 41. viņš tur nebija klāt, er war da nicht anwesend. silt kādam klāt od. silt kādam pie ādas, jem. auf den Leib rücken: kad zaglim sāka silt pie ādas klāt, tad viņš visu pa- teica Wain. klāt būt, tikt, gleich kommen, gleichen: bija palagi, nevar teikt, bet kur tad nu šim palagam ne klāt LP. V, 277. tas tē̦vam klāt gan netiks. Als Präp. von alten Gramm. angeführt: klāt sievas, klāt draugiem, beim Weibe, bei den Freunden Adolphi. klāt altāŗa, in der Nähe des Altars Stend. Der Komparativ klâtâk wird gew. als Adv. gebraucht: gājis klātāk LP. V, 168; aber auch als Adj. klâtâkais, der nächste: runcis aizgāja uz klātākuo pilsē̦tu LP. VI, 278. sē̦tā bija sanākuši klātākie ciemiņi Apsk. Zu klât "hinbreiten, decken"? [Vgl. Zubatý IF. III, 134 und zum Auslaut Bezzenberger BB. XXVII, 159.]
Avots: ME II, 218, 219
klēcinieks
klencis
I klen̂cis 2 : ein ziemlich grosses Stück Brot (mit èn 2 ) Erlaa; "ein im Sonnenschein getrocknetes Lehmstück zum Bauen" (mit en̂ ) N.-Wohlfahrt.
Avots: EH I, 614
Avots: EH I, 614
klēpenis
klimaša
klimaša U., [klimaža], Verlegenheit, Verwickelung, unangenehmer Handel: klimašā krist U.; [klimaža "ein Unglück, das Menschen, Vieh und Pferden begegnet und woran böse Menschen Schuld haben sollen" Wellig Beitr. 172; "eine Krankheit": kuo tu vaidi? vai tev kāda klimaža? Trik. Vgl. klimza II].
Avots: ME II, 227
Avots: ME II, 227
klipis
klipis, ein kleines Netz Karls., Kurisch-Haff n. RKr. XI, 101 (hier bloss der acc. s. klipi angeführt).
Avots: ME II, 229
Avots: ME II, 229
klotiņi
kluotiņi, Flotthölzer, Schwimmhölzer an Netzen: kluotiņi (plūdiņi) ir iegare̦ni egļu kluģīši Etn. II, 105.
Avots: ME II, 239
Avots: ME II, 239
kļūmains
‡ kļũmaîns C., verhängnisvoll: le̦pnums ... viņu atturēja nuo šī kļūmainā (= kļūmā?) suoļa, Veselis Netic. Toma mīl. 135.
Avots: EH I, 626
Avots: EH I, 626
kļūme
kļũme, ein Hindernis, Versehen, Unfall [Ruj.], Unglück, Verhängnis, Gebrechlichkeit, Unsegen Smilt., Ruj., Salisb. n. U.: man nav ne˙kādas kļūmes, ich habe kein Gebrechen. kļūme viņam uz kaklu uzkritusi, es ist ein Unglück, Hindernis begegnet U. es e̦smu reiz laukā iz tās kļūmes Rainis. tas ne̦stu savu kļūmi viens pats. Zu kļūt.
Avots: ME II, 240
Avots: ME II, 240
knaģis
knaģis,
1): auch Kruhten, OB.;
5): zusammengestellte Holzstangen, auf denen man Klee oder Erbsen trocknet
OB.; ‡
6) Plur. knaģi, die Dollen am Boot
Frauenb.; ‡
7) ein Gerät zum Aufhacken des Erdbodens
Schnehpeln: ar ķekšiem un knaģiem izrautās mazās bedrītēs iekaisīt ... sē̦klu Janš. Līgava 1, 453.
Avots: EH I, 626
1): auch Kruhten, OB.;
5): zusammengestellte Holzstangen, auf denen man Klee oder Erbsen trocknet
OB.; ‡
6) Plur. knaģi, die Dollen am Boot
Frauenb.; ‡
7) ein Gerät zum Aufhacken des Erdbodens
Schnehpeln: ar ķekšiem un knaģiem izrautās mazās bedrītēs iekaisīt ... sē̦klu Janš. Līgava 1, 453.
Avots: EH I, 626
knaši
‡ II knaši, nach einer Überschwemmung übriggebliebener Schutt AP.: kad upes pļavas pārplūst vasarā priekš nuopļaušanas, tad visu zâli apne̦s netīru ar knašiem. k. ir visādi netīrumi nuo upes.
Avots: EH I, 628
Avots: EH I, 628
knatas
knatas: nicht ausgewachsene, vertrocknete Hanf- od. Flachspflanzen (sing. knata, die einzelne Pflanze) AP.: k. ir maziņās kaņepītes, kas nav izaugušas un ir palikušas pa apušku. k. nuodze̦ltā priekš raušanas. nuo knatām ne˙kad nav sē̦klu. kaņepju knatas lika gultā ķīpas vietā. liniem ar ir mazi liniņi pa apušku, tuos ar sauc par knatām.
Avots: EH I, 628
Avots: EH I, 628
knaucis
knaûcis 2 : gaļas k. Frauenb. guovs ierij lielu knauci bietes ebenda.; ein grösseres (vom Ende des Laibes geschnittenes Blieden) Stück Brot Luttr.; "ein abgebrochenes und vertrocknetes Brotendchen" Alschw., Basi.
Avots: EH I, 628
Avots: EH I, 628
knēdze
knèdze 2 , ein magerer, ausgetrockneter Mensch: īsts knēdze: nezin kâ vēl paiet var Mar. n. RKr. XV, 119.
Avots: ME II, 245
Avots: ME II, 245
knīpe
III knīpe, knīpa, der Fischerhaken, mit dem die Netzstange unter dem Eise niedrgedrückt wird U.
Avots: ME II, 248
Avots: ME II, 248
knipelēt
‡ I knipelêt, -ẽju, prügeln Seyershof; "ein wenig schlagen, beissen od. kneifen" Sonnaxt; beissen, stechen (von Insekten) Salis; "graizīt" Seyershof:, k. nagus nuô. Refl. -tiês "niekuoties; niekuojuoties kuo dauzīt" Orellen: knipelējās, knipelē jās, bet uz priekšu ne˙kur netiek; "plēsties" Seyershof: sveši zirgi knipelējas, grib spē̦kuoties.
Avots: EH I, 631
Avots: EH I, 631
knislis
I knislis, Staubfliege, Staubmücke; Kriebelmücke Nigr. [Zu knist, knaisît, kniest, knetēt, knidêt (s. diese).]
Avots: ME II, 247
Avots: ME II, 247
kopiespaids
kuõpiespaids ,* der Gesamteindruck: iespaidi netuop savienuoti par vienu kuopiespaidu A. XII, 155.
Avots: ME II, 346
Avots: ME II, 346
korpēties
kor̃pêtiês, sich abmühen, abquälen: kaimiņš korpējas ik˙dienas, bet uz priekšu netiek Dond.
Avots: ME II, 255
Avots: ME II, 255
koska
koska,
1): kosks Salis; ‡
2) die Haut, Hülse einer Beere od. Erbse
Seyershof: jāņuogu koskas ir laba tēja, kad sulu izspiež ārā; ‡
3) etwas Hartgewordenes, z. B. ein Stück vertrockneten Bastes
(Salis n. FBR. XV. 59) od. hartgefrorenen Stoffes (ebenda), ein vor Schmutz und Schweiss steifgewordenes Kleidungsstück Lems.: tādu kosku (schmutziges Filzstück) vairs nevar turēt zem se̦dulkas Lems. tā mātīte iet kosk[u] koskim (wohl für k. koskām). sehr schmutzig gekleidet.
Avots: EH I, 639
1): kosks Salis; ‡
2) die Haut, Hülse einer Beere od. Erbse
Seyershof: jāņuogu koskas ir laba tēja, kad sulu izspiež ārā; ‡
3) etwas Hartgewordenes, z. B. ein Stück vertrockneten Bastes
(Salis n. FBR. XV. 59) od. hartgefrorenen Stoffes (ebenda), ein vor Schmutz und Schweiss steifgewordenes Kleidungsstück Lems.: tādu kosku (schmutziges Filzstück) vairs nevar turēt zem se̦dulkas Lems. tā mātīte iet kosk[u] koskim (wohl für k. koskām). sehr schmutzig gekleidet.
Avots: EH I, 639
koskans
‡ koskans Salis, hart geworden, vertrocknet, vor Schmutz und Schweiss steif geworden.
Avots: EH I, 639
Avots: EH I, 639
košums
kraģis
I kraģis,
1): "ein Stuhl"
NB.; bē̦rns apkravājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika; eine Beschreibung eines solchen k. bei Janš. Līgava I, 105; ‡
2) eine Art Garnwinde Sonnaxt: pirma mešanas dzijs nuo gabaliem jāsatin uz kraģiem Oknist; ‡
3) "knaģis" Heniņš; ‡
4) "eine Pfeife mit geradem Stiel"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ‡
5) kraģi, Dachreiter
Durben n. BielU.; ‡
6) kraģi (sing. kraģis Kruhten), ein Stangengerüst auf dem Felde, worauf Heu (Klee, Erbsen u. a. Kruhten) getrocknet wird
Kl.-Gramsden.
Avots: EH I, 640
1): "ein Stuhl"
NB.; bē̦rns apkravājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika; eine Beschreibung eines solchen k. bei Janš. Līgava I, 105; ‡
2) eine Art Garnwinde Sonnaxt: pirma mešanas dzijs nuo gabaliem jāsatin uz kraģiem Oknist; ‡
3) "knaģis" Heniņš; ‡
4) "eine Pfeife mit geradem Stiel"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ‡
5) kraģi, Dachreiter
Durben n. BielU.; ‡
6) kraģi (sing. kraģis Kruhten), ein Stangengerüst auf dem Felde, worauf Heu (Klee, Erbsen u. a. Kruhten) getrocknet wird
Kl.-Gramsden.
Avots: EH I, 640
krāģis
krãģis,
1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;
2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡
7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡
8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡
9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.
Avots: EH I, 644, 645
1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;
2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡
7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡
8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡
9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.
Avots: EH I, 644, 645
krāms
krãms,
1) der Kram, das Ger"umpel, die Kleinigkeit:
tā dē̦ls ieraudzījis pūsli un vēl dažus citus krāmus Etn. III, 16. ja neturi cita krāma, liec meitiņu piede̦vām BW. 14611, 3. cik es apdzeŗu, tas pie maniem ienākumiem krāms A. XXI, 270;
2) ein altes, verachtetes lebendes Wesen, ein Mensch, ein Pferd:
kuŗu meitu bildināju, tā atsaka: pruojām, krāms! BW. 15279. ve̦lni, ve̦cie krāmi! 13167;
3) der Pl. krãmi in Trik. [und Ekau], das Eingeweide geschlachteter Tiere.
[Nebst estn. (k)rām aus mnd. kram "Kaufmannsware."]
Avots: ME II, 266
1) der Kram, das Ger"umpel, die Kleinigkeit:
tā dē̦ls ieraudzījis pūsli un vēl dažus citus krāmus Etn. III, 16. ja neturi cita krāma, liec meitiņu piede̦vām BW. 14611, 3. cik es apdzeŗu, tas pie maniem ienākumiem krāms A. XXI, 270;
2) ein altes, verachtetes lebendes Wesen, ein Mensch, ein Pferd:
kuŗu meitu bildināju, tā atsaka: pruojām, krāms! BW. 15279. ve̦lni, ve̦cie krāmi! 13167;
3) der Pl. krãmi in Trik. [und Ekau], das Eingeweide geschlachteter Tiere.
[Nebst estn. (k)rām aus mnd. kram "Kaufmannsware."]
Avots: ME II, 266
kranks
krañks, Schutt, Graus, Stäubchen: man iebira krankas acī. alus netīrs, viņā maisās dažādi kranki Grob. n. Etn. III, 67.
Avots: ME II, 259
Avots: ME II, 259
krapšināt
krapš(ķ)inât, freqn. zu krapš(ķ)êt, unter dem bei krapšķêt bezeichneten Geräusch gehen, eilen, trollen: kur, meitiņa, krapašiņa ar tām kaula kurpītēm BW. 21938; 2376.
Avots: ME II, 260
Avots: ME II, 260
krapšķināt
krapš(ķ)inât, freqn. zu krapš(ķ)êt, unter dem bei krapšķêt bezeichneten Geräusch gehen, eilen, trollen: kur, meitiņa, krapašiņa ar tām kaula kurpītēm BW. 21938; 2376.
Avots: ME II, 260
Avots: ME II, 260
kraukšķināt
kraũkšķinât, kraukšinât,
1) das mit kraukšķēt bezeichnete Geräusch hervorbringen:
kuo, sunīti, tu kraukšķini? was nagst du;
2) krächzen (von einem Raben od. von einer Elster):
kuo tie kraukļi (žagatas) kraukšināja? BW. 13063.
Avots: ME II, 263
1) das mit kraukšķēt bezeichnete Geräusch hervorbringen:
kuo, sunīti, tu kraukšķini? was nagst du;
2) krächzen (von einem Raben od. von einer Elster):
kuo tie kraukļi (žagatas) kraukšināja? BW. 13063.
Avots: ME II, 263
kraukšķis
krebulis
kre̦bulis, verächtliche Bezeichnung von Person und Sachen ["nejē̦ga, netārpis" Dond.], so auch kreble: tik tāds kre̦bulis vakara brālis BW. 21095. šis kre̦bulis tikkuo bij dzimis Dünsb. šī kreble lepnīgi cēlās Dünsb. [Vgl. krē̦˜bulis.]
Avots: ME II, 270
Avots: ME II, 270
kreilis
kreĩlis, [kleîlis Kr.], der Linkhand Kand.: ķeiris jeb kreilis ir tas, kas visu ar kreisuo ruoku dara. tie bija kreiļi Richt. 20, 16. [L. gibt ein von ihm als"litauisch"bezeichnetes kreils "link". - Nebst ķeiris dass. wohl zu einem *kreir(a)s "sinister"; zur Wurzel von krèiss, krievs "krumm", li. kreivas "schief","sinister", slav. krivъ "krumm", s. Berneker Wrtb. I, 618 und Trautmannn Wrtb. 140.]
Avots: ME II, 270, 271
Avots: ME II, 270, 271
kreja
[*kreja od. *kreji, zu erschliessen aus krej, ein kleines Zugnetz bei Bielenstein Holzb. 670 aus Popen. - Zu kriet.]
Avots: ME II, 271
Avots: ME II, 271
krekot
kre̦kuôt: tie turpināja savu ceļu kre̦kuodami (ächzend?) zem cūkas svara Veselis Netic. Toma mīlest. 132.
Avots: EH I, 648
Avots: EH I, 648
krepele
‡ I krepele "biezs, sakaltis netīrums" Seyershof: ābuoli saplaisājuši un me̦lnas krepeles ap plīsumiem. Vgl. krepeles.
Avots: EH I, 649
Avots: EH I, 649
krepes
‡ krepes, vertrocknete Mistklumpen Dond.: kumeļam pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs. slapjā kūtī aitas nuogulējušās vienās krepēs.
Avots: EH I, 649
Avots: EH I, 649
kričumi
krieķis
II krieķis,
1) (kriẽķis Lautb.], ein geflochtener Korb:
pa upīti attecēja jauna krieķa vācelīte BW. 10492; Mag. IV, 2, 122;
2) ein Krebsnetz
[vgl. Bielenstein Holzb. 680] L., Luttr.;
3) eine Holzpfeife
Gold., Wid. [Wenn urspr, kurisch, vielleicht mit ķ aus tj und in diesem Fall zu kriẽtele, kriêtiņš, krîts.]
Avots: ME II, 283, 284
1) (kriẽķis Lautb.], ein geflochtener Korb:
pa upīti attecēja jauna krieķa vācelīte BW. 10492; Mag. IV, 2, 122;
2) ein Krebsnetz
[vgl. Bielenstein Holzb. 680] L., Luttr.;
3) eine Holzpfeife
Gold., Wid. [Wenn urspr, kurisch, vielleicht mit ķ aus tj und in diesem Fall zu kriẽtele, kriêtiņš, krîts.]
Avots: ME II, 283, 284
krietiņš
krikstēt
krikstêt, krikšķêt, krikšêt, -u, -ẽju, intr.,
1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;
2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]
Avots: ME II, 278
1) krikstêt Dond., Ahs., knacken, den mit
kriks bezeichneten Laut horen lassen: smagas nastas ne̦suot, cīnuoties kauli krikst (vgl. LP. VI, 480). lai bē̦rnam nekrikšķē̦tu kājiņas JK. VI, 9. krikstēj[a] zeme staigājuot BW. 13190;
2) kichern
Plm. [Zu krikstêt 2 vgl. krika II.]
Avots: ME II, 278
kripstēt
krist
krist,
1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;
2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;
3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;
5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡
8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês, ‡
3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.
Avots: EH I, 655
1): sniegs krīt (r. sněg padajet), es schneit
Auleja. izkāpis nuo ratiem, tūlin krīt man pie ruokas Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 150. k. pie rīkles, überfallen Saikava;
2): bijām ... vainā krituši Saul. Burtnieks 1936, S. 25. krītams cilvē̦ks, ein sündiger Mensch
(aus einem handschriftl. Vokabular). kurī (sc.: meita) ciešāk prātā krīt, da tai pirmajai brauc (sc.: precībās) Auleja. viņš krīt uz tē̦va seju od. krīt pēc tē̦va, er ist dem Vater ähnlich Diet.;
3) a): meite̦ns kritis uz tē̦va vie˙nādi (hing am Vater, liebte den Vater)
Seyershof. mēs jau krītam uz vācu pusi Gramsden n. FBR. IX, 111. krīt atkal pie darba Janš. Paipala 56. līdz kuo viens atsēdās, visi citi ar tū˙liņ krita sēdēt Saikava;
5): pirmās sievas bē̦rniem māja krīt Orellen. man krita ārdīt kuopā sistā vāle Linden in Kurl.; ‡
8) k. (pa ruok(a)i), gelingen:
kâ jums šuorīt krīt (= veicas)? Gramsden n. FBR. IX, 111. ar precēšanuos ķeizara dē̦liem nekrita pa ruoki Janš. Dzimtene II 2 , 364. Refl. -tiês, ‡
3) sich gehören, zukommen:
vajaga mācīt bē̦rnu, ka tâ nekrītas palaidnības darīt Seyershof. tas nu gan nekristuos Segew., das würde sich wohl nicht sehicken. tas man krītas darīt ebenda, es ist meine Pflicht. tē̦vam trīs dē̦li. tē̦vs tuos, kâ tē̦vam kritās, vienādi neturēja Pas. X, 230 (aus OB.). - ‡ Subst. kritējs, wer fällt: nav jau ne˙kāda acīs kritēja Blieden n. FBR. XVI, 104; ein Krepierling PV.: nelietis savu zirgu nuodzinis kritējuos; kritumiês, das Fallen (?): liels. k. upē Oknist n. FBR. XV, 178: upē nevar manīt ne˙kāda kritumies ebenda.
Avots: EH I, 655
kritala
kritala [Posendotf], kritaļa Salisb., Allend., Ruj. n. U., kritals, ein umgestürzter Baum: bē̦rzs laikam sācis augt uz kritalas Etn. II, 77. pazuda apakš lielas kritalas Lp. I, 576. Gew. der Pl. kritalas, kritali Mag. IV, 2, 123, [n. U. auch kritals, kritaļa], Lagerholz: cik bagāti trūdi gan netiek duoti mežam ar šīm kritalām Apsk. Zu krist.
Avots: ME II, 281
Avots: ME II, 281
kritenis
kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,
1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;
2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;
3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.
Avots: ME II, 281, 282
1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;
2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;
3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.
Avots: ME II, 281, 282
krīts
krîts, gew. Demin. krîtiņš,
1) Krebsnetz
Smilt., [Serbigal], gew. ķesele;
2) ein Fischkescher, Handfischnetz
Kaugershof, Buschh.; krīts - ap Kuldīgu tīkls zivju ķeršanai vienam cilvē̦kam Etn. I, 121;
[3) ein kleiner Netzbeutel, Fische aus der Kumme zu holen
U.] Nebst li. krýtis (gen. krýties fem. od. krýčio) "ein Fischkescher" (wohl zu li. krieti "fischen" le. kriet (s. dies), vgl. Leskien Abl. 275 und Būga KZ. LI, 141].
Avots: ME II, 283
1) Krebsnetz
Smilt., [Serbigal], gew. ķesele;
2) ein Fischkescher, Handfischnetz
Kaugershof, Buschh.; krīts - ap Kuldīgu tīkls zivju ķeršanai vienam cilvē̦kam Etn. I, 121;
[3) ein kleiner Netzbeutel, Fische aus der Kumme zu holen
U.] Nebst li. krýtis (gen. krýties fem. od. krýčio) "ein Fischkescher" (wohl zu li. krieti "fischen" le. kriet (s. dies), vgl. Leskien Abl. 275 und Būga KZ. LI, 141].
Avots: ME II, 283
krittenis
kritenis,
1): kriteņa žuogs Janš. Mežv. ļ. II, 153: ‡
4) das Dickicht
(eigentl.: Lagerholz?): kad saaugs visi ... kuociņi ..., tad še būs tāds k., tāda laužņa, kur ne luops; ne cilvē̦ks netiks cauri Janš. Mežv. ļ. I, 152; ‡
5) ein Einsturz des Erdbodens
Schönberg; ‡
6) "?": par kaŗu, zvē̦riem, kriteni ... pasargi! Dz. grm. (v. J. 1867), 703.
Avots: EH I, 656
1): kriteņa žuogs Janš. Mežv. ļ. II, 153: ‡
4) das Dickicht
(eigentl.: Lagerholz?): kad saaugs visi ... kuociņi ..., tad še būs tāds k., tāda laužņa, kur ne luops; ne cilvē̦ks netiks cauri Janš. Mežv. ļ. I, 152; ‡
5) ein Einsturz des Erdbodens
Schönberg; ‡
6) "?": par kaŗu, zvē̦riem, kriteni ... pasargi! Dz. grm. (v. J. 1867), 703.
Avots: EH I, 656
krūdīt
‡ krùdît 2 , -īju Warkl., jem. Unrecht zufügen, betrüben: bijuse netaisnīga, krūdījuse sprēdājas, likuse agri celties Warkl. n. FBR. XI, 119; krûdît Lubn., betrügen, tauschen.
Avots: EH I, 662
Avots: EH I, 662
kruilis
krustdiena
krustdìena od. krusta diena, der Himmelfahrtstag, oft näher bezeichnet durch lielā, zum Unterschiede von pirmā krustd., der Donnerstag 14 Tage vor Himmelfahrt, und vidēja krustd., der Donnerstag 8 Tage vor Himmelfahrt. debessbraukšanas dienu un divi ce̦turtdienas priekš tās nuosauc par krustdienām, pirmuo par mazuo, uotru par vidējuo un trešuo, pašu debessbraukšanas dienu, par lieluo krustdienu Etn. II, 178. priekš debessbraukšanas trīs nedēļas katru ce̦turtdienu nee̦suot tīrumā strādājuši; ja strādājuši, tad krusa nuositusi labību II, 179.
Avots: ME II, 288
Avots: ME II, 288
krustot
krustuôt, Refl. -tiês, ‡
2) = krustîtiês 2: čigāns krustuojas un dievuojas, bet ne˙viens viņam netic Frauenb.
Avots: EH I, 661
2) = krustîtiês 2: čigāns krustuojas un dievuojas, bet ne˙viens viņam netic Frauenb.
Avots: EH I, 661
ķudele
ķudelis
kuģis
‡ II kuģis,
1) ein zur Scheune herangeschobener Haufen getrockneten Heus
Meselau; (auch kûģis 2 ) "ein Bündel zusammengeharkten Getreides (kūlis)" OB.;
2) "liels, sagumzīts drēbju klumšķis" Frauenb.: Līzei uz muguras liels k. nuo lindraku uzsprauduma.
Avots: EH I, 667
1) ein zur Scheune herangeschobener Haufen getrockneten Heus
Meselau; (auch kûģis 2 ) "ein Bündel zusammengeharkten Getreides (kūlis)" OB.;
2) "liels, sagumzīts drēbju klumšķis" Frauenb.: Līzei uz muguras liels k. nuo lindraku uzsprauduma.
Avots: EH I, 667
kugriņš
kuknēt
kuknêt, -u, -ẽju, n. U. auch kukņuôt(iês), intr., hocken, kauern, die Zeit müssig zubringen: tagad kukni nu savās kamanās Niedra. tu tik zini kruogā kuknēt JU. viņa visu dienu uz vietas kuknēja Bers. viņš ilgi, ilgi tâ nekustē̦damies kuknēja A. XVI, 876. [viņš kukņuo(jas) vien, ne nuo vietas netiek U. - Zu kukt.]
Avots: ME II, 301
Avots: ME II, 301
kukurains
I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.
Avots: ME II, 302
Avots: ME II, 302
kulbinieks
kul˜biniẽks, kul˜b(e)niẽks, kul˜buôtãjs, einer, der in einer kulba fährt oder darin jemand führt; im VL. wird mit kul˜beniece od. (dial.) kulbenīca, kulba die junge Frau scherzweise bezeichnet und mit kulbinieks der junge Ehemann: nu pārveda kulbenīcu, nu ar kul˜bu kulbājās BW.22730, 1. In Selb. heissen Gäste der jungen Frau kulbenieki, die in das Haus des jungen Ehemannes fahren, um zu sehen, wie das junge Paar lebt: vācu vien, vācu vien tautu meitas panāksnieki; tie nebija īstu vācu, tie čigānu kulbinieki BW. 21122, 1.
Avots: ME II, 304, 305
Avots: ME II, 304, 305
kule
kule, Demin. auch kulitiņa [Salis], ein kleiner Sack, eine Tasche U.: Sprw. kulē bāžams, maisā nelien. ceļa kule, ein kleiner Sack, in welchen Brot und andere Viktualien für eine Reise getan werden; kuli taisīt, den Sack füllen; kulīte, ein Futtersack für die Pferde Grünh.; maizes kule, ein Brotsack; miltu kule, ein kleiner Mehlsack; nabaga kule, Bettelsack. Sprw.: es viņu labākl pazīstu kâ nabags savu maizes kuli. nu ņēma nuo vedēju kules, kuo vedēju tē̦vs bija līdza atvedis BW. III, 1, 53. grūdeņa (tīkla) kule, der Netzbeutel Lasd. lielības kule, ein Prahlhans Purap. nieku kule, jem., der Unsinn spricht: tai jau nevar ticēt, tā ir tāda nieku kule Dond.; mē̦du kule, ein Spötter AP., Smilt. AIs Schimpfwort - etwa: Schachtel: ak tu ve̦ca pupu kule BW. 23438, 5. bē̦rnu preču kulē nest, ein Kind auf dem Rücken tragen. [Nebst li. kulė˜ "Sack" oder kulìs "Sack am Fischergarn"] wohl aus r. куль "Sack" resp. poln. kul "Säckchen am Fischernetz", [vgl. Berneker Wrtb. 1, 642 und Walde Wrtb a 208 unter culleus].
Avots: ME II, 306
Avots: ME II, 306
kuļka
kuls
II kuls: žagaru k. Alswig, Kalnemois. meta brālīši, ne˙kā netika; ka[d] meta māsiņas, pacēlās kuliņš BW. 25623, 2. kula cūkas nebaŗājas (gemeinsame Arbeit geht nicht vonstatten) Mahlup.
Avots: EH I, 671
Avots: EH I, 671
kulsums
kumeļš
kumeļš, [kumelis Dond., kumēlis Warkl.] (li. kumelỹs), [kumēļš],
1) das Füllen:
zirgi pa˙visam mums bija četri, trīs strādājami un viens kumeļā Latv. Sprw.: jau ve̦cs od. jau liels cilvē̦ks, bet kumeļa prāts. kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas, kumeļš auzās, ein Hahn im Korbe;
2) das Ross, ein stattliches Pferd (in der Poesie):
dieviņš cēla sērdienīti laba puiša kumeļā Ar. 299. visa muiža kumeļā 1992;
3) suta kumeļš, das Dainpfross.
[Der li. Form kumelỹs kann auch infl. kumiels Zb. XV, 190 entsprechen, doch kann hier die zweite Silbe auch ein ē enthalten, vgl. infl. kumēleņš BW. 28120, 1 und 29792, 3. Eher wohl (nach Charpentier IF. XXV, 246 1, KZ. XL, 435, MO. I, 20 ff.) zu ai. kumāra- "Jüngling", als (nach J. Schmidt Kritik 138 und Walde Wrtb 2103) za apr. camnet, slav. котоńь "Pferd". Li. kùmė· "Stute" beruht wohl auf dem deminntivisch aussehenden kumẽlė dass.; vgl. auch Junker KZ. L, 249 ff.]
Avots: ME II, 311
1) das Füllen:
zirgi pa˙visam mums bija četri, trīs strādājami un viens kumeļā Latv. Sprw.: jau ve̦cs od. jau liels cilvē̦ks, bet kumeļa prāts. kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas, kumeļš auzās, ein Hahn im Korbe;
2) das Ross, ein stattliches Pferd (in der Poesie):
dieviņš cēla sērdienīti laba puiša kumeļā Ar. 299. visa muiža kumeļā 1992;
3) suta kumeļš, das Dainpfross.
[Der li. Form kumelỹs kann auch infl. kumiels Zb. XV, 190 entsprechen, doch kann hier die zweite Silbe auch ein ē enthalten, vgl. infl. kumēleņš BW. 28120, 1 und 29792, 3. Eher wohl (nach Charpentier IF. XXV, 246 1, KZ. XL, 435, MO. I, 20 ff.) zu ai. kumāra- "Jüngling", als (nach J. Schmidt Kritik 138 und Walde Wrtb 2103) za apr. camnet, slav. котоńь "Pferd". Li. kùmė· "Stute" beruht wohl auf dem deminntivisch aussehenden kumẽlė dass.; vgl. auch Junker KZ. L, 249 ff.]
Avots: ME II, 311
kumšķīgs
‡ kum̃šķîgs siens Frauenb., getrocknetes Heu, in dem einige kumšķi noch nicht ganz trocken sind.
Avots: EH I, 674
Avots: EH I, 674
kuņģis
kuņ̃ģis: man pazuda jē̦ra k., dīķī zarnas skaluojuot BW. piel. 2 20500, 2. teļa k. BW. 20500, 9. "piena kuņģī" sakrājas šķidri netīrumi Siuxt. prāta k. Spiess, ein Klügling (geringschätzig). sārma k. Grünh. "badīgs rijējs". trābas k. Grünh., ein sehr gefrässiges, unersättliches Tier.
Avots: EH I, 676
Avots: EH I, 676
kungs
kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]
Avots: ME II, 314, 315
Avots: ME II, 314, 315
kunksla
kunksla,
[1) eine Beule, Blase, ein Geschwür, Auswuchs
Wid.];
2) eine unebene Stelle im Garn
Frauenb.: netaisi tādas kunkslas, līdze̦nāku taisi.
Avots: ME II, 315
[1) eine Beule, Blase, ein Geschwür, Auswuchs
Wid.];
2) eine unebene Stelle im Garn
Frauenb.: netaisi tādas kunkslas, līdze̦nāku taisi.
Avots: ME II, 315
kupls
kupls (li. kuplus "dicht"),
1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;
2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;
3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;
4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;
5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."
Avots: ME II, 318
1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;
2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;
3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;
4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;
5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."
Avots: ME II, 318
kur
kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],
1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!
2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;
3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;
4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]
Avots: ME II, 320, 321
1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!
2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;
3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;
4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]
Avots: ME II, 320, 321
kuraste
kūriņš
‡ kũriņš Wainsel, jemand, der, ohne Rücksicht auf andere zu nehmen, sich das Beste (resp. Bessere) aneignet.
Avots: EH I, 684
Avots: EH I, 684
kūris
I kũris, ein Setznetz: kūris ir me̦tamais tīkls Lubb - Essern, Etn. II, 182; [kũrs Salis "ein Netz"].
Avots: ME II, 337
Avots: ME II, 337
kurne
I kurne, ein Netz: tīklu, ar kuŗu zvejuo ar dižām vallēm, sauc "kurne"jeb "kudelis" Kurisch - Haff RKr. XI, 101.
Avots: ME II, 324
Avots: ME II, 324
kurvis
kur̃vis, Demin. verächtl. kur̃velis,
1) der Korb:
nu ve̦lns kurvī od. murdā, nun ist es nicht mehr geheuer. spietu kurvis, der Bienenkorb Biel. H. 223;
2) der Korb auf dem Schlitten:
vai tu jau kurvi uz ragavām uzsēji? Selsau;
3) ein Netz:
rīkšu vai drāts murdus sauc nere̦ti par kurvjiem Konv. 2 2841. [Nebst. estn. koŕw aus mnd. korf.]
Avots: ME II, 326
1) der Korb:
nu ve̦lns kurvī od. murdā, nun ist es nicht mehr geheuer. spietu kurvis, der Bienenkorb Biel. H. 223;
2) der Korb auf dem Schlitten:
vai tu jau kurvi uz ragavām uzsēji? Selsau;
3) ein Netz:
rīkšu vai drāts murdus sauc nere̦ti par kurvjiem Konv. 2 2841. [Nebst. estn. koŕw aus mnd. korf.]
Avots: ME II, 326
ķutūzis
kveldens
‡ kve̦l˜de̦ns Schwitten, Zögenhof, sehr heiss: k. ūde̦ns; kve̦lde̦nā ("?") ambra Veselis Netic. Toma mīlest. 94.
Avots: EH I, 689
Avots: EH I, 689
kvēpināt
kvêpinât, ‡
3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina 2 . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.
Avots: EH I, 690
3) bestauben
Seyershof: braucējs mūs kvêpina 2 . Refl. -tiês, sich mit Räuchern befassen (?): guovs ve̦se̦la netika, lai ar stundīgi kvē̦pe̦nājās ar pestelniekiem Saikava.
Avots: EH I, 690
labdiena
labdìena: labdienas vietā Pas. XIII, 354, anstatt "guten Tag" zu sagen. netiku nuo viņa vaļā: viņš man deva gaŗu labdienu Smilt. "ich wurde ihn nicht los: er hielt mich lange auf mit seinem Gerede". aiznes tē̦vam labdienas (plur. t., einen Gruss )! Dunika.
Avots: EH I, 709
Avots: EH I, 709
labēt
labêt, Refl. -tiês: guovs nelabējas (netuop ve̦se̦la) Frauenb. Zur Bed. vgl. auch ‡ ielabēt.
Avots: EH I, 709
Avots: EH I, 709
labietis
labiẽtis, labĩtis,
1) der Reiche, Aristokrat, Patrizier:
labi, labi labiešam (Var.: labīšam), labi tecēja kumeliņš: kâ tas labi netecēs, auziņām baŗuojams BW. 29820; 19819; 19821; 19822. tautiešam, labiešam, slava gāja maliņā 8767. labi bija labiešam i[r] lijuot, i[r] baltā saulītē 4099. S. RKr. XVI, 268. [Vgl. mnd. gude und aruss. добрые люди;
2) labiẽtis, der Schmeichler
Kokn. n. Oberkurl. n. U., Kreuzb.]
Avots: ME II, 396
1) der Reiche, Aristokrat, Patrizier:
labi, labi labiešam (Var.: labīšam), labi tecēja kumeliņš: kâ tas labi netecēs, auziņām baŗuojams BW. 29820; 19819; 19821; 19822. tautiešam, labiešam, slava gāja maliņā 8767. labi bija labiešam i[r] lijuot, i[r] baltā saulītē 4099. S. RKr. XVI, 268. [Vgl. mnd. gude und aruss. добрые люди;
2) labiẽtis, der Schmeichler
Kokn. n. Oberkurl. n. U., Kreuzb.]
Avots: ME II, 396
labiņš
labiņš, Demin. zu labs, nett, gut: mēs lai e̦sam tie labiņie, kas pielūdzas Blaum. viņai, labiņajai, ilgi pēc manis jāgaida A. XVII, 4. šīs zâles jau pašas labiņās pie drudža Etn. I, 106. pa˙visam labiņš LP. IV, 170.
Avots: ME II, 395
Avots: ME II, 395
labiski
labiski, labišķi Adolphi, rechts, rechtwärts; auch ein Adj. labisks: labiska un kreisiska gājiena skrūves, Links- und Rechtsgewinde Konv. 2 3906. labiski adīt, rechts stricken Golg. puodu labiski atgriezt, den Topf in seine natürliche, gewöhnliche Lage zurückdrehen, d. h. so dass der Boden des Topfes nach unten kommt LP. VII, 582. Ähnlich: sile uz mutes; apgriez labiski! Lis. kārtis - cita augšpē̦du, cita uz mutes; saliec visas labiski! Lis. maisam kreisā puse uz āru; apgriez labiski! neturi grāmatu āčgārniski! turi labiski! Lis. tu man te visu esi izjaucis, saliec atkal labiski! Lis.
Avots: ME II, 396
Avots: ME II, 396
labs
labs,
4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;
6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;
10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;
11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡
14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.
Avots: EH I, 710
4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;
6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;
10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;
11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡
14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.
Avots: EH I, 710
lāga
II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,
1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;
2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;
3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]
Avots: ME II, 436, 437
1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;
2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;
3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]
Avots: ME II, 436, 437
lāgadīt
lāgadît [aruss. лагодити "jem. zu Gefallen tun"], - ĩju,
1) tr., anrechnen:
tas tuop tam par lāstu lāgadīts Manz. Spr. Sal. 27, 11. viņš ir starp netaisniem lāgadīts Luk. 22, 37;
2) Rechnung halten
St., Rechenschaft geben: lāgadīt pēc pē̦dām, nach Schuhen ausrechnen:
3) Recht sprechen, rechtertigen
L.;
4) vergüten
Bergm. n. U. Ableitung von einem * lāgada (zu lãgs, lãga), = slav. lagoda].
Avots: ME II, 437
1) tr., anrechnen:
tas tuop tam par lāstu lāgadīts Manz. Spr. Sal. 27, 11. viņš ir starp netaisniem lāgadīts Luk. 22, 37;
2) Rechnung halten
St., Rechenschaft geben: lāgadīt pēc pē̦dām, nach Schuhen ausrechnen:
3) Recht sprechen, rechtertigen
L.;
4) vergüten
Bergm. n. U. Ableitung von einem * lāgada (zu lãgs, lãga), = slav. lagoda].
Avots: ME II, 437
lagzda
lagzda [N. - Bartau, Ober - Bartau, Dunika, Schwarden, Kegeln, Daugeln, Tummen, Schnehpeln, Tadaiken, Pormsaten, Perkunen, Aistern, Lipsthusen, Vaddaxt, Senten, Kurs., Planetzen, Wormen, Kurmalen, Grikken, Wahnen, Gaweesen, Angern, Nogallen, Dond., Selg., Wandsen], [lagzds [Paddern, Lubessern, Lautb.], lagzde [apr. laxde] Mag. IV, 2, 65, gen. pl. lagžu BW. 29316, der Haselnusstrauch (corylus avellana): liepa auga ar uozuolu vienā lagzdu (Var.: lagzdas, lazdas, le̦gzdu, le̦zdu, lagžu 29316) krūmiņā BW. 22418. [Vgl. lazda und FBR. V, 172 f.]
Avots: ME II, 399
Avots: ME II, 399
lai
laî (li. laĩ, s. Fraenkel FBR. XI, 55): lài 2 Oppek. n. FBR. VIII, 25, Oknist n. FBR. XV, 185;
1): l. ubagi kur ubagi, par aizgājušuo dvēselēm jālūdz visiem. Janš. Dzimtene V, 233;
2): "netik daudz" ME. II, 400 zu ersetzen durch "ne tik daudz";
6): auch Serbig. n. FBR. IV, 62, N.-Wohlfahrt (laî neben lài in den übrigen Bedd.), Lesten n. FBR. XV, 28; Siuxt (laî 2 ), Schmarden.
Avots: EH I, 711
1): l. ubagi kur ubagi, par aizgājušuo dvēselēm jālūdz visiem. Janš. Dzimtene V, 233;
2): "netik daudz" ME. II, 400 zu ersetzen durch "ne tik daudz";
6): auch Serbig. n. FBR. IV, 62, N.-Wohlfahrt (laî neben lài in den übrigen Bedd.), Lesten n. FBR. XV, 28; Siuxt (laî 2 ), Schmarden.
Avots: EH I, 711
lai
laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,
1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;
2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;
3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;
4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;
5) als unterordnende Konjuktion,
a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;
b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);
c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;
d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;
6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;
7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.
Avots: ME II, 400, 401
1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;
2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;
3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;
4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;
5) als unterordnende Konjuktion,
a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;
b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);
c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;
d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;
6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;
7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.
Avots: ME II, 400, 401
laidāks
laîdāks 2 (unter laĩdaks): "cilvē̦ks, kas ne˙kā netaupa, kas visu palaiž" Dunika (mit ã ).
Avots: EH I, 711
Avots: EH I, 711
laidenis
laîdenis,
1) ein hölzerner Behälter mit durchlöcherten Wänden zum Aufbewahren gefangener Fische
Lasd.;
2) zum Trocknen ausgebreietes Heu:
uzcirst laideni C., B. Vēstn.;
3) etwas Ausgebreitetes, Üppiges:
tik gaŗi lini kâ ruogu laidenis VL., Etn. II, 35;
4) laĩdenis, ein Netz
Hen.;
[5) laĩdenis Schwitten, = griezene 2.] Zu laîst.
Avots: ME II, 403
1) ein hölzerner Behälter mit durchlöcherten Wänden zum Aufbewahren gefangener Fische
Lasd.;
2) zum Trocknen ausgebreietes Heu:
uzcirst laideni C., B. Vēstn.;
3) etwas Ausgebreitetes, Üppiges:
tik gaŗi lini kâ ruogu laidenis VL., Etn. II, 35;
4) laĩdenis, ein Netz
Hen.;
[5) laĩdenis Schwitten, = griezene 2.] Zu laîst.
Avots: ME II, 403
laidiņi
[laidiņi "Eckspädeln an den Halskragen" St.;
2) laîdiņš, ein Aufscherbrett
("lāpstas veida dēlītis ar caurumiņiem, pa kuŗiem me̦tus me̦tuot laiž cauri dzijas") Walgalen (in Treiden laîdiņš 2 oder šķẽrgaldiņš);
3) ein
"kauliņš" zum Anfertigen der Netzmaschen Stenden.]
Avots: ME II, 403
2) laîdiņš, ein Aufscherbrett
("lāpstas veida dēlītis ar caurumiņiem, pa kuŗiem me̦tus me̦tuot laiž cauri dzijas") Walgalen (in Treiden laîdiņš 2 oder šķẽrgaldiņš);
3) ein
"kauliņš" zum Anfertigen der Netzmaschen Stenden.]
Avots: ME II, 403
laikgadi
laĩkgadi (laika gadi), die hohen Festtage Wilkenhof. Nach Schlau Mag. XX, 3, 64 soll das Jahr in zwei Jahreszeiten zerfallen, die sich nach dem zunehmenden und abnehmenden Sonnenlichte richteten und in denen je fünf laikgadi berechnet würden. [Vgl. serb. gôd "Festtag".]
Avots: ME II, 404
Avots: ME II, 404
laima
laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
laipenis
laipenis, f. - ne, wer vorsichtig geht (laipuo), die kotigen Stellen vermeidend, um nicht die Füsse schmutzig zu machen: pavaicāja laipenei (Rätsel RKr. VII, 1337). Mit laipene, auch sē̦tlaipīte, ist Katze bezeichnet, echt charakteristisch für diess Tier.
Avots: ME II, 410
Avots: ME II, 410
laišķa
laîšķa [erschlossen aus hochle. laiška Gr - Buschhof, Wessen, Kl., Stomersee, Lis., Warkl.], laišķe, die Wurfschaufel: laišķa ir kuoka lāpstiņa, ar kuŗu me̦t labību, lai tuo atšķirtu nuo īsākiem salmiem, pe̦lūm, netīrumiem Mar., Lubn. Lub., Laud., Blaum. gāju tautu klētiņā, laižu laišķu (Var.: šautru) dibe̦nā BW. 25853; eine Schaufel überhaupt Selb.: tās pastalas tādas kâ laišķas Poruk. putas līdz ar netīrumiem nuosmeļ ar šaurām laišķēm A. XI, 691. Vgl. liešķere.
Avots: ME II, 414
Avots: ME II, 414
laist
laîst (li. láisti), - žu, - du,
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
ļaka
ļaka,
1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;
2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,
a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;
b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;
3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;
Avots: ME II, 530
1) (auch ļe̦ka, [ļaks Wessen]), die Öse, Schlinge, Schleife
Kand.: ļakām šūti kamzuolīši BW. 7741. turē̦tāji rauj ļaku cieti Etn. III 189. ieāķē āķi ļakā Kand.;
2) ein Hut- od. Kopfband
(von L. als tahmisch bezeichnet). ļaku ļakām,
a) mit Bändern besetzt, die da flattern
L.;
b) wenn was schlaff ist und sich schlenkert
St.;
3) ein Misthaufe
Spr. [Von U. für die Bed. 1 u. 2 auch ein laka angeführt; zur Bed. 3 vgl. ļe̦ka I;
Avots: ME II, 530
lakstot
II lakstuôt (unter lakstît ),
1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II 2 , 25 (ähnlich V, 375).
Avots: EH I, 717
1): citi, kas lakstuo (= lakstuojas 2?) ap Aneti Janš. Dzimtene II 2 , 25 (ähnlich V, 375).
Avots: EH I, 717
lamāt
lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,
1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;
2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. 2 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]
Avots: ME II, 417
1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;
2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. 2 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]
Avots: ME II, 417
lamza
lam̃za: ein Faulenzer, Hudler; Lümmel Segew.; ein plumper Mensch Memelshof, Schujen; "neveikla sieviete" Tirs.; "netīrs, nuoskrandājies, neuzvedīgs cilvē̦ks" (mit am̃ ) AP.; tu (puisi!) kâ l. lamzuojies Tdz. 45515.
Avots: EH I, 718
Avots: EH I, 718
lancīt
làncît, - ĩju,
1) ["(aus) lichten"
Lng.;] das Netz aus dem Wasser hervorheben, die Fische daraus herausnehmen und das Netz wieder ins Wasser auswerfen Lasd.;
2) eine grosse Strecke mit Mühe zurücklegen
Smilt. Refl. - tiês,
[1) ausweichen:
nav varējuse ne˙kur nedz bēgt, nedz lan̂cīties 2 Janš.];
2) taumeln, wanken, wackelnd gehen
Etn. IV, 129. [Als ein Kuronismus zu li. lankýti "besuchen", le. lùocît "beugen"?]
Avots: ME II, 419
1) ["(aus) lichten"
Lng.;] das Netz aus dem Wasser hervorheben, die Fische daraus herausnehmen und das Netz wieder ins Wasser auswerfen Lasd.;
2) eine grosse Strecke mit Mühe zurücklegen
Smilt. Refl. - tiês,
[1) ausweichen:
nav varējuse ne˙kur nedz bēgt, nedz lan̂cīties 2 Janš.];
2) taumeln, wanken, wackelnd gehen
Etn. IV, 129. [Als ein Kuronismus zu li. lankýti "besuchen", le. lùocît "beugen"?]
Avots: ME II, 419
langot
lāpsenē
làpsenē aust, ein Gewebe in der unter lāpsalis bezeichneten Weise weben Mat. [Zu lāpsa II?]
Avots: ME II, 440
Avots: ME II, 440
lāsa
[II lâsa Jürg.], làsa 2, er Halm (Stroh, Heu), Streu, allerlei [trockene] Abfälle [Lennew.]: lāsa (salms, siens) iekritusi glāzē Lub. [vistas kasās pa lāsu; izmet vistām lāsu (Scharrfutter)! pienā pe̦ld lāsa (Abfälle) Jürg. visu lāsu (lupatas, ve̦cus papīrus, nevērtīgus traukus etc.) vajag izvākt nuo istabas Lennew. skaidienā sakrājusies liela lāsa (gruži, netīrumi) Sehren.] rudzi lāsā diezgan labi, dem Halm nach ist der Roggen ganz gut Lub. lāsa laba pakaišiem Lös. n. Etn. IV, 129.
Avots: ME II, 441
Avots: ME II, 441
lasenis
lasmenis
lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]
Avots: ME II, 424
Avots: ME II, 424
lauks
I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),
1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;
2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,
a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix
- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!
b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;
3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;
4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;
5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. 2 820;
6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;
[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. 2 444, Trautmann Wrtb. 151].
Avots: ME II, 426, 427
1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;
2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,
a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix
- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!
b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;
3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;
4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;
5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. 2 820;
6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;
[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. 2 444, Trautmann Wrtb. 151].
Avots: ME II, 426, 427
lauksargs
‡ laũksar̂gs, ein Feldwächter: muižās lauksargus vairs netur Janš. Dzimtene III 2 , 396.
Avots: EH I, 723
Avots: EH I, 723
lauska
laûska,
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;
2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];
3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;
4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].
Avots: ME II, 430
lauza
laûza,
2): auch Sonnaxt; in Unordnung liegendes Bruchholz
Dunika, Linden in Kurl.; niedergeschlagenes Korn Dunika;
3): auch ("Menge")
AP., Fest., Heidenfeld, Linderi in Kurl., Ramkau, Saikava, Sonnaxt: Mārtiņam piena vai l. (sehr viel) Pas. XI, 258. pieauga rudzu vai l. Oknist. tur naudas būšuot ve̦se̦la l. Pas. VIII, 80. pietaisīja kaktā tādu laûzu; ka netīk pavērties Saikava. stiebri salūst lauzu lauzām Blaum. Latw. l. p. 1907, S. 252; ‡
4) "krāms, nieka lieta" Kroppenhof (bei Kokn.).
Avots: EH I, 724
2): auch Sonnaxt; in Unordnung liegendes Bruchholz
Dunika, Linden in Kurl.; niedergeschlagenes Korn Dunika;
3): auch ("Menge")
AP., Fest., Heidenfeld, Linderi in Kurl., Ramkau, Saikava, Sonnaxt: Mārtiņam piena vai l. (sehr viel) Pas. XI, 258. pieauga rudzu vai l. Oknist. tur naudas būšuot ve̦se̦la l. Pas. VIII, 80. pietaisīja kaktā tādu laûzu; ka netīk pavērties Saikava. stiebri salūst lauzu lauzām Blaum. Latw. l. p. 1907, S. 252; ‡
4) "krāms, nieka lieta" Kroppenhof (bei Kokn.).
Avots: EH I, 724
laužņa
lēkša
lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]
Avots: ME II, 457, 458
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
lēlis
lêlis [Kr.], Alt - Salis, Lub. [li. lėlis "Ziegenmelker"], lelis Nigr., Tals.,
1) [lêlis Arrasch, Bers., lêlis 2 Dond., Selg., Lautb., Ruj., lelis Wandsen, Nigr.], die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus); der Nachtrabe: lelis putns vārnas lielumā, pe̦lē̦ki me̦lnu spalvu. viņš skraida pa vakara krē̦slu un perekli netaisa, bet iedēj un izperē lieluos sūnekļuos kādā sausā bedrītē Tals. Sprw.: kâ lelis, kur uolu dēj, tur atstāj; lēlis [Nerft], die Fledermaus;
2) [lêlis 2 Dond., lêlis Domopol, Mērdzine], ein schlaffer, ungeschickter Mensch, der nichts sicher anfasst, noch hält, der Tölpel: tāds lēlis jau nuo darba ne˙kā nejē̦dz Bers., Laud. S. auch lêle. [Zur Bed. 1 vgl. li. lė´lė "caprimulgus" bei Būga KZ. LI, 127, slav. lelьkъ] "Ziegenmelker, Nachtrabe", klr. леляк "Fledermaus" (s. Berneker Wrtb. I, 700); s. auch Trautmann BB. XXX, 329. Zur Bed. 2 vgl. osorb. lělak "Lümmel".]
Avots: ME II, 459
1) [lêlis Arrasch, Bers., lêlis 2 Dond., Selg., Lautb., Ruj., lelis Wandsen, Nigr.], die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus); der Nachtrabe: lelis putns vārnas lielumā, pe̦lē̦ki me̦lnu spalvu. viņš skraida pa vakara krē̦slu un perekli netaisa, bet iedēj un izperē lieluos sūnekļuos kādā sausā bedrītē Tals. Sprw.: kâ lelis, kur uolu dēj, tur atstāj; lēlis [Nerft], die Fledermaus;
2) [lêlis 2 Dond., lêlis Domopol, Mērdzine], ein schlaffer, ungeschickter Mensch, der nichts sicher anfasst, noch hält, der Tölpel: tāds lēlis jau nuo darba ne˙kā nejē̦dz Bers., Laud. S. auch lêle. [Zur Bed. 1 vgl. li. lė´lė "caprimulgus" bei Būga KZ. LI, 127, slav. lelьkъ] "Ziegenmelker, Nachtrabe", klr. леляк "Fledermaus" (s. Berneker Wrtb. I, 700); s. auch Trautmann BB. XXX, 329. Zur Bed. 2 vgl. osorb. lělak "Lümmel".]
Avots: ME II, 459
lelle
lel˜le, lel˜lis,
1) die Puppe:
meitene spēlējas ar lellēm;
2) ein kleines Kind:
neteikšu, neteikšu, kas lellei vārdā BW. 1934. pupu lellītis, ein Schosskind; ein Weichling, Schwächling. Vgl. li. lėlė˜ "Puppe, Wickelkind", r. лёля "Kinderspielzeug", poln. lala "Puppe" [und dazu Berneker Wrtb. I, 700].
Avots: ME II, 449
1) die Puppe:
meitene spēlējas ar lellēm;
2) ein kleines Kind:
neteikšu, neteikšu, kas lellei vārdā BW. 1934. pupu lellītis, ein Schosskind; ein Weichling, Schwächling. Vgl. li. lėlė˜ "Puppe, Wickelkind", r. лёля "Kinderspielzeug", poln. lala "Puppe" [und dazu Berneker Wrtb. I, 700].
Avots: ME II, 449
ļenca
lenkt
lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,
1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;
2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];
3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;
[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;
5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und
3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]
Avots: ME II, 451
1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;
2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];
3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;
[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;
5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und
3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]
Avots: ME II, 451
lēns
lḕ̦ns (li. [lė˜nas in Biržai u. a.] od. lė´nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),
1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];
2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;
3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. 2 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]
Avots: ME II, 460
1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];
2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;
3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. 2 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]
Avots: ME II, 460
ļēpalas
lepča
ļēpsna
ļê̦psna 2,
1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. 2 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];
2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu 2 Janš. Čāp. 23.]
Avots: ME II, 540
1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. 2 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];
2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu 2 Janš. Čāp. 23.]
Avots: ME II, 540
lerpis
ļerza
[ļe̦zga, Plage, Plackerei Spiess n. U.] ļe̦zgas, das Geschwätz, Gerede: sataisa tādas ļe̦zgas, ka netīk ne dzirdēt Naud.
Avots: ME II, 539
Avots: ME II, 539
lesis
lesis, etwas Grosses, Fettes, Ausgezeichnetes in seiner Art: vare̦ns lesis, ein schönes, fettes Ferkel, auch ein solcher Fisch Burtn.
Avots: ME II, 453
Avots: ME II, 453
leska
letuksis
[le̦tuksis, ein Art Boje Bielenstein Holzb. 653]; le̦tukši, recht dicke Schnüre am Netze: le̦tukši - pare̦snas auklas ar lielu korķa plūksnu un lielu uolu Etn. II, 107.
Avots: ME II, 455
Avots: ME II, 455
lēzēt
I lẽzêt, - ẽju,
1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];
2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];
3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;
4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;
5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. 2 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.
Avots: ME II, 464
1) "šķiemeni mest ve̦lkuot" N. - Peb., Erlaa [wohl aus d. lesen "die Fäden (beim Weben) in die Ordnung bringen"];
2) das Netz in das Boot ziehen; [einen Strick ablaufen lassen"
Neurmühlen];
3) zielen
[wohl aus d. lösen (= abfeuern) einem Schuss]: ģēģeŗi nelēzēja uz stirnu, tie lēzēja viens uz uotru Lautb.;
4) vermuten, erwägen, bestimmen, abschätzen, schlieesen:
viņš tâ lēzēja Kand. kuo tu lēzē, cik tas maksās? Ahs.;
5) verleumden, beklatschen
Etn. IV, 130. - Subst. lẽzẽjums, die Voraussetzung, Praemise Konv. 2 3745; 3921; lẽ̦zê̦tãjs, der Abschätzer Ahs.
Avots: ME II, 464
lēzns
lê̦zns C., PS., [Trik., Drosth., Arrash, Jürg., N. - Peb.], le̦zns [Janš. Dzimtene V, 181, Līn., lê̦zns Kerstenbehm, U.], flach, eben, nicht steil: lē̦zni šķīvji, krasti. man netika purva brist lē̦znajām kurpītēm BW. 15307, 4. [Wolm (ursprünglich: liegend; als Gegensatz zu stāvs "steil") nebst li. lė˜kštas "flach" und an. lágr (wenn das g hier palatal gewesen ist) "niedrig" zu einer Wurzelform lēg̑h - "liegen" (vgl. dazu le. lêkša, laža I und lež (ņ) a, s. Bechtel Lexil. 212 f., Fick Wrtb. III 4, 358, Bezzenberger BB. XXIII, 301 und bei Stokes Wrtb. 93, Prellwitz Wrtb. 2 262. Zur Bed. noch slav. ležati "liegen": osorb. ležity "flach", serb. prilijègati "sich niederducken".]
Avots: ME II, 465
Avots: ME II, 465
līdums
lîdums,
1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;
2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.
Avots: ME II, 477
1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;
2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.
Avots: ME II, 477
līdzēt
lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt 2 Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,
1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;
2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]
Avots: ME II, 480
1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;
2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]
Avots: ME II, 480
līdzināt
lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),
1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];
2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;
3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];
4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;
5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];
6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;
7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;
[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;
9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,
1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;
2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.
Avots: ME II, 481
1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];
2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;
3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];
4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;
5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];
6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;
7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;
[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;
9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,
1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;
2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.
Avots: ME II, 481
liegprātīgs
liegt
liêgt, liêdzu,
1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;
2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;
[3) abraten].
Refl. -tiês,
1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;
2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem
a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;
b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]
Avots: ME II, 493, 494
1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;
2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;
[3) abraten].
Refl. -tiês,
1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;
2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem
a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;
b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]
Avots: ME II, 493, 494
liekacis
lìekacis (nom. pl.), lìekači,
1) die überflüssigen Karten, von der Zwei bis zur Sechs, die bei den dem Volke bekannten Spielen nicht gebraucht werden:
atņem liekačus nuost;
2) grosse Maschen, Eingarn (beim Netze)
L.: vimbukšu linuman pa virsu ir austas liekacis jeb rūtacis, kuŗas daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm LP. II, 106; [liekači U., ein grossäugiges Netz; s. auch Bielenstein Holzb. 653 u. 670 und Mag. III, 1, 127].
Avots: ME II, 494
1) die überflüssigen Karten, von der Zwei bis zur Sechs, die bei den dem Volke bekannten Spielen nicht gebraucht werden:
atņem liekačus nuost;
2) grosse Maschen, Eingarn (beim Netze)
L.: vimbukšu linuman pa virsu ir austas liekacis jeb rūtacis, kuŗas daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm LP. II, 106; [liekači U., ein grossäugiges Netz; s. auch Bielenstein Holzb. 653 u. 670 und Mag. III, 1, 127].
Avots: ME II, 494
lieks
I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),
1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;
2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,
a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;
b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;
c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;
3) = liecinieks
2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;
4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;
5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].
Avots: ME II, 495, 496
1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;
2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,
a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;
b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;
c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;
3) = liecinieks
2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;
4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;
5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].
Avots: ME II, 495, 496
liekspārns
‡ liêkspârns 2 NB. "ein Bestandteil eines Netzes, der ans Ende der spārni eines venteris gesteckt wird, wenn das Wasser breiter ist als der venteris, damit die Fische nicht vorbeischwimmen können".
Avots: EH I, 753
Avots: EH I, 753
lielzivju
liesa
liêsa C., [auch Kr., liêsa 2
I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]
Avots: ME II, 504
I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]
Avots: ME II, 504
lieša
lieši
lieta
lìeta,
1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;
2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;
3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,
a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;
b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;
c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;
[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;
4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]
Avots: ME II, 506
1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;
2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;
3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,
a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;
b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;
c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;
[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;
4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]
Avots: ME II, 506
ligzda
ligzda [Arrasch, Pampeln, Gudenieki, Steden, Wadsen, Dond., Matkuln, Memelshof, Schwitten, Schnehpeln, Turlau, Gaiken, Planetzen, Kremon, Sunzel, Wormen, Kurmalen, Morizberg], ligzds, das Vogelnest: sīki putni ligzdu dara (Var.: taisa; ibid. ligzdu griezt, vīt) BW. 4478. jautra, jautra lakstīgala, ligzdiņš zara galiņā BW. 9216. Sprw.: nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. S. lizds.
Avots: ME II, 466
Avots: ME II, 466
lijums
lijums, das Zusammengeregnete: vienas nakts lijums, der Regenbetrag einer Nacht St., U.
Avots: ME II, 467
Avots: ME II, 467
ļikastis
līksma
lìksma, lìksme, lìksmĩba (li. linksmỹbė),
die Freude, Fröhlinchkeit [līksme Rainis VI, 412 ]: kur tautās tāda līksma, kâ manuos bāliņuos BW. 1187. aizkrāšņa bē̦rniem, tiem laba līksma BWp. 977. šuogad līksma, citu gadu baltajuos bāliņuos; tai trešā gadiņā še es līksmu neturēšu BW. 3582. [liela līksma uznāca Bers. ] parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij! BW. 24156. dzīvuot vienā līksmībā LP. III, 85. prieki, manas līksmībiņas, pavadiet celiņā! BW. 17854, 6;
[2) Erholung, Ruhe
Bergm. n. U.: līksmes pēc, der Ruhe wegen. ] saule iet līksmītē, die Sonne geht unter [Ruj. n. U. ], Mag. XX, 3, 69. [Zur Bed. 2 vgl. auch acis paliek lìkas 2 Bers., die Augen schicken sich an zusammenzufallen (zum Schlaf). ]
Avots: ME II, 486
die Freude, Fröhlinchkeit [līksme Rainis VI, 412 ]: kur tautās tāda līksma, kâ manuos bāliņuos BW. 1187. aizkrāšņa bē̦rniem, tiem laba līksma BWp. 977. šuogad līksma, citu gadu baltajuos bāliņuos; tai trešā gadiņā še es līksmu neturēšu BW. 3582. [liela līksma uznāca Bers. ] parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij! BW. 24156. dzīvuot vienā līksmībā LP. III, 85. prieki, manas līksmībiņas, pavadiet celiņā! BW. 17854, 6;
[2) Erholung, Ruhe
Bergm. n. U.: līksmes pēc, der Ruhe wegen. ] saule iet līksmītē, die Sonne geht unter [Ruj. n. U. ], Mag. XX, 3, 69. [Zur Bed. 2 vgl. auch acis paliek lìkas 2 Bers., die Augen schicken sich an zusammenzufallen (zum Schlaf). ]
Avots: ME II, 486
liktajs
[liktajs L., St., derjenige, der die Verhängnisse ordnet"; wohl = li. liktójis "wer zurücklässt."]
Avots: ME II, 469
Avots: ME II, 469
limēt
limêt: auch Nordwestkurland n. Baar in seinetn Exemplar von. U., Iw. (auch ohne Präfix).
Avots: EH I, 742
Avots: EH I, 742
lingot
I linguôt (unter liñgât I),
1): kad gaiļam klāt netiek, tad ar kuoku jāliñguo Seyershof; ‡
2) schleudernd beirerfen:
linguodami ar tiem (scil.: mietiem) ē̦kas sienas Janš: Dzļmtėne III 2 , 200.
Avots: EH I, 743
1): kad gaiļam klāt netiek, tad ar kuoku jāliñguo Seyershof; ‡
2) schleudernd beirerfen:
linguodami ar tiem (scil.: mietiem) ē̦kas sienas Janš: Dzļmtėne III 2 , 200.
Avots: EH I, 743
lini
lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]
Avots: ME II, 472
Avots: ME II, 472
linums
linums, das aus Flachs oder Hanfgarn verfertigte Netz zwischen den Flosshölzern und den Senksteinen Adsel, Fest., Stelp.: vada galve̦nā daļa - audums - tiek saukta par linumu, kas austs nuo liniem vai kaņepēm. linums ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākas Etn. II, 105. zvejnieks sasējis reņģes linumā LP. VI, 168; ein grosses Netz L.
Avots: ME II, 473
Avots: ME II, 473
liska
I liska,
1) die Tasche
Laud., Lubn. n. Etn. III, 1;
2) ein aus Stricken bestehendes Netz zum Heu - und Strohtragen;
in Dond. auch lisks;
[3) "?": tiri, tiri, mans kūstīti, virs jaumtiņa apakš liskas! BW. 35611. - Zur Bed. 2 vergleicht Bezzenberger GGA. 1885, 938 preuss. - li. lèška "Lischke"
(s. Frischbier II, 30).]
Avots: ME II, 475
1) die Tasche
Laud., Lubn. n. Etn. III, 1;
2) ein aus Stricken bestehendes Netz zum Heu - und Strohtragen;
in Dond. auch lisks;
[3) "?": tiri, tiri, mans kūstīti, virs jaumtiņa apakš liskas! BW. 35611. - Zur Bed. 2 vergleicht Bezzenberger GGA. 1885, 938 preuss. - li. lèška "Lischke"
(s. Frischbier II, 30).]
Avots: ME II, 475
līst
lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,
1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;
2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];
3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]
Avots: ME II, 490
1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;
2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];
3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]
Avots: ME II, 490
lītin
lîtin, zur Verstärkung od. Modifizierung von līt: lītin līst gan, bet ne visai stipri, es regnet wohl, aber nicht sehr stark.
Avots: ME II, 491
Avots: ME II, 491
līvis
locīt
lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,
1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];
2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;
3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;
4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;
5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;
6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];
7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,
1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;
2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;
3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;
[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,
a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,
b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]
Avots: ME II, 522, 523
1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];
2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;
3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;
4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;
5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;
6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];
7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,
1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;
2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;
3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;
[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,
a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,
b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]
Avots: ME II, 522, 523
loma
luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;
2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];
3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;
4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;
[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);
6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]
Avots: ME II, 526
lompurs
‡ lom̂purs 2 Salis "cilvē̦ks, kas neturas uz kājām, lempis". Aus estn. lomper "lahm"?
Avots: EH I, 758
Avots: EH I, 758
lotis
luõtis: der nom. pl. (luõši) auch aus Dond., Pernigel, Sussikas belegt; in Dahlen, Katlakalns, Pabbasch auf Grund der Kasus mit luoš- ein nom. s. luõsis neugebildet; iemeta pļavās luošus zivju zvejui Bigauņc. 16. Sehr zweifelhaft ist der Beleg für einen ā-Stamm (luoša) aus Pas. III, 390. (aus Dand.): izme̦tuši luošas (für gesprochenes luošs < luošus?) ... un gaidījuši, kamē̦r vimbas salien luošās (für gesprochenes luoše̦s < luošuos?). Doch gibt auch BielU. aus Peterskapelle ein luošas "Netz aus sehr feinem Garn, wo in den Maschen die Strömlinge hängen bleiben".
Avots: EH I, 768
Avots: EH I, 768
lotis
luõtis, ein Setznetz für grossere Fische [Nogallen], Rojen, RKr. XI, 101: ar luošiem ķer pa lielākai dalai vimbas, me̦ncas, lestes... Etn. I, 107.
Avots: ME II, 529
Avots: ME II, 529
lozeris
‡ lozeris "cilvē̦ks, kas netaupa apavus un drēbes" Lems., Wainsel; skrlet lozeru lozeriem "?" ebenda.
Avots: EH I, 759
Avots: EH I, 759
ļubēt
ļubêt, -u, -ẽju, bezeichnet das Geräusch, das durch stark geschmierte Räder erzeugt wird: rati iet, ka ļub vien Smilt.
Avots: ME II, 541
Avots: ME II, 541
lucka
lucka,
1) die Jauch-, Schmutzgrube:
netīrs kâ nuo luckas izlīdis Naud.;
2) = luca, die Quappe [Latw. Aw. 1827, No 2], Mar. n. Kawall;
3) etwas Lappiges, Zerknilltes:
ce̦pure mana lucka bija BW. 29117, 2, Aps. [In der Bed. 1 vielleicht aus *ludz(i)ka (zu le. Ludza, li. l(i)ũgas "Viorast", slav. luža "Pfütze, Lache" u. a. bei Trautmann Wrtb. 163 und Berneker Wrtb. I, 7 48.]
Avots: ME II, 509
1) die Jauch-, Schmutzgrube:
netīrs kâ nuo luckas izlīdis Naud.;
2) = luca, die Quappe [Latw. Aw. 1827, No 2], Mar. n. Kawall;
3) etwas Lappiges, Zerknilltes:
ce̦pure mana lucka bija BW. 29117, 2, Aps. [In der Bed. 1 vielleicht aus *ludz(i)ka (zu le. Ludza, li. l(i)ũgas "Viorast", slav. luža "Pfütze, Lache" u. a. bei Trautmann Wrtb. 163 und Berneker Wrtb. I, 7 48.]
Avots: ME II, 509
lūdzams
lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,
1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;
2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;
3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.
Avots: ME II, 517
1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;
2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;
3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.
Avots: ME II, 517
lugs
‡ lugs, = luga I 2: pagājis (jau) labs l. Pas. V, 246; X, 464; XII, 242; XIV, 325; XV, 134 (aus Serbig.). pēc kāda luga (Pas. XII, 124 aus Smilt.) od. ludziņa (Pas. XII, 115 aus Serbig.). - Der Plur. lugi (schon ME. II, 510 unter luga 1) kann auch zu lugus (ME. II, 510 unter luga I) gehören, und zwar
1): lugiem "reizēm" auch Lems., Prl. viņš tâ uz lugiem likainēs lîst Orellen n. FBR. XI, 46, es regnet nur dann und wann;
9): viņam uznāk tadi l., ka neē̦d vairs ne˙kuo Seyershof. kad kuo tâ uzduomājas, ka kāds darbs jāpadara, tad saka: man ir tādi l. uznākuši; es nevaru vairs tuo nedarīt ebenda.
Avots: EH I, 760
1): lugiem "reizēm" auch Lems., Prl. viņš tâ uz lugiem likainēs lîst Orellen n. FBR. XI, 46, es regnet nur dann und wann;
9): viņam uznāk tadi l., ka neē̦d vairs ne˙kuo Seyershof. kad kuo tâ uzduomājas, ka kāds darbs jāpadara, tad saka: man ir tādi l. uznākuši; es nevaru vairs tuo nedarīt ebenda.
Avots: EH I, 760
lūkojums
lũkuõjums, das Geschaute, das Resultat der Schau; so bezeichnet namentl. vasaras lūkuojums im VL. die Braut, die der Bursche während des Sommers ausgesucht hat: lai tautām neizbēga šīs vasaras lūkuojums BW. 13389, 11. tā nu bija, manu bāliņ, tavs vasaras lūkuojums 21369.
Avots: ME II, 519
Avots: ME II, 519
ļurdzēt
ļur̂dzêt 2 [Līn.], auch [ļur̂dzît 2 (?) Gudenieki], ļurgt, brodeln: putra vārās, ka ļurdz vien Gold. [ļur̂dzêt Mar., Trik., Bauske, ļur̃dzêt Schrunden, -dzu, -dzẽjüčaluot": strautiņš, pļāpa ļurdz. In Mar. u. a. wird mit ļ. auch das Geräusch bezeichnet, das beim Gehen mit durchnässten Pasteln zu horen ist: sabridis kājās; tik ļurdz vien!
Avots: ME II, 544
Avots: ME II, 544
ļurkšķināt
ļur̂kšķinât, das durch ļurkstēt bezetchnete Geräusch hervorbringen: tur ļurkšķinājā ar lūpām Dok. A.
Avots: ME II, 545
Avots: ME II, 545
ļurkstēt
ļur̂kstêt, ļur̂kšķêt [C.], ļurkšêt [Fest., ļur̃kšêt Salis], -u, -ẽju,
1) ein schallnachahmendes Verbum, welches das beim Quetschen, Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehende Geräusch bezeichnet:
izmirkušas pastalas ļurkš Smilt. pīpes sula ļurkst smēķējuot Kand.;
2) [ļurkstêt Dond.), Unsinn schwatzen, plappern:
kuo tu te ļurkšķi? viņš ļurkšķ un vārās kâ biezputras katls Naud.;
3) ohne jeglichen Grund bellen
Gold.;
[4) ļurkšêt, ļurkstêt weinen Wessen].
Avots: ME II, 544, 545
1) ein schallnachahmendes Verbum, welches das beim Quetschen, Fliessen, Brodeln einer Flüssigkeit entstehende Geräusch bezeichnet:
izmirkušas pastalas ļurkš Smilt. pīpes sula ļurkst smēķējuot Kand.;
2) [ļurkstêt Dond.), Unsinn schwatzen, plappern:
kuo tu te ļurkšķi? viņš ļurkšķ un vārās kâ biezputras katls Naud.;
3) ohne jeglichen Grund bellen
Gold.;
[4) ļurkšêt, ļurkstêt weinen Wessen].
Avots: ME II, 544, 545
madukši
maidzināt
maidzīt
maîdzît [auch C., Kl., Kr.], -gu [od. -dzu KL, Drosth., Arrasch], -dzĩju [li. maigįti Miež.], tr., freqn. zu miêgt, wiederholt drücken, kneten, knautschen Bers., C.: bē̦rni sāk kaķē̦nus pa ruokām maidzīt MWM. VIII, 145. viņa maidzīja pa ruokām lakata stūri Saul. II, 115, Smilt., Lub.
Avots: ME II, 548
Avots: ME II, 548
maigle
maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,
1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;
2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;
3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;
4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;
5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".
Avots: ME II, 548, 549
1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;
2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;
3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;
4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;
5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".
Avots: ME II, 548, 549
maigt
mailene
maĩlene Elv., Wid., Dr.,
1) auch: mailens L., St., U., ein Weissfischnetz, Wurfnetz
Wid., Dr., ein Netz, womit kleine Fische (mailes) gefangen werden Elv., L., St., U.;
2) maĩlene, [maîlene 2 Usmaiten], der Weissfisch
Sassm.; [mailē̦ns Lemburg, Lenzenhof, Bers., maĩlē̦ns Ramelshof, màilē̦ns 2 Sessw., Modohn "eine junge mailīte"].
Avots: ME II, 550
1) auch: mailens L., St., U., ein Weissfischnetz, Wurfnetz
Wid., Dr., ein Netz, womit kleine Fische (mailes) gefangen werden Elv., L., St., U.;
2) maĩlene, [maîlene 2 Usmaiten], der Weissfisch
Sassm.; [mailē̦ns Lemburg, Lenzenhof, Bers., maĩlē̦ns Ramelshof, màilē̦ns 2 Sessw., Modohn "eine junge mailīte"].
Avots: ME II, 550
maiseklis
màiseklis, [maĩseklis Bauske, Wandsen, Dond., Salis],
1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;
2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;
3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.
Avots: ME II, 550, 551
1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;
2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;
3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.
Avots: ME II, 550, 551
maiss
màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]
Avots: ME II, 551
Avots: ME II, 551
maize
màize,
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;
2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;
3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;
4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];
5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]
Avots: ME II, 552, 553
makāt
[makât, -ãju, nachlässig kneten: maizi nevar tâ makât; vajag tuo labi izmīcīt Jürg˙j
Avots: ME II, 554
Avots: ME II, 554
mākšs
maksts
II maksts, [maksts, -s Ruj., Warkl.], der Netzbeutel: zivis pašā makstā AP. Zu maks I.
Avots: ME II, 555
Avots: ME II, 555
mākt
màkt, -cu, tr., befallen, überfallen, bedrängen, drücken, plagen, quälen, bewältigen: lietuvē̦ns, slāpes, grēmens, kle̦pus viņu māc. drusku vājums kājas māc LP. V, 335. mani sāk jau mākt drusku bailes VII, 125. tie māks cilvē̦kus nuost pašā dienas laikā Kaudz. M. lai jājuot uz tuo un tuo vietu ve̦lnu mākt LP. IV, 19. Refl. -tiês,
1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;
2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. 2 451; màktiês
2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]
Avots: ME II, 580
1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;
2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. 2 451; màktiês
2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]
Avots: ME II, 580
malcirksnis
malcirksnis: auch (mit alˆ und ìr 2 ) Borchow, Sonnaxt, (mit alˆ 2 und ir̂ 2 ) AP., Ramkau: m. stāv vairâk. nuo ustabas nuô: viņš jau stāv netīrs.
Avots: EH I, 780
Avots: EH I, 780
maldināt
I màldinât, tr., irre fūhren: ļaudis. ve̦lns maldinājis ceļa gājējus LP. V, 412. mēnestiņ, ve̦cais tē̦vs, kam tu dienu netecēji, kam tu savu augumiņu nakti vien maldināji? BW. 33846. Subst. màldinâtãjs, wer irre führt, verblendet: par māņiem, vadātājiem jeb maldinātājiem sauc tuos garus, kas vientuļus gājējus vada un maldina Etn. IV, 86.
Avots: ME II, 556, 557
Avots: ME II, 556, 557
malzeme
‡ malzeme, in der Verbind. mest tīklus malzemē "die Netze unweit des Ufers (4 - 5 Werst vom Ufer) werfen" Rig. Strand.
Avots: EH I, 781
Avots: EH I, 781
malzīties
malzîtiês,
1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;
2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.
Avots: ME II, 560
1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;
2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.
Avots: ME II, 560
mānis
mãnis [wruss. мань "Betrüger"],
1) ein Gaukler
L.,
2) das Trugbild, Gespenst
Bergm. n. U., die Vision: māņi ceļuoties nuo tam: ja kāds cilvē̦ks pakar,uoties jeb viņu nuonāvējuot jeb kaut kâ citādi bez laika nuomirstuot ātrāki, nekâ dievs viņam tuo nuolicis, tad tāds nelaiķis staigājuot līdz savai mirstamai dienai par māni apkārt LP. VII, 454. purvā bij māņi VII, 975. ar māņiem kauties, sich mit Trugbildern plagen U.; [acu māņi optiche Täuschung Wid.];
2) mãņi, Zaubermittel:
raganas staigājušas apkārt gan citiem guovis izslaukdamas, gan kādus māņus izlikdamas Etn. III, 24;
3) mãņi, abergläubische Vorstellungen, trügerische Lehren
U.: netici jel tādiem māņiem, glaube doch nicht solchen abergläubischen Geschichten! U.
Avots: ME II, 582
1) ein Gaukler
L.,
2) das Trugbild, Gespenst
Bergm. n. U., die Vision: māņi ceļuoties nuo tam: ja kāds cilvē̦ks pakar,uoties jeb viņu nuonāvējuot jeb kaut kâ citādi bez laika nuomirstuot ātrāki, nekâ dievs viņam tuo nuolicis, tad tāds nelaiķis staigājuot līdz savai mirstamai dienai par māni apkārt LP. VII, 454. purvā bij māņi VII, 975. ar māņiem kauties, sich mit Trugbildern plagen U.; [acu māņi optiche Täuschung Wid.];
2) mãņi, Zaubermittel:
raganas staigājušas apkārt gan citiem guovis izslaukdamas, gan kādus māņus izlikdamas Etn. III, 24;
3) mãņi, abergläubische Vorstellungen, trügerische Lehren
U.: netici jel tādiem māņiem, glaube doch nicht solchen abergläubischen Geschichten! U.
Avots: ME II, 582
manta
II mañta,
1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;
2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;
3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;
[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]
Avots: ME II, 561, 562
1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;
2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;
3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;
[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]
Avots: ME II, 561, 562
manubēd
marga
I mar̂ga,
1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;
2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;
3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;
[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;
5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]
Avots: ME II, 563
1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;
2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;
3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;
[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;
5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]
Avots: ME II, 563
marnīties
mārsns
mãrsns [Wolm.], ein Bündel; eine Tracht, so viel, als man auf einmal in ein Laken gebunden wegtragen kann U. - In Bilsteinshof nach Etn. I, 137 mārsniņš = ciema kukulis: [lūk kur iet sieviete ar pīrāgiem un sieru uz kāzām... viņa nuometīs savu mārsniņu zemē Pas. I, 357 (aus Dünab.). Nebst li. márška "простыня (in Dusetos); dichtes Fischernetz", márkškonas "von Leinen gemacht" wohl zu einer Wurzel mer- "binden, flechten", s. Lidén bei Setälä FUF. XII, 269 2 und Petersson IF. XXIII, 389.]
Avots: ME II, 584, 585
Avots: ME II, 584, 585
mastīt
I mastît [li. mastýti "обметать, плести, stricken"],
1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];
2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]
Avots: ME II, 565
1) stricken, [flechten
Wid., Ruhental]: mastît juostu Mag. XIII, 3, 51, U.; [(prs. mastu) flicken (ein Netz od. Handschuhe) Bauske, Welonen];
2) "?" : nav ne˙viena uozuoliņa mastītiem zariņiem BW. 10337, 10 var. liepa auga mastītiem ziediņiem (Var.: zariņiem) 12013. [mastītuos zareņuos" "w splątanych gałązkach" Zb. XVI, 117.] jauki vārdus mastīt Lautb. Vidv. 75. [Nach Būga РФВ. LXXVII, 192 zu mest (s. dies).]
Avots: ME II, 565
mātīte
mãtīte (unter mãte),
1): eine Frau
AP., Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); eine weibliche Person Orellen, Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); sigānu m. BW. 18931. ar ve̦cām mātītēm 17684; "netikla, nekārtīga sieviete" Dunika, eine Hure BielU.;
2): ein, Weibchen von Tieren überhaupt
Segew.; ‡
5) Deminutiv zu mãte "Mutter"
Frauenb.: dē̦la mātītei BW. 10409, 1. vai jūsu m. ve̦sala? Frauenb.; ‡
6) die Öse für einen Haken
AP., Golg., Linden in Kurl., Selb., Sessw.
Avots: EH I, 794
1): eine Frau
AP., Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); eine weibliche Person Orellen, Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); sigānu m. BW. 18931. ar ve̦cām mātītēm 17684; "netikla, nekārtīga sieviete" Dunika, eine Hure BielU.;
2): ein, Weibchen von Tieren überhaupt
Segew.; ‡
5) Deminutiv zu mãte "Mutter"
Frauenb.: dē̦la mātītei BW. 10409, 1. vai jūsu m. ve̦sala? Frauenb.; ‡
6) die Öse für einen Haken
AP., Golg., Linden in Kurl., Selb., Sessw.
Avots: EH I, 794
mats
I mats,
1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;
2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;
3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]
Avots: ME II, 566, 567
1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;
2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;
3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]
Avots: ME II, 566, 567
maučele
māžeklis
mažģekls
[* mažģe̦kls, zu erschliessen als die grundform für ostle. magžakleņš "ein kleines Netz" Borchow. Zu mazgs.]
Avots: ME II, 575
Avots: ME II, 575
mazticis
mazticis (part. prät.), f. maztikusi, untüchtig, unbrauchbar: kam atvedi dēliņam maztikušu (Var.: netikušu, netiklīti) līgaviņu? BW. 23519, 4 var.
Avots: ME II, 574
Avots: ME II, 574
mēgt
I mêgt, mê̦dzu, mêdzu, [mègt 2 Kr.] (li. mė´gti "wohlgefallen"), intr.,
1) vermögen, taugen:
[nevar mègt 2 (= nespēt) Warkh., Warkl.]. nete̦k vairs kumeliņš, nemē̦dz vairs zuobentiņš BW. 31910. ciešu zirgu nete̦kuot, zuobeniņu nemē̦dzuot 9056. izkapts nemē̦dz, die Sense schneidet nicht wohl Manz.;
2) [III p. prs. mê̦dz, prt. mêdza Wolm. u. a., mẽ̦dz, mẽdza Lautb., Gr. - Essern, Wandsen, Selg., Kand., mè̦dz 2, mèdza 2 Warkl., Warkh., prs. mẽ̦dz, prt. mêdza 2 Ruj., mè̦dz 2, mêdza Bers.], gewohnt sein, pflegen
(mit abhäng. Infin.): tas mēdzis lielīties LP. VII, 1021. vilkatas pa apgabalu mē̦gušas skraidīt VII, 915. [Unsichere Zusammenstellugen bei Prellwitz BB. XXIV, 216 (Walde Wrtb. 2 452, Boisacq Dict. 773), Fick Wrtb. I 4, 104 (Mahlow AEO. 144), Wiedemann BB. XXVIII, 65, Bezzenberger BB. V, 314; aus dem Li. vgl. noch mėgu "vergnügungssüchtig, wollüstig", mėgùmas "Vergnügen."]
Avots: ME II, 612, 613
1) vermögen, taugen:
[nevar mègt 2 (= nespēt) Warkh., Warkl.]. nete̦k vairs kumeliņš, nemē̦dz vairs zuobentiņš BW. 31910. ciešu zirgu nete̦kuot, zuobeniņu nemē̦dzuot 9056. izkapts nemē̦dz, die Sense schneidet nicht wohl Manz.;
2) [III p. prs. mê̦dz, prt. mêdza Wolm. u. a., mẽ̦dz, mẽdza Lautb., Gr. - Essern, Wandsen, Selg., Kand., mè̦dz 2, mèdza 2 Warkl., Warkh., prs. mẽ̦dz, prt. mêdza 2 Ruj., mè̦dz 2, mêdza Bers.], gewohnt sein, pflegen
(mit abhäng. Infin.): tas mēdzis lielīties LP. VII, 1021. vilkatas pa apgabalu mē̦gušas skraidīt VII, 915. [Unsichere Zusammenstellugen bei Prellwitz BB. XXIV, 216 (Walde Wrtb. 2 452, Boisacq Dict. 773), Fick Wrtb. I 4, 104 (Mahlow AEO. 144), Wiedemann BB. XXVIII, 65, Bezzenberger BB. V, 314; aus dem Li. vgl. noch mėgu "vergnügungssüchtig, wollüstig", mėgùmas "Vergnügen."]
Avots: ME II, 612, 613
meimuris
meimuris (unter mèimeris);
1): tas m. (ein Kalb).
jāatstāj mājā, tas netiek luopiem līdz Lems.
Avots: EH I, 796
1): tas m. (ein Kalb).
jāatstāj mājā, tas netiek luopiem līdz Lems.
Avots: EH I, 796
mēķēt
mũķêt, -ẽju, tr., intr., muken [vgl. auch estn. mũkima dass.] (prov.), dietrichen, mit einem Dietrich öffen. Subst. mũķê̦tãjs, wer mit einem Dietrich öffnet, aufmacht: pē̦rn precēja zirgu zaglis, nu atslē̦gu mūķē̦tājs (Var.: krampju laudzējiņš) BW. 156631, 4.
Avots: ME II, 678
Avots: ME II, 678
mēle
mèle:
Demin. mēliņa
BW. 15342 var. (aus Sassm.),
1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;
2)
a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";
c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;
3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;
4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;
6)
e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte 2 ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;
5
i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;
j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);
k): auch (mêle 2 ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡
1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡
n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡
o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡
p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;
7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.
Avots: EH I, 806
Demin. mēliņa
BW. 15342 var. (aus Sassm.),
1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;
2)
a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";
c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;
3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;
4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;
6)
e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte 2 ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;
5
i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;
j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);
k): auch (mêle 2 ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡
1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡
n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡
o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡
p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;
7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.
Avots: EH I, 806
mēle
mèle,
1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;
2) die Zunge als Organ des Sprechens,
a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;
b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;
c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!
d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;
e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;
3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;
4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];
5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;
6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:
a) das Zünglein in der Wage;
b) der Klöpfel in der Glocke;
c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;
d) der Drücker am Gewehr;
e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;
f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;
g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;
h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;
i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;
j) = libīte Smilt., AP., Lub.;
[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]
7) Bezeichnung einiger Pflanzen:
a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;
8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]
Avots: ME II, 613, 614
1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;
2) die Zunge als Organ des Sprechens,
a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;
b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;
c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!
d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;
e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;
3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;
4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];
5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;
6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:
a) das Zünglein in der Wage;
b) der Klöpfel in der Glocke;
c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;
d) der Drücker am Gewehr;
e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;
f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;
g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;
h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;
i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;
j) = libīte Smilt., AP., Lub.;
[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]
7) Bezeichnung einiger Pflanzen:
a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;
8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]
Avots: ME II, 613, 614
mēlene
I mẽlene [Alschw.], ein dunkelblaues Tuch Gold.: mēlene - zila vilnaine Plutte. uz tumšas villaines, uz tâ sauktās mēlenes A. XX, 376. Im VL. wird das Gefieder der Elster mit mēlene bezeichnet: sīlim sagša, dzenim raibe, žagatai mēlenīte BW. 2693. Vgl. mēles, mēļš.
Avots: ME II, 614
Avots: ME II, 614
mellene
melluža
me̦l˜luža,
1) eine schwarze Kuh
Kand.;
2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ pie savām me̦llužām BW. 14426.
Avots: ME II, 596
1) eine schwarze Kuh
Kand.;
2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ pie savām me̦llužām BW. 14426.
Avots: ME II, 596
melmiņš
‡ melmiņš,
1) "garens liesums cūkai katrā pusē mugurkaulam, netālu nuo nierēm" (mit elˆ 2 ) Siuxt;
2) ‡ melmiņs Lng., die Hüfte.
Avots: EH I, 798
1) "garens liesums cūkai katrā pusē mugurkaulam, netālu nuo nierēm" (mit elˆ 2 ) Siuxt;
2) ‡ melmiņs Lng., die Hüfte.
Avots: EH I, 798
melnacains
melnacis
me̦l˜nacis, f. -ce, auch me̦lnactīte, me̦lnactiņa, der (die) Scwarzäugige, Brünette: adu tautu me̦lnačam BW. 7211. kas kait tautu me̦lnacei? BW. 18407. sargies, tautu me̦lnactīte! 13512. tautu meitas, me̦lnactiņas (Var.: me̦lnacītes), gaida baltu villainīšu 25418. Beiname der Schwalbe und eines Flusses mit dunklem Wasser, namentlich der livländischen Aa: bezdelīga me̦lnactiņa 6227. ai upīte, me̦lnacīte! 381. ai Uogrīte, me̦lnacīte! 381. Daugaviņa, me̦lnacīte (Var.: me̦lnactiņa, me̦lnactīte, me̦lnupīte), me̦lna te̦k vakarā 30710.
Avots: ME II, 596
Avots: ME II, 596
melnējs
mel˜nẽjs, schwarze, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Etn. IV, 146. ienāk trīs svešinieki: viens pe̦lē̦ks, viens balts, viens melnējs LP. V, 214.
Avots: ME II, 597
Avots: ME II, 597
melngans
melnīgs
mel˜nîgs, schwärzlich, unrein, unsauber, brünett, dunkelfarbig: melnīga maize Matkuln. brūverītis raugu lika melnīgām ruociņām BW. 19611; melnīgs cilvē̦ks, ein brünetter Mensch C., Lub., Erlaa, Matkuln.
Avots: ME II, 597
Avots: ME II, 597
melnīgsnējs
melnīksnējs
me̦l˜nûksnẽjs, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Smilt., [Ronneb.], Bers., Lub., [Salisb., Salis]: me̦lnūksnējs ģīmis, me̦lnūksnēja pluta.
Avots: ME II, 599
Avots: ME II, 599
melnis
mel˜nis, f. -ne, Demin. verächtlich melnelis, f. -ele,
1) der (die) Schwarze, Brünette:
meitas mani melli (Var.: melni) sauca, kad man mellis (Var.: melnis) kumeliņš; labprāt ietu pie tā meļļa (Var.: meļņa), kad tik mellis (Var.: melnis) bildinātu BW. 11309;
2) der Rappe:
seši meļņi pūru vilka BW. 16737, 1. vecene sēdās melnelim mugurā LP. VII, 657; das Fem. melnīte, ein Frauenzimmer von dunkler, brauner Hautfarbe, eine schwarze Stute, eine solche Kuh.
Avots: ME II, 597
1) der (die) Schwarze, Brünette:
meitas mani melli (Var.: melni) sauca, kad man mellis (Var.: melnis) kumeliņš; labprāt ietu pie tā meļļa (Var.: meļņa), kad tik mellis (Var.: melnis) bildinātu BW. 11309;
2) der Rappe:
seši meļņi pūru vilka BW. 16737, 1. vecene sēdās melnelim mugurā LP. VII, 657; das Fem. melnīte, ein Frauenzimmer von dunkler, brauner Hautfarbe, eine schwarze Stute, eine solche Kuh.
Avots: ME II, 597
melniškājs
melnišķis
mel˜nišķis, ein Mensch von schwärzlicher Hauftfarbe, ein Brünetter Lös. n. Etn. IV, 146.
Avots: ME II, 597
Avots: ME II, 597
melnišķs
melnmatis
melns
me̦l˜ns,
1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;
2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;
3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,
a) schwarze Augen,
b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;
4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. 2 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]
Avots: ME II, 598, 599
1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;
2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;
3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,
a) schwarze Augen,
b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;
4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. 2 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]
Avots: ME II, 598, 599
mēļs
I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš 2 Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].
Avots: ME II, 615
Avots: ME II, 615
melša
mèlša C., mel˜ša [Jürg.], Smilt., Kand., [Līn., Wohlfahrt],
1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;
2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.
Avots: ME II, 600
1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;
2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.
Avots: ME II, 600
melstens
‡ me̦lste̦ns "?": tāds iztīsis m. (schwärzlich, brünett?) pudželis Janš. Līgava I, 235.
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
mēms
mḕ̦ms,
1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;
2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]
Avots: ME II, 615, 616
1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;
2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]
Avots: ME II, 615, 616
mēnesnieks
mẽnesniẽks [Serbigal], mēnestnieks BW. 33909, 5 var., mẽnesnĩca, mẽnesnĩce,
1) [mēnesnītis L.] der Mondschein
U., Spr.: mēnesnīcā jauki pastaigāties Mat. Spr.: rej kâ suns mēnesnīcā;
2) der Mond:
spīdi spuodri, mēnesnieks (Var.: mēnesnīca 6823, mēnesnīce 6827)! BW. 18411, 2. kur saulīte ziemu te̦k, tur vasaru mēnesnieks 26635. saule bāra mēnesnieku (Var.: mēnesnīci), ka tas spuodri netecēja BW. 33909, 1. [bālā mēnesnieka gaisma L. W. 1922, V, 2 2. Im suffixalen Teil vielleicht mit slav. měsęćь zu vergleichen.]
Avots: ME II, 616
1) [mēnesnītis L.] der Mondschein
U., Spr.: mēnesnīcā jauki pastaigāties Mat. Spr.: rej kâ suns mēnesnīcā;
2) der Mond:
spīdi spuodri, mēnesnieks (Var.: mēnesnīca 6823, mēnesnīce 6827)! BW. 18411, 2. kur saulīte ziemu te̦k, tur vasaru mēnesnieks 26635. saule bāra mēnesnieku (Var.: mēnesnīci), ka tas spuodri netecēja BW. 33909, 1. [bālā mēnesnieka gaisma L. W. 1922, V, 2 2. Im suffixalen Teil vielleicht mit slav. měsęćь zu vergleichen.]
Avots: ME II, 616
mērceklis
mḕrceklis,
1) die Tunke, Sauce:
ar pavalgu gājis mūžīgi prasti, kaņepes un kaut kāds sāļš mērceklis Etn. II, 88. piena, sviesta, tauku mērceklis AP., Mat. visu mērcekli e̦smu izņēmis, ich habe alles, was eingeweicht war, ausgenommen Hug. Mag. II, 1, 72;
2) grob gesponnene Hede
Diez, [deren Bezeichnung sich daraus erklärt, dass der Faden beim Spinnen stark genetzt wird Bielenstein Holzb. 386;
3) etwas zum Weichen Eingetauchtes:
vilks... smags kâ mērceklis Janš. Dzimtene 2 II, 94].
Avots: ME II, 617
1) die Tunke, Sauce:
ar pavalgu gājis mūžīgi prasti, kaņepes un kaut kāds sāļš mērceklis Etn. II, 88. piena, sviesta, tauku mērceklis AP., Mat. visu mērcekli e̦smu izņēmis, ich habe alles, was eingeweicht war, ausgenommen Hug. Mag. II, 1, 72;
2) grob gesponnene Hede
Diez, [deren Bezeichnung sich daraus erklärt, dass der Faden beim Spinnen stark genetzt wird Bielenstein Holzb. 386;
3) etwas zum Weichen Eingetauchtes:
vilks... smags kâ mērceklis Janš. Dzimtene 2 II, 94].
Avots: ME II, 617
mērķis
II mẽrķis,
1): nuo zvaigznēm, nuo gaiļiem - tur visi mērķi ņē̦muši (nach den Sternen und dem Hahnenkrähen hat man die Zeit bestimmt)
Siuxt. dze̦guzi tura tādu mērķa kustuoni (d. h. das Schreien des. Kuckucks kann prophetisohe Bedeutung haben) ebenda. - Der letzte Satz unter mẽrķis II 1 (ME. II, 620) gehört zu mẽrķis II 4;
2): ņem pats pie sevim mērķi! KatrE.;
4): eine Netzboje
Salis;
5): ein Schimpfname Frauenb.: kuo tu, m.; duosi ēst! Frauenb. tāds kâ m. ("āksts")! Ermes. izskatās kâ gatavais m. (Krepierling)
Schwitten, ‡
6) "?": ak tu m˙! Ausruf der Verwunderung, Überraschung, auch Verachtung
Diet.
Avots: EH I, 808, 809
1): nuo zvaigznēm, nuo gaiļiem - tur visi mērķi ņē̦muši (nach den Sternen und dem Hahnenkrähen hat man die Zeit bestimmt)
Siuxt. dze̦guzi tura tādu mērķa kustuoni (d. h. das Schreien des. Kuckucks kann prophetisohe Bedeutung haben) ebenda. - Der letzte Satz unter mẽrķis II 1 (ME. II, 620) gehört zu mẽrķis II 4;
2): ņem pats pie sevim mērķi! KatrE.;
4): eine Netzboje
Salis;
5): ein Schimpfname Frauenb.: kuo tu, m.; duosi ēst! Frauenb. tāds kâ m. ("āksts")! Ermes. izskatās kâ gatavais m. (Krepierling)
Schwitten, ‡
6) "?": ak tu m˙! Ausruf der Verwunderung, Überraschung, auch Verachtung
Diet.
Avots: EH I, 808, 809
mērķis
II mẽrķis,
1) das Merkzeichen, Merkmal, das Malzeichen:
kas bija pieņē̦muši zvē̦ra zīmi (bei Glück: mērķi) Offenb. 19, 20; ein über den Netzen im Meere schwimmendes Merkzeichen [Nogallen];
2) das Muster, Vorbild, Biespiel:
pie manis vien visas meitas mērķi ņēma Kaudz. M. telītēs mērķi ņēmu, kad iedama tautiņas; ja telītes labi gāja, tad būs laba dzīvuošana BW. 16481. ruoze man mērķi rāda: caur sētiņu izaugusi uotras sē̦tas dārziņā 13256;
3) das Ziel, der Zweck:
mērķī šaut, ins Ziel schiessen; mērķi spraust, sich ein Ziel stecken; mērķi sasniegt, das Ziel erreichen;
[4) Boje am Anker (beim Buttenfang)
Bielenstein Holzb. 651 f. mit Abbild.; mērķa rīkste, Bojenstange ebenda 655;]
5) der Narr, der Gaukler, Affe, das Ungetüm:
mērķis tāds! Kand., Ahs., Mat. runā visas valuodas, tuomē̦r mērķis ir bez gala un bez ļaunas mutes mēdītājs Biel. R. 56: Echo). [Nebst li. merkis Bezzenberger Lit. Forsch. 141 od. mérkė "Warnungszeichen" und estn. mäŗk "Merkzeichen, Ziel" aus mnd. merk(e) "Zeichen, Merkzeichen"; die Bed. 5 beruht auf mẽrķêtiês.]
Avots: ME II, 620
1) das Merkzeichen, Merkmal, das Malzeichen:
kas bija pieņē̦muši zvē̦ra zīmi (bei Glück: mērķi) Offenb. 19, 20; ein über den Netzen im Meere schwimmendes Merkzeichen [Nogallen];
2) das Muster, Vorbild, Biespiel:
pie manis vien visas meitas mērķi ņēma Kaudz. M. telītēs mērķi ņēmu, kad iedama tautiņas; ja telītes labi gāja, tad būs laba dzīvuošana BW. 16481. ruoze man mērķi rāda: caur sētiņu izaugusi uotras sē̦tas dārziņā 13256;
3) das Ziel, der Zweck:
mērķī šaut, ins Ziel schiessen; mērķi spraust, sich ein Ziel stecken; mērķi sasniegt, das Ziel erreichen;
[4) Boje am Anker (beim Buttenfang)
Bielenstein Holzb. 651 f. mit Abbild.; mērķa rīkste, Bojenstange ebenda 655;]
5) der Narr, der Gaukler, Affe, das Ungetüm:
mērķis tāds! Kand., Ahs., Mat. runā visas valuodas, tuomē̦r mērķis ir bez gala un bez ļaunas mutes mēdītājs Biel. R. 56: Echo). [Nebst li. merkis Bezzenberger Lit. Forsch. 141 od. mérkė "Warnungszeichen" und estn. mäŗk "Merkzeichen, Ziel" aus mnd. merk(e) "Zeichen, Merkzeichen"; die Bed. 5 beruht auf mẽrķêtiês.]
Avots: ME II, 620
meršķis
meršķis, eine auf Stangen geflochtene Strohdecke für Mistbeete und vor Fenstern Ruj. n. U. [Vgl. meršķis und (?) li. márška "dichtes Fischernetz".]
Avots: ME II, 603
Avots: ME II, 603
mest
mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
metams
me̦tams [li. mẽtamas, slav. metomъ], Part. praes. pass. von mest: me̦tams tīkls, das Setnetz, me̦tama ķesele, der Setzkescher zum Krebsen; me̦tama mašīna, die Wurfmaschine; gara me̦tamais, = garmetis; me̦tamais, der Prügel, ein Stock zum Hauen, Schlagen: saimnieks paķēris me̦tamuo LP. VII, 476. viens savīsta nuo lakata labu me̦tamuo Etn. III, 186; me̦tamie, ein Gestell zum Aufscheren Nurm., Gold. [n. Etn. IV, 146], Aufschersel L.
Avots: ME II, 606
Avots: ME II, 606
metenis
metenis,
1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;
2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;
3) ein Netz
Lub.
Avots: ME II, 607
1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;
2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;
3) ein Netz
Lub.
Avots: ME II, 607
metiens
metiêns, n. L. auch metens,
1) der Wurf:
tas tik bij vare̦ns metiens. laipnīgs acu metiens, sirsnīgs ruokas spiediens re̦tāki pieviļ nekâ salda valuoda A.;
2) eine Zahl von drei in der Sprache der Fischer:
trīs metieni vēžu, 9 Krebse. kālī desmit metienu Kand., Kremon, Spr.;
3) das ausgeworfene Netz, der Fischzug:
pirmuo metienu izvilkuši... bagātīgu LP. VII, 1108;
4) die Geldspende, der Beitrag:
šūpuoļa, kāzu metiens Spr.; Laimas metiens meteņu vakarā, die Gabe der Laima an Fastnachtabend Spr.;
5) die zum Dreschen ausgebreitete Kornlage (= klājiens) Kand., Naud., [Kabillen], Alt - Ottenhof. [kuļamais metiens Glück Jes. 21, 10.] mīņāj [u] mieža metieniņu BW. 28771, 1. piedarbā metiens jau nuomīdīts Etn. III, 103;
6) der Hieb, Schlag:
dabūja metienu pa kaklu Spr.;
7) für metenis 1; [der zu Fastnachten Maskierte;
8) das Wildlager der Elentiere
Bergm. n. U.].
Avots: ME II, 607, 608
1) der Wurf:
tas tik bij vare̦ns metiens. laipnīgs acu metiens, sirsnīgs ruokas spiediens re̦tāki pieviļ nekâ salda valuoda A.;
2) eine Zahl von drei in der Sprache der Fischer:
trīs metieni vēžu, 9 Krebse. kālī desmit metienu Kand., Kremon, Spr.;
3) das ausgeworfene Netz, der Fischzug:
pirmuo metienu izvilkuši... bagātīgu LP. VII, 1108;
4) die Geldspende, der Beitrag:
šūpuoļa, kāzu metiens Spr.; Laimas metiens meteņu vakarā, die Gabe der Laima an Fastnachtabend Spr.;
5) die zum Dreschen ausgebreitete Kornlage (= klājiens) Kand., Naud., [Kabillen], Alt - Ottenhof. [kuļamais metiens Glück Jes. 21, 10.] mīņāj [u] mieža metieniņu BW. 28771, 1. piedarbā metiens jau nuomīdīts Etn. III, 103;
6) der Hieb, Schlag:
dabūja metienu pa kaklu Spr.;
7) für metenis 1; [der zu Fastnachten Maskierte;
8) das Wildlager der Elentiere
Bergm. n. U.].
Avots: ME II, 607, 608
metinis
mežģis
mežģis,
1) der Knoten, das Gerkoll, Gekräusel,
[mežģi U.] das Verwickelte: diegs sameties mežģī Lub.; [gruožu mežģis (= samežģījums) Alt - Rahden;
2) = režģis, Riegensieb
Lös.;
3) ein sackförmiges Netz zum Fischen
(Laud., Lös., Sessw.) od. zum Vorsetzen von Futter für Kühe od. Pferde (Heidenfeld)].
Avots: ME II, 610
1) der Knoten, das Gerkoll, Gekräusel,
[mežģi U.] das Verwickelte: diegs sameties mežģī Lub.; [gruožu mežģis (= samežģījums) Alt - Rahden;
2) = režģis, Riegensieb
Lös.;
3) ein sackförmiges Netz zum Fischen
(Laud., Lös., Sessw.) od. zum Vorsetzen von Futter für Kühe od. Pferde (Heidenfeld)].
Avots: ME II, 610
mežs
mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;
2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;
3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;
4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]
Avots: ME II, 611
mīceklis
mīceklis Ruhental, AP., [mīceknis Wessen], der Teig; etwas Zusammengeknetetes, Zusammengemischtes: kartupeļu mīceklis Stelp. [vārītu kartupeļu un pupu vai zirņu mīceknis Wessen. mīcēklis Warkl., nicht gut ausgebackenes Brot; mīcēknis Warkl., mîceklis Arrasch, Bers., zertretener, verwühtler Kot.]
Avots: ME II, 640
Avots: ME II, 640
mīciens
‡ mīciens Ermes, Grawendahl, Jürg., Lemb., N.-Peb., Prl., Sessw., Windau, Zögenhof, einmaliges (abgeschlossenes) Kneten: maizes m.
Avots: EH I, 820
Avots: EH I, 820
mīcīt
mîcît [Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Wolm., mîcît 2 Salis, Ruj.], -cu, -cĩju (li. mìnkyti "kneten"), kneten; treten: mīca raušus A. XI, 5. [mīc [i] un dari karašas! Glück I Mos. 18, 6.] jātnieku zirgi pakavuotām kājām mīcīja lielceļu Kaln. Uozuolk. m. 79. Refl. -tiês, sich durch eine dicke Masse hindurchquälen; sich drängem: ve̦lns mīcījies pa dubļu skrīni LP. VI, 621. mīcās kâ kuilis pa māliem Alm. Kaislību varā 64. tad nu var mīcīties, nun kann man gehörig (auf einem lehmigen Wege) eich quälen Mag. XIII, 2, 51. nelielā istabā mīcās pūlis dancuotāju Zalktis 1908, № 3, S. 2. kaktā aiz tāfeles mīcās pe̦lē̦ka saspieduošuos ķermeņu kaudze. [Nebst mîkla "Teig", mîksts, mīkns, mīkt zu li. mánkyti "drücken, pressen", mankštìnti "weich machen", slav. mękъkъ "weich", r. мякнуть "weich werden", serb. méčiti "kneten", ahd. mengen "kneten, mischen" und vielleicht gr. μάσσω "knete" und ai. mácatē "zermalmy"; wohl zur Wurzel von le. mīt "treten", s. Persson Beitr. 562, Berneker Wrtb. II, 43, Boisacq Dict 613, Meillet Et. 254, Trautmann Wrbt. 184 f.]
Avots: ME II, 640, 641
Avots: ME II, 640, 641
mīdekls
mĩde̦kls Frauenb., ein Lebewesen (Mensch od. Pferd), das auf éinet Stelle hin und her tritt.
Avots: EH I, 820
Avots: EH I, 820
mīdeksnis
mieļains
‡ mieļains "?": mieļaina... piegarša Veselis Daugava 1934, S. 987 (ähnlich Netic. Toma mīl. 178). m. alus C. (mit ìe ), Saikava, Schwitten.
Avots: EH I, 825
Avots: EH I, 825
mienot
mienuôt U., streiten; [mienuô(iês) "dievuoties" Fest.]; viņš mienuoja nuost, er leugnete es ab Ruj. n. U. - Refl. - tiês, streiten disputieren U.: [(es e̦smu) ir rējies, bāries, mienuojies Diez.] saimniece sākuse miênuôtiês (C.) un dievuoties Upīte Medn. laiki [N. - Peb.]. tu te man vēl liegsies un mienuosies? Vīt. kuo tu mienuojies virsū? was lässt du nicht ab, mir entgegen zu reden? U.
Avots: ME II, 653
Avots: ME II, 653
migla
migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, me̦tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu me̦t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņu vakarā miglu laiž (Var.: me̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, me̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. - dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird's fühlen U. [Zu ai. mēghá-ḥ "Wolke", arm. mēg, gr. ὀμίχλη "Nebel", ndl. dial. miggelen "fein regnen", r. мжит "es nebelt, regnet fein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 486, Bechtel Hauptprobl. 373.]
Avots: ME II, 624
Avots: ME II, 624
miglojs
mikāt
mikāt
[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]
Avots: ME II, 625
Avots: ME II, 625
mīkšķa
‡ mīkšķa, in der Verbindung guovju m. Veselis Netic. Toma mīl. 22, ein gewisser (nicht essbarer) Pilz.
Avots: EH I, 821
Avots: EH I, 821
mīlītis
mĩlĩtis, vorzugsweise im Voc. mīlīt, mīlīši, mein Lieber, meine Lieben: cik asa tava ruoka, mīlīt! Blaum. Pie skala ug. 71. vai neturat, mīlīt, kādu naža galiņu cūku tauku? LA. nu lab˙dien, mani mīlīši! Alm. Kaislību varā 19.
Avots: ME II, 645
Avots: ME II, 645
mīluža
minēt
minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;
2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,
1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;
2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]
Avots: ME II, 629, 630
mīt
mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,
1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;
a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;
b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,
a) mit den Füssen treten,
b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;
[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,
1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;
2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]
Avots: ME II, 648
1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;
a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;
b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,
a) mit den Füssen treten,
b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;
[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,
1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;
2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]
Avots: ME II, 648
mīt
mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,
1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;
3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)
a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;
b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;
c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. 2 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. 2 295.]
Avots: ME II, 648
1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;
3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)
a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;
b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;
c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. 2 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. 2 295.]
Avots: ME II, 648
mita
mizāt
mizât: auch Blieden n. FBR. XVI, 102, Erlaa n. FBR. XI, 21, Ermes, Frauenb., Heidenfeld, Jürg., Kal., Lemb., Lesten n. FBR. XV, 29, N.-Peb., OB., Prl., Smilt., Trik.,
1): auch AP., C. (m. kartupeļus), Dunika (nur von Bäumen;
aber rāceņus laupît), Ramkau, Saikava;
3): auch Heidenfeld, Saikava: runci m. Pas. XIII, 394; lietus mizāja Gramsden, es regnete stark;
6): nuo skābuma zuobi mizā Sonnaxt; ‡
7) mizat nuostā Salis, stumpf werden machen:
kartiņš miza guovīm un cūkām zuobus nuostā. ‡ Refl. -tiês Saikava, im Abschälen wetteifern (mit andern).
Avots: EH I, 819, 820
1): auch AP., C. (m. kartupeļus), Dunika (nur von Bäumen;
aber rāceņus laupît), Ramkau, Saikava;
3): auch Heidenfeld, Saikava: runci m. Pas. XIII, 394; lietus mizāja Gramsden, es regnete stark;
6): nuo skābuma zuobi mizā Sonnaxt; ‡
7) mizat nuostā Salis, stumpf werden machen:
kartiņš miza guovīm un cūkām zuobus nuostā. ‡ Refl. -tiês Saikava, im Abschälen wetteifern (mit andern).
Avots: EH I, 819, 820
moļļa
mons
muõns [Salis], nach U. auch muona, Deputat, Proviant als Lohn: ar vārdu "muons" apzīmē algu dabas ražuojumuos. - Duobeles draudzē kalpi saņe̦m savu algu muonā un bez tam dabū arī zemi Etn. III, 133. bez 25 rubļiem un tā paša magazīnas muona es viņa vairs neturu A. XIV, 1, 297, Seg. [Aus liv. muon resp. estn. mōn dass., s. Thomsen Beröringer 271.]
Avots: ME II, 683
Avots: ME II, 683
moška
moška: "neuzvedīgs, netīrīgs cilvē̦ks" A. Melnalksnis Mazsalaca 54; ein sich unpassend benehmendes, unsauberes Lebewesen: sivē̦ni ir tīrie moškas: ar kājām silē iekšā Seyershof; ein stämmiges, korpulentes Lebewesen; ein stark behaartes od. zottiges Lebewesen Stenden.
Avots: EH I, 827
Avots: EH I, 827
muciņa
muciņa,
1) das Tönnchen,
Demin. zu muca;
2) auch: mucīte U., in der Fischersprache ein auf dem Wasser schwimmendes Zeichen (Boje):
pie āma plūksnas tiek sieta muciņa, kas pe̦ld virs ūdeņa Etn. II, 106. mucīte, Marke am Zugnetze, um in rechter Richtung zu ziehen PK., U.;
[3) eine Art Männerrock:
visi nē̦sāja pašaustas pe̦lē̦kas vadmalas svārkus vai muciņas Janš. Dzimtene 2 II, 287].
Avots: ME II, 658
1) das Tönnchen,
Demin. zu muca;
2) auch: mucīte U., in der Fischersprache ein auf dem Wasser schwimmendes Zeichen (Boje):
pie āma plūksnas tiek sieta muciņa, kas pe̦ld virs ūdeņa Etn. II, 106. mucīte, Marke am Zugnetze, um in rechter Richtung zu ziehen PK., U.;
[3) eine Art Männerrock:
visi nē̦sāja pašaustas pe̦lē̦kas vadmalas svārkus vai muciņas Janš. Dzimtene 2 II, 287].
Avots: ME II, 658
muknīt
muknît, -ĩju, tr., knillen: drēbes Tuckum: [mukņât "kneten (mīcīt)" Sehlenhof; mukņît, -ĩju "wiederholt heftig drücken" Grawendahl].
Avots: ME II, 663
Avots: ME II, 663
mulda
I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. 2 muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]
Avots: ME II, 664
Avots: ME II, 664
mulsains
mundrs
muñdrs (li. muñdras od. mundrùs), munter, heiter, lebhaft, fix: mundrs zē̦ns, mundra meitiņa. acis tai mundras Stari II, 287. vis˙apkārt viļņuoja mundra dzīve Vēr. II, 141. [Wohl entehnet aus dem Kur. oder Li., wo dies mundr- (s. le. muodrs) kontaminiert sein kann; weniger wahrscheinlich direkt (nach Osthoff MU. IV, 114) zu ahd. muntar "munter".]
Avots: ME II, 667
Avots: ME II, 667
mundzīt
mundzît, -ĩju, tr., qquälen, kneten: es viņu labi izmundzīju Lind. n. Mag. XIII, 2, 55.
Avots: ME II, 667
Avots: ME II, 667
murāns
‡ murāns "?": bē̦rns netīrs kâ m. Oknist; in Gr.-Buschh. von einem Kind, das sich beschmutzt hat, und von einem Schornsteinfeger.
Avots: EH I, 832
Avots: EH I, 832
murda
mur̃da [auch Salis, Ruj., murde Edw. n. Bielenstein], mur̃ds [Līn., PS., Karls., Serbigal, AP., mùrds 2 Kl., mur̂ds Prl.], ein von Ruten geflochtener Setzkorb [Bielenstein Holzb. 673 mit Abbild.]; murds - gruozs, nuo kārklu vicām pīts, ar vienu iedzirkli; lietuo zivju ķeršanai Etn. I, 121; [in Salis mur̃da, eine Art Netz]: bites līda uzuolā, līdaciņas murdiņā BW. 30798. prūšu murda, ein preussuscher Setzkorb mit Seitenflügeln Mag. III, 1, 128; zušu murda, Aalkorb Elv. Fig., murdā būt, kļūt, ieiet, in Verlegenheit sein, geraten: iegājis kâ zivs murdā. nu ve̦lns murdā, nun ist der böse Gewalthaber in Verlegenheit. [Aus liv. mũrda resp. estn. mõrd dass., s. Thomsen Beröringer 270.]
Avots: ME II, 667
Avots: ME II, 667
murīt
I murît, -ĩju, tr.,
1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;
[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.
Avots: ME II, 669, 670
1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;
[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.
Avots: ME II, 669, 670
mušekli
muselis
mustis
II mustis C., [Ronneb.], Smilt., ein Mundfauler, Einfältiger, Dummkopft: nuo tā musta (sonst: mušķa) jau ne˙viena vārda nevar izdabūt Lub., Laud. stāv kâ mustis: netiec ne vārda Lautb. lūk, musti, kâ puika, kas māk lasīt, dabūn, grāmatu! kuo tu? A. XI, 103. [Nach Mühlenbach zu li. mùšti "schlagen"(?).]
Avots: ME II, 672
Avots: ME II, 672
mute
mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],
1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;
2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];
3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;
4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;
5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;
6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]
Avots: ME II, 674, 675
1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;
2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];
3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;
4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;
5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;
6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]
Avots: ME II, 674, 675
mūžs
mûžs,
1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;
2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!
4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!
Avots: EH I, 839
1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;
2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!
4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!
Avots: EH I, 839
nabags
nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,
1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;
2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;
3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;
4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]
Avots: ME II, 685, 686
1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;
2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;
3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;
4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]
Avots: ME II, 685, 686
nadzīgs
nadzîgs, naģîgs (li. nagingas), handfest, gewandt, fleissig, leistungsfähig, energisch, flink, hurtig, die Arbeit frich, kräftig angreifend: nadzīgs cilvē̦ks nav vis tas, kam prāvi kāju vai ruoku nagi, bet gan tas, kam par aizvienēju īpašību palicies nags netiešā nuozīmē, t. i. kam ir naskums, iespēja visu kuo izdarīt Etn. III, 181. lai es maza, bet naģīga BW. 21457, 4. tu esi naģīgs puika LP. III, 94. viņas ruokas nadzīgi adīja LA. vis˙nadzīgākais dejuotājs bija viņš Saul. nadzīgs un ņiprs kumeliņš Līb.
Avots: ME II, 686
Avots: ME II, 686
ņagāt
ņagât, -ãju, Denominativ von ņaga, tr.,
1) sich gierig etwas aneignen;
[2) wühlen, mischen
Linden in Livl., Kokn., Selsau, AP., Serben];
3) gierig, viel essen
Mar. n. RKr. XV, 128, [Serben]. Refl. -tiês, herumwühlen, charmieren: kuo jūs ņagājaties pa bļuodu? neņagājies nu ap jaunkungiem! Blaum.; [sich mit einer schmutzigen oder gehässigen Sache befassen: bē̦rni ņagājas pa māliem. kaimiņi plēšas un ņagājas caurām dienām Jürg.; "sich raufen" Alswig, Hofzumberge (ņaguoties); "draiskuoties; ar ruokām darbuoties": neņagājies nu pa netīrām smiltīm! Druw.; "mit den Fingern in die Speise fahren" Erlaa].
Avots: ME II, 895
1) sich gierig etwas aneignen;
[2) wühlen, mischen
Linden in Livl., Kokn., Selsau, AP., Serben];
3) gierig, viel essen
Mar. n. RKr. XV, 128, [Serben]. Refl. -tiês, herumwühlen, charmieren: kuo jūs ņagājaties pa bļuodu? neņagājies nu ap jaunkungiem! Blaum.; [sich mit einer schmutzigen oder gehässigen Sache befassen: bē̦rni ņagājas pa māliem. kaimiņi plēšas un ņagājas caurām dienām Jürg.; "sich raufen" Alswig, Hofzumberge (ņaguoties); "draiskuoties; ar ruokām darbuoties": neņagājies nu pa netīrām smiltīm! Druw.; "mit den Fingern in die Speise fahren" Erlaa].
Avots: ME II, 895
naglot
nags
nags,
1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;
3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;
4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;
6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;
7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;
8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;
9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;
11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡
13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡
14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).
Avots: EH II, 2
1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;
3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;
4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;
6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;
7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;
8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;
9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;
11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡
13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡
14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).
Avots: EH II, 2
naidot
naîduôt, naîdêt, -ẽju, häufiger refl. naîduôtiês, naîdêtiês, -ẽjuos, in Feindschaft leben, sich anfeinden: kas naiduoja, tas naiduoja (Var.: naidēja), meitas naidu neturēja BW. 6513. lai naiduoja bāleliņi, tiem jādala tē̦va zeme 3786. saule, saule, zeme, zeme, kuo ar mani naiduojies (Var.: naidējies)? 27402. kuo, bāliņ, naiduojies, vai es tava naideniece? 16593.
Avots: ME II, 689
Avots: ME II, 689
naids
naîds, naîdus [PS.], Autz n. U., feindliche Gesinnung, Zwietracht, Hass, Feindschaft: naidā (naidū) dzīvuot, būt, in Zwietracht leben. ne meitiņa naidu cēla BW. 6511. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu Kaudz. M. meita naidu neturēja BW. 6511. nu tuos naidus saderēja (beilegen) BW. 1611. naida (naidus) vīri, feindliche Männer Dok. A., BW. III, 1, 39. [Nebst nîst, nîdêt zu li. paniedėtas "verachtet", ai. níndati (pass. nidyátē) "schmäht, verachtet", av. nāismī "schmähe, got. ganaitjan "lästern", gr. ὄνειδος "Schmährede, Schimpf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 193, Būga KSn. I, 273 f., Boisacq dict. 703.]
Avots: ME II, 689
Avots: ME II, 689
naigls
naigls,
1) nett, sauber
L.: kniedīte ar pieciem naigliem dze̦luonīšiem Kronw.;
2) schlank
Al., Burtn., U.;
3) rasch, bereit
LA. n. U.
Avots: ME II, 689
1) nett, sauber
L.: kniedīte ar pieciem naigliem dze̦luonīšiem Kronw.;
2) schlank
Al., Burtn., U.;
3) rasch, bereit
LA. n. U.
Avots: ME II, 689
naktspamaša
naktspamaša,
1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;
2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;
3) Somnambulismus Konv. 2 3686. [Zu pamest.]
Avots: ME II, 691
1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;
2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;
3) Somnambulismus Konv. 2 3686. [Zu pamest.]
Avots: ME II, 691
naktsspaile
namēsnieks
namēsnieks,
1): ehemalige Bezeichnung für den Bürgermeister
Kaltenbr.; ‡
3) namêsnieks ( na- ist hier vielleicht die hochle. Form der Negation) Sonnaxt "netīrs, nejēdzīgs cilvē̦ks": bērns nuotaisījies ar dubļiem netīrs kâ n. Wessen.
Avots: EH II, 4
1): ehemalige Bezeichnung für den Bürgermeister
Kaltenbr.; ‡
3) namêsnieks ( na- ist hier vielleicht die hochle. Form der Negation) Sonnaxt "netīrs, nejēdzīgs cilvē̦ks": bērns nuotaisījies ar dubļiem netīrs kâ n. Wessen.
Avots: EH II, 4
nami
‡ nami (Plur. zu nams? ) Siuxt, etwas zur Gebärmutter Gehöriges (die Plazenta?): dzimtei sarkana gaļa, tur apkārt n. netīrumi iznāk, kad teliņš gadās, bet n. paliek iekša. paņem nuost namus un pasvied pruojā[m]!
Avots: EH II, 4
Avots: EH II, 4
nams
nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,
1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;
2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;
3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;
4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;
5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;
[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];
7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;
8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]
Avots: ME II, 692, 693
1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;
2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;
3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;
4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;
5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;
[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];
7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;
8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]
Avots: ME II, 692, 693
nārags
nārags (li. norãgas "das Jocheisen, die Pflugschar"), [nàrâgs 2 Kr.], nē̦rags, nē̦re̦gs Stari I, 38, 43,
1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs 2 Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;
2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]
Avots: ME II, 700, 701
1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs 2 Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;
2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]
Avots: ME II, 700, 701
narts
[* nar̂ts (li. nártas "Ecke"), erschlossen aus ostle. nor̂ts Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 165 (mit Abbildung) und 168, eine Art Setznetz; nom. pl. * narti > ostle. norty "więcierz" Kurmin 236. Zu le. nirt, wruss. нерет "więcierz", s. Būga KSn. I, 273.]
Avots: ME II, 693
Avots: ME II, 693
našs
nasta
nasta (li. naštà), nasts, -s, ne̦sta Smilt., die Last, Tracht, Bürde: pļāvu dienu, pļāvu, pļāvu nakti, gaiļa nastu nesapļāvu RKr. XVI, 240. kad tik netieku par nastu Kaudz. M. ceļa nastiņa, Reisepäckchen. Zu nest.
Avots: ME II, 694
Avots: ME II, 694
nauda
naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
naža
naža, alles, was das Wasser bei der Überschwemmung zusammenträgt: naža, našķi (Lös.), našumi (Selg.) - zāles, netīrumi, kuo ūdens malā izmetis; salašņas, atlikumi Etn. IV, 148. Vgl. našs.
Avots: ME II, 697
Avots: ME II, 697
ne
ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;
1) betont verbindet sich ne zu einem Worte
a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;
b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht
α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;
β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;
γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;
c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;
d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich
a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;
b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;
c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;
d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];
f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;
g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;
h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]
Avots: ME II, 704, 705, 706
1) betont verbindet sich ne zu einem Worte
a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;
b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht
α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;
β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;
γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;
c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;
d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich
a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;
b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;
c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;
d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];
f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;
g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;
h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]
Avots: ME II, 704, 705, 706
neb
neb, neba [Nigr., Mesoten (li. neba "Neque")],
1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;
2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.
Avots: ME II, 708
1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;
2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.
Avots: ME II, 708
nebūt
ne˙bût,
1) in Verbindung oder Adverbium [nach dem r. ни-будь?]:
kas ne˙būt, irgend wer, oder was, kāds ne˙būt, irgend wer, irgend wie beschaffen, kâ ne˙būt [Bauske, Gr.-Essern, Kreuzb., Salis, Arrasch], irgend wie, kur ne˙būt [Nitau, C., Linden in Livl.], irgend wo: vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt LP. VI, 60. tur taču vajag kuo ne˙būt darīt A. mēģināju ievadīt kādu ne˙būt valuodu A. XII, 182. ar šuo rīksti un kâ ne˙būt vajaga tuos vēmekļus vīzē ielikt Etn. III, 55. nenuotiek daiktus savā vietā, bet nuosviež kur ne˙būt LP. II, 41;
2) durchaus nicht, - in negativen Sätzen:
tas ne˙būt tâ nav, dem ist durchaus nicht so. es ne˙būt tâ neduomāju. Trotz des Akzents auf der zweiten Silbe wird ne˙būt als eine Zusammensetzung (aus ne + būt, sein) empfunden und zusammengeschrieben.
Avots: ME II, 709
1) in Verbindung oder Adverbium [nach dem r. ни-будь?]:
kas ne˙būt, irgend wer, oder was, kāds ne˙būt, irgend wer, irgend wie beschaffen, kâ ne˙būt [Bauske, Gr.-Essern, Kreuzb., Salis, Arrasch], irgend wie, kur ne˙būt [Nitau, C., Linden in Livl.], irgend wo: vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt LP. VI, 60. tur taču vajag kuo ne˙būt darīt A. mēģināju ievadīt kādu ne˙būt valuodu A. XII, 182. ar šuo rīksti un kâ ne˙būt vajaga tuos vēmekļus vīzē ielikt Etn. III, 55. nenuotiek daiktus savā vietā, bet nuosviež kur ne˙būt LP. II, 41;
2) durchaus nicht, - in negativen Sätzen:
tas ne˙būt tâ nav, dem ist durchaus nicht so. es ne˙būt tâ neduomāju. Trotz des Akzents auf der zweiten Silbe wird ne˙būt als eine Zusammensetzung (aus ne + būt, sein) empfunden und zusammengeschrieben.
Avots: ME II, 709
nebūtin
necikiņ
nedievis
‡ nedievis, ein Gottloser (?): dievējam dēliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds nedievītis (Var.: nedievuojs. nelabais, netiklītis), lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1 var. nedievis [?] (Var.: bezdievis) 18821 var.
Avots: EH II, 11
Avots: EH II, 11
nedievojs
‡ nedievuojs, gotlos, schlecht (?): dievuojam dēliņam teju auga līgaviņa; kas bij kāds n. (Var.: nelabais, netiklītis), lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1. pate biju nedievuoja, nepazinu bāleniņa 19640 var.
Avots: EH II, 11
Avots: EH II, 11
negādība
negals
negals,
1) das Endlose, Äusserste,
["apnikums, neziņa bez gala" Fest.]: negalā neturams metuos es iekšā Rainis. saniknuots līdz negalam, aufs äusserste erzürnt. B. Vēstn. lielskungs par visu negalu (um jeden Preis, auf jeden Fall) grib pirkt stabulīti JK, V, 32. [smaka sitās de̦gunā, uzbāzīga, vilinuoša līdz negalam Leijerk. II, 179];
2) [kein gutes Ende
U.]; das Unglück, Malheur, die Schererei: šuogad dārzā e̦suot negals ar kukaiņiem Jauns. man tīrs negals ar saimi Peb. [tīrais negals, ne ar labu, ne ļaunu nevar galā tikt Fest.] man būs negals ruokā Kaudz. M. meitām bija negala dienas ar viņu Ar. nuodzītais zirdiņš negrib iet un tikai ar lieliem negaliem padze̦nams uz priekšu JR. V, 1, 31. Im Ausruf: kad tevi negals! zum kuckuck! [tā lieta ir negalā U., die Sache ist noch nicht zu Ende;
3) ein Nimmersatt
(wohl für negalis) U.]
Avots: ME II, 712
1) das Endlose, Äusserste,
["apnikums, neziņa bez gala" Fest.]: negalā neturams metuos es iekšā Rainis. saniknuots līdz negalam, aufs äusserste erzürnt. B. Vēstn. lielskungs par visu negalu (um jeden Preis, auf jeden Fall) grib pirkt stabulīti JK, V, 32. [smaka sitās de̦gunā, uzbāzīga, vilinuoša līdz negalam Leijerk. II, 179];
2) [kein gutes Ende
U.]; das Unglück, Malheur, die Schererei: šuogad dārzā e̦suot negals ar kukaiņiem Jauns. man tīrs negals ar saimi Peb. [tīrais negals, ne ar labu, ne ļaunu nevar galā tikt Fest.] man būs negals ruokā Kaudz. M. meitām bija negala dienas ar viņu Ar. nuodzītais zirdiņš negrib iet un tikai ar lieliem negaliem padze̦nams uz priekšu JR. V, 1, 31. Im Ausruf: kad tevi negals! zum kuckuck! [tā lieta ir negalā U., die Sache ist noch nicht zu Ende;
3) ein Nimmersatt
(wohl für negalis) U.]
Avots: ME II, 712
negausis
negaũsis, f. -se,
1) ein Nimmersatt, ein Unmässiger:
ērglis ēdis kâ lielākais negausis LP. VI, 616. redzēs, vai tad tu te tâ rīsi, negause! VI, 422;
[2) ein Betrüger:
negausis netaps vairs par žēlīgu saukts Glück Jes. 32, 5.]
Avots: ME II, 713
1) ein Nimmersatt, ein Unmässiger:
ērglis ēdis kâ lielākais negausis LP. VI, 616. redzēs, vai tad tu te tâ rīsi, negause! VI, 422;
[2) ein Betrüger:
negausis netaps vairs par žēlīgu saukts Glück Jes. 32, 5.]
Avots: ME II, 713
neģēls
negods
negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.
Avots: ME II, 714
Avots: ME II, 714
negribot
nelaiku
‡ nelaĩku, Adv., frühzeitig, zu früh Auleja; zur unrechten Zeit Pilda n. FBR. XIII, 53. netaujā n˙! Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 145. n. sniegi paklāja zaļu zâli tīrumā BW. 24340, 2. dievs duod galu tautiešam, ka n. bildināja 14877, 1 var.
Avots: EH II, 14
Avots: EH II, 14
neldzīgs
nel˜dzîgs, töricht, einfältig, geckenhaft: Brants tē̦luo daž˙dažādus neldzīgus cilvē̦kus un viņu netikumus Pūrs I, 23.
Avots: ME II, 721
Avots: ME II, 721
neļodzīgs
‡ neļuodzīgs, stramm: piecēlās nuo sava sēdekļa bāls, bet n. Vindedze 137. viņš (= aeroplāns) liduoja taisni un neļuodzīgi Veselis Netic. Toma mīlest. 39.
Avots: EH II, 15
Avots: EH II, 15
nemeitiņa
nemeîtiņa, ein kein Mädchen seiendes Wesen, ein nichtswürdiges Mädchen: lai es augu nemeitiņa, ja es puiša netre̦nkāšu BW. 11160.
Avots: ME II, 723
Avots: ME II, 723
neniekāds
neprātība
nepràtĩba, der Unverstand, die Unvernunft: sieva neprātībā nuoslacījusi ar maizes riecienu netīru galdu LP. V, 84. tie nezinuot, kuo neprātībā daruot A. XI, 57.
Avots: ME II, 728
Avots: ME II, 728
ņerba
ņe̦rba,
1) der Fetzen, Lumpen
[Lennew.; ats nom. pl. ņe̦r̂bas 2 Bauske, Wüzen]; Abfälie vom Fleisch Burtn., Gr.- Sess., Naud.; [ņe̦r̃bas Grieben" Grünh.];
2) comm., ein Lump
[ņe̦r̃bu Jancis Grünh.], ein Zerlumpter (- ein Schimpfwort): kamdēļ tas ņe̦rba man negribēja vairs duot uz parādu? Līg. tu tik esi tāds ņe̦rba Kav.;
3) einer, der mit langen Zähnen isst
[Bauske], Burtn.; "kam ne˙net%C4%ABk">kas netīk" Schujen;
4) der Plur.
ņe̦rbas, das Fresswerkzeug, Maul Gold., Wid.; [5) ņe̦r̃ba Lautb. "jem., der undeutlich spricht"l.
Avots: ME II, 899
1) der Fetzen, Lumpen
[Lennew.; ats nom. pl. ņe̦r̂bas 2 Bauske, Wüzen]; Abfälie vom Fleisch Burtn., Gr.- Sess., Naud.; [ņe̦r̃bas Grieben" Grünh.];
2) comm., ein Lump
[ņe̦r̃bu Jancis Grünh.], ein Zerlumpter (- ein Schimpfwort): kamdēļ tas ņe̦rba man negribēja vairs duot uz parādu? Līg. tu tik esi tāds ņe̦rba Kav.;
3) einer, der mit langen Zähnen isst
[Bauske], Burtn.; "kam ne˙net%C4%ABk">kas netīk" Schujen;
4) der Plur.
ņe̦rbas, das Fresswerkzeug, Maul Gold., Wid.; [5) ņe̦r̃ba Lautb. "jem., der undeutlich spricht"l.
Avots: ME II, 899
nereize
nereĩze, ‡
2) "slikts, nekrietns darbs vai netikums" Kaltenbr.: darīt nereizi. tādas nereizes tiku pārredzējis daudz.
Avots: EH II, 18
2) "slikts, nekrietns darbs vai netikums" Kaltenbr.: darīt nereizi. tādas nereizes tiku pārredzējis daudz.
Avots: EH II, 18
nerima
‡ *nerima, nerimas Auleja, die Unruhe: skuķis bēra steigā un nerimā jautājumus Veselis Netic. Toma mīlest. 164. kad paduomā, kaids tān pasaulis, net nerimas je̦m Auleja.
Avots: EH II, 18
Avots: EH II, 18
nesatīkoņa
‡ nesatîkuoņa 2 AP., ein Unverträglicher, Zänkischer: dē̦li netika krustīti ar vienām krustāmām drēbēm, tāļ (= tādēļ) ir tādi nesatīkuoņas.
Avots: EH II, 19
Avots: EH II, 19
nesmuks
nespējnieks
nespẽjnieks, f. - niẽce, der (die) Kraftlose, Schwache, Arme, Hilfsbedürftige: vēl jau neesi ne˙maz tāds nespējnieks A. XII, 830. ve̦ca māte nespējniece, jaunas meitas netikušas BW. 28427, 1.
Avots: ME II, 733
Avots: ME II, 733
nevīžība
nevĩžĩba, die Lässigkeit, Nachlässigkeit, die Arbeitsscheu, Neigung zum Faulenzen: šī netīrība, nevīžība, kuo sastuopam visās ēdināmās vietās, man gluži atriebusēs MWM. V, 355. salauzt rupjību un māņticību, slinkumu un nevīžību VI, 271. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu gan nu! Seib.
Avots: ME II, 740
Avots: ME II, 740
nežēlnieks
‡ nežēlnieks, der Unbarmherzige (?): es ar kādreiz biju ... iemīlējies, un ... manējai nežēlniecei arī bija gaiši mati Veselis Netic. Toma mīlest. 79.
Avots: EH II, 23
Avots: EH II, 23
niba
niba (unter nib): n. švaki, bet švakāki kâ citiem gadiem Gr: Buschh. n. FBR. XII, 92. n. kas tur, n. mēs apē̦stumēm ebenda. neteiču vairāk ni˙kā, - n. mun kãda bē̦da Jauns. Raksti VIII, 369 (Mundart von Nerft).
Avots: EH II, 24
Avots: EH II, 24
nīceklis
nĩceklis, etwas Verkommenes, Hinschwindendes, Vergängliches; Sudr. E. MWM.VIII, 603 bezeichnet mit gaisa nīcekļi den Pfeifenrauch.
Avots: ME II, 746
Avots: ME II, 746
nīgroties
nîgruôtiês 2, ekeln, Ekel empfinden: man nīgruojās tik netīras malas slaucīt Sassm.
Avots: ME II, 747
Avots: ME II, 747
nīgrums
nītis
‡ nîtis 2 (plur. t.) Siuxt "cīpslas luocītavās": cūkai kājā divējādas n.: celī un pie naga. kad netrāpa nītīs pārgriêzt, tad cūkas kāju nevar nuogriêzt, Assimilatorisch aus mîtis.
Avots: EH II, 27
Avots: EH II, 27
no
nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
nobakarēt
‡ nùobakarêt, feststampfen, (Brot) fest kneten Frauenb. Refl. -tiês "ar nevajadzīgu darbu nuodarbînāt" [?] Frauenb.
Avots: EH II, 31
Avots: EH II, 31
nobaļļāt
‡ nùobaļļât "?": zìrgs ... bijis pa˙galam satinies virvē, nuobaļļājis gluži me̦lnas zemes un pie ēšanas vai[r]s ne˙maz ar neticis Pas. V, 420 (aus Smilt.).
Avots: EH II, 31
Avots: EH II, 31
nobļuzgāt
nùobļuzgât, [nùobļūzgât Grünwald, Lub., beschmieren, beschmutzen, besudeln]: seja nuobļuzgāsta Walter. [netīrā darbā visas drēbes nuobļuzgā Jürg. kâ tas galds nuobļuzgāts! Grünwald.]
Avots: ME II, 763
Avots: ME II, 763
nobradāt
nùobradât, tr.,
1) abtrampeln, ab -, niedertreten:
pļavu, zâli, labību. miežu lauku nuobradāšu BW. 32746, 2. kam viņš mana brāļa jumtu ar kājām nuobradāja 18544;
2) watend beschmutzen:
bē̦rni pa dubļiem od. pa rasu nuobradājuši apavus od. kājas;
[3) einen Weg eintreten
U.] Refl. - tiês, watend sich benetzen, sich beschmutzen: vai kâ bērni nuobradājušies!
Avots: ME II, 764
1) abtrampeln, ab -, niedertreten:
pļavu, zâli, labību. miežu lauku nuobradāšu BW. 32746, 2. kam viņš mana brāļa jumtu ar kājām nuobradāja 18544;
2) watend beschmutzen:
bē̦rni pa dubļiem od. pa rasu nuobradājuši apavus od. kājas;
[3) einen Weg eintreten
U.] Refl. - tiês, watend sich benetzen, sich beschmutzen: vai kâ bērni nuobradājušies!
Avots: ME II, 764
nobrāzt
nùobrâzt, [nùobrāzît L., abstreifen (die Haut)]. tr., abstossen, abbrechen, abschrammen [Ronneb.]: saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. tas spē̦ks, kas nuobrāzis nuo cilvēces netīrums Vēr. II, 605. aukas nuobrāztas egļu galuotnes JR. IV, 155. [vilkdams nuo malkas starpas cirvi nuobrāzu ruokai ādu Wessen.]
Avots: ME II, 764, 765
Avots: ME II, 764, 765
nobruzdināties
‡ nùobruzdinâtiês, längere Zeit od. bis zur Erschöpfung (bis zum Oberdruss) klopfen, poltern Dunika: nuobruzdinājuos ilgu laiku, bet iekšā netiku.
Avots: EH II, 35
Avots: EH II, 35
nobūt
nùobût,
1): nuobūn (ist, verbringt)
jis dienu sē̦tā Pas. IX, 321; "3) tr., vertun :" und "4) verheiraten :" ME: II, 767 zu verbessern in"
3) eine nicht näher bestimmbare, der durch ein vorhergehendes, mit
nùo- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnend:"; vasaru dzīvājam nuosutuši, nuobijuši Siuxt. Vgl. auch ‡ iebût.
Avots: EH II, 35
1): nuobūn (ist, verbringt)
jis dienu sē̦tā Pas. IX, 321; "3) tr., vertun :" und "4) verheiraten :" ME: II, 767 zu verbessern in"
3) eine nicht näher bestimmbare, der durch ein vorhergehendes, mit
nùo- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnend:"; vasaru dzīvājam nuosutuši, nuobijuši Siuxt. Vgl. auch ‡ iebût.
Avots: EH II, 35
nociest
nùocìest,
2): meita nenuociete un iegāja Pas X, 559 (ähnlich IX, 120; XI, 428; XII, 32). nevar n. nuo smiekla VIII, 301. nevar neteicis n. Oknist.
Avots: EH II, 36
2): meita nenuociete un iegāja Pas X, 559 (ähnlich IX, 120; XI, 428; XII, 32). nevar n. nuo smiekla VIII, 301. nevar neteicis n. Oknist.
Avots: EH II, 36
nocilas
nũcilas, zur Schädigung des Nächsten niedergelegte Zaubermittel: nuocilas - raganu nuomešļi, kâ sapuvušas uolas, matu kušķi, lupatas Naud., [Oppek.] raganas atstāj kâ iedarījuma (burvības) zīmi nuocilas LP. VII, 569. uz kūts durvīm šai (pūpuoļu) svētdienā uzve̦lk trīs krustus, tad nuocilu ne̦sātāji netiekuot tur iekšā. tâ˙pat tas jādara cituos svē̦tkuos, kad nuocilu ne̦sātāji staigājuot apkārt Etn. II, 53; I, 75.
Avots: ME II, 768
Avots: ME II, 768
ņockas
noderglīt
nùoderglît, tr., beschmutzen, besudeln [Annenburg, Garrosen]: vīri nuoderglītuos kankarus aizme̦t pruom Druva I, 606. netīrs, caur un cauri nuoderglīts kruodziņš Purap. viņas nere̦dz puņķiem nuoderglītuos bē̦rnus nuoderglījies ar dubļiem līdz acīm Naud.]
Avots: ME II, 774
Avots: ME II, 774
nogaloties
nùogaluôtiês, ‡
2) sich scherzweise eine Weile balgen
Fraueub.: tu - liels cilvē̦ks - pus˙dienas nuogaluojies ar bē̦rniem; ‡
3) = nùogalêtiês 2: guovis netaptu gŗūtas, tāpēc ka bullis par daudz nuogaluotuos No govju lopiem (1810), S. 9.
Avots: EH II, 45
2) sich scherzweise eine Weile balgen
Fraueub.: tu - liels cilvē̦ks - pus˙dienas nuogaluojies ar bē̦rniem; ‡
3) = nùogalêtiês 2: guovis netaptu gŗūtas, tāpēc ka bullis par daudz nuogaluotuos No govju lopiem (1810), S. 9.
Avots: EH II, 45
nogāztava
nùogâztava,* der Ort, wohin etwas geworfen wird: mē̦slu un citu netīrumu nuogāztava Latv.
Avots: ME II, 784
Avots: ME II, 784
nogrābstīt
‡ nùogrâbstît, Refl. -tiês, ‡
2) eine Weile tasten, tastend suchen
Vank.: viņš nuogrābstījās man pie jakas, bet dziļāk netika. viņš nuogrābstījās pa kabatām, bet ne˙kā neizvilka.
Avots: EH II, 46
2) eine Weile tasten, tastend suchen
Vank.: viņš nuogrābstījās man pie jakas, bet dziļāk netika. viņš nuogrābstījās pa kabatām, bet ne˙kā neizvilka.
Avots: EH II, 46
nogruģināt
nùogruģinât, ‡
2) "?": svētelis nuogruģināja Veselis Netic. Toma mīlest. 11. ‡ Refl. -tiês, = ‡ nùogrudzinâtiês: viņš raudāja skaļi, nuogruģinādamies kâ kumeļš Jauns, B. gr. 3 II, 95.
Avots: EH II, 47
2) "?": svētelis nuogruģināja Veselis Netic. Toma mīlest. 11. ‡ Refl. -tiês, = ‡ nùogrudzinâtiês: viņš raudāja skaļi, nuogruģinādamies kâ kumeļš Jauns, B. gr. 3 II, 95.
Avots: EH II, 47
nojaukt
nùojàukt,
1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,
1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡
2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡
3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.
Avots: EH II, 49
1): n. (nuoārdīt) cimdam pirkstus Kaltenbr. Refl. -tiês,
1): dzijs bij aizme̦tusēs aiz krūma, un tâ bij staigājuot nuojaucies viss šā rīta adījums Saikava; ‡
2) "netīrs nuovārtīties" Seyershof: renstelē nuojaucies slapjš līdz vidučam; ‡
3) = nuokulties (?) Saikava: visu dienu n. pa tirgu. kad tiksi par mācekli pie mūrnieka, tad gan nuojauksies ir stīvs palikdams.
Avots: EH II, 49
nokāmerēties
‡ nùokāmerêtiês N: Peb., sich abmühen (?): nuokāmerējuos ar pulksteni visu dienu, bet galā netiku.
Avots: EH II, 52
Avots: EH II, 52
nokārnīt
nùokārnît,
1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;
2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;
3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;
4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;
5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]
Avots: ME II, 796
1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;
2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;
3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;
4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;
5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]
Avots: ME II, 796
noķēpāt
[nùoķẽ̦pât,
1) sich mit Schmutz bedecken
Salis;
2) (mit schmutzeigen Füssen od. Händen) besulden:
netīriem pirkstiem nuoķē̦pājis baltuo galdautu Lennew., Degunen, Segew., Sermus, Nitau, Sessw., Behnen, Ermes, Plm., Lis., Selsau, Sauken, Ringmundshof, Kursiten, Autz, Serben, Siuxt, Lesten, Ekau, Stenden, Grünwald, Laud., Drobbusch, Lös., Ipiķi, Grünh., Ruhental, Salgaln, Burtn. ar māliem nuoķē̦pāju pirkstus N. - Peb., Jürg.;
3) verwirren:
jauns pļāvējs nuoķē̦pā labību Jürg.;
4) verleumden:
n. savus kaimiņus Luttringen;
5) verderben
(tr.): aude̦klu nuoķē̦pās vien Neu - Wohlfahrt; kādu darbu nuoķē̦pājis ir tas, kas tuo iesācis, bet nav pabeidzis Neu - Bilskenshof;
6) von oben abnehmen:
n. pienu, krējumu nuo virsas C.; "schnell aufessen" Breslau. Refl. - tiês,
1) sich besulden
Nötk.;
2) eine Zeitlang trödelnd nichts Gescheites zustande bringen:
ve̦se̦lu stundu nuoķē̦pājuos, bet nekā nepadarīju Jürg.]
Avots: ME II, 806
1) sich mit Schmutz bedecken
Salis;
2) (mit schmutzeigen Füssen od. Händen) besulden:
netīriem pirkstiem nuoķē̦pājis baltuo galdautu Lennew., Degunen, Segew., Sermus, Nitau, Sessw., Behnen, Ermes, Plm., Lis., Selsau, Sauken, Ringmundshof, Kursiten, Autz, Serben, Siuxt, Lesten, Ekau, Stenden, Grünwald, Laud., Drobbusch, Lös., Ipiķi, Grünh., Ruhental, Salgaln, Burtn. ar māliem nuoķē̦pāju pirkstus N. - Peb., Jürg.;
3) verwirren:
jauns pļāvējs nuoķē̦pā labību Jürg.;
4) verleumden:
n. savus kaimiņus Luttringen;
5) verderben
(tr.): aude̦klu nuoķē̦pās vien Neu - Wohlfahrt; kādu darbu nuoķē̦pājis ir tas, kas tuo iesācis, bet nav pabeidzis Neu - Bilskenshof;
6) von oben abnehmen:
n. pienu, krējumu nuo virsas C.; "schnell aufessen" Breslau. Refl. - tiês,
1) sich besulden
Nötk.;
2) eine Zeitlang trödelnd nichts Gescheites zustande bringen:
ve̦se̦lu stundu nuoķē̦pājuos, bet nekā nepadarīju Jürg.]
Avots: ME II, 806
noķept
nùoķept, intr., beklebt sein, sich beklecksen: sapnnis vis˙gaŗām nuoķepis asinīm JR. III, 78. [apģē̦rbs ar netīrumiem nuoķepis Kursiten.]
Avots: ME II, 805
Avots: ME II, 805
noklimt
nokratīt
nùokratît, Refl. -tiês, ‡
2) unabsichtlich abgeschüttelt werden:
netīšām nuokratījās negatavs auglis; ‡
3) eine Zeitlang geschüttelt werden (?):
žīdiņš brauca muižiņā: muižas meitas nuosaskata, žīds uz maisa nuosakrata Tdz. 52652; ‡
4) eine Zeitlang sich schütteln:
apsavilku, nuosakratu me̦lnu jē̦ru kažukā Tdz. 55475.
Avots: EH II, 55
2) unabsichtlich abgeschüttelt werden:
netīšām nuokratījās negatavs auglis; ‡
3) eine Zeitlang geschüttelt werden (?):
žīdiņš brauca muižiņā: muižas meitas nuosaskata, žīds uz maisa nuosakrata Tdz. 52652; ‡
4) eine Zeitlang sich schütteln:
apsavilku, nuosakratu me̦lnu jē̦ru kažukā Tdz. 55475.
Avots: EH II, 55
noliegt
nùoliêgt, tr.,
1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;
2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,
1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki
[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.
Avots: ME II, 812
1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;
2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,
1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki
[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.
Avots: ME II, 812
nolikt
nùolikt,
1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;
3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;
4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;
5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡
7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,
1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II 2 , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡
4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡
5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu; ‡
6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā; ‡
7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.
Avots: EH II, 62
1): taisījies karauti n. (sterben)
Pas. XIV, 492. pieci simti bij jānuoliek (jāsamaksā), kad gāja pie mielasta Frauenb.;
3): savus radus viņš nuolika, bet sievas radus uzcēla Frauenb.;
4): galds ir nuolikts ar ... ēdieņiem Pas. XIV, 250. dārzam nuolika krietni mē̦slus Sonnaxt;
5): saimnieks tâ nuolika, un tur ne˙kā nevarēja darīt Siuxt. viņš savā prātā nuolika, ka tūliņ iešuot laukā Vanagu ligzda 53. viņi tuo laiku nuolikuši (berechnet)
par ilgāku Orellen; ‡
7) n. pruojā Grenzhof n. FBR. XII, 24, eilig weglaufen.
Refl. -tiês,
1): sieva nuolikusies (uz guļu) lauka malā Pas. XI, 368; "nuovietuoties" Warkl.: nuolicies uz īnumu pie Pluocenes Janš. Dzimtene II 2 , 444 (hierher gehören auch die zwei Belege aus Janš. ME. II, 811); ‡
4) für sich hinlegen (abstellen):
viņa ... laikus jau nuolikās tuo pie malas Apsk. 1903, S. 97; ‡
5) sich anstellen,
izliktiês Dunika: n. par slimu; ‡
6) n. lējā Orellen, Salis, herunter- resp. hinunterlaufen:
n. pa trepēm lejā; ‡
7) sterben (geringschätzig)
Auleja: nu ir viens nuolicies uz ausi Frauenb.
Avots: EH II, 62
nolipt
I nùolipt,
1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;
2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".
Avots: EH II, 63
1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;
2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".
Avots: EH II, 63
nolīt
nùolît [li. nulýti], intr.,
1) herab -, abregnen:
lietus lija, trīs lāsītes vien nuolija VL. lija lietus, nenuolija BW. 14155. kam, lietiņ, smalks nuoliji? 8510, 2; [fig.: istabā nuolija klusums Leijerk. II, 135];
2) sich abregnen, aufhören (vom Regen):
lietiņam nuolīstuot (Var.: nuolijuot), se̦dzu baltu villainīti, als der Regen aufgehört hatte, als es sich abgeregnet hatte BW. 14258;
3) beregnen, (vom Regen) benetzt werden:
lietus lija, nenuoliju BW. 9232. balti vaigi asarām nuolijuši BW. 15687. nuolijuši Jāņa bē̦rni Jāņa zāles lasīdami BW. 33152. [Refl. - tiês, unabsichtlich ausgegossen werden: man nuolijās putra uz galda.]
Avots: ME II, 812
1) herab -, abregnen:
lietus lija, trīs lāsītes vien nuolija VL. lija lietus, nenuolija BW. 14155. kam, lietiņ, smalks nuoliji? 8510, 2; [fig.: istabā nuolija klusums Leijerk. II, 135];
2) sich abregnen, aufhören (vom Regen):
lietiņam nuolīstuot (Var.: nuolijuot), se̦dzu baltu villainīti, als der Regen aufgehört hatte, als es sich abgeregnet hatte BW. 14258;
3) beregnen, (vom Regen) benetzt werden:
lietus lija, nenuoliju BW. 9232. balti vaigi asarām nuolijuši BW. 15687. nuolijuši Jāņa bē̦rni Jāņa zāles lasīdami BW. 33152. [Refl. - tiês, unabsichtlich ausgegossen werden: man nuolijās putra uz galda.]
Avots: ME II, 812
nomīcīt
nomirkt
nùomìrkt, nuosmirkt Peb., Smilt., intr., abweichen, durchnässt werden: sen būtu mani balti vaigi asarām (asarās 15687) nuomirkuši BW. 15711. lietū mirku nenuomirku, kâ nuomirku rasiņā BWp. 2. 23981. viņš bijis tīri slapjš nuomircis LP. VII, 640. Jāņa bē̦rni nuosmirkuši, Jāņa zāles lasīdami Peb. [guovju gans... bija briesmīgi nuomircis, birzdams pa lieluo... sūnekli Veselis Saules kapsē̦ta 5.] viņa strādāja un gāja nuosmirkuse, netīra Jauns.
Avots: ME II, 820
Avots: ME II, 820
nomīzt
[nùomìzt, harnend ganz benetzen: puisēniņi nuomīzużi pļavas stūri BW. 35130. izmazgāja nuomīztuo paladziņu 35679, 1 var. Refl. - tiês (li. nusimį̃žti), sich bepissen: nuomīzies nāca meitu lūkoties BW. 35186.]
Avots: ME II, 821
Avots: ME II, 821
nonīcināt
‡ nùonĩcinât, abzehren, zernichten Stender Deutsch-lelt. Wrtb.; verkommen lassen AP.: kad bē̦rnu labi netur, neduod tam labi ēst, tad tuo nuonīce̦nās AP. tē̦vu tē̦vi ... zemi nuoplicināja, ... ar nuonīcinātu zemi cilvē̦ki paši nuonīka Pēt. Av. III, 292.
Avots: EH II, 72
Avots: EH II, 72
noņorgāt
nùoņor̃gât, besudeln, "kaut kuo netīri, neglīti darīt": bē̦rns nuoņorgājis ar muti gaļas gabalu. suns nuoņorgājis kaulu Dond. n. RKr. VII, 42.
Avots: ME II, 826
Avots: ME II, 826
nopiķēt
nùopiķêt, tr., verpichen, mit Pech bedecken, beschmutzen: nuopiķē̦ta, stīva drāna. bļuoda ziepēm netīri nuopiķē̦ta (vgl. MWV1. VI, 572).
Avots: ME II, 828
Avots: ME II, 828
noplaiksnīties
nùoplaiksnîtiês, [nuoplaikšķitiês Ar.], nùoplaikšîtiês, sich aufklären, zum Vorschein kommen: pret vakaru debesis nuoplaiksnījās [N.-Peb.], Druw. n. Etn. IV, 161. sejas nuoplaiksnās kâ netīri smīni Zalkt. smieklu ē̦na nuoplaiksnījās viņas vārdu skaņā Latv. [Līruma sejā... nuoplaiksnījās ass un nievājuošs smīns Veselis Saules kapsē̦ta 27.] mākuonis nav vairs ne˙kad galīgi nuoplaikšķījies Baltp. īgnums nuoplaikšījās nebēdīgā smīnā Vīt.
Avots: ME II, 829
Avots: ME II, 829
noplaucināt
[nùoplaucinât, abbrühen: n. cūkai sarus. netīšām n. uotram ruoku. Refl. -tiês, sich abbrühen: viņa krizdama nejauki nuoplaucinājusies Nigr.]
Avots: ME II, 830
Avots: ME II, 830
noplekšēt
noplunčāties
nùopluñčâtiês, nùopluñčuôtiês, sich mit Wasser benetzen, im Wasser plantschen: bē̦rns nuoplunčājies pa ūdeni līdz kaklam Kand.
Avots: ME II, 832
Avots: ME II, 832
nopurpuļot
‡ nùopurpuļuôt, = nùomur̂minât (?): viņš tâ ... varēja n. visu dienu Veselis Netic. Toma mīlest. 112.
Avots: EH II, 78
Avots: EH II, 78
norasināt
nùorasinât,
1) tr., betauen, benetzen:
lapas ar ūdeni viegli jānuorasina MWM. X, 1395;
2) fein regnen:
šuorīt lietus nuorasināja Sassm.
Avots: ME II, 837
1) tr., betauen, benetzen:
lapas ar ūdeni viegli jānuorasina MWM. X, 1395;
2) fein regnen:
šuorīt lietus nuorasināja Sassm.
Avots: ME II, 837
norasot
nùorasuôt, intr., betauen, mit Tau benetztwerden, beschlagen, beschwitzen: visi krūmi nuorasuoja BW. 2258. luogi nuorasuojuši. [piere... bija drusku nuorasuojusi Kr. Barona atmiņas 52.]
Avots: ME II, 837
Avots: ME II, 837
nosacīt
nùosacît [li. nusakýti], tr.,
1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;
2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;
3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.
Avots: ME II, 842, 843
1) anbefehlen, [vorschreiben, bedingen, entscheiden
U.], festsetzen, verordnen: tē̦vs mirdams nuosaka, lai visi dzīvuo saderīgi LP. IV, 5. [tā ir nuosacīta lieta U., das ist eine einmal bestimmte, entschiedene Sache.] nuosacītais laiks Etn. III, 93;
2) angeben, vorschützen:
pate pienu izē̦duse, runča vainu nuosacīja BW. 31127, 1;
3) betonen, mit Nachdruck sagen, das letzte Wort sagen:
"ar˙dievu!"viņa nuosaka aizgriezdamas MWM. X, 270. "gan būs labi", es nuosaku MWM. XI, 222. Refl. -tiês "заречься" Spr. - Subst. nùosacĩjums, die Bestimmung, Bedingung; nùosacîšana, das Bestimmen: tu esi saimnieks, tev tā nuosacīšana Seib.; nùosacîtãjs, wer bestimmt, anordnet.
Avots: ME II, 842, 843
nošaudīt
nùošaũdît, tr., freqn., erschiessen: bet jaunekļus ar stuopiem nuošaudīs Jes. 13, 18. Refl. -tiês, hin- und herschiessen, sich umhertreiben: netīk, ka šis tur vienmē̦r nuošaudās LP. IV, 185.
Avots: ME II, 865
Avots: ME II, 865
nošērvēt
‡ nùošērvêt Lubn., Saikava, schmutzig werden: viņš piedarbā tīri nuošērvējis nuo darba: jāsūta uz pirti; sich mit einet Schmutzkruste beziehen Heidenfeld.
Avots: EH II, 94
Avots: EH II, 94
nosīkt
nùosìkt: alus mucā nuosīc, ja spunde nav cieti nuotaisīta Vank. ‡ Refl. -tiês, = nùosìkt: saimnieks tikai nuosīcaīs vien, bet vēl ne˙kā neteica Ciema spīg. 9.
Avots: EH II, 85
Avots: EH II, 85
noska
nošķobīt
nùošķuôbît, abrasieren [?] Spr.; [nùošķuôbît ("abpflücken") pupas Widdrisch, Ronneb.; = (uz vairāk pusēm) nuošķiebt" Grünwald, MSil. (mit uô 2 ): zābakiem nuošķuôbīti2 papēži Salis, N.-Peb., Sessw., Dickeln, Druw., Laud., Prl., Drobbusch, Meselau, Stomersee, Golg., Kursiten, Mitau, Autz, Grünh.; n. ce̦puri Ermes; verziehen (das Gesicht od. die Lippen) Kalleten, Kokn., Jürg., Ermes: saņēmis naudu, tas nuošķuobīja lūpas, bet neteica ne vārda Sessw., Lös., Druw., N.-Schwanb. - Refl. -tiês, = nùošķiebtiês 1: tuornis nuošķuôbījies uz vienu pusi PS., Dickeln. papēži nuošķuobijušies Salis].
Avots: ME II, 867
Avots: ME II, 867
noskrambāt
nùoskram̃bât, tr., abschrammen, zerkratzen: saimniece puisi ieraudzījusi tādu nuoskrambātu LP. VII, 604. cilvēciņš bija neticami nuoskrambāts Apsk.
Avots: ME II, 848
Avots: ME II, 848
noskrepis
nošķūrēt
noslapēt
[nùoslapêt, benetzen: kājas Bauske; n. aude̦klu N.-Peb. Refl. -tiês, sich benetzen: bē̦rns pa˙visam nuoslapējies.]
Avots: ME II, 851
Avots: ME II, 851
noslapināt
nosmaidīt
nošmaugums
‡ nuošmaugums Lubn., die durch nuošmaugans bezeichnete Eigenschaft substantivisch aufgefasst: baļķim ir liels n.
Avots: EH II, 97
Avots: EH II, 97
nosmekstēt
nùosmekstêt,
1): nuosmekstējis ir cilvē̦ks, kam mugurā ilgi valkātas, netīrītas drēbes Grünw.
Avots: EH II, 88
1): nuosmekstējis ir cilvē̦ks, kam mugurā ilgi valkātas, netīrītas drēbes Grünw.
Avots: EH II, 88
nosmirkt
nùosmìrkt: auch C., Saul. Raksti I, 195; viņa strādāja un gāja, nuosmirkusi, netīra Jauns. Raksti III, 122.
Avots: EH II, 88
Avots: EH II, 88
nošmudurāt
nospiegt
nùospiegt, intr., einen pfeifenden, gequetschten Laut von sich geben: viņa gari nuospiedza Saul. Das Refl. -tiês bezeichnet eine grössere Intensität, zugleich ein Wohlgefallen an der Tätigkeit.
Avots: ME II, 856
Avots: ME II, 856
nospostīt
nùospuôstît, nùospuôstuôt, tr., verrammeln, versperren: nuospuostījis visas durvis, lai dūmi netiktu laukā LP. IV, 36.
Avots: ME II, 857
Avots: ME II, 857
nost
nuôst [auch Kl., Serbigal, AP., Wolm., nuõst Tr., Iw., Līn.], nuosta BW. 29586, [nuôsta 2 Salis], nuôstan [Ledmannshof], nuôstem, nuosten [BW. 4804, 1, 6, nuôstin Preili, Nerft], nuôsti [BW. 4804 var.], nuôstu Schwanb., [Grundsahl, Aahof],
1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;
2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;
3) nuost entspricht dem Präfix
nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix
nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I
Avots: ME II, 857, 858
1) weg, hinweg, fort:
nuost ņuo kājām! atstāj nuost! nuost ar šuo varmāku! ej nuostan, ciema puisi! BW. 12698. nuostu (Var.: nuostan) manus svārkus gruda BW. 25000, 4;
2) tot:
nuost kâ muša! saimniece bij uz reizi nuost Etn. I, 108;
3) nuost entspricht dem Präfix
nùo- bei zusammengesetzten Verben und bezeichnet die Handlung als unvollendet, während das Präfix
nùo- zur Bezeichnung der vollendeten Handlung dient: ir tā mani nuostu (Var. nuosti, nuosten) dzina, auch sie jagte mich fort, war mit dem Fortjagen beschäftigt; während mit
ir tā mani nuodzina die Vollendung der Aktion bezeichnet ist. brūte lūdz, lai cē̦rtuot ze̦lta kuoku nuost LP. IV, 70. tas muocuot tuos pa˙visam nuost Etn. II, 40. ve̦d uz e̦ze̦ru un slīcina nuost Etn. IV, 126. tad sirgsti un nīksti nuost! Vēr. I, 900. rītu saimnieks suola mani šaut nuost LP. IV, 163. viņš nestāsta, siti viņu nuost! I, 129. zirgi grima pa˙visam nuost Kaudz. mirsti nuost! Kaudz. gulsties nuost un miedz cieti! Balss. ēd vien nuost! MWM. VIII, 16. kad cik necik patīk, preci nuost! A. XI, 477. Komparativ nuôstâk, nuôstâki, weiter fort; nuôstiņâk, etwas weiter fort: atstūmās nuo galda nuostāk A. XII, 333. [Zum -stu vgl. li. atstùs "abgelegen" u. a. bei Bezzenberger Lit. Mitt. I, 40 und BB. XXV1I, 1571.I
Avots: ME II, 857, 858
nostakāt
nùostakât,
1) "langsam und mit Mühe hingehen"
Warkl.;
2) knetend od. tretend fest werden machen:
nuostakāta maize Prl. nuostakāti māli Lubn., Sessw.
Avots: EH II, 90
1) "langsam und mit Mühe hingehen"
Warkl.;
2) knetend od. tretend fest werden machen:
nuostakāta maize Prl. nuostakāti māli Lubn., Sessw.
Avots: EH II, 90
nostāt
nùostât,
1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;
2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡
6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡
7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês, ‡
5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.
Avots: EH II, 90
1): pats nuostāja par gabalu malā Pas. XII, 193 (aus Atašiene). n. uolnīcā un ilgi apduomāties vairs nevarēja Jauns. Raksti III, 128;
2): nuostāja braucis BielU. (asentiņš) nuostās, netecēs Tdz. 55344; ‡
6) = nùostãvêt 1: nevarējis istabā n. Pas. XV, 167; ‡
7) sich irgendwo hinstellend (einen Platz) besetzen (einnehmen):
valnis bij nuo vietas nuosē̦sts un nuostāts gan vīriešiem, gan sievietēm Jauns. Raksti VI, 121. Refl. -tiês, ‡
5) Quartier nehmen, absteigen:
pie kundzes, kuŗa bija nuostājusies pie pazīstamiem Janš. Dzimtene IV, 114.
Avots: EH II, 90
nostrāvot
[nùostrāvuôt, von einer f1iessenden oder sickernden FIüssigkeit strichweise benetzt werden: siena nuostrāvuojusi Austriņš Nuopūtas vējā 136.]
Avots: ME II, 860
Avots: ME II, 860
nostruvēt
nùostruvêt,
1): iet nuostruvējis (sehr schmutzig)
Lis. netīrumiem nuostruvējis bē̦rns Bers. mē̦sliem nuostruvējusi guovs ebenda; ‡
4) = nùole̦duôt Daugmale.
Avots: EH II, 92
1): iet nuostruvējis (sehr schmutzig)
Lis. netīrumiem nuostruvējis bē̦rns Bers. mē̦sliem nuostruvējusi guovs ebenda; ‡
4) = nùole̦duôt Daugmale.
Avots: EH II, 92
nosutināt
nùosutinât (unter nùosutêt),
1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡
2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡
3) "laufen"
Frauenb.
Avots: EH II, 93
1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡
2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡
3) "laufen"
Frauenb.
Avots: EH II, 93
notiekt
notikt
nùotikt, intr.,
1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;
2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;
3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");
4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.
Avots: ME II,
1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;
2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;
3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");
4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.
Avots: ME II,
notulderēt
‡ nùotùlderêt 2 Meselau, nuotul˜durêt Frauenb., (mit den Armen das Gleichgewicht haltend) hintaumeln: nuotuldurēju gan līdz durvīm, bet tālāku netiku.
Avots: EH II, 102
Avots: EH II, 102
nounkstēt
‡ nùounkstêt, perfektives Schallverbum: pulkstenis nuounkstēja pirmuo stundu Veselis Netic. Toma mīlest. 119.
Avots: EH II, 103
Avots: EH II, 103
novalgot
nùoval˜guôt, tr., mit Stricken versehen, überziehen; - ein Netz über einen Fruchtbaum oder Kornhaufen ziehen, damit nicht die Vögel dazu kommen L.
Avots: ME II, 882
Avots: ME II, 882
novārtīt
nùovā`rtît, Refl. -tiês,
1): nuo kalna n., sich vom Berge ab kugeln
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "kugeln"); ‡
2) sich besudeln, beschmieren:
n. dubļuos. n. netīrs.
Avots: EH II, 106
1): nuo kalna n., sich vom Berge ab kugeln
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "kugeln"); ‡
2) sich besudeln, beschmieren:
n. dubļuos. n. netīrs.
Avots: EH II, 106
novilt
nùovilˆt, tr., ablugsen: naudu. Refl. -tiês, sich versehen, fehlen: kājām nuovīlās un viņa nuogāzās gar zemi MWM. VIII, 15. Subst. nùovīlẽjs, wer mit List jem. abspenstig macht: niknais sacensis netaupīja... brūtes nuovīlējam ne galvas, ne acu Seibolt.
Avots: ME II, 887
Avots: ME II, 887
nožakāt
‡ nùožakât Lems., PS., Wolmarshof, beschmutzen: bē̦rns nuožakājis visu kreklu. Refl. -tiês Lems., PS., Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns nuožakājies pa˙visam netīrs.
Avots: EH II, 110
Avots: EH II, 110
nozamblēt
nùozam̃blêt, tr., beschmutzen, beschmieren: nenuozamblē drēbes ar netīrām ruokām! Dond. n. RKr. XVII, 43. Vgl. nùozabelēt.
Avots: ME II, 889
Avots: ME II, 889
nozīmēt
nu
I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,
1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,
a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;
b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;
2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:
a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:
b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;
c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]
Avots: ME II, 752, 753
1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,
a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;
b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;
2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:
a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:
b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;
c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]
Avots: ME II, 752, 753
oļāt
I uoļât (r. валять "wälzen"), -ãju,
1) "ar uoļiem nuolīdzināt upes dibe̦nu" (mit uõ ) Salis: jāiet virgu uoļāt Salis;
2) "viļât" Ogershof; kneten, rollen: mīklu Etn. I, 6;
3) = uolât I 2 Wid.
Avots: ME IV, 418
1) "ar uoļiem nuolīdzināt upes dibe̦nu" (mit uõ ) Salis: jāiet virgu uoļāt Salis;
2) "viļât" Ogershof; kneten, rollen: mīklu Etn. I, 6;
3) = uolât I 2 Wid.
Avots: ME IV, 418
ornāji
uornāji Bielenstein Holzb. 648, uornaji U., uornagi L., die Flügel an grossen Netzen.
Avots: ME IV, 420
Avots: ME IV, 420
ostītava
uostîtava "?": ja ar pirmējuo līgumu gana netika, tad stiep vien šurp uostītavas! Dok. A.
Avots: ME IV, 422
Avots: ME IV, 422
otrinieks
uotrinieks, uotrenieks, uotrnieks L., U.,
1) der zweite Arbeiter aus einem Gesinde, der dem Gutsherrn den Frohndienst ohne Pferd leistete, ein (so genannter) Fussarbeiter
U.;
2) der Partner, Kompagnon:
mans uotrenieks, mein Kompagnon, Mitarbeiter, mit dem ich mich bei der Frohne Woche um Woche abwechselte Biel. n. U. (ähnlich: St., Wolm.). viņš nav Anetei ne˙kāds uotrinieks Janš. Dzimtene 2 I, 268. manam dē̦lam viņa nav uotriniece Precību viesulis 39. viņa e̦suot... Matīsa līgava, tas jau arī . . . pruotuot rakstīt. tad jau tam gan būs vare̦na uotriniece! Līgava I, 257. duoties līdza Jānim par uotrinieku Mežv. ļ. II, 417 (ähnlich 245). apgādāt kādu patīkamu uotrenieku R. A.;
3) der Doppelgänger
MWM. VIII, 810.
Avots: ME IV, 424, 425
1) der zweite Arbeiter aus einem Gesinde, der dem Gutsherrn den Frohndienst ohne Pferd leistete, ein (so genannter) Fussarbeiter
U.;
2) der Partner, Kompagnon:
mans uotrenieks, mein Kompagnon, Mitarbeiter, mit dem ich mich bei der Frohne Woche um Woche abwechselte Biel. n. U. (ähnlich: St., Wolm.). viņš nav Anetei ne˙kāds uotrinieks Janš. Dzimtene 2 I, 268. manam dē̦lam viņa nav uotriniece Precību viesulis 39. viņa e̦suot... Matīsa līgava, tas jau arī . . . pruotuot rakstīt. tad jau tam gan būs vare̦na uotriniece! Līgava I, 257. duoties līdza Jānim par uotrinieku Mežv. ļ. II, 417 (ähnlich 245). apgādāt kādu patīkamu uotrenieku R. A.;
3) der Doppelgänger
MWM. VIII, 810.
Avots: ME IV, 424, 425
pa
I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,
1) unter,
a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;
b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;
c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;
2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;
3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;
4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;
5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;
6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;
2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;
3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";
4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;
b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;
c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;
d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;
e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;
f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]
Avots: ME III, 1, 2, 3
1) unter,
a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;
b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;
c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;
2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;
3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;
4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;
5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;
6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;
2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;
3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";
4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;
b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;
c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;
d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;
e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;
f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]
Avots: ME III, 1, 2, 3
pabļugt
‡ pabļugt Gramsden, auftauend kotig (schlecht) werden (vom Weg): pabļugs ceļš; ne˙kur netiksi.
Avots: EH II, 121
Avots: EH II, 121
pač
pač! Interj., patsch! ja neduos putriņu, duos žagariņu pa uokstiņu pač, pač Etn. II, 43; bezeichnet auch den plätschernden Schall im Wasser Kav.
Avots: ME III, 13
Avots: ME III, 13
pacelms
padoms
paduõms,
1) der Sinn, Gedanke, die Vernunft:
viena māte, divi dēliņi. katram sāvs paduomiņs BW. 3903. atnāk ziņa, grāmatiņa, nuoskumst mans paduomiņš 32126. prātiņš mans, paduomiņš tautu dē̦la ruociņā (Var.: citur bija viss prātiņš, citur viss paduomiņš) 11064. cilvē̦ka paduoms un prāts vis˙lielākā manta St. galva nesa paduomiņu BW. 19657. grūtu mūžu pavadīju ar lustīgu paduomiņu BW. 122. tāutu dē̦lu gan redzēju, pāduomiņu neredzēju BWp.2 10644. daudz galviņu, daudz paduomu. gari mati, īss paduoms. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. pagasts neņems tuo skuoluotāju, kuŗu tu jau sen turi pāduomā Sudr. E. sievai visu paduomu neizteici, erzähle deiner Frau nicht alles, was du denksi und weisst! LF. IV, 71;
2) der Vorrat (das Resultat der Fürsorge):
krājumiņš, kas man paduomā Apsk. jūs ēdīsiet nuo ve̦ca paduoma III Mos. 26, 10. [maizes paduoms U., Vorrat von Brot]: jau ziemā pēc meteņa bija viss maizes paduomiņš pa˙gālam RA. [es jums maizes paduomu atņemšu Glück III Mos. 26, 26. viņš vērās, vai kur nere̦dzē̦tu jāunu malkas paduomu, vai citu kādu palīdzību Pas. II, 289. tie laupīs tavu pāduomu un puostīs tavas preces Ezech. 26, 12.] cik man tā paduomiņa bij? wieviel hatte ich denn eingespartes Geld? Aps.; [ "Schatz" Manz. Lettus; Vermögen U.];
3) der Rat, Ratschlag:
paduomu duot od. pieduot, raten; paduomu prasīt, vaicāt, um Rat fragen; paduomu zināt, Rat wissen; [paduomu turēt U., beratschlagen]. māmuļīte man piedeva paduomiņu Ltd. 1171. drīkstēj[a] māsa tuo dārīt, man paduomu neprasīj[u]se BW. 15475. kam vaicāji paduomiņu ar netikļu de̦rē̦dāma? Ltd. 706. sieva zinājusi paduomu LP. V, 376. es tuo savu māmuliņu paduomam vien turēju BW. 3185. rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra, ging zu einern klugen Mann, um ihn um Rat zu bitten JK. V, 37. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts; nece̦rē̦ts: ve̦cs vīrs, labs paduoms. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;
4) der Anschlag, Plan, Ausweg:
puisīšam īsi mati, trejdeviņi (Var.: trīsdeviņi) paduomiņi VL. abi tai paduomā vienprātīgi Neik, dē̦ls izgudruoja lāga paduomu LP. VI, 384. man bija (ienāca, iešāvās) labs paduoms prātā. uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā LP. IV, 2. beidzuot tie atruon paduomu I, 88. tādẽļ neatlika ne˙kāda cita paduoma, kâ mācīt par skruodeli Aps. [In der Bed. "Vermögen, Schatz" könnte es an und für sich mit Būga LtT. I, 231 nebst gr. ϑωμός "Haufe" zu le. dēt I gestellt werden, aber auch in dieser Bed. darf es wohl nicht von paduoms "Vorrat" getrennt werden, und dies gehört doch wohl zu paduõmât.]
Avots: ME III, 20, 21
1) der Sinn, Gedanke, die Vernunft:
viena māte, divi dēliņi. katram sāvs paduomiņs BW. 3903. atnāk ziņa, grāmatiņa, nuoskumst mans paduomiņš 32126. prātiņš mans, paduomiņš tautu dē̦la ruociņā (Var.: citur bija viss prātiņš, citur viss paduomiņš) 11064. cilvē̦ka paduoms un prāts vis˙lielākā manta St. galva nesa paduomiņu BW. 19657. grūtu mūžu pavadīju ar lustīgu paduomiņu BW. 122. tāutu dē̦lu gan redzēju, pāduomiņu neredzēju BWp.2 10644. daudz galviņu, daudz paduomu. gari mati, īss paduoms. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. pagasts neņems tuo skuoluotāju, kuŗu tu jau sen turi pāduomā Sudr. E. sievai visu paduomu neizteici, erzähle deiner Frau nicht alles, was du denksi und weisst! LF. IV, 71;
2) der Vorrat (das Resultat der Fürsorge):
krājumiņš, kas man paduomā Apsk. jūs ēdīsiet nuo ve̦ca paduoma III Mos. 26, 10. [maizes paduoms U., Vorrat von Brot]: jau ziemā pēc meteņa bija viss maizes paduomiņš pa˙gālam RA. [es jums maizes paduomu atņemšu Glück III Mos. 26, 26. viņš vērās, vai kur nere̦dzē̦tu jāunu malkas paduomu, vai citu kādu palīdzību Pas. II, 289. tie laupīs tavu pāduomu un puostīs tavas preces Ezech. 26, 12.] cik man tā paduomiņa bij? wieviel hatte ich denn eingespartes Geld? Aps.; [ "Schatz" Manz. Lettus; Vermögen U.];
3) der Rat, Ratschlag:
paduomu duot od. pieduot, raten; paduomu prasīt, vaicāt, um Rat fragen; paduomu zināt, Rat wissen; [paduomu turēt U., beratschlagen]. māmuļīte man piedeva paduomiņu Ltd. 1171. drīkstēj[a] māsa tuo dārīt, man paduomu neprasīj[u]se BW. 15475. kam vaicāji paduomiņu ar netikļu de̦rē̦dāma? Ltd. 706. sieva zinājusi paduomu LP. V, 376. es tuo savu māmuliņu paduomam vien turēju BW. 3185. rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra, ging zu einern klugen Mann, um ihn um Rat zu bitten JK. V, 37. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts; nece̦rē̦ts: ve̦cs vīrs, labs paduoms. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;
4) der Anschlag, Plan, Ausweg:
puisīšam īsi mati, trejdeviņi (Var.: trīsdeviņi) paduomiņi VL. abi tai paduomā vienprātīgi Neik, dē̦ls izgudruoja lāga paduomu LP. VI, 384. man bija (ienāca, iešāvās) labs paduoms prātā. uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā LP. IV, 2. beidzuot tie atruon paduomu I, 88. tādẽļ neatlika ne˙kāda cita paduoma, kâ mācīt par skruodeli Aps. [In der Bed. "Vermögen, Schatz" könnte es an und für sich mit Būga LtT. I, 231 nebst gr. ϑωμός "Haufe" zu le. dēt I gestellt werden, aber auch in dieser Bed. darf es wohl nicht von paduoms "Vorrat" getrennt werden, und dies gehört doch wohl zu paduõmât.]
Avots: ME III, 20, 21
pagalam
pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:
1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;
2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;
3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!
Avots: ME III, 26
1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;
2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;
3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!
Avots: ME III, 26
paglīts
pai
paĩ, ein Kinderwort, das eine Liebkosung bezeichnet: pai, pai, bērniņ, du mein liebes Kindi [Aus estn. pai (indecl.) "gut, lieb", s. Thomsen Beröringer 272.]
Avots: ME III, 34
Avots: ME III, 34
paiet
paiêt [li. paeĩti, slav. poiti], intr.,
1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;
2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;
3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;
4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;
5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.
Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56
1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;
2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;
3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;
4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;
5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.
Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56
paīgt
[pa-îgt, etwas verdriesslich od. mürrisch werden: drusku paīga, bet ne˙kā neteica.]
Avots: ME III, 35
Avots: ME III, 35
pakaisa
pakaitināt
pakaĩtinât,
1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡
3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî 2 ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!
Avots: EH II, 139
1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡
3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî 2 ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!
Avots: EH II, 139
pakraute
pakust
pakust, intr., etwas schmelzen: visapkārt bij sniegs, pākusis, netīrs Vēr. II, 685.
Avots: ME III, 51
Avots: ME III, 51
paļa
I paļa,
1): lai tie manu augumiņu paliņās neturēja BW. 18817. paļās nav kuo klausīties Sermus;
2): šurpu, turpu sveša māte, man paliņas me̦klē̦dama Tdz. 46719. ļaud[i]s manam augumam divas paļas dabūjuši: viena bija miega p., uotra darba nesekmiņa BW. 8601;
3): auch Gramsden.
Avots: EH II, 153
1): lai tie manu augumiņu paliņās neturēja BW. 18817. paļās nav kuo klausīties Sermus;
2): šurpu, turpu sveša māte, man paliņas me̦klē̦dama Tdz. 46719. ļaud[i]s manam augumam divas paļas dabūjuši: viena bija miega p., uotra darba nesekmiņa BW. 8601;
3): auch Gramsden.
Avots: EH II, 153
palak(a)tīte
‡ palak(a)tīte "mazais lakatiņš, kuo liek bē̦rnam gurniņuos, lai lakatiņš netiek netīrs" AP.
Avots: EH II, 148
Avots: EH II, 148
palancīt
paļebināt
paļebinât [Swehthof]"?": tik vēt paļebināja bezzuobu muti A. XVIII, 323; [beim Fehlen der Zähne mit dem Gaumen und Zahnfleisch eine Weile (eine Speise) kauen (sabbeln): paļebināja gaļu, bet atkal izspļāva Salis; "eine Weile (etwas weiches) drücken, kneten" Sermus, Serben, Selsau].
Avots: ME III, 65
Avots: ME III, 65
palobt
‡ paluobt Heidenfeld, = paskriet, ātri paiet: viņš man paluobe gaŗām, ne vārda neteicis.
Avots: EH II, 153
Avots: EH II, 153