Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ēk' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ēk' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (810)

airēklis

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13

aizbrēkāt

‡ àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11

aizbrēkt

àizbrèkt, ‡

3) vollschreien, schreiend betäuben:
a. kam ausis Dunika u. a.; ‡

4) a. kaklu Kal., Rutzau, vom Weinen heiser werden.

Avots: EH I, 11, 12

aizbrēkt

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20

aizkrēkt

‡ àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33

aizlēkāt

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36

aizlēkšot

àizlēkšuôt, davoneilen: gar sē̦tu aizlēkšuoja jēriņu bars A. XVII, 305.

Avots: ME I, 36

aizlēkt

àizlèkt, ‡

2) hin-, wegfliegen
Dunika. ‡ Refl. -tiês: man aizlēcās par tālu, unversehens bin ich zu weit gesptungen.

Avots: EH I, 36

aizlēkt

àizlèkt, wegspringen, davonhüpfen: zaķis aizlēca kā vējš.

Avots: ME I, 36

aizrēkšķēties

‡ àizrēkšķêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 45

aizrēkt

‡ àizrèkt, brüllend betäuben, vollschreien: a. kam ausis. Refl. -tiês: auch Pas. VII, 48.

Avots: EH I, 45

aizsēklis

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

aizsēklis

àizsẽklis, die Stelle hinter einer seichten Stelle C.

Avots: ME I, 49

aizsēkties

‡ àizsèktiês, aufächzen Lub.: aizsē̦cas tas, kam kas aizkaŗ sāpīgu vietu.

Avots: EH I, 47

aizsēkties

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas kā aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49

aiztēkāt

‡ àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58

aizvēkšt

‡ àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62

apbrēkties

‡ apbrèktiês, laut aufschluchzen Dunika, Kal., OB., Rutzau: pie kapa visi bērinieki apbrēcās.

Avots: EH I, 74

apgrēkoties

apgrè̦kuôtiês, sich versündigen: cilvē̦ks var maldīties un apgrē̦kuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 88

aplēkāt

aplẽ̦kât, tr., freqn, wiederholt um etw. springen. Refl. -tiês, sich begatten (bes. von Pferden).

Avots: ME I, 101

aplēkšēt

aplêkšêt oder aplêkšt, -šu, intr., schmutzig werden. Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 101

aplēkt

aplèkt, ‡

4) um etw. herumfliegen
Dunika, Rutzau: putns aplēca ap krūmu un nuometās zemē.

Avots: EH I, 98

aplēkt

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101

apsēklot

apsẽ̦kluôt, besamen Biel. I, 394.

Avots: ME I, 119

apstēkāt

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126

apvēkšķināt

‡ apvẽkšķinât Dunika, plärren (laut weinen) machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 126

apvēkšties

‡ apvêkštiês 2 , für eine kurze Zeit zu plärren (laut zu weinen) anfangen Dunika, Kal.: bē̦rni, vieni paši istābā palikuši, viegli var a. In Rutzau in derselben Bed. ein nom. pl. part. prt. act. masc. g. ap(sa)vê̦škušiês 2 .

Avots: EH I, 126

apžēk

‡ apžê̦k 2 (aus *apžē̦rg?) Ugalen n. FBR. VII. 29 "?".

Avots: EH I, 129

ārcilvēks

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena laikā pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240

asinsgrēks

‡ asinsgrè̦ks, die Blutsünde, -schande.

Avots: EH I, 131

atbrēkt

atbrèkt: baruons atbrēca Deglavs Rīga II, 2, 1010. Refl. -tiês, ‡

2) sich sattschreien, bis zum eigenen Uberdruss schreien
Dunika, Kal., Rutzau: meitine vēl nav atbrē̦kusies.

Avots: EH I, 136

atbrēkt

atbrèkt, gew. refl. -tiês, entgegen rufen, schreien: jē̦rs brē̦c; aita atbrē̦cas.

Avots: ME I, 151

atlēkt

atlèkt, ‡

5) = atlaistiês 5, herfliegen: svētēļi (sic!) jau atlē̦kuši Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 153

atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

atpēkšties

atpḕkštiês 2 Druw. n. RKr. XVII, 72, sich von neuem entwickeln: uguni gan apdzēsa, bet nuo uogliņām tā atkal atpēkšās.

Avots: EH I, 158

atpēkšties

atpēkštiês, von neuem erscheinen: kašķis jau bija krietnt nuodzīts, bet nu atkal nuo jauna atpēkšas Druv. Etn. IV, 33. vājība sāk atkal atpēkšties J. Kaln.

Avots: ME I, 181

atrēkt

‡ atrèkt(iês) 2 Kalz., Lubn., Meiran, = atklìegt(iês): kruodznieks ... atrēca atkal bļauri Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: EH I, 162

atrēkties

‡ atrèkt(iês) 2 Kalz., Lubn., Meiran, = atklìegt(iês): kruodznieks ... atrēca atkal bļauri Janš. Dzimtene IV, 69.

Avots: EH I, 162

atsēkas

‡ atse̦kas, die Folgen: paģiru a. Veselis Daugava 1934, S. 202.

Avots: EH I, 164

atspēkot

atspè̦kuôt, ‡

3) (einen Angriff) zurückweisen
Segew. ‡ Refl. -tiês, wieder zu Kräften kommen Segew., an Kräften zunehmen: gulē̦dams cilvē̦ks atspē̦kuojas Ahs.

Avots: EH I, 169

atspēkot

atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195

atsprēkliņ

atsprēkliņ (unter atsprãklu): auch Memelshof, (mit è 2 ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23, Oknist, atsprēklin - auch Zaļmuiža, (mit è 2 ) Kaltenbr., atsprèkliń 2 Warkl., atsprēkleņ Pas. VI, 365, Bērzgale, (mit è 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Pilda n. FBR. XIII, 53, Kaltenbr.

Avots: EH I, 170

attēkāt

‡ attẽ̦kât, hin und her laufend hergelangen Lemsal: kukainis attē̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176

atvēkšēt

‡ *atvēkšêt, "atvēkšt, in der Verbind. acis atvēkšējis od. atvēkš(ķ)is "mit komisch geöffneten Augen" Warkl.

Avots: EH I, 180

atvēkšties

‡ atvêkštiês 2 Dunika, zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss weinen: meitin, vai tad tu vēl neesi atvēkšusēs?

Avots: EH I, 180

audzēklis

aûdzēklis, ‡

2) ein Baumpflänzling
Cīgra Ābolu dārznieks 95.

Avots: EH I, 184

audzēklis

aûdzẽklis [Manz. Lettus], der Zögling, das Pflegekind.

Avots: ME I, 215

audzēknis

aûdzêknis,

1): auch Auleja (aûdzèknis 2 ), Linden (aûdzeknis): paje̦m vienu puiškinu, audzē par audzēkni Auleja. kalpiņš ņēma kalpuonīti, audzeknītis audzeknīti BW. 11894 (ähnlich: 20971);

2): dižajā audzēknī Janš. Līgava I, 165. jaunajā audzēknī 184.

Avots: EH I, 184

audzēknis

aûdzêknis Smilt., Burt., Nerft. Bers. u. a.

1) der Zögling, das Pflegekind:
audzēkņus ieņēma uz kruoņa maksu Kundz.;

2) junger Wald
PS.: jauns mežs, kur nelaiž luopus Nigr.;

3) Geschwür
Bers. n. Etn. IV, 5; Smilt.

Avots: ME I, 215

audzēksnis

aûdzêksnis, Zögling, Pflegekind Burtn., N. - Schwanb.

Avots: ME I, 215

augšlēkām

aûgšlē̦kām, Adv., Instr. Pl., mit hohen Sprüngen, schnell: zaķis aizgājis augšlē̦kām LP. VI, 264. šī nu tīri augšlē̦kām dej vien LP. V, 364. bailīgais augšlē̦kām vien aizgājis LP. IV, 206. aizskrēja augšlē̦ku lē̦kām Burtn.

Avots: ME I, 219

aulēka

‡ àulẽ̦ka AP., = àulaka 2 : tas jau tads a. - i[r] valdīt nevar (von einern Pferde gesagt).

Avots: EH I, 187

ausēklis

‡ ausēklis "?": nāk kâ ausēklis Muremois (sagt man von jem., den man eilig nahen sieht).

Avots: EH I, 188

avēkša

avēkša, die Himbeere (Lind. n. Mag. XIII, 2, 57). [Zum ẽ vgl. li. dial. avė´tė.]

Avots: ME I, 232

bērnēks

‡ bḕ̦rnē̦ks 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Pilda n. PBR. XIII, 49, Bērzgale, ein Deminutiv zu bē̦rns. Zum Suffix s. auch FBR. XIII, 758.

Avots: EH I, 216

bezsēklu

bezsẽ̦klu stādi, samenlose Pflanzen * Birsm.

Avots: ME I, 286

biedēklis

biêdêklis C., [biêdē̦kls Līn.], biêdeklis [Autz], biedāklis K., das Schreckmittel, das Schreckbild, der Popanz, das Gespenst: putnu, vārnu b., Vogelscheuche. ap biedekļu stundu Sudr. E.

Avots: ME I, 305

biedēkls

biêdē̦kls (unter biêdêklis): auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 74, AP.

Avots: EH I, 223

bīstēkls

bĩstē̦kls (unter bĩstaklis),

1): auch (bìstê̦kls 2 ) Erlaa;

2): auch AP.;

3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!

Avots: EH I, 223

brāzēklis

‡ brāzeklis "vīšķis: allerlei in Leiwand gebunden, ein Opfer für die Toten, dem Kirchhof eingescharrt" Lubn. n. BIeIU.

Avots: EH I, 240

brēka

brẽ̦ka, das Geschrei, die Zänkerei, Lamentation: par niekiem lielu brē̦ku sacelt. kuo nu klausies sievu brē̦kās? atkārtuot ve̦cas klaigas un brē̦kas, altes Lied. Sprw.: liela brē̦ka, maz vilnas od. maza vilna, viel Geschrei und wenig Wolle.

Avots: ME I, 330

brēkalēt

brẽkalêt, - ēju, freqn., demin., hin und wieder ein wenig weinen.

Avots: ME I, 330

brēkāt

brẽkât, - āju, wiederholt laut schreien, jodeln (auf der Hütung): kliedziet, gani, brē̦kājiet BW. 11222.

Avots: ME I, 330

brēkoņa

brē̦kuoņa, das Geschrei: vinda taisīja tik nejauku brē̦kuoņu Jauns.

Avots: ME I, 331

brēkša

‡ brēkša, comm., der Schreihals J. Zvaigznīte Kopoti raksti 86, PV., (mit ẽ) Alschw., Laidsen, Usmaiten, (mit è 2 ) Selsau.

Avots: EH I, 241

brēkt

brèkt,

1): weinen
Preiļi (Kur. Nehrung). pilnā rīklē b. Ar., aus vollem Halse schreien, weinen; ‡

4) klagen, sich beklagen:
nevaram ne˙kuo b. par liêtu, kaut gan būtu varējis līt... vairāk Janš. Dzimtene III 2 , 304. citādi nevarē̦tu ne˙kuo b. IV, 110; "teikt ļaunu" Kand.: es uz savu meitu nebrē̦cu (= nesūdzuos par s. m.?).

Avots: EH I, 241

brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

brēktin

‡ brèktin, zur Verstärkung von brèkt: b. brē̦c Juris Brasa 289.

Avots: EH I, 241

brēkulīgs

brẽ̦kulîgs, weinerlich, zum Schreien, Weinen geneigt: bē̦rns.

Avots: ME I, 331

brēkulis

brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.

Avots: ME I, 331

brēkuļot

brē̦kuļuot, den Schreihals spielen, schreien, weinen.

Avots: ME I, 331

brēkums

brē̦kums, das Geschrei; kaķu brē̦kums, ein Stück Weges, soweit man eine Katze hören kann St., U.

Avots: ME I, 331

briedēkls

‡ briêdē̦kls, in den Verbind. rudzu b. und miežu b., = ‡ briêde AP.

Avots: EH I, 243

brīnumspēks

‡ brĩnumspē̦ks, die Wunderkraft Juris Brasa 13.

Avots: EH I, 242

brīvcilvēks

‡ brĩvcìlvē̦ks,* ein freier Mensch (im Gegensatz zum Sklaven): darbs

Avots: EH I, 242

brūnpelēks

‡ brũnpe̦lê̦ks, braungrau: b. sūneklis Veselis Saules kaps. 106.

Avots: EH I, 246

bulēksis

‡ bulèksis (mit e zu lesen?) Frauenb., buleksis Ezere "ein altes, stumpfes Messer".

Avots: EH I, 251

bultēkls

‡ bùltè̦kls 2 Auleja, eine Stange zum Scheuchen von Fischen ins Netz; vgl. dukuris 2.

Avots: EH I, 251

cāļēks

‡ càļè̦ks 2 Kaltenbr., Deminutivform zu cālis, ein kleines Küchlein.

Avots: EH I, 262

čēkāt

‡ čè̦kât 2 Warkl. "Steinchen spielend auffangen".

Avots: EH I, 289

čēkstēt

čẽkstêt, -u, -ēju, hörbar atmen, keuchen, wie die Brustkranken, ängstlich piepen, quietschen: krūtis, putniņš kaķa naguos čē̦kst. Oft in Verbindung mit čīkstēt: tur kas čīkst un čē̦kst Etn. IV, 143. [Vgl. li. kė˜kšti "плакать".]

Avots: ME I, 411

cerēklis

I cerêklis [Autz], cerekle, Hoffnungsstütze, worauf jem. seine Hofnung setzt N. - Autz n. U. die Hoffnung St.: cik man paliek cereklē; amats, kas cereklē, ein Amt, das man sich einbildet Elv. katechismu sauca ve̦cuos laikuos par cerekli N. - Schwnb. [cereklis St. "Überlegung"; cerekle St. "der Affekt; was man inbrünstig denkt, empfindet und hoff; Meinung"; ļauna cerekle St. "Argwohn"; cereklē būt St. "in der Hoffnung sein"; brīnišķas cerekles St. "seltsame Einfälle".]

Kļūdu labojums:
N.-Autz n. U. = U.; das Warten N.-Autz n. U.

Avots: ME I, 374

cerēklis

[II cerēklis (an der Seda und Rūja), eine mit Gestrüpp (ce̦ri) bewachsene Stelle.]

Avots: ME I, 374

čīčēkls

‡ čìčê̦kls 2 Frauenb., jem., dem die Arbeit nicht vonstatten geht.

Avots: EH I, 292

ciemcilvēks

cìemcilvē̦ks, der Gast: kas tādu tāļu ciemcilvē̦ku ir redzējis! Ahs.

Avots: ME I, 393

cilvēks

cìlvē̦ks: mit ê̦ N.-Wohlfahrt, mit ê̦ 2 Dunika,

1): aiz visiem cilvē̦kiem (Var.: ļautiņiem) BW.33648, 1 var. pusmūžiņa cilvē̦kam 27738. darba cilvēciņš 624, 2.

Avots: EH I, 271

cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383

cirvēks

‡ cìrvè̦ks 2 Kaltenbr., Demin. zu cirvis. das Beil.

Avots: EH I, 274

dalēkt

dalèkt, intr., herbeispringen (pielēkt): dale̦c vilks, aizne̦s kazu BW. 13339. [Gleich li. dalė˜kti "fliegend erreichen" bei Ekblom Manuel phonét. de la langue lit. 63.]

Avots: ME I, 434

dēka

I dē̦ka,

1) "freier Wille"
im Instr. tīšu dē̦ku, absichtlich, mit Vorsatz: tīšu dē̦ku skriet nelaimē. jūs mani tīšu dē̦ku negribat saprast;

2) das Naturell, die Charaktereigentümlichkeit:
mans maziņais tādas dē̦kas. vai bijusi pati klāt, vai ne, dzīvuojas pats savā dē̦kā Naud. [Zunächst wohl aus li. dėkà "das Belieben; своенравность", das seinerseits aus dem Slavischen stammt, vgl. čech. bezděky poln. bezdzięki "wider Willen" bei Berneker Wrtb. I, 193 f.]

Avots: ME I, 462

dēka

II dē̦ka,

1): auch (mit ẽ̦) Jürg.;

2): izteikt savu dē̦ku Kalend. v. J. 1764.

Avots: EH I, 318

dēka

II dè̦ka 2 [Kalz.],

1) das Unglück, Malheur:
Ieva, nuo tirgus pārnākusi, izteica savu dē̦ku, juo viņai nauda pazudusi;

2) das Abenteuer
Etn. I: stāstīja par viņu daudz dē̦ku MWM. XI, 224; dē̦ku me̦klē̦tāji, Abenteurer MWM. VI, 577.

Avots: ME I, 462

dēka

III dē̦ka, eine durcheinandergeworfene Menge, ein Wirrwarr von Gegenständen, verwirrte Verhältnisse: kas še par lielu dē̦ku? Bers.

Avots: ME I, 462

dēka

‡ IV dẽ̦ka, = dē̦kla: ecēšu zarienr uzliek jaunu dē̦ku P. Rozītis (gebürtig aus Liepmuiža) Pēd. Brīdī v. 7. Mai 1927.

Avots: EH I, 318

dēkains

dē̦kains, abentauerlich: un man tas izlikās tik juocīgi un savādi un gandrīz dē̦kaini.

Avots: ME I, 462

dēkas

dẽ̦kas: auch Alt-Rahden, Bauske.

Avots: EH I, 318

dēkas

[dẽ̦kas N. - Peb. "Gerücht, Gerede"; zwischen Tuckum und Mitau u. a. bedeute dies Wort - "unglaubliche Geschichten, Unsinn, Märchen".]

Avots: ME I, 462

dēkla

dẽ̦kla [Ronneb.], dẽklis, ein anzuschweissendes oder angeschweisstes Stück Stahl od. Eisen: par dēkli sauc tē̦rauda vai dzelzs daļu, kuŗu pieliek (uzdēj) nuodilušiem cirvja zuobiem vai arī nuodilušiem lemešiem.

Avots: ME I, 462

Dēkla

Dē̦kla, [Dẽkļa, Dêkle [RKr. XVI, 228 1], die Schicksalsgöttin. - Sie haben noch eine Göttin gehabt, die Dē̦kla genannt, dieselbe hat die Kinder, wann sie geboren, eingewieget Einhorn. Dē̦kla, Göttin der Säuglinge und Pflegerin der Wiegenkinder, die denselben Schlaf und Gedeihen geben solle. Von dēt, legen, warten, pflegen, und besonders pupu dēt, die Brust zu saugen geben Stender Gramm. 262. Nach Bielenstein LSpr. I, 293 u. Leskien Nom. 503 zu dēt, also die Setzende, Bestimmende, nach Lautenbach aber RKr. IX, 6 zu ai. dháyati "saugt" als die "Säugende"; nach Pogodin Журн. Минист. Просв. СССLII, 98 ist Dē̦kla die russ. heilige Thekla, was aber höchst unwahrscheinlich ist. In den Volksliedern ist Dē̦kla oft nur ein Beiname der Laima, der lett. Schicksalsgöttin: Dē̦kla, Dē̦kla, Laima, Laima, tu vienādi nedarīji BW. 1218; 6629. Dē̦kla, Laima, tā zināja 8631. Oft wird Dē̦kla mit Laima promiscue gebraucht: es redzēju savu Laimi (Var.: savu Dēkli) 9188. Wie die Laima, so bestimmt auch Dē̦kla das Schicksal, das Leben (mūžu lemj, liek, kaŗ 1119, 6; 1200, 1216; hilft den gebärenden Frauen 1076, 1118; vergiesst Tränen, wenn ein Mädchen zur Welt kommt, dem ein unglückliches, unsittliches Leben bevorsteht 1225, bestimmt die Freier den Mädchen). Zuweilen erscheinen Laima und Dē̦kla im VL. als zwei verschiedene Gottheiten: Laima, Laima, Dē̦kla, Dē̦kla, jūs vienādi nedarāt 1218, 2. In den Märchen kommt einmal sogar der Plur. von Dē̦kla vor: viņš griezies pie Dē̦klām [echt?] LP. VII, 521. [Dêkla 2 Tr., Dẽkla (mit ē nach Dẽkļa, Dẽkle?) RKr. XVI, 228 1.]

Kļūdu labojums:
liek, kaŗ, 11196, = liek, kaŗ 1199,6

Avots: ME I, 462

dēkle

‡ dēkle, eine weise Zauberin (Fee?): negribu būt vis kaut kāda prasta ragana, bet gudra d. Janš. Mežv. ļ. I, 75 (ähnlich II, 125; s. auch Laimei un dēkļu - mātei (echt?) ebenda 23). pie dēklēm un citām gudrām sievām Janš. Atpūta № 385, S. 5. - Vgl. Dēkte (unter Dē̦kla).

Avots: EH I, 318

dēklis

dēklis L., U.,

1) ein Hühnernest
[zu dēt];

2) s. dẽ̦kla.

Avots: ME I, 462

dēkulis

dē̦kulis, der Herumtreiber Naud.

Avots: ME I, 462

deviņvīru spēks

deviņvĩru spè̦ks, deviņu vĩru spē̦ks, die Neunmannskraft, Königskerze (verbascum thapsus). deviņvĩru ziêdi, dieBlüten der Neunmannskraft U.

Avots: ME I, 460

dezēklis

‡ dezêklis Borcnow, wer Unsinn zu schwatzen pflegt.

Avots: EH I, 318

drebēks

‡ *dre̦bē̦ks (erschlossen aus ostle. drabāks) Warkl. "ein Geld- oder Tabaksbeutel".

Avots: EH I, 332

dūmēklis

[dūmēklis, das Räuchergefäss des Bienenzüchters Morizberg.]

Avots: ME I, 527

dūmēks

‡ dùmè̦ks 2 Warkl., =

1) = dūmaka 1

2) der Nebel (namentl. der abendliche Nebel über Wiesen):
vakarā apsita d. Warkl. n. FBR. XI, 121.

Avots: EH I, 347

dzēka

‡ dzê̦ka Nautreni, comm., ein Säufer.

Avots: EH I, 356

dzēkāt

‡ dzê̦kât Nautrēni, -āju, trinken (von Kindern): dzē̦kā, dzē̦kā, mazuo pūpaleņ! saufen ; (verächtlich): tis jau kruogā vien dzē̦kā.

Avots: EH I, 356

dzēkle

* dzēkle od. * dzēklis "?": cūka iztaisījusi lielu dzēkli (= lēkšķi) Lennew.

Avots: ME I, 547

dzelžēks

‡ dzèlžē̦ks 2 Kaltenbr., ein kleines Stück Eisen.

Avots: EH I, 354

dziedēklis

dziêdēklis [Bers.], Heilmittel, Medizin: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30.

Avots: ME I, 561

dzijēklis

[dzijēklis N. - Peb. "verworrenes, verknotetes Garn".]

Avots: ME I, 549

ecēklis

ecēklis, ‡

2) wer sich herumzuzanken pflegt
Kalz. n. Fil. mat. 26: iet apkārt e̦ncē̦damies kâ e.

Avots: EH I, 366

ecēkšas

ecêkšas (unter ecēša): auch (mit ê 2 ) Orellen n. FBR. XI, 41, AP., Lesten, Siuxt, Sing, ecêkša 2 Kl.- Roop n. FBR. XV, 150, AP.: uz ecēkšas nesēdēju BW. 9986 var. jūdzu ... ecēkšās BW. piel. 2 12907, 1 var.

Avots: EH I, 366

ēk

‡ êk Serbigal n. FBR. IV, 58, = êku(r).

Avots: EH I, 372

ēka

ẽ̦ka,

1): augstas ē̦kas būvējuot BW. 25822; "= trāba I" Kaltenbr.; uguns ē̦., ein Gebäude mit Heizvorrichtungen: rija bija uguns ē̦: Orellen;

2): ein kühles Gebäude zum Aufbewahren verschiedener Produkte
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 (mit è̦ 2 ); eine Art klẽts, die aber im Winter beheizbar ist und als Vorratskammer dient Oknist.

Avots: EH I, 372

ēkatnis

‡ ē̦katnis "?": strīdējās ar ē̦katni Repi Līg. Jēk. Daugava 1928, S. 1100.

Avots: EH I, 372

ēkaugša

‡ ẽ̦kaûgša Ramkau; der obere Teil einer ē̦ka: izkaptis aizbāž ē̦kaugšā aiz spāres.

Avots: EH I, 372

ēkelēt

‡ ẽķelêt Dunika, (Flachs) hecheln. Aus mnd. hekelen.

Avots: EH I, 372

ēku

êku(r): auch Serbigal n. FBR. IV, 58.

Avots: EH I, 372

ēkur

êku(r): auch Serbigal n. FBR. IV, 58.

Avots: EH I, 372

elkšņēks

‡ èlkšņē̦ks 2 Kaltenbr., eine kleine Erle.

Avots: EH I, 368

elpēklis

el˜pēklis,

1) die Luftröhre, das Luftloch
Karls.;

2) elpēkļi, die Poren der Haut
Konv. 2 2065.

Avots: ME I, 568

gaiļēks

‡ gaîļè̦ks 2 Kaltenbr., ein junger Hahn.

Avots: EH I, 377

gaišpelēks

gàišpe̦lê̦ks od. gàiši pe̦lē̦ks, hellgrau, silbergrau: gaišpe̦lē̦ki brunči Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 588

garēkšnis

‡ gardêkšnis Auleja, ein Leckerbissen: cigankas (Zigeunerinnen) prasinēja kaida gardēkšņa.

Avots: EH I, 383

grebēklis

[grebēklis "žebērklis zivju duršanai." Wohl zu grebt 2 .]

Avots: ME I, 645

grēkavāt

‡ grè̦kavât 2 Auleja, -āju, verdächtigen ("ļaunas aizduomas turēt par citu"): uz jā runāva, grē̦kavāva, ka ne taî dara.

Avots: EH I, 404

grēkdaris

grè̦kdaris: auch Salis; blēžu un grē̦kdaŗu pasaulē netrūkst Janš. Bandavā I, 396.

Avots: EH I, 405

grēkdaris

grè̦kdaris, der Schuldige, Sünder : grē̦kdaris katrreiz bij Edgars Blaum.

Avots: ME I, 652

grēkdienis

‡ grẽ̦kdienis "der täglich sündigt" Für. I.

Avots: EH I, 405

grēkot

grè̦kuôt, sündigen : kas gul, tas negrē̦kuo. Refl. -tiês, sich versündigen : es svētdien grē̦kuojuos BW. 6842.

Avots: ME I, 652

grēkplūdi

grè̦kplûdi od. grē̦ku plūdi, die Sündflut : grē̦kplūdu ūdeņi MWM. XI, 245.

Avots: ME I, 652

grēks

grè̦ks,

1): ve̦lns juo gribēja dabāt kaut vienā gŗē̦kā Pas. IV, 174. grē̦ku bēŗes dzert; ein Schmaus nach dem Abendmahl
BielU. ieradzini grē̦kam (auf keinen Fall) nevar zāģēt Sonnaxt. senāk gāja čigānuos; tagad ni grē̦kam neiet ebenda;

2): iekritām lieluos parāduos; lielā grē̦kā, tikām apzagti BielU. pār grē̦ka (Feuerschaden)
izcelšanuos nav kuo bē̦dāt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 405

grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gremēklis

‡ gremêklis Lubn. "etwas Hartes, schwer zu Zerkauendes (z. B. Käse)".

Avots: EH I, 403

gunsgrēks

‡ gunsgrè̦ks Grenzhof n. FBR. XII, 13, Fest., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Zvirgzdine, ein Feuerschaden.

Avots: EH I, 420

iebrēkt

ìebrèkt, herein -, hineinschreien. Refl. - tiês, aufschreien, ein wenig schreien: re̦ti kāds putns iebrē̦cas Vēr. II, 812. kâ stīga pušu trūkstuot iebrē̦kdamies vaidēja Asp. R. IV, 22. skaļi iebrē̦kdamās Purap. Kkt. 148.

Avots: ME II, 4

iedēklis

‡ iedêklis,

1) ein untergelegtes Nestei
Lettihn, Ramkau, Schwitten, Sessw., (mit iẽ -) Trik.;

2) wer durch Empfehlung oder Verordnung einen Posten erlangt hat
Behnen;

3) "ein Brutnest für Hühner"
Ludsen.

Avots: EH I, 508

iedzēklis

I iedzēklis, ein Ei zum Unterlegen unter die Brüthenne Wolm. n. U., Wend.

Avots: ME II, 13

iedzēknis

I iedzēknis Wolm. n. U., Wend., = iedzēklis I: neizņem iedzēkni; vista netupēs vairs virsū Wend.

Avots: ME II, 13

iedzēknis

II iedzēknis: auch Renzen, (ìedzêknis) Trik.

Avots: EH I, 511

iedzēknis

II iedzēknis [wohl aus * iedzė'rknis], = iedzirknis I: murdi ar vairākiem iedzēkņiem jeb mutēm Konv. 2 2841.

Avots: ME II, 13

ielēkāt

[ielē̦kāt L. "hineinspringen".]

Avots: ME II, 38

ielēkt

ìelèkt, ‡

4) herein-, hineinfliegen
Dunika: putns ielēca istubā.

Avots: EH I, 527

ielēkt

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

iemēklis

[iemēklis um Tuckum "ein verächtlicher Mensch"(?).]

Avots: ME II, 45

iepelēks

iẽpe̦lê̦ks [C., PS., Līn., Nigr., Selg., Jürg., Schujen, ìepe̦lê̦ks Arrasch, iêpe̦lē̦ks 2 Salis, Ruj.], ins Graue fallend, graulich.

Avots: ME II, 50

ieprēkšķināties

ìeprēkšķinātiês "?": dīķī ieprēkšķinās pīles. [In Burtn. werde dies Verbum vom Blasen mit einem Roggenhalm gebraucht; in Nötk. - vom Husten; in Bauske - vom Klappern des Storches.]

Avots: ME II, 53

ierēkties

ìerèktiês, aufschreien, aufheulen, einen wiehernden Laut von sich geben: kâ zirgs tas ierēcās MWM. VIII, 41. nu iešalcās meži, nu ierēcās jūŗa Vēr. II, 86.

Avots: ME II, 57

iesēkties

ìesēktiês [Lis., C., aufröcheln]: brīžam viņa iesēcās A. XXI, 402. [Wohl aus iesērkties.]

Avots: ME II, 63

iespēkoties

[ìespē̦kuôtiês,

1) zu Kräften kommen, erstarken:
slimība viņu bija nuovājinājusi, bet tagad viņš atkal iespē̦kuojies C.;

2) seine Kräfte zusammennehmen:
iespē̦kuojies, lai vari padarīt darbu! C.;

3) wirtschaftlich erstarken:
saimnieks bija jau gan˙drīz izputējis, bet iespē̦kuojās un dzīvuo Janš.]

Avots: ME II, 69

izbrēkāties

izbrẽ̦kâtiês, zur Genüge schreien, sich satt schreien Karls.

Avots: ME I, 718

izbrēkt

izbrèkt, tr., ausschreien: šī izkliegtā, izbrē̦ktā nākuotne Asp. Refl. -tiês, bitterlich weinen, bittere Träne vergiessen, sich satt weinen, sich satt schreien: gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt JK. III, 69. Ungew. so das Aktiv: cik reiz klusām nee̦smu izbrē̦kusi kâ izkulta R. Sk. II, 128.

Avots: ME I, 718

izdēklis

izdêklis Kaltenbr., das in der Legezeit zuletzt gelegte Ei. Vgl. li. ìšdėlis dass.

Avots: EH I, 442

izgrēkoties

izgrè̦kuôtiês, viel, lange Zeit sündigen, den Weg der Sünde gehen: vai duomā, ka viņa izgrē̦kuojusies debesīs tiks LP. VI, 1007.

Avots: ME I, 740

izlēkāt

[izlẽ̦kât,

1) wiederholt springend vernichten:
zē̦ns izlē̦kāja sīpuolus;

2) eine längere Strecke od. Zeit hindurch springen:
zē̦ns izlē̦kāja pa ciņiem kâ zaķis. nevar uotram pa prātam izlē̦kāt;

3) izlē̦kāt nuo vietas Nigr., sich nach einer anderen Stelle umsehend, die bisher eingenommene Stelle vierlieren.
Refl. - tiês, zur Genüge hin und her springen.]

Avots: ME I, 763

izlēkt

izlèkt, ‡

3) hinausfliegen
Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 463

izlēkt

izlèkt (li. išlė˜kti), izlekt, intr.,

1) her-, aus -, hinaus -, entspringen:
kuŗas elles (Gen. - Abl.; jetzt gew.: nuo kuŗas elles) tu izlēci BW. 382. Sprw.: izlēcis kâ varde uz sausuma. strādā, ka tev vai acis nuo pieres izle̦c; izle̦cas lindraciņš, ein Tanzrock;

2) in die Höhe springen:
nuo prieka tas būtu vai simts asu gaisā izlēcis Dīcm. I, 38. Refl. - tiês, herumspirngen, zur Genüge springen, tanzen: izle̦cas labu laiku - nuokrīt gar zemi, e̦lsdama, pūzdama LP. IV, 43.

Avots: ME I, 763

izpēkstēt

‡ izpēkstêt Frauenb. "schwach und kränklich werden". Vgl. ‡ izpekstêt.

Avots: EH I, 471

izšēkāt

izšē̦kât, tr., verschwenden, verschleudern, vertun: Gustiņš, izgājis pie kalpu bē̦rniem, visus ābuolus izšē̦kājis Grob. n. Etn. III, 67. kas tad tev var būt: tu jau visu izšē̦kā uotram Wain.

Avots: ME I, 810

izsēkla

‡ izsē̦kla, die Aussaat Für. I.

Avots: EH I, 478

izsēkt

‡ izsèkt, einen keuchenden Laut von sich geben: i. ievē̦ruojamiem skaldītājiem vare̦nuo "ē-hek!" pakaļ Stabur. b. (v. J. 1925), S. 99.

Avots: EH I, 478, 479

izsēkties

izsèktiês, längere Zeit schreien viņš izsēcās nuo visas krūts MWM. IX, 186.

Kļūdu labojums:
längere Zeit schreien = einen keuchenden Laut hervorstossen

Avots: ME I, 796

izspēkoties

izspè̦kuôtiês, heftig ringen, kämpfen, die Kräfte messen: tiem vajadzēja sadurties un izspē̦kuoties Kronw. man jāeimuot pasaulē izspē̦kuoties LP. VI, 517.

Avots: ME I, 802

iztēkāt

iztē̦kât,

1) wohl fälschlich für iztē̦gāt bei Glück: ķēniņu guods ir kādas lietas iztē̦kāt Spr. Sal. 25, 2;

2) jemand wonach ausschicken (?)
L.

Avots: ME I, 817

jaucēklis

jaûcêklis,

1) die Lockspeise, der Köder
Bers., Lös., Sonn.; par jaucēkli sauc katru līdzekli, ar kuŗu cilvē̦ki kustuoņus pie sevis pieradina; p. p. zaķim izliek ābuoliņu par jaucēkli J. Kaln. Plm.;

2) Lockvogel
L. Zu jaûcêt "gewöhnen".

Avots: ME II, 97

Jēkabs

Jẽ̦kabs: dat. s. Jē̦kapam BW. 33039, 3 var., dat. s. Jē̦kaubam 33039, 2 var., instr. s. Jẽ̦kubu (> hochle. Jā-) 33060, 7, dat, s. Jē, kupam (> hochle. Jā-) 20486, 4, Jē̦kuobs 33060 var., Demin. gen. s. Je̦kupeņa (> hochle. Ja-) 34321, Jākabiņš 33057 (aus Saussen), Jā kuopiņš 33031, 2 var. (aus Lubn.), Jākapiņš ebende (aus Libien).

Avots: EH I, 563

jēkula

jê̦kula: gen. s. jē̦kula BW. 31625 var., gen. plur. jē̦kulu 31625 var.;

2): auch Saikava n. Fil. mat. 177 (acc. s. jê̦kulu ), Fest. ("rija izkulti rudzu salmi"): jē̦kulas kūlītī BW. 31526; 31625.

Avots: EH I, 563

jēkula

jê̦kula (aus jē̦lkula), auch jê̦kuļi C. (aus jê̦lkuļi),

1) windtrockenes Getreide od. Korn
L., U.;

2) Langstroh
Kaul., AP., Lös., Bers., Erlaa, C.: vedēji sagrieza pīckas nuo jē̦kulas jeb gaŗiem salmiem BW. III, 1, 50. ar vienu sitienu pārcirtis kūli jē̦kulas Etn. I, 68.

Avots: ME II, 112

kaltēklis

‡ kaltèklis 2 Borchow n. FBR. XIII, 21 "?"

Avots: EH I, 579

kapēklis

[kapēklis Lindenhof, = kapeklis 1 und 2.]

Avots: ME II, 158

karmēklis

[I karmēklis "ein Leckermaul"(?): mans brālis ir liels karmēklis: lai kur nuoglabā saldumus, - viņš tuos vienumē̦r atradīs Setzen, Sonnaxt.]

Avots: ME II, 163

karmēklis

[II karmêklis "ein Kinderspielzeug"(?) Wesselshof.]

Avots: ME II, 163

karsēklis

kar̂sêklis,

1) aufgewärmtes Bier mit Milch
Kl.;

[2) aufgekochte Beestmilch
Kreuzb., Warkl.]

Avots: ME II, 163

karsēknis

kar̂sēknis,

2): auch Schujen; Rührei
Saikava.

Avots: EH I, 589

kāsēklis

[kāsēklis Bers. "der Auswurf (kraukas) beim Husten". kãsêklis Blieden, Hustenkrankheit.]

Avots: ME II, 203

kavēklīgs

‡ kavēklîgs; behindert, langsam (?): mazliet "kavēklīgi" ... virzījās uz priekšu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, S. V.

Avots: EH I, 596

kavēklis

kavêklis,

2): duot bē̦rnam kaidu kavēkli (eine Spielsache?),
lai kavējas Zvirgzdine.

Avots: EH I, 596

kavēklis

kavêklis, kaveklis Kand., auch kavekle Mar. n. RKr. XVII, 139,

1) das Hindernis:
laulībniekiem lika visādus kavēkļus ceļā BW. III, 1, 62;

2) das Amusement,
laika k., der Zeitvertreib: būs man laika kavēklītis BW. 1162. ruozes - tās meitiņu kavēklītis 12278. saņemsim autiņuos, būs vakara kavēklītis 1162. pie meitiņas pupi auga, būs puišiem kavēklītis (Var.: kaveklei) 5546, 6. Zu kavêt. S. auch kavekslis.

Avots: ME II, 181

kavēklis

II kavêklis (unter kavekslis): abi sakavās ... abiem kavekļiem jāmaksā tiesas nauda Pēt. Av. IV, 207.

Avots: EH I, 596

kavēkslība

‡ kavēkslība (Neologismus?) M. 129, die Raufsucht.

Avots: EH I, 596

kavēkslis

kavēkslis,

1) das Hindernis
Ronneb.;

2) jemand, der einen aufhält, in der Arbeit behindert
A. XVII, 286. S. auch kavekslis.

Avots: ME II, 181

kavēkslis

II kavēkslis (unter kavekslis): auch Preekuln n, BIeIU.

Avots: EH I, 596

kavēkslis

‡ III kavēkslis (Neologismus?) M. 206, der Trumpf (beim Kartenspiel).

Avots: EH I, 596

kazēka

kazẽ̦ka (unter kazē̦ks ),

1); auch (mit ê̦ 2 ) Salisb.; ‡

2) comm., ein Ausgelassener, "wer sehr viel läuft" AP.: pagā[ju]šgad guovis bij tādas kâ kazēkas, bet šuopavašar nebizuo ne˙maz.

Avots: EH I, 597

kazēks

kazē̦ks A. XI, 534, [kazẽ̦ka C.], = kazāks, der Gerichtsbote.

Avots: ME II, 183

ķēka

ķê̦ka, der Schmutz Bers.

Avots: ME II, 373

ķēkas

[ķẽ̦kas, eine Speise aus Erbsen, Bohnen und Hanf Alt - Salis.]

Avots: ME II, 373

ķēkata

ķẽ̦kata, ķē̦kats, s. ķe̦kata; [ķẽ̦katuôtiês MSil. "sich zu einer ķẽ̦kata II ansammeln"].

Avots: ME II, 373

ķēkata

II ķẽ̦kata,

2) und

3): auch BW. 33412, 3; 33460 var.

Avots: EH I, 698

ķēkatiski

‡ ķẽ̦katiski, wie es sich für Fastnachtsnarren schickt: ķ. labi uzvesties A. Brigadere Dievs, daba, darbs 110.

Avots: EH I, 698

ķēkot

ķē̦kuôt, ‡ Refl. -tiês "?": kuo gar manim ķē̦kuojies (Var.: de̦nkuojies)? BW. 10071 var.

Avots: EH I, 698

ķēkot

ķē̦kuôt, intr., schaukeln, auf dem Fusse wippen St. [Zu ķē̦ku.]

Avots: ME II, 373

ķēkša

ķèkša C., [Wolm., PS., ķêķša 2 Gr. - Essern, Libau, ķẽkša N. - Peb., Schujen, Jürg., Lautb.], die Köchin. Aus nd. köksche.

Avots: ME II, 373

ķēkstēt

ķēkstêt, -u, -ẽju, = čẽkstêt: vai lielkungs, vai zemnieks viņa priekšā, viņš tai pašā balsī ķe̦kst' tik vienam, kâ uotram pretī A. XI, 495. [Wohl aus ķērkstêt.]

Avots: ME II, 373

ķēkt

ķèkt, -cu, intr., kakeln (von Hühnern und Elstern) Biel. I, 363; wohl aus ķḕrkt.

Avots: ME II, 373

ķēku

ķē̦ku, dämmelnd, wie man mit den Kindern macht L. ķē̦ku - so singt man den Kindern voŗ wenn man sie auf den Füssen wippt. ķē̦ku lecināt, auf dem Fusse wippen; ķē̦ku lēkt, aud dem Fusse gewippt werden St.; Fastnacht laufen Doblen.

Avots: ME II, 373

ķēkuri

ķē̦kuri, knolliges, schlechtes Gewächs: labus rutkus stādīju, ķē̦kuri izauga BW. 21423, 2.

Avots: ME II, 373

ķemēklis

ķemēklis (unter ķe̦mē̦ks): Skardžius Arch. Phil. III, 50 stellt es zu li. kemẽklis "kurs kalbėdamas dažnai susipina, suminša (ir dėl to juokingai atrodo)", susikemė´ti "susimaišyti (bekalbant)".

Avots: EH I, 694

ķemēks

ķe̦mē̦ks, ‡

2) "ein Ungeheuer"
(wo?).

Avots: EH I, 694

ķemēks

ķe̦mē̦ks, plump, unförmlich: tas ir ķe̦mē̦ka darbs, eine grobe Arbeit L. Nach U. soll daneben auch ķemēkls in Kurl. vorkommen ; [ķemēklis Bers., ein geckenhafter (ākstīgs) Mensch ; Gegenstand des Spottes: es neiešu viņam par ķemēkli. In der letzteren Bed. dafür ķe̦mē̦kls Jürg. - Vgl. li. kemė˜ras "нѣчто неуклюжее"].

Avots: ME II, 363

ķēmēks

ķē̦mē̦ks Tirs., ķēmēklis, [ķê̦me̦klis 2 Salis, Wandsen, ķêmeklis 2 Dond., ķê̦meklis 2 (sic!) Ruj., Lautb.], der Popanz, eine komische, vermummte Person, die Schreckgestalt Serb.: tas ir ķē̦mē̦ka darbs, das ist eine grobe Arbeit L. lai ceļus priekš ķēmēkļiem luoka A. XIII, 375. klauni, šie nejēdzīgie viduslaiku ķēmēkļi, nejēdzīgi guorījās Latv. [ķèmêklis 2 Lis., Bers., jem., der nicht gut arbeitet.]

Avots: ME II, 373

ķezēklis

ķezēklis,

3): "nejē̦ga, nepraša" Kurmene.

Avots: EH I, 698

ķezēklis

ķezêklis Smilt.,

1) das Hindernis
Kand., [Kl., Gr. - Sessau]: kuo tu tuo ve̦cuo līdz vazāji? par ķezēkli Hug. daudz vietās uz ceļa gadās priekšā arī daži ķezēkļi Dünsb.;

2) der Windbeutel, Tölpel:
ķezēklis tāds! Drūva II, 274;

[3) ķezeklis U., ein Schmierfink; ein Pfuscheŗ der mit der Arbeit nicht fertig wird].

Avots: ME II, 372

ķezēkls

‡ ķe̦zē̦kls "jem., der mehr will als kann" Gr.-Buschh.; "kas sagādā ķe̦zu" Oknist; "cilvē̦ks ar netīru pagātni" Oknist.

Avots: EH I, 698

ķirnēklis

ķìrnêklis, eine Mistgabel Smilt. S. ķirnît.

Avots: ME II, 385

knēkšis

knēkšis, Schimpfwort für einen, der "smalki runā" Etn. II, 157 (aus Wattram).

Avots: ME II, 245

krēkāt

kŗẽ̦kât, -ãju, intr., krächzen, sich räuspern, hustend Schleim auswerfen: ve̦ctē̦vs kŗē̦kā Ahs., Ulpisch. kraukļi kŗē̦kā. [Vgl. kre̦kuot.]

Avots: ME II, 297

krēklis

‡ krēklis,

1) verächtl. Bezeichnung für ein Kind, das viel schreit
A.-Autz;

2) ein alter, schwacher Mensch
Kurmene, (mit è 2 ) Domopol;

3) eine Schindmähre
(mit è 2 ) Bērzgale, Domopol: mūsu k. nespēj aŗkla vilkt Domopol;

4) "ein Schimpfname"
Jakobstadt; jem. mit einer krächzenden Stimme Salwen; ein krächzender alter Mensch Wessen.

Avots: EH I, 651

krēkt

krèkt 2 ,

1): auch Gaigalava; pīles sāk krèkt Serbig., (mit è 2 ) Saikava, (mit ê 2 ) Zögenhof. nuo tās (kraukļu) krēkšanas Pas. IX, 406;

2): laut lachen
Bērzgale.

Avots: EH I, 651

krēkt

krèkt 2, -cu,

1) krächzen:
[vārna krē̦c Wessen.] kuovārnu krēkšana;

2) lachen:
krēc vien, rītu raudāsi Mar. n. RKr. XV, 119. [Ursprünglich wohl: kre̦cu (prs.), krècu (prt.), krèkt; vgl. krekt und li. krẽkias, krė˜kės, krė˜kties "brünstig sein (von Schweinen)." Zu krecêt II.]

Avots: ME II, 275

kuļčēklis

‡ kuļčēklis Grünh., ein Quirl ("ar kuo miltus vai putraimus, grāpī beŗuot, kuļčina").

Avots: EH I, 672

kumelēks

‡ kume̦lē̦ks Pilda n. FBR. XIII, 49, Derninutivform zu kumeļš 1.

Avots: EH I, 673

kurcēkli

‡ kùrcè̦kli 2 Kaltenbr., Froschlaich.

Avots: EH I, 677

kurēklis

[kurēklis,

1) eine Stelle, wo Feuer gebrannt hat ;

2) eben angezündetes Feuer:
kurēklis nuodzisa Sessw., N. - Schwanb. ; s. auch kureklis.]

Avots: ME II, 322

lādzēklis

‡ lādzēklis (??) Warkl. "ein gutes, wirksames Mittel".

Avots: EH I, 726

lādzēknis

[lādzēknis,

1) "eine einschiessende
(staigna) Stelle am Wasser" Sessw.;

2) eine Pflanze, die auf einem
l. 1 wächst Sessw.]

Avots: ME II, 436

laikkavēklis

laĩkkavēklis, auch laika kavēklis, der Zeitvertreib: tāds laikkavēklis jauņas paaudzes audzinātājam pa˙visam nepieklājas Vēr. I, 1245.

Avots: ME II, 404

lēdzēkne

lēdzēkne: auch (mit lè- 2 ) Saikava (eine gewisse Waldpflanze mit weichen Blättern, ehemals als Kohl gegessen).

Avots: EH I, 736

lēdzēkne

[lēdzēkne Nerft, Schwitten], lẽdzêksne C., [lẽdzeksnis N. - Peb., [lèdzekšņu 2 lapas Lös.], lēdzēkste, [lēdžekste Etn. IV, 130], lēdzêksts, - s Lub., [lèdzèksts 2, - s Bers., lēdzēkstis Sehren, lẽdziêkša PS.], lēdzirksnis, [lēdzirkne (s) Morizberg], lēdzirknīte BW. 32392, gew. Pl., auch [lēdzirkstes Bres.], lẽdzer̂kstis (nom. pl.), lēdzer̂kstes Mar., lêdzer̂knes 2 Treiden], lẽdziêksnes Ramk., Kohlkratzdistel (cirsium oleraceum) RKr. II, 69; [lēdzirksni U. (man beachte den Anklang an vīdirkšņi!), Wiesenkohl (cnicus oleraceus). Vielleicht sind dieselben Pflanzen lẽdakš [a] Dond. und lẽ̦durkšni in Westkurl. - Zu li. lė´gersa" girios žolė, kiaulių̄ labai ėdama" bei Būga KSn. I, 1, lėgėstos "Hundegersch".]

Avots: ME II, 456

lēdzēkša

‡ lèdzêkša 2 Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

lēdzēksne

lẽdzêksne (unter lēdzēkne): auch (mit ē ) Wessen.

Avots: EH I, 736

lēdzēksnis

‡ lêdzêksnis Gr.- Buschh., (mit è 2 ) Oknist, (mit ē ) Wessen, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

lēka

lẽ̦ka, ‡

2) Plur. lē̦kas, das Pulsieren der Adern, bes. des Herzens
Brasche Anl. 95.

Avots: EH I, 736

lēka

lẽ̦ka [Nigr.], Wid., lē̦kas U., die Pulsader: līdz mūsu asins vēl te̦k lē̦kās Rainis. Zu lèkt.

Avots: ME II, 456

lēkači

[* lê̦kači (erschlossen aus lâkači aus dem ostle. Pededze) "ein an Zäunen und Wänden wachsende Pflanze mit violetten Blüten"; vgl. lakači.]

Avots: ME II, 456

lēkainis

[lẽ̦kainis, f. l - ne "?": pīzdiņ, mana lē̦kainīte, lec priekšā, pakaļā! priekšā biji man maļuot, pakaļā - velējuot Preekuln.]

Avots: ME II, 456

ļēkainis

[ļē̦kainis (mit nicht gedehntem ē̦), jem., der langsam, steif und ein wenig wackelnd geht Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 539

lēkains

lē̦kaîns "?": šī smēre e̦suot arī derīga pret lē̦kaiņiem zirgiem Etn. IV, 119. [le̦kains "geäpfelt; munter (von Pferden)" Wolgunt; (bereit) willig Nigr.]

Avots: ME II, 456

lēkalēt

lẽ̦kalêt: auch (mit è̦ 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Kaltenbr., Lettg.; l. pa kuokiem Pas. XIII, 29 (ähnlich 64). mīcuot krējums ... lē̦kalē nuo puodiņa XI, 401. pa sieksteņas l. Tdz.46120.

Avots: EH I, 736

lēkalēt

lẽ̦kalêt, - ẽju, lẽ̦kaļât [auch Nigr.], - ãju, intr., frqn., demin. zu lèkt, hin und wieder ein wenig springen, hüpfen: jē̦ri lē̦kaļā pa nuoru.

Avots: ME II, 456

lēkalis

‡ *lē̦kalis (erschlossen aus voc. s. lē̦kalīt) Tdz. 51858 (vom Hasen); wer zu springen (hüpfen) pflegt.

Avots: EH I, 736

lēkans

lè̦kans 2 ,

1): auch Meselau. - "lētiņa" ME. II, 456 durch "lētina" zu ersetzen.

Avots: EH I, 736

lēkans

lè̦kans 2,

1) [lẽ̦kans Nigr.], bereit, willig Lub.: viņš ir lē̦kans ticēt; lē̦kans pircējs, gājējs. ja māmiņa mani deva, es lē̦kana (Var.: le̦skana, lētiņa) gājējiņa BW. 14935. jau lē̦kana tautu meita līdz ar mani gājējiņa BW. 17117, 1. kādā lē̦kanā brīdī krustmāte pieķērās viņam pie ruokas RA.;

[2) "schnell, gewandt":
l. gājējs Modohn, Lasd.; lẽ̦kans "lose, schlaff" Behnen; in Kandau dei auch feuchte Wäsche "lẽ̦kana". Vgl. lēcins; zu lèkt?]

Avots: ME II, 456

lēkas

lẽ̦kas,

1): auch Dunika, OB.

Avots: EH I, 736

lēkas

lẽ̦kas,

1) ein Strick oder eine aus Tannenästen gemachte Barriere, Uber die man die Pferde springen lässt; auch eine Barriere, über welce die Knaben springen
N. - Bartau, [Ruj.;

2) "eine gewisse Krankeit"
Ruj.] Zu lēkt.

Avots: ME II, 456

lēkašķi

lē̦kašķi "?": lē̦kašķi lē̦kā šurpu turpu Vēr. II, 415.

Avots: ME II, 456

lēkāt

lẽ̦kât, ‡

2) tanzen (geringschätzig):
skrīvelis, ar kuŗu tur tā lē̦kā Janš. Dzimtene. I 2 , 179; ‡

3) wiederholt fliegen
Dunika: aizšautā vārna lē̦kāja nuo viena kuoka uz uotru.

Avots: EH I, 736

lēkāt

lẽ̦kât, - ãju, intr., freqn. zu lèkt, wiederholt springen, hüpfen: bē̦rni lē̦kā pa dārzu Ltd. IV, 8. Subst. lẽkâšana, das Springen; lẽ̦kâtãjs, der Springer: buciņš sē̦tu lē̦kātājs BW. 12779. Vgl. gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.]

Avots: ME II, 456

lēkatnes

lẽ̦katnes, ein Sprungapparat, ein auf den Ästen zweier Bäumchen ruhender Stock, über den man springt Smilt., Peb.

Avots: ME II, 456

lēkausis

‡ lē̦kausis Lubn. n. FBR. XVII, 126, Demin. lè̦kàusê̦ns 2 ebenda,

1) ein kleines Fuder;

2) ein Schimpfname
(= ļè̦nkàusis 2 ?).

Avots: EH I, 736

lēkma

lē̦kma,

1) der Aufgang:
sākumā vakara blāzma, tad nakts un mēness lē̦kma MWM. VI, 807;

[2) in Gr. - Rönnen ("lẽ̦kma"), Laud. und Kalzenau = lèkme.]

Avots: ME II, 457

lēkma

‡ II lê̦kma 2 Salis "piede̦gusi, rūgta šķīsta putra".

Avots: EH I, 736

lēkme

lèkme,

2): kad laiduši luopus laukā, tad baidījušies, ka tik kāda l. nele̦cas AP. kad skaudīgs cilvē̦ks iegāja kūtī, tū˙lin luopiem l. klāt KatrE.

Avots: EH I, 736

lēkme

lèkme,

1) der Anfall, die Anwandlung
Smilt.: atkal kle̦pus lēkmē viņa apstājās uz brīdi Latv.; krampju lēkmes Druva I, 965; traukma, triekas lēkme MWM. IX, 798, Stari III, 83; nespē̦ka, sajūsmības lēkme Druva II, 194; MWM. VIII, 458. pe̦rsuonām, kas paduodas slimības lēkmēm Konv. 2 743. kad lēkme drusku bij pārgājuse Vēr. II, 438. kad krītamā kaite uznāk, tad jādzer, lāča žults; bet šīs zāles de̦ruot tikai pēc pirmās, un ja daudz, pēc uotras lēkmes Etn. IV, 115. lēkmēm, zeitweise, zuweilen: tikai agrā bērnībā man uznāca kaut kas līdzīgs tagadējam stāvuoklim, bet ir tad lēkmēm, bet ne tâ, kâ tagad, pastāvīgi Skalbe;

2) der Unglücksfall, die Krankheit:
mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni nuoteikumus, tika pieme̦klē̦ts lēkmēm BW. III, 3, S. 864. dievs tuo zina, vai nuo tiem pašiem mērnieku laikiem kâ lēkme le̦cas kaudz. M. sasirga ar lēkmi, kas līdzinājas krītamai kaitei MWM. IX, 68. Zu lēkt.

Avots: ME II, 457

lēkna

lē̦kna [li. le˙kna "niedrige Wiese" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 135], feuchtes, fruchtbares Land, eine solche Wiese: aiz upes līča starp tre̦knajām lē̦knām un tīrumiem Egl. tā jau lē̦knā augusi, sagt man von einem schlank gewachsenen Mädchen Naud. [Vgl. lē̦kužas und le̦kns.]

Avots: ME II, 457

lēkne

‡ lêkne 2 Seyershof "atvars, kam virsū užaugusi sūnu, zâļu, saķņu kārta".

Avots: EH I, 736

lēknus

‡ lê̦knus 2 Seyershof, im Galopp.

Avots: EH I, 736

lēks

lē̦ks: ar saules lē̦ku Pas. VII, 109.

Avots: EH I, 736

lēks

[lē̦ks "Aufgang (der Sonne)": aizgāju siena pļautu pirms saules lē̦ka Domopol, Biržgalis.]

Avots: ME II, 457

lēkša

lêkša,

1): guovij uz ādas vilnas lêkšas Fest. cilāt dastus ar labības lēkšām Azand. 44. nelielu baltu mākuoņu lēkšas Janš. Līgava I, 17;

2): auch (mit ê 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

lēkša

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458

lēkše

lêkše (unter lêkša),

1): auch (mē̦slu l.) Warkl., (siena. salmu, sniega l.) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 736

lēkši

lèkši: auch (mit è 2 ) Oknist, Wessen.

Avots: EH I, 736

lēkši

lèkši, der Galopp; lèkšiẽm, lèkšis, lèkšuos, lèkšu(s), im Galopp, snringend: lielas cūkas lēkšiem lēca, sivēniņi riksīšiem BW. 29136. aizjāj pruojām pilniem lēkšiem A. XI, 550. Pēteris tre̦nc zirgus lēkšuos pa arumu arumiem MWM. VIII, 29. bet uotra skrien tik lēkšus vien Adam.

Avots: ME II, 458

lēkšiem

lèkšiem (unter lèkši): auch (mit è 2 ) Lubn., Oknist,.(mit ê 2 ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

lēkšis

lèkšis (unter lèkši): aueh (mit ê 2 ) Salis.

Avots: EH I, 736

lēkšis

lèkšis, lèkšķis, der Springinsfeld: cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē Seib.

Avots: ME II, 458

lēkšķāt

[lēkšķât, - ãju "mit schmutzigen Füssen gehen" Nötk.]

Avots: ME II, 458

lēkšķe

lêkšķe 2 (unter lêkša),

1): ein verhärteter Mistklumpen, ein fest zusammenhaftendes Klee- oder Heubüschel; ein Stück, Teil
(mit ê) Saikava (hier dazu ein demin. lêkšķiņa);

2): auch Dobl. n. BielU., Siuxt;

5): eine unsaubere weibliche Pefson
(mit ê ) Saikava.

Avots: EH I, 736

lēkšķēt

‡ *lêkšķêt, zu erschliessen aus nùolêkšķêt.

Avots: EH I, 737

lēkšņa

lêkšņa,

1): vilnas, mē̦slu l. AP.; ‡

3) ein abgeplatztes Stück (vöm Stein, Boden oder Holz)
N.-Peb. n. Latv: Saule, S. 1043 (mit ē ).

Avots: EH I, 737

lēkšņi

‡ lēkšņi Bērzgale (von hier auch ein nom. s. lēksnis mit geteilt), = lèkši; palaist zirgu lèkšņuos 2 Warkl., (mit ē ) Bērzgale; lèkšņiem 2 Lubn., Zvirgzdine, im Galopp.

Avots: EH I, 737

lēksnis

‡ lēksnis, s. ‡ lēkšņi.

Avots: EH I, 736

lēkšos

lèkšuos (unter lèkši): auch (mit è 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 737

lēkšot

lèkšuôt: l. atpakaļ A. Grīns Dvēseļu put. III, 125.

Avots: EH I, 737

lēkšot

lèkšuôt, intr., galoppieren: tad dimduot lēkšuo jūŗa pa krasta smiltienu Bērziņ.

Avots: ME II, 458

lēkšt

*I lêkšt: vgl. auch salêkšt.

Avots: EH I, 737

lēkšt

*I  lêkšt, - šu, zu erschliessen aus aplêkšt. Zu lêkša.

Avots: ME II, 458

lēkšt

[II lêkšt 2 (?) "schwatzen" Grünhof.]

Avots: ME II, 458

ļēkstēt

‡ ļēkstêt, schreien Waidau: vāluodze ļēkst; schreien (von Tieren) Kegeln (lẽ̦kstêt!) "pīkstêt" (mit ẽ ) Schwitten: kas tur ļẽ̦kst? Lemb.

Avots: EH I, 772

lēksti

lē̦ksti, Moos, Filz, das man in Ermangelung von Stroh auf Dächer legt U. Zu lêkša?

Avots: ME II, 457

ļēkstis

‡ ļê̦kstis 2 (sic!) Daugeln, Kegeln "nejauks brēciens".

Avots: EH I, 772

lēkšu

lèkšu (unter lèkši): auch BW. 35427.

Avots: EH I, 737

lēkšus

lèkšus (unter lèkši): auch BW. 29768, (mit è 2 ) Oknist, Sonnaxt, (mit ê 2 ) Dunika.

Avots: EH I, 737

lēkt

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III 2 , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I 2 , 159).

Avots: EH I, 737

lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lēkta

lè̦kta, lè̦kts, der Aufgang: ap saules lē̦ktu [Oppek. n. U.], zur Zeit des Sonnenaufganges; pirms od. priekš saules lē̦ktas, lē̦kta, vor dem Sonnenaufgang: lielā piektdienā pirms saules lē̦kta (priekš saules lē̦ktas II, 103) jāskrien uz strauju upīti muti mazgāt, tad miegs nenākuot Etn. II, 65; līdz saules lē̦ktai, bis zum Sonnenaufgang LP. VII, 715; jau nuo saules lē̦kta, schon vom Sonnenaufgange Jan. kad skatīs tie... saules rietas un saules lē̦ktus Stari III, 243.

Avots: ME II, 459

lēktavas

[lè̦ktavas N. - Peb.], lè̦ktuve, ein Gestell zum Springen, = lē̦katnes Smilt., das Sprungbrett; lē̦ktuvītes, die Stäbchen im Käfig, worauf der Vogel im Käfig auf - und abspringt: putnē̦ni lē̦kāja pa burīti ietaisītām lē̦ktuvītēm Baltp.

Avots: ME II, 459

lēkts

lè̦kts (unter lè̦kta): auch (mit è̦ 2 ) N.-Rösen.

Avots: EH I, 737

lēkulis

lè̦kulis: (fem.) lē̦kule mūs[u] māsiņa: te bija brāļuos, - ielēca tautās Tdz. 45117.

Avots: EH I, 737

lēkulis

lè̦kulis, der Springer: izšķiŗ arī sniega blusas, kuŗas pieskaita pie lē̦kuļiem Konv. 2 3940.

Avots: ME II, 459

lēkums

lè̦kums,

1) der Sprung:
nu pazinu caunes pē̦das, ir vāveres lē̦kumiņu BW. 14645;

2) der Aufgang:
kam dēliņu guldināji līdz saulītes lē̦kumam? BW. 25866. vai tie šķe̦lti saulītē, vai mēneša lē̦kumā 1421;

3) [Geburt?]:
vedējiņu māmiņai ceļā tika lē̦kumiņi (Var.: radībiņas) BW. 16198, 4; [n. pl. lē̦kumi Erlaa, Oppek., Salisb. n. U., = dzimumi, radi;

4) ein Ereignis:
kāds lē̦kums tev lēcies? Nigr.].

Avots: ME II, 459

lēkužas

lê̦kužas 2, eine grosse, feuchte Wiese Strasd. [Vgl. lē̦kna.]

Avots: ME II, 459

lemēks

le̦mēks, der Mönch an der Schleuse L. Vgl. lemiķis, meniķis.

Avots: ME II, 449

lielcilvēks

liẽlcìlvẽ̦ks, ein erwachsener, grossjähriger Mensch: meitene nu jau pieauguse lielcilvē̦ku kārtā LP. IV, 180.

Avots: ME II, 498

linsēkla

linsẽ̦kla, die Leinsaat: es pabēru ... dze̦lte̦nuo linsēkliņu BW. 11064.

Avots: ME II, 472

magžēkls

magžē̦kls Warkl. "?": m. sarežģījies.

Avots: EH I, 777

mājēklis

mâjêklis, ein alberner Mensch, ein Geck: viņš darās kâ mājēklis Aps., Laud. [Wohl zu māt.]

Avots: ME II, 578

mēkaza

mē̦kaza, die Bekassine, Heer-, Moosschnepfe (ascolopax gallinago) RKr. VIII, 97. Vgl. mẽ̦rkaza.

Avots: ME II, 613

mēklis

mēklis: vgl. li. pamė´kla Tiž. I, 402.

Avots: EH I, 805

mēklis

mẽklis [Dond., Wandsen, ein komisch wirkender Sonderling]; s. auch mẽglis.

Avots: ME II, 613

mēkš

‡ mẽ̦kš[is] (sic!) Salis, Bezeichnung für das Blöken von Schafen und Ziegen; tuo mē̦kš[i] viņi (Bekassinen) iztaisa ar spārniem Salis.

Avots: EH I, 805

mēkšēt

‡ mẽkšêt, -u, -ẽju Kegeln, blöken (von Schafen und Ziegen): aita (kaza) mēkš.

Avots: EH I, 805

mēkšis

‡ mẽ̦kš[is] (sic!) Salis, Bezeichnung für das Blöken von Schafen und Ziegen; tuo mē̦kš[i] viņi (Bekassinen) iztaisa ar spārniem Salis.

Avots: EH I, 805

mēkšķis

‡ mêkšķis Fesf. "lempīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 805

melnpelēks

me̦l˜npe̦lê̦ks oder me̦lni pe̦lêks, schwarzgrau: me̦lnpe̦lē̦ki kažuoki Vēr. II, 115.

Avots: ME II, 598

mērcēknis

‡ mḕrcēknis 2 Erlaa, die Tunke, Sauce.

Avots: EH I, 807

mēteļēks

‡ mèteļē̦ks 2 Kaltenbr., Deminutivform zu mètelis, der Mantel.

Avots: EH I, 810

misēklīgs

‡ misēklīgs "?": par viņa misēklīguo ķibeli Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 138.

Avots: EH I, 818

misēklis

misêklis [AP., Kl., Arrasch, Wolm., Bers., Lis., miseklis Bauske, Warkh.], der Fehler, das Versehen C., Mat., Paul., Lub.: viņš gribēja savu misēkli labuot Kaudz. M. tuo uzdarīja bez ne˙viena misēkļa Plūd. par maziem misēkļiem smagi dabū ciest Vēr. II, 765.

Avots: ME II, 635

modzēklis

muôdzêklis: auch Latv. Saule, S. 1043 (aus N.-Peb.); muodzekļu muodzekļi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 864.

Avots: EH I, 840

naidēklis

‡ naîdêklis Heidenfeld, wer andere verfeindet.

Avots: EH II, 3

ņēkšēt

‡ ņēkšêt, miauen Linden in Kurl.

Avots: EH II, 114

nēkšķēt

[nẽkšķêt, -u, -ēju, lärmen: kuovārņi nēkšķ Gr. - Sessau, Lubn.]

Avots: ME II, 742

ņēkstēt

‡ ņēkstêt, still weinen um Mitau; schreien (mit ẽ) Behnen: bē̦rni, kaķē̦ni ņē̦kst Lemb.; vgl. ņērkšêt und ņer̂kstêt.

Avots: EH II, 114

ņēkulid

ņē̦kulis, ein kleines, schreiendes Kind Salisb. [Vgl. nẽkšķêt.]

Avots: ME II, 901

nēkulis

‡ nẽ̦kulis Seyershof "mazs, tikkuo piedzimis bē̦rns".

Avots: EH II, 23

nespēkots

nespè̦kuôts, ‡

2) "zum Austrag nicht gekommen"
Vank.

Avots: EH II, 20

nespēkots

[nespè̦kuôts, entkräftet, kraftlos: palika nespē̦kuoti Pas. II, 176.]

Avots: ME II, 733

nespēks

nespè̦ks, die Kraftlosigkeit, Schwäche, Hinfälligkeit: nespē̦ks var uzbrukt pat vis˙stiprākam A. XIII. 532. tu atlaidies saldā laiskumā, tu guli pārspē̦ka nespē̦kā Asp. vienā vātī stāvēja spē̦ka ūdens, uotrā - nespē̦ka LP. IV, 17; spē̦ka un nespē̦ka zâles III, 81. Auch im Plur. vorkommend: kuo nu par nespē̦kiem bažīties? V, 218.

Avots: ME II, 733

nevēklība

‡ nevēklība "?": par tādu nevēklību un beznaģību Janš. Atpūta № 372, S. 6.

Avots: EH II, 22

nevēklīgs

‡ nevēklīgs "?": kāda nevēklīga niknpūce Dünsb. Trīs romant. gad. 91.

Avots: EH II, 22

nevēklis

nevēklis: auch Tdz. 41931, 2 (aus Jāsmuiža), fem. nevēkle Janš. Mežv. ļ. II, 458; nevẽklis "einer, der mit physischen Gebrechen geboren ist" Frauenb.: tie tādi nevēklīši ir, kas nav izauguši.

Avots: EH II, 22

nevēklis

nevẽklis Spr., nevẽ̦kls Nurm., Gold., BW. 506; 18620; A. XII, 318, für neveikl(i) s; [nevẽklis"neveiklis" Salis, nevẽklis, ein Schwächling Lautb., Nigr., Warkl. - Nach Büga KSn. I, 273 zu li. nevė´kšla "nuskurdėlis, neėdrus gyvolis, neúžauga, apsileidėlis žmogus", nèvėkšlis "menkas, nevykes".]

Avots: ME II, 739

niezēkls

‡ nìezē̦kls 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74 "?".

Avots: EH II, 28

nobrēkšķēties

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765

nobrēkt

nùobrèkt, ‡

4) = nùoraûdât 1: nuobrē̦c katru dienu Puhren. jānuobrē̦c ir kāda asara Kand. Refl. -tiês,

1): abi izskatās nuobrē̦kušies Janš. Līgava 1, 225.

Avots: EH II, 34

nobrēkt

[nùobrèkt,

1) im Schreien übertreffen:
brālis nuobrēca māsu Arrasch;

2) schreiend (nicht gehörig singend) vortragen:
viņi tikai nuobrēca dziesmu Jürg.;

3) schreiend zum Schweigen od. Weggehen nötigen:
runātāju nuobrēca nuo katedras C.] Refl. - tiês

1) sich abweinen:
viņš atstājis maziņuo, lai nuobrē̦cas ir vai līdz nāvei Lapsk.;

[2) ein kurzes Geschrei von sich geben:
kâ krita, tâ nuobrēcās vien.]

Avots: ME II, 765

nočēkstēt

[nùočẽkstêt, halblaut und undeutlich aussprechen" MSil.; sterbend einen schwachen Schrei ausstossen: gailis kaujams nuočēkstēja vien Kurs. kad es tev likšu (sitīšu), tu ne nuočēkstēt nedabūsi Stenden; "heiser und zischend eine Weile atmen" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 770

nodēkoties

nùodē̦kuôtiês,

1) "?": viņš tāds savādnieks - nuodē̦kuojas viens pats, sēd savā dē̦kā, t. i. nuoduodas pats sev Etn.;

[2) "gespensterhaft erscheinen"(?)
Bauske;

3) "nuorūpēties" (mit "ẽ̦") Autz.].

Avots: ME II, 774

nodrēksties

‡ nùodrèkstiês 2 Auleja "pluosuoties vai nedarbus daruot nuomuocīties".

Avots: EH II, 41

nogrēkot

nùogrè̦kuôt, tr., eine Sünde begehen: kuo tā bija pret viņu nuogrē̦kujusi? De̦gl. Refl. - tiês, sich versüdigen.

Avots: ME II, 786

nolēkāt

nùolẽ̦kât,

1): es kâ ruoze nuoziedēšu, tu kâ krupis nuolē̦kāsi FBR. XVI, 105.

Avots: EH II, 62

nolēkāt

nùolẽ̦kât,

1) intr., freqn., wiederholt wegspringen, umherspringen:
dievs duod tev, sievas māte, kâ zaķiem nuolē̦kāt! BW. 23593;

2) tr., auf etwas springen, springend abtreten:
dažu labu akmentiņu ganīdama nuolē̦kāju VL.

Avots: ME II, 810

nolēkšis

‡ nùolēkšis (part. prt. act.) Schwanb., ganz schmutzig geworden: mans bērniņš n.

Avots: EH II, 62

nolēkšķēt

[nùolêkšķêt, vom Schmutz reinigen: ej, nuolēkšķē apķe̦pušuo sili! Nötk.]

Avots: ME II, 810

nolēkšot

‡ nùolêkšuôt 2 AP., im Galoppieren übertreffen: mans kumeļš nuolēkšuos gan tavu sirmīti.

Avots: EH II, 62

nolēkt

nùolèkt,

1): kre̦klam visas puogas nuole̦c Seyershof;

4): auch Pas. IX, 406 (aus Welonen); herab- resp. hinabfliegen
Dunika: putns nuolēce nuo kuoka; ‡

5) abnehmen
(intr.) Lng. (unter lēkt): mēness nuole̦c: ‡

6) sterben:
gan gŗūti tiem, kam tē̦vs un māte nuole̦c ("mit Tode abgehen") Stender Deutsch.-lett. Wrtb. (unter "Tod" ). nuolēkt nuo šejienes, die Welt räumen ebenda (unter "räumen" ). Subst. nùole̦kums Lng., das Abnehmen, der Niedergang.

Avots: EH II, 62

nolēkt

nùolèkt [li. nulė˜kti], nùolekt,

1) intr., ab -, hinab -, herabspringen:
ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379. kakls nuolēcis od. nuolūzis JK. VI, 43;

2) tr., im Springen übertreffen:
es visus jūs nuolekšu;

3) zu Schanden reiten:
atruon visus (zirgus) slapjus nuolē̦ktus LP. VII. 425;

[4) wegfliegen, hinfliegen:
jis... nuolēce Zb. XVIII, 418]. Refl. - tiês,

[1) sich zutragen
Manz. Lettus];

2) nach jem. geraten, ähnlich sein:
dē̦ls nuolēcies tē̦vā PS.;

3) sich leeren, geleert werden:
pudele bija jau labi nuolē̦kusēs, gan˙drīz pusē Janš.

Avots: ME II, 810

nopēkstēt

[nùopēkstêt, die Federn verlieren (von Vögeln) Wid.; "nùovājêt" Kursiten.]

Avots: ME II, 828

noplēkāt

‡ nuoplē̦kât Frauenb., (mit ē̦) Zabeln, sich beziehen (mit dünnen Wolken od. mit Spinngewebe): debesis nuoplē̦kājušas (ar viegliem mākuoņiem pārvilktas). lauki rītuos nuoplē̦kājuši (ar zirnekļu tīkliem pārvilkti).

Avots: EH II, 76

noplēkot

‡ nuoplē̦kuôt "?": vairs nelietuotuo, nuoplē̦kuojušuo pletni Janš. Bandavā I, 147. mazs luodziņš ... , nuoplē̦kuojis un zirnekļu tīklu aizausts Klaustiņš Atpūta, № 649, S. 5.

Avots: EH II, 76

noplēkšēt

[nùoplêkšêt, verfaulen und hart werden: siena kaudzei virsa nuoplēkšējusi N.-Peb.]

Avots: ME II, 830

noplēkt

‡ nuoplêkt 2 Hasenp., Schnehpeln, sich mit Staub, Schmutz od. mit Spinngeweben beziehen: kad acis pie tumsas pierada, tad varēja ievē̦ruot jau tuneļa sienas, kas mitras un nuoplē̦kušas Brīvā Tēv., № 231.

Avots: EH II, 76

norēkt

nùorèkt, gew. refl. -tiês, intr., einen brummenden Laut, ein lautes Geschrei von sich geben: "nāk mežā blēņuoties", skaists vīrietis nuorē̦c MWM. VIII, 290. lacis nuorēcies A. XX, 53. viņš nuo kuodīgā sālījuma nuorēcās JR. VII, 101. stāvu lēca, nuorēcās man bē̦rais kumeliņš BW. 29972.

Avots: ME II, 839

nosēkāt

nùosẽ̦kât,

[1) eine Zeitlang keuchen, hüsteln, ächzen, seufzen
Ar., Lös., Selsau, Sessw., Peb., Serben, Kalz., Kreuzb., Jürg.]: nuosē̦kāja, sakustējās uz krē̦sla, bet ne˙kā neatbildēja Saul. Vēr. I, 1041;

[2) "verleumden, verhunzen":
n. citus cilvē̦kus Bers., Wain.;

3) "nùošļuokât 1"(?): n. labību Dickeln;

4) "nuokaîsīt (miltus, graudus)" (?) Serben. Refl. -tiês, wiederholt nùosēkties Sessw.].

Avots: ME II, 845

nošēkāt

[nùošẽ̦kât "verprassen" Funkenhof.]

Avots: ME II, 865

nošēkstēt

‡ nùošēkstêt, im Wachstum verkümmern (intr.) Vank.: nuošēkstējusi labība.

Avots: EH II, 94

nosēkt

nùosēkt: einen keuchenden Atemzug tun (mit è ) Sermus. Refl. -tiês: auch AP., Fehsen, Zirsten: runātājs smagi nuosēcās Vanagu ligzda 42.

Avots: EH II, 84

nosēkt

nùosēkt ["nùokunkstêt"] Peb., Sessw., Warkl. u. a.; "in der Eile stimmlos aussprechen" (mit ê 2 ) Libau]: viņš errīgi nuosēca Saul. Refl. -tiês, [(mit è) einmal od. eine kurze Zeit zischend ächzen, seufzen C., Jürg., Festen, Druw., Neu-Schwanb., Kokn.]: tikai knaukšiens nuosēcās pa gaisu Niedra. vina nuosēcās vien un nuokliedzās [Ar., Dok. A. [nuosēcas aukstā ūdenī iele̦cuot N.-Peb. krūtis viņam smagi nuosēcās Lennew. zuobu raujuot viņš tikai nuosècas2 Lis., Vīt.; viņš dzēra nuo˙sē̦kdamies Nötk.] viņš nuosēcas un nuolaidās pa˙visam gulus A. XX, 650; ["pēc smaga darba nuopūsties" Schujen; "geräuschvoll ausatmen" (mit ê 2 ) Alschw.].

Avots: ME II, 845

nosēkties

[nùosēktiês "nicht gedeihen, misslingen" (?): darbs viņam nuosēcies Bers˙l

Avots: ME II, 845

nostēkāt

nuostē̦kât,

1): abbauen
Lng. (unter ē̦ka).

Avots: EH II, 91

nostēkāt

[nuostē̦kāt,

1) abbrechen
(?) Für. I, unter ē̦ka;

2) ("mit ê̦ 2 ") "durchprügetn":
n. bē̦rnu par nedarbiem Gr.-Essern, Kursiten, (mit ẽ̦) Pampeln, Nigr.)

Avots: ME II, 859

novēkšināt

‡ nuovẽkšinât Dunika, sich abweinen lassen: aukle bē̦rnu nuovēkšinājusi.

Avots: EH II, 106

novēkšt

nùovèkšt, refl. -tiês, abschreien, einen Schrei ausstossen, abplärren: zaķis nuovēkšies vien JU.

Avots: ME II, 885

ņurdēkls

‡ ņùrdē̦kls` 2 Heidenfeld "muklājs, kur ņurd vien zeme, kad iet".

Avots: EH II, 116

pabrēkāt

‡ pabrē̦kât, wiederholt ein wenig schreien: mazā Anniņa ... tikkuo māk ... p. mātei uz ruokām Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 34. Refl. -tiês, wiederholt ein wenig od. eine Zeitlang (zu eigenem Vergnügen) schreien: lai nu pabrē̦kājas!

Avots: EH II, 122

pabrēkt

pabrèkt, intr., ein wenig schreien od. weinen; weinen od. schreien können: bē̦rns vairs nevarēja pabrēkt. Refl. -tiês, ein wenig schreien od. weinen: vajadzējā pabrēkties, bet tas ne˙kas R. Sk. II, 130.

Avots: ME III, 10

padēkle

padêkle (unter padêklis): auch ("?") Warkh., (mit è 2 ) Kalupe n. FBR. XVIII, 39,

1): auch Ramkau.

Avots: EH II, 127

padēklis

padêklis: auch ("?") Borchow n. FBR. XIII, 25, Warkh.,

1): auch AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Siuxt, Warkl., Zvirgzdine; ‡

5) "zirgam saku (mīkstināšanai) paliekamaîs" Wessen.

Avots: EH II, 127

padēklis

padêklis, padẽklis Katzd., [padêkle Prl., padẽ̦kls PS.], padē̦kls St., u.,

1) padē̦kla L., ein untergelegtes Nestei
[padēklis Wessen, (mit ê 2 ) Dunika, Salisb., Salis] : paliec padēkli, lai vista dēj!

2) der erste Grund, Anfang:
padēklis nu jau ir;

3) padēklis L:., angeschweisstes Eisen;

4) "?": tīrs laimes padēklis Zeif. III, 2, 239. - Zu dēt I.

Avots: ME III, 16

padēkls

padē̦kls (unter padêklis): ein gewisser Bestandteil eines Holzschlittens ("kuoks. kuo ar tapām pieurbj vis˙gaŗām zem slieces, lai sliece tik ātri nedilst") Auleja.

Avots: EH II, 127

padžēkstes

padžèkstes 2 Lub., padžē̦ksti Lös., das Haar hinter dem Ohr und am Nacken: padžē̦ksti - īsie mati aiz ausīm un pakausī: ņem nu aiz padžē̦kstiem! Etn. IV, 162.

Avots: ME III, 23

pagrēkot

pagrè̦kuôt, intr., sündigen (perfektiv): pagrē̦kuojis es diezgan savā mūžā.

Avots: ME III, 31

paķēkstēties

‡ paķēkstêtiês "?": Kristapiņš ... savā bē̦rna valuodā paķēkstējās Dünsb. Bērnu audzināšana 19.

Avots: EH II, 147

palēkāt

palẽ̦kât, intr., freqn., zuweilen Sprünge machen, hüpfen: mīlestība mē̦dz vienumē̦r palē̦kāt Liv. [Refl. -tiês, zu seinem Vergnügen ein wenig hüpfen.]

Avots: ME III, 58

palēks

palē̦ks, pyrola umbellata RKr. III, 72: atradu apaļlapainuo ziemcieti, Jāņa ziedu jeb palē̦ku Latv.

Avots: ME III, 58

palēkšus

palèkšus, palèkšis, Adar., springend, im Sprunge: skrien pakaļ palekšis Rainis.

Avots: ME III, 58

palēkt

palèkt [li. palė˜kti], palekt, intr.,

1) ein wenig springen, einen Sprung tun:
zirgs tâ sapīts, ka ne˙maz nevar palekt. zirgs skrej pale̦kdams, das Pferd läuft springend, nicht in ebenmässigem Trab; zirgs skrej pa˙le̦kdams, das Pferd läuft in freudigen Sprüngen, schnell. ne̦s luomu pa˙lē̦kdams mājās, er trägt die Beute eiligst, freudig heim LP. VI, 621. [saka meitiņa palē̦kdama BW. 34455;

2) verstreichen, vergehen:
pale̦kuši... pieci gadi Manz. Post. l, 168.] Refl. -tiês, emporspringen, in die Höhe springen, einen Sprung tun: vīrelis aiz nuobīļa palēcās stāvu LP. VII, 173. aizgāja pa˙lē̦kdamies Aps.

Avots: ME III, 58

palēktave

‡ palè̦ktave 2 Erlaa, = palēcekne.

Avots: EH II, 150

pamēklis

pamẽklis (unter pamēglis): auch ("?") BW. 252181, 2;: auch Dunika; "pārgalvīgs, neprātīgs cilvē̦ks" Iw.; ein Schimpfname Hasenp.; ein ausgelassenes Kind od. ein solches Füllen NB.

Avots: EH II, 156

pamēklis

pamẽklis, = pamēglis; [vgl. li. mė´tra "pamė´kla, Gespenst" Tiž. I, 402, wonach kl in le. pamẽklis wohl aus tl.].

Avots: ME III, 70

papelēks

‡ pape̦lē̦ks AP., Latv. Saule, S. 1044 (aus verschiedenen Orten nebst einem Beleg aus der Literatur), graulich: pape̦lē̦ka guovs Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 162

pārbrēkt

[pãrbrèkt, überschreien, im Schreien übertreffen: mazais pārbrēca lieluo. p. ielas truoksni]. Refl. -tiês, zu sehr weinen, sich überschreien: bē̦rns vai pārbrē̦cās MWM. VIII, 242.

Avots: ME III, 151

parēkot

‡ parẽ̦kuôt Rutzau, = parunât 1: atnāc pie manis p˙! Refl. -tiês Rutzau n. FBR. VIII, 137, = parunâtiês: atnācis ... p. ar mani Janš. Bandavā II, 131. mierīgi, guodīgi parunāties, p. Mežv. ļ. II, 9.

Avots: EH XIII, 167

pārlēkalēt

‡ pãrlē̦kalêt, wiederholt od. über eine Reihe von Objekten hinüberspringen: ir jau visi kalni jam pārlē̦kalē̦ti Pas. IX, 108.

Avots: EH XIII, 205

pārspēks

pãrspèks, die Übermacht: lūk, kur nu tavs pārspē̦ks? Rainis. viņš atzina tumsas un pārspē̦ka varu Vēr. I, 680. ienaidnieka pārspē̦ks A. XI, 218. [pārspē̦ks ir m˙ūsu pusē Stelp., Fest. skuķis gan turējās pretim, bet kuo viņš varēja pret pārspē̦ku darīt? Veselis Saules kapsē̦ta 7.]

Avots: ME III, 177

pārvēkšties

‡ pãrvêkštiês 2 Dunika, sich überschreien: tik ilgi vēkšdams, bē̦rns var p.

Avots: EH XIII, 216

pas`pēkoties

paspè̦kuôtiês, ein wenig die Kräfte gegenseitig messen, ringen: paspē̦kuojas jautrības dēļ BW. III, 1, 73.

Avots: ME III, 105

paspēks

‡ paspē̦ks, = paspēja: tā paspē̦ka nav BielU., die Kraft fehlt.

Avots: EH XIII, 175

patēkāt

[patẽ̦kât, = pate̦kât: lai nu bē̦rni vēl patē̦kā! Widdrisch, Salis, Ruj.]

Avots: ME III, 121

patēkt

‡ patèkt 2 , -cu, loben Warkl. n. FBR. X, 123: bē̦rnam patīk, kad juo patē̦c; "(lat.) probare" Skaista: bē̦rnam patīk, ka patē̦c.

Avots: EH XIII, 182

pavēkšt

‡ pavêkšt 2 Dunika u. a., = paraûdât. Refl. -tiês Dunika u. a., = paraûdâtiês.

Avots: EH XIII, 189

pēkāt

‡ *pê̦kât, zu erschliessen aus uzpê̦kât.

Avots: EH XIII, 227

pēks

pē̦ks! Interj. zur Bezeichnung des Entengeschnatters LP. I, 116.

Avots: ME III, 207

pēkšas

pēkšas Salisb., pē̦kša Salis, eine Art kleiner Pfeife (svilpe), die man im Frühjahr aus Roggenhalmen verfertigt Salisb. Zu pẽkstêt.

Avots: ME III, 207

pēkšenes

pēkšenes, polygala: pēkšņi saslimušus bē̦rnus.. ārstē ar pēkšenēm Etn. I, 29; pẽkšeņi Salis, eine Art Pflanzen (die auf mechanische Einwirkung mit gewissen Tönen reagiere).

Avots: ME III, 207

pēkšēt

pēkšêt: pẽ̦kšêt (sic!) Karis. ("?"),

3): pīlē̦ni pẽ̦kšēja, kad nēma ruokā Seyershof. mazs bē̦rns pẽ̦kš ebenda, pīle pê̦kš 2 Salis; ‡

4) wie eine Kinderschnarre plärren
(mit ẽ̦) Salis.

Avots: EH XIII, 227

pēkšēt

pēkšêt, -u, -ēju,

1) auf der Kinderschnarre
(pēkšis) blasen U.;

2) schnattern
Ar.;

3) quarren, weinen
(mit ẽ) C.

Avots: ME III, 207

pēkši

I pēkši: auch Kalpen, Ringmundshof, Serbigal, Würzau.

Avots: EH XIII, 227

pēkši

I pēkši Etn. IV, 164, = pēkšņi: iekrīt pēkši saimniecei vārdā Vīt. 55; vgl. pēši.

Avots: ME III, 207

pēkši

II pēkši, eine Krankheit Etn. IV, 164; vgl. pēšņi II.

Avots: ME III, 207

pēkšiens

‡ pẽ̦kšiens (sic!) Karls. "?".

Avots: EH XIII, 227

Pēksis

Pēksis U., verächtliches Demin. zu Pēteris.

Avots: ME III, 207

pēkšis

pēkšis,

1) spalvas pēkšis, ein Federkiel; eine Kinderschnarre (eine kl. Pfeife
Bielenstein Holzb. 720), aus einer Federpose gemacht U. (zu pēkste);

2) pẽkšis C., jem., der plärrt, winselt.

Avots: ME III, 207

pēkšķenes

pēkšķenes Bers. n. Etn. IV, 164 "eine Pflanze, die gegen pēkši hilft".

Avots: ME III, 207

pēkšķināt

‡ pēkšķinât, ein Schallverbum: pēkšķināja pīles Virza Straumēni 66.

Avots: EH XIII, 227

pēkšņi

pèkšņi 2 Warkl., Kl., Kreuzb., pêkšņi 2 Widdrisch, Roop, pêkšņi C., Adv., plötzlich Sessw.: pēkšņi apgriezies LP. V, 168. tas e̦suot pēkšņi saņe̦mts LP. VII, 1243. pēkšņi saliecās uz sāniem Vēr. I, 1226. Made pēkšņi nuosē̦stas A. XX, 171; vgl. pēšņi I.

Avots: ME III, 207

pēkšņs

pēkšņs, plötzlich: p. uztraukums. Subst. pēkšņums, die Plötzlichkeit; die Eile: daži (tuoņi) pārsteidz ar savu pēkšņumu Vēr. II, 1130. tai pēkšņumā es liekātņi pārskatījuos, in der Eile versah ich mich stark Saussen u. Feht. n. BB. XII, 233; vgl. pēšņs.

Avots: ME III, 207

pēkšņu vārdi

pēkšņu vārdi "Zaubersprüche für plötzliche Unglücksfälte" Golg., A.-Schwanb.: pie tāda cilvē̦ka, kam trejdeviņu (trejdeviņi LP. VII, 1256) pēkšņu vārdi Etn. I, 61; wohl zu pēšņi II.

Avots: ME III, 207

pēkšt

pèkšt 2 Lis., schnattern (von Enten): vistas sāka kladzināt un pīles pēkšt: skrap skrap Aps. J.

Avots: ME III, 207

pēkste

pẽkste,

1) ein Federkiel:
pēkstē uzglabā dzīvsudrabu Sassm.;

2) eine Pfeife
(svilpe) aus Akazienschoten Bauske.

Avots: ME III, 207

pēkstēt

pẽkstêt, -u, -ēju,

1) schnattern
Sassm. n. RKr. XVII, 45, Dond.;

2) eine
pẽkste 2 schallen machen Bauske.

Avots: ME III, 207

pēkstēt

I pẽkstêt,

2): = pēkšêt 1 Diet.

Avots: EH XIII, 227

pēkstēt

‡ *II pẽkstêt zu erschliessen aus ‡ izpẽkstêt und nùopēkstêt.

Avots: EH XIII, 227

pēkšties

pēkštiês: sich ausbreiten, sich breit machen (mit ê) N.-Peb.: vistas pẽkšas ("izpleš sev spalvas, sabuožas") kad grib perēt.

Avots: EH XIII, 227

pēkšties

pẽkštiês, -šuôs, sich entwickeln, sich verbreiten: salmuos iekrita maza dzirkstele, nuo tās sāka uguns pēkšties. uz kājas uzmetās maza pūtīte, nuo tās pēkšās arvienu tālāk vaina Tirs.

Avots: ME III, 207

pēkstiņi

pēkstiņi: kuo tu taisi pēkstiņus? Karva.

Avots: EH XIII, 227

pēkstiņš

‡ pēkstiņš, = pẽkste 2 Sissegal; eine Pfeife (svilpe) aus einem Gänsekiel.

Avots: EH XIII, 227

pēkšuma zāle

pēkšuma zâle "eine Ptlanze, die gegen pēkši II hilft" Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 207

pēku

pē̦ku, Interj. zur Bezeichnung des Entengeschnatters: pīle brēca vē̦derā: pīku pīku, pē̦ku pē̦ku BW. piel. 2 20248 1 .

Avots: ME III, 208

pelēkans

pe̦lē̦kans: auch AP., N.-Laitzen: plaušu zâlītes ir tādas pe̦lē̦kanas kâ akmens AP.

Avots: EH XIII, 221

pelēkans

pe̦lē̦kans, graulich Widdrisch, Warkl.

Avots: ME III, 196

pelēkbalts

pe̦lê̦kbal˜ts, weisslich grau Konv. 2 1747, MWM. VIII, 86.

Avots: ME III, 196

pelēkgaišs

pe̦lê̦kgàišs, hellgrau: pe̦lē̦kgaišas skārda slaucenes Veselis Saules kaps. 6.

Avots: ME III, 196

pelēkins

‡ pe̦lê̦kins Fest. n. FBR. XVII, 85, = pe̦lē̦kans.

Avots: EH XIII, 221

pelēkmizains

pe̦lê̦kmizaîns, graurindig: priedītes...pe̦lē̦kmizainuo stumbru Veselis Saules kaps. 122.

Avots: ME III, 196

pelēknējs

‡ pe̦lē̦knējs Orellen, = pe̦lē̦kans.

Avots: EH XIII, 221

pelēks

pe̦lê̦ks: pe̦lè̦ks 2 Oknist n. FBR. XV, 195, peleks Ugalen n. FBR. VII, 15; vilna (dzija, drēbe) vilka pe̦lē̦kumā, naturgrau, nicht gefärbt Siuxt; pe̦lē̦kais, der Wolf - auch Segew.

Avots: EH XIII, 221

pelēks

pe̦lê̦ks (li. pelė´kas), peliks Dond., Schlehk, grau, aschfarbig, mausfarbig: pe̦lē̦ks kâ kaķis. redzēt pašu nāvi pe̦lē̦kā zirgā LP. V, 7. pe̦lē̦ks akmens LP. VII, 231. pe̦lē̦ka diena BW. 29740. pe̦lē̦kais, der Wolf: luopi pa gabalam sauož, kad pe̦lē̦kais tuvuojas LP. VII, 873. Subst. pe̦lē̦kums, die graue Farbe U.: dzīves pe̦lē̦kums MWM. VII, 575. ikdienišķības pe̦lē̦kums A. XX, 944. Ableitung von pele.

Avots: ME III, 196

pelēksirms

pe̦lē̦ksir̃ms, pe̦lēks und sirms: nakts sūtnis izpleš spārnus ē̦nainuos: viens pe̦lē̦ksirms se̦dz rīta pusi Akurater Latv.

Avots: ME III, 196

pelēksnis

‡ *pelēksnis, pelêkšnis Liepna, Lindenbast: pelēkšņa (pelēkšņlūku S. 142) pīteņus Upītis Pirmā nakts 352.

Avots: EH XIII, 221

pelēkšņot

‡ pelēkšņuôt "?": ve̦ca krija pūru šuva; p. pelēkšņuoja dieveŗiem ne̦sājuot Tdz. 40122.

Avots: EH XIII, 221

pelēksvārcis

pe̦lê̦ksvārcis, der Grauröckige (vom Sperling) Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 379.

Avots: ME III, 196

perēklis

perêklis,

1): auch Setzen, (das Hühnernest)
Zvirgzdine;

2): auch Siuxt (zum p. können hier auch die beiden Vogeleltern gehören!):
tāds p. zuosu, ka bailes!

Avots: EH XIII, 224

perēklis

perêklis Wolmarshof, pereklis,

1) auch perekle, das Nest:
Sprw. mazi putni, mazi perēkļi. cīruļa pereklīte BW. 25822, 6 var. kruogs - netiklības, puosta pereklis Vēr. I, 1309;

2) das auf einmal Ausgebrütete, die Brut:
jaunas vistas, ja vajaga, var dabūt, - mums divi perekļi izpe̦rē̦ti Janš. Paipala 51.

Avots: ME III, 201

perēkls

‡ pe̦rē̦kls Stockm. n. FBR. VIII, 79, = perêklis.

Avots: EH XIII, 224

piebrēkt

pìebrèkt, vollschreien: ļaudis piebrēca kungiem pilnas ausis Konv. 2 2220. viņa piebrē̦c līksmuo nakti ar vaidiem Jauns. Vēja ziedi 91.

Avots: ME III, 240

piedēklis

pìedēklis,

1) das Anhängsel:
aklas zarnas pirkstveidīgais piedēklis Vēr. II, 84; angeschweisstes Eisen Ar.;

2) (grammatisch) das Suffix
(seit Kronw.).

Avots: ME III, 245

pielēkt

pìelèkt,

1) herzu-, hinzu-, heranspringen:
kâ murguos viņš pielēca pie mūra Poruk;

2) entstehen, entspringen, zuteil werden:
kas pielēca bāliņam, kunga zirgus baruojuot? kas pielēca māmiņai, kara vīrus auklējuot? BW. 32056. kas pielēca man rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? daiet man viena diena, pazūd mans augumiņš 112.

Avots: ME III, 266

pierēkt

pìerêkt, vollspucken (?): pats pierēcis, pats izlaiza! Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 285

piesēkot

pìesē̦kôt ähend od. pflückend Gras ansammeln: purnu sienu piesē̦kuojis Tirzm. piesē̦kuoju zâļu pilnu mārsnu Golg.

Avots: ME III, 288

piespēkot

pìespē̦kuôt, jem. überwältigen; Gewalt antun Spr.

Avots: ME III, 294

piestēkāt

piestē̦kāt, anbauen Für. I (unter ēka).

Avots: ME III, 297

pinēkle

‡ *pinēkle od. *pinēklis "?": diena aiziet kâ pa pinēkli (sagt man, wenn man viel Arbeit hat) A.-Schwanb.

Avots: EH XIII, 234

pinēkls

‡ pinē̦kls Skaista n. FBR. XV, 36, Warkl., = pine̦kls 1: gen. s. pinēkleņa BW. 28902, 8 (aus Lettg.).

Avots: EH XIII, 234

pirēklis

pirēklis ‡ pirēklis, das Nest, perēklis: cīruļa pirēklītis FBR. IX, 121.

Avots: EH XIII, 236

pledēkša

pledēkša, etwas Ausgeflossenes, wie ein Kuhfladen Seew. n. U. Vgl. ple̦da; anders darüber Bezzenberger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 58 und 878, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 333

plēka

plê̦ka 2 "ein leiser Ansatz von Schimmel" Bauske.

Avots: ME III, 338

plēkas

plē̦kas,

1) plê̦kas 2 Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338

plēkša

plêkša Gr.-Buschhof, Warkl., ein Büschel, eine Zotte: vilnas plēkša. mākuonītis kâ mīkstas vilnas plēkša Druva l, 1208. Jurkam visi mati bija vienā plēkšā Jauns. Baltā gr. l, 114. velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns.; plêkša, ein Klumpen von gefrorenem oder verfaultem Stroh resp. Heu, der nur mūhsam von der Gesamtmasse losgerissen werden kann: šituo salmu nevar ieplêst: ragā sasaluši, plēkšām vien Gr.-Buschhof; plēkša "vilnas kāršanas paņēmiens" Wessen. Aus lêkša unter dem Einfluss von plêst umgebildet?

Avots: ME III, 339

plēkša

II plẽkša "eine Schwätzerin" Drosth.

Avots: ME III, 339

plēkšēt

*plêkšêt, zu erschliessen aus nùoplêkšêt.

Avots: ME III, 339

plēksna

plē̦ksna, ein dünnes Häutchen Wid.; plēksne "Haferspelze" Fest. n. Etn. IV,165; plēksne Stelp., Thomsdorf, eine dünne Schicht, ein dünnes Blatt: bildes plēksnīti var nuo papīra nuoņemt Stari II, 480; plêksne 2 Lautb., plẽksne Wandsen, Neuenb., Bauske, eine dünne, unreife Schote (in Wandsen auch etwas Dünnes überhaupt); plẽksnes, der Schinn: plēksnes izē̦d matus nuo galvas Ahs. n. RKr. XVII, 46; vgl. pluoci 2, pluoksna, pluoksne.

Avots: ME III, 338, 339

plēksnains

plẽ̦ksnaîns Bauske, häutig Wid.; plē̦ksnainu spārnu kukaiņi, hymenoptera.

Avots: ME III, 339

plēksta

plē̦ksta U., plẽkste Zögenhof, plēkste Elv., plêkste 2 Segewold, plēkstere Naud., Frauenb., plẽkstere Ahs., eine junge, noch leere Erbsenschote: bē̦rni tik kuri pēc zirņiem, ka pat plēksteres ē̦d Ahs.; plẽkste "das Kernhaus im Obste" Bauske; vgl. plekste II.

Avots: ME III, 339

plēkstere

plẽkstere, etwas Dünnes und Weiches: āda izmirkusi kâ plēkstere. viņam sirds kâ plēkstere (von einem weichherzigen Menschen) Dunika; vgl. auch plē̦ksta.

Avots: ME III, 339

plēkums

plê̦kums Neuenb., plê̦kuma 2 smaka Bauske, muffiger Geruch: plē̦kuma un zemes smakas pilnas klētis. iz-vēdinājat nuo ziemas plē̦kumiem! Alm. Zu li. plėkti "moderig werden".

Avots: ME III, 339

poļēks

‡ pùoļē̦ks 2 Kaltenbr., ein junger Pole.

Avots: EH II, 346

prēkšķināt

prẽkšķinât, prēkš, prēkš schreien (von Enten) Bixten, Pe̦nkule, Wirginalen, (mit ẽ̦) MSli.; prẽkšķinât, mit einem Roggenhalm blasen Salgaln; prẽkšķinât, schnell und undeutlich sprechen Erkul; vgl. auch ìeprēkšķināties.

Avots: ME III, 390

pretspēks

pretspè̦ks, eine entgegengesetzte, widerstrebende Kraft, die Gegenkraft, das Gegenmittel: spē̦kam strādā pretim pretspē̦ks Pūrs I, 31. saimniecisks pretspē̦ks pret feodāļiem Konv. 2 961. bezgala pretspē̦ks tevī dveš Duomas I, 1097.

Avots: ME III, 389

puišcilvēks

puišcilvē̦ks (geschr.: puišcilaks), der dunggeselle LP. VII, 901 (aus Dond.)

Avots: ME III, 404

pupulēkši

pupulēkši (unter puplakši): auch Tdz. 53340.

Avots: EH II, 327

pupulēkška

‡ pupulêkška Heidenfeld, = ‡ pupulêkšķis.

Avots: EH II, 327

pupulēkšķis

‡ pupulêkšķis Heidenfeld, Plur. pupulêkšķi Saikava, = puplakši.

Avots: EH II, 327

pusaulēkšus

‡ pusaulēkšus Brigadere Dievs, daba, darbs 208, im Halbgalopp.

Avots: EH II, 330

puscilvēks

puscìlvẽ̦ks: neesi lāga zē̦ns. jau tu esi pus˙cilvē̦ka, bet tik briesmīgi me̦luo Jauns. Raksti III, 77.

Avots: EH II, 331

puscilvēks

puscìlvẽ̦ks, ein halber Mensch: viņa tik tāds puscilvēciņš Purap. Kkt. 65.

Avots: ME III, 424

puslēkšus

puslèkšus, pus˙lèkšus, Adv., halb springend, hüpfend: iete̦k māmiņa puslēkšus iekšā BW. 14208, 1.

Avots: ME III, 429

puspelēks

puspe̦lê̦ks, halbgrau: vārna tāda Puspe̦lē̦ka VL. ruda, ruda, puspe̦lē̦ka tautu dē̦la ce̦purīte BW. 12924.

Avots: ME III, 432

pušpelēks

‡ pušpe̦lē̦ks Tdz. 45359, = puspe̦lê̦ks.

Avots: EH II, 337

raudzēklis

raûdzêklis: auch (Gegorenes) Allend. (mit aû 2 ).

Avots: EH II, 356

raudzēklis

raûdzêklis, Gegorenes: kas tas par raudzēkli šai traukā? Jürg.; eingerührter Teig Vank.; in Ronneb., Lasd., Schwanb. gleichbed. mit raudzeklis 1.

Avots: ME III, 485

ravēklis

ravēklis,

2): auch ("kasīklis ravēšanai") Drobbusch, Golg., Grawendahl, Stom.

Avots: EH II, 360

ravēklis

ravēklis,

1) = raveklis 2 Schujen, Ronneb., Adsel, Bornsmünde; "das Jäten": vēl ar ravēkli nee̦smu galā Vank.; ravêkļi, ausgejätetes Gras Treppenhof, Mehrhof, Jürg.;

2) = raveklis 1 Fockenhof, Mesoten, Ziepelhof, Wenden, Wolmarshof.

Avots: ME III, 492

rēkains

rē̦kaîns, grüftig, holperig, ausgefahren: ceļš Grünh. Vgl. etwa rakas 2 und re̦kains.

Avots: ME III, 519

rēkas

rẽ̦kas

"?": "runā kâ sẽ̦kās, rīstās kâ rē̦kās", sagt man, wenn jemand hustend oder erschrocken spricht
Alksn.- Zund.

Avots: ME III, 519

rēkavāt

‡ rẽ̦kavât NB. "lange sprechen". Aus li. rė´kauti " wiederholt schreien"?

Avots: EH II, 369

rēklis

rēklis (unter rē̦kls ); auch PV., Wessen.

Avots: EH II, 369

rēkls

rē̦kls U., = riekls, zänkisch; rèklis Jürg., rēklis Wid. "bļāvējs, brēcējs". rēklis, ein schreiendes Kind N.- Peb. rēklis jedenfalis zu rēkt; und rē̦kls ist vielleicht nach rēklis aus riekls umgebildet.

Avots: ME III, 519

rēkoņa

rē̦kuoņa (unter rē̦kuonis), ‡

2) Geheul:
velnišķā r. (eines Hundes) iekšā aprimās A. Upītis Sm. lapa 240.

Avots: EH II, 369

rēkons

rē̦kuons (?) U., die Rechnung, das Exempel.

Avots: ME III, 520

rēkot

I rē̦kuôt,

1): "beachten"
Diet: viņš par tuo nerē̦kuo, das kümmert ihn nicht.

Avots: EH II, 369

rēkot

I rē̦kuôt, intr.,

1) rẽ̦kuôt Nigr., rechnen, schätzen, meinen, mutmassen Biel. n. U.: es rē̦kuoju, iesim vēl vienu baru cauri Janš. Dzimtene 2 I, 373. lai Anetes kundzenīte daudz ne˙kuo nerē̦kuojuot un tik sakuot jāvārdu II, 31. vai tu rē̦kuo, ka viņai tagad vaļas uz tevi skatīties? Dzimtene IV, 170. es jau biju rē̦kuojusi, ka laba nebūs V, 371;

2) sich gegenseitig beraten
Kurl. n. U. Zu got. garēhsns "Ratschluss", rahnjan "rechnen" und slav. račiti "wollen"? Oder eher aus rãkuôt "rechnen" PlKur. aus li. rokúoti < poln. rachować dass.?

Avots: ME III, 520

rēkot

II rẽ̦kuôt, ‡ Refl. -tiês Rutzau, zanken, streiten.

Avots: EH II, 369

rēkot

II rẽ̦kuôt, sich unterhalten, schwatzen Rutzau n. FBR. VII, 128, Dunika; erzählen PlKur. Zu rēkt.

Avots: ME III, 520

rēkšas

rẽkšas Fockenhof, rēkšķis Grünh., = režģis 3, das Flechtwerk auf der Ragge. Vgl. li. rêkščiai "eine von Stricken geflochtene Heutrage" und le. rekšis II.

Avots: ME III, 519

rēkšķēt

‡ *rēkšķêt, zu erschliessen aus ‡ àizrēkšķêtiês.

Avots: EH II, 369

rēkšķis

rēkšķis (unter rẽkšas): ratus, kuŗuos bij ielikts r. Brigadere Skarbos vējos 295.

Avots: EH II, 369

rēksnis

rēksnis: "brē̦ka, raudulis" (mit è 2 ) Fianden.

Avots: EH II, 369

rēksnis

rēksnis (li. rėksnỹs "wer oft brüllt") Schwanb., ein weinerlicher Mensch.

Avots: ME III, 519

rēkstēt

rẽkstêt, -u, -ẽju, furzen Dond.: tam pakaļa vienumē̦r rēkst: pļe̦rks, pļe̦rks! Aus dem Livischen (vgl. estn. rǟksuma "schnarren")?

Avots: ME III, 519

rēkt

rèkt: laut weinen, schreien (vom Kind) Fianden; laut lachen Kaltenbr.; ērzelis, āzis, lācis rē̦c Ramkau. ve̦lna tē̦vs rē̦kdams, sē̦kdams atklupa... šurp Pas. VIII, 442 (aus Druw.). Zosīte [staigāja] apkārt zviegdama, rē̦kdama Tdz. 58850 (aus Baltinow). kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? 44244 (aus Vīpe). ‡ Subst. rē̦kums, schon abgeschlossenes Gebrüll: tavu (zu einer Stute gesagt) lielu rē̦kumiņu! Tdz. 36411 (aus Pussen). Zur Etyrnologte s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: EH II, 369

rēkt

rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt 2 Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt 2 Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II 4 , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).

Avots: ME III, 519

rēktin

‡ rēktin, Adv. zur Verstärkung von rèkt: zirgi r. rēce Tdz. 59211 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 369

rēkulis

rē̦kulis, ‡

2) rē̦kulīte BW. 29156, 11 var., eine viel od. laut grunzende (brüllende?) Sau.

Avots: EH II, 369

rēkulis

rē̦kulis, ein viel weinendes Kind Beienhof.

Avots: ME III, 519

rēkumi

rē̦kumi,

1) das (beim Schreien?) Ausgespuckte, der Speichel
Alksnis-Zundulis;

2) rê̦kumi 2 od. rê̦kuļi 2 , Froschlaich
Ruj.

Avots: ME III, 520

rēkunts

rē̦kunts, die Rechnung N.-Bartau n. U.; beruht auf li. rokùndas dass.

Avots: ME III, 520

rīcēkļi

ricêkļi "(von Hunden) Erbrochenes": suns izvēma rīcēkļus N.-Peb.

Avots: ME III, 535

rīcēkls

rĩcê̦kls, in Vergleichen von grob gesponnenem Garn: dzija kâ rīcē̦kls N.-Peb. (in Golg. werde so rīcāgs gebraucht).

Avots: ME III, 535

riebēkls

‡ riêbê̦kls Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, = riêbeklis (?).

Avots: EH II, 377

rudpelēks

rudpe̦lē̦ks od. rudi pe̦lē̦ks, braungrau: rudpe̦lē̦ks akmentiņš pirt(e)s taka maliņā Ld. 10. 873. es ievelšu Dzirciemā rudpe̦lē̦ku akmentiņu BW. 9591.

Avots: ME III, 554

rupučēks

‡ rupučē̦ks Kaltenbr., eine Deminutivform zu rupucis.

Avots: EH II, 386

sabrēkt

sabrèkt, Refl. -tiês: māte ne˙kad tâ neļāva bē̦rniem s. Delle Negantais nieks 135 f.

Avots: EH II, 397

sabrēkt

sabrèkt,

1) tr., durch Schreien zusammenrufen; durch Schreien erlangen, erreichen:
vārnas brēca, nesabrēca, krauklis sauca, nesasauca Seifert Chrest. III, 2, 184. jē̦ri brēca aiz kalniņa, smalka siena gribē̦dami; . . . jē̦ri siena gan sabrēca BW. 13017, 3 var.;

2) eine gewisse Zeit hindurch schreien:
s. visu rītu. Refl. -tiês, sich überschreien U.: bē̦rns dikti sabrēcies, hat übermässig geschrieen U. bē̦rni sabrē̦kušies arī slimi, die Kinder sind krank vom vielen Weinen Blieden n. Mag. XIII, 19.

Avots: ME III, 597

sagrēkot

sagrè̦kuôt, sündigen (perfektiv); viel sündigen: viņa ir nevainīga kâ bē̦rns un nevar sagrē̦kuot V. Eglītis. kuo viņš sagrē̦kuojis ar ganēm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 63. kas tiek sagrē̦kuots šai ziņā Stari I, 94. Subst. sagrè̦kuõjums, die Versündigung: visa sagrē̦kuojuma izlabuošana jau par vē̦lu Janš. Bandavā I, 122.

Avots: ME II, 629

salēkāt

salẽ̦kât,

1) hin und her springend zusammenpressen:
puikas, salē̦kājiet nu salmu kaudzi! N. -Peb.;

2) eine gewisse Zeit hindurch hin und her springen:
s. tur visu nakti.

Avots: ME II, 670

salēkšēt

salēkšêt Dr., salēkšķêt Wid., sich verfilzen: salekšķējušām kājām A. Brigader Vizb. 65. salêkšêt, mit Schmutz zusammenkleben (intr.): drēbes, siens, vilna var salēkšēt Gold., Ermes, Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 670, 671

salēkšt

salêkšt, unordentlich zusammenschmeissen: s. mē̦slus kuopā Warkl.

Avots: ME II, 671

salēkt

salèkt,

2): divām aitām jau salē̦kuši (= radušies) jē̦ri Austriņš Raksti VII, 30; ‡

4) s. zirgu putās Lubn. n. FBR. XVII, 117, galoppierend das Pferd sich mit Schaum bedecken machen;
‡

5) eine gewisse (längere) Zeit springen:
kādu ce̦turtdaļstundu tâ salēcis (von sehr schneller Fahrt), viņš zirgu drusciņ pieturēja Blaum. Raksti II 5 (1939), S. 33; ‡

6) zusammenfliegen
Dunika: putni salē̦kuši rijā. Refl. -tiês, ‡

4) "?": kuopā tie sale̦cas par lielu tautas mantu Pēt. Av. III, 43.

Avots: EH XVI, 425

salēkt

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671

saplēkāt

saplê̦kât 2 , ein Spinngewebe herstellen: zirnekļi saplēkā plē̦kas Frauenb.

Avots: ME II, 702

saplēkšēt

saplêkšêt, Schichten oder Klumpen bilden (vom Heu): siens saplēkšējis Warkl., Gr. - Buschhof.

Avots: ME II, 703

saplēkt

saplêkt 2, = sasmakt, muffelig werden Dr.: labība klētīs saplē̦k; saplē̦kusi labība Gr. - Würzau.

Avots: ME II, 703

sāpuļēks

‡ sâpuļē̦ks Auleja, = ‡ sâpultē̦ns.

Avots: EH XVI, 472

sarēkt

sarēkt,

1) brüllend zusammenrufen:
s. visu saimi kuopā Nigr.;

2) eine gewisse Zeit hindurch brüllen:
s. ilgu laiku aiz sāpēm Golg. - Refl. -tiês,

1) einander entgegenbrüllen:
lāči sarēcās Lis.;

2) aufhrüllen, aufschreien:
kustuonis sarēcās Bauske.

Avots: ME II, 716

sasēkot

‡ sasê̦kuôt Lis., ein gewisses Quantum von sê̦ks I zusammenbekommen.

Avots: EH XVI, 446

sasēkstēt

‡ sasêkstêt2 Frauenb., allzu dicht zusammenwachsen (vom Getreide): burkāni pa˙visam sasēkstējuši; būtu jāizretina Bixten.

Avots: EH XVI, 446

sasēkt

sasērkt, eine gewisse Zeit hindurch röcheln Kreuzb.: s. visu nakti.

Avots: ME III, 728

saspēkoties

saspè̦kuôtiês,

1): auzas agrāk tiek iesē̦tas; zeme ir auksta, tad viņš tik ātri nevar s. Iw.;

3): vis˙pirms sasaspē̦kuosimies! Pas. VII, 95.

Avots: EH XVI, 449

saspēkoties

saspè̦kuôtiês,

1) zu Kräften kommen:
viņš jau tik tālu saspēkuojies, ka sāk celties nuo gultas Golg.;

2) alle Kräfte zusammennehmen:
saspē̦kuojās un tad sāka lauzties C.;

3) die Kräfte messen
(perf.): pēc ilgākas... saspē̦kuošanās Jaunie mērn. laiki IV, 80.

Avots: ME III, 740

saudzēknis

saudzēknis, der Schutzbefohlene B. Vēstn.

Avots: ME III, 770

saullēkas

saũllē̦kas, der Sonnenaufgang Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 774

saullēkts

‡ saũllē̦kts Daugava 1939, S. 311, der Sonnenaufgang.

Avots: EH XVI, 460

sausēklis

‡ saûsêklis 2 Orellen, eine gewisse Waldpflanze (lonicera?).

Avots: EH XVI, 461

savdēkā

savdē̦kā runāt, für sich hin, mit sich selbst sprechen Alksn. - Zund.; savdẽ̦kām, savdê̦kām 2 Siuxt, Adv., abgesondert, zurückgezogen: puika paliek savdē̦kām, neiet barā Siuxt. trīs sievietes, salīdušas sieviešu krē̦sluos savdē̦kām Janš. Bandavā II, 359.

Avots: ME III, 783

savēkšināt

‡ savẽkšinât Dunika, Rutzau, = saraûdinât 1: s. bē̦rnu.

Avots: EH XVI, 465

savēkšties

‡ savêkštiês 2 Dunika, Rutzau "apraudāties": bē̦rns savēkšās.

Avots: EH XVI, 465

sēka

sē̦ka, ‡

2) "zaļi pakaiši" (mit è̦ 2 ) Lubn.; ‡

3) "viegla, čaugana maize" (?) Lubn.

Avots: EH XVI, 480

sēka

sē̦ka, s. sē̦ks.

Avots: ME III, 824

sēkāt

sẽ̦kât: kad kakls piesmacis, tad jāsẽ̦kā Sermus. sē̦kāšanas pazīme - mazs truoksnis, šņakuoņa ebenda. sē̦kā cilvē̦ki, aitas, guovis ebenda.

Avots: EH XVI, 480

sēkāt

sẽ̦kât C., Nötk., Jürg., Wenden, Ranzen, Ramkau, sè̦kāt 2 Golg., Sessw., Heidenfeld, Meselau, -ãju, intr., freqn. zu sàkt, keuchen Wid., schnell und hörbar atmen AP., trocken hüsteln (wie ein Schwindsüchtiger) Nötk.: viņš sākā sē̦kāt un elšāt MWM. VIII, 589. māte savā gultā gruozījās . . ., sē̦kāja un bieži nuopūtās Saul. I, 147. Zemīšu tē̦vs . . , klusām sēkā, kâ uz raudām Saul. Daugava 1928, № 1, S. 57. Andžs gan ilgi dzīvuotājs nebūs: staigā sē̦kādams vien Nötk.

Avots: ME III, 825

sēkatēvs

‡ sê̦katẽ̦vs 2 Frauenb. "ein Faulpelz".

Avots: EH XVI, 480

sēkats

sè̦kats 2 "schweres Atmen" Warkl.

Avots: ME III, 824

sēkāzis

sē̦kāzis, ein Schimpfwort: kam, māsiņ, sagšas audi, kam palagus balināji? es būt[u] tādu sē̦kāzīti zirnājuos guldinājlu]si BW. 24850.

Avots: ME III, 825

sēkla

sẽ̦kla: miežu s. BW. 12609. sinepīte sīva s. 12318. - netīra s., ein Schimpfname Warkl. pagāna s. (ein Schimpfname) Jauns. Raksti III, 116, Warkl. velna s., ein Schimpfname Tdz. 39162; kabatas s. (scherzweise) Sassm., das Geld.

Avots: EH XVI, 480

sēkla

sẽ̦kla (li. sė´kla in Kvėdarna u. a., sėklà "Same") Wolm., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦kla 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, der Samen, die Saat U.: Sprw. ēd kuo ē̦zdams, neapēd sē̦klu! (d. h. sorge auch für den kommenden Tag). rudzu, miežu, zirņu sē̦klā; puķu sē̦klās. sē̦klās rudzi, mieži usw., der zur Aussaat ausgesuchte und beiseite gelegte Roggen usw. sē̦klas grāuds, das Samenkorn. sē̦klu iekaisīt Kundziņš Ve̦cais Stenders 33, den Samen einsäen. Zu sẽt.

Avots: ME III, 825

sēklains

sē̦klaîns, viel Saat tragend U.

Avots: ME III, 825

sēklājs

sē̦klājs,

1) = sēklinieki: dābuols... bija sakaltis kâ sē̦klājs A. v. J. 1902, S. 490;

2) ein Feldabschnitt zum Gewinnen der Saat (von Klee u. a.)
C., Bauske (mit ē, ), Ramkau.

Avots: ME III, 825

sēklājs

I sē̦klājs: ‡

3) die Saat
("sēšanai nuoliktā sē̦kla") Marzenhof: vai nevari man aizduot sē̦klāju?

Avots: EH XVI, 480

sēklājs

II sê̦klājs 2 Bixten, eine Untiefe (sẽklis I).

Avots: ME III, 825

sēklājs

‡ III sê̦klājs 2 Lemb., = ‡ sê̦kulājs 2 .

Avots: EH XVI, 480

sēkle

sēkle, s. sēklis I.

Avots: ME III, 825

sēkle

I sēkle: auch (mit ê) Warkl.; šūpuojat mani, Daugavas viļņi, garām dzīves gļuotainām sēklēm! Skalbe Raksti II (1938), 148.

Avots: EH XVI, 480

sēkle

‡ II sẽkle Pernigel n. FBR. VIII, 69, = s,~ekla.

Avots: EH XVI, 480

sēklenica

‡ sẽklenica Lesten n. FBR. XV, 22, = sēklenīca.

Avots: EH XVI, 480

sēklenīca

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks 2 Prl., sèklinieks 2 Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. 1 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. 2 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

sēklenieks

sẽklenieks (unter sēklenīca),

1): auch AP., Ramkau, (mit è 2 ) Mahlup, (Saatfrucht)
Sonnaxt; ‡

2) das männliche Glied
BielU.

Avots: EH II, 481

sēklis

I sẽklis Lindenhof, Wolmarshof, Ruj., Widdrisch, C., PS. sèklis Ranzen, Drosth., sêklis 2 Ekau, Selg., Zögenhof, Jürg., Nigr., Bauske, Matkuln, Windau, sèklis 2 Kr:, sēklis Spr., Lennewarden, Ringmundshof, sêkle 2 Sassm., sēkle Dahlen, eine Untiefe, Sandbank, die Flusswate: laiva uzskrēja (uzmetās, uzdūrās, uzķērās) uz sēkļa Lennewarden, Ringmundshof. ūdenis, kur . . . trūd . . . neskāitāmi sēklī uzgājuši kuģi A. XX, 886. izvilkuši savas laivas iz jūras sēklī A. v. J. 1896, S. 132. viņa sēklī pārbrida pār upīti A. XX, 164. (fig.) svešā pilsē̦tā kâ uz sēkļa izsviests A. v. J. 1897, S. 656. viņš materiālā ziņā bija gluži uzskrējis sēklī A. XI, 258. Zu se̦kls.

Avots: ME III, 825

sēklis

II sèklis 2 Mar. n. Rkr. XV, 134, der Saatstock.

Avots: ME III, 825

sēklis

III sêklis 2 Bauske, = puosts, die Verheerung, der Schaden, das Verderben, Unglück: cūka dārzā nuodarījusi lielu sēkli Garrosen. tikai tu vāri izglābt mani nuo tā sēkļa, kuŗā es e̦smu iekritis. Etwa zur Wurzel von se̦kls (vgl. serb. osjeka "Ebbe")? Oder zu sē̦ks II, lat. seco, slav. sĕkǫ "schneide" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 474 f.)?

Avots: ME III, 825

sēklojs

sē̦kluojs, viel Saat tragend: ja rudenī elkšņiem daudz pumpuru, tad sagaidāmi sē̦kluoji lini Etn. II, 73.

Avots: ME III, 825

sēklot

sē̦kluôt, besamen L., St.; Refl. -tiês, sich besamen U.

Avots: ME III, 825

sēklotne

sē̦kluotne* Dr., Wid., Konv. 2 230; 600; 1688; 2034, der Fruchtknoten.

Avots: ME III, 825

sēkls

‡ *sē̦kls (??), = sẽ̦kla: acc. pl. sē̦klus (4 X) Pas. XIII, 138 (aus Kaunata; ebenda auch acc. pl. auzus statt auzas!).

Avots: EH II, 481

sēkme

sēkme: eine Untiefe Kronw.

Avots: EH II, 481

sēkme

sēkme "?" : uz sēkmes (= sēkles?) laiva pēšni skrēja A. v. J. 1897, S. 639.

Avots: ME III, 825

sēkot

sē̦kuôt,

1) Br. 364 "?" ;

2) "im Frühjahr Gras fürs Vieh pflücken"
Ramkau, Golg., Lis. (hier mit ê̦ ), Widdrisch.

Avots: ME III, 826

sēkot

‡ II sê̦kuôt 2 Frauenb., von einem Ort zum andern gehen: runcis sēkuo apkārt pa naktīm.

Avots: EH II, 481

sēks

I sê̦ks: auch (mit ê̦ 2 ) Sermus; "luopu barība, kuo izlietuo dziras pagatavuošanai" Ramkau; zirgam pilna sē̦ka sile BW. 33136. piepildītu savu sē̦ka vē̦de̦ru Jauns. Augšz. 39.

Avots: EH II, 481

sēks

I sêks (li. šė´kas "Grünfutter") Serbigal, Ronneb., Smilt., Neuenb., Lis., Kr., Preili, sè̦ks 2 Ruj., Salis, AP., Deg., Bl., Selg., Bixten, Schnickern, Līn., Kurs., Dunika, sē̦ks Manz., U., Grünh., sè̦ka 2 Karls., Iw., sē̦ka Mežamuiža (Kr. Mitau), Heidenfeld, Planhof, sè̦kas 2 Valgale, das zur Fütterung frisch gemähte Gras (auch Klee, Wicke Kurs.) U.: dārzā zirgiem sē̦ku pļaut Līguotnis II, 15. vajadzēja likt luopiem uz silēm sē̦ku Duomas I, 811. kas lietas nu sē̦ka? was Gutes ist nun mehr am Grase? Manz. 10 Gespr. - In Ramkau bedeute sē̦ks und sē̦ka schlecht gewachsenes, kurzes Heu: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks. Nach Fick Wrtb. I4, 42 und III4, 68 zu ai. š̍āka-ḥ "essbares Kraut" und an. há "Grummet"; aber apr. schokis "Gras" weist anscheinend auf ein urbalt. *ši̯ēk-: ši̯ōk-.

Avots: ME III, 825, 826

sēks

II sē̦ks, Sichel, Säge Biel. n. U. Zu li. ísekti "eingraben", slav. sěkǫ, "haue, schneide", la. secāre "schneiden", secula "Sichel", ahd. sega, saga "Säge" u. a., s. Bezzenberger BB. XVI, 242 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 474 f.

Avots: ME III, 826

sēkste

sêkste 2 Autz, Kurs., Bixten, zu dicht gesätes Getreide od. Gemüse Spriņģi n. Etn. I, 153: tam . . . šuogad nuo tiem miežiem ne˙kā nebūs, sasējis par daudz sẽkstē. lejā burkāni pa˙visam sēkstē Autz. bietes jāsteidz ravēt: zâle jau saaugusi sēkstē Bixten.

Avots: ME III, 826

sēkste

‡ *II sēkste od. *sēkst(i)s "?": izārstēt... guovju sēksti Jürgens 23.

Avots: EH II, 481

sēkstēt

II sēkstêt "?": izpērs vēl, ka divas nedēļas sēkstēs Dz. V. - Zu sèkt?

Avots: ME III, 826

sēkt

sèkt Smilt., Wenden, C., Ranzen, Ramkau, Jürg., sèkt 2 Kl., Fest., Lis., Golg., Meselau, Bers., Tirs., Stelp., sēkt Wid., Fehsen, Zaravič, sē̦cu, sēcu, intr., keuchen; vor Schmerzen zischen, ächzen Lis.; "ar rīkles galu izduot švīkstuošu skaņu" Golg.: vai tu skrējis esi, ka tik stipri sēc? AP. krūtis smagi sēca MWM. VIII, 174. gŗūti pūzdamās, sē̦kdama un e̦lsdama gāja Freda pa istabu A. v. J. 1896, S. 818. vilku balsis sē̦c un ste̦n Druva I, 570. žīdu bars aiz dusmām sē̦c Apsk. v. J. 1903, S. 221. cienīgmāte vairs nevarēja pasmieties, tik sēca Bračs Aukstā ē̦nā 55. vārna sē̦kdama brē̦c Kokn., Kropperihof. Etwa zu ahd. huoh "HohnSpott" ? Vgl. auch sērkt.

Avots: ME III, 826

sēkulājs

‡ sê̦kulājs 2 Lemb., eine kleine, fruchtbare Wiese in der Nähe der Wohngebäude, wo sê̦ks I gemäht wird.

Avots: EH II, 481

sencilvēks

sencìlvē̦ks* RKr. VIII, 15, der Urmensch, der Mensch der Vorzeit.

Avots: ME III, 816

serdēknis

ser̂dêknis, "aus dem Holzkern Angefertigtes" Nötk.

Avots: ME III, 819

sierēks

‡ sìerè̦ks 2 Auleja, eine Deminutivform zu siẽrs I 1.

Avots: EH II, 495

sīvsēkliņa

sīvsēkliņa, bitterer Samen, Beiname des Senfs im VL.: sinepiņa sīvsēkliņa BW. 12318, 4.

Avots: ME III, 856

šķaidēknis

šķaîdēknis AP., eine breüge Masse abgekochter Kartoffeln.

Avots: ME IV, 21

slēksne

I slêksne: pārdevēm labu slèksni 2 ("gabalu") meža Saikava.

Avots: EH II, 524

slēksne

II slēksne: mit è 2 Kaltenbr.

Avots: EH II, 524

slēksne

II slēksne, ein kleiner, mit Gras bewachsener Waldmorast Kaltenbrunn; slēksnes duknējas vietas, kur sakrājies ūdens Austriņš M. Z. 35. Wohl - mit sekundärem k zu slēsne.

Avots: ME III, 928

smiedēkls

smiêdê̦kls, wer andere lachen macht Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 967

snēkt

snēkt: auch (mit ê ) Nerft.

Avots: EH II, 543

snēkt

snēkt, = snēgt: prāts viņam diezgan dziļi snē̦c Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 132; vgl. sniekt neben sniegt.

Avots: ME III, 976

somēkls

‡ sùomê̦kls AP. "jē̦ls, gļē̦vs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 611

spēkaudi

spè̦kaudi* "?": izzuda visas tauku daļiņas, palika tikai tīri spē̦kaudi ap kauliem Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME III, 991

spēkbarība

spè̦kbarĩba,* kräftiges, stärkendes Futter Duomas III, 1142.

Avots: ME III, 992

spēkonis

spēkuonis,

1): lielais s. un dūŗu varuonis Janš. Līgava II, 376.

Avots: EH II, 549

spēkonis

spē̦kuonis De̦glavs Rīga II, 1, 160,

1) auch spê̦kuoņa 2 Nigr., ein sehr Starker;

2) ein Ringkämpfer
Dr.

Avots: ME III, 992

spēkot

‡ spē̦kuôt,* stärken Diet.

Avots: EH II, 549

spēkoties

spè̦kuôtiês, die gegenseitigen Kräfte messen BW. III, 1, S. 7: sp. ar zuobiņiem U., mit einander fechten, sp. ar cilvē̦kiem R. Kam. 3. sp. ar nelaimi Kraš. Vit. 151. kalpības gars spē̦kuojas ar svabadību Kundz. Kronv. 146. Subst. spê̦kuôšanâs, das Ringen Mērn. laiki 161 und 237. spè̦kuôãjs, ein Ringkämpfer: ar kādu cirka spē̦kuotāju.

Avots: ME III, 992

spēkots

spè̦kuôts, sehr kräftig, sehr stark: ar spē̦kuotu zirgu LP. VII, 1175. spē̦kuots lauva LP. sp. vīrs II, 12; Pas. II, 38. divi spē̦kuoti brāļi LP. V, 86. neapēdīsi (mani), atspirgušu un spē̦kuotu Pas. I, 201. iznes mani nuo šejienes virszemē, ja esi... tik spē̦kuots II, 109.

Avots: ME III, 992

spēkpilns

spè̦kpil˜ns* kraftvoll Plūd. Uz saul. tāli 56.

Avots: ME III, 992

spēks

spè̦ks,

1): tev, dieviņ, s., varīte BW. 6933. lāča spē̦ku 29868. kur, māsiņ, tavs spēciņš? 1247. kad biju spē̦kā, varēju visu padarīt Seyershof. pašā spē̦kā biju gan Heidenfeld. sajēma lielu spē̦ku (wurde sehr stark)
Pas. IX, 321. linus vij jaunā, kaņepējus - ve̦cā mēnēsī, - tūlīt cits s. (Dauerhaftigkeit, Ausdauer) Linden in Kurl. kad ābuls laikā nuopļauts, tad ir labības s. ("vērtība") Frauenb.; "Wohlhabenheit" Diet.

Avots: EH II, 549

spēks

spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),

1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;

2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.

Avots: ME III, 992

spilvēkšķis

spilvēkšķis, ein Gewirr aus Spinngeweben N.-Berbfried.

Avots: ME III, 997

staipēkļi

stàipêkļi C., Wolmarshof, Bärlapp; in Arrasch: Schlingpflanzen; staîpêkļi 2 Bershof, = staipekļi 3.

Avots: ME III, 1040

staipēklis

stàipêklis (unter staipeklis), ‡

2) = staipeknis 2 (mit ài 2 ) Saikava: jūs nee̦sat darba cilvē̦ki, bet tik tādi staipēkļi: visu cēlienu te staipāties ap linu blāķi un vēl nee̦sat nuosukājuši!

Avots: EH II, 568

staipēknis

stàipêknis (unter staipeknis): stāda s. (mit aî 2 ) AP., die Ranke (?).

Avots: EH II, 568

stēkāt

I stē̦kāt, bauen, zimmern Für. I (unter ē̦ka). Subst. stē̦kātājs, der Baumeister, Zimmermann ebenda. Wenn aus *stē̦rkât (vgl. stērķẽt II 1), etwa zu li. sterkoti "Holz flechten"?

Avots: ME IV, 1063

stīmēka

stīmē̦ka: auch (mit ĩ und ẽ̦ ) AP.

Avots: EH II, 582

stīmēka

stīmē̦ka, comm., ein fauler, unbeweglicher Mensch N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. Anscheinend zu ai. stīmá-ḥ "träge" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 610).

Avots: ME IV, 1076

stomēkls

‡ stuômê̦kls Erlaa "lē̦ns cilvē̦ks, kas nevar iztaisīties vai kāju apaut".

Avots: EH II, 598

sūnēklis

sûnēklis (unter sûneklis),

1): auch AP., Erlaa; ‡

2) jem. mit ungepflegtem Bart
AP.

Avots: EH II, 608

sunēks

sunē̦ks (unter sunešs): auch Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 603

suņēks

‡ suņē̦ks Kaltenbr., Kalupe, ein Demin. zu suns.

Avots: EH II, 603

tebēka

te̦bē̦ka,

1): auch Smilt.; "tebečiņš" ME. IV, 152 zu verbessem in "tebeciņš".

Avots: EH II, 672

tebēka

te̦bē̦ka,

1) te̦bē̦ka PS., Serbigal, Demin. tebēciņš Saikava, tebečiņš BW. 2373 var. (aus Lubn.); 11988, der Tabak;

2) Demin. tebeciņa "?": tebeciņa (raudzējamā tabaka?) rauga māte VL. SDP. III, 37.

Avots: ME IV, 152

tebēks

‡ *te̦bē̦ks (erschlossen aus ostle. tabāks neben dem Demin. tebēceņš) Strods Par. vōrdn. 172, = te̦bē̦ka.

Avots: EH II, 672

tecēknis

tecêknis Sessw., = te̦kātnis: (bē̦rni) visi vēl bija tādi tecēknīši Saul. III,175.

Avots: ME IV, 152

tēkainis

‡ tẽ̦kainis Seyershof, ein Käfer, ein Insekt: pilns ar tē̦kaiņiem (Läusen).

Avots: EH II, 677

tēkāt

I tẽ̦kât,

1): auch Lems., Zögenhof; langsam und mit kurzen Schritten gehen
Seyershof; ‡

2) läufisch sein (vom Vieh)
Salis.

Avots: EH II, 677

tēkāt

I tē̦kât Ruj., Salis, Widdrisch (čech. těkati "laufen"), -ãju, hin und her laufen U.; "langsam gehen" (mit ẽ̦) Salisb., Segew.: cilvē̦ki kā skudras tē̦kā šurpu, turpu A. XI, 470. kazlē̦ni lustīgi tē̦kā Dünsb. n. Seifert Chrest. II, 245. kukainis tẽ̦kā Salisb. (fig.) duomas tē̦kāja apkārt A. v. J. 1896, S. 567. - Subst. tē̦kâtãjs, eine Maus, eine Ratze Neik. n. U. Zu tecêt.

Avots: ME IV, 170

tēkāt

II tē̦kāt, = tē̦gât 1, forscnen St. (aus L.): naktī runāju es ar savu sirdi, manam garam bij jātē̦kā (mein Geist muss forschen) Glück Psalm 77. 7.

Avots: ME IV, 170

tēkše

‡ tēkše Wolm. n. Latv. Saule, S. 617, das harte innere Häutchen einer Erbsenschote; das Häutchen um das Eingeweidefett beim Vieh.

Avots: EH II, 677

tēkt

‡ *tèkt 2 , zu erschliessen aus ‡ patèkt 2 .

Avots: EH II, 677

tēkulis

‡ tẽ̦kulis Seyershof, ein kleines, flink laufendes Lebewesen (z. B. eine Maus).

Avots: EH II, 677

teļēks

‡ teļē̦ks Auleja, Kaltenbr., Kalupe, = teļãks 1.

Avots: EH II, 675

tīmēklis

tĩmēklis (unter tīmeklis): auch N.-Peb. (Spinngewebe unter freiem Himmel).

Avots: EH II, 685

tīrēklis

tīrēklis: auch (mit ì 2 ; "?") Erlaa n. FBR. XI, 11.

Avots: EH II, 686

tīstēklis

tīstēklis (unter tīsteklis): = tīsteklis 1 (mit î und ê) Nötk.

Avots: EH II, 686

tītēkļi

‡ tĩtêkļi N.-Peb., Spinngewebe (im Zimmer).

Avots: EH II, 687

traipēklis

traipēklis (unter traipeklis),

1) = traipeklis 1 (mit aĩ) Nötk.;

2) etwas zum Beschmieren Dienendes
(mit aĩ) Nötk.

Avots: EH II, 689

traucēklis

‡ traucēklis, = trauceklis; starp šiem traucēkļiem (störende Umstände) A. Niedra Kā tās lietas tika darītas 4.

Avots: EH II, 691

trēka

trè̦ka 2 Warkl., eine Spalte, Ritze; dazu daselbst ein Deminutiv trè̦kale 2 .

Avots: ME IV, 233

trēkalēt

II trè̦kalêt 2 Saikava, schiessen: mednieks sāka trē̦kalēt putniem. Das ē, hier erschlossen aus hochle. ā.

Avots: ME IV, 233

trēkāt

trè̦kât 2 Warkl., = trākât, platzen: guovij ciči trē̦kā Wessen.

Avots: ME IV, 233

trēkne

trêkne 2 : auch (gesprochen mit ei < ê) Pussen.

Avots: EH II, 694

trēkne

trêkne 2 Dond., Sassm., Vogelmiere (stellaria media): ar trēkni ēdina pīlē̦nus un zuoslē̦nus Sassm. n. RKr. XVII, 59. Zu tre̦kns?

Avots: ME IV, 233

trupēknis

trupēknis: ein verfaultes Holzslück Fest.

Avots: EH II, 698

trupēksnis

trupēksnis (unter trupeknis): in den Bedd. 1, 2 und 4 auch in Nautrēni.

Avots: EH II, 698

tudēkla

tudē̦kla (St. liest es mit ū), eine zugefallene Erbschaft L. (n. U. nicht bekannt). tudîtiês Karls. "?"

Avots: ME IV, 254

tumšpelēks

tùmšpe̦lē̦ks: svārki tumšpe̦lē̦ki Tdz. 54315.

Avots: EH II, 703

tumšpelēks

tùmšpe̦lē̦ks, dunkelgrau: tumšpe̦lēks kamzuols LP. VII, 385.

Avots: ME IV, 263

tupēksnis

tupēksnis,

1) das Gesäss, der Hintere
Vīt.;

2) ein Faulpelz, ein Unbeweglicher, der viel zu sitzen pflegt
Vīt.: ej nu, tupēksni, reiz nuost! kuo te tik ilgi tupi? Vīt.

Avots: ME IV, 267

tuvcilvēks

‡ tuvcilvē̦ks* Z. Mauriņa Dzīves vilcienā 8, der Mitmensch.

Avots: EH II, 706

ūdensgrēks

ûdensgrè̦ks, durch Überschwemmung entstandener Schade U.

Avots: ME IV, 405

ugunsgrēks

ugunsgrè̦ks, der Feuerschaden, die Feuerbrunst.

Avots: ME IV, 295

uzbrēkāt

uzbrẽ̦kât, (wiederholt) anschreien, grob zurufen: saimnieks šad, tad uzbrē̦kāja puišiem.

Avots: ME IV, 318

uzbrēkt

uzbrèkt, anschreien, grob zurufen: viņš man kaut kuo uzbrēca; schreiend aufwecken.

Avots: ME IV, 318

uzgrēkot

uzgrē̦kuôt, (von neuem) sündigen (perfektiv): bē̦rns atkal uzgrē̦kuojis Bers., Salis.

Avots: ME IV, 333

uzlēkāt

uzlẽ̦kât,

1) wiederholt aufspringen; kurze Zeit springen, hüpfen:
puika aiz prieka uzlē̦kāja;

2) hinaufhüpfen
L.

Avots: ME IV, 352

uzlēkt

uzlèkt,

3): zum Vorschein kommen (von Tränen):
ne asara neuzlēca BW. 4118, 1 var. Refl. -tiês, ‡

2) = uzlèkt 1: tas veikli uzle̦cas nuo sava sēdekļa Janš. Līgava II, 391. ‡ Subst. uzlèkšana, das Aufgehen (der Sonne):
aizgāju līdz Kandavu ar saulītes uz lēkšanu BW. 13268. ‡ Subst. uzlè̦kums, der Aufgang (der Sonne): nere̦dz saules uzlē̦kumu BW. 14456.

Avots: EH II, 727

uzlēkt

uzlèkt (li. užlė˜kti "hinauffliegen"), uzlekt,

1) (hin)aufspringen:
aši uzlēkt kājās Ar. uzlēkt uz laktas (laktā). kumeļam uzlē̦kdams BW. 13250, 34;

2) hinauffliegen
Dunika;

3) aufgehen (von der Sonne, vom Mond):
Sprw. ilgi gulē̦dams neredzēsi sauli uzle̦cam RKr. VI, 713. naktī mēnesis... uzle̦c A. XI, 152;

4) (springend; hüpfend) eine Zeitlang tanzen:
uzlēkt (uzlekt Salis, Siuxt) polku Segewold. Refl. -tiês, zustossen: kas viņam par nelaimi uzlē̦kusies? ne vairs ē̦d, ne runā! KatrE.

Avots: ME IV, 352

uzrēkt

uzrèkt, zuschreien: u. kam briesmīgā balsā.

Avots: ME IV, 373

uzvēkšt

uzvēkšt, schreiend aufwecken: uzvēkšt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 398

vārēklis

vãrêklis Nötk. "womit man die Oberhand gewinnt" (?).

Avots: ME IV, 503

vecpelēks

‡ ve̦cpe̦lē̦ks Iw., bräunlich- od. gelblichgrau.

Avots: EH II, 767

vēkāns

vè̦kāns 2 Kaltenbrunn, wer oft (nicht sehr laut) schreit (z. B. ein Säugling, ein Frosch).

Avots: ME IV, 554

vēkeklīgs

‡ vẽmeklîgs "?": visus jūŗas slimība bija appūtuse ar ... nejauku, vēmeklīgu dvašu Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 47.

Avots: EH II, 776

vēknēt

vēknêt, -ẽja "qualen": kuo tu savas actiņas vēknē ar tuo lasīšanu? Apsk. v. J. 1903, S. 46.

Avots: ME IV, 554

vēks

vēks! Interjektion, ein recht entschiedenes Pfui, gegen Ekliges gerichtet U.

Avots: ME IV, 554

vēkša

vēkša,

1) vẽkša Wolmarshof, vẽkša AP., Nötk., vèkša 2 Bers., Schwanb., Sessw., vēkša Ermes, Stockm., Vīt., Walk, Wessen, vēkška Vīt., comm., = vēkšis: bērns (dzē̦rājs) ir liels vēkša Vīt.;

2) "?": jaunā dzīve, tukšā vēkša, vairs neduomā par tuo Plūd. LR. IV, 556.

Avots: ME IV, 554

vēkšāns

vèkšāns 2 Gr.-Buschnof, = vē̦kāns.

Avots: ME IV, 554

vēkšāt

vèkšāt 2 Pilda, leeres Zeug sprechen, schwatzen.

Avots: ME IV, 554

vēkšējiens

‡ vēkšējiens BW. V, S. 674, № 291131, ein (einmaliges) Geplärre, lautes Weinen od. Geschrei.

Avots: EH II, 775

vēkšele

vēkšele, comm., wer weint, schreit (z. B. von einer zänkischen Frau gesagt) Vīt.

Avots: ME IV, 554

vēkšēt

vēkšêt, -u, -ẽju, blärren St., plärren Bl. (mit ẽ ), (von Kindern, Fröschen, im VL. von einem Bocke gebraucht) U.; (hässlich) schreien, (laut) weinen Kokn., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., Nötk., Plätere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Vīt., Wenden, Wessen, Wolmarshof, (mit ê ) Ermes, Schwanb., Walk, (mit è ) Trik., (mit ê 2 ) Arrasch, Jürg., Karls., Nikrazen, Ruj. (von Kindern, Kälbern und Ferkeln gesagt), (mit ê 2 ) Sessw., (vẽkškêt) Adiamünde (von Kindern gesagt), Frauenb. (von Kindern gesagt), (mit ê 2 ) Bers. (von Kindern und vom Pirol gesagt), KatrE. (von Kindern und Katzen), Lubn., Saikava (von Kindern und vom Pirol), Sehren (von Kindern, Katzen, Ferkeln und vom Pirol), Sonnaxt (von Kindetn und Katzen), (vēkšît) Sessw., Vīt., (mit è 2 ) Lös., (vēkšķît) Sessw., (mit è 2 ) Jummardehn, KatrE., Kl., Meiran, Saikava, Selsau, (vēkšt) Brasche, Frauenb., Wessen, (mit è ) C., Nötk., PS. (von Kindern, Ferkeln und vom Pirol gesagt), Schujen (von Kindetn und Katzen), Serbigal, Trik., (mit ê 2 ) Golg. (von Kindern und Ferkeln), Lös., Meselau, N.-Schwanb., Sessw. (von Kindern, Katzen, Ferkeln), Wessen (von Kindern und Hasen), Zvirgzdine (von Schafen), (mit ê 2 ) AP. (von Kindern, Katzen), N.-Bartau, Dunika, Preekuln; vẽkšêt MSil. "kunkstuoši žē̦luoties": kaķis vēkš (kad viņam uz asti uzmin Schwanb.) Etn. II, 51. vāluodze vēkš uz lietu Jürg., Vīt. (ähnlich: Etn. II, 172), bullis bauruo un vēkš MWM. v. J. 1896, S. 418. kaķē̦ni vēkšēja un ņaudēja Libek Puķis 41. āzis vēkšķējis LP. V, 203. āži vēkš, kā jie vēkš? āži vēkš (Var.: vēkška, vēkšķe) liepu lapu BW. 13017, 1. kaza vēkša 25872, 20. me̦lni gaiļi purvā vēkše 8908, 1. kaķa āda vēkšen vēkš (Var.: ņaudēt ņaud) 20523 var. viņa ... raudāja un vēkšēja CTR. I, 8. sieviete vēkš un šņukst Apsk. v. J. 1903, S. 282. Ance bijusi mierīga un daudz nee̦suot vēkšējusi Janš. Griet, velti nevēkši! Janš. Mežv. ļ. II, 162. puikas... pastāvīgi pa istabu vēkša A. XX, 645. Sprw.: pats sit, pats vēkš Frauenb. aizbēdzis nelabi vēkšķē̦dams LP. V, 397. ve̦lns vēkše̦dams pruojām VII, 229, dzirdējuši (sc.: ķē̦mus) vēkšuot 452. - paegļi vēkšķ ugunī Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555

vēkšiens

vèkšiêns Trik., ein hässlicher, unklarer Schrei.

Avots: ME IV, 555

vēkšināt

vẽkšinât: in Dunika, Kal., OB. auch mit ẽ̦ gesprochen.

Avots: EH II, 775

vēkšināt

vēkšinât AP., C., Dunika, PS., Schujen, (mit è 2 ) Golg., Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ê 2 ) Jürg., Karls., vēkšinât Wid., vêkšķinât 2 Bers., KatrE., Lubn., Saikava, Sehren, vēkšķinât Ruj. n. U., zum Blärren, Plärren veranlassen U., schreien, weinen machen, lassen: kuo tu mazuo brālīti vēkšini? Vīt. vēkšināja . .. plēšas, ka ne atklausīties nevarēja Latv. (paegļus) likt uz uguns un tuos vēkšķināt Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555

vēkšis

vẽkšis Adiamünde, AP., Dunika, PS., Schujen, (mit è 2 ) Golg., Jummardehn, Schwanb., (mit ê 2 ) Jürg., vēkšis Wid., vèkšķis 2 Bers., KatrE., Meiran, Saikava, Sehren, Selsau, vēkšķis Lennew., wer weint, schreit (vēkš), ein Schreihals; vêkšķis 2 Grenzhot, ein Hund, der fortwährend bellt.

Avots: ME IV, 555

vēkšpēdu

vē̦kšpẽ̦du, Adv.,

1) vē̦kš(u)pē̦du, Frauenb., vê̦kšpê̦du A.-Ottenhof, Trik., Wolmarshof (mit vê̦- 2 ) Dunika. Neu-Salis, vēkšķupē̦du Kokn., Lemburg, Stockm., vêkšupê̦du Nötk., vēkšupē̦du Nauksch., Platere, Rosenbeck, Serben, vēkšpēdus Ruhental, vê̦kspēdu(s) Segew., vê̦kšupē̦dus 2 Frauenb., vēkšpêdiņ Golg., vēkšķupēdu, auf dem Rücken liegend:
dzē̦rājs guļ vēkškupē̦du:

2) auf dem Bauche hegend
Burtn. In ernsthafter Rede nicht gebraucht

Avots: ME IV, 555

vēkšt

vēkšt: auch Mērdzine, (mit è 2 ) Auleja, (mit ê 2 ) Grob., OB., Perkunen, Rutzau. Zur Etymologie s. FBR. XIX, 198.

Avots: EH II, 775

vēkt

‡ vēkt, -cu Arrasch, Segew., Sessw., = vẽkšt, neskaidri skanēt: tver, dzejnieks liru, vieglās stīgas vē̦c Stari II, 839. bē̦rns vêca 2 (= vēkša) ve̦se̦lu stundu Dunika.

Avots: EH II, 775

velēklis

I velêklis C., Fest., Sessw., ve̦lê̦kls AP., Jürg., die zum Waschen eingeweichte Wäsche: jātaisās uz velēšanuos,... sakrājies liels velēklis Austr. Nopūtas vējā 117. šuodien traki liels ve̦lē̦kls AP.

Avots: ME IV, 528

velēklis

II velêklis, ein zusammengerollter (saviļāts), verfitzter Wolle- oder Hedewisch Schibbenhof.

Avots: ME IV, 528

velēklis

‡ III velêklis Siuxt "slapjums, kur izmanāms arī netīrums": istabā jau tādu velēkli nevar taisīt.

Avots: EH II, 769

velēkls

ve̦lē̦kls (unter velêklis I): braukt ... ar ve̦lē̦klu Austriņš Raksti VII, 339. ve̦lē̦klu izvelēju Tdz. 39595.

Avots: EH II, 769

velēknis

velêknis Kaugershof, Wolmarshof, veleknis U., Karls., Salis, velêkne PS., velekne Mahlup, Mar., Schwanb., Segewold, veleknīte Smilt., velekņu beņķis U. ve̦lē̦kns A. - Ottenhof, velēksne L., U., Bauenhof, Lemburg, Lenzenhof, Linden in Livl., Nötk., Seltingshof, veleksne Bielenstein Holzb. 440, velēksnis Lenzenhof, Nötk., Wolmarshof, die Waschbank: uz ve̦lē̦kna velē veļu ar vālēm A. - Ottenhof. viņas luoka tuo (= palagu) uz velêkni Janš. Bandavā I, 118. veleknei kāja nuolūzusi Mar. Rungulis velēja viņam pa muguru kâ pa velekni MWM. Vll, 883. tu... gaidīji kâ veleknis, lai klibais duod ar vāli virsū Plūd. Rakstn. I, 119. mugura kâ velekne (ein breiter Rücken) Mar. zīda kre̦kli, ze̦lta vāle, sudrabiņa veleknīt[i]s BW. 2592 var.; veleknis Ar., die zu waschende Wäsche.

Avots: ME IV, 528

veprēks

ve̦prè̦ks: auch Pilda, (mit e) Kaltenbr.; "sevišķi labs, mazliet nepieaudzis vepris" (mit e) Auleja.

Avots: EH II, 771

veprēks

ve̦prè̦ks 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, veprē̦ks Warkh., eine Art Deminutiv zu vepris, ein nicht ganz kleiner vepris (etwas geringschätzig).

Avots: ME IV, 538

vēršēks

vḕršē̦ks 2 Kaltenbrunn, ein nicht erwachsener Ochs.

Avots: ME IV, 567

vidēklis

vidẽklis Suhrs n. FBR. VII, 46 "?".

Avots: ME IV, 578

vīdrēkša

‡ vìdrêkša 2 Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 792

viensēklains

viênsẽ̦klaîns,* einsamig: v. auglis Konv. 2 2607.

Avots: ME IV, 665

vilēklis

I vilêklis Nötk. "ein Lockmittel (ar kuo pievilina)".

Avots: ME IV, 587

vīrēksne

vìrēksne 2 Sonnaxt, vīrēksne Memelshof, vīreksne, vīraksne, vìrêksnis 2 Oknist, Plur. vīrēkšņi Barbern, acc. s. vīrieksnīti BW. 21871 var., vìrēkste 2 Kalzenau, vīrekste, vìriêkste 2 Buschhof bei Kreuzb., vìrēksts 2, - -s Erlaa, KatrE., Kl., Gr.-Buschh., nom. pl. vìrēkstis 2 Festen, vīrekstis (Sg. od. Plur.?) RKr. II,78, vīraksts, -s Spr., vīrekstiņa, vīrekstiņš, vīrakstiņi U., vîrāksts, vîrākste, vīrākšķi Sawensee, Stockm., vìrākšķi 2 Bewershof, vīrakšķi U., = vīgrieze: griêza grieza rudzīšuos, paipaliņa vīrekstēs: griêzai rudzi piedereja, paipaliņai vīrekstiņš BWp. 2480. kas tur čaukst vīreksnēs? BW. 33011, 2. saguvuos vīrieksnīti (Var.: vīrakstiņu, vīrekstiņas, vīreksnīšu, vīgrieznīti ) 21871 var. pilns līcis ar vīriekstēm zied FBR. IV, 77. pa gar,kātainām vīraksnēm Veselis Tīr. ļaudis. sagaidīju vīrekstīnas RKr. XX, 54. vīr- wohl aus vīgr- wegen des nachfolgenden -k-.

Avots: ME IV, 641

zabēklis

zabêklis 2 Frauenb., ein Geizhals, der aus Geiz Hunger leidet.

Avots: ME IV, 678

žaunēklis

žaũnēklis, ein gieriger Mensch, ein Raffer Orellen.

Avots: ME IV, 791

zebēks

‡ ze̦bē̦ks Serbig. "žebērklis".

Avots: EH II, 803

zebēksns

‡ ze̦bē̦ksns Lng., das Kaninchen: ze̦bē̦ksni ruok pa zemes.

Avots: EH II, 803

zebēkste

zebêkste Alschw., Lis., Mar., Selburg, U., ("selten") Vīt., = zebiekste: zebēkste nuorējusi sivē̦nus Vīt.

Avots: ME IV, 701

zilpelēks

zìlpe̦lê̦ks, blaugrau: z. lācis pe̦lnuos tup RKr. VII, m. 311.

Avots: ME IV, 720

zirgspēks

zir̂gspè̦ks MWM. X, 505, die Pferdekraft.

Avots: ME IV, 727

zirnēklis

zirnēklis: mit ìr 2 Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH II, 809

zirnēkls

zìrnē̦kls 2 (unter zir̃neklis): auch Oknist.

Avots: EH II, 809

zirņēks

‡ zìrņē̦ks 2 Kaltenbr. n, FBR. XVII, 57, Demin. zu zir̃nis 1.

Avots: EH II, 809

žļēkāt

‡ žļê̦kât Marienhausen, etwas schwer zu Zerbeissendes kauen.

Avots: EH II, 820

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (4)

ģērksis

‡ ģēksis, "?": staigā kaklu izstiepis kâ ģ. (= li. gę<šê? vgl. le. dzēsis) Janš. Dzimtene V, 48. Vgl. ģeîksis 2 .

Avots: EH I, 426

pastarnieks

pastarniēks, der Letzte, Unbedeutende: tūdaliņ, tagadiņ, pastarnieki (Var.: pastalnieki) dancuos BW. 24196.

Avots: ME III, 107

šekstēt

‡ *šēkstêt, zu erschliessen aus ‡ nuošēkstêt.

Avots: EH II, 626

Šķirkļa skaidrojumā (460)

āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizpludināt

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44

aizrepēt

‡ àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45

aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58

akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

apalis

‡ apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes. apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71

apkrampēt

‡ apkram̃pêt,

1) um etw. heromlegend verkrampten:
a. pirkstus ap zaru, nūju Salis, Stenden. slīcējs apkrampē ruokas ap glābēju Bauske. ruokas ap vē̦deru apkrampējis Saul. Daugava I, 60;

2) umarmen
(perfektlv): viņš mani apkrampēja Stenden;

3) bestelrlen:
cilvēks apkrampē̦ts Golg. Refl. -tiês. sich krampfhaft umklammern: a. kam ap kaklu Schnehpeln, Stenden. bē̦rns apkrampējies auklei cieti gar kaklu Ahs.

Avots: EH I, 93

appūstīt

‡ appūstît = appūšļuôt: dēkles mē̦dz tuo (dzērienu) vēl a. un apvārduot Janš. Mežv. ļ. I, 374.

Avots: EH I, 107

apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

apstūrēt

‡ apstũrêt, herumsteuern (tr.) um: a. laivu ap sēkli.

Avots: EH I, 118

aptupt

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132

atjūkt

atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā māte pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,

1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;

2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].

Avots: ME I, 163

atklāt

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atplaikšīties

‡ atplaikšîtiês, = atplaikšķîtiês: dzīves misēkļi tiem nuobrūk nuo prāta kâ zvīņas, un viņi atplaikšās par krietniem cilvē̦kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 97.

Avots: EH I, 158

atrībenēt

‡ atrîbenêt 2 Frauenb., durch Dröhnen (die Brotkruste von der Krume) sich loslösen machen: kad maize ce̦puot ir atlēkusi, tad pa juokam saka: "kas tuo maizīti atrībenējis?"

Avots: EH I, 162

atslābt

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193

atsprāklu

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā laikā aŗ laukā, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196

atžmaugt

‡ aîžmaûgt, abdrücken Saikava: a. ruoku spēkuojuoties, tâ ka tā nuotirpst.

Avots: EH I, 183

augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

bagāts

bagâts, reich, reichlich, von Reichtum zeugend, Reichtum bringend; bagāta maize, reichliches Auskommen; [bagāts ceļš U., ausreichender Weg]; bagāta valuoda; bagāts cilvēks, gads; bagāti augļi, bagātā (teuer) apģē̦rbā staigāt; duot ar bagātu ruoku Tr. IV, 80; bagāts ar naudu, reich an Geld BW. I, S. 184. Sprv.: bagāts dara, kā grib, nabags, kā var, juo bagāts, juo nabags. bagātais bez galvas (bez prāta, gudrības) gudrs. kas bagāts, tas gudrs. kas bagātam par bē̦du. bagātuo atuod dziļākajā kaktā, nabaguo ne uz klajuma. kad tevi bagāti vilki apē̦stu Tr. II, 1583. Adv. bagāti, reichlich: bagāti klāts galds. [Trautmann Wrtb. 23 hält bagâts nebst li. bagótas für echt baltisch wegen eines apr. Personennamens Bogosz. Aber ein Pesonname kann auch auf einem Lehnwort beruhen; und dem slav. bogatъ dürfte eher ein echt lettisches * baguots entsprechen. Demnach ist dies li. - le. Wort nebst nabags und ubags wohl entlehnt aus dem Slavischen].

Avots: ME I, 249

balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258

bāņa

bàņa 2 : grūst se̦ru lielām bāņām PV. cilvēki nāca bāņām vien PV.

Avots: EH I, 209

bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bāšķīties

bāšķītiês, bāšķuoties Lub., Fest.,

1) zu verstecken pflegen;

2) Zaubermittel hinlegen:
viņš visādi bāšķuojās, lai kaimiņam kādu lēkmi nuodarītu. [Ableitung von bāšķis.]

Avots: ME I, 275

ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau; ‡

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda; ‡

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir? ‡

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212

bezmaksas

bezmaksas slimnīca, bibliotēka, freies Krankenhaus, freie Bibliothek (ohne Bezahlung, nach d. russ. безплатный).

Avots: ME I, 284

beznaģe

‡ beznaģe, eine, die ungewandte oder schwächliche Finger hat: aukle... e̦suot liela b.: viss viņai krītuot nuo nagiem ārā un plīstuot Janš. Atpūla, № 372, S. 6. b. un nevēkle gan bijusi ar ruokām ebenda № 393, S. 4.

Avots: EH I, 215

beznāves

beznâves (spēks), unstreblich, unverwüstlich LP. II, 48.

Avots: ME I, 285

biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

blieķēt

I bliẽķêt, -ēju tr., bleichen: aude̦klus (echt le. balinât),; [nebst estn. (p)lēkima aus mnd. blēken].

Avots: ME I, 317

blieķis

I bliẽķis [nebst li. bliekis aus mnd. blēk(e)],

1) die Bleiche, der Ort, wo die Leinwandbleiche stattfindet:
es blieķu dārzā biju St. blieķa meitas velējas aiz upes Lautb. L. 33. aude̦kli tagad blieķī; stip liec aude̦klus uz blieķi, blieķī (= uz bala) Serb., AP., Sessw. A. XI, 81.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):1)

Avots: ME I, 317

bluzga

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318

burveklis

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis 2 Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. 1 kad atruon savā mājā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355

čagums

IV čagums, ein gabeliger Ast, die Gabelstelle der Äste: perēklis atruodas pašā čagumā Stockm. n. Etn. I, 6; [vgl. čaga 2.]

Avots: ME I, 401

caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

čiepstulis

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

čīksteklis

[čīksteklis Posendorf, čĩkstēklis Peb. "ein Gegenstand od. Mensch, der čīkst".]

Avots: ME I, 416

čumeklis

čumeklis,

1) ein wimmelnder Haufe
[Roop, Burtn., Schujen, AP., Bers., Nigr., Gramsden, Dausewas], Wirrwarr, Knäuel: ļaužu jau čumēja uz ielas liels čumeklis, [čumēklis Morizberg], Sudr. E. tārpu č. MWM. VI, 603; skudru, čūsku č. Nauenb., Stuhrh., Erlaa, Kegeln u. a.; saraut čumeklī = čuokurā;

2) der Trödler, Zauderer, der Saumselige
[čumēklis Ekau]: kuo tu, čumekli, te čuminies Kand.

Avots: ME I, 420

damanīt

‡ damanît (li. damanýti), = ìemanîtiês Kaltenbr.: cilvēki damanīja, kâ lapsu nuoķert. ļaudis damanīja sienu pļaut zem Jāņu (weil zu dieser Zeit gewtihnlich gutes Heuwetter war). Refl. -tiês,

1) = piemanîtiês 1 Sonnaxt;

2) = iemanîtiês Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

darvakslis

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442

daudzkājains

daũdzkãjaîns, vielfüssig: daudzkājains zirnēklis.

Avots: ME I, 444

dauzeklis

[daũzeklis Nigr.], daũzêklis [C.],

1) ein unruhiges Kind, ein unruhiger, unbändiger, umherschwärmender Mensch:
šis puika ir liels dauzēklis;

2) etwas, woran man leicht anstösst, Anstoss nimmt
U.

Avots: ME I, 445

duceklis

[II duceklis Schujen. ducēklis Weissenstein "ein ziemlich dickes Gemisch von Mehl, Lehm usw."]

Avots: ME I, 509

dumpnis

II dumpnis "?": mūs mājās mazi dumpņi, bez pakāpa nevarēja (zirgā lēkt) BW. 12866, 1 var. [Wohl synonym mit dumpuris.]

Avots: ME I, 515

durtene

dur̃tene,

1): auch Kabillen; ‡

2) = kasîklis 2: piedūra pie tās ar glude̦nu bē̦rza kuoka durtenīti kuplu ... vilnas lēkšu Janš. Līgava I, 432; eine Art Stecknadel: ar adatām un durienēm pieduŗ pie tām (bizēm) cauneni Mežv. ļ. II, 27.

Avots: EH I, 344

dzirklēt

dzirklêt,

1) Schafe scheren
U., Krem.;

[2) dzir̂klêt. zirpen (vom Heimchen)
Apsīšu Jēk.],

Avots: ME I, 553

dzīt

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît 2 AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

ecēša

ecēša Druw., BW. 12741, 2, ecêšas, ecêkšas Ronneb., Smilt., Trik., ecēža Preili, ecēži U., ecēši BW. 20959, 23643, ein Demin. eceksnīši BW. 27961, die Egge: Sprw. tas jau le̦c par kapeiku nuo jumta ecēkšās Etn. II, 188. ecēšu galdi od. ecēkšgaldi Etn. II, 72, das Holz zur Egge U. ecēšu zari, die Zinken der Egge U. [Nebst li. ekė´čios, apr. aketes, ahd. egida, akymr. ocet dass. zu ecêt.]

Avots: ME I, 565

gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gaiseknis

gàiseknis, [gaiseklis Schujen], gàisêklis [PS. N. - Peb.], der Windbeutel, ein unruhiger, unbeständiger Mensch: kuo nu klausies tādā gaisēklī AP. [Zu gàiss.]

Avots: ME I, 586

gaiss

I gàiss,

1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi 2 "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,

a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",

b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!

4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).

Avots: EH I, 378

galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gārds

I gãrds,

1): mit âr 2 Rutzau; ‡

2) "?": gaŗajuos sēkļuos jeb gārduos Stabur. b. 107.

Avots: EH I, 390

ģedot

ģe̦duôt [Warkh., Nigr., Dunika], U., gew. refl. -tiês,

1) Verlangen haben:
slimniece pēc mācītāja ģe̦duojas A. -Rahden n. U. mērķis, pēc kuŗa es ģe̦duojuos A. VIII, 1, 403; [

2) "?": viss taisās ģe̦duot, žē̦luot, brēkt T. B.] Ein Lituanismus; vgl. li. gedáuti "хотѣть; тосковать".

Avots: ME I, 695

ģīmis

ģĩmis [Wolm., Līn., Gr. -Essern, Dond., Selg., Ruj., Salis, PS., Arrasch, Jürg. ģìmis C., [Trik., N. -Peb.], das Gesicht, das Antlitz: dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja I Mos. 1, 27. viņi abi vienā ģīmī, sie sehen beide gleich aus. skābu ģīmi rādīt, saures Gesicht zeigen; ģīmi saviebt, das Gesicht verziehen. Jāņa vakarā ģīmis jāmazgā, bet nav jānuoslauka Etn. IV, 68. [Wohl aus li. gỹmis entlehnt.]

Avots: ME I, 700

glēbt

glêbt [PS., Trik., Ruj.], - bju, - bu (li. [glė´bti "mit den Armen umfassen"], retten, schützen Drsth. Refl. -tiês, sich schützen, sich erwehren PS., Diez: nevar guodīgs cilvēks vairs glēbties. [glēbējs, der Retter: žēlīgs glēbējs, mīļais dievs! B. W. W. Zu glabât (s. dies), li. glèbỹs "ein Armvoll" und wohl auch ahd. klāftra "Klafter"; vgl. Fick; BB. II, 208 u. Wrtb. III 4 , 56.]

Avots: ME I, 626

glūneklis

glũneklis [Wend., glũnêklis Serben, Nitau, glùnēklis 2 Laud.],

1) der Laurer:
zē̦ns, glūnekļa seju Latv.;

[2) glūneklis"kas skatās caur pieri" Lindenhof;

3) glūneklis "etwas, was belauert wird"
Weinsch].

Avots: ME I, 631

graudāt

‡ gràudât 2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399

grečka

‡ grečka Fest.,

1) = ‡ greča:

2) Plur. grečkas "īsuo linu (greču) sēklas"; vgl. dazu gričkas.

Avots: EH I, 402

grudzināt

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

gumzīt

gùmzît C., [gum̂zît 2 Ruj.], -u, -ĩju, gumzuot U. tr.,

1) knillen, zerknittern
[Erlaa], Annenburg, Bers., Lös., Salis, Lems., Ulpisch: pirksti gumza nuonē̦sātuo ce̦puri JR. VII, 49;

2) knautschen, drücken:
tie grūstīja un gumzīja viņu A. Up.; [

3) gum̃zît Ronneb., schnell essen];

4) beyegen [?]:
ve̦cākais gumza lūpas Alm. Refl. -tiês,

1) sich biegen:
kuoki, cilvēki gumzās Lös., Bers.,;

2) gum̂zîties, ringen,
lauzties: kuo tu gumzies? sāpēs vē̦de̦rs Mar. n. RKr. XV, 115; sich stossen Wain.;

3) wackend gehen, sich rekeln, bei der Arbeit ungeschickte Bewegungen machen
Dond. n. A. XIII, 493;

1) sich knillen:
zīda lakats lē̦ti gumzās Dond.; [

5) = guldzīties, sich würgen
U.;]

6) "?":
es piegulu pie tautieša kâ pie īsta bāleliņa; man sirsniņa drūmējās, kuo tik gauži ggumzījās [etwa: sich rekelte] BW. 24933.

Avots: ME I, 682

iedaža

iedaža,

1): princim ... iešāvusēs ... jauna ie. prātā Janš. Līgava I, 395. gudra dēkle tev de̦vuse iedažu salūzušuos ratus iebraukt izlabuot Mežv˙ļ. II, 125. tā nebija mūsu pašu ie.; bet ... neapduomāts suolis, se̦kuojuot ... paziņu priekšzīmei Burtnieks 1934, S. 454; " ieradums, ieduoma" (mit iẽ ) Siuxt: sava ie. jau viņiem tur ir;

3): tur jau bija sava ie. Ramkau.

Avots: EH I, 508

iedergties

ìedergtiês;

1): (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu schmerzen anfangen
(mit er̃ ) N.-Peb., (mit èr 2 Selsau; ‡

2) "runājuot pēkšņi kaklā skaņai aizķerties, raduot asu, augstu tuoni" AP., Ludsen.

Avots: EH I, 508

iedrīvēt

‡ ìedrīvêt, kalfaternd hineinstopfen: siju starpā ieklātuo un iedrīvē̦tuo sūnu lēkšas Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH I, 510

iedzirkstēt

‡ ìedzirkstêt "?": Annai pēkšņi sirdī iedzirkstēja suolījums Daugava 1933, S. 327. Refl. -tiês (in Livl. gehört), = ìedzir̂kstîtiês.

Avots: EH I, 512

iekaist

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

iekārināt

ìekãrinât, [(mit Süssigkeiten oder überhaupt mit einer schmackhaften Speise) lüstern machen (ohne jedoch soviel zu geben, dass die erweckte Begierde befriedigt würde) Bers., Nitau u. a.: ar jaucēkli vajag labi iekārināt Fest. ja negrib duot, nevajaga iekārināt Wolm.].

Avots: ME II, 26

iekārstināt

‡ ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519

ieklāt

ìeklât: siênās siju starpā ieklātuo ... sūnu lēkšas Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH I, 519

ieknaukšķēties

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

iekūņot

ìekūņuôt, tr., einpuppen, einhüllen: zirnēkļi, kuŗi iekūņuo savas uoliņas kâ zīda tarbiņas A. XX, 42. Gew. refl. - tiês, sich einpuppen, sich einhüllen: plaisas, kur kāpuriem iekūņuoties Konv. 2 518. mākslinieks iekūņuojas savā vientulībā MWM. XI, 194.

Avots: ME II, 33

iepletums

ìeplè̦tums, die Ausweitungt, das Ausgebreitete: vienā mutes ieplē̦tumā od. ar vienu mutes ieplētumu, in einem Zuge, ohne Aufhören: viņš dzied, runā, lamā vienā mutes ieplē̦tumā. maziņais sācis brēkt ar vienu mutes ieplē̦tumu JK. VI, 27.

Avots: ME II, 52

ieraut

ìeraût, tr.,

1) einziehen:
asti starp kājām, kaklu, vē̦de̦ru. stūŗi būs vai nu uzlaisti, vai atkal ierauti Antr. III, 12;

2) hineinziehen, hereinzerren:
puiku istabā. šie vārdi ierāva Uolinieti nejēdzībā Kaudz. M.;

3) einziehen, einatmen:
e̦lpu;

4) einführen, einheimsen:
viņš gribēja šuonedēļ visu nuopļautuo sienu ieraut ē̦nā Janš.;

[5) fleissig arbeiten:
vajaga pa vasaru ieraut, lai ziemu varē̦tu iet skuolā Salisb.];

6) zusammenscharren:
naudu. skaties kuo ierāvis A. XVI, 1061;

7) ebnen, bahnen, brechen:
ūdeņi ierauj taisnāku ceļu. grūtāki ieraujamas pirmās sliedes Apsk. I, 210;

8) einen hinter die Binde giessen:
mums tikai misējās par daudz ieraut Latv.;

9) anzapfen:
mucu. kad vienu mucu izdze̦r, - ierauj uotru Lasd. n. A. XII, 560;

[10) zusammenziehen, kürzen
U.] Refl. - tiês,

1) sich einziehen, sich einschränken, sich zusammenziehen:
zirnēklis guļ kaktā, ierāvies savā tīklā Etn. I, 77. laiki grūti; ik˙katrs rautin ierāvies savāaliņā Sil. labības ze̦mās ce̦nas spiež ik˙katru zemkuopi ierauties MWM. II, 33. viņš stāv ie˙rāvies, sa˙vilcies;

2) sich betrinken, sich einen Strich anlegen:
kāzās dūšīgi ierāvies Dünsb.

Avots: ME II, 56

iesēciens

iesēciens, das nomen acti zu ìsēkties.

Avots: ME II, 62

ieskaisties

ìeskàistiês, auch ìeskàist Spr., zornig, böse werden: par tuo zirnēklis ieskaities vēl vairāk Etn. II, 176.

Avots: ME II, 64

ieskriet

ìeskrìet, intr., herein -, hineinlaufen, wohin laufen: kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. ieskrējis kâ circenis pe̦lnuos. kad tu ellē ieskrietu! krūtīs ieskriet, in die Braust fahren. Refl. - tiês,

1) einen Anlauf nehmen:
labi ieskrējies, viņš pārleca par grāvi;

2) in Bewegung, Schwung kommen:
ragutiņas, ieskrējušās, pāri upei aizslīdēja. zirgi bij ieskrējušies; viņus vairs ne˙maz nevarēja valdīt.

Avots: ME II, 66

iestiprināt

ìestiprinât, ìestipruôt, tr., befestigen, stärken: sliecēs mietnes; spēku. viņš ar šiem vārdiem rauga savu iestiprināt. Refl. - tiês, sich befestigen, sich stärken: Dārtiņa iestipruojās tik tāli, ka iedruošinājās pārkāpt pār svieksni A. Up. duomas juo vairāk iesakņuojās un iestiprinājās A. XI, 693.

Avots: ME II, 73

iešus

iêšus, Adv., gehend, zu Fuss: es iešus, māsiņa, neleci lēkšus! BW. 17409.

Avots: ME II, 78

ikrijs

‡ ikrijs,

1) (viel?) Rogen enthaltend:
zivs ir ikrija FBR. XIV, 72;

2) (kleine) Samenkerne enthaltend:
dažas uogas ar sīkām sēkliņām, piem., jāņuogas, sauc par ikrijām FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 429

īpaš

‡ ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì 2 ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501

izgriezt

II izgrìezt (li. ižgrę̃žti), tr.,

1) auskehren:
veļu Brig. un izgrieza rasu nuo tā cirtuma - vienu kausu pilnu ar ūdeni Richt. 6, 18;

2) verrenken:
(pīpes) galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta Kaudz. M. tu, puisīt, pielūkuo, ka tu gūžas neizgriez BW. 12997;

3) kaut kuo kam par vainu izgiezt, etw. jem. als Schuld anrechnen;

4) zum Tanz führen, betanzen:
saimnieci tas izgriež labi Alm.;

5) ceļš bij gan˙drīz cauri izgriezts, war aufgewühlt
Kaudz. M..;

[6) izgr. aude̦klu Nigr., = izriezt aude̦klu.] Refl. - tiês,

1) sich entwinden:
nuo ruokām JR. IV, 136;

2) sich drehen, tanzen:
tie prata tâ izlēkt un izgriezties Dünsb.;

3) viss vēl var par labu izgriezties, alles kann noch gut werden
LP. V, 261.

Kļūdu labojums:
Richt. 6, 18 = Richt. 6, 38

Avots: ME I, 740

izkabināt

izkabināt (li. iškabìnti),

1) aushaken, herausnehmen, beseitigen:
izkabinu tautu meitu nuo deviņu jaunbrālīšu RKr. XVI, 88. tuos (zirnēkļu tīklus) vajadzē̦tu izkabināt JR. VII, 21;

2) ausspannen:
zirgu nuo ilksīm Kand.

Avots: ME I, 746

izkliegt

izklìegt Refl. -tiês, ‡

2) sich sehr laut äussern
(?): viņa murguos izkliedzās atsevišķi cīņas momenti, pēkšņi ... blāzmuojumi uz me̦lna fōna Daugava 1928. S. 840.

Avots: EH I, 456

izkopt

izkùopt,

1): ausarbeiten
Frauenb.: kad nau daudz, tad izkuopj paši linus;

2): aushauen:
varuot ... kādu gabalu audzēkņa i.; ... tad malkas un žagaru ... pietikšuot Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 460

izkratināt

‡ izkratinât Frauenb., = izkratît: pa neadze̦nu šostju braucuot i. kādu cilvēku.

Avots: EH I, 458

izmurināties

‡ izmurinâtiês, Hindernisse überwindend heraus-, hinauskriechen Smilten: pīlē̦ns izmurinājies nuo perēkļa Trik.

Avots: EH I, 468

izrēgāties

izrẽ̦gâtiês, izrē̦guôtiês,

1) ausstossen, aufschreien:
tuo es nezināju! viņš izrēca A. XXI, 429. Refl. - tiês, sich ausschreien: lai varē̦tu izrēkties MWM. VIII, 145.

Avots: ME I, 791

izspožināt

izspuožinât, ‡

2) glänzen machend beseitigen, vernichten:
grēkus ... gribam ... jums i. Bergm. Saņem. spred. māc.1795, S.100.

Avots: EH I, 483

iztaisīt

iztaisît (li. ištaisýti), tr.,

1) ausarbeiten, verfertigen, zu etw. machen:
Sprw. nuo luopu suņa nevar iztaisīt putnu suni. viņš mani iztaisa par blēdi;

2) ausmachen, bilden:
grasis pie graša iztaisa rubli;

3) bereit machen:
iztaisi nu kājas uz lēkšanu. Refl. - tiês,

1) sich zu etw. machen, sich als etw. gebärden:
kas viņš par vīru iztaisījies; iztaisījies tāds, kâ kaut kāds ķēniņš LP. IV, 108. Maliena iztaisuoties tīri vai par pilsē̦tu A. XX, 209. viņš meitai gaŗām iedams vis˙visādi iztaisījās Laps.;

2) sich bilden, hervorgehen, werden:
pēc kāda laika iztaisās daudz čūskulē̦nu Etn. II, 169. šķērssiena var iztaisīties caura A. XX, 89,

3) sich bereit machen:
tu ne˙maz nevari iztaisīties.

Avots: ME I, 814

izvirst

I izvìrst,

1): izvirtis tāds gaŗš gaŗš Heidenfeld. (viņiem) par jaunekļiem izvirstuot Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 14;

2): cilvēks ... izvirst luopā Janš. Mežv. ļ. II, 314; ‡

3) herausfallen:
skutuls meitai izvirta nuo ruoku Dunika, Rutzau; "birt" PlKur.

Avots: EH I, 496

izvītēt

izvĩtêt, ‡ Refl. -tiês, in starkem Dampf zur Genüge schwitzen Ekau; "iztveicēties": izvītējies, uz ielas pūlis ... rit Austriņš Necilvēks 10.

Avots: EH I, 496, 497

izžārgalāties

‡ izžārgalâtiês, izžārgalêtiês Dond., sich austollen: uzsien šūpuli bē̦rniem par laika kavēkli, kurā tie labi var izžārgalāties Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 8. vai nebūsi diezgan izžārgalējies? Dond.

Avots: EH I, 498

jāceklis

[jecêklis, etwas Dickflüssiges: putra kâ jecēklis (šķidra putra, kas savārījusies bieza) Trik.]

Avots: ME II, 108

jādeklis

[jâdeklis C., Jürg., Lis., Warkh., Druw.], jâdêklis Smilt.], Trik., Arrasch., jâdēklis Serb.,

1) ein ausgelassener, mutwilliger Mensch, Herumtreiber:
iet vien kâ jādeklis Nötkh.;

2) Zielscheibe des Spottes, des Tadels:
kāds atkal uzņēmis manu bē̦rnu par jādekli A. - Rahden;

3) der Ort, wo geritten wird:
aizvest bē̦ruo uz jādekli ieluocīt kājas Gaw. n. A. X, 1, 407;

[4) jâdeklis 2 Ruj., Steckenpferd].

Avots: ME II, 105

kaireklis

kairêklis ,* das Reizmittel: bez kāda kairēkļa Asp. viens un tas pats kairēklis uzbudina vairākus jūtekļus MWM. VIII, 715.

Avots: ME II, 134

kaķis

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kakls

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

karaža

II karaža(s): karaža "kavēklis ceļā" Jürg. viņam tāda karaža (oder: kâ karaža) uz kakla Segew., er hat an einem schweren Joch zu ziehen (ein lästiges Geschäft). viņš uz ceļa tāda karažā kritis ebenda, ist verunglückt.

Avots: EH I, 587, 588

karažas

II karaža(s): karaža "kavēklis ceļā" Jürg. viņam tāda karaža (oder: kâ karaža) uz kakla Segew., er hat an einem schweren Joch zu ziehen (ein lästiges Geschäft). viņš uz ceļa tāda karažā kritis ebenda, ist verunglückt.

Avots: EH I, 587, 588

karmeknis

I karmeknis, aufgekochte Beestmilch [Erlaa], Lasd. n. A. XVI, 476. Zu karst. [Wohl mit ē zu lesen; vgl. kar̂sēknis 2.]

Avots: ME II, 163

kārneklis

kā`rnêklis,

1) einer, der Unordnung macht, ein wühler:
kuo tu te kārnies kâ kārnēklis Serb., Adsel, Wenden, Bers. n. A. XV, 2, 394;

2) kārneklis U., zu Heuschlag gereinigtes Buschland.
Zu kārnît.

Avots: ME II, 197

kārt

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

Kārta

Kārta, eine Schicksalsgöttin, im VL. oft anscheinend nur eine andere Bezeichnung, ein Epitheton der Laima: Kārta, Kārta, Laime, kâ tu līdzi nedarīji? BW. 10009. Kārta mana, Laimīte mana, tā ceļ mani kalniņā 9140. [Die Verfasser(innen) der Volkslieder haben diesen Namen zu kãrt "hängen" gestellt: Kārtiņ, tavu kārumiņu! (so ist wohl zu lesen statt des überlieferten kārtumiņu BW. 17772 var.; vgl. daselbst dieviņ, tavu de̦vumiņu, laimiņ, tavu lē̦mumiņu! und Dēkliņ, tavu kārumiņu! No 17770, sowie: Dē̦kla manu mūžu kāra, māte kāra šūpulīti BW. 1201). Wenn das richtig ist, so würde dieser Name ursprünglich das Aufgehängte (> Bestimmte) bedeutet haben. - Vgl. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija 26 f., der diesen Namen mit dem Appellativ kārta identifiziert, was aber semasiologische Schwierigkeiten macht.]

Avots: ME II, 201

kārums

II kãrums, die vollendete Tätigkeit des Hängens, das Gehängtsein und das Gehängte: tik meitas māmiņai kâ šūpuļu kārumiņš BW. 1895; 1979. dieviņ, tavu likumiņu, Dēkliņ, tavu kārumiņu! das Verhängnis Ltd. 579. Zu kãrt.

Avots: ME II, 202, 203

kašeklis

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. 1 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

kavekslis

kavekslis [in Blieden angeblich: kavêk(s)lis], der Raufbold, Kampfhahn: nevarējis sagaidīt kavēkšļus atpakaļ LP. IV, 124. Zu kaût.

Avots: ME II, 181

ķeģis

I ķeģis,

1) die Krücke
Burtn., [Janš., Wolm.]: ar ķeģi jau uz kruogu nelēks Blaum. ;

2) der Hieb, Schlag:
viņš dabūja tādu ķeģi, ka tagad vēl žē̦luojas Peb., C.

Avots: ME II, 360

ķeists

ķeists,

1) befremdend, sonderlich Preekuln:
viņš prasīja, kas te par tādu ķeistu smaku e̦suot O. - Bartau LP. VI, 28. viņš drusku tāds ķeists Rutzau, Bers. [bē̦rni izvirtuši par tādiem ķeistiem, nevēkļiem un neattapīgiem Janš. Čāp. 14 ;

2) "ein prahlerischer Mensch"
Bers. Aus li. keĩstas "странный".]

Avots: ME II, 360

ķekata

I ķe̦kata, ķẽ̦kata Behnen, L., St.,

1) ķē̦kats U., die Stelze:
jāstaigā kâ uz ķe̦katām (ķe̦katām A. XV, 399). ķē̦katuos lēkt U., auf Stelzen gehen. marksisms nuocēlis varuoņus nuo augstajām ķē̦katām Duomas II, 1393 ;

2) der Stiefel (im verächtl. Sinne):
zaldāts rauzīja iet suoļuos ar savām abām ķē̦katām, kuŗu lejas galā rē̦guojās ārā kaili pirkstu gali Druva I, 985.

Avots: ME II, 361

ķekata

II ķe̦kata,

2) und

3): auch BW. 33329; 33460 u. a., voc. plur. ķe̦kati BW. 33460, 5; pa laika me̦tiem gāja ķe̦katās Frauenb. ķe̦katās lēkt Lng., gaukeln.

Avots: EH I, 693

ķekata

II ķe̦kata, ķē̦kata,

1) ein Haufe, eine Menge sich aneinander reihender Menschen
[ķẽ̦katas MSil.]: visi saķērās vienā ķe̦katā Frauenb. ķē̦rušies viņai klāt cits pie cita, kalēt beigās saķē̦rusēs liela ķē̦kata JK. V, 5 ;

2) ķe̦kata, der Fastnachtsnarŗ eineŗ der
ķe̦katās iet: maskuotie viesi saucās par budēļiem, ķe̦katâs, čigāniem BW. V, S. 165 ;

3) ķe̦katâs, [ķe̦katuos Gold.], ķē̦katās iet, lēkt, skriet, Fastnacht laufen.
ķe̦katas ir māju labie gari, kas it īpaši palīdz saimniecēm. tagad ķe̦katās le̦c tikai kādas re̦tas sievietes... kas grib lēkt ķe̦katās, izpušķuo galvu ar dažādi izgraizītiem papīriem... katrā mājā dzied ķe̦katu dziesmas: neba ķe̦katas gaļas dēļ lēca: liniņu labad, balt[u] avetiņu Etn. III, 141. ķe̦katas jeb aitu diena n. Etn. II, 121 der 25. November ; n. U. Fastnacht, in Ekau Weihnachten ; in O. - Bartau - Neujahr Konv. ;

4) ķe̦katas U., Narrenspossen. -
[Die Bed. 2 - 4 beruhen wohl auf der Bed. 1 ; in dieser Bed. wohl aus li. keketa "толпа".]

Avots: ME II, 361

ķekši

ķe̦kši, die Hechel: agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapts un tad tik vēl klāt palikušās uz susekļa. Duobeles apgabalā šuo susekli sauc par ķēkšiem Etn. III, 89.

Avots: ME II, 373

ķēvene

ķèvene: meitas mani jādināja uz pe̦lēku ķēvenīti BW. 33369.

Avots: EH I, 701

ķirpis

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385

kleiniski

kleiniski iet: auch (mit èi ) AP.; "iet nedruošiem suoļiem, kāju purnus ieliecuot uz iekšu" (mit eî 2 ) Schibbenhof; "iet vairāk ar vienu ple̦cu uz priekšu" Golg.; : atsprēkliņ iet" (?) Schwanb.; "iet šķuobīdamies kâ pīle" Gaigalava.

Avots: EH I, 613

klibt

klibt: tuogad, kur kliba luopi Auleja. zirgs braucuot kliba ("pēkšņi pakrita") vairākas reizes Warkl.

Avots: EH I, 616

kliest

kliêst [Kr.], - žu, - du,

1) ausbreiten, ausstreuen
[N. - Bartau]: siens jākliež labi klieni Naud. grinti kliest uz ceļa Kand. skrejuoši mākuoņi pāri tev kliesti Rainis;

2) zerstreuen, entfernen:
tas spēj manas tautas verdzību kliest Rainis. Refl. - tiês, sich ausbreiten, sich zerstreuen: tā (vērpēja) lē̦nāki lēkšei liek kliesties. šaujuot ieruoci var gruozīt, lai luodes kliestuos vis˙gaŗāk pa mērķi Konv. 2 2648. Zu klîst.

Avots: ME II, 232

kņudzēt

‡ kņudzêt, -u, -ẽju,

1) jucken
Warkl.: man ausī kaut kas kņudzēja;

2) wimmeln
Warkl.: cilvēki k. kņudz uz laukuma. putni, mušas kņudz.

Avots: EH I, 637

krāpšu

krāpšu, krāpšus, trügend, betrügerisch: krāpšus mani tautas krāpa BW. 10761. krāpšus tautas tiltu taisa nuo apiņu spruodziņām BW. 13640. Aus dem Adverb krāpšu ist, ähnlich wie bei rikši, ein Gen. Pl. eines Substantivs hervorgegangen: krāpšu tilts, ein Trugbrücke: tautas taisa krāpšu tiltu 13640. vedēji lika panāksniekiem ceļā visādus kavēkļus, izārdīja tiltus vai taisīja krāpšu tiltu, kas sabruka, kad par tuo brauca vai jāja pāri BW. III, 1, 2.

Avots: ME II, 267

kraucināt

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262

krēcināt

krēcinât, intr., krächzen: kuo tie kraukļi krēcināja BW. 8544. [Vgl. li. krė´kinti(es) "krẽkinties" und le. kŗẽ̦kât und krēkšēt.]

Avots: ME II, 275

krekt

[krekt Wid., kichern. - Vgl. krēkt.]

Avots: ME II, 272

krēsls

krê̦sls (li. krė´slas), Demin. verächtl. krēslelis,

1) der Stuhl:
laimes krēsls, der Glücksstuhl, das Glück: kādā laimas krē̦slā tad pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri? LP. VI, 724. guoda, guodības, valsts krē̦sls, der Thron; grēku sūdzamais krēsls, der Beichtstuhl; jumta kr., der Dachstuhl Krons-Würzau. Sprw.: visi nevar vienā krēslā sēdēt, alle können nicht gleiches Schicksal haben. nuosēsties ze̦majā krē̦slā, sich auf die Diele setzen (statt auf den Stuhl) Etn. IV, 76;

2) der Teil des Spinnrockens, in dem die Beine ruhen
Rutzau;

[3) ein hölzerner Rost
Bielenstein Holzb. 677. - Nebst kreslis zu apr. creslan, li. krãsė, slav. kŗslo "Stuhl"; vgl. Berneker Wrtb. I, 615 und 624, Reichelt KZ. XLVI, 330, Būga KSn. I, 136 ff.].

Avots: ME II, 276

krieķene

kriẽķene: aus nd. krēken "eine gewisse Art kleiner, runder, blauer od. rotlicher Pflaumen", s. Sehwers Unters. 58.

Avots: EH I, 657

krūte

krūte (unter krùts 1): krûtēs čūskas dzīvuo Linden in Kurl. vīdrēkšas aug uz krūtēm ebenda. ze̦m krūtes purvā Pas. X, 72 (aus Kapiņi). cīkstēšanās ar ce̦lmiem un krūtēm R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 35.

Avots: EH I, 663

kulos

kuluos lēkt, Fastnacht laufen U. S. kuls II und kulâ.

Avots: ME II, 309

kunāriks

[kunāriks Fest. "āksts, āmēklis".]

Avots: ME II, 314

kuplot

kupluôt,

1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot, seine Sünden häufen];

2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen:
birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês, üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern: kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].

Avots: ME II, 318, 319

kureklis

kureklis, [kurēklis Odensee], die Heizung: uogli tam kureklī ieme̦tu Rainis ; [kureklis Mar., kurêklis "womit man anheizt, iekurināmais" Nötk. ; kureklis Gramsden, Heizmaterial: gādā kurekli! ziema nāk virsū!].

Avots: ME II, 322

kvekšķis

kvẽkšķis, der Schreihals ; kas kvēkšķ Kand.

Avots: ME II, 353

labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

lakstot

lakstuôt, intr., Risse bekommen, reissen: kuoks tâ lakstuo, ka nevar ne˙vienu taisnu šendeli izplēst Setzen n. Etn. IV, 129. [Wohl zu lēkt.]

Avots: ME II, 416

lakta

I lakta (li. laktà "Hühnerstange"), auch lakts (li. lãktas dass.) L., St., U., acc. s. lakti BW. 23278,

1) die Hühnerstange, der Aufflug:
gailītis dzied laktiņā;

2) ein erhöhter Stand, Aufenthalt:
pērtiķi izpin laktas kuoku zaruos. laktā lēkt, emporkommen, auf den grünen Zweig kommen: ar blēdību jau nu ne˙viens nav laktā lēcis, nedz nelēks Dok. A. tas jau vairs nebūs laktā lēcējs od. vairs laktā nelēks. Zu lèkt.

Avots: ME II, 417

lakts

‡ IV lakts, -s (s. auch unter lakta I), = lakta I 2: nu jau var duomāt, ka atkal laktī lēks (von einem Genesenden) BielU.

Avots: EH I, 717

laulībnieki

laulĩbniẽki, die Gäste, Zeugen bei der Trauung: laulībniekiem lika visādus kavēkļus ceļā BW. III, 1, S. 62.

Avots: ME II, 428

ļeba

‡ ļe̦ba Stenden "nuolaidīgs cilvēks".

Avots: EH I, 769

lecams

le̦cams, Part. Praes. von lēkt, zum Springen gehörig, bestimmt: zaķīšam sade̦guši le̦camie kamozuolīši RKr. VIII, 31. tas le̦cams, tas dejams, sein Alltagsrock ist zugleich sein Sonntagsrock.

Avots: ME II, 443

lecensvārki

lecensvā`rki, ein Rock, der beim Springen bequem ist: le̦pnie puiši lielījās lecensvārkus šūdināt, lai varēja š,tu lēkt pie kaimiņu meitiņām BW. 20496.

Avots: ME II, 443

lecin

lecin, lècin,

1) zur Verstärkung von lēkt: lecin lēkt, lustig springen.
mūsu puiši teivi, gaŗi, lēcin (Var.: stāvu) lēca mugurā BW. 12866;

2) nach sākt statt des Infin.: tad jau nuo prieka leŅin (st. lēkt) sāk St.

Avots: ME II, 444

lēcīte

lēcīte, das Treibholz am Spinnrade Lasd. Zu lēkt.

Avots: ME II, 455

lēdurknīte

‡ lē̦durknīte, eine gewisse Pflanze (= lēdzēkne?): papardīte, l., tā ir lielā Jāņa zâle BW. 32392.

Avots: EH I, 736

lēdzeknis

lẽdzeknis (unter lēdzēkne): auch Salis (mit -eknis).

Avots: EH I, 736

lēdzeksnis

lẽdzeksnis (unter lēdzēkne): auch Salis.

Avots: EH I, 736

ļedzirkste

‡ ļedzirkste, eine gewisse Pflanze: papardīte, ļedzirkstīte, ti ir liela Jāņa zâle BW. 32392, 1. Vgl. lēdzirkstes (unter lēdzēkne).

Avots: EH I, 770

ļekāt

ļe̦kât, -ãju, C., Smilt., Mar., ļe̦kuot Grünh., Denominativ von ļe̦ka, laufen, gehen: kājas sāk ātrāki ļe̦kuot Purap. Refl. -tiês,

[1) ļe̦kâtiês "nach dem Regen im Kot waten"
Ruj.; matschen, manschen Roop, Nitau, Serben u. a.];

2) baumeln, bummeln, schlottern
Wid.: [piedzē̦rušam braucējam galva ļe̦kājās uz visām pusēm Lennew. ar zuobe̦nu atcirstā ruoka vaļīgi ļe̦kājās gar sūniem Lennew. aiz zibsnas ļe̦kājās pūri cimdu Janš. Dzimtene 2 I, 78. In Mar. sei ļe̦kâtiês synonym mit skrieties, lēkties, plêsties].

Avots: ME II, 535

lekšains

lêkšains, lêkšķaîns, lêkšņaîns, voller Klumpen, Strähnen: mitrs siens lēkšņains C. viņš ieraudzīja viņu gluži apsnigušu ar lēkšķainuo, mīkstuo marta sniegu A. XII, 341.

Avots: ME II, 458

lekšēt

[II lêkšêt, zu einer lêkša 1 werden: aitai vilna sāk lēkšēt PS., Wolm.]

Avots: ME II, 458

ļekstēt

ļekstêt, ļekšķêt, ļēkšêt, -u, -ẽju, intr., unaufhörlich plärren, ohne Grund bellen: kuo nu te tik daudz ļeksti? Kand., Tals., [Dond.]. rāties, ļekstēt - nekauņam piede̦ras A. IX, 229. suns ļe̦kst vienā ļekstēšanā Kand., Ahs. neļēkšat katru brīdi, nezaimuojat dieva vārdu! MWM. X, 922. [ļekstêt (prs. ļe̦kstu), schwatzen Stenden; ļekšķêt"aprunāt" Wilsenhof.]

Avots: ME II, 535

līdzi

lĩdzi [li. lýgiai], Adv.,

1) gleich, eben:
kad galdiņš līdzi stāv, tad man brāļi, tad māsiņas BW. 3878. lai te̦k līdzi kumeliņš 29878. gana dieva ruociņā, kas visiem līdzi dara BW. 33667. Dēkle, Dēkle, Laima, Laima, kam tu līdzi nedarīji? warum hast du (allen) nicht gleiches Geschick bestimmt? 1218;

2) gerade so viel; nicht mehr, nicht weniger;
31 līdzi, gerade 31 A. XV, 341;

3) quitt:
nu mēs līdzi MWM. VIII, 810;

4) zugleich, zusammen, mit:
visi darbi līdzi gāja tikušai meitiņai BW. 6873. pats es līdzi palīdzēju tuo meitiņu nicināt 8634. dieviņs līda līdumiņu, ne visiem līdzi līda"citiem līda šuovasaŗ citiem citu vasariņu BW. 33657. tur es tev līdzi iešu 18024;

5) verträglich:
kad tik līdzi padzīvuoju līdzīguos ļautiņuos BW. 8408;

6) als Präp. mit dem Akk. - Instr.: līdzi mežu es izaugu (Var.: 2: es izaugu līdz mežam) BW. 30662, 1. ich erreichte wachsend die Höhe des Waldes.

Avots: ME II, 480, 481

līdzināt

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

līkāns

lìkãns,

1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;

2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;

3) = līkainis

1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;

4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis

6) pie aude̦kla.

Avots: ME II, 485

līkme

līkme [? ] Etn. III, 142, LP. VII, 668, [Mar. ], = lēkme.

Avots: ME II, 485

likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

lini

lini: gen. plur. liņu BW. 16523, Demin. linītis auch BW. 32556, Lubn., Ramkau; zaķa lini Ramkau, bryum caespiticum. puķu liniņš Oknist, linum grandiflorürn; eine linaria. - "lini nāk ārā" (s. ME. II, 472) nach einer Mitteilung vön Apsišu Jēkabs "tikai nuo mārka".

Avots: EH I, 743

maiseklis

màiseklis, [maĩseklis Bauske, Wandsen, Dond., Salis],

1) ein Wetkzeug zum Mischen, Mengen, ein Rührholz:
pie katras mājas maiseklis piesliets Tr. III, 226;

2) die Mischung
[màisêklis Arrasch], Beimischung, Ingredienz: tipi, kuo mēs varam saukt par īsti latviskiem, bez mazākiem sveša gara maisekliem Apsk. I, 170. sajaukuši... visas gaļas bļuodas vienā draņķī un maiseklī Upīte Medn. laiki;

3) der Hemmer, Storenfried in Glücks Bibel:
kas ar citiem kuopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir maiseklis (jetzt richtiger: kavēklis) visās lietās Spr. Sal. 18, I.

Avots: ME II, 550, 551

maisīt

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essem, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît 2 AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551

malene

malene, ‡

2) der abgeschnittene Rand einer Kuhhaut:
malenes taisa bē̦rniem pastalās Frauenb: nuopirkās ve̦se̦lu maleni palē̦takas ādas Janš. Bandavā I, 57; ‡

3) der Rand, die Einfassung:
es nuoaud[u] villainīt[i] pelēkām malenēm Tdz. 39814; ‡

4) "die Gegend der Grenze"
Diet.; ‡

5) em Hut rnit breiten Rändern
Frauenb.

Avots: EH I, 780

maltuve

màltuve 2 , ein Verleumder ("aprunīgs cilvēks") Zvirgzdene n. FBR. X, 28. Identisch mit maltuve 1?

Avots: EH I, 781

mārneklis

mârneklis 2, [mãrnēklis Bathen], ein aufdringlicher Mensch, "kas mārnās uotram virsū" Wain., [Nikrazen.]

Avots: ME II, 584

mēglis

mẽglis, mẽklis, das Gespenst; der Possenreisser; der Maulaffe, Plumpsack [mẽklis Rönnen]; auch ein verkommenes Tier [mēglis Autz, Naud., Dobl., Sessau, Irmelau, Luttringen, Ruhental, Memelshof, Zerrauxt, Neu - Bergfried, Römershof]; ein Schimpfwort: vai tad mēgļi mani apstājuši, ka darbs neluobās? Naud. paskat, tāds mēglis! mēgļa sievietis, vārnē̦ns Alm. šis, kâ tāds mēklis, pārne̦s puodu mājā LP. I, 156. [ Wenn mit gl aus dl, vielleicht zu mẽ̦dât, mẽdît.]

Avots: ME II, 612

mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mērdeklis

mẽrdeklis [MSil.],

1) ein Mittel zum Abmergeln:
sapuvis siens ir zirgu mērdeklis, faules Heu ist ein langsames Gift für die Pferde Hug. kāds burvības mērdeklis: viens piliens pieliets naidnieka kausam; tas nīkst un nīkst Rainis; [mḕrdeklis 2 Warkl., mêrde 2 Bauske, mẽrdeklis, Giftmittel zum Ausrotten von Ratten, Katzen (Stuhrhof) oder Fliegen (Prawingen);

2) ein ganz abgemagertes Lebewesen
Lettg., Treiden, Lutringen, Ruhental (mẽrdeklis), Salis, Seppkull (mêrdeklis 2), Bers., N. - Peb. (mḕrdeklis und mērdēklis), Warkh., Warkl. (mḕ̦rde̦kls 2), Sessw., Selsau, N. - Schwanb. u. a.;

3) mẽrdeklis Kabillen "ein aufdringlicher Mensch".] Zu mērdêt.

Avots: ME II, 617, 618

mīceklis

mīceklis Ruhental, AP., [mīceknis Wessen], der Teig; etwas Zusammengeknetetes, Zusammengemischtes: kartupeļu mīceklis Stelp. [vārītu kartupeļu un pupu vai zirņu mīceknis Wessen. mīcēklis Warkl., nicht gut ausgebackenes Brot; mīcēknis Warkl., mîceklis Arrasch, Bers., zertretener, verwühtler Kot.]

Avots: ME II, 640

miemuri

II miemuri, Femerstricke L.; [vgl. meimuri; nach Güntert Der. ar. Weltk. 51 zu einer Wurzel mei- "binden" in gr. μίτος "Einschlagfaden", ai. mēkhalā "Gürtel" u. a.].

Avots: ME II, 653

modzeklis

muôdzêklis [auch Schujen], das Gespenst: tad neredzēšuot vairs ne˙kādu muodzēkļu Kaudz. M. tur mežā dzīvuo muodzēklis Peb.

Avots: ME II, 682

most

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. 2 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

mudēt

I mudêt, - u, - ẽju, sich regen, wimmeln: kas mud un kust šai platā pasaulē, tie visi tavu guodu nuoslavē GL. šuodien kâ tirgus dienā mud vien cisi ceļi nuo cilvēkiem Mat. [Wohl zu mudrs.]

Avots: ME II, 658

mūdīgs

mūdîgs,

1): m. sliņķis gan tu esi Ciema spīg. 178. mûdīgs (= mûža; dicht)
mežs Lubn., Sessw. mûdīgi (sehr) skaists lakats AP.; ‡

2) arbeitsam
(mit û ) AP.: m. cilvēks.

Avots: EH I, 838

mudrot

‡ mudruôt "?": viņš brēkdams visus lūdza, mudruoja Dünsb. Grieķu-persu kaŗš 30. gudruojam, mudruojam daudz par nākamuo Janš. Pag. pausm. 37.

Avots: EH I, 828

mūglis

I mûglis 2, der Trödler, Plumpsack, Faulpelz Grünh., Selg. n. Etn. IV, 147: viņš tāds mūglis: lieci darīt, kuo gribi, - nuotuntuļuojas vien Naud. ķēkšu aizskāra vārdiem pats pēdējais mūglis un nelietis Degl.

Avots: ME II, 677

mujeklis

mujeklis Wain., [mujēklis], mujaklis Druw.,

1) der Trödler, ein Mensch dem die Arbeit nicht fördert
[mujâklis Lis.]: ak tu mujeklis tāds! Wain.;

2) [mujâklis Lis.], eine Arbeit, die nicht fördert:
kuo tu tâ kâ mujaklis ar tādiem mujakļiem mujies? Druw. n. RKr. XVII, 69; Aps.;

[3) mujēklis "eine verpfuschte Arbeit"
Grawendahl; mujēklis N. - Peb., mujāklis Bers. "etwas Verworrenes"].

Avots: ME II, 662, 663

mulda

II mùlda,

1) das Irrereden, das Irren; die Phantasie;

2) die Plackerei:
kam nu mums ve̦ltu muldu un kavēkli taisāt? Niek. pag, šķelmi, nakts vidū mums tādu muldu taisīt! Niek.

Avots: ME II, 664

mūžs

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

naibeklis

naîbêklis, ein schmächtiges Ding: kurpīte kâ tīrais naibēklis Lub.

Avots: ME II, 689

nams

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693

ņaukstēt

ņàukstêt, ņàukšķêt, ņàukšêt. -u, -ẽju, ņâukšt C., -šu [auch Schujen], auch naukšêt, -u, -êju Mat., Lös., miauen [ņaũkšêt C.], winseln, jammern [ņaũkstêt od. ņaũkšêt Lautb.], lärmen: kaķis naukš Karis. kaķa āda ņaukšin ņaukša BW. 20523. mēris staigājis apkārt suņa, kaķa vai cita kāda kustuoņa izskatā, gan visādi riedams. gan ņaukšdams, vēkšdams LP. VII, 1235. neņaukšķi jel! Degl.; (ņaukšêt Wessen "loukšķêt."]

Avots: ME II, 896

nāveklis

nāveklis, für neveiklis im VL. (aus Ostlivl., z. B. BW. 6211 var. [aus Aahof]; 6356 var. [aus Duhrenhof, Meiran]; 7083 var. [aus Duhrenhof, Schwanb.]); in Anlehnung an nâve [aus hochle. navēklis < nevēklis (s. dies) umgebildet?].

Avots: ME II, 704

nedārīgs

‡ nedārīgs "?": jau sirmgalvis un vēl tik n. uz sieviešiem Janš. Līgava 11, 43. kuo var zināt, kas viņa tāda par dēkli, kad uz muti un visā darīšanā tik nedārīga Mežv. ļ. I, 232. cik tā ir nedārīga! ... tīri jāduomā, it kâ nelabais viņā ieskrējis 314.

Avots: EH II, 11

nei

neî 2 [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. nī (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. 2 518.]

Avots: ME II, 715

nemēglis

‡ *nemēglis "?": tautu nemēglītis (? nevēklītis) BWp. 443, 2.

Avots: EH II, 16

neramstīgs

neramstîgs, [unruhig, beweglich, unartig Alt - Rahden, Lös., N - Peb.]: tāda pēkšņa, jauja trakulība apdāvināt kādu A. XII, 411.

Avots: ME II, 729

nesauķīgs

nesauķîgs,

1) [?]unsittlich:
neguodīgi un nesauķīgi lēkāt RSk. II, 143;

2) "= nesātîgs

1" Wainoden; 3) "verschwenderisch"
Hofzumberge.]

Avots: ME II, 731

nieva

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. 2 519, Fick Wrtb. III 2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752

niezeklis

[niezeklis Fest., Bers., niẽzêklis Wolmarshof, niezeklis Warkl., das Jücken, die Krätze; identisch damit ist nīdzeklis Infl. n. U. "eine jückende Stelle", wenn mit ostle. ī aus ie; in Warkl. sei niezēklis auch ein aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME II, 752

niknpūce

‡ niknpũce, ein böses Weib (eig.: eine solche Eule ): kāda ve̦ca ragana ... vai kāda nevēklīga n. Dünsb. Trīs romant. gadīj. 91.

Avots: EH II, 24

ņirbēt

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

ņirzēt

‡ ņir̂zêt, -u, -ēju Kaltenbr. "brēkt pīkstēt kâ sivē̦ni aukstā laikā vai lietū".

Avots: EH II, 115

nižģeklis

nižģeklis,

1) eine unbedeutende, aber schwierige, nicht von statten gehende Arbeit:
kas tas par darbu! tas tik tāds nižģeklis Kand.;

2) das Hindernis:
nuokaisīja lielus apgabalus ar cietajiem bumbuļiem arājiem par nižģekli, kavēkl LP.;

3) der Tölpel, der Trödleŗ dessen Unternehmen nicht von statten geht:
gatavi nižģekļi! LP. kad tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu! LP. I, 104.

Avots: ME II, 745

nodedēt

nùodedêt, [nùodedinât Grünw., Kurs., Annenburg], eine Zeitlang schnattern: zuosis nuoded pagalmā Līg. Jēk., [Preekuln].

Avots: ME II, 773

nodēdēt

nùodẽdêt,

1): kâ dūmi tur varēja n. (dahinschwinden)
pa ēkas augšu? Frauenb.; ‡

2) längere Zeit allmählich verwitternd daliegen:
uozuoli, samelnējuši un sasprē̦gājuši, jau var˙būt simtiem gadu nuodēdējuši slapjajā tumsībā Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 39

nodžergzdēt

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782

nodžergzdēties

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782

noīgt

I nùoîgt,

[1) = saîgt MSil., Kursiten; "nuobē̦dāties" Plm.;

2) sich abquälen, müde werden, schaflos die Zeit verbringen
N. - Peb.]: mana acs ir nuoīguse Psalm 6. 8. [ja cilvēks nav gulējis, tad saka, ka viņš nuolīdzis N. - Peb.; ohne ernste Beschäftigung weilen müssen": šķūtnieki nuoîga visu dienu Vank.]

Avots: ME II, 790, 791

nokārst

nùokãrst [li. nukáršti], intr., reif, alt werden, altern, veraltern: kāds kuŗš, dzimis, tāds viņš nuokārst Durben. [tuo dienu, kad mēs nuokāršam un ve̦ci kļūstam Manz. Post. II, 87.] rudzi ir tīri nuokārsuši, der Roggen ist schon stark gereift. nuokārsušu (Var.: nuobriesušu) uogu rāvu BW. 11370. nuokārsis cilvēks, ein abgelebter Mensch.

Avots: ME II, 796

nokārt

nùokãrt [li. nukárti], tr.,

1) herabhängen, herabhängen lassen:
staigā galvu nuokāruse BW. 23577. viņa nuokaŗ de̦gunu MWM. VII, 366. ieva, ziedus nuokāruse, gaida pilnu mēnesīti RKr. XVI, 150;

2) erhängen:
trīs nuošāvu, trīs nuokāru BW. 12683. gari... ap pusdienas laiku nuokaŗuot cilvē̦kus LP. VII, 62; gew. pakārt;

3) bestimmen (von der Schicksalsbestimmung der
Dē̦kla): man Dēklīte nuokāruse meitā mirt, vainakā BW. 27368. Refl. - tiês,

1) herab-, hinabhangen:
jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kaudz. lūpas nuokārušās līdz krūtīm LP. IV, 227. mati nuokārušies pār muguru VII, 641;

2) sich erhängen:
(saimniece) tur˙pat pie bē̦rza nuokārusies LP. VII, 62 (gew. pakārusies) JK. V, 66.

Avots: ME II, 796

nokasīt

nùokasît [li. nukasýti], tr.,

1) abschaben, abkratzen:
mēs jumtu nuokasīsim, tad sniegs iekšā Tr. tā kaķe varēja, kuo gribēja, nuo mēles nuokasīt, sie kann von den Fingern saugen St.;

2) abharken:
lielākie akmentiņi nuokasīti ceļa malā Aps.;

3) durchprügeln:
bē̦rni tik labi jānuokasa Dond. [Refl. - tiês,

1) sich abkratzen:
bē̦rns nuokasījies jē̦ls Bauske. čigāns nuokasījās vien aiz ausīm Bauske;

2) scharrend sich fortbewegen:
ar muokām nuokasījāmies nuo sēkļa Warkl.;

3) (zur Genüge) eine Zeitlang harken:
n. sìenu visu dienu C.;

4) eine Weile zanken:
visu dienu ar viņu nuokasījuos Daugeln;

5) eine Weile vergebens suchen:
nuokasījās vien pēc kāda vārda, bet nebija kuo teikt Lis.]

Avots: ME II, 794, 795

nolaist

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807

nolecināt

nùolecinât, tr., fakt. zu nùolēkt, herab -, hinabspringen machen, lassen: nuo lakatas gailīti nuolecināšu Ltd. 862.

Avots: ME II, 809

nolekt

nùolekt, s. nùolēkt.

Avots: ME II, 809

noļēpēt

‡ nuoļêpêt 2 Siuxt, = nùoļẽpt: visi luopi nuoļēpējuši (ar mē̦slu lēkšām aplipuši).

Avots: EH II, 65

nonērst

nùonērst: asaŗi pa sēkļiem nuonērš Auleja.

Avots: EH II, 72

nopekstēt

nùopekstêt,

[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;

2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;

3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]

Avots: ME II, 827

nopietnīgs

nuõpiêtnîgs Lautb., nuõpiêtns [auch Serbigal, AP., nùopìetns 2 Kl., Nerft, Preili, nuôpiêtns 2 Līn., Salis],

1) anhaltend, fortdauernd
Kokn., Erlaa n. U.;

2) [nuõpiêtns C., N.-Peb., Bauske, nuõpiêtns Wandsen, nuôpiêtns 2 Widdrisch], ernst, ernsthaft
Kronw.: jums atnest visai nuopietnīgu ziņu Lautb. Marģeris 122. nuopietns cilvēks, darbs. nuopietni prasīt Līv. racēji strādājuši nuopietni LP. VII, 1060;

[3) wichtig; genau
Kronw. n. U. - Vgl. le. pietis "Starrkopf".]

Avots: ME II, 829

nopurēt

‡ nuopurêt, erzittern (?): durvis piecirzdama tâ, ka rijas sienās siju starpā ieklātuo ... sūnu lēkšas nuopur Janš. Mežv. ļ. II, 470.

Avots: EH II, 78

norakstīt

nùorakstît,

1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;

2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;

3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;

4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.

Avots: ME II, 836, 837

norūķēt

nùorũķêt, tr.,

1) sorgsam in Ordnung bringen, abräumen:
vecenīte savas mantas nuorūķējuse, ka ne˙kas nestāv nevietā Druw. n. RKr. XVII, 70;

2) abnutzen, [misshandeln Salis n. U.], abquälen: zirgu, cilvē̦ku;

3) verbieten
[Erlaa]; beseitigen, [vertilgen U.], verdrängen: nuolēma turpmāk nuorūķēt baznīcas upuru ķeseli Latv. ieradums, kas bez žē̦lastības būtu jānuorūķē MWM. VII, 157. vajag tik nuorūķēt zināmus kavēkļus Vēr. II, 81;

[4) konfiszieren
L.;

5) verweisen, schelten
Peb., Erlaa n. U.].

Avots: ME II, 842

nosa

nùosa,- auch nùoza-, Präfix.

infigiertes Reflexivpronomen im hochlettischen, zum Teil auch im mittellettischen und tahmischen Dialekt, z. B. nùosabīt statt nùobītiês. nùosabrēkt od. nùosabrēktiês st. nùobrēktiês. lm Volksliede zuweilen noch vom Verb getrennt: nuosa skaņi gavilēju BW. 223; 632; 739, 3; 28329, 1.

Avots: ME II, 842

nosārtot

nùosā`rtuôt,

1): vīnstīgām, kas agruo salnu nuosārtuotas Daugava 1936, S. 105; ‡

2) intr., rötlich (rot) werden:
kuoku lapas bija nuosārtuojušas Vanagu ligzda 182. ‡ Refl. -tiês, sich rötlich (rot) färben : nuosārtuojusies un nuobalsinājusies kâ lelle Jauns. Augšz. 211. jau rīta puse nuosārtuojusies; lēks drīzi saule Vank.

Avots: EH II, 84

nosukāt

nùosukât [li. nušukóti], tr.,

1) abkämmen, abstriegeln, abputzen:
matus; zirgus ar sukām, ar skrāpi. atjāj Jāņa vakarā nuosukātu, nuoglaudītu BW. 32933;

2) abhecheln;

3) aufessen:
viņš nuosukājis ve̦se̦lu nuku maizes;

4) ab-, durchprügeln:
tē̦vs rājas, suolīdams nuosukāt MWM. X, 434;

5) zurücklegen:
sešas jūdzes lēkšus braucu, kâ sukāt nuosukāju BW. 29768. [Refl. -tiês, sich abkämmen.]

Avots: ME II, 861

notrikt

nùotrikt,

1) "?": miļņam kucīte nuotrikuse BW. 8076;

[2) "nuolēkt" (?) Kursitenl.

Avots: ME II, 877

novērst

nùovḕrst [li. nuver̃sti "hinabstürzen"], tr.,

1) abwenden:
Jānītis nenuovērš acis nuo lagzdām MWM. X, 244. tad nuovērs savu cē̦luo vaigu! Rainis. [dievs... nenuovērsīs savu vaigu nuo jums Glück II Chron. 30, 9;]

2) abwenden, ablenken, beseitigen:
visus šuos kavēkļus nuovērsa kalta nauda Pūrs I, 121. viņa gribēja zē̦nam nuovērst pērienu Laps.;

3) abwenden, abwendig, abspenstig, abtrünnig machen:
tad viņa... bē̦rnus nuo manim pa˙galam nuovērsīs A. XX, 412. Refl. -tiês,

1) sich ab-, wegwenden, abweichen:
jauneklis kâ iztrūcies nuovērsās Neik. ļaudis nuo viņa vēl vairāk atrausies uu nuovērsīsies Latv. lizumniešu izluoksne nuovēršas nuo rakstu valuodas RKr. XVII, 89. Lokal mit z statt s im Stamme: nuovērzās A. XX, 2I3. nuovērzās un nevis nuovērsās pruojām MWM. X, 473;

2) nuovērtīsies vēl, du wirst noch herunterfallen
Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 885, 886

padēls

padê̦ls, padêlis 2 Nigr.,

1) der Stiefsohn:
viņa izce̦p padēlim (padē̦lam) ceļa kukuli LP. VI, 1006;

2) das Geschwür:
trumus sauc vēl šādi: audzēknis, padē̦ls Etn. IV, 5.

Avots: ME III, 16

padot

paduôt,

1): kuŗa tam kuopā ar tē̦vu vārdu (ihr Jawort)
pade̦vusi Ciema spīg. 64;

3): pade̦vuši labu rīt[u] Tdz. 55805; ‡

5) (etwas Schweres) ein wenig weiterrücken (tr.)
Kaltenbr.: šitī istaba vairāk uz vienu galu paduota par kādu pakšu; ‡

6) tagad padeva jaunam mēnešam "jetzt beginnt der Neumond"
Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

4) ein wenig weiterrücken
(intr.; r. податься): pēkšņi akmins pasadevēs uz sāniem Pas. VII, 325. Subst. pade̦vums: pie tā paša (sc.: ce̦pures) pade̦vuma būsi muna ļaudaveņa BW. 29799, 2 var.

Avots: EH II, 129

paklunčoties

paklunčuôtiês, pakluņķeruôtiês, sich mühsam bewegen; sich kaum fortschleppen können: kur ve̦cs, slimīgs cilvēks vairs pa ganiem paklunčuosies? Naud. vai varēsi vēl pakluņģeruoties? Kleinb.

Avots: ME III, 46

paknaisīt

[paknaisît, ein wenig kratzen: p. pakausi Warkl. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig kratzen
Drosth.: grāvracis nuoņurdeja, paknaisījās, tad pēkšņi... uzlēca sē̦dus Veselis Saules kapsē̦ta

Avots: ,

paldums

‡ paldums "?": viegli pārtecēju ... linsēkliņas paldumiņu (zirnīša paldumeņa 44729), apīnīša vieglumiņ[u] Tdz. 39605.

Avots: EH II, 150

palēcenis

‡ palēcenis, = palēcekne: nevajaga ... ne˙kāda palēceņa, uz kuŗa uzkāpt, palēkties un tad tikt debesīs Janš. Mežv. ļ. I, 240 (ähnlich II, 142).

Avots: EH II, 150

palikt

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

pamēglis

pamēglis Für., Elv., Naud., pamẽklis Kand., Nigr.,

1) das Gespenst
Elv., Naud.;

2) der Taugenichts, Nichtsnutz, Lump, Lümmel
Nigr., Kand.; pamēklis"kam darbs neveicas" Gold. ak tu pamēglis, kâ nuobaidīja! Kleinb. vai tādam stulbam pamēklim arī prāts! A. v. J. 1892, 1, 247. [žē̦l, ka tam pamēklim ausi pa˙visam neatrāvu Janš. Dzimtene V, 366. pamẽglis MSil. "wer mancherlei erfolglos zu tun versucht."]

Avots: ME III, 70

pārmetu

pãrme̦tu, Adv., über die Massen, allzu Ruj. n. U.: viņš pie šī darba man dara pārme̦tu lielu kavēkli LA. Zu me̦ts.

Avots: ME III, 166

pārplauzt

[pãrplaûzt 2, -plaustu, plauzu "pēkšņi pārplūst" (?): kad ūdens pārvārījies, tas pārplaust (?) pār trauka malām Mesoten.]

Avots: ME III, 170

pārtriekt

pãrtrìekt, tr.,

1) hinüberjagen:
zirgus pār upi;

2) entzweihauen, spalten:
es jūsu pieres pārtriekšu tâ˙pat kâ ve̦cus puodus MWM. X, 892. [es tādam pamēklim nagus pārtriektu, ja viņš man durtuos klāt Janš. Dzimtene IV, 210].

Avots: ME III, 184

pārvaldīt

pãrvàldît: Pēterim circen[i]s mājas pārvaldīja Tdz. 54076; vorherrschen: arī šeit liekas pārvaldām ze̦mgaliešu piedēklis -ene FBR. I, 49.

Avots: EH XIII, 215

pasmidzināt

[I pasmidzināt, beschädigen: ļauns cilvēks viņa guovi pasmidzinājis Für. I, unter smidzināt.]

Avots: ME III, 103

patapt

patapt [li. patàpti], intr.,

1) Zeit gewinnen, Musse haben, wozu kommen:
ja tu pate nepatapi, lai šūpuoja vēja māte! BW. 1705. dienu vest nepatapu, kungi dzina dze̦namuo 18411. saucat, vīri, kuŗš patapa! 30132, 3. [pa acu galiem dabūju drusku paredzēt, bet saieties nepatapu Janš. Dzimtene 2 II, 185.] tik ķēniņš vēl patuop ielēkt kuģa laiviņā LP. IV, 111;

2) gelangen, kommen, geraten, können:
bet nu ieticis tādā muklājā, ka ne+kur patapt LP. IV, 233. izklīda ve̦lni, kur patapdami VII, 257. vaļā patapt, sich befreien, galā patapt, fertig werden: beidzuot patapis vaļā LP. VI, 446. viņa tuomē̦r patapa galā LA.;

3) das Part. patapdams wird zuweilen in der Bedeutung von
patapen gebraucht: rāmi, rāmi, patapdams nāk nuo jūŗas pē̦rkuoniņš BW. 33683, 7. dē̦lu māte patapdama sauca mani jaunaviņu 23471.

Avots: ME III, 119

patrepalēt

patre̦palêt, tr., etwas schütteln: patre̦palē atslē̦gu! tad atlēks pati vaļā.

Avots: ME III, 124

peķināt

‡ peķinât, schlecht mauern PV.: kuo nu peķini! tāds piemūrējums nestāvēs: atlēks un nuolups.

Avots: EH XIII, 220

pelekšņi

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

pērškaunīcas

‡ pḕrškaunīcas 2 Borchow, Lubn. "kāda auga sēkliņas, līdzīgas cērmju zâlēm, kuŗu dūmuos svēpē pārbijušuos bē̦rnu".

Avots: EH XIII, 229

pēršnuma

pēršnuma zâle, Kreuzblume (polygala L.) RKr. II, 75; vgl. pēkšuma zâle und pēšņi II.

Avots: ME III, 210

pēšņi

I pèšņi 2 Erlaa, Nerft, Warkh., Bers., Adv., = pēkšņi: bē̦rns pēšņi satrūkstās mieguos Buschh. pēšņi iesaucas Blaum. Pie skala uguns 129.

Avots: ME III, 211

pēšņs

pēšņs, = pēkšņs: pēšņas eksplōzijas MWM. X, 596. pēšņa ce̦nu krišana Celm. pēšnums RKr. XII, 21, eine Krankheit, die von jähem Schreck ("satrūkšanās") entsteht. Zu pēši; zur Bildung vgl. z. B. nuokrišņi zur Wurzel krit- in krist.

Avots: ME III, 211

piebrēķēt

pìebrēķêt, Mangel leiden; ermangeln U.: svainīšam alutina piebrēķē BW. 19667. tev maizītes piebrēkēja (Var.: pietrūka) BW. 21508 var. man klaipa piebrēķējis, ich bin an Brot zu kurz gekommen Ermes. man jau balss grib piebrēķēt Diez. brēķēt, "mangeln, gebrechen" aus mnd. breken.

Avots: ME III, 240

pieduris

piẽduris, ein Stöckchen, eine Stütze: (sēkliniekiem) vajaga tik piedurt piedurus,... lai stiebriņus vējš neaplauza Janš. Dzimtene 2 II, 448.

Avots: ME III, 246

piekraste

piẽkraste Drosth., Nigr., Bauske, piekraste Arrasch, piēkraste 2 Adiamünde, das Ufer samt der nächsten Umgebung, das Ufergebiet: vīnuogas, kuru dzimtene ir Kaspijas jūras dienvidus piekraste A. v. J. 1899, S. 68. smilšainajā Baltijas piekrastē Jaunā Raža IV, 11. viņš atruodas piekrastes malā A. v. J. 1898, S. 349. viņi nāca tuvāk un tuvak piekrastei Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME III, 259

piekrist

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. 2 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260

pielukšināt

pielukšinât, = pielabinât AP.: ķēkša gribējuse pielukšināt zaldātu pie sevis Austriņš K. Glūns 36; mit List heranlocken (namentlich Tiere) Schibbenhof, Libau.

Avots: ME III, 269

piepe

piêpe Wolm., Kr., PS., C., piepes, der Schimmel, Kahm U.; "Gewächs an Bäumen, als Moos, Schwamm" L.; piêpe 2 Wain., Nigr., der Holzschwamm: akas sienās ir apaugušas ar piepēm Wain. bē̦rza piepe Apst. II, 12. skuops kâ piepe Bers., N.-Peb. piepe U., ēku piepe Konv. 1 667, der Hausschwamm (merulius destruens); plepe, boletus ignarius Mag. IV,2,70. "ein weinerliches Kind" Kreuzb. Wahrscheinlich (nach Būga Aist. Stud. 87 und 110) identisch mit li. kémpė "Schwamm" (zum k-p aus p-p vgl. le. dial. kumpis "die Pumpe" und pakuope); vielleicht zu pît "flechten" (vgl˙d. "Flechte").

Avots: ME III, 278

pievīt

pìevīt,

1) windend, flechtend anbringen, anbinden, fesseln:
Dēkla vija pinekliņu..., pievij (Var.: piepin) dažu mātes meitu pie netikla tē̦va dē̦la BW. 12001, 1 var.;

2) viel, zur Genüge winden, flechten, fertigwinden, -flechten:
raibas vien man telītes, . . . diezgan darba tautiešam zīda valgu pievijuot BW. 16467. kur stārkis sev pērkļus pievijis MWM. IX, 149. Refl. -tiês, windend sich anknüpfen, sich mit etw. verbinden: tad dziesma pievijās MWM. VI, 327.

Avots: ME III, 311

pīkšēt

pīkšêt (unter pĩkstêt): "sīkā balsī brēkt" Seyershof: krauklis ne̦m kunnu mutē, un kunna pîkš 2 vie[n].

Avots: EH XIII, 240

pilns

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pirksts

pìrksts Wolm., Selb., Gr.-Buschhof, dial. pìrsts (li. pir̃štas, urslav. *pьrstъ "Finger"), der Finger, (kãjas pirksts) die Zehe: Sprw. nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. kas ātri ķer, tam pirksti deg. viens pirksts sāp, visi līdza cieš. gribē̦tu nu visus pirkstus nuokuost. kas vienreiz pirkstu ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. citādi ciivē̦ks labs, tik pirksti par gariem. pirksti kâ tapas. mazais pirkstinš, der kleine Finger. pirkstu galuos iet U., auf den Zehen gehen. pēdējie slējās, priekšējiem uz ple̦ciem atspiezdamies, pirkstu galuos Kaudz. M. 327. cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. glups kâ pirksts MWM. IX, 41. skaitīt uz pirkstiem MWM. VIII, 365. tas ir skaidri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. vēl viena pirksta platuma tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. nepaceļ pie darba gan˙drīz ne pirksta Alm. Kaislību varā 66. grasīties ar pirkstu LP. I, 181. pirkstus nuokuost; pirkstu pirkstā kuost, sich in die Finger beissen Peb., Sessw. n. U.: aiz skaudības tik tik pirkstus nav nuokuoduši LP. IV, 57. pirkstu ierūsēšana nuozīmē drīzu nuomiršanu tuvuos raduos Etn. II, 191. dieva pirksts, Gottes Finger. dieva un ve̦lna pirksti Lis., (die Wurzelknollen der) orchis latifolia. ve̦lna pirksti Aahof "vēdzeles kuņģa piedēkļi". Nebst apr. pirsten "Finger", acc. pl. prēipīrstans "Ringe" vielleicht zu mnd. vorst, ae. fyrst, ahd. first "Spitze, Dachfirst", ai. pṛṣ̌thám "hervorstehender Rücken, Gipfel", av. paršta- "Rücken", la. postis (wenn aus *porstis) "Pfosten" u. a., s. Brugmann IF. XI, 285, Solmsen IF. XXXI, 454, Trautmann Wrtb. 220, Walde Vrgl. Wrtb. II, 35.

Avots: ME III, 223, 224

pirmītnējais

pirmītẽjais, der frühere, vorhin gewesene: pirmitējā saruna sākās nuo jauna LP. VII, 579. pirmītējais satikšanās priēks... bija aizbēdzis Apsīšu J. Bag. radi 27. atspītēt par pirmītējuo piezuobuojumu Vīt. 64. saviem pirmītējiem vārdiem pretī runā A. v. J. 1897, II, S. 134. pirmītējie Pētera vārdi kuoda sirdī Blaum, Pie skala uguns 113.

Avots: ME III, 226

plaisa

plaîsa PS., C., Kl., Kr., Wolm., N.-Peb., Lis., Schwanb., Arrasch, Jürg., Golg., plaîsa 2 Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Behnen, Bauske, plaĩsa Wandsen, Dond. Li. plaiša ), der Riss, die Ritze: kre̦kls, kam vietām lielas plaisas Vēr. I, 1033. klinšu aizas un plaisas A. XI, 692. cik veikli varēju lēkt pār platām plaisām! A. XI, 592. divas daļas, starp kurām atruodas maza plaisiņa Vēr. II, 1175. kukainīši rāpjas iekšā un ārā nuo neskaitāmām šķirbiņām un plaisiņām Vēr. II, 415. kad starp viņu un dē̦lu nebija vēl ne˙kādas plaisas Saul. II, 36. Zu plīst.

Avots: ME III, 315

pleda

ple̦da, ein flacher Kuchen aus Gerstenmehl Dond., Wandsen. Auf plada beruhend, oder (nebst pledēkša) verwandt mit an. flatr, and. flat "flach", ahd. flazza "Handfläche"?

Avots: ME III, 333

pliķeris

pliķeris, ein Armer, ein Habenlchts: tāda pliķeŗa dēļ izbrāķēt bagātu cilvēku! A. v. J. 1902, S. 406. viņa neietu pie kāda nekāda pliķeŗa saimnieķeļa A. v. J. 1903 S. 26.

Avots: ME III, 345

plūšķēt

plùšķêt 2 Golg., Schwanb., Sessw., Saikava, plùškinât 2 Stomersee, intr., plätschern : ķēkī dzirdama... ūdeņa plūškēšana - tur māte mazgā veļu Rīg. Av.; plùšķinât 2 Golg., Saikava, plùšķinêt 2 Warkl., schwirren (mit den Flügeln). Vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 363

puplakši

puplakši U., RKr. II, 74, Etn. III, 159, puplači Mag. IV, 2, 64, U., puplakšķi Gold. n. Etn. I, 67, puplašķi Mag. IV, 2, 77, pupulakši Selsau, Neugut, N.-Bartau, pupulakšas BW. 32367 var., pupulakšķi 32367, 1, pupulâkša PS., pupulaksti BW. 32367, 6 var., pupurlakši Rönnen, BW. 32367; 32680, pupurlãkši Drosth., N.-Peb., pupurlaukši BW. 32367, 6 var., pupulekšķi, pupulēšķi 32367 var., pupulēkši Golg. (mit ê), A. XXI, 203, puplêkši Lis., pupulapas U., RKr. II, 74, Dreiblatt, Fieberklee, Bitterklee (menyanthes trifoliata L.). Zu pupa˙laksti; vgl. li. pùplaiškiai "ein Wasserkraut mit Blättern, die den Bohnenblättern ähnlich sind".

Avots: ME III, 414, 415

puse

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene 2 I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

putns

putns

1): ne˙viens p. tâ nedzied BW. 3215; 4159. meža putni 2684. putniņš sēd zariņā 2681. - alkšņu od. elkšņu putniņš, der Stieglitz
P. Alunāns; aukstais p., der Buchfink Ahs.: kad a. p. sāk brēkt, tad būs auksts laiks; aukstuma putniņš, das Rotkehlchen Salis; kārklu putniņš: "emberica schoenislus" (ME. III, 441) zu verbessern in "emberiza schoeniclus";

4): kad lika šūt ce̦pures, tad iekšpusē lika ādu un ārpusē drēbi un tuo putnu (Pelzwerk)
riņķī gar pieri Seyershof.

Avots: EH II, 339

raibs

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469

raisīt

ràisît (li. raišýti "fortgesetzt ein wenig binden") C., N.-Peb., Walk, Neuenb., PS., Arrasch, raĩsît Selg., Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Wolm., Jürg., Nitau, Līn., Tr., Iw., raîsît 2 Bl., Salis, Dond., Kandau, Ekau, ràisît 2 Kl., -u, -ĩju, tr.,

1) reissen
St., Bergm. n. U.; lösen, loslösen, losbinden, losreissen: Sprw. jauns mazgls vîegli raisāms. viņa raisīja kukuļa nastiņu vaļā Kaudz. M. 18. re̦dzu pîrmuo zaru, kas lapas raisīt sāk Rainis. jau rudzīši vārpu raisa BW. 27958, 1. saules stars raisa nuo ruožupumpura... skaistākuo zîedu Austr. kal. v. J. 1893, S. 41. visus debess spēkus es varu raisīt R. Sk. II, 86. šķir, dieviņ, manu celu, raîsi manu vaiuodiņu! BW. 32154. mēies kâ raisīt raîsīja vaļā uz valuodām Aps. VI, 9;

2) binden
Biel. n. U. Refl. -tîês,

1) sich lösen, loslösen, losmachen, losbinden, losreissen:
lapas jau nuo kuokiem raisās J. R. IV, 25. vai puķītes nezied vis jaukāk, kad pumpurīši vaļā raisās? Mācītāja meita 4. kad nuo jauna ruozes raisās Rainis. (tautu meita) nuostu manus svārkus grūda, nuostu pati raisījās (Var.: virzījās, lavījās) BW. 25000, 4. daba raisās iz pirmiem ziediem Aus. I, 53. muiža raisās nuo zemniekiem nuost Vēr. I, 1435. nuo ve̦lna nagiem vaļā raisīties LP. II, 76. valuodas raisīt raisījās MWM. VI, 610;

2) sich auflösen
(in einer: Flüssigkeit): kaļķi vîegli raisās MWM. VI, 731;

3) gedeihen:
Sprw. kad pupas ziedet taisās, tad meitam pupi raisās. saimniecības raisīt raisīsies Purap. Kkt. 135. Zu rist "binden".

Avots: ME III, 470, 471

raujums

‡ raujums,* die Anwandlung, der Drang, Impuls: pēkšņā raujumā Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2.

Avots: EH II, 357

rēceknis

II rēceknis, ein (eine Stute wittemd) heftig wiehernder Hengst od. ein nach Futter schreiendes Schwein Vank.; jem., der sehr laut spricht od. schreit A.-Schwanb.; zu rēkt.

Avots: ME III, 517

rēceniski

rèceniski 2 smiekli, hässliches, lautes Lachen mit weit geöffnetem Munde Lös., Aahof, Golg., Schwanb.: savus rēceniskuos smieklus ("gutturales Lachen" Vank.) smiedamies RA. Wohl zu rēkt.

Avots: ME III, 517

rēciens

rêciens 2 Karls., der Schrei, das Gebrüll: zvē̦ra rēciens A. XI, 470. rèčka 2 Mar. n. RKr. XV, 133, comm., einer, der unartig, nückisch, weinerlich ist: ir gan rēčka, nevar apklausīties vien! Zu rēkt?

Avots: ME III, 517

rēcin

rècin, Adv., zur Verstärkung von rèkt: rēcin rēce... kumeliņi BW. 13370, 2. rēcinât (li. rèkinti) C., N.- Peb., fakt. zu rēkt, schreien, brülien machen Wid., Warkl., Gr.-Buschhof, Schwanb.

Avots: ME III, 517

recins

recins (acc. s. -nu und -ni ) Mar. n. RKr. XV, 132, = receknis, recēklis, der Gallert; recinis, Geronnenes Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 501

redzeklis

redzeklis,

1) redzēklis Lubn., = redze, das Gesicht, der Gesichtssinn;

2) das Auge
Gr.-Buschhof: susuriņš luopus dze̦n gar dzirdekli, gar re-dzekli (gar redzekšļiem BW. VI, S. 162)... (Rätsel: der Kamm beim Kämmen) BW. VI, S. 161; RKr. VII, 1175;

3) "?": māja sagŗūs, ka neatliksies nei redzekļa Dr.;

4) redzēklis "etwas Sichtbares"
Warkl.

Avots: ME III, 502

rēķināt

rẽķinât, rēķenēt, -ẽju L., Diez, U., rechnen; beachten, der Mühe wert halten: citam naudas ne vērdina, tūkstuošiem rēķināja BW. 12737, 5 var. skauģis manus kumeliņus ik vakara rēķināja 29959. viņš tuo ne˙maz nerēķina, er macht sich daraus nichts, beachtet es nicht U. voi tu vari rēķenēt, ka tas pareizi ir? kannst du meinen, dass das recht ist? U. Refl. -tiês, rechnen, abrechnen, eine Rechnung abschliessen Spr.: Sprw. dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. tie rēkinājas kâ žīdi pie strimalu tuoveŗa Etn. 1V, 121. Subst. rēķinâšana, das Rechnen; rēķinâšanâs, das Abrechnen; rẽķinums, s. rẽķins; rẽķinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rechnens; rẽķinâtãjs, wer rechnet. Aus mnd. rekenen.

Avots: ME III, 520

rekslis

rekslis: uz augšu un zemi lēca, kâ salmu lēkšķe pa kratāmo reksli Zeibolts.

Avots: EH II, 365

režģis

režģis (li. rẽzgis "Geflechte, Korb"),

1) das Flechtwerk
U., Geflecht Dr.; etwas Verworrenes, ein Wirrsal; verworrenes od. verwickeltes Garn (režģi) Mar. n. RKr. XV, 133; eine Masche im Geflecht: pamazām sāka režģis atrisināties Purap. tavs asais zuobs lai dzīves režģu me̦zglu uz reizi pārcē̦rt Rainis. grūtî duomu režģi A. v. J. 1898, S. 68. kre̦klam bij caurumu tik˙pat kâ režģu sietam Aps. IV, 53;

2) eine Flechte od, von Binsen geflochtene Decke
Elv.; eine Strohdecke, die im Winter als Schutz vor Kälte vor die Fenster gedeckt wird Alt-Ottenhof: (luogs) bija ārpusē aizse̦gts ar salmu režģiem Janš. Dzimtene V, 184;

3) oft der Plur. režģi, das Flecht-werk auf der Ragge
U., Nigr., Gold. n. Etn. I, 122, Luttringen, Briņķi (bei Hasenpot), Lasd., Naud., eine auf den Boden des Wagenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke, bestehend aus fingerdicken Haselnussstöckchen, jungen Tannenbäumchen od. Wacholderstecken, die an mehreren Stellen mit einer Schnur eng aneinandergeflochten sind Neu-Bergfried, Bielenstein Holzb. 548, 559 (mit Abbild. S. 549);

4) ein geflochtenes Behältnis
Bielenstein Holzb. 359; "ein aus Stricken angefertigtes Netz, worin man Heu für eine weitere Fahrt mitnimmt" Etn. I, 45: Pēteris izceļ nuo ratiem režģi siena Purap. dē̦ls piekratījis režģus ar sienu LP. VI, 435;

5) das Riegensieb
U., Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.; hier auch: režģu siets), Grosdohn n. Etn. I, 137, Lemburg, Lieven-Behrsen, A1t-Ottenhof, Serben, Saussen, IV.-Peb., Mar., A. XI, 17I ;

6) = lauku laidars, die Hürde Elv. Nebst re̦zga, režģît, rēkšķis usw. zu li. rèksti (prs. rezgù) "stricken", rẽkstis "Heusack", ai. rájju-ḥ la. restis "Strick", ae. resc "Binse", s. Walda Vrgl. Wrtb. II, 374, Trautmann Wrtb. 245, Bezzenberger BB. I, 68, Fortunatov Sāmav. 121 und BB. III, 591, Karsteu Germ: finn. Lehnwortstudien 153 f.

Avots: ME III, 516

rēžņi

rẽžņi "= pēkšņi (plötzlich)" Ziepelhof, Bixten, Gr.-Sessau, Würzau, Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 521

ricas

ricas,

1) "die kleinen Streifen am offenen Ende eines Handschuhs"
Blieden n. Etn. 11. 177;

2) s. rice. Wohl nebst li. rikià (Daukša) "Reine"
und ai. rēkhā "Streifen" u. a. zu le. rika.

Avots: ME III, 522

rieba

riêba: riebas ... nuo ... piedzeršanas lēksies Lange Latv. ārste 43.

Avots: EH II, 377

riets

rìets 2 : saule jau rietā Anna Dzilna 25. uz rietu zemēm Virza Herc. Jēkabs (1937), S. 13.

Avots: EH II, 380

rika

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt 2 , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524

rīkle

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

ritināt

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

rude

rude, ein Mädchen od. eine Frau in roten bezw. braunen Kleidern: lec, rude, pa˙priekšu, pelēķe pakaļ! visu pakaļ ielēks strīpainīte RKr. XVI, 124.

Avots: ME III, 553

rūpēt

rũpêt: Annai sāka r. siltums Jauns. Raksti VII, 59. jām ar te rūp (von Schafen, die ins Getreide gehen wollen) Kaltenbr. rūp izlēkt nuo ratiem ebenda. kam ne˙kas cits nerūpuot Pas. IV, 271. Zur Etymologie auch Ljapunov Ann. acad. scient. fenn., ser. B., XXVII, 126 f.

Avots: EH II, 388

sabokstīties

‡ sabuokstîtiês "?": (zirgi) pie grāvja sabuokstījas pa labi, pa kreisi, baidīdamies lēkt pāri uz lielceļu Veldre Dēli un meitas 4.

Avots: EH II, 399

sačamarēt

sačamarêt,

1): bē̦rni sačamarējuši (sajaukuši) biezputru N.-Peb.; Verschiedenes zusammenmischend unschmackhaft machen
Jēkabnieki: putra tâ sačamarē̦ta, ka ne˙maz nevar ēst; ‡

2) heimlich suchend auffinden
Sermus.

Avots: EH II, 400

sačerkstelēties

sačerkstelêtiês, sich zusammenkrollen: pākstis sačerkstelējas tik pēkšņi un sparīgi, ka sē̦klas uz visām pusēm sprē̦gāt izsprē̦gā Karls. mati sačerkstelējās tādās nelielās spruodziņās Seifert Chrest. III, 3, 43. kuoku lapiņas sāka sačerkstelēties Celm. viņa duomu pavediens aprāvās un sačerkstelējās Baltpurviņš I, 149.

Avots: ME II, 605

sadakstīt

‡ III sadakstît (?) "(beim Herstellen eines Daches) mit Dachziegeln (dakstiņi) belegen" Jēkabnieki, Ruhental: viņš sadakstījis jau pus˙jumtu ar dakstiņiem.

Avots: EH XVI, 402

sadārdzēt

sadārdzêt, intr., stark poltern: (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291,8.

Avots: ME II, 608

sagļemzāt

sagļe̦mzât, langsam zerkauen, langsam essen: kamē̦r tu sagļe̦mzāsi, tikām jau saule divreiz uzlēks un nuoies Ulpisch.

Avots: ME II, 627

sagulēt

sagulêt,

1): neļauj ... dzē̦rājam ... palaga s. Tdz. 47774. ‡ Refl. -tiês, sich lagern, sich senken, fest werden:
velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns. Raksti III, 17. zeme sagulējusles sīkstā ve̦lē̦nā J. un v. 179. zeme ir sagulējusies, sazē̦luse Iw.

Avots: EH XVI, 411

saīgt

sa-îgt, intr., mürrisch, widerwillig, verdriesslich werden; etwas nicht leiden können od. wollen, mit Widerwillen empfinden, ansehen: ķēniņš jau saīgst LP. 1V, 131. viņš, saīdzis un savēlies, tai ne vārda neatbildēja MWM. v. J. 1896, S. 458. viņa izskatās saīguse un apmieguojusēs Vēr. I, 1330. saīdzis un tiepīgs cilvēks Turg. saīdzis prāts, verdriesslicher Sinn U., Muižn. per. 7. Belmonts rādīja saīgušu seju RA. viņš tikai saīdzis saviebās Vēr. II, 142. saīgušas acis, vom Rauche angegriffene od. sonst schmerzhafte Augen U. - Subst. sa-îgums, der Ärger, der Widerwille, der Verdruss, die Verstimmung: vai saīgums bija par Rūdolfu? JR. V, 63. saīgums... izzudis nuo sejas Janš. Dzimtene V, 220.

Avots: ME II, 638

saimniecība

sàimniẽcĩba, die Wirtschaft, die Haushaltung; der Hausvorstand U.: kaut kuŗa meita nāks šitādā saimniecībā Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 33. saimniecību turēt Kaudz. M. 97, wirtschaften, die Wirtschaft führen, eine Wirtschaft halten, saimniecības ēkas, die Wirtschaftsgebäude. saimniecības piede̦rumi od. lietas, die Wirtschafts-, Haushaltungsgegenstände: bļuodas un citas saimniecības lietas BW. III, 1, 73.

Avots: ME II, 635

saliet

saliêt, tr.,

1) zusammengiessen:
ūdeni un pienu. kuopā salieti burti Konv. 2 2468;

2) eingiessen, (heftig) giessen
(perfektiv): saliet glāzēs tēju Kleinb. st. 43. salēja brandvīnu, dzēra un ēda R. Sk. II, 146. pirtī garu salējuši BW. 27294;

3) saliešu tev pa muguru...! ich werde dich durchprügeln!
Tirzm. Refl. -tiês, zusammenfliessen: viss viņa spēks salējās atvē̦ztajā ruokā A. XXI, 31.

Avots: ME II, 674

salikt

salikt, tr.,

1) zusammenlegen, zusammenfügen:
salikt ruokas, die Hände zusammenlegen, falten. salikt acis, die Augen schliessen: līdz actiņas vien saliku, māsa nāca muodināt BW. 27792. Galdiņš tuo nakti acu nesalika Saul. III, 55. nee̦smu ne acu salicis (ich habe garnicht geschlafen) Kav. vai jūs bija dievs salicis, - abi vienu daiļumiņu? BW. 21353. - cilvēks labi salikts iekš sevis, ein Mensch von wohlgeordnetem Gemüt U.;

2) legen, stellen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
ēdieni salikti, dzērieni ielieti LP. V, 357. salikt ēdienu galdā Aps. III, 5;

3) setzen (beim Druck).
Refl. -tiês,

1) (für sich) zusammenlegen:
tautiet[i]s lūdza... abas ruokas salicies BW. 15062, 2;

2) im Einverständnis sein, in Beziehungen stehen:
kuopenēsies un saliksies ar gājēju puisi LA. nu atkal ar Andži salikusies B. Vēstn.;

3) auch salikt, = salīgt; tie plêšas, kaûnas un atkal ar labu saliek(as) N. -Schwanb. - Subst. salikšana, das (Zusammen)legen; das Setzen;
salikšanâs, das Sichzusammentun; salikums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zusammenlegens; das Resultat des Zusammenlegens: lūpu maigais salikums A. XX, 324; salicẽjs, wer zusammenlegt, zusammenfügt.

Avots: ME II, 671

saperināt

I saperinât, ‡

3) bebrüten lassend verderben (tr.):
padēkli liek, kad vistas dēj, lai nav jaunā uola jāsaperina Salis.

Avots: EH XVI, 435

saplakt

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

sars

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III 4 , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

sasirgt

sasirgt Wid., intr., erkranken: Elīza sasirga ar slimību II Kön. 13, 14. muižā gan˙drīz visi cilvē̦ki ar acīm sasirguši LP. V, 393. brālis sasirdzis nuomiris VII, 1209. putni sasirga ar lēkmi MWM. IX, 68. ar ilgām pēc dzimtenes sasirguši Vēr. II, 58. sasirgušie luocekļi tuop me̦lni Konv. 2 420. masalu slimniekam acis mē̦dz būt sasirgušas SDP. VIII, 68. sasirdzis uz nāvi Kat. kalend. v. J. 1901, S, 33.

Avots: ME III, 729

saskaidrot

‡ saskaidruôt, einreden: ķēkša par trāna garšu saskaidruojusi R. Ērglis Pel. bar. vect. 50.

Avots: EH XVI, 447

saskanēt

saskanêt, intr.,

1) zusammenklingen, aneinanderschlagend, sich berührend klingen, klirren; stark klingen, klirren:
ja dziesmiņa saskanēja, saderēs dzīvuošana BW. 306, sadevās ruociņām, saskan ze̦lta gre̦dzentiņi 32885. saderēju ar tautieti, saskanēja gredzentiņi Biel. 1883. (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291, 8;

2) fig., übereinstimmen, harmonieren:
vārdi nesaskanēja kâ agrāki Apsk. v. J. 1903, S. 192. vārdi nesaskan ar darbiem. mūsu duomas nesaskan. tā aizmirsa se̦nās varuoņu dziesmas, kuras nesaskanēja ar ve̦rgu laiku spaidiem RKr. VIII, 22.

Avots: ME III, 731

sašļukt

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758

sašļūtēt

sašļũtêt "gleitend zusammenziehen" MSiI., Schrunden, Schnickern: apsē̦ta lauka stūruos rulii pēkšņi sagrìežuot sašļūtēt (savilkt čupā) zemi Pe̦nkule.

Avots: ME III, 758

sastāt

sastât, intr., refl. sastâtiês, sich (zusammen)hinstellen (gew. von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt); stehen bleiben: strauti sastājušies kâ kuopā ("standen auf Haufen") II Mos. 15, 8. vērši sastāj ap vīreli LP. IV, 16. visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļuo galdiņu De̦glavs Rīga II, 1, 309. audzēkņi sastāja ailē Pas. III, 314. mēs ar Pēteri sastājām itin tuvu pie ve̦ctē̦va Kleinb. te kāds pulciņš sastājis uz ielas MWM. mājenieki ir sastājušies gatves galā Purap. Kkt. 148. visi iet iekšā un tur kuopā sastājušies... dzied BW. III, 1, 53. asaras likās sastājušās kaklā Apsk. v. J. 1903, S. 611. raguos sastāties, aneinander geraten Segew.

Avots: ME III, 746

sastiept

sastìept, ‡

3) erreichen:
ce̦turtā klasē braukdami, varbūt abi sastiepjam mājas Jauns. Mana dzīve 3 73. Refl. -tiês, ‡

2) sich recken:
kakli sastiepās un galvas pieliecās A. Upītis Laikmetu griežos II, 78. (zirgs) palēcās, tad sastiepās lēkšuot Sm. lapa 29.

Avots: EH XVI, 451

satreksnēt

satreksnêt "= satriekt" (?): ķēkša satreksnēja vai visus laukus Gr. - Sessau.

Avots: ME III, 765

sausnējs

sàusnējs C.,

1) dürr; hager, mager
Schwanb., Golg., Lös., Aahof, Druw., Meselau, Drobbusch; "pasauss (cilvē̦ks, vējš, laiks)" Nötk., Bers., Fest.; = sausējs U.: gaŗš, sausnējs, pavecīgs vīrs Kaudz. M. 69. augums viņai slaids, bet sausnējs R. Sk. I, 79;

2) sàusnēji, ein feiner, weidenartiger Strauch
Ronneb., Roop: es krūmuos salasīju sausnējus, bet viņš... lika tuos sārtā Kļaviņš; "dürre, nicht abgehauene Bäumchen" Nötk.; dürre Äste Vank., Adsel, Golg.; "skuostām līdzīga sausa tīruma zâle" Grawendahl; "nuokaltuši kaņepju sēklinieki" Sessw., N. - Peb., Druw.;

3) s. sausne;

4) Sausnēja, Name eines Waldes
Lvv. I, 31;

5) sàusnējs neine Stelle am od. im Walde, wo trockenes Moos und hartes Gras wachsen"
Drobbusch, Stomersee, Odsen.

Avots: ME III, 776

šaut

šaũt: auch (mit àu 2 ) Nerft; prs. šàunu 2 Daudsewas, Sonnaxt;

a): schieben
Lng.; š. šaudekli gar šķietu Erlaa (ähnlich Sonnaxt). š. durvis ciet Sonnaxt. šaũjamais Frauenb., ein Türriegel. "ūja, ūja, lielība!" Skriemeltene šauj starpā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 118;

b): š. par ādu Sonnaxt. gar ausīm š., ohrfeigen
Diet. š. (cirst) ar izkapti čūskai Seyershof;

c): auch (mit àu 2 ) Warkl.;

d): schnell gehen od. fahren
(mit àu 2 ) Saikava; mēs varam š. (fahren) tik uz priekšu Jauns. Raksti V, 294; ‡ f) "strauji liet" Seyershof. Refl. -tiês;

1): tu jau tūliņ šaujies Gusta pusē Aps. J. Raksti I2, 162. reizumis viņam šāvās ("pēkšņi radās) tā patiesība sirdī Seyershof; ‡

4) sich erschiessen
Sonnaxt: vai tad šī ar labu guodu šāvēs? Subst. šāvums,

1): izput tavi šāvumiņi BW. 34148; ‡

2) "maizes ce̦pums" Frauenb.: viņas dienas š. neizdevās.

Avots: EH II, 623

savvaļnieks

savvaļniẽks, savaļnieks, savalnieks U.,

1) ein Übermütiger, Mutwilliger
U., ein unartiges, übermütiges Kind Mar.: pieguļnieki, savvaļnieki (Var.: palaidnieki), nuocē̦rt zaļu uozuoliņu BW. 30189, 2. kas tādu savvaļniēku gan valdīs: gāž visu apkārt! Mar. n. RKr. XV, 134;

2) = bandinieks; ein Lostreiber U.: lini sē̦ti... savvaļnieka (Var.: bandinieka, kalpa puiša) tīrumā BW. 4935, 1;

3) ein Freiherr, unumschränkter Herr
U.;

4) savalnieks Pumpurs, der Freiwillige, Volontär:
Pumpurs iestājās par savvaļnieku... kaŗā Vēr. I, 1267;

5) savvaļnieks, ein Tagelöhner
Sessau.

Avots: ME III, 794

sekls

se̦kls (li. seklus), seicht, untief, flach U. (auch fig.): se̦kls ūdens Salis; se̦kls telēķis, ein flacher Teller ebenda. Subst. se̦klums,

1) die Seichtlteit, Flachheit; die Oberflächlichkeit:
sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229; eine seichte Stelle, eine Untiefe U.: se̦klumi, kas tagad kavē kuģuošanu A. XI, 37. uz se̦kluma uzskrējis, tas netuop tālāk Lautb. Luomi 98. Nebst izsiek "versiegt" (s. Le. Cu. 575), sēklis "seichte Stelle", sēce "Untiefe" zu li. sèkti "fallen, sich senken", ai. ásakra-ḥ "nicht versiegend" (wenn das wurzelhafte a hier nicht auf ṇ zurückgeht), serb. ösjeka "Ebbe", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 473 f., Trautmann Wrtb. 256 f., Boisacq Dict. 210, Persson Beitr. 9001, Bartholomae IF. VII, 94, Osthoff IF. XXVII, 184.

Avots: ME III, 814

sērcēt

sērcêt U., sḕrkt(iês) Nötk., sērkt Kreuzb., praes. sē̦rc (sērcē Etn. I, 34), praet. sērca, impers., kochen, röcheln in der Brust: viņam sē̦rc krūtīs U. sêrkt 2 "hell und laut schreien" Sessau. Etwa zu sirkt? Oder mit eingeschobenem r zu sēkt?

Avots: ME III, 828

sieks

sìeks (li. síekas KZ. LI, 111; acc. s. sieką Lit. Mitt. V, 200 un 201; entlehnt aus dem Le. ?) Wolm., Serbigal, Neuenb., siêks 2 Ruj., Salis, AP., Lin., Iw., sìeks 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, ein Külmit (Getreidemass), = 1/s Lof Livl. n. U.; 1 / 4 Lof Kurl. n. U., Bielenstein (auch: lielais sieks ); 1 / 2 Lof Dond. - Demin. sìeciņš,

a) ein kleines Külmit, = 1
/ 6 Lof U., Bielenstein (auch: mazais sieks );

b) sieciņi, die Abgaben, die die Bauern dem Pastor leisteten:
dzīvuoklis, malka, siecini un dārzs par brīvu A. XX, 806. Zu li. saĩkas od. (in Dusetos) sỹkas "ein Hohlmass", seikė'ti "mit einem Hohlmasse messen", an. sár "grosser Kübel" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 137, Prellwitz Wrtb.2 195, Walde Vrgl. Wrtb. II, 465. Urspr. (so auch nach Būga KZ. LI, 122 f.) vielleicht ein "Guss" und in diesem Fall identisch mit ai. sēka- ḥ "Guss" (zur Wurzel seik- "ausgiessen" bei Walde i. c. 466.

Avots: ME III, 857

sieksta

siêksta PS., Kl., Prl., Lös., C., Lis., Schwanb., Arrasch, Bers., Golg., Warkl., Gr.-Buschhof, sieksta U., Bauske, siêksta 2 Pl., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr.Essern, Ruj., siêkste 2 Iw., Jürg., Memelshof, siêksts Kr., siêksts 2 Tr. (li. šíekštas "entwurzelter Baumstamm, ein Block für Gefangene"; i. pl. šiekštomis An. 99),

1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;

2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;

3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;

4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;

5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);

6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;

7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).

Avots: ME III, 857, 858

sīkputni

sîkputni, kleine Vögel: krūmi ... skanēja nuo daž˙dažādiem sīkputniem Ērglis Pelēko baronu vectēvi 36.

Avots: ME III, 852

sitināt

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491

šķevot

šķe̦vuôt: pēkšņi jāšķe̦vuo vienai Fr. Bārda Zemes dēls 7 212. Refl. -tiês: auch Seyershof.

Avots: EH II, 633

šķiedrāt

šķiedrât, -ãju "(šķiedrai) atlēkt nuo tilināmuo linu kaula" Nötk. (mit iê): lini gatavi saņemšanai, juo sāk jau šķiedrāt Fest., Smilten; faserig, fadenscheinig werden (mit iê 2 ) Schibbenhof: palagi jau sāk šķiedrāt; (beim Spinnen) aus einzelnen Fasern den Faden machen Salis; sich wie Fasern und parallel in die Länge strecken: mākuoņi šķiêdrā uz lietu; tādā laikā jāsēj lini, juo tad tie labi šķiedrā Sessw. padebeši šķiêdrā uz labu laiku; tad jāsējuot lini Nötk. Refl. -tiês, faserig, fadenscheinig werden: pusvadmala ātri sāk šķiêdrāties Jürg.

Avots: ME IV, 52

šķiedrēt

šķiedrêt, Hanfstengel mit Walzen zermahlen Kokn. - Refl. -tiês "fasern" Nötk. (mit iê), Bauske: pavediens šķiedrējies D. 116, 72; = šķiedrât (atlēkt) Lös., Schwanh., Sessw., Stomersee (mit iê).

Avots: ME IV, 52

šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

šķirīgs

šķirîgs U., sich fördernd, förderlich, erfotgreich, geschickt: šķirīgs darbs Bers., Golg., Gr. - Buschh., Lubn. Ādams suoļuoja šķirīgiem suoļiem Janš. Dzimtene V, 10. darbs tam šķirīgi secās Odiseja V, 87. audu tik šķirīgi, ka ve̦cā māte... nevarēja gūt saivēšanu Janš. Bandavā II, 190. Jānis ir šķirīgs cilvēks: kur viņš stāj klāt, tur darbs uz reizu nuole̦cas Nigr. tā bija sparīga, šķirīga sieviete Lautb. Luomi 48. šķirīga valuoda, geläufige Rede Mag. IV, 2, 143, U.; auseinancier gesetzt, nicht dicht bebaut St.

Avots: ME IV, 44

skotele

skùotele 2 KL, Prl.,

1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele 2 Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;

2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;

3) skùotele 2 Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele 2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;

4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".

Avots: ME III, 911

skriešiem

skrìešiem (verstärkt: vieniem skriešiem), skrìešis PS., skriešu St., skrìešus U., skrìešuos (verstärkt: vienuos skr.), eilig laufend U., meist zur Verstärkung von skrìet gebraucht: Sprw. kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. kalnā skriešus skrien, lejā ar rungu nevar nuodzīt. ve̦lns duodas skriešiem vien pruojām LP. VI, 386. tā vieniem skriešiem aizskrējusi Upīte Medn. laiki. viņš vairāk skriešus nekâ iešus steidzas pruojām A. Upītis. saspēries un parskrējis skriešus LP. I V, 235. kaimiņi skriešus saskrēja VI, 250. vienuos skriešuos aizlikuši uz tuo pusi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 897

skrupata

skrupata, ein Krümchen, ein Wenig: nuo sarmas un kuoku aple̦duojumiem bij palikušas pāri nuožē̦luojamas skrupatas R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 45. Etwa zu lat. scrūpulum "kleinster Teil eines Gewichtes" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 587)? Vgl. auch krups.

Avots: ME III, 899

slaicīt

slàicît 2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.

Avots: ME III, 912

slaiņāties

‡ slaiņâtiês, = slaistîtiês 2 od. 3: valdība, kuŗas resuoruos slaiņājas ... muižnieku dē̦li Kraujiņš Aps. Jēk. (1930), S. 23.

Avots: EH II, 519

slaistonis

slàistuonis 2 Warkl., slàistuoņa 2 Saikava, Meiran, Gr.-Buschhof, Memelshof, (mit aî 2) Siuxt, comm., = slaists: nav ne˙kāds slaistuonis vai dienas zaglis R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 174. iesim nuotvert tuo slaistuoņu! 145.

Avots: ME III, 914

slāpēt

slâpêt KL, C., Kr., slâpêt 2 Karls., -ẽju,

1) tr., ersticken U.; Lebenskraft, Fülle, Hitze verringern
U.: slāpēt raudas, sē̦ras Aus. I, 14. tas nelaimi slāpē Br. 135. sūras, gaužas asariņas slāpēs tavu dvēselīti Ar. 1064. prieks lauzās . . . viņam uz āru, un viņš tuo neslāpēja R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 13. uguni slãpêt Bauske;

2) eine Geschwulst fallen machen, weich machen
U.;

3) slâpêt 2, dursten
Dond.; dursten lassen: kuo tu viņu slâpē 2? Bauske. Subst. slāpê̦tãjs,

1) eine Art Atemstörung; man uzgāja tāds slāpē̦tājs, ka ne dvašu nevarēju vairs atņemties Nigr.;

2) Plur. slāpē̦tāji U., der Durst:
slāpē̦tāji uznāk, es stellt sich von Zeit zu Zeit Durst ein U. slāpē̦tāji muoca, Durst quält Biel, n. U. Zu slâpt.

Avots: ME III, 923

slave

slave (unter slava): auch Tdz. 36058 (aus Auleja). 46938 (aus Rugāji), 56370 (aus Zvirgzdine), 56548 (aus Nirza), 58623, 2 (aus Vidsmuiža), 4 (aus Warkl.), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, A.- Schwanb., Pest., Heidenfeld, Perkunen, Selb., Višķi; s. (der Ruf) par bagãtuo dē̦lu izgāja pa visu pasauli Pas. VII, 492 (aus Lettg.). muiža ... nebija diez kādā slavē Austriņš Raksti VII, 364. pļāpīgām meitām slikta s. KatrE. tâ kâ tai slavei (d. h. sehr wenig) dalika ebenda. miltu tik drusku dalieku, tik tai slavei AP. Jēkabs sabrauca vairākkārt, gan it kâ biedrības mājas slavē (unter dem Vorwand) Austriņš Raksti VII, 228.

Avots: EH II, 522

slims

slims,

1): par labiems und slimiems Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 36). ne slima vārdiņa Lubn. n. BielU., nicht ein böses Wörtchen,
slimi brēkt ebenda, mit unangenehmer, erschritternder Stimme schreien, (zu) laut sprechen. slimāk (schlimmer) kâ meža zvē̦rs Orellen. "slimuo" (od. mit der Bed. 2?) sauli sauc, kad saulei ir apkārt vairākas - liekās - saules; slimuo sauli re̦dz pret vakaru, kas ir uz sliktiem laikiem (schlechtes Wetter) Seyershof;

2): slima sirds ("kaut kas līdzīgs ģībuonim, riebumam") Salis. Subst. slimums,

1): piemeties kāds jauns s. Orellen. aseņsē̦rga ir grūts s. Salis. šis suns jau slimuma pilns Seyershof. uzstellējis šim tādu slimumu Pas. VIII, 23. ne˙vienai ne mazākā slimumiņa A. Brigadere Skarbos vējos 93; ‡

2) Schlechtes (als Gegensatz zu
labums) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 58).

Avots: EH II, 526

slīta

*slīta od. *slīts, die Stelle "wo ein Zaun niedriger ist": kad tik Pičuks vārtus atvē̦rtu! citādi jau pārlēks pār slītu (?) JK.

Avots: ME III, 937

sloksne

sluõksne C., PS., Tr., Līn., Kurs., slùoksne 2 Kr., Kl., N.-Rosen, N.-Laitzen, sluôksne 2 Karls., auch sluogsne geschrieben, sluõksna Ronneb.,

1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes 2 Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;

2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).

Avots: ME III, 945

slota

sluôta (li. šlúota "Besen"),

1) der Besen
(nom. s. sluota neben gen. pl. sluošu LP. IV, 103 aus Lesten, 118 aus Usingen; gen. pl. sluošu auch Pas. II, 475): Sprw. jauna sluota labi mēž od. slauka. sluotas siet, Besen binden; sluotas griêzt, Reiser zur Anfertigung von Besen schneiden, ziema tiek kâ ar sluotu aizslaucita pruom Krišs Laksts 11. cepļa (Hasenpot) od. krāsns (Walgalen, Treiden) sluota, der Ofenbesen. peŗamā od. pirts sluota, ein Badequast (aus Birkenreisern mit Blättern daran), sluotas zari, Birkenreiser zum Besenbinden Bielenstein Holzb. 307, N.-Platohn: tam bē̦rzam kuplas lapas, te būs labi sluotas zari BW. 14312. - laumas sluota, ein Hexenbesen (?) U. vēja sluota, - ein Auswuchs auf Bäumen (Birken), wo von einer verdickten Stelle viele Zweige ausgehn U., Golg., Ringmundshof, Saussen. - pār sluotu lēkt, eine Vexieraufgabe, wobei der Springende zu Falle gebracht wird U.;

2) in Pflanzenbenennungen:
laumas sluota,

a) der Spargel (asparagus officinalis
L.) RKr. II, 67; Konv. 2 3967;

b) equisetum arvense Mag. IV, 2, 69; vēja sluotiņa, das Land-Reitgras (calamagrostis epigeios
Roth.) RKr. II, 68; sluotu krūms, spartium Karls.;

3) in Personenbezeichnungen: ciema sluota, eine Person, die sich viel in der Nachbarschaft auf Besuch herumtreibt
U., Salis; vēja sluota, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: tautu meita, vēja sluota, vainuo manu arumiņu BW. 28151. Zu slàumi (wenn mit uo aus ōu).

Avots: ME III, 946

smaidīt

smaidît,

1) (mit aĩ) Sessau, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Wohlfahrt, PS., C., (mit aî ) Kl., Lis., Ermes, Golg., Schwanb., Selsau, Gr.-Buschhof, (mit aî 2 ) Selg., Grünh., Dunika, Kurs., Behnen, Salis, Ruj., Dond., Deg., Iw., Bl., lächeln:
rūgti (Mērn. 1. 12), laipni (LP. I, 175), jautri (R. Sk. II, 172) smaidīt. lūpas taisījas smaidīt Mērn. 1. 62. meiča smaidīja pretim LP. IV, 211. skuķe smaida puisē̦nam Rainis Götes dzeja 33. (figürlich) saule smaida Aus. I, 3. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 22;

2) verlachen machen, zum Gegenstand des Spottes machen:
puisis . . . vīla zeltenītes; smaida (Var.: pieviļ, vīla) vienu, smaida uotru, smaida (Var.: smīdē, smīdin) savu augumiņu BW. 11716 var.;

3) smaĩdît Karls., Lemsal n. U., schmeicheln; hierher wohl auch:
tuo ar dāvanāms pārrunāt jeb smaidīt (schmeichelnd beeinflussen?) Manz. Post. I, 22;

4) "Kurtzweil treiben"
Manz. Lettus. Refl. -tiês "?" : liek tam (= suņam) gaidīt un vēl lēkt un smaidīties (sich anschmeicheln?) Manz. Post. I, 297. Subst. smaidîtãjs, der Lächelnde, Schmeichelnde: turies vien... pretī smaidītājiem, dvēs[e]ļu maitātājiem! Dziesm. grām. 337. . Wohl auch in der Bed. 3 zu smiêt; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 u. a.

Avots: ME III, 949

smelkne

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl 2 ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene 2 II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958

šmīgrs

‡ šmīgrs, = šmĩdrs, šmīgns (?): liepas ... luoka ... vēja pūsmā šmīgruos ... zarus Kraujiņš Aps. Jēk. dzīvē un darbā 114.

Avots: EH II, 649

smirkt

smìrkt C., PS., Wolm.; Oppek. bis Wolmar n. U., Serbigal, = mìrkt: ūdens, kur smìrkst 2 (Lis., Golg., AdL, Bers., Saikava) un trūd... sēklī uzgājuši kuģi A. XX, 886. Losgelöst aus pie-s-mirkt, nùo-s-mirkt u. a. (mit reflexivem - s -) ?

Avots: ME III, 966

smirluģis

smir̂luģis 2 Dond., ein Stänkerer: tas ir īsts smirluģis nuo cilvēka; etwa für kur. *smirludis (< *smirdulis), -ģa?

Avots: ME III, 966

šmok

šmok! Interjektion zur Bezeichnung des Schalles, der beim Küssen entsteht: nuomutēju .. . uz lūpām. varēju pat vēl vairāk reizes šmok, šmok R. Ērglis Pelēko bar. vectēvi 194.

Avots: ME IV, 85

snakstīties

snakstîtiês Wandsen, Siuxt, Sessau, Autz, Kandau, Raiskum, = knakstīties: sieru sēju, puišiem devu, lai ap mani snakstījās (Var.: knakstījās, meņģējās, gramstījās) BW. 29476 var.; scherzweise einander schlagen Grünwald; essend nach verschiedenen Speisen langen A.-Bergfried; naschen ("bērni snakstās ap saldumiem") Bers., Laud., Selsau u. a.; "unsicher anrühren" Fehteln; "ķerstīties (auch in Marzen); Verbotenes sich aneignen, stibitzen (Geringfügiges)" Schibbenhof ; ernster Arbeit ausweichend Unbedeutendes tun Sessau; ohne Energie, wider seinen Willen arbeiten Grünh. Nebst snaksnīties zu snēkt?

Avots: ME III, 972

šņīkoņa

šņīkuoņa "?" : šņīkuoņā pēkšņi iedre̦b mežs U. b. 61, 42.

Avots: ME IV, 96

someklis

suômêklis Laud., ein Gespenst: kapuos un rijās suomēkļi rādās. Zu mēklis.

Avots: ME III, 1138

spalgs

spalgs,

1) grell
(mit alˆ 2 ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ 2 ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ 2 ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spieķis

spiẽķis C., Wolm., Iw., Salis, spieķis 2 Kl., Prl., der Stock, Stecken U.; die Speiche U., Bielenstein Holzb. 543. Plur. spieķi, Stockschläge U.: spieķus dabūt, Stockschläge bekommen U. Nebst estn. pēk "Pike" aus mnd. speke "Speiche".

Avots: ME III, 1006

spiets

spìets 2 : auch Pilda, (mit ìe ) Burtn., (mit iê 2 ) AP., Dobl., Jēkabnieki, Stenden, (mit ie) Lng.; "bišu saime" Stenden: cik spiêtu 2 jums ir?

Avots: EH II, 555

spogs

I spuõgs: auch Behnen, Dobl., Jēkabnieki.

Avots: EH II, 565

spradze

spradze: auch Auleja, Kaltenbr. ("kāds sakņaugu kaitēklis"), Lubn., Zvirgzdine.

Avots: EH II, 555

spranda

sprañda: der Nacken C., Kolberg, Lemb., Ruj., (mit an̂ 2 ) Jēkabnieki; pa spran̂du 2 (od. zu sprands ?) Dobl., (mit añ ) Jürg.

Avots: EH II, 556

spriņģis

spriņ̃ģis: "kas spriņģuo, bez vajadzības skraida" Sermus; ein Sprung Druw.. Grawendahl, Stom. (mit ìņ 2 ); kad bērni skrien, le̦c un dauzās, tad saka, ka viņiem liels s. (=izlēkšanās) N.-Schwanb. (mit ìņ 2 ).

Avots: EH II, 560

spuris

spuris,

1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.

Avots: EH II, 565

stabausis

stabausis,

1): "ein steifer, trotziger Mensch"
Sermus; "ein Eigensinniger" Neuhausen; "ein plumpes, dummes, faules Wesen" Jērcēni; "neveikls, neapķērīgs cilvēks" Grünh.; "ein sehr ungeschickter, teilweise auch träger Mensch" Grundsahl; "sliņķis; nemākulis; stulbs, stīvs cilvē̦ks" Drobbusch, Ronneb., Salisb.; ‡

5) "luopiņš, īpaši jē̦rs ar ļuoti stīvām ausīm" Grünh.

Avots: EH II, 566

staipeklis

staipeklis,

2): auch Salis, (mit aî 2 ) Seyershof;

3): ustubā zirnēkļi piestiepj stàipekļus 2 Saikava; ‡

4) stàipekļi 2 Saikava "salmi vai cits kas, kuo pa tīrumu nuostiepj".

Avots: EH II, 568

staņķis

I staņķis,

1) staņķis Smilt., (mit àņ 2 ) Lis., (mit aņ̂ 2 ) Dond., Wandsen, Sessau, ein gehöhltes, mehr hohes, als breites Holzgefäss
Bielenstein Holzb. 284, 324, 337; ein Zuber (mit Deckel Allunan, Gr. - Jungfernh. n. U.) zur Aufbewahrung saurer Grütze Etn. I, 17, Annenburg, Talen, Barbern; ein aus einem Baumstamm gehöhltes Salzbehältnis Bielenstein Holzb. 284; der hölzerne Mörser zur Bereitung von Gerstengraupen Biel. n. U.; re̦sns kâ putras staņķis Alksni - Zundulis. tīnē un staņķīšuos bij dažādi milti R. Ērglis Pelēko bar. vectēvi 25. maisījumu ielej kublā (staņķī) Konv. 2 334;

2) ein aus einem Baumstamm gehöhlter Bienenstock
Druw.;

3) eine Stampfe aus BIrkenmaserholz
Bielenstein Holzb. 265 (aus N. - Autz);

4) das Gefängni;
zagli ielika staņķī Druw.;

5) "?": Trilaps savu be̦ku staņķi še atlaida panākstuos. paga, paga, be̦ku staņķi, nu mēs tevi kruoģēsim! BW. 20958. Aus d. dial. stang (in Grimms Wrtb. unter Stande) "Stande".

Avots: ME III, 1044

stēķēt

stèķêt 2 Golg., (Balken mit dem Plattbeil) bekanten St., U., behauen: nelūkuoju... stēkē̦tu (= tē̦stu) istabiņu BW. 9920 var. vai stēķē̦ti, ē̦ve̦lē̦ti, vai ar cirvi apkapāti 20147.

Avots: ME IV, 1063

stelberis

stel˜beris: iet kâ s. ("gruozīdamies un cilādamies"; mit "èl" ) Drobbusch; ein lebendiges Wesen mit unsicherem, taumelndem Gang (mit el ) Domopol; piedzēries iet kâ s.; gaŗš kâ s. (von einem hochgewachsenen Menschen) Sermus; mirte izaugusi kâ s. (lang, unschön, unbelaubt) Seyershof; kad cilvē̦ks ir tāds neapģērbies, tad saka: staigā kâ s. (liederlich gekleidet, namentlich wenn die Kleider zu kurz sind) ebenda; wer eilig, aber oberflächlich arbeitet Roop; "nenuosvē̦rts, vējīgs cilvē̦ks; cilvēks ar ātrām kustībām" Morizberg; "neizdevies, kaulains dzīvnieks" Allend.

Avots: EH II, 576

stembugs

ste̦mbugs, ein schwerer Mensch; kuo nu tāds ste̦mbugs pār sē̦tu pārlēks! Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1060

stiķis

III stiķis: ein Sprung Erlaa: zirgs nu stiķiem vien skrien. stiķiem lēkt, galoppieren A.-Schwanb., Morizberg, Walk, Wenden.

Avots: EH II, 579

stiķis

III stiķis, eine plötzliche, heftige Bewegung U.: ar stiķi viņš man acīs lēce, er fuhr plötzlich auf mich los U. Duore ar stiķi viņam klāt Stāsti Krauklu kr. 92. neļaun zirgam ar stiķi lēkt! salauzīs lietas Saikava. stiķiem (Var.: ātri, drīzi u. a.) rāvu brāļa dzirnas, lai tās skrēja šķēpelēs BW. 22478 var. (a r) stiķiem (N. - Peb., Bers., Sessw., Lasd., Adsef) od. stiķuos, im Galopp, sehr schnell: stiķuos (stiķiem) braukt Fest. kalnā stiķuos. lejā suoļuos Saikava. kājām nuoskriešu ar stiķi MWM. Vl, 15. aizgājis... vienuos stikuos Upīte Medn. laiki 10.

Avots: ME IV, 1067, 1068

stiprs

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

strēla

strē̦la (li. strėlà, slav. strĕla, ahd. strāla. "Pfeil") U., (mit è̦ 2 ) Kr., strēlis U., strēles U.,

1) strē̦la Bielenstein Holzb. 595; Stāsts Krieviņ. 9, strēle (li. strėlė˜) J. Allunan, strēlis Bielenstein Holzb. 595, das Geschoss, der Pfeil :
šī kâ izšauta strêle 2 klāt Janš. Bandavā II, 111, vārduos paslē̦ptā asā strēle bija vē̦rsta pret... brāli Dzimtene 2 I, 378. it kâ palma..., zibens strēles skaldīta Asp.;

2) *strēle od. * strēlis "?" : ar cē̦liem strēļu luogiem MWM. VI, 335;

3) ein Streifen
(strè̦la) Salisb.: padebešu strè̦las 2 Ruj. padebeši sadalījušies strè̦lām Jürg. debesis vienās strē̦lās Salisb. mākuoņu strēles MWM. VI, 912. šaurā gaismas strē̦lā Veselis Daugava I, 432. gaiša zibens strē̦la Pē̦rkuondē̦ls; ein Streifen im Zeuge U.; strè̦la 2 Gr. - Buschh., der Windstoss, die Luftströmung : nuo meža virsū uzpūte silta strē̦la. pa gaisu iet strē̦las; lietus strè̦la, ein Regenguss Jürg.; strè̦la 2 Saikava, ein Wasserstrahl; strē̦las 2 miesā Ruj. "= pušumi";

4) strē̦las, sich plötzlich einstellende Krankheiten
Etn. I, 29; strè̦la 2 Meselau, strè̦las 2 Gr. - Buschh., strēles Plm., der Feifel, eine Drüsenkrankheit beim Vieh U.; strē̦las Ronneb., Drehkrankheit Lind. n. U. : cūkām strē̦las Gr. - Buschh. cūkai liesa, kazai strē̦la, pats ar meža vīvelēm BW. 20798, 1. ja luopam ganuos uznāk strē̦las, tad ganam jāizrauj alksnis... un... ar tuo... jāsit luopam, kamē̦r pāriet Etn. IV, 120. griežas uz riņķa kâ aita, kam strē̦las Ronneb. viņš kaujas kâ ar strē̦lām,

a) er agiert, als hätte er die Drehkrankheit
Mag. XIII, 2, 61;

b) er ist schläfrig
U., Mag. XIII, 3, 53, Celm. - trakuma strē̦la Fest., = tr. brīdis, lēkme. Das li. ė (s. Būga KSn. I, 138) und die Bedeutungen des le. Wortes sprechen dafür, dass dieses Wort schon im Urbaltischen da war; vgl, noch ostfries. strāl und d. dial. strām " Streifen " u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 637).

Avots: ME III, 1088

strīpains

strĩpainis (f. -ne), wer (was) gestreift ist: nebij zīda svārki ģē̦rbti,... tādi paši strīpainīši (ein gestreifter Rock) BW. 18462, 6. es pielecu caku stalli, dievs dev[a] mazus strīpainīšus (gestreifte junge Schweinchen) 33455, 1. lec, rude, pa˙priekšu, pelēķe pakaļ, visu+pakaļ ielēks strīpainīte RKr. XVI, 124.

Avots: ME IV, 1092

studzināt

studzinât, Refl. -tiês: Bewegungen machen Frauenb.: kad viņam uznāca lēkme, tad viņš ar ruokām studzinājās.

Avots: EH II, 593

stugs

II stugs, kurz (?): brālītim stugi (Var.: īsi) svārki mugurā, tie bij labi žuogu lēkt BW. 20511 var. Vgl. studzulms und stuģis; daneben mit k li. stukas "kurz, gestutzt".

Avots: ME III, 1101

sūkstīt

sũkstît C., Bauske, sùkstît 2 Lis., Schwanb., Lubn., Golg., = čūpstît, (mit dem Munde) saugen Wid.: adatu dūra pirkstā, kuru tā sāka sūkstīt Por. II, 113. Taņa sāka lupināt un sūkstīt vēzi Aps. VI, 14. tas skatās, kâ ē̦d cits, un nagus tik sūkst[a] Plūd. Refl. -tiês,

1) "?": ieņēma (mutē) màlku (nuo pudeles) un sūkstījās ilgi Kārstenis;

2) sich Vorwürfe machen
Lis. (mit ù 2 ), C., Bauske (mit ũ), sich beklagen (mit ũ ) Lieven - Behrsen, seufzen U., (mit ù 2 ) Kr.: "dārgi, dārgi,"Plausis sūkstījās De̦glavs Rīga II, l, 46. ļaudis sūkstās un sūdzas, ka gadu desmitiem jāgaiduot uz vietu A. XX, 783. viņš sūkstās, ka naudas maku izmetis Lieven - Behrsen. nevarē̦tu ne brēkt, ne sūkstīties Balt. Vēstn. 1901, No 81 (Feuill.). Jānītis lai tagad vēl sūkstās par tuo MWM. XI, 267. šī nesūkstās ne˙kuo LP. V, 210. kas mierīgi sūkstījās un kasījās aiz auss Zeif. llI, 2, 258. sūkstît zu sùkt; sūkstîtiês 2 nach Bezzenberger BB. XII, 241 zu sūdzêt, wie aber das synonyme sūkâtiês wahrscheinlich zu sũkât gehört, so dürfte auch sūkstītiês 2 eher zu sūkstît "saugen" gehören.

Avots: ME III, 1131, 1132

sūnīties

‡ sûnîtiês, -ījuôs Warkl. "gribēt kur iet, skriet, lēkt vai sniegties, bet šķēršļu dēļ nevarēt".

Avots: EH II, 608

suns

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. 2 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

suta

suta Bielenstein Holzb. 99, suts Bielenstein Holzb. 89; 99, Spr., suti U., die Bähung, das Dampfbad; Nässe von einem siependen Schaden; sutas, (heisser) Dampf, Qualm; sviêdru suta, Schwitzbad, Angstschweiss; bē̦du sutas, quälende Sorgen, Leiden U.; suts, Getreidedampf in der Riege Mag. XIII, 2, 48, Dampf: jāvāra tâ, ka suts neiziet Etn. II, 136. vari kurināt, cik tik tīk, suti vien griežas Vīt. 21. suta jūra sabiezēja Plūd. Llv. 2, 266. suts vien kāvās viņam pa muti Kaudz. Izjurieši 92. suta spēks (A. XI, 392), katls (A. XX, 31), kumeļš (Apskats 1905, S. 169). suta luogi, Dampfluken in der Riege Bielenstein Holzb. 89, 99. dabūt krietnu sutu (pērienu, bārienu) Ar. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127

tāls

tâls (li. tolùs) AP., Bers., KL, Lös., Prl., Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â 2) Bershof, Dond., Dunika, Nigr., Stenden, tāls Memelshof, tâļš AP., Nerft, Serbigal, (mit â 2) Bl., Kab., PlKur., Ruj., Salis, Sessau, tālš U., weit, fern: viņi nāk nuo tāļas zemes Glück Jesaias 13, 5. tāļš ceļš Kra. Vīt. 60. tāļi viesi BW. 8033 var. tālajā ciemiņā 10331 var. kurš tāļāka rada bija Biel. 1459. tāļu tālie (aus grosser Ferne kommende) braucēji LP. VII, 341. vakars nuoritēja bez tāļākiem traucēkļiem MWM. - Subst. tâlums (li. tolùmas), tâļums U., die Ferne, die Entfernung U., der Abstand: šāviena tāļumā Stāsts Krieviņ 26. nepieduošu māsiņai aiz tāluma gājumiņa (Var.: tā tālā gājumiņa) BW. 18090, 7 var. tāļu tāļumā sniega mākuonis JR. V, 125. auga arī tāļumi arvien lielumā Kaudz. M. 233. kur debess ar zemi tiekas, kur tālums neplūst vairs Rainis Tālas n. 54. Zu apr. tālis "weiter" und (nach Matzenauer LF. XII, 177 und Zubatý AfslPh. XVI, 388 f.) čech. otáleti "cunctari"; slav. dalь "Ferne" nach Zubatý I. c. mit d- statt t- unter dem Einfluss von davě und dьlgъ.

Avots: ME IV, 146

tarkšis

tar̃kšis: dzinēji ... dzīs zaķus ... ar balsi, plakšiem un tarkši Zeiboltu Jēk. Dzimt. Vēstn. 1916, № 141.

Avots: EH II, 667

tiešām

tìešām (li. tiesióm "geradeaus"), Wolm. u. a., tiêšam 2 Bauske, Segew., tiešam U., (mit iê 2 ) Iw., tiešā Kumbern, Wormen, Adv.,

1) tiêšam 2 Rutzau, tiešu (li. tiesiau "geradeaus"
Lit. Mitt. I, 307), tiešum LP. VII, 1046, tìešu tìešam 2 Bers., gerade, gerade aus Kurl. n. U., direkt, unmittelbar: taks iet tiešam Rutzau n. FBR. VII, 126. te jau ceļš iet tiešam, hier geht ja der Weg gerade Mag. XIII, 3, 57. tiešu devuos pa ceļu D. 116, 73. ieraudzīja uguni gaiši spīdam. gāja tiešām uz spīdumu Pas. IV, 496 (aus Leegen). ieraudzīju vīru . . . tiešām pretim n˙ākam 124. viņš aizgāja tiešu tiešam Bers. duraks grìež savu ve̦zumu tiešu tiešam, lai arī sabrauktu vai cilvēkus kuopā LP. VI, 344;

2) wahrhaftig, gewiss
U.: tiešam saku, neme̦luoju BW. 6404, 1; 15231. sak[i] tiešam, tautu meita, būsi mana, vai nebūsi? ja tiešam būsi . . . 14800. tiešam tiesa Kundziņš Vecais Stenders 91. tik tiešam ka viņš latviešu draugs e̦suot (so wahr er ein Freund der Letten sei) Latvju tauta XI, 1, 71;

3) = tīšām Salis: es tiešam liels neaugu, nedar[u] grūti kumeļam Biel. 2283.

Avots: ME IV, 215

timeklis

timeklis, timēklis Nötk., Vīt., etwas Schleierartiges; Spinngewebe Notk.: man tumšas acis, nevaru lāga saredzēt, būtu kâ timēklis acīm priekšā Vīt. miglas timeklī nuojaužami... stāvi id. Vgl. tīmeklis.

Avots: ME IV, 190

tīmeklis

tīmeklis,

1) das Spinngewebe (vorzugsweise das, welches man im Herbst unter freiem Himmel antriftt)
Lubn., Sessw., (mit ĩ) Bixten, Hofzumberge, Kalleten, Neuenb., Schibbenhof, (mit ì 2 ) Adsel, Fest., (tĩmēklis) Dobl., Nötk., (tĩmē̦kls) Behnen, Bixten, Schnickern; "pinē̦kls, tīkls" (mit î) Domopol; "worin man sich verfangen kann (tĩmêklis) Nötk.; sehr feines Gewebe (mit ĩ) Schibbenhof: saule apspīd rugājuos neskaitāmus sidraba tīmeklīšus St. n. Plūd. Llv. II, 182. nāc rudens tīmekļuos vērpties! Rainis Gals un sākums 48. vecīte bij sapinusies ...dzijās un ...luocījās kâ muša pa tīmekli Ezeriņš Leijerk. I, 155. kâ pē̦lē̦ks tīmeklis pie kailās siênas MWM. IX, 2. kâ tīmekli sev aizvilkusi priekš acīm Austriņš Necilvēks 9. kaut kuo smalku, kâ zīda diedziņus, kâ tīmekļa audus A. Brigader Daugava I, 842. tīmekļu pavedieni Alm. Kaislību varā 30. nuo tīmekļu dzijām JR. VII, 152;

2) die Schlingpflanze
Lubn.;

3) schlaff gesponnenes Garn:
kur nu nuo tāda tīmekla var labu izaudināt! Alksnis-Zundulis;

4) ein schlaffer Mensch:
kuo nu tāds tīmeklis rudzu barā darīs! Alksnis-Zundulis;

5) tìmeklis 2 (?) Meiran "eine Arbeit, die man nur zum Zeitvertreib tut".
Vgl. timeklis.

Avots: ME IV, 201

tina

I tina,

1): auch Kaltenbr., Kalupe; ‡

2) zirnēkļu tinas Lubn., Spinngewebe;
‡

3) mit übertragener
Bed.: spiedās ... spuožums caur ... cauri spīduošu padebešu tinu Poruks Pērļu zvejn. (1939) 140.

Avots: EH II, 683

tīpuļot

I tīpuļuôt,

1) trübe werden (vom Wetter)
U., sich ein wenig bewölken Peb., (mit ĩ) C., PS.: vakars tĩpuļuo Austriņš Necilvēks 6;

2) mit Spinngeweben vollziehen
(gew. in der Zstz. mit pìe-) N.-Peb. Dazu das Subst. tīpuļuôjums, das Spinngewebe: tīpuļuojumus saulē nuo rīta uz nuoras var labi redzēt; tas ir uz sausu laiku N.-Peb. Refl. -tiês C., PS. (mit ĩ), in der Verbindung debeši tīpuļuojas, die Wolken ziehn hin und her, ziehn sich zusammen Peb. n. U. Reimwort zu stīpuļuoties.

Avots: ME IV, 202

tīseklis

tīsteklis

1) tīsteklis Aahof, Fehsen, Gr.-Salwen, Meselau, N.-Schwanb., (mit î) AP., Domopol, Erlaa, (mit î 2 ) Rönnen, (mit ĩ) Wain., tîstuôklis Adl., Selsau, tīstuoklis Ar., W id., etwas Zusammengebundenes, Zusammengerolltes, ein Bündel, Wickel, eine Rolle:
viņš paņēma tīstekli padusē Meselau. rakstu tīstuokļi Rainis Uguns un nakts 35. mākuoņu tīsteklis Apsk. v. J. 1903, S. 615;

2) der Wirrwarr (von verworrenem Garn u. dergl.) Kalzenau, Ramkau (mit î);

3) einer, der sich warm ankleidet
(mit î) Meiran; "kas ilgi tīstās" (mit î) Kalzenau; ein Tölpel Schönberg, (mit î) Adsel, Wrangclshof; ein Trödler (mit î) Meiran, Ramkau; "glē̦vs cilvē̦ks" (tĩstẽklis) N.-Bartau: tas tīstēklis šuo darbu nepadarīs N.-Bartau;

4) ein Teil des Webstuhls
(mit ĩ) Schibbenhof;

5) "?": rugāji pārvilkli sīkiem, bieziem tīstekļiem (= tīmekļiem 1?) Līgotnis Stāsti II, 32.

Avots: ME IV, 204

traipeklis

traipeklis,

1) traipeklis U., Lubn., (mit aĩ) Bauske, Drosth., (mit aî 2 ) Salis, (mit ài 2 ) Bers., Sessw., tràipēklis 2 Kl., traĩpe̦kls Dunika, der Fleck, Schmutzfleck
U.; der Schandfleck V.: riebīgs traipeklis MWM. X, 32. viņš redzēja uz kre̦kla piedurknes mazu traipekli nuo asinīm Kaudz. M. 352. mazgā tīru nuo putekļiem un traipekļiem Vēr. II, 941;

2) Plur. traipekļi, Exkremente:
cilvē̦ka traipekļi JK. V, 130.

Avots: ME IV, 218

traks

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. 2 785).

Avots: ME IV, 219

tralla

III tralla, in der Verbindung trim traltām lēkt Vīt., (mit dem einen Fuss den Boden kaum berührend) hinken: kāju pārdūris le̦c trim trallām.

Avots: ME IV, 220

treiķene

treiķene Wid., galium; um Talsen gleichbed. mit trēkne, virza. Falls mit eî 2 , wohl aus *trêk(n)ene 2 .

Avots: ME IV, 228

trīdeksnis

trīdeksnis

II trīdeksnis U., Kl.-Salwen, Üxküll, (mit î 2 ) Amboten, trīdēkslis, (Alschw.) trīdēksnis, =strĩdêkslis, ein Hackbrett U., Mag. XX, 3, 185: sit, bāba, baube̦nu ar bē̦rna kāju! kam vīrs nepirka sudraba trīdeksni (Var.: trīdēksli, tridekšņus, trīzdeksni, strīzdekli) BW. 21056 var. pie galda dzieduot lietuoja trīdeksni BW. III; 1, 85. trīdeksnis bijis skārda, un barvede talkās ar tuo uz galda situsi Mesoten. Entweder zu trīdêt "ein Tanzstückchen singen", oder dissimiliert aus *strīdeksnis; die Schreibung trijdeksnis BW. 21056 beruht wahrscheinlich auf falschem Anschluss an trîs "drei", wozu auch trīdeksnis I veranlassen konnte.

Avots: ME IV, 240

trijdeksnis

trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.

Avots: ME IV, 234

troksnis

I truoksnis,

1) trùoksnis Neuenb., Wolm., (mit ùo 2 ) Kl., Prl., (mit uô 2 ) Iw., Līn., truoksns, -s, truokšņis Pas. III, 458 (aus Asūne), der Lärm, das Gepolter
U.: tur bija skanums un truoksnis Glück Apokr., S. 283. truoksns ir dzirdama Pērsietis A. v. J. 1896, S. 202. truoksni celt (lärmen) Kaudz. M. 114. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19;

2) die Menge, das Getümmel:
viena truoksņa brēkšana (ein Geschrei einer Menge) Glück Jesaias 13, 4. viena truoksņa balss (eine Stimme des Getümmels) 66, 6. Zu triekt, li. trañksmas "Gedränge, Gedrohne" u. a.

Avots: ME IV, 253

trunēt

trunêt,

1): auch Oknist; tanī rudenī kartupeļi trunē Lttic. 647;

2): pūces trunēja kā biedēkļi kailuos kuoka žubumos Skalbe Raksti IV (1938), 77.

Avots: EH II, 698

trupaknis

trupeknis,

4): "trupēksnis Vīt." ME. IV, 247 zu streichen!

Avots: EH II, 698

trupeknis

trupeknis,

1) trupeknis Drosth., Erlaa, Fehgen, Fehsen, Geistershof, Heidenfeldt, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., trupeksnis N.-Peb., trupēksnis Jürg., Nötk., ein verfaultes Holzstück;

2) trupêksnis Jürg., Plur. trupekšņi Zvirgzdine, trupēkšņi Spr., (hier auch trupêkņi) Nötk., Verwittertes, Moder:
jau sapuva balkas, vieni trupekšņi palika Zvirgzdine; trupēksnis Spr., Humus;

3) trupeksnis Laud., trupēksnis Allasch "ein Ort, wo Abfall fault";

4) trupēksnis Vīt., trupeksnis Wid., trupēksnis Spr., Vīt., ein Faulpelz:
vai tu, trupēksni, necelsies reiz augšā? Vīt.

Avots: ME IV, 247

tūkstošgalvains

tũkstuošgalˆvaîns, tausendkopfig: tūkstuošgalvainuo cilvēku mežu A. Brigader Daugava I, 159.

Avots: ME IV, 279

tumst

tùmst Adsel, Kl. (mit ùm 2 ), Bauske, Pgnkule, Siuxt (mit um̂ 2 ), Praes. tumstu, Praet. tumsu, dunkel werden: me̦lna nakts starp kuokiem tumst Plüd. še i[r] mana diena ausa, še i[r] tumsa vakariņš BW. 15710. laukā sāk tumst Aps. V, 28. tumst ve̦cais, drūmais sils A. XX, 220. mākuonīši arī sāka tumst Niedra Bār. 14. acs pēkšņi tumst Rainis Gals un sākums 54.

Avots: ME IV, 262, 263

turīns

turīns Bers., Golg., Gr.-Buschh., Los., Luhde, Saikava, Sonnaxt, Walk, turins Warkl., = turîgs: turīns cilvēks. turīni dzīvuot Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 271

tvereklis

tvereklis,

1): (zārka) tverekļa gre̦dze̦ns A. Upītis Pirmā nakts 67. (zuobe̦na spala) t. Laikmetu griežuos 32. nuo ... durvju tverēkļa (sic!) Sm. lapa 61.

Avots: EH II, 710

ūjo

ūjo! Interjektion: ūjo (Var.: aiju) manu maigu miegu! BW. 6692 var. ūjo, vilciņ . . . , pie manām aitiņām! ūjo, tautu nevēklīt, pie manām meitiņām! 15668.

Avots: ME IV, 406

uzbraukt

uzbràukt

1) (hin)auffahren:
uzbraukt kalnā od. uz kalna (kalnu). dzīvuoja zaļi, kamē̦r uzbrauca uz sēkļa;

2) hinfahren
(perfektiv): taisni šuodien vajadzēja... arī tev tur uzbraukt! Janš. Bandavā 11, 125;

3) fahrend erreichen, erlangen, auffinden:
brauca, brauca, bet kruogu nevarēja uzbraukt Pas. IV, 125 (aus Leegen). beidzuot uzbraucām... ceļu Janš. Bandavā II, 257. kādā vietā viņi... uzbrauca luopus ganāmies Bärenīte 52. Refl. -tiês: mau netīšām uzbraucās viņam virsū, es passierte mir unversehens, dass ich auf ihn drauffuhr.

Avots: ME IV, 318

uzdurt

uzdur̃t,

1) aufstecken, aufspiessen:
uzdurt gaļu uz iesmu;

2) auf-, losstechen: uzdurt auguoni;

3) einen zweiten usw. Bienenstock im Baum (über dem ersten) aushöhlen
Popen n. Bielenstein Holzb. 193. Refl. -tiês,

1) sich (auf etw.) aufstecken, aufspiessen:
uzspraudu dadzīti... raganam uzdurties BW. 32472, 17;

2) (unverhofft) auf etw. geraten:
iaiva uzdūrās uz sēkļa Lennew., Ringmundshof. tvaikuonis uzdūrās uz... kuģa A. XX, 297. debess rādās uz zemi uzduruoties Konv. 2 551. uz šādiem priekšme̦tiem... uzduras... arāji A. XXI, 632. mēs uzduramies uz... kompetentām duomām Vēr. I, 1382.

Avots: ME IV, 327

uzdzīt

I uzdzìt,

1): u. stīpu Iw. u. dakšas vai se̦kumus uz kātu (Iw.), kātā (Saikava). u. laivu krastā Kaugurciems. izmēgināja šūpuotnes: ... uzdzina šūpuodamies kāju balstu vienā augstumā ar šķē̦rskuoku Birznieks-Upītis Pelēkā akm. stāsti (1938) 41. ūsas ... uzdzītas pēc jaunākās muodes Apsk. 1903, S. 484. vīrs, kuŗš, ja mājas neuzdzīs, tad nuodzīvuot jau nenuodzīvuos Jauns. Raksti V, 100; ‡

2) (Vieh) treibend auffinden:
ne tev[i] tur gan[i] uzdzina, ne uzjāja pieguļnieki BW. 6468,7; ‡

3) sich verschaffen (auftreiben):
kur lai ... uzdze̦n tādas zumas? Janš. Līgava I, 101. Refl. -tiês,

1): kalnā jau ar ve̦zumu neuzdzīsies Saikava. u. kalnā ganīt Kaltenbr.;

5): kuo nu tu uzdzenies? vai tad rītā nebūs diena? Seyershof.

Avots: EH II, 722

uzgadīties

uzgadîtiês: saules laikā ar pē̦rkuons uzgadās Strasden. cilvē̦ks pazuda tik˙pat ātri, cik pēkšņi bija uzgadījies Anna Dzilna 16.

Avots: EH II, 722

uzgremdināt

uzgrèmdinât, auf etw. versenken: pluostu uzgremdināt uz sēkļa.

Avots: ME IV, 333

uzķīlēt

uzķĩlêt, mit Hilfe von Keilen, Pflöcken hochheben: uzģīlēt iegrimušuo ēkas stūri Stenden.

Avots: ME IV, 350

uzmest

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

uzmetināt

uzmetinât,

4): šuo tuo ar zīmēkli uzmetinājis (skizziert)
Janš. Dzimtene I, 514.

Avots: EH II, 729

uzplaiksnīt

uzplaiksnît, Refl. -tiês: pēkšņi uzplaiksnījušās duomas Daugava 1939, 818.

Avots: EH II, 730

uzplūst

uzplûst,

1) sich auf etw. ergiessen
(perfektiv): pļavai uzplūdis ūdens;

2) strömend, sich ergiessend an die Oberfläche (hinauf-)geraten:
viss uzplūdis uz virsus Vēr. II, 811;

3) steigen (vom Wasser;
perfektiv), anschwellen (von Flüssen) LKVv., überströmen: jūra uzplūdusi līdz kāpām. pavasaruos nere̦ti uzplūst visi ūdeņi Ahs. it kâ vare̦ni ūdens plūdi, kas vare̦n uzplūst Jesaias 28, 2. upes e̦suot uzplūdušas nuo ļaužu asarām Latv. uzplūdušajam grāvim nevarēja pāri tikt Aps. IV, 24;

4) aufkommen, über einen kommen:
kâ viļņu plūsma uzplūst atmiņa Vēr. I, 1373. viņš nevarēja nuoturēties nuo pēkšņi uzplūdušiem smiekliem II, 1334;

5) sich (unverhofft) einfinden:
kur tad tu... tâ uzplūdi, pa˙visam ne gaiduot, ne duomājuot? Janš. Precību viesulis 17. Uozuols, kas agrāk dažreiz uzplūda arī uz mūs[u] pusi Bandavā II, 403. - Subst. uzplûdums, = uzplūda: jūŗas uzplūdums Konv. 2 2019; A. v. J. 1897, S. 79. (fig.) jūtu uzplūdums.

Avots: ME IV, 367, 368

uzšvirkstināt

uzšvirkstinât, (prasseln machend) aufbraten: kaut kādā vācu ķēkī uzšvirkstināta kūka Vēr. II, 679.

Avots: ME IV, 390

vācelis

II vācelis,

1) einer, der laut spricht, schreit:
nuo šitā vāceļa ausis jātur cieti; cits jau lai neduomā tikt pie vārda Vīt.;

2) verächtliche Bezeichnung für einen, der kein Geheimnis für sich behalten kann, einen Schwätzer:
tas jau tikai tāds vācelis! Sessw. In der Bed. 2 vielleicht zu vācele I 4. Zur Bed. 1 vgl. vākšêt, vākša und vākstêt. Neben diesem u̯āk- ein u̯āg- in li. vógrauti "krahlen" und lat. vāgīre "wimmern", ein u̯āgh- in gr. ἠχή "Lärm" u. a., ein vāk̑ in ai. vāš̍ati "schreit, brüllt", ein u̯ek- in le. vēkš(ē)t.

Avots: ME IV, 491

vainags

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags 2 Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags 2 Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks 2 Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags 2 Erlaa, Prl., vaîņags 2 Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks 2 Golg., Lös., vaîņaks 2 Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks 2 Zvirgzdine, vaîņuks 2 Kalleten, vàiņugs 2 Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. 2 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

vāks

vâks (li. vókas "Augenlid"),

1) der Deckel, die Stürze:
trauka vāks. acu vāki, die Augenlider U. gliemeža vāks, die Muschelschale. grāmatas vāki, der Einband eines Buches;

2) die obere Hälfte (der Schlägel) einer Flachsbreche
Bielenstein Holzb. 521 ;

3) ein Getreidemass
("1 1 / 2 sieka liels labības mē̦rs, taisīts nuo saluocīta kuoka plānas kārtas") Dond. Zur Bed. 3 s. vācele. Wohl mit Leskien Abl. 378 und Nom. 179 zu vākt zu stellen; zur Bed, vgl. das von Leskien l. c. zitierte li. apvokti "verwahren". Neben diesem u̯āk- ein u̯ēk- in slav. věko "Deckel, Augenlid".

Avots: ME IV, 494

vākšot

II vākšuôt Nötk. "= vēkšt, wiederholt grässlich schreien".

Avots: ME IV, 495

vālodze

vāluôdze Wolmarshof, (mit à 2 ) Erlaa, Kl., Lubn., Prl., Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt, vãluôdze 2 Līn., vàlûdze 2 (li. vólungė) Kaltenbrunn, Oknist, Sehren, Zvirgzdine, vālūdze Römershof, BW. I, S. 904 und 924, der Pirol, Pfingstvogel, die Gold-, Kirschdrossel, der Bierhold, Bülau (oriolus galbula L.) Für. 1, U., Spr., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 116: vāluodze vēkš, vīvaļuo, svelpj Etn. II, 51. viču, vaču vāluodzīte ar meitām istabā BW. 2345, 1. - Vāczemes vāluodze, der Papagei Elv. Nebst valuodze. mhd. witewal, kleinr. ivoła, poln. wywilga "Pirol" zu valuoda und (s. Būga Aist. Stud. 139) poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123 und IF. XXXIII, 126.

Avots: ME IV, 498

vantaru

vañtaŗu vañtaŗiem Stenden, vantaru vañtariem Bauske, van̂taru van̂tariem N.-Wohlfahrt, vantaru vantarumis Annenburg, Ekau. Garrosen, Grünw., Mesoten, wackelnd, straucheind, stolpernd: viņš iet vantaru vantariem Stenden. suns (zaķis, cilvēks) nāca pa lauku šurp vantaru vantariem N.-Wohlfahrt.

Avots: ME IV, 473

vazāt

vazât, -ãju,

1) schleppen
L,, herumschleppen, verschleppen U.; herumführen U.: vazāt kaut kua pa (gar) zemi. māte izkūluse . . . pie matiem vazādama BW. 749. valdziņā vazāt, gängeln U. vazāt mani pie tiesas par liecinieku Alm. (fig.) kungu vazās pie de̦guna MWM. VIII, 82;

2) vazā vaļā!

a) greife zur Arbeit!
Golg.;

b) fange (etwas) an!

3) schlagen
Trik., Wolmarshof;

4) "izpelt" Ramkau;

5) die Stricke beim Fischen ins Boot ziehen
Kaugurciems: zvejnieki, laiviņā stāvē̦dami, sāk vazāt;

6) v. pie de̦guna "verspotten"
Frauenb. Refl. -tiês,

1) einander schleppen:
cita citu vazājās (Var.: valkājās): zirdziņš vilka ecēkšiņu, ecēkšiņa labībiņu BW. 28087 var.;

2) sich herumschleppen
L., herumtreiben U.: vazājušies nuo viena ciema uz uotru LP. VI, 195. ve̦lns vazājas šurpu, turpu Kurbads. pa kruogiem un ballēm vazāties Dīcm. pas. v. I, 9. gar cita nama durvīm vazāties 58. Sprw.: vazājas kâ nelabais (RKr. VI, 535) od. kâ nuosprādzis (JK. II, 639), meitiņa cūku takus vazājās BW. 22012 var. dvēselīt[e] valdziņā vazājās 28829, 3. mana paša netikums līdza vien vazājās 6907. Zur wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 488

vēķis

II vēķis "ein Kind, das schon geht" Bers.: iet kâ vēkis (von einem kleinen Kinde gesagt) Bers.

Avots: ME IV, 556

vēl

vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),

1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;

2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;

3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);

4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;

6) "= jel (doch)!" Wessen;

7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.

Avots: ME IV, 556

veļa

I veļa,

1) diejenigen Kleidungsstücke, die beim Waschen mit dem Waschbläuel geschlagen werden
Grünw., Livl.; "veļa velēknī" Vīt.; zum Trocknen ausgehängte (nasse) Wäsche C., Erlaa; die Wäsche* Saimn. un Zelt. kal. v. J. 1893, S. 77: šuoreiz liela veļa. upmalā Līžele skaluo veļu Vēr. I, 781. sievieši (sc.: me̦tuši) drēbes un veļu BW. III, 1, S. 45. baltuos velas gabalus (Wäschestücke) A. v. J. 1896, S. 525. šuva vārdus... veļas gabaluos 1897, S. 841;

2) "nātnu drēbju mazgāšana" Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 535

velekls

‡ ve̦le̦kls "?": šinī darbā pagāja ... ve̦se̦la diena, un tuo skaitīja līdzīgi ve̦le̦klam (Waschen der Wäsche?), ja ne grūtāku Austriņš Raksti VII, 204. Vgl. ve̦lē̦kls unter velēklis I.

Avots: EH II, 769

vēšķa

‡ vēšķa, 3. p. prt. zum inf. vēkšt; kaķis v. Tdz. 58535.

Avots: EH II, 779

vēškas

‡ vẽškas Rutzau "raudas, vēkšana".

Avots: EH II, 779

vēšķēt

‡ vêšķêt 2 Rutzau "raudāt, vēkšēt".

Avots: EH II, 779

vez

vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,

1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;

2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;

4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.

Avots: ME IV, 546

vidētājs

vidē̦tājs, der Mittler, Vermittler: šis vi dē̦tājs Manz. Post. II, 326. vidē̦tājs starp dieva un cilvēkiem Glück Timoth. 2, 5.

Avots: ME IV, 578

vīdrieksne

vīdrieksne, vīdrēksne, vīdrīksne, vīdrikste U., vīderksne, Plur. vĩdriêksi 2 Wain., vìdriêkši 2 Linden, vìdrêkšņi 2 Kaltenbrunn, vīdrikšņi Wid., Marienhausen, vīdrikšņas, vĩdriži Ladenhof n. FBR. XI, 72, Widdrisch, vĩdir̂kšņi 2 Gramsden, vīdirkšņi U., gen. pl. demin. vīdreksnīšu BW. 32714, = vīgrieze U.; vīdriekši RKr. II, 78; Mežos un ārēs II, 39, Wassermerk (sium latifolium L.); vīdriekšņi, Mittwurz, Mägdekraut Für. I: šuogad pilnā pļava vīdriekšiem Linden. trakumam... labs līdzeklis ìr vīdrēkšņi Etn. IV, 106. vīdrēksnīšu (vīdreksnīšu 33011) krūmiņā BW. 32976, 2. nuorāvuos vīdrieksnīti (Var.: vīreksnīti, vīrekstiņu, vīrakstiņu) 21871 4 var. nuoķēruos vīdrīksne 21871, 3. kuŗa pirmā Jāņu zâle? bundurjānis, vīdrēksnītes ... 32393, 7. vīderksnīti, papardīti 32393, 1. lācis... auzas ēda vīdrikšņās (Var.: vidrikstēs) stāvē̦dams 2290, 2. Zu li. vendrýkštis "spiraea", s. Būga KSn. 1, 301. Da man daneben eln gleichbed. le. vīgrieze, li. vengrýkštis (bei Būga I. c. 300) hat, so dürfte das d in le. vīdrēk-, li. vendrīk- aus g (vor k ) dissimiliert sein.

Avots: ME IV, 635

viducis

viducis,

1) der Mittelpunkt, das Mittelstück, das Innere
U.; die Mitte: uozuols, kuram viducis . . . izpuvis Etn. II, 179. šim stūrītis, tam stūrī tis, man pašam viducītis BW. 32314. par Daugavas viducīti 14095, 1. man istabas viducīti 14609, 1. pašā lauka viducī 6437. pagalmiņa viducī 32323. viņš gāja ... uz dārza viduci Pas. IV, 268. galvas viducī N. - Schwanb. audzēknis iegulās viducī (starp ve̦lnu un tā sievu) LP. VI, 384. sēduos brāļu viducī (Var.: vidiņā) BW. 14088, 1 var. kam tu augi, purva bē̦rzs, āra bē̦rzu viducī? 15415. ruociet ruožu dārziņā, pašā ruožu viducī! 13250, 47 var. es izaugu ar tautieti, kalniņš vien viducī (Var.: vidiņā, starpiņā) 8399 var. vasar[a]s viducī 15614, 2. dienas viducis (viduči 171), die Mittagszeit Etn. III, 125;

2) die Taille, die Mitte des Rumpfes
Gr.-Buschh.; der Leib U., Golg.: viņš aptver mīļākās viduci ar ruoku JR. IV, 114. viduci maitāt, sich im Leibe einen Schaden tun (z. B. durch Überheben) U. pieliku pilnu viduci, ich ass mich satt Golg.;

3) die Gegend
U., Spr., Gr.-Buschh., Pernigel: mūsu viducī, in unserer Gegend U. viņam bija arī tas viducis Glück I Kön. 4, 13. ļaudis pienāca nuo tāļiem vidučiem Kra. Vīt. 122. nuo labākiem Kurzemes vidučiem Siliņš 15. kâ tev klājas svešā viducī? Plūd. Rakstn. I, 182. ļaudis dzīvuo visād, - kâ kurā viducī Gr.-Buschh. izstaigājies ... nuo priecādāmies par jaukajiem vidučiem Janš. Dzimtene V, 16;

4) ein 2 1/2-2 3/4 langes Stück Wand beim Weben ("1/4 līkuma") Mar. n. RKr. XV, 143.

Avots: ME IV, 579, 580

vientiešam

vientiešam, Adv. "taisni": cilvēkam allaž jādzīvuo vientiešam, tad tam klāsies labi Dond.

Avots: ME IV, 667

viesis

viesis C. u˙a., viess Mag. XIII, 2, 59, Bielenstein Holzb. 143, Janš. Mežv. ļaudis II, 9, Līgava II, 340, gen. s. viesa C., (mit ìe 2 ) Bers., KL, Memelshof, Oknist, Sonnaxt, (mit iê 2 ) Bauske, Kandau, Selg., viêša 2 Dond., dat. s. viesim Manzel Post. I, 150, viesam Janš. Mežv. ļ. II, 9, acc. s. viesi C., Jürg., (mit ie 2 ) Bers., Kl., Memelshof, Sonnaxt, (mit iê 2 ) Bauske, viesu A.-Ottenhof, Gr.-Buschh., Kandau, Saikava, Sonnaxt, Wolmarshof, Janš. Līgava II, 339, Mežv. ļaudis II, 9, nom. pl. viesis Manzel Post. I, 113, 116, 146, II, 28, 391, III, 191, viesi Bauske, Bers., C., Gr.-Buschh., Kl., Memelshof, Sonnaxt, Wolmarshof, vieši Dond., Wandsen, BW. 13645, 14132 var., acc. pl. viesis Manzel Post. I, 146, Glück Zephanja 1, 7, viesus C. u. a., viešus Sk. Do. 41, RKr. XVI, 264 (aus Rutzau), Demin. viesītis BW. 14355, 4 var., 14679 var., viesiņš Birkert Sakāmv. 107, BW. 14678 (aus Lettihn), viestiņš BW. 3057 und14679 (unbekannt in Adiamünde, AP., Dunika, Erlaa, Golg., Krāslava, Laud., Lubn., Pankelhof, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Segew., Selsau, Siuxt, Stenden, Warkh., Zvirgzdine u. a., wo dafür ciemiņš, so in Salis, Segew., Selsau u. a., svešs in Dunika, gasts, so in Krāslava, Laud., Saikava, Schwanb.; in Dond. neben viesis ein ciemcilvēks), ein Ankömmling, Fremder L.; ein Fremdling Manz. Lettus; der Gast (in Bers. u. a. ein zu einer Festlichkeit geladener Gast, ciemiņš - ein gelegentlicher, zufälliger Gast): es biju viesis, un jūs e̦sat mani uzņē̦muši Glück Matth. 25, 35. Sprw.: kāds viesis, tāda maltīte RKr. VI, sak. v. 961. viesa slava, paša guods Br. sak. v. 1454. nelūgti viesi - aiz durvīm 1455. Laima man viesuos nāca BW. 1197 var. lielus viesus gaidīdama 14116, 6 var. ne tie visi lūgti viesi, kas sanāca vešanā 16262. aicināja ve̦lnu pie sevis viesuos (zu Gaste, zu Besuch) LP. VII, 1188. saimniece brauktu tam līdz viesuos pie svaiņa A.v. J. 1896, S. 356. viesu galds Frauenb., ein nur für Gäste gedeckter Tisch. In Frauenb. antworte man scherzweise auf eine Frage "kur tu biji tik ilgi? " -"viesus vadīt (Gäste ausgeleiten)". Zu li. viẽšpat(i)s "Herr", viẽškelis "grosse Landstrasse", vienvišỹs "ein Einsamer" (zur Bed. vgl. le. vientrēb), vaišinti "bewirten", apr. acc. s. waispattin "Hausfraü, aksl. vьsь, got. weihs, lat. vīcus "Dorf", ai. viš̍-, vēš̍á-ḥ, gr. οἶχος "Haus", ai. vēš̍a-ḥ, "Nachbar", viš̍ati "tritt ein", av. vaēsma- "Wohnung" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 231, Boisacq Dict. 689 f., Trautmann Wrtb. 363 f., Fraenkel KZ. L, 213 ff. Dem le. viesis ("ciemiņš") liegt ein o- Stamm neben einem i- Stamm (woraus der i̯o- St.) zugrunde.

Avots: ME IV, 669, 670

vija

I vija,

1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. 2 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;

2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. 2 20511, 1;

3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.

Avots: ME IV, 582

vijeklis

vijeklis,

1) Gewundenes, Flechtwerk
Bers., C., (vije̦kls) AP., Lubn., Memelshof, Salis, Sessw.; ein handgewundener Strick, woran man Vieh zum Markt führt Linden in Livl.; = pine̦kls 1 (vijēklis) Fehteln; von Unkraut umschlungene Pflanzen Memelshof: tuo vijekli (Strick) guovs nepārraus Linden;

2) zum Winden (Flechten) vorbereitetes Material
Frauenb., Jürg.

Avots: ME IV, 583

vīkšēties

vīkšêtiês, = vēkštiês: trešā (se.: meiteņa) paša vīkšējās (Var.: taisījās) BW. 18341, 8 var.

Avots: ME IV, 637

vīrestība

vĩrestiba, die Männlichkeit, Mannhaftigkeit; der Mut: viņa bij atļāvusies tā vīrestībai A.v. J. 1900, S. 491. spē̦ks un vīrestība Stari I, 355. ar vīrestību spēkuojies! Lautb. Lomi 64.

Avots: ME IV, 641

virza

vir̂za: auch Gr.-Buschh., Oknist, Pilda, (mit ir̂ 2 ) Frauenb.; nuogulšņi ... sēklī pieauguši stiebriem un ūdens virzas klāņiem A. Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH II, 789

visvair

visvair visvairs, visvairums, Adv., besonders Wid.: še izsakās visvairs mīlestība, ilguošanās, žē̦labas RKr. IX, 107. kuo nu tādā apdegšņā var laba iesēt, visvair linus Alksnis-Zundulis. dvēsetes dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai... uzlasītas Baltpurv. r. I, 1.

Avots: ME IV, 627

vuška

I vuška Oberl. n. St, und U., Aahof, A.-Annenhof, Alswig, Asūne, Baltinov, Borchow, Dagda, Dweeten, Ilsen, Jaunušāni, Kalnemois, Kaunata, Kolup, Kortenhof, Korwenhof, Krąslava, Lassen, Lettihn, Liewenhof, Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Mērdzine, Nerft, N.-Rosen, Oppek., Pilda, Preili, Schlossberg, Schwanb., Seltingshof, Šķilbē̦ni, Warkh., Warkl., Welonen, Wessen, Zaļmuiža, Zvirgzdine, Mag. IV, 2, 156 (aus Dubena und Kaltenbrunn), = avs, àita, das Schaf: gans, kur,š... kai vilks plēš... vuškiņas Latgalits 1922, I, 3 3. balta vuška BW. 30703, 12. vuškas vēkš 29176 1. vušku gane 29574, 1. Etwa aus *a˙vuž-ka (zur Bildung vgl. li. avùžė, le. Annuža u. a. Le. Gr. § 194 a und r. овечка ?) Vgl. auch vuc und vuce̦ns.

Avots: ME IV, 677

zakada

*zakada od. *zakads "?": pluostnieki iet cits citam talkā jeb zakadā Etn. IV, 61. iesim zakadā nuodabūt pluostu nuo sēkļa Lennew. viņi visi iet zakadā, cits citu aizstāv visi Bers. zakadā ("pamīšus, rakstā") kult ("pamīšus, Fehsen. zakadā iet, hintereinander gehen Gilsen; gemeinsam etwas tun Altenwoga; einander (bei der Arbeit) behilflich sein Bewershof; einander zur Hilfe gehen Lubn., Meiran: pluostnieki iet zakadā, kad jāsāk pluosti laist tāļāk,vai kad kāda nelaime citiem gadījusies Lubn., Meiran.

Avots: ME IV, 682

zāliens

zâliens, = zâlaine, ein Grasplatz Wid.: nuo kura zāliena... sē̦ku pļaus? Jēkabsonu K. pa līdze̦ni cirptiem zālieniem pastaigājās Domas III, 1156.

Avots: ME IV, 698

žarbulīte

žarbulĩte (mit ār zu lesen?)"?": tu mana mazā žarbulīte, nerātnā! Kaija Iedzimtais grēks 211.

Avots: ME IV, 789

zaveklis

zaveklis U., zavēklis Rutzau, ein Zaubermittel.

Avots: ME IV, 693

žebeklis

II žebeklis,

1) ein ästiges Holz, ein ästiger Stock
Gr. - Roop, Horstenhof, Raiskum, Ramelshof, (žebēklis) Schnehpeln; die Gabelung eines Astes: ligzdiņā... re̦sna zara žebeklī zem kupla lapu jumta Janš. Dzimtene IV, 19;

2) žebeklis Luttr., že̦be̦kls Schwanb., žebe̦kls Stenden, že̦be̦kl Angern n. Bezzenberger Le. Di. - St. 177, = žebērklis. Vgl. žabeklis.

Avots: ME IV, 799

zeiki

‡ zeiki "?": augsti pace̦ltuos grābekļu zeikus Aida Niedra Grēka ābuols 152.

Avots: EH II, 803

žeiksts

I žeîksts: (viņš) nee̦suot vairs ne˙kāds ž. Aps. Jēk. Iegātnis 30.

Avots: EH II, 818

zeļa

‡ zeļa,* das Grünen (?): saule aust pār tīrumiem, gaida jaunas zeļas, 373. caur kupluo lauku zeļu Virza Herc. Jēkabs (1937) 56.

Avots: EH II, 804

zibenīgs

zibenîgs, feurig, lebhaft, schnell (wie der Blitz): z. cilvē̦ks, zirgs Golg. zibenīgs meitietis R. Ērglis Pelēko bar. vect. 96.

Avots: ME IV, 716

žibēt

I žibêt Bielenstein LSpr. I, 443, U., Iw. n. FBR. VI, 52; Rothof n. FBR. VIII, 121, A. - Laitzen, Alswig, AP., Bauske, Bers., Dond., Gr. - Buschh., Grünw., Jummardehn, Kalnmuiža, Kegeln, Kokn., Kreuzb., Lems., Lenzenhof, Lis., Luttr., Memelshof, Meselau, N. - Laitzen, Nötk., N. - Peb., Renzen, Ronneb., Saikava, Salis, Schnehpeln, Segewold, Sessw., Siuxt, Stenden, Tirs., Vīt., -u, -ẽju, = zibêt; "pēkšņi parādīties acīs" Wessen.; von einer sehr schnellen Bewegung gesagt Schibbenhof, Üxküll u. a.: acis žibēt žin aiz dedzības Vīt. žibuošās, gribuošās actiņas Janš. Mežv. ļ. I, 109. rasiņa puķītēs žib Avots II, 6. žibē̦tāju sudrabiņu BW. 5777 var. iet, ka žib vien Schibbenhof. strādā tik ātri, ka ruokas žibēt žib Üxküll. Aus li. žibė´ti "schimmern".

Avots: ME IV, 808

zirneklis

zir̃neklis Segew., Selg., Widdrisch, (mit ir̂ 2 ) Bl., zirneklis L., U., zir̃ne̦klis Ruj., zìrnē̦klis 2 Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 74, zir̃nêklis A. - Ottenhof, AP., C., Jürg., Nötk., PS., Wolm., zir̃nêklis 2 Siuxt, zìrnêklis 2 Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, Heidenfeld, Jummardehn, KatrE., Lubn., Prl., Saikava, Selsau, Sessw., zìrnaklis 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, Schwanb., zir̃nakls Iw., zir̃nâklis 2 Frauenb., Gramsden, Grobin, Pankelhof, Schnehpeln, Siuxt, zirnâklis 2 Ahs. n. RKr. XVII, 65, zìrnauklis 2 Sussei n. FBR. VII, 132, zìrnûklis 2 Warkh., zirnekslis Glück, zir̃nêkslis 2 Schibbenhof, zirnēkslis Manz. Lettus, zirnakslis St., zir̃nâkslis 2 Dunika, Frauenb., Grobin, Schnehpeln, zir̂nâkslis 2 Ahs., die Spinne; nach U. auch: das Spinngewebe (nach St. so nur im Plur˙!): zirnekslis auž ar abejām ruokām Glück Spr. Sal. 30, 28. pievē̦rpusi... zirneklim (Var.: zirnākslim, zirnakļam) ce̦kuliņu BW. 21974. muļķītis gribējis zirnakļus ēst LP. VI, 651. zirnekļa tīkls, das Spinngewebe, - jūŗas zirnekļi, majidae Konv. 2 1890. Etwa, weil der Bauch einer Spinne an eine Erbse (s. auch zirnis 2 - 4) erinnert, zu zir̃nis??

Avots: ME IV, 728

žube

I žube,

1) žube L., U., RKr. VIII, 89, AP., Bers., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Kalz., Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., PS., Prl., Saikava, Sessw., Setzen, Stockm., Tirs., Zvirgzdine, Demin. žubīte L., U., RKr. VIII, 89; Konv. 2 2319, Adl., C., Jürg., Lubn., Mahlup. Meiran, Memelshof, Naud., PS., Siuxt, Wandsen, žuba U., RKr. VIII, 89, der Fink, Buchfink (fringilla coelebs)
L. (žubīte), U.; der Ortolan L. (žube), die Fettammer (emberiza hortulana L.) St., RKr. VIII, 89; das Meischen, Feldmeischen U.; (žube) ein gewisser Vogel Adsel, Gramsden, Schwarden: žube žubina Etn. II, 51. zīle dzied, žube (Var.: žuba) vilka, lakstīgala vizināja BW. 2697. zīlītei, žubītei pabe̦ram linsēkliņu 5738. zīle, žube aicināja kaņepēs šūpuoties 2524 var. zīle žubi (Var.: žūbi)... pievīla ar uozuola kuoduoliņ[u] 15019. kad žube saka: spīd, spīd, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. ziemas žube Konv 2 2319, der Bergfink (fringilla montifringilla L.) Natur. XXXVII, 76;

2) ein kleines Frauenzimmer
St.; žubīte, Liebkosungswort U.: vai vakariņas gatavas, žubīte? (zur Ehefrau gesagt) Stāsti Kraukļu kr. 94. citā reizē, manu žubīt! Saul. III, 20. Nach Būga Aist. Stud. 106 f. (als etwas Funkelndes, Buntes) zu li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes", le. žuburis II. Ob li. šiubė "Fink" (bei Kurschat in Klammern) in žiubè zu ändern ist?

Avots: ME IV, 827

žvakstēt

žvakstêt, -u, -ẽju Kl., Stom., Wessen,

1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;

2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;

3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.

Avots: ME IV, 840, 841

zvīgzna

zvīgzna,

1) die Schuppe, Fischschuppe
Spr., Kokn., Stockm., (mit ì 2 ) A. - Laitzen, Domopol, Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Sonnaxt: (āda) drupaļainām zvīgznām uz muguras virsus Konv. 2 491;

2) "plēkstīte ābuola serdē" (mit î 2 ) Schibbenhof;

3) zvìgznas 2 Bers., Mar., Schäwen;

4) ein leuchtender Strich am Himmel
(mit ĩ) Jürg., (mit ì 2 ) Golg.: zvaigzne nuokrita, ka zvīgzna vien palika Golg. Wenigstens in den Bedd. 1 und 4 zu zvàigzne.

Avots: ME IV, 779