Paplašinātā meklēšana

àizmā`ršĩba [nach L. auch: aizmārsība], die Vergessenheit, Vergesslichkeit, Vergessamkeit: aizmāršības klēpī miegs viņu uzņēma Seib.

Avots: ME I, 39

àizmā`ršîga PS. (àizmā`rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 39

àizmā`ršîgs: in Salis mit ãr.

Avots: EH I, 38

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57

‡ àiztušît, mühsam hin-, wegschleppen, -tragen Saikava.

Avots: EH I, 60

‡ apakšĩrniẽks,* ein Aftermieter.

Avots: EH I, 71

‡ apmašînêt ² Dunika, mit einer Dresclamaschine ausdreschen: rudzi jau apmašīnē̦ti.

Avots: EH I, 100

‡ ašība Segew., die Schnelligkeit: ar ašību, schleunig.

Avots: EH I, 132

atmār(k)šîgs, Gegens. von aizmāršīgs [und danach gebildet], mit gutem Gedächtnis begabt Serb.

Avots: ME I, 176

atmār(k)šîgs, Gegens. von aizmāršīgs [und danach gebildet], mit gutem Gedächtnis begabt Serb.

Avots: ME I, 176

‡ atmurkšît, loswickeln, frei machen: zirgs lūdzis, lai šuo atmurkšījuot nuo mietīna vaļā Pas. V, 423.

Avots: EH I, 157

‡ atplaikšîtiês, = atplaikšķîtiês: dzīves misēkļi tiem nuobrūk nuo prāta kâ zvīņas, un viņi atplaikšās par krietniem cilvē̦kiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 97.

Avots: EH I, 158

‡ atsvešĩba,* die Entfremdung R. Kroders Burinieks v. J. 1934, 5. 267.

Avots: EH I, 173

‡ àumešîgs ² A.-Schwanb., unbedacht, hastig, hitzig, heftig.

Avots: EH I, 187

aũšĩba, Albernheit, die Neigung zu dummen Streichen: viņai jau nou mazām dienām prāts bij uz aušībām Alm.

Avots: ME I, 230

aušîgs (von àuss, wie dial. ačîgs von acs), scharfes Gehör habend: aušīgs zirgs, ein scheues Pferd (kas mazākuo truoksni dzirdē̦dams izbīstas) Grosdohn n. Etn. IV, 17; cf. aušâtiês, die Ohren spitzen.

Avots: ME I, 230

aũšîgs, albern, ausgelassen, unartig: viss tas iznāca muļķīgi un aušīgi Vēr. II, 573.

Avots: ME I, 230

II aûšîgs: aufmerksam (die Ohren spitzend) Linden: suns palika ļuoti a.

Avots: EH I, 189

‡ bakšîtiês, -uôs, -ĩjuôs, ohne den nötigen Ernst, aus Langerweile etwas tun Vīt.: kuo te bakšies? strādā nuopietnu darbu!

Avots: EH I, 200

‡ bezdūšîgs, mutlos: b. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 214

‡ blànkšîgs C., geschwatzig: b. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 226

‡ blankšît, -īju, schwatzen Kokn. n. A. XI, 81.

Avots: EH I, 226

blūkšît, -u, -īju, intr., klappern, lärmen: zābaki vien blūkš (kad tie pārāk lieli) Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 319

‡ buôkšîtiês ² , -uôs, -ījuôs AP. "burties, ķē̦muoties, muokšīties". Vgl. buokstītiês III 3.

Avots: EH I, 258

brašība, die Bravour, Heldenmütigkeit, Tüctigkeit: lai šis tikai nezaudējuot brašību LP. VII, 483.

Avots: ME I, 324

‡ brašîgs Dunika, stattlich, gewandt, gut gekleidet: b. puisis.

Avots: EH I, 238

brašītiês, = brasuoties.

Avots: ME I, 324

‡ dāšîtiês,

1) Streit, Händel anfangen, zanken
Kurmene;

2) "nuopūlēties, ālēties" (mit à ² ) Saucken.

Avots: EH I, 312

‡ dešîgs Mahlup, allzu freigebig.

Avots: EH I, 317

‡ diršîgs PV., = ‡ dirselîgs.

Avots: EH I, 322

drùošĩba,

1) der Mut, die Dreistigkeit:
zagļi mūsu pusē rīkuojas ar nekaunīgu druošību;

2) die Sicherheit:
abru druošības dēļ viņš uzvilka sev virsū par apse̦gu LP. V, 176;

3) die Kaution:
viņš, ielicis druošību, izņēma Pēteri nuo cietuma A. XI, 111;

4) die Gewissheit:
tuo varu ar vis˙lielākuo druošību apgalvuot.

Avots: ME I, 508

‡ druošīgs, kecklich Stender Deutschlett. Wrtb., beherzt, mutig: zīlītes ir ... druošīgi ... putni Kav. 1860, S. 157.

Avots: EH I, 338

‡ du˙šî ² ! Siuxt, beruhigender Zuruf Kühen, die mit den Hörnern stossen.

Avots: EH I, 345

dũšĩba ,* der Mut.

Avots: ME I, 530

‡ dušîgs Ramkau, = dũšîgs.

Avots: EH I, 345

dũšîgs, herzhaft, tapfer: dūšīgs vīrs, zaldāts; dūšīgi strādāt. tüchtig arbeiten.

Avots: ME I, 530

‡ dùšīns ² Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 126, = dũšîgs.

Avots: EH I, 349

gàišĩba, das Licht, die Helligkeit: ve̦lns arī brīžam izrādās kâ gaišības eņģelis Kaudz. M.

Avots: ME I, 588

gaišīgs, hell: gaišīgs prāts Auseklis.

Avots: ME I, 588

gaišîtiês: seja gaišījās (glanzte hell?) ... uogļu atspīdumā Austriņš Nopūtas vējā 27.

Avots: EH I, 378

[gaišîtiês, hell werden (nach dem Regel) Stelp.

Avots: ME I, 588

‡ galˆšîgs KatrE., leeres Zeug zu schwatzen pflegend: g. cilvē̦ks, - kuo tu virsa klausais!

Avots: EH I, 380

garšība, der Wohlgeschmack: augi pavairuo pēdējuo garšību Mazv.

Avots: ME I, 604

garšîgs, garžîgs AP.,

1) schmack haft, wohlschmeckend:
garšīga gaļa, garšīgs virums, garšīgi rāceņi. man muciņa ir zināma bez stīpām un bez dibe̦na; tur sula iekšā garšīga, nuo kā var celties dzīvība RKr. VII, 764. garšīgi ēst, mit Appetit essen Mar. n. RKr. XV, 114; garšīgi smieties, herzlich lachen MWM. II, 341, Mar. n. RKr. XV, 114. Vgl. garši II und gar̂ša.

Avots: ME I, 604

[I grašîgs "gewandt, geschickt" Ruj.]

Avots: ME I, 638

II grašîgs, weinerlich, furchtsam. [Für * gražīgs? vgl. gražuoties. - In Homelshof sei grašîgs synonym mit le̦pns stolz.]

Avots: ME I, 638

[iedruošība L., die Kühnheit.]

Avots: ME II, 11

ìekšîgs: iekšīga vaina AP., Ramkau.

Avots: EH I, 523

ìekšîgs, s. iekšķīgs.

Avots: ME II, 31

‡ ìemekšît verprügeln Seyershof: ie. suni.

Avots: EH I, 529

ĩpašība, die Besonderheit, Eigent"mlichkeit, Eigenschaft.

Avots: ME I, 836

‡ ĩpašîgi Gramsden n. FBR. IX, 103, Grenzhof (Mežamuiža) n. FBR. XII, 24, Orellen n. FBR. XI, 43, Siuxt, = īpaši: kviešu lauks bija ī.; tie netika pie rudziem sē̦ti Siuxt.

Avots: EH I, 501

ĩpašîgs, eigentümlich. Adv. ĩpašîgi, anders Pönau.

Avots: ME I, 836

‡ izmir̂kšît Lis., = izmîrkšķêt.

Avots: EH I, 466

[I izmur̃kšît, entwirren: izm. dziju C., PS.]

Avots: ME I, 774

II izmurkšît, ‡

2) zur Genüge (karessierend) quetschen, abquälen
Bers.: i. meitu.

Avots: EH I, 468

[II izmurkšît, ausquetschen Bauske.]

Avots: ME I, 774

izmušît, ‡

2) = izmurkšît II ‡ 2 Lemb.: lai viņš tumsā tevi ... labi izmušī un izbučuo Janš. Bandavā I, 124; "izmuocît" Lemsal; ‡

3) mühsam herausschleppen
Prl. ‡ Refl. -tiês Saikava, sich abquälen (izmuõcîtiês).

Avots: EH I, 468

izmušît, tr., ausschlagen: ar kuo tad tas puika tuo luogu izmušīja MWM. VI, 721.

Avots: ME I, 774

izraušît, tr., wiederholt ausscharren, auseinanderbringen, ausziehen: kurzemnieki savas meitas sapinuši ziediņuos; šejienes puiši izraušīja, ar suņiem kaudamies BW. 12862.

Avots: ME I, 790

iztraîkšît (unter iztraikšķît): "stipri izspaidīt, izmaidzīt" (mit ài ² ) Auleja.

Avots: EH I, 490

iztukšît, iztukšuot, tr., ausleeren: iztukšīta, nuopuostīta zeme tev nu taps visai šaura Jes. 49, 19. trīs kaktiņi iztukšīti BW. 18379, 3. bads iztukšīja zemi nuo iedzīvuotājiem St. puišelis iztukšuojis puodiņu ar me̦du LP. VII, 284. glāzes tika iztukšuotas Blaum. Refl. - tiês,

1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;

2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.

Avots: ME I, 821

‡ kašît, -ĩju "sich (fort)begeben" NB.: taisni kašī pruojām. kur nu kašīsi?

Avots: EH I, 592

knašĩba, die Schnelligkeit, Hurtigkeit, Raschheit: vanags ir knašības un veiklības simbuols.

Avots: ME II, 243

kuõpĩpašĩba ,* eine gemeinsame Eigenschaft, Eigentümlichkeit.

Avots: ME II, 345

kuošība, die Schönheit, Zierlichkeit, Feinheit, Trefflichkeit U.

Avots: ME II, 349

‡ kukšît, -īju Sonnaxt, mühsam gehen.

Avots: EH I, 668

‡ ļekšīgs PV., geschwätzig.

Avots: EH I, 770

‡ ļekšīte NB. "= pļērpe ["?"]".

Avots: EH I, 770

‡ ļerkšîgs PV., geschwätzig.

Avots: EH I, 772

lidmašĩna ,* der Aeroplan.

Avots: ME II, 466

‡ Warkl,. = lakt: sasakava bāleleņi, vienu skruozi lukšīdami Tdz. 49619 (aus Makašēni). Vgl. auch pìelukšît.

Avots: EH I, 760

mazdũšĩba, die Kleinmütigkeit, Feigheit: veča vienaldzība mācītāju kaunuot apkaunuoja par viņa mazdūšību Vēr. II, 1004.

Avots: ME II, 571

mazdũšîgs, kleinmütig, feige.

Avots: ME II, 571

‡ *mekšît, zu erschliessen aus ‡ iemekšît.

Avots: EH I, 797

‡ melˆšīgs ² Seyershof, viel flunkernd, verlogen Segew.

Avots: EH I, 780

menšîgs L., Lub.,für meñčîgs. [menžīgs Nerft "komisch (juocīgs)".]

Avots: ME II, 601

‡ mērkšîgs Trik., weinerlich.

Avots: EH I, 808

‡ mikšīnām (mit ik < îk?), Adv., nicht straff: es tâ m. vie[n] apķeršu, lai daudz nežņaudz Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 189.

Avots: EH I, 813

[mir̂kšît, -īju Lis., Warkh., Warkl., = mirkš (ķ) inât.]

Avots: ME II, 633

‡ muôkšîtiês ² AP., = ‡ buôkšîtiês ² .

Avots: EH I, 840

‡ mur̃kšīgs AP., verwickelt (sarežģīts): m. darbs.

Avots: EH I, 834

[murkšît "die Pastelschnüre einziehen" Ringmundshof.] Refl. mur̃kšîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) trödeln, säumig sein:
kuo tu tur murkšies?

2) sich abmühen
Burtn. [Aus. d. murksen "herumpfuschen"?]

Avots: ME II, 670

mur̃kšîtiês (unter murkšît),

2): "murgt, vārgt" (mit ur ) PV.; ‡

3) "mudžināties" (mit ur̃ ) AP.: dzijs sāk m.; ‡

4) sich in fremde Angelegenheiten mischen
AP.: kuo tu tur mur̃kšies, kad tev nav ne·kādas daļas! Zur Bed. vgl. auch izmurkšît.

Avots: EH I, 834

mušît: auch Grenzhof (Mežamuiža). Zur Bed. vgl. auch izmušît.

Avots: EH I, 836

mušît, -ĩju, tr., quälen, würgen, töten: kaķis mušīi peli [PS.], Smilt., Nerft, Gr. - Essern, Trik., Bers., Druw. Subst. mušîšana, das Quälen, Töten; mušîtãjs, der Quäler, Töter: bē̦rnu mušītāja, Kindermörderin Latv. Vgl. mužinât, mužît.

Avots: ME II, 673

‡ nar̃kšîgs Seyershof, weinerlich, unruhig: šuodien bē̦rns tāds n.

Avots: EH II, 5

‡ ņaũkšīgs AP., weinerlich PV.

Avots: EH II, 112

nedrùošĩba, die Unsicherheit.

Avots: ME II, 711

negar̂šîgs, unschmackhaft: garšīgu var izšķirt nuo negaršīga Vēr. II, 797.

Avots: ME II, 713

nejaušĩba, das Ungefähr, der Zufall: nejaušība man atklājusi dārguo mantu Rainis. visa pasaules ē̦ka būtu uzlūkuojama par neizpruotamu nejaušību A. XV, 288.

Avots: ME II, 717

‡ nejaušīgi, Adv., zufällig: n. velti tu man dāvāta Janš. Pag. pausm. 62.

Avots: EH II, 13

[ņerkšîgs Fest., weinerlich.]

Avots: ME II, 901

‡ *ņer̂kšît, zu erschliessen aus saņer̂kšît.

Avots: EH II, 113

[ņer̂kšîtiês, ņer̂kštiês, kaprizieren (von kleinen Kindern, wenn sie an etwas Missfallen haben) Fest.]

Avots: ME II, 901

netìešĩba ,* der Umschweif, die Ungeradheit: tie visi tikai niecīgi netiešības piemē̦ri salīdzinuot ar tuo kļūmīguo netiešību A. XIV, 134.

Avots: ME II, 737

[netĩšĩba Wid., die Ünabsichtlichkeit, der Zufall.]

Avots: ME II, 737

nevilšĩba. das Ungefäŗ der Zufall: fōtografisks uzņēmums ir pilnīgi paduots nevilšībai Stari II, 723.

Avots: ME II, 739

‡ nuomašīnêt Dunika, (Getreide resp. Milch) durch eine Maschine resp. einen Separator lassen: n. pienu.

Avots: EH II, 67

nùomurkšîtiês, sich abquälen: nuomurkšījies kâ nabags ar darbiem Burtn.

Avots: ME II, 823

nùomušît: abquälen - auch A.-Ottenhof; umbringen: abus nuomušījuši Pas. IX, 465.

Avots: EH II, 71

nùomušît [Bers., PS.] nùomušķît Ahs., Matkuln, nùomužît U., nùomužinât U., tr., abquälen, umbringen, abtun: meita nuomušījusi savu ārlaulības bē̦rnu Aps., Bers., Smilt., Druw. tuo (dziesmu) man bē̦rni nuomušīja BWp. 1016. tur kāds nuožņaugts vai citādi kâ nuomušīts Vēr. II, 669. zē̦ns ieskrēja pie paša kunga un tuo pa˙galam nuomušķīja JK. V, 119. vakar žīdu nuomužīji BW. 20478.

Avots: ME II, 823

nùoplaikšîtiês (unter nùoplaiksnîtiês): padebeši nuoplaikšījušies Kaudz. Vecpiebalga 8.

Avots: EH II, 74

nùotukšît: "teilweise abnehmen" Vank.

Avots: EH II, 102

nùotukšît, nùotukšuôt, tr., leer machen, abräumen: lauki nuotukšīti Kronw.

Avots: ME II, 878

‡ nùotušît,

1) ersticken (tr.):
kam ... sedzi ... bē̦rnam tik biezu deķi uz mutes? tâ jau tu viņu vari n. Lubn. n. Etn. III, 1;

2) mit Mühe abschlachten
Vank.: tad jūs tuo vepri nuotušījāt gan;

3) mit Mühe aufessen
Vank.: ak tad tu nuotušīji gan visu plāceni! Refl. -tiês, sich abarbeiten Kalz., Saikava, "nuostaipīties" Kalz.: strādnieks mežā līdz pašam vakaram nuotušījās Saikava.

Avots: EH II, 103

[padũšîgs, ziemlich herzhaft: p. gans.]

Avots: ME III, 20

pamuokšîtiês Wid., [pamuošķîtiês Kreuzb.], ein wenig gaukeln: ienāk čigāniete, pamuokšās, vai izliek kārtis, vai ieskatās ruokā Zemk.

Avots: ME III, 74

[pamušît Lemsal, ein wenig kitzeln od. sonst wie scherzweise berühren.]

Avots: ME III, 74

pãrdrùošĩba, die Verwegenheit, Tollkühnheit, Waghalsigkeit: viņš ar savu pārdruošību visai apkārtnei bija bīstams RA.

Avots: ME III, 153

pašàizmā`ršĩba,* pašàizmirstĩba*, die Selbstvergessenheit: uzupurēšanās līdz pašaizmirstībai Plūd.

Avots: ME III, 111

pašmĩlis, der Selbstsüchtige, Egoist: sirds bija mīkstāka nekâ praktiskajiem pašmīļiem Plūd.

Avots: ME III, 115

‡ pàšît ² Auleja, Warkh., (den Boden) bearbeiten, pflegen. Aus r. пашу "ich pflüge"?

Avots: EH XIII, 217

paviršĩba, die Oberflächlichkeit: paviršība zināšanās.

Avots: ME III, 139

‡ paviršīgs Strods Par. vōrdn. 132, oberflächlich (?).

Avots: EH XIII, 191

‡ pešîgs, übellaunig und zänkisch PV.

Avots: EH XIII, 225

pešîtiês: viņš pešījās un sūkstījās, ka ne˙kas nav pa prātam izdarīts PV.

Avots: EH XIII, 225

pešîtiês, sich ärgem, zanken Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 204

pìelukšît "sich zur Genüge vollsaugen (von Säuglingen)" Libau.

Avots: ME III, 269

‡ piñkšīgs, weinerlich: p. bē̦rns Seyershof.

Avots: EH XIII, 234

plašĩba,

1) die Breite, Weite:
tādēļ arī tādā plašība mūsu rakstniecībā JR. IV, 101. es gribu plašības un brīvības Vēr. II, 156;

2) die Freigebigkeit
U.; das Wohlleben U.

Avots: ME III, 320

plaušîgs "?": neēd plaušas, lai bē̦rns nebūtu plaušīgs, lai neplaušuotu! JK. VI, 9. plaušķêt, = plaukšêt; Unsinn schwatzen (mit àu ² ) Golg., Saikava, Meiran, Kreuzb., Heidenfeld, Selsau; zu li. pliauškė´ti "klatschen, schlagen", poln. pluska "Geplätscher" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226.

Avots: ME III, 327, 328

plekšîgs, schmutzlg: plekšīgs cilvē̦ks, apģē̦rbs Burtn.

Avots: ME III, 335

puošît Spr., tr.,

1) schmücken, putzen;

2) antreiben. Refl. -tiês Spr.,

1) sich putzen, schmükken;

2) eilen, sich beeilen.
- Vgl. puosît und puost (prs. puošu).

Avots: ME III, 460

‡ pũkšîgs Frauenb., aufgeblasen und weich (vom Brot): baltmaize izce̦pusies ļuoti pūkšīga.

Avots: EH II, 341

purkšîgs Burtn., viel widersprechend; pur̃kšîgs, hitzig Jürg.

Avots: ME III, 418

puršîgs Meiran, = pur̃slīgs.

Avots: ME III, 420

puršîtiês Meiran "zürnen, böse werden".

Avots: ME III, 420

‡ pušīns Erlaa, Weissensee, = pušins 2.

Avots: EH II, 336

pušîtiês Ar., Arrasch, Etn. IV, 167 (hier auch ein pušīgs "kas puošas"), = puģîtiês (puosties).

Avots: ME III, 437

‡ *raušît, zu erschliessen aus izraušît.

Avots: EH II, 359

ruôšîgs ² Salis, U., rùošîgs ² Bers., Warkl., geschäftig, rührig, tätig: ruošīgs puisis, ein munterer Knabe Salis, Lems. n. U. ruošīgs zirgs Kokn. n. U. - Vgl. rùosîgs.

Avots: ME III, 583

rušît,

2) "vinnēt" A-Schwanb.: citi sivē̦ni sāka mazākuo r.

Avots: EH II, 386

rušît, -u, -ĩju, die Erde mit den Händen auseinanderwerfen, wie man es im Herbst bei der Kartoffelaufnahme tut Mar, n. RKr. XV, 133. Wohl zum vorigen.

Avots: ME III, 565

‡ samašînêt ² Dunika, = sakul˜t 4: s. sviestu (sviesta kuļamā mašīnā).

Avots: EH XVI, 429

samurkšît: mit ur̃ AP. Refl. -tiês: gruoda dzijs samur̃kšās Ramkau.

Avots: EH XVI, 432

samurkšît, samurkšķît N. -Peb., tr., verwickeln, verwühlen: samur̂kšīt dziju Ronneb. es neduošu savas dziesmas tautiešam samurkšīt (Var.: sarežģīt) BW. 899, 1 var. Refl. -tiês, samurkšķêtiês Wesselshof, sich verwicketn, verwühlen: samurkšījusies dzija.

Avots: ME II, 690

samušît: tuo vajaga labi s. (scherzweise) Janš. Mežv. ļ. II, 307.

Avots: EH XVI, 432

samušît, tr., zu Tode quälen: laupītāji ceļinieku bija samušījuši, ka tikai vairs dzīvs bija Druw.

Avots: ME II, 691

saņerkšît, verwirren: s. saites Nötk. Refl. -tiês, sich verwirren Nötk.

Avots: ME II, 695

sāšība L., sāžība Bergm, n. U., für sājība Bitterkeit, Barschheit; fehlerhafte Bildung nach dem nom. s. sājš (geschr. sāš, bei U. -sāžs).

Avots: ME III, 808

saverkšît, saverkšķît, verzerren: s. ģīmi Nerft. viņa kliedza ar saverkšķītu ģīmi A. v. J. 1900, S. 360. saverkšīt (saviebt) seju Festen. Refl. -tiês, sich verzerren, sich verziehen: seja nejauki saverkšījās A. Up. J. I. 12. skatās saulā saverkšķījies Nerft. Zu diesem Reflexiv gehört wohl auch das Part. in der Phrase līdzinājās saverkšķījušai (eingeschrumpft?) krevelei A. v. J. 1893, S. 199. Zu savergt.

Avots: ME III, 784

‡ savīkšît,

1) "?": savīkšīja nuotikumu režģus Veselis Cilv. sac. 114;

2) unordentlich zusammenfalten
C., Saikava (mit î), Dobl., Lemb., Schwitten: s. lakatu.

Avots: EH XVI, 466

I šĩ, Femininform zu šis, diese (nom. s.).

Avots: ME IV, 19

II šī, gen. s. von šis, dieser: šī nuovada es meitiņa, ne šī puiša līgaviņa BW. 10628 var. meženieki bailes neatminējuši ne šī, ne tā (erinnerten sich weder an dieses, noch an jenes, d. h. an gar nichts) LP. I, 185.

Avots: ME IV, 19

III šī Adolphi, lac. s. von šis, dieser: man dieviņš nesarada šī zemē arājina BW. 10190.

Avots: ME IV, 19

IV šĩ: der ganze Artikel (ME. IV, 19) als auf einem Druckfehler beruhend ist zu streichen; s. Augstkalns FBR. XI, 47 f.

Avots: EH II, 627

IV šĩ, acc. s. von šĩ (oder šis?) "diese": es ve̦ce̦m puisiše̦m šī gult pataise, Rothof n. FBR. VIII, 132. Aus *šiju (vgl. oben šijuo)? Oder mit li. šį̃ "hunc" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 19

V šī! Interjektion, zum Antrelben des Viehs gebraucht Etn. III, 11.

Avots: ME IV, 19

šĩbelis Dond., šībere Wolm. u. a., šīberis Arrasch, der Ofenschieber. Nebst estn. sīber aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 19

‡ šìdìene ² (gen. šàsdìenes ² ) Oknist n. FBR. XV, 182, der heutige Tag.

Avots: EH II, 627

‡ šīgads (gen. s.), dieses Jahres, heurig: š. brūte BW. 7243, 3.

Avots: EH II, 627

šìlàik(s) ² (gesprochen šèilḕik(s) ² ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.

Avots: ME IV, 19

šîlaĩka ² (gen. s.), der Gegenwart angehörend, modern: š. cilvẽ̦ks Roop n. FBR. XV, 158.

Avots: EH II, 627

šìlàik(s) ² (gesprochen šèilḕik(s) ² ) Mar. n. RKr. XV, 139, Adv., um diese Zeit: rītu šīlaik es iešu pastaigāties. Enthält wohl den alten acc. s. masc. g. (li. šį̃) von šis.

Avots: ME IV, 19

‡ šîlaĩkus ² Orellen n. FBR. XI, 43, Adv., = šìlàik(s) ² .

Avots: EH II, 627

šĩm, dat., instr. pl. von šĩ, diese.

Avots: ME IV, 19

šīne (?), eine Wahrsagerin U. ("scheint nicht bekannt"); wohl mit ž- zu lesen und aus li. žynė˜ "Zauberin".

Avots: ME IV, 19

šĩpasaule Stari II, 70, diese Welt, das Diesseits, im Gegensatz zu viņpasaule, das Jenseits.

Avots: ME IV, 19

šīpnis st., U., (mit ĩ ) Bl., šīpņa Memelshof, comm., ein Spötter, Höhner. Ein Lituanismus; vgl. li. šypenis "höhnisches Lächeln".

Avots: ME IV, 19

šīpņuôt, šīpnuôt St., grieflachen, höhnen, spotten Bielenstein LSpr. I, 394: Līze šīpnuodama vien ar greizu aci uz viņu lūkuoja Stāsti Kraakļu kr. 78.

Avots: ME IV, 19

‡ šìpt ² , prs. šīp, prt. šīpa Auleja, schallen (beim Brechen von Eis od. Glas).

Avots: EH II, 627

šĩpus, šìpus AP., Drosth., (mit ì ² ) Bers., Golg., Saikava, Präpos., diesseit: viņpus upes jē̦ri brēca, šīpus puiši gavilēja BW.13017, 16 var. tas parādījās šīpus mācītājmuižas mežam Vēr. II, 195. šīpus... kruodziņa LP. V, 68.

Avots: ME IV, 19, 20

sir̂dsdrùošĩba,* Herzensmut, Freudigkeit, Freimütigkeit U.

Avots: ME III, 844

šĩrîtẽjs Dunika, vurt heute morgen (Adjektiv): šīrītējā izturēšanās A. v. J. 1902, S. 202.

Avots: ME IV, 20

šĩs, nom. und acc. pl. von šĩ, diese.

Avots: ME IV, 20

šĩstaba Bielenstein Holzb. 76; BB. XVII, 291, aus šĩ istaba, dieses Gesinde (von 2 nebeneinander liegenden Gesinden).

Avots: ME IV, 20

šĩveris Drosth., Renzen, (mit i ² ) Bers., Erlaa, Fehteln, Kokn., Lös., N. - Schwanb., Saikava, die Ofenklappe, der Schieber Spr.: uogļu tvans iziet pa šīvera caurumu Apsk. v. J. 1903, S. 670. Nebst estn. sīwer aus dem Germanischen.

Avots: ME IV, 20

skramšît, -ĩju, kratzen Salisb.; vgl. kram̃šât.

Avots: ME II, 886

smurkšît, -ĩju, das vordere Ende der pastalas mit einer Schnur zusammenziehen Burtn. n. U., Bielenstein Holzb. 685. Zu serb. smrčak "Morchel" u. a. (bei Miklosich Et. Wrtb. 310)?

Avots: ME III, 970

‡ sprišît(iês) Warkl., = gre̦znuôt(iês). Vgl. prišît(iês).

Avots: EH II, 560

‡ sprišît(iês) Warkl., = gre̦znuôt(iês). Vgl. prišît(iês).

Avots: EH II, 560

švešība: ilgi kuopš jau svešības nav mums P. Ērmanis Daugava 1938, 325.

Avots: EH II, 615

svešĩba Dünsb., das Fremdsein, die Fremdheit.

Avots: ME III, 1151

svešîgs, seltsam, fremd: tā ne˙kuo vairs nuo svešīguma, svešāda neuzrāda RKr. X, 20.

Avots: ME III, 1151

tiepšîgs B. Vēstn., = tiepîgs.

Avots: ME IV, 211

‡ tīšība (aus einem Manuskript), Vorsatz, (meist böse) Absicht.

Avots: EH II, 686

tuokšîgs Fest., = tuokstîgs.

Avots: ME IV, 284

tuokšîtiês Fest., -uôs, -ĩjuôs, = tuokšâtiês: kuo tu tuokšies? nāc drīz! Fest.

Avots: ME IV, 284

traikšît,

1): auch (mit aî) Auleja.

Avots: EH II, 689

traikšît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) traikšît Sessw., traîkšêt Zvirgzdine, traikšķît Sessw., (mit aî) Lubn., traîšķît (li. tráiškyti "mehrfach bis zum Spritzen quetschen")
Alswig, Mar., zerdrücken, zerkleinern, zerquetschen (tràišķīt ² ) Meiran, (traîšķīt) Kl., Saikava: uogas. traikšej sivē̦niem buļbas! Zvirgzdine. traišķi maizi, kartupeļus! Mar. n. RKr. XV,141, (mit aî) Warkl. traikš(ķ)īt trauslus augus Sessw.; (Blätter oder Zweige) ohne Schonung abbrechen (traišķît) Schwanb., Selsau, Stomersee;

2) traišķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, Heidenfeld, Kalz., N.Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traikšķît Sessw., besudeln;

3) verstreuen
(traikšķît) Daudsewas, Kl.Salwen, (traišķît) Festen (mit aî ), Salgaln (z. B. Heu, Stroh od. Getreide beim Tragen); traišķīt (spritzen) dubļus uz visām pusēm Bers.; kuo tu tràišķî ² (svaidies), ka šķīst? Gr.-Buschhof;

4) traikšît Sessw., traikšķît Sessw., traîšķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traišķêt Wid., verschwenden, vergeuden.
Refl. -tiês,

1) = tašķīties; mit etwas um sich werfen (traišķīties) Erlaa, verschwenderisch umgehn (traîšķīties) Bers., Kl., Saikava, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài ² ) Gr.-Buschhof: zē̦ns traišķās ar ūdeni, dubļiem Vīt. traîšķās ar pienu kâ ar ūdeni Bers. traîšķās ar maizi kâ ar māliem, vē̦lāk nebūs kuo ēst ebenda; liederlich umgehend verstreuen (traîšîties) Festen;

2) vomieren
(traišķîtiês) Wessen;

3) Schlechtes (über jem. od. etwas) sprechen, verleumden:
neklausi traišķus, kas traišķās par katru! Vīt. trai(k)šķîi zu li. triékšti (prs. tríeškiu) "quetschen" (wofür allerdings Büga KSn. I, 167 nur trė´kšti kennt), trýkšti "spritzen (intr.)", vgl. Büga KZ. LII, 273; nach Scheftelowitz KZ. LVI, 186 weiterhin zur Wurzel von gr. τρίβω "zerreibe". Vgl. auch triekšt.

Avots: ME IV, 217, 218

trušîtiês, nicht einschlafen könnend, sich hin und her wenden Festen.

Avots: ME IV, 249

tukšĩba,

2): auch Frauenb., Kand.;

3): mēness (mēneša Jauns. R., dz. un j. 5) tukšības Linden in Kurl., Ramkau.

Avots: EH II, 701

tukšĩba,

1) die Leere
U.: baznīcas tukšība Turg. Muižn. per. 117. tukšība bij apruobežuota SDP. VI, 53. aluoties tukšībā, kur ceļa nevaid Glück Psalm 107, 40. sajust dvēseles tukšību Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 325;

2) die Armut
Wid.;

3) Plur. tukšības, eine Unterbrechung, Pause:
mēneša tukšības (mēness tukšība Nötk.), = tukšatne(s), Altlicht Druw. n. RKr. XVII, 84; guovs t., die Zeit, wo eine Kuh keine Milch gibt ebenda;

4) tukšības, leeres Geschwätz, Faselei :
tu tak tīrās tukšības vien runā! AP. pļapāt ... muļķības un tukšības Vēr. I, 1158.

Avots: ME IV, 256

tuksîgs: dumm, geschwätzig, lügnerisch AP.

Avots: EH II, 701

tukšîgs U., leer (eig. und fig.); ledig; arm; leeres Zeug schwätzend: tukšīgā zālē tukšums manāms, kur tik acis me̦t Etn. III, 165. tukšīgam cilvē̦kam aiz˙vienam trūkst naudas 164. bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 52. pasakaini tukšīga māņu valuoda I, 174. ap tukšīgiem paduomu devējiem un māņu iemelsējiem IV, 140. ej nu, tukšīgā (Schwätzerin, Faslerin)! Zaravič. In der Bed. "leeres Zeug schwatzend" wohl zu tukšēt resp. tukšuoties 2.

Avots: ME IV, 256

tukšît: auch PS., (prs. -īju) Allend., Salis.

Avots: EH II, 701

tukšît Manz. Lettus, U., Mar. n. RKr. XVII, 145, tukšķēt Für. I, tukšķīt Manz. Lettus, = tukšuot, leeren. Refl. tukšîtiês Spr., tuškîtiês id., sich leeren; leer werden.

Avots: ME IV, 256

tumšĩte, eine Brünette: iece̦rē̦tā bijuse platacaina tumšīte Latv.

Avots: ME IV, 263

tušît, -ĩju,

1) keuchen
(auch in Smilten), stöhnen Vīt.: bē̦rns tušī uz raudām Vīt.;

2) (keuchend
Vīt.) Schweres ziehen, schleppen Lubn. n. Etn. III, 1. tragen Mar. u. RKr. XV, 141; eine schwere Arbeit verrichten Laud.: kuo tu tur nu tušī viens pats tik smagu maisa! Lubn. n. Etn. III, 1. viņš tušī akmiņus Mar. n. RKr. XV, 141;

3) quälen
Laud.; ersttcken (tr.) Lubn. n. Etn. III, 1; "drücken (von Schmerzen)" Infl.: kâ nu kaķītis nevārgs, ka suns pastāvīgi viņu tušī! Laud. Refl. -tiês, (bei schwerer Arbeit) keuchen Lubn.; schwer arbeiten, sich abquälen Laud., Saikava; sich ungern, zögernd an die Arbeit machen Lubn.: tâ viņi tur tušījās kādu stundi Saikava. In der Bed. "ersticken" wohlaus r. туши́ть "löschen".

Avots: ME IV, 274

uzdruošîgs, kühn, mutig, waghalsig Spr.

Avots: ME IV, 326

uzpuošît Spr., = uzpuosît.

Avots: ME IV, 370

uztušît Kalzenau, Lubn., hinaufschleppen.

Avots: ME IV, 394

varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,

1) var̂kšîtiês ² AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;

2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;

3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;

4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";

5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?

Avots: ME IV, 479, 480

vẽkšîgs PS., vèkšîgs ² Golg., Sessw., Vīt., weinerlich: vēkšīgs bē̦rns.

Avots: ME IV, 555

vēkšît, s. vēkšêt.

Avots: ME IV, 555

‡ verkšîgs PV., = ‡ verkšķîgs.

Avots: EH II, 772

‡ *verkšît, zu erschliessen aus saverkšît.

Avots: EH II, 772

viênkā`ršĩba ,* die Einfachheit: glīta vienkāršība Kaudz.

Avots: ME IV, 659

viênpušĩba* Kaudz. Jaunie mērn. laiki I,47, = viênpusĩba.

Avots: ME IV, 663

‡ vīkšîtiês,

1) = vīkstîtiês I 3: citām jāja precenieki, es pa priekšu vīkšījuos (Var.: vīkstījuos, vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

2) = vīkstîtiês I 2: arī tie vīkšījās citiem līdz. (lietus) tecēja ... luoga duobumā ... tie, kas gulēja tieši zem luoga, vīkšījās un ... virzījās sāņus A. Upītis Kailā dzīvība 84.

Avots: EH II, 792

‡ višît A.-Schwanb. "eilig gehen".

Avots: EH II, 790

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

‡ àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

‡ àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32

‡ àizpārduôt, hin-, wegverkaufen: viņa savukārt mašīnas aizpārdeva Retējam Latvis No 3591.

Avots: EH I, 41

‡ àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.

Avots: EH I, 41

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

‡ àizpìrkt,

1) Handgeld einzahlend kaufen:
šī māja jau aizpirkta Kaltenbrunn, Laud., Saikava, Warkh.;

2) a. atriebēju Kaltenbrunn, sich einen Rächer erkaufen.

Avots: EH I, 42

àizruna, àizruņa, Fürsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez kādas aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53

‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

am̃plîgs: ne es e̦smu aušīgs cilvē̦ks, ne amplīgs Hofzumberge n. BielU.

Avots: EH I, 69

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

‡ apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

aplaĩmuôt, tr., beglücken: šī diena pasauli aplaimuo GL. aplaĩmuôtãjs, der Beglücker.

Avots: ME I, 99

‡ aplècinât, = aplecinât: šī guovs jau ir aplēcināta Saikava.

Avots: EH I, 98

apliêdêt, verregnen C.: apliedē̦tais siens nav tik garšīgs un smaršīgs Luopk. 46, jūŗa malku apliedē = ar smiltīm apkaisa; auch aplietēt in PK. nach Mag. III, 1, 90.

Avots: ME I, 102

aplît

1): šī ar aplīst ar ze̦ltu Pas. IX, 464; ‡

2) ringsum überstrtimen:
zemi apiija .. . purpura blāzma Ezeriņš Leijerk. II, 182.

Avots: EH I, 99

appļaũt, ‡

3) im Mähen übertreifen, mähend an jem. vorbeigelangen:
dūšīga meita appļauj puisi Kegeln n. Fil. mat. 185.

Avots: EH I, 106

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

atbilˆdêt: mit il˜ Līn., Salis. Refl. -tiês, ‡

2) = atbilˆdêt Seyershof: šī atbilˆdas ² , ka nav pie mātes dzīguojusi.

Avots: EH I, 135

atẽ̦nuôt, tr., wiederspiegeln: portreja atē̦nuoja gle̦znuotāja īpašības Stari I, 368. Refl. -tiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln: ūdens līmenis, kur atē̦nuojās stāvie klinšu krasti JR. V, 7.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 157

atgūta, atgūtne, der Atem, das Atemschöpfen, die Erholung: nevar atgūtas dabūt N. - Schwnb. bet tē̦vs runāja bez atgūtnes Dz. V. mašīna atgūtnēm izgrūda dūmu mākuoņus A. XI, 192.

Avots: ME I, 161

‡ atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.

Avots: EH I, 158

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

atruna, atruņa, Entgegnung, Gegenrede: māte šīm atruņām ticēja A. XVII, 865; Pūrs III, 49.

Avots: ME I, 187

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, kā atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī kā atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies kā atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruokām me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst ² in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192

atšķilas, das Ab-, Weggespaliene, das Bruchstück: dažas nuo šīm četrrindu dziesmiņām ir tikai atšķilas nuo gaŗākām daiņām Plūd.

Avots: ME I, 201

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atslaũkas C., Pl. t., das Weggefegte, der Abfall: šīs atslaukas ir mazā labība Etn. III, 104.

Avots: ME I, 193

‡ atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169

atstĩrinâtiês (auch Dond.): ķersies pie darba nevis ... de̦nkti un dūšīgi, bet kâ par negribu un atstīrinājusēs Janš. Mežv. ļ. I, 206.

Avots: EH I, 172

attàisnuôt, tr., freisprechen, rechtfertigen: lai nu attaisnuotu savu druošību Vēr. I, 1237. Refl. -tiês, sich rechtfertigen: nabadziņš gan attaisnuojies, bet neviens neticējis LP. V, 77.

Avots: ME I, 203

atvaĩcât, refl. -tiês, tr., intr., eine Gegenfrage tun: kas tur ir? šī atvaicā Vēr. II, 319.

Avots: ME I, 206

atvaĩdêt intr., jammernd antworten: šī atvaid: e̦smu tava nelaiķe LP. VI, 369.

Avots: ME I, 206

‡ atvandît, wendend, wühlend, durcheinanderwerfend (von etwas) wegschaffen: a. salmus un pe̦lus nuo mašīnas Dunika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, sich herumtreibend hergeraten Dunika, Rutzau: nuo kurienes čigāni atvandījušies?

Avots: EH I, 178

‡ atveķêt,

1) zurückschlagen
Vīt.: kad man sita, tad atveķēju dūšīgi pretim;

2) wiederholt schlagend, hauend stumpt machen
Vīt.: a. cirvi, lāpstu, grūstevi. cirvim zuobi atveķē̦ti. Refl. -tiês, von wiederholtem Schlagen, Hauen slumpf werden Vīt.: lāpstai gals atveķējies, pa akmeņiem ruokuot.

Avots: EH I, 179

atvìesuôtiês,

1) Abschieds-, Gegenvisiten machen;

2) bis zum Überdruss zu Gast sein:
šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan.

Kļūdu labojums:
teikums ''šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan. '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem5 Jan.'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 211

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
māte mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215

aûgšlē̦kām, Adv., Instr. Pl., mit hohen Sprüngen, schnell: zaķis aizgājis augšlē̦kām LP. VI, 264. šī nu tīri augšlē̦kām dej vien LP. V, 364. bailīgais augšlē̦kām vien aizgājis LP. IV, 206. aizskrēja augšlē̦ku lē̦kām Burtn.

Avots: ME I, 219

aumaļība, das Ungestüm, stürmisches Wesen: ne plašībā, ne aumaļībā lai tavas spējas darbuojas RA.

Avots: ME I, 224

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 ¹ auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),

1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.

a) die Vogelscheuche,

b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;

2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;

3) die Ohreule; der Wiedehopf.

Avots: ME I, 249, 250

balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.

Avots: ME I, 255

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

‡ bārgaļa, = bar̂galiņa (?): ai, māršī, bārgaļī! BW. 26597, 1.

Avots: EH I, 209

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bezkàunîgs, unverschämt, unanständig, zotig; Sprw.: bailīgs kā zaķis, bezkaunīgs kā kaķis. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76.

Avots: ME I, 284

bĩdelêt, ‡

2) wiederholt stossen, schütteln
Orellen: kuo tu bīdelē tuo galdiņu! ‡

3) "kaut kuo darīt par ilgü: kuo nu bīdelē (warum drehst du unnütz die Windigungsmaschine)! - vai neredzi, ka mašīns tukšs? Orellen. ‡ Refl. -tiês, tollen, sich schütteln, stossen, balgen Orellen: kuo tu bīdelējies? ne˙maz mierā nuo-sēdēt! - Zur Bed, vgl. auch àizbrdelêt II.

Avots: EH I, 223

‡ birdeklêt PV., -ẽju, = bir̂dinât 1: pa pirkšītim b.

Avots: EH I, 220

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas ² Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

blãc, bla˙dāks, [bļa˙dāks U.], bla˙daũks, bla˙dāc Widdrisch, onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung des Fallens eines Gegenstandes, namentlich ins Wasser:2 šī blāc gar zemi LP. VII, 1061. atvarā viņš ievēlās kâ bla˙dāks Stari II, 114.

Avots: ME I, 310, 311

blakais, blakējais A. XIV, 2, 72, nebenan befindlich, benachbart: viņa iegāja Klāras istabā, kad šī blakajā pat˙laban sēdēja pie klavierēm * Kaln. Uoz. 61.

Avots: ME I, 308

buolît [PS., AP., Ermes, Wolmar, Bächhof, buõlît Serbigal, Līn., bũolît ² Nerft, Bers., Laud., Fehteln, buõlêt Ruj., buôlêt ² Neu - Salis], buoļât (acis), tr.,

1) rollen, drehen (die Augen):
buolī acis kâ vilks. viņš buola acis uz visām pusēm A. XX, 722;

2) schälen,
luobīt A. XI, 82. Refl. - tiês,

1) sich drehen:
aiz bufetes pats buolās Dz. Vēstn.;

2) scheel, schief sehen, die Augen drehen:
kuo tu nu buolies! skaties jel taisni Ulpisch. viņš buolījās savām acīm B. Vēstn. acis sāka buolīties A. VIII, 337. šī smīnēšana buolījās (äusserte sich) visu acīs A. XII, 722.

Avots: ME I, 362

brĩnum, Adv., wohl Instr. Sg. von brīnums, wunderbar, ausserordentlich, ungemein: brīnum bagāts, garšīgs, labs, liels, plats, salds Beim Verb: nabags brīnum sabijies LP. V. 38. luopiņš brīnum audzis.

Avots: ME I, 334

brīsniņš (unter brîsnis ² ): brīsniņu pastāvējis uz vietas Janš. Līgava II, 67. šī saulīte brīsniņam, viņa saule mūžiņam BW. 27759, 1 var.

Avots: EH I, 242

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

bucêt, [in Ronneb. Praes. - u], - ēju, erschallen, dröhen: šī vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja vien MWM. III, 692. vgl. būkšêt, li. bukti "мычать" und bukas "выпь, водяной бык" bei Микуцкiй Извѣст. III, 365, ksl. bučati "dröhnen", gr. βυχάνη "Trompete", kymr. bugad "mugitus" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 98 f. und 112.]

Avots: ME I, 344

‡ bul˜durīgs,

1) undeutlich gesprochen
(?): valuoda skanēja tik buldurīgi, ka saprast varēja vien dažus re̦tus vārdus Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 154; "unbestimmt" N.-Peb.: buldurīga runašana; "zusammenhangslos" Salis;

2) "geschwätzig"
Trik.;

3) "unwahrhaftig"
Jürg.;

4) "aušīgs" Arrasch, N.-Peb., "ākstīgs, ālīgs" Schwitten, "sich zwecklos bewegend" Arrasch, Trik., "juokains" Trik.

Avots: EH I, 250, 251

bul˜lĩtis,

1): eine Wiesenblume mit gelben Blüten
Dunika; eine in trockenen Wiesen wachsende und utn Johannis blühende Pflanze mit einem kolbenförmigen Blütenkelch (am Ende eines langen Stengels), aus dem sich kleine, grauliche Blüten entfalten Siuxt; die kolbenförmige Kalmusblüte Siuxt;

3): auch Sassm.; ‡

6) ein Widder, Hammel
AP.; ‡

7) "ruokām pusriņķī griežama linu mašīna" Kürbis.

Avots: EH I, 251

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bur̂zît,

1): auch AP., Warkl., (mit ur̂ ² ) Salisb., Strasden; ‡

2) reinweichen (Wäsche)"
Bartau; ‡

3) (Teig in Wasser) einrühren
Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) sich knüllen
Jürg. u. a.: šī drēbe viegli burzās;

2) sich drängen (durch eine Menge)
Saikava, Warkl.: b. pa burzu.

Avots: EH I, 256

‡ čāčiņš Stenden, = čâčiņa (unter čāča I); kas šis par dūšīgu! ve̦cs čāčiņš ("?") Janš. Līgava II, 340 (älmhch 275).

Avots: EH I, 287

II čāgât: auch PV.; langsam mähen Spr.; "pavirši maisīt, rakņāt" (mit à ² ) Sonnaxt: kad viņš tur čāgāja pa salmu kaudzi, šī nevar sagaiâīt. čāgāja, čāgāja kâ vārna, ni˙maz nuo visas sirds nestrādāja. ‡ Refl. -tiês, kraftlos und oberflächlich arbeiten PV.: viņš tik čāgājas, - tur ne darīts, ne nedarīts.

Avots: EH I, 287

čaudrs, [" rauh"]: šī dziesmiņa ir čaudra [Jauns.] Stari I, 93; čaudrajuos linu palaguos Jauns. [Ostle. für einen Lituanismus ķaudrs? vgl. le. šķaudrains "uneben, hart".]

Avots: ME I, 405

čaũgans, čaugains Dond., Karls.,

1) locker Stomersee,
[Gr. - Sessau, Waldeg., Gr. - Autz, Neuenburg, Stuhrhof], mürbe, undicht: čaugana zeme; čaugans siens, sniegs;

2) locker, raschelnd:
zem kājām čab čauganas lapas Pav.;

3) weichlich, nicht stramm:
šī meita pa˙visam čaugana: līdz pieķer,as, līdz pie zemes Janš.; [dafür caugans Für.].

Avots: ME I, 405

čeigrs, rauh, hart, barsch, unfreundlich: čeigrs ūdens Stelp., čeigra vilna, čeigri lini. viņš prasīja čeigrā balsī. viņam visas meitas līp klāt, un raug šī tāda čeigra, ne˙kā Etn.

Avots: ME I, 409

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I ¹ , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II ² , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264

čìept C., čiêpt ² Kand., [Līn., Mitau], -pju, -pu, stibitzen, stehlen: kur šī runa čiepta? [Vgl. ciept 2].

Avots: ME I, 417

‡ cĩle, Unternehmungslust, Kraft ("sirdība, dūšība, spēcība") Frauenb.: tev ir gan laba c˙!

Avots: EH I, 276

I cìrpt: praes. cìrpju ² Mahlup. ‡ Refl. -tiês, sich das Haar scheren lassen Bolwen, Ludsen. ‡ Subst. cìrpums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Scherens; das Resultat der Schur: šī vilna ir nuo rudens cirpuma Frauenb.

Avots: EH I, 273

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

cuk, ein schallnachahmendes Wort, etwa - puff: katli un mašīnas - cuk, cuk, cuk. Auch neben cũk als Lockruf für Schweine: cũk, cũk oder (Mar. n. RKr. XVII, 147) cuk, cuk!

Avots: ME I, 397

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428

daiļava, dailava, Demin. daiļaviņa, daiļavīte MWM. VII, 572, die Schöne, das Schönchen, Liebchen: kas gan iegūs šīs daiļaviņas sirsniņu?

Avots: ME I, 431

II dairîtiês, sich spalten, sich spalten lassen: šī malka labi dairās. In der Bedeutung von "bersten, platzen" namentlich die Komposita mit ie-, iz-, pār-. Entweder mit Ablautsentgleisung (vgl. Le. Gr.§ 39 e) zu le. dìrât, li. dirti (vgl. z. B. poln. dranki "Leuchtspäne", ai. dr,ņāti "spaltet" ), oder aber zu li. dailýti, slav. dèliti, got. dailjan "teilen"].

Avots: ME I, 433

dar̂bnieks [Glück], häufiger dar̂binieks od. dar̂benieks,

1) der Arbeiter, namentlich der Frohnarbeiter:
padziedam satikušas, trejas kunga darbenieces: uoterniece, muoderniece, kunga rijas kūlējiņa. es bāliņa darbiniece (dial. darbinīca) BW. 7748; darbiniekuos od. darbuos iet, Frohndienste leisten;

2) jem., der für das Gemeinwohl sorgt:
tautas, šī laikme̦ta darbinieki, die Leiter des Volkes, die leitenden, einflussreichen Männer der Jetztzeit.

Avots: ME I, 439

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

dãvinât [Ruj., Salis, PS., C. u. a., dâvinât Kr., Kl.], tr.;

1) schenken:
tē̦vs dāvināja dē̦lam jaunus svārkus;

2) beschenken, belohnen:
nepalīdz dievu lūgt, ne zīlniekus dāvināt Ltd. 2214;

3) widmen:
dāvinājis šīs dziesmas Kurzemes lielmātei Pav.

Avots: ME I, 449