Paplašinātā meklēšana

àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.

Avots: EH I, 41

àizpakšis, der Ort hinter der Norke Vīt. 76.

Avots: ME I, 43

âpšis (unter âpsis): auch BW. 2651.

Avots: EH I, 194

aûgšistaba, ein Zimmer im oberen Stockwerk LP. V, 275.

Avots: ME I, 219

‡ aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene ² I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187

aũšis, der Alberne Hasenp.; gew. aũša.

Avots: ME I, 230

barkšis (unter bar̃kšķis I), ‡

2) das (einmalige) Dröhnen
Vīt.: liels pē̦rkuoņa b. bij dzirdams; Gepolter, rollendes Getöse; Zänkerei (mit ar̃) Segew.

Avots: EH I, 205

[bīkšis Lub., Fest., ein steifer, träger Mensch. Cf. bīstē̦gs, bīkstēglis.]

Avots: ME I, 303

blakšis U. blākšis, Schwätzer; cilvē̦ks, kas visu, kuo zina, ar lielu muti izstāsta Lüs., Etn. III, 161; kuo tur nuoklausīties, viņš jau tāds blākšis vie ir Altw.

Avots: ME I, 308

‡ blākšis,

1) der Schall vom Schlagen od. Fallen eines schweren Gegenstandes
PV.: ar lielu blākši viņš iegāzās ūdenī. ar lielu blākši kuoks nuogāzās:

2) einer, der laut spricht, ein Schwatzer.

Avots: EH I, 227

blankšis U., ein abgespaltenes Stück Holz, besonders Nutzholz.

Avots: ME I, 309

‡ II blankšis,

1) ein Schwatzer
A. XI, 81;

2) ein dumpfer Schall
ebenda.

Avots: EH I, 226

‡ blãrkšis Dunika, KaL, OB., der Lärm, der belm Einstürzen von etw. entsteht: malkas skūnā bija dzirdams liels b.

Avots: EH I, 227

blaukšis, blaužģis, blaugžis,

1) der Schwätzer;

2) der Knall (
z. B. von einem Flintenschuss) A. XI, 81.

Avots: ME I, 310

‡ bleikšis PV., = blīkšis.

Avots: EH I, 227

‡ blenkšis PV., ein Schwätzer, "nesaturīgs cilvē̦ks". blenkš kâ b.

Avots: EH I, 228

blĩkšis, blīkšķis, der Schall, Lärm: kad tik man ausis vien neaizkrīt nuo lielā blīkša! Vīt. 36; der Lärmmacher, die

Avots: ME I, 316

blunkšis: auch (mit un̂ ) Golg.

Avots: EH I, 231

[blunkšis, der Lärm des Wassers beim Hineinfallen eines kleineren schweren Gegenstandes, z. B. eines Steines od. Fisches: līdaka apmeta limbu, bij liels blunkšis Lub., Fest., Stelp.]

Avots: ME I, 318

bļurkšis,

1) das nomen actionis zu ‡ bļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbumā ir tīrais b.

Avots: EH I, 234

braukšis U., = brauklis

Avots: ME I, 326

brīkšis (unter brĩkšķis),

1): auch Ramkau.

Avots: EH I, 242

brukšis L., St. Deutsch-lett. Wrtb., Streicheisen, -holz zum Streichen der Sense.

Avots: EH I, 245

brukšis "wohl Streichholz = bruceklis" Mag. II, 3, 115. [Anderwärts sei brukšis eine Art Messer zum Schärfen der Sense.]

Avots: ME I, 339

‡ II brukšis "Hollunke" Stender Deutschlett. Wrtb. (aus L.).

Avots: EH I, 245

‡ bunkšis, ein dumpfer Schall (vom Anschlagen) PV.

Avots: EH I, 253

bur̃kšis, bur̃kšķis Gr. - Sessau, das Gepolter, der Lärm: dzird pa iekšpusi lielu burkši LP. VI, 866. zuosis taisa ar spēcīgiem spārnu plivinājumiem lielu burkši Konv. ² 3688.

Avots: ME I, 353

‡ čakšis, ein Vogel NB.

Avots: EH I, 283

‡ čãkšis NB. "kas nevar skaidri izrunāt, kaut vai sasaldējies".

Avots: EH I, 287

‡ čīčakšis NB., ein gewisser Vogel. Vgl. čīčakstiņš.

Avots: EH I, 292

‡ ciêšis, Adv., = ciêti 3: ķēra c. N.-Rosen n. FBR. VIII, 48.

Avots: EH I, 278

depšis (unter depsis): re̦snais d. Janš. Dzimtene IV, 30. tautu dē̦ls zemes d. BW. 10771, 9.

Avots: EH I, 316

ērkšis,

1) ein wütender Mensch
Alt - Rahden;

2) ērkšķis, ein Schwätzer
Wenden;

[3) ẽrkšķis Nigr., ein Dorn, ein zänkischer Mensch;
s. ẽršķis].

Kļūdu labojums:
ein wütender = 1)ein wütender

Avots: ME I, 575

gãbšis (unter gābiķis): auch Dunika, Nikrazen.

Avots: EH I, 388

iêkšis ² , ein lächerlicher Sonderling Katzd.

Avots: ME II, 31

îkšis (unter îkstis): auch Linden in Kurl., (mit î ² ) AP., Dunika, Frauenb., Rutzau. îkšķis (unter îkstis): auch Blieden, (mit î ² ) Lesten n. FBR. XV, 20, AP., Salis. - Demin. îkšķītis,

2): neduomā ... manu mazu augumiņu! lai es būtu kâ ī. ... BW. 21778, 2.

Avots: EH I, 500

īkš(ķ)is, s. îkstis.

Avots: ME I, 835

iûkš[is] ² Salis, der durch ‡ iukšêt bezeichnete Laut: zirgs taisa iukš[i].

Avots: EH I, 432

jâšis (unter jâšus): auch Orellen; licis j. atjāt Pas. V, 497.

Avots: EH I, 561

kapšis (unter kapsis I): auch Assiten, Dunika, Grob., Kal., NB., OB., Rutzau, Wirginalen, kapšs Umgegend von Libau; mest (taisīt) kapši Grob., atrakuši rāceņu kapši Janš., Bandavā II, 428.

Avots: EH I, 587

‡ kašis; in der Verbind. abras k. Salisb., ein Instrument zum Auskratzen der Teigreste aus dem Brottrog.

Avots: EH I, 592

‡ ķiẽpšis NB., = ‡ ķiẽpals.

Avots: EH I, 707

‡ ķiukšis OB., ein unaufhörlich bellender kleiner Hund.

Avots: EH I, 705

klakšis, klakšķis,

1) der Klatsch, Lärm, das einmalige Schnalzen mit der Zunge:
gaidīja lielu blīkši, iznāca tik klakšis Lub. sitat klakšus, sitat knakšus, lai nuobēdza baidīklīši BW. 26178, 7;

2) der Schwätzer
C., AP., Bers.

Avots: ME II, 211

klankšis (unter klan̂kšķis),

1): auch (mit añ ) Salis.

Avots: EH I, 610

‡ klekšis Rutzau, ein altes, abgenutztes Taschenmesser mit wackeliger Klinge. Vielleicht mit kur. e aus i, vgl. klikšķis 1.

Avots: EH I, 614

‡ klišis, wer die Füsse schleppend geht NB.

Avots: EH I, 619

knakšis, ‡

2) ein knackender Laut Orellen u. a.:
sitat klakšus, sitat knakšus! BW. 26178,7.

Avots: EH I, 627

knakšis, der andere mit Wort oder Tat attackiert U.

Avots: ME II, 242

knaũkšis, ein Knall.

Avots: ME II, 243

knēkšis, Schimpfwort für einen, der "smalki runā" Etn. II, 157 (aus Wattram).

Avots: ME II, 245

‡ knikšis, ein knackender Laut: nuoknikšēja tāds k. (beim Einrenken eines Gelenkes) Orellen.

Avots: EH I, 630

knipšis, das Ende es Brotlaides [Dunika], Nieder - Kurl., Etn. IV, 97: iedeva maizes knipši LP. VI, 848. [Zu knibis.]

Avots: ME II, 247

I knipšis: Demin.. acc. plur. knipšeļus RKr. XIX, 105 (aus NB.).

Avots: EH I, 631

‡ II knipšis, = knipis 1: es viņam situ knipši uz de̦guna Frauenb. knipši[e]m (Var.: knipiem) puišus mētādama BW. 6635, 1 var.

Avots: EH I, 631

‡ kniũkšis Seyershof, ein knackender Laut.

Avots: EH I, 631

‡ kņuĩšis Rutzau, = knuĩsis.

Avots: EH I, 637

‡ krapšis Frauenb., = krapšķis 1.

Avots: EH I, 642

II krikš(ķ)is,

1) der Weinerliche, Krächzende:
liepiņa līguo, krikškītis krikšķ RKr. VII, 142,2;

2) die Weinerlichkeit:
tad man sāk uznākt tādi lē̦ni, paklusi krikšķi Dok. A.

Avots: ME II, 278

kripšis,

3): auch Windau n. BielU.

Avots: EH I, 654

kriukšis, ein Schnaps: iemest kriukši Smilt.

Avots: ME II, 282

‡ ķulˆkšis ² NB. "nevē̦rts cilvē̦ks".

Avots: EH I, 707

kvalkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der Bellende, Heulende, laut Redende
Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351

kvaukšis, der unauförlich Bellende Selg. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351

kvelkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der beller, Schreihals
Etn. IV, 99 ;

[3) kvelkšķis Bers. "jem., der Unsinn schwatzt".]

Avots: ME II, 352

kvenkšis, ‡

2) "jem., der oft hustet; ein Krepierling"
Renzen.

Avots: EH I, 690

kvenkš(ķ)is, ein Windhund Gr. - Essern, Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 352

kver̂kš(ķ)is, kver̃kšķis Ahs., wer quiekt, schreit ; ein junger Hund Trd. ; ein Ferkel Smilt.

Avots: ME II, 353

lan̂kšis,

2): auch Golg.

Avots: EH I, 719

lañkšis,

1) ein Fasler, ein Unbesonnener;

2) ein Hund, der ohne Grund bellt
Lös. n. Etn. IV, 129, C., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 421

lekšis, s. unter lêkša.

Avots: ME II, 448

lèkšis (unter lèkši): aueh (mit ê ² ) Salis.

Avots: EH I, 736

lèkšis, lèkšķis, der Springinsfeld: cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē Seib.

Avots: ME II, 458

‡ ļekšis PV., ein geschwätziger Mensch.

Avots: EH I, 770

‡ ļirkšis,

1) wer leicht in Zorn gerät, wenn man ihm etwas Unangenehmes sagt
(mit ir̂ ² ) NB.;

2) ein Hund, der ohne Grund bellt, ein Mensch, "der so spricht"
OB.

Avots: EH I, 773

‡ lur̃kšis Salis, ein gewisses Geräusch: teteris taisa lurkši (= rubina).

Avots: EH I, 763

[ļurkšis,

1) = ļurkšķis;

2) das Geräusch beim Platzen der vom gärenden Bier oder Wein aufsteigenden Blasen
Fest.]

Avots: ME II, 545

maĩgšis, eine lange Stange zum Umrühren Grob. Vgl. maigsne.

Avots: ME II, 549

I mekšis Orellen; = mekše ‡ 2.

Avots: EH I, 797

‡ II mekšis Sermus "jem., der überallhin geht und vielleicht heimlich etwas sucht" (ein Schnüffler): kâ m. bāž de̦gunu, kur nevajag.

Avots: EH I, 797

‡ mẽ̦kš[is] (sic!) Salis, Bezeichnung für das Blöken von Schafen und Ziegen; tuo mē̦kš[i] viņi (Bekassinen) iztaisa ar spārniem Salis.

Avots: EH I, 805

‡ merkšis "?": nuokāvusi tuo nelieša sivē̦nu; tâ kâ tâ nuo tāda merkša ne˙kas neiznākšuot Pas. IX, 345 (aus Planhof).

Avots: EH I, 801

‡ mērkšis Trik. "?".

Avots: EH I, 808

miekšis,

3): "gļē̦vs cilvē̦ks" (mit iê ² ) AP.

Avots: EH I, 824

miekšis, miekšķis,

1) mìekšis ^2, schlechtes, nasses Wetter: jau vairāk dienu ir laiks tāds niekšis Plm. n. RKr. XVII, 68;

2) miêkšis, miekšķis Smilt., Lub., ein Durchnässter: slapjš līdz ādai kâ miekšķis Smilt., Lub. izmircis kâ tīrais miekšis Vīt. 81. [pievilcis (piedzēries) kâ miekšis (ein Trunkenbold): acis pusviru, plakstiņus vien līpina Fest.];

3) mìekšis ^2, ein dicker und träger Mensch
Plm. n. RKr. XVII, 68;

[4) miêkšļis ² (verächtlich) Bauske, = pūtelis (eine Speise). - In der Bed. 1 u. 2 zu miekšêt 1.

Avots: ME II, 652

[mir̂kšis Fest., ein Blinzler: piedzēris kâ mirkšis, acis vien mirkšina.]

Avots: ME II, 633

muokšis: ein Gespensf (mit uô ² ) AP.

Avots: EH I, 840

‡ *mukš(i)s (od. *mukša resp. *mukše?), ein Faustschlag: ieduot uotram kādu mukš (aus *mukši od. *mukšu) Seyershof.

Avots: EH I, 830

mur̂kšis (unter mur̂kšķis),

1): ieskrējis tāds švurkstis un m. ("?") Pas. XIV, 268 (aus Smilt.); wer zur Schlafzeit nicht schläft
(mit ur ) OB.;

4): "sarežģīts darbs; juceklis AP.: tāds mur̃kšis, ka ne˙maz nevar atšķetināt Ramkau; ‡

5) mur̃kšis Seyershof, ein wirrer Lärm von gleichzeitigem Sprechen od. Lachen mehrerer Personen;
‡

6) jemand, der sich in alles hineinmischt (in alles seine Nase steckt)
AP. (mit ur̃ ).

Avots: EH I, 834

‡ nar̃kšis Seyershof,

1) Zank, Streit;

2) ein weinerlicher unruhiger Mensch (bes. ein solches Kind).
Vgl. ņarkšis.

Avots: EH II, 5

[ņârkšis ² , das Geknarre (čĩkstuoņa 1): šūt zābakus ar ņārkši Dunika; zu ņar̂kstêt und formell wohl identisch mit ņarkšis.]

Avots: ME II, 897

naukšis,

1) = kraukšis;

2) ein schwacher Redner
Lös. n. Etn. IV, 148.

Avots: ME II, 697

‡ ņaukšis PV:,

1) = naukšis 1;

2) = naukšis 2;

3) = ņaũda 2, ņaũdê̦tãjs; ein aufdringlicher Mensch:
tādā ņaukšī nav kuo klausīties: viņš jau ņaukš kâ nelāga kaķis.

Avots: EH II, 112

ņerkšis (unter ņerkstis): nicht, wie ME. II 901 angegeben ist, = ņe̦rka 1, sondern = ņerkšuoņa.

Avots: EH II, 113

nešis: auch Smilt. n. FBR. XVI, 165.

Avots: EH II, 20

nešis. für nešus.

Avots: ME II, 734

‡ ņe̦ũkšis Salis, ein dem Katzenschrei ähnliches Geschrei.

Avots: EH II, 114

nīkšis,

2): "der Teufel, so alles verderbet"
Lng.

Avots: EH II, 26

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747

‡ ņir̂kšis ² Rutzau, = ņârkšis ² : zābaki ar ņirkši.

Avots: EH II, 115

‡ nùolēkšis (part. prt. act.) Schwanb., ganz schmutzig geworden: mans bērniņš n.

Avots: EH II, 62

ņurkšis, s. ņurkstis.

Avots: ME II, 907

uokšis, s. uõšķis.

Avots: ME IV, 416

uošis: auch Tdz. 53576 (aus NB.).

Avots: EH II, 744

uošis, s. uôsis I.

Avots: ME IV, 422

pakšis (unter paksis I): auch C., Dunika, Meselau, Ramkau, Saikava, Wessen, Wolmarshof, Zvirgzdine, acc.-instr. s. pakši BW. 23045, 4 var.

Avots: EH II, 145

palìkšis, palìku, Adv., etwas krumm, gebückt: Grieta palīkšis gar dārzu uz viņējiem A. XX, 122. es redzēju aizvakar nuo ciemiņa atne̦suot (ruotu) palīku, palīku (Var.: paguļu, pagumzu) gar zediņiem BW. 20577, 2.

Avots: ME III, 61

pamîšis (unter pamîšãm): auch (mit î ² ) Dunika.

Avots: EH II, 157

papirkšis (unter papirkšķis): paņemt milius papir̂kšē2 (ar 3 pirkstu galiem) AP.

Avots: EH XIII, 163

parkšis (unter par̃kšķis), ‡

4) Geschrei von Enten, Geschnatter:
re̦ti pīļu parkši uz e̦ze̦ra Jauns. J. un v. 457; ‡

5) ein Schwätzer
Diet.

Avots: EH XIII, 168

‡ pãrkšis Dunika "tarkšķis" (ein Geräusch).

Avots: EH XIII, 203

‡ pãrkupšis (fem. pãrkupšine) Dunika, ein Aufkäufer.

Avots: EH XIII, 203

‡ pāršis, das Ferkel (od. Schwein?) Janš. Dzimtene V, 251. Aus li. (žem.) par̃šas "verschnittenes Schwein"; od. (verwandt damit und) mit š statt s aus anderen Kasus?

Avots: EH XIII, 213

‡ pãrtiešis, = pãrtiešām: skrēju p. laukiem un tad pāri lielceļam Brigadere Daugava 1928, 1516.

Avots: EH XIII, 214

paũkš(ķ)is,

1) paukšis U., der Knall
Fest., Stelp.;

2) paukšis, einer, der lärmt, klappert
Fest., Stelp.

Avots: ME III, 128

pēkšis,

1) spalvas pēkšis, ein Federkiel; eine Kinderschnarre (eine kl. Pfeife
Bielenstein Holzb. 720), aus einer Federpose gemacht U. (zu pēkste);

2) pẽkšis C., jem., der plärrt, winselt.

Avots: ME III, 207

‡ pepšis, eine Zigarette, ein Tabakswickel zum Rauchen NB.

Avots: EH XIII, 224

pĩkšis Līn., ein sich im Schlamm aufhaltender Fisch Wolm. Wohl zu pīkste I.

Avots: ME III, 231

pilkšis "ein geringes Quantum von einer Flüssigkeit": lampā tikai mazs pilkšītis eļļas Salisb.

Avots: ME III, 215

pinkšis (unter piñkšķis): auch Linden in Kurl., (mit iñ) Dunika, Karls.: vai tad mans mazais pin̂kšītis ² atkal pinkš? AP.

Avots: EH XIII, 234

‡ pipir̂šis ² NB., = pipirkšķis: iedeva tādu pipirši sē̦klu.

Avots: EH XIII, 235

‡ pirkšis Frauenb., Schimpfname für ein kleines Kind.

Avots: EH XIII, 237

plakšis, plakšķis,

1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;

2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.

Avots: ME III, 317

plankšis,

1) jem., der unaufhörlich plappert
Etn. IV, 165;

2) plankšis, ein Schall
C.

Avots: ME III, 319

plarkšis, plarkšķis,

1) ein schnarrender od. klappernder Lärm:
dārzā spēlēja kareivju orķestris. bija negants plarkšis Laiviņš. plārkšķis - truoksnis, kuo dzilnas taisa pie ve̦ciem stumbe̦niem, arī (Etn. IV, 165) starku knābju klabināšana Lub. plarkšis - vadmalas, aude̦kla plīsienā truoksnis Freiziņ;

2) plarkšķis, auch plarkšķe, die Schnarre des Nachtwächters
U.;

3) plarkšis Freiziņ, plarkšķis Wid., ein Schwätzer.

Avots: ME III, 320

plaũkšis Karls., plaukšķis Wid.;

1) ein klatschender
Laut;

2) der einmalige Schlag mit der flachen Hand, der einmalige Applaus:
uzduod tik plaukši uz vajadzīgākuo miesas daļu! MWM. VI, 7I8;

3) plaũkšis PS.; N.- Peb., plaukšķis; ein Schwätzer
Brucken n. Etn. II, 33, Wid.;

4) plaũkšis, silene inflata PS.

Avots: ME III, 326

plekšis, plekšķis,

1) plekšis Fest., Smilt., Aps., Zaravič, ein Schwätzer:
mājas plekšis izplekšējis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 6;

2) plekšis, ein Schmutzfink
Smilt., Aps., Burtn.;

3) das Werkzeug zum Lehmschlagen
Lems. n. U., der Estrichschlägel Biel.

Avots: ME III, 335

plĩkšis, jem., der lärmt od. dummes Zeugspricht PS., Wolmarshof.

Avots: ME III, 348

plir̃kšis Karls., plirkšķis,

1) ein Schwätzer
Wid. (plirkšis): tas plirkšls jau netur mutes Upīte Medn. laiki;

2) eine Schnarre, die zum Verscheuchen von Vögeln dient
Freiziņ.

Avots: ME III, 346

pļirkšis Wid., ein Schwätzer, Piapperer. Vgl. plirkšis.

Avots: ME III, 371

pliũkšis C., pliukšķis,

1) das einmalige Klatschen, der Knall:
tas pat pātagas pliukšķi nevarējis paciest Alm. nuoskanējis skaņš pliukšķis LP. VI, 38;

2) pliukšis, ein Schwätzer
Wid.;

3) pliũkšķi, eine Art Pflanzen
C.

Avots: ME III, 346

pluñkšis C., plun̂kšis PS.; Golg., Jürg., plun̂kšķis Saikava, plunkšiens, plunkšķiens, plunkšķējiens das einmalige Plätschern; der Schali, der .beim einmaligen Fallen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: iegrūstuošā krauja plunkšķiens RA. kaste ar visu naudu ievē̦lusies aparā ar lielu truoksni un plunkšķējienu JR.

Avots: ME III, 358

prìekšistaba, das Vorzimmer.

Avots: ME III, 395

puĩšis Dunika, Ober-Bartau, = puisis.

Avots: ME III, 404

‡ punkšis,

1) "truoksnis" Seyershof: bē̦rnam izgāja mazs puñkšītis (crepitus ventris); ein kurzer crepitus ventris
PV.: nebij ne˙kāds pirdiens, tik tāds mazs pun̂kšis (punkšs Bers.);

2) "kas punkšina" PV.: kuo punkšini kâ p.?

Avots: EH II, 325

pur̂kšis, ‡

2) "truoksnis; ein Furz" (mit ur̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 328

purkšis C., pur̂šķis Golg., Sessw., Heidenfeld, ein Mensch, der leicht zum Zorn geneigt ist U., Mag. XIII, 2, 62; vgl. purks; pur̃kšis, eine Schnarre (als Spielzeug) Ruj.

Avots: ME III, 418

I rekšis Karls., der Eber.

Avots: ME III, 508

II rekšis U., Bielenstein Holzb. 506 (mir Abbild.), = režģis, das Riegensieb. Zugrunde liegt wohl ein Paradigma *rekstis < *rezgtis (zu režģis), gen. *rekšķa > rekša; ursprünglich also identisch mit li. rẽkstis "Heusack" (s. Trautmann Wrtb. 245).

Avots: ME III, 508

rikšis, s. rikšus.

Avots: ME III, 525

rukšis, s. ruksis.

Avots: ME III, 557

‡ saîkšis ² AP., = saĩšķis: prievītus sauc vēl par saikšiem. paduod man tuo saikši, lai es aizsienu maisu!

Avots: EH XVI, 412

sekšis (unter sekša): auch Lis.

Avots: EH XVI, 476

sekšķis (unter sekša): "Aps.," (ME. III, 814) ist zu streichen.

Avots: EH XVI, 476

sekš(ķ)is, s. sekša.

Avots: ME III, 815

šis, Demonstrativpronomen,

a) dieser:
Sprw. ne šis, ne tas, ne labs, ne slikts RKr. VI, 369. šis, tas, dieses und jenes, d. h. manches: šis, tas ir aizgūts nuo vācu dzejnieka Seifert Chrest. II, 84;

b) als Ersatz für das Pronomen der 1. und 2. Person in der Oratio obliqua: šuo putnu nu šis e̦sus atradis LP. VI, 938;

c) als Pronomen der 3. Person für Anwesende gebraucht Saussen und Fehteln n. BB. XII, 237: šis viņu pazīstus, er sagte, er kenne ihn;

d) auf eben erwähnte Personen, zu denen sich der Sprechende geringschätzig hält, zogen Lis., Wolm. u. a.: lielījās sūdzēt, bet kuo nu šis izsūdzēs! Lis. n. RKr. XVlI, 100. Nebst apr. schis für *sis (= li. šis, aksl. сь, wozu got. himma "diesem",
lat. cis "diesseits" u. a., s. Le. Gr. 386 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 452 ff.

Avots: ME IV, 18, 19

šistabs BB. XVII, 291, der Wirt von šīstaba.

Avots: ME IV, 20

‡ sknaukšis Sermus "?".

Avots: EH II, 505

skraũkšis Ps., = skraukšķis 1.

Avots: ME II, 888

smekšis: auch AP., Nötk.

Avots: EH II, 535

smekšis, ein Schmutzfink Wid.

Avots: ME III, 956

šmekšis Fest., = smekšis, ein Schmutzfink.

Avots: ME IV, 84

šmĩukšis, das (einmalige) Klatscnen, Knallen: pēc katra siksnas šmiukša MWM. VIII, 589.

Avots: ME IV, 85

‡ šmūkšis PV.,

1) der Schall vom Küssen od. vom Brummkreisel;

2) ein Kuss.

Avots: EH II, 650

I smùrkšis Ermes, Serbigal, smur̃kšis Karls., smurkša, smurkšu kauliņi Bielenstein Holzb. 718, ein Spielzeug aus Ferkelfüssen, mit einer Schnur verbunden U., Serbigal, ein Brummer Karls., Schnurrer (Kinderspielzeug) Bielenstein Holzb. 718 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 970

II smur̂kšis ² "maks plēšu izskatā" Karls.; saraut (tīklu) smurkšī (Karls.), če̦muorā kuopā Dr.; vgl. smurkšît.

Avots: ME III, 970

spar̃kšis, ‡

2) "ein Specht, der sehr schnell pickt"
(mit àr ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 547

spar̃kšis Ruj., eine Schnarre (Ruj. n. U.), die auf der Jagd zum Scheuchen des Wildes gebraucht wird Bielenstein Holzb. 601 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 986

spiukšis Wid., spiukšķis U., RKr. VIII, 98, die Pfeifente (anas penelope L.). Vgl. piukš(ķ)is, piukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1000

spurkšis,

1) spur̃kšis Lems. n. FBR. IV, 96, spurkšķis, das Schwirren, Geschwirr:
izdzirdis laidārzā tādu kâ spurkšķi Etn. II, 88; LP. VII, 544;

2) Spottname für einen in kurzen, ausgewachsenen Kleidern steckenden Menschen
Seew. n. U.;

3) spur̂kšķis Bers., = spurkstiķis 2.

Avots: ME III, 1033

steigšis Pas. I, 303 (aus Ronneb.), steigšiem, steigšu, stèigšus PS., Adv., eilends, eilig; šie steigšiem aizsteidzās Aps. VII, 27. kalps... steigšu skrēja uz kungu Pas. IV, 165. nuorīdami steigšu pāra kumuosu Apsk. v. J. 1903, 612. steigšus laidies kruogam garām LP. VII, 1312. steigšus steigušies uz majām JK. sāka steigšus vien stāstīt tāļāk Kaudz. M. 22.

Avots: ME III, 1058

‡ strakšis Seyershof, eine Weile: vienā strakšī bij tâ labāk.

Avots: EH II, 584

‡ stirkšis,

1) "priekšme̦ts, kas stirkš" (mit ir̃ ) Orellen; "ein hölzernes Gerät, das von Jägern zum Heraustreiben der Hasen aus einem Wald gebraucht wird"
(mit ir̃ ) Frauenb.;

2) ein sich leicht aufregender, ungeduldiger Mensch
(mit ir̃ ² ) Kolberg.

Avots: EH II, 581

sukšis Lis., =sušķis 1.

Avots: ME III, 1118

suņburkšis Mor., = suņu burkšķis (unter suns).

Avots: ME III, 1124

švukšķis Naturf. XXXVII, 227, die Pfeifente (anas penelope).

Avots: ME IV, 120

tar̃kšis: dzinēji ... dzīs zaķus ... ar balsi, plakšiem un tarkši Zeiboltu Jēk. Dzimt. Vēstn. 1916, № 141.

Avots: EH II, 667

tar̃kšis PS., Wolmarshof, (mit ar̂) Golg., eine Art Schnarre, Klapper; tar̃kšis AP., Drosth,, ein Schwätzer.

Avots: ME IV, 133

tārkšis, tārkšķis,

1) "der Lärm, der entsteht, wenn ein Ast od. ein anderes Stück Holz ins Wagenrad gelangt"
(tãrkšis) Dunika;

2) die Klapper auf der Jagd
(tãrkšķis) Stenden, Oppek. n. U., die Nachtwächterschnarre (tārkšķis) Oppek. n. U.;

3) einer, der viel leeres Zeug spricht
(tãrkšķis) Bahten, Wain., ein Schwätzer (tārkšķis) Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 149

I taukšis: auch Alswig, Bolwen, Drosth., Erlaa, Laud., Mar., Sessw., (mit aû ² ) Schibbenhof, (mit aũ) Widdrisch. Ein erst etwa nach 1920 aufgekommenes Jargonwort.

Avots: EH II, 668

I taukšis Bre̦nguļi, Funkenhof, Muremois, Schujen (mit aũ), Aahof, Golg., Kokn., Meselau, Nötk., Peb., Schwanb., (mit aû) Meiran, (mit aû ²⁾ MSil., (mit àu ²⁾ Stockm., taûkšķis Bers., tàukšis ² Kreuzb., ein Tausend von Münzeinheiten (in Papiergeld): samaksā dē̦ls seši taukši Pas. VI, 61.

Avots: ME IV, 137

II tàukšis Nötk., ein Geschwätziger Wid.

Avots: ME IV, 137

terkšis U., (mit er̂) C., PS., ter̂kšķis Saikava,

1) eine Schnarre, Klapper
U.;

2) ter̂šķis Golg., ein Schwatzer
Nötk. (mit er̂), U.;

3) "?": spigu nuost liec, ja negribi ar tuo pašu dabūt par terkšķi (Maul?)! MWM. VI(1, 591.

Avots: ME IV, 167

tẽrkšis Arrasch, tērkšķis, einer, der viel spricht, ein Schwätzer Nötk.: kuo tu vienmē̦r tērkši? kâ tērkšis! Nötk.

Avots: ME IV, 173

tiêpšis ² Līn., = tiepša.

Avots: ME IV, 211

‡ til˜kšis Seyershof, der durch Schellen od. Geschirre erzeugte Schall.

Avots: EH II, 682

tinkšis,

1) tiñkšis C., Wolmarshof, tiñksķis Siuxt, Stenden, tinkšķis Saikava, ein klingender, klirrender Lärm;

2) tiñkšis C., PS., eine kleine Schelle
Wid.

Avots: ME IV, 192

tirkšis,

2): auch Bartau.

Avots: EH II, 684

tirkšis,

1) eine Schnarre
(tirkšis) Bielenstein Holzb. 601 ts. ebema Abbild. Fig. 54s1, (tir̃kšķis) Bauske, Stenden; eine Nachtwächterschnarre (tirkšis) U.; eine Art schnarrendes Kinderspielzeug (tir̃kšis) Nötk.; eine windmühlenartige Maulwurfsscheuche (tir̃kšis) Nötk.;

2) ein Schwätzer
(tirkšis) V., (mit ir̃) AP., Dunika, (tirkšķis) V., (mit ir̃) Bauske, (mit ìr ² ) Bers., Kalnemois;

3) ein schnarrender Lärm
(tir̃kšis) C., (tirkšs) Alswig, Mar., (tir̀kšķis) Bauske, Stendeu, (mit ìr ² ) Bers., Kalnemois;

4) Diarrhöe
(tir̃kšis) AP., (tirkšs) Vīt., (tìrkšķis ² ) Bers., Kalnemois; der Furz N.-Peb.: ēd vien jē̦lu gaļu, paliksi ar tirkšu! Zaravič. tam jau tirkšs piemeties, vienmē̦r jāskrien uz aizpakši Vīt.

Avots: ME IV, 196

triñkšis Dunika, der Klang einer angeschlagenen Saite.

Avots: ME IV, 238

tukšis,

1) der Faselhans:
ve̦cais tē̦vs bub,ināja suvēniņus ganīdams. ak tu tukšis, ve̦cais tē̦vs, vai tie tavi pātariņi? BW. 29142, 3. tukšīti, kuo nu tukšuojies!

2) "?" : ej tu, tukšis, kâ mani sabiedēja nemanuot pienākdams! Vīt., Bers. Zur Bed. 2 vgl. tukšā b unter tukšs.

Avots: ME IV, 256

tûkšis: auch Nötk., (mit û ² ) AP., Ramkau; tûkša lapas PS., Huflattich.

Avots: EH II, 708

tûkšis Adsel, C., PS., Schujen, Wolmarshof, (mit û ² ) Jürg., tûkšs Gr.-Buschh., Pilda, Warkh., tūkšis LP. VII, 1255, (mit û ) Zvirgzdine, die Geschwulst: fermerîs izskaidruoja tūkši ar uodzes kuodumu Latv. - tūkša zâle, veronica beccabunga I,. Nitau n. Etn. I, 84.

Avots: ME IV, 279

I ūkšis,

1): auch (mit û ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 741

I ūkšis,

1) ũkšis Kurs., ûkšis ² Bixten, Irmlau, MSil., Pampeln, ūkšis Memelshof, (mit nichtgedehntem ū ) Wenden, ũkšķis Kabillen, ûkšķis ² Erwalen, Schibbenhof, Siuxt, ūkšķis Spiess und N.-Sessau n. U., Memelshof, ein aus Schweineknöcheln gemachtes Schnarrwerk:
Janča izlaistam vilciņam Spricis iespēra ar savu ūkši ribās Vēr. II, 1293;

2) die Schweineschnauze
(ũkšķis) Kabillen;

3) ein unruhiges kleines Kind
(ũkšis) Kalleten. Nach Bezzenberger GGA. 1898, S. 5541 zu li. ùngti "wimmern"; möglich wäre auch Zugehörigkeit zu ūkšêt.

Avots: ME IV, 408

II U., (mit ũ) Wolmarshof, = ūkša I 1, das Oxhoft.

Avots: ME IV, 408

urkšis: ""urdzējs" ME. IV, 306 zu ersetzen durch "2) "urdzējs"; ‡

5) "nemiers, tracis" Salis: ur̃kš (zu einem nom. urkšis, urkše od. urkša ?) taisīt.

Avots: EH II, 715

urkšis,

1) "kas urkš" Drosth., PS., Wolmarshof (mit ur̃ ); "urdzējs, urdītājs, kas urdz uotram apkārt" Vīt.;

3) "urķē̦tājs, racējs" Vīt.;

4) das Gegrunze
Vīt.: dzirdēju cuku urkši.

Avots: ME IV, 306

valkšis, s. valšķis.

Avots: ME IV, 458

vankšis,

1) ein Hund, der kläfft Dickeln,
Frauenb., Kosenhof, Lennew., Lindenberg, Nauksch., Raiskum, Ramkau, Rentzen, Serben, Trikaten, Vīt., (mit an̂) C., Golg., KatrE., Nötk., Ogershof, (mit an̂ ² ) AP., Jürg., Schibbenhof, (vankšķis) Grünw., Rite, (van̂kšķis) Bers., Kaltenbrunn, Kreuzb., Lubn., Neugut, Saikava, Sessw., (mit an̂ ² ) Adiamünde, Arrasch, Bauske, Siuxt: ej, paskaties, kuo tas vankšis tur rej! Golg. suns ir liels vankšis: nav ne˙kas re̦dzams, bet viņš tev vankš visu nakti Vīt.;

2) "der Kläffer" (von einem Menschen gesagt)
Nötk. (mit an̂ ), Jürg. (mit an̂ ² ), N.-Peb.; ein Fasler, Schwätzer Bauenhof, Serben, (mit an̂ ) C., KatrE., Ogershof, (mit an̂ ² ) AP., (vankšķis) Fehteln; "wer viel spricht und sich beim Sprechen wiederholt" Ramkau;

3) ein Kind, das (laut) weint
(mit an̂ ) C., (mit an̂ ² ) Schibbenhof, (van̂kšķis ² ) Arrasch, Siuxt;

4) die Dohle
(mit an̂ ² ) Autz n. U.;

5) "truoksnis, kas ceļas vankšuot" Vīt.; das Kläffen Odensee; das Schwatzen Odensee: paša neredzēju; dzirdēju tik viņa vankši Vīt.

Avots: ME IV, 472

varkšis,

1) var̃kšis Wolmarshof, ein Schwätzer;
var̃kšis AP., var̂kšis C., vàrkšķis ² Golg., ein Fasler;

2) var̂kšis ² AP., wer beständig ohne Grund weint;
varšķis Schwanb., wer eigensinnig und leise weint; var̂šķis Golg., ein weinendes Kind;

3) var̃kšķis Bauske "wer brummt";
varkšķis Erlaa, ein zänkisches Kind;

4) var̂kšis Wolmarshof, der Kläffer (ein Hund);

5) varkšķis Vīt., wer Grimassen schneidet.
In der Bed. 5 zu varkšîtiês 2.

Avots: ME IV, 479

vārkšis "оборник" Wid.

Avots: ME IV, 506

vaukšis,

1): auch (mit aû ² ) AP.

Avots: EH II, 760

vaukšis,

1) vàukšis Drosth., vaûkšis Wolmarshof, vaukšķis Bers. Kalzenau, Lubn., Meiran, Memelshof, ein Hund, der bellt
(vaukš(ķ) 1);

2) vaukšis Wid., vaukšķis Bers., Kalzenau, ein Schwätzer;

3) vaukš(ķ)is Erlaa, das Geräusch vom Brechen eines Baumes.

Avots: ME IV, 487

vẽkšis Adiamünde, AP., Dunika, PS., Schujen, (mit è ² ) Golg., Jummardehn, Schwanb., (mit ê ² ) Jürg., vēkšis Wid., vèkšķis ² Bers., KatrE., Meiran, Saikava, Sehren, Selsau, vēkšķis Lennew., wer weint, schreit (vēkš), ein Schreihals; vêkšķis ² Grenzhot, ein Hund, der fortwährend bellt.

Avots: ME IV, 555

verkšis,

4): mit er̃ AP. (auch verkšs); ‡

5) Geräusch, Lärm
(mit er̃) AP.

Avots: EH II, 772

verkšis,

1) verkš(ķ)is Vīt., ver̂kšķis Saussen, wer das Gesicht verzieht, Grimassen schneidet:
pieri saraucis grumbās, drūms un saverkšķies kâ verkšķis Vīt.;

2) vēr̂kšis Bers., verkš(ķ)is Vīt., ver̃kšķis Grünw., ein Weinerlicher
(in Grünw. von kranken Kindern gesagt);

3) ver̂kšis ² Frauenb., wer brummt, knurrt;
verkšķis Grünw., wer schreit (z. B. von Ferkeln gesagt);

4) ver̂kš(ķ)is Nötk., wer ohne Unterlass schwatzt oder undeutlich erzählt.

Avots: ME IV, 540

vikšis Lis., = knupis; = vīkšis Golg., (vikšs) Fianden; -ikš- hier wohl nach Le. Gr. § 18e aus -îkš-.

Avots: ME IV, 584

vīkšis: vīkši nešu padusē BW. 26006, 9. čigāns prasa siena vīkša Tdz. 54444. grūtu (= smagu) vīkši (acc. s.) Pas. IX, 481; ein Wischlappen (mit î) Liepna.

Avots: EH II, 792

vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis ² ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î ² ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î ² ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis ² ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.

Avots: ME IV, 637, 638

virkšis,

1) virkšis Adl., Butzkowsky, N.-Peb., N.-Schwanb., Sessw., Vīt., virkšķis Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., das Geräusch, das beim Reissen von Stoff, Kleidern entsteht; virkšķis Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, ein unbestimmtes Geräusch ("burkšķis"); virkšs Meselau, das Geräusch, das entsteht, wenn viele durcheinandersprechen; virkšis Vīt., virkšķis Vīt., geräuschvolles Schlürfen: lakatus plēšuot dzirdams virkšķis Vīt. putru strebjuot viņš virkšina ar lielu virkši ders. bija liels virkšķis Meiran u. a.;

2) vir̃kšis C., virkšķis Bers., Erlaa, wer schnell, eilig spricht;

3) virkšķis Butzkowsky, Erlaa, Grawendahl, Meselau, Sessw., ein leichtsinniger, heftiger, leicht auffahrender Mensch:
tas gan ir tikai tāds virkšķis! Sessw.

Avots: ME IV, 607

vurkšis, s. vurkšķis.

Avots: ME IV, 676

zagšis, zagšu, zagšus L., U., Adv., zur Verstärkung von zagt; verstohlen, heimlich, diebischer Weise U.: es e̦smu zagšu nuozagts Glück I Mos. 40, 15. zagšus (Var.: zagšu), tautas, nezuodziet! BW. 13504. dzīrās tautas zagšus (Var.: zagtin, zagšu) zagt 13384 ( ähnlich : 13646, 13; 24309). zagšis aizzadzies pie mācītāja MWM. VI, 641. viņš pielīda zagšus vilkam klātu LP. VII, 861. paņe̦m zagšis... atslē̦gu Pas. V, 488 (aus Ronneb.). zagšis nuoslaucīja asaru MWM. v. J. 1897, 684. Elza zagšis paskatījās uz Betiņu Seibolt Dots pret dotu. šuo rudeni bija visa labība ar zagšus vien nuo lauka jāpārve̦d (d. h. mit häufigen Unterbrechungen wegen regnerischen Wetters) Frauenb.

Avots: ME IV, 680

zlaũkšis Orellen "blīkšķis".

Avots: ME IV, 746

zliũkšis Orellen, = zlaũkšis.

Avots: ME IV, 746

I zmur̃kšis Trik., zmur̃kšķis Wainsel, (mit ùr ² ) Grawendahl, etwas Zusammengezogenes: nav vīžuojis pastalas labi salāpīt: savilcis zmurkšķī Wainsel. Vgl. murkšķis 4.

Avots: ME IV, 747

II zmur̃kšis Trik., zmur̃kšķis C. "truoksnis".

Avots: ME IV, 747

žvaukšis Nötk., žvaukšķis Lennew., Nötk., (mit àu ² ) Stockm., ein dumpfer Schall, Knall.

Avots: ME IV, 843

žvĩkšis Ruhtern, ein weiches Geräusch (von einer Schlange): dzird tādu žvīkši.

Avots: ME IV, 848

žvũkšis Nötk., žvūkšķis Mesoten (mit ũ ), Wessen, ein dumpfes Getöse.

Avots: ME IV, 848

‡ klin̂kšis ² Frauenb. "ein weinerliches Kind".

Avots: EH I, 618

kripšis,

1) = kripata Karls.;

2) das Werkzeng, mit dem der Teig ausgeschabt wird;

3) der Schornsteinfeger
Nigr.

Avots: ME II, 280

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35

‡ àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?

Avots: EH I, 31

àizkliẽdêt, tr., entfernen, zestreuen: šis gadījums bij aizkliedējis viņa patstāvību Dr.

Avots: ME I, 32

‡ àizplekšêt, sich mit Schmutz anfüllen, sich verkleben: (pīpe) atkal aizplekšējusi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH I, 42

‡ àizplîst, ‡

2) hin- wegeilen (geringschätzig)
Planhof: kur ta šis nu tik žigli aizplīsa?

Avots: EH I, 43

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duomām! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65

akis (unter aks) "pah; was nicht gar" Segew.; als Ausruf der Verwunderung: akis, cik skaists! Segew. vai akis, kas šis tāds! Serbigal n. FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 65, 66

ãmrijîgs, gefrässig, gierig verschlingend: šis suns ļuoti āmrijīgs; rij vien kā āmrija Serb.

Avots: ME I, 239

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78

apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.

Avots: ME I, 80

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;
‡

2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês, ‡

2) = apņemtiês 3: puišis apjēmās viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98

‡ apklom̃zât Stenden, mit schweren, ungelenken Schritten um etwas herumgehen: vai nu šis pa stundu abus laukus apklomzās!

Avots: EH I, 92

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duomā izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduomā un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97

aple̦puôtiês, stolz, verwöhnt, anspruchsvoll werden: šis man vēl aple̦puosies Alm.

Avots: ME I, 101

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105

‡ appiêpêt, beschimmeln, mit Baumschwämmen bewachsen: ce̦lms appiepējis Trik. u. a.;

2) (fig.) verschimmeln:
šis skuoluotājs pa˙visam applepējis.

Avots: EH I, 105

apredzêt [li. apregė´ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

âpsis, auch [âpšis Līn.] und âpša C., PS. (li. opšrùs, [pr. wobsdus]), der Dachs. Sprw.: dzīvuo kā āpša alā. baŗuoties kā āpsis Aus. I, 28.

Avots: ME I, 239

‡ apss, -s (feminin; vgl. li. apušis, -ies) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = apse, die Espe.

Avots: EH I, 116

apstaknîtiês: auch N.-Peb. n. Latv. Saule. 5.617. Dazu auch ein Aktivum: biedri drusku apstakna (zirgus halten an) P. W. Šis ar mani tiesāties? 3, Bers.

Avots: EH I, 116

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123

‡ apvẽrtêt, abschatzen: savā starpd apvērtējuši (teļu) P. W. Šis ar mani tiesāties7 8.

Avots: EH I, 126

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ar˙viênu, ar˙viên, ar˙viênam JK. III, 79, ar˙viênim, ar˙viênīm Garosen, ar˙vienis Bresilgen, ar˙vienu vien, immer, in einem fort: šis gaišums spīd ar˙vienu vien GL.

Avots: ME I, 142

‡ atdzeme,* die Wiedergeburt: šis mūsu zemes nuostūris prasa jaunas atdzemes Jaun. Ziņas v. 6. Aug. 1928.

Avots: EH I, 140

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144

atjẽgt [li. atjė˜gti], auf etw. verfallen, erkennen, begreifen, mit einem Akk. oder mit abhäng. Inf. od. Nebensatz: un Melderìs atjēdza Spruoģa niķus Degl. nejē̦ga atjēgs Spr. Sal. 19, 25, der Alberne wird witzig. vairs tālāk iet neatjēdzis Etn. III, 108. tie nemaz neatjē̦guši, kur atruonuoties A. XX, 207. Refl. -tiês: sich fassen, sich besinnen, bewusst werden, erkennen, was man schon hätte früher erkennen müssen, sich erinnenrn: atjēgties nuo bailēm. un šis nedabūjis atjēgties, kuo darīt LP. VI, 727. skurbā neatjēdzies krustu aizmest LP. VI, 34. nu braucējs tik atjēdzās, ka tas bij vīlies JK. III, 4.

Kļūdu labojums:
Melderìs = Melderis

Avots: ME I, 162, 163

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

atklimst, auch atklimstêt, wiederhallen, erschallen: lācis krākt, lai viss mežs atklimst LP. V, 97; VII, 774. visa apkārtne atklimst, cik jauki šis spēlē LP. VI, 460. atklimstēja meži aiz sievu, bē̦rnu vaimanām VII, 1086.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 167

‡ atkrante, der Abhang eines Ufers ("kranta nuogāze") Nieder-Kurland. atkrava (unter atkŗava): mums jau tâ daudzi visādu krāmu, un šis vēl atnesis; kur tuo atkravu lai liek! Saikava. milzīga atkrava drēbju (Wäsche) ebenda.

Avots: EH I, 149

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154

atmîkšķêt, atmîkšêt, auch atmîkšt, intr., erweichen, weich werden; mit Kot badeckt werden: ceļš atmīkšis A. XIV, 11; vom Eintreten des Tauweiterm: gelind werden Spr.

Avots: ME I, 178

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atriêbîgs, rachsüchtig: atriebīgas duomas; atriebīga sirds. lai skrien ratā šis atriebīgais tēviņš Seib.

Avots: ME I, 186

ãtrputra, ãtra putra, com., Demin. ãtrputriņš (ãtrs + putra), der Hitz-, Sprudelkof: šis, kā tāds ātrputra, nemaz neiztaujā LP. V, 316.

Avots: ME I, 245

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atšķenst, intr., sterben: vai šis vēl nav atšķendis? Grobin, Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 201

‡ atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175

‡ atvazât, herschleppen: a. slimību nuo kaimiņiem. Refl. -tiês, sich herschleppen: nez, nuo kurienes šis atvazājies!

Avots: EH I, 178

atžir̃binât, tr., wieder zur Besinnung bringen, wieder beleben, ermuntern: šis mani atžirbinādams iedruošina Liev. R. 18.

Avots: ME I, 214

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem ² Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem ² Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka ² Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 188

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzmācas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251

II baiss (li. baisà "der Schrecken"), die Furcht, der Schrecken: šis drūmais baiss kā lietuvē̦ns man krūtis spieda Asp. un aiz manis tumsa un baiss Vēr. I, 387.

Avots: ME I, 251, 252

bakãns,

1): kupcis aizlika kâ ar vārī-juošu ūdeni apliets bakans P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 199

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252

I bar̂kšķis, bar̂kšis der Schwätzer C., Smilt.

Avots: ME I, 264

baũkšķis C., baũkšis, der Schall, der Knall, der schallende Schlag: neatskan veseŗa baukšis Vēr. I, 484. baukšķi duošu mugurā BW. 23384.

Avots: ME I, 267

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lielmātes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294

[bīkstēglis Lub., Fest., Stelp.,

1) eine Stenge zum Siossen;

2) ein steifer, träger Mensch;
cf. bīstē̦gs, bīkšis.]

Avots: ME I, 303

bir, Interj. zur Bezeichnung des beim Streuen, Schütten, Fallen entstehenden Lautes šis izbeŗ skrubulīšus zemē - bir, bir, bir LP. IV, 159.

Avots: ME I, 297

‡ bìrdeklis ² ,

1) Schneewetter, wenn der Schnee in klelnen Flocken fällt
PV.;

2) einer, der aus Geiz od. Ungeschicktheit ein bestimmtes Pensum nicht auf einmal, sondern allmählich schüttet
PV.: šis buodnieks ir tāds b.: uz reizes nevar nuosvērt, pamazām birdeklē, lai nuosvē̦rtu uz acs:

3) was geschüttet wird oder heruntergeschöttet ist
PV.

Avots: EH I, 220

‡ blākšiêns, = ‡ blākšis 1 PV.: redzēt neredzēju, bet blākšienu dzirdēju.

Avots: EH I, 227

‡ blàkšķis ² Saikava,

1) = ‡ blākšis 1: kas tur nuokrita, ka tik liels b. bij?

2) "kas neapduomīgi runā".

Avots: EH I, 227

‡ blākšuoņa,

1) = ‡ blākšis 1 PV.: ar teļādu situot liela b.:

2) comm.,= ‡ blākšis 2 PV.

Avots: EH I, 227

blaugžis, s. blaukšis.

Avots: ME I, 310

bļauris, f. -re, der Boshafte, Fürchterliche, Schreckliche: mans vīrs ir liels bļauris LP. V, 264. šis velns bija īsts bļauris VI, 484.

Avots: ME I, 320

I bļaurs [um Libau, Līn., Nigr., Dond.] (li. bjaurùs), sehr böse, grimmig, schrecklich, schlecht: jūs, jaukās cerības un bļaurās jausmas Lautb. Ind. un Arija 44 bļaura meita BW. 13114. bļaurie vērši, zirgi LP. VI, 273. šis zirgs ir bļaurs; viņam klāt neej Etn. III, 67. bļaurs ceļš, schlechter, mit Kot bedeckter Weg Etn. I, 106. [bļauras (unanständige) dziesmas Rutzau]. nazis ir bļauri ass [Kalleten. - Zu bļuris, li. bjùrti "hässlich werden". Weitere Beziehungen sind unsicher: nach Zubatý Sborn. fil. I, 99 zu slav. buŕa "Sturm" (so auch nach Поржезинскiй К. истор. 90) und gr. φύρειν "vermengen" (so auch nach Prellwitz Wrtb. ² 497; anders darüber Boisacq Dict. 1042); nach Berneker IF. X, 157 f. zu gr. φεῦ "ach" und la. fū "pfui".]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): bļaura meita BW.13114.

Avots: ME I, 320

blèdnieks (unter blèdis): auch AP., Elger (Günther Altfett. Sprachd. 1, 371, Evang. 1753, S. 49, P. W. šis ar mani tiesalies? 19.

Avots: EH I, 229

blē̦gs, ‡

2) = blèdis (?): šis ir tas blē̦gs, kuŗš ... P. W. Šis ar mani tiesāties? 17.

Avots: EH I, 229

‡ bleikšuoņa PV., = blīkšis.

Avots: EH I, 227

‡ blenkšķis PV. = ‡ blenkšis.

Avots: EH I, 228

‡ bļer̂ksis (wohl Schreibfehler für bļer̂kšis!) PV. ein Prahlhans.

Avots: EH I, 233

‡ blĩgžis AP., = blīkšis: nuo tā blīgža visa māja sacēlēs kājās.

Avots: EH I, 230

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III ² , 201.

Avots: EH I, 230

blìšķis ² Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230

brakšķis, brakšis, brãkšķis, brãkšis, das Krachen, der Krach: viņš izdzirda kuoku brākšķi LP. VII, 952.

Avots: ME I, 323

‡ brase, die Menge, der Haufe, das Rodel: visa b. ( = lieli pulki briežu) devās uz kruogu J. Bankins šis un tas II, 11 (1875).

Avots: EH I, 238

brašība, die Bravour, Heldenmütigkeit, Tüctigkeit: lai šis tikai nezaudējuot brašību LP. VII, 483.

Avots: ME I, 324

bràukšus bràukšis MWM. VIII, 30, bràukšu, auch ar braukšu Kurisch-Haff, fahrend, zu Wagen: braukšus braukt, būt. mēs tev braukšus vedīsim BW. 17530,8. un tad tu, Klapar, kâ nu braukšus būdams, paņem mani arī līdz A. VI, 407.

Avots: ME I, 326

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma ² Stelp., brâzma ² Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

breikšķis, wohl = schriftle. brīkšķis, der Tolpatsch, der überall anstösst und etw. umstösst Stockm. n. Etn. III, 130. [Nach Wid. breikšis, der Polterer.]

Avots: ME I, 330

brĩkšķis, brĩkšis,

1) der Krach:
atskan brīkšķis tari I, 298. piepēži izdzirdu dārzā brīkši Jauns. Vēja ziedi 77;

2) fig., der Krach, das Unglück, der Bankrott:
bet tad nuotika arī tas brīkšķis Vēr. I, 1075;

3) Gesträuch, Reisig
Mag. III, 1, 120;

4) der Tolpatsch.

Avots: ME I, 334

‡ brũnganràibs, braunlichbunt P. W. šis ar mani tiesāties? 19.

Avots: EH I, 246

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354

bur̃kšķis (unter bur̃kšis): auch Grenzhof, N.-Peb.

Avots: EH I, 254

‡ bur̂nît,

1): auch AP.; ‡

3) "grastīt, purinât" Serben n. A. XI, 166. ‡ Refl. -tiês,

1) sich drängen
(?): ap piebrauktiem pasta ratiem kādi burnījās, buldurēja stīvām mēlēm Kaudz. Izjurieši 286;

2) "?": kuo tur nu burnies tik ilgi? Zaravič;

3) = ‡ bur̂zîtiês 1: šis lakatiņš viegli burnās.

Avots: EH I, 255

‡ čāčiņš Stenden, = čâčiņa (unter čāča I); kas šis par dūšīgu! ve̦cs čāčiņš ("?") Janš. Līgava II, 340 (älmhch 275).

Avots: EH I, 287

caps! cast! capt! Upīte, Medn. laiki(li. (càpt), Interj. zur Bezeichnung eines schnellen, plötzlichen Erfassens, einer schnellen Bewegung: šis caps! man krūtīs iekšā. caps! - meitene grāvītī Baltpurviņš, Agrā rītā 3.

Avots: ME I, 364

cêlības: rumules un cēlības (das Emporheben) tev jāaizmaksā P. W. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 267

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cepiens, was auf einmal gebacken ist, der Schub: šis cepiens baltmaizes jauki izdevies.

Avots: ME I, 373

čiekšt "?": viņš rūcis, čiekšis un kvakšinājis kâ teter,i Upīte Medn. laiki.

Avots: ME I, 417

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278

ciêšu N.-Rosen n. FBR. VIII, 48, Adv., = ‡ ciêšis.

Avots: EH I, 278

‡ cupst! Interjektion, eine schnelle Handlung ausdrückend Kaltenbr.: šis c˙! izlēcis.

Avots: EH I, 280

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428

‡ daka "ein kapitelfester Gegenstand" (aus einem handschriftl. Vokabular): šis zirgs ir uz kājām tik stiprs kâ d.

Avots: EH I, 303

[daũzeklis Nigr.], daũzêklis [C.],

1) ein unruhiges Kind, ein unruhiger, unbändiger, umherschwärmender Mensch:
šis puika ir liels dauzēklis;

2) etwas, woran man leicht anstösst, Anstoss nimmt
U.

Avots: ME I, 445

‡ dedzêt, brennen Warkl.: vai šis piemirkušais kuoks dedzēs?

Avots: EH I, 313

‡ depšelis (Demin. zu depsis resp. depšis oder ‡ depšus),

1) ein fettes Kind
Naud.;

2) = depsis ‡ 3 Ezere;

3) = ‡ depšus.

Avots: EH I, 316

depsis, depša Kand.,

1) ein fettes (strammes) Kind;

2) der Plumpe:
tautu dē̦ls zemes depsis (Var.: depis) BW. 10771, 9, MWM. III, 330. Nach Mag. XX, 3, 206 depšis, ein Mensch von kleiner, untersetzter Gestalt, ein Gnom von Wuchs.

Kļūdu labojums:
der Plumpe=der Plumpe[?]
zemes depsis=zemes depšis

Avots: ME I, 456

dergtiês, zuwider sein, anekeln: man šis cilvē̦ks de̦rdzas Gr. - Sess. man, tev, viņam, viņiem de̦r̂dzas ² [Sessau, N. - Bergfried] tuo ēst. viņai de̦rdzas nuo tādiem Grünh., Gr. - Sess. In Alt-Rahden der Inf. derdzêtiês n. A. XI, 630. Vgl. derdzêtiês.

Avots: ME I, 457

‡ diedišķis "?": šis savādais, svešais d. Janš. Mežv. ļ. II, 194.

Avots: EH I, 326