Paplašinātā meklēšana

agriena, ‡

2) nuo agrienas, won Kindheit an
Janš. Līgava I, 351. jau... agrienā, in frühen Jahren 32.

Avots: EH I, 4

agriena, agriene, frühere Zeit, Vorzeit: tas nuotika tālajā agrienā RA. agrienē turienes nuovadniekus apveltīja visādām privilēģijām RA. es steidzuos pie agrienes, ich habe mich gesputet, früh zu kommen Mag. XIII, 1, 14.

Avots: ME I, 11, 12

‡ àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30

‡ apèirìenis ² Oknist "ein runder apãrnis": siena piekratīts liels a.

Avots: EH I, 80

apķêriens: dažam cilvē̦kam visās darīšanās ir labs a. Ahs. gaišu saprašanu un ātru apķērienu Janš. Mežv. ļ. II, 503. dē̦lam a. Pas. VI, 336.

Avots: EH I, 96

apķêriens, Geistesgegenwart, Scharfsinn: bet nabagam netrūkst apķēriena LP. I, 148.

Avots: ME I, 98

‡ âriena, = âriēne: glīta un glude̦na ā. Janš. L. dzejas pag. 208.

Avots: EH I, 195

âriẽne, ârene [Glück Gal. 2, 6], das Äussere, die äussere Erscheinung, das Draussen; ungew. âriens: Visvalda āriens, die äussere Erscheinung Lautb. nuo ārienes (nākt), von draussen (kommen); auch: äusserlich, von aussen. re̦dz ārieni, nevar iziet, sieht das Freie, kann aber nicht hinaus (Rätsel) RKr. VII, 115; nuoslēgties pret ārieni A. XI, 475.

Avots: ME I, 243

‡ ariêns Bielenstein LSpr. I, 303, zeitlich begrenztes Pflügen.

Avots: EH I, 129

atdzêriẽns,

1) der Labetrunk
Mag. IV, 2, 108;

2) ein Trunk als Gegenmittel gegen einen Zaubertrank
A. X, 1, 529.

Avots: ME I, 156

bãriêns (unter bãrt): bàrienis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72.

Avots: EH I, 209

bedriens, ein Ort, wo sich viele Gruben befinden, eine Reihe von Gruben Jan.

Avots: ME I, 277

‡ biriêns, = birums: graudu b. Warkl.

Avots: EH I, 220

‡ brienums, = bridums: bridu purvu brienumā BW. 18761 var.

Avots: EH I, 244

cedriens, [ein mit Heidenkraut bewachsener Platz]: redzēja cedrienā arī pa priedītei Janš.

Avots: ME I, 367

‡ II cedriens "skaidiena" (?) Daugeln.

Avots: EH I, 262

cituriena (unter cituriene): jāiet būs uz cituriẽnu AP.

Avots: EH I, 275

cituriene, cituriena, citurene, ein anderer Ort: nuo citurienes, von anderswo, anderswohin: citurienē meklēt savu laimi. viņš aizgājis uz citurieni.

Avots: ME I, 390

[dãriens,

1) das Getreide, das in der Darre getrocknet wird Wandsen]:
beidzamuo auzu dārienu pārmērījuot;

[2) das auf 3 Dörrbalken zum Trocknen aufgeschichtete Getreide
Salis. Ableitung von dāris od. dāre].

Avots: ME I, 448

‡ drieniņš "?": kas kruoga jaktīs savus drieniņus jau bija dabūjuši Dünsb. Koša rotas kast. 7.

Avots: EH I, 335

dumbriens,

2): feuchte Torferde
(mit um̃ ) Iw.

Avots: EH I, 341

[dumbriens,

1) einschiessend, morastig:
dumbriena pļava Kalz.;

2) dum̃briens Nigr., = dumbrājs]; acc. s. dumbrienu BW. 21714.

Avots: ME I, 514

dūriêns,

1): dùrienis ² Linden in Kurl., Oknist u. a.

Avots: EH I, 348

dũriêns,

1) der Stich:
ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena (Rätsel). ceļa nesaredzi uz priekšu ne pa adatas dūrienam LP. VIII, 627. krusta dūriens, der Kreuzstich, saules d., der Sonnenstich, zalkša d.;

[2) der Fauststoss, Faustschlag
L., St.].

Avots: ME I, 529

dzêriens: dzêrìenis ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Wessen n: FBR. XIII; 88, Oknist n. FBR. XV, 175, Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt,

2): ein bestimmtes Getränk (aus Roggenmehl, mit Malz und Hopfen zubereitet)
Ramkau; ‡

3) = dzeršana: ielaisties dzērienā; sich dem Trunk hingeben Strasden.

Avots: EH I, 356

dzêriens,

1) der einmalige Akt des Trinkens:
mucu dzēra dzērienā, klaipu ēda ēdienā Etn. IV, 152;

2) das Getränk:
ēdieni un dzērieni. [Acc. s. dzēreni Glück Koloss. 2, 16 u. a.]

Avots: ME I, 548

gaŗdìena (unter gaŗdienis),

1): auch Dunika; ‡

2) ein langer Tag:
lai gaļa stāv gardienai Pas. XI, 364.

Avots: EH I, 385

‡ grantsbedriens, ein ort, wo mehrere Grandgruben sind: zemi ņemt nuo ve̦cā grantsbedriena Janš. Dzimtene I ² , 352.

Avots: EH I, 398

[grienis "?": me̦lns kâ grienis Trik.; aus Plahnhof dafür: griẽmis.]

Avots: ME I, 659

ĩriẽns, der Ruderschlag: mums laiva viegluos īrienuos virs viļņiem līguojās Rainis.

Avots: ME I, 837

izšķīriens, s. izšķira.

Avots: ME I, 812

‡ ķeizeriene BW. 2697, s var., Pas. VIII, 163, = ķeĩzariene.

Avots: EH I, 693

ķêriẽns, der Griff, Fang: aiziet, smiedamies par tādu ķērienu LP. V, 230. tagad kungam cits ķēriens V, 197. pa ķērienam nākt, in den Schuss kommen: lai viņš man tikai nāk pa ķērienam JR. IV, 87. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 375

kriena, s. kriens I.

Avots: ME II, 284

‡ kriẽne Gramsden, Kal., = kriẽns I 1.

Avots: EH I, 657

kriẽnêt, sich mit einem dünnen Häutchen bedecken.

Avots: ME II, 284

krienis (unter kriens II), ‡

2) "?": situ krieni (> ostle. krīni) galdeņā, situ galda galeņā; tauteņām krieņa žēl Tdz. 42922.

Avots: EH I, 657

II kriens: auch Elger Diction. 605; die Aussteuer (?): vai tad muļķis varuot sakrāt meitai divi simti rubļu kriena naudas? Jauns. B. gr.3 I, 98, ähnlich auch Memelshof, Nerft. "der Braut, Eitern" ME. II, 284 zu ersetzen durch "der Braut, Eitern"; "крьнути" ME. II, 284 zu ersetzen durch кpumu, s. Vaillant Rev. d. ét. sl. XIV, 78 ff.

Avots: EH I, 658

krienums, das Schonste und Beste einer Sache Peb. n. U. Zu kriẽns I.

Avots: ME II, 284

‡ kûdriens ² Iw., = kûdraîne.

Avots: EH I, 682

‡ kuŗiêne ² Dunika, Kal., OB., Stenden, Wandsen, = kuriêne.

Avots: EH I, 680

kuriêne, [kuriêna Kl.], kurene N. - Schwanb., welche Gegend, nur in den Verbindungen: nuo kurienes? woher? uz kurieni? wohin? nuo kurienes nākdams? uz kurieni iedams? Auch indefinit: irgendwoher, irgendwohin: ja tas uz kurieni aizbrauktu, tad raksti man!

Avots: ME II, 322

[kurienietis Wid., von wo kommend, stammend.]

Avots: ME II, 322

‡ kurìenis ² Bērzgale, Warkl., = kũriêns: ieliku labu kurieni. maizei vajag lielāka kurieņa.

Avots: EH I, 678

[kũriêns malkas U., soviel Holz, als zu einmaligem Einheizen nötig.]

Avots: ME II, 337

‡ meĩstariene, die Meisterin: lielas meistarienes aušanas mākslā Janš. Nīca 33.

Avots: EH I, 796

mel˜deriene, die Müllerin.

Avots: ME II, 594

‡ miriens, der Tod: nezin, kad m. pienāk Seyershof.

Avots: EH I, 817

‡ nâtriena ² Rutzau n. FBR. VII, 122, = nâtriens.

Avots: EH II, 9

‡ *ņātriena od. *ņātriens (erschlossen aus dem loc. s. ņātrienā Tdz. 49365), ņâtriene Borchow n. FBR. XIII, 20, = nâtriens.

Avots: EH II, 113

nâtriene (unter nâtriens ): auch (mit â ² ) Lesten.

Avots: EH II, 9

nâtriens: auch (mit â ² ) Gramsden.

Avots: EH II, 9

nâtriens, nâtriene, ein mit Nesseln bewachsener Ort: sliņķis guļ nātrienā (Var.: nātrienē) BW. 503. suņi rēja dē̦lu māti, pa nātrienu vazādami RKr. XVI, 228.

Avots: ME II, 703

[nẽriens Ruj., der Griff (grâbiens): šuoreiz viņam bija labs nēriens.]

Avots: ME II, 742

‡ niriens, das einmalige (Unter)tauchen: kuo tie bija redzējuši savuos nirienuos jūŗas dzelmē Rīts 1936, № 78.

Avots: EH II, 25

[nùokrienêt, nùokrienêtiês, sich mit kriẽns

I 1 beziehen
Nigr., Bauske: putras spannis vis˙cauri nuokrienējis; re̦dzams, ka tur ne˙viens nav bijis klāt Nigr. stāveņi pilni līdza malām (ar pienu) un nuokrienējušies, juk negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114.]

Avots: ME II, 802

pèriêns (unter pḕrt),

1): pūcītei vajaga pēriena dabūt BW. 2546. pēriena pelnītājs 3047.

Avots: EH XIII, 228

pèriêns, s. pērt.

Avots: ME III, 208

pìeskāriêns; die Berührung: viņa iekšēji sarāvās nuo katra pieskāriena Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 291

puriens, = purviens, der Morast: nuodzeries, bāleliņ, purienā rāvūdeni! BW. 21896.

Avots: ME III, 417

rien: pār dzelmi bura r. Austriņš Kop. raksti V, 233.

Avots: EH II, 379

rien (III p. prs.), bewegt sich (fliegend) rasch: (kuodes) bariem vien... rien Dz. Vēstn. dziesma jautri gaisā rien Latv. tavas nemierīgās duomas caur suodrējme̦lnuo nakti rien. dienvidā rien spāri pār zâlēm E. Stērste Latvis № 1324. Ausserpräsentische Formen sind unbelegt. Anscheinend zu slav. rinǫti od. rějati "rasch fliessen" u. a. (s. unter rîts).

Avots: ME III, 546

‡ riêne Zvirgzdine, = riêva: r. starp dēļiem galdā. dubļains ceļš: dziļas rienes ar skrituļiem izgriêztas.

Avots: EH II, 379

sabãriêns LKVv., wia., heftige Schelte.

Avots: ME IIII, 592

‡ satriẽnêt Gramsden, langsam verfaulen: kuoks satrienējis sarkans Gramsden. satrienējusi drēbe Rutzau.

Avots: EH XVI, 457

sēriêns, das einmalig in die Heizriege zu führende od. angeführte Korn: sēriens jāve̦d nuo lauka Janš. lai stātuos pie sēriena ievešanas siltrijā Janš. Dzimtene IV, 148. Zu sērt I.

Avots: ME III, 829

‡ šiņķeriene, die (Bier) einschenkt: alus š. BW. 21352, 2.

Avots: EH II, 626

‡ sīriens, ein Streifzug zu gewaltsamem Ausheben von Rekruten: pirmā sīrienā jau aizveda manu brāli Janš. Mežv. ļ. II, 422.

Avots: EH II, 493

‡ šituriene PV. "turiene": vai nuo šiturienes tu nāc?

Avots: EH II, 627

skâriens ² Mesoten, die Berührung: starp ikdienas rupjiem skąrieniem Asp.

Avots: ME III, 880

šķeriêns Nieder - Kurland, = šķipsna: linu, dziju (Dunika), matu šķeriens.

Avots: ME IV, 28

šķiņķeriene, die Schenkerin: salda alus šķiņķeriene BW. 21352, 2.

Avots: ME IV, 42

šķiriêns: cita meita sien kūli ar re̦sgaļiem, cita atje̦m šķirienu un ar tuo sien Grobin.

Avots: EH II, 637

šķiriêns, eine Fitze V.

Avots: ME IV, 44

šķīriêns, ‡

2) "?": aužuot būs plats š.; maz audu ies iekšā. un ātri nuoaudīs Lttic. 1587.

Avots: EH II, 639

šķīriêns Dunika (mit ĩ), Livl. und Libau n. U., Lubn., = šķīre, šķīrenis, šķīris 2, der Scheitel.

Avots: ME IV, 49

skuoriens, skuors, der Dachfirst Bielenstein Holzb. 86. Zu kuoris III.

Avots: ME III, 910

‡ *skrienace, eine deren Augen sich schneII hin und her bewegen (?): tautu meita, skrienacīte Tdz. 99669.

Avots: EH II, 512

‡ skudriens, eine Stelle, wo viele Ameisenhaufen sind: ceļš gāja gar plašu skudrienu Janš. Dzimtene I, 307. nuo skudriena puses ebenda.

Avots: EH II, 514

spêriẽns: (pē̦rkuona) aukstais ("bez degšanas") s. Salis. spērš[u] deviņus spērieniņus BW. 15976 var.

Avots: EH II, 549

spêriẽns, ein starker Schlag oder Stoss; der Schlag eines Pferdes; ein Donnerschlag: Pēterburgas avīzēm nācās pārciest gŗūtus spērienus Vēr. I, 1444. viņa raksts duod spērienu duomām . . . A. XXI, 593. ķēves spēriens nesāp Br. sak. v, 517. pē̦rkuoņa spēriens LP. VII, 488.

Avots: ME III, 993

stiebriêns Brasche, stiebriene, das Röhricht Brasche: dze̦nat guovis stiebrienē (Var.: niedrājā)! BW. 2910, 4.

Avots: ME IV, 1077

striena,

1): striênas ² Nigr. "kāju lieli"; strienas Dunika "iegūžas, sānu kauli".

Avots: EH II, 589

striena,

1) striênas ² Kalleten, acc. pl. strienus MWM. VI, 193, die Hinterbeine, Lenden:
viņš sāka zirgu ar vicēm kapāt pa ceļiem un strienām (auch in Rutzau) CTR. I, 20. ar... nātru sauju abām (meitām) pa striênām ² ! Janš. Dzimtene ² III, 375;

2) "?": ūdenszâle ruda līdz zemei strienas vij R. Sk. II, 38. Entlehnt aus žem. strienos < s(t)rė´nos (mit ė´ z. B. in Lazdijai im Suwalkischen) "Lenden"
(s. dazu Walde Vrgl. Wstb. II, 633 und 705).

Avots: ME IV, 1093

šuriens O.-Bartau, = krūmiens: še nav ne mežs, ne pļava, tik tāds šuriens Janš. Mežv, ļ. II, 357. Erinnert an li. šiùrės "Schachtelhalme".

Avots: ME IV, 106

sutrien(i)s, eine feuchte, sumpfige Stelle Katzd.; sutriens Nigr., eine Mistgrube beim Viehstall Kurs., Nigr.: sutrājs sate̦k sutrienā Bauske; ein Misthaufen Līn., Wain.

Avots: ME III, 1128, 1129

sutrien(i)s, eine feuchte, sumpfige Stelle Katzd.; sutriens Nigr., eine Mistgrube beim Viehstall Kurs., Nigr.: sutrājs sate̦k sutrienā Bauske; ein Misthaufen Līn., Wain.

Avots: ME III, 1128, 1129

svēriêns, ein Hieb, Schlag Burtn. n. U.

Avots: ME III, 1153

svešuriene: auch FBR. IX. 159. Sonnaxt

Avots: EH II, 615

svešuriene Bers., svešuriena Balt. kal., = svešiena: latvieši ienākuši nuo svešurienes A. v. J. 1896, S. 23. dē̦lu nuoduošuot pruojām svešurienē 400. svešurienē ar dzīvi nākas grūti aprast Druw. n. RKr. XVII, 81. patapināts nuo svešurienes Etn. IV, 139. Vgl. li. svetur̃ "am fremden Ort".

Avots: ME III, 1152

triene (?) Popen n. Biel. "= stierne (Pussen), Pergelholz".

Avots: ME IV, 244

triẽnêt Assiten, Gramsden, triênêt ² Rutzau, -u, -ẽju, faulen, modern U., verwesen. Etwa zur Basis t(e)rei- bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 729??

Avots: ME IV, 244

turiene: auch (mit ìe ² ) Borchow; nuo turienes BW. 11167, 6 var.

Avots: EH II, 705

turiene, das Dort U.: nuo turienes, von dort U. uz turieni, dorthin: nezinu... ceļa uz turieni LP. V, 112. dvēseles nuokļuvušas uz turieni Etn. IV, 174. ar turienes raganu (mit der dortigen Hexe) LP. V, 4.

Avots: ME IV, 271

turienẽjs, dortig, von dort Wid.

Avots: ME IV, 271

turieniẽtis Segew., Dr., Vīt., Pas. VI, 149, ein Dortiger, dort Wohnhafter.

Avots: ME IV, 271

turiêns: (kajām) nebijis lāga turiena Pas. XV, 452 (aus Smilt.). tai drēbei nav vairs ne˙kāda turiena (stipruma, izturības) Kaugershof.

Avots: EH II, 705

turiêns, der Halt: vērpšana bijusi grūta, juo salmiem un sūnām nebijis lāga turiena Pas. V, 468 (aus Serbigal).

Avots: ME IV, 271

tvêriens, das einmalige Haschen, Fassen, der Griff: viņais kautrais tvēriens Stari II, 748.

Avots: ME IV, 291

‡ vakarienē Lubn., gestern gegen Abend: v. pļāvām sienu.

Avots: EH II, 751

vakarienis,

1) in Dubena und Kreuzb. "der Brautführer";

2) "vakara vējš" (wo?);

3) "ein abendlicher Gast"
(?) A.-Schwanb.

Avots: ME IV, 448

vakariens,

1) ein Platz, wo sich benachbarte junge Leute am Abend zu Spiel und Tanz versammeln
Wirgin.;

2) "vakara vējš": lē̦ni siltais vakariens kaitējas gar viņas vaigiem A. v. J. 1902, S. 725.

Avots: ME IV, 448

variens, s. vare̦ns.

Avots: ME IV, 479

I vẽriêns,

1): uzsietam aude̦klam pirmuo vērienu veŗuot Lttic. 1259;

4): "cirtiena daļa, kuo nuopļauj izkapts ar vienu griezienu" AP. vālas izsvaidītas, vērieni cirpšļuoti Jauns. J. un v. 139.

Avots: EH II, 776

I vẽriêns C.,

1) ein Stich mit der Nadel mit Durchführen des Fadens
U.; "aužuot dzijas ievēršana ar atspuoli caur pašķiemeli" Ramkau: re̦ti vērieni, undichte Naht U.;

2) - pavediêns, der Faden (so lang, wie man ihn abreisst, um zum Nähen in die Nadel einzufädeln)
Salis: nevar vērienu adatā ievērt Salis. šūt ar garu vērienu, mit einem langen Faden nähen ebenda;

3) ein Hieb, Schlag
W.-Livl. n. U.: viņš pienāca man pa vērienam (in eine solche Stellung, dass ich ihn leicht, bequem schlagen konnte) Jürg., Sessw., Zögenhof;

4) "cik tālu ar sauju aizķer linus" Bers.; = cìrtiêns ² Drosth., Ramkau, Tuckum (mit ẽ ), Sessw.; "platums, cik uz priekšu sienu pļaujuot nuo cirtiena ar izkapti aizņe̦m" (mit è ) Plm.; "katrs izkapts vilciens pļavā, nuo kā sapļaujas cirtiens" A. XI, 170, (mit è ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Lubn., Sessw.: kad izkapts ir atkaru, tad tā ņe̦m lielu vērienu, kad uzkumu, tad viņa neņe̦m vēriena Ramkau. tu pļauj lieliem vērieniem Plm. n. RKr. XVII, 86;

5) der Flügelschlag:
pret ziluo templi slaikuos vērienuos tie laižas Zalktis I, 91;

6) pa vērienam,
passend: Juris vienīgais kaimiņš pa vērienam Seibolt. viņš mīļuo... skuķi, taisni tuo, kura pat˙laban pa vērienam;

7) eine Anzahl von 5 Strömlingen:
kālā seši vẽrieni (reņģu) Markgrafen;

8) plašs vēriens (vielleicht dem r. широкiй размах nachgebildet), Breitwürfigkeit, weiter Gesichtskreis:
viņam plašs vēriens. Zu vērt "einfädeln, reihen".

Avots: ME IV, 562

*II vēriens od. *vēriena, vēriene, = vēreja: dzilna... vērienā kledzināja BW. 23426, 1. aizsmakuse dze̦guzīte vērienē (Var.: vēriena) kūkuodama 23923. vējiņš luoka vērienā (Var.: kļavienā) ve̦damās kamaniņas 11082 var. kâ uozuolu vērienā (Var.: vērijā) 22336. kâ var siekste sieksti lauzt? abas guļ vērienā 8491 var.

Avots: ME IV, 562

vẽveriene, die Weberin Gr: Buschh.

Avots: ME IV, 572

virienis, was gekocht wird, die Speise Gr.-Buschh., Oknist, Warkh., Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 605

viriêns: viriêniņš Saikava, so viel auf einmal gekocht ist.

Avots: EH II, 787

viriêns, so viel auf einmal gekocht wird L., U., C.; eine flüssige Speise, eine Suppe Šķilbē̦ni: viriens kaisa it saldu smaršu SDP. III, 74.

Avots: ME IV, 605

*visuriene (unter *visurene): nuo visurienes Evang. 1753, S. 58.

Avots: EH II, 790

žagariena AP., žagariene AP., žagariens Kronw., = žagaraine: priekšnama galā ir durvis, kas ve̦d vai nu uz augļu dārzu, vai žagarienu Plutte 83.

Avots: ME IV, 785

žagariens (unter žagariena): auch Frauenb.

Avots: EH II, 816

II kriens [li. krienas "pretium pro sponsis"], krienis U., was der Bräutigam der Braut, Eltern und Freunden gibt [Manzel Phraseol. cap. XXXII. - Zu aruss. крьнути, gr. πρίασϑαι "kaufen", ai. krīņāti "kauft", ir. crenim "kaufe" u, a., s. Trautmann Wrtb. 142, Berneker Wrtb. I, 633, Bezzenberger BB. XII, 78 und XVI, 238, Preltwitz Wrtb.2 384, Boisacq Dict. 813].

Avots: ME II, 284

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ àizblèņuôtiês: aizblēņuoties līdz pērienam, eine gewisse Zeit hindurch dumme Streiche machen und schliesslich dafür geprügelt werden.

Avots: EH I, 10

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20

‡ àizdaņ̃ģinât, (etwas Schweres) mühsam hin-, wegschaffen Dunika, Rutzau. Refl. -tiês. übersiedeln Rutzau: uz kurieni īsti e̦sat aizdaņģinājušies? Janš. Dzimtene III, 186.

Avots: EH I, 17

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25

‡ àizkàist,

1) sich erhitzen; erröten
Oknist: a. pie uguns stāvuot vai ātri skrienuot;

2) in Zorn geraten
Ass. - Kalt. Refl. -tiês, = saskaisties, zornig, böse werden Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 28

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

àizstiguôt, versperren, benehmen: aizst. vīram spēju glābties uz turieni MWM. II, 498.

Avots: ME I, 53

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna ^2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67

àlpa ² : vējš àlpām ² skrien Warkl. n. FBR. XI, 118. àlpām ² salts vējš pūš Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. ar vienu àlpu ² "atsevišķā paņēmienā" Stom. vienā àlpā ² ebenda, gleichmässig, beständig.

Avots: EH I, 68

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. ^2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III ⁴ 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita kā ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

‡ apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76

‡ I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99

‡ aplizgât (so auch aplizguot I, 102 zu lesen),

1) belecken
Baltinov, Liepna, Ludsen, Wessen;

2) (einen Fisch) abschuppen
Marienhausen.

Avots: EH I, 99

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

‡ I apmucis (Substantiv?) "nuoplucināta vieta, brūce" Baltinov, Marienhausen.

Avots: EH I, 102

apuôgs (li. apúokas), [infl. opùgs ² in Preili], apuoksts Stürzenh., nach RKr. VIII, 88 Käuzchen (Surnia noctua Retz), nach Nat. XXXVII, 29 Rauchfusskauz (Nyctale Tengmalmi Gm.); Demin. apuodziņš, Sperlingseule (Athene passerina L.) Nat. XXXVII, 31. es e̦smu kā apuogs, ich bin gleich wie eine Rohrdommel Ps. 102, 7. Smilt., Bers. [Mit k: es kâ kāds appohks nuoblanduos Dietz. - Zum g in apuogs gegenüber li. apúokas vgl. oplugs in Marienburg für apluoks u. a. Le. Gr. § 119. Bezzenberger verbindet BB. XXI, 304 ¹ li. apúokas mit le. ūkšuot "seufzen", got. auhjłn"lärmen"u. a., aber was bedeutet dann ap-?]

Avots: ME I, 133

appurņît,

1) weg-, abstossen:
viņš nuo jumta appurņījis visus salmus zemē Etn. II, 81;

2) umstossen
(ve̦zumu) Marienb.

Avots: ME I, 112

‡ appūstît = appūšļuôt: dēkles mē̦dz tuo (dzērienu) vēl a. un apvārduot Janš. Mežv. ļ. I, 374.

Avots: EH I, 107

‡ apskarnîtiês, in der Fastenzeit verbotene Speisen essen Marienhausen.

Avots: EH I, 113

apskrìet, ‡

5) im Laufen überholen:
ja es apskriešu tevi Pas. I, 383; ‡

6) vergehen, dahinschwinden (von der Zeit):
tie gadi apskrien BielU.; ‡

7) begatten, befruchten:
apskrej mūsu kazu! Ulanowska Łotysze 43; sich belaufen (sich begatten) Siuxt: ķēve apskrēja ar jaunuo ērzeli; ‡

8) im Verkehr (hin und her eilend) erfahren (ermitteln):
cik dabūju a. Janš. Atpūta № 382, S. 4.

Avots: EH I, 113

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

ârā, s. ār und âra. [Preili ( hier neben âriene) und Marienburg àrâ, vielleicht nach ìekšā.

Avots: ME I, 240

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240

ârene, s. riene">âriene.

Avots: ME I, 242

aruõds [li. arúodas],

1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;

2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]

Avots: ME I, 142

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ atbê̦guļuôt, herflüchten (intr.): nuo kurienes viņš atbē̦guļuojis?

Avots: EH I, 135

‡ atblandîtiês, sich umhertreibend hergelangen: nuo kurienes tas atblandījies? atblandās arī mūsu pusē Siuxt.

Avots: EH I, 135

atdrimt: abbröckeln (intr.) Marienhausen ("nur von Lehmgefässen"), "atbirzt, atdrupt, atplīst" Golg.: nuo akmeņa atdrimis liels gabals.

Avots: EH I, 139

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144

atglêbtiês, atglābtiês, wieder zur Leibesfülle, zu Kräften kommen, sich erholen, genesen C.: nu jau viņš labi atglēbies nuo neveselības Serb.; viņš vēl nav atglābiers nuo ziemas pēriena Upītis Nemiers 43.

Avots: ME I, 159

‡ atjādîtiês (li. atsijódyti), tollend und unerwünscht herkommen N.-Peb.: nuo kurienes tas šurp atjādījies?

Avots: EH I, 144

‡ atjũdît C., herjagen: a. čigānus nuo meža uz māju. Refl. -tiês,

1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies ² ?

2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz māju.

Avots: EH I, 145

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atplakt, intr., fallen, zurückweichen (vom Wasser): ūdens atplacis. pēc dzirkstuošiem mutuļiem dzēriens atpluok Seibolt.

Avots: ME I, 182

‡ atprecêt, heiratend (als Frau) heimführen: kungs atprecē uotru sievu Pas. IX, 198. māte, atpre̦cē̦ta nuo citurienes Austriņš Nopūtas vējā 5.

Avots: EH I, 159

‡ atreibuļuôtiês, = atžèibt: saimnieks ar puisi gan atreibuļuojušies (pēc pē̦rkuona spēriena) Latv. Av. 1858, piel. 23.

Avots: EH I, 161

atrìbêt, intr.,

1) erdröhnen, wiederhallen:
atbrauc kungi, atrīb zeme;

2) mit Dröhnen herbeieilen; in dieser Bedeutung auch
atrìbinât: atskrien viens, atrībina ar akmeņa kumeliņu BW. 30063, 1.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 186

atriêbîgs, rachsüchtig: atriebīgas duomas; atriebīga sirds. lai skrien ratā šis atriebīgais tēviņš Seib.

Avots: ME I, 186

atrunât, tr.,

1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;

2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;

1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [

4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,

1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;

2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;

3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.

Avots: ME I, 187

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atsìept ² zuobus BW. 19402, die Zähne fletschen. Zu li. šiẽptis "die Zähne fletschen; genauer: die Mundwinkel nach den Seiten verziehen" [und vielleicht zu russ. dial. си́пать "дергать" und poln. siepać "reissen", sowie nach v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, S. 104 zu got. haifsts "Streit" u. a.; zur Bed. des got. Wortes vgl. z. B. le. plêstiês "sich reissen; sich raufen"].

Avots: ME I, 191

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193

‡ atšļuka "riena%20gals">nepievē̦rpts šķēriena gals" Dunika: a. traucē aušanu.

Avots: EH I, 174

‡ atvāls Marienhausen, (mit ã ) Salis, = ‡ atcirtiêns 2, ein Doppelschwaden.

Avots: EH I, 179

‡ atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178

atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH I, 178

‡ atvazât, herschleppen: a. slimību nuo kaimiņiem. Refl. -tiês, sich herschleppen: nez, nuo kurienes šis atvazājies!

Avots: EH I, 178

aûgšlēciņu, aûgšle̦cām, augšlecēm Dr., aûgšle̦cu le̦cām, augšlē̦cu Duomas I, 155, hochspringend, in hohen Sprüngen, schnell, flink: augšlēciņu palēcuos Naud.; vīrs augšle̦cu le̦cām steidzās uz māju LP. VII, 72; augšlecēm vien pretī skrien Dr.

Avots: ME I, 219

‡ àukņât ² Warkl., -āju, schwarmen (von Rienen): bites aukņā.

Avots: EH I, 186

II aũlis, ein unruhiger, ausgelassener Mensch: aulis ir cilvē̦ks, kas dej, trakuo, lē̦kā Etn. I, 122, Brandenburg. viņš skrien kā aulis (Kalzenau). [Die zu aulis gehörigen auļiem, auļuos, auliski usw. weisen auf eine ältere Bedeutung "stürmische, schnelle Bewegung"; somit wohl wurzelverwandt mit aũdrums, audaļa. Nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ hierher auch gr. αὐλίξαι· δραμεῖν Hesych.]

Avots: ME I, 224

austrumnieks, austrumietis Aps., der Orientale, Morgenländer.

Avots: ME I, 229

àustrums C., PS., ãustrums Kand., [Salis], der Osten; austruma zeme, das Morgenland, der Orient: gudrie nuo austruma zemes. austrumuos, im Osten; pret austrumiem, gen Osten. [Zu * austrs.]

Avots: ME I, 229

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es māsiņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

barība, die Speise, Nahrung, das Futter: Sprw. zirga darbs, vistas barība. luopu, zirgu b. - barību (den Köder), lai tā būtu vai slieka, vai vēzītis, nedrīkst citādi saukt kā vienīgi par barību Etn. III, 95. nu vilka barība! MWM. X, 802, APS., Smilt., Erlaa, Sessw., C. tu malkas barība tāds! kā tu esi pērienu pelnījis! Gr. - Sessau. - Vgl. baruôt.

Avots: ME I, 264

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. ² 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

bẽ̦rzpuķīte, Siebenstern, Dreifaltigkeits Blume (Trientalis europaea) Peņģ. Konv. ² 3703; auch bezbē(r)nīte, zvaigznīte genannt.

Avots: ME I, 292

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

bezaste, wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe: raganas skrien par bezastes žagatām LP. VII, 548. tādas bezastes (Hexen) varuot vienīgi ar skaidru sudrabu nuošaut LP. V, 1. bezastes mērkaķi, schwanzlose Affen A. XX, 872.

Kļūdu labojums:
wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe = wer keinen Schwanz hat; die Hexe; gen. s. bezastes, schwanzlos

Avots: ME I, 282

bezbēnīte L., bezbērnīte Konv. ² 3703, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (Trientalis europaea).

Avots: ME I, 282

bezrùocis, fem. -ce (li. berañkis, f. -ė), wer keine Hand hat, der Handlose; auch das scherzhafte Bezeichnung des Windes, wie im Deutschen der Handlose für Wind: bezruocis atskrien Buschh. bezruocis par sē̦tu RKr. VII, 1308 (Rätsel).

Avots: ME I, 285

bezspā`rnis, fem. -ne, der (die) Flügellose: atskrien putniņš bez spārniņu, uzskrien uz kuociņu bez lapiņu, atnāk guosniņa,... ē̦d putniņu bezspārnīti RKr. VII, 1106 (Rätsel).

Avots: ME I, 286

bĩks, Interj. zur Bezeichnung eines Geräusches [?]: atskrien sila bite bīks, aizskrien sila bite bīks Tr. III, 1052. [Vgl. bīgs.]

Kļūdu labojums:
bīks, = bīks!
bīks = bīks!

Avots: ME I, 303

bim̃binât [Salisb., Lis.],

1) läuten:
šim jāskrien vai pašuos gaiļos un jābimbina A. XX, 82. krievi atkal bimbina; laikam rītu kāda svētdiena Etn. I, 6;

2) weinen:
kuo tik ilgi bimbini, vai nestāvēsi klusu?

Avots: ME I, 297

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300

bizmarīte, der Marienkäfer: raibuo bizmarīti ruosiņā A. XXI, 646.

Avots: ME I, 302

‡ biznāks "?": skrien pliks kâ b. pa lauku Fest.

Avots: EH I, 222

blāgs (li. blõgas "schwach, kraftlos" ), schwach in Krankheiten Oberl. n. Mag. IV, 2, 110; schlecht, von kotigem Wege, von schlechten, streitsüchtigen Menschen, von keifenden Weibern, unartigen [blàgs ² Aahof] Kindern Adsel, Oppek.; zänkisch, böse Annenhof, Mar.: viņš blāgs cilvē̦ks, ne ar kuo nevar satikt RKr. XV, 107; listig Sessw.; blāga diena, schlechter Tag N. - Schwanb., A. XI, 81; blāga seja A. VIII, 1, 111. [blàgs ² (= sirdīgs) suns, bl. (= slikts) laiks, bl. (= nekrietns) luops Mar. - Wohl entlehnt aus wr. блáгий "schlecht, hässlich"; man beachte den Schleifton von li. blõgas und den Umstand, dass auch in Marienburg, wo altes ā zu uo geworden ist, nicht * bluogs, sondern blāgs gesprochen wird.]

Avots: ME I, 311

‡ blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

‡ blìžģinât ² Saikava, ins Wasser schlagen, dass es mit platscherndem Lärm aufspritzt: ar dukuri blīžģina, tai zivis skrien tīklā.

Avots: EH I, 231

brankti, fest anliegend, gedrang: brankti uzsprausts, eng anliegend, gedrang: anstecken Mag. II, 3, 116, U. [Nach Wid. auch Adj. brankts, eng, glatt, fest anliegend. - Als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. wohl zu got. anapraggan "bedrängen", mnd. prange "Einengung" prangen "drucken" mhd. pfrengen "einzwängen", aschwed. prang "enge Gasse" u. a., vgl. Persson Beitr. 870 ^2, Siebs KZ. XXXVII, 300 f., v. Grienberger Wiener SB. CXLII, № VIII, S. 23, Feist Wrtb. ² 32; oder zu an. branga "Klemme"?].

Avots: ME I, 324

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brist,

1): zivis b., mit dem Watnetz fischen
Zvirgzdine; ‡

2) b. virsū "sich aufdrängen"
(?): nebrien virsū! negrūsties! Janš. Dzimtene III ² , 195. ‡ Refl. -tiês, um die Wette waten: ejam nu b˙! redzēs, kuŗš mēs dziļāk iebrissam Saikava.

Avots: EH I, 241

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

brĩvdiena, ein freier Tag, an welchem man der gewöhnlichen Arbeit entbunden ist; brĩvdienas, die Ferien.

Avots: ME I, 335

brĩvlaĩks,

1): die Ferien.

Avots: EH I, 243

brìžam (dat. s.), brīžiem od. (N.- Bartau) brīžis (instr. pl.), brīžum(i)s A. - Schwarden, zuweilen, bisweilen, zu Zeiten: brīžam skrien ātri, brīžam lē̦ni (Rätsel). Zu brìdis.

Avots: ME I, 336

brùolis, Name für die, welche st. brãlis brùolis ² sagen (Marienburger, Hochletten, Oberländer).

Avots: ME I, 342

‡ II brukšķêt, = brukšķinât 2: brukšķē̦dams un brākšķēdams nuogāzās viss ... sēriens zemē Janš. Mežv. ļ. 1, 213.

Avots: EH I, 245

brũvelis: auch Puhren n. FBR. XIV, 47, Wainsel n. FBR. XIV, 86, Siuxt, BW. 19576. brũveris (unter brũvelis): alutiņa brūverīt[i]s BW. 19627. Dazu ein Fem. brūverene BW. 9423, 4 var., brūveriene 9423, 4.

Avots: EH I, 247

‡ bubinêt Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 84, Kaltenbr., Pas. VII, 106, = bubinât I 1: zirgs bubinē̦dams skrien ... Pas. IX, 414 (aus Līvāni).

Avots: EH I, 248

bukurs [vielleicht: *bukuris], der Purzelbaum: kad šmaukšu gar ausi, bukurus vien apmetīsi Etn. IV, 121 [aus Lubn.]. skrien meitiņas bukuriem BW. 13914,1 [aus Lubn.].

Avots: ME I, 347

bul˜te (unter bul˜ta),

1): vara b. BW. 35477, 1;

2): auch Salisb.; ‡

7) (vēja) bùlte ² Saikava, eine heftige Windsbraut;
‡

8) ar bulti, mit Ungestüm, eilig, schnell
Wessen; bùltēm ² ("straumēm") ūdens skrien Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89; ‡

9) ein Bolzen, womit oben in der Gabelung eines in der Nähe eines Brunnens aufrecht stehenden, dicken Pfahles ein Balken befestigt ist, an dessen éinem Ende dei Brunnenschwengel hängt.

Avots: EH I, 251

bûtne, das Wesen: ieraudzīju tumši sarkanu būtni skrienam LP. VI, 69. progress nuo ze̦mākām būtnēm uz augstākām Vēr. II, 75.

Avots: ME I, 360

čãkstere, der Strahl, Tropfen: iecirtu kājā; asinis te̦k ar čāksteri Nigr. le̦dus lielām lāsēm un ve̦se̦lām čāksterēm pilē̦dams LA. piena čāksteres vien tik dzird skrienam Janš.

Avots: ME I, 408

‡ čalu čalum(i)s, plaudernd, schwatzend, larmend: saskrien ... bē̦rni čalu čalumis kâ zvirbuļu bari A. Brigadere Skarbos vējos 225. līdz skuolas bē̦rni sanāk, tūlīt iet čalu čalums Ahs.

Avots: EH I, 284

‡ čalu čalum(i)s, plaudernd, schwatzend, larmend: saskrien ... bē̦rni čalu čalumis kâ zvirbuļu bari A. Brigadere Skarbos vējos 225. līdz skuolas bē̦rni sanāk, tūlīt iet čalu čalums Ahs.

Avots: EH I, 284

caũrdure,

1): càu[r]dure ² Kaltenbr., Oknist, càurdures ² Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I ² , 44.

Avots: EH I, 261

caũrsâpju zāle, Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus L.) RKr. II, 69.

Avots: ME I, 366

‡ ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264

ceļmalīte, ceļmalu lapa od. ceļmallapa od. ceļlapiņa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75. Nach U. ceļmalas, Cichorien; RKr. III, 70.

Avots: ME I, 371

‡ *ce̦pans oder *ce̦pe̦ns (gesproch.: capans),

1) "der mehr angebrannte Teil eines gebackenen Schnittkohls"
Baltinow;

2) "nuoguris, gļē̦vs" Marienhausen.

Avots: EH I, 265

cepelnieks,

1) "dzelzs apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo uguns" Marienhausen, Zaļmuiža;

2) der Besitzer eines "kaļķu ceplis" Alschw., Katzd.;

3) "ein Ofenbesen aus Kieferzweigen"
Ludsen.

Avots: EH I, 265

ceriņi, die Flieder (syringa vulgaris): ceriņu krūms, ziedi; auch ceriene RKr. II, 79. [Aus d. Zerehne umgebildet.]

Avots: ME I, 375

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

cikstît: auch Liepna, Marienhausen, Rugāji; schnüren durch schüren zu ersetzen.

Avots: EH I, 269

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

citiena Pūrs I, 104, = cituriene.

Avots: ME I, 389

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ čuknas "?": č. izcē̦lusi, skrien gaŗām Janš. Līgava II, 283 (ähnlich 325).

Avots: EH I, 294

čunčuris (unter čunčurs I),

1): dzija saskrien čuñčurī Frauenb. slimība sarāvusi cilvē̦ku čuñčurī ebenda. aukstumā guļuot. saraujas čuñčurī Seyershof, Siuxt. puķe saaugusi čūnčurī ² Erlaa.

Avots: EH I, 295

cunduŗuôt: oficieris, cunduruodams par tādu cūcību, ieskrien kajītē Mek. Deb. v. 1873, S. 59; cuñduruôt Mesoten "leise, für sich sprechen".

Avots: EH I, 279

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. ² 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. ² 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I ^4, 462, Walde Wrtb. ² 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 ⁴ u. KZ. XL, 563 ^1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429

dakrist, hinfallen, hinstürzen: puika skrienuot dakrita PS.

Avots: ME I, 433

dambra, dambrava Spr., der Sumpf: viņiem netikās vakarā uz turieni pa dambrām un siekstām dauzīties.

Avots: ME I, 436

‡ dar̂daks (mit hochl. a < e̦?) Marienhausen. ein Wasserfall.

Avots: EH I, 308

daskrìet, herbei-, hinzulaufen: lai šūpuoja, lai līguoja vēja māte, daskriedama BW. 8426. [daskrien zaļa līdeciņa, nuoraun viņas vainedziņu Sprogis 5. daskrējusi pie brāļa LP. VII, 1, 142.]

Avots: ME I, 442

de̦guôna, die Eile, der unbezwingbare Eifer, eine nicht zu verschiebende Angelegenheit: ja viņam tāda de̦guona, lai skrien Wolm.

Avots: ME I, 452, 453

I deinis, der Tänzer, Springer: deinītis le̦c, deinītis skrien, deinim pē̦das nepazīst (Rätsel: der Floh). Zu diet.

Avots: ME I, 453

‡ dèivelis ² , ein heftiger, hitziger Mensch od. ein solches Tier KatrE.: tā deiveļa vair nevar valdīt, d. - kur šim nu jāskrien! "kas deivelē" Kalz. und Meiran n. Fil. mat. 26: tāds kâ d˙!

Avots: EH I, 314

‡ IV dẽ̦ka, = dē̦kla: ecēšu zarienr uzliek jaunu dē̦ku P. Rozītis (gebürtig aus Liepmuiža) Pēd. Brīdī v. 7. Mai 1927.

Avots: EH I, 318

dibêt, dröhnen: zirgs skrien, ka zeme vien dib Sessw., [AP., Bers.]. pie būdiņas vārtiem dib R. Sk. II, 40; suoļu dibēšana Līguotnis.

Avots: ME I, 465

‡ dicêt PV. (auch aus Stelph.), = dunêt, dipêt, ducêt: skrien, ka dic vien.

Avots: EH I, 319

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

‡ dìevmeîtiņa, Beiname des Marienkäfers im VL.: mārietiņa d. BW. 33685.

Avots: EH I, 328

‡ dievtiesa, fürwahr Frauenb.; nuo dievtiesas, tüchtig Frauenb.: dabūsi pērienu n. d.

Avots: EH I, 328

[II dilbt Bers., Fest., schnell laufen: skrien vien! es ar dilbšu līdz; in Kurl. bedeute dilbt, -stu, -bu - "mit grossen Schritten und entblössten Beinen (dilbi) gehen"; "tâ skriet, ka kājas vien paspīd" AP. - In Naud. sage man von einem von der Stelle entlassenen Menschen ohne Unterkunft: viņam nav kur dil˜bt (prs. -bju, prt. -bu)].

Avots: ME I, 467

‡ dirbiens, = riens">pēriens: dirbiena tik vajaga nelietim Janš. Dzimtene IV, 187.

Avots: EH I, 321

duôbulis [C., AP.], auch duobuls, [duobule U.], dùobule ² Mar. n. RKr. XV, 113, Demin. [duôbultiņš Drsth., dùobultiņš ² Lis.], die Vertiefung, die Grube, Höhlung: krustus ielaida izraktajuos duobuļuos A. XX, 220. akmenim ir bļuodai līdzīgs duobulis LP. 356. ielej dzērienu nuo stuopa duobultiņā Doku A. (Plūd. LR. III, 54). smilts ar gājēju iemītiem duobuļiem. ceļa malā bijis tāds bedres duobulis Upīte Medn. laiki 242. acu duobulis, die Augenhöhle AP. ; kakla, vaiga duobuiņš, das Grübchen am Halse, auf der Wange.

Kļūdu labojums:
dùobule ² = dùobele ² , dùobulis ²
LP. 356 = LP. VII, 356

Avots: ME I, 532

drasīgs, [mutwillig, ausgelassen Nauditen]: drasīgās lavīnas skrien.,. pa priekšu P. Blau Druva II, 399.

Avots: ME I, 490

‡ drãtējiens Peb., = riens">bãriens, die Rüge.

Avots: EH I, 331

I dràuzs ^2,

1) der erste Flaum, den die jungen Vögel im Nest lassen
Mar. n. RKr. XV, 112;

2) der Schelfer
Mar. n. RKr. XV, 112, [Domopol, Marienhausen; eine Spaltung (der Haut): guovis apme̦tušās ar drauzu N. - Schwanb. - Vgl. drauza].

Avots: ME I, 493

‡ drāziņš; = drãziêns 2: skuoluotājs jau skrien .., nu tik būs puikām d. A. Brigadere Skarbos vējos 230.

Avots: EH I, 331

drēberis,

1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;

2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?

Avots: ME I, 497

‡ drica, = riens">pēriens, Prügel: puikam gan vajadzē̦tu, dricas Sessw.,Vgl. drice:

Avots: EH I, 333

I drika: plur. drikas AP. "riens">bāriens": d. saduot.

Avots: EH I, 334

[II driksna Baltinov, Marienhausen, der Regenbogen. Vgl. li. drignis "der Regen bogen (auch drìgnė); der Hof um den Mond".]

Avots: ME I, 499

dripu! Interj. zur Bezeichnung des beim Laufen entstehenden Geräusches: un (upīte) zaļiem akmentiņiem pāri - dripu, dripu - uz mazuo purva ezeriņu skrien Vēr. II, 802.

Avots: ME I, 500

driska,

1) ein abgerissenes Stück;
gew. Pl. driskas, Lumpen, Fetzen Ahs.: viņa drēbes bija driskās Vēr. I, 679. grib tās pa driskām pruojām mest MWM. IX, 186. mākuoņi liduo kâ karuoga driskas Vēr. II, 18. smiltienā mē̦tājas tik jē̦las driskas MWM. X, 6. tik salašņi vien nāk ar drisku ce̦purēm Rainis;

2) ["ein Mensch, der
driskas an hat" Morizberg, Mar.; in Mar. u. Bixten auch "ein unordentlicher Mensch"], ein alberner, unbändiger, ["unruhiger" Gotthardsberg] Mensch [Nigr.], Annenburg (vgl. draiska);

[3) "lakstīšanās, pluosīšanās" Lindenhof, Laud., Mar., Domopol, Marienhausen];

4) [das Ausgelassen-, Unbändigsein
M. Siliņš]: nu jē̦riem uzgājusi driska (das bedeute in Gr. - Sessau: man schlachtet jetzt alle Lämmer). [Nebst li. driskà "eine abgeschnittene Partie Garn" zu draska (s. dies)].

Kļūdu labojums:
[das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]: = [das Ausgelassen-, Unbändigsein M. Siliņš]; 4)

Avots: ME I, 500

drĩzi, drĩz, Adv.,

1) geschwind, schnell, bald:
drīz te̦kuošs kumeliņš Ltd. 1151. ai guodīgi jājējiņi, kam drīzāki nesteidzat BW. 13646, 21. skrien drīzāki N. - Schwanb. drīzāk man rauda nāca, ne vakara gavelīte BW. piel. 136, 4. drīz - drīz, bald - bald: drīz dziedāju, drīz raudāju BW. 127. mākuonis savilcies drīz ē̦kas izskatā, drīz cilvē̦ka LP. I, 176; VI, 368.

Kļūdu labojums:
127 = 124

Avots: ME I, 501

drĩzs,

1) geschwind, flink, schnell:
tavu drīzu kumeliņu! BW. 17972, 1. nav tik drīza kumeliņa 11180. drīzajām, veiklajām nākt ar mani ietaļām 6856;

2) baldig, bald eintretend, kurz:
viņš uzlūkuoja sevi par viņas drīzuo brūtgānu Wilibalds. drīzais pasaules gals MWM. III, 341. drīzā laikā saskrien ap bārenīti daudz ļaužu.

Avots: ME I, 501

I drugt, sich mindern [Lng.], zusammensinken Kronv. n. U. [Am ehesten zu ae. drýge, mnd. droge "trocken", an. draugr "verdörrter Baumstamm" u. a. resp. zu as. drukno (adv.) "trocken", vgl. von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, 59, Berneker Wrtb. I, 231 und Wood (s. Indog Jahrb. III, 104).

Avots: ME I, 503

dubļi, der Kot, Schlamm: pa dubļiem vārtuoties dubļains paliksi. savu tuvāku dubļiem apmē̦tāt. es kalpuone, tu kalpiņš, abi dubļu bridējiņi. ai saulīte, nebrien dubļu. verbirg dich nicht hinter die Wolken. nauda kâ dubļi od. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. [Wohl zur Wurzel von dube̦ns nebst dubra "Sumpf", akymr. dubr "Wasser" u. a., s. Leskien Abl. 295. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 238, Trautmann Wrtb. 46.]

Avots: ME I, 509

dũmaîns,

2): dūmaiņu dzērienu Schrunden n. FBR. XIII, 102.

Avots: EH I, 347

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

dum̃brājs, ein Sumpf, eine sumpfige, einschiessende Stelle: kādā dumbrājā mēs iestiguši. daudz dumbrājiem nav pārbrienams.

Avots: ME I, 514

I dùre, dûris ² Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. ² 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529

[durins (vielleicht aus * duriens) Liepna "labs luoms ar žeberklu zivis duŗuot.]

Avots: ME I, 519

‡ dùrsnes ² Auleja, stechender Schmerz: d. skrien pa dzīslas.

Avots: EH I, 344

dur̃tene,

1): auch Kabillen; ‡

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344

dũrums, der Stich, der Stoss: lācis kāpa uozuolā, bite dūra vē̦de̦rā; nuo tā viena dūrumiņa (dūrieniņa) lācim pumpa vēderiņš BW. 2286.

Avots: ME I, 529, 530