Paplašinātā meklēšana

‡ àizpakât, hinter etwas verpacken Siuxt: a. paku sienmalē.

Avots: EH I, 41

apakaļ, ‡

2) verkehrt, lalsch (ein Germanismus)
PlKur.

Avots: EH I, 70

apakaļ, apakaļam, apakļis, für atpakaļ.

Avots: ME I, 72

apakaļam: auch in Ladenhof.

Avots: EH I, 70

‡ apakaļu PlKur., = atpakaļ.

Avots: EH I, 70

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181

‡ atpakaļa BW. 25786, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

‡ atpakaļceļš Janš. Dzimtene V, 43, der Rückweg.

Avots: EH I, 157

atpakaļẽjs, Adj.: atpakaļēju ceļu iet, den Rückweg einschlagen Dünsb.

Avots: ME I, 181

‡ atpakaļi BW. 26186; 26314, 2, = atpakaļ.

Avots: EH I, 157

atpakaļiski, Adv., nach hinten hin, hinterwärts, zurück: atpakaļiski sist, nach hinten hin einen Schlag versetzen Etn. II, 97.

Avots: ME I, 181

atpakaļrãpulis, der Reaktionär.

Avots: ME I, 181

atpakaļu (unter atpakaļ): auch BW. 22424; 23061; es atradu tautiņās atpakaļu (verkehrt) dzīvuojam VL. aus Rutzau.

Avots: EH I, 158

citpakaļ, cita od. citas, einer nach dem anderen (von mehr als zwei Personen): dienas aiztecēja citpakaļ citas. tuos citpakaļ cita tu, sle̦pkava, rijis. Dünsb. kas blakām un citpakaļ cita tur nāca Dünsb.

Avots: ME I, 389

‡ ẽ̦napakausis Planhof "ein Modenarr, Stutzer".

Avots: EH I, 372

iẽpakaļ, iẽpakaļis, iẽpakaļus, auch iẽpakaļš [C.], ein wenig hinterher: ve̦zumnieki bij palikuši iepakaļ Kaudz. M. iet pa savu taku citiem iepakaļis Janš. man labu gabalu iepakaļus tarkšķ rati Vēr. I, 1388. dievs ar izkapti pa˙priekšu, ve̦lns ar katlu iepakaļs LP. VII, 1172.

Avots: ME II, 49

iẽpakaļẽjs, der hintere: cienmāte iepakaļējuos nācējus nere̦dz Liev.

Avots: ME II, 49

‡ izpakalâtiês, hedicht werden (perfektiv) Auleja: kaî cē̦rt saiveņu (sc.: linu) uz ūdiņa, tiê tai šķieznīte atle̦c, izpakalājas galveņa.

Avots: EH I, 470

kal˜paka, kal˜paks,

1) eine Mütze, Nachtmütze:
pirmdien brūte un brūtgāns uzlika galvā adītas buomvilnas kalpakas BW. III, 1, 16;

[2) ein kleiner Tiegel od. Kessel
Fiaden. - Nebst li. kalpõkas aus r. калпáк "Nachtmütze."

Avots: ME II, 144

ķe̦rpaka,

1) eine Handvoll
Peb. ;

2) ein Schöpfkescher
Drsth.: ķe̦rpaka ir zvejas rīks, ar kuŗu zivju smuokamā laikā smeļ nuo āliņģa zivis Serb. [In der Bed. 2 mit hypernormalem ķ- (statt č-) auss r. черпакъ "Schöpfschaufel".]

Avots: ME II, 368

krampakaûsis, jem. mit einem starren Nacken, ein Starrkopf: es tuos krampakaušus lūkuošu mācīt LP. VI, 776.

Avots: ME II, 257

‡ ļe̦pakans Salis, weich und schlüpfrig (glatt): izvārīta be̦ka ir le̦pakana.

Avots: EH I, 771

‡ nuõpakaļ Dunika, = nuõpakaļis.

Avots: EH II, 73

nuõpakaļis, nuõpakaļu, nuõpakaļus, hinterher: nuopakaļis iedams nuoklausījuos, kuo viņi runāja Nigr. viņa tai nuokliedza vēl nuopakaļis Janš. nabags nuopakaļu nuomurmināja LP. II, 32. tē̦vs braucis pa˙priekšu, dē̦ls nuopakaļus LP. V, 343. neskrej citiem pa˙priekšu, brauc lē̦nām nuopakaļus! Ahs.

Avots: ME II, 826

‡ nuõpakaļš AP. Ramkau (mit uo ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, = nuõpakaļis: suoļuoja visiem n. Janš. Mežv. ļ. I, 390.

Avots: EH II, 73

nuõpakaļu (unter nuõpakaļis ): auch Dunika.

Avots: EH II, 73

paka, Demin. verächtl. paķele, ein Packen: man bija jāapsuola ar māti un visām pakām turpu duoties Rainis.

Avots: ME III, 37

‡ pakabacît "paurķēt" Grawendahl: pakabacīju pulkste̦nu, un tas sāka iet.

Avots: EH II, 139

pakabinât, ‡ Refl. -tiês, sich aufhängen: pakabinājies pie šī bē̦rza Jauns. Raksti IV, 130.

Avots: EH II, 139

pakabinât [li. pakabinti], tr., anhängen: viņš pakabina savu jaunuo vijuoli pie sienas uz naglu Dīcm. [divstuobreni bija priekšnamā pakabinājis vadzī Janš. Dzimtene ² 68.]

Avots: ME III, 37

[pakablis "eine Art Hohlaxt" Grawendahl (vgl. kaplis 3).]

Avots: ME III, 37

pakablît,

1): p. zemi (ar pakabli) C., Sessw.

Avots: EH II, 139

[pakablît,

1) "mit dem
pakablis aushöhlen": p. baļkus ē̦ku ceļuot;

2) "ein wenig mit Worten angreifen"
Grawendahl.]

Avots: ME III, 37

pakacêt, Refl. -tiês: pakacējusēs nuorāva ... nuo vadža ... villaini Janš. Mežv. ļ. II, 60.

Avots: EH II, 139

pakacêt, tr., reichen Dond., Durben, [Rutzau]: pakaci man cirvi! Nigr. pakac[i] manu zuobeniņ[u]! BW. 1373I. Refl. -tiês, sich sfrecken, zulangen: pakacies, gan aizsniegsi ābuolu! Nigr.

Avots: ME III, 37

pakacinât [Adiamünde], tr., etwas necken: meitu DL. Refl. -tiês, scherzen, charmieren: viņam iegribējās pakacināties MWM. VIII, 569.

Avots: ME III, 37

pakails: stāstījums tuomē̦r ir p. Daugavas gada grām. 1936, S. 186.

Avots: EH II, 139

[pakails, ein wenig od. ziemlich kahl: p. ceļš.]

Avots: ME III, 37

‡ pakaime "herrschaftliches Zimmer" Lettg. n. BielU. Auf r. покой beruhend?

Avots: EH II, 139

pakaîns, pockennarbig: pakains ģīmis, ķē̦ms Blaum.

Avots: ME III, 37

pakairinât: pakairināju mazuo dē̦lu Jauns. Raksti III, 73. ‡ Refl. -tiês "ein wenig spielen" (mit àI ² ) Auleja: duod bē̦rnam cacku! pakairināsies laiku.

Avots: EH II, 139

[pakairināt, ein wenig reizen od. kitzeln: p. lūpas ar smilgu.]

Avots: ME III, 37

pakaĩsa [Manz. Lettus], pākaĩss [Salisb.], Stari II, 210, gew. Pl. pakaĩsas, pakaĩši C., [Salis, Dond.], pakaisi, auch pakaĩsãmiẽ, die Streu: lai dars sauss, pakaisu netrūkst Apsk. [vajadzējis sakapāt skujas laidara pakaisiem Janš. Dzimtene ² 66.]

Avots: ME III, 37

pakaišam, Adv., = izkaišu (?): monētas, kas atrastas p., bet apmē̦ram vienkuopus, līdz ar saplīsušu ... puodiņu, nuo kuŗa, liekas, tās izsvaidītas Jaun. Ziņas 1932, № 179.

Avots: EH II, 139

pakaisi (unter pakaĩsa): auch (mit aî ² ) Siuxt.

Avots: EH II, 139

pakaiši (unter pakaĩsa): auch AP., N.-Wohlfahrt, Orellen, (mit àI ² ) Warkl., (mit aî ² ) Ramkau.

Avots: EH II, 139

pakaisît,

1): nātrēm kūti pakaisāt! Tdz. 53444; ‡

2) ausstreuen:
pakaisīja pa pļavu Pas. XI, 360.

Avots: EH II, 139

[pakaisît, tr., mit Streu versehen, Streu unterlegen: zirgi... ne˙vien krietni kuopti, bet arī allaž pakaisīti Janš. Paipala 5.]

Avots: ME III, 37, 38

‡ pakaisls, "einigermassen hitzig zum Streit" BielU.

Avots: EH II, 139

pakaĩss (unter pakaĩsa): auch (mit âI ² ) Liepna, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 139

pakaitêt: p. (tr.??) un šūpuot mazākuos bē̦rnus Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 874.

Avots: EH II, 139

pakaitêt, ein wenig scherzen [Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112]. ne puķīte pakaitēt, sie (die Frau) ist keine Blume zum Spielen BW. 11350. Refl. pakàitêtiês, ein wenig spielen: lai bē̦rni būtu mūsu labā, ar kuo pakaitēties MWM. X, 882.

Avots: ME III, 38

pakaĩtinât,

1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡

3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî ² ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!

Avots: EH II, 139

pakaĩtinât, tr.,

1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;

[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].

Avots: ME III, 38

‡ pakakât, die Notdurft verrichten: bē̦rns uz grīdas pakakājis Dunika.

Avots: EH II, 139

‡ pakaķêt, ein wenig (eine kurze Zeitlang) kaķêt Saikava u. a.

Avots: EH II, 139

pakakle [li. pakaklė˜ "die Halswamme"), auch pakakls,

1) die Partie unter dem Halse
Nigr.: devis uguni briedenei pakaklā Upīte Medn. laiki. bārzda bija nuo vaigiem nuodzīta, bet pakakle atstāta pilna Kaudz. lācis kāpa uozuolā, bite kuoda pakaklē BW. 2287;

2) das Doppelkinn, die Wamme, das Unterkinn; das Genick:
uguns bezdelīgai nuosvilinājuse pakakli, tâ kā vēl šuodien pakakle sarkana LP. VII, 1182.

Avots: ME III, 38

‡ *pakaklis, = pakakle; gaiļam dūre pakaklī BW. 33276.

Avots: EH II, 139

pakakte, pakakts, eig. der Raum unter dem Winkel, unter der Ecke, der versteckteste, äusserste Winkel: meklējuse savu kažuociņu pa pakaktiem LP. VI, 814. Gewöhnlich in der Verbindung visas pakaktes, alle Ecken und Kanten: sulainis meklē gre̦dze̦nu visās pakaktēs, anallen Ecken und Kanten LP. IV, 84. izrādīja jaunajam valdniekam visas pakaktes III, 76. bikstījuši pakaktēs itin visur ar sluotām MWM. I899, S. 266.

Avots: ME III, 38

pakaļ,

1): (zeitlich) nachher, später
Kaltenbr.: p. nuopirka zvanu. p. zirgs izauga tāds, ka turies. citas zivis pakaļāk nērš;

2) c): jāiet zirga p. Blieden n. FBR. XVI, 101. iešu ūde̦na p. 104.

Avots: EH II, 140

pakaļ, pakal Hr.,

1) als Adverb, hinterher, nach:
pakaļ te̦k tautu meita BW. 18652. pakaļ nāca bāleliņi pa skujiņu birumiņu BWp. ² 13628. [ej tē̦vam pakaļ, gehe nach dem Vater, oder: folge dem Vater!];

2) als Präp. mit dem Gen., selten auch Akk. und Dativ,

a) hinter, nach:
es guodiņu nuoturēju pakaļ. (gew. aiz) kruoga kaņepēs BW. 6612. puiši savas kājas lauza, pakaļ manis staigādami (gew.: man pakaļ st.) BW. 5411, 10. viņi iet cits pakaļ cita. te̦k... pakaļ mani (gew.: man pakaļ) BW. 5316;

b) (zeitlich) nach:
paiet diena pakaļ dienai A. XXI, 2; pakaļ svē̦tku (gew. pēc svē̦tkiem), nach dem Fest Zempenhof;

c) nach - zur Bezeichnung des Zieles:
ar vilciņu Rīgā braucu tē̦vam pakaļ (gew. pēc) tabaciņa BW. 2373: Postpositiv: muodere bijuse trauku pakaļ Blied. šī nākuot māsas pakaļ LP. VI; 881. pakaļ wird in der Schriftsprache als Präp. nicht gebraucht; dafür aiz, pēc; [vgl. Le. Gr. § 550.].

Avots: ME III, 38, 39

pakala,

1): es apkalu me̦lnu zirgu ar sudraba pakalām (Var.: pakaviem) BW. 29699, 2 var.

Avots: EH II, 139

pakala,

1) das Hufeisen
Dond.;

[2) eine eiserne SchlIttensohle
Warkl., Gr.-Buschhof].

Avots: ME III, 38

pakaļa: auch BW. 20433, Demin. instr. s. pakaliņu BW. 20295, 7 var.; tauku p., Schimpfname für einen sich schwerfällig Bewegenden Dond.: tu, tauku p., uzcelies nuo krē̦sla! lāča (lāču) p. "tāda jumta gals, kam slīpums sākas ne tikai nuo sāniem, bet arī nuo galiem" Siuxt. - pakaļā, a): pulkstenis palicis p. - auch Salis, Strasden. pulkstenis iet (ir) p. AP., Salis. stundinieks p. Skaista n. FBR. XV, 48; ‡ b) = pakaļ 2c: ej tē̦vam p. (hole den Vater)! Skaista n. FBR. XV, 48, Salis. es iešu pēc bē̦rniem p. Ruj. - ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es nuo tavas pakaliņas (hinter dir her), ... pa taviem pēdiņiem BW. 9179.

Avots: EH II, 140

pakaļa, der Hintere, das Hintere, der Hinterteil: Sprw. dari citam labu! cits tev parāda pakaļu. nu būs pakaļai kāzas, jetzt wird es Prügel setzen. mauku pakaļa, der Hurenjäger L. lielības pakaļa, der Prahlhans LP. VI, 1, 436. Der Lok, pakaļā, hinter, hinten, hinterher, = pakaļ: iedē̦stu liepiņu klēts pakaļā BW. 13645, 1. braucat paši pakaļā! 19383. māte raud pakaļā VL. viņš vienmē̦r priekšā, pakaļā, er ist immer dabei hinten und vorn: pakaļā palikt, nachbleiben, zurückbleiben: pulkstenis palicis pakaļā. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam ļuoti tālu pakaļā Pav. [pakaļā līdējs Ar., ein Fuchsschwänzer]. nuo pakaļas, von hinten, hinterher: dižais vedējs, nuo pakaļas iedams BW. III, 1, 82. In genitivischen Verbindungen entspricht der Gen. pakaļas dem deutschen Adjektiv "der hintere" oder Hinter-: pakaļas daļa, lokal daraus pakaļš daļa, pakaļas durvis Lautb. od. pakaļdurvis, die Hintertür, pakaļas gals; lokal pakaļšgals, pakaļas kāja, daraus dial. pakaļškāja od. pakaļkāja, der Hinterfuss: dancuo mans kumeliņš uz pakaļas kājiņām VL. pakaļas mieži, schlechte Gerste Jauns. Wohl (nach Leskien Nom. 177 u. 315) zu li. pakalà "Rücken", atsikal˜ti" sich anlehnen" [und vielleicht ai. kaṭa-ḥ "Hüfte", ahd. hald "geneigt" u. a., s. Feist got. etym. Wrtb. ² 429 und Boisacq 543].

Avots: ME III, 39

‡ pakalaine, eine aus hedenem Garn gewebte Bettdecke Auleja.

Avots: EH II, 139

‡ pakalains Heidenfeld, = pakulains: šās linu dzijas ir pakalainas.

Avots: EH II, 139

pakaļãm, pakalan st., für pakaļ, hinterher: kad nuorautu vienu lapu, birtu citas pakaļām BW. 10981.

Avots: ME III, 39

pakalas: auch Pas. XI, 318, Gr: Buschh. n. FBR. XII, 65, Kalupe n. FBR. XVIII, 33, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 28, Lubn. n. FBR. XVII, 117, Skaista n. FBR. XV, 34, Andrupine, Auleja, Heidenfeld, Kaltenbr., Nerft, A.-Laitzen, Oknist, Prl., Saikava, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH II, 139

pakalas BW. 21147, 1; 16872, Holmhof, für pakulas.

Avots: ME III, 38

pakaļass, -s, die Hinterachse: ratiem pakaļass pārlūzusi.

Avots: ME III, 39

‡ pakalâtiês Auleja, = ‡ pakaluôtiês: jē̦las dzijas aude̦kls cieši pakalajas Warkl. apnasāts kre̦kls pakalājas ebenda.

Avots: EH II, 139

pakaļbuomis, [der Weberbaum Hinterbaum am Webstuhl Bielenstein Holzb. 399 (Abbild. S. 398).]

Avots: ME III, 39

pakaļbràucẽjs, wer hinterher fährt, nachfährt.

Avots: ME III, 39

‡ pakaļčinkslis, der untere TeiI des Hinterfusses (?): Krančelis, pakaļčinkšļus ievilcis, aizdiedza Brigadere Skarbos vējos 54.

Avots: EH II, 140

pakaļdaļa od. pakaļējā daļa, der Hinterteil.

Avots: ME III, 39

pakaļdarinât, pakaļdarît, nachmachen, nachahmen: kuo citi varē̦tu mākstgi pakaļdarināt Vör. I, 1322. Subst. pakaļdarinãjums, pakaļdarĩjums, das Nachgemachte, die Nachahmung Vēr. II, 102; pakaļdarinâšana, pakaļdarîšana, das Nachmachen, Nachahmen II, 187; pakaļdarîtãjs, der Nachahmer: dzejnieku pakaļdarītāji Asp.

Avots: ME III, 39

‡ pakaldijais Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, = pakaļẽjais.

Avots: EH II, 139

[pakal˜dinât, schmieden od. beschlagen lassen: p. zirgu, ragus.]

Avots: ME III, 38

pakaļdrukât, tr., nachdrucken: grāmatas.

Avots: ME III, 39

pakaļdur(v)is, Pl., die Hintertür: viņš klusu ienāca pa pakaļdurzrīm.

Avots: ME III, 39

pakaļdur(v)is, Pl., die Hintertür: viņš klusu ienāca pa pakaļdurzrīm.

Avots: ME III, 39

pakaļdziņa,* die Verfolgung: es klausuos, - pakaļdziņas nav Janš.

Avots: ME III, 39

pakaļdzinẽjs, pakaļdzinẽjiês, der Verfolger: pakaļdzinējiem nebijis barības līdz LP. VI, 651. pakaļdzinējies nuorāvis tam svārkus LP. VII, 72.

Avots: ME III, 39

pakaļdzìtiês, nachjagen, verfolgen, nachstreben.

Avots: ME III, 39

‡ pakale Kaltenbr., = pakaļa.

Avots: EH II, 139

pakaļẽjs; [pakaļais (?) U.], der hintere, nachfolgende̦"Nachkomme" um Grobin: kava pakaļējus V Mos. 25, 18. pakaļējais pieturas pie priekšējā Etn. III, 28. pūru gan ielaidą, bet pakaļējuos panāksniekus aiztur RKr. XVII, 156, pakaļējie rudzi, minderwertiger Roggen Kav.

Avots: ME III, 39

[pakalene U., = pakaļene; nuo pakalenes, von hinten]: Māriņa ruotāja nuo pakalenes BW. 1390.

Avots: ME III, 38

pakaļene, das Hinten; nuo pakaļenes, von hinten: cēlās, kas nuo pakaļenes bij paslē̦pušies Richter 20, 33. [padebess stabs stājās nuo... pakaļenes II Mos. 14. tu man redzēsi nuo pakaļenes II Mos. 33, 23.]

Avots: ME III, 39

‡ pakalêt, = àizperêt: pakalē̦tas uolas Mesoten.

Avots: EH II, 139

I pakalêtiês, ‡

2) = pabadenêtiês Heidenfeld, Meselau, Prl., Saikava: lai pakalējas līdz vakaram.

Avots: EH II, 139

[I pakalêtiês Janš., = pagarêtiês.]

Avots: ME III, 38

[II pakalêtiês (?) "sich ein wenig krümmen": dēļi pakalējušies Zögenhof.]

Avots: ME III, 38

pakaļgabals, das Hinterstück, Hinterviertel, Hinterteil: cūkas pakaļgabals.

Avots: ME III, 39

pakaļgals, das hintere Ende, Hinterstück, Hinterteil: pūķim bijis priekšgals tievs un pakaļgals re̦sns LP. VI, 71.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļgũža, der Schinken Salis.

Avots: EH II, 140

‡ pakaļī, = pakaļ 1: dze̦nas p. Pas. VII, 328 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 140

‡ *pakaļiena, in der Verbind. nuo pakaļienas, von hinten: viņš brauca rindai gan˙drīz nuo visas pakaļienas Kaudz. Izjurieši 13 f.

Avots: EH II, 140

pakaliski, rücklings, hinterrücks, rückwärts Stud.

Avots: ME III, 38

pakaļkãja, der Hinterfuss, Hinterlauf: kad pavasari vabuolēm bē̦rni pakaļkājās, tad jāpasteidzas agri sēt Etn. II, 72.

Avots: ME III, 40

pakaļkãjis, pakaļkājas pīle, der Haubensteissfuss (colymbus cristatus) Hen., [eine Vogelart Wormen.].

Avots: ME III, 40

‡ pakaļkārši, gewisse Darmparasiten des Rindes: iekš guovsluopiem mājuo dažādi tārpi: ... p., kas dzīvuo iekš viengales Mekons Zelta māj. grām. 3, 254.

Avots: EH II, 140

pakaļķē̦muôt(iês), nachäffen: vilkatām nedrīkst pakaļķē̦muoties LP. VII, 869. Subst. pakaļķē̦muõjums, das Nachgeäffte, die Nachäffung; pakaļķē̦muôšanâs, das Nachäffen, die Nachäfferei; pakaļkē̦muôtãjs, der Nachäffer.

Avots: ME III, 40

pakaļķē̦muôt(iês), nachäffen: vilkatām nedrīkst pakaļķē̦muoties LP. VII, 869. Subst. pakaļķē̦muõjums, das Nachgeäffte, die Nachäffung; pakaļķē̦muôšanâs, das Nachäffen, die Nachäfferei; pakaļkē̦muôtãjs, der Nachäffer.

Avots: ME III, 40

pakaļķe̦tna, die Hinterpfote Etn. IV, 79.

Avots: ME III, 40

pakaļlaĩža, der Arschlecker, Schmeichler: viņš ir tikai kungu pakaļlaiža Sassm.

Avots: ME III, 40

pakaļmasts, der Hintermast.

Avots: ME III, 40

pakaļmẽģinâties, nachahmen. pakaļmẽģinãjums, das Nachgeahmte, die Nachahmung MWM. VII, 731; pakaļmẽģinâšanâs, das Nachahmen IX, 506; pakaļmẽģinâtãjs, der Nachahmer.

Avots: ME III, 40

pakaļnãcẽjs, wer hinterher kommt, nachfolgt: pakaļnācēji paliek mums tālu pakaļā.

Avots: ME III, 40

pakalˆnaîns, hügelig: pakalnaina vieta.

Avots: ME III, 38

‡ pakalnāja, hügelichtes Land Diet.

Avots: EH II, 139

pakalˆne, pakalns, pakalnis (li. pakal˜nė "die Niederung", pakálnis "ein Anberg, der Fuss eines Berges"),

1) der Hügel, die Anhöhe:
uzeju pakalnē Vēr. II, 137. lai skan kalni, pakalnītes BW. 27612, 1. kur maz kāds pakalniņš, vēl jāpalīdz stumt LP. V, 318. uz kapiem vajaga iet pāri kapu pakalnīšiem (Grabhügel) BW. III, 3, 878. vai uz kalnu, vai uz leju, vai uz kruoga pakainīti BW. 34084;

2) der Raum unten am Berge, der Abhang, der Fuss des Berges:
ragankalna pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91.

Avots: ME III, 38

pakalnesis [mit ļ ?], ein Holzgefäss mit Bügel, in welchem den Arbeitern flüssige Speise zugetragen wird Blieden.

Avots: ME III, 38

‡ pakalnīcas, Hosen aus hedenem Gewebe Oknist.

Avots: EH II, 139

‡ pakalnieks,

1) = pakùlniẽks 2 Heidenfeld, Lubn., Oknist, Sonnaxt;

2) ein schlecht od. in Fetzen gekleideter Mensch
Heidenfeld.

Avots: EH II, 139

pakaļnieks,

3): ein sozial niedrig Stehender, ein Unbemittelter
Seyershof: saimnieku bē̦rni bijuši; pēdīgi palika par pakaļniekiem: māju panēma citi.

Avots: EH II, 140

pakaļniẽks,

1) der Hintere, Letzte;
priekšnieks sāk mukt, pakaļnieks ķeŗ ruokā Etn. III, 187;

2) der Nachfolger, Nachkomme, Epigone Punien:
viņa pakaļnieki nespēja duot pastāvību tādam ziepju burbulim;

3) der Untergebene, Dienstbote, Knecht Mag. IV, 2, 132, U.;


4) der (die) Verstorbene, Selige:
mana pakaļniece, meine selige Frau Oppek. n. U., Mag. V, 1, 223. [In der Bed. 4 wohl ans r. покойникъ dass. umgebildet.]

Avots: ME III, 40

pakalnis (unter pakalˆne),

1): pakalˆnītis, ein kleiner Hügel
Weissensee.

Avots: EH II, 139

pakalns (unter pakalˆne)

1): pakalˆni,nš, ein kleiner Hügel
Lesten n. FBR. XV, 27, Saikava; pakalniņa galiņā BW. 2806 var.;

2): uz kalniņu ruozes sẽju, pakalnā maguonītes BW. 13527, 9.

Avots: EH II, 139

‡ pakaluôtiês Oknist, Sonnaxt, = pakuluôtiês.

Avots: EH II, 140

pakaļpalicẽji, pakaļpalikušie, die Hinterbliebenen: ja saimnieks vai saimniece nuomirst pilnā mēnesī, tad pakaļpalicējiem būšuot laime un pilnība Etn. II, 138. uzdzēra aizgājušam un piekuodināja tam, lai viņā saulē neaizmirstuot pakaļpalikušuos piederīguos LP. VII, 384.

Avots: ME III, 40

pakaļpãris, das hintere, letzte Paar: viens, divi, trīs, pakaļpāris ārā! BW. V, S. 220.

Avots: ME III, 40

pakaļpẽtît,* nachforschen Latv.

Avots: ME III, 40

pakal˜pĩba: iztapīgā pakalpībā Janš. Mežv, ļ. II, 142.

Avots: EH II, 140

pakal˜pĩba, die Dienstfertigkeit.

Avots: ME III, 38

pakal˜pîgs: tam ... pakalpīgi e̦sam LLD. II, 11 ₃ .

Avots: EH II, 140

pakal˜pîgs, dienstbeflissen, dienstfertig: viņš bija pakalpīgs A. XVI, 939.

Avots: ME III, 38

‡ pakal˜pinât, Dienste (Gefälligkeiten) erweisen lassen: viņš ... prata mūs ... labi p. Jauns. Raksti IV, 48.

Avots: EH II, 140

‡ pakaļplecis, = pakaļple̦cs: pārs labu žāvē̦tu cūkas priekš- un pakaļpleču Janš. Līgava II, 271.

Avots: EH II, 140

pakaļple̦cs, der Hinterschinken, das Hinterviertel: pakaļple̦cs ir dārgāks nekâ priekšple̦cs Sassm.

Avots: ME III, 40

pakal˜puôt, intr., dienen,einen Dienst, eine Gefälligkeit erweisen: labprāt jums gribu pakalpuot Asp. ar kuo varu jums pakalpuot? Subst. pakal˜puõjums, der Dienst, die Gefälligkeit: par šuo pakalpuojumu brūte duod apsēju BW. III, l, 15; pakalpuôšana, das Dienen, das Diensterweisen; pakaļpuôtãjs, wer einen Dienst, eine Gefälligkeit enveist, der Dienstgefällige.

Avots: ME III, 38

pakaļpùlki, die Nachhut, Arriergarde.

Avots: ME III, 40

pakaļpuse, die Hinterseite, der Hinterteil: pakaļpuse (pūķim) pēc uguns bumbas LP. VII, 720.

Avots: ME III, 40

[pakaļrags, der hintere Steven am Boot Bielenstein Holzb. 607 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 40

[pakaļrakstît Wid.,

1) Diktiertes schreiben;

2) (eine Handschrift) nachahmen.]

Avots: ME III, 40

‡ pakaļrati Ar., AP., C., Ermes, Lubn., die Hinterräder.

Avots: EH II, 140

pakaļriñda, die Hinterreihe.

Avots: ME III, 40

pakaļritenis, das Hinterrad: abi pakaļriteņi ve̦ci.

Avots: ME III, 40

pakaļrùoka, die Hinterhand (beim Kartenspiel).

Avots: ME III, 40

pakaļš, ‡

2) = pakaļ 2a Seyershof: liêsa ir p. aknām.

Avots: EH II, 140

pakaļš, aus dem Gen. pakaļas und lokal, z. B. Naud., für dasselbe, meist mit dem Nomen regens zusammengeschrieben: pakalšdaļa LP. V, 79, der Hinterteil; pakaļšgaļs, der Hinterteil VI, 381. pakaļškāja, der Hinterfuss V, 178, Vl, 502. nuostatīja tuo uz pakaļškājām V, 164.

Avots: ME III, 40

pakaļsacît, tr., nachsagen: p. priekšā teiktus vārdus MWM. XI, 285.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļšciska, der Hinterschenkel Siuxt.

Avots: EH II, 140

pakaļsêdeklis, der Hintersitz, der hintere, letzte Platz.

Avots: ME III, 40

‡ pakalse̦ns, = ‡ pakàlsns: pakalse̦na ... sieviete Jürgens 23.

Avots: EH II, 140

‡ pakaļšgabals Siuxt, = pakaļgabals.

Avots: EH II, 140

pakaļškāja (unter pakaļš): auch Grenzhof n. FBR. XII, 15, Siuxt.

Avots: EH II, 140

‡ pakàlsns, etwas hager, mager: gaŗš, p. vīrs Janš. Bandavā I, 4. pakalsnu augumu Dzimtene V, 109.

Avots: EH II, 140

‡ pakàlst, ein wenig trocknen (intr.): siens pakalst Saikava. nuoliek tās ceplī, lai pakalst Pas. IX, 382.

Avots: EH II, 140

[pakaļstaigât LKVv., nachfolgen.]

Avots: ME III, 40

pakal˜t, Refl. -tiês,

2): cāļi vēl nav pakalušies, bet iekšā jau čiukst Siuxt; ‡

3) acīs p., unablässig in die Augen (ins Gesicht) blicken
Wessen.

Avots: EH II, 140

pakal˜t [li. pakálti], tr.,

1) beschlagen:
ar pakaltu (zirgu) druvā gāju BW. 29956. kumelinš pakaltām kājinām (vgl. BW. 9084);

2) ein wenig, eine Zeitlang schmieden:
kalējs pakaļ, pakaļ, atpūšas;

3) pakalt varēt, spēt, schmieden können:
pakalt vairs ne˙kuo nespēju LP. V, 227. Refl. -tiês,

1) vergnügt eine Zeitlang schmieden:
nāc, pakalies manā vietā!

2) die Eierschale brechen, hervorkriechen:
cālis pakalies nuo uolas.

Avots: ME III, 38

pakaļtàisît,* tr., nachmachen, fälschen: naudu.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļtapis Saikava "kas pakaļ runā".

Avots: EH II, 140

pakaļtecis,* der Nachfolger, Epigone.

Avots: ME III, 40

[pakaļteķis, der etwas befolgt, sich an etwas hält: ve̦cu ierašu pakaļteķi Durben.]

Avots: ME III, 40

pakaļtē̦luõjums, die Nachbildung, Nachahmung Konv. ² 1857.

Avots: ME III, 40

pakàltêt: lika juo (= graudiņu) ceplī p. Pas. IX, 341. kuŗu kre̦klu izvelēja, tuo velvē pakaltēja Tdz. 39912.

Avots: EH II, 140

[pakàltêt, ein wenig trocknen (tr.): vēl drusku p. sienu.]

Avots: ME III, 38

[pakaļtēviņš, der hintere Steven am Boot Bielenstein Holzb. 607 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 40

pakaļtrepe(s), die Hintertreppe.

Avots: ME III, 40

pakaļtrepe(s), die Hintertreppe.

Avots: ME III, 40

‡ pakaļvējais PlKur., = pakaļẽj(ai)s. Etwa nach viduvējais.

Avots: EH II, 140

‡ pakaļzdej(ai)s Warkh., pakaļzdijs Lubn. n. FBR. XVII, 125, Bērzgale, Pilda, = pakaļẽjs: p. bē̦rns, das letzte (jüngste) Kind Bērzgale. pakaļzdijā diena ebenda.

Avots: EH II, 140

‡ pakamarît, ein wenig kamarît ‡ 2 N.-Peb.: pakamarī nu man tuo ratu! ne˙maz vairs neiet.

Avots: EH II, 140

[pakampstît, wiederholt ein wenig haschen od. greifen: p. salmus.]

Avots: ME III, 40

pakàmpt, tr., ergreifen, erfassen, packen: viņš pakampis sluotu LP. V,, 122. kad tevi vilks pakamptu!

Avots: ME III, 40

[pakañcinât, ein wenig reizen od. ärgern: p. suni Wandsen.]

Avots: ME III, 40

‡ pakaņ̃ģerêt Ronneb., ein wenig (Pferde od. andere Tiere) kurieren: vajaga p., gan jau tad paliks ve̦se̦ls.

Avots: EH II, 140

pakans, ein Hundename (aus d. Packan): sunīt, manu pakaniņ! BW. 17623.

Avots: ME III, 40

‡ II pakans, der Backenbart ("spalvas vai bārda uz vaigiem vai pakaklē vistām vai cilvē̦kiem") Linden in Kurl.: ze̦m snābļa pakaniņi. Aus d. Backen?

Avots: EH II, 140

[pakapât (slav. pokopati), ein wenig hacken: p. salmus.]

Avots: ME III, 40

pakapinât, tr., hämmernd ein wenig schärfen: izkaptis A. VIII, 1, 204.

Avots: ME III, 41

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

pakaraîns: p. suns, ein zottiger Hund Warkl. pakaraini mati, verwühltes, zottiges Haar ebenda.

Avots: EH II, 140

pakaraîns, pakaruôts, voller Anhängsel, Gehänge, Büschel: gan zīļuota, pakaraiņa (Var.: pakaruota) jaunu meitu istabiņa BW. 14623, l; 24211.

Avots: ME III, 41

pakaŗams, Part. praes. pass. von pakãrt,

1) was angehängt wird, angehängt werden kann:
pakaŗama atslē̦ga, das Vorhängeschloss Etn. II, 100;

2) wer aufgehängt werden muss:
pakaŗamie nuoziedznieki;

3) woran angehängt werden kann, das Anhängsel:
svārkiem pakaŗamais pārtrūcis. skapī pakaŗamie nuolūzuši. [pakaŗamais, der Kesselhaken Bielenstein Holzb. 274 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 41

pakaras "?": bija nuokrauta tik liela vaiņagu un zâļu guba, ka bija jāme̦t divās pakarās, lai aizne̦stu pruom Ciema spīg. 238.

Avots: EH II, 140

pakarâtiês, eine Zeitlang hangen, schaukeln, zappeln: lai vēl šķiņķis kādu laiku pakarājas skurstenī!

Avots: ME III, 41

‡ pakarâts, behaart: vai jis bijis viss p.? Pas. XII, 293 (aus Welonen).

Avots: EH II, 140

I pakarcinât [Lis.], [ein wenig schütteln, zappeln]: taksītis pacela priekškājiņas, pakarcināja vēl ar tām Baltp. [Refl. -tiês, = pakacinâties: viņš ar mani pakarcinājās Adiamünde.]

Avots: ME III, 41

[II pakarcinât Gr.-Buschhof, pakarcinêt Warkh., ein wenig gackern: vista vēl drusku pakarcināja.]

Avots: ME III, 41

‡ pakare,

1) die Türhänge:
durvis ... ar dze̦lzu pakarēm Janš. Dzimtene IV, 285. durvis tâ cirzdama, ka vai nuo pakarēm le̦c ārā Bandavā II, 127;

2) "?": varē̦tu grābt (scil.: ērkšķuogas) riekšavām pa visām ce̦ru pakarēm Brigadere Skarbos vējos 26.

Avots: EH II, 140

‡ pakarenêt Blieden "?".

Avots: EH II, 141

‡ pakareņis Plida "bēres". Auf r. похороны beruhend.

Avots: EH II, 141

pakarîgs,

[1) reich an Schoten
Wolmarshof, Renzenl: šuogad pupas pakarīgākas kâ pē̦rn: [zu kãrt:

2) ergeben, unterwürfig
Warkh. (wohi nach r. pokornij dass.)].

Avots: ME III, 41

pakariņas: auch AP.; Molken N.-Peb.; "krējumdaļas gar malām un virs rūgušpiena" AP.

Avots: EH II, 141

[pakariņas (?) "sula, kuo nuolaiž sviestu taisuot krējumam nuo apakšas N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411; für panariņas?]

Avots: ME III, 41

I pakarinât: auch Salis (éinmal aufhängen!).

Avots: EH II, 141

I pakarinât, tr., an-, aufhängen: pilsē̦tā būs pakarināts liels zuobins LP. IV, 5. tu manus iemauktus pakarināji. [Refl. -tiês, sich für eine Weile an etwas hängen: p. ar ruokām uz zara Warkh., Grawendahl.]

Avots: ME III, 41

II pakarinât: auch Sonnaxt; pakarini bē̦rnu, lai neraud! Saikava.

Avots: EH II, 141

II pakarinât, tr., etwas necken: meitu. [Refl. -tiês, ein wenig necken, reizen: p. ar suņiem N.-Peb.]

Avots: ME III, 41

[pakarinâtiês, ein wenig Hunger leiden: tagad luopiem barības trūkums; tāpēc būs jāpakarinājas Dond.]

Avots: ME III, 41

‡ pakarinêt, eine Zeitlang hangen: pakarinē, pakarinē! Pas. III, 429 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 141

‡ pakariņis Bērzgale, = ‡ pakareņis.

Avots: EH II, 141

‡ pakar̃ksne Siuxt, eine gewisse Pflanze: pakarksnes aug pa visām ceļa malām; guovis tās ē̦d.

Avots: EH II, 141

pakar̂ns, etwas mager: pakarns luops.

Avots: ME III, 41

pakaruôts, s. pakaraîns.

Avots: ME III, 41

[pakarpît, = pakārpît.]

Avots: ME III, 41

[pakar̂sêt, ein wenig erhitzen: p. ūdeni.]

Avots: ME III, 41

pakar̂st: dzelzis (kalēja ēzē) ir jau drusku pakarsis Dunika.

Avots: EH II, 141

[pakar̂st, ein wenig heiss werden: lai ūdens vēl drusku pakarst!]

Avots: ME III, 41

[pakarstîtiês, ein wenig langen od. sich strecken nach: p. pēc kā Bers.]

Avots: ME III, 41

[pakar̂sts, ein wenig od. ziemlich heiss: p. ūdens; pakarsta vasara.]

Avots: ME III, 41

pakas, die Pocken: lai tiem pakas, lai masalas, kas gulēja spilve̦nuos BW. 31532. viņai bij jāliek pakas. Vgl. bakas.

Avots: ME III, 41

‡ pakasas Heidenfeld "die beim Getreideeinführen auf dem Felde zusammengeharkten Getreidenachbleibsel".

Avots: EH II, 141

[pakašât, ein wenig kratzen od. scharren: p. galvu; lai vista pakašā graudus! Refl. -tiês,

1) ein wenig scharren
(intr.): lai vistas pakašājas! Lis.;

2) ein wenig zanken:
viņš mīl pakašāties Jürg.]

Avots: ME III, 42

pakase: lactarius piperatus Birsm.

Avots: EH II, 141

pakase, agaricus ("=baltene") Birsm.

Avots: ME III, 41

‡ pakasis, ein gewisser Pliz Bērzgale.

Avots: EH II, 141

pakasît, Refl. -tiês,

2): gājuse radam siena p. Ramkau.

Avots: EH II, 141

pakasît [li. pakasýti], tr., etwas schaben, kratzen, harken: muguru,. ādu. [Refl. -tiês,

1) sich ein wenig kratzen;

2) ein wenig, eine Weile harken (Heu);

3) ein wenig zanken.]

Avots: ME III, 41

pakašņât: pakašņājis ar tē̦va ruoku Pas. XIV, 489.

Avots: EH II, 141

[pakašņât, em wenig scharren: p. zemi.]

Avots: ME III, 42

‡ pakašņi, Harksel, was nachgeharkt wird Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 141

pakast,

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

3) ein wenig graben:
drusku ar ruokām pakasa Pas. XV, 59. pakaš zemi 257.

Avots: EH II, 141

[pakast (li. pakàsti),

1) untergraben, unterkratzen Brasche Kâ Palejas Jānis;

2) ein wenig kratzen
(galvu Grawendahl) od. harken (sienu Bauske). Refl: -tiês, ein wenig, eine Weile (Heu) harken C., N.-Peb.]

Avots: ME III, 41, 42

‡ pakatelêt Lubn. "paskraidīt".

Avots: EH II, 141

‡ pakatinât Meselau, = pataujât.

Avots: EH II, 141

pakatle: tuo pasviedīšu pakatlē Janš. Līgava I, 312.

Avots: EH II, 141

pakatle, der Raum unter dem Kessel; pakatlē, unter dem Kessel: pakatlē tādas brangas uogles Janš.

Avots: ME III, 42

[pakaucinât, ein wenig heulen lassen: p. suni.]

Avots: ME III, 42

[pakàukt (li. pakaũkti), heulen (nach Ausdrücken des Künnens): viņš nevar pakaukt. Refl. -tiês, ein wenig heulen: lai nu pakaucas!]

Avots: ME III, 42

‡ pakaũlaîns, etwas knochig, mager: pakaulaini darba zirgi Mahlup.

Avots: EH II, 141

‡ pakaule "eine Entenart im Meer" Angern n. BielU. Dissimiliert aus *kakaule? Vgl. kakaulis.

Avots: EH II, 141

[pakaũlêtiês,

1) ein wenigfeilschen;

2) Eier rollen
U.;

3) sich die Zeit vertreiben
U.]

Avots: ME III, 42

‡ pakàunêt, ein wenig beschämen Erlaa: vie˙nādi jaunuos pakaunēja: tâ tu nedari! tev apsmiesies. Refl. -tiês, sich ein wenig schämen: paskaunies tâ runāt! Dunika.

Avots: EH II, 141

[pakauninât, ein wenig kàuninât.]

Avots: ME III, 42

[pakàusêt,

1) ein wenig schmelzen
(tr.): p. taukus;

2) ein wenig ermüden
(tr.) Kl.]

Avots: ME III, 42

pakaûsis: mit àu ² auch Oknist.

Avots: EH II, 141

pakaûsis, [pakàusis ² Heidenfeld (li. pakaušis "Nacken"), pakause Manz. Post. III, 138, bei Glück ein acc. s. pakausu Jerem. 2, 27; 7, 26; 17, 23; 18, 17],

1) der Nacken, das Genick:
vai pakāusī acis, ka neredzi? mēli caur pakausi izraut;

2) der Schädel:
sirmi mati, pliks pakausis BWp. ² 20346. sē̦nalu pakausis, der Schwachkopf, Grützkopf; sliņķa pakausis, der Faulenzer: kuo nu vāries, sē̦nalu pakausi? LP. VII, 1, 187. kuo jūs, sliņķa pakauši, duomājat? LA. Zu kaûss I.

Avots: ME III, 42

pakaust,

1): bļuodiņa, ar kuo smiltis beršanai pakauš Iw. kad stāda, tad ar vienu ruoku pakauš bedrīti ebenda;

2): = pakast 1: kauli ... pakausti ... žuoga malā Pas. XIV, 293.

Avots: EH II, 141

[pakaust,

1) ein wenig od. eine Weile scharren:
p. zemi;

2) scharrend verstecken:
suns pakausa kaulu zemē Dond., Wandsen.]

Avots: ME III, 42

[pakaûstît, (ein Pferd) beschlagen (perfektiv): p. zirgu Lis., N.-Peb.]

Avots: ME III, 42

I pakaûstît: auch Auleja.

Avots: EH II, 141

‡ II pakaustît N.-Peb. (mit aû), Alswig, Bērzgale, C., Ermes, Grawendahl, Lubn., Meselau, Prl., Sessw., = papļaũstît: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks Ramkau.

Avots: EH II, 141

pakaût: abschlachten: p. gaili Preiļi (Kur. Nehrung). sāka ... guovs sē̦rgaļāt: ... nācās p. Janš. Mežv. ļ. II, 312. ‡ Refl. -tiês, sich eine Weile prügeln, schlagen Auleja. vienu reizi māsas taî pazakāva, ka ... Pas. VII, 138.

Avots: EH II, 141

pakaût, tr., dann und wann schlachten: kur vairāk cāļu, tur ar˙vienu ir, kuo pakaut Ahs.

Avots: ME III, 42

[pakautr(îg)s, ein wenig od. ziemlich schüchtern, blöde: p. bē̦rns.]

Avots: ME III, 42

[pakautr(îg)s, ein wenig od. ziemlich schüchtern, blöde: p. bē̦rns.]

Avots: ME III, 42

pakava: auch Kand., Seyershof.

Avots: EH II, 141

pakava [Manz., Salisb.], häufiger pakavs [PS.], das Hufeisen: es apkalu kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem (Var.: pakavām) BW. 29698, 3. viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt. Aus r. подкова dass.

Avots: ME III, 42

pakavaîns, pakavuôts, mit Hufeisen beschlagen [Fest.]: pakavaini zābaki Bračs. Jānītis jāja vaŗa tiltu pakavuotu kūmeliņu BW. 32931, 8.

Avots: ME III, 42

‡ pakavât,

1) verstecken
Dunika, NB., Rutzau: meita pakavāja bildi apakš spilve̦na;

2) "auklēt" Rutzau;

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: vakar pakavājām ve̦cuo saimnieku. Refl. -tiês,

1) sich in acht nehmen
Gramsden: pakavājies, ka nesaslapini kājas!

2) sich verstecken
Dunika, OB., Rutzau: puišelis pakavājies salmu kaudzē.

Avots: EH II, 141

pakavêt,

2): jem. die Zeit vertreiben, mit jem. Kurzweil treiben:
p. bē̦rnu Oknist. Refl. -tiês, ‡

2) unpers., (etwas) zu spät werden :
viņi ne˙kad nespēja tuo priekš saules izdarīt; ar˙vien tiem pakavējās, un saule bija pruojām Sieva 152.

Avots: EH II, 141

pakavêt, tr.,

1) vertreiben, verkürzen:
laiku;

2) eine Weile aufhalten:
tā trešā aiztecēja svešus ļaudis pakavēt (Var.: aizkavēt) BW. 14368, 2. nav neviena, kas viņa ruoku varē̦tu pakavēt Dan. 4, 32. [nepakavē man jājuot Glück II Kön. 4, 24.] Refl. -tiês, eine Zeitlang verweilen, sich aufhalten: lūdzams pakavējies drusku! Richter, 13, 15. Stenders gāja Vāczemē skuolā, tādēļ mums tur vairāk jāpakavējas Kundz.

Avots: ME III, 42

pakavs (unter pakava), ‡

2) Demin. pakaviņi, ein gewisses Handarbeitsmuster
Janš. Bandavā II, 327.

Avots: EH II, 141

pakavveidîgs, hufeisenförmig: pakavveidīgas saktas Konv. ² 688.

Avots: ME III, 42

plikpakaļa, comm., ein Habenichts: kur tāds plikpakaļa lai sievu liek? Sassm. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 344

pretpakal˜puõjums, der Gegendienst.

Avots: ME III, 389

re̦ntapakaļas (?), eine Art Kleidungsstück - "gludie svārki" Dobl.

Avots: ME III, 511

re̦snpakaļa sieva Dond. n. RKr. XVII, 49, eine dicke wohlbeleibte Frau (eig.: mit einem dicken Hinteren).

Avots: ME III, 513

smagpakaļa smagdir̃sa, jem. mit schwerem Hintern: tev tāda smagpakaļa (smagdirsa) sieva Dond. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME III, 948

‡ strīdspakaļa PV., ein Zänkischer.

Avots: EH II, 588

teļapakausis (aus teļš . pakausis), der Dummkopf: zē̦ns iereibis teicis-ķeizars e̦suot teļapakausis Janš. Bandavā I, 108.

Avots: ME IV, 161

‡ vèjapka ² Liepna "artemisia absinthium".

Avots: EH II, 774

viênpakaļ, in tās viņš vienpakaļ uotrai lasīja, die las er nach einander (die eine nach der andern) A. XVII, 392.

Avots: ME IV, 662

‡ pakaļzùobs, der Backenzahn Salis.

Avots: EH II, 140

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8

‡ àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosakāms, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

‡ àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32

àizklimstêt, àizklimst, erschallen, erdröhnen: viss mežs aizklimst, vilki dze̦nas pakaļ LP. I, 120; K.

Avots: ME I, 32

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizlipît, tr., anzünden: es, pakaļ te̦cē̦dama, aizlipīju uguntiņu BW.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 23221,4.

Avots: ME I, 37

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

‡ àizskriedinât pakaļ Für. I (unter skriet) "eiligst nachschicken".

Avots: EH I, 48

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51

àizsteberêt, intr., dahin-, wegwatscheln: viņa aizsteberēja šķuobīdamies vīram pakaļ Stari I, 38.

Avots: ME I, 53

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

‡ àiztirinât, schüttelnd hinter etwas fallen machen Lemburg: daži ābuoli aiztirināti aiz sē̦tas. Refl. -tiês, zuckend hin-, weggelangen: streipuļuodams tas aiztirinājās atpakaļis Deglavs Rīga II, 1, 173.

Avots: EH I, 58

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239

‡ apakļam Lemsal, Salis, = paka%C4%BCam">apakaļam, zurück.

Avots: EH I, 70

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

‡ apakuļ Sonnaxt, = paka%C4%BC">apakaļ.

Avots: EH I, 71

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

‡ apikaļ Popen, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86

‡ apiļ Ugalen n. FBR. VII. 29, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94

apkaustît [li. apkáustyti], beschlagen: zirgu, apkaustīju kumeliņu tē̦raudiņa pakaviem BW. 13828.

Avots: ME I, 93

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125

‡ aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

‡ a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159

‡ apukaļ Iw. n. FBR. VI, 56, Suhrs n. FBR. VII, 52, Linden, Zabeln, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123

apukaļus, zurück, dial. für atpakaļ BB. XVII, 284.

Avots: ME I, 132

‡ apukļam Ruoja n. FBR. XIII, 80, Schlehk n. FBR. VII, 52, Wandsen n. FBR. IV, 69, Seyershof, apukļams Serbigal n. FBR. IV, 58, apukļām Orellen n. FBR. XI, 43, ap(u)kļums ebenda, = paka%C4%BC">atpakaļ.

Avots: EH I, 123, 124

‡ apukuļ Orellen n. FBR. XI, 43, AP., = paka%C4%BC">atpakaļ.

Avots: EH I, 124

apzvẽrêt, ‡

3) "?": mēs par tevi zvērēsam. - apzvēriet (wenn ihr es auch beschwört?),
bāleliņi! atpakaļ(i) vairs neiešu BW. 13646, 14. ‡ Refl. -tiês, = apzvêrêt 1: viņš . . . divreiz apzvērējās, ka ... Ezeriņš Leijerk. I, 230.

Avots: EH I, 128

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.; ‡

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ astnesẽjs, ein Schleppenträger (?): mazie le̦dus šķē̦pulīši dancuo lielajiem kâ astnesēji nuo pakaļas Pet. Av. 111, pielik. 106.

Avots: EH I, 132

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148

ataĩrêt, tr., intr.,

1) zurückrudern:
atairē atpakaļ;

2) fort-, wegrudern:
at. laivu nuo malas;

3) herbeirudern:
atairē šurpu.

Avots: ME I, 148

atbêgt (li. atbė´gti), herfliehen; zurückfliehen: atb. atpakaļ Pūrs III, 7.

Avots: ME I, 150

‡ atbirinât, zurückschütten Stenden: a. paje̦mtuos graudus apcirknī atpakaļ.

Avots: EH I, 135

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atbràukt [li. atbraũkti "zurückstreichen" ], intr.,

1) zurückfahren:
atbr. atpakaļ;

2) herfahren, ankommen:
brūtgans atbrauca pūram pakaļ BW. III, 1, 62;

3) tr., abfahren seine Schuld:
parādu atbraukt.

Avots: ME I, 151

atbrist (li. atbrìsti),

1) zurückwaten:
atbr. atpakaļ;

2) herwaten:
šurp.

Avots: ME I, 151

‡ atbukt (li. atbùkti "stumpf werden"),

1) "отупѣть" Wid.;

2) zurückschnellen
Jürg.: skrēja un atbuka at pakaļ.

Avots: EH I, 136

‡ atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153

‡ atdēstît, zurückpflanzen: a. puķi atpakaļ se̦nākajā vietā.

Avots: EH I, 139

‡ atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 139

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atê̦das Sassm., Nachbleibsel von Speisen und Viehfutter: es cita atē̦das neēdīšu. luopu atē̦das izlietuo pakaišiem.

Avots: ME I, 157

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem; ‡

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142

atgrûst (li. atgrústi), tr.,

1) zurückstossen:
ce̦puri uz pakausi Dok. A. vējš atgrūž (aufreissen) pievē̦rtuon luogu Pur.;

[2) herstossen:
ve̦lns atgrūda sarkanbulli BW. 34458, 1]. Refl. -tiês, sich zurück-, abstossen: bumbas viena otru atgrūdīsies Pūrs III, 114.

Avots: ME I, 160

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160

‡ atgumt "= atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

[atkal˜t (li. atkálti), tr., abhämmern: akmenim malu Ruj., Kalz. - Refl. -tiês,

1) zum Überdruss schmieden;

2) sich abschleifen:
pakavi atkalušies Bers.]

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

atkā`rten, atkārtin, atkārteniski, zurück: viņš krita atkārten Kemp. gans rīkstei zarus rāva atkārteniski (= atpakaļ) P.

Avots: ME I, 166

‡ atķem̃mêt atpakaļ, nach hinten zurückkämmen: atpakaļ atķē̦mmē̦ti mati.

Avots: EH I, 151

atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.

Avots: ME I, 167