Paplašinātā meklēšana

àizzemdêt, ‡ Refl. -tiês, versanden: upe... aizzemdējusies LA. v. J. 1829, No 41.

Avots: EH I, 64

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

‡ àizzemē* àiziet, ins Jenseits dahingehen Jaunākās Ziņas v. 13. Jan. 1926.

Avots: EH I, 64

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

apzeme,

1) ein fernes Land
Gr.-Buschh., Stelpenhof, Wessen: kādā apzemē tad tu dzīvuo, ka nevarēji agrāk atnākt? Stelpenhof. nav jau ni˙kāda apzeme: te˙pat vien ir! Gr.- Buschh. (hierher auch adverbiale Formen: ni˙kur apzem [= ne˙kur tālu] jau nepaliksi Gr.- Buschh. nav par apzemju [= ne˙kur tālu] ebenda);

2) die Unterwelt,
pazeme Gr.-Buschh.: runā kâ nuo apzemes.

Avots: EH I, 127

[apzeme"?": "tā vieta nav nekur par apzemi" (aus Stelpenhof eingesandt).]

Avots: ME I, 137

‡ aŗamzeme, das Ackerland.

Avots: EH I, 130

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs mācījušies Pav.

Avots: ME I, 244

ârzemnieks,

1) ein abgelegen angesiedelter Bauerwirt
U.;

2) der Ausländer.

Avots: ME I, 244

atdzèmdinât, wiedergebären, erwecken: es negribu grieķu mākslu atdzemdināt JR. V, 13. Volga viņus gluži atdzemdina, erweckt (übertragen) zum neuen Leben.

Avots: ME I, 155, 156

‡ atdzeme,* die Wiedergeburt: šis mūsu zemes nuostūris prasa jaunas atdzemes Jaun. Ziņas v. 6. Aug. 1928.

Avots: EH I, 140

Aûgškùrzeme, Oberkurland; aûgškùrzemnieks, der Oberkurländer.

Avots: ME I, 219

aûgšzeme,

1) die Oberwelt im Gegensatz zu
apakšzeme LP. III, 81;

2) Aûgšzeme, Oberland.

Avots: ME I, 219

aûgšzemnieks, der Oberländer, Bergbewohner Antr. II, 68; A. XV, 251.

Avots: ME I, 219

bezzemes ļaudis, strādnieki od. bezzemnieki, landlose Menschen, Arbeiter.

Avots: ME I, 287

brĩvzeme, untaugliches Land, wofür man keine Pacht zu zahlen hat, ein unbenutztes, freistehendes Stück Land: manā zemē ir 10 pārvietu brīvzemes AP. tas apstrādājis šur tur gabaliņu brīvzemes Etn. II, 86, A. XI, 82.

Avots: ME I, 336

brĩvzemnieks, der Freibauer, auch brīvzemnieks, ķuõniņš genannt.

Avots: ME I, 336

ciêtzeme,* das Festland.

Avots: ME I, 397

‡ citzemnieks Diet.. = ârzemnieks 2.

Avots: EH I, 275

dā`rzzeme, das Gartenland, der Gartenboden.

Avots: ME I, 449

‡ de̦gzeme U. (unter zeme), Torf.

Avots: EH I, 314

dìenvidzeme, der Süden: dienvidzemju gaiss, die südliche Luft; die Luft der im Süden gelegenen Länder.

Avots: ME I, 483

‡ dìevzemĩte, göttliche Erde (?): māmiņa kalniņā, virsū pulka dievzemītes BW. 4142.

Avots: EH I, 328

dižzemnieks, der Grossbauer Vēr. II, 1160.

Avots: ME I, 476

dzèmde, die Gebärmutter.

Avots: ME I, 544

dzèmdêt: (fig.) tas dzemdē (erzeugt) daudz slimības in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 354

dzèmdêt, -ēju, gebären: dz. bē̦rnu. dzè̦mdê̦tãja. die Gebärende.

Avots: ME I, 544

dzèmdĩbas, die Niederkunft, das Wochenbett: mirst 50. daļa nuo visām sievām dzemdībās A. XIV, 390.

Avots: ME I, 544

dzèmdinât, tr., gebären, erzeugen: dē̦lu dz.

Avots: ME I, 544

‡ dzemdît Warkl., = dzèmdinât.

Avots: EH I, 354

dzè̦mdu sāpes, Geburtsschmerzen Apsk. I, 328.

Avots: ME I, 544

dzeme, für zeme In Lubn. n. Biel.

Avots: ME I, 544

dzemte, die Gebärmutter: dzemtes [?] māte Tr. IV, 1. 8.

Avots: ME I, 544

‡ *dze̦mums, in der Verbind. dze̦muma stunda, die Geburtsstunde Salis n. FBR. XV, 63, 70.

Avots: EH I, 355

dziñtarzeme, das Bernsteinland: vai laba braukšana dzintarzemes meitiņas lūkuoties? BW. 13246.

Avots: ME I, 552

‡ dzītarzeme, = dziñtarzeme: braukšana uz dzītarzemi BW. 13282, 10.

Avots: EH I, 362

glùd - zeme, die Tonerde.

Avots: ME I, 631

guobzemis, der Besitzer der guobas zeme, vondem im VL. mit Respekt gesprochen wird; der Landrächter Biel. I, 324; der Besitzer eines ergiebigen Bodens, der Reiche Spr.: "kur jājat, bandenieki? zīda pušķi zemi slauka." - guobhemjwm viena meita, tās jājam lūkuoties Ltd. 983. In Gold. sei guobzemis der Besitzer zweier Gesinde.

Avots: ME I, 688

‡ ìedzemdinât, erzeugen (?): garīgās avis, ... kas tikušas iedzemdinātas nuo manu gurnu kvēles A. Grīns Septiņi un viens 8.

Avots: EH I, 511

ìekšzeme ,* das Inland: iekšzemes ziņas.

Avots: ME II, 32

ìekšzemnieks, der Inländer: tirdzniecību valdība aizsargājusi iekšzemniekiem Konv. ² 1437.

Avots: ME II, 32

[ìezemdêt, in die Erde (besonders in Sand oder Schlamm) versinken: kuoks tik dziļi iezemdējis, ka gŗūti izvilkt Nigr. malā izsviestais kuģis tik ātri iezemdējis, ka nevar vairs ārā dabūt N. - Bartau.]

Avots: ME II, 91

izdzèmdêt, ‡

2) die Leibesfrucht von sich geben:
dažai guovij ir dikti jāpalīdz i. Iw. ‡ Refl. -tiês, die Leibesfrucht von sich geben Siuxt: ja augļi lieli, nevar i.

Avots: EH I, 444

izdzèmdêt, izdzèmdinât, tr., erzeugen: iz šī chaosa izdzemdina skaistas harmonijas Vēr. II, 113. būvju vielas rada un izdzemdē jaunas būvformas II, 369.

Avots: ME I, 731

izdze̦ms, die Ausgeburt MWM. IV, 492; Fehlgeburt Wid. [Wohl ein Neologismus.]

Avots: ME I, 731

jaûnzemis, [jaunzemnieks L.], ein Neusass, einer, der ein Stück Land urbar macht und sich da häuslich niederlässt.

Avots: ME II, 103

kuõpzeme, gemeinsamer Landbesitz A. XII, 75.

Avots: ME II, 347

kuõpzemji, Wirte, die zwei zusammengezogene Gesinde inne haben Biel.

Avots: ME II, 347

kramzeme, Kieselerde Karls.

Avots: ME II, 259

[* kurzeme (gespr.: kuorzeme) "aizkrāsne rijā" Mahlup.]

Avots: ME II, 326

Kùrzeme: mit ur̃ Kl.-Roop, Stenden: kuo nācāt, Rīgas meitas, Kurzemē sluotas griêzt? BW. 12793 var.

Avots: EH I, 680

Kùrzeme [aus Kurszeme], Kurland.

Avots: ME II, 326

‡ kurzemiski Nerft n. BielU., Adv., kurländisch (lettisch): leiši pruot k.

Avots: EH I, 680

‡ kurzemnĩca Smilten n. FBR: XVI, 162, eine Kurländerin.

Avots: EH I, 680

kurzemniẽcisks, kurzemnisks, kurländisch: dzersim pa kurzemniski Lautb.

Avots: ME II, 326

kùrzemniẽks: auch BW. 11258; 12877 var.

Avots: EH I, 680

kùrzemniẽks, f. -niece, der Kurländer, die -in.

Avots: ME II, 327

liẽlzemkùopis ,* liẽlzemniẽks *, der Grossgrundbesitzer.

Avots: ME II, 503

‡ malzeme, in der Verbind. mest tīklus malzemē "die Netze unweit des Ufers (4 - 5 Werst vom Ufer) werfen" Rig. Strand.

Avots: EH I, 781

mãlzeme, Lehmboden.

Avots: ME II, 581

me̦l˜nzeme ,* der Humus: me̦lnzeme piede̦r pie auglīgākām zemēm lauksaimniecības kultūrā Konv. ²

Avots: ME II, 599

mežzemniẽks Apsīšu Jēk. V, 9, = mežinieks.

Avots: ME II, 612

mîkstzeme ,* weicher Boden: klintaina jūŗmala būs krauja un augsta, mīkstzemes - pa laikam lē̦ze̦na un ze̦ma Konv. 1499.

Avots: ME II, 643

[nezemes (gen. s.), nicht von dieser Welt, überirdisch: (acis) zvīļuo ar savādu aizplīvuruotu nezemes spuožumu Veselis Saules kapsē̦ta 18].

Avots: ME II, 741

‡ padzem̂dêt ² Seyershof, gebären (nach varêt): citreiz guove nevar vairs p., tas ir, ja liels auglis ir.

Avots: EH II, 130

pãrdzèmdêt, pãŗdzèmdinât, tr., umwieder gebären: cilvē̦ku Stari I, 114. kur ir māte, kas savu kruopluo bē̦rnu pārdzemdējusi veselīgāku? Stari III, 249.

Avots: ME III, 154

pãrzemniekuôtiês,* verbauern Por.

Avots: ME III, 188

pašpaze̦muôšanâs, die Selbsterniedrigung.

Avots: ME III, 116

pazeminât: balsi pazeminādama Janš. Līgava I, 234.

Avots: EH XIII, 192

pìezemdêt, sich mit Schlamm füllen: piezem̂dējis ² , piesūnuojis valks Janš. Dzimtene ² II,144.

Avots: ME III, 312

pirmdzè̦mdê̦tāja, eine zum ersten Mal Gebärende K. Blau Paduomi sievām.

Avots: ME III, 226

rîtzemniẽks* MWM. VI, 130, ein Bewohner des Orients.

Avots: ME III, 541

‡ sadzemdinât "?": vairāk tās sadzemdina jaunas trichinas Pēt. Av. III, 123.

Avots: EH XVI, 406

sàimniekzeme, das zu einem Gesinde gehorige Land.: tur lauki sainzniekzemes plašumā Juris Brasa 454.

Avots: ME II, 636

sā`lszeme Konv. ² 1054; 2322, Salzboden.

Avots: ME III, 803

sàuszeme, das feste Land: jūrmala ir tā sauszemes daļa, kas satiekas ar jūŗu Kaudz.

Avots: ME III, 777

sazemdêt Nigr., = piezemdêt: grāvis pa˙visam sazemdējis.

Avots: ME III, 795

sazemêt,

1) schwarz, erdfarben werden; abmagern
Spr.;

2) = piezemdêt Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 795

sîkzemniecĩba,* der Kleingrundbesitz Duomas I, 730.

Avots: ME III, 854

sìltzemes, Tropenländer MWM. VIII, 220; silˆtzemju apceļuotāji A. v. J. 1899, S. 148. siltzemju debesis Duomas II, 250.

Avots: ME III, 840

smìltszeme, Sandboden : vediet mani smiltszemē (in den Friedhof)! BW. 27476, 7 var.

Avots: ME III, 965

svešzemes (gen. s.), svešzemju (gen. pl.), aus fremden Ländern stammend, ausländisch: svešzemes dakteris Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. 35. svešzemju preces MWM. VII, 120.

Avots: ME III, 1152

svešzemniẽks MWM. VIII, 453, ein Bewohner fremder Länder.

Avots: ME III, 1152

tâlzemis, ein aus fernen Ländern Kommender: kāds tālzemis! Janš. Dzimtene V, 32.

Avots: ME IV, 146

tẽ̦vzeme,

2): tē̦vzemes nuovadā BW. 5429 var.

Avots: EH II, 679

tẽ̦vzeme,

1) auch tẽ̦va zeme, das Land des Vaters, das zum väterlichen Hof gehörige Land: purvs piede̦r kaipiņam, kam nav savas tē̦va zemes BW. 3827, l. kāda tē̦vzemē jums jādaia?

2) auch
tẽ̦vu zeme, das Vaterland: bīsties dievu, turi ticību, mīlē tē̦vzemi! JK. II, 116. speŗuot kāju pāri tē̦vu zēmes tiesai RKr. XVI1, 89.

Avots: ME IV, 179

‡ tē̦vzemnieks (Neologismus?), der Landsmann: kuopā ... ar saviem tē̦vzemniekiem būšuot kaŗuot Pumpurs Raksti II, 229.

Avots: EH II, 679

tĩrumzeme, Ackerland: klinšu drupas mūsu tīrumzemē.

Avots: ME IV, 204

trûd-zeme,* Humus: ave̦nājs mīl trūdzemes pusē̦nainas vietas Konv. ² 262.

Avots: ME IV, 251

ûdenszeme, wässeriges Land U.

Avots: ME IV, 405

Vãczeme: Demin. Vāczemīte BW. 22471. "Wallnüsse" ME. IV, 492 zu verbessern in "Walnüsse".

Avots: EH II, 761

Vãczeme, Vāc[a]szeme A.-Laitzen, Mahlup, Deutschland (n. U. auch wohl Ausland überhaupt, so besonders in Zusammen setzungen, z. B. Vāczemes briedis, ein Hirsch, Vāczemes rieksti, Wallnüsse u. a.): ar saulīti saderēju reizā tikt Vāczemē; jau saulīte Vaczemē, es vēl jūras saliņā BW. 30700, 2.

Avots: ME IV, 492

vãczemnieks, ein Deutschländer U.: vaczemnieki brīnījās BW. 2493.

Avots: ME IV, 492

Vā`rdzeme ² BW. 13273, 3, = Vāczeme.

Avots: ME IV, 502

Vidzeme: nu ar dievu, Vidzemīte! BW. 32129.

Avots: EH II, 781

Vidzeme, Vidu[s] zeme Elger Diction. 116, Vidzemzeme VL. aus Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410, Livland: es neietu uz Vidzemi . . .: Vidzemi= mālu zeme BW. 9763. lai nāk Rīgas zeltenītes uz Vidzemi sluotu griêzt 11055. braukt uz Vidzemi (nach dem livl. Binnenland) Adiamünde, Salis, Zarnikau. Der Name ist wohl ursprünglich am liv ländischen Strand für das livl. Binnenland (vidus zeme) aufgekommen; vgl. dazu die Angaben bei Bielenstein Grenzen 74.

Avots: ME IV, 581

‡ vidzemnīce BW. 21604, 3 var. eine Livländerin.

Avots: EH II, 781

vidzemnieks,

1): tur gaid[a] ... manis, daiļa vidzemnieka BW. 32096.

Avots: EH II, 781

vidzemnieks,

1) vidzemietis Lubn., der Livländer:
vidzemniece māmuliņa BW. 10323 var.;

2) ein Bewohner des livl. Binnenlandes
Salis;

3) ein gewisser Tanz
Etn. IV, 80.

Avots: ME IV, 581

vidzemnisks L., livländisch.

Avots: ME IV, 581

virszeme: kad saule pa virszemi staigā (aufgegangen ist) Wainsel n. FBR. XIV, 87.

Avots: EH II, 789

virszeme, die Erdoberfläche; die Erde (als Gegensatz zu apakšzeme, das Unterirdische): milzis iegrima zemē tâ, ka tikai ... ce̦pure palika virszemē Pas. II, 294. nedarīsim ļauna virszemē ne˙vienam radījumam 12. iznes mani nuo šejienes virszemē! 109. pie grēcīgiem virszemes biedriem Etn. II, 159. virszemes nemiers LP. II, 58.

Avots: ME IV, 616

zem,

1): ābuliņu sēj ze̦m rudziem un ze̦m auzām AP. ze̦m Je̦lgavas Kaltenbr., in der Umgegend von Mitau;

2): ze̦m svē̦tku Kaltenbr. ze̦m kaŗa ebenda. jau zem svē̦tkiem A.-Ottenhof. ze̦m gaismu Zvirgzdine n. FBR. X, 33.

Avots: EH II, 804

zem, ze̦m (> hochle. zam; z. B. in Adsel-Schwarzhof, AP., Mar., Tirs.; unbek, in Adiamünde, Dunika, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Schnehpeln, Wolmarshof), Präpos. mit dem Genitiv, seltener (nach St. und U, auf die Frage "wohin?") mit dem Akkusativ"

1) unter:
zem galda, unter dem Tisch. liec zem galdu! lege (es) unter den Tisch U. pabāzīs zem grīdas LP. IV, 4. nuonest (stradu) ze̦m akmiņa Pas. V, 293 (aus Welonen). guļ zem zaļa velēntņa BW. 141. zem eglītes pārgulēt 2355. es zem tevis (Var.: tevi, tevim) patecēju (zu einer Eiche gesagt) 13377. zem bāliņa pastāvēju kâ zem... uozuoliņa 13529; 17610. galvu zem ce̦pures kasīt Kaudz. M. 26. ceļš ir zem kājām (der Weg, die Reise) steht bevor 11. (fig.) valdenieks, zem kura dzīvuojam N.-Schwanb.;

2) (hochle.) temporal, "gegen":
atiešu rītu ze̦m vakara Baltinov n. FBR. XI" 136. ze̦m ziemas svē̦tkiem Latgalits 1922" IV, 2 _1. ze̦m gaismas... tie nuoskrēja pruojām Pas. V, 40 (aus Preili). ze̦m ve̦cuma Zb. XVIII, 361 (= r. под старость). S. Le. Gr. 540.

Avots: ME IV, 707

zem,- ze̦m-, hochle., Verbalpräfix, "unter" bedeutend: ze̦mlīst ze̦m gultu Mar. n. RKr. XVII, 138, unters Bett kriechen. ze̦mliec cirvi zem gultas! Tirs. n. RKr. XVII, 86. kaķis ze̦mgulās ze̦m galda Tirs. zembâzt, unter etwas stecken Stom. zemskriet, unter etwas hinunterlaufen Stom.

Avots: ME IV, 707

‡ zemâbuls ² Wainsel, die Kartoffel ("Erdapfel").

Avots: EH II, 804

zemâdas (gen. s.), unter der Haut befindlich: zemādas tauki.

Avots: ME IV, 708

‡ ze̦mai Kaltenbr., Adv., = ze̦mu, niedrig: dzirnavas z. aplaistas Pas. XI, 57 (aus Eglūna).

Avots: EH II, 804

zemaîns, s. zemjaîns.

Avots: ME IV, 707

‡ *ze̦mājs (erschlossen aus tahm. ze̦me̦s Pussen), der Schnittkohl.

Avots: EH II, 804

ze̦mala Karls., ze̦maļa,

1) ein Mädchen von kleinem, untersetztem Wuchs:
tautu meita ze̦maliņa Celm. nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda ze̦maliņa (Var.: ze̦maļiņa, ze̦muliņa, ze̦mulīte )! BW. 21779, 5; 21735, 3;

2) ze̦mala AP., Ramelshof, Ronneb., Smilt., ze̦maļa Arrasch, Bers., Golg., Jürg., N: Peb., Name einer Kuh (die kurze Beine hat
Golg.; "ze̦ma guovs" PS.);

3) ze̦maļa Ramdam "kuokiem un krūmiem neapaugusi grāvja mala" (??).

Avots: ME IV, 707

ze̦maļa (unter ze̦mala 2): auch Salis.

Avots: EH II, 804

zemarājs, = zemes arājs (?): lai stāv mana balta mute zemarāja puisē̦niem BW. 10318 var.

Avots: ME IV, 707

ze̦maška: loc. ze̦maškā "unten" Pilda, Višķi.

Avots: EH II, 804

ze̦maška, = apakša: izlīda nuo tilta ze, maškas Pas. II, 49 (aus Rositten). jie pa ūdins ze̦mašku lavās I(I, 239 (aus Bikava). izlīda nuo laivas ze̦maškas V, 40 (aus Preili), nuo cepļa ze̦maškas izrāpāja IV, 383. sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas 384. nuonest ze̦m akmiņa,.. i[r] palikt ze̦maškā V, 293 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 707, 708

ze̦mastĩte "?": peļādiņa ze̦mastīte BW. 8804.

Avots: ME IV, 707

zembembere, = ze̦mala 1: tur ir Tēvine -... tā mazā, tā zembembere Janš. Dzimtene ² I, 178. tāda pat zembembere kâ tuoreiz! meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna Bandavā I, 242.

Avots: ME IV, 708

ze̦mdabis, jem. mit einer ze̦ma daba, wer wenig begabt ist: ze̦mdabji, kas nespēja se̦kuot Vēr. v. J. 1904, S. 268.

Avots: ME IV, 708

zemde̦ga: pļavā sausā laikā izde̦ga liela z. Warkl. smird pēc ze̦mde̦gām ebenda. tur var sauost ze̦mde̦gas Gr.-Buschh.; eine trockene, moosichte Wiese Kaltenbr.

Avots: EH II, 804

ze̦mde̦ga Kreuzb., Warkl., ze̦mde̦gas Gilsen, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Laud., Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., Warkh., zemde̦gas U., Morastbrand; zemde̦gas U., Erdbrand; zemde̦gas L., St., U., Borchow, Lubn., Meiran, ausgebranntes Land; zemde̦ga Üxküll, ze̦mde̦gas Lis., Oknist, ausgebrannter Morast; zemde̦gas Spr., Torfasche; zemde̦ga Blieden, Weinsch., ze̦mde̦gas Blieden, Lesten, der Torf: nesuodi mūs ar ugunsgrē̦ku, zemde̦gu! Kleinschmidt 22. debesis kūpēja kâ nenuodzēšama zemde̦ga Domas I, 77. kad kāda zemde̦ga ietaisuoties, tad nee̦suot vis pa juokam Jauns. Baltā grām. I, 235. zemde̦gu trūduos izlīda virši MWM. IX, 601. pa dziļuo, muklaiņuo zemde̦gu Siliņš 58. zemde̦gu rakt, griêzt Blieden.

Avots: ME IV, 708

zemde̦gām, Adv., gewissenhaft, fleissig Sessw.: tuo viņš dara zemde̦gām.

Avots: ME IV, 708

zemdêt, mit Erde überführen U.

Avots: ME IV, 708

zeme: "1)" ME. IV, 708 (vor zems, -s) zu streichen! zemes (der Boden) tur bij tik stipras, ka gar lielceļu auga mežruozītes Jauns. Augšz. 34. augstākā "jūŗas z." od. "se̦lgas z." Kaugurciems, = se̦lga. zemes "Torf" Grenzh. n. FBR. XII, 23. zemju (= lauku) skatuvēm Blaum. Raksti XI 1 ⁴ (1938), 8. zemju (= lauku) mūzikai I ⁵ (1936), 39. zemju (= laukū) spirdzinuošuo labvēlību Jauns. Augšz. 3. zemes (= lauku) dzīve. zemes ir̂ss Lubn., die Wespe. zemes puse Auleja, die Unterseite. zemes sīpuols Etn. II, 10, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 804

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,

1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. ² 7018,

1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;

2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;

3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.

Avots: ME IV, 710

‡ zemējais (richtig?), der untere: zemējuo lũpu Pas. VIII, 62 (aus Domopol).

Avots: EH II, 804

zemejs L., niedrig.

Avots: ME IV, 709

zemen: mit -en Pilten n. FBR. XX, 56.

Avots: EH II, 804

zemen Suhrs n. FBR. VII, 52; VIII, 129, Adv., = zemē,

Avots: ME IV, 709

zemenājs: ze̦me̦nãjs AP., Ramkau, zemenājs Orellen.

Avots: EH II, 804

zemenājs V., RKr. II, 71, Plur. ze̦me̦nāji Trik., Wolmarshof, zemenāji C. u. a., zemenāji U., zemināji, zemnāji, gemeine Erdbeere (fragaria vesca L.) RKr. II, 71; Erdbeerpflanzen U.: es nuoviju vainadziņu nuo deviņi zemenāji (zemnājiem 5852, zemināj[i] 5852 var.) BW. 5850. pieplūca... pušķi uogainu zemenāju MWM. VII, 895.

Avots: ME IV, 709

zemene, ‡

2) da zemenes Tdz. 44489 (aus Lubn.), = da zemienes, līdz zemei, bis zum Erdboden.

Avots: EH II, 804

zemene, zemine (li. žemìnė "eine der Erde angehörige"; žeminė uoga Arumaa

27) Dunika, Ob.-Bartau, PlKur., zemeņuoga Schlehk n. FBR. VII, 47, zemenuoga, Plur. zemiņuogas U., die Erdbeere:
gards kâ zemene Celm. salda zemenīte BW. 15747. saldanāka zemenuoga 11421, 3 var. (aus Wolm.) Sprw.: tas kâ lāčam (vilkam RKr. VI, 988) zemeņu uoga Br. sak. v. 388, lecker, aber winzig Spiess n. U., nicht ausreichend Seew. n. U. dārza, lauka (meža) zemene, die Garten-, Walderdbeere. es nuoviju vainadziņu nuo zemeņu lapiņām BW. 5854, 1. iemeta čarku viegli kâ zemeni Plūd. Rakstn. II, 317. nuolasa kâ pirmās zemenes B. Vēstn. zemenēs iet Ar., Erdbeeren zu pflücken gehen.

Avots: ME IV, 709, 710

‡ zemenīca Sessw., die Erdbeere.

Avots: EH II, 804

zemenieks, s. zemnieks.

Avots: ME IV, 710

zemenis Kur. Nehrung n. RKr. XI, 102, der Ostwind: zemenis - gluži nuo leišu puses. Vgl. li. žemìnis "der Ostwind".

Avots: ME IV, 710

zemeņuôt, Erdbeerensammeln: iesim... uz augstuo kalnu zemeņuot A. v. J. 1901, S. 114.

Avots: ME IV, 710

zemêt, zu erschliessen aus sazemêt.

Avots: ME IV, 710

zemetaks "vagabundus" Elger Diction.107.

Avots: ME IV, 710

zemetene: vermutlich aus *zemietene, vgl. avietene.

Avots: EH II, 804

zemetene Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, zemene.

Avots: ME IV, 710

Zè̦mgale, Semgallen.

Avots: ME IV, 710

zemgalietis,

1) jem., der
zemes galā wohnt: tuo aizvede zemgalieši pašā zemes galiņā BW. 7876, 3;

2) = ze̦mgalis 2 St.

Avots: ME IV, 710

ze̦mgalis: vgl. den Bauernhofnamen Ze̦m̂gaļi ² in Zirau Lvv. II, 11.

Avots: EH II, 804

ze̦mgalis,

1) das untere Ende
V.;

2) ein Semgalle.

Avots: ME IV, 710

zemgrîda ² Nigr., eine mit Hilfe von Reisig und Hölzern ausgebesserte Stelle auf Wald- und Wiesenwegen: pa zemgrīdām Janš. Mežv. ļaudis II, 252.

Avots: ME IV, 710

ze̦mgule (li. žemgulė˜ "eine am Boden Liegende" ), = ze̦mala 2, eine Kuh mit niedrigen (kurzen) Beinen: prāva... guote̦na, nevis kāda augsta garkāje, bet īsta ze̦mgule Janš. Bandavā II, 14. abas (guosniņas)... ze̦mgules, kādas ar˙vien cienī būt labas pienīdzes Mežv.]. I, 234. kūtīs vairuojās ze̦mgules guovis RA.; zemgules guovs "eine Kuh, die magere Milch gibt" (?) Selb.

Avots: ME IV, 710

ze̦mi (li. žemaĩ "niedrig", apr. semmai "nieder"), ze̦mu, Adv.,

1) niedrig:
saule jau it ze̦mi bij patecējuse Jaun. mežk. 1. jau saulīte ze̦mu, ze̦mu BW. 28891 var.; piel. ² 4352, 1. ze̦mu acis nest Biel. 1239. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77;

2) wohlfeil
U.: ļuoti ze̦mu linus pārdevis Golg.

Avots: ME IV, 710

zemĩba: Demut (geschrieben: dsemmibe) Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 271).

Avots: EH II, 804

zemĩba, die Niedrigkeit L., U.; die Demut, Unterwürfigkeit: nuokrātīt zemības pīšļus Sadz. viļņi 200. kuoki zemībā galvas liec Deglavs Riga II, 1, 163. Vgl. li. žemybė "Niedrigkeit".

Avots: ME IV, 711

zemien, Adv., darunter: ve̦lns pieliek kastē naudu, jī paliek savu māsu zemien Pas. III, 122 (aus Kapiņi).

Avots: ME IV, 711

zemiena, in der Verbind, da zemienas BW. 13388, 4 var., bis zur Erde.

Avots: ME IV, 711

zemiene: uz zemieni auch Kaltenbr.; zemienē auch Pilda.

Avots: EH II, 805

zemiene, in den Verbindungen da zemienes BW. 3520, 2 var.; 5224, 3; 13388, 6, Lubn., līdz zemienei Dubena, bis zur Erde; nuo zemienes Kaunata, von unten; pa zemieni Lubn. "auf der Erde"; uz zemieni, auf die Erde, zur Erde, nach unten: pavērēs uz zemieni Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni); adv. zemienē Schlossberg, = zemē.

Avots: ME IV, 711

zemîgs,

1): auch Lange II, 294;

3): auch Getzel (3. IMM. 1934 I, 429), Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 215. gaita ir tev zemīga un gŗūta Rainis Dz. un d. II, 398, zemīgi uz ... ēzeļa mātes ... iejājis Manz. Post. I, 3.

Avots: EH II, 804

zemîgs,

1) Erde an sich habend
St.; mit Erde beschmutzt: neņem tuo kuoku, tas ir zemīgs (beschmutzt) Für. I;

2) niedrig
L.: tik labi zemīgie, kâ augstie Glück 49, 3;

3) demütig, unterwürfig:
pavalstnieki zemīgi klanījās karaļa priekšā Lapsa-Kūm. 3. pakaušus zemīgi luoka A. v. J. 1897, S. 378.

Avots: ME IV, 711

‡ *ze̦mijais (erschlossen aus ostle. zamejais Oknist n. FBR. XV, 174), der untere?

Avots: EH II, 804

zemijāki, Adv., Komparativform, niedriger Golg.

Avots: ME IV, 710

zemilše, s. zẽmilža.

Avots: ME IV, 710

zemināji, s. zemenājs.

Avots: ME IV, 710

‡ ze̦min, unten: virsum cimdi, z. zeķes Aizsils Sen. k. 184.

Avots: EH II, 804

zemiņāk Lubn., Schwanb., Selsau, zemiņāki Gilsen, Lubn,, N.-Schwanb., zem(i)ņāk(i) Borchow, Adv., Komparativform, etwas niedriger (in Schwanb. und Selsau in der Kindersprache gebraucht).

Avots: ME IV, 710

zeminât: auch Lng.; paša sevi zeminavu Tdz. 36050.

Avots: EH II, 804

zeminât (li. žẽminti ) Wid., Vīt., niedriger machen; erniedrigen: ūdens līmeni zemināt Vīt.

Avots: ME IV, 710

I zemine, in der Verbind. nuo zemines, von unten: paveras nuo zemines Pas. IV, 276 (aus Domopol). Vgl. zemiene.

Avots: ME IV, 710

II zemine: auch Daudsewas, Gramsden, Kal.

Avots: EH II, 804

II zemine, s. zemene.

Avots: ME IV, 710

zemīne, das Unten: pele vis skrēja pa augstīni un zemīni Pas. V, 425 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 711

zeminieks: auch Pas. IX, 518 (aus Asüne); vgl. li. žemininkas in Ryg. J. Liet. k. gram.2 203.

Avots: EH II, 804

zeminieks BW. 31452, 1, = zemnieks 2.

Avots: ME IV, 710

‡ zeminis (li. žemìnis) Veldre Dzīve pie jūras 18 (aus Nidden), der Ostwind.

Avots: EH II, 804

zemiņuoga St., = zemene.

Avots: ME IV, 710

zemišķîgs,

1) irdisch:
zemiskīga gudrība Glück Jak, 3, 15;

2) "?": zemišķīgs mielasts Dünsb. Par. 93.

Avots: ME IV, 711

zemisks,

2): nuo zemiskas kārtas, von geringem Geschlecht
Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter Geschlecht;

3): einheimisch
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 804

zemisks (li. žẽmiškas "irdisch", aksl. zemьskъ "zur Erde gehörig"),

1) irdisch
L.;

2) niedrig
U., gemein (in moralischer Hinsicht): es nee̦smu tik zemisks kâ tu duomā Vēr. II, 147. šāds mērķis ir zemisks Dz.V. nuo nāves šausmaini zemiskā skata Rainis Tāļas noskaņas 78;

3) zemiska valuoda L., Muttersprache;
s. auch RKr. XX, 131,

Avots: ME IV, 711

zemjaîns,

1): zemains PV, zemans Wainsel, zemains Frauenb.

Avots: EH II, 805

zemjaîns,

1) zemjaîns Dunika, zemaîns, zemans Ladenhof n. FBR. XI, 68, erdig
V., mit Erde besudelt: zemaini kartupeļi Mar. n. RKr. XV, 144. arājiņš zemainām kājiņām Janš. B. 201. man ruoka tik zemaiņa Janš. Bandavā II, 10. mazgādama... zemainuos autus Apsk. v. J. 1903, S. 332;

2) erdfarben:
sejas izskatījās zemaini bālas Daugava I, 427.

Avots: ME IV, 711

zemji: auch Mahlup, Oknist.

Avots: EH II, 805

zemji Mar. n. RKr. XVII, 115, N.-Schwanb., Adv., = ze̦mi, niedrig.

Avots: ME IV, 711

zemjuôts (li. žemiúotas), = zemjains 1: zemjuotām (Var.: zemjajām, zemuojām) kājiņām BW. 7291, 2 var.; 10511 var.; 27649, 4 var.

Avots: ME IV, 711

zemjš St. (auch: demütig), = ze̦ms I: zemjajām (Var.: ze̦majām) kājiņām BW. 10511 var.; 7291, 2 var.

Avots: ME IV, 711

zemjup L., Lennew., zemup, zemjuop, Adv., erdwärts; nach unten, hinunter: saknuos... zemjup (werden... unter sich wurzeln) Glück Jesaias 37, 31. likumi... visām saknēm pavē̦l duoties zemup Vēr. II, 929. kas zemjuop nuokāpj Glück n. Plūd. Llv. II, 103. bē̦rza zari... līka zemup Veselis Tīr. ļaudis. svārks, kas nuokārās gar augumu zemjup Konv. ² 138. galvu zemjup nuodūris A. XX, 86. e̦ze̦rs gāzās zemup pār būdiņu Lautb. Lomi 70. pazemībā nuoliekdamies zemjup Janš. Dzimtene ² I, 161. lūkuodamies sev priekšā zemjup Līgava I, 214.

Avots: ME IV, 711

ze̦mkãjaîns, niedrige (kurze) Beine, Füsse habend: (vista) bija ze̦mkājainās sugas Jauns.

Avots: ME IV, 711

ze̦mkãjĩtis (f. -te), der (die) Kurzbeinige: dē̦lu māte ze̦mkājīte BW. 23615 var. kruoga meitas ze̦mkājītes 19995, 1. kumeliņi ze̦mkājīti! 29799 var.

Avots: ME IV, 711

zèmkùopĩba* die Landwirtschaft.

Avots: ME IV, 711

zèmkùopis,* der Landwirt.

Avots: ME IV, 711

‡ zèmkùopisks,* landwirtschaftlich: sasniegsim ... zemkuopiskuo ideālu Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 116.

Avots: EH II, 805

ze̦mlaka Ruj, n. U., comm., ze̦mlaks, ein kleiner Knabe.

Avots: ME IV, 711

‡ zemļaka Ascheraden, Sermus, zèmļàuka ² Kaltenbr., eine Erdhütte. Wohl eine Umbildung von r. земляника "Erdhütte".

Avots: EH II, 805

‡ zemlē̦cām, Adv., nach unten stürzend (?): ie̦le̦c ratuos un, kājās stāvē̦dams, brauc ... brižiem viss stāvs iet augšlē̦cām, z. Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 121 (ähnlich S. 8.).

Avots: EH II, 805

zemlēcīte: auch Tdz. 55097.

Avots: EH II, 805

zemlēcīte LP. VII, 320 oder zemlēcītis (?), wer niedrig springt (?), Beiwort des Frosches: kad "vecīšus" dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augstlēcīti, zemlēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47.

Avots: ME IV, 711

‡ ze̦mledne Warkl., ein Hecht unter dem Eis.

Avots: EH II, 805

‡ zemļejīs Pilda n. FBR. XIII, 51, der untere?

Avots: EH II, 805

zemļi: mit èm ² Atašiene, Borchow, Līvāni, Liepna, Lubn., Pilda, Tdz. 54890 var. (aus Baltinow und Kārsava).

Avots: EH II, 805

zemļi Eversmuiža n. FBR. VI, 41, "Bierži", Kompar. zemļâk Meiran, Adv., = zemji, ze̦mi niedrig: zemļāk sēdēja BW. 4166. zemļi acu nenesiet! 6572 var. (aus Lubn.). Vgl. Le. Gr. § 84a.

Avots: ME IV, 712

‡ zemlîca Pilda, die Erdbeere: viena pati zemlīciņa tāli spīd kalniņā Tdz. 42130 (aus Nirza).

Avots: EH II, 805

zemlikas, die Gaben, die man den verstorbenen Seelen hinlegt: šuorudeni tâ vajadzēja likt zemlikas, juo.., šuogad nuomiruši tik daudz piederīgu Janš. Mežv, ļ. I, 381 (ähnlich II, 117). zemliku likšana Laimei un Pē̦rkuonam Bandavā II, 26. - zemlikas, Allerseelentag Manz. Lettus; zemlika L., ein heidnischer Opfertag; zemlikas mēnesis Manz.; zemliku dienas LP. VII, 292.

Avots: ME IV, 711, 712

zemluodu, zemluožņu (gen. pl.), ängs der Erde kriechend (von Ranken, niedrig wachsenden Pflanzen gesagt): zemluožņu (zemluodu) apiņi, zirņi, vītuoli, kaņepes Druw.

Avots: ME IV, 712

zemlūze, eine Kuh mit niedrigen (kurzen) Füssen N.-Bartau n. U.; zemlūza Ar. "eine Kuh mit Schaufelohren".

Avots: ME IV, 712

‡ zemņaîns ² Grenzh. n. Fil. mat. 63, = zemjaîns I.

Avots: EH II, 805

zemnīca Sussei n. FBR. VII, 140; Baltinov n. FBR. XI, 132, Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Lixna, Lubn., Memelshof, Oknist, Schlossberg, Selb., Warkh., zemnica Heidenfeld, Prl., Saikava, = zemene, die Erdbeere.

Avots: ME IV, 712

I zemnīca,

1): auch Borchow, Višķi, Wessen, (zemnīca) Nerft; ‡

2) = zemniece, Bäuerin
Oknist; ‡

3) eine vom Schmied geschmiedete Sense
(zèmnîca) Ramkau.

Avots: EH II, 805

II zemnīca,* eine in der Erde gebaute Behausung für Soldaten.

Avots: ME IV, 712

‡ zemnice (gen. pl. zemniču) Lasd., die Erdbeere.

Avots: EH II, 805

zemnīdza Lixna, = zemnīca I.

Avots: ME IV, 712

zemniecĩba* LKVv., der Bauernstand: konflikts starp muižniecību un zemniecību Plūd. Llv. 19.

Avots: ME IV, 712

zemniecîgs,* = zemniecisks: visai zemniecīgi izskatījās Kra. Vīt. 1.

Avots: ME IV, 712

zemniecisks* bäuerisch.

Avots: ME IV, 712

zemnieks, ‡

4) der Ostwind
Veldre Dzīve pie jūras 90 (aus Jūrkalne).

Avots: EH II, 805

zemnieks, zemenieks BW. 14285, PlKur., Demin. verächtl. zemnieķelis Pūrs III, 60,

1) wer in der Erde lebt:
kurmis e̦suot zemnieks, tas zemē dzīvuojuot Vīt. 11;

2) der Bauer, Landmann:
dēstīja... vīnakalnu un izdeve tuo... zemniekiem Glück Lukas 20,9. vai vācietis, vai zemnieks BW. 7086. vaicā kungi, zemnieciņi 5852 var.;

3) das Bauernhaus, Gesinde
Salisb: Ūcis ir pirmais zemnieks lielceļa malā Salisb. kâ sauc tur tuo zemnieku aiz meža, kur tas lielais skurstenis? ebenda. Vgl. li. žẽmininkas "ein Landbewohner".

Avots: ME IV, 712

zemnīga Lubn., Meiran, Selsau, Sessw., = zemene, zemnīca I, die Erdbeere: salda, salda zemnidziņa VL. aus Lubn.

Avots: ME IV, 712

‡ zèmnîguogâji ² Lubn., Erdbeerpflanzen.

Avots: EH II, 805

zemnisks, bäurisch St.: kas... latviešu tautu nesmādē, bet ar tās zemniskā valuodā. sarunāties neatraujas Latvju tauta XI, 1, 45. zemniski runāt, lettisch sprechen St.

Avots: ME IV, 712

zemuoga (li. žemuoga Mielcke), die Erdbeere Bezzenberger Spr. d. pr. L. 159.

Avots: ME IV, 713

I zemuojs, erdig, mit Erde besudelt: zemuojām (Var.: zemjuotām) kājiņām BW. 10511 var.

Avots: ME IV, 713

II ze̦muojs, niedrig: tev būs... ar kaunu ze̦muojā vietā (ze̦muojan vietan Ev.) sēdēt Glück Lukas 14, 9.

Avots: ME IV, 713

ze̦muosk,- s. Augstkalns RKr. XX, 131.

Avots: ME IV, 713

‡ zemuôška Marienhausen, = ze̦muška

Avots: EH II, 805

ze̦muôt: tas taps ze̦muots Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 54).

Avots: EH II, 805

ze̦muôt, erniedern L.; niedrig machen U. Refl. -tiês, sich erniedrigen, sich demütigen: tas kunga priekšā neies ze̦muoties Sassm. es...tavā priekšā ze̦muojuos tevi lūgdams Seibolt.

Avots: ME IV, 713

zempupas, Kartoffeln Nerft, Saucken.

Avots: ME IV, 712

zempupuri "bumbuļi uz skuostu stīgām" Saikava.

Avots: ME IV, 712

zempus, unten: zempus zem ziņas Rainis Gals un sāk. 171.

Avots: ME IV, 712

zemracis: zemraču darba (gen.) A. Upītis Sm. lapa 86.

Avots: EH II, 805

zemracis, der Erdgräber LKVv., Wid.; Plur. zemrači, soricidae Konv. ² 2067: cirslītis ir uzcītīgs zemracis JR. III, 71. le̦dus putns, čurkste un bišķeris - zemrači 6.

Avots: ME IV, 712

zemrāpus, Adv., längs der Erde kriechend: man zemrāpus vien jālien Janš. Dzimtene ² I, 380. tizlais, kas uz visām četrām zemrāpus vien le̦c Dzimtene IV, 210.

Avots: ME IV, 712

zemraudzĩtis, zemrauģĩtis "?": kuo raugies, zemraudzīt, uz manām kājiņām? BW. 17083. kuo raugies, zemraudzīti, vai tu manis neredzēji? 10056. neraugies, zemrauģīti! ne pēc tevis tā meitiņa 12175 var.; zemraudzīte "?"LP. VII, 320. Zur Bed. vgl. li. žemžiũra "ein Gluper (der immer zur Erde sieht)".

Avots: ME IV, 712

zemribu* (gen. pl.), unter den Rippen befindlich Dr.

Avots: ME IV, 712

zemrĩkles* (gen. s.) "?": zemrīkles ne̦rvs Konv. ² 2065.

Avots: ME IV, 712

zemrūķĩtis "?": neraugies, zemrūķīti! ne pēc tevis tie zariņi BW. 12175 var.

Avots: ME IV, 712

ze̦ms,

1): untersetzt von Gestalt
BielU.; ‡

4) = zemisks 2. Zu diesem Wort s. auch Fraenkel Balt. Sprachw. 141.

Avots: EH II, 805

zems, -s (unter zeme): auch Dweeten, Kalupe, Skaista, Pas. XIV, 130 (aus Preiļi in Lettg.), (loc. pl. zemîs) Lixna.

Avots: EH II, 805

ze̦ms (li. žẽmas "niedrig"),

1) niedrig:
augsti kalni, ze̦mas lejas Br. 268. ze̦ms nuo auguma Frauenb., ze̦ma auguma, klein von Wuchs. ze̦ms zirdziņš Biel. 1031, ein stämmiges Pferd;

2) fig., niedrig, von niedriger Herkunft:
ze̦mi ļautiņi e̦sam Kaudz. M. 58. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm. n. Rkr. XVII, 64. ze̦mais, ein einfacher Mann Sassm. n. Rkr. XVII, 64;

3) wohlfeil
U.Subst. ze̦mums (li. žemùmas),

1) die Niedrigkeit:
iet saulīte ze̦mumā (die Sonne geht gegen Abend, nähert sich dem Untergang) BW. 3165 (ähnlich: 31646 var.);

2) niedriges, gemeines Wesen, Gemeinheit
MWM. VIII, 677;

3) die Nerung
PlKur.

Avots: ME IV, 712

zemsar̂gi,* die Landwehr LKVv.

Avots: ME IV, 712

‡ zemsedze* "?": audzēs, kur gājusi cauri uguns, zemsedzē izzuduši ķerpji Zeme, daba, tauta II, 191.

Avots: EH II, 805

zemsiêna, der Raum unter einer Wand: ē̦kām pamats jāliek ve̦cā mē nesī, tad akmeņi nelien nuo zemsienas ārā Jakobstadt.

Avots: ME IV, 713

ze̦msirdĩba,* die Niederträchtigkeit, Gemeinheit Ahs.: liekulība un ze̦msirdība Jans. Fauni vai klauni 11. smīnēšana, pilna ze̦msirdības Niedra Kad mēnesis dilst 19.

Avots: ME IV, 712, 713

ze̦msirdîgs, gemein, niederträchtig: ze̦msirdīgs cilvē̦ks ir nicināms Ahs. n. Rkr. XVII, 65. ze̦msirdīgs jautājums Austr.

Avots: ME IV, 713

ze̦msir̂dis, ein niederträchtiger, gemeiner Mensch: gļē̦vulis... ze̦msirdis Saul. III, 92.

Avots: ME IV, 712

‡ zemtecīte Tdz. 55098, = zemlēcīte?

Avots: EH II, 805

zemte̦ka, echter Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80; Konv. ¹ 205: ziluoja sīkajiem ziediņiem zem te̦ku paklājs MWM. X, 13.

Avots: ME IV, 713

zemte̦ks Manz. Lettus, zemte̦kuls ebenda, ein Landstreicher, Landfahrer.

Avots: ME IV, 713

‡ zemteņa Kaltenbr., Višķi, Demin. zu zems, -s.

Avots: EH II, 805

zem̂tene ² Sassm., zem̂teņuôga ² ebenda, zemene, die Erdbeere: sievas aizgāja uz mežu zemtenes lasīt Sassm. n. RKr. XVII, 65. Sprw.: kâ vilkam zemteņuoga ebenda.

Avots: ME IV, 713

zemtîgs: zemtīga kārta Stender Deutsch-lett. Wrtb., niedriger Stand.

Avots: EH II, 805

zemtîgs, niedrigen Wuchses L., U.

Avots: ME IV, 713

zèmturis: vgl. den Familiennamen Ze̦mturis Plvv. I, 97, 135, 205.

Avots: EH II, 805

zèmturis, der Landmann St. (der kein Bauer ist), U., der Landbesitzer LKVv.

Avots: ME IV, 713

‡ ze̦mu Kaltenbr., = apakšā: z, palīst.

Avots: EH II, 805

zemûdene,* ein Unterseeboot.

Avots: ME IV, 713

zemûdens* (gen. s.), unter dem Wasser befindlich, unterseeisch: zemūdens laiva, das Unterseeboot. zemūdens torpedi A. XX, 387.

Avots: ME IV, 713

‡ ze̦muļa Druw., = ze̦mala 2.

Avots: EH II, 805

ze̦muliņa, ze̦muļiņa, ze̦mulīte, = ze, mala 1: nebē̦dā tu, tautiet, ka es tāda ze̦muļiņa (Var.: ze̦maliņa, ze̦muliņa 21780; ze̦mulīte 21780 var.) BW. 21779, 5.

Avots: ME IV, 713

ze̦muška: auch Kaltenbr.; lien gar ze̦mušku Višķi n. Ceļi IX, 394. saiminieks sēja ar lāci rāceņus: saiminiekam ze̦muškas, lāčam virsūnes Višķi. ze̦muškā Kalupe, Višķi, Tdz. 58094 (aus Nirza).

Avots: EH II, 805

ze̦muška, = apakša: palīda ze̦m šķirsta ze̦muškas Zb. XVIII, 374. vilki pastatīja ze̦muškā (unter den Baum) tuo vilku... Pas. I, 298 (aus Eglūna).

Avots: ME IV, 713

ze̦mvēders, f. ze̦mvēdere "kam ze̦ms vē̦de̦rs": raunēniešu ze̦mvēderi BW. 10834, 3. dūreniešu ze̦mvēderes 10834 var.

Avots: ME IV, 713

zemzâle Salisb., weiches, saftiges Feldgras (Gegensatz zu dzèlzszâle).

Avots: ME IV, 713

ze̦mzara (gen. s.), ze̦mzaru (gen. pl.), = ze̦mzarains: ze̦mzara uozuols BW. 18599. ze̦mzaru priežu pudurā Vēr. II, 2.

Avots: ME IV, 713

ze̦mzarains, niedrig ansetzende Äste habend, kurzstämmig: ze̦mzaraiņu uozuoliņu BW. 24457, 5 var.

Avots: ME IV, 713

ze̦mzare, ‡

2) eine Fichte mit niedrigen Ästen
AP.; z. priede Kaltenbr.

Avots: EH II, 805

ze̦mzare, ein niedrig ansetzender Ast: sluotu griêzu purva bē̦rza ze̦mzarēs BW. 23645.

Avots: ME IV, 713

ze̦mzaris, ze̦mzars (?), wer niedrig ansetzende Äste hat (Epitheton der Eiche im VL.): uozuoliņ, ze̦mzarīti (Var.: ze̦mzariņ) BW. 2796. uozuolam ze̦mzaram 2800, 5. Nach U. auch ein Adj. ze̦mzars, kurzstämmig.

Avots: ME IV, 713

zemzemes: nuo šās zemzemju alas Pas. XV, 443.

Avots: EH II, 805

zemzemes, ze̦mzemes (gen. s.), unterirdisch: zemzemes te̦lpas Konv. ² 1126. (duobes) dibinā jis atrada... ze̦mzemes ceļu Pas. II, 141 (aus Kapiņi). ze̦mzemes ķēneste V, 267 (aus Makašē̦ni).

Avots: ME IV, 713

ziemeļzeme(s), ziemeļu zeme(s), das Nordland, die im Norden gelegenen Länder: ziemeļzemju lejas MWM. VIII, 175.

Avots: ME IV, 743

ziemeļzeme(s), ziemeļu zeme(s), das Nordland, die im Norden gelegenen Länder: ziemeļzemju lejas MWM. VIII, 175.

Avots: ME IV, 743

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235

‡ abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piekāpšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. ¹

Avots: ME I, 236

‡ àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

ailis, aile (Gold.),

1) Stütze an Fischwehren, um Körbe daran zu befestigen
U; eine dünne Stange am Neunaugennetz Konv. ¹ 29 [in dieser Bedeutung aîlis ² in Salis, aîle ² in Zarnikau], der Stiel des Aalnetzes. Salis.

2) ein Rundholz zum Fortbewegen schwerer Gegenstände:
zem ragavām palikti apaļi rituoši aiļi Antr. II, 18; [aĩlis, in Dahlen, eine Stange unter einem Heuhaufen].

3) dünne, 4-5 Fuss lange Stangen, die an die Seiten des Leiterwagens angelehnt werden, um so den Wagenkorb zu vergrössern und mehr Heu, Strauchwerk u. a. in den Wagen aufnehmen zum können
Etn. IV, 17.

4) ein Fach in den Ständerwerken
(St.), Dr. [ailis 4 gehört wohl zu aile. Die Bedeutungen 1 - 3 sind wohl mit einander vereinbar, und ailis oder aile 1 - 3 ist nicht zu trennen von. li. ailė "Pricke, eine Art Stange zur Stütze des Netzes" und (žem.) áilis "clava". Hierzu stellt Būga РФВ. LXVI 237 le. ielukši "Femerstangen am Pflug" und li. ielek(š)tis f. "одиночная оглобля у сохи", íena "оглобля" und an. und ae. ár "Ruder". S. auch aire. Estn. ael "ein 4 Fuss langes Seitenholz am Netze" ist daher wohl eher mit Būga Aist. St. 81 für ein Lehnwort aus dem Baltischen zu halten, während Leskien Nom. 275 das Gegenteil davon für möglich hält. Finn. ailo "härenes Seil am Fischnetze" ist davon wohl zu trennen].

Avots: ME I, 13

aĩrêt, Refl. -tiês, ‡

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5

‡ àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbružât,

1) die Füsse längs der Erde ziehend fortgehen
C.;

2) (mit den Füssen) zuscharren:
a. alu (caurumu) ar zemēm Fest.

Avots: EH I, 12

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

àizdilinât, in kurzem Trab wegeilen: Pēreris aizdilināja pa uolnīcu Jauns. M. dr. 88.

Avots: ME I, 22

‡ àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21

àizdudê t, erdröhnene: dizrd, ka zeme aidzudzēja Zb. XVIII.

Avots: ME I, 23

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30

àizkàltêt, ‡

2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.

Avots: EH I, 28

àizkampt,

1) ergreifen, fassen:
a. zaglim aiz apkakles, raujuot vaiņagu zemē, bija tai arī aizkampti... mati Janš. Dzimtene V, 455. aizkampt kam gaŗām, etwas fassend, greifend verfehlen;

2) erhaschen, bekommen
Stenden: var˙būt tu vēl varēsi kuo aizkampt;

3) fassend zudrücken, zudecken:
a. de̦gunu Wid. aizkampdama ar svabaduo ruoku sev acis Janš. Bandavā II, 279.

Avots: EH I, 28, 29

‡ àizkar̂pît,

1) wegscharren:
a. zemi nuo puķēm. vistas aizkarpījušas graudus;

2) verscharren, zuscharren:
a. sē̦klu;

3) zappelnd wegstossen
Bauske: bē̦rns aizkarpījis se̦gu.

Avots: EH I, 29

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

‡ àizkašņât Golg.,

1) = ‡ àizkasît 1;

2) = ‡ àizkasît 2: a. sē̦klas ar zemi Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 29

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33

‡ àizmũris, der Raum hinter einer Mauer: zem gultas, aizmūrī - nav Ezeriņš Leijerk. I, 276.

Avots: EH I, 40

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44

àizreĩzuôt, intr., verreisen: aizreizuojis Vāczemē BW. 2251.

Avots: ME I, 46

àizrìbêt, intr.,

1) erdröhnen: (er) dröhnen
aizrīb zeme BW. 31925;

2) polternd, dröhnend sich entfernen, wegfahren:
pa ceļu aizrībēja rati. Refl. -tiês, erdröhnen, anfangen zu poltern: kas tur augšā aizrībējās? JK.

Kļūdu labojums:
erdröhnen = immer ferner (er) dröhnen

Avots: ME I, 46, 47

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49

‡ àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50

‡ àizskañdinât,

1) klingelnd betäuben:
a. kam ausis;

2) hinschallen machen:
a. dziesmas līdz svešām zemēm;

3) für eine kurze Zeit zu klingeln anfangen:
a. zvaniņu.

Avots: EH I, 48

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50

‡ àizslīgt,

1) sich hinneigen:
zars aizslīdzis līdz zemei Salis (mit î ² ), Trik. (mit ì ); sich hinter etwas senken: snaudējam galva aizslīga aiz lampas Salis.

Avots: EH I, 49

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). mājās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50

àizsùkt, hin-, wegsaugen: ar pumpi nevar ūdeni tik tālu a. Refl. -tiês, hin-, wegsickern: slapjums aizsūcies pa zemi pruojām.

Avots: EH I, 54

‡ àiztrupinât zemi Saikava, den Boden auflockern (Dünger darin verfaulen lassend).

Avots: EH I, 59

àizvažuôt, ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen: es tevi aizvažuoju savā tē̦vu zemītē BW. 16886.

Avots: EH I, 61

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62

akataîns, akatîņš, mit Wassergruben (akatas) versehen: zeme ir neliels, akataiņš puriņš LP. VI, 231.

Avots: ME I, 62

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. ² 412.

Avots: ME I, 63

akmenuojs, akmeņuôts, akmiņuôts (li. akmenúotas "steinig"),

1) steinig, voller Steine:
tautu zeme akmeņuota BW. 7417; akmiņuota 7476;

2) steinern, von Stein:
akmiņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021. dieviņš brauca akmenuoju (Var.: akmināju, akmeņuotu und gen. s. akmeņa) kumeliņu BW. 34067, 6.

Avots: ME I, 64

akmintaîns, -ņš, steinicht: akmintaina tā zemīte BW. 15932, 3.

Kļūdu labojums:
15932, 3. = 15932, 2.

Avots: ME I, 65

ālet [wohl mit kurzem und betontem e], Interjektion, mit der Hunde gehetzt werden; zemnieks sauc: Duksi, Kranci,... ālet, ālet! BW. V, S. 226; vgl. alet, aletes.

Avots: ME I, 238

àlguôt, tr., besolden, belohnen: Kurzeme skrīveli alguoja kungs Apsk. I, 437. lai nebūtu jāņem un jāalguo lieks strādnieks BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 67

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67

I aluôt, tr., höhlen; gew. izaluot, aushöhlen: kurmis aluo zemi C.

Avots: ME I, 69

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

ãmars [nebst estn. hāmer aus mnd. hamer], āmurs, Hammer. zem oder apakš āmara nākt nach dem deutschen "unter den Hammer kommen". Demin. āmariņš,

1) Hämmerlein;

2) āmariņuos iet, ein Spiel, bei dem alle Beteiligten einen Kreis bilden, ausser einem, der in der Mitte des Kreises steht mit dem sogenannten
āmariņš od. ziediņš in der Hand. Etn. IV, 184. Vielleicht ist āmariņš in letzter Bedeutung umgewandelt aus Amor.

Avots: ME I, 238, 239

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

‡ apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu ² zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.

Avots: EH I, 71

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apaļums, apalums, die Rundung, Rundheit: zemi nevar apakš debess apaļuma pabāzt LP. V, 50.

Avots: ME I, 75

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

‡ apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72