Paplašinātā meklēšana

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

‡ àizme̦luôtiês, = ‡ àizmãnîtiês.

Avots: EH I, 38

‡ apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

‡ ate̦lpa, eine kurze (kleine) Erholung (atpūta) Fossenberg.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt: man tâ sap krūtis, ka grūti a. Dond.

Avots: EH I, 141

ate̦l˜puôt, intr., aufatmen: ak kā nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.

Avots: ME I, 157

‡ ate̦lsa (wo ?) = ‡ ate̦lpa.

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês: auch Wolmarshof (mit e̦l˜).

Avots: EH I, 141

ate̦lsâtiês, schluchzen, schnucken (freqn.).

Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen

Avots: ME I, 157

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

atme̦luôt, intr., eine von der Wahrheit abweichende Antwort geben Apsk. I, 658.

Avots: ME I, 176

‡ atve̦se̦lâtiês Warkl., Pas. VII, 488, 492; VIII, 436, atveseļâtiês, sich verabschieden: atveseļāties ar sievu Pas. IV, 116 (aus Domopol). atvese̦lāšuos ar sievu 51 (aus Višķi). vecis atveseļājas un aiziet 151 (aus Rositten).

Avots: EH I, 180

atze̦laîns, s. atzalaîns.

Avots: ME I, 212

aûgšdze̦lzi, der Oberkiefer, die obere Kinnlade Warkl.: augšdze̦lzuos priekšā nav zuobu.

Avots: EH I, 185

[be̦lute, das Wasserloch, die Pfütze Wid. Anscheinend zu bala 2.]

Avots: ME I, 278

‡ be̦zde̦lē̦ns Saikava, = bezdelîdzē̦ns.

Avots: EH I, 214

be̦zde̦ls, ‡

2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡

3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.

Avots: EH I, 214

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

‡ briêde̦lē̦ns Saikava, (verächtl.) Demin. zu briêdis.

Avots: EH I, 243

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

‡ brũnpe̦lê̦ks, braungrau: b. sūneklis Veselis Saules kaps. 106.

Avots: EH I, 246

‡ bruze̦ls, rostbraun: linus sāk plūkt, kad tie paliek bruze̦li Dond.

Avots: EH I, 246

‡ bude̦lē̦ns BW. 33539, 1 var., Demin. zu budēlis I.

Avots: EH I, 249

‡ čakste̦lē̦ns Pilda, = čakstē̦ns.

Avots: EH I, 283

[cē̦ce̦las "sollen Klumpen heissen" L.]

Avots: ME I, 376

ce̦laine, ein Gurt: ar krāšņām ce̦lainēm sajuozušies Austriņ M. z. 10. Vgl. calene.

Avots: ME I, 368

‡ ce̦laks "?": māk ce̦lakus [?] (var.: ieluokus) darināt BW. 22595, 5 var.

Avots: EH I, 263

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

ce̦lât, - āju, oft heben: māte, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]

Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1

Avots: ME I, 368

ce̦li, schmückender Saum an der sagša [?],"ceļi ir izruotājumi gar sagšas malu uz pušķu vīzi, sagriezti nuo diviem pīniņiem": sēsi ce̦li sagšas griezt BW. 6673.

Avots: ME I, 368

ce̦lla [?] juosta"?": ce̦lla juostas galiņā BW. 17009,1 var.; vgl. cals.

Avots: ME I, 369

ce̦lluôt: langsam gehen (von Vögeln) Luttringen; gehen (mit Humor gesprochen) Rutzau.

Avots: EH I, 263

ce̦lluôt, eilig gehen: kur nu ce̦lluo?

Avots: ME I, 369

‡ ce̦l˜ls Dunika, der Zoll (Mass).

Avots: EH I, 263

‡ ce̦lmaĩnis Ramkau, = ce̦lˆmājs.

Avots: EH I, 263

ce̦lˆmājs, ce̦lmāja L., U., ce̦lmaine M, auch celmiens Kronw., ein Ort, wo viele Stubben sind: ce̦lmāju plēst; ce̦lmājā atauguši jauni kuoki LP. V, 43.

Avots: ME I, 369

ce̦lmājs, ce̦lmains, ce̦lmuojs, ce̦lmuots, stubbenreich, vol von Baumstümpfen: ce̦lmainā, - ājā, - uotā līdumā BW. 8562; 19604.

Avots: ME I, 369

‡ ce̦lˆmgals, das untere Ende eines gefällten Stammes: es nuocirtu uozuoliņu... nuo ce̦lmgala bungas taisu BW. piel. ² 30189, 2. taisīta... nuo paša ķervainā ce̦lmgala Janš. Bandavā I, 119.

Avots: EH I, 263

ce̦lˆmlaûzẽjs, = ce̦lˆmlaûzis: Ķ. uzskatams par ... ce̦lmlauzēju skuolas druvā A. Melnalksnis Mazsalaca 31.

Avots: EH I, 263

‡ ce̦lˆmuoksne ² A.-Rahden, = ce̦lˆ mājs.

Avots: EH I, 263

ce̦lmuoksne, [ein angebrannter Baumstamm Wid.].

Avots: ME I, 369

‡ ce̦lmuôtains, = ce̦lmuots: ce̦lmuotaiņuos līdumuos Pump. R. 1, 243.

Avots: EH I, 263

ce̦lmuots [li. kelmúotas], s. ce̦lmājs.

Avots: ME I, 369

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai mātei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III ^4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369

I ce̦ls: auch Auleja, Kaltenbr., Demin. celiņš AP.: juo lielāks kamuols, juo lielāki ce̦li Kaltenbr.

Avots: EH I, 264

I ce̦ls, eine Schicht Garn, die auf einem um einen Knäuel gewickelt wird L., Lems., Salis.; in Sessw., Gr. - Jgfh. celiņš: calus [mit a aus e̦] tina BW. 4369,6. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423.]

Avots: ME I, 369

*II ce̦ls: ce̦la juosta BW. 23175. Vgl. dazu E. Paegle Latv. Saule v. J. 1929, S. 841 f.

Avots: EH I, 264

*II ce̦ls, s. cals; dazu der gen. s. ce̦la in ce̦la [od. ce̦lu BW. 17008] juosta, ein auf besondere, mühsame Art auf einem Brett gewebte Gurt U. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423 f.]

Avots: ME I, 369

ce̦lˆslaûzis, der Bahnbrecher: auglīga virziena ce̦lmlauzis. rakstu valuodas pirmais ce̦lmlauzis Plūd. Llv. II, 40.

Avots: ME I, 369

ce̦lˆtava (li. kéltava): auch Saikava, ce̦ltave Römershof n. FBR. Vlll, 103, Saikava.

Avots: EH I, 264

ce̦ltava, ce̦ltuva Selb.[li. kéltuvas], die Fähre, der Prahm.

Avots: ME I, 370

ce̦lˆtuve (li. keliuvė˜ "Handgriff"): nebē̦dādami... par ce̦ltuvju naudu Janš. Dzimtene I ² , 363.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuve, = ce̦ltava.

Avots: ME I, 370

ce̦lˆtuvnieks: auch Janš. Atpūta № 399, S. 4.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuvnieks, ce̦ltavnieks, der Fährmann, der Übersetzer Stari I, 40.

Avots: ME I, 370

de̦lamais,

2): auch Siuxt, Sonnaxt; dē̦lama sē̦rga, Phthisis
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 314

de̦lamais od. de̦lamā kaite,

1) das Siechtum:
bē̦rnam de̦lamais, das Kind siecht him. de̦lamā kaite muoca bē̦rnus un arī pieaugušus Etn. II, 162;

2) die Schwindsucht
Ahs.

Avots: ME I, 453

de̦lbs,

1) der Oberarm:
ruokas būšuot pieaugt pie de̦lbiem LP. VI, 314; [de̦l˜bs Ruj., der Unterarm];

2) der Pl. de̦l˜bi in Dond., Stangen zum Tragen von Heu.
Zu dalba.

Avots: ME I, 453

‡ de̦l˜la Orellen n. PBR. XI, 41, WainseI n. FBR. XIV, 86, Salis, (mit è̦l ² ) Golg., Mar., Schwanb., mundartl. für de̦lna, die flache Hand: uz de̦llas nesu BW. 13186, 8 var.

Avots: EH I, 314

‡ de̦l˜ma Ruj., = de̦lms.

Avots: EH I, 315

de̦l˜ms: auch Siuxt; in Salisb. sei de̦l˜ms der Unterarm (nicht: Oberarm).

Avots: EH I, 315

de̦l˜ms [Salisb.], = de̦lbs, der Oberarm; der Ellenbogen Spiess n. U.

Avots: ME I, 454

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

de̦lns, = de̦lbs, der Oberarm LP. VI, 314; [de̦l˜ns, der Unterarm Wandsen; vgl. de̦lms].

Avots: ME I, 454

de̦luoknis, die Schwindsucht AltRahden; auch de̦luonis.

Avots: ME I, 454

de̦luonis (unter de̦luoknis): auch Kaudz. Izjurieši 14.

Avots: EH I, 315

de̦lsu de̦lsumis, holpernd: mazie ve̦zumiņi gāja de̦lsu de̦lsumis pār ciņiem JK.

Avots: ME I, 454

de̦lu, Praes. von dilt.

Avots: ME I, 454

dre̦be̦lains, geädert, streifig L.

Avots: ME I, 495

dulume̦lns, schwärzlich: dulume̦lns tautu dē̦ls BW. 21347, 1.

Avots: ME I, 513

dze̦laîns: stachlig, grob, voller Schäben (vom Gewebe) Bērzgale.

Avots: EH I, 353

dze̦laîns "?": aud dze̦laiņu paladziņu! BW. 7481 var.; [ "stechend, stachlig" Ellei. Bers.],

Kļūdu labojums:
"?" =, = ar ceļiem?

Avots: ME I, 540

dze̦lba, dze̦lda, dzelde Nigr., ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L. Zu dzelˆt; [vgl. Leskien Abl. 325 und Solmsen Beitr. 223 ^1].

Avots: ME I, 540

dze̦lˆgans ² : auch Frauenb., Lems., (mit e̦lˆ ) PS.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆgans ² Kand., gelblich: rudzu lauku dze̦lgani bālais izskats, [Wohl aus * dze̦ltgans; vgl. dze̦lts.]

Avots: ME I, 541

‡ dze̦lˆkrẽpis Planhof, ein Pferd mit gelber Mähne.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆmãjs,

1) die Tiefe (im Wasser):
straume, kas aizkrāc pār radzēm un dze̦lmājiem Teodor;

[2) vieta purvā, kur daudz dzelmju Ruj.]

Avots: ME I, 541

[dze̦lms St., Mag. II, 3, 117, Stromtiefe.]

Avots: ME I, 541

[dze̦lna Für., = dzelme 1.]

Avots: ME I, 541

dze̦luoņaîns Dunika u. a. = dze̦luonaîns: (fig.) dz. naids Veselis Netic. Toma mīlest. 156.

Avots: EH I, 354

dze̦luone (unter dze̦luonis): auch Perkunen, bemin. gen. s. dze̦luonītes BW. 18462, 3, dze̦luoniņas BW. 3119.

Avots: EH I, 354

dze̦luonis: bišu dze̦luoņiem BW. 34043, 1.

Avots: EH I, 354

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

dze̦luons (unter dze̦luonis): auch Borchow n. FBR. XIII, 23, Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 354

‡ dze̦lsāns Lubn. "Eisenvitriol".

Avots: EH I, 353

dze̦lˆta: zaļu ar dze̦lˆtām ² pērvēja Frauenb.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆta [Kr.], dzelˆte [Lis.], dze̦ltlapa A. XI, 13, gew. Pl., Bärlappkraut (lycopodium complanatum): meitu dēļ dze̦ltas auga BW. 6467, 1, [plūca dzeltes siliņā 7141 var.] Zu dze̦lts "gelb" [nebst li. geltė "serratula tinctoria"],

Avots: ME I, 541

‡ dze̦ltâbele "?" : iestādīju dze̦ltābeli (Var.: dadzi) ..., lai izplēsa laumai acis BW. 32472, 15 var.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆtaine [Sissegal], dze̦lˆtãne BW. 13282, 3, gew. Demin. dze̦ltainīte, dze̦ltãnīte BW. 3498. dze̦ltainiņa BW. 7141; 14703, 3, dze̦ltāniņa 10646, dzeltenīte 598, 7 var., dzelteinīte 11403, ein goldhaariges, schönes Mädchen, Goldmädchen, beliebtes Epith, der tautas meita und der Schwester im VL.: nāk dze̦ltaine raudādama BW. 5256, mūs māsiņa, dze̦ltānīte (Var.: dze̦ltainīte, ze̦ltainīte, zeltenīte), tikai līdzi neaizgāja BW. 598 var. jāšu pār Daugavu dze̦ltānīšu lūkuoties, Merkwürdig ist der attributive Gebrauch von dze̦ltaine: Ņabu, Ņabu pa istabu dze̦ltainēm (gew. dze̦ltainām) kurpītēm BW. 16958. 4; brūni dze̦ltaine (gew. dze̦ltāna) ķēve Blaum. MWM. III, 780.

Avots: ME I, 541, 542

‡ dze̦ltānâda, ein Gelbhäutiger Pas. IV, 95 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 353

‡ dze̦lˆtanans ² Salis n. FBR. XV, 63, gelblich.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦lˆtaine (mit e̦lˆ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 ¹ , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353

‡ dze̦lˆtanis Kaltenbr, dze̦ltānis.

Avots: EH I, 353

dze̦ltānis, [dze̦ltainis Wid.], ein gelbes Pferd RKr. III, 1288.

Avots: ME I, 542

dze̦lˆtans: auch Wessen n. FBR. XIII, 96, Skaista n. FBR. XV, 36, Kaltenbr., Warkl.; dze̦lˆtans ² (mit a aus ā?) Kl.-Roop n. FBR. XV, 148.

Avots: EH I, 353

[dze̦lˆtans Warkh., gelb.]

Avots: ME I, 542

dze̦ltāns: auch Erlaa n. FBR. XI, 15, Orellen n. FBR. XI, 38; Auleja; N.-Peb:, OB., Perkunen; Preiļi (Kur. Nehrung), Ramkau, Sessw., Smilt., Trik., (-āns) Fest., Saikava.

Avots: EH I, 353

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

dze̦ltãnums [li. geltonùmas], dze̦lte̦nums Kand., das Gelbe: uolas, kam divi dze̦ltānumi LP. VI, 125.

Avots: ME I, 542

dze̦lˆtât: auch AP., Auleja Kaltenbr., Ramkau: kļaviem lapas dze̦ltā AP.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆtât, -āju [Warkh., C.], gelb werden: gaļa žāvējama jaunā mēnesī, tad nedze̦ltā Lub.

Avots: ME I, 542

‡ dze̦lte̦nbā`rdaîns Veselis Saules kaps. 152, gelbbärtig.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆte̦nbrũns, gelbbraun: līdakai ir dze̦lte̦nbrūna mugura Sassm.

Avots: ME I, 542

‡ dze̦lte̦ngalˆva, die Blondköpfige: atvedīšu dze̦lte̦ngalvu (Var.: baltgalvīti; sc.: linu) rāvējiņu BW. 28380, 6.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦ngalˆvis, fem. -ve, der, die Blondköpfige: viena bija paslaida dze̦lte̦ngalve A. XIII, 800.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦ngans. gelblich: dze̦lte̦nganas sienas MWM. VIII, 692; [dze̦lˆtāngans PS.],

Avots: ME I, 542

‡ dze̦lte̦nmàize, Gelbbrot.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦nmaltis. fem. -e, der (die) Blondhaarige.

Avots: ME I, 542

dze̦lˆte̦nmal˜ts, gelblich weiss.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦nmataîns, blond: dze̦lte̦nmataina od. dze̦lte̦nmatu skaistule. eine blonde Schönheit.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦npe̦lē̦ks, gelbgrau.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦ns: auch (mit elˆ ² ) Roop n. FBR. XV, 148, Iw., Salisb.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦ns [Jürg., Lis., Sissegal, Salis], [dze̦ltē̦ns Līn.], dze̦lte̦nums. s. dze̦ltāns, dze̦ltānums.

Avots: ME I, 542

dze̦ltēns (unter dze̦lte̦ns): auch (mit e̦lˆ) Nötk., (mit e̦lˆ ² ) Lesten n. FBR. XV; 22, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 353

dze̦lte̦nsar̂kans, gelbrot.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦nzaļš, gelbgrün.

Avots: ME I, 542

dze̦lte̦nziêdaîns, gelbblütig: dze̦lte̦nziedainas od. dze̦lte̦nziedu puķes.

Avots: ME I, 542

dze̦ltlapas, s. dze̦lta.

Avots: ME I, 542

I dze̦ltns, gelb MWM. X, 930.

Avots: ME I, 543

[II dze̦ltns Fest., Lös. "stechend. dzēlīgs": dze̦ltnas nātres.]

Avots: ME I, 543

dze̦luoknis, dze̦luoksnis Krem., der Backenzahn (vgl. dze̦ruoklis): tam bijusi ve̦se̦la rinda dze̦luokņu MWM. VIII, 878. [Zu dzelêt; Bezzenberger BB. XXVII, 183 denkt auch an gr. χελύνη "Kinnlade", wozu noch an. gio,lnar "Kieme, Kiefer".]

Avots: ME I, 543

dze̦luonaîns, stachlig: ērkšķi dze̦luonaini.

Avots: ME I, 543

dze̦lˆtuôt [Warkh.] (li. geltúoti), intr., gelb werden: dze̦ltuo tīrumi Etn. II, 67. Auch refl.: kad dze̦ltuodamies druvu lauki līguo MWM. IX, 150.

Avots: ME I, 543

I dze̦ltra, dzeltre,

1) [dzelˆtre ² Autz], Bärlappkraut (lycopodium complanatum)
RKr. III, 71: dzijas nuoraudzēja dze̦ltrās Etn. III, 58. vaiņagi nuo dzeltrēm Apsk. I, 670;

2) Immergrün:
dze̦ltras aug priežu un egļu mežuos Etn.;

3) eine Tiefe im Flusse, in Seen
Etn. [In Bed. 1 - 2 wohl zu dze̦lts "gelb", in der Bed. 3 zu dzelme.]

Avots: ME I, 543

II dze̦ltra "?": tas jau tīrais dze̦ltra (tāds, ka ne ar kuo nav mierā).

Avots: ME I, 543

dze̦ltrs (Druckfehler für dze̦strs?) kühl: viņu apņēma dze̦ltrie viļņi A.

Avots: ME I, 543

dze̦lts, = ze̦lts. Gold: dze̦lta (Var.: ze̦lta) rasa mugurā BW. 15950. 2 var.

Kļūdu labojums:
2188 = 21188 var.

Avots: ME I, 543

dze̦lts [li. gel˜tas], gelb: dze̦lti vaigi BW. 21386. dze̦lti mieži BW. 2188. [Zu apr. gelatynan "gelb", urslav. * žģltź "gelb"; vgl. dazu Walde Wrtb. ² 279 unter fel und 299 unter flāvus.]

Avots: ME I, 543

I dze̦lts (Gold): auch (mit e̦lˆ ² ) PlKur.

Avots: EH I, 353

dze̦ltu laiks, der Herbst Stewlpenhof.

Avots: ME I, 543

‡ dze̦lˆtûksnẽjs Wolmarshof, gelblich (von der Gesichtsfarbe).

Avots: EH I, 354

‡ dze̦ltums (li. geltùmas), = dze̦ltãnums: pureniņ, tavu skaistu dze̦ltumiņ[u]! BW. piel. ² 34391; pauta dz., Eidotter Manz. Lettus, Phraseol. Lett., Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 354

dze̦lva, ein Auflauf der Haut, wie von Brennesseln verursacht L., St. Vgl. dze̦lba.

Avots: ME I, 543

dze̦lzâbuoļi "Winteräpfel" Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 354

‡ dze̦lzaiņi PV., = dzè̦lzasaiņi, dze̦lzava: čigānam bijis kažuoks mugurā, grindža ruokā un dz. ("?") Wainsel.

Avots: EH I, 354

dze̦lzava "?": skanējās, dārdējās nuo liepājas dze̦lzavā [gemeint ist damit in diesem Rätsel ein eiserner Kessel] RKr. VII, 1436. [In Jürg. sei dzè̦lzava eine Stelle, die mit dzelzszâle bewachsen ist; in Grawendahl dafür dzè̦lzājs ^2],

Avots: ME I, 543

‡ dzir̃nike̦ls Rothof n. FBR. VIII, 121, = dzirneklis.

Avots: EH I, 360

e̦lkans Manz., = alkans, hungrig.

Avots: ME I, 567

e̦lknuši, die Schlüsselblume (primula officinalis) Konv. ² 986, RKr. II, 76, St. [Formell vielleicht identisch mit elkšnuši L. "eine Art Pilze".]

Avots: ME I, 567

‡ III e̦lˆks ² "?": strādāju kâ e̦. ("= dūšīgi") Frauenb. Zu è̦lks I?

Avots: EH I, 368

e̦lksnājs (unter è̦lksnaine): elkšņi vien elksnājā BW. 18911 var.

Avots: EH I, 368

‡ e̦lkūnaîns Warkl., ellenbogenförmig.

Avots: EH I, 368

[e̦luogs, der Abgrund Bezzenberger Spr. d. pr. L. 146. vgl. li. elugas "ein Loch im Eise" und aluogs.]

Avots: ME I, 569

e̦l˜pa: auch AP.

Avots: EH I, 368

e̦lpa, der Atem, s. elpe.

Avots: ME I, 568

[e̦l˜puokle,* die Luftröhre.]

Avots: ME I, 568

e̦lpuôt, = el˜pêt, atmen.

Avots: ME I, 569

‡ e̦lsājiens, ein tiefer, schwerer Atemzug· dziļš e̦. ... tauzās uz augšu A. Brigadere Daugava 1928, S. 307.

Avots: EH I, 369

e̦l˜sât: auch Frauenb.

Avots: EH I, 369

e̦l˜sât, e̦l˜suôt, schnucken, schluchzen, keuchen U.: raud kâ bē̦rns e̦lsuodams LP. VI, 1,73.

Avots: ME I, 569

‡ e̦lsuonis Bers., die Schwindsucht; e̦lsuons (aus einem Manuskript), Bauchschlag der Pferde.

Avots: EH I, 369

‡ e̦lsu (instr. s.?), Adv. zur Verstärkung von èlst: skrien e̦. e̦lsdamš Kaudz. Izjurieši 85.

Avots: EH I, 369

‡ e̦lsus Pēt. AV. II, īp. pielik. 11, das Atmen.

Avots: EH I, 369

‡ e̦lvs Stockm. n. FBR. VIII, 87, = eļ˜ļa,

Avots: EH I, 369

e̦l˜zduogs, das Halstuch Ahs.

Avots: ME I, 569

ē̦rze̦lē̦ns (unter ḕrzelis): êrzelē̦ns ² Siuxt.

Avots: EH I, 374

gàišdze̦ltaîns, - dze̦lˆtāns, - dze̦lte̦ns od. gaiši dze̦ltains etc., hellblond: gaišdze̦ltaini mati.

Avots: ME I, 588

gàišpe̦lê̦ks od. gàiši pe̦lē̦ks, hellgrau, silbergrau: gaišpe̦lē̦ki brunči Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 588

ģe̦lda: ģe̦l˜dā jauj maizi vai saliek, luopu kaujuot; tā iekšas Grenzhof (Me˛mui˛a).

Avots: EH I, 426

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695

ģe̦lumbe, feines, aus der Tuchhandlung gekauftes Tuch, ein gekauftes, bestes Kleidungsstück N. -Bartau u. U.; der Putz, Staat Rutzau n. Etn. II, 1. Aus li. gelumbė˜ "feines Tuch".

Avots: ME I, 695

‡ ģe̦lzans Linden in Kurl., die Sehneide eines Messers.

Avots: EH I, 426

‡ gùote̦lē̦ns ² Auleja "eine ziemlich junge, gut aussehende Kuh".

Avots: EH I, 424

gre̦ls, unruhig Salis. n. U.

Avots: ME I, 648

grieze̦lē̦ns: auch (mit iê ) Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: EH I, 408

[grieze̦lē̦ns Jauns., das Junge einer die Schnarrwachtel.]

Avots: ME I, 660

‡ guļamte̦lpa Juris Brasa 233, der Schlafraum, das Schlafzimmer.

Avots: EH I, 418

gve̦lsts Lub., = gvelzis.

Avots: ME I, 694

‡ gve̦lˆza Auleja, comm., = gvelˆzis.

Avots: EH I, 425

[ìece̦lât, gehoben zu werden gewöhnen: tu jau bē̦rnu esi iece̦lājis Lautb.]

Avots: ME II, 5

‡ iêdze̦lˆtanans ² Salis, = iedze̦lˆtãns.

Avots: EH I, 511

iẽdze̦lˆtãns: auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 511

iẽdze̦lˆtãns PS., [Wolm., Arrasch, Jürg., iêdze̦ltans ² Salis], iedze̦ltains, iẽdze̦ltē̦ns [Nigr.], iẽdze̦lte̦ns [Bauske], geblich: iedze̦lte̦ni matu gali BW. 26367. iedze̦lte̦nas cielaviņas 30987, 1.

Avots: ME II, 13

ìee̦l˜puôt, einatmen: ie. tīru gaisu.

Avots: ME II, 14

‡ ìee̦lsuôtiês, = ìeèlstiês: skaļi iee̦lsuojās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 250. tikkuo dzirdamas iee̦lsuošanās traucē̦ts Daugava 1928, S. 1098.

Avots: EH I, 512

ìekšte̦lpa ,* der innere Raum: krāsns pārējuo iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsienām Konv. ² 1893.

Avots: ME II, 32

ìekve̦lduôt, gew. refl. - tiês, sich entzünden, entbrennen: pasaku valsts, kur iekve̦lduo pat kalnu sirdis Vēr. II, 313. kur viņš pieķeŗas, tas iekve̦lduojas II, 351.

Avots: ME II, 34

iẽme̦l˜ns [C., Nigr., Schujen, N. - Peb., ìeme̦l˜ns Arrasch, iême̦l˜ns ² Salis., Ruj.], schwärzlich, ins Schwarze spielend: ieme̦lna drāna. lini ieme̦lni, nuoliektām galvām Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 43, 44

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. - tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44

iẽpe̦lê̦ks [C., PS., Līn., Nigr., Selg., Jürg., Schujen, ìepe̦lê̦ks Arrasch, iêpe̦lē̦ks ² Salis, Ruj.], ins Graue fallend, graulich.

Avots: ME II, 50

iẽve̦lˆgans [PS.], ieve̦lkaîns Oppek., etwas feucht.

Avots: ME II, 87

ieve̦li [?], die Dachstangen Mag. XIX, 2, 57.

Avots: ME II, 87

ieve̦lka,

1) eine unebene Stelle im Holz:
kuoku (sevišķi bē̦rza) ēvelējuot bieži atgadās, ka kuoks vispāri gluds, tikai vienā vietā neliela skabarga it kâ stāvu iecē̦rtas kuokā, - tuo sauc par ievalku, ieve̦lku Wend. n. A. XII, 561;

2) die Bucht:
apiet nelielu jūŗas ieve̦lku.

Avots: ME II, 87

[ieve̦lkains kuoks U., schieffaseriges Holz.]

Avots: ME II, 87

izce̦lât, ‡

2) (hebend) zerreissen
(tr.): tur zeme ir tāda, ka izce̦lā saknes Seyershof (d. h., der Boden ist feucht gewesen, und, beim Gefrieren sich zusammenziehend, zerreisst er die Wurzeln der Pflanzen).

Avots: EH I, 437

[izce̦lât, mehrfach heben: kas tik smagu lietu var izce̦lāt? Wolm.

Avots: ME I, 720

‡ izdze̦lˆtât AP., Kaltenbr., = izdzertêt: izdze̦ltā (dzeltējuot iznīkst) visa labība.

Avots: EH I, 444

ize̦l˜puôt, tr., ausatmen, aushauchen: kaitīga viela tiek ize̦lpuota A. XXI, 552. ize̦lpuota beidzamā nuopūta Balss.

Avots: ME I, 734

ize̦l˜sât, ize̦lsuôt, tr., schluchzend hervorbringen: lakstīgala lapu biezumâ vēl ize̦lsuoja savas saldās vaidas Asp. Refl. - tiês, sich ausweinen, ausschluchzen: izraudājies, ize̦lsuojies vanags piecēlās Druwa I, 536.

Kļūdu labojums:
vanags = Vanags

Avots: ME I, 734

izme̦luôt, ‡

3) Unwahres aussagen
Warkl.: kurš nuo mums izme̦luošuot vairāk Pas. XII, 515.

Avots: EH I, 466

izme̦luôt [li. išmelúoti], tr.,

1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;

2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,

1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;

2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)

Avots: ME I, 770

‡ izne̦lguôt Bers. "par ne̦lgu padarît".

Avots: EH I, 468

‡ izpe̦lnât Warkl., = izplẽnêt I: uogles izpe̦lnājušas.

Avots: EH I, 471

[izsve̦luôt istabu, das Zimmer (mit Wachholderrauch) ausräuchern Serbigal.]

Avots: ME I, 809

jaûnce̦lˆts, neuerrichtet, neuerbaut: jaunce̦lta ē̦ka.

Avots: ME II, 99

jaûnìece̦lˆts, eben erwählt, neuerwählt: jauniece̦ltais ķēniņš LP. V, 307.

Avots: ME II, 100

je̦de̦ls [Nogallen], U., jedelis, jadals Konv. ¹ , Südwind. [Aus liv. jedāl "Süd"; s. Thomsen Beröringer 254.]

Avots: ME II, 109

[je̦l˜ga, = jē̦ga: viņam nav ne je̦gas Ruj.]

Avots: ME II, 109

‡ II je̦lga (wo?) Diet. "eine sumpfige Stelle" (?); angeführt als dem ON. Je̦l˜gava zugrunde liegend (??); vgl. je̦l˜gs.

Avots: EH I, 562

je̦l˜gas: auch im Sing. (je̦l˜ga) Salisb.

Avots: EH I, 562

je̦l˜gas, Beine, Füsse (verächtlich) Nötk., Kaucgershof. [Aus liv. jālga od. estn. jalg "Fuss, Bein."]

Avots: ME II, 109

je̦l˜gava,

2): eine Stadt
- auch Ev. und bei Elger (Günther Attle. Sprachd. I; 89 und 91).

Avots: EH I, 562

Je̦l˜gava,

1) Mitau;

2) bei Manz. ein Schloss, eine feste Stadt
[nuoeita tanī je̦lgavā, katra jūsu priekšā ir Manz. Post. I, 1];

3) Je̦lgaviņa, Friedrichstadt
Mag. XIII, 2, 69, gew. Jaun-Je̦lgava. Aus liv. jālgab "Stadt".

Kļūdu labojums:
ein Schloss, eine feste Stadt = eine offene Stadt (s. Izgl. min. mēn. 1932 I, 134 ff.)

Avots: ME II, 109

je̦lgaviņa: auch (mit è̦I ² ) Kattenbr.

Avots: EH I, 562

je̦lgaviņa, eine Dachstange (pie salmu jumta nepieciešami vajadzīga pietē̦stā kārtiņa) Subbat.

Avots: ME II, 109

je̦l˜gs, flach, wässerig (vom Boden) Graubiņ Tēv.: [je̦l˜ga (wässerig) zeme Salis].

Avots: ME II, 109, 110

‡ jìrbe̦lē̦ns ² Saikava, = ir̃bē̦ns.

Avots: EH I, 565

‡ kaķe̦lē̦ns Strods Par. vōrdn. 88, Lubn., das Kätzchen.

Avots: EH I, 576

‡ kartupe̦laine Oknist; = kar̃tupe̦tãjs.

Avots: EH I, 590

kar̃tupe̦lãjs [Wolmarshof, kar̃tupelãjs C.], das Kartoffelfeld, gew. ein solches, von dem schon die Kartoffeln abgenomen sind: viņš sameklēja uz tuvējā kartupelāja vēl atlikušuos kartupeļus Degl. mē̦zusi mē̦slus, kuŗus ve̦duši nākuoša gada kartupelājam Etn. II, 35.

Avots: ME II, 165

kaze̦lẽ̦ns: auch Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: EH I, 597

kaze̦lẽns BW. 16859, = kazlẽ̦ns.

Avots: ME II, 183

ķe̦lavaînis PS., ķe̦lvainis, ķe̦luvainis, des Weibes Schwester - Mann, der Schwager Erlaa: znuoti vien, znuoti vien, kur tie mani ķe̦lavaiņi (Var.: ķelvainiņi)? vai tā mana līgaviņa bez māsiņas izaugusi BW. 19146 ; 26024. uz krustībām vīrs ielūdza sievas radus: ķe̦lavaiņus jeb sievas māsu vīrus BW. I, 178. [Beruht auf liv. kälu "Schwägerin" resp. estn. kälo "Mannesbruders Weib", s. Thomsen Beröringer 258 f.]

Avots: ME II, 362

[ķe̦lba Spiess n. U., die Plackerei, Plage.]

Avots: ME II, 362

[ķe̦lbas, das Gedärm eines geschlachteten Schafes od. Kalbes Behrsebeck.]

Avots: ME II, 362

‡ ke̦l˜draki Bersteln, ķeldraki Neuer-mühlen "grabažas, mantas, rīki".

Avots: EH I, 694

ķe̦l˜la, [ķe̦lls Gr. - Jungfernhof n. U.], ķelle,

1) die Kelle, die Mauererkelle ;

2) der Grützlöffel
U. ;

2) der Treibstock, die Kelle beim Rippchenspiel
U. In Burtn. n. U. unterscheidet man ķelle, die Maurerkelle von ķe̦lla, der Maurerlehm. In Smilt. ķe̦lla, ein Schmadderer. Aus mnd. kelle "Kelle".

Avots: ME II, 362

ķe̦l˜lât,

3): liederlich (schweinisch) essen
Lems.; ‡

4) im Lehm waten
Dunika: pa druvu ķe̦llājuot, kājas paliek smagas; ‡

5) (erschlossen aus gesprochenem ķe̦l˜t ) "sprechen"
Popen n. FBR. VIII, 114. Refl. -tiês,

1): sudeln
Salis; ‡

3) liederlich arbeiten
Salis.

Avots: EH I, 694

ķe̦l˜lât, -ãju, ķel˜lêt, -ẽju,

1) mit der Kelle arbeiten od. anwerfen ;

2) schmaddern, besudeln ;

3) viel essen:
tad ta nu bē̦rns ķellē krējumu Kand. viņš tik var biezputru dūšīgi ķellēt Dond. Refl. -tiês,

1) mit Lehm spielen (von Kindern), im Lehm od. Kot waten, wühlen:
bē̦rni ķellējas ar māliem. meita nejē̦dz sviestu kult, ķe̦llājas kâ ar māliem ; ķel˜lêtiês, etwas Rohes anfassen Grünh. ;

2) auf kotigem Wege fahren.

Avots: ME II, 362

ķe̦l˜na,

1) Bein eines Huhnes Biel. n. U., der Fuss
Wain.: papagaiļiem kājas jeb ķe̦lnas nuode̦r arī par kampjamiem MWM. VI, 946. gul ķe̦lnas atmetis, = ruokas un kājas uz augšu pacēlis C., Bers. ;

[2) ķe̦lnas, die Hosen:
es labāk neģērbšu ne˙kādas vīriešu ķe̦lnas kājās Janš. Dzimtene ² I, 295. - Ein Lituanismus ; in der Bed. 2 aus li. kélnės "Hosen"; zur Bed. 1 vgl. etwa (nach v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245 f.) slav. čelnź "Glied"].

Avots: ME II, 362, 363

[ķe̦l˜pa Wandsen], ķe̦lpa [Stenden], ķe̦l˜pans Sassm., die Schlinge, Schleife (gew. cilpa): nuovij labu saiti ar ķe̦lpu, uzsviedi tam kaklā un savelci ķe̦lpu LP. iemeti saitei ķe̦lpanu Sassm., Dond. [Aus einem žem. * kelpa < kìlpa?]

Avots: ME II, 363

‡ II ķe̦l˜pa Lems. "ein grosser Fuss".

Avots: EH I, 694

ķe̦luvainis, ķe̦lvainis, s. ķe̦lavainis.

Avots: ME II, 363

II ķe̦lva, der Kuhfladen Fest.

Avots: ME II, 363

‡ ķe̦l˜zumi Schlock, Feltgrieben.

Avots: EH I, 694

ķe̦r̂ve̦laîns, ķer̂veļaîns Smilt., uneben, grob: slaiki ķe̦rve̦laini bē̦rzi Purap. kuoka miza ķe̦rve̦laina Lub.

Avots: ME II, 370

‡ ķève̦lē̦ns ² Auleja, Deminutivform zu ķève, die Stute.

Avots: EH I, 701

‡ ķiķe̦lē̦ns (s. unter ‡ ķiķa) "?"

Avots: EH I, 702

ķirme̦laîns, ķirmulaîns, ķirmuluojs, voller Larven: labāk dzēru purviņā ķirme̦lainu (ķirmuluoju, ķikurainu) ūdentiņu BW. 24328.

Avots: ME II, 384

‡ ķìve̦lē̦ns ² Sonnaxt, ein Kiebitzjunges.

Avots: EH I, 706

[kre̦ñdze̦lains Wolmarshof, zackig.)

Avots: ME II, 273

kre̦te̦ls: auch Assiten, Grob.

Avots: EH I, 650

kre̦te̦ls [li. krẽtelas "rzeszoto"] Dīcm., [Dunika], = kre̦tulis.

Avots: ME II, 274

‡ krìeve̦lē̦ns ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist n. FBR. XV, 194. Kaltenbr., Tdz. 52197, Deminutivform zu krìevs, der Russe.

Avots: EH I, 658

kuce̦lē̦ns (unter kuce̦ns): auch Gr.-Buschh., Pas. IX, 233.

Avots: EH I, 666

‡ kume̦lē̦ks Pilda n. FBR. XIII, 49, Derninutivform zu kumeļš 1.

Avots: EH I, 673

kume̦lē̦ns: auch Tdz. 46008, Brigadere Daugava I, 1343, AP., Ramkau, Rutzau, (mit -e̦ns ) Puhren n. FBR. XIV, 47.

Avots: EH I, 673

kume̦lẽ̦ns, ein kleines Füllen: es nākuotnei ieskrēju krūtīs kâ saskrējies kume̦lē̦ns Latv.

Avots: ME II, 311

‡ kundze̦lē̦ni Pas. IX, 424, herrschaftliche Kinder.

Avots: EH I, 675

kve̦lda: "1" MB. II. 352 zu streichen.

Avots: EH I, 689

kve̦lda,

1) das Abbrühen:
iekšas gaļa vēl kve̦ldā, das Eingeweide wird noch gebrüht Naud. kve̦ldu ūdens ir ūdens, kur,ā iekšas kveldinātas Kursitten. [kvè̦lda Arrasch, die Ofenhitze in der Badstube: liela kve̦lda nāk nuo ce̦riem].

Avots: ME II, 352

‡ kve̦l˜dât Siuxt, = kvel˜dêt 3, schmerzen: visa āda kve̦ldā, kad nātres sadzē̦lušas vai karsts ūdens nuoplaucējis.

Avots: EH I, 689

‡ kve̦l˜de̦ns Schwitten, Zögenhof, sehr heiss: k. ūde̦ns; kve̦lde̦nā ("?") ambra Veselis Netic. Toma mīlest. 94.

Avots: EH I, 689

kve̦lduôt, s. kveldêt 3.

Avots: ME II, 352

kve̦lds,

1) glühend
[Schrunden]: katrs ne̦rvs vēl manī trīc nuo tavu lūpu kve̦ldā pieskāriena Duomas II, 370 ;

2) [kve̦lˆds ² "etwas (Fleisch, Pilze u. a.) zum Abkochen":
puodā atruodas kve̦lds Grünh., Hofzumberge].

Avots: ME II, 352

‡ kve̦l˜lat Salis, = kvel˜lêt 2.

Avots: EH I, 689

‡ lapse̦lē̦ns Pas. VI, 470, = lapsē̦ns.

Avots: EH I, 720

‡ le̦let (aus le̦luôt?) Strasden "langgezogen (die Herde) heimrufen".

Avots: EH I, 732

le̦llã, le̦llo, lē̦lo, le̦llũ, Zuruf der Hirten, namentlich der Herde Wain., Nigr.: le̦llā, guovis, le̦lā (Var.: lē̦lo, le̦llo, le̦llū BEp. 746), vērši, ļelā pate ganītāja! BW. 746.

Avots: ME II, 449

le̦l˜luôt, le̦luôt, lē̦luot, auch lēlēt BW. 11924,

1) Hirtenlieder singen
[lẽ̦luôt Dond., le̦luôt Wandsen], das Vieh zusammenrufen: kur pue juoda ciema gani, ka nedzird lē̦luojam BW. 743 (le̦lluojam 228). le̦luojat, ciema gani! man pazuda raibuliņa 28921;

2) schreinen, heulen, lallen:
tas klausa vilka le̦luošanu BW. 13276; piedzē̦rušuo le̦luošanu Janš.; [le̦luôt heulen, stöhnen PS.];

3) rufen:
kâ ganiņš viņš mūs le˙lio GL. maigs zvaniņš kaut kur tāli klusi lē̦luo Druva III, 181;

4) Kinder in den Schlaf singen; [auf den Händen wiegen
U.; küssen Wid.] Refl. - tiês, sich einlullen: aijājies, le̦lluojies, mans mazais bālelin,! BW. 1897. [Vgl. dzau Berneker Wrtb. I, 700.]

Avots: ME II, 449

‡ lùoce̦lainis ² Auleja "lùoku veidā darināts prlekšme̦ts" (z. B. ein Rad).

Avots: EH I, 765

me̦laģis: auch Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 797

me̦laģis (f. -ģe) N. - Bartau, me̦laiķis, Ringen, Lautb., der Lügner, me̦laģe tā tautu meita BW. 16786, 1. Aus li. melãgis dass.

Avots: ME II, 594

‡ me̦lât Saikava, = me̦luôt.

Avots: EH I, 797

me̦lavs Buschh., f. me̦lava, der Lügner, die Lügnerin.

Avots: ME II, 594

me̦ld^la ² : auch Lemb., Orellen.

Avots: EH I, 797

[me̦lˆda ² Treiden "eine Art Pflanzen mit langen, scharfen Blättern."]

Avots: ME II, 594

‡ me̦ldavs, das Wetterleuchten Fehteln n. Blese Latv. pers. v. I, 209, A. Schwanb. Zu apr. mealde "Blitz".

Avots: EH I, 797

me̦ldi,

1): m. ("?"), ņidras, saaudziet (linu laukā)! BW. 28321, 6 (aus Tirsen);

2): "= melmeņi" ME. II, 595 zu ersetzen durch "me̦ldu gaļa, = melmeņi".

Avots: EH I, 798

me̦ldi [li. meldaĩ (sing. méldas)] od. me̦ldu zâle U.,

1) Binsen;
me̦ldu [me̦lda BW. 8701, 4 var.] krē̦sls, Binsenstuhl (im VL. oft besungen): es tev celšu me̦ldu (Var.: me̦ldas 13250,

6) krē̦slu BW. 8701. grīd, tautieti, me̦ldu galdu! 19162. karsta saule, me̦ldu (Var.: me̦ldra, me̦ldzu, me̦lga) zâle, nekuož vairs izkaptiņa 28650. Laimīte man krē̦slu pina sila me̦ldu lasīdama 22986;

2) = melmeņi: melmeņi - tâ sauktā me̦ldu jeb salde̦nā gaļa Lös. n. Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst maldas krê̦sls und li. mal˜das "Binse" nach Būga KSn. I, 143 u. 188 zu serb. мле^дан "mager", мла^д "jung", apr. maldai "Jungen", ai. mṛdú-ḥ, la. mollis, ahd. malz, ir. meldach "weich", gr. μέλδομαι "werde weich", ae. meltan "schmelzen", ahd. malz "Malz" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 72). Da melmeņi auch "die Weichen" bedeuten, so gehört hierhör wohl auch me̦ldu gaļa.]

Avots: ME II, 594, 595

‡ me̦ldrains, voller Binsen: me̦lˆdraiņš ² e̦ze̦rs Frauenb.

Avots: EH I, 798

me̦ldrãji, Binsen: pie me̦ldrājiem e̦zermalā viziļuo un mirdz me̦lnā dzelme mēnesnīcā B. Vēstn.

Avots: ME II, 595

me̦l˜dri: gen. s. meldra BW. 28650 var.,

1): auch (mit e̦lˆ ) Serbig., (mit e̦lˆ ² ) Behnen, Frauenb., Pankelhof, Schwitten, Selg., Talsen, m. vien līguojās BW. 30973, 9 var. līdaciņa lielus me̦ldrus kustināja 12057, 2 var. labība kâ m. (von gut gewachsenem Getreide)
Frauenb.

Avots: EH I, 798

me̦l˜dri Irmelau, C.,

1) [mè̦ldri N. - Peb., me̦lˆdri ² Sessau], Binsen,
me̦ldi (scirpus); me̦ldru krē̦sls, Binsenstuhl; puķu me̦ldri, Wasserlilie (butomus umbellatus) RKr. II, 68; Konv. ² 2484;

2) beim Eisgange angeschwemmte Schlammhügel
Wolgund n. U. [Das -r- vielleicht aus stiebri.]

Avots: ME II, 595

me̦ldrus, etwas dicht beienander Stehendes ("biezi kuopā"): tam labība velnā me̦ldrū. gul me̦ldrū, lai aug arī labība me̦ldrū! Blieden n. Etn. I, 154.

Avots: ME II, 595

me̦ldzu zâle, s. me̦ldi.

Avots: ME II, 595

me̦lga zâle, s. me̦ldi; [in Nikrazen sei me̦lga zâle - welkes Gras].

Avots: ME II, 595

me̦li (li. melaĩ), Demin. auch melīši BW. 32525, 5 var., die Lüge: balti, dzīvi, salti, tīri me̦li, me̦li, ka ar ruokām var taustīt, eitel, offenbare, handgreifliche Lügen. tīrus, baltus (dzīvus, saltus) me̦lus me̦luot, runāt, stāstīt. viņš ticēja tīri saltiem me̦liem Dok. A. tiesa bija, ne meliņi, ve̦cu ļaužu valuodiņa BW. 28152. miega me̦li, Phantasien, leere Einbildungen L., St., U. Sprw.: me̦li taisnības ielāps. me̦li nesāp. me̦li ve̦lna be̦rni. me̦liem īsas kājas. kaujas ar me̦liem kâ ar blusām. me̦lu tarba, ein Erzlügner, ein Lügensack; [me̦lu valuoda U., eine Erdichtung. - Nebst melst zu màldît (s. dies), osorb. molić "irre machen" (nach Jagić AfslPh. II, 397), arm. meł "Sünde", ahd. melda "Angeberei, Verleumdung" u. a., s. Bugge KZ. XXXII, 18, Boisacq Dict. 623 und Fick Wrtb. III ^4, 317.]

Avots: ME II, 595

‡ me̦likis (sic!) Rothof, ein Lügner.

Avots: EH I, 798

me̦lˆkuonis ² Kand., Lennew., me̦lkunis ² [Salisb., Salis], Lind., Neugut, der Lügner. [Bei U. dazu auch ein Fem. me̦lkuna (für * me̦lnkuņa?); me̦lkun- wohl dissimilatorisch aus me̦lkul-.]

Avots: ME II, 595

me̦lkunis (unter me̦lˆkuonis ² ): auch (mit è̦l ² ) Stelph. n. FBR. XVIII, 11, (me̦lˆkunis ² ) Seyershof, (me̦lˆke̦ns ² ) Dond, n. FBR. V, 128.

Avots: EH I, 798

[me̦l˜le̦nãjs Wolmarshof, N. - Peb., mel˜lenājs PS., Trik.], aus mel˜nenãjs, der Schwarzbeerstrauch: mellenāji, zilenāji un citi purvu augi aug pa apakšu Kaudz.

Avots: ME II, 595

[me̦lluotņi,

1) "Weidekraut"
L.;

2) Stauden der
mellene Sessw.]

Avots: ME II, 596

me̦lluška, ein schmutziges Frauenzimmer Oppek. n. U.

Avots: ME II, 596

me̦l˜luža,

1): auch Frauenb., Demin. me̦llužīte BW. 29030 var.

Avots: EH I, 798

me̦l˜luža,

1) eine schwarze Kuh
Kand.;

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ pie savām me̦llužām BW. 14426.

Avots: ME II, 596

‡ me̦l˜mansērdzība AP., eine gewisse Krankheit.

Avots: EH I, 798

‡ me̦lmārciņš "unrichtig Pfund" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pfund").

Avots: EH I, 798

me̦l˜nacaîns, schwarzäugig, brünett: me̦lnacainā Daugava MWM. IX, 369.

Avots: ME II, 596

‡ me̦l˜nacîgs Ciema spīg. 12, = me̦l˜nacaîns.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nacis, f. -ce, auch me̦lnactīte, me̦lnactiņa, der (die) Scwarzäugige, Brünette: adu tautu me̦lnačam BW. 7211. kas kait tautu me̦lnacei? BW. 18407. sargies, tautu me̦lnactīte! 13512. tautu meitas, me̦lnactiņas (Var.: me̦lnacītes), gaida baltu villainīšu 25418. Beiname der Schwalbe und eines Flusses mit dunklem Wasser, namentlich der livländischen Aa: bezdelīga me̦lnactiņa 6227. ai upīte, me̦lnacīte! 381. ai Uogrīte, me̦lnacīte! 381. Daugaviņa, me̦lnacīte (Var.: me̦lnactiņa, me̦lnactīte, me̦lnupīte), me̦lna te̦k vakarā 30710.

Avots: ME II, 596

‡ me̦lnacte BW. 18407 var., = me̦l˜nace.

Avots: EH I, 798

me̦lˆnaînis, der Schwarze: ai krauklīti, me̦lnainīti! kam tu skaņi bungas siti? BW. 13615.

Avots: ME II, 596

me̦lnaîns: mācītājs savās me̦lnainajās, kruokainajās drēbēs Anna Dzilna 165.

Avots: EH I, 798

[me̦lnaîns, schwärzlich Wid.]

Avots: ME II, 596

me̦l˜nàlksnis: me̦llalksnīša krūmiņā BW. 19488, 3 var.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nàlksnis, die Scwarzerle.

Avots: ME II, 596

‡ me̦lnamas zâles L., Vitriol; me̦l˜namās zâles Siuxt, ein schwarzer Farbstoff (zum Wollefärben): m. z. pirka lieliem gabaliem. Vgl. mel˜nît.

Avots: EH I, 798

‡ me̦l˜nbal˜ts, schwarzweiss.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbā`r(z)dis: (voc. s.) žīdiņ, me̦lnbārdīti (Var.: me̦lnbārzdīti) BW. 34169, 1.

Avots: EH I, 798

me̦l˜nbā`r(z)dis, der Schwarzbärtige.

Avots: ME II, 596

me̦l˜nbēris, ein schwarzbraunes Pferd; me̦l˜nbẽ̦rs, schwarzbraun: (von Pferde): tīšām tautas sajūgušas me̦lnbērīšus kumeliņus BW. 17207.

Avots: ME II, 596

me̦lnbruñcĩte, die Scwarzröckige, Beiname der Schwalbe im VL.

Avots: ME II, 597

me̦l˜nbrũns, schwarzbraun: spārnu sākums (mednim) me̦lnbrūns Konv. ² 2672.

Avots: ME II, 597

me̦l˜ndebeši, schwarze Wolken: me̦lndebeši aizguluši vakariņa maliņā BW. 18221.

Avots: ME II, 597

‡ me̦l˜ndir̃sis Frauenb. "ein Schwein mit schwarzem Hinterem".

Avots: EH I, 798

me̦lngalves (unter me̦l˜ngalˆvis 2): auga ... tâ sauktās me̦lngalvītes, kâ visu pirmie pavasara jaunasniņi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 869.

Avots: EH I, 798

me̦l˜ngalˆvis,

1): visas (sc.: meitas) bija me̦lngalvītes BW. 530, 2.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngalˆvis,

1) der Schwarzkopf:
visi me̦ln- un baltgalvīši satecēja kâ cālē̦ni kuopā Vēr. II, 1293;

2) me̦lngalvji, me̦lngalviņi, me̦lngalvīši, me̦llgalˆves Mag. IV, 2, 128, Wollgras (eriophorum)
RKr. II, 71; [me̦l[n] galves St., Wiesenflachs; me̦lngalvji "purva zâles" Lievenhof]; mè̦llgalˆvji ² "grīslam līdzīga zâle ar me̦lnu ziedu" Mar. n. RKr. XV, 126;

3) me̦lngalve, häufiger in der tahmischen Form me̦llgâle, der Sägetaucher (mergus)
Konv. 2710.

Avots: ME II, 597

me̦l˜ngans: auch Salis; me̦l˜[n]ganas acis Orellen, zeme vēl bija me̦l˜[n]gana, kad sẽja Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngans, schwärzlich, brünett: mugura viņam (mednim) me̦lngana Konv. ^{2 2672.}

Avots: ME II, 597

me̦l˜ni: ābuls vēl nav m. (gründlich, bis zum Erdboden) nuoganīts Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ni, Adv. zu me̦l˜ns: me̦lni me̦lniem zirgiem, mit kohlschwarzen Pferden Aps.

Avots: ME II, 597

me̦l˜nûksnẽjs, dunkle Hautfarbe habend, brünett C., Smilt., [Ronneb.], Bers., Lub., [Salisb., Salis]: me̦lnūksnējs ģīmis, me̦lnūksnēja pluta.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nkãjis, me̦l[n]kājiņš BW. 26853, der Schwarzfüssige; wer unreine Füsse hat.

Avots: ME II, 598

Me̦l˜nkalˆne, Montenegro.

Avots: ME II, 598

‡ me̦l˜nkùoks, das Ebenholz: griesti bija nuokvē̦puši me̦lnkuoka krāsā Jauns. Augšz. 11.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nmàize: auch Iw.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nmàize od. me̦l˜na màize, Scwarzbrot.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmataîns, schwarzhaarig: me̦lnmataina od. me̦lnmatu jaunava.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmatîgs, schwarzhaarig: me̦lnmatīgu līgaviņu BW. 12167.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nmatis, f. -te, der (die) Schwarzhaarige, Brünette: me̦lnmate meitene Zalkt.

Avots: ME II, 598

me̦l˜umutis: Demin. voc. s. me̦lnmutiņ BW. 20329 var. (aus Dond.).

Avots: EH I, 799

[me̦l˜nmutis, der Schwarzmündige̦Schwarzmäulige; wer ein unreines, ungewaschenes Gesicht hat Kand.

Avots: ME II, 598

me̦lnuôgaîns, schwarzbeerig Konv. ² 2823.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nuôt,

1): auch Lng., Warkl.;

2): vārpas me̦lnuo vien (= pilnas me̦lniem graudiem) Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nuôt,

1) tr., schwärzen, schwarz färben:
zabākus Kaudz. M. tâ viņi me̦lnuo dzīparu me̦lnuoja RKr. XII, 34. piķenes jeb me̦lnuojamās zâles Etn. IV, 93;

2) intr., schwarz schimmern, scheinen:
lāci, kam me̦lluoji vakarā? VL. uotrā pusē me̦lnuoja kalpu māju ē̦kas MWM. X, 82. Refl. -tiês,

1) sich mit Schwärzen beschäftigen, einander anschwärzen;

2) schwarz schimmern:
nuo visām pusēm sarkanā krāsā me̦lnuojas tavas dzimtenes meži Stari II, 577. aiz upes me̦lnuojās priedulājs Vārds 1913, 13.

Avots: ME II, 599

me̦l˜npe̦lê̦ks oder me̦lni pe̦lêks, schwarzgrau: me̦lnpe̦lē̦ki kažuoki Vēr. II, 115.

Avots: ME II, 598

‡ me̦l˜nplaûga ² Frauenb., = me̦l˜nplaûka.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜nplaûgains ² Frauenb., = me̦l˜nplaûkaîns.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka: auch Dunika, Ramkau, Siuxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nplaûkaîns, brandig, von Schmierbrand ergriffen: me̦l˜lplaûkaini ² kvieši, mieži RKr. XVII, 39; BW. 32747.

Avots: ME II, 598

‡ me̦lnplaukšņi BielU., = me̦l˜nplaûkas, Brandkorn.

Avots: EH I, 799

me̦l˜npurnis Ahs., der Schwarzmäulige: vai vērstīti, me̦l [n] purnīti! BW. 20375, 1.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nradze ,* der Schiefer Konv. ² 1414, 1797.

Avots: ME II, 598

[me̦lnraksts * Rainis VI, 249 (nach r. черновое), ein Brouillon.]

Avots: ME II, 598

me̦l˜nredzis ,* der Schwarzseher, Pessimist Balss.

Avots: ME II, 598

me̦l˜ns,

3): vienuos me̦lnuos sviedruos Seyershof; ‡

5) dunduri krita m. vie[n] (gleich einer schwarzen Wolke, massenweise)
virsū Orellen.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

‡ me̦l˜nsaknis Iw., eine Beten-, Schnittkohl- od. Kohlpflanze mit dünner, dunkler, gleichsam verdorrter Wurzel.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsìmtniẽks ,* der Reaktionär, nach dem russ. черносóтенецъ.

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜nspalis Janš. Līgava I, 351, ein Messer mit schwarzem Stiel.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

[me̦lnspīdîgs ,* leuchtend schwarz: pātagu, iesietu me̦lnspīdīgā, luokanā kātā Veselis Saules kapsē̦ta 152.]

Avots: ME II, 599

me̦l˜nsprãklis: schon bei Elvers Liber memor. 242.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsprãklis, weisser Storch (ciconia alba) RKr. VIII, 97.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nstràdnieks ,* einer, der grobe Arbeiten verrichtet, ein einfacher, gemeiner Arbeiter (nach dem russ. чернорабочiй) Duomas III, 316.

Avots: ME II, 599

[me̦l[n]strazds Fischer 94, = me̦lnais strazds, Wacholderdrossel.]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜[n]strĩpa Dunika, eine gewisse Feldmaus (gelbbraun mit einem dunkelbraunen Streifen auf dem Rücken und einem langen, kahlen Schwanz).

Avots: EH I, 799

me̦l˜nsvā`rcis, der Schwarzrock, der Schwarzröckige, oft zur Bezeichnung der Prediger; Beiname schwarzgefiederter Vögel: me̦lnsvārči strazdi, me̦lnsvārce vārna.

Avots: ME II, 599

[me̦lnu (?) zâles, Weidekraut L., Heidekraut (zum Schwarzfärben gebraucht) Wellig 77; Heidelbeeren U.]

Avots: ME II, 599

me̦l˜num, zur Verstärkung von me̦l˜ns: lietus nāk me̦l˜lum me̦l˜ls (sehr schwarz) augšā Kand.

Avots: ME II, 599

me̦l˜numaîns, schwarzgefleckt, schmutzig: me̦lnumainā šķīvī gulēja divas reņģes AU.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nums, ‡

3) die Pupille
Orellen.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nums,

1) die Schwärze, das Schwarze, der Schmutzfleck:
kur lācis tup, tur me̦lnums paliek (Rätsel: der Kessel). Sprw.: kur rija, tur me̦lnums. puods puodu vārta - abi vienā me̦lnumā. manis dēļ, tautu dē̦ls, valkā zemes me̦llumiņu! BW. 10272. nuotraipīties ar me̦lnumiem LP. IV, 181. vai sirdī neatruodas tev kāds grē̦ka me̦lnums? Kaudz. M. pa (r) nakts me̦lnumu, während der dunkeln Nacht: pa (r) tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju BW. 7013. pa nakts me̦lnumu iet apraudzīt bē̦rnus A. XIII, 404. ne tik, cik me̦lnuma aiz naga, nicht einen Deut. nuovē̦l tik, cik aiz naga me̦lnuma A. XIII, 523. prāta tev nav ne par naga me̦lnumu LP. V, 40. nebē̦dāju... ne pa naga me̦llumiņu BW. 3398;

[2) die Eisenschwärze
Trik., Smilt. n. U., me̦l˜numa zâles MSil., U., der Vitriol (zum Schwarzfärben).]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜numzâles, ein schwarzes Färbemittel: pajem me̦lnumzâles un nuome̦lnuo maisu! Sonnaxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nupe, ein Fluss mit dunklem Wasser, Beiname der Düna BW. 30710.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzaļš, dunkelgrün Konv. ² 3604.

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzeme ,* der Humus: me̦lnzeme piede̦r pie auglīgākām zemēm lauksaimniecības kultūrā Konv. ²

Avots: ME II, 599

me̦l˜nzils, schwarzblau: me̦lnzilas acis.

Avots: ME II, 599

me̦luôt: tādus mazus vārdus viņš me̦luo Baldohn n. BielU. Refl. -tiês: "tas ir mana tē̦va darbs ...", Reins me̦luojās Pas. IV, 77.

Avots: EH I, 780

[me̦luotņa Saussen "ein Lügner".]

Avots: ME II, 600

‡ me̦ls (Sing. zu me̦li); die Lüge: vai nu katru me̦lu klausīsies? AP. darīt kuo pa me̦lam (zum Schein) Salis. es tev me̦la neme̦luošu BW. 12410 var.

Avots: EH I, 799

‡ me̦lˆsuoņa ² Schwitten, Talsen "kas melš".

Avots: EH I, 799

me̦lsuons (unter mèlsis): Phantast L.

Avots: EH I, 799

‡ me̦l˜[n]spal˜vaìns U. (unter spaiguļi), schwarzgefiedert.

Avots: EH I, 799

‡ me̦lste̦ns "?": tāds iztīsis m. (schwärzlich, brünett?) pudželis Janš. Līgava I, 235.

Avots: EH I, 799

[me̦l[n]strazds Fischer 94, = me̦lnais strazds, Wacholderdrossel.]

Avots: ME II, 599

‡ me̦l˜[n]strĩpa Dunika, eine gewisse Feldmaus (gelbbraun mit einem dunkelbraunen Streifen auf dem Rücken und einem langen, kahlen Schwanz).

Avots: EH I, 799

‡ me̦luģene, fem. zu me̦luģis, die Lügnerin (wo?).

Avots: EH I, 780

me̦luģis: auch Iw., Siuxt.

Avots: EH I, 780

me̦luģis Alschw., Wain., me̦luķis Elv., L., der Lügner, Faseler Kreutzb., Mat.: me̦luģe, me̦luģe tā tautu meita RKr. XVI, 151. kad aizgāju, tad atradu tautu dē̦lu me̦luģīti BW. 25949. kas niekus runā, tas ir me̦luģis Alschw., [Iwanden. - Aus li. melùgis (in Schaulen)].

Avots: ME II, 600

me̦luķis (unter me̦luģis): fem. me̦luķe auch Frauenb.; lakstīgala me̦luķīte (Var.: me̦luģīte, me̦lkulīte) BW. 28159 var.

Avots: EH I, 780

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600

mize̦laîns: "Zu miza" ME. II, 639 zu streichen; s. dafür oben unter mislaîni.

Avots: EH I, 820

mize̦laîns, mizulaîns Wid., mizalaîns, mizlāns Autz n. U., rindenartig, vom Gewebe, dessen eine Seite glatt, die andere aber rauh, wollig ist; geköpert Kand.: es, drēbei acis uzmetis, jau zināju, vai tā rate̦na, mize̦laina, vai vienkārtī Jauns. mizalains audums, kuŗa kreisā puse vienkārtī, bet labajā pusē re̦dzami tik audi Nerft. Zu miza; vgl. mislains.

Avots: ME II, 639

mīze̦las (unter mìzali): mîzals ² (n. pl.) Dond. n. FBR. V, 134.

Avots: EH I, 823

‡ mĩze̦lē̦ts audums Stenden, ein Gewebe, dessen éine Seite glatt, die andere wollig ist.

Avots: EH I, 823

mìze̦li, s. mìzali.

Avots: ME II, 649

ne̦l˜ga [auch C., Nigr., Ruj.,Tr.], comm., der Toŗ Taugenichts: neesi ne̦lga! LP. II, 45. ne̦lga, kas suola, vīrs, kas dara. labāk savu vainadziņu pret celmiņu sadauzīju, nekâ devu nuovalkāt tautu ne̦lgas māsiņai BW 24591. nelietis, kas nedeŗ ne̦lga Etn. IV, 148. Nach JK. V, 21 auch nel,ģis. [Wohl aus * ne - e̦lga; zu li. el˜gtis "sich betragen" le. elgtiês (s. dies) "sich beherrschen".]

Avots: ME II, 721

[ne̦lgât, ne̦lguôt(iês) U., langsam, faul sein: ne̦luodamies (Salis) ēst, mit langen Zähnem essen.]

Avots: ME II, 721

ne̦lgi, als Adv., töricht, dumm: daudz dienas ne̦lgi nuosapņuotas Mezītis.-

Avots: ME II, 721

ne̦lguôt (unter ne̦lgât): zur Bed. vgl˙auch ‡ izne̦lguôt.

Avots: EH II, 15

[ne̦l˜guôtiês Bauske, Wid., = niekuoties.]

Avots: ME II, 721

‡ ne̦lgs, = ne̦l˜ga: šitie ne̦lgi (Var.: ne̦lgas) mūs[u] māsiņas nevedīs BW. 17184, 3. ne̦lgi (Var.: nieki) sveši ļaudis pret maniem bāliņiem 20899, 2. (Adj.?) n. viens, ne̦lga uotra Janš. Bandavā I, 237.

Avots: EH II, 15

neve̦se̦ls: "ungesund" ME. II, 739 zu verbessern in "nicht gesund, unwohl".

Avots: EH II, 22

neve̦se̦ls, ungesund: neve̦se̦ls cilvē̦ks, luos. vakar bija daudz ē̦duse, šuodien ļuoti neve̦se̦la Ltd. 1498.

Avots: ME II, 739

[nùoce̦lât, eine Zeitlang ce̦lât: es visu laiku nuoce̦lāju linus, mucas Salis.

Avots: ME II, 767

nùoce̦lluôt, intr., hingehen: vai varēšu par vienu stundu nuoce̦lluot līdz baznīcai? Etn. I, 191.

Avots: ME II, 767

‡ nùodze̦lˆtât AP., Auleja, Ramkau, = nùodzelˆtêt: lapas rudenī nuodze̦ltā.

Avots: EH II, 42

‡ nuoe̦lˆkuôt ² Frauenb. "nuostrādāt": nevar n. vien tādus lielus laukus.

Avots: EH II, 44

‡ nuokve̦l˜lat Salis, = nùokvel˜lêt.

Avots: EH II, 58

nùole̦luôt, ‡

3) "(laiku) pavadīt nederīgi le̦luojuot" Weinsch.: n. laiku. savu mūžu sapņuos pa Duoņiem n. ("?") Delle Neg. nieks 202.

Avots: EH II, 61

[nùole̦luôt,

1) eine Zeitlang stöhnen:
es ar pirkstu visu nakti nuole̦luoju PS.;

2) eine Zeitlang Hirtenlieder singen:
ganu meita nuole̦luoja visu dienu Bauske.]

Avots: ME II, 809

nùome̦l˜nuôt,

1): auch Iw.; sietavas auduši baltas un tad nuome̦lnuojuši me̦lnas AP.;

2) (s. unter nùomel˜nêt): nuome̦lnuojuši skursleņi Jauns. Raksti VI, 52.

Avots: EH II, 67

nùome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818

nuome̦l˜nuôt, tr., schwarz machen, anschwärzen: nuome̦lnuots ģīmis Blaum. tu tiksi nuome̦lnuots un pe̦lts A. XX, 957. viņi tuos ienīst, nuome̦lnuo Treum. puiši mani nuome̦lnuoja kâ me̦lnuo kājautiņu VL.

Avots: ME II, 818

nùome̦luôt,

1): "ar me̦liem nuoliegt" Nötk.;

2): auch Degunen, Golg., Lub., Meselau, Ringmundshof. Refl. -tiês,

1): viel lügen
Vank.; ‡

2) eine Lüge begehen
Seyershof: es nuome̦luojuos: nebij tâ, kâ stāstīju.

Avots: EH II, 67

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagļi Gr. - Memelshof, Gramsden, Neu - Rahden, Neu - Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. - tiês"?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818

nuome̦luôt,

[1) ableugnen]:
ja kāds nuome̦luotu savam tuvākam tuo, kas pie viņa nuolikts III Mos. 6, 2;

[2) lügend heruntermachen, verleumden, lügnerisch anklagen
Lennew.: viņš mani briesmīgi nuome̦luojis Jürg. viņa nuome̦luoja savu kaimiņieni par zagli Gr.-Memelshof, Gramsden, Neu-Rahden, Neu-Bergfried, Mesoten, Bers.;

3) im Lügen übertreffen
Ermes. Refl. -tiês "?": nuome̦luojies līdz ausīm Bers.].

Avots: ME II, 818